Language of document : ECLI:EU:T:2022:556

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 14. septembrī (*)

Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgā komiteja – EFSA vadlīnijas par risku novērtējumu, ko augu aizsardzības līdzekļi rada bitēm – Dalībvalstu individuālās nostājas – Piekļuves atteikums – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkts – Izņēmums saistībā ar lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību

Apvienotajās lietās T‑371/20 un T‑554/20

Pollinis France, Parīze (Francija), ko pārstāv CLepage un TBégel, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv SDelaude, CEhrbar un GGattinara, pārstāvji,

atbildētāja,

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja A. Markulli [AMarcoulli] (referente), tiesneši S. Frimods Nilsens [SFrimodt Nielsen], J. Švarcs [JSchwarcz], K. Iliopuls [CIliopoulos] un R. Norkus [RNorkus],

sekretārs: P. Kullens [PCullen], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā 2020. gada 15. decembra lēmumu apvienot lietas T‑371/20 un T‑554/20 tiesvedības rakstveida daļā, iespējamās tiesvedības mutvārdu daļā un galīgā nolēmuma pieņemšanai,

pēc tiesas sēdes 2022. gada 6. maijā

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Pollinis France lūdz atcelt Komisijas Lēmumu C(2020) 4231 final (2020. gada 19. jūnijs; turpmāk tekstā – “pirmais apstrīdētais lēmums”) un Komisijas Lēmumu C(2020) 5120 final (2020. gada 21. jūlijs; turpmāk tekstā – “otrais apstrīdētais lēmums”), ar kuriem tā atteica piekļuvi konkrētiem dokumentiem saistībā ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) vadlīnijām – kuras EFSA pieņēma 2013. gada 27. jūnijā un sākotnēji publicēja 2013. gada 4. jūlijā, un pārpublicēja 2014. gada 4. jūlijā – par to risku novērtējumu, ko augu aizsardzības līdzekļi rada bitēm (turpmāk tekstā – “2013. gada vadlīnijas par bitēm”), un ar kuriem piešķīra tai daļēju piekļuvi citiem konkrētiem dokumentiem saistībā ar 2013. gada vadlīnijām par bitēm.

I.      Tiesvedības priekšvēsture

2        Prasītāja ir Francijas nevalstiska organizācija, kura darbojas vides aizsardzības jomā un kuras mērķis ir aizsargāt savvaļas un medus bites un veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecību, lai palīdzētu saglabāt apputeksnētājus.

A.      Lieta T371/20

3        2020. gada 27. janvārī saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1367/2006 (2006. gada 6. septembris) par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV 2006, L 264, 13. lpp.), prasītāja iesniedza Eiropas Komisijai piekļuves pieteikumu konkrētiem dokumentiem saistībā ar 2013. gada vadlīnijām par bitēm.

4        Pēc Komisijas sarakstes ar prasītāju, lai noteiktu un samazinātu tās pieteikuma tvērumu, šis pieteikums būtībā tika aprobežots ar dokumentiem, kuros bija noteikta dalībvalstu, Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgās komitejas (Standing Committee on Plants, Animals, Food and Feeds) (turpmāk tekstā – “Scopaff”) locekļu un Komisijas nostāja par 2013. gada vadlīnijām par bitēm, kā arī par visiem saistītajiem projektiem, kurus Komisija ir saņēmusi vai sagatavojusi kopš 2018. gada oktobra.

5        2020. gada 16. marta vēstulē Komisija uzskaitīja 25 dokumentus, uz kuriem attiecās prasītājas piekļuves pieteikums, norādīja, ka 6 dokumenti (20.–25. dokuments) ir pieejami tīmekļa vietnē Europa un atteica piekļuves pieteikumu pārējiem 19 dokumentiem (1.–19. dokuments) saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrajā daļā paredzēto izņēmumu. No šai vēstulei pievienotās tabulas izriet, ka minētie 1.–19. dokumenti ir elektroniskā pasta vēstules, dažreiz ar pielikumiem, kuras noteiktas dalībvalstis sūtīja Scopaff laikposmā no 2019. gada janvāra līdz jūlijam un kuras būtībā attiecas uz 2013. gada vadlīnijām par bitēm vai to īstenošanu, tostarp par projektu grozīt augu aizsardzības līdzekļu novērtēšanas un atļauju piešķiršanas vienotos principus, kādi noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1107/2009 (2009. gada 21. oktobris) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414/EEK (OV 2009, L 309, 1. lpp.), 29. panta 6. punktā (turpmāk tekstā – “vienotie principi”).

6        2020. gada 25. martā prasītāja iesniedza atkārtotu piekļuves pieteikumu dokumentiem.

7        2020. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē Komisija informēja prasītāju, ka termiņš atbildes sniegšanai uz atkārtoto piekļuves pieteikumu ir jāpagarina, un 2020. gada 11. maija elektroniskā pasta vēstulē – ka tā nevar tai nosūtīt atbildi uz atkārtoto pieteikumu minētajā pagarinātajā termiņā.

8        Nesaņemdama tiešu atbildi uz atkārtoto pieteikumu, prasītāja 2020. gada 15. jūnijā cēla prasību atcelt netiešo lēmumu par atteikumu (turpmāk tekstā – “netiešais lēmums par atteikumu”) atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punktam.

9        Ar pirmo apstrīdēto lēmumu, kas prasītājai nosūtīts ar 2020. gada 22. jūnija elektroniskā pasta vēstuli, Komisija tieši atbildēja uz atkārtoto pieteikumu, piešķirdama daļēju piekļuvi 2. dokumentam, jo piekļuve noteiktām tā daļām tika atteikta saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētajiem izņēmumiem un atteikdama piekļuvi visiem pārējiem dokumentiem, uz kuriem attiecas šis pieteikums (1. un 3.–19. dokuments) saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu.

B.      Lieta T554/20

10      2020. gada 8. aprīlī prasītāja iesniedza Komisijai otru piekļuves pieteikumu noteiktiem dokumentiem saistībā ar 2013. gada vadlīnijām par bitēm. Šis lūgums būtībā attiecās uz saraksti, darba kārtībām, protokoliem vai sanāksmju ziņojumiem starp Scopaff locekļiem un noteiktiem Komisijas ierēdņiem vai locekļiem saistībā ar 2013. gada vadlīnijām par bitēm laikposmā no 2013. gada jūlija līdz 2018. gada septembrim.

11      2020. gada 8. maija vēstulē Komisija uzskaitīja 59 dokumentus, uz kuriem attiecās prasītājas otrais piekļuves pieteikums, un atteica šo pieteikumu attiecībā uz visiem minētajiem dokumentiem saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu. No šai vēstulei pievienotās tabulas izriet, ka minētie dokumenti ir elektroniskā pasta vēstules vai “komentāri”, dažreiz ar pielikumiem, kurus atsevišķas dalībvalstis bija iesniegušas Scopaff laikposmā no 2013. gada septembra līdz 2018. gada decembrim un kuri būtībā attiecās uz 2013. gada vadlīnijām par bitēm vai to īstenošanu (turpmāk tekstā kopā ar šī sprieduma 5. punktā minētajiem 1.–19. dokumentiem – “pieprasītie dokumenti”).

12      2020. gada 25. maijā prasītāja iesniedza atkārtotu piekļuves pieteikumu minētajiem dokumentiem.

13      2020. gada 17. jūnija elektroniskā pasta vēstulē Komisija informēja prasītāju, ka termiņš atbildes sniegšanai uz atkārtoto pieteikumu ir jāpagarina.

14      Ar otro apstrīdēto lēmumu Komisija atbildēja uz atkārtoto pieteikumu, piešķirdama daļēju piekļuvi četriem dokumentiem (3., 10., 12. un 33. dokuments) – piekļuve noteiktām šo dokumentu daļām tika atteikta saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētajiem izņēmumiem – un atteikdama piekļuvi visiem pārējiem dokumentiem, uz kuriem attiecas šis pieteikums (1., 2., 4.–9., 11., 13.–32. un 34.–59. dokuments), saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu. Komisija arī precizēja, ka visi minētie dokumenti bija elektroniskā pasta vēstules.

II.    Lietas dalībnieku prasījumi

15      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        lietā T‑371/20 – atzīt prasības pieteikuma grozījumu rakstu par pieņemamu un pamatotu;

–        lietā T‑554/20 – atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu;

–        atcelt pirmo un otro apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai tai izmaksāt 3000 EUR kā tiesāšanās izdevumus katrā apvienotajā lietā.

16      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atzīt, ka prasībai, kas celta par netiešo lēmumu par atteikumu, nav priekšmeta, un atzīt prasības pieteikuma grozījumu rakstu par nepieņemamu un, pakārtoti, lietā T‑371/20 – noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        lietā T‑554/20 – noraidīt prasību;

–        noraidīt kā nepieņemamu prasījumu piespriest Komisijai izmaksāt 3000 EUR kā tiesāšanās izdevumus katrā apvienotajā lietā;

–        piespriest prasītajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

17      Prasītāja izvirza četrus pēc būtības identiskus pamatus attiecībā uz katru apstrīdēto lēmumu.

18      Ar pirmo pamatu būtībā tiek apgalvots, ka esot pieļauts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pārkāpums, jo Komisija neesot pareizi piemērojusi izņēmumu saistībā ar lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību. Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka būtībā esot pieļauts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pārkāpums, jo sevišķas sabiedrības intereses attaisnotu pieprasīto dokumentu satura izpaušanu, kuriem būtu jānodrošina plašāka pieejamība, kāda paredzēta likumdošanas dokumentiem. Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļauts Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pārkāpums, jo Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā paredzētais izņēmums esot jāinterpretē vēl šaurāk nekā pieprasītā informācija saistībā ar emisijām vidē. Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka esot nepareizi piemērots Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 4. panta 6. punkts.

19      Pirms tiek izskatīti šie pamati, ir jāprecizē prasības priekšmets lietā T‑371/20, ņemot vērā Komisijas pieteikumu par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas un prasītājas prasības pieteikuma grozījumu rakstu.

A.      Par prasības priekšmetu lietā T371/20

20      2020. gada 15. jūlijā Komisija iesniedza pieteikumu par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas lietā T‑371/20. 2020. gada 18. augustā prasītāja iesniedza prasības pieteikuma grozījumu rakstu. Prasītājas apsvērumi par pieteikumu par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas un Komisijas apsvērumi par prasības pieteikuma grozījumu rakstu tika iesniegti attiecīgi 2020. gada 31. augustā un 1. oktobrī. 2020. gada 13. novembrī Vispārējā tiesa nolēma pieteikumu par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas izskatīt kopā ar lietas izskatīšanu pēc būtības.

21      Pirmkārt, starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka netiešais lēmums par atteikumu tika aizstāts ar pirmo apstrīdēto lēmumu, ciktāl pēdējā minētajā ir sniegta tieša atbilde uz prasītājas 2020. gada 25. martā iesniegto atkārtoto pieteikumu.

22      Jāatgādina, ka tad, ja netiešs lēmums par piekļuves atteikumu ir atsaukts ar vēlāku tiešu lēmumu, par prasību vairs nav jālemj daļā, kas vērsta pret šo netiešo lēmumu (spriedums, 2015. gada 2. jūlijs, Typke/Komisija, T‑214/13, EU:T:2015:448, 36. punkts; skat. šajā nozīmē arī spriedumu, 2014. gada 2. oktobris, Strack/Komisija, C‑127/13 P, EU:C:2014:2250, 88. un 89. punkts).

23      Tālab, kā norāda Komisija, vairs nav jālemj par prasību atcelt netiešo lēmumu par atteikumu.

24      Otrkārt, tomēr, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 86. pantu, prasītāja iesniedza prasības pieteikuma grozījumu rakstu, ņemot vērā pirmā apstrīdētā lēmuma pieņemšanu pēc tā iesniegšanas, lai prasība turpmāk tiktu uzskatīta par tādu, ar kuru lūgts atcelt šo tiešo lēmumu.

25      Taču, lai arī lietas dalībnieku prasījumiem principā ir raksturīgs to nemainīgums, Reglamenta 86. pantā ir paredzēta atkāpe no šī principa. Tādējādi saskaņā ar Reglamenta 86. panta 1. un 2. punktu, ja tiesību akts, kuru lūgts atcelt, ir aizstāts vai grozīts ar citu tiesību aktu, kam ir tāds pats priekšmets, prasītājs pirms tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas vai pirms Vispārējās tiesas lēmuma izlemt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas var grozīt prasības pieteikumu, lai ņemtu vērā šo jauno faktu, iesniedzot minēto grozījumu kā atsevišķu dokumentu LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā termiņā, kurā var lūgt atcelt tiesību aktu, kas pamato prasības pieteikuma grozīšanu.

26      Šajā lietā netiešais lēmums par atteikumu aizstāts ar pirmo apstrīdēto lēmumu, un prasības pieteikuma grozījumu raksts iesniegts šim nolūkam paredzētajā formā un termiņā, un to Komisija turklāt skaidri atzina savos apsvērumos par minēto grozījumu rakstu.

27      Pirmām kārtām, Komisija tomēr vispārīgi atzīmēja, ka nav skaidri precizēts, vai šis procesuālais raksts aizstāja vai papildināja prasības pieteikumu, bet – ka tā ir balstījusies uz šo pēdējo minēto izpratni. Atbildē uz šo jautājumu saistībā ar procesa organizatorisko pasākumu, kura Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegta 2022. gada 25. martā, prasītāja apstiprināja, ka tās grozījumu raksts patiešām papildināja prasības pieteikumu. Taču, tā kā pēdējais minētais ir lietas dalībnieku kopīga izpratne un turklāt – kā izriet no Reglamenta 86. panta 4. punkta – grozījumu raksts nevar pilnībā aizstāt prasības pieteikumu, bet tajā ir jāietver grozītie prasījumi un – attiecīgā gadījumā – grozītie pamati un argumenti, kā arī ziņas par pierādījumiem un piedāvātajiem pierādījumiem, kas saistīti ar prasījumu grozīšanu, Komisijas apsvērumi nevar likt apšaubīt grozījumu raksta pieņemamību.

28      Otrām kārtām, Komisija norādīja, ka grozījumu rakstā izvirzītie pamati ir nepieņemami, neefektīvi vai acīmredzami nepamatoti. Tomēr, tā kā šī kritika attiecas uz minēto pamatu pieņemamību, efektivitāti vai pamatotību, tā ir jāizvērtē katram no šiem pamatiem un tātad tai nav nozīmes attiecībā uz grozījumu raksta pieņemamību kopumā.

29      Tālab, tā kā Reglamenta 86. panta 1. un 2. punktā paredzētie nosacījumi šajā lietā ir izpildīti, ir jāuzskata, ka prasības lietā T‑371/20 priekšmets šobrīd ir lūgums atcelt pirmo apstrīdēto lēmumu.

30      Turklāt attiecībā uz pēdējo minēto aspektu Komisija, pamatojoties uz teikumu, kas ietverts prasītājas iesniegtajos apsvērumos attiecībā uz pieteikumu par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas, norādīja, ka tā, šķiet, neapstrīd pirmo apstrīdēto lēmumu, jo tā ir piešķīrusi daļēju piekļuvi 2. dokumentam (skat. šī sprieduma 9. punktu). Taču ir jānorāda, ka, pirmkārt, prasītājas teikums, uz kuru atsaucas Komisija, aprobežojas ar norādi uz tās interesi panākt pirmā apstrīdētā lēmuma atcelšanu, atgādinot, ka tā joprojām atsaka piekļuvi visiem pārējiem dokumentiem (šī sprieduma 9. punkts), un, otrkārt, prasības pieteikuma grozījumu rakstā prasības priekšmets nav ierobežots, attiecinot to tikai uz dokumentiem, kuriem tiek pilnībā atteikts piekļūt. Turklāt – iztaujāta tiesas sēdē – prasītāja apstiprināja, ka tās prasību mērķis ir pārsūdzēt apstrīdētos lēmumus, tostarp, ciktāl ar tiem ir piešķirta daļēja piekļuve noteiktiem dokumentiem, un tas tika ierakstīts tiesas sēdes protokolā. Tālab ir jāuzskata, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, prasības lietā T‑371/20 priekšmets ir lūgums atcelt pirmo apstrīdēto lēmumu kopumā.

B.      Par pirmo pamatu, ar kuru būtībā tiek apgalvots, ka esot pieļauts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pārkāpums, jo Komisija neesot pareizi piemērojusi izņēmumu saistībā ar lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību

31      Vispirms ir jānorāda, ka, protams, prasības pirmā pamata virsraksti un sākotnējie un nobeiguma punkti, kas izklāstīti grozījumu rakstā lietā T‑371/20 un prasības pieteikumā lietā T‑554/20, balstās uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otro daļu, tādējādi pārņemot prasības pieteikumā lietā T‑371/20 izvirzītā pirmā pamata terminoloģiju un struktūru attiecībā uz netiešo lēmumu par atteikumu. Tomēr ar minēto pamatu saistītie argumenti, kas ietverti grozījumu rakstā lietā T‑371/20 un prasības pieteikumā lietā T‑554/20, neattiecas tikai uz iespējamu minētās tiesību normas otrās daļas pārkāpumu, bet konkrētāk balstās uz pamatojumu, kuru Komisija ir norādījusi apstrīdētajos lēmumos, un attiecas arī uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu.

32      Tādējādi pirmais pamats būtībā ir iedalīts divās daļās, kas, pirmām kārtām, attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas pārkāpumu, un, otrām kārtām, – uz šīs pašas tiesību normas pirmās daļas pārkāpumu.

33      Vispirms, runājot par pirmā pamata pirmo daļu, kā to apgalvo Komisija, ciktāl prasītāja balstās uz argumentu par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas nepareizu piemērošanu vai pat uz to, ka nav norādīts pamatojums, kas ļautu piemērot minēto tiesību normu, ir jākonstatē, ka šī daļa ir neefektīva, jo ar to nevar panākt apstrīdēto lēmumu atcelšanu. Komisija tajās nav piemērojusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otro daļu, bet ir atteikusi piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, pamatojoties uz šīs pašas regulas 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu. Turklāt šajā ziņā nav nozīmes tam, ka Komisija 2020. gada 16. marta vēstulē (skat. šī sprieduma 5. punktu) ir atsaukusies uz minētā 4. panta 3. punkta otro daļu, jo šajās lietās ir lūgts atcelt nevis minēto vēstuli, bet gan apstrīdētos lēmumus, kuros Komisija ir balstījusies uz minētās regulas 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu. Tāpēc pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā neefektīva.

34      Pirmā pamata otrajā daļā, kas attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas pārkāpumu, ir ietverti divi iebildumi. Prasītāja būtībā apstrīd, pirmkārt, minētajā tiesību normā paredzētā izņēmuma, uz kuru atsaucas Komisija, atbilstību, jo notiekošais lēmumu pieņemšanas process nenotiek, un, otrkārt, pamatojumu, kuru Komisija ir norādījusi, lai attaisnotu šī izņēmuma piemērošanu.

1.      Ievada apsvērumi

35      Atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 pirmajam apsvērumam šī regula atspoguļo vēlmi izveidot savienību, kur lēmumu pieņemšana notiek cik vien iespējams atklāti un cik vien iespējams – tuvinot to pilsoņiem. Kā atgādināts minētās regulas 2. apsvērumā, tiesības uz publisku piekļuvi iestāžu dokumentiem ir saistītas ar šo iestāžu demokrātisko raksturu (skat. spriedumu, 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

36      Šajā nozīmē Regulas Nr. 1049/2001 mērķis, kā norādīts tās 4. apsvērumā un 1. pantā, ir piešķirt sabiedrībai tiesības uz iespējami plašāku piekļuvi iestāžu dokumentiem (skat. spriedumu, 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

37      Tomēr šīs tiesības ir pakļautas noteiktiem ierobežojumiem, kas pamatoti ar sabiedrības vai privāto interešu apsvērumiem. Precīzāk, saskaņā ar tās 11. apsvērumu Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā ir paredzēta izņēmumu sistēma, kas iestādēm atļauj atteikt piekļuvi dokumentam, ja dokumenta satura izpaušana var kaitēt kādām no šajā pantā aizsargātajām interesēm (skat. spriedumu, 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

38      Tā kā šādi izņēmumi ir atkāpe no principa par iespējami plašāku publisku piekļuvi dokumentiem, tie ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (skat. spriedumu, 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      Atbilstoši šauras interpretācijas principam, ja attiecīgā iestāde nolemj atteikt piekļuvi dokumentam, kuru tai tiek lūgts publiskot, tai principā ir jāsniedz paskaidrojumi, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un reāli kaitēt interesēm, kas aizsargātas ar kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, uz kuru šī iestāde atsaucas. Turklāt šāda kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam. Tikai ar to vien, ka dokuments skar intereses, kuras ir aizsargātas ar izņēmumu, nepietiek, lai pamatotu šī izņēmuma piemērošanu (skat. spriedumu, 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

40      Turklāt jāatgādina – lai piemērotu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu, ir jāpierāda, ka iespēja piekļūt prasītajiem dokumentam varēja konkrēti un reāli apdraudēt iestādes lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību un ka šī kaitējuma risks bija saprātīgi paredzams, nevis tīri hipotētisks (skat. spriedumu, 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

41      Lēmumu pieņemšanas procesa kaitējumam ir jābūt nopietnam, lai uz to attiektos Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētais izņēmums. Tas tā it īpaši ir tad, ja konkrēto dokumentu satura izpaušana ievērojami ietekmē lēmumu pieņemšanas procesu. Taču nopietnības novērtēšana ir atkarīga no visiem lietas apstākļiem, it īpaši no iestādes minētās konkrēto dokumentu satura izpaušanas negatīvās ietekmes uz lēmumu pieņemšanas procesu (spriedums, 2011. gada 7. jūnijs, Toland/Parlaments, T‑471/08, EU:T:2011:252, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

42      Iestādēm nevar pieprasīt iesniegt pierādījumus, kas liecinātu par šāda riska pastāvēšanu. Šajā ziņā ir pietiekami, ka apstrīdētajā lēmumā ir iekļauti konkrēti elementi, kas ļauj secināt, ka tā pieņemšanas datumā kaitējums lēmumu pieņemšanas procesam bija saprātīgi paredzams, nevis tīri hipotētisks, it īpaši norādot, ka šajā datumā pastāvēja objektīvi iemesli, kas ļāva saprātīgi paredzēt, ka šāds kaitējums notiktu, ja tiktu izpausts pieprasīto dokumentu saturs (skat. spriedumu, 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

43      Tieši šo tiesību normu un šo principu kontekstā ir jāizskata prasības pirmā pamata otrā daļa.

2.      Par pirmā pamata otrās daļas pirmo iebildumu, kas attiecas uz to, ka lēmumu pieņemšanas process neesot noticis

44      Prasītāja apgalvo, ka Komisijas veiktā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētā izņēmuma interpretācija un piemērošana nav pamatota. Prasītāja uzskata, ka Komisijas norādītais pamatojums, lai atteiktu piekļuvi, proti, aizsargāt notiekošo lēmumu pieņemšanas procesu, ir pretrunā Komisijas norādei, saskaņā ar kuru lēmumu pieņemšanas process tiek apturēts. Šī pēdējā minētā norāde radot apjukumu un maldus, jo process esot vai nu “apturēts”, vai “notiekošs”. Pat pieņemot, ka lēmuma pieņemšanas process tiktu pārtraukts uz laiku un sākts no jauna, balstoties uz 2013. gada vadlīnijām par bitēm pārskatītajā redakcijā, tas vairs nebūs tas pats dokuments.

45      Komisija iebilst, ka notiekošais lēmumu pieņemšanas process neesot pabeigts, un precizē, ka apstrīdētajos lēmumos tā jēdzienu “apturēts” esot izmantojusi kā tādu, kas nozīmē “pārtraukts uz laiku” vai “apstādināts uz laiku”. Turklāt apstāklim, ka 2013. gada vadlīnijas par bitēm var grozīt, neesot nozīmes Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētā izņēmuma piemērošanā. Tādējādi neviena apstrīdētā lēmuma pamatojums neesot pretrunīgs.

46      Vispirms jānorāda – lai gan Komisija ir apstrīdējusi daudzu prasītājas saistībā ar pirmā pamata otro daļu izvirzīto argumentu pieņemamību un atbilstību, jo tie neattiecoties uz apstrīdētajos lēmumos piemēroto izņēmumu vai esot nepamatoti iesniegti replikas raksta stadijā, tas ne vienmēr attiecas uz 44. punktā minētajiem argumentiem par lēmumu pieņemšanas procesa notiekošo raksturu. Apsvērumos par prasības pieteikuma grozījumu rakstu lietā T‑371/20 Komisija ir atzinusi, ka šādi argumenti ir ietverti šajā grozījumu rakstā un attiecas uz apstrīdētajos lēmumos minēto izņēmumu, norādot, ka, “neņemot vērā grozījumu raksta [..] punktus, kuros [ir] atsauce uz lēmumu pieņemšanas procesa notiekošo raksturu, prasītāja n[av] pielāgojusi pamatus jaunajai juridiskajai bāzei, kas minēta [pirmajā apstrīdētajā lēmumā]”. Īstenībā ir jākonstatē, ka šie argumenti izklāstīti grozījumu rakstā lietā T‑371/20. Turklāt šie argumenti identiskā veidā izklāstīti prasības pieteikumā lietā T‑554/20. Tālab visi turpmākie Komisijas apgalvojumi, tostarp tie, kas izklāstīti tās iebildumu rakstos vai tiesas sēdē attiecībā uz to, ka šie argumenti ir nepieņemami vai neefektīvi vai ka prasītāja neapstrīd, ka konkrētais lēmumu pieņemšanas process ir notiekošs, ir jānoraida kā nepamatoti.

47      Tālab ir jāpārbauda prasītājas minētā pirmā iebilduma pamatotība.

48      No lietas materiāliem izriet, ka 2013. gada vadlīnijas par bitēm EFSA sagatavoja 2013. gadā pēc Komisijas lūguma. Komisija šo dokumentu 2013. gadā iesniedza Scopaff atzinuma saņemšanai, lai to pieņemtu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV 2011, L 55, 13. lpp.), paredzēto konsultēšanās procedūru un atbilstoši Regulas Nr. 1107/2009 77. pantam un 79. panta 2. punktam.

49      Starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka 2013. gada vadlīnijas par bitēm ir tikušas apspriestas Scopaff vairākus gadus, nepanākot vienošanos par to tekstu dalībvalstu domstarpību dēļ, un tādējādi Komisijai nav izdevies pieņemt minētās vadlīnijas.

50      Tā kā 2013. gada vadlīnijas par bitēm netika pieņemtas un nolūkā daļēji īstenot minēto dokumentu, 2018. gadā Komisija ierosināja īstenot atsevišķas tā daļas, ieviešot grozījumus vienotajos principos, kas paredzēti Komisijas Regulā (ES) Nr. 546/2011 (2011. gada 10. jūnijs) par Regulas (EK) Nr. 1107/2009 īstenošanu attiecībā uz vienotajiem principiem augu aizsardzības līdzekļu novērtēšanai un atļauju piešķiršanai (OV 2011, L 155, 127. lpp.). Tādējādi Komisija 2018. gadā Scopaff iesniedza regulas, ar ko groza Regulu Nr. 546/2011, projektu atzinuma sniegšanai, lai to pieņemtu saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (OV 1999, L 184, 23. lpp.), paredzēto regulatīvo kontroles procedūru un atbilstoši Regulas Nr. 1107/2009 29. panta 6. punktam, 78. panta 1. punkta c) apakšpunktam un 79. panta 4. punktam.

51      Starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka Scopaff 2019. gada jūlijā sniedza pozitīvu atzinumu par regulas, ar ko groza Regulu Nr. 546/2011, projektu, bet arī to Komisija nav pieņēmusi, jo saistībā ar regulatīvo kontroles procedūru Eiropas Parlaments iebilda pret tās pieņemšanu 2019. gada oktobrī, būtībā uzskatot, ka minētajā projektā nebija paredzēts pietiekams aizsardzības līmenis.

52      Tā kā līdz 2018. gadam Komisija neplānoja 2013. gada vadlīniju par bitēm pārskatīšanu, 2019. gada martā tā lūdza EFSA veikt minētā dokumenta pārskatīšanu, lai ņemtu vērā kopš 2013. gada notikušo zinātnisko attīstību.

53      Tātad tieši šajā kontekstā apstrīdētajos lēmumos, kas pieņemti 2020. gada jūnijā un jūlijā, Komisija norādīja, ka, gaidot, kad EFSA būs beigusi 2013. gada vadlīniju par bitēm pārskatīšanu, to izskatīšana Scopaff ir “apturēta” un ka tas nozīmē – lēmumu pieņemšanas procesu var uzskatīt par “notiekošu”, jo tas tai būs jāatsāk tikai pēc tam, kad EFSA būs beigusi minēto vadlīniju pārskatīšanu. Apstrīdētajos lēmumos Komisija turklāt norādīja, ka tā EFSA ir uzsvērusi, cik svarīgi ir iesniegt “tās pārskatīto ziņojumu” 2021. gada martā un arī lūdza tai iesaistīt dalībvalstu ekspertus un ieinteresētās puses, lai tiktu ņemti vērā visi viedokļi, kam būtu jāļauj ātri pieņemt pārskatītās vadlīnijas par bitēm.

54      Iztaujāta tiesas sēdē par pārskatīto vadlīniju par bitēm sagatavošanas stadiju, Komisija norādīja, ka jebkādi apsvērumi par šī dokumenta saturu un iespējami saistošo raksturu ir hipotētiski, jo EFSA vēl nebija beigusi minētā dokumenta pārskatīšanu. Tas pats attiecoties uz visiem apsvērumiem par to, kā Komisija to, iespējams, varētu pieņemt, un procedūru, ko šajā ziņā varētu ievērot.

55      No šī sprieduma 48.–54. punktā izklāstītajiem apstākļiem izriet, ka pretēji tam, ko Komisija ir norādījusi apstrīdētajos lēmumos, lēmumu pieņemšanas procesu, uz kuru attiecas pieprasītie dokumenti, nevarēja uzskatīt par notiekošu minēto lēmumu pieņemšanas brīdī.

56      Protams, var uzskatīt, ka pieprasītie dokumenti attiecas uz Komisijas lēmumu pieņemšanas procesu, kas norisinājās no 2013. līdz 2019. gadam un bija vērsts uz to, lai Komisija pilnībā vai daļēji īstenotu 2013. gada vadlīnijas par bitēm, vai nu pieņemot minētās vadlīnijas kā tādas saskaņā ar Regulā Nr. 182/2011 paredzēto konsultēšanās procedūru, vai arī grozot Regulā Nr. 546/2011 paredzētos vienotos principus saskaņā ar Lēmumā 1999/468 noteikto regulatīvo kontroles procedūru. Tomēr ir jākonstatē, ka apstrīdēto lēmumu pieņemšanas brīdī nevienā lēmumu pieņemšanas procesā vairs nebija paredzēts nedz īstenot minētās 2013. gada vadlīnijas kā tādas, nedz arī grozot vienotos principus. Gluži pretēji – Komisija netieši, bet noteikti nolēma vairs neīstenot minētās 2013. gada vadlīnijas un pat skaidri pieprasīja EFSA veikt to pārskatīšanu, jo šāda pārskatīšana apstrīdēto lēmumu pieņemšanas brīdī vēl joprojām notiek, turklāt neparedzot iespējamību noteikt iespējamo pārskatīto vadlīniju saturu, to iespējamās pieņemšanas formu un procedūru, kas šajā ziņā, iespējams, tiks ievērota. Tālab šī pārskatīšana nozīmē, ka apstrīdēto lēmumu pieņemšanas brīdī nav pat Komisijas lēmumu pieņemšanas procesa priekšmeta.

57      Komisijas arguments, saskaņā ar kuru, neraugoties uz šī sprieduma 48.–54. punktā minētajiem apstākļiem, tās mērķis joprojām bija ieviest vadlīnijas par bitēm, lai sniegtu dalībvalstu iestādēm dokumentu, kurā izklāstītas “attiecīgā laika zinātnes un tehnikas atziņas” atbilstoši Regulas Nr. 1107/2009 36. panta 1. punktam, nevar likt izdarīt citādu secinājumu. Pat pieņemot, ka šāds mērķis ir pierādīts, tas pats par sevi nekādi nenozīmē, ka apstrīdēto lēmumu pieņemšanas brīdī notika lēmumu pieņemšanas process, kura priekšmets ir šāds dokuments. Gluži pretēji – lietas materiāli tiecas pierādīt, ka Komisija bija nolēmusi vairs neīstenot 2013. gada vadlīnijas par bitēm un ka attiecīgā gadījumā lēmuma pieņemšanas process, kura priekšmets ir pārskatīts vadlīniju par bitēm projekts, būtu varējis notikt tad, kad EFSA būtu nodevusi šo dokumentu Komisijai un kad pēdējā minētā būtu nolēmusi to īstenot – tas gan apstrīdēto lēmumu pieņemšanas brīdī bija visai hipotētiski un joprojām tā bija arī tiesas sēdes dienā. Šo pašu iemeslu dēļ – pretēji tam, ko apgalvo Komisija, – tas, ka prasītāja ir lūgusi vai pat lūdza, lai 2013. gada vadlīnijas par bitēm tiktu pieņemtas pilnībā, nekādi nenozīmē, ka apstrīdēto lēmumu pieņemšanas brīdī lēmumu pieņemšanas process attiecībā uz šo dokumentu notika vai joprojām vēl notiek.

58      Turklāt ir jānorāda – apstāklis, ka EFSA 2013. gada vadlīniju par bitēm pārskatīšana joprojām notika, nekādā ziņā nenozīmē, ka apstrīdēto lēmumu pieņemšanas datumos joprojām turpinājās Komisijas lēmuma pieņemšanas process par šī paša dokumenta īstenošanu. Gluži pretēji – pati šī pārskatīšanas procesa norise apstiprina konstatējumu, saskaņā ar kuru pēc vienoto principu grozījumu noraidīšanas apstrīdēto lēmumu pieņemšanas brīdī Komisija vairs neveica nekādu lēmumu pieņemšanas procesu attiecībā uz 2013. gada vadlīnijām par bitēm. Proti, kā ir uzsvērusi prasītāja un ko Komisija nav apstrīdējusi, līdz 2018. gadam pēdējā minētā neplānoja lūgt šādu pārskatīšanu. Taču, kā izriet no apstrīdētajiem lēmumiem, šī pārskatīšana, šķiet, bija paredzēta, ņemot vērā neiespējamību pieņemt 2013. gada vadlīnijas par bitēm, lai ļautu ātri pieņemt pārskatītās vadlīnijas par bitēm.

59      No tā izriet, ka Komisijas lēmumu pieņemšanas process, kura priekšmets ir 2013. gada vadlīnijas par bitēm, apstrīdēto lēmumu pieņemšanas brīdī bija pabeigts un ka tāpēc šo lietu īpašajos apstākļos Komisija nevarēja likumīgi pamatot minētos lēmumus ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu, kura mērķis bija aizsargāt iestādes lēmumu pieņemšanas procesu saistībā ar jautājumu, par kuru tā vēl nav pieņēmusi lēmumu.

60      Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā ir noteikta skaidra atšķirība atkarībā no tā, vai process ir vai nav pabeigts. Tiklīdz lēmums ir pieņemts, lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzības prasības nav tik aktuālas, un tādējādi jebkura cita dokumenta – izņemot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrajā daļā minēto – satura izpaušana nekādi nevar kaitēt minētajam procesam, un atteikums izpaust šāda dokumenta saturu nav atļauts, lai arī tā izpaušana, ja tā notiktu pirms attiecīgā lēmuma pieņemšanas, varētu nopietni kaitēt šim procesam. Tādējādi iemesli, uz ko iestāde pamatojusies un kas var attaisnot piekļuves atteikumu tādam dokumentam, kura satura izpaušana ir tikusi pieprasīta pirms administratīvās procedūras pabeigšanas, var nebūt pietiekami, lai atteiktu tā paša dokumenta satura izpaušanu pēc lēmuma pieņemšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. jūlijs, Zviedrija/MyTravel un Komisija, C‑506/08 P, EU:C:2011:496, 78., 80. un 82. punkts).

61      Tādējādi ir jāapmierina pirmā pamata otrās daļas pirmais iebildums un tālab jāatceļ apstrīdētie lēmumi, ciktāl ar tiem ir atteikta piekļuve pieprasītajiem dokumentiem, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu.

62      Tomēr šo lietu apstākļos papildus ir jāizvērtē arī pirmā pamata otrās daļas otrais iebildums, kas attiecas uz pamatojumu, kuru Komisija ir norādījusi apstrīdētajos lēmumos, lai pamatotu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētā izņēmuma piemērošanu, pieņemot, ka šī tiesību norma ir piemērojama šajā lietā.

3.      Par pirmā pamata otrās daļas otro iebildumu, kas attiecas uz apstrīdētajos lēmumos norādīto pamatojumu

63      Vispirms jāatgādina, ka apstrīdētajos lēmumos Komisija būtībā ir balstījusies uz trīs savstarpēji saistītu pamatojumu kopumu, lai atteiktu piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu. Komisija uzskata, ka, pirmkārt, komitoloģijas procedūras aizsargājot dalībvalstu individuālo nostāju konfidencialitāti. Otrkārt, dalībvalstu nostāju izpaušana konfidencialitātes kontekstā apdraudētu sadarbību starp dalībvalstīm, kā arī dalībvalstu un Komisijas savstarpējo uzticēšanos. Daži apstākļi saistībā ar diskusijām par 2013. gada vadlīnijām par bitēm esot pārliecinoši pierādījumi par konkrētā lēmumu pieņemšanas procesa sarežģītību un jutīgumu, kas esot jāaizsargā. Treškārt, Komisija bija un joprojām ir pakļauta ārējam spiedienam no dažādām ieinteresētajām pusēm, kurām ir atšķirīgas intereses, tāpēc pieprasīto dokumentu satura izpaušana pakļautu ilgstošo un sarežģīto lēmumu pieņemšanas procesu turpmākam ārējam spiedienam. Pieprasīto dokumentu satura izpaušana samazinātu dalībvalstu rīcības brīvību un elastīgumu; tām būtu jābūt iespējai bez ārēja spiediena izpētīt visas iespējas pastāvīgajās komitejās.

64      Pirms to prasītājas argumentu izvērtēšanas, ar kuriem tā apstrīd šo Komisijas apstrīdētajos lēmumos norādīto pamatojumu, vispirms ir jāizvērtē minēto Komisijas apstrīdēto argumentu pieņemamība, jo tie ir jauns pamats.

a)      Par prasītājas argumentu pieņemamību

65      Prasītāja replikas rakstā norāda – tā apstiprina, ka ar apstrīdētajiem lēmumiem ir pārkāpta arī Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmā daļa, negrozot savu argumentāciju, izņemot to, ka ““otro daļu” aizstāj ar “pirmo daļu””, jo piemērojamās tiesības ir tās pašas. Katrā ziņā prasītāja prasības pieteikuma grozījumu rakstā lietā T‑371/20 un prasības pieteikumā lietā T‑554/20 skaidri esot atsaukusies uz pirmo daļu. Tādējādi šis arguments nav “jauns pamats”, jo pamatojums ir tieši tāds pats un prasītāja jau esot uz to atsaukusies. Turklāt, pamatojoties uz judikatūru par pamatu papildināšanu, prasītāja apgalvo, ka šajā lietā abas daļas esot “nepieciešamie papildinājumi dokumentu satura izpaušanas nosacījumiem [..] attiecībā uz vajadzību aizsargāt lēmumu pieņemšanas procesu” un ka tās argumentācijas nozīme prasības pieteikumā un replikas rakstā, kas iesniegti katrā no apvienotajām lietām, esot tāda pati. Prasītāja secina, ka pirmais pamats tādējādi esot pieņemams, ciktāl tas attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu.

66      Komisija atbildes rakstā uz repliku attiecībā uz prasītājas iespēju “precizēt” pirmā pamata tvērumu vispirms norāda, ka prasītājas tēze esot balstīta uz kļūdainu pieņēmumu, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmā un otrā daļa esot par vienu un to pašu izņēmumu, lai gan tās attiecoties uz diviem dažādiem izņēmumiem, kas ir piemērojami alternatīvi. Šajā ziņā, pirmkārt, Komisija apgalvo, ka prasītāja ir apstiprinājusi, ka tā vēlas atsaukties uz minētās tiesību normas otrās daļas pārkāpumu, jo atsaukšanās uz šo daļu tātad nav kļūda pēc būtības. Savukārt atsauce uz minētās tiesību normas pirmo daļu (vienreiz grozījumu rakstā lietā T‑371/20 un vienreiz prasības pieteikumā lietā T‑554/20) esot kļūda pēc būtības, jo šajā ziņā neesot nekāda atsevišķa argumenta – vēl jo vairāk tāpēc, ka abi izņēmumi esot piemērojami alternatīvi. Ja prasītāja vēlas izvirzīt pakārtotu vai kumulatīvu pamatojumu attiecībā uz pirmo daļu, tai tas būtu bijis skaidri jānorāda grozījumu rakstā lietā T‑371/20 vai prasības pieteikumā lietā T‑554/20, bet tā nevar veikt šādus papildinājumus ar atpakaļejošu spēku. Otrkārt, Komisija apgalvo, ka prasītāja replikas rakstā nevarot atsaukties uz argumentiem, kas attiecas uz pirmo daļu, jo tie esot cieši saistīti ar prasības pieteikumā izvirzītajiem; abi izņēmumi ir atšķirīgi un aizsargā divas atšķirīgas intereses. Tas, ka uz dokumentiem varētu attiekties abi izņēmumi, nekādi neietekmējot Komisijas veicamo vērtējumu, kas atšķiras atkarībā no tā, vai aizsargātās intereses ir notiekošs vai pabeigts lēmumu pieņemšanas process. Turklāt tam, ka prasītāja būtu varējusi balstīties uz to pašu argumentāciju, neesot nozīmes. Tādējādi Komisija secina, ka prasītāja replikas rakstā esot izvirzījusi jaunu pamatu, kas neesot pieņemams.

67      Pirmām kārtām, ir jānoraida prasītājas apgalvojums, saskaņā ar kuru ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otro daļu izvirzīto argumentāciju varētu attiecināt uz šīs pašas tiesību normas pirmo daļu, jo piemērojamās tiesības esot vienas un tās pašas un prasītājas argumentācija varētu palikt tāda pati, vienkārši aizstājot vārdus “otrā daļa” ar vārdiem “pirmā daļa”. Šis apgalvojums ir balstīts uz kļūdainiem pieņēmumiem. Kā izriet no šī sprieduma 60. punkta, pamatojums, kas piemērojams saistībā ar vienu vai otru no šiem Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā paredzētajiem izņēmumiem, nav viens un tas pats, jo šie abi izņēmumi ir vērsti uz divu atšķirīgu interešu aizsardzību un uz tiem attiecas dažādi piemērošanas nosacījumi. Turklāt prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka tā var atsaukties uz citām tiesību normām, nevis pietiek vien nomainīt vienīgo atsauci uz konkrētajām tiesību normām.

68      Otrām kārtām, prasītāja tomēr apgalvo – dokumentos par lietas ierosināšanu tā katrā ziņā esot atsaukusies uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas pārkāpumu un ka tālab replikas rakstā tā varētu papildināt argumentu, kas izvirzīts šādas atsaukšanās pamatojumam.

69      Šajā ziņā, pirmkārt, pietiek atgādināt, kā tas tiešām izriet no šī sprieduma 44.–46. punkta, ka prasības pieteikuma grozījumu rakstā lietā T‑371/20 un prasības pieteikumā lietā T‑554/20 prasītāja pirmajā pamatā skaidri atsaucās uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētā izņēmuma pārkāpumu, norādot – “prasītāja uzkat[a], ka Regulas [..] Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētā izņēmuma (notiekoša lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzība) interpretācija un piemērošana, ko veica Komisija, [nav] pamatota”.

70      Turklāt atbilstoši šādai atsaucei grozījumu rakstā lietā T‑371/20 un prasības pieteikumā lietā T‑554/20 pirmajā pamatā izklāstītajā argumentā prasītāja skaidri atgādināja “pamatojumu, ko Komisija norādījusi, lai atteiktu piekļuvi dokumentiem, proti, “aizsargāt notiekošo lēmumu pieņemšanas procesu””.

71      Tāpat gan grozījumu raksta lietā T‑371/20 ievaddaļā, gan prasības pieteikumā lietā T‑554/20 prasītāja atgādināja, ka katrs no apstrīdētajiem lēmumiem ir “balstīts uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas izņēmumu (notiekoša lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzība)”.

72      Turklāt grozījumu rakstā lietā T‑371/20 un prasības pieteikumā lietā T‑554/20 saistībā ar trešo prasības pamatu prasītāja atsaucās uz Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pārkāpumu saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu.

73      Tātad no pirmā pamata satura, kā arī no prasībām kopumā izriet, ka prasītāja ir skaidri atsaukusies uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu argumentu saistībā ar prasību pirmo pamatu kontekstā. Tālab nevar piekrist Komisijas argumentam, ka šīs norādes esot prasītājas pārrakstīšanās kļūdas.

74      Lai gan, protams, ir žēl, ka grozījumu rakstā lietā T‑371/20 un prasības pieteikumā lietā T‑554/20 pirmā pamata kontekstā prasītāja nešķirojot ir atsaukusies uz tiesību normām ar dažādu tvērumu, kā, piemēram, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmā daļa un otrā daļa, tomēr atsaukšanās uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas pārkāpumu izriet gan no grozījumu raksta lietā T‑371/20, gan no prasības pieteikuma lietā T‑554/20.

75      Otrkārt, protams, ir taisnība, ka papildus šī sprieduma 44. punktā jau atgādinātajiem argumentiem prasītāja tikai replikas rakstā, reaģējot uz Komisijas pārmetumiem, vairāk ir atsaukusies uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu, izvirzot argumentu, kura mērķis vairāk ir pamatot pirmā pamata otro daļu.

76      Saskaņā ar Reglamenta 84. panta 1. punktu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kuri ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Tomēr pamats, kas papildina sākotnēji prasības pieteikumā tieši vai netieši izvirzītu pamatu un kas ir cieši ar to saistīts, ir jāatzīst par pieņemamu. Turklāt argumenti, kuri pēc savas būtības ir cieši saistīti ar prasības pieteikumā izklāstītu pamatu, nevar tikt uzskatīti par jauniem pamatiem un to sniegšana replikas raksta stadijā vai tiesas sēdē tiek pieļauta (spriedums, 2018. gada 8. novembris, “Pro NGO!”/Komisija, T‑454/17, EU:T:2018:755, 70. punkts).

77      Taču šajā lietā pretēji tam, ko apgalvo Komisija, prasītājas replikas rakstā izvirzītais arguments nav jauns pamats, bet tas ir cieši saistīts ar atsauci uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas pārkāpumu, kas jau bija ietverts grozījumu rakstā lietā T‑371/20 un prasības pieteikumā lietā T‑554/20.

78      Proti, grozījumu rakstā lietā T‑371/20 un prasības pieteikumā lietā T‑554/20 prasītāja apgalvo, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas piemērošana “n[av] pamatota”. Turklāt minētajos dokumentos prasītāja, protams, vispārīgi ir piebildusi, ka “Komisija nav paskaidrojusi, kā piekļuve pieprasītajiem dokumentiem konkrēti un faktiski kaitētu lēmumu pieņemšanas procesam”. Replikas rakstā prasītāja ir paskaidrojusi, kāpēc tās ieskatā Komisija “nav [nav] pierādījusi, ka atļauja izpaust pieprasīto dokumentu saturu būtu radījusi konkrētu un faktisku risku notiekošajam lēmumu pieņemšanas procesam”, un, precīzāk, kāpēc apstrīdētajos lēmumos ar norādīto pamatojumu “neesot atbilstoši pamatots, ka atļauja izpaust dokumentu saturu radītu konkrētu, faktisku un nopietnu risku notiekošajam lēmumu pieņemšanas procesam”. Tātad abu lietu replikas rakstos izklāstīto argumentu mērķis ir tieši izvērst dokumentos par lietas ierosināšanu ietverto iebildumu par atbilstoša pamatojuma neesamību, kas ļautu piemērot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu.

79      Tālab, tā kā šajā lietā argumenti, kas izvirzīti abu lietu replikas rakstos saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas pārkāpumu, ir papildinājums grozījumu rakstā lietā T‑371/20 un prasības pieteikumā lietā T‑554/20 izvirzītajam pamatam par šo pašu tiesību normu, tie jāuzskata par pieņemamiem.

80      Turklāt jānorāda, ka šie argumenti, ciktāl tie attiecas uz apstrīdētajos lēmumos izvirzītajiem pamatiem, pēc būtības sakrīt ar izklāstītajiem argumentiem, kas ietverti – dažkārt diemžēl neprecīzi atsaucoties uz tiesību normām, uz kuru pārkāpumu tika norādīts, – grozījumu rakstā lietā T‑371/20 un prasības pieteikumā lietā T‑554/20 attiecībā uz apstrīdēto lēmumu konkrēto saturu (skat. šī sprieduma 31. un 74. punktu).

81      Tālab jāizvērtē argumenti, kurus prasītāja ir izvirzījusi replikas rakstā, lai apstrīdētu šī sprieduma 63. punktā atgādināto pamatojumu, kuru Komisija ir ietvērusi apstrīdētajos lēmumos.

b)      Par prasītājas argumentu pamatotību

82      Prasītāja apgalvo, ka, pirmām kārtām, komitejām adresētais standarta reglaments (OV 2011, C 206, 11. lpp.; turpmāk tekstā – “standarta reglaments”) nevarot prevalēt pār Regulu Nr. 1049/2001 un, otrām kārtām, Komisija nav paskaidrojusi, kā pieprasīto dokumentu satura izpaušana būtu varējusi radīt konkrētu un faktisku risku notiekošajam lēmumu pieņemšanas procesam. Pirmkārt, Komisija neesot pierādījusi, kā ietekme uz dalībvalstu un Komisijas savstarpējo uzticēšanos varētu nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanas procesam. Tam, ka 2013. gada vadlīnijas par bitēm tiek apspriestas vai arī tiek pārskatītas jau vairāk nekā septiņus gadus, šajā ziņā neesot nozīmes. Otrkārt, Komisijas minētais ārējais spiediens arī nepierādot, ka satura izpaušana nopietni kaitētu lēmumu pieņemšanas procesam. Šis spiediens pat neesot jāņem vērā, jo tas nav dokumentu satura izpaušanas tiešas sekas, un iestādēm ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai to novērstu. Šajā lietā Komisija ne tikai neesot pierādījusi apgalvotā spiediena esamību, bet arī neesot paskaidrojusi, kādu iemeslu dēļ šis spiediens varētu radīt “nopietnu risku” lēmumu pieņemšanas procesam. Treškārt, Komisijai esot bijis jāpierāda īpaša riska esamība saistībā ar katru no pieprasītajiem dokumentiem.

83      Komisija apgalvo, ka prasītājas argumenti nav pamatoti. Pirmām kārtām, prasītāja neesot ievērojusi atbilstošās tiesību normas, it īpaši standarta reglamentu. Otrām kārtām, prasītāja, šķiet, pirmo reizi un pretēji savai iepriekšējai argumentācijai apstrīd faktu, ka Komisija ir bijusi pakļauta ārējam spiedienam. Apstākļi, kas pamato riska esamību attiecībā uz lēmumu pieņemšanas procesu, neesot jāaplūko atsevišķi, bet gan kā atbilstošu pazīmju kopums. Turklāt Komisija precizē, ka tā neesot piemērojusi vispārēju prezumpciju, bet gan detalizēti izvērtējusi visu pieprasīto dokumentu saturu.

84      Vispirms kā nepamatoti ir jānoraida prasītājas argumenti, ciktāl tie varētu tikt saprasti kā tādi, kas norāda uz apstrīdēto lēmumu pamatojuma neesamību vai nepietiekamību. Proti, kā izriet no šī sprieduma 63. punkta, apstrīdētajos lēmumos ir norādīts pamatojums, kura dēļ Komisija ir atteikusi piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem. Savukārt jautājums par to, vai Komisijas norādītais pamatojums ļauj pārliecinoši pamatot šādu atteikumu, attiecas uz apstrīdēto lēmumu pamatotību, nevis uz to pamatojuma neesamību vai nepietiekamību. Tātad ir jāturpina izvērtēt šo pamatojumu.

1)      Par dalībvalstu individuālajām nostājām komitoloģijas procedūrās

85      Apstrīdētajos lēmumos Komisija norādīja, ka komitoloģijas procedūras aizsargā dalībvalstu individuālo nostāju konfidencialitāti un atspoguļojas standarta reglamenta, ko Komisija pieņēmusi saskaņā ar Regulas Nr. 182/2001 9. panta 1. punktu un kas Komisijas skatījumā “skaidri izslēdz dalībvalstu individuālās nostājas no publiskas piekļuves”, konkrētos noteikumos.

86      Prasītāja apgalvo, ka standarta reglaments nevar prevalēt pār Regulu Nr. 1049/2001.

87      Komisija iebilst, ka prasītāja neņem vērā atbilstošās tiesību normas.

88      Vispirms jānorāda, ka šis strīds kopumā neattiecas nedz uz komitoloģijas komiteju darba noteikumiem, nedz arī uz tiešu piekļuvi šim darbam, bet tikai uz piekļuvi pēc tam, kad prasītāja saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 ir iesniegusi piekļuves pieteikumu konkrētiem dokumentiem, ar kuriem Scopaff apmainījās saistībā ar 2013. gada vadlīnijām par bitēm pārskatīšanu, jo šie dokumenti bija e‑pasti, kuros pēc būtības bija ietvertas konkrētu dalībvalstu atsevišķas nostājas par minētajām vadlīnijām vai par vienotu principu grozījumu projektu to īstenošanai (skat. šī sprieduma 5., 11. un 14. punktu).

89      Pirmkārt, šajā lietā jānorāda, ka apstrīdētajos lēmumos, lai pamatotu, ka komitoloģijas procedūrās ir jāaizsargā dalībvalstu individuālās nostājas un tādēļ tām nav jābūt publiski pieejamām, Komisija balstījās tikai uz divu standarta reglamenta noteikumu, proti, tā 10. panta 2. punkta un 13. panta 2. punkta, saturu: pirmais no šiem noteikumiem paredz, ka “kopsavilkuma protokolā nedrīkst minēt dalībvalstu individuālās nostājas komitejas apspriežu laikā”, bet otrais – ka “komitejas apspriedes ir konfidenciālas”.

90      Citiem vārdiem sakot, apstrīdētajos lēmumos Komisija nav pamatojusies nedz uz Regulas Nr. 1049/2001, nedz uz Regulas Nr. 182/2011 tiesību normām, nedz pat uz Scopaff faktiski pieņemtā reglamenta saturu.

91      Turklāt attiecībā uz šo pēdējo minēto aspektu, kurā procesa organizatorisko pasākumu kontekstā uzdots jautājums, vai Scopaff ir pieņēmusi savu reglamentu, Komisija atbildē, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2022. gada 15. martā, norādīja, ka šī komiteja nav pieņēmusi savu reglamentu, bet ka tā organizē darbu atbilstoši standarta reglamentam. Tomēr Komisija nav iesniegusi nevienu pierādījumu, lai pamatotu pēdējo minēto norādi. Iztaujāta tiesas sēdē par iemeslu šādai Scopaff pieejai, Komisija neminēja īpašu pamatojumu, bet būtībā norādīja, ka Scopaff, neiekļaudama standarta reglamenta noteikumus savā reglamentā, darba organizēšanas nolūkos atsaucas uz tiem “praksē”.

92      Tātad jākonstatē, ka atšķirībā no situācijas, ko Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā 2020. gada 28. maija sprieduma ViaSat/Komisija (T‑649/17, nav publicēts, EU:T:2020:235) 86. punktā attiecībā uz noteiktām citas komitoloģijas komitejas darbībām, šajā gadījumā neviens apstāklis lietas materiālos neļauj uzskatīt, ka Scopaff būtu bijuši savi noteikumi, kas atbilstu standarta reglamenta noteikumiem, uz kuriem Komisija atsaucas apstrīdētajos lēmumos un kuros būtu uzsvērta nozīme, kādu šī komiteja piešķir noteiktas informācijas, ar kuru tā apmainās, un tās apspriežu konfidencialitātei.

93      Otrkārt, katrā ziņā, pat pieņemot, ka Scopaff “praksē” ir pieņēmusi vai sekojusi standarta reglamenta noteikumiem, tostarp tiesību normām, uz kurām Komisija ir atsaukusies apstrīdētajos lēmumos, šāds apstāklis neļauj uzskatīt, ka šīs tiesību normas, pat ja tās būtu jāinterpretē tādējādi, ka ar tām tiktu uzsvērta Scopaff apspriežu konfidencialitāte un dalībvalstu šajā ziņā paustās nostājas, principā no Regulas Nr. 1049/2001 piemērošanas jomas varētu izslēgt noteiktus dokumentus.

94      Jānorāda, ka Regulas Nr. 182/2011 19. apsvērumā ir precizēts, ka saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 ir jānodrošina publiska piekļuve informācijai par komiteju darbu. Šajā ziņā Regulas Nr. 182/2011 9. panta 2. punktā ir noteikts, ka uz komitejām attiecas principi un nosacījumi par dokumentu publisku pieejamību un datu aizsardzības noteikumi, ko piemēro Komisijai (identiska tiesību norma turklāt bija ietverta Lēmuma 1999/468 7. panta 2. punktā). Tādējādi Regulā Nr. 182/2011 ir atgādināts, ka uz komitejām attiecas tādi paši noteikumi kā uz Komisiju saistībā ar publisku piekļuvi dokumentiem, proti, Regulas Nr. 1049/2001 tiesību normas, un tajā nav ietverta īpaša norma attiecībā uz publisku piekļuvi dokumentiem par komiteju darbu.

95      Protams, Regulas Nr. 182/2011 9. panta 1. punktā ir paredzēts, ka katra komiteja pieņem savu reglamentu, pamatojoties uz standarta reglamentu, kuru izstrādā Komisija pēc apspriešanās ar dalībvalstīm un kurš publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

96      Tomēr ar komitejas reglamenta noteikumiem vai pat standarta reglamenta noteikumiem neatkarīgi no tā, vai tos savā reglamentā komiteja ir vai nav pārņēmusi, nevar ļaut, atbildot uz publiskas piekļuves pieteikumu, piešķirt aizsardzību dokumentiem, kas pārsniedz Regulā Nr. 1049/2001 paredzēto.

97      Tādējādi ar standarta reglamenta noteikumiem, uz kuriem Komisija atsaucas apstrīdētajos lēmumos, nevar ļaut aizsargāt dalībvalstu paustās individuālās nostājas, tādējādi pārsniedzot to, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 18. decembris, Muñiz/Komisija, T‑144/05, nav publicēts, EU:T:2008:596, 92. punkts).

98      Turklāt no judikatūras izriet, ka Savienības tiesiskais regulējums attiecībā uz piekļuvi dokumentiem nevar attaisnot to, ka iestāde principā atsaka piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz tās apspriedēm, pamatojoties uz to, ka tajos ir ietverta informācija par dalībvalstu pārstāvju paustajām nostājām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2001. gada 10. oktobris, British American Tobacco International (Investments)/Komisija, T‑111/00, EU:T:2001:250, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

99      No tā izriet, ka attiecībā uz publisku piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar komitoloģijas komiteju darbu, Komisija nevar uzskatīt, ka atbilstošās tiesību normas principā izslēdz publisku piekļuvi dalībvalstu individuālajām nostājām.

100    Treškārt, turklāt ir jānorāda, ka standarta reglamenta noteikumus, uz kuriem Komisija atsaucas apstrīdētajos lēmumos, nevar interpretēt tādējādi, ka ar tiem būtu liegta publiska piekļuve pēc pieprasījuma dalībvalstu individuālajām nostājām.

101    Pirmām kārtām, standarta reglamenta 10. panta 2. punkts attiecas uz komiteju darba “protokola kopsavilkuma” saturu. Taču, kā izriet no Regulas Nr. 182/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunkta, protokola kopsavilkums ir viens no dokumentiem, kas ietilpst Komisijas uzturētajā komiteju darbību reģistrā saskaņā ar šo pēdējo minēto tiesību normu, proti, dokumenti, uz kuriem atsauces ir publicētas minētajā reģistrā atbilstoši šīs pašas tiesību normas 5. punktam. Standarta reglamenta 10. panta 2. punktā, protams, ir piebilsts – lai gan protokola kopsavilkumā ir aprakstīti darba kārtības punkti un balsošanas rezultāti, tajā “nav minētas dalībvalstu individuālās nostājas apspriedēs”. Tomēr šī pēdējā minētā tiesību norma neattiecas uz publisku piekļuvi komiteju dokumentiem, bet gan uz komiteju darbību reģistra saturu, it īpaši uz viena no to veidojošajiem dokumentiem – protokola kopsavilkumu. Taču apstāklis, ka protokola kopsavilkumā nav minētas dalībvalstu individuālās nostājas, neietekmē piekļuvi dokumentiem un tāpēc nevar ietekmēt publisku piekļuvi pēc pieprasījuma dokumentiem, kuros ir atspoguļotas minētās individuālās nostājas. Turklāt pretēji tam, ko tiesas sēdē apgalvoja Komisija, minēto tiesību normu nevar interpretēt tādējādi, ka dalībvalstu individuālās nostājas nav jāreģistrē nevienā dokumentā, jo minētā tiesību norma attiecas vienīgi uz protokola kopsavilkuma saturu.

102    Turklāt, tā kā Vispārējā tiesā Komisija ir pamatojusies arī uz Regulas Nr. 182/2011 10. panta 1. punktu, lai apgalvotu, ka būtu jāaizsargā dalībvalstu individuālās nostājas, jo komiteju darbību reģistrā esot ietverti tikai balsošanas rezultāti, šāds arguments arī ir jānoraida atbilstoši tādai pašai loģikai. Minētā tiesību norma attiecas tikai uz komitejas darbību reģistra saturu, nevis uz publisku piekļuvi dokumentiem, kas, kā izriet no Regulas Nr. 182/2011 9. panta 2. punkta, var notikt saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001.

103    Otrām kārtām, standarta reglamenta 13. panta 2. punktā, protams, ir norādīts, ka “komitejas apspriedes ir konfidenciālas”.

104    Tomēr, pirmkārt, minētajā tiesību normā ir vienīgi norādīts uz “komitejas apspriežu” konfidencialitāti, nevis uz visu procedūru, kuras nobeigumā komitejas locekļi apspriežas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 13. jūlijs, SaintGobain Glass Deutschland/Komisija, C‑60/15 P, EU:C:2017:540, 81. punkts). Otrkārt, nepastāvot nepieciešamībai definēt jēdzienu “komitejas apspriedes” minētās tiesību normas izpratnē, pietiek norādīt, ka šīs tiesību normas tvērums šķiet relativizēts saskaņā ar standarta reglamenta 13. pantu kopumā. Tā 1. punktā ir norādīts, ka piekļuves pieteikumus komitejas dokumentiem Komisija izskata atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001, un tās 3. punktā ir piebilsts, ka “komitejas locekļiem, ekspertiem un trešo personu pārstāvjiem nosūtītie dokumenti ir konfidenciāli [..], ja vien piekļuve šiem dokumentiem nav piešķirta saskaņā ar 1. punktu vai Komisija tos nav citādā veidā padarījusi publiski pieejamus”.

105    Tādējādi standarta reglamenta 13. panta 1. un 3. punktā ir paredzēta iespēja, ka saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 tostarp var piešķirt piekļuvi dokumentiem, ko komitejas loceklis nosūta citiem komitejas locekļiem, un ka šādā gadījumā dokumenti nav konfidenciāli vai zaudē konfidencialitāti. Tomēr šie noteikumi nekādā ziņā neizslēdz dokumentus, piemēram, elektroniskā pasta vēstules, kuros ir ietverti komitejas locekļa apsvērumi vai priekšlikumi par pasākuma projektu, ja vien minētā 3. punkta tvērums attiecībā uz piekļuvi dokumentiem netiek nepamatoti sašaurināts.

106    Turklāt pretēji tam, ko tiesas sēdē apgalvoja Komisija, nekas neatspēko interpretāciju, saskaņā ar kuru, ņemot vērā iespējamo konfidencialitāti, kas izriet no standarta reglamenta 13. panta 2. punkta, komitejas apspriedes principā ir sensitīvas.

107    No iepriekš minētā izriet, ka pretēji tam, ko Komisija ir apgalvojusi apstrīdētajos lēmumos, komitoloģijas procedūras – it īpaši standarta reglaments – kā tādas neprasa, lai piekļuve dokumentiem, kuros ir iekļautas dalībvalstu individuālās nostājas Scopaff, tiktu atteikta, lai aizsargātu šīs komitejas lēmumu pieņemšanas procesu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas izpratnē, un tas neliedz Komisijai pienācīgi pamatotos gadījumos atteikt piekļuvi dokumentiem, kuri attiecas uz dalībvalstu individuālajām nostājām šajā komitejā, ja to satura izpaušana varētu radīt konkrētu kaitējumu interesēm, kuras tiek aizsargātas ar Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem.

2)      Par sadarbību un savstarpēju uzticību, kā arī par lēmumu pieņemšanas procesa sarežģītību un jutīgumu

108    Apstrīdētajos lēmumos Komisija norādīja, ka dalībvalstu individuālo nostāju, kas izteiktas, ievērojot konfidencialitāti, satura izpaušana negatīvi ietekmētu to sadarbību “komitoloģijas procedūrās” un ietekmētu dalībvalstu un Komisijas savstarpējo uzticību. Komisija būtībā piebilda – tas, ka 2013. gada vadlīnijas par bitēm ir tikušas apspriestas vairāk nekā sešus gadus, tas, ka šajā laikposmā starp dalībvalstīm nav tikusi panākta vienošanās un tas, ka minētās vadlīnijas tika pārskatītas, esot spēcīgs pierādījums lēmumu pieņemšanas procesa sarežģītībai un jutīgumam, kas šajā lietā ir jāaizsargā. Turklāt otrajā apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi uz 2013. gada vadlīniju par bitēm politisko jutīgumu, un to pierādot šajā ziņā notiekošo diskusiju ilgums.

109    Prasītāja apgalvo, ka Komisija neesot paskaidrojusi, kādā veidā savstarpējās uzticības ietekmēšana nopietni kaitētu lēmumu pieņemšanas procesam un to, ka apstrīdētajos lēmumos norādītajiem apstākļiem neesot nozīmes, jo drīzāk pārskatāmības trūkums esot šķērslis lēmumu pieņemšanas procesam.

110    Komisija būtībā iebilst, ka apstrīdētajos lēmumos minētie apstākļi ir jāaplūko nevis individuāli, bet gan kopumā.

111    Pirmām kārtām, tā kā apstrīdētajos lēmumos Komisija ir atsaukusies uz nepieciešamību aizsargāt sadarbību starp dalībvalstīm, pietiek norādīt, ka šajā ziņā Komisija ir balstījusies uz abstraktu pamatojumu par šīs sadarbības saglabāšanu komitoloģijas procedūrās kopumā. Tāpat, ciktāl apstrīdētajos lēmumos Komisija ir norādījusi uz nepieciešamību aizsargāt savstarpējo uzticēšanos starp Komisiju un dalībvalstīm, jo dalīšanās ar dalībvalstu individuālām nostājām esot notikusi “konfidenciālā kontekstā”, ir jākonstatē, ka Komisija arī ir balstījusies uz vispārīgu pamatojumu. Šie pamatojumi ir balstīti uz pieņēmumu, ka komitoloģijas procedūras attiecībā uz piekļuves pieteikumu dokumentiem aizsargā dalībvalstu komitejā pausto individuālo nostāju konfidencialitāti, kas tomēr jau ir noraidīta šī sprieduma 107. punktā. Tātad runa ir par pamatojumiem, kuriem nav nekādas noteiktas saiknes ar šajā lietā konkrētā lēmumu pieņemšanas procesa īpašajiem apstākļiem.

112    Tālab, kā norāda prasītāja, apstrīdētajos lēmumos ietvertie paskaidrojumi nepierāda, kā pieprasīto dokumentu satura izpaušanas gadījumā tiktu ietekmēta sadarbība un savstarpēja uzticēšanās konkrētajā lēmumu pieņemšanas procesā.

113    Turklāt ir jāatgādina, ka dalībvalstīm saskaņā ar LES 4. pantu ir pienākums lojāli sadarboties savā starpā un ar Savienības iestādēm tādējādi, ka pieprasīto dokumentu satura izpaušana katrā ziņā nevar radīt bažas par šāda pienākuma neievērošanu un dalībvalstu pienākumu mazināšanos šajā ziņā.

114    Otrām kārtām, ciktāl apstrīdētajos lēmumos Komisija ir balstījusies uz noteiktiem faktiskajiem apstākļiem, lai apgalvotu, ka lēmumu pieņemšanas process, kas šajā lietā esot jāaizsargā, esot sarežģīts un jutīgs, proti, ka 2013. gada vadlīnijas par bitēm esot politiski jutīgas, ir jānorāda, ka Komisija nav atsaukusies uz pieprasīto dokumentu saturu, bet vispārīgi uz konkrēto lēmumu pieņemšanas procesu kopumā vai uz 2013. gada vadlīnijām par bitēm.

115    Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka apstrīdētajos lēmumos Komisija tātad nav nedz apgalvojusi, nedz a fortiori pierādījusi, ka pieprasītie dokumenti būtu jutīgi vai ka runa būtu par slepeniem dokumentiem Regulas Nr. 1049/2001 9. panta izpratnē – tiesību normu, kas šajā lietā netiek aplūkota. Turklāt Komisija arī nav norādījusi, ka kāda dalībvalsts tai būtu lūgusi saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu bez tās piekrišanas neizpaust tās nostāju attiecībā uz 2013. gada vadlīnijām par bitēm.

116    Turpinājumā jānorāda – no judikatūras izriet, ka lēmumu pieņemšanas procesa apgalvotā sarežģītība pati par sevi nav īpašs iemesls bažām, ka pieprasīto dokumentu satura izpaušana nopietni kaitētu šim procesam (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 7. jūnijs, Toland/Parlaments, T‑471/08, EU:T:2011:252, 81. punkts). Tāpat arī apstāklis, ka tēma ir jutīga, pats par sevi nevar būt pietiekams objektīvs iemesls baidīties no nopietna kaitējuma lēmumu pieņemšanas procesam, ja tiek izpausts pieprasīto dokumentu saturs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 7. jūnijs, Toland/Parlaments, T‑471/08, EU:T:2011:252, 80. punkts, un 2016. gada 20. septembris, PAN Europe/Komisija, T‑51/15, nav publicēts, EU:T:2016:519, 34. punkts). Šķietami jutīgu tēmu nevajadzētu jaukt ar jutīgu dokumentu (spriedums, 2021. gada 21. aprīlis, Pech/Padome, T‑252/19, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2021:203, 57. punkts).

117    Tādējādi Vispārējā tiesa jau ir nospriedusi, ka apspriežu sarežģītība, iespējamās viedokļu atšķirības starp dalībniekiem vai debašu jutīgums kā tāds neļauj pamatot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētā izņēmuma piemērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 21. aprīlis, Pech/Padome, T‑252/19, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2021:203, 56. punkts).

118    Visbeidzot ir jānorāda, ka apstākļi, uz kuriem Komisija atsaucas apstrīdētajos lēmumos, neļauj bažīties par nopietnu kaitējumu lēmumu pieņemšanas procesam, ja tiek izpausts pieprasīto dokumentu saturs.

119    Pirmkārt, tas, ka 2013. gada vadlīnijas par bitēm ir apspriestas vairākus gadus, un tas, ka šajā laikposmā starp dalībvalstīm nebija panākta vienošanās, neapstiprina Komisijas izvirzīto prasību aizsargāt pieprasītos dokumentus, bet – gluži pretēji – šīs lietas apstākļos ir vērsti pret to. Proti, konkrētais lēmumu pieņemšanas process nav beidzies ar 2013. gada vadlīniju par bitēm pieņemšanu, lai gan ir skaidrs, ka tas ir norisinājies bez publiskas piekļuves dalībvalstu individuālajām nostājām par šo jautājumu. Tādējādi, no vienas puses, procesa iznākuma neesamība nekādi nav saistīta ar sabiedrības informēšanas vai pārskatāmības veidu un, no otras puses, nav pierādīts, ka piekļuves pieprasītajiem dokumentiem neesamība ļautu beigt šo procesu. Tātad nešķiet, ka šo dokumentu satura izpaušana varētu jebkādā veidā kaitēt konkrētajam lēmumu pieņemšanas procesam.

120    Otrkārt, tas, ka 2013. gada vadlīnijas par bitēm EFSA ir pārskatījusi, arī neapstiprina Komisijas norādīto aizsardzības prasību. Pieprasīto dokumentu satura izpaušana neietekmē minēto pārskatīšanu, ko veic EFSA, nevis Komisija.

121    No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētajos lēmumos norādītais pamatojums, kas attiecas uz sadarbību un savstarpēju uzticību, kā arī lēmumu pieņemšanas procesa sarežģītību un jutīgumu, šo lietu apstākļos nepierāda nopietna kaitējuma risku konkrētajam lēmumu pieņemšanas procesam.

3)      Par ārējo spiedienu, rīcības brīvību un elastīgumu

122    Apstrīdētajos lēmumos Komisija ir norādījusi, ka tā bija un vienmēr ir bijusi vairāku ieinteresēto pušu, kuras dažkārt pārstāv atšķirīgas intereses, ārēja spiediena mērķis. Tā piebilda, ka dalībvalstīm un pašai Komisijai ir jābūt brīvībai izpētīt visas iespējas “pastāvīgajās komitejās” un brīvai no ārēja spiediena. Pieprasīto dokumentu satura izpaušana pakļautu ilgo un sarežģīto lēmumu pieņemšanas procesu vēl lielākam ārējam spiedienam. Tādējādi Komisija uzskata, ka pieprasīto dokumentu satura izpaušana samazinātu dalībvalstu rīcības brīvību balsošanā, kā arī to elastīgumu, radot nopietnu kaitējumu lēmumu pieņemšanas procesam Komisijā.

123    Prasītāja apgalvo, ka ārējais spiediens neesot jāņem vērā un jebkurā gadījumā tas neesot pieprasīto dokumentu satura izpaušanas sekas.

124    Komisija atbild, ka pati prasītāja ir atzinusi šī spiediena esamību.

125    Pirmkārt, attiecībā uz apstrīdētajos lēmumos minēto ārējo spiedienu no judikatūras izriet, ka lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzība pret mērķētu ārējo spiedienu var būt leģitīms pamatojums, lai ierobežotu piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar šo lēmumu pieņemšanas procesu. Tomēr šāda ārēja spiediena esamība ir droši jānosaka un jāpierāda, ka risks būtiski ietekmēt notiekošo lēmumu pieņemšanas procesu minētā ārējā spiediena dēļ bija saprātīgi paredzams (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 18. decembris, Muñiz/Komisija, T‑144/05, nav publicēts, EU:T:2008:596, 86. punkts).

126    Taču jākonstatē, ka apstrīdētajos lēmumos pamatojumu, kas saistīts ar ārēja spiediena esamību, Komisija ir izvirzījusi vispārīgi un neskaidri.

127    Vispirms, lai gan Komisija ir norādījusi, ka tā bija un vienmēr ir bijusi vairāku ieinteresēto pušu ārēja spiediena mērķis, ir jānorāda, ka šis spiediens ir ticis vienkārši apgalvots un tā esamība apstrīdētajos lēmumos nav pierādīta. Turklāt Komisija šādu spiedienu ir minējusi tik abstraktā veidā (“Komisija ir bijusi un vēl joprojām ir vairāku ieinteresēto pušu, kuras dažkārt pārstāv atšķirīgas intereses, ārēja spiediena mērķis”), ka šādu pamatojumu varētu izmantot jebkuram lēmumu pieņemšanas procesam jebkurā jomā.

128    Protams, kā to apgalvo Komisija, prasības pieteikuma grozījumu rakstā lietā T‑371/20 prasītāja ir norādījusi, ka tā “atzīst, ka šajā procesā Komisija bija ārēja spiediena mērķis”. Tomēr papildus tam, ka Vispārējās tiesas veiktā tiesiskuma pārbaude attiecas uz apstrīdētajiem lēmumiem un ka šāds prasītājas apgalvojums tādējādi nevar kompensēt apstrīdētajos lēmumos ietverto norāžu neesamību, šis apgalvojums ir tikpat neskaidrs un vispārīgs kā Komisijas apgalvojums. Lai gan prasītāja atsaucas uz “šo procesu”, tā arī neprecizē attiecīgo ārējo spiedienu, un tādējādi nevar secināt, ka šā spiediena “īstenošanās” ir “pārliecinoša” šī sprieduma 125. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

129    Turklāt katrā ziņā, kā būtībā uzsver prasītāja, apstrīdētajos lēmumos norādītais pamatojums attiecas vienīgi uz ārējo spiedienu, kura mērķis esot bijusi pati Komisija. Savukārt apstrīdētajos lēmumos nav atsauces ne uz kādu ārēju spiedienu, ko būtu īstenojušas dalībvalstis. Turklāt apstrīdētajos lēmumos nav sniegts neviens elements, kas ļautu konstatēt saikni starp ārējo spiedienu uz Komisiju, pieņemot, ka tas ir pierādīts, un kaitējumu, ko radītu to pieprasīto dokumentu satura izpaušana, kuri attiecas uz dalībvalstu individuālajām nostājām.

130    Turklāt jāatgādina, ka apstrīdētajos lēmumos Komisija nav apgalvojusi, ka lēmumu pieņemšanas procesa nepabeigšana būtu ārēja spiediena rezultāts, bet ir skaidri norādījusi, ka tas ir dalībvalstu domstarpību rezultāts, kam nav nekādas saistības ar iespējamo spiedienu uz Komisiju.

131    Visbeidzot – lai gan Komisija ir norādījusi, ka dalībvalstīm un arī tai pašai ir jābūt brīvai no ārēja spiediena, lai izpētītu jebkādas iespējas “pastāvīgajās komitejās”, pietiek norādīt, ka tā nav atsaukusies uz konkrēto lēmumu pieņemšanas procesu Scopaff, bet tikai vispārīgi ir skaidri minējusi “pastāvīgās komitejas” kopumā.

132    Otrkārt, attiecībā uz apstrīdētajos lēmumos minēto rīcības brīvību un elastīgumu vispirms ir jānorāda, ka Komisija ir tikai paudusi vispārīgus apgalvojumus, kas neļauj pierādīt, ka pieprasīto dokumentu satura izpaušana samazinātu dalībvalstu rīcības brīvību vai elastīgumu Scopaff.

133    Proti, Komisija nav atsaukusies ne uz vienu konkrētu apstākli, kas varētu pierādīt dalībvalstu nostājas pasliktināšanos pieprasīto dokumentu satura izpaušanas gadījumā. Gluži pretēji, kā atzīmēts šī sprieduma 131. punktā, kad tā norādīja, ka dalībvalstīm bija jāspēj izpētīt visas iespējas, tā atsaucās nevis uz situāciju Scopaff konkrētajā lēmumu pieņemšanas procesā, bet gan vispārīgi uz dalībvalstu nostāju “pastāvīgajās komitejās”.

134    Turpinājumā – ciktāl apstrīdētie lēmumi esot jāsaprot kā tādi, kuru mērķis ir noteikt saikni starp dalībvalstu rīcības brīvības samazināšanos un ārējo spiedienu uz Komisiju, ir jāatgādina, ka Komisija nav sniegusi nekādus pierādījumus, kas liecinātu, ka uz to izdarītais spiediens varētu ietekmēt dalībvalstu nostājas un ka tādējādi pieprasīto dokumentu satura izpaušana samazinātu to rīcības brīvību vai elastīgumu.

135    Visbeidzot ir jāatgādina, ka no judikatūras izriet – apstāklis, ka rīcības brīvība un spēja panākt kompromisu starp dalībvalstīm ir samazinājusies, nevar būt raksturīgs pietiekami nopietnam un saprātīgi paredzamam riskam, lai pamatotu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas piemērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 20. septembris, PAN Europe/Komisija, T‑51/15, nav publicēts, EU:T:2016:519, 36. punkts).

136    No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētajos lēmumos norādītais pamatojums attiecībā uz ārējo spiedienu, rīcības brīvību un elastīgumu šo lietu apstākļos nepierāda nopietna kaitējuma risku konkrētajam lēmumu pieņemšanas procesam.

137    No tā izriet, ka pamatojums, kuru Komisija norādījusi apstrīdētajos lēmumos, šo lietu apstākļos nevar pamatot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētā izņēmuma piemērošanu, pat pieņemot, kā tas ir norādīts šī sprieduma 62. punktā, ka šī tiesību norma ir piemērojama šajā lietā.

138    Tādējādi ir jāapmierina arī pirmā pamata otrās daļas otrais iebildums un ar šo pamatojumu arī jāatceļ apstrīdētie lēmumi, ciktāl ar tiem ir atteikta piekļuve pieprasītajiem dokumentiem, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu.

4.      Secinājumi par pirmo pamatu

139    No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija apstrīdētajos lēmumos ir pārkāpusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu, jo ir atsacījusies izpaust pieprasīto dokumentu saturu, pamatojoties uz to, ka tā nopietni kaitētu notiekošajam lēmumu pieņemšanas procesam.

140    Līdz ar to nav jāizskata jautājums par to, vai pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kuras pamato pieprasīto dokumentu satura izpaušanu, ņemot vērā to likumdošanas un vides kontekstu, kas ir otrajā un trešajā pamatā izvirzītais jautājums.

141    Tomēr ir jāizvērtē ceturtais pamats.

C.      Par ceturto pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka esot nepareizi piemērots Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 4. panta 6. punkts

142    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētos lēmumus nevarot pamatot ar nepieciešamību aizsargāt indivīda privāto dzīvi un neaizskaramību saistībā ar personas datiem, kas ietverti pieprasītajos dokumentos, tālab – ja šāda informācija ir ietverta minētajos dokumentos – Komisijai tā esot jāanonimizē un jāizpauž pārējo dokumentu satura daļas.

143    Prasītāja piebilst, ka tai nav saistošs apstrīdēto lēmumu saturs, un apgalvo, ka Komisija varēja izpaust pieprasīto dokumentu saturu pēc tam, kad bija anonimizējusi informāciju par personas datiem: lai gan Komisija to izdarīja attiecībā uz pirmajā apstrīdētajā lēmumā minēto 2. dokumentu un otrajā apstrīdētajā lēmumā minēto 3., 10., 12. un 33. dokumentu, pārējie dokumenti vēl nav publicēti.

144    Komisija aizstāvas, ka ceturtais pamats faktu ziņā esot kļūdains un neefektīvs.

145    Vispirms jāatgādina, ka apstrīdētajos lēmumos Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktu piešķīra daļēju piekļuvi noteiktiem pieprasītajiem dokumentiem, proti, 2. dokumentam, uz kuru attiecas pirmais apstrīdētais lēmums, un 3., 10., 12. un 33. dokumentam, uz kuriem attiecas otrais apstrīdētais lēmums (skat. šī sprieduma 9. un 14. punktu). Tādējādi, piešķirot piekļuvi noteiktām minēto dokumentu daļām, Komisija atteica piekļuvi citām šo dokumentu daļām. Šajā ziņā Komisija ir balstījusies uz izņēmumiem, kuru mērķis bija aizsargāt, pirmkārt, notiekošo lēmumu pieņemšanas procesu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu un, otrkārt, personas privāto dzīvi un neaizskaramību saskaņā ar šīs pašas regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Tieši saistībā ar minētajiem dokumentiem, kuriem prasītājai bija daļēja piekļuve, Komisija apstrīdētajos lēmumos tādējādi piemēroja Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lai aizsargātu atsevišķu indivīdu personas datus.

146    Taču, kā izriet no prasītājas izvirzītā argumenta saistībā ar ceturto pamatu un kā tā to apstiprināja tiesas sēdē, ar šo pamatu tā neapgalvo, ka attiecībā uz dokumentiem, kuriem tai ir bijusi daļēja piekļuve, Komisija būtu pārkāpusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu, jo nav piešķīrusi tai piekļuvi personas datiem, kuriem piekļuve tai tika atteikta saskaņā ar minēto tiesību normu. Citiem vārdiem sakot, pārsūdzot apstrīdētos lēmumus, ciktāl ar tiem ir piešķirta daļēja piekļuve noteiktiem pieprasītajiem dokumentiem, prasītāja nelūdz piekļuvi šajos dokumentos ietvertajiem Komisijas aizsargātajiem personas datiem un turklāt nav izvirzījusi nevienu argumentu, lai apšaubītu to, kā Komisija šajā ziņā ir piemērojusi minēto izņēmumu. Savukārt prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisijai esot bijusi jāizmanto tāda pati pieeja attiecībā uz pārējiem pieprasītajiem dokumentiem tādā ziņā, ka tai arī bija jāpiešķir daļēja piekļuve šiem citiem dokumentiem, aizsargājot tikai iespējamos tajos ietvertos personas datus. Prasītājas argumentācija tātad būtībā ir vērsta uz to, lai apgalvotu, ka Komisija esot nepamatoti piemērojusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu.

147    Šādos apstākļos, kā to norāda Komisija, ir jākonstatē, ka ceturtais pamats ir neefektīvs, jo, pirmkārt, ar to nevar apstrīdēt Komisijas veikto Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanu šajā lietā un, otrkārt, minētās tiesību normas piemērošana neietekmē šīs regulas 4. panta 3. punkta pirmās daļas piemērošanu. Iespējamais pirmās minētās tiesību normas pārkāpums, pat ja tas tiktu pierādīts, kā tāds nevar izraisīt to dokumentu vai dokumentu daļu satura izpaušanu, kuriem piekļuve atteikta saskaņā ar otro minēto tiesību normu.

148    Tādējādi ceturtais pamats ir jānoraida.

149    Tā kā pirmā pamata otrās daļas pirmā iebilde (skat. šī sprieduma 61. un 62. punktu) un otrā iebilde (skat. šī sprieduma 137. un 138. punktu) ir apmierināta un katras šīs iebildes apmierināšana kā tāda ir pamats, lai atceltu apstrīdētos lēmumus, minētie lēmumi ir jāatceļ.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

150    Prasītāja lūdz piespriest Komisijai katrā no šīm lietām samaksāt prasītājai 3000 EUR kā tiesāšanās izdevumus.

151    Šajā ziņā jāatgādina, ka Vispārējā tiesa lēmumā, ar kuru izbeidz tiesvedību, nosaka vienīgi tiesāšanās izdevumu sadalījumu starp lietas dalībniekiem, bet nelemj par šo izdevumu apmēru. Strīda gadījumā atgūstamo izmaksu apmēru var izskatīt atsevišķā procedūrā, ko regulē Reglamenta 170. panta noteikumi un kas ir nošķirta no lēmuma par izmaksu sadalījumu. Tādējādi izdevumus var aprēķināt tikai pēc sprieduma vai rīkojuma, ar ko tiek izbeigta tiesvedība (spriedums, 2019. gada 6. februāris, Karp/Parlaments, T‑580/17, nav publicēts, EU:T:2019:62, 100. punkts).

152    Tālab prasītājas prasījumu daļa par tiesāšanās izdevumiem, kurā tā lūdz Vispārējo tiesu noteikt summu 3000 EUR apmērā, kas Komisijai būtu jāmaksā kā tiesāšanās izdevumi katrā no šīm lietām, ir jānoraida kā nepieņemama.

153    Tomēr prasītāja lūdz piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

154    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

155    Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar pēdējās minētās prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Atcelt Eiropas Komisijas Lēmumus C(2020) 4231 final (2020. gada 19. jūnijs) un C(2020) 5120 final, (2020. gada 21. jūlijs), ciktāl ar tiem ir atteikta piekļuve pieprasītajiem dokumentiem, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem 4. panta 3. punkta pirmo daļu.

2)      Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Marcoulli

Frimodt Nielsen

Schwarcz

Iliopoulos

 

      Norkus

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 14. septembrī.

Paraksti


*      Tiesvedības valoda – angļu.