PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2007. gada 7. februārī
Apvienotās lietas T‑118/04 un T‑134/04
Giuseppe Caló
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Ierēdņi – Direktora iecelšana citā – galvenā padomnieka amatā – Dienesta intereses – Darba līdzvērtība – Eurostat reorganizācija – Iecelšana direktora amatā – Paziņojums par vakanci – Pienākums norādīt pamatojumu – Kandidātu nopelnu izvērtējums – Prasība atcelt tiesību aktu – Prasība par zaudējumu atlīdzību
Priekšmets Prasība, pirmkārt, atcelt Komisijas 2003. gada 9. jūlija lēmumu iecelt prasītāju, kas ieņem direktora amatu, citā – galvenā padomnieka amatā un Komisijas 2003. gada 1. oktobra lēmumu par Eurostat reorganizāciju daļā, kurā tiek apstiprināta prasītāja iecelšana citā amatā, kā arī prasība atlīdzināt prasītājam varbūtēji nodarīto morālo kaitējumu un, otrkārt, prasība atcelt Komisijas 2004. gada 30. marta lēmumu par N. iecelšanu Eurostat direktorāta “Lauksaimniecības, zivsaimiecības, strukturālo fondu un vides statistika” direktora amatā un par prasītāja kandidatūras uz šo amatu noraidījumu
Nolēmums Lietā T‑118/04 piespriest Komisijai samaksāt prasītājam summu EUR 1 apmērā kā zaudējumu atlīdzību par dienesta pārkāpumu. Lietā T‑134/04 piespriest Komisijai samaksāt prasītājam summu EUR 5000 apmērā kā zaudējumu atlīdzību par dienesta pārkāpumu. Pārējā daļā prasību noraidīt. Lietā T‑118/04 Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati, ieskaitot tos, kas attiecas uz pagaidu noregulējuma tiesvedību Pirmās instances tiesā, un atlīdzina vienu piektdaļu no prasītāja tiesāšanās izdevumiem, ieskaitot tos, kas attiecas uz pagaidu noregulējuma tiesvedību Pirmās instances tiesā. Lietā T‑118/04 prasītājs sedz četras piektdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem, ieskaitot tos, kas attiecas uz pagaidu noregulējuma tiesvedību Pirmās instances tiesā. Lietā T‑134/04 Komisija atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tos, kas attiecas uz pagaidu noregulējuma tiesvedību Pirmās instances tiesā.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Pārcelšana citā amatā – Iecelšana citā amatā – Nošķiršanas kritērijs
(Civildienesta noteikumu 4. pants, 7. panta 1. punkts un 29. pants)
2. Ierēdņi – Iecēlējinstitūcija – Pilnvaru izmantošana
(Civildienesta noteikumu 2. panta 1. punkts)
3. Ierēdņi – Dienestu organizēšana – Personāla iecelšana amatā
(Civildienesta noteikumu 7. panta 1. punkts)
4. Ierēdņi – Dienestu organizēšana – Personāla iecelšana amatā
(Civildienesta noteikumu 7. panta 1. punkts)
5. Ierēdņi – Dienestu organizēšana – Personāla iecelšana amatā
(Civildienesta noteikumu 7. panta 1. punkts)
6. Ierēdņi – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība – Dienesta pārkāpums
7. Ierēdņi – Paziņojums par vakanci – Priekšmets
(Civildienesta noteikumu 29. panta 1. punkts)
8. Ierēdņi – Amata vakance – Salīdzinošs kandidātu nopelnu izvērtējums
(Civildienesta noteikumu 29. panta 1. punkts)
9. Ierēdņi – Pieņemšana darbā – Amats, iecelšana kurā ir Komisijas locekļu kolēģijas kompetencē
(Civildienesta noteikumu 14. pants)
10. Ierēdņi – Nelabvēlīgs lēmums – Kandidatūras noraidīšana
(Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkts un 91. panta 2. un 4. punkts)
1. No Civildienesta noteikumu sistēmas izriet, ka pārcelšana citā amatā šī jēdziena tiešajā nozīmē notiek tikai tad, ja ierēdnis tiek pārcelts uz vakantu amata vietu. No tā izriet, ka jebkura pārcelšana citā amatā kā tāda ir pakļauta Civildienesta noteikumu 4. un 29. pantā paredzētajām formalitātēm. Turpretī šīs formalitātes nav piemērojamas ierēdņa iecelšanas citā amatā gadījumā, jo šādas pārcelšanas rezultātā nerodas vakanta amata vieta.
Tomēr lēmumi par iecelšanu citā amatā – tāpat kā pārcelšana citā amatā saistībā ar attiecīgo ierēdņu tiesību un likumīgo interešu aizsardzību – tiek pakļauti Civildienesta noteikumu 7. panta 1. punkta normām, it īpaši tādā ziņā, ka ierēdņu iecelšanu citā amatā var veikt tikai dienesta interesēs un ievērojot darba līdzvērtību.
(skat. 49., 53. un 99. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1981. gada 24. februāris, 161/80 un 162/80 Carbognani un Coda Zabetta/Komisija, Recueil, 543. lpp., 21. punkts; 1988. gada 23. marts, 19/87 Hecq/Komisija, Recueil, 1681. lpp., 6. punkts; 1990. gada 7. marts, C‑116/88 un C‑149/88 Hecq/Komisija, Recueil, I‑599. lpp., 11. punkts; 1994. gada 9. augusts, C‑398/93 P Rasmussen/Komisija, Recueil, I‑4043. lpp., 11. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1998. gada 22. janvāris, T‑98/96 Costacurta/Komisija, Recueil FP, I‑A‑21. un II‑49. lpp., 36. punkts; 1998. gada 15. septembris, T‑23/96 De Persio/Komisija, Recueil FP, I‑A‑483. un II‑1413. lpp., 79. punkts; 2001. gada 6. marts, T‑100/00 Campoli/Komisija, Recueil FP, I‑A‑71. un II‑347. lpp., 29. punkts; 2002. gada 26. novembris, T‑103/01 Cwik/Komisija, Recueil FP, I‑A‑229. un II‑1137. lpp., 30. punkts.
2. Tālākdeleģēšana vai atkāpes no pilnvaru sadales kritērijiem, ko Civildienesta noteikumi paredz iecēlējinstitūcijai, nevar padarīt par spēkā neesošu administrācijas veiktu darbību, izņemot gadījumu, ja šādas tālākdeleģēšanas vai atkāpju rezultātā rastos risks nodarīt kaitējumu kādai no garantijām, ko ierēdnim piešķir Civildienesta noteikumi vai labas pārvaldības noteikumi personāla vadības jomā.
Tāpēc apstāklis, ka – īpaši kontekstā, kad prezumēti nopietni pārkāpumi administrācijas darbībā, – lēmumu par ierēdņa iecelšanu citā amatā pieņēma Komisijas locekļu kolēģija, kaut gan šī iestāde bija deleģējusi šādu kompetenci ieinteresētās personas ģenerāldirektoram atbilstoši Civildienesta noteikumu 2. pantam, nevar šo lēmumu padarīt par spēkā neesošu. Šādā situācijā fakts, ka lēmumu pieņēma deleģējošā iestāde, kurai sākotnēji bija šīs pilnvaras, ir jāuzskata par tādu, kas piešķir augstāku aizsardzību citā amatā ieceļamā ierēdņa interesēm. Turklāt tas atbilst labas pārvaldības principam, ka viena un tā pati iestāde veic gan vajadzīgos administratīvos pasākumus, lai atbilstoši rīkotos nopietnu pārkāpumu gadījumā, gan arī lēmumus personāla vadības jomā, ko tā uzskata par nepieciešamiem. Visbeidzot, īpašie apstākļi – tādi kā prezumēto nopietno vadības pārkāpumu konteksts – pilnībā pamato izņēmuma atkāpi no labas pārvaldības mērķa un racionālas cilvēkresursu izmantošanas, ko cenšas nodrošināt ar atbilstoši Civildienesta noteikumu 2. pantam piešķirto deleģēšanu, kas veicina atbildības tuvināšanu tiem līmeņiem, kuri ciešāk saistīti ar vajadzību administrēšanu.
(skat. 66.–68., 70. un 71. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1973. gada 30. maijs, 46/72 De Greef/Komisija, Recueil, 543. lpp., 18. un 21. punkts; 1973. gada 30. maijs, 49/72 Drescig/Komisija, Recueil, 565. lpp., 10. un 13. punkts; De Persio/Komisija, minēts iepriekš, 110.–112. punkts.
3. Ja izrādās, ka ģenerāldirektorātā ir izdarīti pārkāpumi, administrācija nepieļauj acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka dienesta intereses pamato visu direktoru atstādināšanu no viņu vadības amatiem un viņu iecelšanu citos – galveno padomnieku amatos, lai nodrošinātu par šiem pārkāpumiem veicamo pārbaužu neatkarību un pareizu norisi un it īpaši izmeklēšanu par viņu iespējamo lomu šajos pārkāpumos. Šajā ziņā, ņemot vērā, ka mērķis nav sodīt direktorus vai novērst pārkāpumu turpināšanos, nav nozīmes tam, ka pārbaudes liecināja, ka direktoram nevar pārmest nekādu pienākumu neizpildi, jo uz šo apstākli direktors katrā ziņā nevar pamatoties, iebilstot pret lēmumu par iecelšanu citā amatā, jo tas ir jāvērtē, ņemot vērā lēmuma pieņemšanas brīdī esošos tiesiskos un faktiskos apstākļus.
Šādu vērtējumu nevar atspēkot apgalvojums par Komisijas un it īpaši dažu tās locekļu interešu esamību šajā lietā, kuri esot vainojami apstāklī, ka savlaicīgi netika veikti pasākumi pēc tam, kad viņi saņēma informāciju par nopietnām aizdomām par pārkāpumiem attiecīgā ģenerāldirektorāta vadībā, jo, tā kā netika konstatēts, ka lēmums būtu pretējs dienesta interesēm, nepastāv jautājums par pilnvaru nepareizu izmantošanu.
(skat. 108., 110., 111., 114. un 115. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1992. gada 10. jūlijs, T‑59/91 un T‑79/91 Eppe/Komisija, Recueil, II‑2061. lpp., 57. punkts; 1997. gada 19. jūnijs, T‑73/96 Forcat Icardo/Komisija, Recueil FP, I‑A‑159. lpp. un II‑485. lpp., 39. punkts; Campoli/Komisija, minēts iepriekš, 63. punkts; 2003. gada 4. jūnijs, T‑124/01 un T‑320/01 Del Vaglio/Komisija, Recueil FP, I‑A‑157. un II‑767. lpp., 77. punkts.
4. Lēmuma par iecelšanu citā amatā, kas pieņemts atbilstoši dienesta interesēm, tiesiskumu pats par sevi nevar ietekmēt apstāklis, ka ar to publiskošanu, ko veica administrācija, varēja kļūdaini tikt radīts priekšstats, ka citā amatā ieceltais ierēdnis varētu būt vainīgs vai vismaz turēts aizdomās par līdzdalību pārkāpumos. Šis apstāklis tomēr var būt būtisks faktors, izvērtējot prasību par zaudējumu atlīdzību, ko cēlusi ieinteresētā persona.
(skat. 120. un 121. punktu)
5. Tā kā vienkāršs iekšējs organizatoriskais pasākums, kas veikts dienesta interesēs, – tāds kā iecelšana citā amatā, nerada kaitējumu ierēdņa stāvoklim vai amata un pakāpes atbilstības principam, pirms šī lēmuma nav nedz jāuzklausa ieinteresētā persona, nedz arī tam jāpievieno pamatojums.
(skat. 122., 126. un 142. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1990. gada 7. marts, Hecq/Komisija, minēts iepriekš, 14. punkts; Cwik/Komisija, minēts iepriekš, 62. punkts.
6. Administrācija izdara dienesta pārkāpumu, kura rezultātā var iestāties tās atbildība, ja tā, izplatot sabiedrībai brīvi pieejamu preses paziņojumu, rada iespaidu, ka ierēdnis, kas tiek iecelts citā amatā dienesta interesēs, bija iesaistīts noteiktos pārkāpumos, pat neraugoties uz to, ka lēmums par iecelšanu citā amatā pats par sevi nav prettiesisks. Šāds pārkāpums minētajam ierēdnim rada morālo kaitējumu, jo viņš nonāk situācijā, kurā viņam ir pastāvīgi jāattaisnojas gan kolēģiem, gan arī personām ārpus dienesta.
(skat. 155.–157. punktu)
7. Kaut arī paziņojumā par vakanci ieinteresētajām personām ir jānorāda pēc iespējas precīzāka informācija par nosacījumiem, kas prasīti attiecīgā amata ieņemšanai, paziņojums par vakanci amatam A2 pakapē var – fiksējot šos noteikumus – piešķirt iecēlējinstitūcijai zināmu rīcības brīvību, ņemot vērā konkrētā amata pienākumu nozīmīgumu. No tā izriet, ka gadījumā, ja paziņojumā par A2 pakāpes direktora amata vakanci ir norādītas pietiekoši precīzas prasības, lai ļautu iecēlējinstitūcijai veikt salīdzinošu dažādo kandidātu nopelnu izvērtējumu, fakts, ka tā teksts tika sagatavots identiski citiem paziņojumiem, kas tika publicēti tajā pašā dienā par tās pašas pakāpes citiem amatiem, bet ar atšķirīgām kompetencēm, nepierāda, ka tas būtu prettiesisks.
(skat. 180., 181. un 183. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1997. gada 18. marts, T‑178/95 un T‑179/95 Picciolo un Caló/Reģionu komiteja, Recueil FP, I‑A‑51. un II‑155. lpp., 87. punkts; 2001. gada 20. septembris, T‑95/01 Coget u.c./Revīzijas palāta, Recueil FP, I‑A‑191. un II‑879. lpp., 67. punkts.
8. Saistībā ar iespējamās kļūdas konstatēšanu ierēdņa izvēlē A2 pakāpes amatam, kas ietver ļoti lielu atbildību, šādai kļūdai ir jābūt acīmredzamai un tai ir jāpārsniedz iecēlējinstitūcijai piešķirtā plašā rīcības brīvība, salīdzinot kandidātu nopelnus un izvērtējot dienesta intereses. Pirmās instances tiesas kontrole ietver vienīgi jautājuma noskaidrošanu, vai – ņemot vērā apsvērumus, uz kuriem savā novērtējumā pamatojusies minētā iestāde –, tā ir ievērojusi saprātīgas robežas un nav izmantojusi savu varu acīmredzami kļūdainā veidā vai arī citiem mērķiem, nevis tiem, kuriem tai šī vara tika piešķirta. Pirmās instances tiesa tādējādi nevar ar savu vērtējumu aizstāt iecēlējinstitūcijas veikto kandidātu nopelnu un kvalifikāciju vērtējumu, ja neviens pierādījums lietas materiālos neļauj uzskatīt, ka, izvērtējot kandidātu nopelnus un kvalifikāciju, minētā iestāde būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu.
Šie principi ir piemērojami it īpaši, ja Pirmās instances tiesai ir jāpārbauda, vai vakantās amata vietas aizpildīšanai izvēlētais kandidāts faktiski atbilst paziņojumā par amata vakanci norādītajiem nosacījumiem un it īpaši, vai viņam ir profesionālā pieredze, kas atbilst paziņojumā par amata vakanci pieprasītajam līmenim. Šajā ziņā fakts, ka prasītājs atbilst šiem nosacījumiem, pats par sevi nepierāda, ka iecēlējinstitūcija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, izvirzot attiecīgajam amatam otru kandidātu. Tāpat šāds pierādījums nav apstāklis, ka prasītāja profesionālā pieredze bija lielāka nekā veiksmīgajam kandidātam.
Iecēlējinstitūcija it īpaši nepārsniedz savu plašo rīcības brīvību, ja tā uzskata, ka kandidāts, kurš, būdams Komisijas locekļa kabineta vadītājs, ar šo pieredzi un – ņemot vērā, ka kabinets ir administratīva vienība, kuras sastāvā ir aptuveni desmit darbinieki. – atbilst nosacījumam, ka ir nepieciešamas atzītas spējas vadīt svarīgu administratīvo vienību, jo šis nosacījums ir saistīts ne vien ar šādas vienības faktisko vadīšanu, bet arī ar atzītu spēju to vadīt, kas var izrietēt no pieredzes un faktoriem, kas ne vienmēr nozīmē liela darbinieku skaita vadīšanu.
(skat. 205., 209., 212. un 213. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: Picciolo un Caló/Reģionu komiteja, minēts iepriekš, 85. punkts; 1997. gada 29. maijs, T‑6/96 Contargyris/Padome, Recueil FP, I‑A‑119. un II‑357. lpp., 120. punkts; Coget u.c./Revīzijas palāta, minēts iepriekš, 92. un 124. punkts; 2002. gada 9. jūlijs, T‑158/01 Tilgenkamp/Komisija, Recueil FP, I‑A‑111. un II‑595. lpp., 59. punkts; 2003. gada 5. novembris, T‑240/01 Cougnon/Tiesa, Recueil FP, I‑A‑263. un II‑1283. lpp., 97. punkts.
9. Netiek pārkāpts Civildienesta noteikumu 14. pants, ja Komisijas locekļa kabineta vadītājs, kurš ir kandidāts uz amatu, iecelšana kurā ir šīs iestādes locekļu kolēģijas kompetencē, atturas piedalīties kabineta vadītāju grupas sanāksmē, kurai ir jāsagatavo šī lēmuma pieņemšana, un viņš šajā sanāksmē tiek aizstāts ar citu tā paša kabineta locekli. Ne Civildienesta noteikumu 14. pants, ne jebkura cita tiesību norma nenosaka, ka gadījumā, ja ierēdnis atturas no lēmumu pieņemšanas lietā vai risinājuma, kurā viņš ir personiski ieinteresēts, visiem ierēdņiem, kuri ir viņa pakļautībā, arī būtu jāatturas no lēmumu pieņemšanas. Turklāt vienīgi tāds fakts, ka šis ierēdnis piedalījās instancē, kas bija iesaistīta lēmuma par iecelšanu amatā sagatavošanā, nav nozīmīgs un neļauj uzskatīt, ka viņš tika “aicināts” Civildienesta noteikumu 14. panta nozīmē ieņemt nostāju jautājumā par šī lēmuma pieņemšanu, ja viņš nav piedalījies tā sagatavošanā, un kuru katrā ziņā galīgi pieņēma Komisijas kolēģija.
(skat. 246.–248. punktu)
10. Gadījumā, ja prasība ir celta, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 91. panta 4. punktu, par lēmumu, ar kuru noraidīta kandidatūra, nepievienojot pamatojumu, iecēlējinstitūcija, lai labotu šo trūkumu, var pamatot lēmumu pēc prasības celšanas, ja minētā prasība ir apturēta, kamēr tiek pieņemts tiešs vai netiešs lēmums par sūdzības noraidīšanu. Tomēr pēc četru mēnešu perioda beigām kopš sūdzības iesniegšanas, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā un iezīmē brīdi, kad uzskatāms, ka pieņemts netiešs lēmums par sūdzības noraidīšanu un attiecīgi tiek atsākts process Kopienu tiesā, pamatojuma neesamību vairs nevar aizstāt ar iecēlējinstitūcijas sniegtiem paskaidrojumiem.
Faktiski prasītājs pēc minētā termiņa beigām tādējādi patiesībā ir identiskā stāvoklī tam, kādā tas būtu bijis, ja nebūtu izmantojis 91. panta 4. punktā paredzēto iespēju, bet būtu cēlis prasību par to pašu netiešo lēmumu par noraidīšanu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punktu šī lēmuma pieņemšanas dienā, šādā gadījumā atbilde uz sūdzību, kas saņemta pēc prasības celšanas, nevarētu kompensēt pamatojuma neesamību. Ja pamatotos uz tādu interpretāciju, atbilstoši kurai attiecībā uz apelāciju saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 4. punktu iecēlējinstitūcija varētu sniegt savā lēmumā pamatojumu ne tikai pēc prasības celšanas, bet arī pēc četru mēnešu termiņa beigām pēc sūdzības iesniegšanas, administrācija atrastos izdevīgākā stāvoklī nekā tad, ja tiktu iesniegta apelācijas sūdzība saskaņā ar 91. panta 2. punktu. Papildus tam, ka 91. panta 2. punktā šāda iespēja vispār nav paredzēta, nepastāv nekāds objektīvs iemesls šādas atšķirības pamatojumam. Tieši pretēji – kad iecēlējinstitūcija tiek informēta, ka ierēdnis ir izmantojis 91. panta 4. punktā paredzēto iespēju un ka prasību izskata Kopienu tiesa, ir pamats īpaši stingri pieprasīt, lai tā savlaicīgi pamato apstrīdēto lēmumu.
(skat. 272.–274. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1981. gada 26. novembris, 195/80 Michel/Parlaments, Recueil, 2861. lpp., 22. punkts; 1993. gada 9. decembris, C‑115/92 P Parlaments/Volger, Recueil, I‑6549. lpp., 23. punkts; 2004. gada 23. septembris, C‑150/03 P Hectors/Parlaments, Recueil, I‑8691. lpp., 50. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1993. gada 3. marts, T‑25/92 Vela Palacios/EESK, Recueil, II‑201. lpp., 25. punkts; 2001. gada 20. jūlijs, T‑351/99 Brumter/Komisija, Recueil FP, I‑A‑165. un II‑757. lpp., 33. punkts; 2002. gada 20. februāris, T‑117/0 Roman Parra/Komisija, Recueil FP, I‑A‑27. un II‑121. lpp., 26. punkts; 2004. gada 6. jūlijs, T‑281/01 Huygens/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑203. un II‑903. lpp., 108. punkts.