PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta paplašinātā sastāvā)

2003. gada 27. novembrī (*)

Valsts atbalsts – Aizdevumi uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai – Pieņemamība – Termiņš prasības celšanai – Apstiprinošs akts – Prasība atcelt tiesību aktu – Pastāvošs vai jauns atbalsts – Tempus regit actum princips – Atbalsts eksportam – Atbalsts uzņēmuma darbībai – Saprātīgs termiņš

Lieta T‑190/00

Regione Siciliana, ko pārstāv F. Kvadri [F. Quadri], avvocato dello Stato, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītājs,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv V. di Buči [V. Di Bucci] un D. Triandafilu [D. Triantafyllou], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja,

par prasību atcelt Komisijas 1999. gada 22. decembra Lēmumu 2000/319/EK par Itālijas piešķirto valsts atbalsta shēmu EK līguma I pielikumā minēto produktu ražošanai, pārstrādei un laišanai tirgū (Sicīlijas reģiona 1995. gada 27. septembra likums Nr. 68) (OV 2000, L 110, 17. lpp.) tiktāl, ciktāl tajā ir atzīts, ka ar Sicīlijas reģiona 1995. gada 27. septembra likuma Nr. 68 6. pantu piešķirtais valsts atbalsts lauksaimniecības vai zivsaimniecības uzņēmumiem nav saderīgs ar kopējo tirgu un Itālija minēto atbalstu nedrīkst īstenot, un tas tai ir jāatceļ.

EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA
(piektā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. Garsija‑Valdekasass [R. García‑Valdecasas], tiesneši P. Linda [P. Lindh], Dž. D. Kuks [J. D. Cooke], A. V. H. Meijs [A. W. H. Meij] un I. Legāls [H. Legal],

sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2003. gada 15. maija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

1        Saskaņā ar EK līguma 93. panta 1. punktu (jaunajā redakcijā – EKL 88. panta 1. punkts), kurā paredzēts, ka Komisija iesaka dalībvalstīm tādus attiecīgus pasākumus attiecībā uz šajās valstīs pastāvošajām atbalsta shēmām, kas vajadzīgi sakarā ar kopējā tirgus pakāpenisku attīstību vai darbību, Komisija 1996. gada 16. februārī publicētajā paziņojumā par valsts atbalstu attiecībā uz subsidētiem īstermiņa aizdevumiem lauksaimniecībā (OV C 44, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai”) ir definējusi kritērijus, atbilstoši kuriem ir nosakāma aizdevumu uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai saderība ar Līguma noteikumiem par valsts atbalstu.

2        1997. gada 4. jūlijā Komisija informēja dalībvalstis par savu lēmumu apturēt paziņojuma par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai piemērošanu pēc tam, kad tika konstatētas dažas problēmas saistībā ar tā interpretāciju. Ar 1997. gada 19. decembra vēstuli Komisija informēja dalībvalstis, ka šī paziņojuma piemērošana tiks apturēta līdz 1998. gada 30. jūnijam – datumam, kad tā piemēros paziņojumu par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai atbilstoši šajā vēstulē izklāstītajai interpretācijai.

3        Komisijas prakse pirms paziņojuma par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai piemērošanas ir minēta Komisijas dokumentā ar nosaukumu “Konkurences politika lauksaimniecībā” (Zaļā Eiropa – Kopienas lauksaimniecības politikas jaunumi, Nr. 22, Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju birojs, Luksemburga, 1987, 12. lpp.):

“Attiecībā uz valsts atbalstu aizdevumu uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai jomā Komisija vispārīgi ir atstājusi sev iespēju ieņemt nostāju vēlāk. Tomēr atbalsts, kas piešķirts aizdevumu uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai ar samazinātu likmi veidā, ir uzskatāms par nesaderīgu ar kopējo tirgu, ja tas ir piešķirts:

–        uz laiku, kas pārsniedz vienu tirdzniecības gadu (12 mēnešus),

–        vienam produktam un vienai darbībai (piemēram, vīna uzglabāšanai, liellopu iepirkšanai utt.).

Šo nostāju pamato tas, ka lauksaimniecības produkcijas ražošana ar ražošanas cikliem saistītu īpatnību dēļ rada īpašas finansēšanas vajadzības.”

4        Šajā sakarā Septiņpadsmitajā ziņojumā par konkurences politiku (Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju birojs, Luksemburga, 1988, 259. punkts) ir precizēts, ka iepriekš minētajā dokumentā ir sniegtas vispārējas vadlīnijas, kuras Komisija izmanto, lai lauksaimniecībā piemērotu konkurences noteikumus.

5        Šī prakse ir izklāstīta arī paziņojumā par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai, kurā – pirms tiek paredzēti jauni nākotnē piemērojami noteikumi – ir norādīts, ka Komisija vairākus gadus īsteno politiku, kura pieļauj valsts atbalstu, kas piešķirts subsidētu īstermiņa aizdevumu veidā lauksaimniecības nozarei, un ka “vienīgie nosacījumi, kurus attiecībā uz šo atbalstu ir paredzējusi Komisija, ir šādi: maksimālais aizdevuma ilgums ir viens gads un – kumulatīvi – aizdevums nav domāts tikai vienam produktam un vienai darbībai”, tomēr uzsverot, ka “nav ierobežots atbalsta apmērs un individuālam atbalsta saņēmējam netiek liegta iespēja katru gadu atjaunot šo subsidēto aizdevumu” (paziņojuma par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai piektā daļa).

6        Attiecībā uz atbalstu, kas uzskatāms par “jaunu”, Līguma 93. panta 3. punktā (jaunajā redakcijā – EKL 88. panta 3. punkts) ir noteikts:

“Visi plāni piešķirt vai mainīt atbalstu ir jādara zināmi Komisijai laikus, lai Komisija varētu iesniegt savas piezīmes. Ja Komisija atzīst, ka, ievērojot 92. pantu [jaunajā redakcijā – EKL 87. pants], šādi plāni nav saderīgi ar kopējo tirgu, tā nevilcinoties sāk 2. punktā paredzēto procedūru. Attiecīgā dalībvalsts nesāk īstenot pašas ierosinātos pasākumus, kamēr šī procedūra nav beigusies ar galīgo lēmumu.”

7        Padomes 1999. gada 22. marta Regulā (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), kura stājās spēkā 1999. gada 16. aprīlī, ir precizēts 93. panta saturs.

 Prāvas rašanās fakti

 A – Atbalsta shēma, kas īstenota ar 1991. gada 23. maija reģionālā likuma Nr. 32 48. pantu, un tās izvērtējums, kuru veica Komisija

8        Ar 1991. gada 10. jūnija vēstuli Itālijas valdība saskaņā ar Līguma 93. panta 3. punktu (jaunajā redakcijā – EKL 88. panta 3. punkts) paziņoja Komisijai par atbalsta shēmu, kuru īstenojis Sicīlijas reģions atbilstoši 1991. gada 23. maija reģionālajam likumam Nr. 32 (turpmāk tekstā – “reģionālais likums Nr. 32/91”) attiecībā uz intervenci lauksaimniecības nozarē.

9        Reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pantā bija paredzēts, ka laikposmā no 1991. līdz 1993. gadam tiek piešķirtas subsīdijas attiecībā uz kredītiestādēm un bankām maksājamiem procentiem par aizdevumiem līdz vienam gadam, kas piešķirti saimnieciskās darbības subjektiem, kuri dibināti un veic savu saimniecisko darbību Sicīlijā un kuru apgrozījumu vismaz 70 % apmērā veido augļu, tostarp citrusaugļu, un dārzeņu pārdošana ārpus šī reģiona. Šī panta noteikumi ir šādi:

“1.      Reģiona amatpersonai, kuras pārziņā ir lauksaimniecība un mežsaimniecība, ir tiesības laikposmā no 1991. līdz 1993. gadam piešķirt subsīdijas attiecībā uz kredītiestādēm un bankām maksājamiem procentiem par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai līdz vienam gadam, kas piešķirti saimnieciskās darbības subjektiem, kuri dibināti un veic savu saimniecisko darbību Sicīlijā un kuru apgrozījumu vismaz 70 % apmērā veido augļu, tostarp citrusaugļu, un dārzeņu pārdošana ārpus šī reģiona.

2.      Procentu likme, kas ir jāmaksā saimnieciskās darbības subjektiem, ir vienāda ar likmi, kura ir noteikta saskaņā ar 1986. gada 25. marta reģionālā likuma Nr. 13 4. panta 2. punkta pirmo daļu.

3.      Izņemot 1990.–1991. tirdzniecības gadu, subsidētais aizdevums tiek piešķirts ar nosacījumu, ka vismaz 51 % no tirgū laistajiem produktiem ir iepirkti no lauksaimniecības kooperatīviem un to biedriem un no atzītām lauksaimniecības produktu ražotāju apvienībām saskaņā ar savstarpējiem tirdzniecības nolīgumiem.

4.      Subsidētā aizdevuma apmērs – kas ir proporcionāls saskaņā ar 1986. gada 25. marta reģionālā likuma Nr. 13 18. panta ceturto daļu ikgadēji noteiktajam slieksnim – nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 50 % no vidējā pēdējo trīs gadu apgrozījuma, kā tas izriet no paziņojumiem par PVN nomaksu.

5.      Atbalstu saņēmušajiem saimnieciskās darbības subjektiem ir jāsaglabā nodarbinātības līmeņi un jāievēro darba koplīgumi. Ja tiek konstatēts, ka šie pienākumi netiek pildīti, par lauksaimniecību un mežsaimniecību atbildīgais reģiona pārstāvis atceļ attiecīgo atbalstu un atgūst samaksātās summas, kurām pieskaitīti likumiskie procenti.

6.      Lai attiecībā uz laikposmu no 1991. līdz 1993. gadam īstenotu šo pantu, ir atļauts izmantot 30 000 miljonus liru, no kurām 10 000 miljoni liru ir attiecināmas uz 1991. finanšu gadu.

7.      70 % no šajā pantā atļautajiem izdevumiem ir jāattiecina uz citrusaugļu nozari.”

10      Ar 1992. gada 14. decembra vēstuli Komisija saistībā ar reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pantu informēja Itālijas Republikas valdību par to, ka “attiecībā uz atbalstu subsidēto aizdevumu uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai veidā Komisija atļauj tā piešķiršanu, bet atstāj sev tiesības paust savu nostāju vēlāk saskaņā ar Līguma 93. panta 1. punktu”.

 B – Ar reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pantu, 1995. gada 7. novembra reģionālā likuma Nr. 81 7. pantu un 1996. gada 18. maija reģionālā likuma Nr. 33 20. pantu īstenotās atbalsta shēmas refinansēšana un tās izvērtējums, kuru veica Komisija

11      Ar 1995. gada 6. decembra vēstuli Itālijas valdība saskaņā ar Līguma 93. panta 3. punktu (jaunajā redakcijā – EKL 88. panta 3. punkts) paziņoja Komisijai par Sicīlijas reģiona īstenotu atbalsta shēmu atbilstoši 1995. gada 7. novembra reģionālajam likumam Nr. 81 (turpmāk tekstā – “reģionālais likums Nr. 81/95”) attiecībā uz vairākām intervencēm lauksaimniecības nozarē. Ar 7. pantu attiecībā uz 1995. finanšu gadu tika atļauta atbalsta shēmas, kura attiecībā uz 1992./1993. lauksaimniecības gadu īstenota ar reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pantu, refinansēšana:

“Lai īstenotu 1991. gada 23. maija reģionālā likuma Nr. 32 48. pantā noteiktos mērķus, 1995. finanšu gadā ir atļauts iztērēt 2000 miljonus liru attiecībā uz 1992./1993. [lauksaimniecības] gadu.”

12      Ar 1996. gada 2. maija vēstuli Itālijas valdība nosūtīja Komisijai 1996. gada 18. maija reģionālā likuma Nr. 33 (turpmāk tekstā – “reģionālais likums Nr. 33/96”) 20. panta formulējumu, kurā bija atsauce uz reģionālā likuma Nr. 81/95 7. pantu un ar kuru 1996. finanšu gadā bija atļauts refinansēt ar reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pantu īstenoto atbalsta shēmu attiecībā uz 1992./1993. lauksaimniecības gadu:

“Lai īstenotu 1991. gada 23. maija reģionālā likuma Nr. 32 48. pantā noteiktos mērķus, 1996. finanšu gadā papildus 1995. gada 7. novembra reģionālā likuma Nr. 81 7. pantā minētajai summai ir atļauts iztērēt 2 000 miljonus liru attiecībā uz 1992./1993. [lauksaimniecības] gadu.”

13      Ar 1997. gada 23. janvāra vēstuli Komisija informēja Itālijas valdību, ka tai nav iebildumu pret iepriekš minētajiem reģionālā likuma Nr. 32/91 48. panta noteikumiem par refinansēšanu attiecībā uz 1992./1993. lauksaimniecības gadu. Šajā vēstulē it īpaši ir precizēts:

“Komisija ir nolēmusi neizvirzīt iebildumus pret reģionālā likuma Nr. 81/95 7. pantā un reģionālā likuma Nr. 33/96 20. pantā paredzēto atbalstu. Pieņemot šo lēmumu, Komisija ņēma vērā to, ka attiecībā uz šo atbalstu paredzētās naudas summas attiecas uz 1992./1993. lauksaimniecības gadu un ka runa ir par novēlotiem maksājumiem par pastāvošu atbalstu (atbalsts N 377/91).

Līdz ar to attiecībā uz reģionālā likuma Nr. 81/95 7. pantā un reģionālā likuma Nr. 33/95 20. pantā paredzēto finansējumu arī turpmāk var tikt saņemts labvēlīgs vērtējums, kuru Komisija ir izteikusi attiecībā uz reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pantu.”

 C – Ar 1995. gada 27. septembra reģionālā likuma Nr. 68 6. pantu īstenotā atbalsta shēma un tās izvērtējums, kuru veica Komisija

14      Ar 1995. gada 8. augusta vēstuli Itālijas valdība saskaņā ar Līguma 93. panta 3. punktu (jaunajā redakcijā – EKL 88. panta 3. punkts) paziņoja Komisijai par atbalsta shēmu, kuru Sicīlijas reģions plānoja īstenot ar reģionālo likumprojektu, kas vēlāk tika pieņemts kā 1995. gada 27. septembra reģionālais likums Nr. 68 (turpmāk tekstā – “reģionālais likums Nr. 68/95”).

15      Reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pantā bija paredzēta atbalsta shēma lauksaimniecības vai zivsaimniecības nozarē strādājošiem uzņēmumiem. Šī panta galvenie noteikumi ir šādi:

“1.      Reģiona amatpersonai, kuras pārziņā ir sadarbības, tirdzniecības, amatniecības un zivsaimniecības jautājumi, ir tiesības attiecībā uz 1995.–1997. gadu par 1993.–1994., 1994.–1995., kā arī 1995.–1996. tirdzniecības gadu piešķirt subsīdijas attiecībā uz kredītiestādēm un bankām maksājamiem procentiem par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai līdz vienam gadam, kas piešķirti saimnieciskās darbības subjektiem, kuri dibināti un veic savu saimniecisko darbību Sicīlijā un kuru apgrozījumu vismaz 70 % apmērā veido augļu, tostarp citrusaugļu, un dārzeņu pārdošana ārpus šī reģiona.

2.      Procentu likme, kas ir jāmaksā saimnieciskās darbības subjektiem, ir vienāda ar likmi, kura ir noteikta saskaņā ar 1986. gada 25. marta reģionālā likuma Nr. 13 4. panta 2. punkta pirmo daļu.

3.      Subsidētā aizdevuma apmērs – kas ir proporcionāls saskaņā ar 1986. gada 25. marta reģionālā likuma Nr. 13 18. panta 1. punkta pirmo un otro daļu ikgadēji vienveidīgi noteiktajam slieksnim – nekādā gadījumā nevar pārsniegt 50 % no vidējā pēdējo trīs gadu apgrozījuma, kā tas izriet no paziņojumiem par PVN nomaksu.

4.      Atbalstu saņēmušajiem saimnieciskās darbības subjektiem ir jāsaglabā nodarbinātības līmeņi. Ja tiek konstatēts, ka šis pienākums netiek pildīts, reģiona par sadarbības, tirdzniecības, amatniecības un zivsaimniecības jautājumiem atbildīgais pārstāvis atceļ piešķirto subsīdiju un atgūst samaksātās summas, kurām pieskaitīti likumiskie procenti.

5.      70 % no summas, kura piešķirta saskaņā ar šo pantu, ir jāattiecina uz citrusaugļu nozari.

6.      Lai īstenotu šo pantu, laikposmā no 1995. līdz 1997. gadam ir atļauts iztērēt 15 000 miljonus liru, no kurām 2000 miljonus liru – 1995. finanšu gadā, 7000 miljonus liru – 1996. finanšu gadā un 6000 miljonus liru – 1997. finanšu gadā.

7.      Summu 2000 miljoni liru apmērā, kura paredzēta 1995. finanšu gadam, sedz no līdzekļiem, kuri pieejami saskaņā ar reģiona budžeta šim pašam finanšu gadam 21257. nodaļu. Atlikušie 13 000 miljoni, kuri paredzēti 1996. un 1997. finanšu gadam, ir noteikti reģiona ilgtermiņa budžeta 2001. sadaļā.”

16      Ar 1998. gada 13. februāra vēstuli Komisija nosūtīja Itālijai savu lēmumu uzsākt Līguma 93. panta 2. punktā (jaunajā redakcijā – EKL 88. panta 2. punkts) paredzēto procedūru attiecībā uz reģionālajā likumā Nr. 68/95 paredzētā atbalsta piemērošanu lauksaimniecības, zivsaimniecības un akvakultūras nozarēs. Šis lēmums tika publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī 1998. gada 21. martā (OV C 86, 3. lpp.), un Komisija uzaicināja ieinteresētās personas sniegt apsvērumus par šo atbalstu.

17      Kā pamatojumu iepriekš minētās procedūras uzsākšanai Komisija daļā, kura attiecas uz 6. pantu, ir norādījusi, ka tai ir šaubas par to, ka attiecīgo atbalstu patiešām ir iespējams uzskatīt par aizdevumu uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai (“sezonālo aizdevumu” izpratnē), jo šķiet, ka šie aizdevumi drīzāk atbilst atbalsta eksportam definīcijai tiktāl, ciktāl tie ir domāti uzņēmumiem, kuri orientējas uz eksportu, un tie tiek aprēķināti, pamatojoties uz uzņēmuma apgrozījuma apmēru (50 %), kuru lielākoties veido ienākumi no eksporta (skat. lēmuma par EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanu 2.7. apsvērumu).

18      Ar 1998. gada 30. jūnija vēstuli Itālijas iestādes iesniedza Komisijai savus apsvērumus. Neviena cita ieinteresētā persona nebija iesniegusi apsvērumus. Ar 1998. gada 10. novembra faksu Komisijas dienesti lūdza iesniegt papildu informāciju par reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pantu. Ar 1998. gada 19. novembra vēstuli Itālijas iestādes iesniedza Komisijas dienestiem papildu apsvērumus par 6. pantu.

19      1999. gada 22. decembrī Komisija pieņēma Lēmumu 2000/319/EK, kurā tostarp tika atzīts, ka ar reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pantu ieviestais valsts atbalsts lauksaimniecības vai zivsaimniecības nozares uzņēmumiem nav saderīgs ar kopējo tirgu un ka Itālija to nedrīkst īstenot, un tas tai ir jāatceļ (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Šis lēmums tika publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī 2000. gada 6. maijā (OV L 110, 17. lpp.).

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

20      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2000. gada 20. jūlijā, prasītājs Pirmās instances tiesā cēla šo prasību.

21      Prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tajā ir atzīts, ka ar reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pantu ieviestais valsts atbalsts lauksaimniecības vai zivsaimniecības nozares uzņēmumiem nav saderīgs ar kopējo tirgu un ka Itālija to nedrīkst īstenot, un tas tai ir jāatceļ;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22      Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu vai katrā ziņā kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

23      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (piektā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt mutvārdu procesu.

24      Lietas dalībnieki tika atbilstoši uzaicināti uz 2003. gada 15. maija tiesas sēdi, uz kuru prasītājs nebija ieradies. Tika uzklausīti Komisijas mutvārdu paskaidrojumi un tās atbildes uz mutvārdu jautājumiem, ko Pirmās instances tiesa uzdeva tiesas sēdē.

 Par pieņemamību

 Lietas dalībnieku argumenti

25      Komisija, vispirms atgādinot, ka saskaņā ar EKL 230. panta piekto daļu prasība atcelt Kopienu iestāžu pieņemtu aktu atkarībā no apstākļiem ir jāuzsāk divos mēnešos pēc tam, kad vai nu tiesību akts publicēts vai darīts zināms prasītājam, vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas tam kļuvis zināms, vērš Pirmās instances tiesas uzmanību – tomēr neizvirzot formālu iebildi par nepieņemamību – uz to, ka šajā lietā prasība ir iesniegta divu mēnešu laikā pēc akta publicēšanas, kaut arī lēmuma teksts prasītāja rīcībā bija jau vairākus mēnešus.

26      Ņemot to vērā, Komisija atgādina judikatūru, saskaņā ar kuru, ja akti – kā šajā lietā – tiek publicēti Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī atbilstoši pastāvīgajai praksei, termiņu sāk skaitīt no publicēšanas dienas (Tiesas 1998. gada 10. marta spriedums lietā C‑122/95 Vācija/Padome, Recueil, I‑973. lpp., 34.–39. punkts). Tomēr tā norāda, ka prasībās, kuras cēluši reģioni un kuras Pirmās instances tiesa ir izvērtējusi līdz šim, prasības pieteikums bija iesniegts divu mēnešu laikā no lēmuma paziņošanas dienas (Pirmās instances tiesas 1998. gada 30. aprīļa spriedums lietā T‑214/95 Vlaams Gewest/Komisija, Recueil, II‑717. lpp., 17. un 19. punkts) vai dienas, kad prasītājam tas kļuva zināms (Pirmās instances tiesas 1999. gada 15. jūnija spriedums lietā T‑288/97 Regione autonoma Friuli‑Venezia Giulia/Komisija, Recueil, II‑1871. lpp., 5. un 7. punkts).

27      Šādos apstākļos Komisija uzskata, ka reģionus var pielīdzināt dalībvalstīm, kuras piešķir atbalstu, tiktāl, ciktāl atbilstoši pastāvīgajai praksei attiecīgā dalībvalsts nekavējoties informē reģionus par lēmumiem, kuri tos skar. Atzīstot, ka nav šaubu, ka reģioni stricto sensu nav lēmuma adresāti un ka paziņošanas datums nav noteicošais, Komisija reģionu gadījumā tomēr iesaka ņemt vērā faktisko datumu, kad šiem reģioniem kļuva zināms lēmums, lai noteiktu prasības celšanas termiņa dies a quo.

28      Prasītājs apstrīd šo argumentāciju, norādot, ka saskaņā ar EKL 230. panta piekto daļu datums, kad apstrīdētais akts kļuvis zināms, kā prasības celšanas termiņa sākums ir pakārtots salīdzinājumā ar publicēšanas vai paziņošanas datumu. Ja prasītājam attiecīgais lēmums nav ticis paziņots, vienīgais datums, kurš jāņem vērā, lai sāktu skaitīt prasības celšanas termiņu, esot apstrīdētā lēmuma publicēšanas datums Oficiālajā Vēstnesī.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

29      Atbilstoši EKL 230. panta piektajai daļai prasība atcelt tiesību aktu atkarībā no apstākļiem jāuzsāk divos mēnešos pēc tam, kad vai nu tiesību akts publicēts vai darīts zināms prasītājam, vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas tam kļuvis zināms.

30      No paša šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka datums, kad apstrīdētais akts kļuvis zināms, kā prasības celšanas termiņa sākums ir pakārtots salīdzinājumā ar publicēšanas vai paziņošanas datumu (iepriekš minētais spriedums lietā Vācija/Padome, 35. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 15. septembra spriedums lietā T‑11/95 BP Chemicals/Komisija, Recueil, II‑3235. lpp., 47. punkts; 1999. gada 6. oktobra spriedums lietā T‑123/97 Salomon/Komisija, Recueil, II‑2925. lpp., 42. punkts, un 2000. gada 12. decembra spriedums lietā T‑296/97 Alitalia/Komisija, Recueil, II‑3871. lpp., 61. punkts).

31      Šajā lietā Komisija apstrīdēto lēmumu nav paziņojusi prasītājam, bet gan Itālijas Republikai. Tā kā apstrīdētais lēmums tika publicēts 2000. gada 6. maija Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī, termiņu, kurā prasītājs var celt prasību, sāk skaitīt no šī datuma, nevis no datuma, kurā prasītājam apstrīdētais lēmums varēja būt kļuvis zināms.

32      Šajā sakarā Komisija nevar pamatoti atsaukties uz iepriekš minētajiem spriedumiem lietā Vlaams Gewest/Komisija un lietā Regione autonoma Friuli‑Venezia Giulia/Komisija, lai pamatotu savu argumentāciju. Pirmkārt, pirmajā no šīm abām lietām Flāmu reģiona prasība tika celta divu mēnešu laikā (1995. gada 27. novembrī) no apstrīdētā lēmuma publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī (1995. gada 9. novembrī). Otrkārt, nevienā no šīm abām lietām netika nolemts, ka, ja lēmums reģionam ir kļuvis zināms pirms tā publicēšanas, reģionam vairs nav tiesību atsaukties uz prasības celšanai noteikto divu mēnešu termiņu no šī publicēšanas brīža.

33      Līdz ar to prasība ir celta noteiktajā termiņā un tādējādi tā ir pieņemama.

 Par lietas būtību

34      Prasītājs savas prasības atbalstam izvirza četrus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz EKL 88. panta 1. punkta, tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principu, būtisku formas prasību un EKL 253. panta pārkāpumu; otrais pamats ir par tempus regit actum principa pārkāpumu un pilnvaru nepareizu izmantošanu; trešais pamats attiecas uz EKL 87. panta pārkāpumu, pilnvaru nepareizu izmantošanu un EKL 253. panta pārkāpumu saistībā ar pamatojuma nenorādīšanu; ceturtais pamats ir par būtisku formas prasību pārkāpumu un par to, ka nav ievēroti saprātīgi termiņi, lai pabeigtu EKL 87. pantā paredzētās procedūras.

 Par pirmo pamatu attiecībā uz EKL 88. panta 1. punkta, tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principu, būtisku formas prasību un EKL 253. panta pārkāpumu saistībā ar pamatojuma nenorādīšanu

 Par pieņemamību

–       Lietas dalībnieku argumenti

35      Komisija norāda, ka prasītāja pirmā pamata ietvaros minētie iebildumi par to, ka attiecīgais pasākums ir atzīstams par pastāvošu, nevis jaunu atbalstu, nav pieņemami, jo šī atzīšana izrietēja no tāda lēmuma uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, kuru prasītājs nav apstrīdējis un kurš līdz ar to ir galīgs; apstrīdētais lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par jaunu atbalstu, esot vienīgi akts, ar kuru tikai tiek apstiprināts lēmums uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru. Tādējādi Komisija uzskata, ka minēto kvalifikāciju varēja apstrīdēt un to vajadzēja darīt, ceļot prasību par lēmumu uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, un ka šī kvalifikācija vairs nav apstrīdama, ceļot prasību par galīgo lēmumu.

36      Šajā sakarā Komisija uzsver, ka Tiesas judikatūrā ir precizēts, ka lēmums uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru ir galīgs un juridiski saistošs tiktāl, ciktāl Komisijas galīgais lēmums, ar kuru attiecīgais atbalsts atzīts par tādu, kas ir saderīgs ar kopējo tirgu, a posteriori nelegalizē īstenošanas pasākumus, kuri uzskatāmi par tādiem, kas veikti, neievērojot 88. panta 3. punkta pēdējā teikumā paredzēto aizliegumu (Tiesas 1992. gada 30. jūnija spriedums lietā C‑312/90 Spānija/Komisija, Recueil, I‑4117. lpp., 20. un 23. punkts; turpmāk tekstā – “spriedums Cenemesa”, un 1992. gada 30. jūnija spriedums lietā C‑47/91 Itālija/Komisija, Recueil, I‑4145. lpp., 26. un 29. punkts; turpmāk tekstā – “1992. gada 30. jūnija spriedums Italgrani”).

37      Komisija it īpaši atgādina, ka sākotnējais jautājums par to, vai veiktais pasākums atzīstams par atbalstu, nosaka piemērojamo procedūru, kā arī galīgā lēmuma piemērošanas jomu un spēkā esamību. Saskaņā ar EKL 88. panta 3. punkta otro teikumu, kā arī Regulas Nr. 659/1999 4., 6. un 13. pantu Komisijai jaunu atbalstu gadījumā un tad, kad tā uzskata, ka projekts, ar kuru iecerēts ieviest vai mainīt atbalstu, nav saderīgs ar kopējo tirgu, nekavējoties ir jāuzsāk EKL 88. panta 2. punktā minētā formālā izmeklēšanas procedūra. Ja runa ir par nelikumīgu atbalstu, kas jau ir piešķirts, pārkāpjot EKL 88. panta 3. punkta pēdējā teikumā paredzēto aizliegumu, Regulas Nr. 659/1999 14. pantā Komisijai ir noteikts pienākums uzdot atgūt šo atbalstu. Attiecībā uz pastāvošu atbalstu Komisija saskaņā ar EKL 88. panta 1. punktu un Regulas Nr. 659/1999 17.–19. pantu vajadzības gadījumā var ieteikt attiecīgajai dalībvalstij veikt attiecīgus pasākumus; vienīgi tad, ja minētā dalībvalsts atsakās veikt šos pasākumus, Komisija saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu var uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, tomēr tai nav tiesību pieprasīt atbalsta atmaksu.

38      Ņemot vērā šīs atšķirības, Komisija uzskata, ka visu interesēs ir uzreiz paredzēt strīdus, kuri varētu rasties saistībā ar attiecīgā pasākuma atzīšanu par jaunu vai pastāvošu atbalstu.

39      Attiecībā uz to, ka prasītājs atsaucas uz spriedumu Cenemesa un 1992. gada 30. jūnija spriedumu Italgrani, Komisija uzskata, ka no šīs judikatūras izriet, ka lēmumā uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru attiecīgajai dalībvalstij ir noteikts aizliegums piešķirt plānoto atbalstu, pirms minētajā procedūrā tiek pieņemts galīgs lēmums, un ka, pat ja veiktie pasākumi, kurus Komisija ir atzinusi par jaunu atbalstu, ir īstenoti, ar šo kvalifikāciju saistītās juridiskās sekas ir galīgas (spriedums Cenemesa, 12. un 23. punkts, un 1992. gada 30. jūnija spriedums Italgrani, 20. un 29. punkts).

40      Komisija arī norāda, ka šajā lietā minētais arguments būtiski atšķiras no argumentiem, kurus tā bija izvirzījusi lietā Preussag Stahl un apvienotajās lietās Moccia Irme un kurus Pirmās instances tiesa noraidīja (Pirmās instances tiesas 1998. gada 31. marta spriedums lietā T‑129/96 Preussag Stahl/Komisija, Recueil, II‑609. lpp., 31. punkts, un 1999. gada 12. maija spriedums apvienotajās lietās no T‑164/96 līdz T‑167/96, T‑122/97 un T‑130/97 Moccia Irme u.c./Komisija, Recueil, II‑1477. lpp., 65. punkts). Komisija it īpaši atgādina, ka lietā Preussag Stahl/Komisija tā bija iesniegusi iebildi par nepieņemamību pret prasību, pamatojoties uz to, ka prasītāja nebija cēlusi prasību par lēmumu uzsākt procedūru, un ka Pirmās instances tiesa konstatēja, ka galīgais lēmums radīja attiecīgas juridiskās sekas, tostarp pienākumu atgūt piešķirto atbalstu, un ka attiecīgajam uzņēmumam līdz ar to bija jābūt iespējai celt prasību par šādu lēmumu neatkarīgi no tā, vai šis uzņēmums bija apstrīdējis lēmumu uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru par apstrīdēto atbalstu. Tādējādi Komisijas iesniegtā iebilde par nepieņemamību tika noraidīta, jo tā attiecās uz visu prasības pieteikumu un it īpaši tām daļām, kurās prasītāja bija apstrīdējusi Komisijas pieņemtos lēmumus vienīgi galīgā lēmuma posmā, kas tā nav šajā lietā, kurā Komisija apstrīd prasītāja izvirzīto iebildumu par veiktā pasākuma atzīšanu par jaunu atbalstu, kas izdarīts lēmumā uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, pieņemamību.

41      Prasītājs apstrīd šo argumentāciju, jo tā ir pretēja procesuālās ekonomijas principam un lēmumu uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru patstāvīgi var apstrīdēt tikai tad, ja ar to tiek nodarīts kaitējums tā adresātam (spriedums Cenemesa un 1992. gada 30. jūnija spriedums Italgrani), kas notiek vienīgi tad, ja ar šādu lēmumu tā adresātam ir noteikts pienākums veikt konkrētus pasākumus vai atturēties tos veikt, vai arī tiek radītas neatgriezeniskas sekas. Taču tas tā nav šajā lietā, kurā vienīgi galīgais lēmums rada sekas attiecībā uz prasītāju. Prasītājs visbeidzot norāda, ka galīgais lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu, salīdzinājumā ar lēmumu uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru rada jaunas un pilnībā patstāvīgas juridiskās sekas, un tas prasītājam ļauj apstrīdēt tā tiesiskumu. Līdz ar to šādas prasības atcelt tiesību aktu atbalstam esot iespējams izvirzīt pamatus, kas ir kopēji gan attiecībā uz galīgo lēmumu, gan lēmumu uzsākt attiecīgo procedūru, ja vien pēdējais minētais lēmums netiek apstrīdēts kādas citas prasības ietvaros, neatkarīgi no tā, vai minētais lēmums, kas pieņemts saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu, ir bijis apstrīdēts (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Preussag Stahl/Komisija un apvienotajās lietās Moccia Irme u.c./Komisija).

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

42      Komisija būtībā uzskata, ka prasītājs vairs nevar apstrīdēt galīgo lēmumu daļā, kurā attiecīgais pasākums atzīts par jaunu atbalstu – kas ir prasības pirmā pamata priekšmets –, jo šī atzīšana izriet no lēmuma uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, kuru prasītājs noteiktajā termiņā nav apstrīdējis un kurš līdz ar to ir kļuvis galīgs.

43      Vispirms jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pasākumi, kuri rada obligātas juridiskās sekas tādējādi, ka tiek ietekmētas prasītāja intereses, būtiski grozot tā juridisko stāvokli, ir akti vai lēmumi, par kuriem var celt prasību atcelt tiesību aktu EKL 230. panta izpratnē (Tiesas 1981. gada 11. novembra spriedums lietā 60/81 IBM/Komisija, Recueil, 2639. lpp., 9. punkts, un Pirmās instances tiesas 1992. gada 18. decembra spriedums apvienotajās lietās no T‑10/92 līdz T‑12/92 un T‑15/92 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑2667. lpp., 28. punkts).

44      Ja runā par aktiem vai lēmumiem, kuru izstrāde notiek vairākos posmos, it īpaši iekšējās procedūras ietvaros, principā ir apstrīdami tikai tie pasākumi, kuros galīgā veidā noteikta iestādes nostāja šīs procedūras beigās, neiekļaujot starppasākumus, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu (iepriekš minētie spriedumi lietā IBM/Komisija, 10. punkts, un apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 28. punkts).

45      Saskaņā ar šo judikatūru Komisijas pieņemtais galīgais lēmums, lai noslēgtu EKL 88. panta 2. punktā paredzēto formālās izmeklēšanas procedūru, ir apstrīdams akts atbilstoši EKL 230. pantam. Šāds lēmums rada obligātas juridiskās sekas tādējādi, ka tiek ietekmētas ieinteresēto personu intereses, jo ar to tiek izbeigta attiecīgā procedūra un tiek pieņemts galīgais lēmums par izvērtētā pasākuma saderību ar noteikumiem par valsts atbalstu. Līdz ar to ieinteresētajām personām vienmēr ir iespēja apstrīdēt galīgo lēmumu, ar kuru noslēgta formālā izmeklēšanas procedūra, un, to darot, tām jābūt iespējām apstrīdēt dažādus argumentus, kuri pamato Komisijas galīgi pieņemto nostāju.

46      Šī iespēja nav atkarīga no tā, vai lēmums uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru rada juridiskās sekas, lai varētu celt prasību atcelt tiesību aktu. Nenoliedzami Tiesas un Pirmās instances tiesas judikatūrā ir atļauta iespēja celt prasību par lēmumu uzsākt procedūru, ja ar to tiek radītas negrozāmas juridiskās sekas, kuras a posteriori nevar tikt grozītas ar galīgo lēmumu. Tā tas ir gadījumā, kad Komisija uzsāk formālo izmeklēšanas procedūru attiecībā pret pasākumu, kuru tā pagaidu kārtā atzīst par jaunu atbalstu, jo ar šo lēmumu uzsākt procedūru salīdzinājumā ar galīgo lēmumu tiek radītas patstāvīgas juridiskās sekas. Attiecīgā pasākuma īstenošanas apturēšanai, kuras pamatā saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu ir tas, ka šis pasākums pagaidu kārtā ir atzīts par jaunu atbalstu, salīdzinājumā ar galīgo lēmumu ir patstāvīgs raksturs, kas ir ierobežots laikā līdz brīdim, kad tiek izbeigta formālā procedūra (it īpaši skat. spriedumu Cenemesa, 12.–24. punkts, un 1992. gada 30. jūnija spriedumu Italgrani, 29. un 30. punkts; Tiesas 2001. gada 9. oktobra spriedumu lietā C‑400/99 Itālija/Komisija, Recueil, I‑7303. lpp., 56.–62. un 69. punkts; un Pirmās instances tiesas 2002. gada 30. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑195/01 un T‑207/01 Government of Gibraltar/Komisija, Recueil, II‑2309. lpp., 80.–86. punkts).

47      Tomēr šīs iespējas apstrīdēt lēmumu uzsākt procedūru rezultātā nedrīkst samazināties ieinteresēto personu procesuālās tiesības, tādējādi traucējot tām apstrīdēt galīgo lēmumu un to prasības pieteikumu atbalstam atsaukties uz trūkumiem visos tādas procedūras posmos, kuras rezultātā tiek pieņemts šis lēmums.

48      Nevar tikt apstrīdēts tas, ka lēmumam uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, pat ja tas rada savas patstāvīgas juridiskās sekas, ir pagaidu raksturs attiecībā pret galīgo lēmumu, kurā galīgā veidā tiks noteikta Komisijas nostāja. Regulas Nr. 659/1999 6. pantā ir precizēts, ka lēmumā sākt formālu izmeklēšanas procedūru rezumē attiecīgus faktiskus un tiesiskus jautājumus, tajā ir sākotnējais izvērtējums par to, vai ierosinātajam pasākumam ir atbalsta iezīmes, kā arī izklāstīti iemesli, kas liek šaubīties par tā saderību ar kopējo tirgu, lai aicinātu attiecīgo dalībvalsti un citas ieinteresētās personas iesniegt piezīmes noteiktā termiņā. To, ka lēmumā uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru iekļautajam izvērtējumam patiešām ir pagaidu raksturs, apstiprina Regulas Nr. 659/1999 7. pants, kurā paredzēts, ka Komisija galīgajā lēmumā var nolemt, ka paziņotais pasākums nav atbalsts, ka paziņotais atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, ka tas var tikt uzskatīts par tādu, kas ir saderīgs ar kopējo tirgu, ja ir ievēroti atsevišķi nosacījumi, vai ka paziņotais atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu. Nekas neliedz Komisijai pēc tam, kad tā sākotnēji lēmumā uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru ir uzskatījusi, ka attiecīgais pasākums ir jauns atbalsts, lēmumā, ar kuru izbeigta procedūra, nolemt, ka šis pasākums ir pastāvošs atbalsts.

49      Šajā lietā pietiek konstatēt, ka apstrīdētais lēmums ir galīgs lēmums, ar kuru izbeigta procedūra un ieinteresētajām personām radītas obligātas un galīgas juridiskās sekas, tostarp tāpēc, ka tajā atbalsts ir atzīts par jaunu atbalstu, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu, un tāpēc, ka tas rada Itālijai pienākumu neīstenot šo atbalstu un to atcelt. Tādējādi prasītājam ir jābūt iespējai apstrīdēt visu šo lēmumu, tostarp to, ka atbalsts ir atzīts par jaunu atbalstu, neatkarīgi no tā, vai prasītājs šajā sakarā bija apstrīdējis lēmumu uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru par attiecīgo atbalstu (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Preussag Stahl/Komisija, 31. punkts, un apvienotajās lietās Moccia Irme u.c./Komisija, 65. punkts). Pretēji tam, ko uzskata Komisija, Pirmās instances tiesas spriedumu lietā Preussag Stahl un apvienotajās lietās Moccia Irme pamatā ir tie paši principi, kas šajā lietā, proti, apstrīdētais lēmums ir galīgs lēmums, kurš rada savas juridiskās sekas, un ka līdz ar to ieinteresētajām personām ir tiesības to apstrīdēt. Tas, ka lietā Preussag Stahl Komisija bija iesniegusi iebildi par visas prasības nepieņemamību un ka šajā lietā šis iebildums attiecas vienīgi uz šo pamatu, nekādi nemaina izvirzīto jautājumu.

50      Attiecībā uz argumentu par to, ka vispārējās interesēs būtu labi uzreiz paredzēt strīdus, kuri varētu rasties saistībā ar attiecīgā pasākuma kvalificēšanu, jānorāda, ka šāds apsvērums katrā ziņā ieinteresētajām personām nevar atņemt iespēju celt prasību par lēmumu, ar kuru grozīts to juridiskais stāvoklis.

51      Komisijas arguments rada situāciju, kas ir pretēja judikatūrā par apstrīdamiem aktiem iedibinātajiem principiem. No šī argumenta izriet, ka tas, ka Kopienu tiesas pieņem lēmumu sākotnējā procedūras posmā par tādiem pagaidu lēmumiem kā lēmumu uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru un it īpaši par veiktā pasākuma atzīšanu par jaunu atbalstu, liedz ieinteresētajām personām apstrīdēt galīgo lēmumu, kurā Komisija var atgriezties pie vērtējuma, kas sniegts lēmumā uzsākt procedūru. Šāda argumenta pieņemšanas rezultātā sāktos diskusijas pēc būtības un tiktu sajaukti kopā dažādi administratīvās procedūras un tiesvedības posmi, atņemot nozīmi Komisijas uzsāktajam formālās izmeklēšanas procedūras būtiskajam mērķim – ļaut ieinteresētajām personām iesniegt savus apsvērumus par visiem apstrīdētajiem lietas aspektiem un Komisijai, ņemot vērā šos apsvērumus, pieņemt galīgo lēmumu.

52      No iepriekš minētā izriet, ka nevar tikt atbalstīts tas, ka prasītājs, noteiktajā termiņā neceļot prasību par lēmumu uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, vairs nevar apstrīdēt attiecīgā pasākuma atzīšanu par jaunu atbalstu tādas prasības ietvaros, kura celta par galīgo lēmumu.

53      Līdz ar to pirmais pamats ir pieņemams.

 Par lietas būtību

–       Lietas dalībnieku argumenti

54      Prasītājs vispirms atgādina, ka Komisija savā 1992. gada 14. decembra lēmumā ir uzskatījusi, ka reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pants ir saderīgs ar Līguma noteikumiem par valsts atbalstu, un vienīgi ir atstājusi sev iespēju ieņemt nostāju vēlāk saskaņā ar Līguma 93. panta 1. punktu (jaunajā redakcijā – EKL 88. panta 1. punkts). Prasītājs arī norāda, ka Komisija nav izmantojusi šo iespēju, uzskatot, ka turpmāka reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pantā paredzētā pasākuma refinansēšana ar reģionālā likuma Nr. 81/95 7. pantu un reģionālā likuma Nr. 33/96 20. pantu bija saderīga ar kopējo tirgu.

55      Šajā sakarā prasītājs uzskata, ka reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pants ir uzskatāms vienīgi par reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pantā paredzētā pasākuma refinansēšanu. Šo abu tiesību normu salīdzinājums parāda, ka tās ir vienādas attiecībā uz saņēmējiem, subsidētajiem procentiem un mērķiem un ka atšķirības ir tajā, ka tiek iekļauta tieša atsauce uz lauksaimniecības gadiem, saņēmēju skaita palielināšanu, kā arī budžeta gadu, uz kuriem attiecas finansējums, acīmredzamu grozīšanu.

56      Līdz ar to prasītājs uzskata – tas, ka Komisija ir izvērtējusi reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pantā paredzētā atbalsta saderību ar kopējo tirgu tādējādi, it kā runa būtu par jaunu atbalstu EKL 87. panta izpratnē, nevis to izvērtējusi kā tādu, it kā runa būtu par iepriekš apstiprināta pastāvoša atbalsta EKL 88. panta 1. punkta izpratnē refinansēšanu, kā tā to bija apņēmusies darīt, pārkāpj EKL 88. panta 1. punkta un būtiskas formas prasības.

57      Prasītājs uzskata, ka nav iespējams apgalvot, kā tas ir izdarīts apstrīdētā lēmuma 52. apsvēruma c) punktā, ka ar reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pantu tiek ieviesta jauna atbalsta shēma. Pēc prasītāja domām, reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pantā nav noteikts nekāds laika ierobežojums attiecībā uz tirdzniecības gadiem, attiecībā uz kuriem var tikt piešķirts subsidētais aizdevums. Kā uzskata prasītājs, reģionālajā likumā Nr. 32/91 ietvertā atsauce uz trīs gadiem laikā no 1991.–1993. gadam ir jāsaprot vienīgi finanšu kontekstā tādējādi, ka saņemtie aizdevumi var tikt izmantoti šo trīs gadu laikā, bet laika ierobežojums neattiecas uz tirdzniecības gadiem, kuros saimnieciskās darbības subjekti var saņemt šos aizdevumus. Tieši pretēji, ar reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pantu esot bijis iecerēts vēl vairāk ierobežot tirdzniecības gadus, kuros atbalsts ir piemērojams, proti, nosakot, ka tie ir 1993./1994., 1994./1995. un 1995./1996. tirdzniecības gads.

58      Tāpat prasītājs uzskata, ka refinansēšana saskaņā ar reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pantu īpaši neatšķiras no reģionālā likuma Nr. 81/95 7. pantā un reģionālā likuma Nr. 33/96 20. pantā paredzētās refinansēšanas, kuru ir apstiprinājusi Komisija, jo visu šo tiesību normu mērķis bija atjaunot finansējumu, kurš sākotnēji bija paredzēts saskaņā ar reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pantu.

59      Prasītājs turpinājumā uzsver, ka judikatūrā ir iedibināts princips, saskaņā ar kuru, ja tiek apstiprināta vispārēja atbalsta shēma, Komisija individuāli neizvērtē katru konkrēto atbalstu (Tiesas 1994. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑47/91 Itālija/Komisija, Recueil, I‑4635. lpp.; turpmāk tekstā – “1994. gada 5. oktobra spriedums Italgrani”). Ja tiktu atļauts, ka katra atbalsta saderība tiek vēlreiz izvērtēta, tas varētu pārkāpt tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principus. Šie principi ir piemērojami arī gadījumā, kad jau apstiprināta atbalsta shēma ir jāapstiprina, vienīgi refinansējot neizmantotās summas. Līdz ar to prasītājs uzskata, ka, ja atbalsta shēmas pastāvīgās izvērtēšanas ietvaros nebija plānots (kā tas bija šajā gadījumā) ieteikt atbilstošus pasākumus, kuri saistīti ar kopējā tirgus pakāpenisku attīstību un darbību, nav likumīgi vēlreiz izvērtēt šādu atbalsta shēmu. Šajā lietā šī vēlreizējā izvērtēšana nav notikusi, ņemot vērā iepriekšējo apstiprinošo lēmumu, bet gan saskaņā ar Līgumu, tādējādi pārkāpjot tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principus.

60      Visbeidzot prasītājs uzskata, ka Komisija, izklāstot pamatojumu, saskaņā ar kuru reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pants ir jāuzskata par jaunu atbalsta shēmu, nav izvērtējusi šīs tiesību normas faktisko piemērošanas jomu, jo tā to ir atzinusi par citādāku nekā iepriekš pieņemtais lēmums, ar kuru attiecīgais atbalsts ir apstiprināts, un pretrunā ar to, un nav norādījusi pamatojumu attiecībā uz Itālijas iestāžu iesniegtajiem apsvērumiem.

61      Komisija norāda, ka prasītāja izvirzītie iebildumi attiecībā uz veiktā pasākuma atzīšanu par atbalstu ir nepamatoti, jo reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pantā paredzētie pasākumi neattiecas uz pastāvošu atbalstu un nekādi neiekļaujas eventuālā atbalsta shēmā uz neierobežotu laiku, kas ieviesta ar reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pantu un kas iepriekš ir apstiprināta ar Komisijas 1992. gada 14. decembra lēmumu.

62      Komisija uzskata, ka 1992. gada 14. decembra lēmums par reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pantu vienīgi apstiprina sistēmu, kura ir ierobežota ar trīs gadu periodu no 1991.–1993. gadam, kas var tikt interpretēts kā periods, kas pārklājas ar 1990./1991., 1991./1992. un 1992./1993. tirdzniecības gadu. Līdz ar to reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pants nevarot tikt uzskatīts vienīgi par tādu, ar kuru tiek refinansēti reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pantā paredzētie pasākumi, jo jaunā tiesību norma attiecas uz trīs gadu periodu no 1995.–1997. gadam un 1993./1994., 1994./1995. un 1995./1996. tirdzniecības gadu, proti, periodu pēc agrāk pieņemtajā tiesību normā noteiktā perioda.

63      Tādējādi ar reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pantu esot paredzēts jauns atbalsts un – precīzāk – jauns atbalsts ar atpakaļejošu spēku, nevis jauns atbalsta shēmas finansējums. Līdz ar to Komisija uzskata, ka atsaukšanās uz 1994. gada 5. oktobra spriedumu Italgrani nav pamatota un tai nevar pārmest ne mazāko tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principu pārkāpumu. Tāpat Komisija uzsver, ka apstrīdētā lēmuma 52. apsvērumā izsmeļošā un galīgā veidā ir izklāstīti iemesli, pamatojoties uz kuriem izvērtētie pasākumi ir uzskatāmi par jaunu atbalstu.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

64      Vispirms jānorāda, ka Itālijas iestādes nav paziņojušas par strīdīgo atbalstu pastāvīgās Komisijas sadarbības ar dalībvalstīm ietvaros, kura izveidota ar EKL 88. panta 1. punktu attiecībā uz pastāvošu atbalstu, bet gan saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu attiecībā uz jaunu atbalstu. Itālijas iestāžu 1995. gada 8. augusta vēstulē, ar kuru Komisijai tiek darīts zināms reģionālā likuma projekts, kas vēlāk kļuva par reģionālo likumu Nr. 68/95, expressis verbis ir minēts EKL 88. panta 3. punkts, bet nav ietverta atsauce uz reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pantu vai Komisijas 1992. gada 14. decembra lēmumu, ar kuru ir apstiprināts šajā tiesību normā paredzētais atbalsts.

65      Līdz ar to Komisijai a priori bija pamats uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru tiesiskā regulējuma, kas piemērojams jaunam atbalstam, ietvaros.

66      Tomēr attiecīgā pasākuma atzīšana par atbalstu atspoguļo objektīvu situāciju, kura nav atkarīga no vērtējuma, kas ir dots atbalsta paziņošanas brīdī vai EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanas posmā, un līdz ar to ir jāizvērtē dažādie prasītāja šī pamata ietvaros izvirzītie iebildumi.

67      Pirmkārt, prasītājs uzskata, ka reģionālā likuma Nr. 68/95 6. panta atzīšana par jaunu atbalstu, nevis par reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pantā paredzētā atbalsta, kuru iepriekš bija apstiprinājusi Komisija, refinansēšanu pārkāpj EKL 88. panta 1. punktu.

68      Vispirms jānorāda, ka reģionālā likuma Nr. 81/95 7. pantā un reģionālā likuma Nr. 33/96 20. pantā ir izdarīta tieša atsauce uz reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pantu, norādot šajā pantā minētos mērķus. Savukārt reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pantā nav minēta atsauce uz 48. pantu.

69      Turklāt reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pants attiecas uz periodu, kas nav periods, kurš tika izvērtēts reģionālā likuma Nr. 32/91 48. panta ietvaros. Saskaņā ar reģionālā likuma Nr. 68/95 6. panta 1. un 6. punktu paredzētais atbalsts attiecas uz “1995.–1997. gadu” un “periodu no 1995. līdz 1997. gadam”, bet atbilstoši reģionālā likuma Nr. 32/91 48. panta 1. un 6. punktam atbalsts, kurš ir atļauts ar 1992. gada 14. decembra lēmumu, attiecas uz “1991.–1993. gadu” un “periodu no 1991. līdz 1993. gadam”.

70      Līdz ar to Komisija likumīgi varēja uzskatīt, ka atbalsta shēmas, kura attiecas uz 1995.–1997. gadu, izvērtēšana nebija īstenojama lēmumā, ar kuru apstiprināta atbalsta shēma attiecībā uz citu periodu, proti, 1991.–1993. gadu.

71      Neviens no prasītāja šajā jautājumā izvirzītajiem argumentiem nevar apšaubīt šo secinājumu.

72      Attiecībā uz argumentu par to, ka reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pantā ietvertās norādes uz “1991.–1993. gadu” un “periodu no 1991. līdz 1993. gadam” vienīgi precizē, ka saskaņā ar šo pantu izsniegtie aizdevumi varēja tikt izmantoti 1991., 1992. un 1993. gadā, un līdz ar to nevarēja tikt interpretētas kā atsauce uz tirdzniecības gadiem, kuri atbilst katram no šiem trīs gadiem, jānorāda, ka šis arguments nekādi neietekmē iepriekš izdarīto vērtējumu. Pat pieņemot, ka reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pantā noteiktais trīs gadu periods no 1991. līdz 1993. gadam neattiecās uz šiem gadiem atbilstošiem tirdzniecības gadiem, ar to nevar pietikt, lai reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pantu uzskatītu par tādu, ar kuru vienīgi ir refinansēti iepriekš apstiprinātās tiesību normās paredzēti pasākumi, jo 48. pantā minētais periods nav trīs gadu periods no 1995. līdz 1997. gadam, kurš ir paredzēts 6. pantā un izvērtēts apstrīdētajā lēmumā.

73      Tāpat prasītājs nevar pamatoti apgalvot, ka, ja reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pantā nav noteikts nekāds laika ierobežojums attiecībā uz tirdzniecības gadiem, kuros subsidētais aizdevums var tikt izmaksāts, tādējādi tirdzniecības gadi, kuros attiecīgie saimnieciskās darbības subjekti var saņemt saskaņā ar šo sistēmu izsniegtos aizdevumus (kas ir 30 miljoni Itālijas liru (ITL)), nav ierobežoti laikā un reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pants līdz ar to vienīgi refinansē šo sistēmu attiecībā uz 1993./1994., 1994./1995. un 1995./1996. tirdzniecības gadu (par summu ITL 15 miljonu apmērā). Patiesībā starp šīm abām tiesību normām pastāvošā atšķirība ir fundamentāla, jo ar pirmo minēto tiesību normu tiek atļauts atbalsts vienīgi “attiecībā uz 1991.–1993. gadu” (skat. reģionālā likuma Nr. 32/91 48. panta 1. punktu), savukārt otrajā minētajā tiesību normā atbalsts tiek atļauts vienīgi “attiecībā uz 1995.–1997. gadu” (skat. reģionālā likuma Nr. 68/95 6. panta 1. punktu). Jebkāda laika perioda no 1991.–1993. gadam pagarināšana ir no jauna jāpaziņo EKL 88. panta 3. punkta izpratnē, kā to bija izdarījušas Itālijas iestādes, un tas arī ietver jaunu atbalsta izvērtēšanu.

74      Attiecībā uz argumentu par to, ka iespējamā refinansēšana, kas ir izdarīta ar reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pantu, ir tāda pati kā tā, kura izdarīta ar reģionālā likuma Nr. 81/95 7. pantu un reģionālā likuma Nr. 33/96 20. pantu, kurus apstiprināja Komisija, jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā ir izskaidrots, kāpēc šie pasākumi ir nošķirami, jo, pirmkārt, reģionālā likuma Nr. 81/95 7. pantā un reģionālā likuma Nr. 33/96 20. pantā ir norādīta atsauce uz reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pantu un, otrkārt, saskaņā ar šiem pantiem 1995. un 1996. finanšu gadā tiek finansēti pasākumi, kuri ir paredzēti attiecībā uz 1992./1993. “tirdzniecības gadu” (skat. apstrīdētā lēmuma 52. apsvēruma b) punktu), savukārt reģionālā likuma 68/95 6. pantā nav minēts reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pants un ar to ir noteikts finansēt pasākumus, kuri ir paredzēti attiecībā uz 1993./1994., 1994./1995. un 1995./1996. tirdzniecības gadu (skat. apstrīdētā lēmuma 52. apsvēruma d) punktu in fine).

75      No iepriekš minētā izriet, ka saistībā ar EKL 88. panta 1. punkta pārkāpumu izvirzītais iebildums ir jānoraida.

76      Otrkārt, prasītājs uzskata, ka Komisija, nolemjot, ka reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pants ir jauns atbalsts, ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principus.

77      Prasītājs šajā sakarā atsaucas uz 1994. gada 5. oktobra spriedumu Italgrani, kurā noteikta īstenojamā procedūra, ja tiek apgalvots, ka atbalsts, kas tiek izvērtēts, ir daļa no iepriekš atļautas atbalsta shēmas. Šī sprieduma 24. punktā Tiesa ir precizējusi:

“Ja Komisijai ir jāizvērtē individuāls atbalsts, attiecībā uz kuru tiek apgalvots, ka tas ir piešķirts saskaņā ar iepriekš atļautu atbalsta shēmu, tā nevar uzreiz to izvērtēt, tieši atsaucoties uz Līgumu. Komisijai pirms jebkādas procedūras uzsākšanas vispirms ir jāpārbauda, vai uz atbalstu attiecas vispārējā atbalsta shēma un vai tas izpilda lēmumā, ar kuru šī sistēma ir apstiprināta, paredzētās prasības. Ja Komisija šādi nerīkotos, tā, izvērtējot katru individuālo atbalstu, varētu atgriezties pie sava lēmuma, ar kuru apstiprināta atbalsta shēma un kurā jau tika izdarīts vērtējums saskaņā ar Līguma 92. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 87. pants). Tādējādi tas apdraudētu gan dalībvalstu, gan saimniecisko darbību subjektu tiesisko paļāvību un tiesisko drošību, jo Komisija jebkurā brīdī varētu apšaubīt individuālo atbalstu, kas pilnībā atbilst lēmumam, ar kuru apstiprināta atbalsta shēma.”

78      Tomēr uz šo judikatūru nevar lietderīgi atsaukties šajā lietā, jo pirmā reize, kad Itālijas iestādes norādīja, ka attiecīgais atbalsts ir iepriekš atļauta atbalsta refinansēšana, bija vienīgi tad, kad tās atbildēja uz Komisijas 1998. gada 13. februāra lēmumu uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru (skat. Itālijas iestāžu 1998. gada 30. jūnijā un 19. novembrī Komisijai nosūtītās vēstules). Pirms lēmuma uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru pieņemšanas šīs iestādes pašas iekļāvās sistēmā, kura piemērojama jaunajam atbalstam, paziņojot Komisijai par attiecīgo pasākumu saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu.

79      Turklāt tad, kad Komisija savā 1997. gada 23. janvāra vēstulē atļāva reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pantā paredzētā pasākuma refinansēšanu attiecībā uz 1992./1993. tirdzniecības gadu ar pasākumiem, kuri paredzēti reģionālā likuma Nr. 81/95 7. pantā un reģionālā likuma Nr. 33/96 20. pantā, tā vēlējās brīdināt Itālijas iestādes par to, ka šīs refinansēšanas apstiprināšana nekādi neietekmē notiekošo reģionālā likuma Nr. 68/95 6. panta pārbaudi (skat. apstrīdētā lēmuma 52. apsvēruma c) punktu).

80      No iepriekš minētā izriet, ka saistībā ar tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principu pārkāpumu izvirzītais iebildums ir jānoraida.

81      Treškārt, prasītājs uzskata, ka Komisija, nolemjot, ka reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pants ir jauns atbalsts, ir pārkāpusi būtiskas formas prasības un nav izpildījusi EKL 253. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu.

82      Šajā sakarā jānorāda, ka Komisija, pieņemot apstrīdēto lēmumu saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu pēc tam, kad Itālijas iestādes bija izdarījušas paziņojumu saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu, šajā lietā nav pārkāpusi būtiskas formas prasības, jo apstrīdētā lēmuma 52. apsvērumā atbilstoši tiesiskajam regulējumam ir izklāstīti iemesli, kāpēc Komisija bija uzskatījusi, ka reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pants nevarēja tikt uzskatīts par reģionālā likuma Nr. 32/91 48. pantā paredzētā pasākuma refinansēšanu, kā to formālās izmeklēšanas procedūrā saprata Itālijas iestādes.

83      No iepriekš minētā izriet, ka saistībā ar būtisku formas prasību pārkāpumu un pamatojuma nenorādīšanu izvirzītie iebildumi ir jānoraida.

84      Tādējādi pirmais pamats ir pilnībā jānoraida.

 Par otro pamatu attiecībā uz tempus regit actum principa pārkāpumu un pilnvaru nepareizu izmantošanu

 Lietas dalībnieku argumenti

85      Prasītājs iebilst pret apstrīdēto lēmumu, jo tajā nav atzīts, ka reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pantā paredzētā atbalsta shēma ir saderīga ar noteikumiem, kuri piemērojami lauksaimniecības jomā piešķirtajiem aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai.

86      Pirmkārt, prasītājs uzsver, ka Komisija, paziņojumu par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai, kas pieņemts brīdī, kad vēl norisinājās formālā izmeklēšanas procedūra, piemērojot reģionālā likuma Nr. 68/1995 6. pantā, kas tika pieņemts pirms šī paziņojuma, paredzētajai atbalsta shēmai, ir pārkāpusi tempus regit actum principu un administratīvo aktu nepiemērošanas ar atpakaļejošu spēku principu (Tiesas 1993. gada 16. jūnija spriedums lietā C‑325/91 Francija/Komisija, Recueil, I‑3283. lpp., un 1993. gada 24. marta spriedums lietā C‑313/90 CIRFS u.c./Komisija, Recueil, I‑1125. lpp.). Administratīvās procedūras laikā Komisija vairākas reizes bija apsvērusi iespēju piemērot jaunos noteikumus par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai. Tādējādi Komisija ar savu Itālijas pārstāvniecībai nosūtīto 1995. gada 2. oktobra vēstuli, kurā tā lūdza iesniegt precizējumus par 1995./1996. tirdzniecības gadu, lūdza Itālijas iestādes apstiprināt, ka ir izpildītas pielikumā pievienotajā paziņojuma par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai projektā minētās prasības. Tāpat savā Itālijas Ārlietu ministrijai nosūtītajā 1997. gada 23. janvāra vēstulē Komisija uzskatīja, ka paziņojums par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai bija piemērojams, “jo runa bija par jaunu atbalsta shēmu, kura turpināja būt spēkā pēc 1996. gada 1. janvāra”.

87      Otrkārt, prasītājs uzskata, ka Itālijas iestādes ir maldinātas ar Komisijas sniegtajām norādēm administratīvās procedūras laikā; tās esot bijušas pārliecinātas, ka tām nav jākoncentrējas uz atbalsta raksturu (jo šķita, ka ir pierādīts, ka runa ir par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai), bet drīzāk uz jautājumu, vai ir izpildītas atbalsta saņemšanai vajadzīgās prasības, proti, tās prasības, kuras tika prasītas pirms paziņojuma par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai pieņemšanas (prasītājs uzskata, ka tā tas bija šajā lietā), vai šajā paziņojumā ietvertās stingrākās prasības (prasītājs uzskata, ka tā tas arī bija šajā lietā). Šāda rīcība esot uzskatāma par pilnvaru nepareizu izmantošanu.

88      Savas argumentācijas atbalstam prasītājs norāda, ka Komisija, izvērtējot strīdīgos pasākumus, ir ņēmusi vērā paziņojumā par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai noteiktos kritērijus, kā to parāda apstrīdētā lēmuma 54. apsvēruma c) punktā izdarītā atsauce uz aizdevumu “sezonālo” raksturu. Prasītājs it īpaši iebilst pret Komisijas apgalvojumu, ka atbalsta sezonālais raksturs ir prasība, kuras izpilde jau tika prasīta tās praksē pirms jauno noteikumu, kuri paredzēti ar paziņojumu par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai, stāšanās spēkā, kā uz to norāda šī paziņojuma formulējums, kura piektajā daļā expressis verbis ir minēts, ka pirms šī paziņojuma stāšanās spēkā divas piemērojamās prasības bija, pirmkārt, aizdevuma maksimālā ilguma ierobežošana uz vienu gadu un, otrkārt, neiespējamība atbalstu attiecināt tikai uz vienu produktu un vienu darbību, neminot tā sezonālo raksturu. Tieši ar paziņojumu par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai, proti, tā septīto daļu, tika ieviesta prasība par aizdevuma sezonālo raksturu saskaņā ar jaunajiem, nākotnē piemērojamajiem noteikumiem, lai lauksaimnieks varētu paredzēt ar ražošanas ciklu saistītos izdevumus, pirms tiek saņemta no pārdošanas gūtā peļņa.

89      Prasītājs uzsver, ka abas prasības, kuru izpilde tika prasīta ar Komisijas iepriekš piemēroto praksi, bija izpildītas (aizdevumu ilgums nepārsniedza vienu gadu un atbalsts attiecās uz visiem augļiem, tostarp citrusaugļiem, un dārzeņiem, kā tas arī ir atzīts apstrīdētā lēmuma 54. apsvēruma c) punktā (“pat ja tiek atzīts, ka subsidētais aizdevums nav piešķirts attiecībā uz vienu produktu (bet uz divu veidu produktiem) vai nav saistīts ar vienu darbību (bet galvenokārt ar vienu darbību, proti, eksportu) un ka aizdevuma ilgums nepārsniedz divpadsmit mēnešus”).

90      Komisija vispirms precizē, ka prasītājs būtībā tai pārmet to, ka tā kļūdaini ir piemērojusi paziņojumā par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai paredzētos noteikumus. Komisija norāda, ka šāda argumentācija nav pamatota ar faktiem, jo apstrīdētā lēmuma 53. apsvēruma piektajā daļā ir norādīts, ka šajā lietā atbilstošie noteikumi bija tie, kuri bija piemērojami pirms paziņojuma par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai stāšanās spēkā.

91      Komisija arī uzsver, ka Itālijas iestādes nav tikušas maldinātas, jo lēmuma uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru 2.4. un turpmākajos apsvērumos ir precizēts, ka Komisija ir piekritusi šo iestāžu viedoklim par piemērojamo noteikumu noteikšanu, un expressis verbis ir izdarīta atsauce uz praksi pirms paziņojuma par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai pieņemšanas.

92      Visbeidzot pretēji prasītāja apgalvojumiem Komisija uzskata, ka atbalsta sezonālais raksturs nav jauna prasība, kas ieviesta ar paziņojumu par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai, bet tas ir cieši saistīts ar pašu aizdevuma uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai vai sezonālā aizdevuma jēdzienu; atbalsta sezonālais raksturs esot būtiska šī jēdziena sastāvdaļa.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

93      Pirms paziņotajam pasākumam piemērojamo noteikumu satura izvērtēšanas un piemērošanas šajā lietā ir jādefinē noteikumi, kuri šim pasākumam ir piemērojami ratione temporis.

 1. Noteikumu, kuri piemērojami ratione temporis, definēšana

94      No apstrīdētā lēmuma izriet, ka pēc tam, kad Komisija kādu laiku bija apsvērusi iespēju piemērot paziņojumā par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai paredzētos jaunos noteikumus (skat. 53. apsvēruma trešo daļu), tā galu galā izlēma to nedarīt un piemērot tikai noteikumus, kuri izriet no tās iepriekš īstenotās prakses (skat. 53. apsvēruma ceturto un piekto daļu).

95      It īpaši 53. apsvēruma piektajā daļā expressis verbis ir noteikts, ka, ņemot vērā, ka ar reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pantu īstenotais atbalsts attiecas uz 1993./1994., 1994./1995. un 1995./1996. tirdzniecības gadu un ka pēc tam pieņemtais paziņojums par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai ir piemērojams vienīgi atbalstam, kurš stājas spēkā vai turpina būt spēkā pēc 1998. gada 30. jūnija, reģionālā likuma Nr. 68/1995 6. pants ir jāizvērtē, “pamatojoties uz kritērijiem, kuri piemērojami subsidētajiem īstermiņa aizdevumiem līdz 1998. gada 30. jūnijam – datumam, kad ir piemērojams jaunais paziņojums [par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai]”. To darot, Komisija vienīgi pārņem Itālijas iestāžu ar 1997. gada 30. jūnija vēstuli iesniegto apsvērumu saturu (skat. apstrīdētā lēmuma 36. apsvērumu).

96      Līdz ar to prasītājs kļūdās, pārmetot Komisijai, ka tā ir izvērtējusi Itālijas iestāžu iesniegtos apsvērumus, pārkāpjot noteikumus, kuri aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai piemērojami ratione temporis, un piemērojot paziņojumā par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai paredzētos noteikumus, vai ka tā šī izvērtējuma ietvaros ir nepareizi izmantojusi pilnvaras.

 2. Noteikumu, kuri piemērojami ratione temporis, saturs

97      Prasītājs norāda, ka apstrīdētais lēmums ir ticis pieņemts, pārkāpjot noteikumus, kuri bija piemērojami pirms paziņojumā par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai paredzēto jauno noteikumu stāšanās spēkā, jo tika ņemts vērā atbalsta sezonālais raksturs – kritērijs, kura izpilde, kā uzskata prasītājs, netika prasīta Komisijas iepriekš īstenotajā praksē.

98      Šajā sakarā jānorāda, ka pirms jauno noteikumu, kuri piemērojami no 1998. gada 30. jūnija, definēšanas paziņojumā par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai ir noteikts, ka Komisija vairākus gadus īsteno politiku, saskaņā ar kuru tā pieļauj valsts atbalstu, kas piešķirts subsidēta īstermiņa aizdevuma veidā lauksaimniecības nozarei. Šajā paziņojumā ir precizēts, ka “vienīgie nosacījumi, kurus attiecībā uz šo atbalstu ir paredzējusi Komisija, ir šādi: maksimālais aizdevuma ilgums ir viens gads un – kumulatīvi – aizdevums nav domāts tikai vienam produktam un vienai darbībai”, tomēr uzsverot, ka “nav ierobežots atbalsta apmērs un individuālam atbalsta saņēmējam netiek liegta iespēja katru gadu atjaunot šo subsidēto aizdevumu” (paziņojuma par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai piektā daļa).

99      Tomēr un pretēji tam, ko uzskata prasītājs, šādā jaunu noteikumu definēšanā nevar abstrahēties no attiecīgā atbalsta sezonālā rakstura, jo šis sezonālais raksturs ir cieši saistīts ar paša aizdevuma uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai definīciju, kura nenoliedzami atsaucas uz jēdzienu “sezonālie aizdevumi”, proti, aizdevumi, kas paredzēti, lai segtu saimnieciskā darbības subjekta paredzētos izdevumus, kuri saistīti ar lauksaimniecības produkcijas ražošanas ciklu, kamēr tiek gaidīti ieņēmumi par šo pašu ciklu (skat. Komisijas 1998. gada 13. februāra lēmuma par EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras sākšanu 2.8. apsvērumu in fine).

100    Aizdevuma uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai sezonālais raksturs izriet no Komisijas dokumenta, kura nosaukums ir “Konkurences politika lauksaimniecībā” un kura Septiņpadsmitajā ziņojumā par konkurences politiku ir precizēts, ka tajā ir izklāstītas vispārējas vadlīnijas, kuras ievēro Komisija, lai piemērotu konkurences noteikumus lauksaimniecībā, kas tādējādi ir dalībvalstīm, publisko tiesību iestādēm un attiecīgajiem saimnieciskās darbības subjektiem zināmi noteikumi. Saskaņā ar šo dokumentu atbalsts aizdevumu uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai veidā ir uzskatāms par nesaderīgu ar kopējo tirgu, ja šie aizdevumi “tiek piešķirti vienam produktam un par vienu darbību uz laiku, kas pārsniedz vienu tirdzniecības gadu (divpadsmit mēnešus)” (a contrario, atbalsts, kas izpilda šos abus kritērijus, ir uzskatāms par saderīgu ar kopējo tirgu). Dokumenta turpinājumā ir paskaidrots, ka Komisijas nostāja “pamatojas uz to, ka lauksaimniecības produkcijas ražošana tās ar ražošanas cikliem saistītu īpatnību dēļ rada īpašas finansēšanas vajadzības”.

101    Tāpat attiecīgā pasākuma sezonālais raksturs ir minēts paziņojuma par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai septītajā daļā – tajā daļā, kurā ir izklāstīti Komisijas izdarītie secinājumi šīs prakses pārskatīšanas rezultātā un kurā ir minēts, ka “tādu iemeslu dēļ, kuri ir neatņemama lauksaimniecības nozares un ar to saistīto darbību sastāvdaļa, it īpaši produkcijas ražošanas sezonālais raksturs un zemnieku saimniecību struktūra, lauksaimniecība Kopienā var būt nostādīta neizdevīgākā pozīcijā salīdzinājumā ar saimnieciskās darbības subjektiem, kuri darbojas citās saimniecības nozarēs, gan attiecībā uz vajadzību pēc īstermiņa aizdevumiem, gan iespējām tos finansēt”.

102    Tieši tas, ka ir jāapmierina īpašās ar lauksaimniecības produkcijas ražošanas sezonālo raksturu saistītās finansēšanas vajadzības, pamato abus kritērijus, kuri ieviesti, lai varētu noteikt aizdevumu uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai saderību ar Līguma noteikumiem, un šādu pasākumu izvērtēšana nevar notikt, neņemot vērā šo sezonālo raksturu.

103    Šajā sakarā jānorāda, ka Komisijas iepriekš īstenotās prakses definēšanu, kas veikta apstrīdētā lēmuma 53. apsvēruma otrajā daļā, saskaņā ar kuru “laikā, kad tika paziņots par attiecīgo pasākumu, noteikumi, kuri bija piemērojami subsidētajiem īstermiņa aizdevumiem lauksaimniecības nozarē, aizliedza izsniegt aizdevumu attiecībā uz vienu produktu vai vienu darbību un šī aizdevuma maksimālais ilgums bija divpadsmit mēneši”, papildina 54. apsvēruma pirmā daļa, kurā ir izdarīta atsauce ne tikai uz abiem iepriekš minētajiem kritērijiem, bet arī uz attiecīgā pasākuma sezonālo raksturu, nosakot, ka pirms paziņojumā par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai paredzēto jauno noteikumu spēkā stāšanās paziņotajam pasākumam piemērojamie kritēriji ir šādi: “aizdevumiem jābūt ar “sezonālu” raksturu ar mērķi segt vispārējus izdevumus (izejvielu iepirkšana, samaksa par darbu utt.), aizdevums nedrīkst būt saistīts ar vienu produktu vai vienu darbību un tā ilgums nedrīkst pārsniegt divpadsmit mēnešus”.

104    Turklāt prasītājs nevar būt pārsteigts, ka tiek norādīts uz atbalsta sezonālo raksturu, kas expressis verbis ir minēts lēmuma uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru 2.5. apsvērumā kā “kritērijs, kurš tiek izmantots Komisijas praksē valsts atbalsta, kas tiek piešķirts aizdevumu uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai veidā, jomā pirms 1996. gada 14. februāra OV C 44 publicētā regulējuma [paziņojuma par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai] pieņemšanas”, un kura 2.6. apsvērumā ir precizēts, ka šaubas bija “par to, vai attiecīgo atbalstu patiešām ir iespējams uzskatīt par aizdevumu uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai (“sezonālo aizdevumu” izpratnē).”

105    Līdz ar to Komisijai nevar pārmest, ka tā Itālijas iestāžu iesniegtos apsvērumus par paziņotā pasākuma atzīšanu par aizdevumu uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai ir izvērtējusi, ņemot vērā šī aizdevuma sezonālo raksturu.

 3. Šo noteikumu piemērošana šajā lietā

106    Attiecībā uz noteikumu, kuri piemērojami aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai, piemērošanu, kuru apstrīdētajā lēmumā veica Komisija, pietiek norādīt, ka prasītājs neapstrīd, ka attiecīgais atbalsts nav sezonāla rakstura, bet vienīgi kļūdaini apgalvo, ka šāda rakstura nepieciešamība ir tikusi noteikta tikai tad, kad spēkā stājās paziņojumā par aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai paredzētie jaunie noteikumi.

107    It īpaši no prasības pieteikuma nepārprotami izriet, ka prasītājs ir atzinis, ka attiecīgajam atbalstam nav sezonāla rakstura (“nav šaubu, ka reģionālā likuma Nr. 68/1995 [..] 6. pantā paredzētais atbalsts ir piemērojams saimnieciskās darbības subjektiem un ka līdz ar to tas tiek piešķirts pēc tam, kad lauksaimnieks ir norādījis ražošanas izmaksas”).

108    Turklāt jānorāda, ka prasītājs neapstrīd, ka šajā lietā nebija izpildīts kritērijs par aizdevuma ilgumu (maksimums divpadsmit mēneši, pat ja aizdevumu katru gadu var atjaunot), ņemot vērā, ka aizdevuma atmaksāšanas ilgums bija trīsdesmit seši mēneši (vai precīzāk – “vidējais ilgums [..] daudz īsāks par trīsdesmit sešiem mēnešiem” un nevar tikt izslēgts, ka šis ilgums var būt “vairāk nekā divpadsmit mēneši”) (skat. apstrīdētā lēmuma 54. apsvēruma b) punktu un ar atsauci – 32. apsvērumu).

109    Tādējādi Komisijai nevar pārmest, ka tā ir uzskatījusi, ka šajā lietā aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai nav sezonāla rakstura.

110    No visa iepriekš minētā izriet, ka otrais pamats ir pilnībā jānoraida.

 Par trešo pamatu attiecībā uz EKL 87. panta pārkāpumu, pilnvaru nepareizu izmantošanu un EKL 253. panta pārkāpumu saistībā ar pamatojuma nenorādīšanu

111    Šajā pamatā ir izvirzīti trīs veida argumenti: argumenti par atbalsta eksportam jēdzienu; argumenti, kuri attiecas uz atbalsta grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un restrukturizācijai un atbalsta nodarbinātībai jēdzieniem; un argumenti saistībā ar tāda atbalsta uzņēmuma darbībai jēdzienu, kas piešķirts pagātnē iegūto parādu pārstrukturēšanai.

 1. Par iebildumiem attiecībā uz atbalsta eksportam jēdzienu

–       Lietas dalībnieku argumenti

112    Prasītājs kritizē apstrīdēto lēmumu, jo tajā ir secināts, ka attiecīgais atbalsts ir atzīstams par “atbalstu eksportam”. Prasītājs uzskata, ka Komisija izdara šo secinājumu, nevis izvērtējot attiecīgo atbalstu saskaņā ar EKL 87. pantā minētajiem principiem, bet ar izslēgšanas metodi, izmantojot nenoskaidrotu kritēriju, kurš nav pamatots ar valsts atbalstam piemērojamo tiesisko regulējumu. Turklāt apstrīdētajā lēmumā attiecīgā atbalsta atzīšanu par “atbalstu eksportam” pamatojot neesoši pierādījumi, kuri jāiesniedz Itālijas iestādēm, jautājumā par ārpus Itālijas īstenota eksporta ietekmi uz eksportu, kas īstenots ārpus Sicīlijas. Tādējādi prasītājs uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi EKL 87. pantu un nepareizi ir izmantojusi pilnvaras, jo tieši Komisija ir tā, kurai ir jāpierāda, ka attiecīgais atbalsts izkropļo konkurenci kopējā tirgū.

113    Šī rīcība atspoguļojoties arī motīvu daļā. Tiesas judikatūrā ir iedibināts princips, saskaņā ar kuru lēmums, kurā nav ietvertas norādes par stāvokli attiecīgajā tirgū, atbalstu saņēmušā uzņēmuma tirgus daļām, dalībvalstīs notiekošo tirdzniecību ar attiecīgajiem produktiem un atbalstu saņēmušo uzņēmuma veikto eksportu, neizpilda pienākuma norādīt pamatojumu ievērošanai izvirzītās minimālās prasības (iepriekš minētie spriedumi lietā Francija/Komisija un lietā CIRFS u.c./Komisija). Šajā sakarā prasītājs norāda, ka apstrīdētā lēmuma 41. apsvērumā sniegtā informācija par Itālijas izcelsmes augļu, tostarp citrusaugļu, un dārzeņu eksportu vispār nenorāda to produktu eksporta īpatsvaru, kuru izcelsme ir Sicīlijas reģions, un tādējādi valsts atbalsta iespējamā ietekme uz Kopienas tirdzniecību ir pierādīta, pamatojoties uz “informācijas trūkumu”, ja vien Itālijas iestādes nepierāda pretējo.

114    Komisija norāda, ka, pat ja prasītāja iebildumi būtu pamatoti, tie nevarētu pamatot apstrīdētā lēmuma atcelšanu, jo šie iebildumi atsaucas uz vienu motīvu daļas rindkopu, kura, kā tas expressis verbis minēts pašā lēmumā, nekādi neietekmē rezolutīvo daļu (skat. apstrīdētā lēmuma 55. apsvērumu).

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

115    Prasītāja argumentācija, saskaņā ar kuru apstrīdētajā lēmumā ir secināts, ka attiecīgais atbalsts ir atzīstams par atbalstu eksportam, nav pamatota ar faktiem, jo no apstrīdētā lēmuma expressis verbis izriet, ka, lai arī sākotnēji bija iecerēts attiecīgo atbalstu atzīt par atbalstu eksportam, tas galu galā netika izdarīts.

116    Apstrīdētā lēmuma 55. apsvērumā ir norādīts, ka Komisija, atbildot uz Itālijas iestāžu apsvērumiem, kuros apstrīdēta paziņotā pasākuma iespējamā atzīšana par atbalstu eksportam, ņēma vērā, ka “pārdošana ārpus reģiona teritorijas uzreiz nenozīmē tikai un vienīgi eksportu ārpus Itālijas teritorijas un tādējādi šī lēmuma kontekstā netika veikta šī atbalsta izvērtēšana, ņemot vērā tā iespējamo atzīšanu par atbalstu eksportam”.

117    Netiek apstrīdēts, ka pēc tam, kad bija precizēts, ka atbalstu neatzīs par atbalstu eksportam, šajā pašā 55. apsvērumā turpinājumā ir norādīts: “Tomēr, ņemot vērā, ka atbalsta aprēķināšanas metode (skat. 23. apsvērumu), kā uz to ir norādījusi Komisija lēmumā par procedūras uzsākšanu, šķiet, atbilst metodei, saskaņā ar kuru aprēķina atbalstu eksportam, un ņemot vērā, ka valsts iestādes ir pamatojušas savus apsvērumus ar reģionālā likuma Nr. 68/95 6. panta burtisku interpretāciju, neiesniedzot informāciju par, piemēram, eksportu ārpus reģiona teritorijas uz Itāliju, kā arī ārpus Itālijas teritorijas, Komisija nevar izslēgt, ka attiecīgais atbalsts de facto ir arī atbalsts eksportam.” Tomēr šis apsvērums, kurā minēts vienīgi acīmredzamais – tas, ka Komisija atsakās veikt izmeklēšanu, nenozīmē, ka attiecīgais atbalsts eventuāli nevar tikt atzīts par atbalstu eksportam, ja tas tiktu pierādīts, – nekādi neļauj secināt – kā to dara prasītājs –, ka apstrīdētajā lēmumā ir secināts, ka attiecīgais atbalsts ir atzīstams par atbalstu eksportam.

118    Tādējādi ir jānoraida iebildumi par atbalsta eksportam jēdzienu, neveicot nekādu tālāku izvērtēšanu, jo Komisija apstrīdētajā lēmumā expressis verbis ir atteikusies attiecīgo atbalstu atzīt par atbalstu eksportam.

 2. Par iebildumiem attiecībā uz atbalsta grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un restrukturizācijai un atbalsta nodarbinātībai jēdzieniem

–       Lietas dalībnieku argumenti

119    Prasītājs norāda, ka apstrīdētajā lēmumā minētie atbalsta grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un restrukturizācijai un atbalsta nodarbinātībai jēdzieni vispār neattiecas uz šo gadījumu. Itālijas iestādes nekad neesot uzskatījušas, ka attiecīgo atbalstu varētu atzīt par tādu, kas nav atbalsts subsidēto īstermiņa aizdevumu lauksaimniecības nozarē (“aizdevums uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai”) saņemšanai, un tām neesot bijis jāiesniedz pierādījumi par to, ka attiecīgajam atbalstam bija citādāks raksturs. It īpaši tas, ka reģionālā likuma Nr. 68/95 6. pantā ir ietverta atsauce uz nodarbinātības līmeņa saglabāšanu, neesot iemesls, lai attiecīgajam atbalstam piedēvētu atbalsta nodarbinātībai raksturu; šī atsauce pamato atbalsta nozīmi sociālajā sfērā.

120    Komisija uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā šajā sakarā nav nekādu trūkumu, jo tā nav izvērtējusi attiecīgā atbalsta saderību ar kopējo tirgu, ņemot vērā noteikumus, kuri piemērojami atbalstam grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un restrukturizācijai un atbalstam nodarbinātībai.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

121    Jānorāda, ka prasītāja šajā sakarā iesniegtajiem argumentiem nav nozīmes, jo prasītājs vienīgi apgalvo, ka atbalsta grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un restrukturizācijai un atbalsta nodarbinātībai jēdzieni vispār neattiecas uz šo gadījumu, kāds arī ir apstrīdētajā lēmumā izdarītais secinājums.

122    Lai arī apstrīdētā lēmuma 56. apsvērumā ir norādīts, ka Itālijas iestādes nav atsaukušās uz iespēju, ka reģionālā likuma Nr. 68/1995 6. pantā paredzētais atbalsts izpilda Kopienas vadlīnijās attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un restrukturizācijai (OV C 283, 1997. gada 19. septembris, 2. lpp.) paredzētās attiecīgās prasības, un atgādinātas šīs prasības, tajā ir secināts, ka “valsts iestādes nav iesniegušas nekādus pierādījumus par to, ka attiecīgais pasākums izpilda iepriekš minētos kritērijus, un nekādi pierādījumi šajā sakarā neizriet no Itālijas iestāžu nosūtītās informācijas”.

123    Tāpat, lai arī apstrīdētā lēmuma 58. apsvērumā ir minēts, ka Itālijas iestāžu iesniegtie apsvērumi “neskaidri atsaucas” uz saikni, kas pastāv starp attiecīgo pasākumu un nodarbinātības līmeņa saglabāšanu, tajā uzreiz ir norādīts, ka nav ticis iesniegts neviens pierādījums par to, vai attiecīgais atbalsts ievēro vadlīniju par atbalstu nodarbinātībai (OV C 334, 1995. gada 12. decembris, 4. lpp.) mērķi un formulējumu. It īpaši lēmumā ir uzsvērts, ka, lai arī reģionālā likuma Nr. 68/95 6. panta 4. punktā ir paredzēta atbalsta atcelšana un atlīdzināšana gadījumā, kad tā saņēmēji neizpilda pienākumu saglabāt nodarbinātības līmeni, minētais atbalsts, šķiet, neievēro Kopienu vadlīnijās par atbalstu nodarbinātībai paredzētās prasības, jo šis atbalsts nedz tiek sniegts, nedz arī īpaši ir paredzēts kā atbalsts nodarbinātības aizsardzībai, tā apmēram nav nekādas saistības ar darbinieku skaitu un tā sniegšanas veids nav atkarīgs no izmaksām par darba spēku. Līdz ar to lēmumā ir secināts, ka, pat ja ar attiecīgo atbalstu netieši var veicināt nodarbinātības saglabāšanu, kā tas ir daudzu citu atbalsta veidu gadījumā, šo atbalstu tomēr nevar uzskatīt par atbalstu nodarbinātībai attiecīgo vadlīniju izpratnē.

124    Tādējādi iebildumi par atbalsta grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un restrukturizācijai un atbalsta nodarbinātībai jēdzieniem ir jānoraida.

 3. Par iebildumu attiecībā uz tāda atbalsta uzņēmuma darbībai jēdzienu, kas piešķirts pagātnē iegūto parādu pārstrukturēšanai

–       Lietas dalībnieku argumenti

125    Prasītājs kritizē apstrīdētā lēmuma 59. apsvērumā ietverto apgalvojumu, saskaņā ar kuru attiecīgais atbalsts ir atzīts par “tādu atbalstu uzņēmuma darbībai, kas piešķirts pagātnē iegūto parādu pārstrukturēšanai”, neizvērtējot Itālijas iestāžu sniegto pamatojumu par to, ka Sicīlijā atrodošās bankas piemēro procentu likmes, kuras ir daudz augstākas par tām likmēm, kuras piemēro pārējā Itālijas teritorijā. Prasītājs arī norāda, ka Komisija, atzīstot attiecīgo atbalstu par atbalstu uzņēmuma darbībai, kas nav saderīgs ar kopējā tirgus noteikumiem, nav izvērtējusi jautājumu par to, vai šis atbalsts varēja tikt atzīts par “atbalstu eksportam” – atzinums, ar kuru, ja valsts iestādes savlaicīgi būtu par to informētas, un lai arī tā pamats ir nepareizs, attiecīgajam atbalstam varētu piemērot EKL 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktā paredzētās atkāpes. Turklāt prasītājs uzskata, ka Komisija nekādā veidā nav pamatojusi attiecīgā atbalsta atzīšanu par atbalstu uzņēmuma darbībai un līdz ar to apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums.

126    Komisija apstrīd šo argumentāciju, atgādinot, ka pašas Itālijas iestādes attiecīgo atbalstu ir atzinušas par atbalstu, kas piešķirts pagātnē iegūto parādu pārstrukturēšanai. Turklāt Komisija norāda, ka attiecīgā atbalsta kā atbalsta uzņēmuma darbībai raksturs nekad nav ticis apšaubīts un tas ir pienācīgi pamatots apstrīdētā lēmuma 59. apsvērumā. Komisija arī atzīmē, ka šajā lietā šāds pasākums nevar tikt atļauts kā aizdevums uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai un ka Sicīlijā un pārējā Itālijas teritorijā pastāvošās procentu likmju atšķirības nav būtiskas šajā sakarā, jo šī kritērija izpilde nav prasīta noteikumos, kuri piemērojami aizdevumiem uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

127    Atbilstoši apstrīdētā lēmuma 59. apsvērumam reģionālā likuma Nr. 68/1995 6. pantā paredzētais atbalsts, “kas acīmredzami nav atbalsts investīcijām, nešķiet esam tāds, kas izpilda attiecībā uz subsidētajiem īstermiņa aizdevumiem un grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanas un restrukturizācijas jomu un attiecībā uz atbalstu nodarbinātībai paredzētās prasības, kā arī nevienu no citās tiesību normās noteiktajām atkāpēm”, šķiet, ir “tāds atbalsts uzņēmuma darbībai, kas piešķirts pagātnē iegūto parādu pārstrukturēšanai, kura iedarbība beidzas ar brīdi, kad tiek pārtraukta atbalsta izmaksa”.

128    Apstrīdētā lēmuma 60. apsvērumā ir atgādināts, ka lauksaimniecības jomā saskaņā ar Komisijas pastāvīgo praksi tiek aizliegts piešķirt atbalstu uzņēmuma darbībai visos reģionos, pat to atbalstu, kuram piemērojami EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunkta noteikumi, jo šis atbalsts pats par sevi var pārklāties ar tirgu kopīgo organizāciju režīmiem, kuri ir prioritāri pār Līgumā paredzētajiem konkurences noteikumiem.

129    Turpinājumā apstrīdētā lēmuma 61. apsvērumā ir norādīts, ka, ņemot vērā, ka “Itālijas iestāžu apsvērumi apstiprina, ka attiecīgā pasākuma mērķis ir atvieglot saņēmēju parādu stāvokli un ka attiecībā uz šiem saņēmējiem nav nekāda ekvivalenta, kuru varētu uzskatīt par tādu, ar kuru varētu veicināt atsevišķu saimniecisko darbību vai reģionu attīstību”, šim pasākumam nav piemērojama neviena no EKL 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktā paredzētajām atkāpēm un līdz ar to tas nav saderīgs ar kopējo tirgu.

130    Šajā sakarā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbalsts uzņēmuma darbībai, proti, atbalsts, ar kuru uzņēmumu atbrīvo no izmaksām, kuras tam parastos apstākļos būtu jāsedz tā ikdienas vadības vai tā parasti veikto darbību ietvaros, principā nav iekļauts EKL 87. panta 3. punkta piemērošanas jomā. Atbilstoši judikatūrai šāds atbalsts principā kropļo konkurenci nozarēs, kurās tas tiek piešķirts, jo tas sava rakstura dēļ nevar sasniegt kādu no EK līgumā paredzētajos atkāpi saturošajos noteikumos minētajiem mērķiem (Tiesas 1990. gada 6. novembra spriedums lietā C‑86/89 Itālija/Komisija, Recueil, I‑3891. lpp., 18. punkts, un 1990. gada 14. februāra spriedums lietā C‑301/87 Francija/Komisija, Recueil, I‑307. lpp., 50. punkts; Pirmās instances tiesas 1995. gada 8. jūnija spriedums lietā T‑459/93 Siemens/Komisija, Recueil, II‑1675. lpp., 48. punkts).

131    Šajā lietā prasītājs nav iesniedzis nevienu pierādījumu, lai atspēkotu Komisijas apgalvojumu par to, ka atbalsta piešķiršana pagātnē iegūto parādu pārstrukturēšanai, tādējādi atvieglojot tā saņēmēju parādu nastu, ir atbalsts uzņēmuma darbībai, kas nav saderīgs ar Līguma noteikumiem par valsts atbalstu. Šajā sakarā tas, ka Sicīlijā un pārējā Itālijas teritorijā tiek piemērotas dažādas procentu likmes, nav pamatojums tam, lai šo atbalstu uzskatītu par saderīgu ar iepriekš minētajiem noteikumiem, jo EKL 87. panta 3. punktā šāda veida atkāpe nav paredzēta.

132    Līdz ar to iebildums par tāda atbalsta uzņēmuma darbībai jēdzienu, kas piešķirts pagātnē iegūto parādu pārstrukturēšanai, ir jānoraida.

133    No visa iepriekš minētā izriet, ka trešais pamats ir pilnībā jānoraida.

 Par ceturto pamatu attiecībā uz būtisku formas prasību pārkāpumu un to, ka nav ievēroti saprātīgi termiņi, lai pabeigtu EKL 87. pantā paredzētās procedūras

 Lietas dalībnieku argumenti

134    Prasītājs uzskata, ka Komisija administratīvo procedūru nav pabeigusi saprātīgā termiņā, ņemot vērā, ka reģionālajā likumā Nr. 68/95 paredzētā atbalsta shēma tika paziņota 1995. gada 8. augustā un ka pagāja divi gadi laikā no 1998. gada 13. februāra lēmuma uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru pieņemšanas līdz 1999. gada 22. decembra galīgā lēmuma pieņemšanai.

135    Komisija apstrīd šādu argumentāciju, vispirms norādot, ka 30 mēnešu termiņā starp reģionālajā likumā Nr. 68/1995 paredzētās atbalsta shēmas paziņošanu un formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu un 22 mēnešu termiņā, kurā norisinājās minētā formālās izmeklēšanas procedūra, pilnībā ir vainojamas Itālijas iestādes. Turklāt Komisija atzīmē, ka 22 mēnešu termiņš nevar tikt uzskatīts par pārmērīgu, ņemot vērā Regulas Nr. 659/1999 7. panta 6. punktu, no kura izriet, ka šajā tiesību normā paredzētais 18 mēnešu termiņš nav obligāts un ka ir pieļaujams par šo termiņu nedaudz garāks laikposms.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

136    Jāatgādina, ka labas pārvaldības princips nozīmē, ka Komisijai, administratīvo procedūru noslēgumā pieņemot lēmumus konkurences politikas jomā, ir jāievēro saprātīgs termiņš (valsts atbalsta jomā skat. Tiesas 1973. gada 11. decembra spriedumu lietā 120/73 Lorenz, Recueil, 1471. lpp., 4. punkts; 1987. gada 24. novembra spriedumu lietā 223/85 RSV/Komisija, Recueil, 4617. lpp., 12.–17. punkts; saistībā ar sūdzību noraidīšanu skat. Tiesas 1997. gada 18. marta spriedumu lietā C‑282/95 P Guérin automobiles/Komisija, Recueil, I‑1503. lpp., 37. un 38. punkts). Tas, vai šādas administratīvās procedūras ilgums ir saprātīgs, ir jāizvērtē, ņemot vērā katras lietas apstākļus un it īpaši tās kontekstu, dažādos procedūras posmus, kurus Komisijai ir jāīsteno, lietas sarežģītību, kā arī tās nozīmi attiecībā uz dažādajām ieinteresētajām pusēm (konkurences jomā skat. Pirmās instances tiesas 1997. gada 22. oktobra spriedumu apvienotajās lietās T‑213/95 un T‑18/96 SCK un FNK/Komisija, Recueil, II‑1739. lpp., 57. punkts).

137    Tomēr šajā lietā prasītājs, nenorādot nekādu pamatojumu, vienīgi ir norādījis, ka reģionālajā likumā Nr. 68/95 paredzētā atbalsta shēma ir paziņota 1995. gada 8. augustā, ka lēmums uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto izmeklēšanas procedūru ir pieņemts 1998. gada 13. februārī, ka galīgais lēmums ir pieņemts 1999. gada 22. decembrī un ka šie termiņi nav saprātīgi.

138    Šajā sakarā jāatgādina, ka 30 mēnešu termiņš no atbalsta shēmas paziņošanas līdz formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanai pilnībā ir attiecināms uz Itālijas iestādēm, kuras uz Komisijas informācijas pieprasījumiem bija atbildējušas vai nu daļēji, vai nepilnīgi, kā tas norādīts apstrīdētā lēmuma 3. apsvērumā, un to nav apstrīdējis prasītājs. No Komisijas nevar prasīt atbildību par šo termiņu.

139    Attiecībā uz 22 mēnešu termiņu no brīža, kad tika uzsākta formālās izmeklēšanas procedūra, līdz galīgā lēmuma pieņemšanas brīdim saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999, kura stājās spēkā 1999. gada 16. aprīlī, 7. panta 6. punktu “Komisija, cik iespējams, cenšas pieņemt lēmumu 18 mēnešos pēc procedūras sākšanas”. Līdz ar to 22 mēnešu termiņš nav nesaprātīgs tikai tāpēc vien, ka tas pārsniedz šo 18 mēnešu termiņu, kurš, lai arī ir mērķis, kas ir jāievēro, nav imperatīvs termiņš. Turklāt prasītājs neapstrīd, ka zināmā bezdarbības periodā, kas notika formālās izmeklēšanas procedūras vidū, ir vainojamas Itālijas iestādes, kurām neveiksmīgi tika lūgts precizēt tostarp attiecīgā atbalsta iespējamo atzīšanu par atbalstu eksportam.

140    Tādējādi ceturtais pamats ir jānoraida.

141    Līdz ar to prasība ir pilnībā jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

142    Atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs un Komisija ir prasījusi piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tam jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      prasītājs sedz savus, kā arī atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus.

García‑Valdecasas Lindh Cooke

Meij       Legal

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2003. gada 27. novembrī.

Sekretārs       Priekšsēdētājs

H. Jung       R. García-Valdecasas

* Tiesvedības valoda – itāļu.