Lieta C‑741/19
Moldovas Republika
pret
Komstroy LLC, sabiedrības Energoalians tiesību pārņēmēju
(lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegusi cour d’appel de Paris)
Tiesas (virspalāta) 2021. gada 2. septembra spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Enerģētikas hartas nolīgums – 26. pants – Nepiemērojamība dalībvalstu starpā – Šķīrējtiesas nolēmums – Pārbaude tiesā – Dalībvalsts tiesas kompetence – Strīds starp kādas trešās valsts saimnieciskās darbības subjektu un kādu trešo valsti – Tiesas kompetence – Enerģētikas hartas nolīguma 1. panta 6. punkts – Jēdziens “ieguldījumi”
1. Prejudiciālie jautājumi – Tiesas kompetence – Savienības un dalībvalstu noslēgta starptautiska nolīguma interpretācija saskaņā ar dalīto kompetenci – Enerģētikas hartas nolīgums – Strīds starp kādas trešās valsts saimnieciskās darbības subjektu un kādu trešo valsti – Savienības interese, lai šī nolīguma normas tiktu interpretētas vienveidīgi – Tiesas kompetence sniegt šādu interpretāciju
(LES 19. pants; LESD 267. pants; 1994. gada Enerģētikas hartas nolīguma 1. panta 6. punkts un 26. panta 1. punkts)
(skat. 22.–38. punktu)
2. Starptautiski nolīgumi – Enerģētikas hartas nolīgums – Šajā nolīgumā paredzētā strīda nodošana šķīrējtiesai – Tiesa, kura neietilpst dalībvalsts tiesību sistēmā, bet kura izveidota, pamatojoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tirdzniecības tiesību komisijas (UNCITRAL) šķīrējtiesas noteikumiem – Strīds starp kādu dalībvalsti un ieguldītāju no citas dalībvalsts par viņa ieguldījumu pirmajā dalībvalstī – Izslēgšana
(1994. gada Enerģētikas hartas nolīguma 1. panta 6. punkts un 26. pants)
(skat. 48.–66. punktu)
3. Starptautiski nolīgumi – Enerģētikas hartas nolīgums – Ieguldījumi – Jēdziens – Kādas nolīguma slēdzējpuses uzņēmuma iegūts prasījums, kas izriet no elektroenerģijas piegādes līguma, kurš nav saistīts ar ieguldījumiem, un kas valsts, kura nav šī nolīguma slēdzējpuse, uzņēmumam ir pret šī paša nolīguma slēdzējpuses valsts uzņēmumu – Izslēgšana
(1994. gada Enerģētikas hartas nolīguma 1. panta 6. punkts un 26. panta 1. punkts)
(skat. 67.–85. punktu un rezolutīvo daļu)
Rezumējums
Izpildot vairākus 1999. gadā noslēgtus līgumus, Ukrainas ražotājs – sabiedrība Ukrenergo –pārdeva elektroenerģiju Ukrainas elektroenerģijas izplatītājam, sabiedrībai Energoalians, kas to pārdeva tālāk Britu Virdžīnu salās reģistrētai sabiedrībai Derimen, kura savukārt minēto elektroenerģiju pārdeva tālāk Moldovas valsts uzņēmumam Moldtranselectro, lai to tālāk eksportētu uz Moldovu. Moldtranselectro un Ukrenergo katru mēnesi savstarpēji tieši vienojās par piegādājamās elektroenerģijas apjomu.
Derimen pilnībā samaksāja Energoalians par visu šādi nopirkto elektroenerģiju maksājamās summas, savukārt Moldtranselectro ar Derimen norēķinājās tikai daļēji. 2000. gada 30. maijā Derimen nodeva Energoalians savu prasījumu pret Moldtranselectro. Tā tikai daļēji samaksāja savu parādu Energoalians, nododot tai vairākus prasījumus, kas tai piederēja. Energoalians veltīgi centās saņemt atlikušās parāda summas samaksu 16 287 185,94 ASV dolāru (USD) (aptuveni 13 735 000 EUR) apmērā, vēršoties Moldovas tiesās un vēlāk Ukrainas tiesās.
Energoalians uzskatīja, ka ar Moldovas Republikas rīcību šajā kontekstā tika pārkāptas saistības, kas izriet no Enerģētikas hartas nolīguma (1) (turpmāk tekstā – “EHN”), kura pamatmērķis ir uzlabot tautsaimniecības izaugsmi, veicot pasākumus investīciju un tirdzniecības liberalizēšanai enerģētikas nozarē.
Energoalians, kuras tiesības vēlāk pārņēma Komstroy LLC, uzsāka EHN paredzēto šķīrējtiesas procesu (2). Šī strīda atrisināšanai izveidotā ad hoc šķīrējtiesa ar atrašanās vietu Parīzē (Francija) atzina, ka tai ir kompetence, un, pamatojoties uz EHN, piesprieda Moldovas Republikai samaksāt Energoalians naudas summu. Pēc prasības atcelt šķīrējtiesas nolēmumu un Cour de cassation [Kasācijas tiesa] (Francija) spriedumu, Moldovas Republika iesniedzējtiesā, cour d’appel de Paris [Parīzes Apelācijas tiesā] (Francija), apstrīdēja šīs tiesas kompetenci, pamatojoties uz to, ka no elektrības pārdošanas līguma izrietošs prasījums neesot “ieguldījums” EHN izpratnē (3). Šajā nolūkā iesniedzējtiesa uzdeva trīs jautājumus, kas saistīti ar jēdzienu “ieguldījums”.
Tiesa, lemjot virspalātā, savā spriedumā nospriež, ka tas, ka EHN slēdzējpuses uzņēmums ir ieguvis no elektroenerģijas piegādes līguma, kurš nav saistīts ar ieguldījumiem, izrietošu prasījumu, kas valsts, kura nav minētā nolīguma slēdzējpuse, uzņēmumam ir pret citu šī paša nolīguma slēdzējpuses valsts uzņēmumu, nav “ieguldījums” EHN izpratnē (4).
Tiesas vērtējums
Vispirms Tiesa pārbauda pati savu kompetenci atbildēt uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, jo vairākas puses, tostarp Komstroy, ir apgalvojušas, ka Savienības tiesības neesot piemērojamas šim strīdam, jo šī strīda puses nav Eiropas Savienības dalībvalstis.
Tiesa apstiprina, ka tai ir kompetence prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā lemt par EHN interpretāciju, kas ir jaukts nolīgums, proti, to ir noslēgusi Savienība un liels skaits dalībvalstu. Konkrētāk, tās kompetencē ir atbildēt uz jautājumiem, kas attiecas uz jēdzienu “ieguldījums” EHN izpratnē, un kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā Savienībai ir ekskluzīva kompetence attiecībā uz tiešām ārvalstu investīcijām, savukārt attiecībā uz investīcijām, kuras nav tiešās investīcijas, tai ir dalīta kompetence (5).
Šo secinājumu neatspēko apstāklis, ka pamatlietā izskatāmā strīda puses ir kādas trešās valsts ieguldītājs un cita trešā valsts. Protams, principā Tiesai nav kompetences interpretēt starptautisku nolīgumu attiecībā uz tā piemērošanu saistībā ar strīdu, kas neattiecas uz Savienības tiesībām. Tā tas it īpaši ir tad, ja strīds ir starp kādas trešās valsts ieguldītāju un citu trešo valsti. Tomēr, lai izvairītos no atšķirīgām interpretācijām nākotnē, Savienības interesēs ir tas, lai EHN jēdziens “ieguldījums” tiktu interpretēts vienveidīgi, neatkarīgi no apstākļiem, kādos šī norma ir jāpiemēro. Tā tas ir attiecībā uz normām, kuras lūdz interpretēt iesniedzējtiesa. It īpaši, ja lieta attiecas uz Savienības tiesībām, šai tiesai varētu nākties lemt par šo pašu EHN noteikumu interpretāciju gan saistībā ar prasību par šķīrējtiesas nolēmuma atcelšanu, gan saistībā ar parastu strīdu tiesā.
Katrā ziņā strīdā iesaistītās puses izvēlējās šo strīdu nodot ad hoc šķīrējtiesai, kas ir izveidota, pamatojoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tirdzniecības tiesību komisijas (UNCITRAL) šķīrējtiesas noteikumiem (6), un atbilstīgi šiem šķīrējtiesas noteikumiem vienojās par to, ka šī tiesa atrodas Parīzē, proti, dalībvalsts teritorijā, konkrētajā gadījumā – Francijā, kur EHN ir piemērojams kā Savienības tiesību akts. Atklātas tiesvedības vajadzībām šīs dalībvalsts teritorijā šīs šķīrējtiesas atrašanās vietas noteikšanas rezultātā ir jāpiemēro Savienības tiesības, kā ievērošanu tiesai, kurā ir celta prasība, ir pienākums nodrošināt saskaņā ar LES 19. pantu.
Lai atbildētu uz pirmo iesniedzējtiesas jautājumu par “ieguldījuma” jēdzienu EHN izpratnē un tā kā šī interpretācija ir vajadzīga, lai pārbaudītu ad hoc šķīrējtiesas kompetenci, Tiesa vispirms izskata tos strīdus, kuri iesniedzami šķīrējtiesā, piemērojot EHN 26. pantu. Vairākas dalībvalstis, kuras piedalījušās tiesvedības rakstveida un mutvārdu daļā, aicināja Tiesu precizēt, vai tāda tiesa, ievērojot Savienības tiesu sistēmas autonomijas principu, var lemt par strīdu starp kādas dalībvalsts saimnieciskās darbības subjektu un citu dalībvalsti (7).
Tiesa šajā ziņā precizē, pirmkārt, ka šķīrējtiesa lemj atbilstīgi EHN, kas ir gan Savienības tiesību akts, gan starptautisko tiesību akts, tādējādi šai tiesai var nākties interpretēt un piemērot Savienības tiesības.
Otrkārt, šī šķīrējtiesa nav kādas dalībvalsts, konkrētajā gadījumā – Francijas, tiesu sistēmas elements. No tā izriet, ka šo tiesu nevar klasificēt par “kādas dalībvalsts tiesu” LESD 267. panta izpratnē un tāpēc tā nevar iesniegt Tiesā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu (8).
Treškārt, lai nodrošinātu saderību ar Savienības tiesu sistēmas autonomijas principu, šķīrējtiesas nolēmums ir jāpakļauj dalībvalsts tiesas pārbaudei, kas var nodrošināt Savienības tiesību ievērošanu pilnībā, garantējot, ka Savienības tiesību jautājumi attiecīgā gadījumā var tikt nodoti Tiesai saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Šajā gadījumā strīda puses izvēlējās strīdu nodot šķīrējtiesai, pamatojoties uz UNCITRAL noteikumiem, un piekrita tam, ka šī šķīrējtiesa atrodas Parīzē, kas ir padarījis Francijas tiesības par piemērojamām tiesvedībai, kuras priekšmets ir šķīrējtiesas nolēmuma pārbaude tiesā. Tomēr šādu pārbaudi tiesā attiecīgā valsts tiesa var veikt tikai, ciktāl tas šai tiesai ir atļauts valsts tiesībās. Francijas tiesībās ir paredzēta tikai ierobežota kontrole, it īpaši attiecībā uz šķīrējtiesas kompetenci. Turklāt attiecīgais šķīrējtiesas process atšķiras no komerclietu šķīrējtiesas procesa, kura pamatā ir attiecīgo pušu gribas autonomija. Proti, tā izriet no nolīguma, ar kuru dalībvalstis ir vienojušās atteikties no tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmas, kas tām ir jāievieš attiecībā uz strīdiem, kuri var būt saistīti ar Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju.
No visām šīm šķīrējtiesas raksturiezīmēm izriet, ka tad, ja strīds ir starp dalībvalstīm, šī strīda izšķiršanas mehānisms nebūtu piemērots, lai nodrošinātu, ka strīdi tiek atrisināti tiesā, kura ietilpst Savienības tiesu sistēmā, ņemot vērā, ka tikai tāda tiesa var garantēt Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti (9). Tādējādi attiecīgais EHN noteikums (10) nav piemērojams strīdiem starp dalībvalsti un citas dalībvalsts ieguldītāju saistībā ar ieguldījumu, ko šis ieguldītājs veicis pirmajā dalībvalstī.
Turpinājumā Tiesa precizē jēdzienu “ieguldījums” EHN izpratnē. Šajā ziņā Tiesa nospriež, ka prasījums, kas izriet no elektroenerģijas piegādes līguma, protams, ir tāds, kas tieši pieder ieguldītājam, precizējot, ka EHN definētais un EHN 26. panta 1. punktā izmantotais termins “ieguldītājs” tostarp attiecībā uz tādu līgumslēdzējpusi kā Ukraina apzīmē jebkuru uzņēmumu, kas darbojas saskaņā ar tiesību aktiem, kuri piemērojami šīs nolīguma slēdzējas puses teritorijā. Tomēr prasījumu, kas izriet no vienkārša elektroenerģijas pārdošanas līguma, nevar uzskatīt par piešķirtu saimnieciskās darbības veikšanai enerģētikas nozarē. No tā izriet, ka vienkāršs elektroenerģijas piegādes līgums, ko šajā gadījumā veic citi saimnieciskās darbības subjekti, ir komercdarījums, kurš kā tāds nav ieguldījums. Šī interpretācija atbilst skaidrajam nošķīrumam EHN starp tirdzniecību un ieguldījumiem.