Prasība, kas celta 2010. gada 11. augustā - Van Parys/Komisija

(lieta T-324/10)

Tiesvedības valoda - holandiešu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Léon Van Parys NV (Antverpene, Beļģija) (pārstāvji - P. Vlaemminck un A. Hubert, advocaten)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

atcelt Komisijas 2010. gada 6. maija lēmumu lietā REC 07/07, ar ko ir konstatēts, ka zināmā gadījumā ievedmuitas nodokļu vēlāka iegrāmatošana ir attaisnojama un šo nodokļu atlaišana konkrētam muitas nodokļu parādniekam ir attaisnojama, tomēr citam muitas nodokļu parādniekam nav attaisnojama;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja un tās muitas aģents laika posmā no 1998. gada 22. jūnija līdz 1998. gada 8. novembrim Antverpenes muitas iestādēm esot iesniegušas viltotas Spānijas AGRIM licences par banānu importu no Ekvadoras. Tādējādi tā esot nepamatoti pieprasījusi preferenciālā režīma piemērošanu.

Visas it kā viltotās Spānijas licences, kuras bija par pamatu vēlākai iekasēšanai, prasītāja saņēma no sava starpnieka - nodokļu pārstāvja Portugālē, ar kuru prasītājas meitas sabiedrība Itālijā jau vairākus gadus sadarbojās sakarā ar Spānijas un Portugāles licenču iepirkšanu.

Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvalde iesniedza Eiropas Komisijai pieteikumu par vēlākas iekasēšanas neveikšanu un/vai vēlāk iekasēto nodokļu atlaišanu. Attiecībā uz importu par 1999. gadu Eiropas Komisija pieņēma noraidošu lēmumu, par ko prasītāja cēla šo prasību par tiesību akta atcelšanu.

Prasības atcelt minēto lēmumu atbalstam prasītāja ir izvirzījusi sešus pamatus.

Pirmkārt, tā apgalvo, ka ir noticis Kopienas Muitas kodeksa 239. panta, Regulas (EEK) Nr. 1442/93 un Regulas (EK) Nr. 2362/98, kā arī PTO aprakstīto vispārpieņemto tirdzniecības paražu pārkāpums. Komisija esot pārkāpusi noteikumus, saskaņā ar kuriem ir atļauta licenču lietošanas tiesību iegūšana atbilstoši prasītājas izmantotajai tirdzniecības metodei, jo tā esot nepamatoti atzinusi, ka prasītāja ir pieļāvusi nolaidību.

Otrkārt, tā izvirza Kopienas Muitas kodeksa 239. panta un samērīguma principa pārkāpumu. Komisija esot atzinusi, ka konstatētais Spānijas licenču viltojums pārsniedzot parasto risku tirdzniecībā un ka šī situācija esot jāuzskata par īpašu. Tomēr prasītāja nepiekrīt tam, ka tā neesot rīkojusies kā rūpīgs tirgotājs un ka tā rezultātā neesot tikuši izpildīti Kopienas Muitas kodeksa 239. panta nosacījumi.

Treškārt, Komisija esot pārkāpusi Kopienas Muitas kodeksa 239. pantu, EKL 211. pantu, tiesiskās paļāvības aizsardzības principu un vispārīgo tiesību principu patere legem quam ipse fecisti. Tā prasītājai esot izvirzījusi stingrākas rūpības prasības nekā ir paredzēts tiesiskajā regulējumā un raksturīgs attiecīgajā nozarē, kaut arī Komisija un Spānijas iestādes neesot izpildījušas pašas savos tiesību aktos paredzētos pienākumus.

Ceturtkārt, esot pārkāpts Kopienas Muitas kodeksa 239. pants un vienlīdzīgas attieksmes princips, jo Komisija importu par 1998. gadu esot aplūkojusi savādāk kā importu par 1999. gadu.

Piektkārt, esot pārkāpts Kopienas Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts. Bez papildus darbībām neesot iespējams konstatēt, ka nav notikusi Spānijas iestāžu maldība 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē.

Sestkārt, esot pārkāptas būtiskas formas prasības, kā arī neesot ievērotas prasītājas tiesības uz aizstāvību.

____________