Apelācijas sūdzība, ko 2024. gada 26. februārī BdM Banca SpA, iepriekš – Banca Popolare di Bari SpA iesniegusi par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā) 2023. gada 20. decembra spriedumu lietā T-415/21 Banca Popolare di Bari/Komisija

(Lieta C-145/24 P)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: BdM Banca SpA, iepriekš – Banca Popolare di Bari SpA (pārstāvji: A. Zoppini, D. Gallo, G. Parisi, advokāti)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

(i)    daļēji atcelt Vispārējās tiesas 2023. gada 20. decembra spriedumu lietā T-415/21, EU:T:2023:833, ciktāl Vispārējā tiesa:

a)    ir atzinusi par nepieņemamu prasību daļā, kas attiecas uz kaitējumu, kas nodarīts ar darbinieku skaita samazināšanu;

b)    nav atzinusi Komisijas prettiesisko rīcību par pietiekami būtisku pārkāpumu;

c)    nav izskatījusi jautājumu par Bankai nodarītā kaitējuma esamību, nedz par tā apmēra noteikšanu, un ir atzinusi, ka starp Komisijas prettiesisko rīcību un Bankai nodarīto kaitējumu neesot cēloņsakarības;

(ii)    tāpēc saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantu:

a)    pieņemt galīgo spriedumu lietā un, pamatojoties uz visiem pirmajā instancē iesniegtajos procesuālajos rakstos izklāstītajiem iemesliem, tostarp tiem, kas izklāstīti arī jautājumā par kaitējuma esamību un tā apmēra noteikšanu, piespriest Komisijas pārstāvētajai Savienībai samaksāt apelācijas sūdzības iesniedzējai 203,3 miljonus EUR atlīdzinājumam par materiālo kaitējumu, kā arī taisnīgi aprēķināmu atbilstīgu summu atlīdzinājumam par nemateriālo kaitējumu, kas nodarīts ar [Komisijas] lēmumu, kā arī atlīdzināt abās instancēs radušos tiesāšanās izdevumus;

b)    pakārtoti, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā izspriestu par apelācijas sūdzības iesniedzējas celto prasību.

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam prasītāja izvirza šādus pamatus.

I    Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. panta 1. punkta otrā teikuma pārkāpums tiktāl, ciktāl Vispārējā tiesa ir atzinusi prasību par nepieņemamu daļā, kas attiecas uz kaitējumu, kas nodarīts ar darbinieku skaita samazināšanu. Proti, Vispārējā tiesa esot nepareizi piemērojusi šo normu, jo BdM Banca SpA apgalvotais kaitējuma postenis nevarēja acīmredzot tikt uzskatīts par tūlītēji iestājušos, jo esot radies tikai laika gaitā, konkrēti – līdz ar veikto šīs kredītiestādes darbinieku skaita samazināšanu.

II    LESD 340. panta 2. punkta pārkāpums tiktāl, ciktāl Vispārējā tiesa nav atzinusi Komisijas prettiesisko rīcību par pietiekami būtisku pārkāpumu. Proti, Vispārējai tiesai esot bijis jāatzīst, ka LESD 107. panta 1. punkta piemērošanā Komisijai nav nekādas rīcības brīvības, un līdz ar to esot bijis jākonstatē un jāatzīst, ka Komisija ir izdarījusi šīs normas “pietiekami būtisku pārkāpumu”. Katrā ziņā Vispārējā tiesa neesot drīkstējusi pietiekami būtiska pārkāpuma esamības vērtējumā kā kritēriju izmantot lēmumā ¹ aplūkotās situācijas faktisko un tiesisko apstākļu sarežģītību, pirmkārt, tāpēc, ka ar šo sarežģītību saistītais kritērijs ir izmantojams tikai judikatūrā par Komisijas lēmumu apstrīdēšanu, savukārt ir apšaubāms, ka tas būtu izmantojams prasībā par ārpuslīgumisko atbildību, un patiesībā Tiesa to neesot nekad izmantojusi šādā kontekstā. Otrkārt un vispār pat tad, ja pieņemtu, ka šāda argumentācija var tikt attiecināta arī uz prasības par ārpuslīgumisko atbildību jomu, jāuzsver, ka šī apgalvotā sarežģītība ir tikusi izslēgta vispirms Vispārējās tiesas 2019. gada 19. marta spriedumā un pēc tam Tiesas 2021. gada 2. marta spriedumā.

III    LESD 340. panta 2. punkta un Eiropas Savienības Vispārējās tiesas Reglamenta 91. panta e) punkta un 96. panta pārkāpums tiktāl, ciktāl Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka starp Komisijas prettiesisko rīcību un uzņēmumam BdM Banca SpA nodarīto kaitējumu neesot cēloņsakarības. Proti, uzskatīdama, ka cēloņsakarības nav tāpēc, ka BdM Banca SpA neesot savus klientus nošķīrusi no Tercas klientiem, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi LESD 340. panta 2. punktu, jo minētajam apstāklim šajā lietā nav nozīmes tādēļ, ka pēc Tercas iekļaušanas BdM Banca SpA (toreiz – Banca Popolare di Bari) šo abu kredītiestāžu klienti vairs nebija nošķirami. Turklāt Vispārējā tiesa esot kļūdaini piemērojusi LESD 340. pantu, atzīdama, ka Fondo interbancario di tutela dei depositi (Starpbanku noguldījumu aizsardzības fonda – FITD) brīvprātīgā iejaukšanās par labu Tercas esot apstāklis, kas cēloņsakarību padara par neesošu, ņemot vērā, ka FITD pagaidu risinājums BdM Banca SpA klientu ziņā izrādījās krietni vien sarežģītāks nekā bija paredzēts iepriekšējā uzņēmējdarbības plānā, un tāpēc situācija, kas faktiski izveidojās – tostarp sekojošās plašās publicitātes dēļ – izraisīja nedrošību par to, ka Tercas un Caripe apvienošanās process beigsies sekmīgi, un vispārīgāk par to, vai BdM Banca SpA spēs īstenot savus stratēģiskos mērķus saimnieciski un finansiāli līdzsvarotā veidā, kā pirmajā instancē apgalvojusi un ar dokumentiem apliecinājusi pati BdM Banca SpA. Vispārējā tiesa esot arī kļūdaini balstījusies uz faktoriem, kas aizgūti no tās agrākā sprieduma lietā Fondazione Cassa di Risparmio di Pesaro, kurā patiesībā tika spriests par situāciju, kurā Komisija vienīgi bija izskatījusi jautājumu par atbalsta esamību, taču nebija pieņēmusi nevienu lēmumu, savukārt šajā lietā Komisija bija pieņēmusi saistošu lēmumu. Vispārējā tiesa esot arī pieļāvusi kļūdu, apgalvodama, ka BdM Banca SpA ciesto kaitējumu esot izraisījuši arī citi faktori, ne tikai lēmums, jo citu BdM Banca SpA ciesto kaitējumu iespējami sekmējušu notikumu esamība neizslēdz Komisijas atbildību un cēloņsakarības pastāvēšanu un turklāt var būt nozīmīgi atlīdzinājuma apmēra noteikšanā. Visbeidzot, Vispārējās tiesas apgalvojums – kurā tā vienīgi norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ekspertu atzinumi ir pēc būtības nepieņemami tāpēc, ka šie atzinumi esot balstīti uz BdM Banca SpA sniegto informāciju – esot dogmatisks, jo, ņemot vērā, ka Komisija nav iesniegusi citus pierādījumus un Vispārējā tiesa nav nolēmusi uzdot veikt ekspertīzi, kā paredzēts Reglamentā, ir skaidrs, ka Vispārējai tiesai būtu bijis jābalstās uz ekspertu atzinumiem, ko iesniegusi apelācijas sūdzības iesniedzēja.

____________

¹     Komisijas Lēmums (ES) 2016/1208 (2015. gada 23. decembris) par valsts atbalstu, ko Itālija piešķīrusi bankai Tercas (lieta SA.39451 (2015/C) (ex 2015/NN)), (OV 2016, L 203, 1. lpp.).