VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2014. gada 9. decembrī (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Stiegrojuma apaļtērauda stieņos vai ruļļos tirgus – Lēmums, kurā konstatēts EOTKL 65. panta pārkāpums pēc EOTK līguma darbības beigām, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 1/2003 – Cenu un maksāšanas termiņu noteikšana – Ražošanas vai pārdošanas ierobežošana vai kontrole – Būtisku procedūras noteikumu pārkāpums – Juridiskais pamats – Tiesības uz aizstāvību – Naudas sodi – Pārkāpuma smagums un ilgums – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Sprieduma saistītā lietā, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, ņemšana vērā

Lieta T‑91/10

Lucchini SpA, Milāna (Itālija), ko sākotnēji pārstāvēja M. Delfino, J.‑P. Gunther, E. Bigi, C. Breuvart un L. De Sanctis, vēlāk – J.‑P. Gunther, E. Bigi, C. Breuvart un D. Galli, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja R. Sauer un B. Gencarelli, pārstāvji, kuriem palīdz M. Moretto, advokāts, vēlāk – R. Sauer un R. Striani, pārstāvji, kuriem palīdz M. Moretto,

atbildētāja,

par prasību atzīt, ka nav pastāvējis, vai atcelt Komisijas 2009. gada 30. septembra Lēmumu C(2009) 7492, galīgā redakcija (Lieta COMP/37.956 – Stiegrojuma apaļtērauds, atkārtota pieņemšana), kas grozīts ar Komisijas 2009. gada 8. decembra Lēmumu C(2009) 9912, galīgā redakcija, pakārtoti – atcelt minētā lēmuma 2. pantu un – pakārtoti tam – samazināt prasītājai uzliktā naudas soda apmēru.

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: tiesneši M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro] (referente), kas pilda priekšsēdētāja pienākumus, A. Popesku [A. Popescu] un G. Berardis [G. Berardis],

sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 7. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

1.     EOTK līguma tiesību normas

1        EOTKL 36. pantā bija paredzēts:

“Pirms šajā līgumā paredzēto finansiālo sankciju uzlikšanas vai kavējuma naudas noteikšanas Komisijai ir jādod iespēja attiecīgajai personai sniegt savus apsvērumus.

Par atbilstoši šim līgumam uzliktajām finansiālajām sankcijām vai kavējuma naudām var tikt celta neierobežotas kompetences prasība.

Šīs prasības pamatošanai, ja ir ievēroti šā līguma 33. panta pirmās daļas nosacījumi, prasītāji var apgalvot, ka lēmumi un ieteikumi, kuru neievērošana tiem tiek pārmesta, ir nelikumīgi.” [Neoficiāls tulkojums]

2        EOTKL 47. pantā bija noteikts:

“Komisija var ievākt informāciju, kas vajadzīga tās uzdevumu izpildei. Tā var veikt vajadzīgās pārbaudes.

Komisija nedrīkst izpaust informāciju, uz ko tās būtības dēļ attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumus, it īpaši informāciju par uzņēmumiem, to darījumu attiecībām vai to pašizmaksas cenām. Ar šādu atrunu tai ir jāpublicē dati, kas var būt lietderīgi valdībām vai jebkādām citām ieinteresētajām personām.

Komisija uzņēmumiem, kuri nepilda pienākumus, kas tiem izriet no lēmumiem, kas pieņemti, piemērojot šā panta noteikumus, vai kuri apzināti snieguši nepatiesu informāciju, var uzlikt naudas sodus, kuru maksimālais apmērs ir 1 % no gada apgrozījuma, un kavējuma naudu, kuras maksimālais apmērs ir 5 % no vidējā dienas apgrozījuma par katru nokavēto dienu.

Par jebkuru Komisijas pieļauto dienesta noslēpuma pārkāpumu, kā rezultātā ir nodarīti zaudējumi uzņēmumam, var celt prasību par zaudējumu atlīdzību Tiesā, ievērojot 40. pantā paredzētos nosacījumus.”

3        EOTKL 65. pantā bija noteikts:

“1. Ir aizliegti visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kuru mērķis ir tieši vai netieši nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū, un it īpaši ir aizliegts:

a)      noteikt cenas;

b)      ierobežot vai kontrolēt ražošanu, tehnisko attīstību vai ieguldījumus;

c)      sadalīt tirgus, preces, klientus vai apgādes avotus.

[..]

4. Atbilstoši šā panta 1. punktam aizliegtajiem nolīgumiem vai lēmumiem nav juridiskā spēka un uz tiem nevar atsaukties nevienā dalībvalstu tiesā.

Komisijai ir ekskluzīva kompetence, izņemot prasības Tiesā, lemt par minēto nolīgumu vai lēmumu saderību ar šā panta noteikumiem.

5. Komisija uzņēmumiem, kuri ir noslēguši juridiskā spēkā neesošu nolīgumu, patvaļīgi, draudot ar zaudējumiem, boikotējot vai izmantojot jebkādus citus līdzekļus, piemēro vai grasās piemērot juridiskā spēkā neesošu nolīgumu vai lēmumu, vai arī nolīgumu, kam apstiprinājums ir atteikts vai atsaukts, vai saņem atļauju, apzināti sniedzot nepatiesu vai maldinošu informāciju, vai veic darbības, kas ir pretrunā 1. punkta noteikumiem, var nolemt piemērot naudas sodus un kavējuma naudas, kas nepārsniedz preču, par kurām noslēgts nolīgums, pieņemts lēmums vai attiecībā uz kurām ir veiktas darbības, kas ir pretrunā šā panta noteikumiem, apgrozījuma divkāršu summu, izņemot gadījumu, kad mērķis ir ierobežot ražošanu, tehnisko attīstību vai ieguldījumus, – tad maksimālā summa var tikt palielināta līdz 10 % no attiecīgā uzņēmuma gada apgrozījuma, ciktāl tas attiecas uz naudas sodu, un līdz 20 % no dienas apgrozījuma, ciktāl tas attiecas uz kavējuma naudu.”

4        Saskaņā ar EOTKL 97. pantu EOTK līguma darbība beidzās 2002. gada 23. jūlijā.

2.     EK līguma noteikumi

5        EKL 305. panta 1. punktā bija noteikts:

“Šis Līgums neietekmē Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumu, jo īpaši attiecībā uz dalībvalstu tiesībām un pienākumiem, minētās Kopienas iestāžu pilnvarām un tajā Līgumā ietvertos noteikumus par ogļu un tērauda kopējā tirgus darbību.”

3.     Regula (EK) Nr. 1/2003

6        Saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 4. pantu “[EKL] 81. un 82. panta piemērošanai Komisijai ir šajā regulā paredzētās pilnvaras”.

7        Regulas Nr. 1/2003 7. pantā “Pārkāpuma atklāšana un izbeigšana” ir paredzēts:

“1. Ja Komisija uz sūdzības pamata vai pēc savas iniciatīvas atklāj, ka ir noticis [EKL] 81. panta vai 82. panta pārkāpums, tā var ar lēmumu pieprasīt attiecīgajiem uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām šādas pārkāpšanas izbeigšanu. [..] Ja Komisijai ir likumīgas intereses, tā arī var konstatēt, ka pārkāpums ir izdarīts pagātnē.

[..]”

8        Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās [tie] tīši vai nolaidības dēļ:

a)      pārkāpj [EKL] 81. vai 82. pantu [..].”

4.     Komisijas paziņojums par noteiktiem to konkurences lietu izskatīšanas aspektiem, kuri rodas EOTK līguma darbības beigšanās dēļ

9        2002. gada 18. jūnijā Eiropas Kopienu Komisija pieņēma paziņojumu par noteiktiem konkurences lietu izskatīšanas aspektiem, kuri rodas EOTK līguma darbības beigšanās dēļ (OV C 152, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada 18. jūnija paziņojums”).

10      2002. gada 18. jūnija paziņojuma 2. punktā ir precizēts, ka tā mērķis ir:

“[..]

–        sniegt kopsavilkumu par būtiskākajiem juridiskajiem materiāliem un procesuālajiem grozījumiem, kas izriet no pārejas uz EK līguma sistēmu un attiecas uz uzņēmējiem un dalībvalstīm, ciktāl uz tiem attiecas EOTK līgums un no tā atvasinātās tiesības [..];

–        izskaidrot, kādā veidā Komisija plāno novērst īpašās problēmas, ko rada pāreja no EOTK sistēmas uz EK sistēmu aizliegto vienošanos un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas jomā [..], koncentrāciju kontroles [..] un valsts atbalsta kontroles jomā.” [Neoficiāls tulkojums]

11      2002. gada 18. jūnija paziņojuma 31. punkts, kas atrodas nodaļā, kura ir veltīta īpašajām problēmām, ko rada pāreja no EOTK sistēmas uz EK sistēmu, ir formulēts šādi:

“Ja, nolīgumiem piemērojot Kopienu konkurences noteikumus, Komisija konstatē pārkāpumu jomā, uz ko attiecas EOTK līgums, lai arī kāds būtu piemērošanas datums, piemērojamās materiālās tiesības ir tās, kas bija spēkā brīdī, kad notikuši fakti, kas veido pārkāpumu. Katrā ziņā procesuālā līmenī tiesības, kas piemērojamas pēc EOTK līguma darbības beigām, ir EK tiesības [..].”

 Strīda priekšmets

12      Šīs lietas priekšmets ir, galvenokārt, atzīt, ka nav pastāvējis, vai atcelt Komisijas 2009. gada 30. septembra Lēmumu C(2009) 7492, galīgā redakcija, par EOTK līguma 65. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/37.956 – Stiegrojuma apaļtērauds, atkārtota pieņemšana) (turpmāk tekstā – “pirmais lēmums”), kas grozīts ar Komisijas 2009. gada 8. decembra Lēmumu C(2009) 9912, galīgā redakcija (turpmāk tekstā – “lēmums par grozījumiem”) (pirmais lēmums, kas grozīts ar lēmumu par grozījumiem, turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), pakārtoti – atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu un – pakārtoti tam – samazināt prasītājai Lucchini SpA uzliktā naudas soda apmēru.

13      Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka šādas sabiedrības bija pārkāpušas EOTKL 65. pantu:

–        Alfa Acciai SpA (turpmāk tekstā – “Alfa”);

–        Feralpi Holding SpA (turpmāk tekstā – “Feralpi”);

–        Ferriere Nord SpA;

–        IRO Industrie Riunite Odolesi SpA (turpmāk tekstā – “IRO”);

–        Leali SpA un likvidējamā sabiedrība Acciaierie e Ferriere Leali Luigi SpA (turpmāk tekstā – “AFLL”) (turpmāk tekstā šīs abas sabiedrības kopā – “Leali-AFLL”);

–        prasītāja un likvidējamā sabiedrība SP SpA (turpmāk tekstā šīs abas sabiedrības kopā – “Lucchini‑SP”);

–        Riva Fire SpA (turpmāk tekstā – “Riva”);

–        Valsabbia Investimenti SpA un Ferriera Valsabbia SpA (turpmāk tekstā šīs abas sabiedrības kopā – “Valsabbia”).

 Prasītājas raksturojums

14      Prasītāja ir akciju sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir Milānā (Itālija). Līdz 2005. gada 20. aprīlim lielākā daļa prasītājas kapitāla piederēja fiziskām un juridiskām personām, kuras ietilpa attiecīgi Lucchini ģimenē un Lucchini grupā, bet pārējais kapitāls piederēja apdrošināšanas sabiedrībām un finanšu iestādēm. Sākot ar šo datumu, kontroli pār prasītāju ieguva Severstal grupa.

15      Siderpotenza SpA (turpmāk tekstā – “pirmā Siderpotenza”) laikposmā no 1989. gada līdz 1991. gadam bija uzņēmums, ko kopīgi kontrolēja, pirmkārt, Lucchini Siderurgica SpA un, otrkārt, bijusī Acciaierie e Ferriere Leali Luigi. 1991. gada 5. martā pirmā Siderpotenza tika pievienota Lucchini Siderurgica. 1998. gada 10. oktobrī Lucchini Siderurgica tika pievienota Lucchini no 1998. gada 1. decembra.

16      1997. gada 31. oktobrī Lucchini Siderurgica “stiegrojuma apaļtērauda” darbības virziens tika cedēts Siderpotenza, kas ir 1997. gada jūlijā dibināta sabiedrība (turpmāk tekstā – “jaunā Siderpotenza”). 2002. gada 30. maijā jaunā Siderpotenza cedēja savas stiegrojuma apaļtērauda ražošanas vienības sabiedrībai Ferriere Nord.

 Strīda priekšvēsture

17      No 2000. gada oktobra līdz decembrim Komisija saskaņā ar EOTKL 47. pantu veica pārbaudes Itālijas uzņēmumos, kas ražo stiegrojuma apaļtēraudu, un Itālijas melnās metalurģijas uzņēmumu apvienībā. Tāpat tā tiem nosūtīja informācijas pieprasījumus atbilstoši EOTKL 47. pantam.

18      2002. gada 26. martā Komisija uzsāka administratīvo procesu un izvirzīja iebildumus saskaņā ar EOTKL 36. pantu (turpmāk tekstā – “paziņojums par iebildumiem”). Prasītāja rakstveidā iesniedza apsvērumus par paziņojumu par iebildumiem. Lucchini uzklausīšanu nav lūgusi.

19      2002. gada 12. augustā Komisija izvirzīja papildu iebildumus, kas bija adresēti sākotnējā paziņojuma par iebildumiem adresātēm (turpmāk tekstā – “paziņojums par papildu iebildumiem”). Šajā paziņojumā par papildu iebildumiem, kas balstīts uz Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmā Regula par Līguma [81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), 19. panta 1. punktu, Komisija izskaidroja savu nostāju attiecībā uz procedūras turpināšanu pēc EOTK līguma darbības beigām. Attiecīgajiem uzņēmumiem tika piešķirts termiņš apsvērumu iesniegšanai, un otrā sēde, klātesot dalībvalstu pārstāvjiem, notika 2002. gada 30. septembrī.

20      Procedūras beigās Komisija pieņēma 2002. gada 17. decembra Lēmumu C(2002) 5087, galīgā redakcija, par EOTK līguma 65. panta piemērošanas procedūru (COMP/37.956 – Stiegrojuma apaļtērauds) (turpmāk tekstā – “2002. gada lēmums”), kurā tā konstatēja, ka uzņēmumi, kuriem tas ir adresēts, ir īstenojuši vienotu, sarežģītu un ilgstošu tādu aizliegto vienošanos Itālijas stiegrojuma apaļtērauda stieņos vai ruļļos tirgū, kuras mērķis vai sekas ir cenu noteikšana un ražošanas vai pārdošanas ierobežošana vai kontrolēšana, kas ir pretrunā EOTKL 65. panta 1. punktam. Komisija šajā lēmumā uzlika naudas sodu solidāri SP un prasītājai 16,14 miljonu euro apmērā.

21      2003. gada 5. martā prasītāja par 2002. gada lēmumu cēla prasību Vispārējā tiesā. Ar 2007. gada 25. oktobra spriedumu apvienotajās lietās T‑27/03, T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03, T‑80/03, T‑97/03 un T‑98/03 SP u.c./Komisija (Krājums, II‑4331. lpp.) Vispārējā tiesa atcēla 2002. gada lēmumu. Vispārējā tiesa norādīja, ka, ņemot vērā tostarp to, ka 2002. gada lēmumā nebija nekādas atsauces uz Regulas Nr. 17 3. pantu un 15. panta 2. punktu, šis lēmums bija balstīts tikai uz EOTKL 65. panta 4. un 5. punktu (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās SP u.c./Komisija, 101. punkts). Tā kā šīs tiesību normas zaudēja spēku 2002. gada 23. jūlijā, Komisija vairs nevarēja smelties kompetenci no tām, jo tās nebija spēkā 2002. gada lēmuma pieņemšanas brīdī, lai konstatētu EOTKL 65. panta 1. punkta pārkāpumu un uzliktu naudas sodu uzņēmumiem, kas piedalījušies minētajā pārkāpumā (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās SP u.c./Komisija, 120. punkts).

22      Ar 2008. gada 30. jūnija vēstuli Komisija informēja prasītāju un pārējos attiecīgos uzņēmumus par savu nodomu atkārtoti pieņemt lēmumu, grozot juridisko pamatu salīdzinājumā ar to, kuru tā bija izvēlējusies 2002. gada lēmumam. Komisija turklāt precizēja, ka, ņemot vērā iepriekš 21. punktā minētā sprieduma apvienotajās lietās SP u.c./Komisija ierobežoto piemērojamību, atkārtoti pieņemtais lēmums tiks balstīts uz paziņojumā par iebildumiem un paziņojumā par papildu iebildumiem sniegtajiem pierādījumiem. Attiecīgajiem uzņēmumiem tika noteikts termiņš apsvērumu iesniegšanai.

 Pirmais lēmums

23      2009. gada 30. septembrī Komisija pieņēma pirmo lēmumu, kas prasītājai tika paziņots 2009. gada 1. oktobra vēstulē.

24      Pirmajā lēmumā Komisija konstatēja, ka tajā minēto konkurences ierobežojumu pamatā ir aizliegta vienošanās starp Itālijas stiegrojuma apaļtērauda ražotājiem un šiem ražotājiem un viņu apvienību laikā no 1989. gada līdz 2000. gadam, kuras mērķis vai sekas bija cenu noteikšana vai ražošanas vai pārdošanas ierobežošana vai kontrolēšana, apmainoties ar ievērojamu informācijas apjomu par stiegrojuma apaļtērauda tirgu Itālijā.

25      Attiecībā uz rīcības, par kuru ir runa šajā lietā, juridisko vērtējumu Komisija, pirmām kārtām, pirmā lēmuma preambulas 353.–369. apsvērumā uzsvēra, ka Regula Nr. 1/2003 ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā Komisijai ir ļauts pēc 2002. gada 23. jūlija konstatēt aizliegtas vienošanās nozarēs, kas ietilpst EOTK līguma piemērošanas jomā ratione materiae un ratione temporis, un uzlikt par tām sodus. Pirmā lēmuma preambulas 370. apsvērumā tā norādīja, ka šis lēmums ir ticis pieņemts atbilstoši EK līguma un Regulas Nr. 1/2003 procesuālajiem noteikumiem. Pirmā lēmuma preambulas 371.–376. apsvērumā Komisija turklāt atgādināja, ka principu, kas reglamentē noteikumu pēctecību laikā, dēļ var būt piemērojamas materiālās tiesību normas, kas vairs nav spēkā brīdī, kad Savienības iestāde pieņem aktu, ar nosacījumu, ka tiek piemērots vispārējais lex mitior princips, saskaņā ar kuru persona nevar tikt sodīta par faktu, kas nav pārkāpums tā tiesiskā regulējuma izpratnē, kas stājies spēkā vēlāk. Tā secināja, ka šajā lietā EK līgums in concreto nav labvēlīgāks par EOTK līgumu un ka tādēļ uz lex mitior principu jebkurā gadījumā nevarēja atsaukties, lai apstrīdētu EOTK līguma piemērošanu attiecīgajām darbībām šajā lietā.

26      Otrām kārtām, attiecībā uz EOTKL 65. panta 1. punkta piemērošanu, pirmkārt, Komisija norādīja, ka aizliegtās vienošanās mērķis bija cenu noteikšana un atkarībā no šīs cenu noteikšanas tika nolemts arī ierobežot vai kontrolēt ražošanu vai pārdošanu. Pēc Komisijas domām, attiecībā uz cenu noteikšanu aizliegtā vienošanās galvenokārt ir tikusi īstenota ar nolīgumiem vai saskaņotām darbībām, kas attiecās uz pamatcenu laikposmā no 1992. gada 15. aprīļa līdz 2000. gada 4. jūlijam (un līdz 1995. gadam – ar nolīgumiem vai saskaņotām darbībām, kas attiecās uz maksāšanas termiņiem), un ar nolīgumiem vai saskaņotām darbībām, kas attiecās uz “papildu maksājumiem”, – laikposmā no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 1. jūnijam.

27      Otrkārt, attiecībā uz attiecīgās ierobežojošās prakses ietekmi uz tirgu Komisija norādīja, ka, tā kā runa ir par aizliegtu vienošanos, kuras mērķis ir kavēt, ierobežot vai grozīt normālu konkurences norisi, nav jāpārbauda, vai tā ir ietekmējusi tirgu. Tomēr tā uzskatīja, ka aizliegtā vienošanās ir radījusi konkrētas sekas tirgū. It īpaši Komisija secināja, ka aizliegtā vienošanās ir ietekmējusi stiegrojuma apaļtērauda ražotāju piekopto pārdošanas cenu Itālijā, pat ja saskaņā ar aizliegto vienošanos veiktie pasākumi ne vienmēr uzreiz sniedza dalībnieku uzņēmumu cerētos rezultātus. Tāpat arī, pēc Komisijas domām, var būt pastāvējušas parādības ar aizkavētām sekām. Turklāt attiecīgie uzņēmumi ir pārstāvējuši apmēram 21 % no Itālijas stiegrojuma apaļtērauda tirgus 1989. gadā, 60 % – 1995. gadā un apmēram 83 % – 2000. gadā, kas norādot uz saskaņoto cenu paaugstinājuma pieaugošo iedarbību uz tirgu. Visbeidzot, Komisija uzsvēra, ka tas, ka par pasākumiem šajā jomā kopš 1989. gada ticis paziņots visiem stiegrojuma apaļtērauda ražotājiem, ir palielinājis šīs ietekmes nozīmi arī aizliegtās vienošanās pirmajos gados.

28      Trešām kārtām, Komisija identificēja pirmā lēmuma adresātus. Attiecībā uz prasītāju Komisija pirmā lēmuma preambulas 538.–544. apsvērumā norādīja, ka tā ir nolēmusi pārkāpumā vainot SP un prasītāju, jo tās veidojot uzņēmumu, kurš ir vainojams ne tikai par viņu pašu darbībām, bet arī par Lucchini Siderurgica un pirmās Siderpotenza darbībām.

29      Attiecībā uz to, ka starp SP un prasītāju pastāv ekonomiska vienība, Komisija pamatojas uz to, ka gan SP, gan prasītāju visā pārkāpuma laikposmā tieši vai netieši kontrolēja Lucchini ģimene. Turklāt prasītāja esot kontrolējusi SP, konkrēti pārvaldot ražošanas politiku un tirdzniecības politiku attiecībā uz stiegrojuma apaļtērauda nozari, kā tas atbilstoši Komisijas norādītajam izriet no precīziem, detalizētiem un dokumentāriem pierādījumiem, kā arī no saskanīgiem pierādījumiem par SP un prasītājas organizācijas struktūru, tostarp ņemot vērā, ka noteiktas personas, dažkārt vienlaicīgi, esot pildījušas būtiskas tirdzniecības vadības funkcijas šajās sabiedrībās.

30      Attiecībā uz SP un prasītājas vainojamību par iespējamām pret konkurenci vērstām darbībām, ko īstenojusi pirmā Siderpotenza un Lucchini Siderurgica, kas juridiski vairs nepastāv, Komisija norādīja, ka, pirmkārt, Lucchini Siderurgica juridiski aizstāja pirmo Siderpotenza pēc 1991. gada 5. martā notikušās apvienošanas iekļaujot un ka prasītāja tāpat aizstāja Lucchini Siderurgica pēc 1998. gada 1. decembrī notikušās apvienošanas iekļaujot. Otrkārt, visu materiālo un cilvēcisko kapitālu, kas piederēja pirmajai Siderpotenza, Lucchini Siderurgica esot izmantojusi kopš brīža, kad pirmā Siderpotenza tika iekļauta tajā 1991. gada 5. martā. Treškārt, ar rūpnīcu Potencā [Potenza] (Itālija) saistītais un Lucchini Siderurgica pārvaldītais materiālais un cilvēciskais kapitāls grupas iekšienē esot ticis nodots jaunajai Siderpotenza. Ceturtkārt, Lucchini Siderurgica un tad prasītāja esot noteicoši ietekmējušas jaunās Siderpotenza darbības līdz 2002. gada 1. jūnijam – dienai, kad uzņēmuma darbības virziens, kura ietvaros tika ražots stiegrojuma apaļtērauds, tika cedēts sabiedrībai Ferriere Nord.

31      Tādējādi Komisija secināja, ka pastāv: a) juridiskā kontinuitāte starp pirmo Siderpotenza un Lucchini Siderurgica, b) ekonomiskā kontinuitāte starp šīm abām sabiedrībām un jauno Siderpotenza (šobrīd – SP) attiecībā uz rūpnīcu Potencā, c) Lucchini Siderurgica un prasītājas atbildība, kas izriet no noteicošās ietekmes, ko tās ir īstenojušas attiecībā uz jaunās Siderpotenza darbībām, un d) juridiskā kontinuitāte starp Lucchini Siderurgica un prasītāju. Komisija uzskatīja, ka no tā izriet, ka visas šīs vienības veido vienu un to pašu uzņēmumu, kas sakrīt ar SP un prasītājas veidoto uzņēmumu.

32      Ceturtām kārtām, Komisija uzskatīja, ka EOTK līguma 65. panta 2. punkts un EKL 81. panta 3. punkts šajā lietā nav piemērojami. Tāpat tā uzsvēra, ka Regulas Nr. 1/2003 25. pantā paredzētie noilguma noteikumi netraucēja pieņemt pirmo lēmumu.

33      Piektām kārtām, attiecībā uz šajā lietā uzlikto naudas sodu apmēra aprēķinu Komisija norādīja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu tā var uzlikt naudas sodus uzņēmumiem, kas ir pārkāpuši konkurences noteikumus. Tā kā Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētais naudas soda maksimālais apmērs atšķiras no tā, kas noteikts EOTK līguma 65. panta 5. punktā, Komisija norādīja, ka tā piemēros zemāko maksimālo apmēru saskaņā ar lex mitior principu. Tāpat tā norādīja, ka šajā lietā – kā tā par to ir informējusi attiecīgos uzņēmumus 2008. gada 30. jūnija vēstulē – tā ir nolēmusi piemērot Pamatnostādnes sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “1998. gada pamatnostādnes”). Tā piebilda, ka šajā lietā tomēr tā ņems vērā, ka, pieņemot 2002. gada lēmumu, tā jau ir nolēmusi, kāds naudas soda apmērs ir jāpiemēro attiecīgajiem uzņēmumiem.

34      Pirmkārt, Komisija uzskatīja, ka aizliegtās vienošanās mērķis ir bijis cenu noteikšana, kas īstenota dažādos veidos, tostarp ierobežojot vai kontrolējot ražošanu vai pārdošanu, kas ir ļoti smags Savienības konkurences tiesību pārkāpums. Komisija noraidīja attiecīgo uzņēmumu argumentus, saskaņā ar kuriem, ņemot vērā konkrēto ierobežoto ietekmi uz tirgu un ekonomisko kontekstu, kādā tie ir attīstījušies, pārkāpuma smagums esot mīkstināts. Atbilstoši Komisijas norādītajam neatkarīgi no pārkāpuma nopietnības, nosakot naudas soda pamatsummu, tā ir ņēmusi vērā šī gadījuma specifiskās īpatnības, proti, to, ka tas attiecās uz valsts tirgu, uz kuru notikumu laikā attiecās īpaši EOTK līguma noteikumi un kurā uzņēmumi, kas ir pirmā lēmuma adresāti, pirmajā pārkāpuma periodā pārstāvēja ierobežotu daļu.

35      Otrkārt, Komisija izvērtēja katra uzņēmuma konkrēto nozīmi un iedalīja tos atkarībā no to attiecīgās nozīmes attiecīgajos tirgos. Tā kā Komisija attiecīgās tirgus daļas, ko bija ieguvuši pirmā lēmuma adresāti pēdējā pilnajā pārkāpuma gadā (1999. gads), neuzskatīja par tādām, kas ataino šo uzņēmumu faktisko klātbūtni attiecīgajā tirgū atsauces laikposmā, tā, pamatojoties uz vidējām tirgus daļām laikposmā no 1990. gada līdz 1999. gadam, nošķīra trīs uzņēmumu grupas, proti, vispirms Feralpi un Valsabbia, kuriem tā piemēroja naudas soda sākumsummu 5 miljonu euro apmērā, tad Lucchini‑SP, Alfa, Riva un Leali‑AFLL, kuriem tā piemēroja naudas soda sākumsummu 3,5 miljonu euro apmērā, un, visbeidzot, IRO un Ferriere Nord, kuriem tā piemēroja naudas soda sākumsummu 1,75 miljonu euro apmērā.

36      Lai nodrošinātu, ka naudas sodam būtu pietiekama preventīva iedarbība, Komisija palielināja Lucchini‑SP naudas soda sākumsummu par 200 %, bet Riva – par 375 %.

37      Treškārt, Komisija uzskatīja, ka aizliegtā vienošanās ilga no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 4. jūlijam. Attiecībā uz prasītājas dalību pārkāpumā Komisija norādīja, ka tā ir notikusi no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam. Tomēr tā uzsvēra, ka no 1998. gada 9. jūnija līdz 1998. gada 30. novembrim Lucchini‑SP nav piedalījusies aizliegtās vienošanās daļā, kas attiecās uz ražošanas vai pārdošanas ierobežošanu vai kontrolēšanu.

38      Tā kā pārkāpums visiem uzņēmumiem, izņemot Ferriere Nord, ir ildzis vairāk nekā 10 gadus un 6 mēnešus, naudas soda sākumsumma tika palielināta par 105 % visiem uzņēmumiem, izņemot Ferriere Nord, kura naudas soda sākumsumma tika palielināta par 70 %. Tādējādi naudas soda pamatsummas tika noteiktas šādā apmērā:

–        Feralpi: EUR 10,25 miljoni;

–        Valsabbia: EUR 10,25 miljoni;

–        Lucchini‑SP: EUR 14,35 miljoni;

–        Alfa: EUR 7,175 miljoni;

–        Riva: EUR 26,9 miljoni;

–        Leali‑AFLL: EUR 7,175 miljoni;

–        IRO: EUR 3,58 miljoni;

–        Ferriere Nord: EUR 2,97 miljoni.

39      Ceturtkārt, attiecībā uz atbildību pastiprinošiem apstākļiem Komisija norādīja, ka uz Ferriere Nord jau ir attiecies Komisijas 1989. gada 2. augusta lēmums saistībā ar tās dalību aizliegtās vienošanās īstenošanā attiecībā uz cenu noteikšanu un pārdošanas ierobežošanu metināto režģu nozarē, un palielināja par 50 % tās naudas soda pamatsummu. Komisija nekonstatēja nevienu atbildību mīkstinošu apstākli.

40      Piektkārt, attiecībā uz Paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “1996. gada paziņojums par sadarbību”) piemērošanu Komisija norādīja, ka Ferriere Nord tai ir sniegusi lietderīgus netiešus pierādījumus, kas tai esot ļāvuši labāk saprast aizliegtās vienošanās darbību pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas, tādēļ tā šai sabiedrībai ir piešķīrusi tai uzliktā naudas soda samazinājumu par 20 %. Komisija uzskatīja, ka citi attiecīgie uzņēmumi nebija izpildījuši minētā paziņojuma nosacījumus.

41      Pirmā lēmuma rezolutīvā daļa ir šāda:

“1. pants

Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši [EOTKL] 65. panta 1. punktu, norādītajos laikposmos piedaloties tāda turpināta nolīguma īstenošanā un/vai saskaņotās darbībās saistībā ar stiegrojuma apaļtēraudu stieņos vai ruļļos, kuru mērķis un/vai sekas bija cenu noteikšana un ražošanas vai pārdošanas ierobežošana un/vai kontrolēšana kopējā tirgū:

–        [Leali‑AFLL] no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam;

–        [Alfa] – no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 4. jūnijam;

–        [Valsabbia Investimenti un Ferriera Valsabbia] – no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam;

–        [Feralpi] – no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam;

–        [IRO] – no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam;

–        [Lucchini‑SP] – no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam;

–        [Riva] – no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam;

–        [Ferriere Nord] no 1993. gada 1. aprīļa līdz 2000. gada 4. jūlijam.

2. pants

Par 1. pantā norādītajiem pārkāpumiem tiek uzlikti šādi naudas sodi:

–        [Alfa]: EUR 7,175 miljoni;

–        [Feralpi]: EUR 10,25 miljoni;

–        [Ferriere Nord]: EUR 3,57 miljoni;

–        [IRO]: EUR 3,58 miljoni;

–        [Leali un AFLL], kopīgi: EUR 6,093 miljoni;

–        [Leali]: EUR 1,082 miljoni;

–        [Lucchini un SP], kopīgi: EUR 14,35 miljoni;

–        [Riva]: EUR 26,9 miljoni;

–        [Valsabbia Investimenti un Ferriera Valsabbia], kopīgi: EUR 10,25 miljoni.

[..]”

 Notikumu attīstība pēc pirmā lēmuma paziņošanas

42      Ar 2009. gada 20. un 23. novembrī nosūtītajām vēstulēm 8 no 11 sabiedrībām, kurām bija adresēts pirmais lēmums, proti, Riva, Feralpi, Ferriere Nord, Lucchini, Alfa, Ferriera Valsabbia, Valsabbia Investimenti un IRO, norādīja Komisijai, ka pirmā lēmuma, kāds tas ticis paziņots adresātiem, pielikumā nebija iekļautas tabulas, kurās būtu tikušas atspoguļotas cenu izmaiņas.

43      2009. gada 24. novembrī Komisijas dienesti informēja visus pirmā lēmuma adresātus, ka darīs visu nepieciešamo, lai tiem tiktu paziņots lēmums ar iekļautām minētajām tabulām. Tāpat tie precizēja, ka naudas soda samaksai un iespējamai pārsūdzībai piemērojamie termiņi sāksies dienā, kad tiks paziņots “pilnīgs lēmums”.

 Lēmums par grozījumiem

44      2009. gada 8. decembrī Komisija pieņēma lēmumu par grozījumiem, kura pielikumā tika iekļautas trūkstošās tabulas un kurā bija labotas numurētās atsauces uz šīm tabulām 8 zemsvītras piezīmēs. Lēmums par grozījumiem tika paziņots prasītājai 2009. gada 9. decembrī.

45      Lēmuma par grozījumiem rezolutīvajā daļā tika grozīta pirmā lēmuma 102., 127., 198., 264., 312., 362., 405. un 448. zemsvītras piezīme. Lēmuma par grozījumiem pielikumā esošās tabulas tikai pievienotas kā pirmā lēmuma pielikumi.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

46      Ar prasības pieteikumu, kurš Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2010. gada 19. februārī, prasītāja cēla šo prasību.

47      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        vispirms un galvenokārt – atzīt, ka lēmums nav pastāvējis vai nav spēkā, un katrā ziņā – atcelt lēmumu, ar kuru Komisija prasītājai kopīgi ar sabiedrību SP SpA ir uzlikusi naudas sodu EUR 14,35 miljonu apmērā, nepilnīguma un būtisku procedūras noteikumu pārkāpuma dēļ, kompetences neesamības dēļ un kļūdas tiesību piemērošanā attiecībā uz juridisko pamatu, kā arī tiesību uz aizstāvību pārkāpuma un kļūdas tiesību piemērošanā dēļ;

–        pakārtoti – katrā ziņā pierādījumu neesamības dēļ atcelt 2009. gada 30. septembra lēmuma 2. pantu, ar kuru Komisija, pārkāpjot Regulas Nr. 1/2003 2. pantu un EOTKL 65. pantu, prasītājai uzlika naudas sodu EUR 14,35 miljonu apmērā;

–        pakārtoti tam – uzlikt prasītājai simbolisku naudas sodu EUR 1000 apmērā vai katrā ziņā – samazināt naudas soda apmēru, ko Komisija tai uzlikusi, balstoties uz apgrozījumu, Regulas Nr. 1/2003 23. panta, kā arī 1998. gada pamatnostādņu kļūdainas piemērošanas attiecībā uz pārkāpuma smagumu un ilgumu dēļ;

–        jebkurā gadījumā – piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

48      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kopumā,

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

49      Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa (astotā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu šajā lietā.

50      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz mutiskajiem jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2013. gada 7. februāra tiesas sēdē.

51      Tiesas sēdē prasītāja, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punktu, lūdza atļauju iekļaut lietas materiālos 2012. gada 21. decembra dokumentu, kas apliecina viņas pielaišanu ārkārtas administratīvajai procedūrai. Tā kā Komisija necēla iebildumus, šis lūgums tika apmierināts. Komisija apsvērumus par šo dokumentu izteica tiesas sēdē.

 Juridiskais pamatojums

52      Ievadam jānorāda, ka prasība ietver trīs prasījumus, proti, galvenokārt – prasību atzīt, ka apstrīdētais lēmums nepastāv, vai to atcelt, pakārtoti – prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu un, pakārtoti tam – prasību samazināt prasītājai uzliktā naudas soda apmēru.

53      Prasītāja savas prasības pamatojumam izvirza piecus pamatus. Pirmie četri pamati tiek izvirzīti, pamatojot prasību atzīt, ka apstrīdētais lēmums nepastāv, vai to atcelt, savukārt piektais pamats ir izvirzīts prasības atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu vai prasības samazināt prasītājai uzliktā naudas soda apmēru pamatošanai.

54      Pirmais pamats ir par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu. Otrais pamats ir par Komisijas kompetences neesamību un kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz apstrīdētā lēmuma juridiskā pamata izvēli. Trešais pamats ir par prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un kļūdu tiesību piemērošanā. Ceturtais pamats ir par pierādījumu neesamību un materiālo tiesību kļūdainu piemērošanu. Visbeidzot, piektais pamats ir par naudas soda pārmērīgo raksturu, pierādījumu un pamatojuma neesamību, Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta un 1998. gada pamatnostādņu kļūdainu piemērošanu, kā arī par samērīguma principa pārkāpumu.

1.     Par replikai pievienoto pielikumu pieņemamību

55      Komisija vispirms apstrīd dokumentu, ko prasītāja iekļāvusi savas replikas pielikumā, pieņemamību.

56      Jānorāda, ka prasītāja patiešām savas replikas pamatojumam ir pievienojusi 186 pielikumus. Pirmkārt, tā šajā sakarā šī procesuālā raksta pavadvēstulē apgalvo, ka divu pielikumu, proti, C.8. un C.13. pielikuma, iesniegšana ir nepieciešama, lai atbildētu uz argumentiem, kas izteikti iebildumu rakstā, “kurā Komisija apgalvo, ka tas, ka pirmo Siderpotenza kontrolēja Leali grupa, neļauj izslēgt prasītājas solidāro atbildību [..], un apstiprina, ka Lucchini kā Lucchini Siderurgica SpA pēctece bija atbildīga par to sabiedrību rīcību, kuras gadu gaitā bija pārvaldījušas ar stiegrojuma apaļtēraudu saistīto uzņēmuma daļu [..]”. Otrkārt, tā norāda, ka citi pielikumi, proti, C.7., C.9.–C.12. un C.14.‑C.186. pielikums, bija dokumenti, kas tai tikuši nodoti CD‑ROM formātā paziņojuma par iebildumiem pielikumā, tikuši nozaudēti un kuru kopiju tā bija lūgusi Komisijai pēc tam, kad prasītāja bija konstatējusi, ka tie būtu jāapskata, lai atbildētu uz atbildes rakstā izvirzītajiem argumentiem.

57      Jāatgādina, ka, pirmkārt, saskaņā ar Tiesas statūtu 21. pantu un Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets un kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot aizstāvību, bet Vispārējā tiesa varētu lemt par prasību, attiecīgā gadījumā – bez citas papildu informācijas (Vispārējās tiesas 2007. gada 30. janvāra spriedums lietā T‑340/03 France Télécom/Komisija, Krājums, II‑107. lpp., 166. punkts).

58      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai prasība būtu pieņemama, tās pamatā esošajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem jāizriet – vismaz kopsavilkuma veidā un tomēr saskaņoti un saprotami – no paša prasības pieteikuma teksta. Kaut arī atsevišķos jautājumos prasības pieteikuma tekstu var pamatot un papildināt, atsaucoties uz tam pievienoto materiālu noteiktām daļām, vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie ir pievienoti prasības pieteikumam, nevar kompensēt galveno juridisko argumentu neesamību, kam atbilstoši iepriekš minētajiem noteikumiem ir jābūt ietvertiem prasības pieteikumā (Tiesas 1992. gada 31. marta spriedums lietā C‑52/90 Komisija/Dānija, Recueil, I‑2187. lpp., 17. punkts; Vispārējās tiesas 1993. gada 29. novembra rīkojums lietā T‑56/92 Koelman/Komisija, Recueil, II‑1267. lpp., 21. punkts, un 1999. gada 21. maija rīkojums lietā T‑154/98 Asia Motor France u.c./Komisija, Recueil, II‑1703. lpp., 49. punkts). Pielikumi var tikt ņemti vērā vienīgi tiktāl, ciktāl tie pamato vai papildina pamatus vai argumentus, kurus prasītāji ir tieši izklāstījuši savu procesuālo dokumentu tekstā, un ciktāl ir iespējams precīzi noteikt, kādi šajos pielikumos ietvertie apstākļi pamato vai papildina minētos pamatus vai argumentus (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 17. septembra spriedumu lietā T‑201/04 Microsoft/Komisija, Krājums, II‑3601. lpp., 99. punkts).

59      Turklāt Vispārējai tiesai nav pienākuma pielikumos meklēt un identificēt pamatus un argumentus, ko tā varētu uzskatīt par tādiem, kuri veido prasības pamatojumu, jo pielikumi izmantojami vienīgi pierādījumu sniegšanas un tehniskos nolūkos (Vispārējās tiesas 1997. gada 7. novembra spriedums lietā T‑84/96 Cipeke/Komisija, Recueil, II‑2081. lpp., 34. punkts, un 2002. gada 21. marta spriedums lietā T‑231/99 Joynson/Komisija, Recueil, II‑2085. lpp., 154. punkts).

60      Šāda Tiesas statūtu 21. panta un Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretācija attiecas arī uz repliku (iepriekš 58. punktā minētais spriedums lietā Microsoft/Komisija, 95. punkts), kā arī uz procesuālajos rakstos iztirzātajiem pamatiem un iebildumiem (Vispārējās tiesas 1995. gada 12. janvāra spriedums lietā T‑102/92 Viho/Komisija, Recueil, II‑17. lpp., 68. punkts, un iepriekš 57. punktā minētais spriedums lietā France Télécom/Komisija, 166. punkts).

61      Otrkārt, Reglamenta 44. panta 1. punktā, kas attiecas uz elementiem, kuriem jābūt ietvertiem prasības pieteikumā, kas iesniegts Vispārējā tiesā, ir paredzēts, ka tajā ietver “attiecīgā gadījumā – ziņas par piedāvātajiem pierādījumiem”. Tāpat saskaņā ar šī paša reglamenta 46. panta 1. punktu iebildumu rakstā ietver ziņas par piedāvātajiem pierādījumiem.

62      Šajās tiesību normās, kurās precizēta tiesvedības stadija, kurā jāpiedāvā pierādījumi, pareizas tiesvedības interesēs ir ņemti vērā sacīkstes un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principi, kā arī tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Ciktāl tajās paredzēts lietas dalībnieku pienākums paziņot to pierādījumus prasības pieteikuma vai atbildes raksta iesniegšanas brīdī, tās faktiski ir domātas, lai atbilstoši minētajiem tiesību principiem informētu pārējos lietas dalībniekus par pierādījumiem, kas iesniegti, pamatojot aizstāvētos apgalvojumus, un lai tiem ļautu sagatavot aizstāvību vai noderīgu repliku. Turklāt vajadzība iesniegt pierādījumu piedāvājumu tiesvedības pirmajā stadijā ir pamatota ar rūpēm par pareizu tiesvedību, jo tādēļ, ātri nokomplektējot lietas materiālus, ir iespējams izskatīt lietu saprātīgā termiņā (Tiesas 2005. gada 14. aprīļa spriedums lietā C‑243/04 P Gaki-Kakouri/Tiesa, Krājumā nav publicēts, 30. punkts, un Vispārējās tiesas 2009. gada 5. oktobra spriedums apvienotajās lietās T‑40/07 P un T‑62/07 P Brito Sequeira Carvalho/Komisija, Krājums‑CDL, I‑B‑1‑89. un II‑B‑1‑551. lpp., 113. punkts).

63      Šīs divas tiesību normas papildina Reglamenta 48. panta 1. punkts, kurā ir noteikts:

“Replikā un atbildē uz repliku puses var piedāvāt papildu pierādījumus. Tomēr pusēm ir jāmotivē kavēšanās pierādījumu iesniegšanā.”

64      Arī šis pants ir atbilde prasībai par taisnīgu tiesvedību un, konkrētāk – tiesību uz aizstāvību aizsardzību, jo atbilstoši tam var tikt piedāvāti pierādījumu piedāvājumi ārpus šī paša reglamenta 44. panta 1. punktā un 46. panta 1. punktā paredzētajām situācijām (iepriekš 62. punktā minētais spriedums lietā Gaki-Kakouri/Tiesa, 32. punkts).

65      Saistībā ar izņēmumu no noteikumiem par pierādījumu piedāvāšanu Reglamenta 48. panta 1. punktā ir noteikts pienākums lietas dalībniekiem motivēt kavēšanos savu pierādījumu piedāvāšanā. Šāds pienākums nozīmē, ka tiek atzītas tiesas pilnvaras pārbaudīt pamatojuma attiecībā uz novēlotas piedāvāto pierādījumu iesniegšanas iemesliem pamatotību un – atkarībā no gadījumā – arī to saturu, kā arī, ja pieprasījums nav juridiski pietiekami pierādīts, pilnvaras noraidīt pierādījumus (iepriekš 62. punktā minētais spriedums lietā Gaki-Kakouri/Tiesa, 33. punkts).

66      Pirmkārt, jāatzīst, ka prasītāja nav pamatojusi kavēšanos attiecībā uz C.1.–C.6. pielikuma iesniegšanu. Turklāt šie pielikumi ietver prasītājas izstrādātas tabulas, kurās tā iekļāvusi apsvērumus par citiem dokumentiem, kurus tā savā replikā tikai īsi pieminējusi. Taču, ņemot vērā iepriekš 57.–60. punktā atgādināto judikatūru, dēvēt par pielikumiem vienkāršus prasītājas papildu rakstveida apsvērumus, kas atzīstami vienīgi par procesuālo rakstu turpinājumu, nav saderīgi ar pielikuma definīcijā ietilpstošo iezīmi, proti, tā izmantošanu tikai pierādījumu sniegšanas un tehniskos nolūkos. Līdz ar to C.1.–C.6. pielikums jāatzīst par nepieņemamiem.

67      Otrkārt, C.8. un C.13. pielikums nevar tikt uzskatīti par pretēju pierādījumu piedāvājumiem, jo Komisijas apgalvojumi atbildes raksta 81. un 90. punktā – kurus ar šiem pielikumiem esot paredzēts atspēkot – ir ietverti jau apstrīdētā lēmuma preambulas 541. apsvērumā un 593. zemsvītras piezīmē. Šajā apsvērumā un šajā zemsvītras piezīmē kopsavilkuma veidā ir minēti Komisijas būtiskākie konstatējumi par ekonomiskas vienības starp prasītāju un SP pastāvēšanu un juridisko un ekonomisko turpinātību starp, pirmkārt, Lucchini Siderurgica un pirmo Siderpotenza un, otrkārt, Lucchini un SP. No tā izriet, ka C.8. un C.13. pielikums ir nepieņemami.

68      Treškārt, kā norādījusi pati prasītāja, C.7., C.9.–C.12. un C.14.–C.186. pielikums ir izkopēti no diviem CD‑ROM, kuri ietver paziņojumam par iebildumiem pievienotos dokumentus un kas tai tika nodoti kopā ar to. Arī šie dokumenti jau bija minēti apstrīdētajā lēmumā. Ar prasītājas minēto iemeslu, kas saistīts ar šo CD‑ROM noklīšanu laika, kāds pagājis no to nodošanas līdz uzņēmuma restrukturizācijai, dēļ, tomēr nevar tikt pamatota kavēšanās ar šo pierādījumu piedāvājumu iesniegšanu, jo prasītāja šo CD‑ROM kopiju savas prasības šajā lietā celšanas mērķiem būtu varējusi iegūt savlaicīgi. Šajā ziņā jāuzsver, ka prasītāja šo datu nesēju kopijas Komisijai lūdza tikai pēc atbildes raksta saņemšanas. No tā izriet, ka arī C.7., C.9.–C.12. un C.14.–C.186. pielikumi ir nepieņemami.

69      Katrā ziņā jāatzīst, ka procesuālajos rakstos ir vispārīga atsauce a) uz C.7., C.10. un C.14. pielikumu, kuru saturs esot “sīkāk aprakstīts” C.1. pielikuma 1. tabulā; b) uz C.7. un C.5.–C.34. pielikumu, kuru saturs esot “sīkāk aprakstīts” C.3. pielikuma 3. tabulā; c) uz C.10., C.14. un C.34.–C.39. pielikumu, kuru saturs esot “sīkāk aprakstīts” C.5. pielikuma 5. tabulā, un d) uz C.40.–C.186. pielikumu, kuru saturs esot “kopsavilkuma veidā sniegts” C.6. pielikuma 6. tabulā, un tādējādi arī šie pielikumi, piemērojot iepriekš 57.–60. punktā minēto judikatūru, ir nepieņemami.

2.     Par prasījumiem, kas vērsti uz to, lai apstrīdētais lēmums tiktu atzīts par nepastāvējušu vai tiktu atcelts

70      Attiecībā uz prasītājas prasību, lai Vispārējā tiesa atzītu, ka apstrīdētais lēmums nav pastāvējis, ir jāatgādina, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka uz Savienības iestāžu tiesību aktiem principā attiecas tiesiskuma prezumpcija un tie attiecīgi rada juridiskas sekas, pat ja tajos ir pieļauti pārkāpumi, – kamēr vien tie netiek atcelti vai atsaukti (Tiesas 1994. gada 15. jūnija spriedums lietā C‑137/92 P Komisija/BASF u.c., Recueil, I‑2555. lpp., 48. punkts; 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑227/92 P Hoechst/Komisija, Recueil, I‑4443. lpp., 69. punkts, un 2004. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑475/01 Komisija/Grieķija, Krājums, I‑8923. lpp., 18. punkts).

71      Tomēr izņēmums no šī principa ir tiesību akti, kuru trūkumu nopietnība ir tik acīmredzama, ka tie Savienības tiesiskajā kārtībā nevar tikt pieļauti, un kuri tāpēc ir atzīstami par tādiem, kuriem nav juridiskas iedarbības, pat provizoriskas, proti, tie ir uzskatāmi par juridiski neeksistējošiem. Šī izņēmuma nolūks ir nodrošināt līdzsvaru starp divām pamata, bet tajā pašā laikā pretēja rakstura prasībām, kam vajadzētu atbilst tiesību sistēmai, proti, starp tiesisko attiecību stabilitāti un tiesiskuma ievērošanu (iepriekš 70. punktā minētie spriedumi lietā Komisija/BASF u.c., 49. punkts, un lietā Hoechst/Komisija, 70. punkts).

72      Seku smagums, kas saistīts ar konstatējumu par Savienības iestāžu akta neeksistēšanu, prasa, lai tiesiskās noteiktības nolūkā šis konstatējums tiktu izmantots tikai īpašos izņēmuma gadījumos (iepriekš 70. punktā minētie spriedumi lietā Komisija/BASF u.c., 50. punkts, un lietā Hoechst/Komisija, 76. punkts).

73      Šajā lietā uzreiz ir jāatzīst, ka prasītājas norādītās nelikumības nešķiet tik acīmredzami smagas, ka pirmais lēmums būtu jāuzskata par juridiski neeksistējošu, turpmāk minēto iemeslu dēļ.

 Par pirmo pamatu – būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu

74      Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir uzskatāms par neeksistējošu vai tas ir jāatceļ, jo prasītājai paziņotajai pirmā lēmuma kopijai nebija pievienoti tā pielikumi, ļaujot domāt, ka Komisijas kolēģijas locekļi nav apstiprinājuši pilnīgu tiesību aktu, kas esot Komisijas reglamenta pārkāpums. Prasītāja turklāt apgalvo, ka lēmums par grozījumiem ir vienīgi pirmajā lēmumā iztrūkstošo pielikumu paziņošana un ietver trīs jaunus pantus, kuru numerācija pārklājas ar pirmā lēmuma numerāciju, tādējādi radot sajukumu attiecībā uz apstrīdētā lēmuma saturu un esot pretrunā tiesiskās noteiktības un tiesību uz aizstāvību ievērošanas principiem.

75      Precīzāk, pirmām kārtām, prasītāja apgalvo, ka tabulas, kuras nebija ietvertas pirmā lēmuma pielikumā, bija būtisks šī lēmuma pamatojuma elements un tādējādi to neesamības pirmajā lēmumā sekām būtu jābūt apstrīdētā lēmuma atzīšanai par neeksistējošu vai vismaz tā atcelšanai. Prasītāja uzskata, ka šis nopietnais pirmā lēmuma trūkums nevarētu tikt labots, pieņemot lēmumu par grozījumiem.

76      Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā tiesību akta būtībai un tajā skaidri un nepārprotami ir jānorāda iestādes, kas ir izdevusi tiesību aktu, argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un lai kompetentā tiesa varētu veikt attiecīgu kontroli. Pamatojuma prasība ir izvērtējama, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un intereses saņemt paskaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas EOTKL 15. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1996. gada 24. septembra spriedumu lietā T‑57/91 NALOO/Komisija, Recueil, II‑1019. lpp., 298. punkts, un 2001. gada 13. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑45/98 un T‑47/98 Krupp Thyssen Stainless un Acciai speciali Terni/Komisija, Recueil, II‑3757. lpp., 129. punkts; pēc analoģijas skat. arī Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts, un 2010. gada 14. oktobra spriedumu lietā C‑280/08 P Deutsche Telekom/Komisija, Krājums, I‑9555. lpp., 131. punkts un tajā minētā judikatūra).

77      Turklāt saistībā ar individuāliem lēmumiem no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pienākuma pamatot individuālu lēmumu mērķis – papildus tam, ka tas ļauj tiesai īstenot kontroli, – ir sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi, lai tā saprastu, vai lēmumā, iespējams, nav pieļauta kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā likumību (skat. Tiesas 2011. gada 29. septembra spriedumu lietā C‑521/09 P Elf Aquitaine/Komisija, Krājums, I‑8947. lpp., 148. punkts un tajā minētā judikatūra).

78      Tādējādi pamatojums ieinteresētajai personai principā ir jāpaziņo vienlaicīgi ar tai nelabvēlīgo lēmumu (iepriekš 77. punktā minētais spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 149. punkts).

79      Ir jāatzīst, ka pirmajā lēmumā nav iekļauti pielikumi, kuros tostarp ir vairākas tabulas, uz kurām ir izdarīta atsauce pirmā lēmuma preambulas 451. (13. tabula), 513. (1. un 3. tabula), 515. (1.–3. tabula), 516. (9., 11.–14. un 16. tabula) un 518. apsvērumā (11., 12. un 14 tabula), kā arī 102. (15.–17. tabula), 127. (18.–21. tabula), 198. (22. un 23. tabula), 264. (24. un 25. tabula), 312. (26. tabula), 362. (27. tabula), 405. (28. tabula), 448. (29. un 30. tabula) un 563. zemsvītras piezīmē (visas lēmumam pievienotās tabulas). Komisija šajā ziņā apgalvo, ka runa ir par tabulām, kas izveidotas, lai atvieglotu un padarītu ātrāku pirmajā lēmumā minēto cenu izmaiņu uztveri, un kurās tikai shematiski atkārtota informācija un dati, kas ir iekļauti lietas materiālos.

80      Līdz ar to ir jāpārbauda, vai, neraugoties uz iepriekš 79. punktā minēto tabulu trūkumu, atbilstošajos šā lēmuma apsvērumos, kuru pamatošanai šīs tabulas tikušas minētas, skaidri un nepārprotami ir norādīta Komisijas argumentācija un vai tie ir ļāvuši prasītājai uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu.

81      Vispirms ir jānorāda – tāpat kā to dara Komisija – ka visas pirmajā lēmumā trūkstošās tabulas tika pievienotas paziņojumam par iebildumiem.

82      Turklāt ir jāuzsver, ka lēmumā par grozījumiem Komisija nav mainījusi visas atsauces uz pirmajā lēmumā trūkstošajām tabulām, bet tikai tā 102., 127., 198., 264., 312., 362., 405. un 448. zemsvītras piezīmē minētās atsauces.

83      Pirmkārt, attiecībā uz 15.–17. tabulu (minētas pirmā lēmuma 102. zemsvītras piezīmē) ir jāatzīst, ka atbilstoši šai zemsvītras piezīmei tajās ir atspoguļoti “dati, kas attiecas uz tādu “papildu maksājumu par dimensiju” cenu izmaiņām, kas bija raksturīgi stiegrojuma apaļtērauda industrijai Itālijā 1989. gada decembrī un 2000. gada jūnijā”. Komisija ir minējusi šīs tabulas, lai pamatotu pirmā lēmuma preambulas 126. apsvēruma pirmo teikumu, kura teksts ir šāds:

“Pirmās Komisijai zināmās sanāksmes laikā (1989. gada 6. decembra sanāksme, kas rīkota [Brešas rūpniecības apvienībā]) dalībnieki vienbalsīgi nolēma, sākot no pirmdienas, 1989. gada 11. decembra, paaugstināt papildu maksājumus saistībā ar diametru Itālijas tirgum paredzētajam stiegrojuma apaļtēraudam stieņos vai ruļļos (+10 ITL/kg 14–30 mm “palielinājumam”, + 15 ITL/kg 8–12 mm “palielinājumam”, + 20 ITL/kg 6 mm palielinājumam; vispārīgu paaugstinājumu par 5 ITL/kg materiāliem ruļļos).”

84      Ir jāatzīst, ka Komisija minētajā apsvērumā skaidri ir norādījusi papildu maksājumu paaugstinājumus, kas saistīti ar stiegrojuma apaļtērauda diametru un kurus piemērot bija nolēmuši 1989. gada 6. decembra sanāksmes dalībnieki, kā arī to stāšanās spēkā datumu. Turklāt attiecībā uz turpmākajiem paaugstinājumiem, kas atbilstoši pirmā lēmuma 102. zemsvītras piezīmei tāpat ir pārņemti šajās tabulās (jo tie attiecas uz laikposmu no 1989. gada līdz 2000. gadam), ir jānorāda, ka uz tiem neattiecas pirmā lēmuma 4.1. punkts, uz kuru ir atsauce preambulas 126. apsvērumā, kurš attiecas uz uzņēmumu darbībām no 1989. gada līdz 1992. gadam. Katrā ziņā šie paaugstinājumi tāpat ir minēti pirmā lēmuma preambulas 126.–128. un 133. apsvērumā (1989.–1992. gadam), 93. un 94. apsvērumā (1993.–1994. gadam), 149.–151., 162. un 163. apsvērumā (1995. gadam), 184. un 185. apsvērumā (1996. gadam), 199., 200. un 213. apsvērumā (1997. gadam), 269. apsvērumā (1999. gadam) un 296.–304. apsvērumā (2000. gadam), kā arī 439. un 515. apsvērumā.

85      Otrkārt, attiecībā uz 18.–21. tabulu, kas minētas pirmā lēmuma 127. zemsvītras piezīmē, ir jāatzīst, ka atbilstoši šai zemsvītras piezīmei tajās ir pārņemti “dati par skalu pamatcenām vai aģentiem paziņotie dati par laikposmu no 1989. gada beigām līdz 1992. gada beigām, kuri [bija] Komisijas rīcībā”. Komisija šīs tabulas ir minējusi pirmā lēmuma preambulas 131. apsvēruma pamatošanai, kurā noteikts:

“Attiecībā uz stiegrojuma apaļtērauda pamatcenu, kas praktizēta iepriekš minētās vienošanās piemērošanas laikposmā, ir jāatzīmē, ka IRO un (bijusī) Ferriera Valsabbia SpA kopš 1992. gada 16. aprīļa piemēroja cenu 210 ITL/kg un – kopš 1992. gada 1./6. maija – 225 ITL/kg. Sākot no 1992. gada 1./8. jūnija, IRO, (bijusī) Ferriera Valsabbia SpA, Acciaieria di Darfo SpA un Acciaierie e Ferriere Leali Luigi SpA piemēroja cenu 235 ITL/kg.”

86      Līdz ar to ir jāatzīst, ka, pamatojoties uz administratīvās lietas materiālu piecām lapām, kas minētas pirmā lēmuma 126. zemsvītras piezīmē, Komisija minētajā apsvērumā skaidri ir norādījusi pamatcenas, ko noteikuši tajā minētie uzņēmumi, kā arī šo cenu spēkā stāšanās datumu. Turklāt ir jānorāda, ka pirmā lēmuma preambulas 419. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka pirmā darbība saistībā ar pamatcenas noteikšanu ir notikusi vēlākais 1992. gada 16. aprīlī. Tādējādi iespējamajiem datiem, kas iekļauti pirmā lēmuma 18.–21. tabulā un attiecas uz pamatcenām laikposmā, kurš atbilstoši pirmā lēmuma 127. zemsvītras piezīmei ildzis no “1989. gada beigām” līdz 1992. gada 16. aprīlim, nav nozīmes, lai izprastu Komisijas iebildumus, kuri norādīti pirmā lēmuma preambulas 131. apsvērumā.

87      Treškārt, attiecībā uz 22. un 23. tabulu, kas minētas pirmā lēmuma 198. zemsvītras piezīmē, ir jāatzīst, ka atbilstoši minētajai zemsvītras piezīmei tajās ir pārņemti “dati par skalu pamatcenām vai aģentiem paziņotie dati par 1993. un 1994. gadu, kas [bija] Komisijas rīcībā”. Komisija šīs tabulas ir minējusi pirmā lēmuma preambulas 145. apsvēruma pamatošanai, kas izteikts šādā redakcijā:

“Kā paredzēts Federacciai 1994. gada 25. novembra faksā, jauna sanāksme notika 1994. gada 1. decembrī Brešā un tajā tika pieņemti lēmumi, kas precizēti citā Federacciai faksā, kuru uzņēmumi saņēmuši 1994. gada 5. decembrī. Šo lēmumu priekšmets bija:

–        stiegrojuma apaļtērauda cenas (320 ITL/kg, pamatcena no Brešas piegādājamām precēm, kas piemērojama nekavējoties);

–        maksājumi (no 1995. gada 1. janvāra maksimālais termiņš būs 60/90 dienas ar samaksu mēneša beigās; no 1995. gada 1. marta termiņš tiks ierobežots līdz 60 dienām) un atlaides;

–        ražošana (katra uzņēmuma pienākums ir līdz 1994. gada 7. decembrim paziņot Federacciai 1994. gada septembrī, oktobrī un novembrī saražotā stiegrojuma apaļtērauda svaru tonnās).

Alfa Acciai Srl piemēroja jauno pamatcenu 1994. gada 7. decembrī. 1994. gada 21. decembrī arī Acciaieria di Darfo SpA to piemēroja, un Alfa Acciai Srl vēlreiz apstiprināja šo pašu cenu. Arī [Lucchini‑SP] 1995. gada janvārī piemērotā pamatcena bija 320 ITL/kg.”

88      Šajā ziņā ir jāuzsver, ka pirmā lēmuma 198. zemsvītras piezīmē minētās tabulas Komisija ir minējusi sava apgalvojuma, saskaņā ar kuru “Alfa Acciai Srl [bija] noteikusi jauno pamatcenu 1994. gada 7. decembrī”, “1994. gada 21. decembrī arī Acciaieria di Darfo SpA to piemēroja, un Alfa Acciai Srl vēlreiz apstiprināja šo pašu cenu”, pamatojumam. Tomēr “jaunā pamatcena” un “tā pati cena”, uz kurām tikusi izdarīta atsauce, bija cena 320 Itālijas liru par kilogramu (ITL/kg), kas norādīta minētā apsvēruma pirmajā ievilkumā. Līdz ar to iespējamajiem datiem, kas iekļauti pirmā lēmuma 22. un 23. tabulā, kuras attiecas uz pamatcenām laikposmā no 1993. gada līdz 1994. gada 7. decembrim, nav nozīmes, lai izprastu Komisijas iebildumus, kas norādīti pirmā lēmuma preambulas 145. apsvērumā.

89      Ceturtkārt, attiecībā uz 24. un 25. tabulu, kas minētas pirmā lēmuma 264. zemsvītras piezīmē, ir jāatzīst, ka atbilstoši minētajai zemsvītras piezīmei tajās ir pārņemti “dati par skalu pamatcenām vai aģentiem paziņotie dati (un attiecībā uz Lucchini Siderurgica – arī dati par ikmēneša situāciju) par 1995. gadu, kas [bija] Komisijas rīcībā”. Komisija šīs tabulas ir minējusi pirmā lēmuma preambulas 174. apsvēruma pamatošanai, un tas ir izteikts šādā redakcijā:

“Turpinājumā dokumentā, kas attiecas uz 1995. gada oktobra pirmajām dienām un kas bija Federacciai rīcībā (ģenerāldirektora pienākumu izpildītāja sekretāra rokrakstā), bija norādīts, ka:

–        klienti apsprieda maksājumus (un tādēļ bija jāsniedz paziņojums, kurā atkārtoti tiktu apstiprināta nostājas par maksājumiem stingrība);

–        kopš pagājušās nedēļas stiegrojuma apaļtērauda cenas ir samazinājušās vēl par 5/10 ITL/kg, tādējādi būdamas apmēram 260/270 ITL/kg Brešas teritorijā, ar kotējumiem, kas ir zemāki par 250 ITL/kg ārpus šīs teritorijas;

–        visai mulsinoša situācija tirgū sarežģīja uzdevuma norādīt precīzus skaitļus cenām izpildi, un

–        bija jālūdz uzņēmumiem dati, kas attiecās uz 39. nedēļas (no 1995. gada 25. līdz 29. septembrim) un 40. nedēļas (no 1995. gada 2. līdz 6. oktobrim) pasūtījumiem.”

90      Tādējādi ir jānorāda, ka pirmā lēmuma preambulas 174. apsvērumā Komisija ir ņēmusi vērā tikai 1995. gada oktobrī izstrādātā pilnvarotā ģenerāldirektora pienākumu izpildītāja sekretāra rokrakstā rakstītā dokumenta saturu. Šajā ziņā Komisija uz 24. un 25. tabulu ir atsaukusies, tikai lai pamatotu apgalvojumu, kas bija norādīts šajā dokumentā un saskaņā ar kuru “visai mulsinoša situācija tirgū sarežģīja uzdevuma norādīt precīzus skaitļus cenām izpildi”. Līdz ar to 24. un 25. tabulai nebija nozīmes, lai izprastu Komisijas iebildumus, kas norādīti pirmā lēmuma preambulas 174. apsvērumā.

91      Piektkārt, attiecībā uz 26. tabulu, kas minēta pirmā lēmuma 312. zemsvītras piezīmē, ir jāatzīst, ka atbilstoši minētajai zemsvītras piezīmei tajā ir pārņemti “dati par skalu pamatcenām vai aģentiem paziņotie dati (un attiecībā uz Lucchini Siderurgica – arī dati par ikmēneša situāciju) par 1996. gadu, kas [bija] Komisijas rīcībā”. Komisija šo tabulu ir minējusi pirmā lēmuma preambulas 200. apsvēruma pamatošanai, un saskaņā ar to “laikposmā no 1996. gada 22. oktobra līdz 1997. gada 17. jūlijam bija notikušas vismaz 12 uzņēmumu pārstāvju tirdzniecības jomā sanāksmes, kas [notika] [.. tostarp] otrdien, 1996. gada 22. oktobrī, un tajās attiecībā uz 1996. gada novembri [tika] apstiprināta pamatcena 230 ITL/kg precei, kas piegādājama no Brešas, un kotējuma saglabāšana 210 ITL/kg līmenī tikai par oktobra piegādēm”.

92      Tādējādi ir jāatzīst, ka, neraugoties uz 26. tabulas trūkumu pirmajā lēmumā, Komisija šā lēmuma preambulas 200. apsvērumā skaidri ir minējusi attiecīgā laikposma pamatcenas, kā arī to spēkā stāšanās brīdi.

93      Sestkārt, attiecībā uz 27. tabulu, kas minēta pirmā lēmuma 362. zemsvītras piezīmē, ir jānorāda, ka atbilstoši minētajai zemsvītras piezīmei tajā ir pārņemti “dati par skalu pamatcenām vai aģentiem paziņotie dati (un attiecībā uz Lucchini Siderurgica – arī dati par ikmēneša situāciju) par 1997. gadu, kas [bija] Komisijas rīcībā”. Komisija šo tabulu ir minējusi pirmā lēmuma preambulas 216. apsvēruma pamatošanai, un tas ir izteikts šādā redakcijā:

“Lai kā arī būtu, [Lucchini‑SP..], Acciaieria di Darfo SpA, Alfa Acciai Srl, Feralpi Siderurgica Srl, IRO, Riva Prodotti Siderurgici SpA un (bijusī) Ferriera Valsabbia SpA ir septiņi uzņēmumi, kuriem tika nosūtīts (1997. gada 24. novembra) Pierluigi Leali paziņojums, kura priekšmets ir “Vienošanās par cenām un piegādēm” [..]. “Cenu 270 ITL/kg veltīgi bija pieprasījuši tikai nedaudzi uzņēmumi” – atbilstoši paziņojuma turpinājumam –, “bet patiesībā kotējums nostabilizējās 260 ITL/kg līmenī, dažkārt sasniedzot zemāku līmeni, kā pēdējās uzņēmumu pārstāvju tirdzniecības jomā sanāksmē apstiprināja daudzi. Tomēr ar daļēju apmierinājumu jānorāda, ka kritums ir apstājies, pateicoties piegāžu kvotām, kuras mēs visi ievērojam un ko atbilstoši nolīgumiem pārbaudīs šim nolūkam ieceltie ārējie pārbaudītāji.” “Šā mēneša beigās” – vēl turpināts paziņojumā –, “kurā situācija turpinās pēc inerces, ir obligāti jāiejaucas, nekavējoties fiksējot minimālo kotējumu 260 ITL/kg līmenī (kurš noteikti neietekmēs šā laikposma nedaudzās iegādes). Plānojot decembra piegādes, par kurām noslēgti nolīgumi (– 20 % salīdzinājumā ar novembri), noteikti varam saglabāt cenu līmeni, par kuru panākta vienošanās; tomēr ir svarīgi” – secina Pierluigi Leali –, “lai neviens nepieļautu atkāpes no noteiktās minimālās cenas (260 ITL/kg)”.”

94      No minētā apsvēruma teksta izriet, ka Komisija tajā ir tikai pārņēmusi minētā 1997. gada 24. novembra paziņojuma formulējumu. Līdz ar to 27. tabulai nav nozīmes, lai izprastu Komisijas iebildumus, kas norādīti pirmā lēmuma preambulas 216. apsvērumā.

95      Septītkārt, attiecībā uz 28. tabulu, kas minēta pirmā lēmuma 405. zemsvītras piezīmē, ir jāatzīst, ka atbilstoši minētajai zemsvītras piezīmei tajā ir pārņemti “dati par skalu pamatcenām vai aģentiem paziņotie dati (un attiecībā uz Lucchini Siderurgica – arī dati par ikmēneša situāciju) par 1998. gadu, kas [bija] Komisijas rīcībā”. Komisija šo tabulu ir minējusi pirmā lēmuma 241. apsvēruma pamatošanai, un tas ir izteikts šādā redakcijā:

“1998. gada 11. septembrī Pierluigi Leali nosūtīja paziņojumu [..], kurā, atsaucoties uz (1998. gada 9. septembra tikšanās laikā) izteikto nodomu saglabāt minimālo kotējumu “170 ITL līmenī kā atskaites pamatu”, tika atzīmētas “neparastas darbības, proti, kotējumi, kas vidēji bija zemāki par noteikto līmeni par 5 ITL/kg un kas bija vēl lielāki noteiktās dienvidu teritorijās”. “No mūsu puses” – rakstīja Pierluigi Leali – “nolīgtais minimālais līmenis ticis saglabāts, pateicoties samazinājumam pasūtījumu plūsmas rezultātā”. “Ceram” – minēts paziņojuma nobeigumā –, “ka uzņēmumu pārstāvju tirdzniecības jomā sanāksmē šo otrdien, 15. datumā, varēsim konstatēt cenu labu noturību, iespējams, spējot paaugstināt kotējumu”.”

96      Tādējādi no paša minētā apsvēruma formulējuma izriet, ka Komisija tajā ir tikai pārņēmusi minētā 1998. gada 11. septembra paziņojuma saturu. Līdz ar to 28. tabulai, šķiet, nav nozīmes, lai izprastu Komisijas iebildumus, kas norādīti pirmā lēmuma preambulas 241. apsvērumā.

97      Astotkārt, attiecībā uz 29. un 30. tabulu, kas minētas pirmā lēmuma 448. zemsvītras piezīmē, ir jāatzīst, ka atbilstoši minētajai zemsvītras piezīmei tajās ir pārņemti “dati par skalu pamatcenām vai aģentiem paziņotie dati (un attiecībā uz Lucchini Siderurgica – arī dati par ikmēneša situāciju) par 1999. gadu, kas [bija] Komisijas rīcībā”. Komisija šīs tabulas ir minējusi pirmā lēmuma 276. apsvēruma pamatošanai, un tas ir izteikts šādā redakcijā:

“Papildu informācija par situāciju stiegrojuma apaļtērauda tirgū Itālija šajā laikposmā ir iekļauta Leali sagatavotajā 1999. gada 10. novembra dokumentā, it īpaši nodaļā “1999. gada tirdzniecības līguma ieguvumi un robežas”, kurā ir rakstīts: “Pamatlīgums, kas noslēgts starp valsts ražotājiem, 1999. gadā ir ļāvis pilnīgi izmainīt zemo cenu situāciju, kas bija raksturīga diviem iepriekšējiem finanšu gadiem (1997. un 1998. gadam), un atgūt vairāk nekā 50 ITL/kg bruto starpības. 1998. gadā vidējā bruto starpība (pārdošanas cena – izejvielu izmaksas) bija 70 ITL/kg, un piecu mēnešu laikā tā noslīdēja zemāk par šo slieksni”. “Panāktā vienošanās ļāva stabilizēt pārdošanas cenu gada laikā, un ražotāji varēja gūt labumu no izejvielu izmaksu situācijas, palielinot bruto starpību par vairāk nekā 50 ITL/kg, lai tā sasniegtu 122 ITL/kg neto”.”

98      Tādējādi no pirmā lēmuma preambulas 276. apsvēruma izriet, ka Komisija tajā ir tikai pārņēmusi minētā 1999. gada 10. novembra paziņojuma saturu. Līdz ar to 29. un 30. tabulas trūkums neietekmē Komisijas iebildumu, kas norādīti pirmā lēmuma preambulas 276. apsvērumā, izpratni.

99      Devītkārt, 13. tabula, kas minēta pirmā lēmuma preambulas 451. apsvērumā, tika citēta, lai pamatotu apgalvojumu, saskaņā ar kuru “attiecībā uz 1997. gadu ir jāatzīst, ka tā pirmajā semestrī bija raksturīga pamatcenas, kas tika noteikta ar pret konkurenci vērstu aizliegto vienošanos, pastāvīga paaugstināšanās: 190 ITL/kg, kas noteikta 30. janvāra sanāksmē; 210 ITL/kg, kas noteikta 14. februāra sanāksmē; 250 ITL/kg, kas noteikta 10. jūlija sanāksmē (200. apsvērums)”, un saskaņā ar kuru “šajā pašā laikposmā arī tirgus vidējā pamatcena pastāvīgi pieauga no 170 ITL/kg janvārī līdz 240 ITL/kg jūlijā (13. tabula pielikumā); tā pašā gada septembrī tirgus vidējā pamatcena joprojām pieauga, sasniedzot 290 ITL/kg (13. tabula pielikumā)”. Līdz ar to ir jāatzīst, ka Komisija minētajā apsvērumā skaidri ir norādījusi pamatcenu pieaugumus1997. gadā, un tādēļ minētā tabula nav obligāti vajadzīga, lai izprastu Komisijas domu gājienu.

100    Desmitkārt, ir jānorāda, ka pirmā lēmuma preambulas 496. apsvērumā (pirmā lēmuma 563. zemsvītras piezīme) Komisija vispārīgi ir atsaukusies uz “tabulām šā lēmuma pielikumā” tāda apgalvojuma pamatojumam, saskaņā ar kuru “šī informācija [..] liecina, ka attiecīgajā laikposmā visi šajā procedūrā iesaistītie uzņēmumi [bija] publicējuši skalas”. Tomēr ir jāuzsver, ka pirmā lēmuma preambulas 496. apsvērumā ir atsauce arī uz tā 419.–433. apsvērumu, kurā ir “izstrādāts visu tādu atklāto gadījumu saraksts, kuros pamatcena tika apspriesta uzņēmumu (ieskaitot apvienību) starpā”. Šajā ziņā Komisija ir precizējusi, ka “daži no šiem gadījumiem jau tikuši minēti, kad tika minēta gribu sakrišana (473.–475. apsvērums)”, ka “attiecībā uz citiem gadījumiem no 1993. gada līdz 2000. gadam [bija] jāizmanto saskaņošanas jēdziens” un ka “šīs saskaņošanas priekšmets bija ražotāju rīcības tirgū ietekmēšana un rīcības, kādu katrs no tiem piedāvāja veikt pamatcenas noteikšanas jomā, publiskošana”. Tādējādi visas pirmā lēmuma pielikumā esošās tabulas nav obligāti vajadzīgas, lai izprastu Komisijas iebildumu.

101    Vienpadsmitkārt, attiecībā uz atsaucēm uz 1.–3., 9., 11.–14. un 16. tabulu pirmā lēmuma preambulas 513., 515., 516. un 518. apsvērumā ir jāuzsver, ka minētie apsvērumi ietilpst pirmā lēmuma iedaļā par ierobežojošo darbību ietekmi uz tirgu un ka no to satura analīzes izriet, ka tajos minētajās tabulās vai nu ir pārņemti tajos minētie skaitliskie dati, vai arī tās nav obligāti vajadzīgas, lai izprastu Komisijas argumentāciju attiecībā uz aizliegtās vienošanās sekām.

102    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, nevar tikt uzskatīts, ka šā sprieduma 79. punktā minēto tabulu neesamība pirmā lēmuma pielikumā ir traucējusi prasītājai saprast pirmajā lēmumā izvirzītos iebildumus.

103    Otrām kārtām, prasītāja atgādina Savienības tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru paziņotā lēmuma rezolutīvajai daļai un pamatojumam ir jāatbilst Komisijas komisāru kolēģijas pieņemtā lēmuma rezolutīvajai daļai un pamatojumam, izņemot vienkāršus ortogrāfiskus un gramatiskus labojumus, kas vēl var tikt izdarīti kolēģijas galīgi pieņemtajā tiesību aktā. Šajā gadījumā prasītājai paziņotais pirmais lēmums esot bijis nepilnīgs, jo tas neietvēra tā pielikumus. Tādējādi varēja domāt, ka Komisijas komisāru kolēģija nav apstiprinājusi pilnīgu tiesību aktu, un tas esot Komisijas reglamenta, it īpaši autentiskuma apliecināšanas procedūras un koleģialitātes principa, pārkāpums.

104    Tiesas sēdē iztaujāta par to, prasītāja norādīja, ka tā atsakās no sava pamata par pirmā lēmuma autentiskuma apliecināšanas procedūras pārkāpumu. Attiecībā uz apgalvoto koleģialitātes principa pārkāpumu prasītāja būtībā norādīja, ka tās pamats ir balstīts uz to, ka Komisijas komisāru kolēģija nevarēja pieņemt lēmumu, pilnībā pārzinādama lietas apstākļus.

105    Šajā ziņā ir jāuzskata, ka tādēļ, ka pirmā lēmuma pielikumā nav šā sprieduma 79. punktā minēto tabulu, šis lēmums var būt uzskatāms par prettiesisku tikai tad, ja šāda trūkuma dēļ Komisijas komisāru kolēģija nevarēja uzlikt sodu par pirmā lēmuma 1. pantā norādīto rīcību, pārzinot visus apstākļus, proti, bez neprecizitāšu vai izlaidumu izraisītas maldības par kādu būtisku aspektu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 1991. gada 10. jūlija spriedumu lietā T‑69/89 RTE/Komisija, Recueil, II‑485. lpp., 23.–25. punkts; 1997. gada 27. novembra spriedumu lietā T‑290/94 Kaysersberg/Komisija, Recueil, II‑2137. lpp., 88. punkts; 2000. gada 15. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 742. punkts, un 2011. gada 17. februāra spriedumu lietā T‑122/09 Zhejiang Xinshiji Foods un Hubei Xinshiji Foods/Padome, Krājumā nav publicēts, 104. un 105. punkts).

106    Tā kā, neraugoties uz iepriekš minēto tabulu trūkumu, elementi, uz kuriem ir balstīts pirmais lēmums, no juridiskā viedokļa ir pietiekami izklāstīti pašā lēmuma tekstā (skat. iepriekš 81.–102. punktu), nevar tikt apgalvots, ka Komisijas komisāru kolēģija, pieņemot pirmo lēmumu, pilnībā nepārzināja visus elementus, pamatojoties uz kuriem tika veikts pasākums. Šāda izlaiduma dēļ tātad pirmā lēmuma pieņemšanas procedūra netika padarīta par kļūdainu un nav apstrīdams šā lēmuma tiesiskums.

107    Trešām kārtām, prasītāja apgalvo, ka lēmumu par grozījumiem veido vienīgi pirmajā lēmumā iztrūkstošo pielikumu paziņošana un ka tas ietver trīs pantus, kuru numerācija “pārklājas” ar pirmā lēmuma numerāciju. Pirmkārt, Komisija neesot varējusi izteikt viedokli par “cita teksta daļu veidojošu un nepilnīgu tekstu”, bet gan tai esot bijis jālemj par visu apstrīdētā lēmuma tekstu kopumā. Otrkārt, lēmuma par grozījumiem 2. pants, kurā minēti tā adresāti, esot grūti savienojams ar pirmā lēmuma 2. pantu, kurā bija norādīts sodu apmērs. Šis sajukums esot nepieņemams no tiesiskās noteiktības un tiesību uz aizstāvību ievērošanas viedokļa.

108    Pirmkārt, jāuzskata, ka Komisijas pilnvarām pieņemt noteiktu aktu katrā ziņā jāietver pilnvaras grozīt šo aktu, ievērojot noteikumus par tās kompetenci, kā arī Līgumā tam paredzēto formu un procedūras (šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta A. Ticano [A. Tizzano] secinājumus lietā C‑27/04 Komisija/Padome, kurā pasludināts Tiesas 2004. gada 13. jūlija spriedums, Krājums, I‑6649. un I‑6653. lpp., 134. un 143. punkts). No tā izriet, ka Komisija pamatoti varēja pieņemt lēmumu par grozījumiem, lai apstrīdētā lēmuma pielikumā pievienotu iztrūkstošās tabulas. Šajā ziņā jāuzsver arī, ka Komisija lēmuma par grozījumiem ievaddaļā expressis verbis ir atsaukusies uz pirmo lēmumu, kura pielikumi, to pieņemot, bija piemirsti.

109    Otrkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu par apgalvoto sajukumu, ko radot lēmuma par grozījumiem rezolutīvā daļa, ir pietiekami konstatēt, ka no lēmuma par grozījumiem rezolutīvās daļas skaidri izriet, ka tā “nepārklājas” ar pirmā lēmuma rezolutīvo daļu. Tā lēmuma par grozījumiem 1. pantā, kas ir vienīgais, ar kuru tiek izdarīti grozījumi pirmajā lēmumā, precīzi nosaukti šie grozījumi, kas attiecas uz a) astoņu zemsvītras piezīmju, kas šajā tiesību normā uzskaitītas un labotas, formulējumu un b) lēmumam par grozījumiem pievienoto tabulu kā apstrīdētā lēmuma pielikumu pievienošanu. Turklāt lēmuma par grozījumiem 2. pantā ir vienīgi uzskaitīti šī lēmuma adresāti.

110    No tā izriet, ka pirmā lēmuma un lēmuma par grozījumiem kopīga aplūkošana nerada sajukumu, un tādējādi tiesiskās noteiktības principa un prasītājas tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa pārkāpums, kas izrietot no šāda sajukuma, nav pierādīts.

111    Tādējādi pirmais pamats ir jānoraida.

 Par otro pamatu – Komisijas kompetences neesamību un kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz apstrīdētā lēmuma juridiskā pamata izvēli

112    Sava otrā pamata ietvaros prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir nelikumīgs, jo Komisija pēc EOTK līguma darbības beigām vairs neesot bijusi kompetenta pieņemt apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz EOTKL 65. panta 1. punktu.

113    Pirmām kārtām, EOTK līguma darbības beigas katrā ziņā nozīmējot, ka Komisija zaudēja savu kompetenci piemērot šī līguma tiesību normas.

114    Pirmkārt, saskaņā ar Vīnes 1969. gada 23. maija Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 54. un 70. pantu starpvalstu līgums, kura darbība beigusies, vairs nevar būt par pamatu ne pienākumiem, ne kompetencei, izņemot, ja līgumslēdzējas dalībvalstis vienojušās citādi. Tādējādi EOTKL 65. panta 1. punkts “pat tikai attiecībā uz tā materiālo saturu” varētu tikt piemērots ar atpakaļejošu spēku tikai tad, ja pastāvētu konkrēts pārejas noteikums, kāda neesot.

115    Otrkārt, Komisija nevarot pamatoties uz EOTKL 65. panta un EKL 81. panta – kas neesot viens otru “aizvietojoši” – “līdzīgumu”, lai sev piešķirtu kompetenci un sodītu prasītāju.

116    Treškārt, arī Regulas Nr. 1/2003 un EOTKL 65. panta piemērošana kopā, kad šis pēdējais vairs nebija spēkā, neesot tiesisks pamats sodu uzlikšanai un ar to tiekot pārkāpts tiesiskās noteiktības princips, kā arī piešķirto pilnvaru un noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesiskuma princips (nullum crimen nulla poena sine lege), jo no Regulas Nr. 1/2003 tiesību normām neapstrīdami izrietot, ka ar to Komisijai vienīgi ir atļauts uzlikt naudas sodus par EKL 81. un 82. panta pārkāpumiem. Balstot apstrīdēto lēmumu uz Regulas Nr. 1/2003 7. un 23. pantu, Komisija tā vietā, lai ievērotu iepriekš 21. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās SP u.c./Komisija, ar kuru tika atcelts 2002. gada lēmums, esot no jauna pagarinājusi EOTKL 65. panta 1. punkta piemērošanu laikā, klaji pārkāpjot Padomes piešķirtās pilnvaras.

117    Prasītāja replikā piebilst, ka ar principiem, kas reglamentē noteikumu pēctecību laikā, šajā lietā nevarot tikt pamatota EOTKL 65. panta piemērošana faktiem, kas norisinājušies laikā, kad tas bija spēkā, jo spēkā vairs neesošu tiesību normu piemērošana esot izslēgta, ja ar to tiek pārkāpts piešķirto pilnvaru princips. Tā apgalvo arī, ka Komisija nevarēja uzsākt jaunu procedūru atbilstoši Regulai Nr. 1/2003, jo tās pilnvaras vajāt un sodīt [par pārkāpumu] bija noilgušas atbilstoši šīs pašas regulas 25. pantam.

118    Otrām kārtām, prasītāja apgalvo, ka, tā kā lēmuma par grozījumiem pieņemšanas brīdī LESD jau bija spēkā, Komisijai bija pienākums atkārtoti pieņemt apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz šo jauno Līgumu, ar tiesiskās noteiktības principu un principu, kas reglamentē noteikumu pēctecību laikā, saistītu iemeslu dēļ.

119    Ievadam Komisija atbildē uz repliku apgalvo, ka iebildums par tās pilnvaru konstatēt attiecīgo pārkāpumu un sodīt par to noilgumu nav ticis izteikts prasības pieteikumā un ir nepieņemams.

120    No Reglamenta 48. panta 2. punkta izriet, ka tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Tomēr pamats, kas paplašina iepriekš pieteikumā par lietas ierosināšanu tieši vai netieši norādītu pamatu un kas ir cieši ar to saistīts, ir jāatzīst par pieņemamu (Vispārējās tiesas 2000. gada 19. septembra spriedums lietā T‑252/97 Dürbeck/Komisija, Recueil, II‑3031. lpp., 39. punkts, kas apelācijas kārtībā apstiprināts ar Tiesas 2001. gada 13. novembra rīkojumu lietā C‑430/00 P Dürbeck/Komisija, Recueil, I‑8547. lpp., 17. punkts). Analoģisks risinājums ir jāpiemēro iebildumam, kas izvirzīts kāda pamata atbalstam (iepriekš 59. punktā minētais spriedums lietā Joynson/Komisija, 156. punkts).

121    Savukārt iebildums, kas izvirzīts replikas stadijā un kurš tā juridiskās argumentācijas un argumentācijas attiecībā uz faktiem jaunā rakstura dēļ nevar tikt uzskatīts par pamata paplašinājumu, un kas balstīts uz apstākļiem, kuri prasītājai pusei prasības celšanas brīdī bija zināmi, ir jāatzīst par nepieņemamu (Vispārējās tiesas 2010. gada 21. oktobra spriedums lietā T‑474/08 Umbach/Komisija, Krājumā nav publicēts, 60. punkts).

122    Šajā lietā jānorāda, ka iebildums par Komisijas sodīšanas pilnvaru noilgumu nav ticis izvirzīts prasības pieteikumā un nav tajā izvirzīta pamata paplašinājums. Tādējādi tas ir nepieņemams.

123    Turklāt atbilstoši šā sprieduma 57. punktā atgādinātajai judikatūrai kā nepieņemams ir jānoraida arī prasītājas iebildums, kurš ne ar ko nav pamatots, – par LESD spēkā stāšanos pirms lēmuma par grozījumiem pieņemšanas.

 Par apstrīdētā lēmuma juridiskā pamata izvēli

124    Ir jāatgādina, ka ar Kopienu līgumiem ir ieviesta jauna tiesību sistēma, kurai par labu valstis aizvien vairāk jomās ir ierobežojušas savas suverēnās tiesības un kuras subjekti ir ne tikai dalībvalstis, bet arī to pilsoņi (šajā ziņā skat. Tiesas 1963. gada 5. februāra spriedumu lietā 26/62 van Gend & Loos, Recueil, 1. lpp., un 1964. gada 15. jūlija spriedumu lietā 6/64 Costa, Recueil, 1141. un 1159. lpp.; Tiesas 1991. gada 14. decembra atzinumu 1/91, Recueil, I‑6079. lpp., 21. punkts; iepriekš 21. punktā minēto Vispārējās tiesas spriedumu apvienotajās lietās SP u.c./Komisija, 70. punkts, un 2009. gada 1. jūlija spriedumu lietā T‑24/07 ThyssenKrupp Stainless/Komisija, Krājums, II‑2309. lpp., 63. punkts).

125    Šajā tiesību sistēmā iestādēm ir tikai piešķirtās pilnvaras. Šā iemesla dēļ Kopienu aktu preambulās tiek minēts juridiskais pamats, kas pilnvaro attiecīgo iestādi rīkoties attiecīgajā jomā. Proti, atbilstoša juridiskā pamata izvēlei ir konstitucionālas dabas nozīme (skat. iepriekš 21. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietā SP u.c./Komisija, 71. punkts, un iepriekš 124. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

126    Šajā lietā ir jāatzīst, ka apstrīdētā lēmuma preambulā ir atsauces uz EOTK līguma noteikumiem, proti, uz EOTKL 36., 47. un 65. pantu, bet ir minēts arī EK līgums, Regula Nr. 17, it īpaši tās 11. pants, Regula Nr. 1/2003, proti, tās 7. panta 1. punkts, 18. pants un 23. panta 2. punkts, un Komisijas 1998. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 2842/98 par pušu uzklausīšanu dažu procedūru gaitā saskaņā ar [EKL 81. un 82.] pantu (OV L 354, 18. lpp.).

127    Turklāt ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma pamatojumā Komisija preambulas 1. apsvērumā ir norādījusi, ka “šajā lēmumā tiek konstatēts [EOTKL] 65. panta 1. punkta pārkāpums, un [ka tas ticis] pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktu”. Apstrīdētā lēmuma preambulas 3. apsvērumā Komisija ir piebildusi, ka “ar šo lēmumu [..] [tā] uzliek naudas sodus uzņēmumiem, kuriem tas adresēts, atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktam”.

128    Apstrīdētā lēmuma preambulas 350. apsvērumā Komisija tādējādi ir norādījusi, ka tā uzskata, ka “Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkts un 23. panta 2. punkts ir piemēroti juridiskie pamati, kas tai ļauj pieņemt šo lēmumu”, un ka, “pamatojoties uz 7. panta 1. punktu, [tā] [..] konstatē [EOTKL] 65. panta 1. punkta pārkāpumu un liek šā lēmuma adresātiem to pārtraukt, bet saskaņā ar 23. panta 2. punktu tā tiem uzliek naudas sodus” (skat. arī apstrīdētā lēmuma preambulas 361. apsvērumu).

129    Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka apstrīdētā lēmuma, ar kuru Komisija konstatējusi EOTKL 65. panta 1. punkta pārkāpumu un uzlikusi prasītājai naudas sodu, juridiskais pamats ir Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkts attiecībā uz pārkāpuma konstatēšanu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts attiecībā uz naudas soda uzlikšanu.

 Par Komisijas kompetenci, pamatojoties uz Regulu Nr. 1/2003, konstatēt un uzlikt sodu par EOTKL 65. panta 1. punkta pārkāpumu pēc EOTK līguma darbības beigām

130    Pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka tiesību normai, kas ir akta juridiskais pamats un kas pilnvaro Savienības iestādi pieņemt attiecīgo aktu, ir jābūt spēkā šā akta pieņemšanas brīdī (Tiesas 2000. gada 4. aprīļa spriedums lietā C‑269/97 Komisija/Padome, Recueil, I‑2257. lpp., 45. punkts; 2011. gada 29. marta spriedumi apvienotajās lietās C‑201/09 P un C‑216/09 P ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., Krājums, I‑2239. lpp., 75. punkts, un lietā C‑352/09 P ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, Krājums, I‑2359. lpp., 88. punkts; iepriekš 21. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās SP u.c./Komisija, 118. punkts, un iepriekš 124. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 74. punkts), kā tas nenoliedzami ir Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkta un 23. panta 2. punkta gadījumā, kuri ir apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats.

131    Otrām kārtām, ir svarīgi uzsvērt, ka ar Kopienu līgumiem ir izveidota vienota tiesību sistēma, kurā, kā ir norādīts EKL 305. panta 1. punktā, ar EOTK līgumu tika ieviesta īpaša kārtība, kas paredzēja atkāpes no vispārējām normām, kuras ir iekļautas EK līgumā (skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 31. marta spriedumu lietā T‑405/06 ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, Krājums, II‑771. lpp., 57. punkts, un iepriekš 124. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

132    Saskaņā ar EKL 305. panta 1. punktu EOTK līgums tātad bija lex specialis, kas ir atkāpe no lex generalis – EK līguma (Tiesas 1985. gada 24. oktobra spriedums lietā 239/84 Gerlach, Recueil, 3507. lpp., 9.–11. punkts; Tiesas 1994. gada 15. novembra atzinums 1/94, Recueil, I‑5267. lpp., 25.–27. punkts; iepriekš 21. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās SP u.c./Komisija, 111. punkts, un iepriekš 124. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 76. punkts, kas apelācijas kārtībā apstiprināts ar iepriekš 130. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 70. un 73. punkts).

133    No minētā izriet, ka attiecībā uz kopējā tirgus darbību EOTK līguma noteikumi un visas tiesību normas, kas pieņemtas šā līguma piemērošanai, ir palikušas spēkā, kaut arī ir stājies spēkā EK līgums (iepriekš 132. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Gerlach, 9. punkts, un Tiesas 2002. gada 24. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑74/00 P un C‑75/00 P Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija, Recueil, I‑7869. lpp., 100. punkts; iepriekš 124. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 77. punkts, kas apelācijas kārtībā apstiprināts ar iepriekš 130. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 70. un 73. punkts).

134    Tomēr, ciktāl uz jautājumiem nav rodamas atbildes EOTK līguma tiesību normās vai uz tā pamata pieņemtajos noteikumos, EK līgums un tā piemērošanai pieņemtās tiesību normas pat pirms EOTK līguma darbības beigām varēja tikt piemērotas precēm, uz kurām attiecās EOTK līgums (Tiesas 1987. gada 15. decembra spriedums lietā 328/85 Deutsche Babcock, Recueil, 5119. lpp., 10. punkts, un iepriekš 133. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija, 100. punkts; Vispārējās tiesas 2007. gada 25. oktobra spriedums lietā T‑94/03 Ferriere Nord/Komisija, Krājumā nav publicēts, 83. punkts, un iepriekš 124. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 78. punkts, kas apelācijas kārtībā apstiprināts ar iepriekš 130. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 70. un 73. punkts).

135    Saskaņā ar EOTK līguma 97. pantu šā līguma spēkā esamības termiņš beidzās 2002. gada 23. jūlijā. Līdz ar to 2002. gada 24. jūlijā no EK līguma izrietošā vispārīgā režīma piemērošanas joma kļuva attiecināma uz nozarēm, kuras sākotnēji reglamentēja EOTK līgums (iepriekš 131. punktā minētais spriedums lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, 58. punkts, un iepriekš 124. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 79. punkts, kuri apelācijas kārtībā apstiprināti ar iepriekš 130. punktā minētajiem spriedumiem apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 59. un 63. punkts, un lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 70. un 73. punkts).

136    Lai arī pārejas no sistēmas, uz kuru attiecās EOTK līgums, uz sistēmu, uz kuru attiecas EK līgums, dēļ no 2002. gada 24. jūlija mainījās juridiskie pamati, piemērojamās procedūras un materiālās tiesības, tā ir notikusi Kopienu tiesību sistēmas un tās mērķu vienotības un kontinuitātes kontekstā (Vispārējās tiesas 2007. gada 12. septembra spriedums lietā T‑25/04 González y Díez/Komisija, Krājums, II‑3121. lpp., 55. punkts; iepriekš 131. punktā minētais spriedums lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, 59. punkts, un iepriekš 124. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 80. punkts, kuri apelācijas kārtībā apstiprināti ar iepriekš 130. punktā minētajiem spriedumiem apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 60. un 63. punkts, un lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 71. un 73. punkts).

137    Šajā saistībā ir jānorāda, ka tāda brīvas konkurences režīma ieviešana un uzturēšana, kura ietvaros tiek nodrošināti normāli konkurences apstākļi un kurš tostarp ir pamatā normām valsts atbalsta un uzņēmumu noslēgtu aizliegtu vienošanos jomā, ir viens no būtiskajiem kā EK līguma, tā EOTK līguma mērķiem (skat. iepriekš 131. punktā minēto spriedumu lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, 60. punkts, un iepriekš 124. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 81. punkts un tajā minētā judikatūra, kuri apelācijas kārtībā apstiprināti ar iepriekš 130. punktā minētajiem spriedumiem apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 60. un 63. punkts, un lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 71. un 73. punkts).

138    Šajā kontekstā, lai gan EOTK līguma un EK līguma noteikumi, kas reglamentē aizliegtas vienošanās, zināmā mērā atšķiras, ir jāuzsver, ka nolīguma un saskaņotu darbību jēdzieni EOTKL 65. panta 1. punkta izpratnē atbilst nolīguma un saskaņotu darbību jēdzieniem EKL 81. panta izpratnē un ka Savienības tiesa šīs divas tiesību normas ir interpretējusi vienādi. Tādējādi centieniem sasniegt mērķi nodrošināt nekropļotu konkurenci nozarēs, kas sākotnēji ietilpa ogļu un tērauda kopējā tirgū, netraucē tas, ka EOTK līguma darbība ir beigusies, jo šis mērķis ir paredzēts arī EK līgumā un attiecināts uz to pašu iestādi – Komisiju, kas ir administratīva iestāde, kuras uzdevums ir īstenot un attīstīt konkurences politiku Eiropas Kopienas vispārējās interesēs (skat. iepriekš 131. punktā minēto spriedumu lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, 61. punkts, un iepriekš 124. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 82. punkts un tajā minētā judikatūra, kuri apelācijas kārtībā apstiprināti ar iepriekš 130. punktā minētajiem spriedumiem apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 60. un 63. punkts, un lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 71. un 73. punkts).

139    Lai nodrošinātu Kopienu tiesību sistēmas un tās darbību ietekmējošo mērķu kontinuitāti, Eiropas Kopienai, tā kā tā aizstāj Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, tajā pastāvošās procedūras ietvaros attiecībā uz situācijām, kas radušās saskaņā ar EOTK līgumu, ir jānodrošina, ka tiek ievērotas tiesības un izpildīti pienākumi, kas eo tempore ir uzlikti gan dalībvalstīm, gan privātpersonām saskaņā ar EOTK līgumu un normām, kuras ir pieņemtas tā piemērošanai. Šī prasība ir jāievēro vēl jo vairāk tāpēc, ka aizliegtas vienošanās uzņēmumu starpā reglamentējošo tiesību normu neievērošanas rezultātā radies konkurences izkropļojums var radīt sekas arī vēl kādu laiku pēc EOTK līguma darbības beigām atbilstoši spēkā esošajam EK līgumam (skat. iepriekš 131. punktā minēto spriedumu lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, 63. punkts, un iepriekš 124. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 83. punkts un tajā minētā judikatūra, kuri apelācijas kārtībā apstiprināti ar iepriekš 130. punktā minētajiem spriedumiem apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 62. un 63. punkts, un lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 72. un 73. punkts).

140    Tādējādi Tiesa ir arī atgādinājusi, ka pēctecība EOTK līguma, EK līguma un LESD starpā nodrošina, ka, lai garantētu brīvu konkurenci, Komisija var sodīt jebkuru EOTKL 65. panta 1. punktā paredzētajai objektīvajai pusei atbilstošu rīcību, kas veikta pirms vai pēc 2002. gada 23. jūlija, un tā joprojām ir tiesīga to darīt (iepriekš 130. punktā minētie spriedumi lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 65.–67. un 77. punkts, un apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 55.–57. un 65. punkts).

141    Turklāt no judikatūras izriet, pirmkārt, ka saskaņā ar visām dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgu principu, kura izcelsme ir saistīta jau ar romiešu tiesībām, tiesību aktu izmaiņu gadījumā, ja vien likumdevējs nav īpaši paudis pretēju gribu, ir jānodrošina tiesisko struktūru kontinuitāte un, otrkārt, ka šis princips ir piemērojams arī grozījumiem Savienības primārajos tiesību aktos (Tiesas 1969. gada 25. februāra spriedums lietā 23/68 Klomp, Recueil, 43. lpp., 13. punkts, un iepriekš 130. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 63. punkts).

142    Tomēr nekas neliecina, ka Savienības likumdevējs būtu gribējis, ka pēc EOTK līguma darbības beigām varētu izvairīties no jebkāda soda piemērošanas par slepenu, tajā aizliegtu rīcību veikšanu (iepriekš 130. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 64. punkts).

143    Proti, pirmkārt, Tiesa ir norādījusi, ka Padome un dalībvalstu valdību pārstāvji ir izrādījuši gatavību veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai risinātu no minētā līguma darbības beigšanās izrietošos jautājumus. Otrkārt, tā uzsvēra, ka Komisija ir precizējusi, ka tai priekšlikumi par pārejas noteikumiem ir jāiesniedz tikai gadījumā, ja šāda rīcība ir atzīta par vajadzīgu, un ka, ņemot vērā piemērojamos vispārējos tiesību principus, tā uzskatot, ka šādas vajadzības aizliegto vienošanos tiesību jomā nav (iepriekš 130. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 75. punkts).

144    Līdz ar to prasītāja no pārejas noteikumu neesamības šajā jomā nevar secināt nevienu pamatotu argumentu (šajā ziņā skat. iepriekš 130. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 76. punkts).

145    Šādos apstākļos būtu pretēji Līgumu mērķiem un to saskaņotībai, kā arī nesavienojami ar Savienības tiesību sistēmas kontinuitāti, ja Komisija nespētu nodrošināt vienveidīgu to EOTK līguma normu piemērošanu, kuras turpina radīt tiesiskās sekas pat pēc tam, kad beigusies tā darbība (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑119/05 Lucchini, Krājums, I‑6199. lpp., 41. punkts).

146    No iepriekš izklāstītā izriet, ka pretēji prasītājas apgalvotajam Regula Nr. 1/2003 un it īpaši tās 7. panta 1. punkts un 23. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ļauj Komisijai pēc 2002. gada 23. jūlija konstatēt un uzlikt sodus par aizliegtu vienošanos īstenošanu nozarēs, kurām EOTK līgums ir piemērojams ratione materiae un ratione temporis, pat ja minētās regulas tiesību normās EOTKL 65. pants nav skaidri minēts (skat. iepriekš 131. punktā minēto spriedumu lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, 64. punkts, un iepriekš 124. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 84. punkts un tajā minētā judikatūra, kuri apelācijas kārtībā apstiprināti ar iepriekš 130. punktā minētajiem spriedumiem apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 74. punkts, un lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 72., 73. un 87. punkts). Argumenti, kurus šajā sakarā ir izvirzījusi prasītāja, lai pierādītu, ka Regulas Nr. 1/2003 un EOTKL 65. panta kopīga piemērošana, lai gan šis pēdējais vairs nebija spēkā, nav tiesisks pamats sodu uzlikšanai un ar to tiek pārkāpts piešķirto pilnvaru princips, tādējādi ir jānoraida.

147    Turklāt ir jānorāda, ka EK līguma normu piemērošanai Savienības tiesību sistēmā tādā nozarē, kas sākotnēji tika reglamentēta ar EOTK līguma normām, ir jānotiek, ievērojot principus, kuri reglamentē likuma piemērošanu laikā. Šajā saistībā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai arī parasti procesuālo tiesību normas ir piemērojamas visiem strīdiem, kas tiek risināti brīdī, kad tās stājas spēkā, tas pats neattiecas uz materiālo tiesību normām. Proti, lai nodrošinātu tiesiskās noteiktības principa un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa ievērošanu, materiālās tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tās uz situācijām, kas ir radušās pirms to stāšanās spēkā, attiecas tikai tad, ja no to teksta, mērķiem vai struktūras skaidri izriet, ka tām ir šādas sekas (Tiesas 1981. gada 12. novembra spriedums apvienotajās lietās no 212/80 līdz 217/80 Meridionale Industria Salumi u.c., Recueil, 2735. lpp., 9. punkts, un 1982. gada 10. februāra spriedums lietā 21/81 Bout, Recueil, 381. lpp., 13. punkts; Vispārējās tiesas 1998. gada 19. februāra spriedums lietā T‑42/96 Eyckeler & Malt/Komisija, Recueil, II‑401. lpp., 55. punkts; iepriekš 131. punktā minētais spriedums lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, 65. punkts, un iepriekš 124. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 85. punkts, kurš apelācijas kārtībā apstiprināts ar iepriekš 130. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 79. punkts).

148    Šajā saistībā attiecībā uz materiālo tiesību normām, kas ir piemērojamas tiesiskajam stāvoklim, kāds nepārprotami radās pirms EOTK līguma spēka zaudēšanas, atbilstoši Savienības tiesību sistēmas kontinuitātei un prasībām attiecībā uz tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principiem materiālās tiesību normas, kas izriet no EOTK līguma, ir jāpiemēro faktiem, kas ietilpst to piemērošanas jomā ratione materiae un ratione temporis. Tas vien, ka sakarā ar EOTK līguma spēka zaudēšanu attiecīgais tiesiskais regulējums vairs nav spēkā brīdī, kad tiek novērtēta faktiskā situācija, nemaina šādu vērtējumu, jo tas attiecas uz tiesisko stāvokli, kāds nepārprotami iestājies laikā, kad bija piemērojamas saskaņā ar EOTK līgumu pieņemtās materiālās tiesību normas (iepriekš 131. punktā minētais spriedums lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, 66. punkts, un iepriekš 124. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 86. punkts, kurš apelācijas kārtībā apstiprināts ar iepriekš 130. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 79. punkts; šajā saistībā skat. arī iepriekš 134. punktā minēto spriedumu lietā Ferriere Nord/Komisija, 96. punkts).

149    Šajā lietā attiecībā uz materiālajām tiesību normām ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma pamatā ir tiesiskā situācija, kas pilnībā norisinājusies pirms EOTK līguma darbības beigām 2002. gada 23. jūlijā, jo pārkāpums ir izdarīts laika posmā no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 4. jūlijam (skat. iepriekš 37. punktu). Tā kā materiālajām konkurences tiesību normām, kas ir piemērojamas kopš 2002. gada 24. jūlija, nav atpakaļejoša spēka, ir jākonstatē, ka EOTKL 65. panta 1. punkts ir materiālā tiesību norma, kura var tikt piemērota un kuru Komisija faktiski ir piemērojusi apstrīdētajā lēmumā, vienlaikus atceroties, ka tieši no EKL 305. pantā minētā EK līgumam piemītošā lex generalis rakstura attiecībā pret EOTK līgumu izriet, ka īpašais režīms, kurš ir paredzēts EOTK līgumā un tā piemērošanai pieņemtajās normās, saskaņā ar lex specialis derogat legi generali principu ir vienīgais, kas ir piemērojams situācijām, kuras radušās līdz 2002. gada 24. jūlijam (šajā ziņā skat. iepriekš 131. punktā minēto spriedumu lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, 68. punkts, un iepriekš 124. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 89. punkts, kuri apelācijas kārtībā apstiprināti ar iepriekš 130. punktā minētajiem spriedumiem apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 77. punkts, un lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 79. punkts).

150    No tā izriet, ka prasītāja nevar apgalvot, ka likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma princips paredz, ka materiālajai tiesību normai, par kuras pārkāpumu tiek uzlikts sods, jābūt spēkā ne vien prettiesiskuma notikšanas brīdī, bet arī brīdī, kad tiek pieņemts lēmums par sodu.

151    Turklāt Tiesa ir atgādinājusi, ka atbilstoši noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesiskuma principam, kas noteikts tostarp Pamattiesību hartas 49. panta 1. punktā, Savienības tiesiskajā regulējumā ir skaidri jādefinē pārkāpumi un sodi (skat. iepriekš 130. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

152    Vēl tiesiskās noteiktības princips prasa, lai šāds regulējums ļautu ieinteresētajām personām precīzi zināt tajā noteikto saistību apjomu un lai šīs personas nepārprotami zinātu savas tiesības un pienākumus un spētu atbilstoši rīkoties (iepriekš 130. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).

153    Tā kā vēl pirms faktu norises Līgumos bija skaidri noteikti pārkāpumi, kā arī sodu, kas varēja tikt piemēroti par šiem pārkāpumiem, veidi un smagums, ar iepriekš minētajiem principiem uzņēmumiem netiek garantēts, ka gadījumā, ja vēlāk tiek veiktas izmaiņas juridiskajos pamatos un procesuālajās tiesību normās, šiem uzņēmumiem tiks ļauts izvairīties no jebkāda soda par to agrāko prettiesisko rīcību (iepriekš 130. punktā minētie spriedumi apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 70. punkts, un lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 83. punkts).

154    Ir jānorāda, ka rūpīgs uzņēmums, kas ir tādā situācijā kā prasītāja, nevienā brīdī nevarēja nezināt savas rīcības sekas, nedz arī paļauties uz to, ka pārejas no EOTK līguma tiesību sistēmas uz EK līguma tiesību sistēmu sekas būs tādas, ka tas varēs izvairīties no jebkāda soda par agrāk izdarītajiem EOTKL 65. panta pārkāpumiem (iepriekš 130. punktā minētie spriedumi apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 73. punkts, un lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 86. punkts).

155    Turklāt apstrīdētais lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktu un 23. panta 2. punktu un saskaņā ar Regulā Nr. 17 un Regulā Nr. 1/2003 paredzēto procedūru. Noteikumi par juridisko pamatu un procedūru, kas ievērota līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, ir uzskatāmi par procesuālo tiesību normām šā sprieduma 147. punktā minētās judikatūras izpratnē. Tā kā apstrīdētais lēmums ticis pieņemts pēc EOTK līguma darbības beigām, Komisija pamatoti ir piemērojusi Regulas Nr. 1/2003 noteikumus (skat. iepriekš 131. punktā minēto spriedumu lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, 67. punkts, un iepriekš 124. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 87. punkts un tajā minētā judikatūra, kuri apelācijas kārtībā apstiprināti ar iepriekš 130. punktā minētajiem spriedumiem apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 74. un 77. punkts, un lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 90. punkts; šajā saistībā skat. arī iepriekš 134. punktā minēto spriedumu lietā Ferriere Nord/Komisija, 96. punkts).

156    No minētā izriet, ka šis pamats ir jānoraida.

 Par trešo pamatu – prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un kļūdu tiesību piemērošanā

157    Ar šo pamatu prasītāja pārmet, ka pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas process netika atsākts un netika nosūtīts jauns paziņojums par iebildumiem, kā arī kļūdainu lex mitior principa piemērošanu šajā lietā.

158    Ievadam savā atbildē uz repliku Komisija apgalvo, ka prasītāja savā replikā ir izvirzījusi iebildumus, kas nebija ietverti tās prasības pieteikumā, – par apgalvoto pirms 2002. gada lēmuma pieņemto aktu spēkā neesamību, izmeklēšanas par aizliegtās vienošanās ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm neesamību un prerogatīvu, kuras valsts iestādēm atzītas ar Regulu Nr. 1/2003, pārkāpumu.

159    Ņemot vērā iepriekš 120. un 121. punktā atgādināto judikatūru, visupirms ir uzskatāms, ka iebildums par aktu, kas pieņemti pirms 2002. gada lēmuma, spēkā neesamību ir jāuzskata par tādu, ar kuru tiek paplašināts iebildums, saskaņā ar kuru Komisija, neatsākdama administratīvo procesu, nevarēja tiesiski pieņemt apstrīdēto lēmumu, un tādējādi ir pieņemams.

160    Turpinājumā – iebildums par apgalvoto izmeklēšanas par aizliegtās vienošanās ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm neesamību jau ir formulēts prasības pieteikumā un ir saistīts ar argumentiem, kas izvirzīti šī pamata otrajā daļā, saskaņā ar kuru EKL 81. panta 1. punktā – salīdzinājumā ar analoģisku EOTK līguma normu – ir paredzēts papildu nosacījums par ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tādējādi arī tas ir pieņemams.

161    Visbeidzot, iebildums par prerogatīvu, kuras valsts iestādēm atzītas ar Regulu Nr. 1/2003, apgalvoto pārkāpumu nebija ietverts prasības pieteikumā un nav tajā minēta iebilduma paplašinājums. Tādējādi tas ir nepieņemams.

 Par pirmo daļu – administratīvā procesa neatsākšanu un jauna paziņojuma par iebildumiem neesamību

162    Prasītāja apgalvo, ka Komisija, pirms apstrīdētā lēmuma atkārtotas pieņemšanas neatsākdama administratīvo procesu un tai nenosūtīdama jaunu paziņojumu par iebildumiem, ir pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību.

163    Jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktā ir noteikts:

“Pirms lēmumu pieņemšanas, kas paredzēta 7., 8., 23. pantā un 24. panta 2. punktā, Komisija uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām, uz kurām attiecas Komisijas vadītie [..] procesi, sniedz iespēju izteikties par jautājumiem, par kuriem Komisija izteikusi iebildumus. Komisija savu lēmumu balsta vienīgi uz iebildumiem, kurus attiecīgajām pusēm bija iespēja komentēt. Sūdzību iesniedzējus cieši iesaista [..] procesos.”

164    Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana visās procedūrās, kuru rezultātā var tikt noteiktas sankcijas, it īpaši naudas sodi vai kavējuma naudas, ir Savienības tiesību pamatprincips, kas ir jāievēro arī administratīva rakstura procesā. Šajā ziņā paziņojums par iebildumiem ir procesuālā garantija, ar ko tiek piemērots Savienības tiesību pamatprincips, kurš nosaka, ka tiesības uz aizstāvību ir jāievēro jebkurā procedūrā. Saskaņā ar šo principu, konkrēti, paziņojumā par iebildumiem, ko Komisija adresē uzņēmumam, kuram tā paredz piemērot sankciju par konkurences noteikumu pārkāpumu, ir jābūt ietvertiem visiem norādītajiem būtiskajiem faktiem par šo uzņēmumu, piemēram, faktiem, par kuriem pausti pārmetumi, šo faktu kvalifikācijai un pierādījumiem, uz kuriem pamatojas Komisija, lai šis uzņēmums varētu lietderīgi norādīt savus argumentus pret to uzsāktajā administratīvajā procesā (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 3. septembra spriedumus apvienotajās lietās C‑322/07 P, C‑327/07 P un C‑338/07 P Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, Krājums, I‑7191. lpp., 34.–36. punkts un tajos minētā judikatūra, un lietā C‑534/07 P Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājums, I‑7415. lpp., 26.–28. punkts).

165    Tiesību uz aizstāvību ievērošana prasa, ka ieinteresētajam uzņēmumam administratīvā procesa laikā ir jābūt iespējai lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par norādīto faktu un apstākļu patiesumu un nozīmīgumu, kā arī par dokumentiem, kurus Komisija izmanto, lai pamatotu savu apgalvojumu par to, ka tas ir izdarījis pārkāpumu (skat. Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

166    Pirmām kārtām, prasītāja apgalvo, ka, pat pieņemot, ka Komisijas kļūda attiecībā uz lēmuma juridiskā pamata izvēli varētu tikt kvalificēta kā vienkāršs procesuāls trūkums, ar vienpusēju šai lietai piemērojamo tiesību normu pārskatīšanu atbilstoši lex mitior principam un apstrīdētā lēmuma 5. punktu, kas ietverts tā III sadaļā “Juridiskais vērtējums”, tiekot pārkāpts Regulas Nr. 1.2003 27. pants. Nekad neesot ticis jautāts prasītājas viedoklis par EOTKL 65. panta un EKL 81. panta analīzi un kopīgu īstenošanu, jo Komisijas argumentācija nebija ietverta paziņojumā par iebildumiem, bet tikai paziņojumā par papildu iebildumiem, kas tobrīd vēl bija “spēkā”.

167    Ievadam jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 5. punktā ir runāts par EOTK līguma darbības izbeigšanās tiesiskajām sekām, ņemot vērā iepriekš 21. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās SP u.c./Komisija.

168    Šajā punktā Komisija vispirms atsaucas uz paziņojumu par noteiktiem konkurences lietu izskatīšanas aspektiem, kuri rodas EOTK līguma darbības beigšanās dēļ (OV 2002, C 152, 5. lpp.), un uz paziņojumu par papildu iebildumiem, kurā tā attiecīgos uzņēmumus informēja par savu nodomu izmantot šajā pirmajā paziņojumā minēto pieeju. Tā atgādina arī iepriekš 21. punktā minētā sprieduma apvienotajās lietās SP u.c./Komisija motīvus un to, ka tā bija attiecīgos uzņēmumus informējusi par savu nodomu pēc tam, kad Vispārējā tiesa bija atcēlusi 2002. gada lēmumu, atkārtoti pieņemt lēmumu, labojot juridisko pamatu. Turpinājumā Komisija izskaidro atšķirību starp juridiskā pamata izvēli, kas to pilnvaro pieņemt tiesību aktu, un procesuālo tiesību normu un materiālo tiesību normu noteikšanu. Attiecībā uz juridiskā pamata izvēli tā izskaidro iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka tā joprojām bija kompetenta vajāt konkurences tiesību normu pārkāpumus nozarēs, uz kurām attiecās EOTK līgums. Attiecībā uz procesuālajām tiesību normām Komisija atgādina, ka procesuālās tiesību normas bija tās, kas bija piemērojamas [lēmuma] pieņemšanas brīdī. Visbeidzot, attiecībā uz materiālajām tiesību normām Komisija izklāsta principus, kas reglamentē noteikumu pēctecību laikā, kuru dēļ var būt piemērojamas materiālās tiesību normas, kas vairs nav spēkā brīdī, kad akts tiek pieņemts, un kuras ierobežo lex mitior princips.

169    Pirmkārt, prasītāja nevar apgalvot, ka nekad nav ticis jautāts tās viedoklis par EOTKL 65. panta un EKL 81. panta “analīzi un kopīgu īstenošanu”. Lai gan ir taisnība, ka paziņojumā par iebildumiem, kas tika pieņemts pirms EOTK līguma darbības beigām, nebija ietverti apsvērumi par EOTK līguma darbības beigšanās sekām un EOTKL 65. panta un EKL 81. panta analīzi no lex mitior principa viedokļa, paziņojumā par papildu iebildumiem, kas tika pieņemts pēc EOTK līguma darbības beigām, konkrēti tika runāts par šīm sekām attiecībā uz šo lietu.

170    Tā paziņojuma par papildu iebildumiem 11. punktā Komisija norādīja, ka divas EOTK līguma normas, kas abstrakti varēja tikt kvalificētas kā nelabvēlīgākas nekā ekvivalentās EK līguma tiesību normas, bija EOTKL 65. panta 1. punkts salīdzinājumā ar EKL 81. panta 1. punktu un EOTKL 65. panta 5. punkts salīdzinājumā ar Regulas Nr. 17 15. pantu. Šī paziņojuma 12.–15. punktā Komisija, ņemot vērā attiecīgos faktus, pārbaudīja atbilstošās tiesību normas un secināja, ka šajā lietā EK līgums nav in concreto labvēlīgāks nekā EOTK līgums un ka tādējādi uz lex mitior principu nevar lietderīgi atsaukties, lai apstrīdētu EOTK līguma materiālo tiesību normu piemērošanu šīs lietas faktiem.

171    Ir taisnība, ka paziņojumā par papildu iebildumiem Komisija nav izteikusi nekādus apsvērumus par to, vai EOTKL 65. panta 2. punkts par izņēmumiem attiecībā uz noteiktiem nolīgumiem nevarētu abstrakti tikt kvalificēts kā nelabvēlīgāks nekā EKL 81. panta 3. punkts. Tomēr, pirmkārt, šādu neesamību izskaidro tas, ka Komisija šī paziņojuma 11. punktā (skat. iepriekš 170. punktu) uzskatīja, ka vienīgi EOTKL 65. panta 1. un 5. punkts varēja abstrakti tikt uzskatīti par nelabvēlīgākiem nekā šī EKL tiesību norma. Otrkārt, paziņojuma par papildu iebildumiem 6. punktā Komisija norādīja, ka EOTKL 65. panta 2. punkts paziņojumā par iebildumiem izklāstīto iemeslu dēļ šajā lietā nebija piemērojams. Prasītāja tādēļ nevar apgalvot, ka, ja tai būtu bijusi iespēja, tā būtu varējusi pierādīt, ka noteiktām tās ar cenām saistītām praksēm varēja būt pozitīva ietekme attiecībā uz SP klientiem. No paziņojuma par papildu iebildumiem izriet, ka Komisija uzskatīja, ka attiecīgās aizliegtās vienošanās šajā lietā vienīgais mērķis bija konkurences ierobežošana un uz to nevarēja attiekties nekāds izņēmums.

172    Šajā ziņā iepriekš 21. punktā minētajā spriedumā apvienotajās lietās SP u.c./Komisija Vispārējā tiesa norādīja, ka tiesību normai, kas veido akta juridisko pamatu, ir jābūt spēkā šā akta pieņemšanas brīdī un ka saskaņā ar EOTKL 97. pantu EOTKL 65. panta 4. un 5. punkts zaudēja spēku 2002. gada 23. jūlijā, un tādējādi Komisija vairs nevarēja smelties kompetenci no minētajām tiesību normām, kas nebija spēkā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, lai konstatētu EOTKL 65. panta 1. punkta pārkāpumu un uzliktu naudas sodu uzņēmumiem, kas piedalījās minētajā pārkāpumā. Vispārēja tiesa tādējādi nav aplūkojusi strīdu pēc būtības un nav izteikusies par procesuālo aktu pirms [apstrīdētā lēmuma] pieņemšanas spēkā esamību.

173    Tā kā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību akta atcelšana obligāti neietekmē sagatavošanas aktus un atceltā akta aizstāšanai paredzētā procedūra principā var tikt atsākta tieši tajā vietā, kad notika nelikumība (Tiesas 1998. gada 12. novembra spriedums lietā C‑415/96 Spānija/Komisija, Recueil, I‑6993. lpp., 31. un 32. punkts, un 2002. gada 15. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp, 73. punkts; skat. Vispārējās tiesas 1998. gada 15. oktobra spriedumu lietā T‑2/95 Industrie des poudres sphériques/Padome, Recueil, II‑3939. lpp., 91. punkts, un 2010. gada 25. jūnija spriedumu lietā T‑66/01 Imperial Chemical Industries/Komisija, Krājums, II‑2631. lpp., 125. punkts un tajā minētā judikatūra), ir uzskatāms, ka iepriekš 21. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās SP u.c./Komisija nav ietekmējis paziņojuma par iebildumiem un paziņojuma par papildu iebildumiem tiesiskumu un ka Komisija pamatoti varēja procedūru atsākt tieši tajā vietā, kad notika nelikumība, proti, 2002. gada lēmuma pieņemšanas brīdī.

174    Otrkārt, jāatgādina, ka 2008. gada 30. jūnijā Komisija prasītājai un citiem attiecīgajiem uzņēmumiem arī nosūtīja vēstuli, tos informējot par savu nodomu atkārtoti pieņemt lēmumu, grozot juridisko pamatu salīdzinājumā ar to, kuru tā bija izvēlējusies 2002. gada lēmumam. Šajā vēstulē, kurā nav formulēti iebildumi pret tās adresātiem uzņēmumiem, Komisija norādīja savu nodomu atkārtoti pieņemt lēmumu pēc 2002. gada lēmuma atcelšanas ar iepriekš 21. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās SP u.c./Komisija un atkārtoja savus apsvērumus par lex mitior principu, piebilstot, ka EOTKL 65. panta 2. punkta piemērošanas joma ir šaurāka nekā EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas joma. Šajā sakarā tā norādīja, tāpat kā tā bija minējusi paziņojuma par papildu iebildumiem 6. punktā, ka šajā lietā tomēr neviena no šīm divām tiesību normām nav piemērojama. Pat savā atbildē uz šo vēstuli prasītāja nav nedz izteikusi apsvērumus, nedz sniegusi pierādījumus tam, ka EKL 81. panta 3. punktā paredzētie izņēmuma nosacījumi būtu izpildīti.

175    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāja nevar apgalvot, ka tās tiesības uz aizstāvību tikušas pārkāptas tāpēc, ka nav ticis jautāts tās viedoklis par EOTKL 65. panta un EKL 81. panta “analīzi un kopīgu īstenošanu”.

176    Otrām kārtām, prasītāja nevar apgalvot, ka Komisijas 2008. gada 30. jūnija vēstule nevar tikt uzskatīta par spēkā esošu paziņojumu par iebildumiem tāpēc, ka tā neatbilst nosacījumiem, jo tostarp ir ārkārtīgi īsa un tajā paredzēts viena mēneša termiņš atbildes sniegšanai uz to, tādējādi atkāpjoties no divu mēnešu termiņa, kāds parasti tiek paredzēts atbildes sniegšanai uz paziņojumu par iebildumiem.

177    Jānorāda – tāpat, kā to darījusi Komisija, un kā jau norādīts iepriekš 174. punktā –, ka 2008. gada 30. jūnija vēstule neietvēra jaunus iebildumus, bet bija domāta, lai attiecīgos uzņēmumus informētu par Komisijas nodomu atkārtoti pieņemt lēmumu pēc juridiskā pamata labošanas. Saskaņā ar judikatūru, ja pēc lēmuma konkurences jomā atcelšanas Komisija izvēlas labot konstatēto pārkāpumu vai pārkāpumus un pieņemt identisku lēmumu, kurā netiks pieļauti šie pārkāpumi, šis lēmums attiecas uz tiem pašiem iebildumiem, par kuriem uzņēmumi jau ir izteikušies (iepriekš 173. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 98. punkts).

178    Tā kā 2008. gada 30. jūnija vēstule nebija paziņojums par iebildumiem, kas turklāt izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 6., 122., 123., 390. un 391. apsvēruma, prasītājas argumentiem, ka, pirmkārt, Komisija esot pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību, tai piešķirot tikai viena mēneša termiņu apsvērumu sniegšanai, un ka, otrkārt, šāds paziņojums esot pārāk īss, nav nozīmes.

179    Trešām kārtām, prasītāja apgalvo, ka tās tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas, jo Komisija neesot sagaidījusi, līdz prasītāja izteiks savu nostāju, tai nosūtīdama informācijas pieprasījumu par tās apgrozījumu pat vēl pirms pašas Komisijas noteiktā termiņa apsvērumu sniegšanai beigām. Šāds pieprasījums parasti esot “pēdējais posms” pirms lēmuma pieņemšanas.

180    Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Komisijai nebija pienākuma sagaidīt attiecīgo uzņēmumu apsvērumus pirms informācijas pieprasījumu nosūtīšanas tiem atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. punktam. Turpinot, ar to vien, ka Komisija prasītājai nosūtījusi informācijas pieprasījumu 2008. gada 24. jūlijā, proti, tajā pašā dienā, kad šī pēdējā tai nosūtīja savus apsvērumus par 2008. gada 30. jūnija vēstuli, nevar tikt pierādīts, ka Komisija nav ņēmusi vērā argumentus, kurus prasītāja izteikusi minētajos apsvērumos. Prasītājas apgalvojumam turklāt ir pretrunā tas, ka Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 388.–394. apsvērumā expressis verbis atbildēja uz apsvērumiem, kurus attiecīgie uzņēmumi pauduši, atbildot uz 1998. gada 30. jūnija vēstuli.

181    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasītājas argumentam par apgalvoto Vispārējās tiesas argumentācijas iepriekš 131. punktā minētajā spriedumā lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija un iepriekš 124. punktā minētajā spriedumā lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija nepiemērojamību šajā lietā nav nozīmes. Vispirms no iepriekš minētā izriet, ka prasītājai šajā lietā netika liegtas procesuālās garantijas. Turpinot, Komisijai nebija pienākuma prasītājai nosūtīt jaunu paziņojumu par iebildumiem. Visbeidzot, prasītāja kļūdaini apgalvo, ka tā nevarēja izteikt apsvērumus par EOTKL 65. panta un EKL 81. panta analīzi un kopīgu īstenošanu.

182    No tā izriet, ka trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par otro daļu – kļūdu tiesību piemērošanā, ko veido EOTKL 65. panta 1. punkta kā tādas tiesību normas, kas ir labvēlīgāka nekā EKL 81. pants, piemērošana

183    Šī pamata otrās daļas ietvaros prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, piemērodama EOTKL 65. panta 1. punktu, nevis EKL 81. panta 1. punktu. Komisija, šķiet, esot uzskatījusi par pašsaprotamu, ka lex mitior šajā lietā ir EOTKL 65. panta 1. punkts, kaut arī EKL 81. panta 1. punktā salīdzinājumā ar EOTKL 65. panta 1. punktu ir paredzēts papildu nosacījums par ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm.

184    Prasītāja šajā ziņā apstrīd Komisijas vērtējumu, ka pārkāpums, par kuru Komisija tai pārmet, katrā ziņā varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tā uzskata, ka nosacījumi, kurus Komisija noteikusi Pamatnostādnēs par [EKL] 81. un 82. pantā ietverto jēdzienu “ietekme uz tirdzniecību” (OV 2004, C 101, 81. lpp.), lai atzītu, ka ir izpildīts kritērijs par kaitējumu tirdzniecībai starp dalībvalstīm, šajā lietā nebija izpildīti.

185    Ievadam, ņemot vērā šā sprieduma 169.–175. punktu, ir jānoraida prasītājas arguments, ka tiesības uz aizstāvību būtu pārkāptas tāpēc, ka netika uzsākts jauns process, lai pārliecinātos par attiecīgās aizliegtās vienošanās sekām.

186    Jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka lēmums, nolīgums vai prakse var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm tikai tad, ja, ņemot vērā objektīvu faktisko un tiesisko apstākļu kopumu, ar pietiekamu iespējamības pakāpi var paredzēt, ka tie tieši vai netieši, faktiski vai potenciāli ietekmē tirdzniecības plūsmas dalībvalstu starpā tādējādi, ka tas var negatīvi ietekmēt vienotā, starp valstīm izveidotā tirgus mērķu īstenošanu. Turklāt šī ietekme nedrīkst būt nebūtiska (skat. Tiesas 2006. gada 23. novembra spriedumu lietā C‑238/05 Asnef-Equifax un Administración del Estado, Krājums, I‑11125. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2009. gada 24. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑125/07 P, C‑133/07 P, C‑135/07 P un C‑137/07 P Erste Group Bank u.c./Komisija, Krājums, I‑8681. lpp., 36. punkts).

187    Tādējādi ietekme uz Kopienas iekšējo tirdzniecību parasti izriet no vairāku apstākļu apvienojuma, katrs no kuriem atsevišķi var arī nebūt noteicošs. Lai pārbaudītu, vai aizliegtā vienošanās būtiski ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, tas ir jāpārbauda tās ekonomiskajā un tiesiskajā kontekstā (iepriekš 186. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Erste Group Bank u.c./Komisija, 37. punkts; skat. iepriekš 186. punktā minēto spriedumu lietā Asnef‑Equifax un Administración del Estado, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

188    Turklāt Tiesa jau ir nospriedusi, ka apstāklis, ka aizliegtā vienošanās ir bijusi par preču tirdzniecību tikai vienā dalībvalstī, nav pietiekams, lai izslēgtu varbūtību, ka tirdzniecība starp dalībvalstīm varētu tikt ietekmēta. Proti, aizliegtās vienošanās, kas attiecas uz visu dalībvalsts teritoriju, sekas savas būtības dēļ izpaužas kā tirgus sadalīšanas valsts mērogā pastiprināšana, šādi kavējot EK līguma vēlamo ekonomisko savstarpējo mijiedarbību (skat. iepriekš 186. punktā minētos spriedumus apvienotajās lietās Erste Group Bank u.c./Komisija, 38. punkts, un lietā Asnef‑Equifax un Administración del Estado, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

189    Jānorāda, ka, noteikdama lex mitior, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 373.–375. un 385.–387. apsvērumā balstījās uz šādiem faktiem: a) attiecīgā aizliegtā vienošanās attiecās uz visu Itālijas teritoriju, kurā aizliegtās vienošanās pastāvēšanas laikā tika saražoti 29–43 % no visa Kopienā saražotā stiegrojuma apaļtērauda; b) eksporta (no Itālijas) īpatsvars attiecībā pret kopējām piegādēm (piegādes Itālijā un eksports) vienmēr ir bijis būtisks (6–34 % pārkāpuma laikposmā); c) apstākļi, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, uzņēmumu apvienības Federacciai dalības dēļ no 1989. gada decembra līdz 1998. gada jūlijam aizliegtās vienošanās ietekme attiecās uz visiem Itālijas stiegrojuma apaļtērauda ražotājiem un, otrkārt, tad, kad Federacciai tajā vairs nepiedalījās, aizliegtā vienošanās katrā ziņā attiecās uz galvenajiem Itālijas uzņēmumiem, kuru kopējā tirgus daļa bija 80 %; d) vismaz divi nozīmīgi uzņēmumi, kas bija aizliegtās vienošanās dalībnieki, bija aktīvi arī kā ražotāji vismaz vienā citā stiegrojuma apaļtērauda ģeogrāfiskajā tirgū; e) aizliegto vienošanos raksturoja arī tas, ka tās mērķis kā ražošanas pagaidu saskaņotai samazināšanai ekvivalents pasākums bija saskaņots eksports ārpus Itālijas teritorijas, un f) Itālijas daļa tirdzniecībā Kopienas iekšienē svārstījās no 32,5 % 1989. gadā līdz 18,1 % 2000. gadā, ar minimumu 13,4 % apmērā 1998. gadā. Prasītāja šos faktus nav apstrīdējusi.

190    Pirmkārt, ņemot vērā iepriekš 188. punktā minēto judikatūru, prasītājas arguments, ka attiecīgo ģeogrāfisko tirgu šajā lietā esot veidojusi vienīgi Itālijas teritorija, nevar tikt pieņemts.

191    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka nepastāv neviens pierādījums par to, ka tā un citas apstrīdētā lēmuma adresātes sabiedrības būtu apspriedušas citās dalībvalstīs praktizētās cenas, nedz arī, ka tās būtu uzraudzījušas konkurentu rīcību ārvalstīs vai izdarījušas uz tiem pret konkurenci vērstu spiedienu. Šādam argumentam tomēr nav nozīmes, jo, ņemot vērā, ka ietekmes uz tirdzniecību jēdziens aptver potenciālo ietekmi, nav noteicoši zināt, vai uzņēmumi, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieki, nosaka pasākumus, kuru mērķis ir sevi pasargāt no citu dalībvalstu konkurentiem (skat. Pamatnostādņu par [EKL] 81. un 82. pantā ietverto jēdzienu “ietekme uz tirdzniecību” 79. un 80. punktu).

192    Treškārt, prasītāja apgalvo, ka reāla vai potenciāla kaitējuma pastāvēšana ir atkarīga arī no dabiskajām barjerām darījumiem tirgū. Šajā lietā šīs barjeras veidojot ārkārtīgi zemais darījumu ar stiegrojuma apaļtēraudu potenciāls atšķirīgo atbilstības noteikšanas normu dēļ. Ārvalstu uzņēmumu izvēle nereģistrēties Itālijā tādējādi izrietot no tā, ka tirgiem ir valsts mērogs, nevis no pret konkurenci vērstas prakses. Šajā ziņā uzskatāms – tāpat kā uzskata Komisija –, ka noteikumu par atbilstības noteikšanu atšķirības nevarēja būt pietiekama barjera, lai izslēgtu potenciālo kaitējumu, jo, neraugoties uz šīm atšķirībām, eksporta no Itālijas līmenis un eksporta īpatsvars attiecībā pret kopējām piegādēm aplūkotajā laikposmā bija augsts.

193    Ceturtkārt, prasītāja norāda, ka Komisijas apgalvojums apstrīdētā lēmuma preambulas 375. un nākamajos apsvērumos, saskaņā ar kuru esot noticis saskaņots eksports ārpus Itālijas teritorijas, jāsaista ar apstrīdētā lēmuma preambulas 183. apsvērumā ietverto apgalvojumu, ka saskaņotais eksports neietvēra Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dalībvalstis. Šāds apgalvojums, pieņemot, ka tas būtu pierādīts, tomēr, ņemot vērā iepriekš 189. punktā atgādinātos faktus, neļaujot pierādīt iespējamo ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm neesamību.

194    Piektkārt, prasītājas norāde par to, ka lēmuma par grozījumiem pieņemšanas brīdī jau bija spēkā LESD, kura 101. panta 1. punktā ir paredzēts sodīt tikai par dalību tādās aizliegtās vienošanās, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, ir neefektīva, jo EKL 81. panta 1. punkta formulējums ir identisks LESD 101. panta 1. punkta formulējumam.

195    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, uzskatīdama, ka šajā lietā EKL 81. panta 1. punkta piemērošana nav labvēlīgāka par EOTKL 65. panta 1. punkta piemērošanu, Komisija nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesību piemērošanā. Tādējādi trešā pamata otrā daļa ir jānoraida.

196    No tā izriet, ka trešais pamats ir noraidāms kopumā.

 Par ceturto pamatu – pierādījumu neesamību un materiālo tiesību kļūdainu piemērošanu

197    Prasītāja apgalvo, ka, to atzīstot par vainojamu pārkāpumā ar viena uzņēmuma Lucchini‑SP starpniecību attiecībā uz visu pārkāpuma ilgumu, proti, no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 7. jūnijam, Komisija esot pārkāpusi EOTKL 65. panta 1. punktu. Komisija, attiecībā uz ekonomiskās vienības pierādīšanu nenošķirdama trīs pārkāpuma laikposmus, proti, vispirms – laikposmu no 1989. gada 6. decembra līdz 1991. gada 5. martam, tad – laikposmu no 1991. gada 5. marta līdz 1997. gada 31. oktobrim un, visbeidzot, laikposmu no 1997. gada [31.] oktobra līdz 2000. gada 27. jūnijam, esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Komisija arī neesot pareizi noteikusi “juridiskās pēctecības attiecības” starp pirmo Siderpotenza, Lucchini Siderurgica, SP un prasītāju.

198    Ievadam jāatgādina, ka Savienības konkurences tiesības attiecas uz uzņēmumu darbību un uzņēmuma jēdziens ietver jebkuru vienību, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un tās finansēšanas veida (Tiesas 2007. gada 11. decembra spriedums lietā C‑280/06 ETI u.c., Krājums, I‑10893. lpp., 38. punkts; 2009. gada 10. septembra spriedums lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, I‑8237. lpp., 54. un 55. punkts, un iepriekš 77. punktā minētais spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 53. punkts).

199    Eiropas Savienības tiesa tāpat ir precizējusi, ka šajā kontekstā uzņēmuma jēdziens ir jāsaprot kā ekonomiskas vienības apzīmējums, pat ja juridiski šo ekonomisko vienību veido vairākas fiziskas vai juridiskas personas (Tiesas 2006. gada 14. decembra spriedums lietā C‑217/05 Confederación Española de Empresarios de Estaciones de Servicio, Krājums, I‑11987. lpp., 40. punkts, un iepriekš 77. punktā minētais spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 53. punkts).

200    Tādējādi tā ir uzsvērusi, ka konkurences tiesību normu piemērošanas vajadzībām formāla divu sabiedrību nošķirtība, kas izriet no tā, ka tās ir atsevišķas juridiskās personas, nav izšķiroša un ka nozīme ir tam, vai to rīcībai tirgū ir vai nav vienots raksturs. Tāpēc var būt nepieciešams noteikt, vai divas sabiedrības, kas ir atsevišķas juridiskās personas, veido tādu vienu un to pašu uzņēmumu vai ekonomisko vienību vai tiem pieder, kas īsteno vienotu rīcību tirgū (Tiesas 1972. gada 14. jūlija spriedums lietā 48/69 Imperial Chemical Industries/Komisija, Recueil, 619. lpp., 140. punkts, un Vispārējās tiesas 2005. gada 15. septembra spriedums lietā T‑325/01 DaimlerChrysler/Komisija, Krājums, II‑3319. lpp., 85. punkts).

201    Ja šāda ekonomiska vienība pārkāpj konkurences tiesību normas, tai saskaņā ar personiskās atbildības principu ir jāatbild par šo pārkāpumu (skat. iepriekš 198. punktā minētos spriedumus lietā ETI u.c., 39. punkts, un lietā Akzo Nobel u.c../Komisija, 56. punkts, kā arī iepriekš 77. punktā minēto spriedumu lietā Elf Aquitaine/Komisija, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

202    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru principā fiziskajai vai juridiskajai personai, kas vadīja attiecīgo uzņēmumu pārkāpuma izdarīšanas laikā, ir pienākums par to atbildēt, pat ja lēmuma, ar ko tiek konstatēts pārkāpums, pieņemšanas dienā tā vairs neatbild par uzņēmuma vadību (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumi lietā C‑248/98 P KNP BT/Komisija, Recueil, I‑9641. lpp., 71. punkts; lietā C‑279/98 P Cascades/Komisija, Recueil, I‑9693. lpp., 78. punkts, un lietā C‑286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, Recueil, I‑9925. lpp., 37. punkts, kā arī iepriekš 130. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 143. punkts).

203    Attiecībā uz jautājumu, kādos apstākļos vienība, kas nav izdarījusi pārkāpumu, var tomēr tikt sodīta par to, Tiesai ir bijusi iespēja paskaidrot, ka šāds gadījums ir tad, ja vienība, kas ir izdarījusi pārkāpumu, ir beigusi pastāvēt juridiski vai saimnieciski, jo sods, kas piemērots uzņēmumam, kurš vairs neveic saimniecisko darbību, var zaudēt savu preventīvo iedarbību (iepriekš 198. punktā minētais spriedums lietā ETI u.c., 40. punkts, un iepriekš 130. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 144. punkts).

204    Turpinājumā ir jānorāda, ka, ja nebūtu paredzēta nekāda cita iespēja piemērot sodus citai saimnieciskai vienībai, nevis tai, kas ir izdarījusi pārkāpumu, uzņēmumi varētu izvairīties no sodiem tikai tāpēc, ka to identitāte ir mainīta restrukturizācijas, cesiju vai citu juridisku vai organizatorisku izmaiņu rezultātā. Tādējādi tiktu apdraudēts mērķis vērsties pret konkurences tiesību normām pretēju rīcību un novērst tās atkārtošanu ar preventīvu sankciju palīdzību (skat. iepriekš 198. punktā minēto spriedumu lietā ETI u.c., 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

205    Tādējādi, pirmkārt, ja laikā no pārkāpuma izdarīšanas brīža līdz brīdim, kad attiecīgajam uzņēmumam par to ir jāatbild, persona, kas ir atbildīga par šī uzņēmuma vadību, juridiski ir beigusi pastāvēt, vispirms ir jānosaka visi materiālie resursi un cilvēkresursi, kas sekmējuši pārkāpuma izdarīšanu, lai pēc tam identificētu personu, kas ir kļuvusi atbildīga par visu attiecīgo aktīvu un personāla vadību, lai novērstu, ka uzņēmums var izvairīties no atbildības tāpēc, ka persona, kas bija atbildīga par uzņēmuma vadību pārkāpuma izdarīšanas brīdī, ir pazudusi (Vispārējās tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedums apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, II‑931. lpp., 953. punkts; šajā ziņā skat. arī Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑297/98 P SCA Holding/Komisija, Recueil, I‑10101. lpp., 27. punkts).

206    Otrkārt, visas saimnieciskās darbības vai tās daļu nodošanas no vienas juridiskas vienības otrai gadījumā atbildība par sākotnēji pastāvējušā komersanta izdarīto pārkāpumu attiecīgās darbības ietvaros var tikt piedēvēta jaunajam komersantam, ja tas kopā ar sākotnēji pastāvējušo komersantu veido vienu saimniecisko vienību konkurences noteikumu izpratnē, un tas tā ir pat tad, ja sākotnēji pastāvējušais komersants joprojām turpina pastāvēt kā juridiska vienība (šajā ziņā skat. iepriekš 165. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 354.–359. punkts; Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 131.–133. punkts, un iepriekš 131. punktā minēto spriedumu lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, 109. punkts).

207    Šāda soda īstenošana it īpaši ir pieļaujama, ja šīs vienības kontrolē viena un tā pati persona un, ievērojot tās saistošās ciešās saimnieciskās un organizatoriskās saites, tiek piemērotas būtībā tās pašas komerciālās vadlīnijas. Tas it īpaši attiecas uz pārstrukturēšanu sabiedrību grupas ietvaros, ja sākotnēji pastāvējušais komersants ne vienmēr beidz pastāvēt juridiski, bet vairs neveic nekādu nozīmīgu saimniecisko darbību attiecīgajā tirgū. Proti, ja sākotnējo un jauno uzņēmuma, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieks, īpašnieku vieno strukturāla saikne, attiecīgās personas no savas atbildības par aizliegto vienošanos var izvairīties – visviens, apzināti vai neapzināti – ar tām pieejamu juridiskas pārveides iespēju palīdzību (skat. iepriekš 131. punktā minēto spriedumu lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, 110. punkts un tajā minētā judikatūra).

208    Šis pamats ir jāaplūko, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus.

209    Pirmām kārtām, prasītāja apgalvo, ka laikposmā no 1989. gada 6. decembra līdz 1991. gada 5. martam pirmo Siderpotenza kontrolēja Leali. Lucchini, kas sākumā bija mazākuma akcionāre un tad akcionāre, kurai piederēja 50 % akciju (atlikušie 50 % piederēja Leali), nebija iesaistīta ne pirmās Siderpotenza vispārējā vadībā, ne arī komerciālajā vadībā, kas bija uzticētas Leali. Atšķirībā no Leali Lucchini neražoja stiegrojuma apaļtēraudu un tai šajā nozarē nebija ne zinātības, ne kādas tirgus daļas. Vispārējā vadība un komerciālās daļas vadība bija uzticētas ar Leali saistītai personai. Visbeidzot, pirmā Siderpotenza nekad neesot tikusi iekļauta Leali gada pārskatos.

210    Kā Komisija norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 541. apsvērumā un 592. zemsvītras piezīmē, Lucchini Siderurgica un Lucchini atzīšanas par vainojamām par pirmās Siderpotenza darbībām pamatā ir juridiskā pēctecība starp pirmo Siderpotenza, no vienas puses, un Lucchini Siderurgica un Lucchini, no otras puses. Prasītājas arguments tādējādi ir balstīts uz kļūdainu premisu, ka Komisija esot uzskatījusi, ka tā ir īstenojusi faktisku kontroli pār pirmo Siderpotenza.

211    Ņemot vērā iepriekš 205. punktā minēto judikatūru un tā kā prasītāja neapstrīd, ka pirmās Siderpotenza materiālos un cilvēkresursus izmantoja Lucchini Siderurgica, sākot ar brīdi, kad pirmā tika pievienota otrajai 1991. gada 5. martā, Komisija pamatoti uzskatīja, ka Lucchini Siderurgica bija pirmās Siderpotenza juridiskā pēctece.

212    Replikā izteiktais prasītājas arguments, ka, šādi rīkodamās, Komisija esot pārkāpusi personiskās atbildības principu, nevar tikt atbalstīts. Proti, no Komisijas secinājumiem izriet, ka iepriekš 209. punktā minētajā laikposmā attiecīgo pārkāpumu izdarīja pirmā Siderpotenza. Šajā ziņā, lai gan ir taisnība, ka apstāklis, ka meitasuzņēmumam ir atšķirīga juridiskā personība, nav pietiekams, lai noraidītu iespēju, ka par tā rīcību tiek atzīts par vainojamu mātesuzņēmums, Tiesa tomēr ir nospriedusi, ka Komisijai principā nav pienākuma vispirms veikt šādu pārbaudi, pirms tā var vērsties pret uzņēmumu, kas ir pārkāpuma izdarītājs, pat ja tajā – kā juridiskajā personā – ir notikušas izmaiņas. Personiskās atbildības principam nekādi pretrunā nav tas, ka Komisija vispirms paredz noteikt sankcijas šim pēdējam minētajam uzņēmumam, pirms tiek izpētīts, vai, iespējams, pārkāpumā par vainojamu var tikt atzīts mātesuzņēmums. Ja tas būtu citādi, Komisijas izmeklēšanas tiktu nozīmīgi apgrūtinātas ar nepieciešamību katras uzņēmuma kontroles pārejas gadījumā pārbaudīt, cik lielā mērā par tā veiktajām darbībām var tikt vainots tā agrākais mātesuzņēmums (iepriekš 186. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Erste Group Bank u.c./Komisija, 81. un 82. punkts).

213    Tā kā Komisija tiesiski varēja sodīt pirmo Siderpotenza par attiecīgajām darbībām un par vainojamu atzīt Lucchini Siderurgica kā pirmās Siderpotenza juridisko pēcteci, Komisijai nebija pienākuma noteikt, vai par pirmās Siderpotenza darbībām varētu tikt vainota Leali. Prasītājas argumenti par Leali faktisko kontroli pār pirmo Siderpotenza tādējādi ir neefektīvi (šajā ziņā skat. iepriekš 186. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Erste Group Bank u.c./Komisija, 85. punkts).

214    Otrām kārtām, attiecībā uz laikposmu no 1991. gada 5. marta, kad pirmā Siderpotenza tika pievienota Lucchini Siderurgica, līdz 1997. gada 31. oktobrim, kad Lucchini Siderurgica cedēja “stiegrojuma apaļtērauda” darbības virzienu jaunajai Siderpotenza, prasītāja atzīst, ka tā bija Lucchini Siderurgica vairākuma akcionāre. Tomēr tā apstrīd, ka šāds akcionāra statuss varētu būt pamats jebkādai atbildības prezumpcijai.

215    Jāuzsver, ka, lai prasītāju atzītu par vainojamu par Lucchini Siderurgica darbībām, Komisija – kā izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 540. apsvēruma – balstījās nevis uz kādu prezumpciju par prasītājas kontroli pār Lucchini Siderurgica laikā no 1991. gada līdz 1997. gadam, bet gan uz juridiskās pēctecības principu, kāds tas atgādināts iepriekš 205. punktā. Tādējādi apstrīdētā lēmuma preambulas 541. apsvērumā Komisija norādīja, ka bija acīmredzami, ka Lucchini Siderurgica bija pirmās Siderpotenza juridiskā pēctece pēc apvienošanās, pievienojoties 1991. gada 5. martā, un ka Lucchini tādā pat veidā bija kļuvusi par Lucchini Siderurgica juridisko pēcteci pēc 1998. gada 1. decembrī notikušās apvienošanās pievienojoties. Komisija piebilda, ka Potencas rūpnīcai piesaistītie un Lucchini Siderurgica pārvaldītie materiālie un cilvēkresursi grupas ietvaros tika nodoti jaunajai Siderpotenza pēc tās izveidošanas 1997. gadā (skat. arī šā sprieduma 28.–31. punktu). Tā kā Komisija nav balstījusies uz apgalvoto prezumpciju par atbildību, kas izrietot no Lucchini kā Lucchini Siderurgica vairākuma akcionāres statusa, prasītājas arguments ir arī neefektīvs. Identisks secinājums ir jāizdara par prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru 1998. gada 2. janvāra pilnvarojuma līgums nepierādot strukturālo saikni starp Lucchini un SP laikā no 1991. gada līdz 1997. gadam.

216    Turklāt argumentu par laikposmu no 1991. gada 5. marta līdz 1997. gada 31. oktobrim ietvaros prasītāja ir apgalvojusi arī, ka pretēji Komisijas apgalvotajam apstrīdētā lēmuma preambulas 540. apsvērumā tās solidārā atbildība ar SP nevar tikt secināta no tā, ka Lucchini ģimenei bija daļas šo abu sabiedrību kapitālā. Prasītājai šajā ziņā esot pierādījumi, kas ļaujot atspēkot apstrīdētā lēmuma preambulas 538. apsvērumā ietverto “aptuveno” sarakstu. Tā kā minētajā apsvērumā ietvertie fakti ir vērsti uz to, lai pierādītu ekonomiskas vienības pastāvēšanu starp prasītāju un jauno Siderpotenza, kas tika izveidota vienīgi 1997. gadā, tie tiks aplūkoti vēlāk.

217    Trešām kārtām, prasītāja apgalvo, ka attiecībā uz laikposmu no 1997. gada [31.] ktobra līdz 2000. gada 27. jūnijam apstāklis, ka jaunās Siderpotenza akcijas piederēja Lucchini Siderurgica (līdz brīdim, kad šī pēdējā tika pievienota prasītājai), prasītājai un citām Lucchini ģimenei piederošām sabiedrībām, kā arī tas, ka dažas no izmaksām bija kopīgas, neveidojot pietiekamus netiešus pierādījumus, kas ļautu pierādīt, ka starp prasītāju un SP pastāvēja ekonomiskā vienība.

218    Šajā ziņā jāatgādina, ka, lai atzītu, ka prasītāja un SP ir solidāri atbildīgas par iepriekš 217. punktā norādīto laikposmu, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 538. punktā atsaucās tostarp uz šādiem faktiem:

–        to, ka Lucchini ģimenei piederēja SP un Lucchini kapitāls;

–        to, ka Lucchini un SP personāls vairākos gadījumos pārklājās;

–        tāda pilnvarojuma līguma pastāvēšanu, pamatojoties uz kuru SP tostarp apņēmās pārdošanas līgumos ar klientiem ievērot nosacījumus par apjomiem, cenām un samaksas termiņiem, kurus Lucchini noteica ar pašiem klientiem;

–        to, ka 1999. gada novembrī izlemtās organizatoriskās izmaiņas attiecībā uz darbības nozari, kas saistīta ar stiegrojuma apaļtēraudu, tika formāli noteiktas Lucchini komercdirektora paziņojumā toreizējam Lucchini vadītāja vietniekam (pašreizējam vadītājam);

–        to, ka 1999. gada 9. marta rēķins par restorānu, kurā notika īpašnieku sanāksme, kurā piedalījās Lucchini komercdirektors, ir izrakstīts Lucchini vārdā un iegrāmatots šī komercdirektora atskaitē Lucchini par izdevumiem;

–        to, ka atbildīgo Lucchini amatpersonu uzraudzībā tika sastādīti ikmēneša ziņojumi (“Area 20”) par stiegrojuma apaļtēraudu;

–        Lucchini 2000. gada 28. februāra iekšējo dokumentu par “Itālijas stiegrojuma apaļtērauda tirgus reorganizācijas iespēju”, kurā Lucchini ir minēta kā viena no stiegrojuma apaļtērauda ražotājiem;

–        to, ka viens no dažādo paziņojumu par stiegrojuma apaļtēraudu adresātiem vai dažādu stiegrojuma apaļtēraudam veltīto tikšanos dalībniekiem laikposmā no 1997. gada novembra līdz 2000. gadam bija Lucchini komercdirektors;

–        šādu apgalvojumu, kurš 2000. gada 9. oktobrī bija atrodams Lucchini interneta lapā, sadaļā “Stiegrojuma apaļtērauds”: “Siderpotenza, kas ir Lucchini grupas uzņēmums, ražo stiegrojuma apaļtēraudu”.

219    Pirmkārt, prasītāja atgādina, ka tas, ka Lucchini ģimene kontrolēja akcijas, nav pietiekams pierādījums par faktiskas ekonomiskās vienības starp to un SP pastāvēšanu. Tā apgalvo, ka tai nekad nav piederējis vairākums SP akciju un ka abu sabiedrību akcionāri esot bijuši atšķirīgi.

220    Vispirms, kā Komisija norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 540. apsvērumā, “šīs lietas īpatnība ir, ka visā pārkāpuma laikposmā nepastāvēja tieša akciju kontrole starp Lucchini [..] un [jauno] Siderpotenza [..], bet gan kopīga abu sabiedrību akciju kontrole no Lucchini ģimenes puses”.

221    Turpinājumā jāatzīst, ka prasītāja neapstrīd, ka attiecīgajā laikposmā pār prasītāju un Siderpotenza pastāvēja kontrole, kuru tieši vai netieši īstenoja Lucchini ģimenē ietilpstošās fiziskās vai tai piederošās juridiskās personas, bet vienīgi apgalvo, ka tai un Siderpotenza bija atšķirīgi akcionāri. Turklāt Lucchini ģimenē ietilpstošu fizisko vai tai piederošu juridisko personu īstenotu abu sabiedrību pamatkapitāla kontroli apstiprina pašas prasītājas iesniegts dokuments.

222    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka arī personāla pārklāšanās pastāvēšana nevarot būt šāds pierādījums, jo šāda pārklāšanās esot raksturīga jebkurai sabiedrību grupai un ir vienīgi piederības tai pašai sabiedrību grupai dabiskas sekas.

223    Jāatzīst, ka Komisija – kas pati apstrīdētā lēmuma preambulas 540. apsvērumā atgādināja, ka ar to vien, ka divu atsevišķu sabiedrību pamatkapitāls pieder vienai un tai pašai personai vai ģimenei, pašu par sevi nav pietiekami, lai pierādītu, ka starp šīm divām sabiedrībām pastāv ekonomiska vienība, – pamatoti uzskatīja, ka šādas ekonomiskas vienības pastāvēšana var izrietēt no virknes faktoru.

224    Starp šiem faktoriem var būt apstāklis, ka noteiktas personas veica atbildīgas funkcijas vienlaicīgi SP un Lucchini ietvaros. No judikatūras izriet, ka galveno funkciju veikšana dažādu sabiedrību pārvaldes struktūrvienībās ir apstāklis, kas jāņem vērā, nosakot, vai pastāv šo sabiedrību ekonomiska vienība (Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 119. un 120. punkts). Šajā lietā prasītāja neapstrīd, ka vienām un tām pašām personām bija nozīmīgi amati tās sabiedrībā un SP un ka šīs pašas personas piedalījās sanāksmēs aizliegtās vienošanās ietvaros. Prasītājas apgalvojums, ka attiecīgās personas ieņēma amatus arī citās Lucchini grupas sabiedrībās un ka prasītāja tās nebija tieši iecēlusi, nevar likt apšaubīt šo secinājumu.

225    Treškārt, arī apstāklim, ka Lucchini neesot ražojusi stiegrojuma apaļtēraudu, nav nozīmes, jo tas, ka juridiskā persona pati ražo produktu, kas ir aizliegtās vienošanās priekšmets, nav noteicošs atzīšanai par vainojamu par darbībām, ar kurām tiek pārkāpts EOTKL 65. pants. Nozīme ir tam, ka attiecīgā juridiskā persona veic darbību EOTKL 80. panta izpratnē. Turklāt, pat ja prasītāja tieši neražoja stiegrojuma apaļtēraudu, jo šī darbība grupas ietvaros bija deleģēta jaunajai Siderpotenza, nav strīda, ka prasītāja to tirgoja.

226    Ceturtkārt, no vēstules, ko Lucchini nosūtījusi Komisijai 2002. gada 7. maijā, izrietot, ka šī sabiedrība personām, kuras strādāja SP, nedeva nekādus norādījumus par šīs pēdējās darbību. Šādu apgalvojumu tomēr apgāž starp prasītāju un jauno Siderpotenza noslēgtais pilnvarojuma līgums, kurā paredzēts, ka šī pēdējā apņemas veikt pasūtījumus, kas atbilst prasītājas ar klientiem un piegādātājiem noteiktajiem nosacījumiem.

227    Piektkārt, prasītāja apgalvo, ka atsauce uz rēķiniem un dokumentiem par izmaksu atlīdzināšanu uz tās firmas papīra nav ekonomiskas vienības pierādījums, jo katra gada beigās, tāpat kā citi rēķini, tie tika attiecināti uz dažādām atsauces sabiedrībām grupas ietvaros. Arī šāds arguments ir jānoraida. Papildus tam, ka 1999. gada 31. marta dokuments par izdevumiem acīmredzami nav tikai vienkārša izmaksu sadale gada beigās, šāds dokuments par to, ka Lucchini sedz izdevumus par aizliegtās vienošanās dalībnieku 1999. gada 9. marta sanāksmi, līdz ar citiem Komisijas savāktajiem faktiem pierāda Lucchini dalību stiegrojuma apaļtērauda tirdzniecības politikas pārvaldībā.

228    Sestkārt, prasītāja apgalvo, ka 1998. gada 2. janvāra pilnvarojuma līgums, kas noslēgts uz gadu un kas līdz ar paralēlo līgumu par pakalpojumu sniegšanu klusējot tika pagarināts uz nākamajiem gadiem, neesot noteicošs, lai atzītu tās ekonomisko vienību ar SP. Attiecībā uz līgumu par pakalpojumu sniegšanu esot jānorāda, ka Lucchini grupa ar sabiedrības Lucchini Servizi Srl starpniecību esot sniegusi tos pašus pakalpojumus citām ar grupu saistītām sabiedrībām, lai gan neesot uzskatāms, ka šī pēdējā minētā sabiedrība ar šīm sabiedrībām veidoja vienotu uzņēmumu.

229    Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka pilnvarojuma līgums un līgums par pakalpojumu sniegšanu par 1997. gadu tika parakstīti 1997. gada 3. novembrī un pagarināti rakstveidā 1998. gada 2. janvārī attiecībā uz 1998. gadu. Tāpat nav strīda, ka pēc tam tie tika pagarināti klusējot.

230    Turpinot, no šo līgumu noteikumiem izriet, ka jaunā Siderpotenza bija atbildīga vienīgi par ražošanu tehniskā ziņā un pastāvīgi nenoteica savu rīcību tirgū. Tā saskaņā ar pilnvarojuma līguma 2. panta 4. punktu jaunā Siderpotenza apņēmās “veikt pasūtījumus atbilstoši līgumu nosacījumiem (apjomi, cenas un samaksas termiņi), kurus ar piegādātājiem un klientiem noteicis pilnvarnieks [Lucchini]”. Tādējādi šie līgumi nevar būt pierādījums par SP un prasītājas strukturālo neatkarību, bet gan, gluži pretēji, ir pierādījums par šo abu sabiedrību veidoto ekonomisko vienību. Apstāklis, ka Lucchini grupa ar sabiedrības Lucchini Servizi starpniecību šos pašus pakalpojumus sniedza citām ar grupu saistītām sabiedrībām, nevar likt apstrīdēt šo secinājumu. Tādējādi prasītājas arguments par to nevar būt sekmīgs.

231    Šajā ziņā apgalvojums, ka SP esot bijusi ražošanas ziņā pilnīgi patstāvīga sabiedrība ar savu organizāciju, kura izmantojusi Lucchini Siderurgica un prasītāju vienīgi tādēļ, lai pret samaksu saņemtu virkni administratīvu un pārvaldības pakalpojumu, un kura izmantojusi Lucchini Siderurgica pakalpojumus savu preču izplatīšanai vienīgi savas darbības sākuma posmā, nav ticams.

232    Septītkārt, prasītāja min vairākus citus apstākļus, kurus Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot ņēmusi vērā.

233    Vispirms – Lucchini grupa esot bijusi iedalīta produktu nozarēs, kuras esot raksturojusi ievērojama pastāvība. Tomēr šis apgalvojums nav tāds, kas spētu pierādīt, ka starp Lucchini un SP nepastāvēja ekonomiska vienība, it īpaši, ņemot vērā pilnvarojuma līguma starp šīm sabiedrībām noteikumus. Turklāt prasītāja ar ikmēneša ziņojumu grupas ietvaros palīdzību bija informēta par darbībām stiegrojuma apaļtērauda nozarē.

234    Turpinot, apstāklis, ka stiegrojuma apaļtērauda preču zīme bija reģistrēta Siderpotenza, nevis Lucchini vārdā un ka ar piemērojamajiem tiesību aktiem noteiktais marķējuma kods ietvēra atsauci vienīgi uz Siderpotenza, nepierāda, ka starp šīm abām sabiedrībām nepastāvēja ekonomiska vienība, bet gan, gluži pretēji, apstiprina vērtējumu, saskaņā ar kuru Siderpotenza bija atbildīga vienīgi par ražošanu tehniskajā ziņā.

235    Visbeidzot, kā izriet no judikatūras, prasītājas un SP pārstāvība administratīvajā procesā un tiesvedībā, kuru īstenoja dažādi juriskonsulti, kuri savas aizstāvības pozīcijas izvēlējās patstāvīgi, nevar atspēkot ekonomiskās vienības starp šīm divām sabiedrībām pastāvēšanu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑144/07, no T‑147/07 līdz T‑150/07 un T‑154/07 ThyssenKrupp Liften Ascenseurs/Komisija, Krājums, II‑5129. lpp., 98. punkts un tajā minētā judikatūra).

236    Astotkārt, kā pamatoti uzsver Komisija, tas, ka ne grupas iekšpusē, ne ārpus tās nepastāvēja jaunās Siderpotenza patiesa autonomija attiecībā pret Lucchini, izriet arī no virknes citu faktoru, kas atrodami lietas materiālos. Tā, piemēram, Lucchini tika uzskatīta par kontaktpunktu attiecībās starp konkurentiem aizliegtās vienošanās ietvaros, un tai tika nosūtīti uzaicinājumi uz pret konkurenci vērstām sanāksmēm, kā arī sarakste par aizliegto vienošanos (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma preambulas 217., 220., 221.–226., 228., 229., 232., 233., 241., 242., 258., 261., 262., 271., 277., 289., 299. un 304. apsvērumu). Turklāt vienā no Federacciai dalībnieku sarakstiem 2000. gadā Lucchini un jaunajai Siderpotenza ir tā pati adrese un tie paši telefona un faksa numuri. Šajā ziņā savā replikā prasītāja apgalvo, lai gan tuvāk nepamatodama šo apgalvojumu, – ka šo secinājumu atspēkojot “citi dokumenti, kas izkopēti no diviem CD‑ROM, kas pievienoti paziņojumam par iebildumiem [..] un kuru kopija ir ietverta C.7. un C.15.–C.34. pielikumā [..], kuru saturs sīkāk ir aprakstīts C.3. pielikumā”. Tomēr jāatzīst, ka prasītājas minētie pielikumi, tāpat kā iepriekš minētie apsvērumi, ir atzīti par nepieņemamiem (skat. iepriekš 66.–68. punktu).

237    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ceturtais pamats ir jānoraida.

3.     Par prasījumiem par naudas soda apmēra samazināšanu

 Ievada apsvērumi

238    Jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisijai ir plaša novērtējuma brīvība attiecībā uz naudas sodu aprēķina metodi. Šajā aprēķina metodē, kas ir aprakstīta 1998. gada pamatnostādnēs, ir iekļauti dažādi elastības elementi, kas Komisijai ļauj izmantot tai piešķirto novērtējuma brīvību atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktam (šajā ziņā skat. iepriekš 164. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, 112. punkts un tajā minētā judikatūra).

239    Savienības konkurences tiesību pārkāpumu smagums ir jānosaka, pamatojoties uz ļoti daudziem apstākļiem, tostarp konkrētajiem lietas apstākļiem, tās kontekstu un naudas sodu preventīvo piemērojamību, kaut arī nav izstrādāts saistošs vai izsmeļošs to kritēriju saraksts, kuri būtu obligāti jāņem vērā (Tiesas 2009. gada 19. marta spriedums lietā C‑510/06 P Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, I‑1843. lpp., 72. punkts, un iepriekš 164. punktā minētais spriedums lietā Prym un Prym Consumer/Komisija, 54. punkts).

240    Kā izklāstīts iepriekš 33. punktā, Komisija šajā gadījumā naudas sodu apmēru noteica, piemērojot 1998. gada pamatnostādnēs noteikto metodi.

241    Lai gan 1998. gada pamatnostādnes nevar tikt kvalificētas kā tiesību normas, kas iestādei katrā ziņā ir jāievēro, tajās tomēr ir paredzēta uzvedības norma, kurā norādīta prakse, kas jāievēro, un no kuras katrā atsevišķā gadījumā iestāde nevar atkāpties, nenorādot iemeslus, kuri būtu saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu (skat. iepriekš 224. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 209. punkts un tajā minētā judikatūra, un Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑73/04 Carbone‑Lorraine/Komisija, Krājums, II‑2661. lpp., 70. punkts).

242    Pieņemot šādas uzvedības normas un ar to publikāciju paziņojot, ka turpmāk tā šīs normas piemēros gadījumos, uz kuriem tie attiecas, Komisija pati ierobežo savas novērtējuma brīvības īstenošanu un nedrīkst atteikties no šīm normām, citādi tā attiecīgā gadījumā varētu tikt sodīta par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes princips un tiesiskās noteiktības princips pārkāpumu (skat. iepriekš 224. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 211. punkts un tajā minētā judikatūra, un iepriekš 241. punktā minēto spriedumu lietā Carbone‑Lorraine/Komisija, 71. punkts).

243    Turklāt 1998. gada pamatnostādnēs vispārīgi un abstrakti ir noteikta metodika, kuru Komisija atzinusi sev par saistošu attiecībā uz naudas sodu apmēra noteikšanu, un tādējādi šīs pamatnostādnes nodrošina uzņēmumu tiesisko noteiktību (iepriekš 224. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 211. un 213. punkts).

244    Saskaņā ar 1998. gada pamatnostādnēm metodoloģija, ko piemēro naudas soda apmēra noteikšanai, balstās uz to, ka vispirms tiek noteikta pamatsumma, ko palielina, ņemot vērā atbildību pastiprinošus apstākļus, vai samazina, ņemot vērā atbildību mīkstinošus apstākļus.

245    Saskaņā ar 1998. gada pamatnostādņu 1. punktu pamatsummu nosaka, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un pārkāpuma ilgumu.

246    Attiecībā uz pārkāpuma smaguma novērtējumu 1998. gada pamatnostādņu 1.A punkta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts:

“Novērtējot pārkāpuma smagumu, jāņem vērā tā raksturs, faktiskā ietekme uz tirgu gadījumos, kad to iespējams noteikt, un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apjoms. Tādējādi pārkāpumi tiek grupēti vienā no trim pārkāpumu kategorijām: sīkāki pārkāpumi, smagi pārkāpumi un sevišķi smagi pārkāpumi.”

247    No 1998. gada pamatnostādnēm izriet, ka sīkāki pārkāpumi var būt, piemēram, “tirdzniecības ierobežojumi, parasti vertikāla rakstura, kuriem ir ierobežota ietekme uz tirgu un kuri ietekmē būtisku, bet salīdzinoši ierobežotu Kopienas tirgus daļu” (1998. gada pamatnostādņu 1.A punkta otrās daļas pirmais ievilkums). Attiecībā uz smagiem pārkāpumiem Komisija precizē, ka tie “visbiežāk ir horizontāli vai vertikāli ierobežojumi, kuriem ir tāda pati struktūra kā [sīkākiem pārkāpumiem], tikai tiem ir lielāka ietekme uz tirgu un to ietekme attiecas uz plašām kopējā tirgus jomām”. Tā arī norāda, ka šeit “var būt arī dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana” (1998. gada pamatnostādņu 1.A punkta otrās daļas otrais ievilkums). Kas attiecas uz sevišķi smagiem pārkāpumiem, Komisija norāda, ka tie “parasti ir horizontāli ierobežojumi, piemēram, cenu karteļi un tirgus sadales kvotas vai citāda prakse, kas apdraud vienotā tirgus pienācīgu darbību, piemēram, valstu tirgu sadale un izteikti ļaunprātīga dominējošā stāvokļa izmantošana, ko izdara uzņēmumi, kuriem ir kvazimonopols” (1998. gada pamatnostādņu 1.A punkta otrās daļas trešais ievilkums).

248    Komisija arī precizē, ka, pirmkārt, katrā no minētajām kategorijām, it īpaši attiecībā uz smagiem un sevišķi smagiem pārkāpumiem, piedāvāto naudas sodu apjoms dos iespēju uzņēmumiem piemērot diferencētu pieeju, ņemot vērā izdarīto pārkāpumu smagumu, un, otrkārt, jāņem vērā arī pārkāpumu izdarītāju faktiskā ekonomiskā spēja izraisīt ievērojamus zaudējumus citiem tirgus dalībniekiem, jo īpaši patērētājiem, un jānosaka tāds naudas soda apmērs, kas atturētu no turpmākām tamlīdzīgām darbībām (1998. gada pamatnostādņu 1.A punkta trešā un ceturtā daļa).

249    Saskaņā ar 1998. gada pamatnostādnēm “sevišķi smagiem pārkāpumiem” iespējamā naudas soda sākumsumma ir vairāk par EUR 20 miljoniem, “smagiem pārkāpumiem” tā var būt no EUR 1 līdz 20 miljoniem un, visbeidzot, “sīkākiem pārkāpumiem” piemērojamā naudas soda sākumsumma ir no EUR 1000 līdz EUR 1 miljonam (1998. gada pamatnostādņu 1.A punkta otrās daļas pirmais, otrais un trešais ievilkums).

250    Kas attiecas uz pārkāpuma ilgumu, tad saskaņā ar 1998. gada pamatnostādņu 1.B punktu tas jāņem vērā un jānošķir šādi:

–        īslaicīgi pārkāpumi (parasti mazāk kā viens gads), attiecībā uz kuriem naudas soda apmērs nepalielinās;

–        vidēja termiņa pārkāpumi (parasti no viena līdz pieciem gadiem), attiecībā uz kuriem paredzēts naudas soda apmērs, kas var sasniegt 50 % no naudas soda apmēra, kas noteikts par pārkāpuma smagumu;

–        ilgtermiņa pārkāpumi (parasti vairāk nekā pieci gadi), attiecībā uz kuriem paredzēts naudas soda apmērs, kas gadā var palielināties līdz 10 % no tā naudas soda apmēra, kāds noteikts par pārkāpuma smagumu.

251    Šajā ziņā, kā Tiesa atgādinājusi savos 2011. gada 8. decembra spriedumos lietā C‑389/10 P KME Germany u.c./Komisija (129. punkts) un lietā C‑272/09 P KME u.c./Komisija (102. punkts), Savienības tiesai ir jāveic tiesiskuma pārbaude, pamatojoties uz elementiem, kādus ir iesniedzis prasītājs, lai pamatotu izvirzītos pamatus. Šīs pārbaudes ietvaros tiesa nedrīkst atsaukties uz Komisijas novērtējuma brīvību ne attiecībā uz to elementu izvēli, kādi tiek ņemti vērā, piemērojot Pamatnostādnēs minētos kritērijus, ne attiecībā uz šo elementu novērtēšanu, lai atteiktos veikt detalizētu faktisko un tiesību elementu pārbaudi.

252    Šis pamats ir jāpārbauda, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus.

 Par Komisijas izvirzītajām iebildēm par nepieņemamību

253    Ievadam jālemj par Komisijas izvirzītajām iebildēm par nepieņemamību, saskaņā ar kurām prasītāja, izvirzīdama jaunus iebildumus par uzliktā naudas soda nesamērīgumu attiecībā pret SP un tās priekšgājēju sabiedrību rīcību un par kļūdainu 200 % palielinājuma piemērošanu preventīviem mērķiem, savā replikā esot paplašinājusi sava piektā pamata apjomu. Komisija uzskata, ka saskaņā ar Reglamenta 48. panta 2. punktu šie iebildumi ir nepieņemami.

254    Jānorāda, ka prasības pieteikumā prasītāja sava piektā pamata atbalstam ir izvirzījusi četras daļas, proti, par simboliska naudas soda neuzlikšanu, pārkāpuma smaguma kļūdainu vērtējumu, 105 % palielinājuma pārkāpuma ilguma dēļ kļūdainu piemērošanu un, visbeidzot – noteiktu atbildību mīkstinošu apstākļu neņemšanu vērā. Taču prasītāja nav formulējusi iebildumu konkrēti par samērīguma principa pārkāpumu, un šāds pārkāpums netieši ir izvirzīts vienīgi replikā.

255    Pirmkārt, uzliktā naudas soda nesamērīgums attiecībā pret SP un tās priekšgājēju sabiedrību rīcību nevar tikt uzskatīts par tādu, kas paplašinātu prasības pieteikumā norādītu pamatu un kas būtu cieši ar to saistīts. Lai gan ir taisnība, ka prasības pieteikumā prasītāja ir uzsvērusi, ka “attiecībā uz Siderpotenza, kas kļuvusi par likvidējamo SP SpA, Komisija, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, nav pienācīgi pārbaudījusi sanāksmēs norunāto cenu un ražošanas pārtraukumu nepiemērošanu”, šāds iebildums attiecas vienīgi uz pārkāpuma atzīšanu par “sevišķi smagu”, nevis uz apgalvoto naudas soda nesamērīgumu un netaisnīgumu, “ņemot vērā” replikā norādīto SP “rīcību un pasīvo un nebūtisko lomu”. Tādējādi šis iebildums ir nepieņemams. Katrā ziņā prasītājas argumenti par SP rīcību nav ietverti replikas tekstā, bet būtībā atrodami replikai pievienotajā tabulā un 147 pielikumos, kas atzīti par nepieņemamiem (skat. iepriekš 66., 68. un 69. punktu).

256    Otrkārt, jāatzīst, ka apgalvotā kļūdainā 200 % palielinājuma piemērošana preventīviem mērķiem prasības pieteikumā nav tikusi izvirzīta un nav uzskatāma par tādu, kas paplašinātu prasības pieteikumā norādītu pamatu un būtu cieši ar to saistīta. Līdz ar to arī šis iebildums ir nepieņemams.

 Par kļūdainu pārkāpuma smaguma vērtējumu, pamatojuma trūkumu un pierādījumu neesamību

257    Prasītāja apgalvo, ka Komisija, novērtēdama pārkāpuma smagumu, nav pareizi piemērojusi 1998. gada pamatnostādnes. Tā arī apgalvo, ka apstrīdētais lēmums šajā ziņā nav pamatots un tajā trūkst pierādījumu.

258    Pirmām kārtām, kas attiecas uz apgalvoto pienākuma norādīt pamatojumu par naudas soda apmēra aprēķinu pārkāpumu, jāatgādina, ka 1998. gada pamatnostādnēs ir ietverti norādoši noteikumi attiecībā uz novērtējuma elementiem, ko Komisija ņem vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu un ilgumu. Šajos apstākļos prasības saistībā ar tādu būtisku formas prasību, kāds ir pienākums norādīt pamatojumu, ir izpildītas, ja Komisija savā lēmumā norāda novērtējuma elementus, kurus tā ir ņēmusi vērā, piemērojot savas pamatnostādnes, un kas tai ļāvuši novērtēt pārkāpuma smagumu un ilgumu, lai aprēķinātu naudas sodu (Vispārējās tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑220/00 Cheil Jedang/Komisija, Recueil, II‑2473. lpp., 217. un 218. punkts).

259    Šajā lietā jāatzīst, ka Komisija šo prasību ir izpildījusi. Proti, apstrīdētā lēmuma preambulas 582.–605. apsvērumā tā ir izklāstījusi faktus, uz kuriem tā balstījās, lai aizliegto vienošanos kvalificētu kā “sevišķi smagu”.

260    Otrām kārtām, attiecībā uz Komisijas vērtējuma par pārkāpuma kvalificēšanu par “sevišķi smagu” pamatotību, pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka, lai noteiktu pārkāpuma smagumu un kā tā sekas – naudas soda apmēru, Komisija nav ņēmusi vērā aizliegtās vienošanās dalībnieku, it īpaši – SP, rīcības konkrēto ietekmi. Prasītāja apgalvo, ka aizliegtās vienošanās par cenām gadījumā Komisijai esot bijis jākonstatē, ka tā iesaistītajiem uzņēmumiem ir faktiski ļāvusi sasniegt augstāku cenas līmeni par to, kāds tas būtu, ja aizliegtās vienošanās nebūtu bijis. Šajā lietā Komisija neesot spējusi sniegt pierādījumus par šādu ietekmi, bet, tieši otrādi, vienīgi kvalificējusi pārkāpumu par “sevišķi smagu” tā priekšmeta dēļ. Prasītāja arī apgalvo, ka aizliegtās vienošanās ietekme ir bijusi ierobežota, – tas izrietot no reālajām cenu izmaiņām tirgū atsauces laikposmā, dažu uzņēmumu iesniegtā pētījuma un valsts dzelzs apstrādes uzņēmumu apvienības paziņojuma, kurā norādīts uz aizliegtās vienošanās ietekmes neesamību.

261    Vispirms ir jānoraida prasītājas arguments, ka, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, Komisijai it īpaši bija jāņem vērā SP – kura neesot piemērojusi norunātās cenas – rīcība. Kā izriet no pastāvīgās judikatūras, faktiskajai uzņēmuma rīcībai, kādu, kā tas apgalvo, tas izvēlējies, nav nozīmes, novērtējot aizliegtās vienošanās ietekmi tirgū, un ir jāņem vērā vienīgi sekas, kādas rada pārkāpums kopumā (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 152. punkts; Vispārējās tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑224/00 Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Recueil, II‑2597. lpp., 167. punkts, 2010. gada 28. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑456/05 un T‑457/05 Gütermann un Zwicky/Komisija, Krājums, II‑1443. lpp., 133. punkts, un iepriekš 251. punktā minētais spriedums lietā KME Germany u.c./Komisija, 72. punkts).

262    Tādējādi Komisijai bija jāņem vērā prasītājas pārkāpjošā rīcība, lai izvērtētu šīs pēdējās individuālo situāciju, bet tas nekādi nevar ietekmēt pārkāpuma klasifikāciju “sevišķi smagu” pārkāpumu kategorijā (šajā ziņā skat. iepriekš 261. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Gütermann un Zwicky/Komisija, 134. punkts). Tāpat prasītājas argumentam, ka SP un tās priekšgājējas sabiedrības neesot varējušas īstenot aizliegto vienošanos un konkrēti – cenas, kas noteiktas “ar piegādi no Brešas”, jo tās darbojās vienīgi “valsts dienvidos”, nav nozīmes attiecībā uz pārkāpuma kvalificēšanu par “sevišķi smagu”.

263    Turpinājumā jāatgādina, ka – lai arī pārkāpuma ietekme [uz tirgu] ir apstāklis, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu tā smagumu, – runa ir par vienu no kritērijiem, un pārējie kritēriji ir pārkāpuma raksturs un ģeogrāfiskā tirgus izmērs. Tāpat no 1998. gada pamatnostādņu 1.A punkta pirmās daļas izriet, ka šī ietekme ir jāņem vērā tikai tad, ja tā ir nosakāma (Tiesas 2009. gada 9. jūlija spriedums lietā C‑511/06 P Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, I‑5843. lpp., 125. punkts, un iepriekš 164. punktā minētais spriedums lietā Prym un Prym Consumer/Komisija, 74. punkts).

264    Attiecībā uz horizontāliem cenu nolīgumiem vai nolīgumiem par tirgu sadalīšanu no 1998. gada pamatnostādnēm izriet arī, ka šādas aizliegtās vienošanās var tikt kvalificētas kā sevišķi smagas tikai to rakstura dēļ vien un Komisijai nav pienākuma pierādīt pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu. Šajā gadījumā pārkāpuma konkrētā ietekme ir tikai viens no elementiem, kurš – ja šādu ietekmi var noteikt – ļauj Komisijai palielināt naudas soda sākumsummu, pārsniedzot minimālo iespējamo summu EUR 20 miljonu apmērā (iepriekš 164. punktā minētais spriedums lietā Prym un Prym Consumer/Komisija, 75. punkts).

265    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka no sodu sistēmas, kas piemērojama par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu un kas tikusi izveidota ar Regulu Nr. 1/2003, un tās interpretācijas judikatūrā izriet, ka aizliegtās vienošanās jau paša to rakstura dēļ ir uzskatāmas par vissmagākā naudas soda uzlikšanas pamatu. To iespējamā konkrētā ietekme uz tirgu un it īpaši jautājums par to, kādā mērā konkurences ierobežojums ir izraisījis lielāku tirgus cenu nekā tā, kas būtu pastāvējusi karteļa neesamības gadījumā, nav noteicošs kritērijs, nosakot naudas sodu līmeni. Ir jāpiebilst, ka no 1998. gada pamatnostādnēm izriet, ka vienošanās vai saskaņotās darbības, kuras, kā tas ir šajā lietā, ir vērstas uz cenu noteikšanu, jau pēc sava rakstura vien var tikt kvalificētas kā “sevišķi smagas” un nav nepieciešams, lai šāda rīcība radītu īpašu ietekmi vai lai tai būtu īpašs ģeogrāfiskais mērogs. Šo secinājumu apstiprina fakts, ka, lai gan par “smagiem” uzskatāmu pārkāpumu aprakstā tieši ir minēta ietekme uz tirgu un sekas attiecībā uz plašām kopējā tirgus jomām, “sevišķi smagu” pārkāpumu aprakstā nav minēta neviena prasība ne attiecībā uz konkrēto ietekmi uz tirgu, ne seku radīšanu īpašā ģeogrāfiskā zonā (skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 6. maija spriedumu lietā T‑127/04 KME Germany u.c./Komisija, Krājums, II‑1167. lpp., 65. un 66. punkts un tajos minētā judikatūra).

266    Šajā lietā attiecīgās aizliegtās vienošanās priekšmets bija cenu noteikšana, kas tika īstenota dažādos veidos, tostarp izmantojot ražošanas vai pārdošanas ierobežošanu, un tādējādi tā varēja tikt atzīta par sevišķi smagu, un Komisijai nebija pienākuma pierādīt tās konkrēto ietekmi uz tirgu. Turklāt, ņemot vērā iepriekš 265. punktā atgādināto judikatūru, prasītāja nevar apgalvot, ka Komisijai šajā lietā bija jākonstatē, ka aizliegtā vienošanās attiecīgajiem uzņēmumiem faktiski ļāva sasniegt augstāku cenu, nekā tā būtu pastāvējusi, ja aizliegtās vienošanās nebūtu bijis.

267    Katrā ziņā attiecībā uz apgalvoto pārkāpuma ierobežoto ietekmi, kas “acīmredzami” izrietot “no reālajām cenu izmaiņām tirgū atsauces laikposmā”, šīm cenām attiecīgajā laikposmā pazeminoties, kā izrietot no apstrīdētajam lēmumam pievienotajām tabulām, pirmkārt, jānorāda, ka prasītāja savu argumentu nekādi nepamato, piemēram, balstoties uz konkrētiem šajās tabulās ietvertiem datiem. Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 513. un 514. apsvērumā ir norādījusi, ka papildus tam, ka reālo cenu kopējās izmaiņas nevarēja tikt nepārprotami rekonstruētas, tā uzskatīja, ka, pat ja būtu jāuzskata, ka reālā izteiksmē ir bijuši ievērojami pamatcenu samazinājumi, papildu maksājumu paaugstinājums reālā izteiksmē bija vismaz 40 %.

268    Otrkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, ka Komisijas rīcībā bija “daudz faktu, kas nepārprotami norādīja uz to, ka apgalvotā aizliegtā vienošanās nekādi neietekmēja ne vien tirdzniecību starp dalībvalstīm, bet arī konkrēto tirgu”, ir jānorāda, ka Lear (Laboratorio di Economia, Antitrust, Regolamentazione) pētījuma “Aprīkota stiegrojuma apaļtērauda rūpniecība Itālijā no 1989. gada līdz 2000. gadam”, ko bija pasūtījuši uzņēmumi Alfa, Feralpi, IRO, SP un Valsabbia, uz kuru prasītāja atsaucas un kurš šai prasībai nav pievienots, secinājumus Komisija ir noraidījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 42., 50.–56., 62., 513., 521. un 585. apsvērumā, kur norādīts, ka dati, šķiet, neapstiprina Lear pētījuma apgalvojumu par kopējo cenu samazinājumu par 32 % reālā izteiksmē (skat. arī šā sprieduma 267. punktu). Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 490. apsvērumā Komisija ir atspēkojusi argumentu, ka papildu maksājuma paaugstinājumam neesot bijis nekādu seku tāpēc, ka to esot neitralizējis pamatcenas samazinājums, jo, tā kā stiegrojuma apaļtērauda kopējo cenu veido pamatcena un papildu maksājums un šis pēdējais tiek uzskatīts par tādu, kas ir ārpus konkurences un nav apspriežams, papildu maksājuma paaugstinājums izpaudās kā kopējās cenas variācijas iespēju samazinājums un tādējādi – kā šīs cenas nenoteiktības samazinājums. Prasītāja nav minējusi nekādus faktus šo secinājumu apšaubīšanai.

269    Turklāt, kas attiecas uz valsts dzelzs apstrādes uzņēmumu apvienības paziņojumu, saskaņā ar kuru konkurenci ierobežojošu aizliegtu vienošanos pastāvēšana attiecīgajā tirgū nebija pamanāma, ir pietiekami konstatēt, ka ar to netiek pierādīta pārkāpuma ietekmes uz tirgu neesamība.

270    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, nav nozīmes prasītājas apgalvojumam, ka Komisija vienīgi esot apgalvojusi, ka nolīgums ir ticis īstenots, lai no tā secinātu, ka pastāvēja konkrēta ietekme uz tirgu. Šis apgalvojums katrā ziņā ir nepamatots, jo Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 512.–524. apsvērumā ir konstatējusi, ka aizliegtā vienošanās attiecīgajā laikposmā ietekmēja stiegrojuma apaļtērauda un it īpaši papildu maksājumu par dimensiju cenas Itālijā.

271    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā apstākli, ka aizliegtā vienošanās attiecās vienīgi uz Itālijas teritoriju un ka attiecīgajiem uzņēmumiem bija nepastāvīgas tirgus daļas, katrā ziņā – pirms 1996. gada zemākas par 50 %.

272    Šāds arguments ir balstīts uz kļūdainu premisu, jo, kā izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 592. apsvēruma, Komisija uzskatīja, ka aizliegtās vienošanās seku attiecināšana tikai uz Itālijas tirgu neļauj pārkāpuma smagumu samazināt no “sevišķi smaga” uz “smagu”, jo jāņem vērā ražošanas apjoms Itālijā. Komisija tomēr apstrīdētā lēmuma preambulas 599. apsvērumā, lai noteiktu naudas soda sākumsummu, expressis verbis ņēma vērā, ka aizliegtā vienošanās attiecās uz valsts tirgu, uz kuru notikumu laikā attiecās īpaši EOTK līguma noteikumi un kurā attiecīgajiem uzņēmumiem pārkāpuma sākumā bija ierobežotas daļas.

273    Šajā saistībā katrā ziņā jāatgādina, ka no judikatūras izriet, ka ģeogrāfiskā tirgus izmērs ir tikai viens no trim 1998. gada pamatnostādnēs paredzētajiem atbilstošajiem kritērijiem, kas jāņem vērā, vispārīgi novērtējot pārkāpuma smagumu. No šiem savstarpēji atkarīgajiem kritērijiem pārkāpuma raksturam ir visbūtiskākā nozīme. Savukārt ģeogrāfiskā tirgus izmērs nav neatkarīgs kritērijs tādā ziņā, ka tikai tādi pārkāpumi, kas skar lielāko daļu dalībvalstu, varētu tikt kvalificēti kā “sevišķi smagi”. Ne EK līgums, ne Regula Nr. 17, ne Regula Nr. 1/2003, ne 1998. gada pamatnostādnes, ne judikatūra neļauj uzskatīt, ka tikai ģeogrāfiski ļoti plaši ierobežojumi var tikt šādi kvalificēti (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T‑259/02 līdz T‑264/02 un T‑271/02 Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, Krājums, II‑5169. lpp., 311. punkts un tajā minētā judikatūra). No tā izriet, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka, attiecinot aizliegtās vienošanās ietekmi tikai uz Itālijas tirgu, netiek pamatota attiecīgā pārkāpuma kvalificēšana par “smagu”.

274    Treškārt, prasītāja apgalvo, ka, nosakot pārkāpuma smagumu, Komisija, kā šķiet, nav ņēmusi vērā pārmestās rīcības tiesiskā regulējuma un ekonomisko kontekstu. No 1990. gada līdz 2000. gadam Itālijas aprīkota stiegrojuma apaļtērauda tirgū pastāvēja smaga ekonomiska krīze, kas izraisīja pieprasījuma kritumu un piedāvājuma stabilitāti, daudzu uzņēmumu aiziešanu no tirgus, ražošanā iesaistīto uzņēmumu tirgus daļu nestabilitāti un cenu pazemināšanos.

275    Arī šāds arguments ir balstīts uz kļūdainu premisu un ir noraidāms.

276    Vispirms – Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 64. apsvērumā norādīja, ka tai bija zināms tērauda, konkrēti – stiegrojuma apaļtērauda, nozares ekonomiskais konteksts Savienībā. Apstrīdētā lēmuma preambulas 68. apsvērumā Komisija attiecībā uz acīmredzamās krīzes melnās metalurģijas nozarē apstākļiem arī uzskatīja – pret ko prasītāja nav iebildusi –, ka uz stiegrojuma apaļtēraudu, kuram kopš 1986. gada 1. janvāra vairs nebija piemērojama kvotu sistēma, neattiecās “uzraudzības režīms” tā iemesla dēļ, ka vairāk nekā 80 % no stiegrojuma apaļtērauda ražoja mazie uzņēmumi ar zemām izmaksām, kuriem parasti nebija grūtību.

277    Turpinot, jāuzskata, ka Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 74. un 596. apsvērumā pamatoti ir norādījusi, ka pēc acīmredzamās krīzes perioda beigām uzņēmēji, kas darbojās melnās metalurģijas nozarē, vairs nevarēja saprātīgi būt neziņā par to īstenoto konkurenci ierobežojošo darbību sekām, un atgādinājusi, ka dažos Federacciai izplatītajos paziņojumos bija norāde “Pēc izlasīšanas iznīcināt”, kas neatstāja nekādas šaubas par to prettiesisko raksturu.

278    Visbeidzot, iepriekš 272. punktā jau ir norādīts, ka Komisija bija norādījusi, ka, nosakot naudas soda sākumsummu, tā ir ņēmusi vērā, ka aizliegtā vienošanās attiecās uz valsts tirgu, uz kuru notikumu laikā attiecās īpaši EOTK līguma noteikumi. Šajā ziņā jāuzsver, ka Komisija prasītājai naudas soda sākumsummu noteica EUR 3,5 miljonu, proti, mazāk kā vienas piektdaļas no minimālās EUR 20 miljonu summas, kas šāda veida pārkāpumiem parasti paredzēta 1998. gada pamatnostādnēs, apmērā (skat. 1998. gada pamatnostādņu 1.A punkta otrās daļas trešo ievilkumu). Tādējādi prasītāja nevar apgalvot, ka Komisija nav ņēmusi vērā šajā lietā pārmestās rīcības tiesiskā regulējuma un ekonomisko kontekstu.

279    No tā izriet, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka apgalvotā smagā ekonomiskā krīze Itālijas stiegrojuma apaļtērauda nozarē nebija pamats pārkāpuma kvalificēšanai par “smagu”.

280    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka šī piektā pamata daļa ir jānoraida.

 Par kļūdainu 105 % palielinājuma pārkāpuma ilguma dēļ piemērošanu

281    Prasītāja apgalvo, ka Komisija kļūdaini ir palielinājusi tās naudas soda apmēru par 105 % pārkāpuma ilguma dēļ.

282    Pirmām kārtām, prasītāja apgalvo, ka Komisija, apstrīdētā lēmuma preambulas 607. apsvērumā apgalvojot, ka pārkāpums visiem uzņēmumiem, izņemot Ferriere Nord, ir ildzis vairāk nekā desmit gadus un sešus mēnešus, un tādējādi piemērojot to naudas soda pamatsummai 105 % palielinājumu, ir pieļāvusi kļūdu. Komisija esot kļūdaini atzinusi prasītāju par vainojamu pārkāpumā attiecībā uz laikposmu no 1989. gada 6. decembra līdz 1991. gada 5. martam, jo šajā laikposmā Leali esot kontrolējusi pirmo Siderpotenza.

283    Tomēr no iepriekš 209.–213. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija prasītāju pamatoti ir atzinusi par vainojamu pārkāpumā attiecībā uz laikposmu no 1989. gada 6. decembra līdz 1991. gada 5. martam.

284    Replikā prasītāja apgalvo arī, ka Komisija nav pierādījusi, ka SP vai tās priekšgājējas sabiedrības laikā no 1989. līdz 1991. gadam ir īstenojušas konkurenci ierobežojošas darbības.

285    Pat pieņemot, ka šāds iebildums – kas prasības pieteikumā nav izvirzīts – būtu pieņemams, jāatzīst, ka tas nav pamatots. Pirmkārt, Komisija ir pierādījusi, ka SP bija Federacciai 1989. gada 6. decembra paziņojuma par “papildu maksājumu par dimensiju” cenām adresāte un ka šī sabiedrība ir mainījusi savu cenu skalu atbilstoši šajā paziņojumā noteiktajam. Otrkārt, Komisija ir konstatējusi, ka seši uzņēmumi, tostarp SP, vairākkārt un gandrīz identiski ir mainījuši papildu maksājumu cenas 1990. gada 21. martā, 2. aprīlī, 1. augustā un 20. augustā un 1991. gada 17. janvārī, 1. februārī, 1. jūnijā un 28. augustā.

286    Šajā ziņā jāatgādina, ka attiecīgajiem saimnieciskās darbības subjektiem ir jāatspēko prezumpcija, ka uzņēmumi, kas piedalās darbību saskaņošanā, ņem vērā informāciju, kas iegūta no viņu konkurentiem, lai noteiktu savu rīcību šajā tirgū (iepriekš 261. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 121. punkts, un Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑199/92 P Hüls/Komisija, Recueil, I‑4287. lpp., 162. punkts). Nepastāvot nekādiem pierādījumiem par to, prasītājas arguments par apgalvoto pierādījumu, ka 1989. gadā un 1990. gadā tā bija aizliegtās vienošanās dalībniece, trūkumu nevar būt sekmīgs.

287    Otrām kārtām, replikā prasītāja apgalvo arī, ka Komisija nebija iesniegusi pierādījumus par SP dalību nolīgumos par pamatcenām un par papildu maksājumu par dimensiju cenām.

288    Šāds prasības pieteikumā neizvirzīts iebildums – pieņemot, ka tas būtu pieņemams, – nevar tikt atbalstīts, jo prasītāja nav izvirzījusi nekādus pierādījumus, lai atspēkotu apsvērumus, uz kuriem Komisija balstījusies apstrīdētā lēmuma preambulas 220., 233., 240., 241., 245.–267. un 562. apsvērumā, lai pierādītu šo dalību.

289    Trešām kārtām, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 606. apsvērumā Komisija ir atzinusi, ka prasītāja bija apturējusi savu dalību aizliegtās vienošanās daļā par ražošanas un pārdošanas ierobežošanu vai kontrolēšanu laikposmā no 1998. gada 9. jūnija līdz šī paša gada 30. novembrim. No tā izrietot, ka Komisija, prasītājai pārmetot nepārtrauktu dalību aizliegtās vienošanās īstenošanā un piemērojot tās naudas soda sākumsummai tādu pašu koeficientu kā citam sabiedrībām, ir pieļāvusi kļūdu. Šajā ziņā tas, ka, pēc Komisijas domām, attiecīgais pārkāpums ir bijis vienots un turpināts, neļaujot attaisnot vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās noteiktības principu pārkāpumu.

290    Ievadam jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir secinājusi, ka konstatētās darbības veido vienotu, sarežģītu un turpinātu pārkāpumu, kas var tikt kvalificēts par vienotu pārkāpumu, kurš izpaudies kā turpināta rīcība, kuru veido gan nolīgumi, gan saskaņotas darbības, kam bija viens un tas pats mērķis, proti, stiegrojuma apaļtērauda cenu paaugstināšana.

291    Attiecībā uz prasītāju Komisija ir apstiprinājusi, ka ir skaidrs, ka tā ir bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece vismaz no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam. Tomēr tā ir precizējusi, ka no 1998. gada 9. jūnija līdz 1998. gada 30. novembrim Lucchini‑SP bija apturējusi savu dalību aizliegtās vienošanās daļā, kas attiecās uz ražošanas vai pārdošanas ierobežošanu vai kontrolēšanu.

292    Attiecībā uz prasītājas argumentiem par tai pārmestā pārkāpuma ilgumu, pirmkārt, jānorāda, ka prasītāja formāli neapstrīd pārkāpuma kvalificēšanu par vienotu un turpinātu.

293    Otrkārt, jāatgādina, ka uzņēmums, kurš ir piedalījies vienotā un sarežģītā pārkāpumā pats ar savām darbībām, kuras ietilpst nolīguma vai saskaņotu darbību, kam ir pret konkurenci vērsts mērķis, jēdzienā EOTKL 65. panta izpratnē un kuru mērķis ir sekmēt pārkāpuma īstenošanu kopumā, var būt atbildīgs arī par tā paša pārkāpuma ietvaros īstenotajām citu uzņēmumu darbībām attiecībā uz visu laikposmu, kurā tas piedalījies minētajā pārkāpumā, ja ir konstatēts, ka attiecīgais uzņēmums zina par citu dalībnieku pret konkurenci vērstajām darbībām vai ka tas var tās saprātīgi paredzēt un ir gatavs uzņemties ar tām saistīto risku (iepriekš 261. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 203. punkts, un Tiesas 2012. gada 6. decembra spriedums lietā C‑441/11 P Komisija/Verhuizingen Coppens, 42. punkts; Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑15/99 Brugg Rohrsysteme/Komisija, Recueil, II‑1613. lpp., 73. punkts, un iepriekš 261. punktā minētais spriedums lietā Gütermann un Zwicky/Komisija, 50. punkts).

294    Līdz ar to tam, ka uzņēmums nav piedalījies visās aizliegto vienošanos veidojošajās daļās vai ka tam bijusi nenozīmīga loma to darbību izpildē, kurās tas piedalījies, nav nozīmes, pierādot, ka tas ir izdarījis pārkāpumu. Ja ir konstatēts, ka uzņēmums zināja par pārējo dalībnieku pārkāpjošajām darbībām vai ka tas varēja saprātīgi tās paredzēt un bija gatavs uzņemties risku, tas arī ir uzskatāms par atbildīgu – attiecībā uz visu tā līdzdalības pārkāpumā laikposmu – par pārējo uzņēmumu darbībām, kas īstenotas tā paša pārkāpuma ietvaros (iepriekš 165. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 328. punkts, un iepriekš 261. punktā minētais spriedums lietā Gütermann un Zwicky/Komisija, 156. punkts).

295    Tādējādi tas, ka prasītāja no 1998. gada 9. jūnija līdz 1998. gada 30. novembrim nepiedalījās aizliegtās vienošanās daļā, kas attiecās uz ražošanas vai pārdošanas ierobežošanu vai kontrolēšanu, nevar ietekmēt attiecībā uz to atzītā pārkāpuma ilguma vērtējumu. Prasītāja tādējādi nevar apgalvot, ka Komisija šai ziņā būtu pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās noteiktības principus.

296    Savukārt attiecībā uz prasītājas individuālās atbildības vērtējumu jāatgādina, ka, lai gan apstāklim, ka uzņēmums nav piedalījies aizliegto vienošanos veidojošajās darbībās vai ka darbībās, kurās tas ir piedalījies, tam ir bijusi nenozīmīga loma, nav nozīmes, lai pierādītu pārkāpuma esamību, tas tomēr ir jāņem vērā, vērtējot pārkāpuma smagumu un, attiecīgajā gadījumā, nosakot naudas soda apmēru (šajā ziņā skat. iepriekš 261. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 90. punkts, un iepriekš 165. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 292. punkts).

297    Šajā lietā prasītāja laikā 1998. gada 9. jūnija līdz 1998. gada 30. novembrim nepiedalījās aizliegtās vienošanās daļā, kas attiecās uz ražošanas vai pārdošanas ierobežošanu vai kontrolēšanu.

298    Apstrīdētā lēmuma preambulas 613. apsvērumā Komisija tomēr ir izskaidrojusi, ka šī tiešas dalības vienā aizliegtās vienošanās daļā īslaicīga neesamība nav pamats samazināt naudas soda apmēru. Tā vispirms ir it īpaši precizējusi, ka ražošanas vai pārdošanas ierobežošanas vai kontrolēšanas vienīgais mērķis, kā liecina Lucchini‑SP iekšējie dokumenti un paziņojumi, bija augstākas pamatcenas noteikšana. Komisija turpinājumā ir piebildusi, ka attiecīgais pārkāpums nebija vieglāks tāpēc, ka viens vai otrs apstrīdētā lēmuma adresāts īslaicīgi nepiedalījās kādā no tā daļām. Visbeidzot, tā ir atgādinājusi, ka Lucchini nepiedalīšanās attiecās tikai uz vienu vai, augstākais, diviem no konsultāciju sabiedrības K. iepriekš formulētajiem 1998. gada aprīļa un jūlija priekšlikumiem.

299    Uzskatāms, ka šajā Komisijas secinājumā nav pieļauta nekāda kļūda tiesību piemērošanā.

300    Jānorāda, ka prasītāja nav sniegusi nekādus pierādījumus, lai apstrīdētu iemeslus, uz kuriem Komisija norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 613. apsvērumā, lai atteiktu prasītājai atzīt atbildību mīkstinošu apstākli tādēļ, ka tā tieši nepiedalījās aizliegtās vienošanās daļā, kas attiecās uz ražošanas vai pārdošanas ierobežošanu vai kontrolēšanu, laikā no 1998. gada 9. jūnija līdz 1998. gada 30. novembrim.

301    Tāpat jāuzsver, ka prasītāja neapstrīd Komisijas secinājumus, ka, pirmkārt, no Lucchini‑SP 1998. gada aprīļa iekšējā dokumenta izriet, ka “nolīgumam starp ražotājiem būtu jāpalielina cena apmēram par 15–20 ITL maijā” un ka, “tā kā pieprasījums nav īpaši liels, šim mēģinājumam būtu jāpalīdz, visiem ražotājiem samazinot ražošanu par aptuveni 20 % no to attiecīgā ikmēneša ražošanas apjoma”, otrkārt, ka laikposmā tūlīt pēc konsultāciju sabiedrības K. kontroles tā demonstrēja zināmu paļaušanos uz to, ka situācija radīs ražotājiem vēlamo pārdošanas cenu pieaugumu, un, treškārt, ka pastāv pārbaudāms un dokumentēts fakts, ka pat uzņēmumi, kas nepiedalījās ar konsultāciju sabiedrības K. veiktās kontroles palīdzību īstenotajā ražošanas samazināšanas sistēmā, bet rīkojās atbilstoši tai, bija informēti par šo sistēmu, kā arī par tās noderīgumu saskaņotajai stiegrojuma apaļtērauda cenu paaugstināšanai.

302    No tā izriet, ka arī šī piektā pamata daļa ir jānoraida.

 Par citu atbildību mīkstinošu apstākļu neņemšanu vērā

303    Prasītāja apgalvo, ka naudas soda apmērs ir jāsamazina, ņemot vērā tādus atbildību mīkstinošus apstākļus, kuri Komisijai esot bijuši jāņem vērā atbilstoši 1998. gada pamatnostādņu 3. punktam.

304    Pirmkārt, prasītāja esot efektīvi sadarbojusies visā administratīvā procesa laikā, kuru raksturojot daudzas Komisijas pieļautas kļūdas un atkārtoti informācijas pieprasījumi, uz kuriem prasītāja vienmēr atbildējusi noteiktajā termiņā.

305    Šajā ziņā, no vienas puses, jānorāda, ka 1998. gada pamatnostādnēs, ciktāl tajās paredzēts ņemt vērā efektīvu uzņēmuma sadarbību procesā kā atbildību mīkstinošu apstākli, ir atsauce uz gadījumiem, “kas neattiecas uz jomu, kura noteikta [1996. gada paziņojumā par sadarbību]” (1998. gada pamatnostādņu 3. punkta sestais ievilkums). Taču nevar tikt apstrīdēts, ka šī lieta ietilpst 1996. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanas jomā un ka tā A.1 punkta pirmajā daļā ir paredzētas slepenas aizliegtās vienošanās par cenu noteikšanu, ražošanas vai pārdošanas kvotu sadalīšanu, tirgu sadalīšanu vai importa vai eksporta aizliegšanu. Līdz ar to prasītāja nevar pārmest Komisijai, ka tā prasītājas apgalvoto sadarbību nav ņēmusi vērā kā atbildību mīkstinošu apstākli ārpus paziņojuma par sadarbību tiesiskā regulējuma ietvariem (šajā sakarā skat. Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑9/99 HFB u.c./Komisija, Recueil, II‑1487. lpp., 609. un 610. punkts, apstiprināts apelācijā ar iepriekš 224. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 380.–382. punkts).

306    No otras puses, Savienības tiesa ir atgādinājusi, ka, ja sadarbība izmeklēšanā izpaužas kā darbības, kas nepārsniedz Regulas Nr. 17 11. pantā vai Regulas Nr. 1/2003 18. pantā noteiktos uzņēmumu pienākumus, tad tā nevar būt pamats naudas soda apmēra samazināšanai (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑317/94 Weig/Komisija, Recueil, II‑1235. lpp., 283. punkts, un 2005. gada 18. jūlija spriedumu lietā T‑241/01 Scandinavian Airlines System/Komisija, Krājums, II‑2917. lpp., 218. punkts).

307    Otrkārt, prasītāja no aizliegtās vienošanās neesot guvusi nekādu labumu vai peļņu.

308    Šis arguments ir lemts neveiksmei. Prasītāja nenorāda ne uz kādiem faktiem, ar kuriem varētu tikt pierādīts, ka tā – kā tā apgalvo – no aizliegtās vienošanās nav guvusi peļņu, bet vienīgi atsaucas uz nozīmīgu ražošanas samazinājumu, būtiskiem finansiāliem zaudējumiem, jūtamo finansiālo spriedzi 2009. gadā un to, ka SP ir likvidācijas procesā.

309    Katrā ziņā, pat pieņemot, ka prasītāja nav guvusi labumu no tai pārmestās prakses, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai gan uzliktā naudas soda apmēram jābūt samērīgam ar pārkāpuma ilgumu un citiem apstākļiem, kas varētu tikt ņemti vērā, novērtējot pārkāpuma smagumu, kuru skaitā ir arī peļņa, kuru attiecīgais uzņēmums ir varējis gūt no šīs prakses, tas, ka uzņēmums nav guvis nekādu labumu no pārkāpuma, neliedz uzlikt naudas sodu, citādi sodam nebūtu preventīva rakstura. No tā izriet, ka Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, nav pienākuma ņemt vērā, ka no minētā pārkāpuma nav gūts labums. Turklāt ar pārkāpumu saistīta finansiāla labuma neesamība nevar tikt uzskatīta par atbildību mīkstinošu apstākli (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 29. novembra spriedumu lietā T‑64/02 Heubach/Komisija, Krājums, II‑5137. lpp., 184.–186. punkts un tajos minētā judikatūra). Tāpat Komisijai nevar būt pienākuma, nosakot naudas sodu apmēru, ņemt vērā apgalvoto attiecīgajā ražošanas nozarē gūto mazo operatīvo peļņu (Vispārējās tiesas 2010. gada 19. maija spriedums lietā T‑11/05 Wieland‑Werke u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 227. punkts).

310    Treškārt, prasītāja neesot darbojusies stiegrojuma apaļtērauda tirgū.

311    Šis arguments ir lemts neveiksmei, jo iepriekš 209.–237. punktā ir konstatēts, ka Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka prasītāja un SP veidoja ekonomisku vienību, kura ir atzīstama par vainojamu ne vien par savām darbībām, bet arī par juridiski vairs nepastāvošo pirmās Siderpotenza un Lucchini Siderurgica darbībām. Nav strīda, ka pirmā un jaunā Siderpotenza, kā arī Lucchini Siderurgica aizliegtās vienošanās laikposmā ražoja stiegrojuma apaļtēraudu un ka prasītāja darbojās šajā tirgū tieši ar šo uzņēmumu starpniecību.

312    Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka, pat ja saskaņā ar 1998. gada pamatnostādnēm kopējais apgrozījums, kas Komisijai bija jāņem vērā, bija apgrozījums finanšu gadā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas gada vai tieši pirms šī gada, balstīšanās uz 2007. gada apgrozījumu neatbilstot ne tiesiskās noteiktības principam, ne politikas konkurences jomā garam, jo šis apgrozījums neesot saistāms ar laikposmu, kurā noticis apgalvotais pārkāpums, proti, laiku no 1989. gada līdz 2000. gadam, un tas tā ir tāpēc, ka Komisijas pieļauto kļūdu dēļ administratīvais process esot bijis neparasti ilgs.

313    Arī šis arguments ir nepamatots, jo šajā lietā Komisija ir ņēmusi vērā, ka, pieņemot 2002. gada lēmumu, tā jau bija noteikusi naudas sodu apmērus, kurus tā plānoja uzlikt attiecīgajiem uzņēmumiem. Turklāt, kā pamatoti uzsver Komisija, nesenākā Lucchini‑SP apgrozījuma ņemšana vērā ietekmēja preventīviem nolūkiem [piemērojamo] reizināšanas koeficientu, ciktāl Komisija uzskatīja par pamatotu paaugstināt pamatsummu par 200 %, nevis par 225 %, jo Lucchini‑SP un lielākā no citiem uzņēmumiem apgrozījumu attiecība bija samazinājusies no 1:3 2001. gadā uz 1:2 2008. gadā, un tādējādi kopējais ar apstrīdēto lēmumu prasītājai uzliktā naudas soda apmērs bija zemāks par 2002. gada lēmumā noteiktā naudas soda apmēru.

314    Katrā ziņā ir jānorāda, ka tostarp cesijas vai koncentrācijas rezultātā uzņēmuma kopējie resursi var būtiski samazināties vai palielināties salīdzinoši īsā laika posmā – it īpaši no pārkāpuma izbeigšanas brīža līdz lēmuma, ar ko tiek uzlikts naudas sods, pieņemšanai. No tā izriet, ka, ievērojot samērīguma principu, minētie resursi, lai pareizi sasniegtu prevencijas mērķi, ir jānovērtē dienā, kad tiek noteikts naudas sods (Vispārējās tiesas 2006. gada 5. aprīļa spriedums lietā T‑279/02 Degussa/Komisija, Krājums, II‑897. lpp., 285. punkts).

315    Kas attiecas uz administratīvā procesa ilgumu, jāatzīst, ka, tā kā starp pirmajām Komisijas veiktajām pārbaudēm, pamatojoties uz EOTKL 47. pantu, un 2002. gada lēmuma pieņemšanu pagāja divi gadi un vēl divi gadi – no minētā lēmuma atcelšanas līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai (skat. iepriekš 17.–23. punktu), prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka šis process ir bijis neparasti ilgs.

316    No tā izriet, ka prasītāja nevar kritizēt, ka vērā ticis ņemts tās apgrozījums gadā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

317    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka šī piektā pamata daļa ir jānoraida.

 Par simboliska naudas soda nepiemērošanu

318    Prasītāja apgalvo, ka šīs lietas apstākļos Komisijai tai būtu bijis jāuzliek simbolisks naudas sods.

319    Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka attiecīgais pārkāpums ir jauna veida, jo tā esot pirmā reize, kad uzņēmums, kurš nav iesaistīts produkta, kas ir aizliegtās vienošanās priekšmets, ražošanā, tiek sodīts par EOTKL 65. panta 1. punkta pārkāpumu. Mutatis mutandis būtu jāpiemēro Komisijas 2003. gada 10. decembra lēmumā par procedūru saskaņā ar EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/E‑2/37.857 – Organiskie peroksīdi) izmantotā argumentācija.

320    Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka Komisijas agrākā lēmumu pieņemšanas prakse nav uzskatāma par juridisko ietvaru attiecībā uz naudas sodiem konkurences jautājumos un ka, nosakot, vai pastāv diskriminācija, lēmumi, kas attiecas uz citām lietām, ir tikai orientējoši (Tiesas 2006. gada 21. septembra spriedums lietā C‑167/04 P JCB Service/Komisija, Krājums, I‑8935. lpp., 205. punkts, iepriekš 186. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Erste Group Bank u.c./Komisija, 233. punkts, un 2012. gada 19. aprīļa spriedums lietā C‑549/10 P Tomra Systems u.c./Komisija, 104. punkts).

321    Turklāt jāatzīst, ka prasītājas argumentācijas pamatā ir kļūdaina jēdziena “uzņēmums” izpratne EOTKL 65. panta nozīmē. No iepriekš 197.–237. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka prasītāja kopā ar jauno Siderpotenza (tagad – SP) veidoja vienotu uzņēmumu, kurš bija vainojams ne vien par šo abu sabiedrību pašu rīcību, bet arī par pirmās Siderpotenza un Lucchini Siderurgica rīcību. Tādējādi prasītāja personiski tika sodīta par pārkāpumu, par kuru ekonomisko un juridisko saišu dēļ, kas to vienoja ar SP, tiek uzskatīts, ka tā to stiegrojuma apaļtērauda nozarē ir izdarījusi pati (šajā ziņā skat. iepriekš 200. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā Imperial Chemical Industries/Komisija, 141. punkts, un 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑294/98 P Metsä-Serla u.c./Komisija, Recueil, I‑10065. lpp., 28. un 34. punkts). Tādējādi tā nevar apgalvot, ka Komisijai tai bija jāuzliek simbolisks naudas sods tā iemesla dēļ, ka tā nebija iesaistīta attiecīgā produkta ražošanā.

322    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka 2002. gada lēmums ir “pirmais lēmums”, kurš ir ticis atcelts kļūdaina juridiskā pamata dēļ EOTKL un EK līguma, kā arī LESD pēctecības kontekstā.

323    Arī šādai argumentācijai nevar piekrist. Jāatgādina, ka pārkāpums notika pirms EOTK līguma darbības termiņa beigām un ka rūpīgs uzņēmums, kas ir tādā situācijā kā prasītāja, nevienā brīdī nevarēja nezināt savas rīcības sekas (skat. iepriekš 153. un 154. punktu). Turklāt jau ir norādīts, ka atsauce uz LESD spēkā stāšanos ir neefektīva, jo EKL 81. panta 1. punkta un LESD 101. panta 1. punkta formulējums ir identisks (skat. iepriekš 194. punktu).

324    Treškārt, simboliska naudas soda piemērošanu pamatojot tas, ka pārkāpuma ietekme uz attiecīgo tirgu neesot bijusi būtiska.

325    Tomēr šis arguments iepriekš 260.–273. punktā norādīto iemeslu dēļ ir jānoraida.

326    Visbeidzot, ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisijas pieļauto kļūdu dēļ process esot bijis pārmērīgi ilgs.

327    Arī šis arguments nav pamatots. Kā jau norādīts iepriekš 315. punktā, prasītāja nevar juridiski korekti apgalvot, ka procesi, kuru iznākumā tika pieņemti attiecīgi 2002. gada lēmums un apstrīdētais lēmums, ir bijuši neparasti ilgi.

328    Katrā ziņā jāatgādina, ka, lai gan saprātīga termiņa ievērošana administratīvā procesa laikā konkurences politikas jomā ir vispārējs Savienības tiesību princips, kura ievērošanu nodrošina Savienības tiesas (Tiesas 1997. gada 18. marta spriedums lietā C‑282/95 P Guérin automobiles/Komisija, Recueil, I‑1503. lpp., 36. un 37. punkts, iepriekš 173. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 167.–171. punkts, un 2006. gada 21. septembra spriedums lietā C‑113/04 P Technische Unie/Komisija, Krājums, I‑8831. lpp., 40. punkts), lai atzītu, ka ir pārkāpts saprātīga termiņa princips, ir jānovērtē procesa ilguma ietekme uz attiecīgā uzņēmuma tiesībām uz aizstāvību (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu Technische Unie/Komisija, 47. un 48. punkts, un Vispārējās tiesas 2003. gada 16. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑5/00 un T‑6/00 Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied un Technische Unie/Komisija, Recueil, II‑5761. lpp., 73. un 74. punkts un tajos minētā judikatūra).

329    Šajā lietā prasītāja neapgalvo, ka procesa ilgums būtu aizskāris tās tiesības uz aizstāvību. Tādējādi vienkārša atsaukšanās uz procesa ilgumu nevar pamatot simboliska naudas soda piemērošanu.

330    No iepriekš minētā izriet, ka prasītājas argumentācija, ka šajā lietā esot tikuši izpildīti priekšnoteikumi simboliska naudas soda piemērošanai, nevar būt sekmīga un ka tādējādi ir jānoraida šī piektā pamata daļa, kā arī pamats kopumā.

331    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida visi prasījumi par atcelšanu. Turklāt attiecībā uz pakārtoti izvirzīto prasījumu grozīt prasītājai uzliktā naudas soda apmēru, ņemot vērā it īpaši iepriekš izklāstītos apsvērumus, Vispārējai tiesai savas neierobežotās kompetences īstenošanas ietvaros šis prasījums nav jāapmierina.

 Par tiesāšanās izdevumiem

332    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

333    Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tad tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Lucchini SpA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Martins Ribeiro Popescu Berardis

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 9. decembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Atbilstošās tiesību normas

1.  EOTK līguma tiesību normas

2.  EK līguma noteikumi

3.  Regula (EK) Nr. 1/2003

4.  Komisijas paziņojums par noteiktiem to konkurences lietu izskatīšanas aspektiem, kuri rodas EOTK līguma darbības beigšanās dēļ

Strīda priekšmets

Prasītājas raksturojums

Strīda priekšvēsture

Pirmais lēmums

Notikumu attīstība pēc pirmā lēmuma paziņošanas

Lēmums par grozījumiem

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

1.  Par replikai pievienoto pielikumu pieņemamību

2.  Par prasījumiem, kas vērsti uz to, lai apstrīdētais lēmums tiktu atzīts par nepastāvējušu vai tiktu atcelts

Par pirmo pamatu – būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu

Par otro pamatu – Komisijas kompetences neesamību un kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz apstrīdētā lēmuma juridiskā pamata izvēli

Par apstrīdētā lēmuma juridiskā pamata izvēli

Par Komisijas kompetenci, pamatojoties uz Regulu Nr. 1/2003, konstatēt un uzlikt sodu par EOTKL 65. panta 1. punkta pārkāpumu pēc EOTK līguma darbības beigām

Par trešo pamatu – prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un kļūdu tiesību piemērošanā

Par pirmo daļu – administratīvā procesa neatsākšanu un jauna paziņojuma par iebildumiem neesamību

Par otro daļu – kļūdu tiesību piemērošanā, ko veido EOTKL 65. panta 1. punkta kā tādas tiesību normas, kas ir labvēlīgāka nekā EKL 81. pants, piemērošana

Par ceturto pamatu – pierādījumu neesamību un materiālo tiesību kļūdainu piemērošanu

3.  Par prasījumiem par naudas soda apmēra samazināšanu

Ievada apsvērumi

Par Komisijas izvirzītajām iebildēm par nepieņemamību

Par kļūdainu pārkāpuma smaguma vērtējumu, pamatojuma trūkumu un pierādījumu neesamību

Par kļūdainu 105 % palielinājuma pārkāpuma ilguma dēļ piemērošanu

Par citu atbildību mīkstinošu apstākļu neņemšanu vērā

Par simboliska naudas soda nepiemērošanu

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – itāļu.