Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES LAILAS MEDINAS SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 25. janvārī (1)
Lieta C‑753/22
QY
pret
Bundesrepublik Deutschland
(Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Kopējā politika patvēruma jomā – Dalībvalsts lēmums par bēgļa statusa piešķiršanu – Risks tikt pakļautam necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei šajā dalībvalstī – Sekas, ko rada jauna starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšana citā dalībvalstī– Jaunā pieteikuma izskatīšana šajā citā dalībvalstī – Lēmuma par bēgļa statusu piešķiršanu saistošās iespējamās eksteritoriālās iedarbības noteikšana – Savstarpējā atzīšana – Informācijas apmaiņa
I. Ievads
1. Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) ir iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tiesvedībā starp QY, Sīrijas valstspiederīgo, kurai Grieķijā piešķirts bēgļa statuss, un Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Federālā migrācijas un bēgļu lietu pārvalde, Vācija; turpmāk tekstā – “Federālā pārvalde”) par pēdējās lēmumu noraidīt QY lūgumu atzīt šo statusu.
2. Šajā lietā Vācija, dalībvalsts, kurā iesniegts pieteikums par bēgļa statusa piešķiršanu (turpmāk tekstā – “otrā dalībvalsts”) nevar veikt QY atgriešanu uz Grieķiju, dalībvalsti, kas pirmā piešķīra viņai šādu statusu (turpmāk tekstā – “pirmā dalībvalsts”), jo tas radītu nopietnu risku, ka viņa tiktu pakļauta necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 4. panta izpratnē, ņemot vērā bēgļu dzīves apstākļus šajā dalībvalstī (2).
3. Ievērojot minēto, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Savienības primārās tiesību normas un atbilstošās to trīs sekundāro tiesību aktu normas, kuri pieņemti Savienības bēgļu tiesību jomā, proti, Dublinas III regula (3), Procedūru direktīva (4) un Kvalifikācijas direktīva (5), ir jāinterpretē tādējādi, ka otrajai dalībvalstij ir jāatzīst bēgļa statuss, ko piešķīrusi pirmā dalībvalsts, neveicot to materiālo nosacījumu turpmāku pārbaudi, kuri nepieciešami, lai piešķirtu šo statusu.
4. Izskatāmajā lietā rodas jautājums, vai starp dalībvalstīm var pastāvēt lēmumu par bēgļa statusa piešķiršanu savstarpēja atzīšana, un, ja tas tā ir, vai šāda atzīšana turpina pastāvēt, ja savstarpējās uzticēšanās princips vairs nevar tikt piemērots. Šobrīd līdzīgi jautājumi ir izvirzīti vēl trīs lietās, kuras tiek izskatītas Tiesā (6).
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Eiropas Savienības tiesības
5. LESD 78. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Savienība īsteno kopēju patvēruma, papildu aizsardzības un pagaidu aizsardzības politiku, lai varētu piešķirt attiecīgu statusu jebkuram trešās valsts pilsonim, kurš pieprasa starptautisku aizsardzību, un nodrošinātu atbilstību neizraidīšanas principam. Šai politikai jābūt saskaņā ar 1951. gada 28. jūlija Ženēvas konvenciju [(7)] [turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”] [..]
2. Piemērojot 1. punktu, Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru paredz pasākumus par kopējo Eiropas patvēruma sistēmu [turpmāk tekstā – “KEPS”], kuru veido:
a) vienots patvēruma statuss trešo valstu pilsoņiem, kas ir derīgs visā Savienībā;
[..].”
1. Dublinas III regula
6. Dublinas III regulas 3. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis izskata jebkuru starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko kādai no šīm valstīm tās teritorijā, tostarp pie robežas vai tranzīta zonās, iesniedz trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo.
2. Ja, pamatojoties uz šajā regulā uzskaitītajiem kritērijiem, nav iespējams izraudzīties atbildīgo dalībvalsti, tad par pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurai pirmajai iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.
Ja nav iespējams pieteikuma iesniedzēju pārsūtīt uz dalībvalsti, kas izraudzīta par galveno atbildīgo, jo ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pastāv sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas apstākļos minētajā dalībvalstī, kā rezultātā pastāv necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes risks [Hartas] 4. panta nozīmē, dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, turpina izskatīt III nodaļā izklāstītos kritērijus, lai noteiktu, vai par atbildīgo var tikt izraudzīta cita dalībvalsts.
Ja saskaņā ar šo punktu nav iespējama pārsūtīšana uz nevienu dalībvalsti, kas izraudzīta, balstoties uz III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem, vai uz pirmo dalībvalsti, kurā pieteikums iesniegts, dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, kļūst par atbildīgo dalībvalsti.”
7. Minētās regulas 34. pantā ir paredzēti noteikumi par informācijas apmaiņu.
2. Procedūru direktīva
8. Procedūru direktīvas 33. panta “Nepieņemami pieteikumi” 1. punktā un 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:
“1. Papildus gadījumiem, kad pieteikums netiek izskatīts saskaņā ar [Dublinas III regulu], dalībvalstīm nav jāizvērtē, vai pieteikuma iesniedzējs ir tiesīgs saņemt starptautisko aizsardzību saskaņā ar [Kvalifikācijas direktīvu], ja pieteikums tiek uzskatīts par nepieņemamu saskaņā ar šo pantu.
2. Dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu tikai tad, ja:
a) cita dalībvalsts ir piešķīrusi starptautisko aizsardzību.”
3. Kvalifikācijas direktīva
9. Kvalifikācijas direktīvas 4. panta 1., 2. un 3. punkts attiecas uz faktu un apstākļu novērtēšanu saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
10. Izskatāmajā lietā nozīme ir arī minētās direktīvas 11., 12., 13. un 14. pantam.
B. Vācijas tiesības
11. Gesetz über den Aufenthalt, die Erwerbstätigkeit und die Integration von Ausländern im Bundesgebiet (Likums par ārvalstnieku uzturēšanos, nodarbinātību un integrāciju Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “AufenthG”), 60. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka saskaņā ar Ženēvas konvenciju “ārvalstnieks nevar tikt izraidīts no vienas valsts uz citu valsti, kurā viņa dzīvība vai viņa brīvība ir apdraudēta rases, reliģijas, tautības, piederības kādai sociālai grupai vai politisko uzskatu dēļ”.
12. Iesniedzējtiesa uzskata, ka saskaņā ar AufenthG 60. panta 1. punkta otro teikumu, ja personai bēgļa statuss ir ticis piešķirts ārpus Vācijas teritorijas attiecībā uz konkrētu valsti, šī statusa piešķiršana izslēdz, ka Vācijas iestādes varētu izraidīt attiecīgo personu uz šo valsti. Pieņemot šo tiesību normu, Vācijas likumdevējs šā statusa atzīšanai, kas ierobežota ar atteikumu attiecīgo personu izraidīt, piešķīra obligātu iedarbību, taču neradīja nekādas jaunas tiesības attiecībā uz bēgļa statusa atzīšanu.
III. Strīds pamatlietā, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
13. QY, Sīrijas valstspiederīgajai, 2018. gadā Grieķijā tika piešķirts bēgļa statuss. Datumā, ko iesniedzējtiesa nav norādījusi, QY iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu Vācijā.
14. Vācijas administratīvā tiesa savā spriedumā noteica, ka, ņemot vērā bēgļu uzņemšanas apstākļus Grieķijā, pastāv nopietns risks, ka QY tiktu pakļauta necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei Hartas 4. panta izpratnē, tāpēc viņa nevar tikt atgriezta uz šo dalībvalsti.
15. Ar 2019. gada 1. oktobra lēmumu Federālā pārvalde QY piešķīra alternatīvās aizsardzības statusu un noraidīja viņas pieteikumu par bēgļa statusa piešķiršanu.
16. Verwaltungsgericht (Administratīvā tiesa, Vācija) noraidīja QY prasību, pamatojoties uz to, ka prasība nevar tikt pamatota vienīgi ar apstākli, ka viņai Grieķijā ir piešķirts bēgļa statuss. Verwaltungsgericht (Administratīvā tiesa) uzskatīja, ka pieteikums nav pamatots, jo viņai Sīrijā nedraud vajāšana.
17. Pēc tam QY iesniedza apelācijas sūdzību Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa), kas ir iesniedzējtiesa. Viņa apgalvo, ka Federālajai pārvaldei ir saistošs jau Grieķijā piešķirtais bēgļa statuss.
18. Iesniedzējtiesa norāda, ka neviena Vācijas tiesību norma nepiešķir QY tiesības uz citā dalībvalstī piešķirta bēgļa statusa atzīšanu. Tā arī norāda, ka Vācijas iestādes nevarēja atzīt viņas lūgumu par nepieņemamu, ņemot vērā to, ka, lai gan QY ir piešķirts bēgļa statuss Grieķijā, pastāv risks, ka tad, ja viņa tiktu atgriezta šajā dalībvalstī, tā tiktu pakļauta necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei Hartas 4. panta izpratnē. Iesniedzējtiesa uzsver, ka ir jānosaka tiesiskās sekas, ko rada šīs iespējas nepieejamība, ņemot vērā minētās tiesību normas pārkāpuma riskus.
19. Iesniedzējtiesa uzskata, ka ir jānosaka, vai Savienības tiesību normām pretrunā ir tas, ka Federālā pārvalde veic jaunu izskatīšanu, ko neierobežo agrāks citas dalībvalsts lēmums par bēgļa statusa piešķiršanu, un vai šim lēmumam drīzāk ir imperatīva eksteritoriāla iedarbība. Pēc minētās tiesas domām, Savienības primāro un sekundāro tiesību normās nav norādīts, ka apstāklis par bēgļa statusa atzīšanu vienā dalībvalstī liedz otras dalībvalsts kompetentajai iestādei izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu pēc būtības. Kopumā iesniedzējtiesa uzskata, ka Savienības tiesībās nav skaidri formulēta norma, kurā būtu noteikts savstarpējas atzīšanas princips attiecībā uz lēmumiem par minētā statusa piešķiršanu.
20. Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesa norāda, ka Tiesa vēl nav lēmusi par jautājumu, vai saistošā iedarbība var tikt izsecināta no Dublinas III regulas 3. panta 1. punkta otrā teikuma, saskaņā ar kuru starptautiskās aizsardzības pieteikumu pēc būtības izskata viena dalībvalsts. Iesniedzējtiesa arī norāda, ka Kvalifikācijas direktīvas 4. panta 1. punkta otro teikumu un 13. pantu varētu interpretēt tādā pašā veidā. Turklāt Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā otrajai dalībvalstij paredzēto iespēju atzīt pieteikumu par nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka pirmā dalībvalsts jau ir piešķīrusi bēgļa statusu, varētu saprast kā tāda principa izpausmi, atbilstoši kuram patvēruma pieteikumu pēc būtības izskata tikai vienreiz.
21. Iesniedzējtiesa arī norāda, ka izskatāmā lieta atšķiras no lietas C‑352/22, Generalstaatsanwaltschaft Hamm (Lūgums izdot bēgli Turcijai), ko Tiesa šobrīd izskata un kas attiecas uz tās trešās valsts izdošanas lūgumu, no kuras šī persona aizbēgusi. Izskatāmajā lietā Federālā pārvalde ir piešķīrusi QY alternatīvās aizsardzības statusu, un tādēļ viņa nevar tikt izraidīta.
22. Visbeidzot, iesniedzējtiesai rodas jautājums, kā jāizprot rīkojuma Hamed un Omar (8) 42. punkts. No vienas puses, atsauce uz “jaunu” patvēruma procedūru varētu norādīt uz jaunas izskatīšanas veikšanu. No otras puses, atsauce uz “ar bēgļa statusu saistītajām tiesībām” varētu nozīmēt citas dalībvalsts jau piešķirta statusa atzīšanu.
23. Ņemot vērā minētos apsvērumus, Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai gadījumā, ja dalībvalsts nevar izmantot [Procedūru direktīvas] 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētās pilnvaras noraidīt kā nepieņemamu starptautiskās aizsardzības pieteikumu saistībā ar citā dalībvalstī piešķirtu bēgļa statusu, jo dzīves apstākļi šajā dalībvalstī pieteikuma iesniedzēju pakļautu nopietnam necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes riskam Hartas 4. panta izpratnē, [Dublinas III regulas] 3. panta 1. punkta otrais teikums, [Kvalifikācijas direktīvas] 4. panta 1. punkta otrais teikums un 13. pants, kā arī [Procedūru direktīvas] 10. panta 2. un 3. punkts, 33. panta 1. punkts un 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka fakts, ka bēgļa statuss jau ir piešķirts, liedz dalībvalstij veikt tai iesniegtā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu neatkarīgi no iepriekšējo procedūru rezultātiem un uzliek tai pienākumu piešķirt pieteikuma iesniedzējam bēgļa statusu, neizvērtējot šīs aizsardzības materiālos nosacījumus?”
24. Rakstveida apsvērumus iesniedza QY un Beļģijas, Čehijas, Vācijas, Īrijas, Grieķijas, Francijas, Itālijas, Luksemburgas, Nīderlandes un Austrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Šīs lietas dalībnieces, izņemot Beļģijas, Čehijas un Austrijas valdības, sniedza arī mutvārdu apsvērumus 2023. gada 26. septembra tiesas sēdē.
IV. Izvērtējums
25. Šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā esošo situāciju raksturo apstāklis, ka attiecīgo personu nevar nosūtīt atpakaļ uz pirmo dalībvalsti, proti, Grieķiju. Tādējādi uzdotais jautājums ir balstīts uz pieņēmumu, ka pirmās dalībvalsts patvēruma sistēma, it īpaši bēgļu uzņemšanas apstākļi, vairs nevar garantēt tādu pamattiesību aizsardzības līmeni, kādu prasa Savienības tiesības un it īpaši Hartas 4. pants (A sadaļa).
26. Ņemot vērā minēto, Tiesai uzdotā prejudiciālā jautājuma mērķis ir būtībā noskaidrot, vai Savienības tiesībās pastāv savstarpējas atzīšanas princips, saskaņā ar kuru otrai dalībvalstij ir jāatzīst un jāizpilda bēgļa statuss, kas attiecīgajai personai piešķirts agrāk pirmajā dalībvalstī. Manuprāt, šo jautājumu var sadalīt divās daļās. Pirmkārt, būtiskākais ir noteikt, vai šāds savstarpējas atzīšanas princips pastāv Savienības patvēruma politikas jomā (B sadaļa). Otrkārt, ja atbilde uz šo jautājumu ir noliedzoša, ir jānosaka arī veids, kā veicamas turpmākās administratīvās procedūras attiecībā uz jauniem pieteikumiem otrajā dalībvalstī (C sadaļa) (9).
A. Sākotnējas piezīmes par ārkārtas apstākļiem, kas izriet no savstarpējās uzticēšanās zaudēšanas
27. Dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās princips ir balstīts uz pamatprezumpciju, saskaņā ar kuru katrai dalībvalstij ar visām pārējām dalībvalstīm – un tās to savstarpēji atzīst – ir kopīgas daudzas Savienības pamatvērtības, kā precizēts LES 2. pantā (10). Šī prezumpcija nozīmē un pamato to, ka starp dalībvalstīm pastāv savstarpēja uzticēšanās par šo vērtību atzīšanu un tātad Savienības tiesību, ar kurām tās tiek īstenotas, ievērošanu, kā arī to, ka to attiecīgās valstu tiesību sistēmas var sniegt līdzvērtīgu un efektīvu to pamattiesību aizsardzību, kas atzītas Hartā, tostarp tās 1. un 4. pantā, kuros nostiprināta viena no Savienības un tās dalībvalstu pamatvērtībām (11). Attiecīgi KEPS kontekstā ir jāpieņem, ka attieksme pret starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējiem katrā dalībvalstī ir atbilstoša Hartas prasībām, Ženēvas konvencijai, kā arī Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (12).
28. Neraugoties uz šo atbilstības pieņēmumu, Tiesa ir arī nospriedusi, ka nevar izslēgt, ka KEPS noteiktā dalībvalstī praksē var sastapties ar lielām operacionālām grūtībām, kas nozīmē, ka pastāv nopietns risks, ka pret patvēruma meklētājiem to pārsūtīšanas uz šo dalībvalsti gadījumā izturēšanās pret viņiem tur nebūs saderīga ar viņu pamattiesībām (13). Tādēļ ārkārtas apstākļos (14) savstarpējas uzticēšanās principa piemērošana kļūst nesaderīga ar pienākumu interpretēt un piemērot Dublinas III regulu atbilstoši pamattiesībām (15).
29. Izskatāmajā lietā prezumpcija, kas rada savstarpēju uzticēšanos KEPS, atbilstoši kurai katrai dalībvalstij jāuzskata, ka visas pārējās dalībvalstis rīkojas saskaņā ar Savienības tiesībās atzītajām pamattiesībām, vairs nav piemērojama attiecībā uz šo pirmo dalībvalsti. Tiesai jautājums ir uzdots saistībā ar “ārkārtas apstākļiem” attiecīgās judikatūras izpratnē un ir balstīts uz divkāršu prezumpciju, ka iepriekš minēto pieņēmumu nevar piemērot tāpēc, ka, pirmkārt, ir noticis savstarpējas uzticēšanās pārkāpums, jo pieteikuma iesniedzēja tiktu pakļauta nopietnam necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam Hartas 4. panta izpratnē dalībvalstī, kas viņai piešķīra bēgļa statusu. Tādējādi, otrkārt, Vācijas atbildīgā iestāde nevar noraidīt pieteikumu kā nepieņemamu saskaņā ar Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu.
1. Savstarpējās uzticēšanās pārkāpums un Dublinas III regulas 3. panta 2. punkta interpretācija
a) Dublinas III regulas 3. panta 1. punkts un galvenais noteikums
30. Ar Dublinas III regulā ietverto sistēmu tiek paredzēti kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm. Tā ir balstīta uz minētās regulas 3. panta 1. punktā paredzēto principu, ka tikai viena dalībvalsts ir kompetenta veikt pieteikuma iesniedzēja starptautiskās aizsardzības nepieciešamības pārbaudi.
31. Lai sasniegtu šo mērķi, Dublinas III regulas III nodaļā ir noteikta objektīvu un taisnīgu kritēriju hierarhija gan attiecībā uz dalībvalstīm, gan konkrētajām personām (16). Šo kritēriju, kuri ietverti minētās regulas 8.–15. pantā, mērķis ir ieviest skaidru un efektīvu metodi, kas ļautu ātri noteikt atbildīgo dalībvalsti, lai garantētu starptautiskās aizsardzības noteikšanas procedūru faktisku pieejamību un nekavētu sasniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi. Piemērojot šos kritērijus, Grieķijas iestādes īstenoja savu kompetenci pieņemt lēmumu par bēgļa statusa piešķiršanu QY.
b) Dublinas III regulas 3. panta 2. punkts
32. Spriedumā N.S. u.c. Tiesa ir atzinusi, ka patvēruma sistēma noteiktā dalībvalstī praksē var sastapties ar lielām operacionālām grūtībām, un tas nozīmē, ka pastāv nopietns risks, ka pret patvēruma meklētājiem to nosūtīšanas uz šo dalībvalsti gadījumā izrādītā attieksme nebūs saderīga ar viņu pamattiesībām (17). Tiesa atteicās no automātiskas izpildes, kāda bija paredzēta Dublinas II regulā (18), kas bija Dublinas III regulas priekštece, lai “ļautu Savienībai un tās dalībvalstīm ievērot to pienākumus patvēruma meklētāju pamattiesību aizsardzības jomā” (19). Tiesa ir atzinusi, ka dalībvalstis var nenosūtīt patvēruma meklētāju uz atbildīgo dalībvalsti Dublinas II regulas izpratnē gadījumos, ja tām ir zināms, ka sistēmiski trūkumi patvēruma piešķiršanas procesā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos šajā dalībvalstī rada nopietnus un pierādītus iemeslus uzskatīt, ka patvēruma meklētājam radīsies reāls risks tikt pakļautam necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei Hartas 4. panta izpratnē.
33. Dublinas III regulas 3. panta 2. punktā ir kodificēts spriedumā N.S. u.c. paredzētais scenārijs, proti, ārkārtas apstākļu scenārijs, ar kuru tiek ieviests divkāršs kritērijs – sistēmiskas nepilnības patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos minētajā dalībvalstī, kas ļauj atteikt pārsūtīt pieteikuma iesniedzēju uz dalībvalsti, kura ir pieņēmusi lēmumu (20).
34. Izskatāmajā lietā prejudiciālais jautājums attiecas uz šādu scenāriju. Tādējādi nav piemērojama prezumpcija par valstu patvēruma sistēmu līdzvērtību, uz ko ir balstīti Dublinas III regulā ietvertie noteikumi. Tas nozīmē, ka Vācijas iestādes nevar attiecīgo personu nosūtīt atpakaļ uz Grieķiju, jo tās uzskata, ka šajā dalībvalstī pastāv sistēmiski trūkumi bēgļu uzņemšanas apstākļos. Ja šāds scenārijs ir saistīts ar patiesu necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes risku Hartas 4. panta nozīmē, tās dalībvalsts iestādēm, kurā atrodas patvēruma meklētājs, ir jānosaka, kura dalībvalsts kļūst atbildīga par viņa pieteikuma izskatīšanu.
c) Kompetentā dalībvalsts gadījumos, kad tiek piemērots Dublinas III regulas 3. panta 2. punkts
35. Vispirms ir svarīgi atgādināt, ka Dublinas III regulas 3. panta 2. punkta otrajā daļā ir paredzēts šāds kompetences noteikums: dalībvalstij, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, ir jāturpina izskatīt III nodaļā izklāstītos kritērijus, lai noteiktu, vai par atbildīgo var tikt izraudzīta cita dalībvalsts. Ja šajā pārbaudē netiek izraudzīta cita atbildīgā dalībvalsts, minētās tiesību normas trešajā daļā ir noteikts, ka tad, “ja saskaņā ar šo punktu nav iespējama pārsūtīšana uz nevienu dalībvalsti, kas izraudzīta, balstoties uz III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem, vai uz pirmo dalībvalsti, kurā pieteikums iesniegts, dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, kļūst par atbildīgo dalībvalsti”.
36. Izskatāmajā lietā iesniedzējtiesa nav norādījusi, vai Vācijas iestādes ir veikušas Dublinas III regulas 3. panta 2. punkta otrajā daļā paredzēto pārbaudi un, ja tas tā ir, kādā veidā. Tomēr ir skaidrs, ka šīs iestādes uzskata sevi par kompetentām, pamatojoties uz šī panta 2. punkta trešo daļu (21). Tādēļ šo secinājumu nolūkos būtu jāpieņem, ka Vācijas iestāžu kompetence izriet no minētās trešās daļas.
2. Nepieņemamība saskaņā ar Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu
37. Procedūru direktīvas 33. panta 1. punktā paredzēts, ka dalībvalstīm nav jāizvērtē starptautiskās aizsardzības pieteikumi saskaņā ar Kvalifikācijas direktīvu, ja pieteikums atbilstoši šim pantam ir uzskatāms par nepieņemamu. Šī 33. panta 2. punktā ir izsmeļoši uzskaitītas situācijas, kad dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu (22). It īpaši Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka gadījumā, ja cita dalībvalsts ir piešķīrusi pieteikuma iesniedzējam starptautisko aizsardzību, viņa pieteikums var tikt noraidīts kā nepieņemams. Šo izņēmumu no vispārējās pieņemamības var izskaidrot ar savstarpējas uzticēšanās principa nozīmīgumu (23). Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunkts KEPS kontekstā ir konkrēta savstarpējas uzticēšanās principa izpausme (24).
38. Tomēr saskaņā ar Tiesas judikatūru par šo principu (25) dalībvalsts iestādes nevar piemērot Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kad tās, balstoties uz objektīvu, ticamu, precīzu un pienācīgi aktualizētu informāciju un ņemot vērā Savienības tiesībās garantēto pamattiesību aizsardzības standartu, secina, ka dalībvalstī, kurā trešās valsts valstspiederīgajam jau ir piešķirta starptautiskā aizsardzība, patiešām pastāv nepilnības, kuras ir vai nu sistēmiskas un vispārīgas, vai skar noteiktas personu grupas, un ka, ņemot vērā šādas nepilnības, ir nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka šim valstspiederīgajam draud risks tik pakļautam necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei Hartas 4. panta izpratnē (26).
39. Tā kā prejudiciālais jautājums ir pamatots ar apstākli, ka izskatāmajā lietā Vācijas atbildīgā iestāde nevar pieņemt lēmumu par nepieņemamību saskaņā ar Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu, loģiski var secināt, ka valsts tiesa ir konstatējusi šādus elementus: pastāv nepilnības, kuras ir sistēmiskas vai vispārīgas, vai skar noteiktas personu grupas, un ka ir nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka trešās valsts valstspiederīgajiem, piemēram QY, draud risks tikt pakļautai necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei Hartas 4. panta izpratnē.
40. Šajos apstākļos rodas jautājums, vai patvēruma politikas jomā pastāv lēmumu savstarpēja atzīšana un kādas sekas attiecībā uz šādu atzīšanu, ja tāda pastāv, rada savstarpējas uzticēšanās zaudēšana.
3. Savstarpējas uzticēšanās zaudēšanas ietekme
41. Kā jau minēju, savstarpējas uzticēšanās princips ir balstīts uz prezumpciju, ka katrai dalībvalstij, izņemot ārkārtas apstākļu gadījumā, ir pienākums uzskatīt, ka visas pārējās dalībvalstis rīkojas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un it īpaši ar tajos atzītajām pamattiesībām (27). Šis princips rada dalībvalstīm pienākumus (28). Savstarpēju uzticēšanos nedrīkst jaukt ar aklu uzticēšanos (29). Savstarpēja uzticēšanās var tikt zaudēta gadījumos, kad pastāv sistēmiski trūkumi patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos kādā no dalībvalstīm (30). No tā izriet, ka gadījumā, ja šis pieņēmums tiek atspēkots un viena dalībvalsts ir zaudējusi uzticēšanos citas dalībvalsts patvēruma sistēmai, neizbēgami rodas vairāki jautājumi, proti, kāda ir šīs uzticēšanās zaudēšanas ietekme uz dalībvalstu tiesībām un pienākumiem? Kuras tiesības un pienākumi savukārt netiek skarti? Turklāt, vai uzticēšanās zaudēšana no vienas dalībvalsts puses ietekmē citas dalībvalsts pieņemto lēmumu sekas?
42. Šīs uzticēšanās zaudēšanas ietekme nebūt nav skaidra. Var apgalvot, ka gadījumā, ja otrā dalībvalsts (Vācija) zaudē uzticēšanos patvēruma sistēmai pirmajā dalībvalstī (Grieķija) bēgļu uzņemšanas apstākļu nepilnību dēļ, otrā dalībvalsts neuzticas tikai pirmās dalībvalsts attieksmei pret bēgļiem, nevis tās patvēruma pieteikumu izskatīšanas procedūrām. Tādējādi uzticēšanās zaudēšanas iedarbība aprobežotos ar attiecīgās personas nenosūtīšanu atpakaļ uz pirmo dalībvalsti. Tomēr otrā dalībvalsts joprojām paļautos, ka pirmās dalībvalsts lēmums par bēgļa statusa piešķiršanu ir pamatots. Un arī otrādi – varētu apgalvot, ka uzticēšanās zaudēšana rada vispārēju neuzticēšanos pirmās dalībvalsts patvēruma sistēmai kopumā, tostarp pirmās dalībvalsts pieņemtā sākotnējā lēmuma spēkā esamībai.
43. Šajā ziņā uzskatu, ka ir svarīgi nošķirt patvēruma procedūras un it īpaši nosacījumus, kas reglamentē procedūras patvēruma pieteikumu izskatīšanai pirmajā dalībvalstī, no vienas puses, un starptautiskās aizsardzības saņēmēju dzīves apstākļus šajā dalībvalstī, no otras puses (31). Teorētiski otrās dalībvalsts informētību par trūkumiem pirmajā dalībvalstī (un līdz ar to uzticēšanās zaudēšanu) var konstatēt attiecībā uz patvēruma procedūru un/vai dzīves apstākļiem. Izskatāmajā lietā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu valsts tiesa skaidri atsaucas uz “dzīves apstākļiem” pirmajā dalībvalstī. Tādējādi, manuprāt, ir iespējams uzskatīt, ka attiecībā uz konkrēto personu attiecīgais lēmums tika pieņemts pamatoti, neraugoties uz uzticēšanās zaudējumu, ko konstatēja otrās dalībvalsts tiesas attiecībā uz dzīves apstākļiem pirmajā dalībvalstī. Ņemot vērā šo nošķīrumu, ir jānosaka, vai – un gadījumā, ja tas tā ir, kādā veidā, – savstarpējās atzīšanas princips ir piemērojams patvēruma politikas jomā, ja ir piemērojama Dublinas III regulas 3. panta 2. punkta otrā un trešā daļa un ja nevar piemērot Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu, jo ir nopietns risks, ka attiecīgā persona tiktu pakļauta necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei Hartas 4. panta izpratnē.
B. Savstarpējā atzīšana patvēruma politikas jomā
44. Atbilde uz jautājumu, vai savstarpējās atzīšanas princips ir piemērojams patvēruma politikas jomā un, ja tas tā ir, kādā veidā, ietver divus aspektus, proti, vispirms jānosaka, vai parastos apstākļos tas ir piemērojams kā visaptverošs princips. Tikai tādā gadījumā var noteikt, vai ārkārtas apstākļos otrajai dalībvalstij ir automātiski jāatzīst pirmās dalībvalsts piešķirtais bēgļa statuss un no tā izrietošā aizsardzība.
45. Vispārīgi piemērojot, savstarpējās atzīšanas princips nozīmē, ka lēmums par trešās valsts valstspiederīgā bēgļa statusu, kas pieņemts kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm, bez jebkādiem ierobežojumiem ir jāatzīst citā dalībvalstī (32). Tādējādi savstarpēja atzīšana nozīmē, ka otrā dalībvalsts atzīst un izpilda pirmās dalībvalsts kompetentās iestādes pieņemto lēmumu gluži kā savējo (33). Lai bēgļa statusa savstarpēja atzīšana būtu jēgpilna, aizsardzība un tiesības, kas bēglim tiek piešķirtas pirmajā dalībvalstī, šai personai būtu jāpiemēro arī otrajā dalībvalstī (34).
46. Lai šāda savstarpēja atzīšana pastāvētu KEPS jomā, tai būtu jāizriet no Savienības primāro vai sekundāro tiesību normām. Tādēļ izvērtēšu Savienības primāro tiesību (i) un sekundāro tiesību (ii) normas, lai noteiktu, vai šāds princips par lēmumu savstarpēju atzīšanu pastāv patvēruma politikas jomā.
1. Vai no Savienības primārajām tiesībām izriet savstarpējas atzīšanas pamatprincips?
47. Saskaņā ar LESD 78. panta 1. punkta pirmo teikumu Savienībai ir jāīsteno kopēja patvēruma, papildu [alternatīvās] aizsardzības un pagaidu aizsardzības politika. Šajā nolūkā atbilstoši LESD 78. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktam Eiropas Parlaments un Padome paredz pasākumus par KEPS. Tostarp tas ietver vienotu patvēruma statusu trešo valstu pilsoņiem, kas ir derīgs visā Savienībā (35). Tomēr nevienā no normām, kuras ietvertas LESD V sadaļas 2. nodaļā, nav paredzēts pienākums vai princips par bēgļa statusa, ko piešķīrusi cita dalībvalsts, savstarpēju atzīšanu (36). Turklāt atšķirībā no Līguma noteikumiem par brīvu pārvietošanos (37), kuriem ir tieša iedarbība (38) un kuri ir autonomi un ietver tieši piemērojamas tiesības, kas padara savstarpējas atzīšanas principu pilnībā efektīvu un piemērojamu, šķiet, ka tas tā nav to Līguma noteikumu gadījumā, kuri paredzēti LESD V sadaļas 2. nodaļā. Faktiski nevienā Līguma normā nav skaidri noteikts, ka savstarpējās atzīšanas princips ir pilnībā efektīvs un piemērojams attiecībā uz patvēruma politiku.
48. Ņemot vērā iepriekšminēto, atliek jautājums par to, vai no šīm Līguma normām var tikt izsecināts savstarpējās atzīšanas princips (39). Šajā ziņā jānorāda, ka LESD 78. panta 1. punkts piešķir Savienībai kompetenci patvēruma politikas jomā un definē tās mērķi, proti, izveidot kopēju patvēruma politiku, kas piešķir “attiecīgu statusu” jebkuram trešās valsts valstspiederīgajam, kurš “pieprasa starptautisku aizsardzību”. LESD 78. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir juridiskais pamats (40), kurš ļauj Savienības likumdevējam izveidot “vienotu patvēruma statusu”, kas ir “derīgs visā Savienībā” (41). Manuprāt, tas nozīmē, ka tiesības, kas saistītas ar šo vienoto statusu, nav nedz pilnīgi efektīvas, nedz īstenojamas bez Savienības likumdevēja iejaukšanās (42). No minētā izriet, ka Līguma norma, kurā noteikts juridiskais pamats un kompetences nodošana Savienības iestādēm, nav pietiekama, lai pamatotu apgalvojumu, ka tajā ir ietvertas tieši piemērojamas tiesības, kas nodrošina savstarpējās atzīšanas principa pilnīgu efektivitāti un piemērojamību (43).
49. Pilnības labad jānorāda, ka Hartas 18. pantā ir paredzēts, ka “patvēruma tiesības garantē, ievērojot noteikumus, kas ietverti Ženēvas Konvencijā”. Lai gan saskaņā ar LESD 78. panta 1. punktu kopējai patvēruma politikai “jābūt saskaņā ar [..] Ženēvas konvenciju”, starptautiskajās tiesībās ir noteikts vispārējs princips, kas aizliedz īstenot eksteritoriālu izpildes jurisdikciju, ja vien tas nav īpaši atļauts (44). Tomēr šajā konvencijā līgumslēdzējai valstij nav noteikts pienākums atzīt patvēruma meklētāja bēgļa statusu, ko agrāk piešķīrusi cita līgumslēdzēja valsts. Tāpēc no šīs konvencijas nevar izsecināt eksteritorialitāti. Tāpat arī ECT judikatūra neparedz prasību par eksteritorialitāti, bet gluži pretēji – uzsver šā principa izņēmuma raksturu (45). Savstarpējās atzīšanas princips, kas raksturīgs tikai Savienības tiesību sistēmai, neizriet no ECPAK (46).
50. Visbeidzot, savos apsvērumos Itālijas valdība citastarp norāda, ka šajā tiesvedībā būtisks ir LESD pievienotais Protokols (Nr. 24) (47). Nepiekrītu šim viedoklim, jo minētais Protokols attiecas uz Savienības dalībvalstu pilsoņiem, bet šajā lietā runa ir tikai par trešās valsts valstspiederīgajiem.
51. Tā kā no Savienības primārajām tiesībām nevar izsecināt visaptverošu savstarpējas atzīšanas principu, nākamais jautājums ir par to, vai KEPS jomā savstarpējas atzīšanas princips izriet no Savienības sekundāro tiesību aktiem.
2. Vai savstarpēja atzīšana var tikt izsecināta no Savienības sekundāro tiesību aktiem, kas attiecas uz KEPS?
52. Lai atbildētu uz iepriekš minēto jautājumu, balstoties uz interpretācijas metodi, kas tiek parasti piemērota Tiesas judikatūrā (48), izmantošu gramatiskās, sistēmiskās un teleoloģiskās interpretācijas kritērijus atbilstoši to nozīmei vērtējumā. Šajā ziņā, lai KEPS varētu pastāvēt savstarpēja atzīšana, ir jākonstatē, ka Savienības likumdevējs būtu vēlējies paredzēt šādu atzīšanas pienākumu dalībvalstīm (49). Tomēr, manuprāt, šis nodoms nav skaidri jānorāda attiecīgo Savienības sekundāro tiesību normu formulējumā, bet tas var tikt izsecināts no attiecīgo normu konteksta un mērķiem, kas izvirzīti šajās tiesību normās. It īpaši tas var attiekties uz gadījumiem, kad Savienības sekundāro tiesību normas efektivitāte ir atkarīga no savstarpējas atzīšanas principa pastāvēšanas starp dalībvalstīm. Tāpēc, lai gan Savienības sekundāro tiesību normās nav obligāti jāietver skaidra atsauce uz “savstarpēju atzīšanu”, ir jābūt skaidram Savienības likumdevēja nodomam ieviest šādu principu (50).
a) Dublinas III Regula
53. Vispirms dažas lietas dalībnieces apgalvo, ka, pirmkārt, Dublinas III regula nav piemērojama, jo atbildīgā dalībvalsts (šajā gadījumā Grieķija) attiecīgajai personai jau ir piešķīrusi starptautisko aizsardzību (51). Otrkārt, tās apgalvo, ka strīds pamatlietā rada jautājumu, kā izskatīt Vācijā iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu, nevis agrāk Grieķijā iesniegto pieteikumu.
54. Attiecībā uz jautājumu par Dublinas III regulas piemērojamību, kā esmu jau paskaidrojusi, tās 3. panta 2. punktā ir noteikta otrās dalībvalsts iestāžu kompetence izskatīt patvēruma pieteikumu. Tā kā šajā normā ir konkrēti kodificēts spriedumā N.S. u.c. paredzētais scenārijs, jautājums par lēmuma par bēgļa statusa piešķiršanu atzīšanu, kad viena dalībvalsts ir zaudējusi uzticēšanos uzturēšanās apstākļiem citā dalībvalstī, ietilpst Dublinas III regulas piemērošanas jomā (52). Līdz ar to uzskatu, ka uz šo situāciju ir attiecināma minētās regulas materiālā piemērošanas joma.
55. Dublinas III regulā ir paredzēti kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par tāda starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kurš iesniegts kādā no dalībvalstīm (53). Tomēr minētajā regulā nav atsauces uz savstarpējās atzīšanas principu. Tās pašreizējā redakcijā patvēruma pieteikumus dalībvalstis izskata atsevišķi. Lai gan Dublinas sistēma ir balstīta uz pamatideju par dalībvalstu patvēruma sistēmu līdzvērtību, šāds pieņēmums nenozīmē lēmumu par bēgļa statusa piešķiršanu savstarpēju atzīšanu.
56. Ir svarīgi uzsvērt, ka Dublinas III regulā noteiktie mehānismi nodrošina augstu “automatizācijas” pakāpi procedūrās attiecībā uz negatīviem lēmumiem, proti, lēmumiem, ar kuriem tiek atteikts piešķirt bēgļa statusu vai alternatīvo aizsardzību (54). Šī “automatizācija” apstiprina argumentu, ka saskaņā ar Dublinas III regulu savstarpējas atzīšanas princips ir pilnīgi efektīvs un piemērojams, bet tikai attiecībā uz negatīviem lēmumiem (55). Ja pirmā dalībvalsts ir pieņēmusi negatīvu lēmumu, otrā dalībvalsts nav atbildīga par tajā iesniegta jauna patvēruma pieteikuma izskatīšanu, bet tai attiecīgā persona ir jānosūta atpakaļ uz pirmo dalībvalsti, kurai savukārt jāveic nepieciešamie pasākumi, lai šo personu atgrieztu tās izcelsmes valstī. Turklāt ar Dublinas III regulu ieviestā sistēma paredz dalībvalstīm pienākumu veikt “aktīvu horizontālo starptautisko sadarbību starp valstu pārvaldes iestādēm”, lai izsekotu iespējamos citu jurisdikciju iejaukšanās gadījumus (56).
57. Tomēr, kā norāda Īrijas valdība, Dublinas III regulā nav tiesību normas, kura skaidri paredzētu savstarpējas atzīšanas principu attiecībā uz citu dalībvalstu pieņemtiem pozitīviem lēmumiem. Šajā regulā dalībvalstīm nav paredzēta prasība automātiski atzīt un izpildīt vienai otras pozitīvos lēmumus. Lai gan tiesību zinātnieki ir snieguši pārliecinošus “de lege ferenda” argumentus, lai pamatotu šāda principa pieņemšanas nepieciešamību (57), Savienības likumdevējs, neraugoties uz Komisijas centieniem (58), nav veicis galīgus pasākumus šajā ziņā.
58. Jānorāda, ka KEPS pamatā ir koncepts par vienu atbildīgo dalībvalsti (59). Ņemot to vērā, procedūru īsteno tikai viena dalībvalsts, kas kļūst atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu. Tādējādi parastos apstākļos pozitīvos un negatīvos lēmumus izskata tikai viena dalībvalsts.
59. Jānorāda, ka ārkārtas apstākļu gadījumā dalībvalsts, kas saskaņā ar Dublinas III regulas 3. panta 2. punktu ir izraudzīta par atbildīgo, apņemas veikt visu procedūru, ievērojot Dublinas III regulas, Procedūru direktīvas un Kvalifikācijas direktīvas noteikumus. Minētā dalībvalsts ir kompetenta veikt pieteikuma izskatīšanu, piešķirt starptautisko aizsardzību vai noraidīt pieteikumu, vai, attiecīgā gadījumā, atgriezt vai izraidīt trešās valsts valstspiederīgo. Kā apgalvo Grieķijas valdība, Dublinas sistēma neļauj uzkrāt starptautiskās aizsardzības sistēmas vienai un tai pašai personai dažādās dalībvalstīs. Tomēr, ja otrā dalībvalsts nevar atgriezt attiecīgo personu pirmajā dalībvalstī, kas tai piešķīrusi bēgļa statusu, bažas par to, ka viena persona uzkrāj vairākas aizsardzības sistēmas, zaudē jēgu. Tas tā ir tādēļ, ka, ņemot vērā trūkumus bēgļu uzņemšanas apstākļos pirmajā dalībvalstī, šī persona tiesības, kas saistītas ar tās bēgļa statusu, nevar izmantot tā, lai pietiekami būtu aizsargātas šai personai Savienības tiesību aktos atzītās pamattiesības.
60. No tā izriet, ka ārkārtas apstākļos Dublinas III regula piešķir otrai dalībvalstij kompetenci izskatīt pieteikumu, bet jautājumu par šīs kompetences apjomu un piemērojamo procedūru atstāj atklātu. Katrā ziņā ir skaidrs, ka, iestājoties šiem apstākļiem, Dublinas III regulā nav paredzēts pienākums izpildīt pozitīvu pirmās dalībvalsts lēmumu par patvērumu.
b) Procedūru direktīva
61. Savstarpējas atzīšanas princips nav minēts arī Procedūru direktīvas normās. Šajā direktīvā izmantotā pieeja ir balstīta uz vienotas procedūras principu un uz minimāliem kopīgiem noteikumiem (60).
62. Attiecībā uz ārkārtas apstākļu scenāriju iesniedzējtiesa un lietas dalībnieces norāda uz Procedūru direktīvas 10. pantu. Šajā tiesību normā, skatot to kopsakarā ar minētās direktīvas 16. un 43. apsvērumu, noteikts: ir būtiski, ka attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem lēmumus pieņem, pamatojoties uz faktiem, un izskata pēc būtības, kā arī objektīvi un taisnīgi izvērtē, vai pieteikuma iesniedzējs atbilst materiālajiem nosacījumiem starptautiskās aizsardzības iegūšanai. Tādējādi Procedūru direktīvā ir uzsvērta prasība, ka atbildīgajām dalībvalstīm pieteikumi jāizskata individuāli. No vienas puses, varētu apgalvot, ka “individuāla izskatīšana” jau ir veikta pirmajā dalībvalstī. No otras puses, varētu arī apgalvot, ka ir jāveic jauna individuāla izskatīšana, ņemot vērā trūkumus bēgļu uzņemšanas apstākļos pirmajā dalībvalstī. Manuprāt, no tā izriet, ka no šīs prasības nevar izdarīt secinājumu par labu vai par sliktu lēmuma par bēgļa statusa piešķiršanu saistošajai iedarbībai, ja ir konstatēts risks saskaņā ar Hartas 4. pantu. Uzskatu, ka Procedūru direktīvas 10. pants ir piemērojams tikai gadījumā, ja Tiesa, interpretējot Savienības sekundāro tiesību citas normas, nolemj, ka Vācijas iestādēm ex nunc ir jāizvērtē, vai attiecīgā persona atbilst materiālajiem nosacījumiem, lai varētu pretendēt uz bēgļa statusu.
63. Ņemot vērā to, ka Procedūru direktīvā nav skaidri noteikts pienākums automātiski atzīt lēmumu par bēgļa statusa piešķiršanu, vēl ir jānosaka, kādas juridiskas sekas rada minētās direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētās iespējas nepieejamība, jo pastāv nopietns risks, ka attiecīgā persona pirmajā dalībvalstī var tikt pakļauta necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei Hartas 4. panta izpratnē (61). Parastos apstākļos, kad pastāv dalībvalstu savstarpēja uzticēšanās, šis noteikums ir ne tikai konkrēta izpausme savstarpējas uzticēšanās principam KEPS kontekstā, bet arī principam par vienu atbildīgo dalībvalsti (62).
64. Tomēr ārkārtas apstākļu scenārijā Tiesa rīkojumā Hamed un Omar, atsaucoties uz agrāko judikatūru, noteica, ka dalībvalsts (minētajā lietā – Vācija) nevar pamatoties uz Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu, lai noraidītu kā nepieņemamu patvēruma pieteikumu, kuru iesniegusi persona, kam bēgļa statusu ir piešķīrusi cita dalībvalsts (minētajā lietā – Bulgārija), kuras patvēruma sistēmā ir sistēmiski trūkumi, kas ir līdzīgi tiem, kuri tika aplūkoti lietā, kurā pasludināts spriedums N.S. u.c.. Tiesa arī obiter norādīja, ka, lai gan Vācijas tiesību akti paredz zināmu aizsardzību patvēruma meklētājiem, kas saskārušies ar spriedumā N.S. u.c. minēto scenāriju, tajos “nav paredzēta šā statusa atzīšana un ar to saistīto tiesību piešķiršana Vācijā, neveicot jaunu patvēruma procedūru” (63). Šķiet, ka šis rīkojuma fragments, lai arī netieši, apstiprina Vācijas likumdevēja pieņemtās pieejas saderību ar Savienības tiesībām. Ja Procedūru direktīvā būtu paredzēta šāda statusa atzīšana, manuprāt, Tiesa būtu formulējusi šo teksta fragmentu pavisam citādi, nosakot, ka Vācijas iestādēm attiecīgajai personai ir jāpiešķir šāds statuss. Tā vietā atsauce uz “jaunu patvēruma” procedūru liek domāt, ka gadījumā, ja ir konstatēts risks, ka attiecīgā persona tiktu pakļauta necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei Hartas 4. panta izpratnē, otrai dalībvalstij ir tiesības veikt otru patvēruma procedūru. Praksē otrā dalībvalsts iegūst divkāršu kompetenci, proti, kompetenci izskatīt attiecīgās personas iesniegto pieteikumu un kompetenci īstenot šīs personas tiesības.
65. Tāpēc piekrītu dažu lietas dalībnieču nostājai, ka dalībvalsts, kurai iesniegts jauns pieteikums, var veikt jaunu izskatīšanu. Tomēr šāda izskatīšana ir jāveic saskaņā ar Procedūru direktīvas, kā arī Hartas pamatmērķiem. Ņemot vērā iepriekšminēto un kā paskaidrošu turpinājumā izklāstītajā analīzē (skat. C sadaļu), jauna izskatīšana nenozīmē izskatīšanu “no jauna”. Runājot vienkāršiem vārdiem, dalībvalsts, kurai ir iesniegts jauns pieteikums, nesāk “no nulles”, bet tai, izdarot savus konstatējumus, ir pienācīgi jāņem vērā citas dalībvalsts lēmums, ar kuru attiecīgajai personai piešķirts bēgļa statuss.
c) Kvalifikācijas direktīva
66. Kvalifikācijas direktīvas mērķis ir izveidot “vienotu patvēruma statusu” trešo valstu valstspiederīgajiem, pamatojoties uz Ženēvas konvenciju (64). Kvalifikācijas direktīvas 4., 23. un 24. apsvērumā ir noteikts, ka Ženēvas konvencija “veido pamatu bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskajam režīmam” un ka šīs direktīvas tiesību normas ir tikušas pieņemtas, lai palīdzētu dalībvalstu kompetentajām iestādēm piemērot Ženēvas konvenciju, balstoties uz vienotiem jēdzieniem un kritērijiem (65). No tā izriet, ka Kvalifikācijas direktīvas normas ir jāinterpretē saskaņā ar Ženēvas konvenciju un citiem atbilstošajiem līgumiem, kas minēti LESD 78. panta 1. punktā.
67. Kvalifikācijas direktīvas I, III, IV, V un VI nodaļā ir definēti vienoti kritēriji, lai identificētu personas, kam “patiesi nepieciešama starptautiskā aizsardzība” (66) un kam būtu jāpiešķir viens no abiem statusiem. Tiesa ir noteikusi, ka atbilstoši Kvalifikācijas direktīvas 13. pantam dalībvalstis piešķir bēgļa statusu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kas atbilst materiāltiesiskajiem nosacījumiem atzīšanai par bēgli saskaņā ar šīs direktīvas II un III nodaļu, un tām šajā ziņā nav rīcības brīvības (67).
68. Tālāk – Kvalifikācijas direktīvas VII nodaļā – ir noteikts starptautiskās aizsardzības saturs, kas, manuprāt, rada saikni starp attiecīgo personu un dalībvalsti, kura piešķir šo aizsardzību. Šo saikni ilustrē šīs nodaļas noteikumi, kuros ir noteiktas prasības, pirmkārt, nodrošināt starptautiskās aizsardzības saņēmējiem iespējas iegūt informāciju, uzturēšanās atļaujas, ceļošanas dokumentus, darba iespējas, izglītību, kvalifikāciju atzīšanas procedūras, integrācijas programmas, sociālo labklājību un veselības aprūpi un, otrkārt, nodrošināt ģimenes vienotību (68).
69. Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka neviena no iepriekš minētajām Kvalifikācijas direktīvas I–VII nodaļas normām faktiski neattiecas uz pozitīvu lēmumu par bēgļa statusa piešķiršanu eksteritoriālo iedarbību. It īpaši šīs direktīvas 13. pants, uz kuru valsts tiesa atsaucas savā nolēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, nav pamats, lai uzskatītu, ka saskaņā ar šo pašu direktīvu pastāv savstarpējas atzīšanas pienākums.
70. Grieķijas valdība savos apsvērumos apgalvo, ka Kvalifikācijas direktīvas 25. pantā noteiktais dalībvalsts pienākums izdot bēglim ceļošanas dokumentu ceļošanai ārpus tās teritorijas ir konkrēta savstarpējas atzīšanas principa izpausme (69). Tomēr ar šo normu pienākums izsniegt šos dokumentus tiek uzlikts vienīgi pirmajai dalībvalstij, savukārt otrā dalībvalsts tikai atzīst šos dokumentus par derīgiem ceļošanai. Šādas atzīšanas darbības joma ir ierobežota, un tā neietekmē jautājumu, vai savstarpējas atzīšanas princips ir piemērojams attiecībā uz pozitīviem lēmumiem par bēgļa statusa piešķiršanu. Citiem vārdiem – šī tiesību norma ir ceļošanas dokumentu savstarpējas atzīšanas piemērs, kas neietekmē jautājumu par pozitīvu lēmumu par bēgļa statusa piešķiršanu savstarpēju atzīšanu.
71. Lai pierādītu, ka patvēruma politikas jomā pastāv savstarpēja atzīšana, tiesas sēdē lietas dalībnieces atsaucās arī uz pirmās dalībvalsts izsniegto pastāvīgas uzturēšanās atļauju (70). Šajā ziņā Tiesa ir norādījusi, ka ikviens trešās valsts valstspiederīgais, kas atrodas dalībvalsts teritorijā, neizpildījis tās ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumus, dalībvalsts teritorijā uzturas nelikumīgi (71). Līdz ar to Kvalifikācijas direktīvas 4. pantu nevar interpretēt tādējādi, ka visām dalībvalstīm ir pienākums piešķirt uzturēšanās atļauju personai, kurai cita dalībvalsts ir piešķīrusi starptautisko aizsardzību (72). Manuprāt, no tā izriet, ka no uzturēšanās atļauju sistēmas nevar izdarīt nekādus secinājumus izskatāmajā lietā.
72. Turklāt Kvalifikācijas direktīvas 11., 12. un 14. pantā ir ietverti īpaši noteikumi par bēgļa statusa izbeigšanu, izslēgšanu un atcelšanu. Manuprāt, šie panti nepiešķir dalībvalstij tiesības atcelt vai izbeigt bēgļa statusu, ko piešķīrusi cita dalībvalsts. Šī kompetence ir tikai tās dalībvalsts kompetencē, kura piešķīrusi bēgļa statusu. Apstāklis, ka otrā dalībvalsts ir zaudējusi uzticēšanos dzīves apstākļiem pirmajā dalībvalstī, nedod šīs otrās dalībvalsts iestādēm tiesības aizskart pirmās dalībvalsts pilnvaras un atņemt trešās valsts valstspiederīgajam bēgļa statusu pirmajā dalībvalstī. Vienīgās tiesības, ko šīs iestādes iegūst, ja ir piemērojams Dublinas III regulas 3. panta 2. punkts, ir iespēja noteikt kompetento dalībvalsti un vajadzības gadījumā veikt jaunu izskatīšanu, vai ir izpildīti Kvalifikācijas direktīvā noteiktie kritēriji šā statusa piešķiršanai.
73. Šāds vērtējums atbilst Kvalifikācijas direktīvas 14. panta mērķim, kas ļauj dalībvalstij atcelt vai atteikt pagarināt trešās valsts valstspiederīgajam bēgļa statusu. Šajā ziņā minētā panta 1. un 2. punkts apstiprina ideju, ka bēgļa statusa saglabāšana ir īpaši cieši saistīta ar apstākļiem, kas pastāv attiecīgās personas izcelsmes valstī. Turklāt šī sistēma ir veidota tā, ka otrai dalībvalstij ir atļauts pārskatīt pieteikumu pēc būtības, jo tā var izmantot šajā normā piešķirtās pilnvaras, ja tā uzskata to par nepieciešamu. Tādējādi no šīs tiesību normas var secināt, ka Savienības likumdevējs ir paredzējis piešķirt otrai dalībvalstij pilnvaras pārskatīt pieteikumu pēc būtības. Visbeidzot, no Kvalifikācijas direktīvas 14. panta 4. punkta izriet, ka piešķirtais bēgļa statuss ir cieši saistīts ar dalībvalsti, “kurā [bēglis] uzturas”, un tas apstiprina iepriekš minētās saiknes esamību (73).
74. Tādējādi, manuprāt, no Kvalifikācijas direktīvas nevar izsecināt, ka pozitīviem patvēruma lēmumiem būtu saistošs spēks citās dalībvalstīs, neatkarīgi no tā, vai runa ir par parastiem vai ārkārtas apstākļiem.
3. Starpsecinājums
75. KEPS tiek izstrādāta pakāpeniski un atbilstoši LESD vienīgi Savienības likumdevējam attiecīgā gadījumā ir jāpieņem lēmums piešķirt saistošu pārrobežu iedarbību lēmumiem par bēgļa statusa piešķiršanu. Nevienā Dublinas III regulas, Procedūru direktīvas un Kvalifikācijas direktīvas normā dalībvalstīm nav uzlikts pienākums piešķirt personai bēgļa statusu vienīgi tādēļ, ka šo statusu tai jau ir piešķīrusi cita dalībvalsts.
76. Izskatāmajā lietā otrās dalībvalsts (Vācijas) atbildīgajai iestādei, kurai liegts piemērot Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu, jo šāda piemērošana radītu nopietnu risku, ka varētu tikt pārkāpts Hartas 4. pantā ietvertais aizliegums, nav saistošs pirmās dalībvalsts (šajā lietā – Grieķijas) agrāk pieņemts lēmums par bēgļa statusa piešķiršanu. Otrās dalībvalsts atbildīgajai iestādei ir jāveic jaunā pieteikuma izskatīšana pēc būtības saskaņā ar Kvalifikācijas direktīvas un Procedūru direktīvas normām.
77. Lai gan pirmās dalībvalsts pieņemtais lēmums par bēgļa statusa piešķiršanu nav saistošs otrās dalībvalsts atbildīgajai iestādei, ir svarīgi noteikt, vai pēdējai ir pienākums pienācīgi ņemt vērā šo lēmumu, veicot jaunu attiecīgā patvēruma pieteikuma izskatīšanu.
C. Turpmākās administratīvās procedūras “ārkārtas apstākļu” gadījumā
78. Vispirms jānorāda, ka gadījumos, kad dalībvalstij ir jāveic starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšana pēc būtības, ņemot vērā to, ka pastāv risks pieteikuma iesniedzējam tikt pakļautam necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei pirmajā dalībvalstī, ir jāpiemēro Direktīva 2013/33/ES (74), kurā detalizēti izklāstīta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas kārtība laikā, kamēr tiek izskatīti viņu pieteikumi.
79. Turklāt, izskatot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, otrajai dalībvalstij ir jāievēro ne tikai principi un garantijas, kuras paredzētas gan Procedūru direktīvā, gan Kvalifikācijas direktīvā, lai noteiktu, vai attiecīgajai personai ir vajadzīga šāda aizsardzība, bet arī prasības, kas izriet no labas pārvaldības principa, kurš uzliek īpašus pienākumus, ņemot vērā to, ka personai ārkārtas apstākļu dēļ ir jāveic divas turpmākas administratīvās procedūras. Citiem vārdiem – Dublinas III regulas 3. panta 2. punkta piemērošanas gadījumā pienākums tiek pārlikts uz otro dalībvalsti, kurai šīs prasības ir saistošas.
1. Starptautiskās aizsardzības pieteikuma izvērtēšana
80. Pirmkārt, izskatot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, otrajai dalībvalstij ir jāņem vērā Procedūru direktīvas II nodaļā, tostarp minētās direktīvas 10. panta 2. un 3. punktā, uz kuru atsaucās valsts tiesa, paredzētie principi un garantijas. Saskaņā ar 10. panta 2. punktu lēmuma pieņēmējai iestādei vispirms jānosaka, vai pieteikuma iesniedzējs ir kvalificējams kā bēglis, un, ja nav, vai pieteikuma iesniedzējs ir tiesīgs saņemt alternatīvo aizsardzību. Atbilstoši Procedūru direktīvas 10. panta 3. punktam dalībvalstīm jānodrošina, ka lēmumi par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem tiek pieņemti pēc atbilstīgas izskatīšanas, ievērojot šā punkta a)–d) apakšpunktā noteiktās prasības.
81. Otrkārt, Kvalifikācijas direktīvas 4. panta 1. punktā ir paredzēta prasība dalībvalstij “novērtēt attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas”, kas ietver aspektus, kurus iepriekš ņēmusi vērā pirmā dalībvalsts, kā arī apstākli, ka citas dalībvalsts iestādes ir piešķīrušas personai bēgļa statusu. Jāuzsver tiesību normas plašais formulējums. Tāpēc visi faktu konstatējumi un informācijas avoti ir uzskatāmi par “sastāvdaļām” Kvalifikācijas direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta izpratnē, tostarp tie, kuru dēļ pirmā dalībvalsts ir pieņēmusi pozitīvu lēmumu. Jāņem vērā arī tas, ka attiecīgās personas iesniegtais pieteikums jau ir izskatīts un ka ir pieņemts pozitīvs lēmums par bēgļa statusa piešķiršanu.
82. Šajā ziņā otrās dalībvalsts iestādes nevar vienkārši neņemt vērā apstākli, ka pirmās dalībvalsts iestādes attiecīgajai personai jau ir piešķīrušas bēgļa statusu. Gluži otrādi, ja uzticēšanās ir zudusi saistībā ar necilvēcīgu attieksmi, nevis pašas patvēruma procedūras trūkumu dēļ, šāda lēmuma esamībai būtu jāpiešķir pienācīga nozīme. Tādēļ pozitīvs lēmums par bēgļa statusa piešķiršanu var būt viena no sastāvdaļām, kas apstiprina apstākļus, uz kuriem attiecīgā persona atsaucas, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu (75).
2. Prasības, kuras izriet no labas pārvaldības principa
83. Gadījumā, ja uz savstarpējas uzticēšanās principu nevar atsaukties ārkārtas apstākļu dēļ un ja ir piemērojams Dublinas III regulas 3. panta 2. punkts, minētajā regulā, kā arī Procedūru un Kvalifikācijas direktīvās nav paredzēti nekādi speciāli noteikumi par sadarbību starp pirmās un otrās dalībvalsts iestādēm, it īpaši par informācijas apmaiņu vai par termiņiem, kas jāievēro otrajai dalībvalstij. Tā kā izskatāmajā lietā uzticēšanās zudums attiecas uz dzīves apstākļiem pirmajā dalībvalstī, nevis uz pašu patvēruma procedūru, noteiktas šīs regulas un šo direktīvu normas ārkārtas apstākļos var tikt piemērotas pēc analoģijas. Tomēr, ja Savienības tiesību aktos nav precizēti noteikumi par procedūru ārkārtas apstākļu gadījumā, dalībvalstis saskaņā ar procesuālās autonomijas principu saglabā kompetenci izvirzīt šīs prasības ar nosacījumu, ka tās nav mazāk labvēlīgas par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas situācijas, uz kurām attiecas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un ka tās nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (76).
84. Tomēr valsts iestādei, īstenojot Savienības tiesības, proti, piemērojot Dublinas III regulu, kā arī Procedūru un Kvalifikācijas direktīvas, ir saistošs labas pārvaldības princips kā Savienības tiesību vispārējais princips, kas tostarp ietver plašu dalībvalstu iestāžu rūpības pienākumu (77).
a) Sadarbība un informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm
85. Dublinas III regulas 34. pantā ir paredzēti informācijas apmaiņas mehānismi starp dalībvalstīm. Pamatojoties uz šo tiesību normu, informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm ir tikai izvēles iespēja, jo tā tiek veikta, ja “dalībvalst[s] [..] to pieprasa” (78). Tomēr gadījumos, kad tiek īstenots Dublinas III regulas 3. panta 2. punktā paredzētais scenārijs un it īpaši tad, ja ir zudusi uzticēšanās starp divām dalībvalstīm, minētajā regulā nav paredzēti nekādi īpaši noteikumi par informācijas apmaiņu. Ir svarīgi norādīt, ka gadījumā, ja uzticēšanās ir zaudēta saistībā ar uzturēšanās apstākļiem pirmajā dalībvalstī (79), nevajadzētu tikt ietekmētam dalībvalstu sadarbības pienākumam attiecībā uz pieteikumu izskatīšanas procedūrām.
86. Šajā ziņā, tā kā Kvalifikācijas direktīvas 4. panta 1. punktā ir paredzēts dalībvalsts pienākums novērtēt “attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas” un gadījumā, ja attiecīgā persona atsaucas uz lēmumu, ar ko pirmā dalībvalsts ir piešķīrusi tai bēgļa statusu, otrajai dalībvalstij ir jānosaka apstākļi, kuri pirmajai dalībvalstij ļāvuši pieņemt šo lēmumu. Lai izpildītu šo prasību, kā arī atbilstoši labas pārvaldības principam ņemot vērā to, ka attiecīgajai personai jau ir piešķirts bēgļa statuss citā dalībvalstī, otrās dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir jāapsver, vai būtu piemērojams Dublinas III regulas 34. pants. Kā noteikts tās 34. panta 3. punktā, šīs iestādes var vērsties pie pirmās dalībvalsts kompetentajām iestādēm ar lūgumu sniegt informāciju un īpaši paskaidrojumu par apstākļiem, kuru dēļ tika piešķirts konkrētais statuss; šādā gadījumā pirmās dalībvalsts iestādēm ir pienākums atbildēt.
b) Saprātīgs termiņš
87. Ņemot vērā mērķi nodrošināt pieteikumu ātru izskatīšanu (80) un labas pārvaldības principu kā Savienības tiesību vispārējo principu, patvēruma pieteikumu izskatīšanas procedūra attiecībā uz otro pieteikumu ir jāveic saprātīgā termiņā. Procedūru direktīvas 19. apsvērumā ir skaidri atgādināts minētais lietderības princips Savienības patvēruma procedūrās un dalībvalstīm ir paredzēta “iespēja [..] noteikt prioritātes starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanā, lai jebkuru pieteikumu varētu izskatīt pirms citiem iepriekš sagatavotiem pieteikumiem”, lai “dažos gadījumos saīsinātu procedūras vispārējo ilgumu”.
88. Līdz ar to, ja tiek īstenots Dublinas III regulas 3. panta 2. punktā paredzētais scenārijs, ir jāņem vērā abu kumulatīvo procedūru ilgums. Pieteikuma iesniedzēji, kuriem iepriekš ir piešķirts bēgļa statuss citā dalībvalstī, bet kuri nevar izmantot šo statusu pirmajā dalībvalstī, jo pastāv necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes risks Hartas 4. panta izpratnē, iesniedz pieteikumu otrajai dalībvalstij, lai “ārkārtas apstākļos”, kādus radījis uzticēšanās zudums starp dalībvalstīm, saņemtu starptautisko aizsardzību. Gadījumi, uz kuriem attiecināmi šādi “ārkārtas apstākļi” būtu uzskatāmi par “dažiem gadījumiem”, kuriem saskaņā ar Procedūru direktīvas 19. apsvērumu tiek piešķirta prioritāte.
89. Ir svarīgi norādīt, ka minētās direktīvas 31. panta 7. punkta a) apakšpunkts, saskaņā ar kuru dalībvalstis “var noteikt prioritātes starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanai [..], ja pieteikums šķiet pienācīgi pamatots”, atbalsta arī prioritātes noteikšanu patvēruma pieteikuma izskatīšanai otrajā dalībvalstī, ņemot vērā šos specifiskos “ārkārtas apstākļus”, un ja pirmā dalībvalsts jau ir konstatējusi, ka attiecīgā persona ir tiesīga saņemt bēgļa statusu.
90. Līdz ar to, ja tiek īstenots Dublinas III regulas 3. panta 2. punktā paredzētais scenārijs, labas pārvaldības princips uzliek īpašu slogu otrajai dalībvalstij, kuras iestādēm jārīkojas nekavējoties, jo attiecīgajai personai jau ir veikta pirmā pieteikuma procedūra un, iespējams, notikusi tiesvedība, kurā konstatēts risks saskaņā ar Hartas 4. pantu. Šajā ziņā jānorāda, ka Procedūru direktīvas 31. panta 3. punktā ir noteikta prasība dalībvalstīm nodrošināt, ka izskatīšanas procedūra tiek pabeigta sešos mēnešos pēc pieteikuma iesniegšanas (81). Tāpēc šis sešu mēnešu termiņš ir maksimālais laiks, kas parastos apstākļos paredzēts pieteikuma apstrādei. Ārkārtas apstākļi, kādi ir šajā gadījumā, prasa ātrāku pieteikuma izskatīšanu, kā arī otrajai dalībvalstij iesniegtais pieteikums būtu jāapstrādā ievērojami īsākā termiņā.
91. Pirmajai dalībvalstij, kas attiecīgajai personai piešķīrusi bēgļa statusu, ir jāuzņemas arī īpašs – vēl lielāks – slogs, lai palīdzētu otrajai dalībvalstij veikt pēc iespējas efektīvāku attiecīgās personas iesniegtā pieteikuma apstrādi. Parasti, apmainoties ar informāciju saskaņā ar Dublinas III regulas 34. pantu, piemēro termiņu, kas paredzēts tā 5. punktā, proti, pieprasījuma saņēmēja dalībvalstīm jāapmainās ar informāciju piecu nedēļu laikā (82). Šis piecu nedēļu termiņš ir arī maksimālais termiņš, kas paredzēts pieteikuma izskatīšanai parastos apstākļos. “Ārkārtas apstākļu” gadījumā, ko rada savstarpējas uzticēšanās zaudēšana starp dalībvalstīm, jo kādā no dalībvalstīm pastāv necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes risks Hartas 4. panta izpratnē, jārīkojas īpaši ātri. Pirmajai dalībvalstij būtu jāatbild uz visiem otrās dalībvalsts informācijas pieprasījumiem ievērojami īsākā termiņā nekā parastu apstākļu gadījumā (83).
3. Starpsecinājums
92. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka otrās dalībvalsts kompetentajai iestādei ir jāveic jaunā pieteikuma novērtējums pēc būtības saskaņā ar Procedūru direktīvas un Kvalifikācijas direktīvas noteikumiem un jānosaka, vai attiecīgā persona atbilst materiālajiem nosacījumiem bēgļa statusa iegūšanai, vienlaikus nodrošinot labas pārvaldības principa ievērošanu. Šis princips un prasība novērtēt attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas Kvalifikācijas direktīvas 4. panta 1. punkta izpratnē rada pienākumu ņemt vērā to, ka attiecīgās personas patvēruma pieteikums jau ir izskatīts un ka pirmās dalībvalsts iestādes ir pieņēmušas pozitīvu lēmumu par bēgļa statusa piešķiršanu. Otrās dalībvalsts kompetentajām iestādēm par prioritāti jānosaka pieteikuma izskatīšana un jāapsver iespēja piemērot Dublinas III regulas 34. pantu, kas paredz mehānismus informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm, saskaņā ar kuriem pirmajai dalībvalstij jāatbild uz visiem otrās dalībvalsts informācijas pieprasījumiem ievērojami īsākā termiņā nekā parastu apstākļu gadījumā.
V. Secinājumi
93. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Gadījumā, ja dalībvalsts nevar izmantot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētās pilnvaras noraidīt kā nepieņemamu starptautiskās aizsardzības pieteikumu saistībā ar citā dalībvalstī piešķirtu bēgļa statusu, jo dzīves apstākļi šajā dalībvalstī pieteikuma iesniedzēju pakļautu nopietnam necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes riskam Eiropas Savienības Pamattiesību Hartas 4. panta izpratnē,
LESD 78. panta 1. un 2. punkts,
Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 3. panta 2. punkts,
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu 4. panta 1. punkts un 13. pants, kā arī
Direktīvas 2013/32 10. panta 2. un 3. punkts un 33. panta 1. punkts un 2. punkta a) apakšpunkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neuzliek dalībvalstij pienākumu bez padziļinātas pārbaudes atzīt starptautisko aizsardzību, ko pieteikuma iesniedzējam jau ir piešķīrusi cita dalībvalsts.
Veicot tāda jaunā pieteikuma novērtējumu, kas iesniegts Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punktā minēto ārkārtas apstākļu esamības dēļ, kompetentajām iestādēm saskaņā ar Direktīvas 2011/95 un Direktīvas 2013/32 noteikumiem ir jānosaka, vai attiecīgā persona atbilst materiāltiesiskajiem nosacījumiem bēgļa statusa iegūšanai, vienlaikus nodrošinot labas pārvaldības principa ievērošanu, kā arī īpaši ņemot vērā apstākli, ka attiecīgās personas iesniegto pieteikumu jau ir izskatījušas citas dalībvalsts iestādes, jo šis apstāklis ir attiecīgā pieteikuma sastāvdaļa Direktīvas 2011/95 4. panta 1. punkta izpratnē. Kompetentajām iestādēm, kuras veic novērtējumu, par prioritāti jānosaka pieteikuma izskatīšana un jāapsver iespēja piemērot Regulas Nr. 604/2013 34. pantu, kas paredz mehānismus informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm, savukārt pirmās dalībvalsts iestādēm būtu jāatbild uz visiem otrās dalībvalsts informācijas pieprasījumiem ievērojami īsākā termiņā nekā parastu apstākļu gadījumā.