Language of document : ECLI:EU:C:2014:117

ĢENERĀLADVOKĀTA NĪLO JĒSKINENA [NIILO JÄÄSKINEN] SECINĀJUMI,

sniegti 2014. gada 27. februārī (1)

Lieta C‑173/13

Maurice Leone,

Blandine Leone

pret

Garde des Sceaux, Ministre de la Justice,

Caisse nationale de retraites des agents des collectivités locales

(Cour administrative d’appel de Lyon (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Sociālā politika – EKL 141. pants – Vienlīdzīga darba samaksa vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmējiem – Priekšlaicīga pensionēšanās ar tūlītēju vecuma pensijas izmaksu – Papildu darba stāžs – Priekšrocības, kas piešķirtas neatkarīgi no dzimuma atšķirībām, ar nosacījumu, ka profesionāla nodarbinātība ir pārtraukta bērnu audzināšanas dēļ – Atbilstošu likuma normu neesamība, kas ļautu ierēdņiem vīriešiem izmantot atvaļinājumu, kurš būtu līdzvērtīgs ierēdnēm sievietēm pieejamajam grūtniecības un dzemdību atvaļinājumam – Netieša diskriminācija – Iespējamais pamatojums – Pozitīvas rīcības pasākumi





I –    Ievads

1.        Cour administrative d’appel de Lyon [Lionas Administratīvās apelācijas tiesas] (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz vienlīdzīgas darba samaksas vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmējiem principu. Ņemot vērā pamatlietas notikumu laiku, lūgtā interpretācija jāsaprot kā tāda, kas drīzāk attiecas uz EKL 141. pantu, nevis LESD 157. pantu, uz kuru ir atsaukusies iesniedzējtiesa, bet kurš ir piemērojams tikai no 2009. gada 1. decembra, šo tiesību normu saturam esot gandrīz identiskam.

2.        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar prasību par atbildību, ko pret Francijas valsti cēluši laulātie Leone, pamatojoties uz apgalvoto Savienības tiesību pārkāpumu. Viņu prasība ir celta pēc tam, kad Caisse nationale de retraites des agents des collectivités locales [Valsts pensiju apdrošināšanas fonds pašvaldību darbiniekiem] (turpmāk tekstā – “CNRACL”) atteicās attiecināt uz M. Leone Francijas tiesību normas par priekšrocību pensijas jomā piešķiršanu, jo viņš nebija pienācīgā veidā pārtraucis savu karjeru, lai audzinātu bērnus. Viņi tostarp apgalvo, ka M. Leone esot cietis no netiešas diskriminācijas, jo piekļuves nosacījumi minētajām priekšrocībām, viņuprāt, ir labvēlīgāki ierēdnēm sievietēm, pat ja tie ir šķietami neitrāli.

3.        Uz diviem priekšrocību veidiem, par kuriem ir šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, proti, priekšlaicīgas pensionēšanās iespēja ar tūlītēju vecuma pensijas izmaksu – kas ir pirmā jautājuma priekšmets – un tiesības uz papildu darba stāžu, nosakot pensiju – kas ir otrā jautājuma priekšmets –, tiek attiecināti līdzīgi nosacījumi. Abos gadījumos ir prasīts, lai pensionārs būtu pārtraucis profesionālo nodarbinātību uz vismaz divus mēnešus ilgu, nepārtrauktu periodu sakarā ar vienu no diviem atvaļinājumu veidiem, kas saistīti ar bērnu audzināšanu un ir minēti attiecīgajās valsts tiesību normās. Galvenais jautājums ir par to, vai tādas normas, kas ir piemērojamas, neņemot vērā dzimumu atšķirības, tomēr netieši nediskriminē darba ņēmējus vīriešus tādējādi, ka tiek paredzēts nosacījums, ka darbs ir jāpārtrauc uz noteiktu periodu, kura ilgums atbilst obligātā grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma ilgumam.

4.        Līdzīgs jautājums nesen jau bija iesniegts izskatīšanai Tiesā. Par šim analoģisku noteikumu saistībā ar papildu darba stāžu, kas norādīts izskatāmajā otrajā jautājumā, tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā Amédée, kurā man bija jāsniedz secinājumi (2), pirms lieta vēl nebija izslēgta no reģistra (3). Viedokļi un argumenti, kurus izklāstīju saistībā ar minēto lietu, manuprāt, ir mutatis mutandis nozīmīgi šīs lietas izskatīšanai. Tāpēc, manuprāt, ir lietderīgi, pirmkārt, norādīt uz minēto jautājumu un, otrkārt, aicināt lasītāju vispirms iepazīties ar minēto secinājumu saturu.

5.        Trešais jautājums ir uzdots tikai pakārtoti, gadījumam, ja divos iepriekšējos jautājumos minētās netiešās diskriminācijas esamība tiktu pierādīta. Būtībā Tiesai ir uzdots jautājums par to, vai šāda veida diskriminējošus faktorus varētu attaisnot, pamatojoties uz EKL 141. panta 4. punktu (4), kā pasākumus, kuru mērķis ir kompensēt nelabvēlīgu situāciju saistībā ar profesionālo karjeru, kas bija radusies sievietēm.

II – Atbilstošās Francijas tiesību normas

A –    Attiecīgās tiesību normas par priekšlaicīgu pensionēšanos

6.        No Code des pensions civiles et militaires de retraite [Civilo un militāro pensiju kodeksa] (turpmāk tekstā – “Pensiju kodekss”) izriet, ka, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi, civildienesta ierēdņi var priekšlaicīgi pensionēties, saņemot tūlītēju pensijas izmaksu, nesasnieguši likumā paredzēto pensionēšanās vecumu.

7.        Šā kodeksa L. 24. pantā, redakcijā, kas izriet no 2004. gada 30. decembra Likuma Nr. 2004‑1485 136. panta (5) (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 2004‑1485”), ir noteikts:

“I. – Pensiju piešķir: [..]

3. Ja ierēdnim ir trīs bērni, kuri ir dzīvi vai arī ir miruši kara apstākļos vai arī viens bērns, kurš ir dzīvs un vecāks par vienu gadu un cieš no 80 % vai augstākas pakāpes invaliditātes, ar nosacījumu, ka attiecībā uz katru bērnu viņš bijis pārtraucis nodarbinātību atbilstoši Conseil d’Etat [Valsts padomes] dekrētā paredzētajiem nosacījumiem.

Par iepriekšējā daļā minēto nodarbinātības pārtraukumu atzīst periodus, kuros netika veiktas obligātās iemaksas pamatpensijas shēmā atbilstoši Conseil d’Etat dekrētā paredzētajiem nosacījumiem.

Par pirmajā daļā minētajiem bērniem atzīst bērnus, kas uzskaitīti L. 18. panta II iedaļā, kurus ieinteresētā persona ir uzaudzinājusi atbilstoši minētā panta III iedaļā paredzētajiem nosacījumiem; [..]”

8.        Minētā kodeksa L. 18. panta II punktā, kas grozīts ar 1991. gada 26. jūlija likumu Nr. 91‑715 (6), ir noteiktas tādu bērnu kategorijas, par kuriem piešķir tiesības uz papildu darba stāžu, un to vidū it īpaši minēti “pensionāra laulībā dzimušie bērni, ārlaulības bērni, kuru filiācija ir noteikta, un adoptētie bērni”. Šā paša panta III punktā tostarp ir piebilde, ka, “izņemot bērnus, kuri gājuši bojā kara apstākļos, bērniem jābūt tikušiem audzinātiem vismaz deviņus gadus vai nu līdz viņu sešpadsmitajai dzimšanas dienai, vai arī līdz vecumam, kurā viņi vairs nebija apgādājami Code de la sécurité sociale [Sociālā nodrošinājuma kodeksa] L. 512‑3. un no R. 512‑2. līdz R. 512‑3. panta izpratnē”.

9.        Pensiju kodeksa R. 37. pantā, redakcijā, kas izriet no 2005. gada 10. maija Dekrēta Nr. 2005‑449 (7) (turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 2005‑449”), ir noteikts, ka:

“I. – L. 24. panta I iedaļas 3. punkta pirmajā daļā paredzētajam nodarbinātības pārtraukumam ir jābūt vismaz diviem mēnešiem pēc kārtas laikā, kad ierēdnis bija reģistrēts obligātajā pensiju shēmā.

Šim nodarbinātības pārtraukumam ir jābūt bijušam periodā no ceturtās nedēļas pirmās dienas pirms bērna piedzimšanas vai adopcijas un līdz sešpadsmitās nedēļas pēdējai dienai pēc bērna piedzimšanas vai adopcijas.

[..] [(8)]

II. – Aprēķinot nodarbinātības pārtraukuma ilgumu, ņem vērā periodus, kuri atbilst darba līguma izpildes apturēšanai vai faktiskā dienesta pārtraukšanai, kas ir notikusi sakarā ar:

a)      grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu [..];

b)      paternitātes atvaļinājumu [..];

c)      adopcijas atvaļinājumu [..];

d)      bērna kopšanas atvaļinājumu [..];

e)      bērna aprūpes atvaļinājumu [..];

f)     iespēju audzināt bērnu, kurš nav sasniedzis astoņu gadu vecumu [..].

III. – L. 24. panta I iedaļas 3. punkta otrajā daļā paredzētie periodi ir periodi, kuros ieinteresētā persona nav veikusi iemaksas pensijas shēmā un kuros tā nav veikusi profesionālu darbību.”

B –    Attiecīgi noteikumi par tiesībām uz papildu darba stāžu

10.      Saskaņā ar 2003. gada 26. decembra Dekrēta Nr. 2003‑1306 relatif au régime de retraite des fonctionnaires affiliés à la Caisse National de Retraites des Agents des Collectivités Locales (9) [Dekrēts par pensijas shēmu ierēdņiem, kas reģistrēti Valsts pensiju apdrošināšanas fondā pašvaldību darbiniekiem CNRACL] (turpmāk tekstā – “Dekrēts par pašvaldību ierēdņiem”) 15. pantu:

“I. – Saskaņā ar nosacījumiem, kas attiecas uz valsts civildienesta ierēdņiem, reālajam dienesta ilgumam tiek pievienoti šādi papildu darba stāži: [..]

2.      Divpadsmit mēnešu darba stāžu piešķir ar nosacījumu, ka ierēdņi bija pārtraukuši nodarbinātību attiecībā uz katru no viņu laulībā dzimušajiem bērniem un ārlaulības bērniem, kas dzimuši līdz 2004. gada 1. janvārim, attiecībā uz katru no viņu bērniem, kas adoptēti līdz 2004. gada 1. janvārim, ar nosacījumu, ka līdz divdesmit pirmajai dzimšanas dienai viņi tika audzināti vismaz deviņus gadus, attiecībā uz katru 24. panta II punktā minēto bērnu, par kuriem viņi uzņēmās apgādību līdz 2004. gada 1. janvārim.

Šis nodarbinātības pārtraukums ir vismaz uz diviem mēnešiem pēc kārtas sakarā ar grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, adopcijas atvaļinājumu, bērna kopšanas atvaļinājumu vai bērna aprūpes atvaļinājumu [..] vai arī iespēju audzināt bērnu, kas nav sasniedzis astoņu gadu vecumu [..];

2. punktā noteiktās tiesību normas piemēro pensijām, kas piešķirtas, sākot ar 2003. gada 28. maiju;

3.       2. punktā paredzēto papildu stāžu piešķir ierēdnēm sievietēm, kuras ir dzemdējušas studiju gados pirms 2004. gada 1. janvāra un pirms darba uzsākšanas civildienestā, ja viņas ir pieņemtas darbā divu gadu laikā pēc tāda diploma saņemšanas, kas nepieciešams, lai piedalītos konkursā, nepiemērojot viņām nosacījumu par darba pārtraukumu; [..].”

III – Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

11.      M. Leone, sākot no 1984. gada, strādāja par medbrāli Lionas pilsētas slimnīcā, būdams civildienesta darbinieks valsts slimnīcā.

12.      2005. gada 4. aprīlī, pamatojoties uz Pensiju kodeksa L. 24. pantu, viņš lūdza ļaut viņam priekšlaicīgi aiziet pensijā un nekavējoties izmaksāt pensiju kā triju bērnu tēvam, kuri attiecīgi ir dzimuši 1990. gada 8. oktobrī, 1993. gada 31. augustā un 1996. gada 27. novembrī.

13.      CNRACL ar 2005. gada 18. aprīļa lēmumu noraidīja viņa lūgumu, pamatojot to tādējādi, ka attiecībā uz katru no saviem bērniem M. Leone nebija pārtraucis profesionālo nodarbinātību atbilstoši minētā panta I iedaļas 3. punktam. Tribunal administratif de Lyon [Lionas Administratīvā tiesa] ar 2006. gada 18. maija rīkojumu M. Leone prasību par šo lēmumu noraidīja kā nepieņemamu.

14.      Ar 2008. gada 31. decembrī reģistrētu prasības pieteikumu M. Leone un viņa sieva (10) uzsāka tiesvedību, lai galvenokārt saņemtu kompensāciju par kaitējumu (11), kas viņiem bija radies netiešas diskriminācijas dēļ, no kuras ir cietis M. Leone, tāpēc ka viņam to jaunajā redakcijā tika piemērotas Pensiju kodeksa L. 24. un R. 37. pantu tiesību normas par priekšlaicīgu pensionēšanos, kā arī tā paša kodeksa L. 12 un R. 13. panta norma par papildu darba stāžu (12).

15.      Laulātie Leone apgalvoja, ka nosacījumi, ar kādiem minētajās tiesību normās piešķir priekšrocības saistībā ar bērnu audzināšanu, esot pretrunā vienlīdzīgas darba samaksas principam, kas izriet no EKL 141. panta. Viņi it īpaši atsaucās uz to, ka minēto nosacījumu par nodarbinātības pārtraukšanu ierēdnes sievietes sistemātiski izpildot tāpēc, ka viņas automātiski un obligāti izmanto apmaksātu grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, savukārt ierēdņiem vīriešiem lielākoties neesot iespējas saņemt minēto papildu darba stāžu, jo nav tiesiskā regulējuma, kas ļautu viņiem pārtraukt darbu ar līdzīgiem nosacījumiem kā grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma gadījumā.

16.      Tā kā 2012. gada 17. jūlijā Tribunal administratif de Lyon noraidīja laulāto Leone prasības pieteikumu, viņi iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Cour administrative d’appel de Lyon.

17.      Ar 2013. gada 3. aprīļa lēmumu, kas iesniegts 2013. gada 9. aprīlī, Cour administrative d’appel de Lyon nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai var uzskatīt, ka tādas [Pensiju kodeksa] L. 24. un R. 37. pantu tiesību normas, tās piemērojot kopā, kas izriet no Likuma Nr. 2004‑1485 [..] un Dekrēta Nr. 2005‑449 piemērošanas [..], rada netiešu diskrimināciju starp vīriešiem un sievietēm LESD 157. panta izpratnē?

2)      Vai var uzskatīt, ka Dekrēta [par pašvaldību ierēdņiem] 15. panta tiesību normas rada netiešu diskrimināciju starp vīriešiem un sievietēm LESD 157. panta izpratnē?

3)      Ja atbilde uz vienu no pirmajiem diviem jautājumiem ir apstiprinoša, vai šādu netiešu diskrimināciju attaisno LESD 157. panta 4. punkta noteikumi?”

18.      Rakstveida apsvērumus Tiesā iesniedza laulātie Leone, Francijas valdība, CNRACL (13) un Eiropas Komisija. Tiesas sēde nav notikusi.

IV – Analīze

A –    Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

19.      Francijas valdība ceļ iebildi par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību un galvenokārt prasa to noraidīt šī paša iemesla dēļ. Tā uzsver, ka iesniedzējtiesa nedz esot izklāstījusi iemeslus, kas tai likuši apšaubīt apstrīdēto valsts tiesību normu atbilstību Savienības tiesībām, nedz arī noteikusi saikni starp šīm valsts tiesību normām un LESD 157. pantu, kuru tā lūdz interpretēt (14). Tā piebilst, ka Cour administrative d’appel de Lyon bija jānorāda, kāpēc tā uzskatīja par nepieciešamu uzdot jautājumus Tiesai, kaut gan Conseil d’État, augstākā administratīvā tiesa Francijā, ir vairākkārt nospriedusi, ka šāda diskriminācija nepastāv, neiesniegdama lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu (15). Tā kā nav sniegti šādi paskaidrojumi, ieinteresētās puses nevarot iesniegt savus apsvērumus, pilnībā pārzinot lietu (16), un Tiesa nevarot sniegt noderīgu atbildi, lai rastu risinājumu pamatlietā.

20.      Šajā ziņā ir jānorāda, ka lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu pamatojums patiešām ir nedaudz neskaidrs. It īpaši Cour administrative d’appel de Lyon nav precizējusi, vai tā uzskata un – vajadzības gadījumā – cik lielā mērā ierēdņiem vīriešiem ir objektīvi grūtāk nekā ierēdnēm sievietēm izpildīt nosacījumus, kas izklāstīti divās apstrīdēto tiesību normu grupās, iespējams, ņemot vērā statistikas datus.

21.      Tomēr, manuprāt, šis lēmums ietver pietiekami daudz faktisko un tiesisko apstākļu, lai varētu noteikt lietas galvenos jautājumus un lai ļautu Tiesai spriest par uzdotajiem jautājumiem atbilstoši prasībām, kas izriet no Tiesas Reglamenta 94. panta un tās judikatūras (17).

22.      Iesniedzējtiesa ir izklāstījusi strīda priekšmetu, aprakstījusi atbilstīgos faktus, norādījusi to valsts tiesību normu saturu, kuras var piemērot tādos apstākļos kā izskatāmajā lietā, minējusi iemeslus – kas ir pamatlietas dalībnieku izvirzītie pamati –, kas lika tai uzdot jautājumu par Savienības tiesībās noteikto tiesību normu interpretāciju, kā arī ir konstatējusi saikni – neapšaubāmi, tikai kopsavilkuma veidā, – starp tām un minētajām valsts tiesību normām. Visbeidzot, manuprāt, nav noliedzams, ka atbilde uz uzdotajiem jautājumiem būs noderīga, lai atrisinātu iesniedzējtiesas izskatāmo strīdu. Tāpēc es uzskatu, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

B –    Ievada apsvērumi

23.      Sākumā precizēšu, ka attiecīgās valsts tiesību normas attiecas uz EKL 141. panta ratione materiae piemērošanas jomu. Tās attiecas uz pensijām, kas tiek izmaksātas saskaņā ar tādām shēmām kā Francijas ierēdņu pensiju shēma, kuras atbilstoši Tiesas judikatūrai ir saistītas ar darbinieka atalgojumu (18), ņemot vērā, ka šim pēdējam kritērijam ir izšķiroša nozīme (19).

24.      Visbeidzot atgādināšu, ka Savienības tiesības (20) vēršas pret tādiem diskrimināciju veidiem, kuru netiešais pamats ir dzimums un kuri izriet no kādas valsts tiesību normas, kritērija vai prakses, kas ir šķietami neitrāli, jo atšķirībā no tiešas diskriminācijas gadījumiem tiek piemēroti vīriešiem un sievietēm bez izšķirības, tomēr praksē rada īpaši nelabvēlīgu situāciju vienai no šīm divām personu kategorijām salīdzinājumā ar otru. Šāda atšķirīga attieksme pret vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmējiem ir pretrunā EKL 141. pantam, izņemot gadījumus, kad viņu situācijas nav salīdzināmas, vai vismaz, kad minēto atšķirību var tikt objektīvi attaisnot ar kādu tiesisku mērķi un kad izmantotie līdzekļi ir atbilstīgi un samērīgi izvirzītā mērķa sasniegšanai (21).

25.      Manuprāt, konceptuālajā aspektā pastāv atšķirība starp šo pēdējo attaisnojumu, kas der netiešas diskriminācijas situācijā, kāda var rasties it īpaši kāda darba devēja izturēšanās dēļ, un pozitīvas rīcības pasākumiem, kādus Savienības tiesības, it īpaši EKL 141. panta 4. punkts (22), skaidri ļauj dalībvalstīm saglabāt vai īstenot.

C –    Par tiesību normu, ar kuru piešķir papildu darba stāžu par bērnu audzināšanu

26.      Būtībā otrais jautājums ir par to, vai vienlīdzīgas darba samaksas vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmējiem princips, kas noteikts EKL 141. pantā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda tiesību norma kā Dekrēta par pašvaldību ierēdņiem 15. pants rada netiešu diskrimināciju, kas ir pretrunā minētajam principam, to nosacījumu dēļ, kas it īpaši attiecas uz vismaz divus mēnešus pēc kārtas ilgu nodarbinātības pārtraukumu sakarā ar vienu no pieciem uzskaitītajiem atvaļinājumiem, par kuriem atbilstoši šai tiesību normai tiek piešķirtas tiesības uz papildu divpadsmit mēnešu darba stāžu par viena vai vairāku bērnu uzaudzināšanu.

27.      Laulātie Leone un Komisija uzskata, ka uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši. Lai pamatotu to, ka Savienības tiesībām būtu jāizraisa tādas tiesību normas kā izskatāmajā lietā nepiemērojamība, viņi apgalvo, ka netiešu diskrimināciju rada tādas atbilstošas tiesiskās bāzes neesamība, kas bērna piedzimšanas gadījumā ļautu ierēdņiem vīriešiem izmantot divus mēnešus ilgu, apmaksātu atvaļinājumu, kas ir līdzvērtīgs grūtniecības un dzemdību atvaļinājumam. Francijas valdībai ir pretējs viedoklis.

28.      Es savukārt vēlos uzsvērt, ka gadījumā, ja Tiesa apstiprinātu laulāto Leone aizstāvēto un Komisijas atbalstīto viedokli, praksē sekas būtu tādas, ka ikvienam ierēdnim pietiktu tikai atsaukties uz savu tēva statusu, lai varētu izmantot apstrīdētajā tiesību normā paredzēto papildu darba stāžu, kā to pieprasa MLeone.

29.      Tomēr šāda pieeja, manuprāt, nav savienojama ar Tiesas nostāju iepriekš minētajā spriedumā lietā Griesmar. Saskaņā ar Tiesas argumentāciju ar vienlīdzīgas darba samaksas principu ir saderīgi tas, ka tāda papildu stāža piešķiršana saistībā ar bērnu audzināšanu kā izskatāmajā lietā būtu jāpakārto attiecīgā ierēdņa īpašajam ieguldījumam savu bērnu audzināšanā, nevis tas jāpiešķir tikai līdzdalības bērnu ieņemšanā dēļ. Tiesa ir apstiprinājusi tiešas diskriminācijas esamību tikai tiktāl, ciktāl attiecīgajā tiesību normā papildu stāža priekšrocība tika piešķirta tikai ierēdnēm sievietēm, kurām bija mātes statuss, un tādējādi minētā norma pilnībā netika attiecināta uz ierēdņiem vīriešiem, tostarp arī uz tiem, kuri varēja pierādīt, ka faktiski bija pārtraukuši savu profesionālo nodarbinātību, lai uzņemtos savu bērnu audzināšanu, un šī iemesla dēļ bija nelabvēlīgā situācijā attiecībā uz viņu karjeru (23).

30.      Pēc šī sprieduma pasludināšanas Francijas likumdevējs izdarīja grozījumus apstrīdētajās tiesību normās, proti, tajās, kas minētas Pensiju kodeksa (24) L. 12. punktā, kā arī citās normās, kuras tādā pašā veidā ierobežoja tiesības uz papildu darba stāžu. Šī iemesla dēļ tajā pašā laikā tika pieņemts attiecīgais Dekrēta par pašvaldību ierēdņiem 15. pants, par kuru ir runa izskatāmajā lietā (25), nosakot identiskus nosacījumus. Acīmredzami, ka pastāv normatīva saikne starp tiesību normu par papildu darba stāžu, kas izriet no Pensiju kodeksa grozījumiem, un tiesību normu, uz kuru attiecas otrais prejudiciālais jautājums (26), – šī saikne tika nostiprināta, izdarot grozījumus pēc pamatlietas izskatīšanas (27).

31.      Uzsvēršu, ka papildus šai saiknei pastāv būtiska cieša saistība starp papildu darba stāžu, kas paredzēts Pensiju kodeksa L. 12. un R. 13. pantā to redakcijā, kas tika izskatīta iepriekš minētajā lietā Amédée, un papildu darba stāžu, kas noteikts minētā dekrēta 15. pantā, uz kuru attiecas izskatāmā lieta. Lai arī priekšrocības, kas ir attiecīgi paredzētas šajās divās tiesību normu grupās, rada atšķirīgas sekas, nosacījumi to izmantošanai tomēr ir identiski, it īpaši attiecībā uz prasību par nodarbinātības pārtraukuma ilgumu un to atvaļinājumu veidu sarakstu, par kuriem piešķir tiesības uz attiecīgo papildu darba stāžu.

32.      Tā kā izskatāmajā lietā tiek aplūkoti tikai šie nosacījumi un tā kā šajā ziņā ir līdzība starp Dekrēta par pašvaldību ierēdņiem 15. pantu un tiesību normām, uz kurām attiecās minētā lieta Amédée, es vēlreiz mutatis mutandis atkārtoju savu viedokli, ko esmu formulējis savos secinājumos attiecībā uz šo atsaukto lietu.

33.      Šajā ziņā atgādināšu, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru (28), lai varētu konstatēt Savienības tiesībās minēto netiešo diskrimināciju, ir būtiski, lai attiecīgās iesaistīto grupu situācijas būtu salīdzināmas. Tiesa uzskata, ka tikai tad, ja sieviešu un vīriešu dzimuma darba ņēmēju situācijas ir salīdzināmas, ar EKL 141. pantu nav saderīgs valsts noteikums, kas, tāpat kā izskatāmajā lietā, būdams formulēts neitrāli, faktiski rada nelabvēlīgu situāciju karjeras jomā procentuāli daudz lielākam personu skaitam vienā no diviem dzimumiem, ja atšķirīgo attieksmi nevar izskaidrot ar objektīvi pamatotiem faktoriem (29).

34.      Tomēr lietā Amédée izklāstīto iemeslu dēļ (30) es uzskatu, ka ierēdņu sieviešu, kas uzņēmušās savu bērnu audzināšanu, izmantojot obligāto grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, situācija un tādu ierēdņu vīriešu kā M. Leone situācija, attiecībā uz kuriem nav pierādīts, ka viņi bija uzņēmušies minēto audzināšanu, nav salīdzināmas, ņemot vērā nosacījumus par piekļuvi attiecīgajā tiesību normā paredzētajai papildu darba stāža shēmai. Tikpat nesalīdzināma ir tēva un mātes situācija, kas ir pārtraukuši savu nodarbinātību, no vienas puses, ar tēva un mātes situāciju, kuri to nav izdarījuši, no otras puses. Protams, nevar noliegt tēva ieguldījumu savu bērnu labā gan ekonomiskajā, gan emocionālajā jomā, kas ir tikpat vērtīgs kā mātes ieguldījums. Tomēr jautājums nav par to, jo būtiskais kritērijs, kā Tiesa to ir atkārtoti nospriedusi, ir atteikšanās no karjeras, lai varētu sevi veltīt bērnu audzināšanai, – tas padara likumīgu kompensāciju pensijas ietvaros (31). Tā kā situācijas nav salīdzināmas, Dekrēta par pašvaldību ierēdņiem 15. pants nevar radīt atšķirīgu attieksmi, kaitējot ierēdņiem vīriešiem, un tātad arī netiešu diskrimināciju, kas būtu pretrunā EKL 141. pantam.

35.      Piebildīšu, ka no dažādiem statistikas datiem, kas minēti laulāto Leone apsvērumos (32), kā arī no kāda oficiāla avota nesen iegūtajiem datiem (33) izriet, ka Francijā darba ņēmējas sievietes ir acīmredzami biežāk pārtraukušas profesionālo nodarbinātību vai arī ir vienkārši strādājušas īsāku darba laiku, lai varētu veltīt sevi bērnu audzināšanai, turklāt neatkarīgi no tā, vai tas varētu radīt viņām nelabvēlīgu situāciju un vai viņas par to saņem finansiālas priekšrocības. Šādos apstākļos ir neizbēgami, ka ikvienam tādam valsts pasākumam kā izskatāmajā lietā ir piemērojama prasība par tādiem atvaļinājumiem ģimenes apstākļu dēļ, kurus biežāk izmanto sievietes nekā vīrieši (34). Tādējādi, pat ja pieņem, ka grūtniecības un dzemdību atvaļinājums nebūtu iekļauts to atvaļinājumu sarakstā, kuri dod tiesības uz apstrīdēto papildu darba stāžu, bet pārējie nosacījumi netiktu mainīti, tad gandrīz tikai ierēdnes sievietes varētu gūt labumu no šī noteikuma, jo praksē vēl aizvien reti ir tādi gadījumi, kad ierēdņi vīrieši izvēlas veltīt sevi bērnu audzināšanai, kā tas ir prasīts.

36.      Citiem vārdiem sakot, lai varētu uzskatīt, ka šādā gadījumā nav netiešas diskriminācijas, nebūtu jāizvirza prasība par pensionāra īpašo ieguldījumu savu bērnu audzināšanā, kā tas izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Griesmar, lai gan Tiesa nekad nav apgalvojusi, ka tādas priekšrocības kā izskatāmajā lietā pienākas ikvienam tēvam. Ņemot vērā faktisko realitāti, kas parāda, ka atšķirības attiecībā uz sieviešu un vīriešu iesaistīšanos vēl joprojām pastāv ne tikai Francijā, bet arī citās dalībvalstīs (35), manuprāt, ir neiespējami uzskatīt, ka nosacījumi, kādus likumdevējs ir paredzējis apstrīdētā papildu darba stāža piešķiršanai, ir diskriminējoši, tajā pašā laikā neapgalvojot, ka šajā spriedumā šādi formulēta prasība pati par sevi rada netiešu diskrimināciju attiecībā uz ierēdņiem vīriešiem.

37.      Tādēļ es ierosinu uz otro jautājumu atbildēt, ka vienlīdzīgas darba samaksas vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmējiem princips, kāds ir noteikts EKL 141. panta 1. punktā, nav neievērots valsts noteikumos, ar kuriem piešķir papildu darba stāžu par bērna audzināšanu atbilstoši nosacījumiem, kas minēti Dekrēta par pašvaldību ierēdņiem 15. pantā.

D –    Par tiesību normu, kas noteic priekšlaicīgas pensionēšanās piešķiršanu ar tūlītēju vecuma pensijas izmaksu

38.      Būtībā pirmais jautājums attiecas uz to, vai EKL 141. pantā noteiktais vienlīdzīgas darba samaksas vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmējiem princips ir jāinterpretē tādējādi, ka Pensiju kodeksa L. 24. un R. 37. pantu tiesību normas rada netiešu diskrimināciju, kas ir pretrunā minētajam principam attiecībā uz nosacījumiem, kuri jāizpilda pensionāram, kurš ir uzaudzinājis vismaz trīs bērnus, lai iegūtu tiesības uz priekšlaicīgu pensionēšanos ar tūlītēju vecuma pensijas izmaksu bez vecuma nosacījumiem.

39.      Laulātie Leone un Komisija uzskata, ka uz šo jautājumu jāatbild apstiprinoši, savukārt Francijas valdība, kura piedāvā izskatīt abus pirmos jautājumus kopā, uzskata, ka minētie Pensiju kodeksa panti nerada netiešu diskrimināciju.

40.      Arī es piekrītu Francijas valdības viedoklim tādu pašu iemeslu dēļ, kurus esmu izklāstījis saistībā ar otrajā jautājumā minēto tiesību normu, turklāt neraugoties uz to, ka šajā tiesību normā ir vairākas atšķirības no Pensiju kodeksa L. 24. un R. 37. pantā minētajām tiesību normām (36). Manuprāt, šīs atšķirības nav izšķirošas, jo tās vienādi attiecas uz darba ņēmējām sievietēm un uz darba ņēmējiem vīriešiem.

41.      Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Mouflin jau ir tikusi lūgta spriest par to, vai EKL 119. pantā (kas bez būtiskiem grozījumiem ir kļuvis par EKL 141. pantu) noteiktajam vienlīdzīgas darba samaksas principam ir pretrunā Pensiju kodeksa L. 24. panta I iedaļas 3. punktā paredzētie nosacījumi attiecībā uz priekšlaicīgu pensionēšanos. Tomēr izskatāmajā lietā šim spriedumam nav lielas nozīmes, jo, pirmkārt, tas attiecas uz redakciju, kas bija spēkā pamatlietas faktu rašanās laikā, proti, pirms grozījumu izdarīšanas pēc minētā sprieduma pasludināšanas, kura rezultātā tika ieviestas tiesību normas, kuras piemēro izskatāmajā lietā, un, otrkārt, tas attiecas uz kritēriju, kurš skaidri atšķiras no nosacījumiem, kas saistīti ar izskatāmajā lietā minēto bērnu audzināšanu (37).

42.      Laulātie Leone un Komisija apgalvo, ka netiešu diskrimināciju izskatāmajā lietā rada visām ieinteresētajām personām uzliktais pienākums pārtraukt nodarbinātību uz vismaz divu mēnešus ilgu, nepārtrauktu periodu, kas ir tuvs katra attiecīgā bērna piedzimšanas laikam (38), un izmantot vienu no sešiem noteiktajiem atvaļinājumiem (39). Viņi apgalvo, ka minēto nosacījumu pārtraukt nodarbinātību sistemātiski izpildot darba ņēmējas sievietes, kurām automātiski un obligāti jādodas apmaksātā grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā, savukārt šie nosacījumi ir nepārprotami grūtāk izpildāmi darba ņēmējiem vīriešiem, kuri var izvēlēties nepārtraukt nodarbinātību un, ja viņi to ir izvēlējušies, tad ne vienmēr viņu [atvaļinājums] ir apmaksāts.

43.      Es savukārt uzskatu, ka Pensiju kodeksa L. 24. un R. 37. pants nerada ar EKL 141. pantu aizliegtu diskrimināciju divu būtisku iemeslu dēļ, kas attiecas uz pamatiem, kurus izklāstīju savos secinājumos iepriekš minētajā lietā Amédée.

44.      Pirmkārt, attiecībā uz pensionāriem, kas ir bērnu bioloģiskie vecāki, ir taisnība, ka potenciāli ir vairāk sieviešu, kas var izpildīt tiesību normās paredzētos nosacījumus, nekā vīriešu un ka zināmā mērā viņas izmanto sava veida prezumpciju par nodarbinātības pārtraukšanu grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma dēļ (40). Tomēr šāda atšķirīga attieksme nevarētu radīt netiešu diskrimināciju, jo tā ir tikai nepieciešamās sekas tam, ka tieši attiecībā uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu (41) darba ņēmēju sieviešu un darba ņēmēju vīriešu situācijas ir atšķirīgas un nesalīdzināmas.

45.      Šīs atšķirības pamats un attaisnojums ir likumīgs mērķis – kas turklāt ir noteikts starptautiskajās tiesību normās (42) – kompensēt nelabvēlīgo situāciju profesionālajā jomā, kādā sistemātiski atrodas darba ņēmēja sieviete, kurai kā bioloģiskai mātei ar likumu ir noteikts pārtraukt darbu uz astoņu secīgu nedēļu ilgu laika periodu, turklāt šajā gadījumā – vismaz trīs reizes (43). Turpretim darba ņēmējs vīrietis var brīvi izlemt, ņemt vai neņemt atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ, un vajadzības gadījumā izvēlēties atvaļinājumu, kas ir īsāks nekā noteiktais grūtniecības un dzemdību atvaļinājums. Tādējādi ir tiesiski prasīt, lai bioloģiskais tēvs pierādītu, ka viņš faktiski bija izvēlējies pārtraukt savu nodarbinātību, lai uzņemtos rūpes par saviem bērniem tikpat ilgu laika periodu kā bioloģiskā māte, lai varētu konstatēt tādas pašas nelabvēlīgas situācijas profesionālajā jomā esamību un iespējamu nepieciešamību to kompensēt tāpat, kā darba ņēmējām sievietēm.

46.      Otrkārt, attiecībā uz pensionāriem, kuri nav bērnu bioloģiskie vecāki, Pensiju kodeksa L. 24. un R. 37. pantā šajā ziņā izvirzītos nosacījumus darba ņēmējas sievietes nekādā gadījumā nevar izpildīt labāk nekā darba ņēmēji vīrieši. Četri no ģimenes atvaļinājumu veidiem, kuri piemērojami šajā gadījumā (44), ir brīvi un vienlīdzīgi pieejami gan viena, gan otra dzimuma ierēdņiem, pat ja šo iespēju galvenokārt izmanto sievietes. Turklāt, kā uzsver Francijas valdība, ikviens no šiem atvaļinājumiem vienādi ļauj gan sievietei, gan vīrietim, kam ir šādas iespējas, automātiski izpildīt šajās tiesību normās paredzēto nosacījumu par minimālo nodarbinātības pārtraukuma ilgumu.

47.      Tāpēc uz pirmo jautājumu, manuprāt, ir jāatbild, ka vienlīdzīgas darba samaksas vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmējiem princips, kas noteikts EKL 141. panta 1. punktā, nav neievērots valsts noteikumos, kas ļauj priekšlaicīgu pensionēšanos ar tūlītēju vecuma pensijas izmaksu, ja ir izpildīti nosacījumi, kas izriet no Pensiju kodeksa L. 24. un R. 37. panta tiesību normu piemērošanas, tās skatot kopā.

E –    Par netiešas diskriminācijas, kuru, iespējams, rada attiecīgās tiesību normas, pamatojumu

48.      Ņemot vērā noraidošās atbildes, kuras esmu ierosinājis sniegt uz pirmajiem diviem jautājumiem, manuprāt, uz trešo jautājumu, kuru iesniedzējtiesa ir skaidri uzdevusi tikai pakārtoti, nav jāatbild.

49.      Uzdodot šo pēdējo jautājumu, Tiesai ir lūgts noteikt, vai netiešo diskrimināciju, kas varētu tikt konstatēta pēc pirmā un otrā jautājuma izskatīšanas, varētu attaisnot ar EKL 141. panta 4. punkta tiesību normu piemērošanu. Laulātie Leone un Komisija uzskata, ka uz šo jautājumu būtu jāatbild noraidoši.

50.      Minētais 4. punkts ļauj dalībvalstīm atkāpties no vienlīdzīgas darba samaksas vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmējiem principa, saglabājot vai īstenojot pasākumus, kas dod īpašas priekšrocības, lai kompensētu nelabvēlīgu situāciju profesionālajā karjerā, kurā atradās atsevišķi darba ņēmēji (45).

51.      Turklāt savā judikatūrā (46) Tiesa ir precizējusi, ka pasākumiem, ar kuriem var attaisnot atkāpes no šī principa, jābūt ne tikai vērstiem uz neitrālu un likumīgu mērķi, bet arī ir jālieto proporcionāli līdzekļi, proti, tādi, kas ir gan piemēroti, gan nepieciešami šī mērķa sasniegšanai.

52.      Šajā gadījumā ir jānoskaidro, vai abas apstrīdēto noteikumu grupas – gan viena, gan otra – varētu būt pozitīvas rīcības pasākumi par labu ierēdnēm sievietēm, kurām ir bijuši viens vai vairāki bērni, kas spētu kompensēt nelabvēlīgu situāciju profesionālajā jomā, kādā atradās ieinteresētās personas, pārtraucot darbu bērnu piedzimšanas vai audzināšanas dēļ.

53.      Norādīšu, ka EKL 141. panta 4. punkts attiecas uz “pasākumiem, kas dod īpašas priekšrocības, [lai novērstu vai kompensētu] viņu [..] trūkumus [nelabvēlīgo situāciju]” (mans izcēlums). Var šķist, ka tas neatbilst pieņēmumam, ka tādi apšaubāmi pasākumi kā izskatāmajā lietā ir netieši diskriminējoši. Šajā gadījumā nav jāmeklē likumdevēja griba saglabāt vai īstenot pozitīvas rīcības pasākumus, lai palīdzētu dzimumam, kas ir nelabvēlīgā situācijā profesionālajā jomā, jo te nav izvirzīta neviena prasība attiecībā uz nodomu. Tātad ir pietiekami konstatēt tādu konkrētu seku esamību, kas apdraud darba samaksas vienlīdzību. Gan šīs tiesību normas formulējums, gan izcelsme liek domāt, ka, visticamāk, tās mērķis ir tikt piemērotai tiešas diskriminācijas gadījumā. Tomēr, cik man zināms, Tiesa nekad nav skaidri noteikusi, ka šī tiesību norma nav piemērojama netiešas diskriminācijas gadījumā.

54.      Gadījumā, ja Tiesa nepieņemtu manus ierosinājumus attiecībā uz diviem pirmajiem jautājumiem, atgādināšu, ka savu nostāju esmu jau paudis secinājumos, kurus esmu sniedzis iepriekš minētajā lietā Amédée, saistībā ar tiesību normām par papildu darba stāžu saistībā ar bērnu audzināšanu, kas izriet no Pensiju kodeksa L. 12. panta b) punkta un R. 13. panta, tos piemērojot kopā un par kuriem bija runa šajā lietā (47).

55.      Šajā ziņā esmu norādījis, ka, ja Tiesa uzskatītu, ka uz minētajā lietā uzdoto otro jautājumu, kas būtībā ir līdzīgs trešajam jautājumam, kurš šeit tiek izskatīts, ir jāatbild, tai būtu jāīsteno negatīva pieeja, kuru tā izmantojusi spriedumā lietā Griesmar (48). Ņemot vērā, ka ir pietiekoši liela līdzība starp minēto tiesību normu, kas izriet no Pensiju kodeksa, un tiesību normu, kas paredzēta Dekrēta par pašvaldību ierēdņiem 15. pantā (49), kas ir izskatāmās lietas priekšmets, es vēlreiz atkārtoju savu viedokli attiecībā uz šo tiesību normu.

56.      Manuprāt, būtu mutatis mutandis jārīkojas tāpat attiecībā uz citiem izskatāmajā lietā aplūkotajiem noteikumiem, proti, uz tiem, kas ir saistīti ar priekšlaicīgu pensionēšanos ar tūlītēju vecuma pensijas izmaksu, kādu paredz Pensiju kodeksa L. 24. un R. 37. pants. Ar minētajiem pasākumiem nevar novērst (50) problēmas, ar kādām ierēdnēm sievietēm jāsaskaras savas profesionālās karjeras laikā, izmantojot atvaļinājumus ģimenes apstākļu dēļ, kā tas ir paredzēts EKL 141. panta 4. punktā, kā tas ir interpretēts iepriekš minētājā spriedumā lietā Griesmar (51).

57.      Tomēr atgādināšu, ka saskaņā ar analīzi, kādu esmu veicis iepriekš minētajā lietā Amédée (52), minētajā spriedumā lietā Griesmar, manuprāt, diemžēl nav ņemts vērā, ka priekšrocību kā papildu tiesību piešķiršana pensionēšanās brīdī ļauj novērst nevienlīdzīgas darba samaksas turpināšanos, par kuru ir skaidrs, ka visbiežāk tā pastāv par sliktu darba ņēmējām sievietēm, it īpaši, ja viņas ir pārtraukušas savu karjeru, lai uzņemtos bērnu audzināšanu. Piebildīšu, ka, ņemot vērā šo spriedumu pasludinājušo tiesas sastāvu, jautājums par attiecīgās judikatūras, kas no tā izriet, iespējamo maiņu, manuprāt, būtu jārisina tikai Tiesas virspalātai (53).

58.      Visbeidzot, precizēšu, ka, ciktāl tiktu pieņemts, ka lietā aplūkotās divas pasākumu kategorijas noteiktas atbilstoši likumīgam mērķim kompensēt dzimuma dēļ radušos nelabvēlīgu situāciju judikatūras par netiešu diskrimināciju izpratnē, minētie pasākumi, manuprāt, ir gan atbilstīgi, gan proporcionāli. Šajā ziņā vēl piebildīšu, ka nelabvēlīgā situācija profesionālajā jomā, kas izriet no bērnu audzināšanas, in concreto mūsdienās vēl arvien rodas lielam sieviešu vairumam (54) un šāda situācija nemainīsies tik ilgi, kamēr pastāvēs vīriešu un sieviešu asimetriska uzvedība attiecībā uz pienākumu sadali vai kamēr nebūs ieviesti tādi cita veida pasākumi kā obligāts bērna kopšanas atvaļinājums tēvam, vecākiem paredzēti atvaļinājumi, kuru īpašs mērķis ir mudināt pārus izvēlēties iespēju tēvam pārtraukt darbu, vai tādu mehānismu izveidošana, kuru mērķis ir līdzsvarot ģimenes atvaļinājumu izmaksas starp darba devējiem, kuri galvenokārt nodarbina sievietes, un darba devējiem, kuri galvenokārt nodarbina vīriešus.

V –    Secinājumi

59.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Cour administrative d’appel de Lyon uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      EKL 141. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka vienlīdzīgas darba samaksas vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmējiem principam nav pretrunā tādi valsts noteikumi, kas izriet no Civilo un militāro pensiju kodeksa L. 24. un R. 37. panta tiesību normām, tos piemērojot kopā;


2)      EKL 141. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka vienlīdzīgas darba samaksas vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmējiem principam nav pretrunā tādi valsts noteikumi, kas izriet no 2003. gada 26. decembra Dekrēta Nr. 2003‑1306 15. panta tiesību normām par pensiju shēmu ierēdņiem, kas reģistrēti Caisse nationale de retraites des agents des collectivités locales;


3)      tā kā atbilde uz pirmo un otro jautājumu ir noraidoša, atbilde uz trešo jautājumu nav jāsniedz.



1 – Oriģinālvaloda – franču.


2 – Secinājumi, kas ir sniegti 2011. gada 15. decembrī, lietā Amédée C‑572/10.


3 – Ar 2012. gada 28. marta rīkojumu minētā lieta tika izslēgta, jo iesniedzējtiesa atsauca savu lūgumu pēc tam, kad tika iesniegta pretapelācijas sūdzība, lai atceltu spriedumu, ar kuru tiek lūgts sniegt prejudiciālu nolēmumu.


4 – Iesniedzējtiesa atsaucas uz LESD 157. panta 4. punktu, bet norādīšu, ka šī tiesību norma ratione temporis nav piemērojama (skat. šo secinājumu 1. punktu).


5 – Loi de finances rectificative pour 2004 [Likums par grozījumiem 2004. gada budžetā] (2004. gada 31. decembra JORF, 22522. lpp.).


6 – Loi portant diverses dispositions relatives à la fonction publique [Likums par dažādām tiesību normām attiecībā uz civildienestu] (1991. gada 27. jūlija JORF, 9952. lpp.).


7 – Dekrēts pieņemts, lai piemērotu Likuma Nr. 2004‑1485 136. pantu un ieviestu grozījumus Pensiju kodeksā (2005. gada 11. maija JORF, 8174. lpp.).


8 –      Atkāpjoties no iepriekšējās daļas, attiecībā uz Pensiju kodeksa L. 18. panta II punktā minētajiem bērniem, kurus ieinteresētā persona ir uzaudzinājusi atbilstoši minētā panta III punktā paredzētajiem nosacījumiem, kuru vidū nav iekļauti ārlaulības bērni, uz kuriem attiecas izskatāmā lieta, nodarbinātības pārtraukums ir bijis vai nu līdz viņu sešpadsmitajai dzimšanas dienai, vai arī līdz vecumam, kurā viņi vairs nebija apgādājami.


9 – 2003. gada 30. decembra JORF, 22477. lpp.


10 – M. Leone un B. Leone savos apsvērumos precizē, ka, noraidot prasības pieteikumu, arī B. Leone, tāpat kā viņas vīram, ir radies kaitējums, jo M. Leone nāves gadījumā tiks ietekmēts kompensācijas pensijas apjoms, kuru viņa attiecīgi varēs saņemt atbilstoši papildu darba stāžam, kas saistīts ar bērnu kopšanu.


11 – Precīzāk, Leone laulātais pāris ir lūdzis atzīt Francijas valsti par vainīgu un piespriest tai samaksāt viņiem atlīdzību, kuras summa provizoriski tika lēsta EUR 86 595 apmērā, neskaitot likumisko procentu likmi.


12 – L. 12. un R. 13. panta, kuri paši par sevi nav šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets, saturs ir citēts manos secinājumos, kas sniegti iepriekš minētajā lietā Amédée (7. un nākamie punkti).


13 – Tomēr CNRACL nav paudusi savu viedokli par atbildēm, kas būtu sniedzamas uz prejudiciālajiem jautājumiem.


14 – Francijas valdība uzsver, ka šī tiesa tikai atkārto lietas dalībnieku pamatlietā minētos argumentus un valstu tiesību normas, lai gan tai – vismaz īsumā – būtu bijis jāidentificē to sekas, kuras, pēc tās domām, varētu radīt netiešu diskrimināciju, ņemot vērā Tiesas judikatūrā noteiktos kritērijus.


15 – Šī valdība atsaucas uz Conseil d’État 2004. gada 29. decembra spriedumu lietā D’Amato (prasības pieteikums Nr. 265097), 2006. gada 6. decembra spriedumu lietā Delin (prasības pieteikums Nr. 280681), kā arī 2007. gada 6. jūlija spriedumu apvienotajās lietās Fédération générale des fonctionnaires Force Ouvrière u.c. (prasību pieteikumi Nr. 281147 un Nr. 282169).


16 – Jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantu lietas dalībniekiem pamatlietā un citām ieinteresētajām pusēm, tostarp dalībvalstīm, lai, iespējams, tās iesniegtu savus rakstveida apsvērumus, tiek paziņots tikai iesniedzējtiesas lēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu.


17 – It īpaši skat. 2006. gada 23. marta spriedumu lietā C‑237/04 Enirisorse (Krājums, I‑2843. lpp., 17.–19. punkts), 2009. gada 8. septembra spriedumu lietā C‑42/07 Liga Portuguesa de Futebol Profissional un Bwin International (Krājums, I‑7633. lpp., 41. punkts), kā arī 2011. gada 1. decembra spriedumu lietā C‑145/10 Painer (Krājums, I‑12533. lpp., 46. un nākamie punkti un tajos minētā judikatūra). Šie spriedumi attiecas uz minētās regulas iepriekšējo redakciju, nevis to, kas tiek piemērota izskatāmajā lietā (OV 2012, L 265, 24. lpp.), tomēr tiem joprojām ir nozīme.


18 – Par papildu darba stāžu, kas noteikts Pensiju kodeksa L. 12. panta b) punktā, skat. 2001. gada 29. novembra spriedumu lietā C‑366/99 Griesmar (Recueil, I‑9383. lpp., 25. un nākamie punkti) un par tiesībām uz priekšlaicīgu pensionēšanos ar tūlītēju vecuma pensijas izmaksu, kas izriet no minētā kodeksa L. 24. panta I iedaļas 3. punkta b) apakšpunkta, kurš tolaik bija spēkā, skat. 2001. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑206/00 (Recueil, I‑10201. lpp., 20. un nākamie punkti).


19 – It īpaši skat. 2009. gada 26. marta spriedumu lietā C‑559/07 Komisija/Grieķija (42., 47. un nākamie punkti, kā arī tajos minētā judikatūra) un 2012. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑385/11 Elbal Moreno (19.–26. punkts).


20 – Saskaņā ar definīcijām, kas tostarp ir minētas 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvā 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV L 204, 23. lpp.).


21 – It īpaši skat. 2004. gada 27. maija spriedumu lietā C‑285/02 Elsner-Lakeberg (Krājums, I‑5861. lpp., 12. punkts), 2005. gada 10. marta spriedumu lietā C‑196/02 Nikoloudi (Krājums, I‑1789. lpp., 44. un 57. punkts), kā arī 2011. gada 20. oktobra spriedumu lietā C‑123/10 Brachner (Krājums, I‑10003. lpp., 55. un 56. punkts).


22 – Šī atkāpes iespēja attiecībā uz “pozitīvas rīcības pasākumiem” ir pārņemta atvasinātajās tiesībās (tostarp skat. Direktīvas 2006/54 preambulas 22. apsvērumu un 3. pantu).


23 – Skat. šā sprieduma 52. un nākamos punktus, it īpaši 57. punktu, kuros Tiesa ir norādījusi, ka Pensiju kodeksa L. 12. panta b) punktā, tā redakcijā, kas tolaik bija spēkā, nebija paredzēts, ka ierēdnim vīrietim, kurš bija nelabvēlīgā situācijā profesionālajā jomā, kas radās saistībā ar viņa bērnu audzināšanu, varētu piešķirt pamatlietā aplūkoto papildu darba stāžu arī tad, ja viņš varēja pierādīt, ka viņš faktiski bija uzņēmies minēto audzināšanu.


24 – Grozījums ieviests ar 2003. gada 21. augusta Likumu Nr. 2003‑775 par pensiju reformu (2003. gada 22. augusta JORF, 14310. lpp.) un ar 2003. gada 26. decembra Dekrētu Nr. 2003‑1305 par minētā likuma piemērošanu un ar kuru groza Civilo un militāro pensiju kodeksu (2003. gada 30. decembra JORF, 22473. lpp.), ar kuru Pensiju kodeksā tika iekļauts jauns R. 13. pants, paredzot nosacījumus attiecībā uz minētajā L. 12. pantā noteikto papildu stāža priekšrocību.


25 – Atgādināšu, ka Dekrēts Nr. 2003‑1306 arī ir izdots 2003. gada 26. decembrī.


26 – Tādējādi minētā dekrēta 15. panta sākumā ir precizēts, ka šajā pantā minētos papildu stāžus “piešķir saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti attiecībā uz valsts civildienesta ierēdņiem”. Turklāt [minētā dekrēta] 25. panta I punktā ir norādīts, ka “Pensiju kodeksa 24. panta I iedaļas noteikumi attiecas uz ierēdņiem, kas minēti šā dekrēta 1. pantā”.


27 – Skaidra atsauce uz “Pensiju kodeksa R. 13. pantā paredzētajiem nosacījumiem” Dekrēta par pašvaldību ierēdņiem 15. pantā, kas stājās spēkā no 2011. gada 1. jūlija, tika ieviesta ar 2010. gada 30. decembra Dekrētu Nr. 2010‑1740 par dažādu 2010. gada 9. novembra Likuma Nr. 2010‑1330 par ierēdņu, militārpersonu un valsts rūpniecības uzņēmumu pensiju reformu tiesību normu piemērošanu (2010. gada 31. decembra JORF, dokuments Nr. 93), un vienlaikus minētajā kodeksā tika izdarīti grozījumi (skat. 41. zemsvītras piezīmi manos secinājumos, kas sniegti iepriekš minētajā lietā Amédée).


28 – It īpaši 1999. gada 16. septembra spriedumu lietā C‑218/98 Abdoulaye u.c. (Recueil, I‑5723. lpp., 16. punkts), kā arī 2013. gada 28. februāra spriedumu lietā C‑427/11 Kenny u.c. (19. un nākamie punkti).


29 – It īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Nikoloudi (44. un 47. punkts).


30 – Skat. 31. un nākamos punktus manos secinājumos, kas sniegti iepriekš minētajā lietā Amédée.


31 – Par nelabvēlīgo situāciju profesionālajā jomā, kas rodas sievietēm mātēm un vīriešiem tēviem, ja viņi to pierāda, it īpaši skat. 1984. gada 12. jūlija spriedumu lietā 184/83 Hofmann (Recueil, 3047. lpp., 27. punkts), 1995. gada 17. oktobra spriedumu lietā C‑450/93 Kalanke (Recueil, I‑3051. lpp., 18. un nākamie punkti), kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Abdoulaye u.c. (19. punkts).


32 – Pamatojoties uz 2007. gada datiem par bērna kopšanas atvaļinājumu, laulātie Leone norāda, ka to ir izmantojuši 94 % sieviešu un tikai 6 % vīriešu un, vispārīgāk, periodā no 2007. līdz 2011. gadam nodarbinātību ģimenes apstākļu dēļ bija pārtraukuši 0–2 % vīriešu un 98 %–100 % sieviešu.


33 – Institut national de la statistique et des études économiques [Valsts statistikas un ekonomisko pētījumu institūts] (Insee) ir uzsvēris, ka, “neraugoties uz [..] ģimenes tiesībām attiecībā uz bērniem [kas mazina atšķirības attiecībā uz iemaksām pensiju fondā], pensiju apjoms [tas nozīmē, izņemot pensijas dzīvesbiedra nāves gadījumā] sievietēm ir daudz zemāks nekā vīriešiem. Lai arī atšķirības mazinās, tās saglabāsies attiecībā uz to sieviešu paaudzēm, kas pašlaik ir aktīvi nodarbinātas”. Tajā ir precizēts, ka “sievietes bieži vien pēc bērnu piedzimšanas uz laiku pārtrauc darbu”, ka 2010. gadā 31 % sieviešu un tikai 7 % vīriešu ir strādājuši nepilnu darba laiku bērnu dēļ, turklāt šis pirmais rādītājs ir 47 % sieviešu, kurām ir trīs vai vairāk bērnu (skat. Femmes et hommes –Regards sur la paritéÉdition 2012, Insee Références, Parīze, 2012, it īpaši 39. un nākamās lpp. un 112. lpp.).


34 – Tikai šie apstākļi izskaidro to, ka saskaņā ar laulāto Leone minēto statistiku kopš dekrēta 15. panta stāšanās spēkā sievietēm ir piešķirti vidēji 6,9 ceturkšņi papildu darba stāža saistībā ar bērnu audzināšanu, savukārt valsts slimnīcās nodarbinātajiem vīriešiem netika piešķirts neviens papildu darba stāža ceturksnis.


35 – Insee veiktajā pētījumā ir norādīts, ka “pēc bērna piedzimšanas viens vīrietis no deviņiem samazina savu darba laika ilgumu vai arī uz laiku pārtrauc nodarbinātību, turpretī to dara katra otrā sieviete” Francijā, un šī attiecība ir vēl lielāka Vācijā, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē (skat. 2013. gada jūnija Insee Première, Nr. 1454, http://www.insee.fr/fr/ffc/ipweb/ip1454/ip1454.pdf). Arī Komisijas Paziņojumā Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai – Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija, 2010.–2015. (COM(2010) 491, galīgā redakcija, 7. lpp.) ir norādīts, ka “daudz sieviešu strādā nepilna laika darba dienu un ir noslēgušas netipiskus līgumus – lai gan tas ļauj viņām palikt darba tirgū, pildot ģimenes aprūpes pienākumus, tas var negatīvi atsaukties uz viņu algu, karjeras izaugsmi, paaugstinājuma saņemšanu un pensiju”.


36 – Nosacījumi, kas reglamentē Dekrēta par pašvaldību ierēdņiem 15. pantā paredzēto piekļuvi papildu darba stāžam, būtībā ir līdzīgi tiem, kas paredzēti L. 24. un 37. pantā attiecībā uz priekšlaicīgu pensionēšanos, kaut arī šajā ziņā pastāv trīs būtiskas atšķirības. Pirmā atšķirība ir tā, ka papildu darba stāžu piešķir, ja ieinteresētā persona ir uzaudzinājusi vismaz vienu bērnu, savukārt priekšlaicīgas pensionēšanās gadījumā runa ir par trijiem bērniem. Otrā atšķirība ir tā, ka priekšlaicīgas pensionēšanās gadījumā nodarbinātības pārtraukuma ilgums ir precīzi noteikts un tas ir tieši saistīts ar bērna piedzimšanu vai bērna uzņemšanu, ja bērns tiek adoptēts, pretēji tam, kas ir attiecināms uz papildu darba stāžu. Trešā atšķirība ir tā, ka periodi, kuros netika veiktas obligātās iemaksas pamatpensijas shēmā, tiek atzīti par noteikto nodarbinātības pārtraukumu un dod tiesības uz priekšlaicīgu pensionēšanos, kas savukārt nav attiecināms uz papildu darba stāžu.


37 – Šajā spriedumā Tiesa ir nospriedusi, ka ar Pensiju kodeksa L. 24. pantu, kas toreiz bija spēkā, minētais vienlīdzības princips tika pārkāpts tādējādi, ka tiesības uz tūlītēju pensionēšanos tajā tika paredzētas tikai ierēdnēm sievietēm, kuru laulātajam bija invaliditāte vai neārstējama slimība, kas šo iemeslu dēļ nevarēja iesaistīties jebkādā profesijā, un līdz ar to šīs tiesības netika nodrošinātas ierēdņiem vīriešiem, kas atradās tādā pašā situācijā.


38 – Proti, periodā no četrām nedēļām pirms bērna piedzimšanas (vai adopcijas) līdz sešpadsmit nedēļām pēc tās.


39 – Proti, tie ir grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, paternitātes atvaļinājums, adopcijas atvaļinājums, bērna kopšanas atvaļinājums, bērna aprūpes atvaļinājums vai arī iespēja audzināt bērnu, kurš nav sasniedzis astoņu gadu vecumu.


40 – Šajā ziņā skat. 44. punktu secinājumos, kurus esmu sniedzis iepriekš minētajā lietā Amédée.


41 – Par minētā atvaļinājuma īpatnībām un mērķiem, kādus ir atzinusi Tiesa, it īpaši skat. 2013. gada 19. septembra spriedumu lietā C‑5/12 Betriu Montull (49. un nākamie punkti, kā arī tajā minētā judikatūra).


42 – Atgādināšu, ka tiesības uz vienlaikus obligātu un apmaksātu grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu ir paredzētas gan Savienības tiesībās, gan Starptautiskajās Darba organizācijas konvencijās (skat. 33. un nākamos punktus secinājumos, kurus esmu sniedzis iepriekš minētajā lietā Amédée).


43 – Ņemot vērā, ka tiesības uz priekšlaicīgu pensionēšanos, par kurām ir runa šajā lietā, tiek piešķirtas tikai tad, ja attiecīgās personas apgādībā ir bijuši vismaz trīs bērni.


44 – Šai vecāku kategorijai nav paredzēts grūtniecības un dzemdību atvaļinājums un paternitātes atvaļinājums.


45 – EKL 141. panta 4. pantā arī ir paredzēta tāda pati iespēja noteikt atkāpi – pat ja tā ir vispārināta –, kura saskaņā ar Nolīguma par sociālo politiku, kas noslēgts starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, izņemot Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti (OV 1992, C 191, 91. lpp.; turpmāk tekstā – “Nolīgums par sociālo politiku”), 6. panta 3. punktu tika piemērota tikai sievietēm līdz 1999. gada 1. maijam, kad stājās spēkā Amsterdamas līgums. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. panta 2. punktā arī ir noteikts, ka “[vīriešu un sieviešu] līdztiesības princips neliedz saglabāt vai noteikt pasākumus, kuri paredz īpašas priekšrocības nepietiekami pārstāvētam dzimumam”.


46 – Skat. it īpaši spriedumu lietā Kenny u.c. (minēts iepriekš, 36. un 37. punkts un tajos minētā judikatūra).


47 – Skat. 52. un nākamos punktus minētajos secinājumos.


48 – Šā sprieduma 52. un 60.–67. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka tāds pasākums kā L. 12. pantā, redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietā, nevarēja tikt uzskatīts par tādu, kas varētu kompensēt nelabvēlīgu situāciju, kādā atrodas ierēdņu sieviešu karjeras, Nolīguma par sociālo politiku 6. panta 3. punkta izpratnē (līdzvērtīgs EKL 141. panta 4. punktam), jo saskaņā ar to papildu darba stāžs tika piešķirts tikai mātēm brīdī, kad viņas aizgāja pensijā, nesniedzot viņām tādu palīdzību, ka viņām tiktu kompensētas grūtības, ar kurām viņas varēja saskarties savā profesionālajā jomā.


49 – Šajā ziņā skat. šo secinājumu 40. punktu.


50 – Komisija uzskata, ka, gluži pretēji, šī priekšlaicīgas pensionēšanās pasākuma īstenošana varētu veicināt ierēdņu sieviešu izstumšanu no profesionālās dzīves un liegt viņām iespēju turpināt karjeru.


51 – Pēc analoģijas attiecībā uz nosacījumu par likumā noteiktu pensionēšanās vecumu atkarībā no dzimuma skat. 2008. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑46/07 Komisija/Itālija (57. un 58. punkts).


52 – Skat. 58. un 59. punktu secinājumos, kurus esmu sniedzis minētajā lietā.


53 – Turpat (57. punkts).


54 – Tādējādi Direktīvas 2006/54 preambulas 22. apsvērumā kā viens no pozitīvās rīcības pasākumiem ir minēts tas, ka, “ņemot vērā pašreizējo situāciju, dalībvalstu mērķim vajadzētu būt sieviešu stāvokļa uzlabošanai darba dzīvē”.