EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2012. gada 23. oktobrī (*)

Civildienests – Ierēdņi – Lietas nodošana atpakaļ iztiesāšanai Civildienesta tiesai pēc atcelšanas – Iestādes darbinieku imunitātes atcelšana par tiesvedības laikā mutvārdos un rakstveidā paustiem vārdiem – Iecelšana nodaļas vadītāja amatā – Kandidatūras noraidīšana – Prasība atcelt tiesību aktu – Noraidīta kandidāta interese celt prasību – Res judicata spēks – Procesuālo noteikumu pārkāpums – Esošo interešu izvērtēšana – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Morālais kaitējums pārkāpuma dēļ

Lieta F‑44/05 RENV

par prasības, kas sākotnēji iesniegta atbilstoši EKL 236. pantam un EAEKL 152. pantam, nodošanu atpakaļ izskatīšanai,

Guido Strack, bijušais Eiropas Komisijas ierēdnis, ar dzīvesvietu Ķelnē (Vācija), ko pārstāv N. A. Lödler un H. Tettenborn, advokāti,

prasītājs,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv H. Krämer un B. Eggers, pārstāvji,

atbildētāja.

CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. I. Rofesa i Puhola [M. I. Rofes i Pujol], tiesneši I. Boruta [I. Boruta] (referente) un K. Brādlijs [K. Bradley],

sekretāre V. Hakenberga [W. Hakenberg],

ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 19. janvāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Šī prasība Civildienesta tiesai ir nodota atpakaļ ar Vispārējās tiesas 2010. gada 9. decembra spriedumu lietā T‑526/08 P Komisija/Strack (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru daļēji ir atcelts Civildienesta tiesas 2008. gada 25. septembra spriedums lietā F‑44/05 Strack/Komisija (turpmāk tekstā – “spriedums lietā Strack/Komisija”), ar kuru ticis lemts par prasību, ar kuru G. Strack lūdza atcelt Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju biroja lēmumu noraidīt viņa kandidatūru šī biroja Publisko iepirkumu un līgumu nodaļas vadītāja amatam (A 5/A 4) (turpmāk tekstā – “amata vieta, par kuru ir strīds”) un lēmumu iecelt amatā A. k‑gu, par kuru ir strīds, kā arī piespriest Eiropas Komisijai samaksāt kompensāciju, atlīdzinot apgalvoto morālo kaitējumu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Noteikumi par Publikāciju biroju

2        Atbilstīgi Eiropas Parlamenta, Padomes, Komisijas, Tiesas, Revīzijas palātas, Ekonomikas un sociālo lietu komitejas un Reģionu komitejas 2000. gada 20. jūlija Lēmuma 2000/459/EK, EAEK, Euratom par Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju biroja struktūru un darbību 1. pantam Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju biroja “uzdevums ir publicēt Eiropas Kopienu iestāžu un to struktūrvienību publikācijas, ievērojot optimālus tehniskos un finanšu nosacījumus un strādājot šo iestāžu uzraudzībā”.

3        Lēmuma 2000/459 6. pantā ir norādīts:

“1.      Iecēlējinstitūcijas pilnvaras saistībā ar ierēdņiem vai citiem A 1, A 2, A 3 un LA 3 kategorijas darbiniekiem īsteno Komisija, kā norādīts turpmāk.

[..]

2.      Komisija īsteno iecēlējinstitūcijas pilnvaras saistībā ar ierēdņiem vai citiem darbiniekiem, kas nav minēti 1. punktā. Komisija var šīs pilnvaras deleģēt Biroja direktoram.

[..]

3.      Administratīvās procedūras, kas ir saistītas ar 1. un 2. punktā minētajām oficiālajām darbībām un ikdienas personāla vadību, īpaši saistībā ar pensionēšanos, apdrošināšanu slimības gadījumiem, nelaimes gadījumiem darbā, algām un atvaļinājumiem, ir tādas pašas kā tās, ko piemēro Komisijas personālam Luksemburgā.

[..]”

 Noteikumi, kuros regulēta vakanto amatu aizpildīšanas procedūra

4        2000. gada 22. decembra paziņojumā [SEC(2000) 2305/5] ar nosaukumu “Komisijas augstākā līmeņa personāla novērtēšana, atlase un iecelšana” Komisijas ģenerālsekretārs ir formulējis piedāvājumus grozījumiem konsultatīvo komiteju sastāvā, mandātā un procedūrā.

5        Komisijas 2004. gada 28. aprīlī pieņemtā Lēmuma par vidējā līmeņa vadības personālu, kas publicēts 2004. gada 23. jūnija “Administratīvajā informācijā” Nr. 73/2004 (turpmāk tekstā – “2004. gada 28. aprīļa lēmums”), 2. panta 3. punktā ir paredzēts, ka, “lai aizpildītu amata vietu atbilstoši [Eiropas Savienības] Civildienesta noteikumu 29. pantam un izņemot īpašus gadījumus, kas precizēti 16. panta 2. punktā paredzētajā piemērošanas kārtībā, attiecīgais ģenerāldirektors ieceļ priekšatlases komiteju, kuru veido vismaz trīs locekļi ar tādu pašu vai augstāku pakāpi un tādām pašām vai augstākām pārvaldības funkcijām kā aizpildāmajam amatam, tostarp viens loceklis ir no citas ģenerāldirekcijas”.

6        2004. gada 28. aprīļa lēmuma 16. pantā ir noteikts, ka ar šo lēmumu atceļ un aizstāj tostarp 2000. gada 22. decembra paziņojumu par noteikumiem par vidējā līmeņa vadības personālu. Saskaņā ar 2004. gada 28. aprīļa lēmuma 17. pantu tas stājas spēkā 2004. gada 1. maijā.

7        Publikāciju birojam ir rokasgrāmata par nodaļu vadītāju (A 5/A 4) pieņemšanu darbā. Šajā rokasgrāmatā, redakcijā, kas bija spēkā faktisko apstākļu laikā, procedūras norise ir detalizēti aprakstīta šādi:

“1.      Paziņojuma par amata vakanci sagatavošana.

2.      Publikāciju biroja [d]irektora pieņemtā paziņojuma par vakanci publicēšana visās iestādēs. Paziņojumā ir jābūt precīzam aizpildāmā amata profilam un veicamo uzdevumu aprakstam. Kandidatūras jānosūta tieši uz Publikāciju biroju.

3.      Ziņotāja iecelšana, ko veic [..] Komisijas Personāla un administrācijas ģenerāldirektorāts.

4.      [Publikāciju] biroja direktors ieceļ [trīs] nodaļu vadītājus priekšatlases [komitejas] izveidošanai.

5.      Priekšatlases [komiteja]:

a)      pārbauda kandidatūras (atbilstība Civildienesta noteikumiem),

b)      intervē kandidātus un tos novērtē, pamatojoties uz iepriekš noteiktu vērtēšanas kritēriju kopumu, un

c)      sagatavo detalizētu un pamatotu ziņojumu (katra kandidāta stiprās puses, vājās puses un trūkumi) un [galīgo sarakstu] alfabētiskā kārtībā, kas [tiek] nosūtīti [Publikāciju] biroja direktoram un ziņotājam.

6.      [Piecu] darba dienu laikā pēc priekšatlases [komitejas] ziņojuma saņemšanas ziņotājs iesniedz [Publikāciju] biroja direktoram savu atzinumu par ziņojumu.

(Vajadzības gadījumā atbilstīgi ziņotāja atzinumam [Publikāciju] biroja direktors var atsākt procedūru, sākot no 5. posma.)

7.      [Publikāciju] biroja direktors intervē [galīgajā sarakstā] iekļautos kandidātus, kā arī visus pārējos kandidātus, kurus viņš vēlas intervēt. Viņam var palīdzēt viņa noteiktie nodaļu vadītāji vai direktori. Šajās intervijās piedalās ziņotājs.

8.      [Pēc] šīm intervijām tiek sagatavoti protokoli, kuri tiek nosūtīti [Personāla un administrācijas ģenerāldirektorātam] un ziņotājam.

9.      [Personāla un administrācijas ģenerāldirektorāts] rakstveida procedūras ceļā vēršas Amatā iecelšanas konsultatīvajā komitejā (AIKK) un dara zināmu AIKK pieņemto atzinumu [Publikāciju] biroja direktoram.

10.      [Publikāciju] biroja direktors pieņem savu lēmumu, pamatojoties uz priekšatlases [komitejas] ziņojumu, ziņotāja atzinumu, [Publikāciju] biroja direktora sagatavotajiem protokoliem pēc intervijām ([7. posms]) un AIKK atzinumu.

11.      [Personāla un administrācijas ģenerāldirektorāts] sagatavo aktu par iecelšanu amatā.

12.      Aktu par iecelšanu amatā paraksta [Publikāciju] biroja direktors kā [iecēlējinstitūcija [IIN]].”

 Noteikumi, kuros regulēta pensionēšana un pabalsta piešķiršana sakarā ar invaliditāti

8        Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi, kuros grozījumi izdarīti ar Padomes 2004. gada 22. marta Regulu (EK, Euratom) Nr. 723/2004, stājās spēkā 2004. gada 1. maijā (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi” vai “jaunie Civildienesta noteikumi”). Ar to noteikumiem tika aizstāti noteikumi, kas bija piemērojami līdz 2004. gada 30. aprīlim (turpmāk tekstā – “iepriekšējie Civildienesta noteikumi”). Civildienesta noteikumu 53. pantā ir noteikts, ka “ierēdnis, attiecībā uz kuru Invaliditātes komisija atklāj, ka viņam piemērojami 78. panta noteikumi, automātiski dodas pensijā [tiek pensionēts] tā mēneša pēdējā dienā, kurā IIN atzīst viņa pastāvīgo nespēju veikt savus pienākumus.

9        Civildienesta noteikumu 78. pants ir izteikts šādi:

“Ierēdnis VIII pielikuma 13. līdz 16. pantos paredzētajā veidā ir tiesīgs uz invaliditātes pabalstu kopējas [pilnīgas] pastāvīgas invaliditātes gadījumā, kas neļauj viņam veikt savus pienākumus atbilstoši amatam savā funkciju grupā.

Pēc analoģijas invaliditātes pabalsta saņēmējiem piemēro 52. pantu. Ja invaliditātes pabalsta saņēmējs pensionējas pirms 65 gadu vecuma, nesasniedzot maksimālās tiesības uz pensiju, piemēro vispārējos noteikumus par izdienas pensiju. Izdienas pensijas apmērs ir atkarīgs no tās pakāpes un līmeņa algas, kurā ierēdnis strādāja, pirms viņš kļuva invalīds.

Invaliditātes pabalsts ir vienlīdzīgs ar 70 % no ierēdņa pēdējās pamatalgas. [..]

Ja invaliditāti izraisī[jusi] [..] arodslimība, [..] invaliditātes pabalsts nedrīkst būt mazāks par 120 % no iztikas minimuma. Turklāt, šādā gadījumā iemaksas pensiju programmā pilnā apmērā maksā no iestādes vai 1.[a] pantā minētās struktūras budžeta.”

10      Atbilstīgi Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 13. pantam:

“1.      Ievērojot 1. panta 1. punkta noteikumus, ierēdnis, kuram vēl nav 65 gadu un kuru laikā, kad tas iegūst pensijas tiesības, Invaliditātes komiteja [komisija] atzīst par pilnīgi un pastāvīgi darba spējas zaudējušu, un invaliditātes dēļ tas nespēj veikt pienākumus viņa karjeras grupai atbilstošā amatā, un kuram tādēļ ir jāpārtrauc dienesta attiecības ar Kopienām, ir tiesīgs visu šādas darbnespējas laiku saņemt invaliditātes pabalstu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 78. pantu.

2.      [..]

Pabalsta saņēmējam pēc pieprasījuma jāsniedz visi pieprasītie rakstiskie pierādījumi un jāziņo savai iestādei par jebkuru faktoru, kas var ietekmēt tiesības uz pabalstu.”

11      Atbilstīgi Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 14. panta pirmajai un otrajai daļai:

“Tiesības saņemt invaliditātes pabalst[u] ir no tā kalendārā mēneša pirmās dienas, kas seko pēc ierēdņa pensionēšanās saskaņā ar Civildienesta noteikumu 53. pantu.

Ja bijušais ierēdnis vairs neatbilst prasībām pabalst[a] saņemšanai, tad tas jāatjauno viņa karjeras grupai atbilstošā pirmajā amata vietā, kas atbrīvojas viņa kategorijā vai dienestā, ar nosacījumu, ka ierēdnis atbilst tāda amata prasībām. Ja ierēdnis no piedāvātā amata atsakās, tad tam saglabājas darbā atjaunošanas tiesības līdz laikam, kad atbrīvojas cits viņa grupai atbilstošs amats attiecīgajā kategorijā vai dienestā, ievērojot iepriekš minēto noteikumu; ja ierēdnis no piedāvātā amata atsakās otrreiz, tad viņu var lūgt iesniegt iesniegumu par atbrīvošanu no amata.”

12      Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 15. pantā ir noteikts, ka, “[k]amēr bijušais ierēdnis, kas saņem invaliditātes pabalstu, nav sasniedzis 63 gadu vecumu, iestāde var tam pieprasīt veikt periodiskas ārsta apskates, lai noskaidrotu, vai viņš joprojām atbilst pensijas saņemšanai noteiktajām prasībām”.

 Pārējie atbilstīgie noteikumi

13      Civildienesta noteikumu 3. pantā ir noteikts:

“Tiesību aktā, ar kuru ierēdni ieceļ amatā, norāda datumu, ar kuru iecelšana amatā stājas spēkā; šis datums nav pirms datuma, kurā ierēdnis sāk pildīt savus pienākumus.”

14      Civildienesta tiesas Reglamenta 30. pantā ir paredzēts:

“1.      Lietas dalībnieku pārstāvjiem, kas piedalās tiesvedībā Civildienesta tiesā vai kādā citā tiesu iestādē, kurai Civildienesta tiesa nodevusi tiesas uzdevumu, ir imunitāte attiecībā uz visu, ko viņi teikuši vai rakstījuši par attiecīgo lietu vai lietas dalībniekiem.

2.      Lietas dalībnieku pārstāvjiem turklāt ir arī šādas privilēģijas un atvieglojumi:

a)      attiecībā uz materiāliem un dokumentiem, kas ir saistīti ar tiesvedību, neveic kratīšanu un konfiskāciju; domstarpību gadījumā muitas vai policijas ierēdņi šādus materiālus un dokumentus var aizzīmogot; šādā gadījumā tos nekavējoties nogādā Civildienesta tiesā pārbaudei, ko veic sekretāra un attiecīgās personas klātbūtnē;

b)      lietas dalībnieku pārstāvju rīcībā drīkst būt tāds valūtas daudzums, kāds var būt vajadzīgs viņu pienākumu izpildei;

c)      lietas dalībnieku pārstāvjiem ir tiesības pienākumu izpildes laikā netraucēti ceļot.

3.      Šā panta 1. un 2. punktā noteiktās privilēģijas, imunitāti un atvieglojumus piešķir vienīgi tiesvedības pienācīgai norisei.

4.      Civildienesta tiesa var atcelt imunitāti, ja tā uzskata, ka tas netraucēs tiesvedības pienācīgu norisi.”

 Fakti un tiesvedība

 Tiesvedības priekšvēsture

15      Prasītājs darbu Komisijas dienestā sāka 1995. gada 1. septembrī, un no šīs dienas viņš ir ticis iecelts amatā Publikāciju birojā. 2001. gada 1. janvārī viņš tika paaugstināts A 6 pakāpē (pēc jauno Civildienesta noteikumu spēkā stāšanās ar 2004. gada 1. maiju kļuvusi par A 10, pēc tam, no 2006. gada 1. maija, par AD 10). 2002. gada 1. aprīlī viņš atstāja Publikāciju biroju, lai strādātu Komisijas Uzņēmējdarbības ģenerāldirektorāta C4 nodaļā. No 2003. gada 16. februāra prasītājs ir ticis iecelts amatā Eurostat.

16      2004. gada 25. martā Publikāciju birojs publicēja paziņojumu par vakanci COM/A/057/04, lai aizpildītu amata vietu, par kuru ir strīds (turpmāk tekstā – “paziņojums par vakanci”).

17      Paziņojuma par vakanci III sadaļā ar nosaukumu “Kandidatūras” bija noteikts:

“[..]

Eiropas Kopienu iestāžu amatā paaugstināmie A 4, A 5 vai A 6 pakāpes ierēdņi, kuri uzskata, ka viņiem ir prasītās kvalifikācijas, var pieteikties uz šo amatu.

[..]”

18      Atbilstīgi IV sadaļai ar nosaukumu “Atlases procedūra” bija paredzēts, ka “kandidātus pārbaud[ītu] atlases [komiteja], kura [..] izveido[tu] kandidātu, kurus aicinā[tu] uz interviju, [galīgo sarastu]”.

19      2004. gada 31. martā B. k‑dze tika iecelta par ziņotāju amata vietas, par kuru ir strīds, aizpildes procedūrā.

20      Ar 2004. gada 15. aprīļa vēstuli prasītājs pieteicu savu kandidatūru amata vietai, par kuru ir strīds.

21      Ar 2004. gada 7. jūnija paziņojumu prasītājs tika uzaicināts uz interviju, kura norisinājās 21. jūnijā, ar priekšatlases komitejas locekļiem. Šo komiteju veidoja C. k‑gs, Publikāciju biroja direktors, un D. k‑gs un E. k‑gs – abi Publikāciju biroja nodaļu vadītāji; administratīvo koordināciju nodrošināja E. k‑gs.

22      Priekšatlases komitejas 2004. gada 25. jūnija dokumentā precizēts, ka, lai gan visi kandidāti atbilst Civildienesta prasībām, tikai septiņi no viņiem ir piedalījušies intervijās ar priekšatlases komiteju. Šajā pašā dokumentā alfabētiskā kārtībā ir norādīti uzvārdi, kas ir ietverti interviju rezultātā izveidotajā galīgajā sarakstā: A. k‑gs, F. k‑gs, G. k‑gs un H. k‑gs. Trim no šiem kandidātiem tolaik bija A 5 pakāpe un vienam – A 4 pakāpe.

23      Ar 2004. gada 5. jūlija vēstuli prasītājs vaicāja E. k‑gam par atlases procedūras norisi. Ar 2004. gada 6. jūlija vēstuli E. k‑gs norādīja, ka nevarot sniegt nekādu informāciju, jo atlases procedūra vēl neesot pabeigta.

24      2004. gada 13. jūlijā Publikāciju biroja ģenerāldirektors kā iecēlējinstitūcija (turpmāk tekstā – “IIN”), kuram palīdzēja B. kundze, intervēja četrus galīgajā sarakstā esošos kandidātus. Pabeidzot šīs intervijas, Publikāciju biroja ģenerāldirektors šajā pašā 2004. gada 13. jūlijā izvēlējās A. k‑gu.

25      Ziņojumā, kas datēts ar 2004. gada 15. jūliju un kuru parakstījušas IIN un B. k‑dze, ar nosaukumu “IIN ziņojums pēc priekšatlases komitejas izvēlēto kandidātu intervijām” ir norādīts, ka A. k‑gs ir “kandidāts, kurš vislabāk nodrošinātu raitu nodaļas darbību”.

26      Ar 2004. gada 7. septembra vēstuli prasītājs vēlreiz jautāja E. k‑gam par atlases procedūras norisi. Uz šo vēstuli atbilde netika saņemta. Prasītājs apgalvo, ka viņš savu jautājumu pēdējo reizi ir atkārtojis ar 2004. gada 18. novembra vēstuli. Uz šo lūgumu atbilde no administrācijas netika saņemta.

27      2004. gada 22. novembrī prasītājs sazinājās ar E. k‑gu pa tālruni. Pēdējais minētais viņam paziņoja, ka atlases procedūra jau kādu laiku ir pabeigta, bet administrācija par to neesot paziņojusi neveiksmīgajiem kandidātiem.

28      2004. gada 24. novembrī prasītājs saņēma dokumentu, kas datēts ar 2004. gada 19. novembri, ar kuru Publikāciju birojs viņu informēja, ka viņš nav izturējis [konkursu].

29      2004. gada 26. novembrī prasītājs atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam iesniedza sūdzību, ar kuru viņš lūdza, pirmkārt, atcelt IIN lēmumu, ar kuru A. k‑gs ticis iecelts amatā, par kuru ir strīds, un lēmumu, ar kuru uz šo amata vietu tikusi noraidīta viņa kandidatūra, un, otrkārt, samaksāt kompensāciju, atlīdzinot kaitējumu, kas viņam esot ticis nodarīts sakarā ar A. k‑ga iecelšanas prettiesiskumu, kā arī sakarā ar kavēšanos paziņot par lēmumu noraidīt viņa kandidatūru.

30      Ar 2005. gada 18. marta lēmumu IIN noraidīja prasītāja sūdzību. Šis lēmuma tika nosūtīts prasītājam ar 2005. gada 22. martā nosūtītu vēstuli, un viņš par to uzzināja 2005. gada 23. aprīlī.

31      Starplaikā, 2005. gada 14. martā, Invaliditātes komiteja, kuras iejaukšanās ir paredzēta Civildienesta noteikumu 53. pantā, konstatēja, ka, tā kā prasītājam ir pilnīga pastāvīga invaliditāte, kas neļauj viņam veikt savus pienākumus atbilstoši amatam savā funkciju grupā, šī iemesla dēļ viņam dienests Komisijā ir jāpārtrauc. Invaliditātes komiteja precizēja, ka iespējamā saistība starp invaliditāti un prasītāja iepriekšējo profesionālo darbību ir diskutējama vēlāk tās iekšienē, kad būs pieejami atbilstīgie fakti.

32      Ar IIN 2005. gada 31. marta lēmumu, kas stājās spēkā tajā pašā dienā, prasītājs tika pensionēts un viņam tika atzītas tiesības saņemt invaliditātes pabalstu, kas noteikts atbilstoši Civildienesta noteikumu 78. panta trešajai daļai.

33      2005. gada 26. oktobrī prasītājs tika izsaukts uz medicīnisko pārbaudi 2005. gada 14. decembrī atbilstīgi Civildienesta noteikumu 73. pantam.

34      Ar 2006. gada 8. novembra vēstuli Komisija informēja prasītāju, ka tā atzīst, ka pēc medicīniskās pārbaudes, kam viņš tika pakļauts, viņa iepriekšējais stāvoklis ir pasliktinājies un tā rezultātā medicīniskās aprūpes izdevumi tiešā saistībā ar viņa iepriekšējā stāvokļa pasliktināšanos viņam tiks atlīdzināti atbilstīgi Civildienesta noteikumu 73. pantam līdz šī stāvokļa stabilizācijai. Tika arī precizēts, ka atbilstīgi Kopējo noteikumu par ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku 19. pantam prasītājam ir jāinformē administrācija par sava veselības stāvokļa attīstību. Tādējādi prasītājam tika lūgts, lai viņa ārstējošais ārsts aizpildītu medicīnisko izziņu. Šajā ziņā tika precizēts, ka gadījumā, ja administrācija nesaņems šo aizpildīto veidlapu, vēlākais, 2007. gada 8. maijā, prasītājs tiks uzskatīts par izveseļojušos.

35      2007. gada 28. martā Komisija atgādināja prasītājam, ka atbilstīgi Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 15. pantam iestāde var periodiski pārbaudīt bijušos ierēdņus, kuri saņem invaliditātes pabalstu un kuri vēl nav sasnieguši 63 gadu vecumu. Tādējādi Komisija lūdza prasītāju atsūtīt tai medicīnisko izziņu, kurā norādīts viņa pašreizējais veselības stāvoklis un “konstatēts”, vai nepieciešams saglabāt viņa invaliditātes statusu.

 Tiesvedība pirmajā instancē

36      2005. gada 17. jūnijā prasītājs, kuram tad bija 40 gadu, Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā cēla prasību atcelt IIN lēmumu, ar kuru noraidīta viņa kandidatūra amata vietai, par kuru ir strīds, kā arī atcelt lēmumu iecelt A. k‑gu šajā pašā amatā, kas tika reģistrēta ar numuru T‑225/05.

37      2005. gada 3. oktobrī Komisija ar atsevišķu aktu atbilstīgi Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktam norādīja iebildi par nepieņemamību gan par prasībām atcelt tiesību aktu, gan par prasības lietā T‑225/05 ietvaros izteiktajiem prasījumiem par zaudējumu atlīdzību. 2005. gada 15. novembrī prasītājs iesniedza savus apsvērumus par iebildi par nepieņemamību. Ar 2005. gada 8. decembra rīkojumu Pirmās instances tiesa atlika lēmuma pieņemšanu pēc būtības par iebildi par nepieņemamību.

38      Ar 2005. gada 15. decembra rīkojumu Pirmās instances tiesa, piemērojot Padomes 2004. gada 2. novembra Lēmuma 2004/752/EK, Euratom, ar ko izveido Eiropas Savienības Civildienesta tiesu (OV L 333, 7. lpp.), 3. panta 3. punktu, nosūtīja lietu Civildienesta tiesai. Prasība Civildienesta tiesas kancelejā tika reģistrēta ar numuru F‑44/05.

39      2007. gada 10. septembrī prasītājs lūdza Civildienesta tiesu nosūtīt kompetentajām kriminālvajāšanas iestādēm tiesvedības lietas materiālu kopiju un iesniegt sūdzību par Komisiju sakarā ar tajā esošu nepareizu informāciju par priekšatlases komitejas darba sākuma datumu. Turklāt prasītājs lūdza Civildienesta tiesu, pieņemot lēmumu par prasību par zaudējumu atlīdzību, ņemt vērā Komisijas apgalvojumu neprecizitāti. Šajā ziņā prasītājs lūdza Civildienesta tiesu izmantot savu neierobežoto kompetenci, lai piespriestu Komisijai samaksāt pienācīgu zaudējumu atlīdzību, novēršot morālo kaitējumu, kas viņam esot nodarīts ar Komisijas neprecīzajiem paziņojumiem.

40      2008. gada 25. septembrī Civildienesta tiesa (otrā palāta) pasludināja spriedumu lietā Strack/Komisija, saskaņā ar kuru tā 1) punktā noraidīja prasību par lēmuma iecelt A. k‑gu amatā, par kuru ir strīds, atcelšanu, 2) punktā atcēla lēmumu noraidīt prasītāja kandidatūru amatam, par kuru ir strīds, 3) punktā piesprieda Komisijai samaksāt prasītājam EUR 2000 kā zaudējumu atlīdzību, 4) punktā pārējā daļā prasību noraidīja, 5) punktā piesprieda prasītājam segt pusi savu tiesāšanās izdevumu un 6) punktā piesprieda Komisijai segt savus tiesāšanās izdevumus pašai, kā arī atlīdzināt pusi prasītāja tiesāšanās izdevumu.

41      Šajā spriedumā Civildienesta tiesa attiecībā uz prasītāja prasību nosūtīt lietas materiālu kopiju kompetentajām kriminālvajāšanas iestādēm un tādējādi iesniegt sūdzību nosprieda, ka tā nevar apmierināt šos lūgumus, jo tas neietilpst tās kompetencē (spriedums lietā Strack/Komisija, 49. punkts).

42      Attiecībā uz prasības priekšmetu Civildienesta tiesa precizēja, ka prasītāja prasījumi par tiesību aktu atcelšanu esot jāsaprot kā tādi, kuru priekšmets ir, pirmkārt, atcelt lēmumu iecelt A. k‑gu amatā, par kuru ir strīds, un, otrkārt, atcelt lēmumu, ar kuru noraidīta prasītāja kandidatūra (spriedums lietā Strack/Komisija, 54. punkts).

43      Pabeidzot pārbaudīt prasījumus par tiesību akta atcelšanu, Civildienesta tiesa noraidīja prasījumus atcelt lēmumu iecelt amatā, par kuru ir strīds, A. k‑gu kā nepieņemamus (spriedums lietā Strack/Komisija, 80. punkts) un daļēji apmierināja prasījumus atcelt lēmumu, ar kuru noraidīta prasītāja kandidatūra (spriedums lietā Strack/Komisija, 202. punkts).

44      Lai pamatotu prasījumu atcelt lēmumu iecelt amatā, par kuru ir strīds, A. k‑gu nepieņemamību, Civildienesta tiesa norādīja, ka prasītājs ir ticis pensionēts un viņam ticis piešķirts invaliditātes pabalsts, sākot no 2005. gada 31. marta, tādēļ, kad tika celta šī prasība, 2005. gada 17. jūnijā, viņš vairs nestrādāja Komisijā un vairs nevarēja pretendēt ieņemt amatu, par kuru ir strīds. Protams, prasītāja atjaunošana dienestā Komisijā vēl arvien palika iespējama, tomēr Civildienesta tiesa atgādināja, ka, ja interese celt prasību, kuru apgalvo prasītājs, attiecas uz juridisku situāciju nākotnē, viņam ir jāpierāda, ka šīs situācijas aizskārums jau ir konkretizējies. Prasītāja atjaunošana Komisijas dienestā ir tikai iespējama, kuras īstenošanās ir neskaidra. Šādos apstākļos Civildienesta tiesa nosprieda, ka prasītājam jāpierāda īpaša apstākļa esamība, kas pamato personiskas un esošas intereses saglabāšanu celt prasību atcelt lēmumu iecelt amatā, par kuru ir strīds, A. k‑gu, un, uzskatot, ka viņš nav pierādījis šāda apstākļa esamību, no tā izdarīja secinājumu, ka prasītājam nav intereses prasīt atcelt lēmumu iecelt amatā, par kuru ir strīds, A. k‑gu. Savukārt Civildienesta tiesa uzskatīja, ka prasītājs, lai gan ir pensionēts, saglabā tiesības prasīt, ka tiek konstatēts lēmuma noraidīt viņa kandidatūru amatam, par kuru ir strīds, prettiesiskums, lai attiecīgā gadījumā saņemtu zaudējumu, kas viņam varētu būt nodarīti ar šo lēmumu, atlīdzību.

45      Pēc būtības Civildienesta tiesa apmierināja prasījumus atcelt lēmumu par viņa kandidatūras noraidīšanu amatam, par kuru ir strīds, pamatojot ar to, ka priekšatlases komitejas sastāvs neatbilda 2004. gada 28. aprīļa lēmuma 2. panta 3. punktam. Šajā lēmumā bija paredzēts, ka priekšatlases komitejas sastāvā jābūt vismaz vienam citas ģenerāldirekcijas, kas nav ģenerāldirekcija, uz kuru attiecas aizpildāmā amata vieta, pārstāvim. Visi priekšatlases komitejas locekļi pildīja savas funkcijas Publikāciju birojā (spriedums lietā Strack/Komisija, 116. punkts), un lietas dalībnieki neapstrīdēja, ka 2004. gada 28. aprīļa lēmums bija piemērojams šim birojam (spriedums lietā Strack/Komisija, 106. punkts). Tad Civildienesta tiesa daļēji apmierināja prasītāja prasījumu par zaudējumu atlīdzību, pamatojot ar to, ka viņam tikušas liegtas tiesības uz viņa kandidatūras izskatīšanu tiesiskos apstākļos, un piesprieda Komisijai samaksāt prasītājam EUR 2000 par morālo kaitējumu (spriedums lietā Strack/Komisija, 220. punkts).

 Apelācijas tiesvedība

46      Ar 2008. gada 3. decembrī Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegtu rakstu Komisija par spriedumu lietā Strack/Komisija iesniedza apelācijas sūdzību, kas reģistrēta ar numuru T‑526/08 P. Kā uzskata Komisija, Civildienesta tiesa, pirmkārt, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka prasītājam ir interese celt prasību atcelt lēmumu par viņa kandidatūras noraidīšanu, otrkārt, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, izsecinot prasītāja apgalvotā morālā kaitējuma esamību tikai no tā, ka viņam tikušas liegtas tiesības uz savas kandidatūras izskatīšanu tiesiskos apstākļos, un, treškārt, spriedums esot nepamatots, izklāstot iemeslus, kuru dēļ esot nodarīts kaitējums prasītāja morālajām interesēm.

47      2009. gada 10. februārī prasītājs iesniedza savu atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību, kurā viņš ietvēra arī pretapelācijas sūdzību par šo spriedumu. Kā uzskata prasītājs, Civildienesta tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, liedzot viņam interesi celt prasību atcelt lēmumu par A. k‑ga iecelšanu amatā, neesot norādījusi pamatojumu apsvērumam, ka tai nav kompetences izskatīt lūgumu pārsūtīt kompetentajām kriminālvajāšanas iestādēm tiesvedības lietas materiālu kopiju un iesniegt sūdzību par Komisiju sakarā ar neprecīziem apgalvojumiem lietas materiālos, un pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā šajā ziņā. Prasītājs pārmet Civildienesta tiesai arī to, ka tā nav ņēmusi vērā morālo kaitējumu, kas viņam esot nodarīts ar atsevišķiem atlases procedūras pārkāpumiem, kurus viņš norādījis savā prasībā, sakarā ar kuru tika pieņemts spriedums lietā Strack/Komisija. Savos rakstveida iesniegumos prasītājs turklāt iesniedza lūgumu, lai Pirmās instances tiesa pārsūta kompetentajām kriminālvajāšanas iestādēm tiesvedības lietas materiālus un iesniedz sūdzību par Komisiju sakarā ar neprecīziem apgalvojumiem lietas materiālos.

48      Spriedumā par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai Vispārējā tiesa, pirmkārt, ir pieņēmusi Komisijas apelācijas sūdzību, pamatojot ar to, ka Civildienesta tiesa pieļāvusi trīs kļūdas tiesību piemērošanā, pirmkārt, novērtējot prasītāja interesi celt prasību atcelt lēmumu, ar kuru noraida viņa kandidatūru, īpaši un atsevišķi no viņa intereses celt prasību atcelt lēmumu par A. k‑ga iecelšanu amatā (spriedums par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai, 46. punkts), otrkārt, pamatojot prasības atcelt lēmumu, ar kuru noraida kandidatūru, pieņemamību ar prasītāja intereses celt prasību kļūdainu novērtējumu (spriedums par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai, 51. punkts), treškārt, interpretējot un piemērojot normas par Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos, tā kā Civildienesta tiesa apmierināja prasītāja prasījumus par zaudējumu atlīdzību, konkrēti nenoskaidrojot, kā to prasa tiesiskais regulējums, vai apgalvotais morālais kaitējums ir nošķirams no prettiesiskuma, pamatojot lēmuma par viņa kandidatūras noraidīšanu atcelšanu, ko tādējādi šī atcelšana nespēja pilnībā atlīdzināt (spriedums par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai, 59. punkts).

49      Vispārējā tiesa turklāt daļēji apmierināja prasītāja pretapelācijas sūdzību. Tā uzskatīja, ka Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, noraidot kā nepieņemamus prasības pieteikumā esošos prasījumus atcelt lēmumu par A. k‑ga iecelšanu amatā, pamatojot ar to, ka tie nepierāda, ka prasītājam nav intereses celt prasību par šādu atcelšanu (spriedums par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai, 75. un nākamie punkti).

50      Savukārt pārējā daļā Vispārējā tiesa pretapelācijas sūdzību noraidīja. Tostarp tā norādīja, ka Civildienesta tiesa tiesiski pamatoti ir nospriedusi, ka tai nav kompetences lemt par tajā izskatāmas lietas dalībnieka prasību, kuras mērķis būtībā ir, pirmkārt, lai tā atzītu, ka otra šīs tiesvedības dalībnieka rīcība tiesvedības laikā var tikt kvalificēta kā noziedzīga, otrkārt, lai tā nolemtu, ka par šo rīcību ir jāziņo kompetentajām kriminālprocesuālajām iestādēm, un, treškārt, lai tā iesniegtu sūdzību šajās iestādēs. Vispārējā tiesa tomēr precizēja, ka šāds konstatējums neietekmē prasītāja iespēju lūgt Civildienesta tiesu atbilstīgi tās Reglamenta 30. panta 4. punktam atcelt imunitāti, kas ir tajā klātesošo lietas dalībnieku pārstāvjiem, attiecībā uz izteiktajiem un rakstītajiem vārdiem par lietu vai lietas dalībniekiem, lai vērstos par šo rīcību kompetentajās krimināltiesiskajās iestādēs (spriedums par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai, 82. punkts).

51      Attiecībā uz prasītāja lūgumu Vispārējai tiesai pārsūtīt kompetentajām kriminālvajāšanas iestādēm tiesvedības lietas materiālu kopiju un iesniegt sūdzību par Komisiju Vispārējā tiesa noraidīja šo lūgumu kā nepieņemamu, pamatojot ar to, ka normās, kas regulē apelācijas tiesvedību par Civildienesta tiesas nolēmumu, nav paredzētas tiesības lietas dalībniekam pirmajā instancē iesniegt tai lūgumu, lai tā būtībā konstatētu, ka otra lietas dalībnieka rīcība pirmajā instancē var tikt kvalificēta kā noziedzīga, un lai tā nolemtu ziņot par šo rīcību kompetentajām krimināltiesiskajām iestādēm (spriedums par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai, 124. punkts).

52      Īsumā un pirmkārt, Vispārējā tiesa atcēla sprieduma lietā Strack/Komisija rezolutīvās daļas 1), 2), 3), 5) un 6) punktu un pārējā daļā pretapelācijas sūdzību noraidīja. Otrkārt, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tā nevar lemt ne par prasījumiem atcelt lēmumu par A. k‑ga iecelšanu amatā un lēmumu noraidīt prasītāja kandidatūru, pamatojot ar to, ka nav notikušas debates par to, vai A. k‑ga intereses ir šķērslis šādas atcelšanas pasludināšanai, ne par prasījumiem par zaudējumu atlīdzību EUR 2000 apmērā, jo Civildienesta tiesa nav pārbaudījusi, vai prasītājam nodarītais morālais kaitējums ir nodalāms no tās konstatētā prettiesiskuma. Tādēļ Vispārējā tiesa nodeva lietu atpakaļ iztiesāšanai Civildienesta tiesai, lai tā lemtu par prasījumiem par lēmuma par A. k‑ga iecelšanu amatā, par kuru ir strīds, atcelšanu un lēmuma noraidīt prasītāja kandidatūru šim amatam atcelšanu, kā arī par prasījumiem par zaudējumu atlīdzību EUR 2000 apmērā (spriedums par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai, 128. punkts). Visbeidzot, Vispārējā tiesa atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem apelācijas instancē pieņemšanu.

53      Ar 2010. gada 15. decembra vēstulēm Civildienesta tiesas kanceleja atbilstīgi Reglamenta 114. panta 1. punktam informēja prasītāju un Komisiju, ka tām savu rakstveida apsvērumu iesniegšanai ir divi mēneši, pagarinot to par desmit dienām, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, skaitot no Vispārējās tiesas sprieduma paziņošanas.

54      Šī lieta tika nodota otrajai palātai, kuru tajā laikā veidoja [palātas] priekšsēdētājs H. Tagars [H. Tagaras], tiesneši I. Boruta [I. Boruta] un Š. Van Rapenbušs [S. Van Raepenbusch]. Pēc palātas priekšsēdētāja pilnvaru beigām un pēc Civildienesta tiesas palātu reorganizācijas 2011. gada 10. oktobrī šīs palātas sastāvs tika grozīts.

55      Prasītājs un Komisija katrs attiecīgi 2011. gada 21. februārī un 2011. gada 12. aprīlī iesniedza rakstveida apsvērumus.

56      Savos rakstveida apsvērumos par spriedumu par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai prasītājs iesniedza vairākus lūgumus, pirmkārt, par to, lai Civildienesta tiesa aptur tiesvedību līdz jaunas normas, kura aizstāj Reglamenta 113. panta 2. punktu, pieņemšanai, otrkārt, atceļ imunitāti, kas ir Komisijas pārstāvjiem attiecībā uz tiesvedības laikā, kuras rezultātā tika pieņemts spriedums lietā Strack/Komisija, mutvārdos un rakstveidā paustajiem vārdiem, treškārt, lai Civildienesta tiesas priekšsēdētājs atsauc tiesnesi Š. Van Rapenbušu un, ceturtkārt, lai Civildienesta tiesa piešķir prasītājam kompensāciju par pārmērīgu tiesvedības ilgumu un gadījumā, ja Civildienesta tiesa uzskatītu, ka šo prasību par zaudējumu atlīdzību nevar izskatīt tieši šajā tiesvedībā, bet tai būtu jābūt atsevišķas prasības priekšmetam, to nosūta kompetentajai tiesai.

57      No šiem prasījumiem attiecīgi ar otrās palātas priekšsēdētāja 2011. gada 8. decembra rīkojumu un Civildienesta tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 29. septembra nolēmumu tika noraidīts prasījums, lai Civildienesta tiesa aptur tiesvedību līdz jaunas normas, kura aizstāj Reglamenta 113. panta 2. punktu, pieņemšanai, un prasījums, lai Civildienesta tiesas priekšsēdētājs atsauc tiesnesi Š. Van Rapenbušu.

 Juridiskais pamatojums

58      Vispirms ir jānosaka šīs lietas priekšmets.

59      Uzreiz jānorāda, ka prasītāja formulēto prasījumu starpā vēl nav tikuši aplūkoti: prasījums par to, lai Civildienesta tiesa atceļ imunitāti, kas ir Komisijas pārstāvjiem attiecībā uz tiesvedības laikā, kuras rezultātā tika pieņemts spriedums lietā Strack/Komisija, mutvārdos un rakstveidā paustajiem vārdiem, un par to, lai Civildienesta tiesa piešķir prasītājam kompensāciju par pārmērīgi ilgo tiesvedību.

60      Turklāt ir jāatgādina, ka sakarā ar to, ka Vispārējā tiesa ir atcēlusi daļu no sprieduma lietā Strack/Komisija rezolutīvās daļas un pārējā daļā nodevusi lietu atpakaļ iztiesāšanai Civildienesta tiesai, tā, piemērojot Reglamenta 113. pantu, atbilstīgi spriedumam par lietas nodošanu atpakaļ izskatīšanai izskata prasījumus un pamatus, kurus prasītājs ir norādījis lietā F‑44/05 Strack/Komisija, izņemot rezolutīvās daļas elementus, kurus Vispārējā tiesa nav atcēlusi, kā arī apsvērumus, kas veido nepieciešamo pamatojumu šiem elementiem, kuri ir kļuvuši par res judicata.

61      Lai noteiktu, kuri tieši precīzi ir prasījumi un pamati, par kuriem ir jālemj Civildienesta tiesai, ir jāatgādina, ka lietā Strack/Komisija prasītājs lūdza Civildienesta tiesu:

–        pieņemt zināšanai prasītāja prasību, kas celta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. pantu;

–        atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu;

–        atcelt iecēlējinstitūcijas 2005. gada 22. marta lēmumu noraidīt viņa sūdzību;

–        atcelt Komisijas lēmumu, kas datēts ar 2004. gada 19. novembri, noraidīt viņa kandidatūru;

–        atcelt konkursa procedūru COM/A/057/04;

–        piespriest Komisijai samaksāt prasītājam kompensāciju EUR 5000 apmērā par morālo kaitējumu, kas tam ir nodarīts ar prettiesiski notikušo konkursa atlases procedūru un ar lēmuma par viņa kandidatūras noraidīšanu novēlotību;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

62      Tomēr no iepriekš minētā sprieduma lietā Strack/Komisija ir netieši jāsecina, ka prasījumus par to, lai Civildienesta tiesa pieņem zināšanai prasību, kas celta atbilstīgi Civildienesta noteikumu 91. pantam, un prasījumus, lai Civildienesta tiesa atzīst prasību par pieņemamu un pamatotu, šī tiesa uzskatīja tikai par formāliem paziņojumiem, par kuriem nav jālemj, jo šajā spriedumā nekas nav pausts par šiem prasījumiem. Spriedumā par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai šis konstatējums nav apšaubīts.

63      Turklāt spriedumā lietā Strack/Komisija Civildienesta tiesa nosprieda, ka visi prasības pieteikumā formulētie prasījumi par tiesību akta atcelšanu ir uzskatāmi par tādiem, kuru priekšmets ir atcelt, pirmkārt, lēmumu iecelt A. k‑gu amatā un, otrkārt, lēmumu noraidīt prasītāja kandidatūru (spriedums lietā Strack/Komisija, 54. punkts). Šo prasības priekšmetu Vispārējā tiesa nav apšaubījusi spriedumā par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai. Tomēr pēc tam, kad Vispārējā tiesa spriedumā par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai ir atcēlusi sprieduma lietā Strack/Komisija rezolutīvās daļas 1), 2), 3), 5) un 6) punktu, Civildienesta tiesai vēlreiz ir jālemj par prasījumiem atcelt tiesību aktu un prasījumiem par kompensāciju.

64      Konkrētāk, no sprieduma par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai 46. punkta izriet, ka attiecībā uz prasījumiem atcelt tiesību aktus Civildienesta tiesai atkārtoti ir jāpārbauda to pieņemamība, šoreiz kopumā un vienīgi aplūkojot prasītāja interesi panākt lēmuma par A. k‑ga iecelšanu amatā atcelšanu un viņa interesi panākt lēmuma par viņa kandidatūras noraidīšanu atcelšanu.

65      Šajā jautājumā Vispārējā tiesa sprieduma par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai 47.–51. punktā precizēja, ka prasītāja interese celt prasību par tiesību aktu atcelšanu nebūtu jāizsecina no tā, ka viņam būtu interese apstrīdēt lēmuma prettiesiskumu, lai pēc tam saņemtu ar to radīto zaudējumu atlīdzību. Turklāt Vispārējā tiesa sprieduma par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai 73.–75. punktā tostarp nosprieda, ka prasītājam nevar tikt liegta interese celt prasību tikai tādēļ, ka viņš ir ticis atbrīvots no dienesta pensionējot sakarā ar pilnīgu pastāvīgu invaliditāti, ko atzinusi invaliditātes komiteja atbilstīgi Civildienesta noteikumu 53. un 78. pantam, jo šī situācija ir atgriezeniska.

66      Attiecībā uz atcelšanas pamatu pamatotību no sprieduma par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai neizriet, ka Civildienesta tiesa būtu pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pieņemot pirmo pamatu un noraidot pārējos. Savukārt spriedumā par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai ir precizēts, ka jautājums par to, vai A. k‑ga intereses tikt ieceltam amatā, par kuru ir strīds, ir šķērslis iecelšanas amatā lēmuma atcelšanai, un lēmums par kandidatūras noraidīšanu būtu pārbaudāmi Civildienesta tiesā (spriedums par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai, 128. punkts).

67      Saistībā ar prasījumiem par zaudējumu atlīdzību, ciktāl tie skar pārējos prasījumus par kompensāciju, kas nav saistīti ar priekšatlases komisijas sastāva prettiesiskumu, ir jānorāda, ka sprieduma lietā Strack/Komisija 211. un nākamajos punktos Civildienesta tiesa tos visus ir noraidījusi. Spriedumā par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai Vispārējā tiesa apstiprināja, ka šie prasījumi par kompensāciju ir nepamatoti. Tā kā spriedumā lietā Strack/Komisija pieņemtais risinājums ir kļuvis par res judicata, tas vairs nebūtu jāapstrīd šajā instancē pēc nodošanas atpakaļ iztiesāšanai.

68      Attiecībā uz prasījumiem par kompensāciju, ciktāl tie skar morālo kaitējumu, kurš esot nodarīts prasītājam priekšatlases komitejas sastāva prettiesiskuma dēļ, Vispārējā tiesa tos ir nodevusi atpakaļ Civildienesta tiesai iztiesāšanai, lai tā noskaidrotu, vai apgalvotais morālais kaitējums ir nošķirams no prettiesiskuma, kas ir šo atcelšanu pamatā, un vai šis kaitējums nevarētu tikt pilnībā atlīdzināts ar šīm atcelšanām (spriedums par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai, 59. un 128. punkts).

69      Tādēļ šajā lietā ir jālemj par:

–        prasītāja lūgumu, lai Civildienesta tiesa atceļ imunitāti, kas ir Komisijas pārstāvjiem, par tiesvedības laikā, kuras rezultātā tika pasludināts spriedums lietā Strack/Komisija, mutvārdos un rakstveidā paustajiem vārdiem;

–        lūgumu, lai Civildienesta tiesa piešķir prasītājam kompensāciju par tiesvedības pārmērīgo ilgumu;

–        prasījumiem atcelt lēmumu par A. k‑ga iecelšanu amatā un lēmumu noraidīt prasītāja kandidatūru, ciktāl tas skar jautājumu, vai tie ir pieņemami, un, katrā ziņā, vai A. k‑ga intereses rada šķēršļus šo lēmumu atcelšanai;

–        prasījumiem par kompensāciju, ciktāl tie skar morālo kaitējumu, kas esot nodarīts prasītājam priekšatlases komitejas sastāva prettiesiskuma dēļ.

 Par lūgumu atcelt Komisijas pārstāvju imunitāti attiecībā uz tiesvedības laikā mutvārdos un rakstveidā paustajiem vārdiem

70      Tiesvedībā, kura noslēdzās ar spriedumu lietā Strack/Komisija, prasītājs norādīja, ka abi Komisijas pārstāvju tiesvedības laikā uzrādītie dokumenti ir pretrunā šo pašu pārstāvju izteiktajam apgalvojumam aizstāvības rakstā, ka priekšatlases komiteja bija uzsākusi savu darbu pirms 2004. gada 1. maija, kādēļ jaunais atlases komiteju regulējums uz to neattiecās. Paužot savas šaubas par to, vai Komisijas pārstāvji nebūtu vainojami procedūras apiešanā, prasītājs savos rakstveida apsvērumos lūdza Civildienesta tiesu, pamatojoties uz Reglamenta 30. panta 4. punktu, atcelt imunitāti, kas ir attiecīgajiem Komisijas pārstāvjiem. Kā uzskata prasītājs, imunitātes atcelšana attiecīgajiem Komisijas pārstāvjiem nebūtu pretrunā tiesvedības interesēm, jo tiesvedība šajā lietā par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai pēc daļējas [sprieduma] atcelšanas ir tādā stadijā, kad lietas dalībnieki ir beiguši izklāstīt savus argumentus.

71      Civildienesta tiesas iztaujāti, attiecīgie Komisijas pārstāvji katrs iesniedza attiecīgas 2012. gada 6. marta vēstules par prasītāja formulētajiem apsvērumiem par lūgumu atcelt imunitāti. Pēc tam prasītājs un Komisija ieņēma nostāju attiecībā uz šiem apsvērumiem ar attiecīgi 2012. gada 16. aprīļa un 26. marta vēstulēm.

72      Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka atbilstīgi Civildienesta tiesas Reglamenta 30. panta 1. punktam “[l]ietas dalībnieku pārstāvjiem, kas piedalās tiesvedībā Civildienesta tiesā vai kādā citā tiesu iestādē, kurai Civildienesta tiesa nodevusi tiesas uzdevumu, ir imunitāte attiecībā uz visu, ko viņi teikuši vai rakstījuši par attiecīgo lietu vai lietas dalībniekiem”. Šī paša panta 3. un 4. punktā ir noteikts, ka šī imunitāte tiek piešķirta “vienīgi tiesvedības pienācīgai norisei” un ka Civildienesta tiesa var atcelt imunitāti, ja šāda atcelšana “netraucēs tiesvedības pienācīgu norisi”.

73      Ir jāuzsver, ka šie noteikumi ir jāinterpretē atbilstīgi Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 19. panta piektajai daļai, kas ir to juridiskais pamats un kurā ir noteikts, ka “pārstāvjiem, padomdevējiem un advokātiem, kas piedalās Tiesas procesos, ir tiesības un imunitāte, kas vajadzīga, lai viņi varētu neatkarīgi pildīt pienākumus atbilstīgi reglamentā paredzētajiem nosacījumiem”.

74      Šī noteikuma interpretācijā ir jāņem vērā arī tas, ka lietas dalībnieku pārstāvju imunitāte atspoguļo Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pantā un Romā 1950. gada 4. decembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 10. pantā noteikto advokātu izpausmes brīvību. Šajā ziņā Eiropas Cilvēktiesību tiesa attiecībā uz aizstāvības advokāta izpausmes brīvību kriminālprocesā tostarp ir konstatējusi, ka “advokātu īpašais statuss nostāda viņus tiesvedības centrā kā starpniekus starp indivīdiem un tiesām, kas izskaidro advokatūras dalībniekiem vispārīgi noteiktās uzvedības normas. [P]papildus pausto ideju un informācijas saturam [ECPAK] 10. pants aizsargā arī to paušanas veidu. [I]zteiksmes brīvība, ko bauda advokāts, tiesā nav neierobežota, un tādas atsevišķas intereses kā tiesu vara ir vienlīdz būtiskas šo tiesību ierobežojumu ierobežošanai. Tomēr [..] tikai ārkārtas gadījumā aizstāvības advokāta izteiksmes brīvības ierobežojums var būt nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā” (Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 15. decembra spriedums lietā Kyprianou pret Kipru, 173. un 174. punkts).

75      Lai gan ir tiesa, ka tiesvedība Civildienesta tiesā nav krimināltiesiska tiesvedība, nemainīgs tomēr paliek tas, ka ECPAK 10. pants, kā to interpretē Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vispārējā veidā aizsargā advokātu izteiksmes brīvību un veicina tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu praktisko īstenošanu. Tā iepriekš minētajā spriedumā lietā Kyprianou pret Kipru Eiropas Cilvēktiesību tiesa 175. punktā konstatēja, ka, “lai būtu uzticība tiesvedībai, sabiedrībai ir jāuzticas advokātu spējai efektīvi pārstāvēt indivīdus. [N]o tā izriet, ka “atturoša iedarbība” [ko var radīt sankciju noteikšana attiecībā uz advokātu] ir būtisks faktors, kas jāņem vērā, lai saglabātu pienācīgu līdzsvaru starp tiesām un advokātiem pareizā tiesvedībā”.

76      Visbeidzot, Reglamenta 30. panta interpretācijai ir jāņem vērā Hartas 47. panta 1. un 2. punkts, kuros paredzēts nodrošināt pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, tajā skaitā iespēju konsultēties, tikt aizstāvētam un tikt pārstāvētam (attiecībā uz tiesībām saņemt juridisku palīdzību skat. Tiesas 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑279/09 DEB Deutsche Energiehandels- und Beratungsgesellschaft mbH, 45. un 46. punkts).

77      Tieši atbilstīgi iepriekš minētajam ir jāpārbauda lūgums atcelt imunitāti, kura ir attiecīgajiem Komisijas pārstāvjiem tiesvedībā, kuras rezultātā tika pieņemts spriedums lietā Strack/Komisija.

78      Tomēr, pirms tiek pārbaudīta prasītāja iesniegtā lūguma pamatotība, ir jāpārbauda tā pieņemamība. Protams, sprieduma par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai 82. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka, lai varētu pēc tam vērsties kompetentajās krimināltiesību iestādēs, visiem lietas dalībniekiem ir iespēja Civildienesta tiesā izteikt šādu lūgumu atcelt imunitāti, tomēr ir jānorāda, ka sākotnējā tiesvedībā prasītājs nebija lūdzis atcelt imunitāti Komisijas pārstāvjiem, tādēļ Vispārējā tiesa spriedumā par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai nevarēja lemt par Civildienesta tiesas Reglamenta 30. panta piemērojamību. Tādējādi nekāds Civildienesta tiesas lēmums šajā jautājumā nevar tikt izskatīts apelācijas tiesā. Tā rezultātā ir jākonstatē, ka spriedums par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai ir jāsaprot kā vienkāršs obiter dictum, kas formulēts, atbildot uz prasītāja argumentu, ka, ja tiktu uzskatīts, ka Civildienesta tiesa ir nekompetenta konstatēt, ka kāda lietas dalībnieka uzvedība var tikt kvalificēta kā noziedzīga, tā būtu tiesību uz taisnīgu tiesu liegšana.

79      Savukārt ir jākonstatē, ka Reglamenta 30. pantā skaidri nav norādīts, ka kāds no lietas dalībniekiem var iesniegt lūgumu atcelt imunitāti. Ņemot vērā, ka Reglamenta 30. pantā paredzētās imunitātes mērķis ir aizsargāt lietas dalībnieku pārstāvjus pret iespējamo vajāšanu, un ņemot vērā šī noteikuma ratio legis, kas izklāstīts iepriekš, Civildienesta tiesa uzskata, ka tai ir pienākums lemt par lūgumu atcelt imunitāti tikai tad, ja šo lūgumu ir iesniegusi kompetentā tiesa vai valsts iestāde. Tā kā tas tā nav šajā lietā, Civildienesta tiesa uzskata, ka tā nevar apmierināt viena lietas dalībnieka prasījumu par imunitātes atcelšanu, jo šāds prasījums nav Civildienesta tiesas kompetencē.

80      No tā izriet, ka šajā lietā prasītāja formulētais lūgums atcelt imunitāti ir jānoraida kā nepieņemams.

 Par prasījumu par atlīdzinājumu sakarā ar tiesvedības pārmērīgo ilgumu

81      Rakstveida apsvērumos, kurus prasītājs iesniedzis šajā tiesvedībā par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai, esošais prasījums par atlīdzinājumu sakarā ar tiesvedības pārmērīgo ilgumu ir ticis aplūkots atsevišķā rīkojumā (Civildienesta tiesas 2011. gada 7. decembra rīkojums lietā F‑44/05 RENV Strack/Komisija). Šajā rīkojumā Civildienesta tiesa konstatēja, ka, lai atbalstītu savu prasījumu, prasītājs atsaucas uz trīs atsevišķu procedūru ilgumu, proti, administratīvo procedūru par amata vietas, par kuru ir strīds, aizpildīšanu, pirmstiesas procedūru un tiesvedību.

82      Uzskatot sevi par nekompetentu lemt par prasījumu par atlīdzinājumu, kas pamatots ar tiesvedības ilgumu, jo apgalvotais kaitējums nav radies sakarā ar darba attiecībām, kuras saista prasītāju un Komisiju, bet gan novēlotu lēmuma pieņemšanu, kas varētu tikt piedēvēta Savienības tiesām, Civildienesta tiesa ar 2011. gada 7. decembra rīkojumu lietā F‑44/05 RENV Strack/Komisija nosūtīja Vispārējai tiesai prasītāja iesniegto prasību par atlīdzinājumu, jo tas attiecās uz tiesvedības pārmērīgo ilgumu. Šī prasība Vispārējās tiesas kancelejā ir reģistrēta ar numuru T‑670/11.

83      Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2012. gada 12. janvārī, prasītājs lūdza viņa prasību par atlīdzinājumu sakarā ar pārmērīgo tiesvedības ilgumu uzskatīt par tādu, kam zudis priekšmets, un lietu T‑670/11 izslēgt no Vispārējās tiesas lietu reģistra.

84      2012. gada 16. februārī prasītāja iesniedza apelācijas sūdzību par 2011. gada 7. decembra spriedumu lietā F‑44/05 RENV Strack/Komisija, ar kuru prasība par atlīdzinājumu par tiesvedības pārmērīgo ilgumu tika pārsūtīta Vispārējai tiesai. Šī apelācijas sūdzība Vispārējās tiesas kancelejā ir reģistrēta ar numuru T‑65/12 P.

85      Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 26. janvāra rīkojumu lieta T‑670/11 tika izslēgta no Vispārējās tiesas lietu reģistra.

86      Ar 2012. gada 12. jūnija rīkojumu lietā T‑65/12 P Strack/Komisija Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzību, ko prasītājs bija iesniedzis par 2011. gada 7. decembra rīkojumu lietā F‑44/05 RENV Strack/Komisija par prasības par atlīdzinājumu sakarā ar tiesvedības Vispārējā tiesā pārmērīgo ilgumu nodošanu atpakaļ iztiesāšanai, pamatojot ar to, ka apstrīdētais rīkojums nav akts, par ko var iesniegt apelācijas sūdzību.

87      Attiecībā uz prasību par kompensāciju, ciktāl tā attiecas uz administratīvā procesa par amata vietas, par kuru ir strīds, aizpildīšanu un pirmstiesas administratīvā procesa pārmērīgo ilgumu, ir jānorāda, ka tās atbalstam prasītājs pārmet Komisijai, ka tā patvaļīgi ir pagarinājusi šīs procedūras, īstenojot acīmredzami kļūdainu amata vakances procedūru, neinformējot tieši par šī procesa rezultātu un neveicot koriģējošus pasākumus, kas nepieciešami pirmstiesas procedūrā, attiecībā uz kuru tā praktiski bija iztērējusi atvēlēto laiku.

88      Šajā ziņā, runājot tikai par administratīvo procesu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar labas pārvaldības principu IIN ir pienākums ievērot saprātīgu termiņu visu administratīvo procesu norisē (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 11. aprīļa spriedumu lietā T‑394/03 Angeletti/Komisija, 163. punkts).

89      Šajā lietā ir jānorāda, ka administratīvā procedūra, kuras mērķis bija aizpildīt amata vietu, par kuru ir strīds, sākās 2004. gada 24. martā, publicējot paziņojumu par vakanci, lai aizpildītu šo amata vietu, un attiecībā uz prasītāju beidzās 2004. gada 19. novembrī, kad viņam tika paziņots, ka viņa kandidatūra nav tikusi pieņemta. Tādējādi ir jākonstatē, ka administratīvā procedūra ilga apmēram astoņus mēnešus, kas nevarētu tikt uzskatīts par nesaprātīgu termiņu, zinot, ka kandidatūras amata vietai, par kuru ir strīds, varēja tikt pieteiktas līdz 2004. gada 15. aprīlim un ka atlases procesā bija četri posmi, proti, pirmkārt, kandidātu pārbaude priekšatlases komitejā, lai izveidotu galīgo sarakstu, otrkārt, IIN un galīgajā sarakstā esošo kandidātu vai jebkuru citu kandidātu, ar kuriem tā vēlējās satikties, saruna, treškārt, konsultatīvās amatā iecelšanas komitejas ziņojuma lūgšana un, ceturtkārt, akta par iecelšanu amatā pieņemšana IIN.

90      Attiecībā uz pirmstiesas procedūras ilgumu – tā ilga trīs mēnešus un trīsdesmit dienas, kas nav pārmērīgi ilgi. Katrā ziņā pirmstiesas procedūras ilgumam nebūtu jābūt pārmērīgam, jo sakarā ar Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā noteiktajiem dažādajiem termiņiem tas nevar pārsniegt četrpadsmit mēnešus un desmit dienas, ja tā ir sākusies ar lūgumu, un desmit mēnešus un desmit dienas, ja, kā šajā lietā, tā ir sākusies ar sūdzību.

91      Tādējādi prasība par kompensāciju ir jānoraida, jo tā ir pamatota ar administratīvās procedūras amata vietas aizpildīšanai un pirmstiesas procedūras pārmērīgu ilgumu.

 Par prasījumiem atcelt lēmumu par A. k‑ga iecelšanu amatā un lēmumu noraidīt prasītāja kandidatūru

 Par prasījumu par tiesību aktu atcelšanu pieņemamību

–       Lietas dalībnieku argumenti

92      Ar savu lietā F‑44/05 iesniegto aizstāvības rakstu, kurā ir atsauce uz apsvērumiem iebildē par nepieņemamību, kas iesniegta ar atsevišķu aktu, Komisija apgalvo, ka prasītājam neesot intereses celt prasību, jo viņš nevar gūt labumu no apstrīdēto lēmumu atcelšanas. Tā kā viņš atbilstīgi Civildienesta noteikumu 53. un 78. pantam sakarā ar pilnīgu pastāvīgu darbnespēju tika no dienesta pensionēts pirms prasības celšanas, prasītājs nevar apgalvot, ka pretendē ieņemt amata vietu, par kuru ir strīds.

93      Savos rakstveida apsvērumos, kas iesniegti šajā tiesvedībā par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai, Komisija apliecina, ka spriedumā par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai ir apstiprināts, ka prasījumi atcelt lēmumu par A. k‑ga iecelšanu amatā un lēmumu noraidīt prasītāja kandidatūru ir nepieņemami, jo prasītājs negūtu labumu no šo lēmumu atcelšanas.

94      Pirmkārt, Komisija norāda, ka, lai tiktu nospriests, ka tāds ierēdnis kā prasītājs, kuru invaliditātes komisija ir atzinusi par tādu, kuram ir pilnīga pastāvīga darbnespēja, un no dienesta pensionējusi atbilstīgi Civildienesta noteikumu 53. un 78. pantam, saglabā interesi celt prasību atcelt tiesību aktu, Vispārējā tiesa pamatojas uz Tiesas 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑198/07 P Gordon/Komisija. Šajā spriedumā Tiesa esot precizējusi, ka tā neesot gadījumā, ja iespēja atkārtoti integrēt ierēdni, kuram piešķirta invaliditāte, nav reāla, bet tikai hipotētiska. Uzskatot, ka šajā lietā nekas neļauj teikt, ka prasītājs varētu drīz būt atkal piemērots dienestam, Komisija no tā secina, ka viņam neesot intereses celt prasību.

95      Otrkārt, Komisija apgalvo, ka spriedumā par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai Vispārējā tiesa esot konstatējusi, ka prasītājam nevar būt interese celt prasību atcelt lēmumu iecelt amatā ierēdni, ja, ņemot vērā trūkumus un līdzsvarojot esošās intereses, izrādās, ka prettiesiskā lēmuma atcelšana būtu pārmērīga sankcija par šajā lēmumā esošajiem trūkumiem. Šajā lietā lēmuma iecelt amatā A. k‑gu atcelšana būtu pārmērīga sankcija. Vispirms, trūkums šajā lēmumā neesot kļūda tiesību piemērošanā vai acīmredzama kļūda vērtējumā, bet tikai procesuāls trūkums, turklāt neievērojams, jo tas ir ietekmējis pirmsatlases komitejas lēmumu, nevis IIN lēmumu. Turklāt tiesiskās noteiktības princips liedz atcelt lēmumu iecelt amatā A. k‑gu, jo kopš tā pieņemšanas ir pagājuši vairāk nekā septiņi gadi. Visbeidzot, atsākt procedūru amata vietas aizpildīšanai, attiecībā uz kuru prasītājs nav norādījis nevienu faktu, kas pierādītu, ka viņš tuvā nākotnē varētu pretendēt uz amatu, būtu pretrunā dienesta interesēm.

96      Prasītājs savukārt apgalvo, ka apstrīdēto lēmumu atcelšana var dot viņam labumu. Attiecībā uz lēmumu par viņa kandidatūras noraidīšanu prasītājs uzsver, ka, tā kā viņa pensionēšana pilnīgas pastāvīgas darbnespējas dēļ nav galīga, nav izslēgts, ka viņš kādudien varētu ieņemt amata vietu, par kuru ir strīds. Kas attiecas uz lēmumu iecelt amatā A. k‑gu, tā kā prasījumi par šī lēmuma atcelšanu tika iesniegti termiņā, A. k‑gam neesot nekādu tiesību tikt paturētam amatā, par kuru ir strīds. Katrā ziņā prasītājs uzskata, ka Komisija nevar atsaukties uz A. k‑ga interesēm, bet ne uz viņa interesēm, lai celtu iebildi par nepieņemamību, un ka šāda iebilde par nepieņemamību esot novēlota, jo Komisija to nav norādījusi aizstāvības rakstā, kas iesniegts sākotnējā tiesvedībā Civildienesta tiesā.

–       Civildienesta tiesas vērtējums

97      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai ierēdnis vai bijušais ierēdnis prasības, kas celta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantu, ietvaros varētu celt prasību atcelt viņam nelabvēlīgu aktu Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē, viņam prasības celšanas brīdī ir jābūt pietiekami būtiskai interesei, kas ir radusies un aktuāla, lai šis akts tiktu atcelts, un šāda interese nozīmē, ka prasības rezultātā šī persona var gūt labumu (skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 29. novembra spriedumu apvienotajās lietās T‑35/05, T‑61/05, T‑107/05, T‑108/05 un T‑139/05 Agne‑Dapper u.c./Komisija u.c., 35. punkts un tajā minētā judikatūra, un spriedumu par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai, 43. punkts). Kā pieņemamības nosacījums prasītāja interese celt prasību ir jāizvērtē prasības celšanas brīdī (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 28. jūnija rīkojumu lietā T‑147/04 Ross/Komisija, 25. punkts un tajā minētā judikatūra, un spriedumu par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai, 44. punkts).

98      Saistībā ar ierēdni, attiecībā uz kuru Invaliditātes komiteja ir atzinusi, ka viņam ir pilnīga pastāvīga invaliditāte, un kurš ir pensionēts saskaņā ar Civildienesta noteikumu 53. un 78. pantu, šāda ierēdņa situācija atšķiras no tāda ierēdņa situācijas, kurš ir sagaidījis pensijas vecumu, ir atvaļinājies vai ir atbrīvots no amata, jo runa ir par atgriezenisku situāciju. Proti, ierēdnis, kuru skārusi šāda invaliditāte, kādu dienu var atsākt savas funkcijas kādā no Savienības iestādēm. Šajā ziņā Civildienesta noteikumu 53. pantā ietvertais vispārējais noteikums ir aplūkojams kopā ar speciālajiem noteikumiem, kas ietverti šo pašu Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 13.–15. pantā. Ierēdņa, kam ir atzīta invaliditāte, darbība ir vienīgi apturēta, jo viņa stāvokļa iestādēs novērtējums ir pakļauts tam, ka turpina pastāvēt nosacījumi, kas pamato šo invaliditāti un kas var tikt periodiski pārbaudīti (iepriekš minētais spriedums lietā Gordon/Komisija, 46. un 47. punkts, un spriedums par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai, 69. punkts).

99      Turklāt, tā kā ierēdnis, kam atzīta pilnīga pastāvīga invaliditāte, var tikt atjaunots darbā iestādē, viņam saglabājas interese – šā sprieduma 94. punktā izklāstītajā nozīmē – lūgt atlases procedūras, lai aizpildītu vakantu amata vietu, kurā viņam ir ļauts piedalīties, ietvaros atcelt lēmumu par viņa kandidatūras noraidīšanu un lēmumu iecelt amatā citu kandidātu, lai atjaunošanas darbā gadījumā varētu turpināt pretendēt uz attiecīgo amatu vai pat tikai izvairītos šādā gadījumā no tā, ka apgalvotie pārkāpumi, kas skar atlases procedūras kārtību, nākotnē atkārtojas līdzīgā procedūrā, kurā viņš varētu censties piedalīties. Šāda interese celt prasību izriet no EKL 233. panta pirmās daļas (tagad – LESD 266. panta pirmā daļa), saskaņā ar kuru iestādēm, kuru pieņemtie akti ir atcelti, jāveic vajadzīgie pasākumi, lai pildītu spriedumu (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 7. jūnija spriedumu lietā C‑362/05 P Wunenburger/Komisija, 50. un 51. punkts un tajos minētā judikatūra, un spriedumu par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai, 70. punkts).

100    Savos rakstveida iesniegumos Komisija apgalvo, ka iepriekš minētā judikatūra, it īpaši iepriekš minētais spriedums lietā Gordon/Komisija, prasot, lai atbilstīgi Civildienesta noteikumu 53. un 78. pantam pensionēts ierēdnis saglabātu interesi celt prasību, un iespējai atjaunot šo ierēdni darbā ir jābūt reālai, nevis tikai hipotētiskai.

101    Tomēr, lai gan Tiesa tiešām iepriekš minētā sprieduma lietā Gordon/Komisija 48. punktā ir norādījusi, ka “[prasītāja] iespēja atjaunoties darbā nav vienkārši hipotētiska, bet ir pilnībā reāla”, lai nospriestu, ka viņš, lai gan ir no dienesta pensionēts, saglabā interesi celt prasību, šī norāde nenozīmē, ka šādā situācijā esošs ierēdnis saglabā interesi celt prasību tikai tad, ja ir jau atzīts, ka tuvā nākotnē viņš atkal būs derīgs dienestam; šī norāde tikai nozīmē, ka, tā kā nav izslēgts, ka šis ierēdnis var atsākt dienestu, viņš saglabā interesi celt prasību. Proti, no iepriekš minētā sprieduma lietā Gordon/Komisija 48. punkta izriet, ka, lai ierēdnis, kurš no dienesta pensionēts pilnīgas pastāvīgas invaliditātes dēļ, saglabātu interesi celt prasību, pietiek ar to, ka pastāv iespēja viņam tikt atjaunotam dienestā, kas tā ir gadījumā, kad pilnīga pastāvīga invaliditāte nav iegūta galīgi. Tādējādi, lai šim ierēdnim tiktu atzītas tiesības celt prasību, nekādi netiek prasīta ierēdņa atjaunošanas darbā noteiktība. Proti, kā tas tika atgādināts šī sprieduma 97. punktā, prasītāja interese tiesību akta atcelšanā nozīmē, ka šī atcelšana varētu viņam radīt labumu, nevis ka tā viņam radīs labumu.

102    Lai pilnībā atbildētu uz Komisijas argumentu, Vispārējā tiesa spriedumā par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai ir precizējusi, ka ierēdnim, kurš pensionēts no dienesta pilnīgas pastāvīgas invaliditātes dēļ atbilstīgi Civildienesta noteikumu 53. un 78. pantam, ir liegta interese celt prasību tikai konkrētos gadījumos, kad šī ierēdņa konkrētās situācijas pārbaude atklāj, ka viņš vairs nespēj kādu dienu atsākt pildīt savas funkcijas iestādē, ņemot vērā, piemēram, invaliditātes komitejas, kas pilnvarota izvērtēt viņa invaliditātes stāvokli, atzinumus, no kuriem izriet, ka invaliditāti izraisījusī patoloģija ir nemainīga un ka nebūs vajadzības veikt nekādu atkārtotu medicīnisko pārbaudi, vai ņemot vērā attiecīgā ierēdņa paziņojumus, no kuriem izriet, ka viņš nekādā gadījumā vairs neatsāks pildīt savas funkcijas iestādē (spriedums par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai, 71. punkts).

103    Šajā lietā invaliditātes komiteja ir atzinusi, ka ierēdnim ir pilnīga pastāvīga invaliditāte, un pensionējusi viņu no dienesta, piemērojot Civildienesta noteikumu 53. un 78. pantu. Tomēr viņa situācija ir atgriezeniska, jo administrācija turklāt ir parūpējusies prasītājam 2007. gada 28. martā atgādināt, ka tā var periodiski pārbaudīt bijušos ierēdņus, kuri saņem invaliditātes pabalstu un kuri vēl nav sasnieguši 63 gadu vecumu (šī sprieduma 35. punkts). Turklāt neviens no dokumentiem lietas materiālos neļauj konstatēt, ka kopš datuma, kad prasītājs tika pensionēts no dienesta, būtu galīgi konstatēts, ka viņš nekad neatsāks strādāt. Katrā ziņā medicīnas komisijai, kad pienāks šāds brīdis, būs jālemj par to, ka prasītājs atsāk strādāt; tā kā tas ir medicīniska rakstura lēmums, tad administrācijai nebūtu iepriekš jānosaka šīs komisijas lēmums nākotnē. Tādēļ ir jākonstatē, ka prasītājs var turpināt pretendēt uz amata vietu, par kuru ir strīds, un ka šajā ziņā viņš saglabā interesi celt prasību atcelt gan lēmumu par A. k‑ga iecelšanu amatā, gan lēmumu noraidīt viņa kandidatūru, lēmumus, kuri šajā lietā ir nenošķirami (turpmāk tekstā – “pārsūdzētie lēmumi”).

104    Savos rakstveida apsvērumos šajā tiesvedībā pēc lietas nodošanas atpakaļ iztiesāšanai Komisija apgalvo arī, ka prasītājam neesot intereses apstrīdēt pārsūdzētos lēmumus, jo atbilstīgi pastāvīgajai judikatūrai viņš nevarot panākt lēmuma par ierēdņa vai darbinieka iecelšanu amatā atcelšanu.

105    Tomēr ir jākonstatē, ka judikatūrā jau vairākkārt ir atzīta attiecībā pret šo lēmumu trešās personas prasījumu atcelt tiesību aktu pieņemamība, kas vērsti pret lēmumu iecelt amatā ierēdni vai darbinieku (skat., piemēram, Pirmās instances tiesas 2006. gada 14. novembra spriedumu lietā T‑494/04 Neirinck/Komisija, 66. un 67. punkts), un ka Savienības tiesa pēc trešās personas prasības jau ir atcēlusi vairākus lēmumus iecelt amatā ierēdņus vai darbiniekus (skat., piemēram, Tiesas 1975. gada 23. janvāra spriedumu lietā 29/74 de Dapper/Parlaments, 16. punkts, un Pirmās instances tiesas 2001. gada 20. jūlija spriedumu lietā T‑351/99 Brumter/Komisija, 97. punkts).

106    Protams, ja atceļamais tiesību akts dod labumu ierēdnim vai darbiniekam, kā ir gadījumā ar lēmumu par iecelšanu amatā, tiesai ir jāpārbauda, vai atcelšana nav pārmērīga pieļautā pārkāpuma sankcija (Tiesas 1980. gada 5. jūnija spriedums lietā 24/79 Oberthür/Komisija, 13. punkts, un Pirmās instances tiesas 1992. gada 10. jūlija spriedums lietā T‑68/91 Barbi/Komisija, 36. punkts), bet šis tiesas pienākums nekādi attiecībā uz lēmumu neskar trešo personu, kas prasa atcelt tiesību aktu, interesi celt prasību (šajā ziņā skat. Civildienesta tiesas 2008. gada 22. oktobra spriedumu lietā F‑46/07 Tzirani/Komisija, 38. punkts).

107    Pirmkārt, tiesas pārbaude, vai atcelšana nav pārmērīga sankcija par pieļauto pārkāpumu, var notikt tikai pēc tam, kad ir pārbaudīts pārsūdzētā lēmuma tiesiskums, šajā pārbaudē ņemot vērā konstatētā trūkuma būtiskumu (iepriekš minētais spriedums lietā Tzirani/Komisija, 38. punkts).

108    Otrkārt, pat ja lēmuma atcelšana ir pārmērīga sankcija attiecībā uz konstatēto trūkumu, prasītājs var gūt labumu no prasījumiem atcelt tiesību aktu, kas vērsti pret šo lēmumu, jo saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tas, ka prettiesiska lēmuma atcelšana ir pārmērīga sankcija, neizslēdz, ka tiesa apmierina prasījumus, bet nosūta lietu atpakaļ administrācijai taisnīga risinājuma meklēšanai strīdā (Tiesas 1993. gada 6. jūlija spriedums lietā C‑242/90 P Komisija/Albani u.c., 13. punkts, un Civildienesta tiesas 2010. gada 29. septembra spriedums lietā F‑5/08 Brune/Komisija, 18. punkts) un pat ka tā pēc savas ierosmes piešķir atlīdzinājumu prasītājam par pieļauto pārkāpumu (iepriekš minētais spriedums lietā Oberthür/Komisija, 13. un 14. punkts, un Civildienesta tiesas 2010. gada 5. maija spriedums lietā F‑53/08 Bouillez u.c./Padome, 90. punkts).

109    No iepriekš minētā izriet, ka neviens no Komisijas norādītajiem argumentiem, lai pamatotu iebildi par nepieņemamību, kas celta par prasījumiem atcelt pārsūdzētos lēmumus, nav pieņemams. Tādēļ šī iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

 Par prasījumu atcelt tiesību aktus pamatotību

110    Prasītājs norāda piecus pamatus par, pirmkārt, 2004. gada 28. aprīļa lēmuma pārkāpumu, jo tajā ir noteiktas konkrētas normas par priekšatlases komitejas sastāvu, otrkārt, par jauno Civildienesta noteikumu 11.a panta un 22.a panta 3. punkta pārkāpumu, treškārt, par acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ceturtkārt, par jauno Civildienesta noteikumu 25. panta pārkāpumu un, piektkārt, par labas pārvaldības principa un principa ņemt vērā ierēdņu intereses pārkāpumu.

111    Spriedumā lietā Strack/Komisija Civildienesta tiesa nosprieda, ka pamats par 2004. gada 28. aprīļa lēmuma pārkāpumu ir jāpieņem, jo šī lēmuma, kas piemērojams šajā lietā, 2. panta 3. punktā paredzēts, ka priekšatlases komiteja ir jāveido vismaz no trīs locekļiem ar tādu pašu vai augstāku pakāpi un tādām pašām vai augstākām pārvaldības funkcijām kā aizpildāmajai amata vietai, tostarp vienam loceklim ir jābūt no citas ģenerāldirekcijas, bet šajā lietā visi priekšatlases komitejas locekļi strādāja Publikāciju birojā. Savukārt pārējos pamatus tā noraidīja kā nepamatotus.

112    Spriedumā par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai Vispārējā tiesa neapšaubīja Civildienesta tiesas rasto risinājumu par prasītāja norādīto atcelšanas pamatu pamatotību. Turklāt Civildienesta tiesas rastais risinājums lietā Strack/Komisija attiecībā uz atcelšanas pamatiem ir kļuvis par res judicata (Pirmās instances tiesas 2005. gada 8. decembra spriedums lietā T‑237/00 Reynolds/Parlaments, 46. punkts). Tādēļ tas nebūtu jāapšauba pēc šīs lietas nodošanas atpakaļ iztiesāšanai. No tā izriet, ka pamats par 2004. gada 28. aprīļa lēmumu ir jāpieņem un pārējie pamati ir jānoraida.

113    Pirms tiek noteikts, vai, kā to prasa spriedums par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai, A. k‑ga interese ir šķērslis pārsūdzēto lēmumu atcelšanai, ir jānorāda, ka savos apsvērumos Komisija būtībā apgalvo, ka 2004. gada 28. aprīļa lēmuma pārkāpums nevar likt atcelt pārsūdzētos lēmumus, jo šim trūkumam vairāku iemeslu dēļ neesot būtiskas nozīmes pārsūdzēto lēmumu pamatotībai. Vispirms, tā kā priekšatlases komiteja ir tikai konsultatīva institūcija, trūkums tās sastāvā būtiski neietekmējot pārsūdzētos lēmumus. Turklāt, tā kā priekšatlases komiteju veidojošās personas tika ieceltas atbilstīgi tādējādi piemērojamām normām, apstāklis, ka 2004. gada 28. aprīļa lēmums, ar ko tika grozītas normas par atlases komisijas sastāvu, netika piemērots ar atpakaļejošu spēku, neļauj prezumēt, ka no tā izrietošais atlases komisijas sastāva prettiesiskums būtu varējis ietekmēt lēmumu iecelt A. k‑gu amatā. Visbeidzot, lēmums iecelt A. k‑gu amatā esot pareizs, jo Civildienesta tiesa nosprieda, Vispārējai tiesai to šajā punktā neapstrīdot, ka lēmumā iecelt amatā A. k‑gu nav acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

114    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka priekšatlases komitejas atzinumu ietekmējušais trūkums izpaužas kā procesuāls trūkums, jo priekšatlases komiteja neīsteno IIN nodotās pilnvaras, bet tai ir tikai konsultatīva loma. Kā to ir mēģināts atgādināt ar iepriekš minētajiem Komisijas argumentiem par procesuālu trūkumu, lai varētu nonākt pie pārsūdzēto lēmumu atcelšanas, šāda trūkuma neesamībai būtu bijis jānoved pie atšķirīga rezultāta (it īpaši skat. Tiesas 1990. gada 21. marta spriedumu lietā C‑142/87 Beļģija/Komisija, 48. punkts). Savukārt prasītājam netiek prasīts, lai viņš pierāda, ka tiesību aktam noteikti būtu jābūt citādam, ja nebūtu bijis attiecīgā procesuālā trūkuma, un pietiek ar to, ka nevar tikt pilnībā izslēgts, ka administrācija varētu pieņemt atšķirīgu lēmumu, lai ārējā tiesiskuma trūkums liktu atcelt attiecīgo tiesību aktu (attiecībā uz novērtējuma ziņojumu, kas sagatavots bez iepriekšējas sarunas ar novērtētāju, skat. Civildienesta tiesas 2011. gada 13. septembra spriedumu lietā F‑4/10 Nastvogel/Padome, 94. punkts).

115    Tādēļ un bez nepieciešamības noteikt, vai ar savu argumentu Komisija neapstrīd res judicata spēku, tā kā spriedumā lietā Strack/Komisija Civildienesta tiesa ir uzskatījusi, ka priekšatlases komitejas prettiesiskais sastāvs pamato lēmuma par prasītāja kandidatūras noraidīšanu atcelšanu, un Vispārējā tiesa nav apšaubījusi šo analīzi savā spriedumā par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai, šī argumenta noraidīšanai ir tikai jānorāda, ka nevar tikt izslēgts, ka, ja priekšatlases komiteja būtu izveidota tiesiski, proti, ar vismaz vienu locekli, kas nepieder pie Publikāciju biroja, šīs komitejas atzinumam būtu citāds saturs un ka tādēļ IIN būtu izvēlējusies citu kandidātu amata vietas, par kuru ir strīds, ieņemšanai.

116    No iepriekš minētā izriet, ka pamatam par 2004. gada 28. aprīļa lēmuma pārkāpumu principā būtu jārada pārsūdzēto lēmumu atcelšana. Tomēr, kā tika atgādināts šī sprieduma 106. punktā, ja, kā šajā lietā, atceļamie lēmumi dod labumu citam ierēdnim, kas nav prasītājs, tiesai vispirms ir jāpārbauda, vai atcelšana nav pārmērīga pieļautā pārkāpuma sankcija (iepriekš minētais spriedums lietā Bouillez u.c./Padome, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

117    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka sekas, ko Savienības tiesa rada sakarā ar lēmumu, kas pieņemti, noslēdzot darbā pieņemšanas konkursus, prettiesiskumu, nav tādas pašas kā attiecībā uz lēmumiem, kas pieņemti, pabeidzot konkursu rezerves saraksta izveidošanai, un lēmumiem, kas pieņemti, pabeidzot konkursu, kurš organizēts, lai aizpildītu amata vietu iecelšanas amatā ceļā. Proti, konkursa ar mērķi izveidot rezerves sarakstu gadījumā visu individuālo lēmumu iekļaut katra veiksmīgā kandidāta uzvārdu šajā sarakstā atcelšana principā ir pārmērīga sankcija (iepriekš minētais spriedums lietā Bouillez u.c./Padome, 83. punkts). Savukārt attiecībā uz lēmumiem, kas pieņemti pēc iekšēja konkursa, lai aizpildītu noteiktu amata vietu, Savienības tiesa veic pārbaudi katrā atsevišķā gadījumā, kurā viņa ņem vērā pieļautā pārkāpuma raksturu, kā arī interešu līdzsvaru.

118    Attiecībā uz procesuālu trūkumu, kā šajā lietā, iekšējā konkursā, kura mērķis ir aizpildīt noteiktu amata vietu, tiesa pārbauda, vai šis trūkums ir ietekmējis tikai prasītāja kandidatūras pārbaudi vai arī ir radījis trūkumus visu kandidatūru pārbaudē. Pirmajā gadījumā procesuālais trūkums ir jāuzskata par tādu, kas neattaisno lēmuma par veiksmīgā kandidāta iecelšanu amatā atcelšanu. Otrajā gadījumā tiesa izsver esošās intereses, kuras ir jānovērtē attiecībā uz prasības celšanas brīdi (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bouillez u.c./Padome, 85. punkts).

119    Šajā sakarā tiesa vispirms ņem vērā prasītāja interesi piedalīties atlases procedūrā, kurā nav trūkumu, pēc tam – atlases procedūras ar trūkumiem rezultātā amatā ieceltā ierēdņa interesi un to, ka viņš labticīgi varēja paļauties uz lēmuma, ar kuru viņš iecelts amatā, tiesiskumu. Visbeidzot, tiesa pārbauda dienesta intereses, proti, it īpaši, vai ir ievērots tiesiskums, kādas būtu ar budžetu saistītās sekas, ja tiktu atcelts nelikumīgais lēmums, iespējamās res judicata izpildes grūtības, iespējamo kaitējumu dienesta turpinātībai un risku saistībā ar sociālā klimata pasliktināšanos iestādē (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bouillez u.c./Padome, 87.–89. punkts).

120    Šajā lietā ir jākonstatē, ka tas, ka Komisija nav ievērojusi normas par priekšatlases komitejas sastāvu, ir ietekmējis visu kandidatūru uz amata vietu, par kuru ir strīds, pārbaudi. Tādējādi ir jāizsver esošās intereses.

121    Šajā ziņā Civildienesta tiesa attiecībā uz prasītāja interesi panākt pārsūdzēto lēmumu atcelšanu norāda, ka tā ne tuvu nav maznozīmīga. Proti, ja pārsūdzētie lēmumi tiek atcelti, Komisijai jāatsāk kandidātu pārbaude priekšatlases komitejas atzinuma posmā, pamatojoties uz faktiem, kas bija tās rīcībā datumā, kad notika vēršanās priekšatlases komitejā, tādēļ nevar tikt izslēgts, ka pretēji tam, kas tika norādīts priekšatlases komisijas 2004. gada 25. jūnija paziņojumā, prasītājs būs to kandidātu vidū, kurus izvēlēsies šī komiteja, pat ka viņš tiks izvēlēts ieņemt amata vietu, par kuru ir strīds, un pēc tam tiks paaugstināts atbilstīgi paziņojumam par vakanci A4 vai A5 pakāpē. Protams, ja prasītājs tiktu izvēlēts ieņemt amata vietu, par kuru ir strīds, administrācija nevarētu viņu iecelt amatā ar atpakaļejošu datumu, jo Civildienesta noteikumu 3. pantā skaidri ir paredzēts, ka tiesību aktā, ar kuru ierēdni ieceļ amatā, nevar norādīt datumu, pirms kura attiecīgā persona sāk pildīt pienākumus, bet negrozīts tomēr paliek tas, ka šādā gadījumā prasītājs gūs labumu no savas prasības, jo administrācijai būs jāatlīdzina kaitējums, kas nodarīts ar neiecelšanu amatā tajā datumā, ar kuru bija jāieceļ amatā, ja nebūtu konstatētā pārkāpuma.

122    Tāpat, lai gan IIN nav jāievēro atlases procedūra, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tā var šādi lemt tikai objektīvu, pietiekamu un tai procedūras sākšanas brīdī nezināmu iemeslu dēļ (šajā ziņā skat. Civildienesta tiesas 2011. gada 14. aprīļa spriedumu lietā F‑113/07 Šimonis/Komisija, 90. punkts). Šajā gadījumā, pat ja jāuzskata, ka šie iemesli ir izpildīti, prasītāja interese gūt labumu no pārsūdzēto lēmumu atcelšanas nevar tikt noliegta, jo šādā gadījumā administrācijai būs jāatlīdzina iespējas, ka prasītāja kandidatūra tiek pareizi pārbaudīta priekšatlases komitejā 2004. gada jūnijā, zaudēšana.

123    Attiecībā uz ierēdņa A. k‑ga, kurš tika iecelts amatā, pabeidzot kļūdainu atlases procedūru, interesi Civildienesta tiesa uzskata, ka viņš nevar atsaukties uz tiesisko paļāvību saglabāt savu iecelšanu amatā, pat ja ir pagājuši astoņi gadi kopš pārsūdzēto lēmumu pieņemšanas, jo tie ir tikuši apstrīdēti prasību celšanas tiesā termiņos (iepriekš minētais spriedums lietā Bouillez u.c./Padome, 88. punkts). Proti, A. k‑gs nevarēja neņemt vērā faktu, ka viņa iecelšana amatā būtu galīga tikai tad, ja prasītāja prasība netiktu pieņemta.

124    Katrā ziņā ir jākonstatē, ka lēmums par A. k‑ga iecelšanu amatā vairs nav spēkā, jo saskaņā ar lietas dalībnieku sniegto informāciju, tostarp tiesas sēdē, viņš vairs neieņem amata vietu, par kuru ir strīds, un Civildienesta noteikumu 3. panta dēļ administrācija pat šī lēmuma atcelšanas gadījumā nevarēs ar atpakaļejošu datumu iecelt citu kandidātu šajā amatā.

125    Visbeidzot, attiecībā uz dienesta interesēm Civildienesta tiesa norāda, ka pārsūdzēto lēmumu atcelšana ļautu pilntiesīgi darboties tiesiskuma principam un Komisija nav pierādījusi, ka pārsūdzēto lēmumu atcelšana tai radītu īpašas grūtības.

126    No iepriekš minētā izriet, ka pārsūdzētie lēmumi ir jāatceļ, jo priekšatlases komiteja tika izveidota prettiesiski, ka nevar tikt izslēgts, ka šī komiteja būtu pieņēmusi atšķirīgu atzinumu, ja tā būtu izveidota tiesiski, un ka A. k‑ga intereses nerada šķērsli šai atcelšanai.

 Par prasījumiem par atlīdzinājumu, ciktāl tas skar morālo kaitējumu, kas esot nodarīts prasītājam priekšatlases komitejas sastāva prettiesiskuma dēļ

127    Prasītājs apgalvo, ka viņam esot nodarīts kaitējums priekšatlases komitejas sastāva prettiesiskuma dēļ.

128    Tomēr ir jāatgādina, ka administrācijas tiesību akta, kuru apstrīdējis ierēdnis, atcelšana šķiet pienācīgs un principā pietiekams jebkāda morālā kaitējuma, kas varētu būt nodarīts ierēdnim, atlīdzinājums, vismaz ja viņš nepierāda, ka viņam nodarīts morālais kaitējums, kas ir nodalāms no atcelšanas pamatā esošā pārkāpuma un ko nevar pilnībā atlīdzināt ar šo atcelšanu. Šāds, pirmkārt, ir gadījums, kad atceltajā aktā ir acīmredzams negatīvs prasītāja spēju vērtējums, kas viņu var aizskart, otrkārt, ja pieļautais pārkāpums ir īpaši smags un, treškārt, ja atcelšanai nav lietderīgās iedarbības un tā tādējādi nevar būt pienācīgs un pietiekams jebkāda morālā kaitējuma, ko radījis pārsūdzētais tiesību akts, atlīdzinājums (Civildienesta tiesas 2011. gada 12. maija spriedums lietā F‑66/10 AQ/Komisija, 105., 107. un 109. punkts).

129    Šajā lietā ir jānorāda, ka morālais kaitējums, uz kuru atsaucas prasītājs, ir radies no Komisijas rīcības lēmumpieņemšanā. Ir jākonstatē, ka atbilstīgi iepriekšējā punktā atgādinātajiem judikatūras kritērijiem pārsūdzēto lēmumu atcelšana ir pienācīgs atlīdzinājums par jebkādu morālo kaitējumu, kas varētu būt nodarīts prasītājam, jo, pirmkārt, šajos lēmumos nav jebkāda atklāti negatīva viņa spēju vērtējuma, kas varētu viņu aizskart, otrkārt, pat ja viņš varētu būt sajutis frustrāciju un netaisnību pieļautā pārkāpuma dēļ, šis pārkāpums nav tik smags, lai pamatotu atsevišķu atlīdzinājumu, un, treškārt, pārsūdzēto lēmumu atcelšanai netiks atņemta pilna lietderīgā iedarbība, jo nevar tikt pilnībā izslēgts, ka prasītājs varētu tikt iecelts amatā, par kuru ir strīds.

130    No iepriekš minētā izriet, ka prasījumi par kompensāciju, ciktāl tie skar morālo kaitējumu, kas esot nodarīts prasītājam priekšatlases komitejas sastāva prettiesiskuma dēļ, ir jānoraida kā nepamatoti.

 Par tiesāšanās izdevumiem

131    Vispārējā tiesa ir atcēlusi sprieduma lietā Strack/Komisija rezolutīvās daļas 5) un 6) punktu, ar kuriem prasītājam tika piespriests segt pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem un Komisijai segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt pusi no prasītāja tiesāšanās izdevumiem (skat. spriedumu par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai, 127. punkts). Savā spriedumā par lietas nodošanu atpakaļ iztiesāšanai Vispārējā tiesa ir atlikusi lēmumu par tiesāšanās izdevumiem. Tādēļ Civildienesta tiesai šajā spriedumā ir jāspriež par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar dažādajiem tiesvedības posmiem.

132    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot šī reglamenta II sadaļas 8. nodaļas tiesību normas, dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šā pienākuma.

133    No iepriekš minētā pamatojuma izriet, ka Komisija ir lietas dalībniece, kurai spriedums galvenokārt ir nelabvēlīgs. Turklāt prasītājs savos prasījumos ir tieši lūdzis, lai Komisijai tiktu piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā nav iemeslu, kas pamatotu Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošanu, Komisijai jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus lietā F‑44/05 Strack/Komisija, lietā T‑526/08 P Komisija/Strack un lietā F‑44/05 RENV Strack/Komisija, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas šajās pašās lietās ir radušies prasītājam.

Ar šādu pamatojumu

CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1)      prasību atcelt imunitāti, kas ir Eiropas Kopienu Komisijas pārstāvjiem lietā F‑44/05 Strack/Komisija, noraidīt kā nepieņemamu;

2)      prasību par atlīdzinājumu par administratīvās procedūras ar mērķi aizpildīt amata vietu pārmērīgo ilgumu un pirmstiesas procedūras pārmērīgo ilgumu noraidīt kā nepamatotu;

3)      atcelt Eiropas Kopienu Komisijas 2004. gada 19. novembra lēmumu iecelt amatā A. k‑gu un lēmumu noraidīt G. Strack kandidatūru Eiropas Kopienu Publikāciju biroja Publisko iepirkumu un līgumu nodaļas vadītāja amatam;

4)      pārējā daļā prasību noraidīt;

5)      piespriest Eiropas Komisijai pašai segt savus tiesāšanās izdevumus lietā F‑44/05 Strack/Komisija, lietā T‑526/08 P Komisija/Strack un lietā F‑44/05 RENV Strack/Komisija, kā arī atlīdzināt G. Strack tiesāšanās izdevumus šajās pašās lietās.

Rofes i Pujol Boruta      Bradley

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 23. oktobrī.

Sekretārs       Priekšsēdētājs

W. Hakenberg       M. I. Rofes i Pujol

* Tiesvedības valoda – vācu.