VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2018. gada 18. oktobrī (*)
Finanšu atbalsts – Kopīgu interešu projekti Eiropas transporta un enerģētikas tīklu jomā – Finanšu atbalsta galīgās summas noteikšana – Pārkāpumus konstatējošs revīzijas ziņojums – Neatbilstīgas izmaksas – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesiskā paļāvība – Samērīgums
Lieta T‑387/16
Terna – Rete elettrica nazionale SpA, Roma (Itālija), ko pārstāv A. Police, L. Di Via, F. Degni, F. Covone un D. Carria, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv O. Beynet, L. Di Paolo, A. Tokár un G. Gattinara, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kura celta, pamatojoties uz LESD 263. pantu, un kurā lūgts atcelt Komisijas 2015. gada 6. jūlija, kā arī 2016. gada 23. maija un 14. jūnija vēstules par noteiktām izmaksām, kas radušās saistībā ar diviem projektiem Eiropas enerģētikas tīklu jomā (Projekti 209‑E255/09‑ENER/09/TEN‑E-S 12.564583 un 2007‑E221/07/2007‑TREN/07TEN‑E-S 07.91403) tāda finanšu atbalsta rezultātā, kuru Komisija piešķīrusi prasītājai.
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Gracijs [D. Gratsias], tiesneši I. Labucka un I. Uljoa Rubio [I. Ulloa Rubio] (referents),
sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja Terna – Rete Elettrica Nazionale SpA ir Itālijā reģistrēta sabiedrība, kura darbojas augstsprieguma elektroenerģijas pārvades un sadales nozarē.
2 Prasītājai pieder 42,68 % akciju CESI SpA – sabiedrībā, kura darbojas elektromehānisku ierīču izmēģinājuma un sertifikācijas nozarē, kā arī sniedz konsultācijas par elektriskajām sistēmām.
3 Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumam Nr. 1364/2006/EK (2006. gada 6. septembris), ar ko nosaka pamatnostādnes Eiropas enerģētikas tīkliem un atceļ Lēmumu 96/391/EK un Lēmumu Nr. 1229/2003/EK (OV 2006, L 262, 1. lpp.), Eiropas Kopienu Komisija 2007. gada 15. jūnijā publicēja uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus finanšu atbalsta saņemšanai 2007. gada 14. augusta gada darba programmas ietvaros C(2007) 3945 par subsīdijām Eiropas enerģētikas tīklu jomā.
4 Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 680/2007 (2007. gada 20. jūnijs), ar ko paredz vispārīgus noteikumus Kopienas finansiālā atbalsta piešķiršanai Eiropas transporta un enerģētikas tīklu jomā (OV 2007, L 162, 1. lpp.), 9. pantu atbilstoši katram projektu konkursam, kura pamatā ir šīs pašas regulas 8. panta 1. punktā minētās daudzgadu vai gada darba programmas, Komisija pieņem lēmumu par finanšu atbalsta apjomu, ko piešķir izvēlētajiem projektiem vai projektu daļām un precizē to īstenošanas nosacījumus un metodes.
5 Ar 2008. gada 2. decembra Lēmumu C(2008) 7941 (turpmāk tekstā – “2008. gada 2. decembra lēmums”) Komisija no tām programmām, kurām varēja tikt piešķirts finanšu atbalsts, izvēlējās kopējo interešu projektu “Elektroenerģijas padeve līdzstrāvas veidā starp Itāliju un Franciju ceļu infrastruktūrā (turpmāk tekstā – “projekts E 221”). Ar šo lēmumu prasītājai tika piešķirts finanšu atbalsts, kura maksimālais apmērs bija 1 542 600 EUR.
6 Ar 2010. gada 21. maija Lēmumu C(2010) 3360 (turpmāk tekstā – “2010. gada 21. maija lēmums”) Komisija no tām programmām, kurām varēja tikt piešķirts finanšu atbalsts, izvēlējās kopējo interešu projektu “Iespēju izpēte attiecībā uz jaunu dienvidu pārrobežu elektroenerģijas starpsavienojumu Itālija – Francija ar autoceļu infrastruktūras starpniecību” (turpmāk tekstā – “projekts E 255”). Ar minēto lēmumu prasītājai tika piešķirts finanšu atbalsts, kura maksimālais apmērs bija 500 000 EUR.
7 Veicot projektu E 221 un E 255 īstenošanu, izrādījās, ka ir nepieciešams iepirkt pakalpojumus saistībā ar tādām darbībām, kuras prasītāja nevarēja veikt ar saviem resursiem. Tāpēc prasītāja šo pakalpojumu sniegšanu uzticēja CESI. Precīzāk sakot, projektu E 221 un E 255 ietvaros prasītāja, pamatojoties uz sarunu procedūru, tieši CESI piešķīra tiesības veikt septiņus uzdevumus, kuru priekšmets ir pētniecības, izstrādes un specializēta atbalsta pakalpojumi un kuri paredzēti attiecīgi 2009. gada 17. aprīlī, 2010. gada 27. maijā un 2011. gada 8. aprīlī noslēgtajos pamatnolīgumos Nr. 3000029140, Nr. 3000034279 un Nr. 6000001506; minētie pamatnolīgumi ar CESI ir noslēgti, izmantojot atkāpi no publiskā iepirkuma noteikumiem, kas pamatota ar tehniskiem iemesliem (turpmāk tekstā – “attiecīgie uzdevumi”).
8 Kad projekti E 221 un E 255 bija pabeigti, Komisija ar 2012. gada 5. novembra vēstuli informēja prasītāju, ka ārēja revīzijas sabiedrība (turpmāk tekstā – “revīzijas sabiedrība”) veiks prasītājas šo projektu ietvaros deklarēto izmaksu finanšu revīziju. Komisija precizēja, ka finanšu revīzijas rezultātus izvērtēs kompetentie dienesti, lai pielāgotu prasītājas pieprasītās izmaksas, un ka gadījumā, ja šie pielāgojumi izrādīsies labvēlīgi Komisijai, tie varētu ietekmēt turpmākos pārskaitījumus vai būt par pamatu pārmaksātā atbalsta atgūšanas rīkojumu izdošanai.
9 Ar 2013. gada 13. jūnija lēmumu revīzijas sabiedrība pārsūtīja revīzijas ziņojumu prasītājai. Revīzijas ziņojuma projektā prasītāja tika informēta, ka noteiktas izmaksas, kas bija radušās saistībā ar projektu E 221 un E 255 īstenošanu, nevarēja tikt uzskatītas par atbilstīgām. Konkrēti, runājot par to ārpakalpojumu izmaksām, kuras bija saistītas ar attiecīgajiem uzdevumiem, revīzijas ziņojumā tika konstatēts, ka tās nevar tikt uzskatītas par atbilstīgām, jo saskaņā ar Komisijas sniegtajām norādēm, līguma slēgšanas tiesību piešķiršana šīm sabiedrībām, kuras pieder vienai un tai pašai grupai, esot atļauta tikai tad, ja no veiktajām izmaksām tiek atskaitīta jebkāda peļņa, ko guvis izpildītājs uzņēmums. Proti, CESI ir sniegusi pakalpojumus prasītājai tirgus nosacījumos, šādi gūstot peļņu. Prasītāja tikai aicināta izteikt savu piekrišanu vai iesniegt iespējamus apsvērumus.
10 Prasītāja iesniedza savus apsvērumus 2013. gada 5. jūlijā. Šajā ziņā prasītāja apgalvoja, ka CESI nekādā veidā netiek kontrolēta un attiecīgo uzdevumu piešķiršana šai sabiedrībai ir notikusi, pilnībā ievērojot Eiropas un valsts tiesiskajā regulējumā izvirzītos principus. Precīzāk sakot, prasītāja apgalvo, ka šo uzdevumu piešķiršana CESI, iepriekš neizsludinot konkursu, notika, pamatojoties uz izņēmumiem, kuri ir paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/17/EK (2004. gada 31. marts), ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs (OV 2004, L 134, 1. lpp.), 40. panta 3. punkta c), e) un i) apakšpunktā, proti, tehniskiem iemesliem, kuru dēļ līgumsaistības var izpildīt tikai konkrēts uzņēmējs, tehniskām grūtībām, kas izriet no iespējamām jaunām piegādēm, kuras ietver pārmērīgu un nesamērīgu izmaksu palielināšanos, un pamatnolīguma ar CESI esamību.
11 Ar 2014. gada 18. jūnija vēstuli Komisija prasītājai pārsūtīja galīgo revīzijas ziņojumu (turpmāk tekstā – “revīzijas ziņojums”), ko bija izstrādājusi revīzijas sabiedrība. Revīzijas ziņojumā tika pārņemti gandrīz visi revīzijas ziņojuma projekta sākotnējie secinājumi, akceptēti noteikti prasītājas izmaksu segšanas pieprasījumi un sniegta argumentācija, ņemot vērā prasītājas apsvērumus. Prasītāja tika aicināta sniegt iespējamus apsvērumus divu nedēļu termiņā no vēstules saņemšanas brīža – to nesaņemšanas gadījumā Komisija izdotu divus paziņojumus par parādu, lai atgūtu 414 101,72 EUR saistībā ar projektu E 221 un 80 769,67 EUR saistībā ar projektu E 255.
12 Ar 2014. gada 15. jūlija vēstuli prasītāja atbildēja uz Komisijas vēstuli, sniedzot jaunus paskaidrojumus. Prasītāja – atzīmējot, ka liela daļa tās iepriekš sniegto apsvērumu ir ņemti vērā, – apstrīd secinājumus, kuri revīzijas ziņojumā ir izdarīti par tiešajām ārpakalpojuma izmaksām, kas saistītas ar attiecīgajiem uzdevumiem. Prasītāja uzsver faktu, ka tā neīstenoja nekāda veida kontroli pār CESI, kura ir tikai ar to saistīta sabiedrība, attiecībā uz ko tai nav nekādu vadības vai koordinācijas pilnvaru atbilstoši Itālijas Civilkodeksa 2497. pantam. Papildus tam prasītāja ir izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā ir izvēlējusies procedūru bez konkursa, lai uzticētu attiecīgo uzdevumu veikšanu CESI, pamatojoties uz izņēmumiem, kas paredzēti Direktīvas 2004/17 40. panta 3. punkta c), e) un i) apakšpunktā.
13 Pēc atbildes, ko prasītāja sniedza 2014. gada 15. jūlija vēstulē, Komisija lika veikt papildu izmeklēšanu. 2015. gada 13. februāra vēstulē tā lūdza prasītājai sniegt papildu skaidrojumus par procedūrām, kuru rezultātā CESI, iepriekš neizsludinot konkursu, tika piešķirtas pamatnolīgumu Nr. 3000034279 un 6000001506 slēgšanas tiesības. Konkrēti, Komisija lūdza skaidrojumu par atsaukšanos uz Direktīvas 2004/17 40. panta 3. punkta c) apakšpunktu, lai pamatotu CESI kvalificēšanu par vienīgo konkrēto līgumslēdzēju iepirkuma tehnisko īpatnību dēļ. Turklāt Komisija norādīja, ka Direktīvas 2004/17 40. panta 3. punkta e) apakšpunktā paredzētais izņēmums nebija piemērojams, ņemot vērā, ka attiecīgais iepirkums attiecās uz pakalpojumu, nevis preču piegādi.
14 Ar 2015. gada 23. marta e‑pasta vēstuli prasītāja atbildēja uz Komisijas lūgumiem. Prasītāja uzstāja, ka tā nav īstenojusi nekādas kontroles, vadības vai koordinācijas pilnvaras attiecībā uz CESI un apgalvoja, ka ar 2013. gada 5. jūlija vēstuli tā Komisijai jau ir paziņojusi par tiesisko regulējumu, kas tai ļāva tieši un bez iepriekšēja konkursa uzticēt CESI piešķirt uzdevumu veikšanu, proti, par Direktīvas 2004/17 40. pantu, kas noteiktos gadījumus ļauj izmantot procedūru bez iepriekšējas konkursa izsludināšanas. Prasītāja ir paziņojusi, ka CESI, tāpēc ka tā izmanto specifiskus rīkus un programmatūru, kuri ir izstrādāti kopā ar prasītāju, ir vienīgais uzņēmējs, kas var sniegt ar attiecīgajiem uzdevumiem saistītos pakalpojumus, jo citu uzņēmēju iesaistīšana radītu papildu izmaksas, pagarinātu termiņus un radītu risku, ka, sniedzot šos pakalpojumus, tiktu zaudēta informācija.
15 Ar 2015. gada 6. jūlija vēstuli Komisija – ņemot vērā papildu izmeklēšanas gaitā iegūto informāciju un konstatējot, ka CESI nav prasītājas kontrolēta sabiedrība, bet gan ar to saistīta sabiedrība, attiecībā uz kuru prasītāja neīsteno nekāda veida vadību vai koordināciju –, mainīja savu nostāju un informēja prasītāju, ka izmaksas, kas izriet no attiecīgajiem uzdevumiem, kuru ir tieši piešķirti CESI, nevar tikt uzskatītas par atbilstīgām izmaksām nevis tāpēc, ka nav ievērotas Komisijas norādes par līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu tādām sabiedrībām, kuras ir piederīgas vienai un tai pašai grupai, bet gan tāpēc, ka nav ievēroti publisko iepirkumu jomā piemērojamie noteikumi. Šajā ziņā Komisija konstatēja, ka prasītāja attiecīgos uzdevumus varēja CESI uzticēt tieši, bez iepriekšējas konkursa izsludināšanas, pamatojoties uz Direktīvas 2004/17 40. panta 3. punkta i) apakšpunktu, tikai tad, ja to pamatnolīgumu, no kuriem šie uzdevumi izrietēja, slēgšanas tiesības ir tikušas piešķirtas atbilstoši šai direktīvai. Komisija arī konstatēja, ka prasītāja nav izpildījusi Direktīvas 2004/17 40. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzēto pierādīšanas pienākumu, jo tā nav pierādījusi, ka CESI piemītošo tehnisko spēju dēļ, kas ir saistītas ar pamatnolīgumos paredzētajiem pakalpojumiem, kuru slēgšanas tiesības ir piešķirtas šai sabiedrībai, CESI bija vienīgā sabiedrība, kurai prasītāja varēja piešķirt šo pamatnolīgumu slēgšanas tiesības. Visbeidzot, Komisija norādīja, ka Direktīvas 2004/17 40. panta 3. punkta e) apakšpunktā paredzētais izņēmums nebija piemērojams šajā lietā, ņemot vērā, ka tā attiecās tikai uz preču piegādi. Komisija paziņoja, ka viena mēneša termiņā tā izdos divus paziņojumus par parādu, proti, paziņojumu par parādu 414 101,72 EUR apmērā attiecībā uz projektu E 221 un paziņojumu par parādu 80 769,67 EUR apmērā attiecībā uz projektu E 255.
16 2015. gada 21. septembrī prasītāja Vispārējā tiesā ir cēlusi prasību, kurā tā lūdz atcelt 2015. gada 6. jūlija vēstuli. Šī prasība Vispārējās tiesas kancelejā tika reģistrēta ar numuru T‑544/15.
17 Ar 2016. gada 23. maija vēstuli Komisijas Enerģētikas ģenerāldirektorāts (ĢD), veicot parāda summu atgūšanas procedūru, informēja prasītāju, ka tās argumenti ir tikuši vēlreiz izvērtēti, sadarbojoties ar citu ģenerāldirektorātu kompetento personālu. Šajā vēstulē Komisija apstiprināja 2015. gada 6. jūlija vēstulē izklāstītos secinājumus un norādīja, ka viena mēneša termiņā tā izdos divus paziņojumus par parādu – 414 101,72 EUR apmērā attiecībā uz projektu E 221 un 80 769,67 EUR apmērā attiecībā uz projektu E 255.
18 Ar 2016. gada 14. jūnija vēstuli Komisija prasītājai pārsūtīja divus paziņojumus par parādu – 414 101,72 EUR apmērā attiecībā uz projektu E 221 un 80 769,67 EUR apmērā attiecībā uz projektu E 255.
19 Ar 2016. gada 13. septembra rīkojumu Terna/Komisija (T‑544/15, nav publicēts, EU:T:2016:513) Vispārējā tiesa noraidīja lietā celto prasību kā acīmredzami nepieņemamu.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
20 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 20. jūlijā, prasītāja cēla šo prasību.
21 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējas tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 4. oktobrī, Komisija atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktam cēla iebildi par nepieņemamību.
22 Prasītāja savus apsvērumus par šo iebildi iesniedza 2016. gada 16. novembrī.
23 Ar Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētāja 2017. gada 17. februāra rīkojumu iebilde par nepieņemamību tika pievienota pamatlietai.
24 Atbilstoši Reglamenta 106. panta 3. punktam, ņemot vērā, ka trīs nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu izsniegšanas neviena puse nav iesniegusi pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, Vispārējā tiesa var nolemt prasību izskatīt bez tiesvedības mutvārdu daļas. Šajā lietā Vispārējā tiesa, uzskatot, ka lietas materiāli sniedz visu nepieciešamo informāciju, un nepastāvot šādam pieteikumam, ir nolēmusi izskatīt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas.
25 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt 2015. gada 6. jūlija, 2016. gada 23. maija un 14. jūnija vēstules (turpmāk tekstā – “apstrīdētie akti”);
– apvienot šo lietu ar lietu T‑544/15 atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 68. panta 1. punktam;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
26 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt kā nepieņemamu un, pakārtoti, prasību noraidīt kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
27 Pieteikumam par šīs lietas apvienošanu ar lietu T‑544/15 vairs nav priekšmeta, tāpēc par prasītājas otro prasījumu vairs nav jālemj, jo Vispārējā tiesa ar 2016. gada 13. septembra rīkojumu Terna/Komisija (T‑544/15, nav publicēts, EU:T:2016:513) attiecīgajā lietā celto prasību ir noraidījusi kā acīmredzami nepieņemamu.
Juridiskais pamatojums
Par iebildi par nepieņemamību
28 Komisija atsaucas uz prasības nepieņemamību tā iemesla dēļ, ka apstrīdētie akti nav akti, kuri var būt prasības atcelt tiesību aktu priekšmets LESD 263. panta izpratnē. Komisija šajā ziņā apgalvo, ka apstrīdētie akti nav nedz akti, kuros ir pausta tās galīgā nostāja, nedz galīgie akti, bet gan atgūšanas procedūru sagatavojoši akti. Komisija norāda, ka prasību atcelt tiesību aktu varētu celt par tikai iespējamu vēlāku lēmumu izdot paziņojumu par parādu.
29 Prasītāja apstrīd Komisijas argumentus un apgalvo, ka apstrīdētie akti ir galīgie akti, kuri rada tādas saistošas tiesiskas sekas kā attiecīgo summu atmaksāšana, kas var ietekmēt tās intereses, būtiski mainot tās tiesisko stāvokli. Šajā ziņā vispirms tā apgalvo, ka Komisija neņem vērā tās pieprasīto summu samaksu, kuru prasītāja ar nosacījumiem ir veikusi 2016. gada 12. augustā, lai izvairītos no noilguma procentiem, un ka tāpēc šajā situācijā Komisija nepieņems turpmāku lēmumu, kas, tās ieskatā, būtu vienīgais apstrīdamais akts. Turpinājumā prasītāja apgalvo, ka gadījumā, ja par apstrīdētajiem aktiem nevarētu celt prasību uz LESD 263. panta pamata, vienīgais apstrīdamais akts būtu tas, kuru Komisija pieņemtu, beidzoties termiņam, kurš ir noteikts paziņojuma par parādu apmaksāšanai, proti, kad ir piemērojamas nokavējuma sankcijas, un tas būtu pretrunā visfundamentālākajiem tiesību principiem. Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka gadījumā, ja prasība tiktu noraidīta nepieņemamības dēļ, Vispārējā tiesa tai atņemtu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
30 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību akti vai lēmumi, par kuriem var celt prasību par to atcelšanu LESD 263. panta izpratnē, ir tikai tādi pasākumi, kas rada saistošas tiesiskās sekas, kuras ietekmē prasītājas tiesiskās intereses, būtiski mainot tās tiesisko stāvokli (spriedumi, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 9. punkts; 1999. gada 5. oktobris, Nīderlande/Komisija, C‑308/95, EU:C:1999:477, 26. punkts, un 2002. gada 29. janvāris, Van Parys un Pacific Fruit Company/Komisija, T‑160/98, EU:T:2002:18, 60. punkts).
31 Konkrētāk, runājot par aktiem vai lēmumiem, kuru izstrāde notiek vairākos posmos, it īpaši iekšējās procedūras beigās, no šīs pašas judikatūras izriet, ka principā apstrīdami ir vienīgi tādi akti, ar kuriem tiek galīgi noteikta iestādes nostāja šīs procedūras beigās, izņemot starplēmumus, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu (spriedumi, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 10. punkts, un 2006. gada 14. decembris, Vācija/Komisija, T‑314/04 un T‑414/04, nav publicēts, EU:T:2006:399, 38. punkts).
32 Šajā lietā ir jānorāda – kā ir ticis atgādināts šā sprieduma 4. punktā –, ka saskaņā ar Regulas Nr. 680/2007 9. pantu atbilstoši katram projektu konkursam par finanšu atbalsta piešķiršanu Komisija pieņem lēmumu par finansiālā atbalsta apjomu, ko piešķir izvēlētajiem projektiem vai projektu daļām un precizē to īstenošanas nosacījumus un metodes.
33 Līdz ar to apstrīdētie akti iekļaujas 2008. gada 2. decembra un 2010. gada 21. maija lēmumu kontekstā, kuri saista Komisiju un prasītāju. Šie Komisijas lēmumi nozīmē, ka ir akceptēti izvirzītie priekšlikumi, proti, priekšlikumu izsakošo personu, no vienas puses, un Komisijas, no otras puses, gribu sakritību, taču Regulā Nr. 680/2007 nav paredzēts, ka šī gribu sakritība ir līguma formā.
34 Šajā kontekstā Komisijas 2016. gada 23. maija un 14. jūnija vēstules, kurās tā galīgā veidā formulē pretenzijas pret atbalsta saņēmēju, balstoties uz finanšu atbalsta piešķiršanas lēmumu, nevar tikt kvalificētas citādi kā apstrīdami akti, jo tajos ir noteiktas summas, kuras, Komisijas ieskatā, ir jāatgūst no atbalsta saņēmēja, un atbalsta saņēmējs – ja vien viņš neceļ prasību – tās atmaksā, tādējādi pakļaudamies Komisijas gribai.
35 Turklāt, ņemot vērā, ka atmaksāšana ir notikusi, Komisija nepieņems iespējamu lēmumu, kas būtu vēlāks nekā paziņojuma par parādu izdošana. Līdz ar to, ja prasītājai tiktu atņemtas tiesības apstrīdēt šīs atmaksātās summas, tas varētu aizskart viņas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību. Tāpēc mudināt prasītāju nemaksāt paziņojumā par parādu pieprasītās summas, lai tiktu pieņemts lēmums, kas ir vēlāks par paziņojuma par parādu izdošanu, un tas būtu apstrīdams, pamatojoties uz LESD 263. pantu, būtu pretrunā labas pārvaldes principam.
36 No iepriekš minētā izriet, ka Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida, ciktāl tā skar 2016. gada 14. jūnija vēstuli, kura ir šā sprieduma 18. punktā minēto paziņojumu par parādu pavadvēstule, un 2016. gada 23. maija vēstuli, pamatojoties uz kuru Komisijas Enerģētikas ĢD ir fiksējis šīs iestādes galīgo nostāju par lietas būtību, pēc tam, kad tas vēl pēdējo reizi ir izvērtējis prasītājas argumentus, apspriežoties arī ar citu ģenerāldirektorātu kompetento personālu. Savukārt prasība ir jānoraida kā nepieņemama, ciktāl tā ir vērsta pret 2015. gada 6. jūlija vēstuli, par kuru jau ir celta prasība, kas noraidīta ar 2016. gada 13. septembra rīkojumu Terna/Komisija (T‑544/15, nav publicēts, EU:T:2016:513) (skat. šā sprieduma 16. un 19. punktu), jo šis rīkojums ir kļuvis galīgs.
Par lietas būtību
37 Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza četrus pamatus – ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka saistībā ar apstrīdētajiem aktiem nav veikta pietiekama izmeklēšana un tajos nav norādīts pamatojums, ka ir kļūdaini piemērots Direktīvas 2004/17 14. un 37. pants un ir kļūdaini piemērots 2008. gada 2. decembra un 2010. gada 21. maija lēmumu III pielikuma III.3.7. panta 1., 4. un 6. punkts; ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir kļūdaini piemērots Direktīvas 2004/17 40. panta 3. punkta c) apakšpunkts; ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, un ar ceturto pamatu, kas ir izvirzīts pakārtoti, tiek apgalvots, ka ir pārkāpts samērīguma princips.
38 Vispirms, ir jānorāda, ka prasības pieteikumā prasītāja vairākkārt apgalvo, ka attiecīgie uzdevumi esot jāizvērtē neatkarīgi no tiem pamatnolīgumiem, kuri ar CESI ir parakstīti laikposmā no 2009. līdz 2011. gadam un kuros šie uzdevumi ir paredzēti. Prasītāja uzskata, ka šī pēc būtības pieļautā kļūda ir noteikusi tālāko Komisijas vērtējumu, ciktāl ekonomiska rakstura apsvērumi – kuri, protams, ir būtiski saistībā ar pamatnolīgumu noslēgšanu – nav būtiski saistībā ar attiecīgajiem uzdevumiem, un tā rezultātā ar šiem uzdevumiem saistītās izmaksas nav uzskatītas par atbilstīgām.
39 Šajā lietā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka prasītāja šajā ziņā prasības pieteikumā nonāk pretrunās. Lai gan tā vairākkārt apstrīd saikni starp attiecīgajiem uzdevumiem un pamatnolīgumiem, citviet tā apgalvo, ka šie uzdevumi ir saistīti un ir paredzēti pamatnolīgumos. Proti, prasītāja prasības pieteikumā pati norāda uz šo saikni, apgalvojot, ka attiecīgie uzdevumi ir jāizvērtē plašākā starp to un CESI pastāvošo attiecību kontekstā, uz kurām attiecas pamatnolīgumi, ko tās ir noslēgušas laikposmā no 2009. līdz 2011. gadam. Turklāt prasītāja trešā pamata ietvaros apgalvo, ka attiecīgo uzdevumu tiešās uzticēšanas tiesiskums izriet tieši no tā, ka Komisija nav apstrīdējusi to, ka uzdevumi ir piešķirti, iepriekš neizsludinot konkursu par pamatnolīgumu Nr. 3000034279, no kura šie uzdevumi izriet. Savukārt prasītāja prasības pieteikumā apstiprina, ka pamatnolīgumiem nav nozīmes saistībā ar projektiem E 221 un E 255 un ka tāpēc Komisija varēja izvērtēt tikai attiecīgo uzdevumu tiešu piešķiršanu CESI ārpus pamatīgumiem. Līdz ar to, no iepriekš minētā izriet, ka prasītāja nevar pārmest Komisijai, ka, pirmkārt, tā ir koncentrējusies tikai uz pamatnolīgumu tiesiskumu, un, otrkārt, ka tā katras attiecīgo uzdevumu tiešās piešķiršanas tiesiskumu atvasina no pamatnolīgumu iepriekšēja tiesiskuma.
40 Otrkārt, ir jānorāda, ka Direktīvas 2004/17 1. panta 4. punktā iekļautajā pamatnolīguma definīcijā ir paredzēts, ka pamatnolīgums ir vienošanās ar vienu vai vairākiem uzņēmējiem, kurā līgumslēdzēja iestāde paredz noteikumus, kas reglamentē konkrētā laika posmā piešķiramās līguma slēgšanas tiesības, jo īpaši attiecībā uz cenām un vajadzības gadījumā attiecībā uz paredzamajiem daudzumiem. No šīs definīcijas izriet, ka uz pamatnolīgumiem balstītās līguma slēgšanas tiesības tiek piešķirtas nosacījumos, kas ir noteikti pamatnolīgumā, un ka visas pamatnolīguma darbības laikā piešķirtās līgumu slēgšanas tiesības ir cieši saistītas ar pamatnolīgumu, kurā ir noteiktas cenas, daudzumi un nosacījumi.
41 Treškārt, ir jānorāda, ka atbilstoši Direktīvas 2004/17 17. panta 2. punktam līgumslēdzējas iestādes nedrīkst apiet šo direktīvu, sadalot būvdarbu projektus vai pirkumu projektus, attiecībā uz noteiktu daudzumu.
42 Līdz ar to Direktīvas 2004/17 gaismā un ciešās saiknes dēļ starp pamatnolīgumiem un CESI tieši piešķirtajiem attiecīgajiem uzdevumiem, pamatojoties uz pēdējiem minētajiem, tāds attiecīgo uzdevumu piešķiršanas novērtējums, kas notiktu neatkarīgi no to pamatnolīgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas novērtējuma, ar kuriem tie ir nenovēršami un neatraujami saistīti, būtu skaidrā pretrunā šai direktīvai.
43 Līdz ar to Komisija ir izdarījusi pareizu vērtējumu par attiecīgo uzdevumu tiešu piešķiršanu CESI ciešā saiknē ar to pamatnolīgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, no kuriem šie uzdevumi ir atkarīgi.
44 Šīs prasības pamatojumam izvirzītie pamati ir jāizvērtē, ņemot vērā šos sākotnējos apsvērumus.
Par pirmo pamatu, ar kuru būtībā tiek apgalvots, ka nav veikta izmeklēšana un nav norādīts pamatojums, ka ir kļūdaini piemērots Direktīvas 2004/17 14. un 37. pants un ir kļūdaini piemērots 2008. gada 2. decembra un 2010. gada 21. maija lēmumu III pielikuma III.3.7. panta 1., 4. un 6. punkts
45 Šis pamats būtībā sastāv no trim daļām, kuras attiecas, pirmkārt, uz to, ka neesot veikta pietiekama izmeklēšana un neesot norādīts pamatojums, otrkārt, ka esot kļūdaini piemērots Direktīvas 2004/17 14. un 37. pants un, treškārt, ka esot kļūdaini piemērots 2008. gada 2. decembra un 2010. gada 21. maija lēmumu III pielikuma III.3.7. panta 1., 4. un 6. punkts, jo Direktīva 2004/17 esot piemērota pārlieku formāli
– Par pirmā pamata pirmo daļu – nepietiekamu izmeklēšanu un apstrīdēto aktu pamatojuma neesamību
46 Prasītāja būtībā uzskata, ka saistībā ar apstrīdētajiem aktiem nav veikta pietiekama izmeklēšana un tajos nav norādīts pienācīgs pamatojums, jo Komisija esot balstījusies uz piemērojamo normu kļūdainu interpretāciju un uz saiknes starp attiecīgajiem uzdevumiem un pamatnolīgumiem nepareizu izpratni.
47 Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka tā uz Direktīvas 2004/17 40. panta 3. punkta c) apakšpunktā minēto atkāpi, kura skar tikai attiecīgos uzdevumus, un minētās direktīvas 40. panta 3. punkta i) apakšpunktā minēto atkāpi, kura attiecas uz pamatnolīgumiem, vienmēr ir atsaukusies alternatīvi, nevis kumulatīvi. Prasītāja uzskata, ka Komisijai esot bijis jāizvērtē, vai pastāv īpaši tehniski iemesli Direktīvas 2004/17 40. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē, kuri attaisno piešķiršanu bez iepriekšējas konkursa izsludināšanas attiecībā uz šiem uzdevumiem, nevis attiecībā uz pamatnolīgumiem.
48 Papildus tam prasītāja apgalvo, ka Komisijas kodolīgais pamatojums ir acīmredzami kļūdains, jo tā nevienā brīdī nav sniegusi atbildi uz apsvērumiem, ko prasītāja ir izvirzījusi attiecībā uz tehniskajiem iemesliem, kuri pamato attiecīgo uzdevumu piešķiršanu CESI bez iepriekšējas konkursa izsludināšanas.
49 Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka Komisija no prasītājas pieprasītās atlīdzības kļūdaini ir izslēgusi izmaksas, kas saistītas ar CESI tieši piešķirtajiem attiecīgajiem uzdevumiem, pamatojoties uz pieņēmumu, ka pamatnolīgumi, ar kuriem attiecīgie uzdevumi ir saistīti, esot tikuši noslēgti bez iepriekšējas konkursa izsludināšanas, tādējādi pārkāpjot Eiropas Savienības noteikumus publiskā iepirkuma jomā.
50 Komisija apstrīd prasītājas argumentus.
51 Jāatgādina, ka atbilstīgi pastāvīgajai judikatūrai pienākuma pamatot nelabvēlīgu tiesību aktu, kas ir saistīts ar tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu, mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai noteiktu, vai tiesību akts ir pamatots vai, iespējams, tam ir tāds trūkums, kas ļauj Savienības tiesā apstrīdēt tā spēkā esamību, un, otrkārt, ļaut tiesai veikt akta likumības pārbaudi (skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).
52 LESD 296. pantā paredzētajā pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jābūt norādītai aktu sagatavojušās iestādes argumentācijai, lai ļautu ieinteresētajai personai uzzināt veikto pasākumu pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt kontroli (skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).
53 Tomēr pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā tiesību akta būtībai un apstākļiem, kādos tas pieņemts. Prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto iemeslu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu tiesisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu. It īpaši nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos, kas ļauj tai saprast pret to noteiktā pasākuma apmēru (skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 53. un 54. punkts un tajā minētā judikatūra).
54 Pirmām kārtām, ir jānorāda – kā tas ir izklāstīts šā sprieduma 39.–43. punktā –, ka Komisija ir izdarījusi pareizu vērtējumu par attiecīgo uzdevumu tiešu piešķiršanu CESI ciešā saiknē ar pamatnolīgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, no kuriem tie ir atkarīgi. No tā izriet, ka prasītājas iebildumi attiecībā uz nepareizu izpratni par saikni starp attiecīgajiem uzdevumiem un pamatnolīgumiem nav pamatoti.
55 Otrām kārtām, no apstrīdētajiem aktiem izriet, ka Komisija ir izklāstījusi motīvus, kuru dēļ tā ir uzskatījusi, ka izmaksas, kas ir saistītas ar projektu E 221 un E 255 ietvaros CESI piešķirtajiem uzdevumiem, ir uzskatāmas par neatbilstīgām, un ka prasītājas izklāstītie iemesli, lai atkāptos no iepirkuma jomas noteikumiem, nebija nedz tehniski, nedz juridiski pieņemami. Tā 2015. gada 6. jūlija vēstulē Komisija norādīja, ka attiecībā uz šiem uzdevumiem, tos piešķirot, nav izsludināts konkurss, un ka tāpēc prasītājas iespēja tos piešķirt tieši CESI ir atkarīga no to pamatnolīgumu, ar kuriem attiecīgie uzdevumi ir saistīti, noslēgšanai izmantotās procedūras saderīguma ar Direktīvu 2004/17 atbilstoši šīs direktīvas 14. panta 2. un 3. punktam. Komisija šajā ziņā apgalvo, ka prasītājas sniegtie skaidrojumi saistībā ar saņemamo pakalpojumu tehnisko raksturu nav tādi, kas var attaisnot šo pamatnolīgumu tiešu piešķiršanu. Papildus tam 2016. gada 23. maija vēstulē Komisija prasītājai norādīja, ka sniegtie skaidrojumi nevar mainīt 2015. gada 6. jūlija vēstulē izklāstītos secinājumus, kuri ir jāuzskata par galīgiem, un norādījusi, ka viena mēneša termiņā tā izdos divus paziņojumus par parādu – 414 101,72 EUR apmērā attiecībā uz projektu E 221 un 80 769,67 EUR apmērā attiecībā uz projektu E 255. Visbeidzot, Komisija 2016. gada 14. jūnijā prasītājai nosūtīja divus paziņojumus par parādu.
56 No iepriekš izklāstītā izriet, ka apstrīdētie akti ir tādas sarakstes rezultāts, kurā Komisija ir juridiski pietiekami izklāstījusi tiesiskos un faktiskos apstākļus, uz ko tā ir pamatojusi savus lēmumus, un kurā tā ir atbildējusi uz visām prasītājas izteiktajām piezīmēm. Tāpēc apstrīdētie akti ir pieņemti kontekstā, kas ir ļāvis prasītajai saprast pret to veikto pasākumu apmēru un līdz ar to tie ir pietiekami pamatoti.
57 Visbeidzot, jautājums, vai pamatnolīguma noslēgšana, pārkāpjot Savienības tiesību normas publiskā iepirkuma jomā, nevar izslēgt ar šo pamatnolīgumu saistīto uzdevumu izmaksas, attiecas uz lietas izskatīšanu pēc būtības, nevis uz apstrīdēto aktu formu. Līdz ar to šādi apsvērumi – pieņemot, ka tie ir pietiekami precīzi, – ir neiedarbīgi tāda iebilduma kontekstā, kurš attiecas uz nepietiekamu pamatojumu, un var tikt vienīgi noraidīti.
58 No iepriekš minētā izriet, ka pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
– Par pirmā pamata otro daļu – Direktīvas 2004/17 14. un 37. panta kļūdainu piemērošanu
59 Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini secinājusi, ka apakšuzņēmēja izmantošana norāda uz apstākļiem, kas var izslēgt tādu tehnisku iemeslu pastāvēšanu, kuri attaisnotu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, iepriekš neizsludinot konkursu, atbilstoši Direktīvas 2004/17 40. panta 3. punkta c) apakšpunktam. Prasītāja šajā ziņā uzskata, ka norma, kurā ir paredzēta apakšuzņēmuma līguma slēgšana, proti, Direktīvas 2004/17 37. pants, neizslēdz no tās piemērošanas jomas līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, iepriekš neizsludinot konkursu, un ka analoģiski Direktīvas 2004/17 40. pantā nav paredzēts, ka tiešās piešķiršanas gadījumā, iepriekš neizsludinot konkursu, konkrētam uzņēmējam ir pienākums personiski sniegt visus pakalpojumus, kuri ir iepirkuma priekšmets.
60 Prasītāja piebilst, ka jebkurā gadījumā apakšuzņēmuma līguma izmantošana ir notikusi tikai attiecībā uz vienu no attiecīgajiem uzdevumiem un esot tikusi paredzēta par labu ierobežotam uzņēmēju skaitam un attiecībā uz tīri sekundārām palīgdarbībām, kurām minētā uzdevuma izpildē nav nekādas īpašas nozīmes. Papildus tam prasītāja apgalvo, ka apakšuzņēmuma sniegtie pakalpojumi ir atšķirīgi to tiem, kuru gadījumā pastāv tehniski iemesli.
61 Komisija apstrīd prasītājas argumentus.
62 Ir jāatgādina, ka, lai gan Direktīvas 2004/17 37. pantā līgumslēdzējām iestādēm ir ļauts slēgts apakšuzņēmuma līgumus ar trešajām personām par daļu no attiecīgā iepirkuma, šīs direktīvas 40. panta 2. punktā ir noteikts, ka līgumslēdzējas iestādes var izvēlēties starp atklātu, slēgtu un sarunu procedūru, lai piešķirtu līguma slēgšanas tiesības, ja ir izsludināts konkurss. Papildus tam šīs direktīvas 40. panta 3. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka līgumslēdzējas iestādes var izmantot procedūru bez konkursa izsludināšanas, ja tehnisku iemeslu dēļ līgumsaistības var izpildīt tikai konkrēts uzņēmējs.
63 Šajā lietā ir jānorāda, ka vēršanās pie citiem uzņēmējiem, lai sniegtu pakalpojumu, izslēdz to, ka uz šo pakalpojumu var attiekties Direktīvas 2004/17 40. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētā atkāpe. Proti, kā tas izriet no judikatūras, Direktīvas 2004/17 40. panta 3. punkta c) apakšpunkta piemērošana ir pakārtota diviem kumulatīviem nosacījumiem, proti, pirmkārt, ir jāpastāv tehniskam iemeslam saistībā ar pakalpojumiem, kas ir iepirkuma priekšmets, un, otrkārt, šim tehniskajam iemeslam ir jāpadara līguma slēgšanas tiesību piešķiršana konkrētam uzņēmējam absolūti nepieciešama (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 2. jūnijs, Komisija/Grieķija, C‑394/02, EU:C:2005:336, 34. punkts).
64 Taču ar CESI noslēgtajos pamatnolīgumos, no kuriem izriet attiecīgie uzdevumi, ir atļauta apakšuzņēmuma līgumu slēgšana, jo darbība ar atbilstošajiem apakšuzņēmējiem ir noteikta pamatnolīgumos. Līdz ar to ir jāuzskata, ka prasītāja ir uzskatījusi, ka citi uzņēmēji principā ir spējīgi veikt šīs darbības (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 2. jūnijs, Komisija/Grieķija, C‑394/02, EU:C:2005:336, 37. punkts). Tāpēc ir jākonstatē, ka nebija absolūti nepieciešams šo pamatnolīgumu noslēgšanas tiesības piešķirt CESI, jo šī sabiedrība nav vienīgais uzņēmējs, kuram ir zinātība, lai sniegtu attiecīgos pakalpojumus.
65 Līdz ar to nevar tikt apgalvots, ka vēršanās pie citiem uzņēmējiem – pat ja runa ir par marginālu gadījumu, ierobežotu uzņēmēju skaitu un sekundārām darbībām – neizslēdz to, ka uz šo pakalpojumu var attiekties Direktīvas 2004/17 40. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētā atkāpe.
66 Šajos apstākļos pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida.
– Par pirmā pamata trešo daļu – 2008. gada 2. decembra un 2010. gada 21. maija lēmumu III pielikuma III.3.7. panta 1., 4. un 6. punkta kļūdainu piemērošanu
67 Prasītāja apgalvo, ka ir kļūdaini piemērots 2008. gada 2. decembra un 2010. gada 21. maija lēmumu III pielikuma III.3.7. panta 1., 4. un 6. punkts, jo Direktīvas 2004/17 ir piemērota pārlieku formāli.
68 Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka 2008. gada 2. decembra un 2010. gada 21. maija lēmumu III pielikuma III.3.7. panta 1. punktā nav paredzēts pienākums iepriekš izmantot atklātas vai slēgtas iepirkuma procedūras, bet gan ir vienkārši noteikts vispārīgāks pienākums par izmaksu “saprātīgumu un pamatotību, ievērojot labas finanšu pārvaldības principus, it īpaši taupības un efektivitātes ziņā”. Prasītāja apgalvo – kaut gan tā, lai piešķirtu līguma slēgšanas tiesības CESI, pamatoti nav izsludinājusi konkursu striktā nozīmē, tā ir veikusi padziļinātas sarunas ar CESI, no šā uzņēmēja iegūstot attiecīgas atlaides. Tāpēc prasītāja pārmet Komisijai, ka tā ir pārlieku formāli piemērojusi Direktīvu 2004/17, ciktāl tā esot aprobežojusies ar konstatējumu, ka izmaksas, kuras izriet no CESI tieši piešķirtajām līgumu slēgšanas tiesībām, nebija atbilstīgas tikai tā iemesla dēļ, ka līgumu slēgšanas tiesības bija piešķirtas bez iepriekšējas konkursa izsludināšanas, nepārbaudot pēc būtības, vai šie līgumi bija labvēlīgi vai nelabvēlīgi no ekonomiska skatupunkta un vai izmaksas bija saprātīgas un pamatotas.
69 Komisija apstrīd prasītājas argumentus.
70 Ir jānorāda, ka princips par konkursa rīkošanu, tāpat kā pārredzamības, samērīguma, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principi, ir pamatā visiem publiskajiem iepirkumiem, kas pilnībā vai daļēji tiek finansēti no Savienības budžeta, kā tas ir noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp.) 102. pantā.
71 Ir jāatgādina, ka attiecīgajos iepirkumos – tā kā tie tiek daļēji finansēti no Savienības budžeta – ir jāievēro publiskā iepirkuma jomas noteikumi. Šo noteikumu skaitā ir 2008. gada 2. decembra un 2010. gada 21. maija lēmumu III pielikuma III.2.5. pants, kurā ir noteikts princips, ka, piešķirot tādas darbības, kuru priekšmets ir trešo personu finansēšana, labuma guvējam ir jāievēro Savienības tiesībās paredzētie publiskā iepirkuma jomā piemērojamie noteikumi. Savukārt atbilstoši Direktīvas 2004/17 40. panta 2. punktam līgumslēdzējas iestādes var piemērot atklātas, slēgtas vai sarunu procedūras, ja – ievērojot šā panta 3. punktā paredzētos izņēmumus – tiek izsludināts konkurss.
72 Šajā gadījumā tas, ka darbību piešķiršana ārējiem uzņēmējiem ir izmaksu ziņā efektīva, neatbrīvo no pienākuma ievērot 2008. gada 2. decembra un 2010. gada 21. maija lēmumu III pielikuma III.2.5. pantu. Prasītāja pamatojas uz 2008. gada 2. decembra un 2010. gada 21. maija lēmumu III pielikuma III.3.7. panta f) punktu, apgalvojot, ka darbības izmaksām, lai tās būtu atbilstīgas, ir jābūt saprātīgām, pamatotām un jāatbilst pareizas finanšu pārvaldības principiem. Tā apgalvo, ka šie principi nekādā gadījumā nav tikuši pārkāpti, piešķirot līgumu slēgšanas tiesības CESI bez iepriekšējas konkursa izsludināšanas, jo CESI tai ir piešķīrusi būtiskas atlaides. Tomēr, lai gan šis aspekts var būt svarīgs, veicot iepirkumu, tas nekādā gadījumā nevar pamatot izņēmumu no iepirkuma noteikumiem un nenodrošina, ka darbība tiek veikta atbilstoši Savienības politikai, it īpaši atbilstoši publiskā iepirkuma jomas noteikumiem.
73 Šajā kontekstā Komisija savās 2015. gada 6. jūlija un 2016. gada 23. maija vēstulēs apgalvo, ka to pamatnolīgumu slēgšanas tiesību tieša piešķiršana, no kuriem tieši izriet attiecīgie uzdevumi, nav bijusi pamatota ar argumentiem, kuri ir balstīti uz iepirkuma tehniskajām īpatnībām un saskaņā ar kuriem līgumsaistības var izpildīt tikai konkrēts uzņēmējs. Līdz ar to, tā kā, tieši piešķirot minēto pamatnolīgumu slēgšanas tiesības bez iepriekšējas konkursa izsludināšanas, nav ievēroti Savienības tiesību noteikumi publiskā iepirkuma jomā, izmaksas, kas ir saistītas ar attiecīgajiem uzdevumiem, nevar tikt uzskatītas par atbilstīgām, pat ja tās ir saprātīgas un pamatotas.
74 No visa iepriekš minētā izriet, ka pirmā pamata trešā daļa un tādējādi pirmais pamats kopumā ir jānoraida.
Par otro pamatu – Regulas Nr. 2004/17 40. panta 3. punkta c) apakšpunkta nepareizu piemērošanu
75 Prasītāja apgalvo, ka fakts, ka tā CESI bez iepriekšējas konkursa izsludināšanas ir piešķīrusi līguma slēgšanas tiesības attiecībā uz pakalpojumiem, kurus tā nevarēja veikt ar saviem resursiem, patiesībā ir lēmums, kas bija obligāti jāpieņem, jo CESI bija vienīgais uzņēmējs, kas spēja šos pakalpojumus sniegt. Prasītāja tādējādi apgalvo, ka uz izvēli par labu CESI attiecas Direktīvas 2004/17 40. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētais izņēmums.
76 Prasītāja uzskata, ka tā ir sniegusi precīzas norādes un precīzu pamatojumu par CESI tieši piešķirto pakalpojumu tehniskajām īpatnībām, kas ļauj pierādīt iemeslus, kuru dēļ piešķiršana CESI bija nepieciešama un jebkurā gadījumā – ekonomiski visizdevīgākais risinājums. Šajā ziņā CESI apgalvo, ka tā ir vienīgais uzņēmējs, kas spēj sniegt nepieciešamo atbalstu, pateicoties kompetencēm, kuras tam piemīt Spira, Promed, Sicre un Wcreso programmatūras un rīka Grar pārvaldībā un izmantošanā, kuri tiek lietoti saistībā ar pamatnolīgumu Nr. 3000034279, kas attiecas uz projektu E 255, un pamatnolīgumu Nr. 3000029140, kas attiecas uz projektu E 221. Precīzāk sakot, prasītāja apgalvo, ka ar citu iespējamu uzņēmēju noslēgts līgums, būtu ticis noslēgts ar mazāk izdevīgiem nosacījumiem, ka izpildes termiņi būtu ilgāki un ka būtu varējušas tikt pieļautas noteiktas kļūdas un informācija būtu varējusi tikt pazaudēta.
77 Papildus tam prasītāja uzskata, ka atbilstoši judikatūrai sarežģītu projektu turpinātība ir pamatots tehnisks iemesls, lai veiktu tiešu piešķiršanu konkrētam uzņēmējam. Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka tā ir pierādījusi, ka nepastāvēja saprātīgas alternatīvas attiecīgo uzdevumu tiešai piešķiršanai CESI, un ir piešķīrusi šos uzdevumus CESI, iepriekš neizsludinot konkursu, starp attiecīgajiem uzdevumiem un pamatnolīgumu ietvaros iepriekš veiktajām darbībām pastāvošās saiknes dēļ.
78 Komisija apstrīd prasītājas argumentus.
79 No Direktīvas 2004/17 40. panta 3. punkta c) apakšpunkta izriet, ka līgumslēdzējas iestādes var izmantot procedūru bez iepriekšējas konkursa izsludināšanas, tostarp, ja tehnisku vai māksliniecisku iemeslu dēļ vai ar ekskluzīvu tiesību aizsardzību saistītu iemeslu dēļ līgumsaistības var izpildīt tikai konkrēts uzņēmējs.
80 Turklāt ir jāatgādina, ka atbilstoši judikatūrai Direktīvas 2004/17 40. panta 3. punkta c) apakšpunkta piemērošana ir pakārtota diviem kumulatīviem nosacījumiem, proti, pirmkārt, ir jāpastāv tehniskam iemeslam saistībā ar pakalpojumiem, kas ir iepirkuma priekšmets, un, otrkārt, šim tehniskajam iemeslam ir jāpadara līguma slēgšanas tiesību piešķiršana konkrētam uzņēmumam absolūti nepieciešama (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 2. jūnijs, Komisija/Grieķija, C‑394/02, EU:C:2005:336, 34. punkts).
81 Tāpat ir jāatgādina, ka Padomes Direktīvas 93/38/EEK (1993. gada 14. jūnijs), ar ko koordinē līgumu piešķiršanas procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē (OV 1993, L 199, 84. lpp.), 20. panta 2. punkta c) apakšpunkts, kurā ir iekļauti Direktīvas 2004/17 40. panta 3. punkta c) apakšpunktam analoģiski noteikumi, ir jāinterpretē strikti. Turklāt pierādīšanas pienākums ir pusei, kura vēlas atsaukties uz šīm normām (spriedums, 2005. gada 2. jūnijs, Komisija/Grieķija, C‑394/02, EU:C:2005:336, 33. punkts).
82 Šajā lietā prasītāja apgalvo, ka uz darbiem, kuri ir saistīti ar pakalpojumiem, ko tā nespēj sniegt pati, izmantojot savus resursus, attiecas Direktīvas 2004/17 40. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētais izņēmums, jo CESI bija vienīgais uzņēmējs, kas spēja veikt šos darbus.
83 Ir jākonstatē, ka prasītāja, kurai ir pierādīšanas pienākums, nenorāda ne uz vienu tehnisku iemeslu, nedz motīvu, kura dēļ šāds iemesls – ja tas pastāvētu – padarītu absolūti nepieciešamu šo uzdevumu izpildes uzticēšanu CESI. Šajā ziņā prasītāja apgalvo tikai to, ka darbības, kuras ir minēto pakalpojumu priekšmets, ietver tādas programmatūras vai programmas izmantošanu, kuru tā un CESI jau kopīgi lieto. Ir jānorāda – kā to uzsver Komisija –, ka apstāklis, ka CESI izmanto programmatūru, kura pieder prasītājai, protams, ir novērtējuma faktors, veicot salīdzinājumu ar citiem konkurējošiem uzņēmējiem, taču tas – ņemot vērā šā sprieduma 80. punktā minēto judikatūru – nevar attaisnot, ka a priori tiek izslēgts jebkurš cits uzņēmējs, pamatojoties uz CESI it kā piemītošu unikālu kompetenci. Proti, nekas neliedz prasītājai izdevīgāka piedāvājuma gadījumā nekā CESI piedāvājums piešķirt licenci attiecīgas programmatūras vai programmas lietošanai jaunam uzņēmējam. It īpaši ir jānorāda, ka programmatūras vai programmas licence nav ekskluzīva tiesība, kas padarītu neiespējamu vēršanos pie citiem uzņēmējiem, lai veiktu attiecīgās darbības. Tas arī nevarētu būt citādi, jo, ja varētu atsaukties uz agrākām profesionālām attiecībām ar līgumslēdzēju iestādi, lai izslēgtu jebkādu konkursa procedūru jaunu iepirkumu gadījumā, Direktīvā 2004/17 izvirzītais mērķis būtu nenovēršami apdraudēts, un tas radītu paradoksālu rezultātu, ka tiktu traucēta konkurence par labu izpildītājam.
84 Turklāt, ciktāl runa ir par prasītājas skaidrojumiem, ar kuriem strīdīgo pakalpojumu tieša piešķiršana CESI tiek attaisnota ar to, ka ar jebkuru citu sabiedrību noslēgts līgums būtu ticis noslēgts nelabvēlīgākos nosacījumos, izpildes termiņi būtu bijuši ilgāki vai noteiktas kļūdas būtu varējušas tikt pieļautas vai informācija tikt pazaudēta, ir jānorāda, ka prasītājas minētās iespējamās pielāgošanās problēmas, kas saistītas ar viena piegādātāja nomaiņu pret citu un papildu izmaksām, ko šī pielāgošanās varētu radīt, loģiski nozīmē, ka uzņēmēju CESI ir iespējams tehniski nomainīt pret citu pretendentu. Proti, prasītāja nevienā brīdī neatsaucas uz tehniskas nesavietojamības iemeslu, kas objektīvi liegtu citam uzņēmējam sniegt tos pašus pakalpojumus, kā rezultātā – kā tas ir izklāstīts šā sprieduma 80. punktā – būtu absolūti nepieciešams izvēlēties vienu uzņēmēju. Katrā ziņā ir arī jānorāda, ka prasītāja nevienā brīdī nav norādījusi skaitļus vai datus, kas ļautu pierādīt, ka ar jebkuru citu sabiedrību noslēgts līgums radītu lielākas izmaksas un būtu ar ilgākiem izpildes termiņiem.
85 Visbeidzot, runājot par darbu turpinātību, ir jānorāda, ka, protams, mērķis nodrošināt ar sarežģītiem projektiem saistītu darbu turpinātību ir tehnisks apsvērums, kura svarīgums ir jāatzīst. Tomēr vienīgi apgalvojums, ka noteikts darbu kopums ir komplekss un sarežģīts, nav pietiekams, lai pierādītu, ka tos var uzticēt tikai vienam un tam pašam uzņēmējam (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2004. gada 14. septembris, Komisija/Itālija, C‑385/02, EU:C:2004:522, 21. punkts). Proti, šajā lietā prasītāja ir tikai vispārīgi norādījusi, ka vēršanās pie jebkura cita uzņēmēja palielinātu izmaksas un pagarinātu termiņus, nesniedzot skaidrojumus, kas ļautu pierādīt, ka ir nepieciešams izmantot tikai vienu uzņēmēju. Citu saprātīgu risinājumu neesamība nav atsauces kritērijs, lai noteiktu, vai tieša piešķiršana noteiktam uzņēmējam ir tiesiska; tās tiesiskuma priekšnoteikums – gluži pretēji – ir šādas piešķiršanas absolūta nepieciešamība, kā ir noteikts judikatūrā. Līdz ar to saikne starp darbībām, kuras CESI iepriekš ir veicis prasītājas labā pamatnolīgumu ietvaros, un attiecīgajiem uzdevumiem nevar būt iemesls šajā izpratnē.
86 Tā kā prasītājai nav izdevies pierādīt, ka tehnisku iemeslu dēļ Direktīvas 2004/17 40. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē pamatnolīgumu, no kuriem izriet attiecīgie uzdevumi, slēgšanas tiesības var tikt piešķirtas vienīgi CESI, ir jānoraida otrais pamats.
Par trešo pamatu – tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu
87 Pirmām kārtām, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētie akti ir pretrunā tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, jo Komisija par neatbilstīgām ir uzskatījusi izmaksas, kas izriet no uzdevumiem, kuri ir saistīti ar pamatnolīgumu Nr. 3000034279, ko tā nekad nav apstrīdējusi, kaut arī ar šo pamatnolīgumu saistītais paziņojums par līgumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ir publicēts 2010. gada 7. jūlijā. Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka paziņojuma par līgumu publicēšana Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, kurā ir sniegta informācija, ka līguma slēgšanas tiesības sarunu procedūras rezultātā, iepriekš neizsludinot konkursu, ir piešķirtas konkrētam uzņēmējam, un fakts, ka nedz Komisija, nedz kāds cits uzņēmējs nav apstrīdējis minēto piešķiršanu vai iesniedzis apsvērumus Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/66/EK (2007. gada 11. decembris), ar ko Padomes Direktīvas 89/665/EEK un 92/13/EEK groza attiecībā uz pārskatīšanas procedūru efektivitātes uzlabošanu valsts līgumu piešķiršanas jomā (OV 2007, L 335, 31. lpp.), 2.f pantā paredzētajos termiņos, ir apstāklis, kas prasītājai rada tiesisko paļāvību attiecībā uz izmantotās procedūras likumību.
88 Otrām kārtām, prasītāja apstrīd, ka šajā lietā būtu piemērojamas Direktīvas 2004/17 normas, balstoties uz lielas daļas attiecīgo uzdevumu vērtību, kura esot mazāka nekā šīs direktīvas 16. panta a) punktā norādītā attiecināmības robežvērtība.
89 Komisija apstrīd prasītājas argumentus.
90 Pirmām kārtam, ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tiesības pamatoties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir ikvienam, kam kāda Savienības iestāde ir devusi pamatotas cerības (skat. spriedumu, 1987. gada 11. marts, Van den Bergh en Jurgens un Van Dijk Food Products (Lopik)/EEK, 265/85, EU:C:1987:121, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
91 Tomēr tiesības atsaukties uz šo principu ir pakārtotas trīs kumulatīvu nosacījumu izpildei. Pirmkārt, Savienības iestādei ir jābūt sniegušai ieinteresētajai personai konkrētas, beznosacījumu un saskanīgas garantijas no pilnvarotiem un ticamiem avotiem. Otrkārt, šiem solījumiem ir jābūt tādiem, kas var radīt pamatotas cerības personai, kurai tie ir adresēti. Treškārt, sniegtajām garantijām ir jāatbilst piemērojamām tiesību normām (skat. spriedumu, 2005. gada 30. jūnijs, Branco/Komisija, T‑347/03, EU:T:2005:265, 102. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumus, 2006. gada 23. februāris, Cementbouw Handel & Industrie/Komisija, T‑282/02, EU:T:2006:64, 77. punkts, un 2009. gada 30. jūnijs, CPEM/Komisija, T‑444/07, EU:T:2009:227, 126. punkts).
92 Runājot par pirmo nosacījumu, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai par šādām garantijām uzskata jebkādā veidā paziņotas precīzas, beznosacījuma un saskaņotas ziņas, ko snieguši pilnvaroti un uzticami avoti. Savukārt neviens nevar atsaukties uz šī principa pārkāpumu, ja nav precīzu solījumu, ko tam būtu sniegusi administrācija (skat. spriedumu, 2003. gada 19. marts, Innova Privat‑Akademie/Komisija, T‑273/01, EU:T:2003:78, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
93 Šajā lietā no lietas materiāliem neizriet, ka Komisija būtu sniegusi prasītājai precīzas garantijas, ka tā akceptēs veidu, kādā prasītāja bija veikusi iepirkumu saistībā ar projektiem E 221 un E 255. Proti, izmaksu atbilstīguma pārbaude tiek veikta pēc galīgo finanšu pārskatu iesniegšanas, savukārt iepriekšējie posmi attiecas tikai uz tehnisko uzraudzību pār projektu norisi. Līdz ar to šī pārbaude tiek veikta tikai galīgā saldo maksājuma pieprasījuma brīdī, kas tiek iesniegts vienlaikus ar tehniskās izpildes ziņojumu un finanšu pārskatu par atbilstīgajām izmaksām, kuras ir faktiski radušās, kā tas it īpaši izriet no 2008. gada 2. decembra un 2010. gada 21. maija lēmumu III pielikuma III.3.5. panta.
94 Līdz ar to fakts, ka Komisija nav apstrīdējusi pamatnolīguma Nr. 3000034279 piešķiršanu CESI, kaut arī Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī atbilstoši ir publicēti paziņojumi par līgumu, nav uzskatāms par garantiju, kas prasītājai rada pamatotas cerības attiecībā uz izmaksu atbilstīgumu. Šajā ziņā Komisijas klusēšana par pamatnolīguma slēgšanas tiesību tiešo piešķiršanu nevar tikt uzskatīta par administrācijas sniegtu precīzu garantiju, kas rada tiesisko paļāvību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 18. janvāris, Regione Marche/Komisija, T‑107/03, nav publicēts, EU:T:2006:20, 134. punkts).
95 Otrām kārtām, runājot par prasītājas argumentu, atbilstoši kuram Direktīva 2004/17 neesot piemērojama šajā lietā, ir jānorāda, ka – ciktāl konkrēti ir runa par publiskā iepirkuma aplēsto vērtību – Direktīvas 2004/17 17. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts, pirmkārt, ka attiecībā uz pamatnolīgumiem vērā ņemamā vērtība ir visā pamatnolīguma darbības laikā paredzēto līgumu maksimālā vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa (PVN) un, otrkārt, ka līgumslēdzējas iestādes nevar apiet minētās direktīvas piemērošanu, sadalot būvdarbu projektus vai paredzētos noteikta daudzuma piegāžu un/vai pakalpojumu pirkumus vai izmantojot īpašas metodes līgumu paredzamās vērtības aprēķināšanai. Taču, kā tas ir izklāstīts šā sprieduma 39.–43. punktā, attiecīgos CESI tieši piešķirtos uzdevumus nevar nopietni uzskatīt par nodalītiem no pamatnolīgumiem, jo tie ir veikti tieši šo pamatnolīgumu izpildei.
96 Tāpēc ir jānosaka, vai Direktīva 2004/17 ir piemērojama tās 17. panta 3. punkta izpratnē saistībā pamatnolīgumu vērtību. Šajā ziņā ir jānorāda, ka pamatnolīgumu vērtība krietni pārsniedz attiecināmības robežvērtību, ņemot vērā, ka pamatnolīgums Nr. 3000029140 ir noslēgts par summu 16 039 700 EUR, pamatnolīgums Nr. 3000034279 – par summu 19 200 000 EUR un pamatnolīgums Nr. 6000001506 – par summu 24 925 000 EUR, bet attiecināmības robežvērtība atbilstoši Direktīvas 2004/17 16. panta a) punktam attiecībā uz piegādēm un pakalpojumiem ir 499 000 EUR.
97 Šādos apstākļos trešais pamats ir jānoraida.
Par ceturto pamatu – samērīguma principa pārkāpumu
98 Prasītāja pakārtoti apgalvo, ka apstrīdētie akti ir prettiesiski, jo Komisija ir secinājusi, ka visas ar attiecīgajiem uzdevumiem saistītās izmaksas ir neatbilstīgas. Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir atzinusi, ka šīs izmaksas nav attiecināmas, ciktāl nav ticis ievērots ekonomiskās efektivitātes princips, piešķirot līgumu slēgšanas tiesības sabiedrībām, kas ietilpst vienā un tajā pašā grupā, jo CESI prasītājai ir sniegusi pakalpojumus tirgus nosacījumos un tādējādi ir guvusi peļņu. Prasītāja šajā ziņā uzskata, ka Komisijas rīcība ir pretrunā samērīguma principam, jo 2008. gada 2. decembra un 2010. gada 21. maija lēmumu III pielikuma III.3.8. panta 4. un 6. punkts peļņas gūšanas gadījumā neļauj Komisijai izslēgt visas radušās izmaksas, bet vajadzības gadījumā liek samazināt finanšu atbalsta summu par peļņas daļu, kura ir atzīta par neatbilstīgu.
99 Prasītāja tādējādi apgalvo, ka, pareizi piemērojot šo pantu, Komisijai vispirms bija jānorāda, kāda peļņas daļa attiecas uz attiecīgajiem uzdevumiem, un pēc tam jāatzīst par neatbilstīgām tikai izmaksas attiecībā uz to peļņas daļu, kura tiek uzskatīta par neatbilstīgu. Prasītāja tāpēc uzskata, ka Komisija ir īstenojusi pārmērīgas sankciju piemērošanas tiesības, ņemot vērā tai piešķirtās pilnvaras, kas tai dod tikai uzraudzības un kontroles funkcijas.
100 Turklāt prasītāja apgalvo, ka Komisija ir attiecīgās izmaksas atzinusi par neatbilstīgām, vienlaikus atzīmējot, ka CESI nebija prasītājas kontrolēta sabiedrība, bet gan tikai ar to saistīta sabiedrība. Taču, prasītājas ieskatā, šā konstatējuma konsekventa piemērošana būtu likusi Komisijai saprast, ka prasītājai nav iespējams iegūt no CESI ar šīs sabiedrības sniegtajiem pakalpojumiem saistīto izmaksu detalizētu sadalījumu.
101 Komisija apstrīd prasītājas argumentus.
102 Ir jānorāda, ka šis pamats ir neiedarbīgs, ciktāl – kā tas ir konstatēts šā sprieduma 15. punktā – pēc Komisijas uzdotās papildu izmeklēšanas tā ir mainījusi savu nostāju un secinājusi, ka izmaksas nav atbilstīgas tā iemesla dēļ, ka nav ievēroti publiskā iepirkuma jomā piemērojamie noteikumi, nevis tāpēc, ka nav ievērots ekonomiskās efektivitātes princips situācijā, kad līgumu slēgšanas tiesības tiek piešķirtas vienā un tajā pašā grupā ietilpstošām sabiedrībām. Proti, Komisija ar savu 2015. gada 6. jūlija vēstuli informēja prasītāju, ka ar CESI tieši piešķirtajiem attiecīgajiem uzdevumiem saistītās izmaksas nav atbilstīgas, jo pamatnolīgumi ir tikuši piešķirti, iepriekš neizsludinot konkursu, un prasītāja nav izpildījusi Direktīvas 2004/17 40. panta 3. punktā paredzēto pierādīšanas pienākumu.
103 Šajā gadījumā Komisija nav piemērojusi nekādas sankciju uzlikšanas pilnvaras, jo tā ir tikai konstatējusi 2008. gada 2. decembra un 2010. gada 21. maija lēmumu III pielikuma III.2.5.3. panta pārkāpumu, kurā prasītājai ir likts ievērot Savienības tiesību aktus publiskā iepirkuma jomā, kad tā veic iepirkumus. Kad Komisija šo pārkāpumu bija konstatējusi, tā nevarēja izdarīt citu secinājumu, ņemot vērā, ka par līdzfinansējumam atbilstīgām izmaksām var tikt uzskatītas tikai tādu darbību izmaksas, kuras attiecas uz iepirkumiem, kas ir veikti atbilstoši Savienības tiesiskajam regulējumam publiskā iepirkuma jomā, kā tas paredzēts 2008. gada 2. decembra un 2010. gada 21. maija lēmumu III pielikuma III.2.5.3. un III.3.7. pantā. Līdz ar to Komisijai, kura saskārās ar Savienības tiesiskā regulējuma publiskā iepirkuma jomā neievērošanu attiecībā uz noteiktiem līgumiem, bija pienākums atzīt ar tiem saistītās izmaksas par neatbilstīgām, aprēķināt no tā izrietošo atbalsta summu un uzsākt atgūšanas procedūru attiecībā uz starpību starp atbilstīgajām izmaksām un jau pārskaitītajām summām. Tādējādi summas, kuras veido neatbilstīgās izmaksas, ciktāl tās attiecas uz CESI nelikumīgi piešķirtajām līgumu slēgšanas tiesībām, ir kļuvušas nepamatotas un uz tām kā tādām attiecas atmaksāšanas pienākums atbilstoši 2008. gada 2. decembra un 2010. gada 21. maija lēmumu III pielikuma III.3.9. panta 1. punktam.
104 Papildus tam Komisijai nevar pārmest, ka tā ir piemērojusi sankciju, ņemot vērā, ka iepriekš pārskaitīto summu atgūšanai veiktie pasākumi labuma guvējam ir mazāk apgrūtinoši nekā vienkārša atbalsta apturēšana. Proti, atbilstoši Regulas Nr. 966/2012 116. panta 3. punktam, ja pēc līguma parakstīšanas atklājas, ka procedūrā vai līguma izpildē ir pieļautas būtiskas kļūdas, pārkāpumi vai krāpšana, līgumslēdzēja iestāde var apturēt līguma izpildi vai vajadzības gadījumā to izbeigt. Turklāt, ja līgumslēdzējs pieļauj būtiskas kļūdas, pārkāpumus vai krāpšanu, līgumslēdzēja iestāde turklāt var atteikties veikt maksājumus vai var atgūt nepamatoti samaksātās summas proporcionāli būtiskās kļūdas, pārkāpuma vai krāpšanas nopietnībai.
105 Šajos apstākļos ceturtais pamats ir jānoraida un šī prasība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
106 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Terna – Rete elettrica nazionale SpA sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Gratsias | Labucka | Ulloa Rubio |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 18. oktobrī.
[Paraksti]