VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2010. gada 4. martā (*)
Dempings – Tādu Ķīnas un Vjetnamas izcelsmes apavu imports, kuriem ir ādas virsa – Uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statuss – Atlase – Sadarbības neesamība – Tiesības uz aizstāvību – Kaitējums – Pienākums norādīt pamatojumu
Lieta T‑409/06
Sun Sang Kong Yuen Shoes Factory (Hui Yang) Corp. Ltd, Hui Yang City (Ķīna), ko pārstāv I. Makvejs [I. MacVay], solicitor, R. Tomsons [R. Thompson], QC, un K. Bīls [K. Beal], barrister,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv J. P. Hikss [J.‑P. Hix], pārstāvis, kam palīdz G. Berišs [G. Berrisch], advokāts,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv H. van Vlīts [H. van Vliet] un T. Šarfs [T. Scharf], pārstāvji,
un
Confédération européenne de l’industrie de la chaussure (CEC), Brisele, ko sākotnēji pārstāvēja F. Flemminks [P. Vlaemminck], G. Zonnekeins [G. Zonnekeyn] un S. Verhulsts [S. Verhulst], vēlāk – F. Flemminks un A. Ibēra [A. Hubert], avocats,
un
BA.LA. di Lanciotti Vittorio & C. Sas, Monte Urano (Itālija) un 16 citas personas, kuras iestājušās lietā, kuru nosaukumi ir norādīti pielikumā un kuras pārstāv Dž. Čelona [G. Celona], P. Tabellini [P. Tabellini] un K. Kavaljēra [C. Cavaliere], advokāti,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību daļēji atcelt Padomes 2006. gada 5. oktobra Regulu (EK) Nr. 1472/2006, ar kuru uzliek galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, ko piemēro tādu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas un Vjetnamas izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa (OV L 275, 1. lpp.), tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasītāju.
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. E. Martinša Ribeiru [E. Martins Ribeiro], tiesneši S. Papasavs [S. Papasavvas] (referents) un A. Ditrihs [A. Dittrich],
sekretāre K. Kanca [C. Kantza], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 18. februāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
1 Grozītās Padomes 1995. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”), 1. panta 1., 2. un 4. punktā ir paredzēts:
“1. Antidempinga nodevu [maksājumu] var piemērot visām precēm par dempinga cenām, kuru brīva apgrozība Kopienā rada zaudējumus [kaitējumu].
2. Preci uzskata par dempinga preci, ja to eksportē uz Kopienu par cenu, kas parastās tirdzniecības operācijās eksportētājvalstī ir zemāka, salīdzinot ar līdzīgas preces cenu [kas ir zemāka nekā salīdzināmā cena, kas piemērojama līdzīgai precei parastās tirdzniecības operācijās eksportētājvalstī].
[..]
4. Šajā regulā terminu “līdzīga prece” saprot kā preci, kas ir identiska, tas ir, vienāda ar attiecīgo preci, raugoties no visiem aspektiem, vai arī, ja šādas preces nav, ar to saprot citu preci, kuras īpašības ir ļoti līdzīgas attiecīgās preces īpašībām, kaut arī, raugoties no visiem aspektiem, tās nav identiskas.”
2 Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 1. punkta pirmo daļu “normālo vērtību parasti nosaka, pamatojoties uz cenām, kādas eksportētājvalstī [parastās tirdzniecības operācijās] ir maksājuši vai maksās neatkarīgie klienti”.
3 Saistībā ar uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusa (turpmāk tekstā – “TES”) piešķiršanas nosacījumiem pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:
“Veicot antidempinga izmeklēšanu attiecībā uz importu no [..] Ķīnas Tautas Republikas [..], normālo vērtību nosaka atbilstīgi 1. līdz 6. punktam, ja, pamatojoties uz pienācīgi argumentētiem iesniegumiem, ko iesniedz viens vai vairāki izmeklēšanai pakļauti ražotāji, [..] iespējams pierādīt, ka konkrētie ražotāji attiecībā uz līdzīgu produktu ražošanu un pārdošanu darbojas gandrīz pilnīgas tirgus ekonomikas apstākļos. Ja to nav iespējams veikt [ja tas tā nav], tad piemēro a) apakšpunkta noteikumus.”
4 Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktu:
“Saskaņā ar [2. panta 7. punkta b) apakšpunktu] pieprasījums ir jāiesniedz rakstveidā, un tajā ir jābūt pietiekamiem pierādījumiem par to, ka ražotājs darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, tas ir, ja:
– uzņēmumu lēmumi par cenām, izmaksām un ieguldījumiem, piemēram, ietverot izejvielas, tehnoloģiju un darbaspēka izmaksas, produkcijas izlaidi, realizāciju un investīcijām, tiek pieņemti, reaģējot uz tirgus informāciju, kas atspoguļo pieprasījumu un piedāvājumu, bez valsts nozīmīgas iejaukšanās šai sakarā, un lielāko ieguldījumu izmaksas būtībā atspoguļo tirgus vērtības,
[..]
To, vai ražotājs atbilst iepriekšminētajiem kritērijiem, konstatē trīs mēnešu laikā pēc izmeklēšanas uzsākšanas pēc īpašām konsultācijām ar Padomdevēju komiteju un pēc tam, kad Kopienas nozarei ir bijusi iespēja izteikt savas piezīmes. Šis konstatējums paliek spēkā visu izmeklēšanas laiku.”
5 Saskaņā ar pamatregulas 9. panta 5. punkta otro daļu un 9. panta 6. punktu:
“5. [..]
Ja piemēro 2. panta 7. punkta [a) apakšpunktu], individuālo maksājumu tomēr nosaka [var noteikt] eksportētājiem, kas, pienācīgi pamatojot, var pierādīt:
a) ka tie, ja firmas [..] pilnīgi vai daļēji pieder ārvalstniekiem [vai tās ir kopuzņēmumi], var brīvi repatriēt kapitālu un peļņu;
b) ka eksporta cenas un daudzumi, un pārdošanas noteikumi ir brīvi noteikti;
c) ka vairākums akciju pieder privātpersonām. Valsts ierēdņi, kas ir valdē vai ieņem galvenos amatus vadībā, ir mazākumā, vai arī ir jāpierāda, ka uzņēmējsabiedrība tomēr ir pietiekami neatkarīga no valsts iejaukšanās;
d) ka valūtas maiņas kursu pārrēķina atbilstīgi tirgus likmei; un
e) ka valsts iejaukšanās nepieļauj pasākumu apiešanu, ja individuālajiem eksportētājiem piemēro dažādas maksājuma likmes.
6. Ja Komisija ir ierobežojusi pārbaudi saskaņā ar 17. pantu, antidempinga nodeva [maksājums], ko piemēro precēm, kuras importē eksportētāji vai ražotāji, kas tika informējuši par sevi saskaņā ar 17. pantu, bet kuri netika iekļauti pārbaudāmo sarakstā, nepārsniedz vidējo svērto dempinga starpību, kas konstatēta izlasē pārbaudītajām pusēm. [..] Precēm, ko importē eksportētāji vai ražotāji, uz kuriem attiecas 17. pantā paredzētie individuālie noteikumi [individuālā pieeja], piemēro individuālās nodevas [maksājumus].”
6 Pamatregulas 2. panta 8. punktā un 9. punkta pirmajā daļā ir noteikts:
“8. Eksporta cena ir tā cena, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par preci, ko eksportētājvalsts eksportē uz Kopienu pārdošanai.
9. Gadījumos, kad eksporta cenas nav [.. to] var noteikt, pamatojoties uz cenu, par kādu importētās preces pirmo reizi pārdod tālāk neatkarīgam pircējam, vai arī izmanto kādu citu pieņemamu pamatu, ja preces netiek pārdotas tālāk neatkarīgam pircējam vai tās tiek [netiek] tālākpārdotas tādā stāvoklī, kādā tika importētas.”
7 Pamatregulas 2. panta 10. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:
“10. Eksporta cenu un normālo vērtību salīdzina taisnīgi. Šo salīdzināšanu veic, izmantojot vienādus tirdzniecības līmeņus un izvēloties laika ziņā pēc iespējas tuvākus pārdošanas apjomus, kā arī pienācīgu uzmanību pievēršot citām atšķirībām, kas ietekmē cenu salīdzināmību. Ja normālā vērtība un eksporta cena nav salīdzināmas tādā formā, kādas tās ir noteiktas, katrā konkrētā gadījumā pēc būtības izdara korekcijas, ņemot vērā faktorus, par kuriem apgalvo (un kuri norāda), ka tie ietekmē cenas un cenu salīdzināmību [..].”
8 Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 11. punktu:
“Ņemot vērā attiecīgos taisnīgas salīdzināšanas noteikumus, izmeklēšanas laikposmā parasti nosaka dempinga starpību, pamatojoties uz vidējās svērtās normālās vērtības un visu uz Kopienu orientēto eksporta darījumu vidējo svērto cenu salīdzinājumu vai arī uz atsevišķu normālo vērtību un atsevišķu eksporta uz Kopienu cenu salīdzinājumu uz atsevišķu darījumu bāzes. Taču normālo vērtību, kas noteikta, pamatojoties uz vidējo svērto lielumu, var salīdzināt ar visu atsevišķo eksporta uz Kopienu darījumu cenām tad, ja ir eksporta cenas, kas ievērojami atšķiras atkarībā no pircējiem, reģioniem vai laikposmiem, un ja šās daļas pirmajā teikumā norādītās metodes pilnībā neatspoguļo veiktā dempinga apmērus. Šī daļa neizslēdz atlasi saskaņā ar 17. pantu.”
9 Attiecībā uz kaitējuma esamības noteikšanu pamatregulas 3. panta 2., 3. un 6. punktā ir paredzēts:
“2. Zaudējumu [kaitējuma esamības] noteikšanā pamatojas uz tiešiem pierādījumiem un objektīvi pārbauda gan a) importa par dempinga cenām apjomu un ietekmi uz līdzīgu preču cenām Kopienas tirgū, gan b) šāda importa turpmāko ietekmi uz Kopienas ražošanas nozari.
3. [..] Atkarībā no šā importa ietekmes uz cenām spriež [attiecībā uz importa ietekmi uz cenām pārbauda], vai imports par dempinga cenām ir piedāvājis ievērojami zemāku cenu, salīdzinājumā ar līdzīgas [Kopienas nozares] preces cenu [..], vai arī [kādā citā veidā] šāda importa rezultātā notiek ievērojama cenu pazemināšanās vai arī tiek ievērojami aizkavēta cenu celšanās, kas pretējā gadījumā būtu notikusi. Neviens no šiem faktoriem, ne arī vēl citi faktori nevar droši norādīt, kāds lēmums būtu jāpieņem.
[..]
6. Pamatojoties uz visiem būtiskajiem pierādījumiem, kas iesniegti saistībā ar 2. pantu [punktu], parāda, ka imports par dempinga cenām rada zaudējumus [kaitējumu] šīs regulas nozīmē. Tas jo īpaši parāda, ka apjoma un/vai cenas līmeņi, kas noteikti, ievērojot 3. pantu [punktu], ir ietekmējuši Kopienas ražošanas nozari, kā paredzēts 5. punktā, un ka šī ietekme ir vērojama tādā pakāpē, ka to var dēvēt par būtisku ietekmi.”
10 Saskaņā ar pamatregulas 9. panta 4. punkta pēdējo teikumu “antidempinga nodevu [maksājumu] apmērs nepārsniedz konstatēto dempinga starpību, bet tam jābūt mazākam par dempinga starpību, ja ar to pietiek, lai novērstu zaudējumus [kaitējumu] Kopienas ražošanas nozarei”.
11 Saistībā ar atlases metodi pamatregulas 17. panta 1. un 3. punktā ir paredzēts:
“1. Gadījumos, kad ir daudz sūdzības iesniedzēju, eksportētāju vai importētāju, preču vai darījumu veidu [preču veidu vai darījumu], izmeklēšanu var ierobežot ar pieņemamu pušu, produktu [preču] vai darījumu skaitu, ko nosaka, veicot statistiski derīgu atlasi, pamatojoties uz atlases laikā pieejamo informāciju, vai ar vislielāko pārstāvēto preču, pārdošanas vai eksporta apjomu, kādu ir iespējams pieņemami izpētīt atvēlētajā termiņā.
[..]
3. Gadījumos, kad pārbaudi ierobežo saskaņā ar šo pantu, tomēr ir jāaprēķina individuāla dempinga starpība katram sākotnēji neizvēlētam eksportētājam vai ražotājam, kurš ir iesniedzis nepieciešamo informāciju šajā regulā noteiktajā termiņā, izņemot gadījumus, kad eksportētāju vai ražotāju skaits ir tik liels, ka atsevišķas [individuālas] pārbaudes attiecīgi būtu pārmērīgi apgrūtinošas un neļautu savlaicīgi pabeigt izmeklēšanu.”
12 Saskaņā ar pamatregulas 18. panta 1., 3., 4. un 6. punktu:
“1. Gadījumā, ja kāda no ieinteresētajām pusēm atsakās darīt pieejamu vai kā citādi nesniedz nepieciešamo informāciju šajā regulā paredzētajā termiņā vai arī ievērojami kavē izmeklēšanu, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem, var izdarīt pagaidu vai galīgos konstatējumus, pozitīvus vai negatīvus. Ja atklājas, ka kāda no ieinteresētajām pusēm ir sniegusi nepatiesu vai maldinošu informāciju, šo informāciju neņem vērā un izmanto pieejamos faktus. Ieinteresētajām pusēm ir jāapzinās [Ieinteresētajām pusēm ir jāpaziņo par to], kādas sekas var radīt nevēlēšanās [atteikums] sadarboties.
[..]
3. Ja arī ieinteresētās puses iesniegtā informācija nav nevainojama visos aspektos, tā tomēr būtu jāņem vērā, ar noteikumu, ka neviens no trūkumiem nerada nevajadzīgus sarežģījumus precīza un pieņemama konstatējuma iegūšanai un ka informācija tiek iesniegta savlaicīgi un ir pierādāma, un attiecīgā puse lietas labā ir darījusi, ko spējusi.
4. Ja pierādījumi vai informācija netiek pieņemta, par iemesliem tūlīt informē šo pierādījumu vai informācijas iesniedzēju un dod iespēju sniegt turpmākus paskaidrojumus norādītajā termiņā. Ja paskaidrojumus atzīst par neapmierinošiem, konstatējumus izpauž un publicē, norādot šādu pierādījumu [vai informācijas] noraidīšanas iemeslus.
[..]
6. Ja ieinteresētā puse nevēlas sadarboties vai sadarbojas tikai daļēji un līdz ar to netiek sniegta būtiska [attiecīga] informācija, izmeklēšanas iznākums šai pusei var būt nelabvēlīgāks nekā tad, ja tā būtu sadarbojusies.”
13 Saskaņā ar Līguma par 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) VI panta īstenošanu (OV L 336, 103. lpp.; turpmāk tekstā – “1994. gada antidempinga kodekss”), kas iekļauts Līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu (OV 1994, L 336, 3. lpp.) 1.A pielikumā, II pielikuma 3. punktu:
“3. Visa apstiprināmā informācija, kas tiek iesniegta attiecīgi tā, lai to lietas izskatīšanā izmantojot nerastos nepamatotas grūtības un savlaicīgi, kā arī iespējami ar tādu informācijas nesēju vai tādā datorvalodā, kā to pieprasījušas institūcijas, tiek ņemta vērā lēmumu pieņemšanā [..].”
14 Pamatregulas 20. panta 1., 2., 4. un 5. punktā ir noteikts:
“1. Sūdzību iesniedzēji, importētāji un eksportētāji un to pārstāvības apvienības un eksportētājvalsts pārstāvji var pieprasīt, lai viņus informē par sīkāku informāciju, kas ir pamatā būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata ir ieviesti pagaidu pasākumi. Pieprasījumi par šādas informācijas izpaušanu ir jāiesniedz rakstveidā tūlīt pēc pagaidu pasākumu ieviešanas, un informācija ir jāsniedz rakstveidā pēc iespējas ātrāk.
2. Šīs regulas [šā panta] 1. punktā minētās puses var pieprasīt galīgo informāciju par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata paredzēts ieteikt galīgo pasākumu ieviešanu vai pārtraukt [izbeigt] izmeklēšanu un lietu, neieviešot pasākumus, īpašu uzmanību veltot informācijai par faktiem vai apsvērumiem, kas atšķiras no tiem, kurus izmantoja, ieviešot kādu no pagaidu pasākumiem.
[..]
4. Informācijas galīgo nodošanu atklātībai sniedz rakstveidā. Ievērojot prasību par konfidenciālas informācijas aizsardzību, galīgo informāciju sniedz pēc iespējas ātrāk un parasti ne vēlāk kā vienu mēnesi pirms galīgā lēmuma pieņemšanas vai Komisijas priekšlikuma par galīgo rīcību, ievērojot 9. pantu, iesniegšanas. Ja Komisija tajā brīdī nevar informēt par noteiktiem faktiem vai apsvērumiem, tie ir jādara zināmi pēc iespējas ātrākā laikā. Informācijas atklāšana neierobežo turpmākos Komisijas vai Padomes lēmumus, bet, ja šāds lēmums balstās uz kādu atšķirīgu faktu vai apsvērumu, tie ir jādara zināmi pēc iespējas ātrāk.
5. Protestus [apsvērumus], kas tikuši iesniegti pēc informācijas galīgās nodošanas atklātībai, ņem vērā tikai tad, ja tos saņem laikposmā, kādu Komisija nosaka katrai atsevišķajai lietai, un tam ir jābūt vismaz 10 dienas ilgam, ņemot vērā lietas steidzamību.”
Prāvas priekšvēsture un apstrīdētā regula
15 Prasītāja Sun Sang Kong Yuen Shoes Factory (Hui Yang) Corp. Ltd ir Ķīnā 2000. gadā reģistrēta sabiedrība, kas ražo un eksportē apavus.
16 No Ķīnas importētie apavi ietilpa noteiktās Kombinētās nomenklatūras klasēs, uz kurām attiecās kvantitātes kvotu režīms, kura darbības termiņš beidzies 2005. gada 1. janvārī.
17 Eiropas Kopienu Komisija pēc sūdzības, ko 2005. gada 30. maijā bija iesniegusi Confédération européenne de l’industrie de la chaussure (CEC), uzsāka antidempinga procedūru attiecībā uz tādu noteiktu Ķīnas un Vjetnamas izcelsmes apavu importu, kuriem ir ādas virsa. Paziņojums par šīs procedūras uzsākšanu tika publicēts 2005. gada 7. jūlija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 166, 14. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par uzsākšanu”).
18 Ņemot vērā lielo iesaistīto personu skaitu, paziņojuma par uzsākšanu 5.1. punkta a) apakšpunktā bija paredzēts piemērot pārbaudi izlases veidā saskaņā ar pamatregulas 17. pantu. Turklāt paziņojuma par uzsākšanu 5.1. punkta b) apakšpunktā Komisija ir precizējusi, ka, lai iegūtu informāciju, ko tā uzskata par vajadzīgu savā izmeklēšanā, tā izsūtīs anketas, tostarp atlasītajiem Ķīnas un Vjetnamas ražotājiem eksportētājiem, kā arī attiecīgo eksportētāju valstu iestādēm.
19 Prasītāja sazinājās ar Komisiju, 2005. gada 23. un 25. jūlijā sniedzot tai paziņojuma par uzsākšanu 5.1. punkta a) apakšpunkta i) daļā un e) apakšpunktā paredzēto informāciju, lai tā tiktu iekļauta atlasīto ražotāju eksportētāju sarakstā, ko šī iestāde bija ierosinājusi izveidot saskaņā ar pamatregulas 17. pantu, un lai tai tiktu piešķirts TES vai – ja šāds statuss netiktu piešķirts – lai tai tiktu piemērota individuāla pieeja (turpmāk tekstā – “IP”).
20 Prasītāja, kas bija izvēlēta dalībai Ķīnas ražotāju eksportētāju izlasē, tika aicināta atbildēt uz Komisijas anketu vēlākais 2005. gada 12. septembrī, dienā, kad tā paziņoja atbildi uz minēto anketu.
21 Komisija veica pārbaudi uz vietas prasītājas telpās 2005. gada no 4. līdz 7. oktobrim. Ar 2005. gada 21. oktobra elektroniskā pasta vēstuli prasītāja iesniedza Komisijai galīgo tās pārdevumu Kopienas tirgū sarakstu, norādot atsevišķus darījumus.
22 Ar 2005. gada 12. decembra faksimilu Komisija paziņoja prasītājai savus provizoriskus secinājumus attiecībā uz prasītājas TES/IP pieprasījumu. Runājot par kritēriju, kas attiecas uz uzņēmumu lēmumiem (skat. šā sprieduma 4. punktu), Komisija ir norādījusi, ka attiecībā uz pārdevumiem prasītājai saskaņā ar tās statūtiem un tās tirdzniecības atļauju ir pienākums eksportēt visu savu produkciju un ka prasītāja nav veikusi nekādas darbības, lai mainītu šo situāciju. No tā izrietot, ka valsts, kas, izmantojot tirdzniecības atļauju, ir ierobežojusi prasītājas darbības ar eksportu, ir veikusi nozīmīgu iejaukšanos attiecībā uz prasītāju. Turklāt saistībā ar to pašu kritēriju Komisija ir norādījusi, ka prasītāja nevar veikt peļņas repatriāciju bez iepriekšējas administratīvas atļaujas. Šajos apstākļos, neraugoties uz to, ka prasītāja atbilst citiem pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā paredzētajiem kritērijiem, Komisija ierosināja noraidīt attiecīgo TES pieprasījumu.
23 Komisija aicināja prasītāju iesniegt tai savas iespējamas piezīmes par šo dokumentu līdz 2005. gada 19. decembrim, dienai, kurā prasītāja paziņoja savus apsvērumus. Saistībā ar visas tās produkcijas eksportu prasītāja uzsvēra, ka tā ir bijusi tās pašas izvēle un ka tā bija balstīta uz “administratīvās ērtības” apsvērumiem saistībā ar tās aplikšanu ar PVN, kā arī ar apstākli, ka tās ražojumi bija paredzēti vienīgi Kopienas un Amerikas Savienoto Valstu tirgiem. Turklāt prasītāja ir iesniegusi Huidžou [Hui Zhou] pilsētas (Guandunas province [Guangdong], Ķīna) Huijanas [Hui Yang] rajona ārējās tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības biroja izdotu izziņu, saskaņā ar kuru prasītāja var brīvi grozīt savus statūtus attiecībā uz tās produkcijas galamērķi un Ķīnas iestādes šajā sakarā nevar paredzēt ierobežojumus. Saistībā ar peļņas repatriāciju prasītāja ir uzsvērusi, ka administratīvās atļaujas piešķiršanas procedūra ir tikai formalitāte, jo tās vienīgais mērķis ir kontrolēt, vai ir pareizi noformēta ar to saistītā dokumentācija, t.i., par peļņas noteikšanu, ar to saistīto nodokļu maksāšanu, par sabiedrības faktiskajiem lēmumiem sadalīt peļņu utt. Lai pierādītu savus apgalvojumus, prasītāja ir iesniegusi Ķīnas administrācijas apkārtrakstu, kā arī juridisko atzinumu, kurā sniegti precizējumi attiecībā uz minētā apkārtraksta piemērošanu.
24 Komisija ir atbildējusi ar 2006. gada 23. februāra faksimilu, paziņojot par savu atteikumu grozīt tās sākotnējo vērtējumu. Saistībā ar prasītājas produkcijas galamērķi Komisija ir uzsvērusi, ka iesniegtie apsvērumi neatspēko faktu, ka izmeklēšanas laikposmā prasītājai bija aizliegts tirgot Ķīnas tirgū un ka, lai mainītu šo situāciju, iepriekš bija jāsaņem valsts atļauja. Attiecībā uz peļņas repatriāciju Komisija ir atzinusi, ka, ņemot vērā šajā sakarā prasītājas sniegtos paskaidrojumus, ar to saistītā administratīva procedūra nenozīmē nozīmīgu valsts iejaukšanos pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Tomēr, ņemot vērā konstatējumus attiecībā uz prasītājas produkcijas galamērķi, Komisija ir palikusi pie viedokļa, ka prasītāja neatbilst attiecīgajam kritērijam. Līdz ar to TES tai tika atteikts.
25 Ar 2006. gada 24. februāra faksimilu Komisija informēja prasītāju, ka tai nav bijis iespējas izveidot reprezentatīvu darījumu izlasi attiecībā uz pārdevumiem Kopienas tirgū, lai aprēķinātu eksporta cenu, kā arī cenu piegādei pēc CIF noteikumiem līdz Kopienas robežai. Šī neiespējamība izrietot no apstākļa, ka dati prasītājas iesniegtajā pārdevumu Kopienas tirgū sarakstā, kurā ir norādīti atsevišķi darījumi, bija būtiski pārvērtēti, salīdzinot ar faktiskajiem kopējiem skaitļiem, un šo faktu prasītāja esot apstiprinājusi. Šajos apstākļos dempinga starpība bija jāaprēķina saskaņā ar pieejamajiem datiem atbilstoši pamatregulas 18. pantam.
26 Komisija aicināja prasītāju iesniegt tai savas iespējamas piezīmes par šo dokumentu līdz 2006. gada 6. martam, dienai, kurā prasītāja paziņoja savus apsvērumus. Šajā sakarā prasītāja ir uzsvērusi, ka Komisijas iebildumi ir formulēti tik vispārīgi, ka prasītāja nevar saprast, kā izpaužas attiecīgā pārvērtēšana. Turklāt prasītāja nekad neesot apstiprinājusi šādas pārvērtēšanas esamību un esot vairākkārt skaidrojusi, ka tā veic eksportu ar nesaistītu tirdzniecības sabiedrību starpniecību un līdz ar to nav iespējams visos gadījumos zināt preces galamērķi. Turklāt visus pārdevumus prasītāja esot veikusi atbilstoši FOB noteikumiem, un tāpēc tās rīcībā neesot bijis datu attiecībā uz cenu piegādēm pēc CIF noteikumiem līdz Kopienas robežai. Komisija neesot norādījusi uz neprecizitātēm pārbaudes uz vietas apmeklējuma laikā, nedz arī apstrīdējusi savākto datu pareizību. Līdz ar to prasītāja iebilda pret pamatregulas 18. panta piemērošanu eksporta cenas vai dempinga starpības aprēķinam.
27 2006. gada 23. martā Komisija pieņēma Regulu (EK) Nr. 553/2006 par pagaidu antidempinga maksājuma noteikšanu dažu tādu Ķīnas Tautas Republikas un Vjetnamas izcelsmes apavu ievedumiem, kuriem ir ādas virsa (OV L 98, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “pagaidu regula”).
28 Saskaņā ar pagaidu regulas preambulas devīto apsvērumu dempinga un kaitējuma izmeklēšana attiecās uz laikposmu no 2004. gada 1. aprīļa līdz 2005. gada 31. martam (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas laikposms”). Pārbaude attiecībā uz faktoriem, kuri bija svarīgi kaitējuma novērtēšanai, attiecās uz laikposmu no 2001. gada 1. janvāra līdz 2005. gada 31. martam (turpmāk tekstā – “aplūkotais laikposms”).
29 Ņemot vērā nepieciešamību noteikt normālo vērtību attiecībā uz Ķīnas un Vjetnamas ražotājiem eksportētājiem, kam nevarēja piešķirt TES, pārbaudes apmeklējums nolūkā noteikt normālo vērtību, pamatojoties uz datiem par analogu valsti – šajā gadījumā Brazīlijas Federatīvo Republiku –, tika veikts trīs Brazīlijas uzņēmumu telpās (pagaidu regulas preambulas 8. apsvērums).
30 No pagaidu regulas preambulas 10., 11., 40. un 41. apsvēruma izriet, ka attiecīgajās precēs būtībā ietilpst sandales, zābaki, ielas apavi un pilsētas apavi – visi ar dabīgās ādas vai mākslīgās ādas virsu. Turklāt no pagaidu regulas preambulas 12.–31. apsvēruma izriet, ka Komisija no attiecīgās preces definīcijas ir izslēgusi pēc speciālām tehnoloģijām izgatavotus sporta apavus (Special Technology Athletic Footwear) un tajā iekļāvusi bērnu apavus.
31 Saistībā ar līdzīgu preci Komisija pagaidu regulas preambulas 46. apsvērumā ir secinājusi, ka attiecīgā prece un apavi ar ādas virsu, ko ražo un pārdod iekšzemes tirgū Ķīnā un Vjetnamā, un apavi ar ādas virsu, ko Kopienas nozare ražo un pārdod Eiropas Kopienā, ir līdzīgi to fizisko un tehnisko pamatīpašību un izmantošanas ziņā un ka lietotāji tos uzskata par savstarpēji aizvietojamiem. Līdz ar to saskaņā ar pagaidu regulas preambulas 52. apsvērumu visu veidu apavi ar dabīgās ādas vai mākslīgās ādas virsu, ko ražo un pārdod attiecīgajās valstīs un Brazīlijā, un apavi, kurus Kopienas nozare ražo un pārdod Kopienas tirgū, ir līdzīgi apaviem, kurus eksportē no attiecīgajām valstīm uz Kopienu.
32 No pagaidu regulas preambulas 57. apsvēruma izriet, ka dempinga noteikšanas ietvaros Komisija ir izmantojusi pārbaudi atlases veidā. Šajā nolūkā tā ir atlasījusi 13 Ķīnas ražotājus eksportētājus, kas pārstāvēja vairāk nekā 20 % no Ķīnas eksporta uz Kopienu apjoma. Saskaņā ar pagaidu regulas preambulas 8. apsvēruma c) punktu prasītāja ir vienpadsmitā sabiedrība atlasīto Ķīnas ražotāju eksportētāju sarakstā.
33 Saskaņā ar pagaidu regulas preambulas 69. apsvērumu prasītājai TES tika atteikts, pamatojoties uz to, ka tā neatbilst pirmajam kritērijam attiecībā uz lēmumu pieņemšanu bez nozīmīgas valsts iejaukšanās (skat. šā sprieduma 22.–24. punktu).
34 Attiecībā uz IP pieprasījumu Komisija pagaidu regulas preambulas 94. apsvērumā ir norādījusi, ka uzņēmuma pienākums eksportēt visu tā produkciju vai ievērojamu tās daļu nozīmē arī, ka tas neatbilst pamatregulas 9. panta 5. punkta otrās daļas b) apakšpunktā paredzētajam kritērijam (skat. šā sprieduma 5. punktu).
35 Attiecībā uz eksporta cenu Komisija pagaidu regulas preambulas 130. apsvērumā ir norādījusi, ka gadījumā, ja eksporta pārdevumi uz Kopienu tika veikti ar nesaistītu tirdzniecības uzņēmumu starpniecību, eksporta cenas tika noteiktas, pamatojoties uz cenām, par kādām attiecīgie ražotāji preces eksportam pārdod tirdzniecības sabiedrībām, saskaņā ar pamatregulas 2. panta 9. punktu (skat. šā sprieduma 6. punktu).
36 Saskaņā ar pagaidu regulas preambulas 131. apsvērumu normālās vērtības un eksporta cenas salīdzinājums tika veikts līmenī, kas atbilst EXF (ex‑factory) noteikumiem. Lai nodrošinātu taisnīgu salīdzināšanu, tika veikti pielāgojumi, lai pienācīgi ņemtu vērā atšķirības, kuras ietekmē cenas un cenu salīdzināmību, atbilstoši pamatregulas 2. panta 10. punktam (pagaidu regulas 132. apsvērums).
37 Saistībā ar kaitējumu Komisija cita starpā ir analizējusi importa cenu samazinājumu. Šajā sakarā cenas importam atbilstoši CIF noteikumiem – līdz Kopienas robežai un pēc atmuitošanas – tika pielāgotas uz augšu, lai ņemtu vērā izmaksas, kas importētājiem rodas Kopienā, tādas kā ar izstrādi, izejvielu izvēli saistītās izmaksas utt., un salīdzinātas ar Kopienas nozares cenām līmenī, kas atbilst EXF noteikumiem, un tādā pašā tirdzniecības stadijā. Šā salīdzinājuma rezultātā cenu samazinājuma starpība Ķīnas izcelsmes apaviem tika noteikta 12,8 % apmērā (pagaidu regulas 167. un 168. apsvērums).
38 Ar 2006. gada 7. aprīļa vēstuli Komisija atbilstoši pamatregulas 14. panta 2. punktam un 20. panta 1. punktam nosūtīja prasītājai attiecīgi pagaidu regulas kopiju un dokumentu, kas ietver sīkāku informāciju par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, ar ko ir pamatoti paredzētie pagaidu antidempinga maksājumi (turpmāk tekstā – “starpposma informācijas dokuments”). Komisija aicināja prasītāju iesniegt tai savus iespējamos apsvērumus par šiem dokumentiem līdz 2006. gada 8. maijam.
39 2006. gada 27. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē prasītāja ir sūdzējusies par starpposma informācijas dokumentā iekļautās informācijas nepilnīgumu, īpaši norādot uz datiem par cenu pielāgojumiem sakarā ar dempinga un cenu samazinājuma aprēķinu. Prasītāja šos iebildumus ir atkārtojusi savos 2006. gada 8. maija rakstveida apsvērumos.
40 2006. gada 16. maija elektroniskā pasta vēstulē prasītāja tostarp ir uzsvērusi, ka tās eksporta cenas pielāgojums 15 % apmērā par izpētes un izstrādes izdevumiem ir mazāks nekā faktiskās izmaksas, kas rodas šajā sakarā, jo tajā neesot ņemtas vērā ievērojamās izmaksas un peļņas likme, kas attiecināmas uz tirdzniecības sabiedrībām, ar kuru starpniecību daži Ķīnas ražotāji laiž savu produkciju Kopienas tirgū.
41 Ar 2006. gada 7. jūlija faksimilu Komisija atbilstoši pamatregulas 20. panta 2.–4. punktam nosūtīja prasītājai galīgo informācijas dokumentu par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, ar ko ir pamatots priekšlikums noteikt galīgos antidempinga maksājumus.
42 Minētā dokumenta H sadaļā Komisija ir izklāstījusi savus apsvērumus attiecībā uz Eiropas Savienības Padomei piedāvātajiem galīgajiem antidempinga pasākumiem. Saistībā ar pasākumu veidu Komisija ir norādījusi, pirmkārt, ka ražotāju saistības nepārdot preci zemāk par cenu līmeni, kas novērstu būtisku kaitējumu Kopienas nozarei, nav uzskatāmas par atbilstošiem pasākumiem un, otrkārt, ka būtu jāpiemēro atlikto maksājumu sistēma (galīgā informācijas dokumenta 278.–291. punkts).
43 Saistībā ar atlikto maksājumu sistēmu Komisija ir norādījusi, ka importa apjomam nozīmīga kaitējumu Kopienas nozarei radoša ietekme ir kopš 2005. gada 1. janvāra, kvotu režīma darbības termiņa beigu datuma (skat. šā sprieduma 16. punktu). Pirmo trīs 2005. gada mēnešu laikā, kas ietilpst izmeklēšanas laikposmā (skat. šā sprieduma 28. punktu), Kopienas nozares stāvoklis ir proporcionāli pasliktinājies, un šī pasliktināšanās aplūkotajā laikposmā bija vislielākā attiecībā uz vairākiem ekonomiskajiem rādītājiem, tādiem kā rentabilitāte, pārdošanas cena, tirgus daļas, pārdevumi, nodarbinātība un ražošana. Šajos apstākļos Komisija, nosakot kaitējuma esamību, īpašu uzmanību ir pievērsusi dempinga kvantitatīvajam aspektam. Tātad tā ir uzskatījusi, ka tikai ievedumi, kas pārsniedz noteiktu apjomu, rada kaitējumu un ka līdz ar to nav jāparedz ad valorem maksājumi, lai atjaunotu godīgas konkurences apstākļus. Tādējādi antidempinga maksājumi būtu jāpiemēro tikai importēto preču daudzumiem, kas pārsniedz noteiktu ikgadējo apjomu. Aplūkojamajā gadījumā šāda atlikto maksājumu sistēma atbilstu mērķim novērst kaitējumu, jo tajā tiktu ņemta vērā kvotu režīma iedarbība un tiktu līdzsvarotas attiecīgo personu intereses. Tātad piedāvātie antidempinga maksājumi būtu jāpiemēro tikai ievedumiem, kas pārsniegtu robeždaudzumu – 140 miljonus no Ķīnas ievesto apavu pāru gadā. Šis daudzums atspoguļoja Komisijas novērtējumu par importu no Ķīnas 2005. gadā, ņemot vērā daudzumus, kas tika importēti 2004. gadā (galīgā informācijas dokumenta 285.–287. un 291. punkts).
44 Līdz ar to Komisija galīgo antidempinga maksājumu, kas būtu vienāds ar kaitējuma novēršanas starpību, ierosināja noteikt ievedumiem, kas pārsniedz robeždaudzumu – 140 miljonus Ķīnas izcelsmes apavu pāru gadā. Šī starpība bija noteikta references cenu samazinājuma līmenī, proti, 23 % apmērā (galīgā informācijas dokumenta 293. punkts).
45 Komisija aicināja prasītāju iesniegt tai savus apsvērumus par galīgo informācijas dokumentu līdz 2006. gada 17. jūlijam.
46 Ar 2006. gada 13. jūlija vēstuli prasītāja iesniedza Komisijai savas tirdzniecības atļaujas kopiju, kā arī tā lēmuma kopiju, ar kuru grozīts tās statūtos noteiktais darbības mērķis un saskaņā ar kuru tās produkcija turpmāk būs paredzēta gan eksportam, gan Ķīnas tirgum. Ar 2006. gada 22. augusta vēstuli Komisija, pamatojoties uz to, ka šajā sakarā paredzētais termiņš jau ir beidzies, atteicās atkārtoti izskatīt jautājumu par TES piešķiršanu.
47 Ar 2006. gada 28. jūlija vēstuli Komisija nosūtīja prasītājai papildu galīgo informācijas dokumentu. Atbilstoši tā pirmajām divām rindkopām šā dokumenta mērķis bija informēt ieinteresētās personas par ierosinātajiem grozījumiem galīgo antidempinga maksājumu struktūrā. Komisijas Tirdzniecības ģenerāldirektorāts (ĢD) bija izskatījis dažu ieinteresēto personu iesniegtos apsvērumus attiecībā uz sākotnēji paredzēto atlikto maksājumu sistēmu (skat. šā sprieduma 42.–44. punktu). Pamatojoties uz minēto dokumentu, Komisija ir atteikusies no šādas sistēmas idejas. Savas jaunās pieejas ietvaros Komisija ir uzsvērusi, ka importa pieaugums, kas rada būtisku kaitējumu, ir noticis 2004. gadā un ildzis līdz izmeklēšanas laikposma beigām un ka 2005. gads bija pirmais gads, kurā uz apavu importu no Ķīnas neattiecās kvotu režīms. Turklāt Komisija, pamatojoties uz importu no Ķīnas un Vjetnamas 2003. gadā, ir noteikusi importa apjomu, kas nerada kaitējumu, proti, 109 miljonus apavu pāru. Saskaņā ar minēto jauno pieeju šā apjoma ekonomiskā ietekme ir jāņem vērā, nosakot kaitējuma novēršanas līmeni. Tātad, pirmkārt, kaitējuma novēršanas līmenis ir ticis pazemināts, lai ņemtu vērā importa apjomu, kas nerada kaitējumu, un, otrkārt, galīgie maksājumi tiek piemēroti, sākot no pirmā importētā apavu pāra. Izmantojot šo metodi, kurā bija paredzēti četri minētajā dokumentā izklāstīti posmi, Komisija secināja, ka ievedumiem no Ķīnas atbilstoši “mazākā maksājuma principam” ir jāpiemēro galīgais antidempinga maksājums, kas būtu vienāds ar kaitējuma novēršanas līmeni, aplūkojamajā lietā – 16,5 %.
48 Lai formalizētu šo jauno priekšlikumu, Komisija 2006. gada 28. jūlija vēstulei ir pievienojusi punktus, kuri jāiekļauj galīgā informācijas dokumenta jaunajā H sadaļā un ar kuriem jāaizstāj punkti sadaļā, kas atbilst minētajai sadaļai (skat. šā sprieduma 42. punktu). Komisija 278. un 279. punktā, kuri jāiekļauj galīgā informācijas dokumenta jaunajā H sadaļā, ir norādījusi, ka tikai ievedumi, kas pārsniedza noteiktu apjomu pirms kvotu režīma darbības termiņa beigām, varēja radīt būtisku kaitējumu un tāpēc, nosakot kaitējuma novēršanas līmeni, pamatojoties uz izmeklēšanas laikposma rezultātiem, ir jāņem vērā, ka daži importētie daudzumi nebija radījuši kaitējumu. Līdz ar to daudzumi, kas nebija radījuši būtisku kaitējumu, bija jāņem vērā, nosakot kaitējuma novēršanas līmeni. Tā paša dokumenta 280. punktā Komisija ir aprakstījusi piemērojamo metodi.
49 Prasītāja savas piezīmes par papildu galīgo informācijas dokumentu iesniedza 2006. gada 2. augustā.
50 2006. gada 5. oktobrī Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 1472/2006, ar kuru uzliek galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, ko piemēro tādu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas un Vjetnamas izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa (OV L 275, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”). Ar apstrīdēto regulu Padome ir noteikusi galīgo antidempinga maksājumu apavu ar dabīgās ādas vai mākslīgās ādas virsu importam, izņemot sporta apavus, pēc speciālām tehnoloģijām izgatavotus apavus, čības un citus telpās valkājamus apavus un apavus ar aizsargplāksnīti purngalā, kuru izcelsmes valsts ir Ķīna un kuri atbilst vairākiem Kombinētās nomenklatūras kodiem (apstrīdētās regulas 1. pants). Galīgā antidempinga maksājuma likme, kas piemērojama prasītāju ražoto apavu neto cenai ar piegādi līdz Kopienas robežai pirms muitošanas, tika noteikta 16,5 % apmērā. Saskaņā ar apstrīdētās regulas 3. pantu tā ir spēkā divus gadus.
51 Saistībā ar līdzīgas preces definīciju Padome apstrīdētās regulas preambulas 40. un 41. apsvērumā ir apstiprinājusi vērtējumus, ko Komisija bija sniegusi pagaidu regulas preambulas 52. apsvērumā (skat. šā sprieduma 31. punktu).
52 Saskaņā ar apstrīdētās regulas preambulas 77. apsvērumu divi Ķīnas ražotāji eksportētāji grozītos statūtus, kuros vairs nav noteikti ierobežojumi attiecībā uz pārdošanu, ir iesnieguši pārāk vēlu, lai tos varētu ņemt vērā. Vairs neesot atlicis pietiekami daudz laika, lai varētu veikt pārbaudi saskaņā ar pamatregulas 16. panta 1. punktu. Katrā ziņā šie ierobežojumi neesot bijuši vienīgais iemesls, kādēļ šīm divām sabiedrībām tika atteikts TES.
53 Tātad nelabvēlīgais secinājums pagaidu regulā attiecībā uz TES piešķiršanu prasītājai ir apstiprināts apstrīdētās regulas preambulas 78. apsvērumā.
54 Saistībā ar IP pieprasījumu Padome apstrīdētās regulas preambulas 83. apsvērumā ir apstiprinājusi nelabvēlīgo secinājumu, ko Komisija bija izdarījusi pagaidu regulas preambulas 94. apsvērumā (skat. šā sprieduma 34. punktu).
55 Saistībā ar eksporta cenu un tās salīdzinājumu ar normālo vērtību Padome apstrīdētās regulas preambulas 123. un 138. apsvērumā ir apstiprinājusi vērtējumus, ko Komisija bija sniegusi pagaidu regulas preambulas 128.–133. apsvērumā (skat. šā sprieduma 35. un 36. punktu).
56 Saistībā ar maksājumu līmeni, kas nepieciešams, lai novērstu importa no Ķīnas radīto kaitējumu, Padome apstrīdētās regulas preambulas 296.–301. apsvērumā, pārņemot tajos 275.–280. punktu, kas iekļauti galīgā informācijas dokumenta jaunajā H sadaļā un pievienoti papildu galīgajam informācijas dokumentam (skat. šā sprieduma 47. punktu), ir norādījusi, ka bija jāņem vērā aplūkojamās procedūras īpatnības, tostarp tas, ka līdz 2005. gada 1. janvārim pastāvēja kvotu režīms. Tā kā kvotu režīms novērsa būtiska kaitējuma nodarīšanu Kopienas nozarei, bet savukārt importa apjoma pieaugumam pēc šā režīma izbeigšanās bija īpaši nozīmīga kaitējumu radoša ietekme, Padome ir uzskatījusi, ka vienīgi imports, kura apjoms pārsniedz zināmu līmeni pirms kvotu režīma atcelšanas, var radīt būtisku kaitējumu. Līdz ar to kaitējuma slieksnim, kas noteikts, pamatojoties uz izmeklēšanas laikposma rezultātiem, jāatspoguļo fakts, ka konkrēti importa apjomi šādu būtisku kaitējumu nerada. Šīs operācijas, kas balstīta uz 2003. gada importa apjoma rādītājiem, rezultātā importam no Ķīnas tiek noteikts kaitējuma slieksnis 16,5 % apmērā, nevis slieksnis 23 % apmērā, kas būtu piemērojams saskaņā ar apstrīdētās regulas preambulas 295. apsvērumu gadījumā, ja Padome nebūtu ņēmusi vērā šīs lietas īpatnības.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
57 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 21. decembrī, prasītāja cēla šo prasību.
58 Ar dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 2. aprīlī, Komisija lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam. Ar 2007. gada 4. oktobra vēstuli Komisija informēja Pirmās instances tiesu, ka tā atsakās iesniegt iestāšanās rakstu, bet piedalīsies tiesas sēdē.
59 Ar dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 5. aprīlī, CEC lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam.
60 Ar dokumentiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 2007. gada 13. aprīlī, Provincia di Ascoli Piceno (Itālija), Comune di Monte Urano (Itālija), sabiedrība BA.LA. di Lanciotti Vittorio & C. Sas un 16 citas personas, kas iestājušās lietā un kuru nosaukumi ir norādīti pielikumā (turpmāk tekstā – “Itālijas ražotāji”), lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam.
61 Ar 2007. gada 4. septembra rīkojumu Pirmās instances tiesas otrās palātas priekšsēdētājs apmierināja Komisijas, CEC un Itālijas ražotāju pieteikumus par iestāšanos lietā. Savukārt Provincia di Ascoli Piceno un Comune di Monte Urano pieteikumi tika noraidīti.
62 Tā kā Pirmās instances tiesas palātu sastāvs ir ticis mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas astotajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.
63 Ar pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 4. oktobrī, Provincia di Ascoli Piceno un Comune di Monte Urano saskaņā ar Tiesas Statūtu 57. panta pirmo daļu ir iesniegušas apelācijas sūdzību, ar kuru tās lūdz atcelt 2007. gada 4. septembra rīkojumu tiktāl, ciktāl tajā Pirmās instances tiesa ir noraidījusi to pieteikumus par iestāšanos lietā. Ar 2008. gada 25. janvāra rīkojumu lietā C‑461/07 P(I) Provincia di Ascoli Piceno un Comune di Monte Urano/Padome Tiesas priekšsēdētājs minēto apelācijas sūdzību noraidīja.
64 CEC un Itālijas ražotāji savus iestāšanās rakstus iesniedza attiecīgi 2007. gada 15. un 18. oktobrī.
65 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Pirmās instances tiesa nolēma uzsākt mutvārdu procesu un procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja prasītāju, Padomi un Komisiju sniegt rakstveida atbildes uz vairākiem jautājumiem.
66 Ar 2009. gada 2. februāra vēstulēm šie lietas dalībnieki ir izpildījuši Pirmās instances tiesas noteiktos procesa organizatoriskos pasākumus.
67 Ar 2009. gada 17. februāra vēstuli Padome lūdza izslēgt no lietas materiāliem noteiktas prasītājas sniegto atbilžu daļas attiecībā uz otro pamatu, kā arī tām pievienotos dokumentus, pamatojoties uz to, ka minētajām atbildēm nav nekāda sakara ar uzdotajiem jautājumiem, bet tās veido jaunus pamatus.
68 2009. gada 18. februāra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem.
69 Tiesas sēdes laikā Pirmās instances tiesa lūdza prasītāju iesniegt dokumentu un sniegt informāciju rakstveidā. Prasītāja šos lūgumus izpildīja ar 2009. gada 25. februāra vēstuli.
70 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai [agrāk – Pirmās instances tiesa] ir šādi:
– atcelt apstrīdēto regulu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasītāju;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
71 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu vai nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
72 Komisija lūdz Vispārējo tiesu noraidīt prasību.
73 CEC un Itālijas ražotāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
74 Pamatojot savu prasību, prasītāja izvirza sešus pamatus, kas attiecīgi saistīti ar:
– pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu;
– pamatregulas 18. panta pārkāpumu;
– pamatregulas 3. panta pārkāpumu;
– pamatregulas 20. panta pārkāpumu, tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un pamatojuma nesniegšanu attiecībā uz Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu;
– kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu;
– pamatregulas 2. panta 10. punkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar eksporta cenas un normālās vērtības salīdzinājumu.
Par pirmo pamatu, kas saistīts ar pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
75 Prasītāja apstrīd Komisijas vērtējumu, saskaņā ar kuru tās gadījumā nebija izpildīts pirmais pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā paredzētais kritērijs. Šajā sakarā tā uzsver, ka administratīvā procesa laikā iesniegtie dokumentārie pierādījumi liecinot, ka tā varēja brīvi lemt par tās ražojumu pārdošanu iekšzemes tirgū vai eksportam. Pienākums iesniegt pieteikumu tirdzniecības atļaujas saņemšanai un grozīšanai esot pastāvējis reģistrācijas nolūkā un līdz ar to nepierādot nozīmīgu valsts iejaukšanos pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Turklāt prasītāja esot paskaidrojusi Komisijai, ka tas, ka visa tās produkcija bija paredzēta eksportam, bija tās pašas komerciālā izvēle (skat. šā sprieduma 22. un 23. punktu).
76 Turklāt Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, piešķirot TES citai izlasē iekļautajai sabiedrībai – Foshan City Nanhai Golden Step Industrial Co., Ltd (turpmāk tekstā – “Golden Step”) –, lai gan šai nevienlīdzīgajai attieksmei neesot bijis pamata.
77 Prasītāja atgādina, ka 2006. gada 13. jūlijā, t.i., pirms apsvērumu par galīgo informācijas dokumentu iesniegšanas termiņa beigām, tā iesniedza tādus pašus pierādījumus kā tie, ko iesniegusi Golden Step, proti, prasītājas tirdzniecības atļaujas kopiju un tās grozīto statūtu kopiju, kas pierādot, ka tai vairs nebija saistošs eksporta pienākums (skat. šā sprieduma 46. punktu). Komisijas atteikums izskatīt šos pierādījumus esot pamatregulas 20. panta 5. punkta, kā arī labas pārvaldības un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpums, jo Golden Step arī esot iesniegusi pierādījumus pēc apsvērumu par starpposma informācijas dokumentu iesniegšanas termiņa beigām (skat. šā sprieduma 38. punktu). Turklāt pamatregulā neesot bijis paredzēts termiņš ar apstākļu izmaiņām saistīto pierādījumu iesniegšanai. Vēl jo vairāk – Komisija neesot ievērojusi trīs mēnešu termiņu, kas paredzēts pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā lēmuma par prasītājas TES pieprasījumu pieņemšanai.
78 Apstrīdētās regulas preambulas 77. apsvērumā ietvertais vērtējums, saskaņā ar kuru attiecīgā informācija netika izskatīta tāpēc, ka nebija iespējams veikt pārbaudi atbilstoši pamatregulas 16. panta 1. punktam (skat. šā sprieduma 52. punktu), esot kļūdains. Pirmkārt, no 2006. gada 13. jūlija (papildu pierādījumu iesniegšanas datums) līdz 5. oktobrim (apstrīdētās regulas pieņemšanas datums) esot pagājuši vairāk nekā trīs mēneši, otrkārt, nekāda pārbaude neesot tikusi veikta attiecībā uz tāda paša rakstura pierādījumiem, ko bija iesniegusi Golden Step, treškārt, par to, ka Komisija vēlas saņemt papildu pierādījumus, prasītāja esot uzzinājusi tikai 2006. gada 7. jūlijā un, ceturtkārt, prasītāja attiecīgos pierādījumus esot iesniegusi tieši atbildē uz konstatējumiem, kas bija izdarīti pārbaudes apmeklējuma laikā. Turklāt no judikatūras izrietot, ka Komisijai ir rīcības brīvība, kad tā lemj par pēc noteiktā termiņa beigām paziņotās informācijas ņemšanu vērā.
79 Argumentam, ka, pat ja tiktu pieņemts, ka prasītājai būtu bijis jāpiešķir TES, Komisijas rīcībā esošais laiks nebija pietiekams, lai aprēķinātu normālo vērtību, nevarot piekrist. Minētais apsvērums, ņemot vērā pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktu, nevarot pamatot atteikumu piešķirt šo statusu. Turklāt dati par prasītājas ražošanas izmaksām esot bijuši iesniegti jau antidempinga anketā un tikuši pārbaudīti Komisijas veiktās pārbaudes uz vietas laikā. Turklāt, kā minēts šā sprieduma 78. punktā, starp pēdējās informācijas par prasītājas produkcijas galamērķi iesniegšanu un apstrīdētās regulas pieņemšanu esot pagājuši trīs mēneši.
80 Prasītāja nepiekrīt Padomes argumentam, saskaņā ar kuru otrā pamata noraidījums izraisītu pirmā pamata noraidījumu. Pat ja tiktu nospriests, ka prasītāja nav sadarbojusies saistībā ar eksporta cenas aprēķinu, normālo vērtību varētu aprēķināt, pamatojoties uz informāciju no tās pašas uzskaites, un tādējādi tai varētu tikt noteikta individuālā dempinga starpība. Turklāt prasītāja, bez šaubām, esot sniegusi visu no tās pieprasīto informāciju, un līdz ar to 18. panta 6. punkts neesot piemērojams. Šī pēdējā norma uzņēmējam, kas nav izpaudis attiecīgo informāciju, liedzot sūdzēties par nelabvēlīgām sekām, kas tam radušās šā uzņēmēja nesadarbošanās dēļ. Līdz ar to nekādas normas vai prakse nevarot liegt prasītājai TES, ja tā atbilst šā statusa piešķiršanas nosacījumiem.
81 No tā izrietot, ka Komisijas lēmumā atteikties piešķirt prasītājai TES ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un līdz ar to pārkāptas pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta prasības.
82 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītājas argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
83 No apstrīdētās regulas preambulas 125. apsvēruma izriet, ka “izlasē iekļautajiem uzņēmumiem, kas neatbilst [TES] kritērijiem, tika aprēķināta visiem viena vidējā svērtā dempinga starpība”, ka “[šo] vidējo svērto dempinga starpību nosaka uzņēmumiem, kas sadarbojas un kas izlasē netika iekļauti”, un ka “tāpēc, ka sadarbības līmenis bija augsts, tā pati dempinga starpība tika noteikta arī visiem pārējiem Ķīnas ražotājiem eksportētājiem”. Turklāt Padome apstrīdētās regulas preambulas 146. apsvērumā ir norādījusi, ka “sadarbošanās līmenis bija augsts un tāpēc saskaņā ar vispārpieņemto praksi tika atzīts par piemērotu dempinga starpību noteikt visiem tiem ražotājiem eksportētājiem, kas ar izmeklēšanu nesadarbojās, vidējās svērtās dempinga starpības līmenī, kurš noteikts attiecīgo valstu izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, kas sadarbojās”. Aplūkojot kopsakarā šos divus noteikumus, kuru tiesiskums Pirmās instances tiesā nav apstrīdēts, ir secināms, ka gadījumā, ja prasītāja būtu ieguvusi TES, bet būtu uzskatāma par tādu, kas nesadarbojās, iestādes tai katrā ziņā tās nesadarbošanās dēļ būtu noteikušas vidējo svērto dempinga starpību, kas noteikta atlasītajiem ražotājiem eksportētājiem. No tā izriet, ka, pat ja tiktu pieņemts, ka iestādes ir nepareizi atteikušas prasītājai TES, šai kļūdai nevarētu būt izšķirošas ietekmes uz rezultātu, ja Vispārējai tiesai būtu jāapstiprina iestāžu vērtējums, saskaņā ar kuru prasītāja izmeklēšanā nebija sadarbojusies. Līdz ar to, ja Vispārējai tiesai būtu jānoraida otrais pamats, ar kuru apstrīdēts iestāžu vērtējums šajā sakarā, iespējamai iestāžu kļūdai attiecībā uz TES piešķiršanu nevarētu būt izšķirošas ietekmes uz prasītājai piemēroto dempinga starpību un tātad ar to nepietiktu, lai pamatotu apstrīdētās regulas atcelšanu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 14. maija spriedumu lietā T‑126/99 Graphischer Maschinenbau/Komisija, Recueil, II‑2427. lpp., 49. punkts).
84 Līdz ar to vispirms ir jāizskata otrais pamats.
Par otro pamatu, kas saistīts ar pamatregulas 18. panta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
85 Prasītāja apgalvo, ka Komisija nepareizi esot piemērojusi pamatregulas 18. panta 1. punktu, to aplūkojot kopsakarā ar 1994. gada antidempinga kodeksa II pielikuma 3. punktu (skat. šā sprieduma 12. un 13. punktu). Kā prasītāja norādījusi 2006. gada 6. marta vēstulē (skat. šā sprieduma 26. punktu), pamatojums, ko Komisija izmantojusi savā 2006. gada 24. februāra paziņojumā (skat. šā sprieduma 25. punktu), neattaisnojot minētās normas piemērošanu. Līdz ar to Komisija esot pārkāpusi arī pamatregulas 18. panta 3. un 4. punktu.
86 Saistībā ar pēdējām minētajām normām prasītāja uzsver, ka Komisija, to pēc vairāk nekā četriem mēnešiem pēc pārbaudes uz vietas apmeklējuma informējot par to, ka prasītājas pārdevumu Kopienas tirgū saraksts, kurā norādīti atsevišķi darījumi un ko prasītāja bija iesniegusi Komisijai minētā apmeklējuma laikā, nav uzticams, esot pārkāpusi no tām izrietošās prasības.
87 Sākotnējā atbildē uz antidempinga anketu, ko prasītāja iesniedza 2005. gada 12. septembrī, bija norādīti dati par eksportu, kas veikts uz Kopienas tirgu izmeklēšanas laikposmā un kas sasniedza [konfidenciāli] (1) apavu pāru. Tas esot bijis pareizais skaitlis, ko Komisija akceptējusi pārbaudes apmeklējuma laikā. Atšķirība starp šo skaitli un [konfidenciāli] eksportēto apavu pāru, kas minēti dokumentā, kuru prasītāja iesniedza 2005. gada 19. septembrī, esot radusies tāpēc, ka, pirmkārt, pēdējā skaitlī bija iekļauti [konfidenciāli] apavu pāru, kas nebija paredzēti Kopienas tirgum, otrkārt, prasītāja nezināja par visas tās produkcijas galamērķi, jo tā veic eksportu ar nesaistīto tirdzniecības sabiedrību starpniecību, un, treškārt, minētajā sarakstā bija iekļauti tādu apavu pārdevumi, kas neietilpst attiecīgās preces definīcijā.
88 Pēc vairākām pārbaudēm, kuru mērķis bija noteikt, cik droši vien iespējams, attiecīgā eksporta galamērķi un izslēgt citu preču, kas nav attiecīgā prece, pārdevumus, prasītāja esot iesniegusi galīgo sarakstu 2005. gada 21. oktobrī, t.i., pirms bija beidzies labotās informācijas paziņošanai pēc pārbaudes apmeklējuma noteiktais termiņš.
89 Saistībā ar minētā apmeklējuma norisi – pirmajā dienā Komisijas darbinieki esot sagatavojuši izlasi ar 21 darījumu (no kuriem 12 darījumi bija par attiecīgo preci) un nākamajā dienā pārbaudījuši ar tiem saistītos dokumentus. Turklāt viņi esot izvēlējušies 13 darījumus, kas attiecās uz pārdevumiem eksportam uz Kopienas tirgu, lai pārbaudītu eksporta cenas, pamatojoties uz ar tiem saistītajiem dokumentiem. Pārbaudītās eksporta cenas esot izrādījušās pareizas. Tātad Padome nevarot apgalvot, ka Komisijas darbiniekiem neizdevās sagatavot un pārbaudīt darījumu izlasi apmeklējuma laikā. Turklāt no iepriekš minētā izrietot, ka nekāda pārbaude pēc galīgā saraksta iesniegšanas 2005. gada 21. oktobrī nebija vajadzīga (skat. šā sprieduma 21. un 88. punktu), jo ar minēto dokumentu esot bijuši tikai izslēgti pārdevumi, kuri nebija paredzēti Kopienas tirgum, kā arī tādu preču pārdevumi, kas neietilpst attiecīgās preces definīcijā, proti, neatbilstošie elementi, neko tam nepievienojot. Līdz ar to pārbaude nekādi neesot uzskatāma par nederīgu.
90 Katrā ziņā pretēji Padomes apgalvojumiem prasītāja, iesniedzot galīgo sarakstu 2005. gada 21. oktobrī, neesot pārkāpusi nevienu pamatregulas normu. Pat ja tiktu pieņemts, ka Padomes minēto apstākļu dēļ būtu piemērojams pamatregulas 18. panta 1. punkts (lai gan tas tā nav), Komisijai nebūtu iemesla neizmantot eksporta cenas (tikai atbilstošus datus), kas pārbaudītas uz vietas un nav apstrīdētas, jo Padomes iebildumi attiecoties tikai uz eksportēto apavu apjomiem. Šīs cenas esot Komisijai pieejamie fakti pamatregulas 18. panta 1. punkta izpratnē.
91 Turklāt Komisija neesot atbildējusi uz piezīmēm, ko prasītāja bija sniegusi savā 2006. gada 6. marta vēstulē, ne arī paudusi savu nostāju attiecībā uz paskaidrojumiem, kas tika sniegti apmeklējuma laikā un kas esot ļāvuši izskaidrot visas atšķirības, apstiprināt visus datus attiecībā uz cenām un izprast prasītājas izplatīšanas ķēdes īpatnības. Tātad Komisija rūpīgi un objektīvi neesot izskatījusi šo sarakstu.
92 Prasītāja apmeklējuma laikā neesot tikusi informēta par to, ka Komisija nepieņems jaunus labojumus, lai gan prasītāja Komisijai bija sniegusi skaidrojumus par problēmām ar galīgā saraksta sagatavošanu. Gluži otrādi, no Komisijas uzvedības esot bijis skaidri secināms, ka Komisija neizslēdz iespēju izskatīt labotos sarakstus, kā Komisija arī izdarīja attiecībā uz citiem datiem.
93 Saistībā ar datiem par cenām piegādei pēc CIF noteikumiem līdz Kopienas robežai (skat. šā sprieduma 25. un 26. punktu) prasītāja uzsver, ka izmeklēšanas laikā tā esot paskaidrojusi, ka rēķinos par šiem pārdevumiem tiekot norādīta cena piegādei pēc FOB noteikumiem, nevis cena piegādei pēc CIF noteikumiem līdz Kopienas robežai. Tātad prasītājai neesot bijis iespējas sniegt datus par izmaksām, kas radušās starp izlaidi no rūpnīcas un piegādi līdz Kopienas robežai un kurās ietilpa ievērojama peļņa, ko iegūst nesaistītās tirdzniecības sabiedrības un kuras summa prasītājai neesot zināma. Tieši tāpēc, ka tai neesot bijis iespējas noskaidrot vērtības piegādei pēc CIF noteikumiem līdz Kopienas robežai, prasītāja esot aicinājusi Komisiju izmantot uzticamus datus, ko sniegušas nesaistītās tirdzniecības sabiedrības attiecībā uz izmaksām, kas radušās starp pārdošanu pēc FOB noteikumiem un nogādi līdz Kopienas robežai. No tā izrietot, ka prasītāja ir darījusi, “ko spējusi”, lai sniegtu tās rīcībā esošo informāciju – informāciju, ko Komisija varētu papildināt, lai izdarītu “precīzu un pieņemamu konstatējumu”.
94 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītājas argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
95 Ir jānorāda, ka starp lietas dalībniekiem pastāv domstarpības attiecībā uz faktiem, kas saistīti ar šo pamatu. Konkrētāk, kamēr prasītāja apgalvo, ka Komisijas darbiniekiem ir izdevies sagatavot izlasi, kurā ietilpst attiecīgās preces pārdevumi eksportam uz Kopienas tirgu, pārbaudīt ar tiem saistītos dokumentus un, visbeidzot, pārbaudīt eksporta cenas, Padome tam lielākoties nepiekrīt. Padome apgalvo, ka Komisijas darbiniekiem nav izdevies veikt nekādu tādu dokumentu pārbaudi, kas saistīti ar attiecīgās preces pārdevumiem eksportam uz Kopienas tirgu, pārbaudes uz vietas apmeklējuma laikā un tātad nekādu eksporta cenu pārbaudi.
96 Šajā sakarā ir jānorāda, ka Padome neapstrīd faktu, ka Komisijas darbinieki pirmajā pārbaudes uz vietas apmeklējuma dienā faktiski izveidoja izlasi, kurā ietilpa attiecīgās preces pārdevumi eksportam uz Kopienas tirgu. Padome to izskaidro ar apstākli, ka šajā stadijā Komisijas darbinieki vēl nebija noskaidrojuši, kura no divām tabulām, ko prasītāja iesniedza attiecīgi 2005. gada 12. un 19. septembrī, ir pareiza. Līdz ar to, ja izrādītos, ka 2005. gada 19. septembra saraksts, uz kura pamata tika veikta pārbaude, ir pareizs, Komisijas darbinieki nākamajā dienā veiktu sagatavotās izlases pārbaudi, jo prasītāja pa to laiku būtu savākusi visus dokumentus, kas attiecas uz atlasītajiem darījumiem.
97 Tomēr ir jānorāda – kā to izdarījusi Padome –, ka darījumu izlases pārbaudei nolūkā aprēķināt eksporta cenu, pamatojoties uz visiem darījumiem, kas iekļauti Kopienas tirgū veikto pārdevumu sarakstā, kurā norādīti atsevišķi darījumi, nav jēgas, ja tiek konstatēts, ka šajā sarakstā ir iekļauti arī eksporta pārdevumi, kuriem tajā nav jābūt. Ja tiek konstatēts, ka šādā sarakstā ir iekļauts ievērojams skaits neidentificētu darījumu, kas vai nu attiecas uz precēm, kas neietilpst attiecīgās preces definīcijā, vai arī nav eksports uz Kopienas tirgu, pārdevumu izlases pārbaude, pat ja tā izrādās pārliecinoša, neļauj novērst neiespējamību izmantot visus darījumus, kas iekļauti sarakstā, tā neuzticamības dēļ.
98 Aplūkojamajā lietā, pirmkārt, starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka pārbaudes apmeklējuma laikā Komisijas darbinieki ir vienojušies ar prasītājas pārstāvjiem par kopējo attiecīgās preces eksporta uz Kopienas tirgu apjomu ([konfidenciāli] apavu pāru). Lietas dalībnieki ir vienojušies arī par apstākli, ka šis apjoms izriet no prasītājas galvenās grāmatas. Līdz ar to ir jākonstatē, ka informācijā, kas sniegta Komisijai 2005. gada 19. septembrī ([konfidenciāli] apavu pāru); skat. šā sprieduma 87. punktu), bija norādīts eksporta apjoms, kurš bija pārvērtēts par aptuveni 60 %, salīdzinot ar faktisko attiecīgās preces eksportu uz Kopienas tirgu, un nebija iespējams identificēt neatbilstošu eksportu pārbaudes apmeklējuma laikā. Turklāt ir jāatgādina, ka prasītāja 2005. gada 12. septembrī bija norādījusi jau trešo skaitli – aptuveni [konfidenciāli] apavu pāru. Tātad, neraugoties uz to, ka prasītājas rīcībā bija dati par kopējo tās veiktā eksporta uz Kopienas tirgu apjomu, sarakstos, ko tā sniedza procedūras laikā, bija ietverta nesaskaņota informācija, kurā turklāt nebija elementu, kas ļautu izskaidrot konstatētās pretrunas. Visbeidzot, paskaidrojumi, ko prasītāja sniedza administratīvā procesa laikā, neļāva pārliecinoši izskaidrot konstatētās novirzes.
99 Otrkārt, atbildot uz Pirmās instances tiesas uzdoto jautājumu, Komisija ir norādījusi, ka, ja pārdevumu Kopienas tirgū sarakstā, kurā norādīti atsevišķi darījumi un kuru prasītāja būtu iesniegusi pirms pārbaudes apmeklējuma vai tā laikā, nebūtu konstatēto nesaskanību, Komisija eksporta cenu būtu aprēķinājusi, ņemot vērā visus tajā ietvertos darījumus. Šis saraksts tiktu uzskatīts par uzticamu, ja papildus atbilstībai kopējam attiecīgās preces eksporta apjomam, kas ņemts no prasītājas galvenās grāmatas, darījumu izlases pārbaudes rezultāts būtu labvēlīgs.
100 Treškārt, ir jānorāda, ka lietas materiālos nav nekādu pierādījumu, kas liecinātu, ka Komisijas darbinieki faktiski ir pārbaudījuši informāciju attiecībā uz pārbaudes apmeklējuma laikā sagatavoto pārdevumu izlasi. Pierādījumi, uz ko norāda prasītāja un kas ir Komisijas darbinieku rokrakstā izdarītās piezīmes blakus dažiem darījumu ierakstiem prasītājas pārdevumu Kopienas tirgū sarakstā, kurā ir norādīti atsevišķi darījumi, apliecina, lielākais, ka šie darbinieki šos pārdevumus ir izvēlējušies iekļaušanai izlasē, bet nepierāda, ka tie ir pārbaudījuši ar katru no šiem darījumiem saistītos dokumentus.
101 Ceturtkārt, no lietas materiāliem neizriet, ka Komisija ir parādījusi – vai nu pārbaudes uz vietas apmeklējuma laikā, vai arī vēlāk –, ka tā vēlas saņemt un pārbaudīt pārdevumu Kopienas tirgū sarakstu, kurā norādīti atsevišķi darījumi un kurš atbilstu kopējam attiecīgās preces eksporta uz Kopienas tirgu apjomam. Šajā sakarā ir jānorāda, ka paziņojums, uz kuru atsaucas prasītāja, pamatojot savus apgalvojumus, ir elektroniskā pasta vēstule, kas datēta ar 2005. gada 13. oktobri un ko tās padomdevējs bija adresējis tās personāla loceklim. Šajā vēstulē ir norādīts, pirmkārt, ka Komisijas darbinieks ir piekritis līdz 2005. gada 21. oktobrim pagarināt termiņu noteiktu datu sniegšanai attiecībā uz normālās vērtības aprēķinu (ražošanas izmaksas) un, otrkārt, ka tas pats darbinieks vēlas zināt, vai prasītājas pārdevumu Kopienas tirgū saraksts, kurā norādīti atsevišķi darījumi un kas ir Komisijas rīcībā, ir galīgs.
102 Papildus apstāklim, ka šī vēstule nāk nevis no Komisijas, bet no prasītājas, ir jākonstatē, ka tajā nav norādīts, ka Komisija ir noteikusi termiņu līdz 2005. gada 21. oktobrim pārdevumu Kopienas tirgū saraksta, kurā norādīti atsevišķi darījumi, izlabotās redakcijas iesniegšanai. Turklāt apstāklis, ka Komisija ir pieņēmusi labotos datus attiecībā uz normālo vērtību, kas tika iesniegti pēc pārbaudes apmeklējuma, tādus kā ražošanas izmaksas, nenozīmē, ka šī iestāde ir vispārīgi gatava pieņemt labotos datus, ko iesniedz pēc pārbaudes apmeklējuma attiecībā uz jebkādu citu aspektu. Kā izriet no piezīmēm, kas pārbaudes apmeklējuma laikā rokrakstā tika izdarītas tabulā, kas attiecas uz ražošanas izmaksām un ko prasītāja bija iesniegusi, atbildot uz antidempinga anketu, Komisijas darbinieki lūdza prasītāju veikt vienu konkrētu labojumu, proti, pievienot noteiktu summu, kas atbilst izdevumiem, kuri radušies Sun Sang Kong Yuen (Honkonga).
103 Piektkārt, ir jāuzsver, ka ar pamatregulas 18. pantu Kopienu tiesībās ir transponēts 1994. gada antidempinga kodeksa 6.8. punkta un II pielikuma saturs un minētais pants ir jāinterpretē, cik vien iespējams, atbilstoši minētajām normām (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2008. gada 24. septembra spriedumu lietā T‑45/06 Reliance Industries/Padome un Komisija, Krājums, II‑2399. lpp., 91. punkts). Šajā sakarā ir jānorāda, ka pieejamo faktu izmantošana ir pamatota tad, ja uzņēmums atsakās sadarboties vai sniedz nepatiesu vai maldinošu informāciju, jo pamatregulas 18. panta 1. punkta otrais teikums neprasa tīšu rīcību.
104 To pūliņu apjoms, ko pielikusi ieinteresētā puse, lai sniegtu kādu noteiktu informāciju, ne vienmēr ir saistīts ar paziņotās informācijas kvalitāti pēc būtības un katrā ziņā nav vienīgais noteicošais elements. Tātad, ja pieprasītā informācija galu galā nav iegūta, Komisijai ir tiesības izmantot pieejamus faktus attiecībā uz pieprasīto informāciju (saistībā ar 1994. gada antidempinga kodeksa 6.8. punktu skat. PTO ietvaros izveidotās speciālās grupas ziņojumu “Ēģipte – Galīgie antidempinga pasākumi pret tērauda stiegrojuma stieņu importu no Turcijas”, kas pieņemts 2002. gada 1. oktobrī, 7.242. punkts).
105 Šo vērtējumu apstiprina pamatregulas 18. panta 3. punkts, saskaņā ar kuru gadījumā, ja iesniegtā informācija nav nevainojama visos aspektos, tā tomēr būtu jāņem vērā, ar nosacījumu, ka tas nerada nevajadzīgus sarežģījumus precīza un pieņemama konstatējuma iegūšanai un ka informācija tiek iesniegta savlaicīgi un ir pierādāma, un attiecīgā puse lietas labā ir darījusi, ko spējusi. Tātad apstāklis, ka attiecīgā persona ir darījusi, ko spējusi, ir viens no nosacījumiem, kas jāizpilda, lai Komisijai būtu pienākums ņemt vērā nepilnīgu informāciju. Kā izriet no šā sprieduma 98. punkta, neraugoties uz to, ka prasītājas rīcībā bija informācija par kopējo tās eksporta uz Kopienas tirgu apjomu, dati, ko tā paziņojusi Komisijai administratīvā procesa laikā attiecībā uz tās eksporta pārdevumiem, palika pretrunīgi un līdz ar to nevar uzskatīt, ka prasītāja ir darījusi visu, ko spējusi.
106 Šajos apstākļos Komisijai nebija pienākuma eksporta cenas aprēķinam ņemt vērā pārdevumu Kopienas tirgū sarakstus, kuros norādīti atsevišķi darījumi un ko prasītāja bija iesniegusi pirms pārbaudes apmeklējuma, jo visas tajos ietvertās informācijas izmantošanas rezultāts noteikti būtu nepareizs (skat. iepriekš 97.–99. punktu).
107 Attiecībā uz 2005. gada 21. oktobrī iesniegto sarakstu ir jānorāda, ka, lai gan iestādēm ir tiesības ņemt vērā informāciju, kas tām pārsūtīta pēc to noteiktā termiņa beigām (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 13. jūlija spriedumu lietā T‑413/03 Shandong Reipu Biochemicals/Padome, Krājums, II‑2243. lpp., 67. punkts), Komisijai ir tiesības atteikties ņemt vērā šo sarakstu, jo to nevarēja pārbaudīt bez vēl viena apmeklējuma.
108 Šajā sakarā ir jāpiebilst, ka Komisija nav pārsniegusi savu rīcības brīvību, konstatējot, ka nebija iespējams pienācīgi aprēķināt eksporta cenu, pamatojoties uz datiem, kas bija pieejami pārbaudes apmeklējuma laikā (šā sprieduma 97.–99. punkts). Šis vērtējums nozīmē, ka Komisija ir uzskatījusi, ka pēc minētā apmeklējuma iesniegtais saraksts nevar tikt izmantots eksporta cenas aprēķinam, jo tā nav pārbaudījusi atlasītos darījumus uz vietas. Šajos apstākļos faktam, ka atlasītie darījumi ir iekļauti arī 2005. gada 21. oktobrī iesniegtajā sarakstā, nav nozīmes.
109 Ņemot vērā ievērojamās pretrunas, kas konstatētas attiecībā uz pārdevumu Kopienas tirgū sarakstiem, kuros ir norādīti atsevišķi darījumi un ko prasītāja iesniedza administratīvā procesa laikā, ir jāsecina, ka prasītāja nav sadarbojusies attiecībā uz tās eksporta cenas aprēķinu pamatregulas 18. panta izpratnē. Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida.
110 Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka kļūda, par ko apgalvo prasītāja pirmā pamata ietvaros, nevarētu izraisīt apstrīdētās regulas prettiesiskumu, jo, pat ja prasītāja būtu ieguvusi TES, iestādes tik un tā tai būtu piemērojušas izlases vidējo svērto dempinga starpību. Līdz ar to ir jānoraida arī pirmais pamats.
111 Ņemot vērā otrā pamata noraidīšanu, nav jālemj par Padomes lūgumu izslēgt no lietas materiāliem noteiktas atbilžu, ko prasītāja sniegusi uz Pirmās instances tiesas rakstiskiem jautājumiem, daļas (skat. šā sprieduma 67. punktu).
Par trešo pamatu, kas saistīts ar pamatregulas 3. panta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
112 Saistībā ar eksporta cenas noteikšanu prasītāja uzskata, ka Padome apstrīdētajā regulā neesot ņēmusi vērā apstākli, ka prasītāja pārdod savus ražojumus nesaistītām tirdzniecības sabiedrībām, kas rīkojas kā starpnieki starp Ķīnas ražotājiem un tiem izplatītājiem, kas veic uzņēmējdarbību Kopienas tirgū.
113 Prasītāja norāda, ka nesaistītās tirdzniecības sabiedrības, tādas kā sabiedrība Pagoda, kas rīkojās kā tirgotājs starpnieks prasītājas veiktajos pārdevumos uz Kopienas tirgu, uzņemas ievērojamu daļu ražošanas un tirgošanas izmaksu, tostarp mārketinga, eksporta organizācijas un izpētes un izstrādes jomā. Šīs izmaksas, kā arī tirdzniecības sabiedrības peļņas likme būtu bijis jāņem vērā, lai noteiktu cenu piegādei pēc CIF noteikumiem līdz Kopienas robežai un līdz ar to aprēķinātu prasītājas veiktā eksporta radīto cenu samazinājumu un kaitējumu.
114 Kaut gan Komisija zināja par tirdzniecības sabiedrību lomu un skaitļos izteikto peļņas likmi, tā neesot ievērojusi savu pienākumu saskaņā ar pamatregulas 3. pantu un 1994. gada antidempinga kodeksa 3. pantu objektīvi pārbaudīt visus atbilstošos datus, lai noteiktu kaitējuma esamību. Neņemot vērā visas izmaksas, kas rodas starp prasītājas cenu piegādei pēc FOB noteikumiem un cenu piegādei līdz Kopienas robežai, no vienas puses, un neņemot vērā nesaistītu tirdzniecības sabiedrību, tādu kā Pagoda, peļņas likmi, no otras puses, Komisija tātad esot veikusi kļūdainu cenu samazinājuma starpības aprēķinu attiecībā uz prasītāju. Pareizā aprēķina rezultātā tiktu noteikts mazāks vai pat nulles antidempinga maksājums.
115 No tā izrietot, ka, ja prasītājai tiktu piešķirts TES, iepriekš minēto elementu ņemšanas vērā dēļ tiktu noteikta kaitējuma starpība, kas būtu mazāka nekā tās dempinga starpība.
116 Padome vispirms apstrīd šā pamata pieņemamību, norādot, ka šis pamats neatbilst Reglamenta 44. pantā paredzētajām prasībām, jo tajā nav skaidri izklāstīti fakti, uz kuriem tas balstīts. Šis pamats neietverot saskaņotus argumentus, un tajā minētie apgalvojumi neesot pretrunā iestāžu konstatētajiem faktiem un nepierādot, ka iestādes būtu pieļāvušas kļūdu.
117 Turpinājumā Padome apgalvo, ka prasītāja neesot norādījusi, ka iemesls, kāpēc attiecībā uz prasītāju nav tikusi noteikta nekāda eksporta cena, ir tas, ka nepastāv uzticams prasītājas pārdevumu Kopienas tirgū saraksts, kurā norādīti atsevišķi darījumi. Līdz ar to tās eksporta cena nav tikusi izmantota cenu samazinājuma starpības aprēķinam attiecībā uz importu no Ķīnas. Šīs starpības tika noteiktas, izmantojot uzņēmumu, kas iekļauti izlasē un kas pilnībā sadarbojās, eksporta cenas. Tātad, pat ja tiktu pieņemts, ka iestādēm būtu bijis jāpalielina prasītājas eksporta cena, tai pieskaitot starpniecības tirdzniecības sabiedrību [peļņas] likmi, šis secinājums negrozītu gala rezultātu.
Vispārējās tiesas vērtējums
118 Vispirms ir jānoraida Padomes izvirzītā iebilde par nepieņemamību, kas īsumā izklāstīta šā sprieduma 116. punktā. Prasītāja ir skaidri norādījusi, ka tirdzniecības sabiedrību, tādu kā Pagoda, esamības un tātad peļņas likmes, ko tās saņem, neņemšana vērā kaitējuma starpības aprēķinā esot pamatregulas 3. panta 2. punkta pārkāpums, jo minētā norma prasa objektīvi pārbaudīt cenu samazinājumu. Turklāt, paskaidrojot, ka nesaistītas tirdzniecības sabiedrības saņem savu peļņas likmi pirms preču ievešanas Kopienas teritorijā, prasītāja ir norādījusi iemeslu, kāpēc tā uzskata, ka iestādēm būtu bijis jāņem vērā minētās likmes, aprēķinot tās pašas eksporta cenas, ja tās vēlētos veikt objektīvu šā cenu samazinājuma aprēķinu. Tādējādi prasītāja ir izklāstījusi savus iebildumus pietiekami precīzi, lai ļautu Padomei saprast tai pārmestās nepilnības, kā arī to svarīgumu kaitējuma aprēķina ietvaros un ļautu Vispārējai tiesai novērtēt attiecīgo apgalvojumu pamatotību.
119 Attiecībā uz pamata pamatotību no šā sprieduma 112.–115. punkta izriet, ka prasītāja pārmet Padomei, ka tā neesot ņēmusi vērā tirdzniecības sabiedrību, it īpaši sabiedrības Pagoda, peļņas likmi, aprēķinot cenu piegādei pēc CIF noteikumiem līdz Kopienas robežai attiecībā uz tās veikto eksportu, lai aprēķinātu cenu samazinājumu.
120 Šajā sakarā ir jānorāda, ka no otrā pamata analīzes (skat. šā sprieduma 95.–110. punktu) izriet, ka iestādes nav pārsniegušas savu rīcības brīvību, uzskatot, ka prasītājas iesniegtais pārdevumu Kopienas tirgū saraksts, kurā norādīti atsevišķi darījumi, nevar tikt izmantots tās ražoto preču eksporta cenu aprēķinam. Līdz ar to, pat ja tiktu pieņemts, ka iestādēm cenu samazinājuma starpība būtu bijis jāaprēķina, ņemot vērā tirdzniecības sabiedrības Pagoda iesaistīšanu prasītājas cenu piegādei pēc CIF noteikumiem līdz Kopienas robežai aprēķinā, tam nevarētu būt nekādas ietekmes uz cenu samazinājuma starpības aprēķinu. Tā kā prasītājas preču eksporta cena nav tikusi izmantota cenu samazinājuma aprēķinā, peļņas likmes, ko saņem sabiedrība Pagoda, nogādājot minētās preces uz Kopienas tirgu, ņemšana vērā nevar ietekmēt cenu samazinājuma starpību, kas noteikta, pamatojoties uz citu sabiedrību, kas iekļautas izlasē un kas pilnībā sadarbojās, eksporta cenas.
121 No tā izriet, ka trešais pamats ir jānoraida.
Par ceturto pamatu, kas saistīts ar pamatregulas 20. panta pārkāpumu, tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un pamatojuma nesniegšanu
Lietas dalībnieku argumenti
122 Prasītāja norāda, ka iestādes tai atbilstoši neesot paziņojušas par jauno faktu vērtējumu attiecībā uz Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu un neesot sniegušas tai iespēju iesniegt savas piezīmes par šo jauno vērtējumu saistībā ar galīgo maksājumu struktūru (skat. šā sprieduma 41.–48. punktu). Turklāt Komisija neesot pietiekami izklāstījusi iemeslus, kādēļ bija jāgroza tās vērtējums un jāizmanto dati, kas atšķiras no tiem, kuri bija ietverti Komisijas pirmajā priekšlikumā.
123 Lai gan galīgajā informācijas dokumentā Komisija esot uzskatījusi, ka 140 miljonu apavu pāru imports gadā nerada kaitējumu Kopienas nozarei, tā savā papildu galīgajā informācijas dokumentā esot ievērojami samazinājusi šo skaitli līdz 41,5 miljoniem pāru, nenorādot iemeslus šim grozījumam, kurš izraisīja “aplamas sekas”, apvēršot – veicot manipulācijas ar references gadiem – uzlikto maksājumu lielumu attiecībā uz Ķīnu un Vjetnamu. Saistībā ar to ekonomisko pamatojumu kvotu, kas ieviestas ar atlikto maksājumu sistēmu, mērķis esot reaģēt uz spiedienu, kas izriet no importa apjoma, bet pats imports neesot uzskatāms par negodīgas prakses rezultātu; savukārt antidempinga maksājumi esot uzskatāmi par atbildi uz negodīgu dempinga praksi. Ņemot vērā šīs atšķirības, piecu dienu laiks, ko Komisija devusi prasītājai, lai tā iesniegtu savus apsvērumus par jauno priekšlikumu, esot bijis nepietiekams, – par to prasītāja esot sūdzējusies administratīvā procesa laikā.
124 Apstrīdētajā regulā, kuras preambulas 301. apsvērumā ir izmantots pēdējais Komisijas priekšlikums, neesot ietverts pietiekams pamatojums attiecībā uz šo atšķirību un neesot norādīti iemesli jaunās metodes piemērošanai. Toties apstrīdētās regulas preambulas 301. apsvērumā esot tikai atkārtots papildu galīgā informācijas dokumenta 280. punkta formulējums, kurā neesot ietverta nekāda cita informācija. Turklāt papildu galīgajā informācijas dokumentā neesot nekādu skaitļu vai aprēķina, kas būtu apstrīdētās regulas preambulas 301. apsvērumā aprakstītās metodes pamatā, un tas neļaujot noskaidrot, kāpēc tikuši izmantoti gadi, vērtības un daudzumi, kas atšķiras no pirmajā priekšlikumā izmantotajiem. Turklāt iestādes esot pārkāpušas pamatregulas 20. pantu, kurā ir prasīts paziņot informāciju par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata Komisija plāno ierosināt galīgo pasākumu veikšanu. Faktu vērtējums, kas ir jaunās Komisijas pieejas pamatā, neesot ne izskaidrots, ne arī pamatots.
125 Turklāt Komisija esot pārkāpusi prasītājas tiesības uz aizstāvību, jo tā neesot ļāvusi prasītājai lietderīgi darīt zināmu savu nostāju par vairākiem svarīgiem jautājumiem, tādiem kā jaunā priekšlikuma pamatotība, apgalvoto faktu un apstākļu pareizība un atbilstība, veiktie aprēķini un pierādījumi, ko Komisija iesniegusi, lai atbalstītu savus secinājumus par dempingu un Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu. Starp divām sistēmām pastāvot būtiskas atšķirības faktu vērtējumā, uz kuru tās balstītas. Šīs atšķirības esot izraisījušas pilnīgi pretējas sekas Ķīnas un Vjetnamas ražotājiem, lai gan Komisija nav paskaidrojusi, kā tā ir sasniegusi šo rezultātu, un nav arī sniegusi ieinteresētajām personām iespēju izmantot savas tiesības uz aizstāvību.
126 Padomes mēģinājums minimizēt atšķirības starp diviem priekšlikumiem, norādot, ka pieņemtajā sistēmā ir ņemts vērā apstāklis, ka tikai ievedumi, kas pārsniedz noteiktus robeždaudzumus, rada kaitējumu, nozīmējot antidempinga maksājumu uzlikšanu importam, kurš nerada kaitējumu, un tas ir pretrunā pamatregulas 1. panta 1. punktam. Apstākli, ka prasītājai izdevās sniegt dažus apsvērumus attiecībā uz šo sistēmu termiņā, kas bija īsāks nekā pamatregulas 20. panta 5. punktā paredzētais minimālais 10 dienu termiņš, nevarot izmantot pret prasītāju, un tas nevarot novērst Komisijas sniegtās informācijas nepietiekamību. Jautājums, vai Komisijas sniegtais termiņš no prasītājas tiesību uz aizstāvību ievērošanas viedokļa bija pietiekams, esot jānovērtē, ņemot vērā grozījumu Komisijas izmantotajā metodē mērogu, kā arī datu vai paskaidrojumu neesamību attiecībā uz jauno juridisko un faktisko apstākļu vērtējumu. Šajā sakarā prasītāja norāda, ka gadījumā, ja iestādes nesniedz pietiekamus paskaidrojumus par to izmantoto metodi un faktu novērtējumu, apstāklim, ka [attiecīgajām personām] ir izdevies sniegt dažus apsvērumus, esot ierobežota vērtība un tas nenozīmējot, ka ir izpildītas pamatregulas 20. pantā paredzētās prasības un Kopienu tiesību vai PTO tiesību vispārējie principi. Turklāt Komisija pati esot apstiprinājusi ļoti striktu grafiku, tādējādi izslēdzot jebkādu iespēju pagarināt noteikto termiņu apsvērumu par papildu galīgo informācijas dokumentu iesniegšanai. Turklāt diskusijas, kas ilga vairākus mēnešus, esot attiekušās uz atlikto maksājumu sistēmu, nevis uz galu galā pieņemto sistēmu.
127 Prasītāja uzskata, ka, ņemot vērā trūkumus papildu galīgajā informācijas dokumentā un piešķirtā termiņa nepietiekamību, tai nebija iespējas izklāstīt Komisijai iemeslus, kādēļ pieņemtā pieeja bija nepiemērota vai nesaprātīga, ne arī izteikt savu viedokli par metodi vai skaitliskajiem datiem, kas ir šajā dokumentā ietvertā priekšlikuma pamatā.
128 Visbeidzot, prasītāja piebilst, ka, ja tai būtu bijusi sniegta atbilstoša iespēja iesniegt apsvērumus, tā būtu norādījusi, pirmkārt, ka ierosinātā sistēma ir pielīdzināma pamatregulas 1. panta 1. punkta pārkāpumam, jo šīs sistēmas dēļ antidempinga maksājumi tiek piemēroti importam, kas nerada kaitējumu, otrkārt, ka tai būtu bijis jāaprēķina individuālā kaitējuma starpību un, treškārt, ka pēdējais Komisijas priekšlikums ir nesaprātīgs un nesamērīgs, jo grozītais faktu vērtējums – kas nav ne izskaidrots, ne arī pamatots – izraisa “aplamas sekas”, apvēršot attiecīgo antidempinga maksājumu slodzi starp Ķīnu un Vjetnamu.
129 Padome, kuru atbalsta Komisija un CEC, apstrīd prasītājas argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
130 Ar savu ceturto pamatu prasītāja, pirmkārt, norāda, ka iestādes esot pārkāpušas pamatregulas 20. pantu, jo Komisija, no vienas puses, neesot paziņojusi datus, uz kuriem tā ir balstījusi papildu galīgajā informācijas dokumentā veiktos aprēķinus, un, no otras puses, neesot sniegusi tai pietiekamu un minētā panta 5. punktam atbilstošu termiņu pilnīgu apsvērumu attiecībā uz jauno pieeju iesniegšanai.
131 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka iestādes – ne galīgajā informācijas dokumentā vai papildu galīgajā informācijas dokumentā, ne arī apstrīdētajā regulā – nav izklāstījušas pamatojumu metodei, kas tikusi izmantota, lai ņemtu vērā noteikta kaitējumu neradoša importa apjoma esamību, un saskaņā ar kuru tiek samazināta kaitējuma starpība tā vietā, lai atbrīvotu kaitējumu neradošu importu no antidempinga maksājuma. Šie apstākļi esot uzskatāmi par prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.
132 Vispirms ir jānorāda, ka pamatregulas 20. pantā ir paredzēta kārtība, kādā ir īstenojamas attiecīgo pušu, tostarp eksportētāju, tiesības tikt uzklausītiem, kas ir vienas no Kopienu tiesību sistēmā atzītajām pamattiesībām un kas ietver tiesības tikt informētam par galvenajiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata ir paredzēts ierosināt galīgo antidempinga maksājumu piemērošanu (šajā ziņā skat. Tiesas 1991. gada 27. jūnija spriedumu lietā C‑49/88 Al‑Jubail Fertilizer/Padome, Recueil, I‑3187. lpp., 15. punkts, un Pirmās instances tiesas 1998. gada 19. novembra spriedumu lietā T‑147/97 Champion Stationery u.c./Padome, Recueil, II‑4137. lpp., 55. punkts).
133 Šajos apstākļos prasītājas argumenti saistībā ar pamatregulas 20. panta pārkāpumu ir jāinterpretē tādējādi, ka tie attiecas uz tās tiesību uz aizstāvību – tādā veidā, kādā tās ir aplūkojamas Kopienu tiesību sistēmā, tostarp minētajā normā – pārkāpumu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 21. novembra spriedumu lietā T‑88/98 Kundan un Tata/Padome, Recueil, II‑4897. lpp., 131. punkts).
134 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka uzņēmumiem, ko skar izmeklēšana, kas notiek pirms antidempinga regulas pieņemšanas, administratīvā procesa laikā ir jādod iespēja lietderīgi paust savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un atbilstību un par pierādījumiem, ko izmantojusi Komisija, pamatojot savu vērtējumu attiecībā uz dempinga un no tā radušos kaitējuma pastāvēšanu (iepriekš 132. punktā minētais spriedums lietā Al‑Jubail Fertilizer/Padome, 17. punkts; Tiesas 2000. gada 3. oktobra spriedums lietā C‑458/98 P Industrie des poudres sphériques/Padome, Recueil, I‑8147. lpp., 99. punkts; iepriekš 132. punktā minētais spriedums lietā Champion Stationery u.c./Padome, 55. punkts, un iepriekš 133. punktā minētais spriedums lietā Kundan un Tata/Padome, 132. punkts).
135 Šajā kontekstā ir jānorāda arī, ka galīgās informācijas nepilnīgums regulu, ar ko piemēro galīgos antidempinga maksājumus, padara prettiesisku tikai tad, ja šīs nepilnības dēļ ieinteresētajām pusēm nav bijis iespējas efektīvi aizstāvēt savas intereses. Tas tā ir tostarp gadījumā, kad nepilnība attiecas uz faktiem vai apsvērumiem, kas atšķiras no tiem, kuri tikuši izmantoti pagaidu pasākumiem, un kam saskaņā ar pamatregulas 20. panta 2. punktu galīgajā informācijā ir jāvelta īpaša uzmanība. Identisku iemeslu dēļ – kā tas izriet no pamatregulas 20. panta 4. punkta pēdējā teikuma – tas tā ir arī tad, ja nepilnība attiecas uz faktiem vai apsvērumiem, kas atšķiras no tiem, uz kuriem balstīts lēmums, ko Komisija vai Padome ir pieņēmusi pēc galīgā informācijas dokumenta paziņošanas.
136 Aplūkojamajā lietā, ka norādīts šā sprieduma 42.–44. punktā, Komisija galīgajā informācijas dokumentā vispirms ieteica atlikto maksājumu sistēmu, kas pamatota ar apstākli, ka tikai ievedumi, kas pārsniedz 140 miljonus apavu pāru gadā, rada kaitējumu pamatregulas 3. panta izpratnē. Šis vērtējums bija balstīts uz kvantitātes kvotu režīma, kas novērsa šādu kaitējumu, pastāvēšanu līdz 2005. gada 1. janvārim, kā arī uz daudzumu, kas tika importēti no Ķīnas 2005. gadā, aprēķinu. Saskaņā ar minēto priekšlikumu galīgais antidempinga maksājums būtu jāpiemēro Ķīnas izcelsmes ievedumiem, kas pārsniedz 140 miljonus apavu pāru gadā. Šis maksājums bija vienāds ar references cenu samazinājuma starpību, kas šajā gadījumā bija 23 %.
137 Tomēr, kā norādīts šā sprieduma 47. un 48. punktā, Komisija papildu galīgajā informācijas dokumentā ir grozījusi savu priekšlikumu attiecībā uz maksājumu formu, kas nepieciešama kaitējuma novēršanai. Šī jaunā pieeja arī ir balstīta uz kaitējumu neradoša importa apjoma esamību pamatregulas 3. panta izpratnē. Tomēr saskaņā ar papildu galīgo informācijas dokumentu gan šā kaitējumu neradošā importa apjoma aprēķina metode, gan šā apjoma ietekme uz ierosināto galīgo maksājumu formu atšķiras no galīgajā informācijas dokumentā minētajām.
138 Konkrētāk, papildu galīgajā informācijas dokumentā Komisija, pirmkārt, ir atgādinājusi, ka references cenu samazinājuma starpība Ķīnas izcelsmes importam bija 23 %. Otrkārt, tā ir konstatējusi, ka importa apjoms no šīs valsts izmeklēšanas laikposmā sasniedza 38 % no importa, kas nāk no divām attiecīgajām valstīm. Šī procentuālā daļa, to piemērojot visiem ievedumiem no Ķīnas un Vjetnamas 2003. gadā (109 miljoni apavu pāru), atbilst aptuveni 41,5 miljoniem apavu pāru – daudzumam, kurš uzskatāms par tādu, kas nerada kaitējumu Kopienas nozarei. Treškārt, Komisija ir uzskatījusi, ka šis daudzums atbilst 28,26 % no ievedumiem no Ķīnas 2005. gadā. Visbeidzot, ceturtkārt, tā ir samazinājusi sākotnēji noteikto kaitējuma starpību (23 %) par 28,26 %, kā rezultātā “svērtā” kaitējuma starpība sasniedza 16,5 %.
139 No iepriekš minētā izriet, ka atšķirības starp galīgajā informācijas dokumentā norādīto metodi un papildu galīgajā informācijas dokumentā norādīto metodi ir šādas. Pirmkārt, tā vietā, lai noteiktu kaitējumu neradoša importa gada apjomu līmenī, kas atbilst importam no Ķīnas 2005. gadā, Komisija ir noteikusi šo gada apjomu, reizinot 109 miljonus apavu pāru, kas importēti 2003. gadā, ar 38 %. Runa ir par procentuālo daļu, kas atbilst šīs valsts izcelsmes importa daļai visā importā no divām attiecīgajām valstīm izmeklēšanas laikposmā. Otrkārt, tā vietā, lai atbrīvotu šo gada apjomu, kurš atzīts par tādu, kas nerada kaitējumu, papildu galīgā informācijas dokumenta 278.–280. punktā, no antidempinga maksājuma piemērošanas, Komisija ir izvēlējusies ņemt vērā šo daudzumu, samazinot kaitējuma novēršanas līmeni un piemērojot antidempinga maksājumus, sākot no pirmā importētā apavu pāra.
140 Šajā sakarā ir jākonstatē, ka tas, ka Komisija ir grozījusi savu vērtējumu pēc tādu apsvērumu saņemšanas, ko iesniegušas ieinteresētās puses attiecībā uz galīgo informācijas dokumentu, pats par sevi nav tiesību uz aizstāvību pārkāpums. No pamatregulas 20. panta 4. punkta pēdējā teikuma izriet, ka galīgais informācijas dokuments neliedz Komisijai vai Padomei pieņemt jebkādu turpmāku lēmumu. Ar šo normu Komisijai ir tikai noteikts pienākums pēc iespējas ātrāk darīt zināmus faktus un apsvērumus, kas atšķiras no tiem, ar kuriem pamatota tās sākotnējā pieeja, kas izklāstīta galīgajā informācijas dokumentā. Ar šā izklāsta palīdzību ieinteresētajām personām tiek sniegta iespēja saprast iemeslus, kādēļ iestādes ir pieņēmušas atšķirīgu nostāju.
141 Līdz ar to, lai noteiktu, vai Komisija ir ievērojusi prasītājas tiesības, kas izriet no pamatregulas 20. panta 4. punkta pēdējā teikuma, vēl ir jāpārbauda, vai Komisija tai ir darījusi zināmus faktus un apsvērumus, kas izmantoti jaunajam vērtējumam attiecībā uz kaitējumu un kaitējuma novēršanai vajadzīgo pasākumu formu tiktāl, ciktāl tie atšķiras no galīgajā informācijas dokumentā izmantotajiem (skat. šā sprieduma 135. punktu).
142 Šajā sakarā Komisija papildu galīgajā informācijas dokumentā vispirms ir norādījusi, ka tās jaunais priekšlikums ļauj nenošķirt dažādas importētāju kategorijas.
143 Turpinājumā – saistībā ar datiem, uz kuru pamata Komisija ir grozījusi kaitējuma starpību no 23 % uz 16,5 %, – prasītāja nepareizi ir norādījusi, ka tai nebija pieejas šiem datiem. Šā sprieduma 138. punktā aprakstītā metode attiecībā uz kaitējuma starpības grozīšanu, ņemot vērā kaitējumu neradoša importa apjomu, ir ietverta papildu galīgajā informācijas dokumentā. Ir tiesa, ka minētajā dokumentā nav informācijas par precīzu importa apjomu no Ķīnas 2005. gadā, kas ļautu pārbaudīt, vai procentuālā daļa 28,26 % apmērā atbilst patiesībai. Tomēr, ņemot vērā, ka saskaņā ar Komisijas teikto 41,5 miljoni apavu pāru atbilst 28,26 % no visiem ievedumiem no Ķīnas 2005. gadā, no tā var secināt, ka šie ievedumi sasniedza 146,85 miljonus apavu pāru. Turklāt pati prasītāja ir pārņēmusi šo aprēķinu savā 2006. gada 2. augusta elektroniskā pasta vēstulē (skat. šā sprieduma 49. punktu).
144 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija ir paziņojusi prasītājai pamatojumu, ko tā bija izmantojusi, lai aprēķinātu kaitējuma starpību, ņemot vērā kaitējumu neradoša importa apjomu. Tā ir sniegusi arī visus skaitliskos datus, kurus tā ir uzskatījusi par nozīmīgiem saistībā ar to, un līdz ar to prasītājas tiesības uz aizstāvību šajā sakarā nav pārkāptas.
145 Ir arī jāuzsver – kā to darījusi Padome – ka prasītājas pamats tādā veidā, kādā tas ir izklāstīts prasības pieteikumā, attiecas uz prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, nevis pamatregulas 1. panta 1. punkta pārkāpumu. No tā izriet, ka jautājums par to, vai apstrīdētajā regulā pieņemtā sistēma ir saderīga ar pamatregulas 1. panta 1. punktu tiktāl, ciktāl ar to antidempinga maksājumi tiek piemēroti ievedumiem, kuri nepārsniedz gada robeždaudzumu, kas uzskatāms par tādu, kurš nerada kaitējumu, kā tāds nav ticis iesniegts pārbaudei Vispārējā tiesā.
146 Starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka noteiktais termiņš beidzās 2006. gada 2. augustā.
147 Nosakot prasītājai termiņu, kas ir īsāks nekā 10 dienas, lai tā varētu iesniegt apsvērumus par papildu galīgo informācijas dokumentu, Komisija ir pārkāpusi pamatregulas 20. panta 5. punktu (šajā ziņā skat. iepriekš 132. punktā minēto spriedumu lietā Champion Stationery u.c./Padome, 80. punkts). Tomēr tikai šā apstākļa dēļ nevar atcelt apstrīdēto regulu. Vēl ir jāpierāda, ka apstāklis, ka tai bija mazāk laika, nekā paredzēts tiesību aktos, varēja faktiski ietekmēt tās tiesības uz aizstāvību attiecīgajā procedūrā (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 28. oktobra spriedumu lietā T‑35/01 Shanghai Teraoka Electronic/Padome, Krājums, II‑3663. lpp., 331. punkts).
148 Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītāja savā 2006. gada 2. augusta elektroniskā pasta vēstulē ir atgādinājusi Komisijas aprēķinus un piedāvājusi alternatīvu aprēķinu, kura rezultāts būtu citāds un – kā uzskata prasītāja – taisnīgs. Tādējādi prasītāja ir sapratusi Komisijas pamatojumu un tai bija iespēja piedāvāt Komisijai citādu pieeju, nepieprasot noteiktā termiņa pagarināšanu. Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka prasītājai bija iespēja lietderīgi darīt zināmu savu viedokli.
149 No tā izriet, ka prasītājas tiesības uz aizstāvību nav tikušas pārkāptas.
150 To pašu iemeslu dēļ ir jānoraida prasītājas argumenti par pamatojuma neesamību attiecībā uz kaitējuma novēršanas līmeņa aprēķinam izmantoto metodi. Apstrīdētās regulas pamatojums ir jāizvērtē, tostarp ņemot vērā informāciju, kas tikusi paziņota prasītājai, un apsvērumus, ko tā iesniedza administratīvā procesa laikā (Pirmās instances tiesas 1999. gada 15. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑33/98 un T‑34/98 Petrotub un Republica/Padome, Recueil, II‑3837. lpp., 107. punkts).
151 Aplūkojamajā lietā – kā norādīts šā sprieduma 56. punktā – apstrīdētās regulas preambulas 296.–301. apsvērumā ir ietverti vērtējumi, uz kuru pamata Padome ir pieņēmusi galu galā īstenoto sistēmu. Līdz ar to, ņemot vērā, ka Komisija prasītājai ir paziņojusi pamatojumu, ko tā bija izmantojusi, lai aprēķinātu kaitējuma starpību, ņemot vērā kaitējumu neradoša importa apjomu, un ka tā prasītājai ir izklāstījusi arī visus skaitliskos datus, kurus tā uzskatīja par nozīmīgiem saistībā ar to (skat. šā sprieduma 166.–168. punktu), ir jāsecina, ka apstrīdētā regula ir pietiekami juridiski pamatota.
152 Līdz ar to ceturtais pamats ir jānoraida.
Par piekto pamatu, kas saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu
Lietas dalībnieku argumenti
153 Prasītāja uzskata, ka lēmums attiecībā uz kaitējumu nav balstīts uz pietiekami ilgu parasta importa laikposmu un līdz ar to nav pamatots ar uzticamiem un objektīviem datiem. Ņemot vērā, ka izmeklēšanas laikposms ilga no 2004. gada 1. aprīļa līdz 2005. gada 31. martam, Komisijai, tai ņemot vērā tikai trīs mēnešu laikposmu, t.i., 2005. gada pirmo ceturksni, esot radies iespaids, ka importa pieaugumam pēc kvotu režīma izbeigšanās bija īpaši nozīmīga kaitējumu Kopienas nozarei radoša ietekme. Acīmredzamas pazīmes, kas liecināja par būtisku kaitējumu 2004. gadā, uz ko atsaukusies Komisija papildu galīgā informācijas dokumenta jaunās H sadaļas 277. punktā, nenozīmējot, ka 2004. gadā faktiski tika nodarīts būtisks kaitējums. Būtiska kaitējuma neesamību 2004. gadā apstiprinot apstāklis, ka importa pieaugums minētajā gadā bija nenozīmīgs, salīdzinot ar 2003. gadu, un galīgā informācijas dokumenta 285. punkts.
154 2005. gada pirmie trīs mēneši esot veidojuši tirgus, kuram vairāk nekā 12 gadus stingri bija piemērojams kvantitātes kvotu režīms, sākotnējo atvēršanas periodu. Kā Komisija norādījusi galīgajā informācijas dokumentā, šis periods pēc kvotu režīma izbeigšanās esot bijis mākslīgi izkropļots ar cerībām, kas saistītas ar šo notikumu. Apstrīdētā regula tātad esot balstīta uz datiem, kas attiecas uz īsu laikposmu, kurā kvotu atcelšanas dēļ nevarēja iegūt uzticamus datus. No tā izrietot, ka Padome ir pārkāpusi pamatregulas 3. panta 2. punktu. Turklāt nekas neliecinot par to, ka Komisija būtu pārbaudījusi ar kaitējumu saistītos faktorus attiecībā uz visu aplūkoto laikposmu.
155 Visbeidzot, prasītāja atgādina, ka kvotu režīms nebija paredzēts importa par dempinga cenām seku novēršanai.
156 Padome, kuru atbalsta Komisija un CEC, apstrīd prasītājas argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
157 Pirmkārt, ir jānorāda, ka antidempinga maksājumu piemērošana ir nevis sods par agrāku rīcību, bet gan aizstāvības un aizsardzības pasākums pret negodīgu konkurenci, ko rada dempinga prakse. Tādējādi, lai varētu noteikt piemērotus antidempinga maksājumus, kas aizsargātu Kopienas nozari pret dempinga praksi, izmeklēšana ir jāveic, pamatojoties uz, cik vien iespējams, jaunu informāciju (iepriekš 134. punktā minētais spriedums lietā Industrie des poudres sphériques/Padome, 91. un 92. punkts, un Pirmās instances tiesas 2006. gada 14. novembra spriedums lietā T‑138/02 Nanjing Metalink/Padome, Krājums, II‑4347. lpp., 60. punkts).
158 Tātad, ja iestādes konstatē, ka preces, kas līdz šim bija pakļauta kvantitātes ierobežojumiem, imports pēc minēto ierobežojumu darbības termiņa beigām ir pieaudzis, tās var ņemt vērā šo pieaugumu, novērtējot Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu.
159 Otrkārt, kā uz to norāda Padome, Komisijas vērtējums, kas ietverts galīgā informācijas dokumenta 283. punktā un saskaņā ar kuru importēto preču daudzums pēc kvotu režīma darbības termiņa beigām ir pieaudzis, neliecina, ka iestādes ir balstījušās vienīgi uz šo kvantitatīvo elementu, lai secinātu par kaitējuma esamību.
160 Visbeidzot, kā tas izriet no apstrīdētās regulas preambulas 162., 168.–170., 187.–206. un 216.–240. apsvēruma, iestādes ir ņēmušas vērā vairākus faktorus attiecībā uz kaitējumu un cēloņsakarību, kas saistīti ne tikai ar izmeklēšanas laikposma pēdējo ceturksni, bet arī ar aplūkoto laikposmu.
161 No tā izriet, ka piektais pamats ir jānoraida.
Par sesto pamatu, kas saistīts ar pamatregulas 2. panta 10. punkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar eksporta cenas un normālās vērtības salīdzinājumu
Lietas dalībnieku argumenti
162 Prasītāja apgalvo, ka, neveicot taisnīgu salīdzināšanu starp eksporta cenu un normālo vērtību, Padome esot pārkāpusi pamatregulas 2. panta 10. punktu. Metode, ko Komisija izmantoja, lai salīdzinātu dažādus apavu modeļus, izraisot sagrozītus rezultātus.
163 Prasītāja īpaši norāda, ka Komisija grupā ar vienu un to pašu preces kontroles numuru ir ievietojusi vairākus apavu veidus, kuriem būtiski atšķiras ražošanas izmaksas un cenas piegādei pēc EXF (ex‑factory) noteikumiem. Līdz ar to salīdzinājuma starp eksporta cenām un iekšzemes tirgū maksājamajām cenām rezultātā esot noteiktas “lielā mērā sagrozītas dempinga starpības”.
164 Izmeklēšanas gaitā Komisija esot sniegusi piemērus, kad zem viena preces kontroles numura bijuši apvienoti ļoti dažādi apavu stili, tādi kā “lietišķie apavi”, no vienas puses, un “mokasīni”, no otras puses. Esot acīmredzams, ka šie apavu veidi atšķiras pēc izmantotās ādas, ražošanas procesa un kvalitātes, un tādēļ tiem atšķiras cenas. Neliela izmantotās sistēmas pilnveidošana atbilstu taisnīga salīdzinājuma prasībām, nekaitējot metodes efektivitātei. Komisija administratīvā procesa laikā esot saņēmusi sīki izklāstītus pierādījumus par to, ka vairāki apavu veidi ar ļoti atšķirīgām cenām ir ievietoti grupā ar vienu un to pašu preces kontroles numuru. Šajos apstākļos tieši Komisijai esot jāpilnveido sava sistēma, nevis prasītājai jāierosina tai cita.
165 Saistībā ar tēzi, ko Padome šajā sakarā aizstāvējusi apstrīdētās regulas preambulas 143. apsvērumā, saskaņā ar kuru svarīgi bija piemērot preces kontroles numuru sistēmu vienveidīgi, prasītāja iebilst, ka nepareizas metodes vienveidīga piemērošana neļauj labot tās nepareizību, kas saistīta ar tādu preču salīdzināšanu, kas no patērētāja viedokļa nav salīdzināmas. Turklāt šajā jautājumā neesot izmantota nekāda piemērota kontroles procedūra.
166 Argumentam, kas saistīts ar apgalvojumu par izdarītajām korekcijām, neesot nozīmes, jo attiecīgās korekcijas nenovēršot iepriekš minēto trūkumu sekas.
167 Pakārtoti prasītāja norāda, ka Padomes secinājumos apstrīdētās regulas preambulas 143. apsvērumā esot pieļauts pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums, jo konstatētās cenu atšķirības esot pamatotas tikai hipotētiski, nesniedzot konkrētus pierādījumus.
168 Turklāt pierādījumi, ar kuriem pamatoti šie secinājumi, neesot darīti zināmi prasītājai, kas esot tās tiesību uz aizstāvību pārkāpums.
169 Prasītāja piebilst, ka Komisija, lai novērtētu cenu samazinājumu un antidempinga maksājuma likmes, kas ļautu novērst kaitējumu, ir piemērojusi arī preces kontroles numuru sistēmu. Līdz ar to Komisijas pieeja esot acīmredzami nepareiza, jo tās rezultātā, piemēram, tiekot salīdzināta Ķīnas “mokasīnu veida” apavu cena piegādei pēc CIF noteikumiem un Itālijas “lietišķo apavu” cena piegādei pēc EXF noteikumiem. Šī metode esot šķērslis atbilstošo faktu “objektīvai un pieņemamai novērtēšanai” saistībā ar kaitējuma noteikšanu.
170 Padome, kuru atbalsta Komisija un CEC, apstrīd prasītājas izvirzītos argumentus, uzskatot tos par daļēji nepieņemamiem un daļēji nepamatotiem. Saistībā ar prasītājas argumentu pieņemamību Padome norāda, ka pamats, kas pamatots ar vispārīgu atsauci uz prasības pieteikuma pielikumiem, neesot pieņemams. Tas tā esot attiecībā uz argumentiem, kas saistīti ar Komisijai administratīvā procesa laikā iesniegtajiem apsvērumiem.
Vispārējās tiesas vērtējums
171 Attiecībā uz Padomes celto iebildi par nepieņemamību ir jānorāda, ka prasītāja savus iebildumus ir izteikusi pietiekami precīzi, lai ļautu Padomei saprast izvirzītās pretenzijas attiecībā uz apstrīdēto regulu, kā arī to svarīgumu dempinga starpības un kaitējuma starpības aprēķina ietvaros un ļautu Vispārējai tiesai novērtēt attiecīgo apgalvojumu pamatotību. Turklāt atsauces uz pielikumiem – tādā veidā, kādā tā izdarīta šajā gadījumā – mērķis ir pierādīt prasības pieteikumā minēto apgalvojumu pamatotību, un tā ir pielikumu pamatfunkcija.
172 Gadījumā, kad attiecīgā prece ietver plašu tādu preču klāstu, kuras ievērojami atšķiras pēc to īpašībām un cenām, varētu izrādīties nepieciešams tās iedalīt daudzmaz viendabīgās kategorijās. Šīs operācijas mērķis, kā uz to norāda lietas dalībnieki, ir ļaut veikt taisnīgu salīdzināšanu starp salīdzināmām precēm un tādējādi novērst kļūdas dempinga starpības un kaitējuma starpības aprēķinā nepiemērota salīdzinājuma dēļ.
173 Aplūkojamajā lietā Komisija ir lūgusi Ķīnas, Brazīlijas un Kopienas uzņēmējus izveidot to preču kontroles numurus atbilstoši īpašībām, kas minētas šajā tabulā:
Lauciņa apraksts | Skaidrojums | |
Apavu kategorija | Norādiet apavu kategoriju. Izvēlieties: | |
| | – pilsētas apavi | A |
| | – sandales | B |
| | – pludmales apavi | C |
| | – koka tupeles | D |
| | – citi: ģimenes apavi, mokasīni, pītie apavi utt. | E |
Patērētāju veids | Norādiet patērētāju veidu. Izvēlieties: | |
| | – vīrieši | A |
| | – sievietes | B |
| | – abi dzimumi [unisex] | C |
| | – bērni | D |
Apavu veids | Norādiet preces veidu. Izvēlieties: | |
| | – kas nesedz potīti | A |
| | – kas sedz potīti, bet nesedz stilbu | B |
| | – kas sedz potīti un stilbu | C |
Ārējās zoles materiāls | Norādiet ārējās zoles materiālu. Izvēlieties: | |
| | – āda vai ādas kombinācija ar citiem materiāliem | 1 |
| | – kaučuks, kreps vai korķis | 2 |
| | – PU (poliuretāns) – PVC (polivinilhlorīds) | 3 |
| | – koks | 4 |
| | – cits | 5 |
Apavu odere | Norādiet, vai apaviem ir odere. Izvēlieties: | |
| | – ar oderi | 1 |
| | – bez oderes | 2 |
174 Tātad pilsētas apaviem, kas der abiem dzimumiem, nesedz potīti, ar ārējo zoli no kaučuka un ar oderi būtu jāpiešķir preces kontroles numurs ACA21.
175 Saistībā ar dempinga starpības noteikšanu no galīgajam informācijas dokumentam pievienotās tabulas, kas sniegta lietas materiālu 303. lappusē, izriet, ka Komisija normālo vērtību katram preces kontroles numuram aprēķināja, pamatojoties uz Brazīlijā savāktajiem datiem. Turklāt no lietas materiālu 302. lappusē sniegtās tabulas izriet, ka Komisija attiecībā uz katru kontroles numuru ir salīdzinājusi normālo vērtību ar eksporta cenu un aprēķinājusi dempinga starpību 28,95 % apmērā.
176 Saistībā ar eksporta no Ķīnas radītā kaitējuma aprēķinu no lietas materiālu 299. lappusē sniegtās tabulas izriet, ka Komisija ir aprēķinājusi vidējo cenu par vienu apavu pāri attiecībā uz katru preces kontroles numuru, lai to salīdzinātu ar references cenu, kas būtu jāpanāk Kopienas nozarei, saņemot peļņu 6 % apmērā (skat. apstrīdētās regulas preambulas 292. apsvērumu). Pozitīva starpība starp šīm divām cenām ir references cenu samazinājums un līdz ar to Kopienas nozarei nodarītais kaitējums, kas aprēķināts 23 % apmērā (skat. šā sprieduma 56. punktu).
177 Aplūkojamajā lietā prasītāja apgalvo, ka attiecīgo kategoriju veidošanai izmantotie kritēriji ir tik nenoteikti, ka to piemērošanas rezultātā grupā ar vienu preces kontroles numuru tiek iekļauti apavi, kas ļoti atšķiras pēc to īpašībām un tātad to cenām. Tas sagrozot gan dempinga starpības, gan kaitējuma starpības aprēķinu. Lai pierādītu savus apgalvojumus, prasītāja ir uzrādījusi tabulu, saskaņā ar kuru vairākos preces kontroles numuros ir iekļauti apavi, kuru cenu atšķirības ir tik lielas, ka attiecīgās preces vairs nav salīdzināmas. Šie dati ir saņemti no pieciem Ķīnas uzņēmējiem, no kuriem trīs ietilpst izlasē. Piemēram, saskaņā ar ražotāja Nr. 4 sniegto informāciju preces kontroles numurā AAB21 bija iekļauti apavi ar cenu 26,30 ASV dolāru (USD) apmērā piegādei pēc EXF noteikumiem un apavi ar cenu USD 112,09 apmērā piegādei pēc EXF noteikumiem.
178 Šajā sakarā ir jānorāda, ka preces kontroles numuri tika izveidoti atbilstoši katrai ražojumu, kuri ietilpst attiecīgās preces definīcijā, apakškategorijai raksturīgām īpašībām, nevis atbilstoši katra šā ražojuma cenai. Tātad apstāklis, ka preces kontroles numurs ietver preces no liela cenu diapazona, pats par sevi neliecina, ka šīs sistēmas īstenošanai izmantotie kritēriji nav atbilstoši.
179 Kā uzsver Padome, prasītāja nav paskaidrojusi, kādas ir fiziskās atšķirības starp apaviem, ko pārdod par augstu cenu, un tiem, ko pārdod par zemu cenu, ne arī kādā veidā šīs atšķirības varētu tikt ņemtas vērā kādā citā sistēmā. Turklāt – kā norādījusi Padome apstrīdētās regulas preambulas 143. apsvērumā – cenu atšķirības var rasties dažādu faktoru, piemēram, modes tendenču un tirgus psiholoģijas, dēļ, kas noteikti neliedz vienā un tajā pašā preces kontroles numurā ietilpstošo preču salīdzināmību. Tādējādi prasītāja nav pierādījusi, ka Komisijas izstrādātā sistēma, kas balstīta uz pieciem raksturlielumiem, ir acīmredzami neatbilstoša.
180 Saistībā ar prasītājas argumentu, ka lauciņš, kas attiecas uz “E” kategorijas (“Citi”) apaviem, ietver vienlaicīgi “lietišķos apavus” un “mokasīnus” (skat. šā sprieduma 164. punktu), ir jāpiekrīt Padomei, ka šis lauciņš atbilst tikai vienam no pieciem kritērijiem, kas izmantoti preces kontroles numuru sistēmas izstrādē, un prasītāja nav pierādījusi, ka atšķirības ir tik lielas, ka tās varētu pamatot citu apavu kategoriju izveidošanu, lai nodrošinātu taisnīgu salīdzināšanu.
181 Visbeidzot, saistībā ar iebildumiem par pamatojuma nesniegšanu (skat. šā sprieduma 167. punktu), ir jānorāda, ka, tā kā nekas neliecina par to, ka cenu atšķirības izriet no fiziskām atšķirībām, kas preces kontroles numuru sistēmā nebūtu pietiekami ņemta vērā, iestādēm nav pienākuma sīkāk skaidrot iespējamos šo atšķirību iemeslus.
182 Līdz ar to sestais pamats un prasība kopumā ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
183 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus atbilstoši Padomes prasījumiem.
184 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punktam Komisija, CEC un Itālijas ražotāji sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Sun Sang Kong Yuen Shoes Factory (Hui Yang) Corp. Ltd sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus;
3) Eiropas Komisija, Confédération européenne de l’industrie de la chaussure (CEC), BA.LA. di Lanciotti Vittorio & C. Sas un 16 citas personas, kuras iestājušās lietā un kuru nosaukumi ir norādīti pielikumā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.
Martins Ribeiro | Papasavvas | Dittrich |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 4. martā.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Atbilstošās tiesību normas
Prāvas priekšvēsture un apstrīdētā regula
Process un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par pirmo pamatu, kas saistīts ar pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
Vispārējās tiesas vērtējums
Par otro pamatu, kas saistīts ar pamatregulas 18. panta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
Vispārējās tiesas vērtējums
Par trešo pamatu, kas saistīts ar pamatregulas 3. panta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
Vispārējās tiesas vērtējums
Par ceturto pamatu, kas saistīts ar pamatregulas 20. panta pārkāpumu, tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un pamatojuma nesniegšanu
Lietas dalībnieku argumenti
Vispārējās tiesas vērtējums
Par piekto pamatu, kas saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu
Lietas dalībnieku argumenti
Vispārējās tiesas vērtējums
Par sesto pamatu, kas saistīts ar pamatregulas 2. panta 10. punkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar eksporta cenas un normālās vērtības salīdzinājumu
Lietas dalībnieku argumenti
Vispārējās tiesas vērtējums
Par tiesāšanās izdevumiem
Pielikums
Calzaturificio Elisabet Srl, Monte Urano (Itālija),
Calzaturificio Iacovelli di Iacovelli Giuseppe & C. Snc, Monte Urano,
Calzaturificio Leopamy Srl, Monte Urano,
Calzaturificio Lunella Srl, Monte Urano,
Calzaturificio Mia Shoe Snc di Gattafoni Carlo & C., Monte Urano,
Calzaturificio Primitempi di Monaldi Geri, Monte Urano,
Calzaturificio R. G. di Rossi & Galiè Srl, Monte Urano,
Calz. S. G. di Seghetta Giampiero e Sergio Snc, Monte Urano,
Carim Srl, Monte Urano,
Florens Shoes SpA, Monte Urano,
Gattafoni Shoe Snc di Gattafoni Giampaolo & C., Monte Urano,
Grif Srl, Monte Urano,
Missouri Srl, Monte Urano,
New Swing Srl, Monte Urano,
Podosan Medical Shoes di Cirilli Michela, Monte Urano,
Viviane Sas, Monte Urano.