TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2024. gada 29. februārī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kompleksie ceļojumi un saistīto pakalpojumu sniegšana – Direktīva (ES) 2015/2302 – 12. panta 2. punkts – Ceļotāju tiesības izbeigt komplekso ceļojumu līgumu, nemaksājot izbeigšanas maksu – Nenovēršami un ārkārtēji apstākļi – Covid‑19 izplatīšanās – Būtiska ietekme uz kompleksā ceļojuma pakalpojuma sniegšanu vai pasažieru pārvadāšanu uz galamērķi – Šo seku iestāšanās paredzamība paziņojuma par izbeigšanu datumā – Notikumi, kas notikuši pēc līguma izbeigšanas datuma, bet pirms kompleksā ceļojuma pakalpojuma sākuma
Lietā C‑584/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) iesniegusi ar 2022. gada 2. augusta lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 5. septembrī, tiesvedībā
QM
pret
Kiwi Tours GmbH,
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja A. Prehala [A. Prechal] (referente), tiesneši F. Biltšens [F. Biltgen], N. Vāls [N. Wahl], J. Pasers [J. Passer] un M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún],
ģenerāladvokāte: L. Medina,
sekretāre: K. Hetcela [K. Hötzel], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 7. jūnija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– QM vārdā – J. Kummer un P. Wassermann, Rechtsanwälte,
– Kiwi Tours GmbH vārdā – S. Bergmann, Rechtsanwältin,
– Grieķijas valdības vārdā – A. Dimitrakopoulou, C. Kokkosi, S. Trekli un E. Tsaousi, pārstāves,
– Eiropas Komisijas vārdā – J. Jokubauskaitė, B.‑R. Killmann un I. Rubene, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2023. gada 21. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2302 (2015. gada 25. novembris) par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ar ko groza Regulu (EK) 2006/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES un atceļ Padomes Direktīvu 90/314/EEK (OV 2015, L 326, 1. lpp.), 12. panta 2. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp QM un Kiwi Tours GmbH par tiesībām uz attiecīgā ceļotāja veikto maksājumu saskaņā ar kompleksā ceļojuma līgumu pilnīgu atmaksu, tostarp viņam uzlikto līguma izbeigšanas izmaksu atlīdzināšanu pēc tam, kad šis ceļotājs šo līgumu ir izbeidzis veselības apdraudējuma dēļ saistībā ar Covid‑19 izplatīšanos.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2015/2302 preambulas 29.–31. apsvērums ir formulēti šādi:
“(29) Ņemot vērā komplekso ceļojumu līgumu īpatnības, būtu jāparedz līgumslēdzēju pušu tiesības un pienākumi laikposmam pirms un pēc kompleksā [ceļojuma] pakalpojuma sākuma, jo īpaši, ja kompleksais pakalpojums nav sniegts pienācīgi vai ir mainījušies konkrēti apstākļi.
(30) Tā kā kompleksos pakalpojumus bieži iegādājas ilgu laiku pirms to sniegšanas, var iestāties neparedzēti apstākļi. Tādēļ ceļotājam, ievērojot konkrētus nosacījumus, vajadzētu būt tiesībām nodot kompleksā ceļojuma līgumu citam ceļotājam. Šādos gadījumos organizatoram vajadzētu būt iespējai atgūt savus izdevumus, piemēram, ja apakšuzņēmējs pieprasa maksu par ceļotāja vārda izmaiņām vai par transporta biļetes anulēšanu un izsniegšanu no jauna.
(31) Ceļotājiem vajadzētu būt arī iespējai jebkurā brīdī pirms kompleksā pakalpojuma sākuma izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu, samaksājot pienācīgu un pamatojamu izbeigšanas maksu, kurā ir ņemti vērā gaidāmie izmaksu ietaupījumi un ienākumi no ceļojumu pakalpojumu alternatīvas izmantošanas. Viņiem vajadzētu būt arī tiesībām izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu, nemaksājot nekādu izbeigšanas maksu, ja nenovēršami un ārkārtas [ārkārtēji] apstākļi ievērojami ietekmēs kompleksā pakalpojuma izpildi. Tādi apstākļi var būt, piemēram, karadarbība, tādas citas nopietnas drošības problēmas kā terorisms, tādi ievērojami riski cilvēka veselībai kā nopietnas slimības uzliesmojums ceļojuma galamērķī vai dabas katastrofas, piemēram, plūdi, zemestrīces, vai tādi laikapstākļi, kuru dēļ nav iespējams droši nokļūt līdz galamērķim, kā par to puses vienojušās kompleksā ceļojuma līgumā.”
4 Šīs direktīvas 1. pantā “Priekšmets” ir paredzēts:
“Šīs direktīvas mērķis ir veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību un augsta un pēc iespējas vienāda patērētāju aizsardzības līmeņa sasniegšanu, tuvinot konkrētus dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu aspektus saistībā ar līgumiem starp ceļotājiem un tirgotājiem, kas attiecas uz kompleksiem ceļojumu pakalpojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem.”
5 Šīs direktīvas 3. pantā “Definīcijas” ir noteikts:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..]
12. “nenovēršami un ārkārtas [ārkārtēji] apstākļi” ir situācija, kura nepakļaujas tās līgumslēdzējas puses kontrolei, kas atsaucas uz šādu situāciju, un kuras sekas nebūtu bijis iespējams novērst pat tad, ja būtu veikti visi saprātīgi iespējamie pasākumi;
[..].”
6 Šīs pašas direktīvas 12. panta “Kompleksā ceļojuma līguma izbeigšana un atteikuma tiesības pirms kompleksā pakalpojuma sākuma” 1.–4. punktā noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka ceļotājs jebkurā laikā pirms kompleksā pakalpojuma sākuma var izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu. Ja ceļotājs izbeidz kompleksā ceļojuma līgumu saskaņā ar šo punktu, ceļotājam var prasīt maksāt atbilstošu un pamatojamu izbeigšanas maksu organizatoram. Kompleksā ceļojuma līgumā var norādīt saprātīgas standarta izbeigšanas maksas, kuru apmērs ir atkarīgs no tā, cik ilgi pirms kompleksā pakalpojuma sākuma līgums izbeigts, un no gaidāmajiem izmaksu ietaupījumiem un ienākumiem no ceļojuma pakalpojumu alternatīvas izmantošanas. Ja standarta izbeigšanas maksas nav paredzētas, izbeigšanas maksas apmērs atbilst kompleksā pakalpojuma cenai, atskaitot izmaksu ietaupījumus un ienākumus no ceļojuma pakalpojumu alternatīvas izmantošanas. Pēc ceļotāja pieprasījuma organizators pamato izbeigšanas maksas apmēru.
2. Neatkarīgi no 1. punkta, ceļotājam ir tiesības izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu pirms kompleksā pakalpojuma sākuma, nemaksājot nekādu izbeigšanas maksu, ja galamērķa vietā vai tās tiešā tuvumā ir izveidojušies nenovēršami un ārkārtēji apstākļi, kas būtiski ietekmē kompleksā pakalpojuma sniegšanu vai kas būtiski ietekmē pasažieru pārvadāšanu uz galamērķi. Ja kompleksā ceļojuma līgums tiek izbeigts saskaņā ar šo punktu, ceļotājam ir tiesības uz pilnīgu visu tādu maksājumu atmaksu, kas veikti par komplekso pakalpojumu, bet nav tiesību saņemt papildu kompensāciju.
3. Organizators var izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu un pilnībā atmaksāt ceļotājam visus maksājumus, kas veikti par komplekso pakalpojumu, bet tam nav pienākuma maksāt papildu kompensāciju, ja:
[..]
b) organizators nespēj izpildīt līgumu nenovēršamu un [ārkārtēju] apstākļu dēļ un bez nepamatotas kavēšanās paziņo ceļotājam par līguma izbeigšanu pirms kompleksā pakalpojuma sākuma.
4. Organizators atmaksā visu, kas prasīts saskaņā ar 2. un 3. punktu, vai – attiecībā uz 1. punktu – atlīdzina visus maksājumus, ko veicis ceļotājs vai kas veikti ceļotāja vārdā par komplekso pakalpojumu, atskaitot atbilstošu izbeigšanas maksu. Šādas atmaksāšanas vai atlīdzināšanas ceļotājam veic bez nepamatotas kavēšanās un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā 14 dienu laikā pēc kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas.”
7 Direktīvas 2015/2302 23. panta 2. punktā ir noteikts:
“Ceļotāji nevar atteikties no tiesībām, ko viņiem piešķir valsts akti, ar kuriem transponē šo direktīvu.”
Vācijas tiesības
8 Bürgerliches Gesetzbuch (Civilkodekss), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Civilkodekss”), 651.h pantā “Izbeigšana pirms ceļojuma sākuma” ir paredzēts:
“1. Ceļotājs jebkurā laikā pirms ceļojuma sākuma var izbeigt līgumu. Ja ceļotājs izbeidz līgumu, organizators zaudē tiesības uz nolīgto ceļojuma cenu. Tomēr organizators var prasīt maksāt atbilstošu kompensāciju.
2. Līgumā, arī izmantojot iepriekš formulētus līguma nosacījumus, var paredzēt saprātīgus fiksētus kompensācijas maksājumus, kurus aprēķina atkarībā no:
1) laikposma no paziņojuma par atcelšanu līdz kompleksā pakalpojuma sākumam,
2) ceļojuma organizatora izmaksu ietaupījumiem un
3) gaidāmiem ieguvumiem no ceļojuma pakalpojumu sniegšanas citādā veidā.
Ja līgumā nav paredzēti fiksēti kompensācijas maksājumi, kompensācijas apmēru nosaka atbilstoši ceļojuma cenai, no kuras atskaitīta organizatora ietaupīto izmaksu vērtība, kā arī ieņēmumus no ceļojuma pakalpojumu alternatīvas izmantošanas. Pēc ceļotāja pieprasījuma organizatoram ir pienākums pamatot kompensācijas apmēru.
3. Atkāpjoties no 1. punkta trešā teikuma, organizators nevar pieprasīt nekādu kompensāciju, ja galamērķa vietā vai tās tiešā tuvumā ir izveidojušies nenovēršami un ārkārtēji apstākļi, kas būtiski ietekmē kompleksā pakalpojuma sniegšanu vai kas būtiski ietekmē pasažieru pārvadāšanu uz galamērķi. Apstākļi ir nenovēršami un ārkārtēji šīs sadaļas izpratnē, ja tie nepakļaujas tās puses kontrolei, kas uz tiem atsaucas, un to sekas nebūtu bijis iespējams novērst pat tad, ja būtu veikti visi saprātīgi iespējamie pasākumi.”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
9 2020. gada janvārī QM sev un sievai rezervēja Kiwi Tours komplekso ceļojumu uz Japānu, kam bija jānotiek laikposmā no 2020. gada 3. līdz 12. aprīlim. Kopējā kompleksā ceļojuma cena bija 6148 EUR, no kuriem QM kā pirmo iemaksu samaksāja 1230 EUR.
10 Pēc tam, kad Japānas iestādes bija pieņēmušas virkni pasākumu saistībā ar Covid‑19 uzliesmojumu, QM ar 2020. gada 1. marta vēstuli izbeidza minēto kompleksā ceļojuma līgumu Covid‑19 radītā riska veselībai dēļ.
11 Kiwi Tours pēc tam izrakstīja rēķinu par līguma izbeigšanu vēl par 307 EUR, un QM to samaksāja.
12 2020. gada 26. martā Japāna noteica ieceļošanas aizliegumu tās teritorijā. Tad QM lūdza Kiwi Tours atlīdzināt šīs līguma laušanas izmaksas, bet pēdējā minētā to atteicās darīt.
13 Amtsgericht (pirmās instances tiesa, Vācija), kurā QM iesniedza atmaksas pieteikumu, piesprieda Kiwi Tours atlīdzināt visus samaksātos līguma laušanas izdevumus. Landgericht (apgabaltiesa, Vācija), kurā Kiwi Tours iesniedza apelācijas sūdzību, noraidīja šo atmaksas pieteikumu, uzskatot, ka pamatlietā aplūkotā kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas datumā saskaņā ar ex ante pārbaudi nebija iespējams uzskatīt, ka pastāvēja “nenovēršami un ārkārtēji apstākļi” Civilkodeksa 651.h panta 3. punkta izpratnē. Tādējādi QM neesot bijis tiesību lauzt šo kompleksā ceļojuma līgumu, nemaksājot izbeigšanas maksu.
14 Izskatot QM iesniegto kasācijas sūdzību, Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa, norāda, ka Landgericht (apgabaltiesa) apelācijas tiesvedībā ir pamatoti uzskatījusi, ka Civilkodeksa 651.h panta 3. punktā, kas ir tiesību norma, kura pieņemta, lai transponētu Direktīvas 2015/2302 12. pantu valsts tiesībās, reglamentējošie nosacījumi ir izpildīti tostarp tad, ja saskaņā ar “prognozi” pirms attiecīgā ceļojuma sākuma, šī ceļojuma izpilde ceļotājam radītu būtiskus veselības riskus. Tomēr šajā gadījumā šīs Landgericht (apgabaltiesa) veiktajā vērtējumā par šāda riska esamību esot pieļautas tiesību kļūdas. Tādējādi neesot izslēgts, ka, pareizi izvērtējot šo risku, minētā Landgericht (apgabaltiesa) būtu nonākusi pie secinājuma, ka ceļojums uz Japānu jau pamatlietā aplūkotā ceļojuma līguma izbeigšanas dienā radīja nopietnus un nopietnus draudus ceļotāju veselībai.
15 Iesniedzējtiesa precizē, ka principā tai saskaņā ar Vācijas procesuālajām tiesībām lieta ir jānodod tai pašai Landgericht (apgabaltiesa), lai tā lemtu par šo jautājumu. Tomēr tā pati varētu lemt par apelācijas sūdzību, kas iesniegta par Amtsgericht (pirmās instances tiesa) spriedumu, to noraidot, ja apstākļi, kas radušies tikai pēc pamatlietā aplūkotā ceļojuma līguma izbeigšanas, arī ir nozīmīgi izvērtējumam par to, vai QM ir tiesības izbeigt savu ceļojuma līgumu, nemaksājot izbeigšanas maksu. Proti, nav strīda par to, ka šis ceļojums galu galā nebija iespējams, jo Japānas iestādes 2020. gada 26. martā, ņemot vērā Covid‑19 uzliesmojumu, noteica aizliegumu ieceļot teritorijā.
16 Šajā nozīmē iesniedzējtiesa sliecas uzskatīt, ka saskaņā ar Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punktu ir jāņem vērā arī apstākļi, kas radušies tikai pēc attiecīgā kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas.
17 Vispirms – lai gan šīs direktīvas 12. panta 2. punktā formāli ir paredzēts izbeigšanas gadījums, kas atšķiras no šī panta 1. punktā paredzētā, šāda nošķiršana pēc būtības esot nozīmīga tikai, lai noteiktu attiecīgās līguma izbeigšanas tiesiskās sekas, jo 12. panta 2. punktā, atkāpjoties no šī panta 1. punkta, ir paredzēta tiesību uz līguma izbeigšanas maksu neesamība. Taču saskaņā ar minētā 12. panta 2. punktu šīs tiesiskās sekas esot atkarīgas nevis no iemesliem, uz kuriem attiecīgais ceļotājs ir balstījies, lai atceltu savu ceļojumu, bet vienīgi no tā, vai faktiski pastāv apstākļi, kas būtiski ietekmē šī ceļojuma īstenošanu.
18 Turpinot – līguma izbeigšanas maksas samaksas mērķis atbalstot šādu interpretāciju neatkarīgi no tā, vai šī maksa tiek uzskatīta par “kompensācijai līdzīgu pakalpojumu” vai par “attiecīgā ceļojuma cenas aizstāšanu”. Proti, gadījumā, ja pēc noslēgtā kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas izrādītos, ka šī ceļojuma izpilde ir apdraudēta un ka minētā ceļojuma organizatoram katrā ziņā būtu pienākums atmaksāt visu šī paša ceļojuma cenu pat tad, ja attiecīgais ceļotājs nebūtu izbeidzis savu ceļojuma līgumu, nepastāvētu nedz ar šo izbeigšanu radīts kaitējums, nedz tiesības uz attiecīgā ceļojuma cenas aizstājošo samaksu, jo šādām tiesībām būtu jēga tikai tad, ja bez minētā līguma šim organizatoram būtu tiesības uz šī ceļojuma cenas samaksu.
19 Visbeidzot – arī patērētāju tiesību aizsardzības apsvērumi liecinot par labu tādu apstākļu ņemšanai vērā, kas radušies tikai pēc attiecīgā kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas. Iesniedzējtiesas ieskatā augsts aizsardzības līmenis prasa, lai pat priekšlaicīgas ceļojuma līguma izbeigšanas gadījumā ceļotājam nav jāmaksā par ceļojumu, kura izpilde vēlāk izrādās apdraudēta. Proti, neskaidras situācijas gadījumos tas varētu atturēt šos ceļotājus no laicīgas līguma izbeigšanas tiesību izmantošanas, nemaksājot izbeigšanas maksu. Šāda iespēja izbeigt līgumu bez izbeigšanas maksas samaksas turklāt neļautu minētajiem ceļotājiem spekulēt par radušās krīzes turpināšanos. Savukārt, ja šīs tiesības izbeigt līgumu bez izbeigšanas maksas samaksas tiktu padarītas atkarīgas no līguma izbeigšanas datuma, tas tieši mudinātu rīkoties spekulatīvi – it īpaši attiecīgo organizatoru, kuram varētu nākties atteikties no ceļojuma līguma izbeigšanas gandrīz līdz tā sākumam, tādējādi atstājot atvērtu iespēju, ka ceļotāji, neraugoties uz visu, atceļ savu ceļojumu, vienlaikus samaksājot izbeigšanas maksu, un tas organizatoram būtu finansiāli izdevīgi.
20 Iesniedzējtiesa uzskata, ka iepriekš minētos argumentus neatspēko Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punktā noteiktais maksimālais atmaksas 14 dienu termiņš pēc kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas. Proti, no šīs tiesību normas nevarot secināt, ka līguma izbeigšanas maksas galīgā summa ir jānosaka vēlākais līdz šī termiņa beigām. Tāpat šī tiesa uzskata, ka šīs direktīvas 12. panta 1. un 2. punkts nav jāinterpretē tādējādi, ka tajos attiecīgi ir paredzēts noteikums un izņēmums, jo šo punktu mērķis drīzāk ir rast taisnīgu līdzsvaru starp ceļojumu organizatora leģitīmajām interesēm saņemt atlīdzību un mērķi nodrošināt augstu ceļotāju aizsardzības līmeni.
21 Šajos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [Direktīvas 2015/2302] 12. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, vērtējot tiesības izbeigt līgumu, izšķiroša nozīme ir tikai nenovēršamiem un ārkārtējiem apstākļiem, kas līguma izbeigšanas brīdī jau ir izveidojušies, vai arī tādējādi, ka ir jāņem vērā nenovēršami un ārkārtēji apstākļi, kas faktiski izveidojas pēc līguma izbeigšanas, taču vēl pirms plānotā ceļojuma sākuma?”
Par prejudiciālo jautājumu
22 Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu, vai ir radušies “nenovēršami un ārkārtēji apstākļi”, kas “būtiski ietekmē kompleksā pakalpojuma sniegšanu vai kas būtiski ietekmē pasažieru pārvadāšanu uz galamērķi” šīs tiesību normas izpratnē, ir jāņem vērā tikai situācija, kāda pastāvēja brīdī, kad šis ceļotājs izbeidza savu ceļojuma līgumu, vai arī nenovēršami un ārkārtēji apstākļi, kas ir radušies pēc šī datuma, bet pirms attiecīgā kompleksā pakalpojuma sākuma.
23 Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, ceļotājam ir tiesības izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu pirms kompleksā ceļojuma sākuma, nemaksājot nekādu izbeigšanas maksu un saņemot pilnīgu par šo komplekso ceļojumu veikto maksājumu atmaksu, “ja galamērķa vietā vai tās tiešā tuvumā ir izveidojušies nenovēršami un ārkārtēji apstākļi, kas būtiski ietekmē kompleksā pakalpojuma sniegšanu vai kas būtiski ietekmē pasažieru pārvadāšanu uz galamērķi”.
24 Jēdziens “nenovēršami un ārkārtēji apstākļi” Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punktā nozīmē šīs direktīvas 3. panta 12. punktā ir definēts kā “situācija, kura nepakļaujas tās līgumslēdzējas puses kontrolei, kas atsaucas uz šādu situāciju, un kuras sekas nebūtu bijis iespējams novērst pat tad, ja būtu veikti visi saprātīgi iespējamie pasākumi”.
25 Šīs direktīvas 31. apsvērumā ir paskaidrots šā jēdziena tvērums un precizēts, ka “tādi apstākļi var būt, piemēram, [..] tādi ievērojami riski cilvēka veselībai kā nopietnas slimības uzliesmojums ceļojuma galamērķī vai dabas katastrofas, piemēram, plūdi, zemestrīces, vai tādi laikapstākļi, kuru dēļ nav iespējams droši nokļūt līdz galamērķim, kā par to puses vienojušās kompleksā ceļojuma līgumā”.
26 Pirmām kārtām, no Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka tiesības izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu, nemaksājot izbeigšanas maksu, ir īstenojamas noteikti “pirms kompleksā pakalpojuma sākuma”.
27 Ciktāl šo tiesību izmantošana ir pakļauta nosacījumam – “nenovēršami un ārkārtēji apstākļi, kas būtiski ietekmē kompleksā pakalpojuma sniegšanu vai kas būtiski ietekmē pasažieru pārvadāšanu uz galamērķi”, šim nosacījumam noteikti ir jābūt izpildītam šādas līguma izbeigšanas dienā, proti, “pirms kompleksā pakalpojuma sākuma”.
28 Tādējādi, lai izvērtētu, vai minētais nosacījums ir izpildīts, laika ziņā ir jāvadās no attiecīgā kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas datuma.
29 Līdz ar to, no vienas puses, tā kā šis pats nosacījums prasa, lai iestātos “nenovēršami un ārkārtēji apstākļi”, tas ir jāuzskata par izpildītu, ja šādi apstākļi faktiski ir radušies attiecīgā kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas datumā, un tas nozīmē, ka šajā datumā pastāv situācija, kura atbilst jēdziena “nenovēršami un ārkārtēji apstākļi” definīcijai Direktīvas 2015/2302 3. panta 12. punktā un ir ilustrēta tās 31. apsvērumā.
30 No otras puses, tā kā šiem apstākļiem ir jābūt “būtisk[ai] ietekm[ei uz] kompleksā pakalpojuma sniegšanu vai [būtiski jāietekmē] pasažieru pārvadāšan[a] uz galamērķi”, šī ietekme galīgi izpaužas tikai datumā, kas paredzēts attiecīgā kompleksā pakalpojuma sniegšanai, un tā jāizvērtē no nākotnes perspektīvas.
31 No tā izriet, ka šis vērtējums ir jābalsta uz prognozi par iespējamību, ka nenovēršamie un ārkārtējie apstākļi, uz kuriem atsaucas attiecīgais ceļotājs, “būtiski ietekmēs kompleksā pakalpojuma sniegšanu” Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkta izpratnē.
32 Turklāt, lai novērtētu šīs ietekmes iespējamību un nozīmīgumu, ir jāņem vērā samērā informēta, uzmanīga un zinoša vidusmēra ceļotāja perspektīva tādā nozīmē, ka šāds ceļotājs varēja saprātīgi uzskatīt, ka attiecīgā ceļotāja norādītie nenovēršamie un ārkārtējie apstākļi, iespējams, izraisītu būtisku ietekmi uz kompleksā pakalpojuma sniegšanu vai pasažieru pārvietošanos uz galamērķi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2024. gada 29. februāris, Tez Tour, C‑299/22, EU:C:2024:XXX, 71. punkts).
33 Otrām kārtām, attiecībā uz ietekmi, kāda šajā kontekstā varētu būt “nenovēršamiem un ārkārtējiem apstākļiem” Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkta izpratnē, kas rodas pēc līguma izbeigšanas, ir jāuzskata, ka šādus apstākļus nevar ņemt vērā.
34 Šajā ziņā, pirmkārt, pretēji tam, ko, šķiet, ierosina iesniedzējtiesa, 12. panta 2. punktā paredzētās tiesības lauzt kompleksā ceļojuma līgumu, nemaksājot izbeigšanas maksu, nevar autonomi būt atkarīgas gan no situācijas šī līguma izbeigšanas datumā, gan no situācijas, kāda pastāv datumā pēc šīs izbeigšanas un pirms kompleksā ceļojuma sākuma.
35 Proti, situācijas šajos dažādajos datumos ņemšana vērā varētu radīt pretrunīgus un pat neatbilstošus rezultātus. Saskaņā ar šādu pieeju tiesības izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu, nemaksājot maksu, attiecīgā līguma izbeigšanas dienā attiecīgajam ceļotājam vispirms varētu būt iegūtas un pēc šīs izbeigšanas ar atpakaļejošu spēku varētu izrādīties, ka vēlāku notikumu dēļ tās zaudē spēku. Savukārt, kā secinājumu 44. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, pēdējā minētajā datumā sākotnēji šim ceļotājam atteiktās tiesības varētu vēlāk, ņemot vērā šādus notikumus, tikt atzītas.
36 Turklāt Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkta konteksts apstiprina šī sprieduma 33. punktā minēto šīs tiesību normas interpretāciju, un saikne starp 2. punktu un šī paša panta 1. punktu apstiprina šī sprieduma iepriekšējā punktā minētā risinājuma nekonsekvenci. Proti, lai gan ar šīm abām tiesību normām minētajam ceļotājam ir piešķirtas divu atšķirīgu veidu tiesības izbeigt līgumu, uz vienu un to pašu attiecīgā kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanu atkarībā no situācijas attīstības pēc šī ceļojuma līguma izbeigšanas alternatīvi varētu attiekties pirmā vai otrā no minētajām tiesību normām.
37 Tātad, lai novērtētu, vai attiecīgais kompleksā ceļojuma līgums ir izbeigts “nenovēršamos un ārkārtējos apstākļos” Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkta izpratnē, ir jāņem vērā konkrēts datums.
38 Otrkārt, kā izriet no šī sprieduma 29. punktā konstatētā, šis datums ir attiecīgā ceļojuma līguma izbeigšanas datums.
39 Šajā kontekstā, treškārt, Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru vairāku iemeslu dēļ ir izslēgts, ka datums, kas ir vēlāks par attiecīgā ceļojuma līguma izbeigšanas datumu, var tikt ņemts vērā.
40 Vispirms – atzīt, ka tas, ka attiecīgais ceļotājs izmanto šajā tiesību normā paredzētās tiesības izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu, nemaksājot izbeigšanas maksu, ir pakļauts nosacījumam, kura izpildi galu galā var konstatēt tikai a posteriori, nozīmētu, ka šajā tiesību normā paredzētā saikne starp šādu izbeigšanu un “nenovēršamu un ārkārtēju apstākļu” rašanos šīs pašas tiesību normas izpratnē no šī ceļotāja skatupunkta tiktu padarīta par nejaušu.
41 Turpinot – Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punktā kompleksā pakalpojuma organizatoram ir noteikts pienākums pilnībā atmaksāt attiecīgajam ceļotājam visus maksājumus, kas veikti saistībā ar šo komplekso pakalpojumu, bez liekas kavēšanās un “jebkurā gadījumā” ne vēlāk kā 14 dienu laikā pēc līguma izbeigšanas, tostarp pēc līguma izbeigšanas bez maksas, kā paredzēts šīs direktīvas 12. panta 2. punktā. Šī termiņa mērķis ir nodrošināt, ka neilgi pēc šādas izbeigšanas minētais ceļotājs varēs no jauna brīvi rīkoties ar summu, kuru viņš bija samaksājis par šo kompleksā ceļojuma pakalpojumu (spriedums, 2023. gada 8. jūnijs, UFC – Que choisir un CLCV, C‑407/21, EU:C:2023:449, 30. punkts).
42 Taču šāda maksimālā termiņa noteikšana liek domāt, ka šim organizatoram principā vajadzētu būt iespējai uzreiz pēc attiecīgā kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas – un tātad negaidot situācijas turpmāko attīstību – noteikt, vai tas, ka tas pats ceļotājs atsaucas uz tiesībām izbeigt savu kompleksā ceļojuma līgumu, nemaksājot izbeigšanas maksu, ir vai nav pamatoti, un apstiprinošas atbildes gadījumā veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka pilnīga to maksājumu atmaksa, kas veikti par komplekso pakalpojumu, notiks noteiktajā termiņā.
43 Visbeidzot – Direktīvas 2015/2302 mērķis, kas saskaņā ar tās 1. pantu ir it īpaši nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni, apstiprina šādu interpretāciju.
44 Proti, no vienas puses, ciktāl šīs direktīvas 12. panta 2. punktā attiecīgajam ceļotājam “nenovēršamu un ārkārtēju apstākļu” gadījumā ir atzītas tiesības izbeigt līgumu neatkarīgi no attiecīgā organizatora tiesībām izbeigt līgumu saskaņā ar minētās direktīvas 12. panta 3. punktu, ir svarīgi, lai šis ceļotājs – lietderīgas atsaukšanās uz savām tiesībām nolūkā – līguma izbeigšanas dienā varētu novērtēt, vai ir izpildīti šo tiesību izmantošanu reglamentējoši nosacījumi.
45 Savukārt, ja iespēja īstenot minētās tiesības tiktu padarīta atkarīga no notikumiem, kuri noris pēc paziņojuma par līguma izbeigšanu, tas ļautu pastāvēt nenoteiktības situācijai, kas tiktu kliedēta tikai paredzētā kompleksā pakalpojuma sākuma dienā.
46 No otras puses, protams, ir taisnība, ka tad, ja Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punktā paredzēto tiesību izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu, nesamaksājot izbeigšanas maksu, īstenošanai par izšķirošiem tiek uzskatīti notikumi, kas noris pēc šī līguma izbeigšanas, bet pirms attiecīgā kompleksā pakalpojuma sākuma, tas varētu uzlabot attiecīgā ceļotāja aizsardzību gadījumā, ja šie notikumi faktiski beigu beigās kavētu minētā līguma izpildi. Tomēr pretējais būtu spēkā arī gadījumā, ja pēc šī paša līguma izbeigšanas izrādītos, ka šis kompleksā pakalpojuma līgums tomēr ir izpildāms pēc negaidītas attiecīgās situācijas uzlabošanās. Proti, pēdējā minētajā gadījumā šim ceļotājam tiktu liegtas jebkādas tiesības lauzt viņa kompleksā ceļojuma līgumu, nemaksājot izbeigšanas maksu, pat ja ceļojuma līguma izbeigšanas dienā viņš būtu balstījies uz saprātīgu šāda šķēršļa iespējamības prognozi.
47 Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka pamatlietā attiecīgais ceļotājs, atsaucoties uz pakāpenisko Covid‑19 izplatīšanos vai pat pandēmiju kā “nenovēršamiem un ārkārtējiem apstākļiem” Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkta izpratnē, ir vēlējies izbeigt savu kompleksā ceļojuma līgumu, nemaksājot izbeigšanas maksu.
48 Šajā nozīmē Tiesa ir nospriedusi, ka tāda globāla veselības krīze kā Covid‑19 pandēmija ir uzskatāma par tādu, kas ietilpst jēdzienā “nenovēršami un ārkārtēji apstākļi” Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkta izpratnē (spriedums, 2023. gada 8. jūnijs, UFC – Que choisir un CLCV, C‑407/21, EU:C:2023:449, 45. punkts).
49 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu, vai ir radušies “nenovēršami un ārkārtēji apstākļi”, kas “būtiski ietekmē kompleksā pakalpojuma sniegšanu vai kas būtiski ietekmē pasažieru pārvadāšanu uz galamērķi” šīs tiesību normas izpratnē, ir jāņem vērā vienīgi situācija, kāda pastāvēja brīdī, kad šis ceļotājs izbeidza savu ceļojuma līgumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
50 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2302 (2015. gada 25. novembris) par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ar ko groza Regulu (EK) 2006/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES un atceļ Padomes Direktīvu 90/314/EEK, 12. panta 2. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka,
lai noteiktu, vai ir radušies “nenovēršami un ārkārtēji apstākļi”, kas “būtiski ietekmē kompleksā pakalpojuma sniegšanu vai kas būtiski ietekmē pasažieru pārvadāšanu uz galamērķi” šīs tiesību normas izpratnē, ir jāņem vērā vienīgi situācija, kāda pastāvēja brīdī, kad šis ceļotājs izbeidza savu ceļojuma līgumu.
[Paraksti]