VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)
2023. gada 25. janvārī (*)
Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Ar notiekošu likumdošanas procesu saistīti dokumenti – Padomes darba grupas – Dokumenti, kas attiecas uz tiesību akta priekšlikumu par grozījumiem Direktīvā 2013/34/ES par noteiktu veidu uzņēmumu gada finanšu pārskatiem, konsolidētajiem finanšu pārskatiem un saistītiem ziņojumiem – Daļējs piekļuves atteikums – Atcelšanas prasība – Interese celt prasību – Pieņemamība – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmā daļa – Izņēmums saistībā ar lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību
Lietā T‑163/21
Emilio De Capitani, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko pārstāv O. Brouwer, advokāts, un S. Gallagher, solicitor,
prasītājs,
ko atbalsta
Beļģijas Karaliste, ko pārstāv C. Pochet, L. Van den Broeck un M. Jacobs, pārstāvji,
Nīderlandes Karaliste, ko pārstāv M. Bulterman, M.H.S. Gijzen un J. Langer, pārstāvji,
Somijas Republika, ko pārstāv M. Pere, pārstāve,
un
Zviedrijas Karaliste, ko pārstāv C. Meyer‑Seitz un R. Shahsavan Eriksson, pārstāves,
personas, kas iestājušās lietā,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv J. Bauerschmidt un K. Pavlaki, pārstāvji,
atbildētāja,
VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)
apspriedes laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Kornezovs [A. Kornezov] (referents), tiesneši E. Butidžidžs [E. Buttigieg], K. Kovalika‑Baņčika [K. Kowalik‑Bańczyk], G. Hese [G. Hesse] un D. Petrlīks [D. Petrlík],
sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
pēc 2022. gada 22. septembra tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savu prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu, prasītājs Emilio De Capitani lūdz atcelt Eiropas Savienības Padomes Lēmumu SGS 21/000067 (2021. gada 14. janvāris), ar ko Padome atteica viņam piekļuvi noteiktiem dokumentiem ar kodu “WK”, ar kuriem notikusi apmaiņa Padomes darba grupās likumdošanas procedūrā 2016/0107 (COD) par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/34/ES (2013. gada 26. jūnijs) par noteiktu veidu uzņēmumu gada finanšu pārskatiem, konsolidētajiem finanšu pārskatiem un saistītiem ziņojumiem, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/43/EK un atceļ Padomes Direktīvas 78/660/EEK un 83/349/EEK (OV 2013, L 182, 19. lpp.) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Tiesvedības priekšvēsture
2 2020. gada 15. oktobrī prasītājs saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) iesniedza pieteikumu par piekļuvi noteiktiem dokumentiem, ar kuriem notikusi apmaiņa Padomes Uzņēmējdarbības tiesību jautājumu darba grupā saistībā ar likumdošanas procedūru 2016/0107 (COD), kas norisinājās pieteikuma iesniegšanas brīdī.
3 2020. gada 10. novembrī Padome daļēji apmierināja šo pieteikumu, nosūtot prasītājam septiņus dokumentus un pilnībā atsakot piekļuvi septiņiem citiem dokumentiem, proti, dokumentiem ar atsauces numuriem WK 6662/18, WK 14969/17 REV 1, WK 14969/17 INIT, WK 5230/17, WK 12197/17, WK 12197/17 REV1 un WK 10931/17 (turpmāk tekstā – “strīdīgie dokumenti”), pamatojoties uz to, ka to publiskošana var nopietni kaitēt Padomes lēmumu pieņemšanai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas izpratnē.
4 2020. gada 25. novembrī prasītājs iesniedza Padomei atkārtotu pieteikumu, kurā viņš vēlreiz lūdza piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem.
5 2021. gada 14. janvārī Padome pieņēma apstrīdēto lēmumu, ar kuru tā apstiprināja savu atteikumu piešķirt piekļuvi apstrīdētajiem dokumentiem, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu.
Lietas dalībnieku prasījumi
6 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
7 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt kā acīmredzami nepieņemamu vai pakārtoti – kā nepamatotu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
8 Personas, kas iestājušās lietā, – Beļģijas Karaliste, Nīderlandes Karaliste, Somijas Republika un Zviedrijas Karaliste – apgalvo, ka tās atbalsta prasītāja prasījumus.
Juridiskais pamatojums
Par prasītāja intereses celt prasību saglabāšanos
9 Padome, ar atsevišķu dokumentu formāli neizvirzot iebildi par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas, apgalvo, ka prasītāja interese celt prasību ir zudusi tiesvedības laikā tādēļ, ka ar 2021. gada 14. jūnija vēstuli Padome tam ir paziņojusi visus strīdīgos dokumentus. Tādējādi prasības iznākums vairs nevarot radīt prasītājam labumu un tātad prasībai vairs nav priekšmeta.
10 Prasītājs, kuru šajā ziņā atbalsta Nīderlandes Karaliste, Somijas Republika un Zviedrijas Karaliste, apstrīd savas intereses celt prasību zudumu tiesvedības laikā. Pirmkārt, viņš apgalvo, ka viņam laikus nav bijusi piekļuve strīdīgajiem dokumentiem, proti, laikposmā, kas viņam būtu ļāvis pilnībā un efektīvi īstenot savas Eiropas pilsoņa tiesības demokrātiskā sabiedrībā saistībā ar attiecīgo likumdošanas procedūru. Otrkārt, viņš uzskata, ka ir saglabājusies interese celt prasību, lai nodrošinātu, ka nākotnē Padomes pieļautais prettiesiskums neatkārtotos.
11 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka prasītāja interesei celt prasību, ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv prasības celšanas brīdī, pretējā gadījumā šāda prasība ir nepieņemama. Šim strīda priekšmetam – tāpat kā interesei celt prasību – ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā tiesvedība ir jāizbeidz, proti, prasības rezultātā lietas dalībniekam, kas cēlis šo prasību, ir jāspēj panākt labvēlīgu iznākumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 21. janvāris, Leino‑Sandberg/Parlaments, C‑761/18 P, EU:C:2021:52, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
12 Šajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka Padome strīdīgos dokumentus prasītājam ir paziņojusi 2021. gada 14. jūnijā, t.i., pēc šīs prasības celšanas. Tomēr Padome formāli nav atsaukusi apstrīdēto lēmumu, līdz ar to tiesiskajam strīdam ir saglabājies tā priekšmets (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 4. septembris, ClientEarth/Komisija, C‑57/16 P, EU:C:2018:660, 45. punkts, un 2021. gada 21. janvāris, Leino‑Sandberg/Parlaments, C‑761/18 P, EU:C:2021:52, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
13 Tādēļ atbilstoši šī sprieduma 11. punktā minētajai Tiesas judikatūrai ir jāizvērtē, vai prasītājs, neraugoties uz šo publiskošanu, joprojām varēja atsaukties uz interesi celt prasību, un tas nozīmē, ka ir jānosaka, vai minētās publiskošanas rezultātā prasītājs ir pilnībā sasniedzis mērķus, kurus viņš izvirzīja, iesniedzot pieteikumu par piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem, un tas nozīmē noteikt, vai šī publiskošana ir notikusi laikus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 4. septembris, ClientEarth/Komisija, C‑57/16 P, EU:C:2018:660, 47. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2021. gada 21. janvāris, Leino‑Sandberg/Parlaments, C‑761/18 P, EU:C:2021:52, 34. punkts).
14 Šajā ziņā, kā būtībā apgalvo prasītājs un Somijas Republika, ar savu sākotnējo 2020. gada 15. oktobra pieteikumu un 2020. gada 25. novembra atkārtoto pieteikumu prasītājs ir centies iegūt piekļuvi strīdīgajiem dokumentiem, lai uzzinātu nostājas, ko dalībvalstis ir paudušas Padomē, pēdējai minētajai rīkojoties kā vienam no likumdevējiem, un lai vajadzības gadījumā varētu par to informēt sabiedrību un šajā ziņā rosināt debates, pirms šī iestāde sagatavo savu nostāju attiecīgajā likumdošanas procedūrā.
15 Taču šajā lietā strīdīgo dokumentu publiskošana notika tikai pēc tam, kad Padome 2021. gada 3. martā bija pieņēmusi savu nostāju par sarunām minētajā procedūrā un pēc 2021. gada 1. jūnijā panāktās vienošanās starpiestāžu trialogā.
16 Tātad strīdīgo dokumentu publiskošana nav notikusi laikus, ņemot vērā mērķus informēt sabiedrību un rosināt debates, ko prasītājs vēlējās panākt ar savu pieteikumu par piekļuvi minētajiem dokumentiem šī sprieduma 13. punktā minētās judikatūras izpratnē (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 59. punkts, un 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 33. punkts). Proti, šīs publiskošanas brīdī bija pieņemta Padomes nostāja un trialogos bija panākta starpiestāžu vienošanās. Lai gan, protams, šajā brīdī likumdošanas procedūra vēl nebija formāli pabeigta, tomēr visbiežāk likumdevēji trialogos panāktu vienošanos pēc tam pieņem bez būtiskiem grozījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 72. punkts).
17 Tātad strīdīgo dokumentu publiskošanas rezultātā prasītājs nav pilnībā sasniedzis mērķus, kas bija izvirzīti viņa pieteikumā par piekļuvi šiem dokumentiem.
18 Attiecīgi ir jānoraida Padomes argumentācija par prasītāja intereses celt prasību zudumu tiesvedības laikā.
Par lietas būtību
19 Lai pamatotu savu prasību, prasītājs izvirza divus galvenos pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas pārkāpumu un pamatojuma neesamību saistībā ar jautājumu, vai strīdīgo dokumentu publiskošana var būtiski kaitēt lēmumu pieņemšanai, un otrais – uz šīs pašas tiesību normas neievērošanu un pamatojuma neesamību attiecībā uz to, ka nav sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato minēto dokumentu publiskošanu. Pakārtoti viņš izvirza arī trešo pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta pārkāpumu un pamatojuma neesamību.
20 Pirmajam pamatam būtībā ir divas daļas, no kurām pirmā attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētā izņēmuma piemērojamību likumdošanas dokumentiem un otrā – uz šī izņēmuma piemērošanu šajā lietā.
Par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas piemērojamību likumdošanas dokumentiem
21 Prasītājs apgalvo, ka, atsakot piekļuvi strīdīgajiem dokumentiem, kuri būtībā esot likumdošanas dokumenti, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu, Padome neesot ievērojusi jauno konstitucionālo dimensiju attiecībā uz piekļuvi likumdošanas procedūrās sagatavotiem dokumentiem, kura ieviesta ar LESD un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (turpmāk tekstā – “Harta”). Tādējādi pretēji agrākajam EKL 207. panta 3. punktam, ar kuru Padomei bija atļauts noteikt gadījumus, kuros tā uzskatāma par tādu, kas rīkojas likumdevēja statusā, lai šādos gadījumos nodrošinātu labāku piekļuvi dokumentiem, vienlaikus saglabājot sava lēmumu pieņemšanas procesa efektivitāti, LESD un Hartā vairs neesot minēts neviens izņēmums saistībā ar lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību likumdošanas procedūrās. Tātad pastāvot juridiska spriedze starp, pirmkārt, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu, kas esot pieņemta, balstoties uz agrākām no EK līguma izrietošā pārskatāmības principa interpretācijām, no vienas puses, un LESD 15. panta 2. punktu un Hartas 42. pantu, no otras puses. Attiecīgi Padomei esot tieši jāizpilda pienākumi, kas tai ir noteikti LESD un Hartā, kuri tai nepiešķirot nekādu rīcības brīvību, kas tai ļautu atteikt piekļuvi likumdošanas procedūrā sagatavotajiem dokumentiem.
22 Replikas rakstā prasītājs precizē, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmā daļa likumdošanas debatēm un ar to saistītajiem dokumentiem vairs neesot piemērojama. Viņš piebilst, ka citi izņēmumi, piemēram, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. un 2. punktā paredzētie, savukārt joprojām ir atbilstoši attiecībā uz piekļuvi likumdošanas dokumentiem un ka LESD 15. panta 3. punkts ir jāsaprot kā tāds, kurā ir atsauce uz šāda veida izņēmumiem.
23 Padome iebilst, ka prasītājs jauc divas dažādas likumdošanas pārskatāmības dimensijas, proti, pirmkārt, to, kas attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes sanāksmēm, kurās to attiecīgie locekļi apspriež tiesību aktu projektus, un, otrkārt, jautājumu par piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz likumdošanas procedūrām. LESD 15. panta 2. punkts attiecoties uz šo pirmo dimensiju un līdz ar to šajā lietā tam neesot nozīmes. Proti, šī tiesību norma esot jāsaprot kā atsauce uz Padomi, kuras sastāvā ietilpst pārstāvji ministru līmenī, kas pilnvaroti uzņemties saistības dalībvalsts, kuru tie pārstāv, valdības vārdā, un īstenot balsstiesības saskaņā ar LES 16. panta 2. punktu. Turpretim otrā likumdošanas pārskatāmības dimensija, proti, LESD 15. panta 3. punktā minētā, neparedzot beznosacījuma tiesības piekļūt dokumentiem, tostarp likumdošanas dokumentiem.
24 Atbildē uz replikas rakstu Padome apgalvo, ka prasītāja arguments, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktu vairs nevarot piemērot dokumentiem, kas sagatavoti likumdošanas procesā pēc LESD un Hartas stāšanās spēkā, esot “jauna iebilde par prettiesiskumu”, kas pirmo reizi izvirzīta replikas raksta stadijā, un tātad, esot jauns pamats, kas atzīstams par nepieņemamu. Turklāt gadījumā, ja šis “jaunais pamats” būtu uzskatāms par pieņemamu, tā lūdz, lai, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 88. panta 1. punktu, tiktu veikts procesa organizatoriskais pasākums, aicinot Parlamentu un Eiropas Komisiju paust nostāju par apgalvoto minētās tiesību normas prettiesiskumu.
25 Atbildot uz jautājumu saistībā ar procesa organizatorisko pasākumu, prasītājs apstrīd Padomes izvirzīto iebildi par nepieņemamību, būtībā apgalvojot, ka prasības pieteikumā jau bija skaidri izklāstīts arguments, saskaņā ar kuru kopš LESD un Hartas stāšanās spēkā pastāvot juridiska spriedze starp Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu un primārajām tiesībām, it īpaši LESD 15. panta 2. punktu, un ka tādējādi Padomei ir jāizpilda tai primārajās tiesībās noteiktie pienākumi, darot sabiedrībai pieejamus likumdošanas dokumentus.
– Par Padomes izvirzīto iebildi par nepieņemamību
26 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecībā uz Vispārējās tiesas Reglamenta 84. panta 1. punktu, tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Tomēr pamats, kas tieši vai netieši papildina iepriekš pieteikumā par lietas ierosināšanu izvirzītu pamatu un ir ar to cieši saistīts, ir jāatzīst par pieņemamu. Lai jaunu argumentu varētu uzskatīt par iepriekš izvirzīta pamata vai iebilduma papildinājumu, tam ir jābūt pietiekami ciešai saiknei ar prasības pieteikumā sākotnēji izvirzītajiem pamatiem vai iebildumiem, lai varētu uzskatīt, ka tas izriet no dabiskas diskusijas attīstības tiesvedībā (skat. spriedumu, 2020. gada 5. oktobris, HeidelbergCement un Schwenk Zement/Komisija, T‑380/17, EU:T:2020:471, 87. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra).
27 Šajā lietā ir jākonstatē, ka prasības pieteikumā prasītājs ir skaidri norādījis, ka LESD 15. panta 2. punkts un Hartas 42. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem Padomei nav piešķirta “nekāda rīcības brīvība” atteikt piekļuvi likumdošanas procedūrā sagatavotiem dokumentiem, ka šai iestādei ir “tieši” jāizpilda tai Līgumos noteiktie pienākumi un ka līdz ar to minētā iestāde šajā lietā ir pārāk plaši interpretējusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu attiecībā uz lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību. Turklāt tā apgalvoja, ka pastāv “juridiska spriedze” starp šo pēdējo minēto tiesību normu, no vienas puses, un LESD un Hartu, no otras puses.
28 Replikas rakstā prasītājs, atbildot uz Padomes iebildumu rakstā izvirzītajiem argumentiem, tikai izvērš šo sava argumenta daļu. Viņš tostarp apgalvo, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkts “vairs nevar tikt piemērots” attiecībā uz likumdošanas dokumentiem, jo LESD 15. panta 2. punktā Eiropas Savienības likumdevējam ir “tieši” noteikts pārskatāmības pienākums attiecībā uz likumdošanas procesu.
29 No tā izriet, ka replikas rakstā prasītājs ir tikai izvērsis prasības pieteikumā norādītu pamatu, kas Savienības tiesai ir jāatzīst.
30 Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Padome, prasītājs neizvirza nevienu iebildi par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas prettiesiskumu, kā viņš to turklāt apstiprināja tiesas sēdē. Ar savu argumentāciju prasītājs neuzskata, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmā daļa būtu prettiesiska pati par sevi, kā tāda, kas ir pretrunā LESD un Hartai, bet, ka šī tiesību norma ir jāinterpretē LESD un Hartas gaismā tādējādi, ka tā nav piemērojama likumdošanas dokumentiem, tomēr vienlaikus tā ir pilnībā attiecināma uz cita veida dokumentiem.
31 Attiecībā uz pārējo ir jākonstatē, ka saskaņā ar Reglamenta 82. pantu Parlamentam un Komisijai tika nosūtīta prasības pieteikuma un iebildumu raksta kopija, lai tās varētu konstatēt, vai ir bijusi atsauce uz kāda no to aktiem nepiemērojamību LESD 277. panta izpratnē. Ņemot vērā, ka prasītāja argumentācija jau bija skaidri formulēta prasības pieteikumā, ir jāuzskata, ka Parlaments un Komisija apzināti nolēma nepiedalīties šajā lietā. Līdz ar to Padomes lūgums šajā ziņā par procesa organizatorisko pasākumu veikšanu nav jāapmierina.
32 Līdz ar to iebilde par nepieņemamību un Padomes lūgums noteikt procesa organizatorisko pasākumu ir jānoraida.
– Par lietas būtību
33 Atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajai daļai var atteikt piekļuvi dokumentam, ko iestāde izdevusi iekšējām vajadzībām, vai iestādes saņemtam dokumentam, kurš skar jautājumu, par ko tā nav pieņēmusi lēmumu, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.
34 Kā atgādināts šī sprieduma 21. un 22. punktā, prasītājs būtībā apgalvo, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmā daļa nav piemērojama, lai pēc LESD un Hartas stāšanās spēkā atteiktu piekļuvi dokumentiem, ar kuriem notiek apmaiņa Padomes darba grupās likumdošanas procedūras ietvaros.
35 Šajā ziņā ir jānorāda, ka Padome neapstrīd strīdīgo dokumentu leģislatīvo raksturu.
36 Šajā kontekstā, pirmkārt, ir jāuzsver, ka Savienības primārajos tiesību aktos ir noteikta cieša principiāla saikne starp likumdošanas procedūrām un atklātuma un pārskatāmības principiem (spriedums, 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 77. punkts).
37 Turklāt tieši pārskatāmība likumdošanas procesu jautājumā ir tā, kas, dodot iespēju atklāti apspriest dažādu viedokļu atšķirības, veicina iestāžu lielāku leģitimitāti Savienības pilsoņu uztverē un palielina uzticamību tām. Patiesībā informācijas un debašu neesamība drīzāk ir tas, kas pilsoņu apziņā var izraisīt šaubas ne vien attiecībā uz atsevišķa tiesību akta tiesiskumu, bet arī attiecībā uz lēmumu pieņemšanas procesu kopumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome (C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 59. punkts).
38 Tāpēc atklātuma un pārskatāmības principi ir neatņemama Savienības likumdošanas procesu sastāvdaļa (spriedums, 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 81. punkts).
39 Tomēr tas nenozīmē, ka Savienības primārajās tiesībās ir paredzētas beznosacījuma tiesības piekļūt likumdošanas dokumentiem.
40 Šajā ziņā jāatgādina, ka Hartas 42. pantā ir noteikts, ka “ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem neatkarīgi no to veida”.
41 Paskaidrojumos attiecībā uz Pamattiesību hartu, kas 2007. gada 14. decembrī publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2007, C 303, 17. lpp.), kurus Savienības tiesām ir pienācīgi jāņem vērā, interpretējot Hartu (skat. Hartas preambulas piekto apsvērumu), norādīts šādi:
“[Pamattiesību hartas 42. pantā] garantētās tiesības ir pārņemtas no EK līguma 255. panta, uz kura pamata vēlāk pieņemta Regula (EK) Nr. 1049/2001. Eiropas Konvencijā šīs tiesības attiecinātas arī uz iestāžu un struktūru dokumentiem vispār, neatkarīgi no to veida (skat. Līguma par Eiropas Savienības darbību 15. panta 3. punktu). Saskaņā ar Hartas 52. panta 2. punktu tiesības piekļūt dokumentiem ir izmantojamas saskaņā ar nosacījumiem un ierobežojumiem, kas paredzēti LESD 15. panta 3. punktā”.
42 No tā izriet, ka Hartas 42. pantā paredzētās tiesības piekļūt dokumentiem tiek īstenotas, “ievērojot nosacījumus un ierobežojumus, kas paredzēti LESD 15. panta 3. punktā”.
43 Turklāt šī interpretācija atbilst Hartas 52. panta 2. punktam, saskaņā ar kuru Hartā atzītās tiesības, kuras ir paredzētas Līgumos, izmanto saskaņā ar noteiktajiem nosacījumiem un ierobežojumiem”.
44 LESD 15. panta 3. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka “jebkuram Savienības pilsonim, kā arī jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kam ir juridiskā adrese kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem, neatkarīgi no to veida, ievērojot principus un nosacījumus, ko nosaka saskaņā ar šo punktu”. Šī punkta otrajā daļā ir precizēts, ka “Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot regulas, saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru nosaka vispārējus principus un ierobežojumus, pamatojoties uz sabiedriskām vai privātām interesēm, kas reglamentē minētās tiesības piekļūt dokumentiem”.
45 LESD 15. panta 3. punkta piektajā daļā ir noteikts, ka Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar otrajā daļā minētajā regulā paredzētiem nosacījumiem nodrošina to dokumentu publicēšanu, kas saistīti ar likumdošanas procedūrām”. Lai gan šajā tiesību normā ir uzsvērts likumdošanas dokumentu publiskošanas princips, tajā tomēr nav paredzēts, ka tie ir jāpublisko visos gadījumos un bez jebkādiem izņēmumiem, par ko liecina atsauce uz “nosacījumiem”, kurus šajā ziņā var paredzēt regulās.
46 No tā izriet, ka tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem, tostarp likumdošanas dokumentiem, Savienības pilsoņiem un ikvienai personai, kas dzīvo vai kuras juridiskā adrese ir Savienības teritorijā, tiek īstenotas saskaņā ar vispārējiem principiem, ierobežojumiem un nosacījumiem, kas noteikti ar regulām. Proti, LESD 15. panta 3. punktā no tā piemērošanas jomas nav izslēgti likumdošanas dokumenti.
47 Līdz ar to LESD un Hartas normās, kurās reglamentētas tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem, ir paredzēts, ka šo tiesību īstenošana var tikt pakļauta ierobežojumiem un nosacījumiem, kas ir paredzēti regulās, tostarp attiecībā uz piekļuvi likumdošanas dokumentiem.
48 Šis secinājums nav atspēkots ar prasītāja izvirzītajiem argumentiem.
49 Pirmkārt, nevar piekrist prasītāja argumentam, saskaņā ar kuru Regula Nr. 1049/2001 zināmā mērā esot novecojusi tāpēc, ka tā tika pieņemta, pamatojoties uz EK līgumu, un tādējādi tajā neesot ņemti vērā ar LESD un Hartu izdarītie grozījumi. Kā atgādināts iepriekš 41. punktā, paskaidrojumos attiecībā uz Hartu ir precizēts, ka 42. pantā garantētās tiesības “ir pārņemtas no EK līguma 255. panta, uz kura pamata vēlāk tika pieņemta [minētā regula]”. Šis precizējums tādējādi norāda uz turpinātību, kāda šajā jomā pastāv starp EK līgumu un LESD, kā arī uz šīs regulas joprojām atbilstošo raksturu pēc LESD un Hartas stāšanās spēkā. Ja Hartas autori būtu vēlējušies regulēt tiesības piekļūt dokumentiem veidā, kas būtiski atšķiras no tām, kas bija spēkā saskaņā ar EK līgumu, viņi to būtu norādījuši paskaidrojumos attiecībā uz to.
50 Otrkārt, prasītājs apgalvo, ka LESD 15. panta 3. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzēto tiesību piekļūt dokumentiem “ierobežojumi” ir piemērojami cita veida izņēmumiem, piemēram, tiem, kas ir paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. un 2. punktā, bet ne lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzībai šīs pašas regulas 4. panta 3. punkta pirmās daļas izpratnē.
51 Tomēr LESD 15. panta 3. punkta otrajā daļā ir atsauce uz “ierobežojum[iem], pamatojoties uz sabiedriskām vai privātām interesēm, kas reglamentē minētās tiesības piekļūt dokumentiem”, neparedzot nekādus citus precizējumus vai nošķiršanu attiecībā uz šo ierobežojumu raksturu. Līdz ar to nekas neļauj secināt, ka LESD un Hartas normas principā izslēdz iespēju atteikt piekļuvi likumdošanas dokumentiem, pamatojoties uz to, ka to publiskošana var būtiski apdraudēt attiecīgās iestādes lēmumu pieņemšanu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas izpratnē.
52 Treškārt, prasītāja sava apgalvojuma pamatojumam atsaucas uz LESD 15. panta 2. punktu. Saskaņā ar šo tiesību normu “Eiropas Parlamenta sēdes ir atklātas, tāpat kā Padomes sēdes, kad tā izskata leģislatīva akta projektu un balso par to.”
53 No vārda “sēdes” iziet, ka LESD 15. panta 2. punktā ir nostiprināts likumdošanas debašu publiskošanas princips Parlamenta un Padomes sesijās. Savukārt šī tiesību norma neattiecas nedz uz tiesībām piekļūt dokumentiem, nedz uz šo tiesību īstenošanas ierobežojumiem un nosacījumiem, kas ir reglamentēti LESD 15. panta 3. punktā un Hartas 42. pantā.
54 Normatīvais konteksts, kurā ietilpst tiesības piekļūt dokumentiem, apstiprina šī sprieduma 47. punktā izdarīto secinājumu.
55 Jāatgādina, ka saskaņā ar LES 1. pantu šis Līgums “ir jauna pakāpe, veidojot vēl ciešāku Eiropas tautu savienību, kur lēmumu pieņemšana ir cik iespējams atklāta un cik iespējams tuvināta pilsoņiem.”. Līguma par Eiropas Savienību 10. panta 3. punktā ir noteikts, ka katram pilsonim ir tiesības piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē un ka lēmumus pieņem iespējami atklāti, un tie, cik iespējams, ir tuvināti pilsoņiem. Šajā ziņā LESD 15. panta 1. punktā noteikts, ka, “[l]ai veicinātu labu pārvaldību un nodrošinātu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību, Savienības iestādes un struktūras darbojas iespējami atklāti”.
56 Visi šie noteikumi apstiprina, ka atklātības princips, lai gan tam ir fundamentāla nozīme Savienības tiesību sistēmā, tomēr nav absolūts.
57 Visbeidzot, Savienības tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka iestādēm ir tiesības, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu, pienācīgi pamatotos gadījumos atteikties piešķirt piekļuvi noteiktiem likumdošanas dokumentiem (spriedums, 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 112. punkts).
58 Tāpat 2013. gada 17. oktobra spriedumā Padome/Access Info Europe (C‑280/11 P, EU:C:2013:671, 36.–40. un 62. punkts) Tiesa būtībā nosprieda, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmā daļa ir piemērojama likumdošanas dokumentiem un ka, piemērojot šo tiesību normu, Vispārējai tiesai ir jāņem vērā līdzsvars starp pārskatāmības principu un Padomes lēmumu pieņemšanas procesa efektivitātes saglabāšanu.
59 Attiecībā uz prasītāja argumentu, saskaņā ar kuru judikatūra attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu bija balstīta uz EK līgumu un tādējādi, pieņemot LESD, tā esot novecojusi, pietiek konstatēt, ka šī sprieduma 57. punktā minētais spriedums ir pasludināts attiecībā uz lēmumu, kas pieņemts krietni pēc LESD stāšanās spēkā.
60 Visbeidzot, lai gan prasītājs min arī Hartas 41. pantu, šai tiesību normai nav nozīmes šī tiesiskā strīda atrisināšanā, jo tas attiecas uz ikvienas personas tiesībām piekļūt “lietas materiāliem, kas uz viņu attiecas”. Nav strīda par to, ka strīdīgie dokumenti neattiecas konkrēti uz prasītāju.
61 Visbeidzot, lai gan, protams, piekļuvei likumdošanas dokumentiem ir jābūt pēc iespējas plašākai, tomēr līgumu un Hartas normas, uz kurām atsaucas prasītājs, nevar tikt interpretētas tādējādi, ka tās principā izslēdz iespēju atteikt piekļuvi šādiem dokumentiem, pamatojoties uz to, ka to publiskošana var būtiski apdraudēt iestādes lēmumu pieņemšanu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas izpratnē.
62 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.
Par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas piemērošanu šajā lietā
63 Prasītājs, kuru atbalsta visas personas, kas iestājušās lietā, būtībā apgalvo, ka Padome nav pierādījusi, ka strīdīgo dokumentu publiskošana konkrēti un faktiski apdraudētu tās lēmumu pieņemšanas procesu un ka šāda kaitējuma risks bija saprātīgi paredzams, nevis tikai hipotētisks.
64 Padome apstrīd prasītāja argumentus, būtībā pārņemot apstrīdētajā lēmumā norādīto pamatojumu.
65 Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 1. apsvērumu šī regula atspoguļo vēlmi izveidot savienību, kur lēmumu pieņemšana notiek cik vien iespējams atklāti un cik vien iespējams – tuvinot to pilsoņiem. Kā tas ir atgādināts minētās regulas 2. apsvērumā, tiesības uz publisku piekļuvi iestāžu dokumentiem ir saistītas ar šo iestāžu demokrātisko raksturu.
66 Šajā ziņā Regulas Nr. 1049/2001 mērķis, kā to parāda tās preambulas 4. apsvērums un 1. pants, ir piešķirt sabiedrībai tiesības uz iespējami plašāku piekļuvi iestāžu dokumentiem (skat. spriedumu, 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).
67 Šīs tiesības tomēr ir pakļautas zināmiem ierobežojumiem, kas ir pamatoti ar sabiedrības vai privāto interešu apsvērumiem. Konkrētāk, Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā atbilstoši tās 11. apsvērumam ir paredzēti izņēmumi, kas atļauj iestādēm atteikt piekļuvi dokumentam, ja tā satura izpaušana varētu kaitēt kādām ar šo pantu aizsargātām interesēm (skat. spriedumu, 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).
68 Tomēr, tā kā šādi izņēmumi ir atkāpes no principa, ka sabiedrībai nodrošināma iespējami plašāka piekļuve dokumentiem, šie izņēmumi ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (skat. spriedumu, 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
69 Ja Savienības iestāde vai struktūra, kurā ir iesniegts piekļuves pieteikums kādam dokumentam, nolemj noraidīt šo pieteikumu, pamatojoties uz vienu no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, tai principā ir jāpaskaidro, kādā veidā piekļuve šim dokumentam konkrēti un faktiski varētu apdraudēt ar šo izņēmumu aizsargātās intereses, jo šādam apdraudējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam (spriedumi, 2018. gada 4. septembris, ClientEarth/Komisija, C‑57/16 P, EU:C:2018:660, 51 punkts, un 2018.gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 63.–65. punkts).
70 Saskaņā ar judikatūru lēmumu pieņemšanas apdraudējums Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas izpratnē ir “nopietns” it īpaši tad, ja attiecīgo dokumentu publiskošana būtiski ietekmē lēmumu pieņemšanu. Taču nopietnības vērtējums ir atkarīgs no visiem lietas apstākļiem, it īpaši no iestādes minētās konkrēto dokumentu publiskošanas negatīvās ietekmes uz lēmumu pieņemšanu (spriedumi, 2008. gada 18. decembris, Muñiz/Komisija, T‑144/05, nav publicēts, EU:T:2008:596, 75. punkts; 2011. gada 7. jūnijs, Toland/Parlaments, T‑471/08, EU:T:2011:252, 71. punkts, un 2014. gada 9. septembris, MasterCard u.c./Komisija, T‑516/11, nav publicēts, EU:T:2014:759, 62. punkts).
71 Šajā lietā strīdīgie dokumenti ir dokumenti, ar kuriem notikusi apmaiņa Padomes uzņēmējdarbības tiesību darba grupas ietvaros. Konkrētāk, 2017. gada 8. maija dokumentā WK 5230/17, 2017. gada 6. oktobra dokumentā WK 10931/17, 2017. gada 27. oktobra dokumentā WK 12197/17 un 2018. gada 18. jūlija dokumentā WK 12197/17 REV1 kopsavilkuma tabulu veidā ir ietverti konkrēti dalībvalstu delegāciju komentāri un teksta grozījumu priekšlikumi attiecībā uz visu attiecīgo tiesību akta priekšlikumu. 2017. gada 19. decembra dokumentā WK 14969/17 un 2018. gada 8. janvāra dokumentā WK 14969/17 REV 1 ir ietvertas Padomes prezidentūras piezīmes, kas adresētas attiecīgajai darba grupai un kurās tā tostarp norādījusi uz kļūdām savstarpējās atsaucēs tiesību akta priekšlikumā, piedāvājusi grozījumus, lai precizētu tiesību normas formulējumu, un norādījusi uz jautājumu, kas vēl ir jāapspriež, proti, adekvāta formulējuma rašanu atsevišķām tiesību normām, lai novērstu direktīvas piemērošanas apiešanas risku attiecībā uz dažiem uzņēmumiem. Savukārt 2018. gada 1. jūnija dokumentā WK 6662/18 ir ietverts prezidentūras aicinājums uz darba grupas sanāksmi, kuras mērķis ir turpināt darbu pie attiecīgā tiesību akta priekšlikuma, kurā ir precizēts, ka delegācijas tiek aicinātas paust nostāju tostarp par iepriekšējos dokumentos ietvertajiem priekšlikumiem.
72 Apstrīdētajā lēmumā Padome savu atteikumu piekļūt strīdīgajiem dokumentiem pamatojusi ar vairākiem apsvērumiem.
73 Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 9. punktā Padome ir uzsvērusi, ka no politiskā viedokļa starptautisku uzņēmumu nodokļu pārskatāmības jautājums ir “ļoti sensitīvs”.
74 Šajā ziņā no strīdīgo dokumentu, kas tagad ir publiskoti, pilnās versijas izriet, ka tajos ir ietverti normatīvo aktu priekšlikumi un grozījumi, kas ir daļa no parastā likumdošanas procesa. Tomēr Padome ne apstrīdētajā lēmumā, ne Vispārējā tiesā neidentificē nevienu konkrētu un specifisku šo dokumentu aspektu, kam būtu īpaši sensitīvs raksturs.
75 Turklāt ir jānorāda – kā pati Padome arī atgādina apstrīdētajā lēmumā –, ka Eiropadome savos 2014. gada 18. decembra secinājumos uzskatīja, ka ir “steidzami jāpastiprina centieni cīņā pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un agresīvu nodokļu plānošanu gan pasaules, gan Eiropas Savienības līmenī” un ka Parlaments 2015. gada 16. decembrī pieņēma rezolūciju, kurā iekļauti ieteikumi Komisijai, lai veicinātu uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas pārskatāmību, koordināciju un konverģenci Savienībā (2015/2010(INL)). Šie dokumenti liecina par to, ka Eiropas pilsoņiem ir liela nozīme starptautisku uzņēmumu nodokļu pārskatāmībā, un tas drīzāk liecina par labu iespējami plašākai, nevis ierobežotai piekļuvei ar to saistītajiem likumdošanas dokumentiem. Proti, piekļuve visai informācijai, kas ir Savienības likumdošanas rīcības pamatā, ir nosacījums tam, lai Savienības pilsoņi varētu efektīvi īstenot savas demokrātiskās tiesības, kas atzītas tostarp LES 10. panta 3. punktā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 4. septembris, ClientEarth/Komisija, C‑57/16 P, EU:C:2018:660, 92. punkts).
76 Līdz ar to, lai gan strīdīgie dokumenti attiecas uz zināmā mērā svarīgiem jautājumiem, kurus, iespējams, raksturo to politiskā un juridiskā sarežģītība, apstrīdētajā lēmumā nekas neļauj uzskatīt, ka to saturam būtu īpaši sensitīvs raksturs tādā nozīmē, ka publiskošanas gadījumā tiktu apdraudētas Savienības vai dalībvalstu pamatintereses (skat. spriedumu, 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 97. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt tiesvedībā Vispārējā tiesā Padome arī neprecizē konkrētus šo dokumentu satura aspektus, kuriem būtu īpaši sensitīvs raksturs.
77 Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 21. punktā Padome ir norādījusi, ka par attiecīgo tiesību akta priekšlikumu notika diskusijas un ka strīdīgie dokumenti nav izsmeļoši un obligāti neatspoguļo dalībvalstu galīgās nostājas.
78 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka diskusiju par attiecīgo tiesību akta priekšlikumu sākotnējais raksturs pats par sevi neļauj pamatot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētā izņēmuma piemērošanu. Proti, šajā tiesību normā nav veikts nošķīrums atkarībā no diskusiju attīstības posma. Tajā vispārīgā veidā ir paredzēti dokumenti, kas attiecas uz jautājumu, par kuru attiecīgā iestāde “vēl nav pieņēmusi lēmumu”, pretēji 4. panta 3. punkta otrajai daļai, kurā ir paredzēts gadījums, kad attiecīgā iestāde ir pieņēmusi lēmumu. Šajā lietā notiekošo diskusiju sākotnējais raksturs, tāpat kā fakts, ka attiecībā uz šiem priekšlikumiem vēl nav panākta vienošanās vai kompromiss Padomes ietvaros, līdz ar to neļauj konstatēt nopietnu kaitējumu lēmuma pieņemšanai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 22. marts, Access Info Europe/Padome, T‑233/09, EU:T:2011:105, 75. un 76. punkts, un 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 100. punkts).
79 Tāpat saskaņā ar judikatūru priekšlikums pēc savas būtības ir paredzēts diskusijām un šo diskusiju rezultātā tas nav jāatstāj negrozīts. Sabiedrība var ļoti labi saprast, ka priekšlikuma autors vēlāk var grozīt šī priekšlikuma saturu. Tieši šo pašu iemeslu dēļ pieteikuma par piekļuvi likumdošanas dokumentiem iesniedzējs saistībā ar notiekošo procedūru pilnībā apzināsies tajā ietvertās informācijas provizorisko raksturu un to, ka tā, iespējams, tiks grozīta Padomes darba grupas sagatavošanas darba diskusiju laikā un līdz tiks panākta vienošanās par tekstu kopumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 102. punkts un tajā minētā judikatūra). Par to it īpaši liecina piekļuves pieteikuma mērķis šajā lietā, jo prasītājs vēlējās uzzināt dalībvalstu paustās nostājas Padomē tieši tādēļ, lai ierosinātu debates šajā ziņā, pirms šī iestāde bija formulējusi savu nostāju attiecīgajā likumdošanas procedūrā (skat. šī sprieduma 14. punktu).
80 Treškārt, apstrīdētā lēmuma 22. punktā Padome uzsvēra, ka strīdīgajos dokumentos ietvertie elementi bija “sarežģītu sarunu” starp dalībvalstīm rezultāts un norādīja uz grūtībām, kas vēl bija jāatrisina, pirms varētu panākt vienošanos.
81 Tomēr apstrīdētajā lēmumā Padome neprecizē, kādi konkrēti un specifiski strīdīgo dokumentu “elementi” varētu radīt tādas grūtības, ka to publiskošana var nopietni kaitēt tās lēmumu pieņemšanai. Turklāt pamatojums, saskaņā ar kuru daži grozījumu priekšlikumi, kas atspoguļoti strīdīgajos dokumentos, vēl bija jāapspriež, pirms tiek panākta vienošanās, ir pārāk vispārīgs un to var piemērot visiem likumdošanas dokumentiem, kas sagatavoti vai ar kuriem notikusi apmaiņa Padomes darba grupas ietvaros.
82 Ceturtkārt, apstrīdētā lēmuma 23. punktā Padome norādīja, ka strīdīgajos dokumentos ir ietvertas brīvas un godīgas diskusijas starp dalībvalstīm, kuru “sarunu” publiskošana šajā posmā apdraudētu savstarpējo uzticēšanos, kas ir Padomes darba grupu darba pamatā.
83 Tomēr Padome nav iesniegusi nevienu uzskatāmu pierādījumu, kas varētu apliecināt, ka saistībā ar attiecīgo likumdošanas procedūru piekļuve strīdīgajiem dokumentiem būtu kaitējusi lojālai sadarbībai, kas jāīsteno dalībvalstīm. Tādējādi minētais risks šķiet hipotētisks. Turklāt, tā kā dalībvalstis savas attiecīgās nostājas par konkrēto tiesību akta priekšlikumu un par to, kā tās piekrīt tā sagatavošanai, pauž Padomes darba grupās, un tas, ka pēc tam šī informācija pēc pieprasījuma tiek darīta zināma, pats par sevi netraucē lojālai sadarbībai, kas dalībvalstīm un iestādēm savstarpēji jāīsteno saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 103. un 104. punkts).
84 Lai gan ar apstrīdētā lēmuma 23. punktā minēto pamatojumu Padome ir norādījusi uz publiska spiediena risku, kā tā apgalvo iebildumu rakstā, ir jāatgādina, ka sistēmā, kuras pamatā ir demokrātiskas leģitimitātes princips, likumdevējiem ir jāatbild par savu rīcību sabiedrībā. Tas, ka pilsoņi izmanto savas demokrātiskās tiesības, nozīmē iespēju detalizēti sekot iestādēs notiekošajai lēmumu pieņemšanai, piedalīties likumdošanas procedūrās un piekļūt visai atbilstošajai informācijai (spriedums, 2011. gada 22. marts, Access Info Europe/Padome, T‑233/09, EU:T:2011:105, 69. punkts). Turklāt LES 10. panta 3. punktā ir noteikts, ka ikvienam pilsonim ir tiesības piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē un ka lēmumus pieņem iespējami atklāti un tie cik iespējams ir tuvināti pilsoņiem. Tādējādi sabiedrības viedokļa izpausme attiecībā uz konkrētu priekšlikumu ir Savienības pilsoņu demokrātisko tiesību īstenošana (spriedums, 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 98. punkts).
85 Kaut arī judikatūrā ir atzīts, ka ārējā spiediena risks var būt leģitīms iemesls, lai ierobežotu piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar lēmumu pieņemšanas procesu, tomēr šāda ārējā spiediena esamība ir pārliecinoši jānosaka un ir jāpierāda, ka tāda ārēja spiediena dēļ ir pamatoti paredzams risks, ka var būtiski tikt ietekmēts pieņemamais lēmums. Tomēr strīdīgo dokumentu publiskošanas gadījumā neviens uzskatāms lietas materiāls neļauj konstatēt šāda ārējā spiediena esamību. Tāpēc Vispārējās tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nekas neliecina par to, ka attiecībā uz konkrēto likumdošanas procedūru Parlaments pamatoti varēja sastapties ar reakciju, kas pārsniedz to, kuru no sabiedrības varētu sagaidīt ikviena likumdevēja iestāde, kas iesniedz likumprojekta grozījumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 22. marts, Access Info Europe/Padome, T‑233/09, EU:T:2011:105, 74. punkts, un 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 99. punkts).
86 Piektkārt, apstrīdētā lēmuma 23. un 24. punktā Padome paskaidroja, ka strīdīgo dokumentu publiskošana var nopietni kaitēt tās lēmumu pieņemšanas efektivitātei un mazināt iespēju panākt vienošanos.
87 Tomēr apstrīdētā lēmuma 23. un 24. punktā norādītais pamatojums ir pārāk vispārīgs, jo Padome nepaskaidro, kā piekļuve strīdīgajiem dokumentiem konkrēti un faktiski, nevis hipotētiski var kaitēt iespējai panākt vienošanos par attiecīgo tiesību akta priekšlikumu.
88 Sestkārt, apstrīdētā lēmuma 25. un 27. punktā Padome uzsvēra, ka leģitīmās sabiedrības intereses, kas pamato strīdīgo dokumentu publiskošanu, nav pārākas par tikpat leģitīmu nepieciešamību aizsargāt lēmumu pieņemšanas procesu.
89 Ar apstrīdētā lēmuma 25. un 27. punktā norādīto pamatojumu Padome, kā to apgalvo prasītājs, šķiet, jauc divus dažādus posmus Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas piemērošanā. Proti, tikai tad, ja attiecīgā iestāde uzskata, ka dokumenta publiskošana konkrēti un faktiski var kaitēt attiecīgo lēmumu pieņemšanai, otrajā posmā tai ir jāpārbauda, vai pastāv sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, kas attaisno attiecīgā dokumenta publiskošanu. Citiem vārdiem sakot, šajā kontekstā Padomei ir jāizsver īpašās intereses, kas aizsargājamas, nepubliskojot konkrēto dokumentu, un tostarp vispārīgās intereses, kuru mērķis ir padarīt šo dokumentu pieejamu, ņemot vērā priekšrocības, kuras – kā tas arī norādīts minētās regulas 2. apsvērumā – izriet no pieaugošās pārskatāmības, proti, labākas pilsoņu piedalīšanās lēmumu pieņemšanas procesā, kā arī lielākas pārvaldes sistēmas leģitimitātes, efektivitātes un atbildības pilsoņu priekšā demokrātiskā iekārtā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome (C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 45. punkts).
90 Septītkārt, apstrīdētā lēmuma 26. punktā Padome norādīja, ka atteikums izpaust ierobežotu skaitu dokumentu, uz kuriem attiecas prasītāja pieteikums, neliegtu pilsoņiem iespēju saņemt informāciju par attiecīgo lēmumu pieņemšanu.
91 Šajā ziņā– kā norāda prasītājs un kā to turklāt ir atzinusi Padome– apstrīdētā lēmuma 26. punktā minētais pamatojums nav piemērots kritērijs, lai novērtētu, vai ir izpildīti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētie atteikuma nosacījumi. Proti, tas vien, ka ir tikusi piešķirta piekļuve noteiktiem dokumentiem, kas attiecas uz to pašu likumdošanas procedūru, nevar attaisnot atteikumu piekļūt citiem dokumentiem.
92 Astotkārt, apstrīdētā lēmuma 28. punktā Padome apgalvo, ka “pēc strīdīgo dokumentu satura un konteksta īpaša vērtējuma” tā secināja, ka pastāv objektīvi iemesli, kas pierāda, ka pastāv saprātīgi paredzams risks, ka minēto dokumentu publiskošana nopietni kaitētu attiecīgo lēmumu pieņemšanai.
93 Tomēr šis no apstrīdētā lēmuma apgalvotais strīdīgo dokumentu “satura un konteksta īpašais novērtējums” neizriet, līdz ar to nopietna kaitējuma risks lēmumu pieņemšanai nav pamatots ne ar vienu uzskatāmu, konkrētu un specifisku pierādījumu.
94 Visbeidzot, savos procesuālajos rakstos Vispārējā tiesā Padome piebilst, ka no strīdīgajiem dokumentiem ir jānošķir tādi dokumenti, kuri sagatavoti trialogos un kuri ir 2018. gada 22. marta sprieduma De Capitani/Parlaments (T‑540/15, EU:T:2018:167) priekšmets. Padomes ieskatā minētie dokumenti ir iesaistīti likumdošanas procesa stadijā, kad tā jau ir pieņēmusi savu nostāju par tiesību akta priekšlikumu, savukārt pārējie attiecas uz diskusijām darba grupās starp dalībvalstu delegāciju ierēdņiem, kuri darbojas “tehniskajā līmenī”. Šajā gadījumā pēdējie minētie [dokumenti] attiecoties uz sagatavošanas darbiem un tie neesot politiski saistoši, ja vien tie kā tādi netiek iesniegti Pastāvīgo pārstāvju komitejai (Coreper) vai pēc tam kādai no Padomes ministru struktūrām.
95 Lai gan ar šo argumentu Padome mēģina attaisnot ne tik plašu piekļuvi tās darba grupu sagatavotajiem dokumentiem to apgalvotā “tehniskā” rakstura dēļ, vispirms jānorāda, ka dokumenta “tehniskais” raksturs nav atbilstošs kritērijs Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas piemērošanai. Turklāt un katrā ziņā pats strīdīgo dokumentu saturs pierāda, ka tajos ir ietverti dažādu tiesību aktu normatīva rakstura priekšlikumi un ka tādējādi tie iekļaujas parastajā likumdošanas procesā. Līdz ar to apstrīdētajiem dokumentiem nav nekāda “tehniska” rakstura. Visbeidzot, Padomes darba grupu locekļiem ir dalībvalstu, kuras tie pārstāv, pilnvarojums un viņi apspriedēs par konkrētu tiesību akta priekšlikumu pauž dalībvalsts nostāju Padomē, kad Padome rīkojas kā likumdevējs. Tomēr tas, ka šīs darba grupas nav pilnvarotas pieņemt šīs iestādes galīgo nostāju, nenozīmē, ka to darbs nav daļa no parastā likumdošanas procesa – turklāt Padome to neapstrīd – vai ka to sagatavotajiem dokumentiem būtu “tehnisks” raksturs.
96 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka neviens no Padomes apstrīdētajā lēmumā norādītajiem iemesliem neļauj uzskatīt, ka strīdīgo dokumentu publiskošana konkrēti un faktiski, nevis hipotētiski var nopietni kaitēt likumdošanas procesam Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas izpratnē.
97 Tātad pirmā pamata otrā daļa ir jāapmierina un līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, neizvērtējot pārējos prasības pamatojumam izvirzītos pamatus un iebildes.
Par tiesāšanās izdevumiem
98 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt prasītāja tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.
99 Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu Beļģijas Karaliste, Nīderlandes Karaliste, Somijas Republika un Zviedrijas Karaliste savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Savienības Padomes 2021. gada 14. janvāra lēmumu SGS 21/000067.
2) Padome savus tiesāšanās izdevumus sedz pati, kā arī atlīdzina Emilio De Capitani tiesāšanās izdevumus.
3) Beļģijas Karaliste, Nīderlandes Karaliste, Somijas Republika un Zviedrijas Karaliste savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.
Kornezov | Buttigieg | Kowalik‑Bańczyk |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 25. janvārī.
[Paraksti]