TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)
2024. gada 25. janvārī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju aizsardzība – Direktīva 93/13/EEK – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Izdevumi, kas izriet no hipotekārā aizdevuma līguma noformēšanas – Tādu summu atmaksāšana, kuras samaksātas saskaņā ar noteikumu, kas atzīts par negodīgu – Prasības par atmaksāšanu noilguma termiņa sākums
Apvienotajās lietās no C‑810/21 līdz C‑813/21
par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Audiencia Provincial de Barcelona (Barselonas provinces tiesa, Spānija) iesniegusi ar 2021. gada 9. decembra lēmumiem un kas Tiesā reģistrēti 2021. gada 20. decembrī, tiesvedībās
Caixabank SA, iepriekš Bankia SA
pret
WE,
XA (C‑810/21)
un
Banco Bilbao Vizcaya Argentaria SA
pret
TB,
UK (C‑811/21),
un
Banco Santander SA
pret
OG (C‑812/21),
un
OK,
PI
pret
Banco de Sabadell SA (C‑813/21),
TIESA (devītā palāta)
palātas priekšsēdētāja O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei], tiesneši S. Rodins [S. Rodin] (referents) un L. S. Rosi [L. S. Rossi],
ģenerāladvokāts: E. M. Kolinss [A. M. Collins],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Caixabank SA vārdā – J. Gutiérrez de Cabiedes Hidalgo de Caviedes, abogado,
– WE, XA, TB, UK, OG, OK un PI vārdā – J. Fraile Mena, procurador, un F. García Domínguez, abogado,
– Banco Bilbao Vizcaya Argentaria SA vārdā– J. Rodríguez Cárcamo un A. Rodríguez Conde, abogados,
– Banco Santander SA vārdā – M. García‑Villarrubia Bernabé un C. Vendrell Cervantes, abogados,
– Banco Sabadell SA vārdā – G. Serrano Fenollosa un R. Vallina Hoset, abogados,
– Spānijas valdības vārdā – A. Ballesteros Panizo un A. Pérez‑Zurita Gutiérrez, pārstāvji,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Rocchitta, avvocato dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – J. Baquero Cruz un N. Ruiz García, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu.
2 Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar tiesvedību lietā C‑810/21 starp Caixabank SA, iepriekš Bankia SA, no vienas puses, un WE un XA, no otras puses, lietā C‑811/21 starp Banco Bilbao Vizcaya Argentaria SA, no vienas puses, un TB un UK, no otras puses, lietā C‑812/21 starp Banco Santander SA, no vienas puses, un OG, no otras puses, un lietā C‑813/21 starp OK un PI, no vienas puses, un Banco Sabadell SA, no otras puses, par negodīgu noteikumu, kas ietverti starp šīm pusēm noslēgtajos hipotekārā aizdevuma līgumos, atcelšanas sekām.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 93/13 2. panta b) punktā ir noteikts:
“Šajā direktīvā:
[..]
b) “patērētājs” ir jebkura fiziska persona, kura līgumos, uz ko attiecas šī direktīva darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās amata, nodarbošanās vai profesijas.”
4 Šīs direktīvas 6. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums ar tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”
5 Minētās direktīvas 7. panta 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”
Spānijas tiesības
Katalonijas Civilkodekss
6 2002. gada 30. decembra Ley 29/2002, primera Ley del Código Civil de Cataluña (Likums 29/2002, Katalonijas Civilkodeksa Pirmais likums; 2003. gada 6. februāra BOE Nr. 32; turpmāk tekstā – “Katalonijas Civilkodekss”) 121‑20. pantā ir paredzēts:
“Jebkura veida prasības noilgst desmit gadu laikā, izņemot, ja kāds iepriekš ir ieguvis tiesības ar ieilgumu vai šajā kodeksā vai speciālajos likumos ir noteikts citādi.”
7 Šī kodeksa 121‑23. pantā ir noteikts:
“Noilguma termiņš sākas tad, kad ir radies un ir izpildāms prasījums, persona – šā prasījuma īpašniece – zina vai var saprātīgi zināt apstākļus, kas ir tā pamatā, un personu, pret kuru to var īstenot.”
8 Atbilstoši minētā kodeksa 121‑11. pantam:
“Noilguma pārtraukšanas iemesli ir:
a) Prasības celšana tiesā, pat ja tā ir noraidīta procesuāla trūkuma dēļ.
b) Šķīrējtiesas procesa uzsākšana saistībā ar parādu.
c) Ārpustiesas pretenzija attiecībā uz prasījumu.
d) Tiesību atzīšana vai atteikšanās no noilguma, ko veic persona, pret kuru noilguma termiņa laikā var izvirzīt prasījumu.”
Civilkodekss
9 Código Civil (Civilkodekss) 1303. pantā ir paredzēts:
“Ja saistība tiek atzīta par spēkā neesošu, līgumslēdzēji viens otram atdod lietas, kas ir šī līguma priekšmets, ar to augļiem un cenu, kas samaksāta kā atlīdzība par šīm lietām, kopā ar procentiem, izņemot nākamajos pantos paredzētos gadījumus.”
Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi
Lieta C‑810/21
10 2004. gada 4. februārī WE un XA noslēdza hipotekārā aizdevuma līgumu (turpmāk tekstā – “aizdevuma līgums lietā C‑810/21”) ar Bankia, kura 2021. gadā apvienojās ar Caixabank.
11 2004. gada 4. maijā WE un XA samaksāja pēdējo no šī līguma izrietošo rēķinu par izdevumiem, proti, par notāra, minētā līguma reģistrācijas un administratīvajiem izdevumiem.
12 2018. gada 16. janvārī WE un XA cēla prasību atcelt aizdevuma līgumā lietā C‑810/21 ietverto noteikumu, saskaņā ar kuru aizņēmējam ir jāsedz visi izdevumi, kas izriet no šī paša līguma noslēgšanas.
13 Bankia apstrīdēja šo prasību, norādot, ka prasībai par atmaksu ir iestājies noilgums, jo ir beidzies Katalonijas Civilkodeksa 121‑20. pantā paredzētais desmit gadu noilguma termiņš.
14 Ar 2020. gada 23. septembra nolēmumu Juzgado de Primera Instancia n° 50 de Barcelona (Barselonas pirmās instances tiesa Nr. 50, Spānija) noraidīja Bankia izvirzīto iebildi par noilgumu un piesprieda šai bankai samaksāt 468,48 EUR, kas bija samaksāti kā notāra un aizdevuma līguma lietā C‑810/21 reģistrācijas un administratīvie izdevumi. Bankia šo nolēmumu pārsūdzēja Audiencia Provincial de Barcelona (Barselonas provinces tiesa, Spānija), kas ir iesniedzējtiesa.
Lieta C‑811/21
15 2004. gada 20. janvārī TB un UK noslēdza hipotekārā aizdevuma līgumu (turpmāk tekstā – “aizdevuma līgums lietā C‑811/21”) ar Banco Bilbao Vizcaya Argentaria.
16 Pēdējo rēķinu par izdevumiem, kas izrietēja no šī līguma un kurš attiecās uz notāra un minētā līguma reģistrācijas un administratīvajiem izdevumiem, TB un UK samaksāja 2004. gada 15. martā.
17 2018. gada 16. janvārī TB un UK cēla prasību atcelt aizdevuma līgumā lietā C‑811/21 ietverto noteikumu, saskaņā ar kuru aizņēmējam ir jāsedz visi izdevumi, kas izriet no šī paša līguma noslēgšanas.
18 Banco Bilbao Vizcaya Argentaria apstrīdēja šo prasību, norādot, ka prasībai par atmaksu ir iestājies noilgums, jo ir beidzies Katalonijas Civilkodeksa 121–20. pantā paredzētais desmit gadu noilguma termiņš.
19 Ar 2020. gada 25. septembra nolēmumu Juzgado de Primera Instancia n° 50 de Barcelona (Barselonas pirmās instances tiesa Nr. 50) noraidīja Banco Bilbao Vizcaya Argentaria izvirzīto iebildi par noilgumu un piesprieda šai bankai samaksāt summu 499,61 EUR apmērā, kas bija samaksāta kā notāra un aizdevuma līgumā lietā C‑811/21 reģistrācijas un administratīvie izdevumi. Banco Bilbao Vizcaya Argentaria šo nolēmumu pārsūdzēja Audiencia Provincial de Barcelona (Barselonas provinces tiesa), kas ir iesniedzējtiesa.
Lieta C‑812/21
20 2004. gada 17. decembrī OG noslēdza hipotekārā aizdevuma līgumu (turpmāk tekstā – “aizdevuma līgums lietā C‑812/21”) ar Banco Santander.
21 2005. gada 18. martā OG samaksāja pēdējo rēķinu par izdevumiem, kas izrietēja no šī līguma un kas attiecās uz notāra un minētā līguma reģistrācijas un administratīvajiem izdevumiem.
22 2017. gada 12. septembrī OG cēla prasību atcelt aizdevuma līgumā lietā C‑812/21 ietverto noteikumu, saskaņā ar kuru aizņēmējam ir jāsedz visi izdevumi, kas izriet no šī līguma noslēgšanas.
23 Banco Santander apstrīdēja šo prasību, apgalvojot, ka prasībai par atmaksu ir iestājies noilgums, jo ir beidzies Katalonijas Civilkodeksa 121‑20. pantā paredzētais desmit gadu noilguma termiņš.
24 Ar 2020. gada 25. septembra nolēmumu Juzgado de Primera Instancia n° 50 de Barcelona (Barselonas pirmās instances tiesa Nr. 50) noraidīja Banco Santander izvirzīto iebildi par noilgumu un piesprieda šai bankai samaksāt 589,60 EUR, kas bija samaksāti kā notāra un aizdevuma līguma lietā C‑812/21 reģistrācijas un administratīvie izdevumi. Banco Santander šo nolēmumu pārsūdzēja Audiencia Provincial de Barcelona (Barselonas provinces tiesa), kas ir iesniedzējtiesa.
Lieta C‑813/21
25 2006. gada 14. jūlijā OK un PI noslēdza hipotekārā aizdevuma līgumu (turpmāk tekstā – “aizdevuma līgums lietā C‑813/21”) ar Banco Sabadell.
26 Pēdējo rēķinu par izdevumiem, kas izrietēja no šī līguma un kas attiecās uz notāra un minētā līguma reģistrācijas un administratīvajiem izdevumiem, OK un PI apmaksāja 2006. gada 4. oktobrī.
27 Pēc tam, kad 2017. gada 15. novembrī OK un PI bija pret Banco Sabadell izvirzījuši ārpustiesas pretenziju, kurai šī banka nepiekrita, viņi 2017. gada 15. decembrī cēla prasību atcelt aizdevuma līgumā lietā C‑813/21 ietverto noteikumu, saskaņā ar kuru aizņēmējam ir jāsedz visi izdevumi, kas izriet no šī līguma noslēgšanas.
28 Banco Sabadell apstrīdēja šo prasību, apgalvojot, ka prasībai par atmaksu ir iestājies noilgums, jo ir beidzies Katalonijas Civilkodeksa 121‑20. pantā paredzētais desmit gadu noilguma termiņš.
29 Ar 2021. gada 11. janvāra nolēmumu Juzgado de Primera Instancia n° 50 de Barcelona (Barselonas pirmās instances tiesa Nr. 50) apmierināja Banco Sabadell izvirzīto iebildi par atmaksas prasības noilgumu. OK un PI šo lēmumu pārsūdzēja Audiencia Provincial de Barcelona (Barselonas provinces tiesa), kas ir iesniedzējtiesa.
30 Iesniedzējtiesa apvienotajās lietās no C‑810/21 līdz C‑813/21 atsaucas uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru prasības par atmaksāšanu celšanai var tikt noteikts noilguma termiņš, ja vien šī termiņa sākums, kā arī tā ilgums nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina patērētāja tiesību pieprasīt šādu atmaksāšanu īstenošanu.
31 Iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai pārbaudītu, vai noilguma termiņš atbilst efektivitātes principam, ir jāņem vērā divi faktori, proti, pirmkārt, noilguma termiņa ilgums un, otrkārt, šī termiņa sākuma brīdis.
32 Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka Katalonijas autonomajā apgabalā ir savi tiesību akti, kuri dažos aspektos atšķiras no Spānijas tiesiskā regulējuma, un ka Katalonijas Civilkodeksā ir noteikts desmit gadu noilguma termiņš, kas ir divas reizes ilgāks nekā Spānijas Civilkodeksā attiecībā uz personiska rakstura prasībām paredzētais noilguma termiņš.
33 Šajā ziņā tā uzskata, ka šajā gadījumā ar pamatlietā aplūkoto desmit gadu noilguma termiņu netiek pārkāpts efektivitātes princips, jo šis termiņš ir pietiekams, lai patērētājs varētu sagatavot un celt efektīvu prasību. Tomēr šai tiesai ir šaubas par pareizu valsts tiesību interpretāciju attiecībā uz minētā termiņa sākuma noteikšanu, kam saskaņā ar Tiesas judikatūru ir jāļauj patērētājam uzzināt par negodīga noteikuma esamību un celt prasību par šī noteikuma spēkā neesamību.
34 Iesniedzējtiesa norāda, ka atšķirībā no līguma noteikumiem, kurus Tiesai jau ir bijusi iespēja izvērtēt tajā izskatāmajās lietās, tādi noteikumi kā pamatlietās, saskaņā ar kuriem aizņēmējam ir jāsedz visi hipotekārā aizdevuma līguma noslēgšanas izdevumi, izsmeļ savu iedarbību, patērētājam apmaksājot pēdējo rēķinu par šiem izdevumiem. Šī tiesa uzskata, ka Tiesas judikatūra, atbilstoši kurai trīs gadu termiņš, sākot no nepamatotas iedzīvošanās datuma, var pārmērīgi apgrūtināt ar Direktīvu 93/13 piešķirto tiesību īstenošanu, šajā gadījumā nav piemērojama. Šajā ziņā tā uzskata, ka šī judikatūra ir balstīta uz to, ka noilguma termiņš var sākties pat pirms visu maksājumu veikšanas.
35 Turklāt iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tam, ka patērētājs zina par līguma noteikuma negodīgumu, ir jāattiecas tikai uz šī negodīguma faktiskajiem elementiem vai arī tam ir jāattiecas arī uz šo faktu juridisko vērtējumu. Šī tiesa uzskata, ka tad, ja šai zināšanai ir jāattiecas tikai uz šiem faktiskajiem elementiem, pēdējā rēķina samaksas datums varētu būt brīdis, no kura sākas noilguma termiņš, zinot, ka šajā gadījumā pamatlietās aplūkotā noteikuma iedarbība ir beigusies ar minēto samaksu.
36 Tomēr, lai gan efektivitātes principa ievērošana prasa, lai patērētājs varētu juridiski novērtēt minētos faktiskos apstākļus, šajā ziņā vēl ir jānosaka, kāda informācija ir jādara pieejama vidusmēra patērētājam. Šajā ziņā, izklāstījusi Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) judikatūru, iesniedzējtiesa jautā, vai pastāvīgā valsts judikatūra varētu ļaut Spānijas patērētājam juridiski pilnībā zināt – no juridiskā viedokļa – par līguma noteikuma negodīgumu.
37 Visbeidzot iesniedzējtiesa jautā, vai par noteikuma negodīgumu ir jāuzzina pirms noilguma termiņa sākuma saskaņā ar valsts tiesību normām vai pirms tā termiņa beigām. Šajā ziņā šī tiesa precizē, pirmkārt, ka atšķirībā no Spānijas Civilkodeksā paredzētā piecu gadu noilguma termiņa Katalonijas Civilkodeksa teritoriālās piemērošanas jomā noilguma termiņš ir pagarināts līdz desmit gadiem un, otrkārt, ka valsts tiesību sistēmā priekšroka tiek dota prasības celšanai, jo vienkārša ārpustiesas pretenzija ir iemesls termiņa pārtraukšanai un ar to noilguma termiņš pilnībā sākas no jauna.
38 Šādos apstākļos Audiencia Provincial de Barcelona (Barselonas provinces tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) a) Vai, ceļot prasību, kura ir vērsta uz to, lai izvirzītu noteikuma, ar kuru aizņēmējam tiek noteikts pienākums segt līguma noslēgšanas izdevumus, atzīšanas par spēkā neesošu ar atmaksāšanu saistītās sekas, ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu ir saderīga 10 gadu noilguma termiņa attiecināšana uz tiesībām celt prasību, skaitot to no brīža, kad noteikums līdz ar pēdējā maksājuma veikšanu zaudē savu iedarbību – kas ir brīdis, kad patērētājs uzzina faktus, kas pamato noteikuma negodīgumu –, vai arī patērētāja rīcībā ir jābūt papildu informācijai par faktu juridisko novērtējumu?
b) Ja ir nepieciešams zināt faktu juridisku novērtējumu, vai uz termiņa tecējuma sākumu ir attiecināma pastāvīgā judikatūra par noteikuma spēkā neesamību, vai valsts tiesa var ņemt vērā citus atšķirīgus apstākļus?
2) Tā kā uz atmaksāšanas prasību attiecas ilgs 10 gadu noilguma termiņš, kurā brīdī patērētājam vajadzētu zināt par noteikuma negodīgumu un tiesībām, kādas viņam piešķir direktīva [93/13] – pirms noilguma termiņa sākšanās vai pirms tā beigām?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
39 Vispirms jānorāda, ka pirmajam prejudiciālajam jautājumam ir divas daļas un ka uz šī jautājuma otro daļu ir jāatbild tikai gadījumā, ja atbilde uz šī jautājuma pirmo daļu ir noliedzoša.
40 Turklāt otrais prejudiciālais jautājums ir jāizskata kopā ar minētā pirmā jautājuma pirmo daļu.
Par pirmā jautājuma pirmo daļu un otro jautājumu
41 Ar pirmā jautājuma pirmo daļu un otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, skatot tos efektivitātes principa kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu judikatūrā sniegtu valsts tiesību interpretāciju, saskaņā ar kuru pēc tāda negodīga līguma noteikuma atcelšanas, ar ko patērētājam likts segt hipotekārā aizdevuma līguma noslēgšanas izdevumus, prasībai par šādu izdevumu atmaksāšanu ir piemērojams desmit gadu noilguma termiņš, kurš sākas no brīža, kad līdz ar pēdējo samaksu par šiem izdevumiem šis noteikums zaudē iedarbību, un šajā ziņā nav nozīmes, vai šis patērētājs zina par minētā noteikuma negodīgo raksturu veidojošo elementu juridisko vērtējumu, un apstiprinošas atbildes gadījumā – vai šīs tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka par to ir jāuzzina pirms noilguma termiņa sākuma vai pirms tās beigām.
42 Šajā ziņā jāatgādina – ja attiecīgajā jomā nav Savienības noteikumu, katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā saskaņā ar procesuālās autonomijas principu ir jāparedz procesuālie noteikumi tādu prasību celšanai tiesā, kuru mērķis ir nodrošināt privātpersonu tiesību aizsardzību, tomēr ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas situācijas, uz kurām attiecas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas ir piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (spriedums, 2021. gads 22. aprīlis, Profi Credit Slovakia, C‑485/19, EU:C:2021:313, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Runājot par noilguma termiņa piemērošanu prasībai, ko patērētājs ir cēlis, lai atgūtu nepamatoti samaksātās summas, pamatojoties uz negodīgiem noteikumiem Direktīvas 93/13 izpratnē, pietiek atgādināt, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka ar šīs direktīvas 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā – lai gan tajā ir paredzēts, ka prasībai atzīt par spēkā neesošu starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgtā līgumā iekļautu negodīgu noteikumu, nav piemērojams noilgums, – ir noteikts noilguma termiņš prasībai, ar ko paredzēts izvirzīt šī konstatējuma ar atmaksāšanu saistītās sekas, ja vien tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi (spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 Līdz ar to ir jāuzskata, ka noilguma termiņa piemērošana prasībām ar restitutīvu raksturu, ko iesnieguši patērētāji, lai īstenotu tiesības, kuras tiem izriet no Direktīvas 93/13, pati par sevi nav pretrunā efektivitātes principam, ja vien šī piemērošana nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu ar šo direktīvu piešķirto tiesību īstenošanu (spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 40. punkts).
45 Attiecībā uz efektivitātes principu jānorāda, ka katrs gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālo tiesību norma nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu visā procedūrā, šīs procedūras norisi un īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs. Šādā kontekstā vajadzības gadījumā ir jāņem vērā tādi valsts tiesu sistēmas pamatā esošie principi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un procesa pareiza norise (spriedums, 2022. gada 8. septembris, D.B.P. u.c.(Ārvalsts valūtā izteikts hipotekārais kredīts), no C‑80/21 līdz C‑82/21, EU:C:2022:646, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Saistībā ar pamatlietā aplūkotā noilguma termiņa īpašību analīzi Tiesa ir precizējusi, ka šai analīzei ir jāattiecas uz šāda termiņa ilgumu, kā arī tā piemērošanas kārtību, tostarp kārtību, kādā sāk skaitīt šo termiņu (spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
47 Šajā ziņā, lai noilguma termiņš varētu tikt uzskatīts par atbilstošu efektivitātes principam, tam pēc būtības ir jābūt pietiekamam, lai patērētājs varētu sagatavot un celt efektīvu prasību tiesā un izmantot tiesības, kas viņam izriet no Direktīvas 93/13, un to veikt prasījumu formā, kuriem ir restitutīvs raksturs un kuri ir pamatoti ar līguma noteikuma negodīgo raksturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Tādējādi, kas attiecas uz noilguma termiņa sākuma brīdi, šāds termiņš var būt saderīgs ar efektivitātes principu tikai tad, ja patērētājam ir bijusi iespēja zināt savas tiesības, pirms šis termiņš ir sācies vai beidzies (spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Šajā gadījumā no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietās piemērojamo valsts procesuālo tiesību normu judikatūrā sniegtā interpretācija – neatkarīgi no apstākļa, ka tajās ir paredzēts, ka desmit gadu noilguma termiņš patērētāja prasībai atmaksāt summas, kas nepamatoti samaksātas kā ar hipotekārā aizdevuma līgumiem saistītie izdevumi, nevar sākties, pirms patērētājs ir uzzinājis par līguma noteikuma, kura izpildei šie maksājumi ir veikti, negodīgumu veidojošajiem faktiem, – neprasa, lai patērētājs zinātu ne tikai šos faktus, bet arī to juridisko vērtējumu, un tas nozīmē, ka šim patērētājam ir jāzina arī tiesības, kuras viņam izriet no Direktīvas 93/13.
50 Tomēr, lai noilguma termiņa piemērošanas noteikumi atbilstu efektivitātes principam, nepietiek ar to, ka tajos ir paredzēts, ka patērētājam ir jāzina par līguma noteikuma negodīgumu veidojošiem faktiem, neņemot vērā, pirmkārt, vai viņš zina par tiesībām, kas viņam izriet no Direktīvas 93/13, un, otrkārt, to, vai viņam ir pietiekami daudz laika, lai viņš varētu efektīvi sagatavot un celt prasību šo tiesību īstenošanai.
51 No tā izriet, ka tāds noilguma termiņš kā prasības par hipotekārā kredīta izdevumu atgūšanu noilguma termiņš pamatlietās neatbilst efektivitātes principam, jo tā piemērošanas noteikumos nav ņemti vērā šie divi pēdējie apstākļi.
52 Attiecībā uz jautājumu, vai patērētājam ir jāzina par līguma noteikuma negodīgumu un tiesībām, kas viņam izriet no Direktīvas 93/13, pirms ir sācies prasības par atmaksāšanu noilguma termiņš vai pirms tā beigām, ir jānorāda, ka šī sprieduma 48. punktā minētais nosacījums, saskaņā ar kuru noilguma termiņš var būt saderīgs ar efektivitātes principu tikai tad, ja patērētājam ir bijusi iespēja uzzināt par šīm tiesībām, pirms šis termiņš ir sācies vai beidzies, ir izstrādāts Tiesas judikatūrā, lai katrā atsevišķā gadījumā izvērtētu konkrēta noilguma termiņa, to aplūkojot kopsakarā ar attiecīgajās valsts tiesībās paredzētajiem piemērošanas noteikumiem, saderību ar efektivitātes principu.
53 Kā izriet no šī sprieduma 45.–47. punkta, Tiesa, interpretējot Savienības tiesības, lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgas norādes, kas tai ļautu izvērtēt valsts procesuālās tiesību normas saderību ar efektivitātes principu, ņem vērā visus atbilstošos valsts tiesību sistēmas elementus, kurus tai ir iesniegusi šī tiesa, nevis tikai noteikumu, kas attiecas uz kādu no attiecīgā noilguma termiņa aspektiem, to aplūkojot atsevišķi.
54 Tādējādi ir iespējams, ka ar valsts tiesību normu, saskaņā ar kuru noilguma termiņš nevar sākties, pirms patērētājs ir uzzinājis par līguma noteikuma negodīgumu un tiesībām, kas viņam izriet no Direktīvas 93/13, un kura a priori šķiet atbilstoša efektivitātes principam, tomēr ir pārkāpts šis princips, ja minētā termiņa ilgums nav materiāli pietiekams, lai patērētājs varētu sagatavot un celt efektīvu prasību un īstenot tiesības, kas viņam izriet no šīs direktīvas.
55 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz pirmā jautājuma pirmo daļu un otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, skatot tos efektivitātes principa kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu judikatūrā sniegtu valsts tiesību interpretāciju, saskaņā ar kuru pēc tāda negodīga līguma noteikuma atcelšanas, ar ko patērētājam likts segt hipotekārā aizdevuma līguma noslēgšanas izdevumus, prasībai par šādu izdevumu atmaksāšanu ir piemērojams desmit gadu noilguma termiņš, kurš sākas no brīža, kad līdz ar pēdējo samaksu par šiem izdevumiem šis noteikums zaudē iedarbību, un šajā ziņā tas, vai šim patērētājam ir zināms šo faktu juridiskais vērtējums, netiek uzskatīts par nozīmīgu. Noilguma termiņa piemērošanas noteikumu saderība ar šīm tiesību normām ir jāizvērtē, ņemot vērā šos noteikumus kopumā.
Par pirmā jautājuma otro daļu
56 Ar pirmā jautājuma otro daļu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu judikatūrā sniegtu valsts tiesību interpretāciju, saskaņā ar kuru, lai noteiktu noilguma termiņa sākumu prasībai atmaksāt summas, kas nepamatoti samaksātas, izpildot negodīgu līguma noteikumu, var uzskatīt, ka iedibināta valsts judikatūra par līdzīgu noteikumu spēkā neesamību pierāda, ka ir izpildīts nosacījums par to, ka attiecīgajam patērētājam ir jāzina par minētā noteikuma negodīgumu un tiesiskajām sekām, kādas no tā izriet.
57 Šajā ziņā, pirmkārt, jāatgādina, ka ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma balstās uz ideju, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan uz informētības līmeni, un šī situācija viņam liek piekrist pārdevēja vai piegādātāja iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas ietekmēt to saturu (spriedums, 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282, 39. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
58 Otrkārt, pārdevēja vai piegādātāja privileģētais stāvoklis attiecībā uz viņa rīcībā esošo informāciju turpina pastāvēt pēc līguma noslēgšanas. Tādējādi, ja atsevišķu standarta noteikumu negodīgums ir konstatēts pastāvīgajā valsts judikatūrā, no bankām var tikt sagaidīts, ka tās par to būs informētas un attiecīgi rīkosies (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 13. jūlijs, CAJASUR Banco, C‑35/22, EU:C:2023:569, 32. punkts).
59 Savukārt nevar prezumēt, ka patērētāja informētības līmenis, kas ir zemāks par tirgotāja informētības līmeni, ietvers zināšanas par valsts judikatūru patērētāju tiesību jomā, pat ja šī judikatūra ir iedibināta.
60 Šajā ziņā jāatgādina, ka no Direktīvas 93/13 2. panta b) punkta formulējuma izriet, ka ar šo direktīvu piešķirtā aizsardzība ir atkarība no nolūkiem, kādos fiziska persona darbojas, proti, tai jādarbojas nolūkos, kas ir ārpus tās profesionālās darbības. Lai gan no pārdevējiem un piegādātājiem var prasīt, lai tie nodrošinātu, ka ir informēti par tādu noteikumu juridiskajiem aspektiem, kuri viņu ierastajā komercdarbībā pēc viņu iniciatīvas tiek iekļauti to ar patērētājiem noslēgtajos līgumos, ņemot vērā tostarp valsts judikatūru par šādiem noteikumiem, no patērētājiem šādu attieksmi nevar sagaidīt, jo viņi šādu noteikumu ietverošus līgumus noslēdz vien paretam vai pat izņēmuma kārtā.
61 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz pirmā jautājuma otro daļu ir jāatbild, ka Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu judikatūrā sniegtu valsts tiesību interpretāciju, saskaņā ar kuru, lai noteiktu noilguma termiņa sākumu prasībai atmaksāt summas, kas nepamatoti samaksātas, izpildot negodīgu līguma noteikumu, var tikt uzskatīts, ka iedibināta valsts judikatūra par līdzīgu noteikumu spēkā neesamību pierāda, ka ir izpildīts nosacījums, ka attiecīgajam patērētājam ir jāzina par minētā noteikuma negodīgumu un par tiesiskajām sekām, kādas no tā izriet.
Par tiesāšanās izdevumiem
62 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:
1) Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, aplūkojot to efektivitātes principa kontekstā,
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tie nepieļauj tādu judikatūrā sniegtu valsts tiesību interpretāciju, saskaņā ar kuru pēc tāda negodīga līguma noteikuma atcelšanas, ar ko patērētājam likts segt hipotekārā aizdevuma līguma noslēgšanas izdevumus, prasībai par šādu izdevumu atmaksāšanu ir piemērojams desmit gadu noilguma termiņš, kurš sākas no brīža, kad līdz ar pēdējo samaksu par šiem izdevumiem šis noteikums zaudē iedarbību, un šajā ziņā tas, vai šim patērētājam ir zināms šo faktu juridiskais vērtējums, netiek uzskatīts par nozīmīgu. Noilguma termiņa piemērošanas noteikumu saderība ar šīm tiesību normām ir jāizvērtē, ņemot vērā šos noteikumus kopumā.
2) Direktīva 93/13
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tā nepieļauj tādu judikatūrā sniegtu valsts tiesību interpretāciju, saskaņā ar kuru, lai noteiktu noilguma termiņa sākumu prasībai atmaksāt summas, kas nepamatoti samaksātas, izpildot negodīgu līguma noteikumu, var tikt uzskatīts, ka iedibināta valsts judikatūra par līdzīgu noteikumu spēkā neesamību pierāda, ka ir izpildīts nosacījums, ka attiecīgajam patērētājam ir jāzina par minētā noteikuma negodīgumu un par tiesiskajām sekām, kādas no tā izriet.
[Paraksti]