Language of document : ECLI:EU:C:2020:328

ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]

SECINĀJUMI,

sniegti 2020. gada 30. aprīlī (1)

Lieta C253/19

MH,

NI

pret

OJ,

Novo Banco SA

(Tribunal da Relação de Guimarães (Gimarainšas apelācijas tiesa, Portugāle) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Maksātnespējas procedūras – Starptautiskā jurisdikcija – Parādnieka galveno interešu centrs






I.      Ievads

1.        Jēdziens “galveno interešu centrs” ir ar Regulu (EK) Nr. 1346/2000 (2) izveidotās sistēmas stūrakmens. Šis jēdziens ir ietverts šīs regulas 3. panta 1. punktā un tiek izmantots kā piesaistes kritērijs, norādot tiesu iestādes, kurām ir jurisdikcija maksātnespējas procedūras uzsākšanai pret parādnieku. Veids, kādā šīs jēdziens ir jāinterpretē, bija lielākoties izskaidrots, pateicoties Tiesas judikatūrai par iesāktajām procedūrām pret juridiskām personām (3). Tomēr Tiesai vēl nav bijusi iespēja apskatīt minētā jēdziena interpretāciju fizisko personu kontekstā, kas, neveikdamas neatkarīgu darījumdarbību vai profesionālo darbību, gūst labumu no personu un darba ņēmēju brīvās pārvietošanās.

2.        Regula Nr. 1346/2000 tika aizstāta ar Regulu (ES) 2015/848 (4), kurā arī tika lietots jēdziens “galveno interešu centrs”. Šajā lietā tiek uzdots šāds jautājums: vai Tiesas izveidotā judikatūra attiecībā uz Regulu Nr. 1346/2000 saistībā ar šo jēdzienu ir attiecināma – un, ja jā, ciktāl – uz uzsākto procedūru pret fizisko personu iepriekš minētajā situācijā? Šajā lietā Tiesai ir iespēja arī spriest par piekritību maksātnespējas lietās, ciktāl tā attiecas uz jebkuru personu, kas, neveikdama neatkarīgu profesionālo darbību, izmanto savas tiesības uz pārvietošanās brīvību un saglabā savu nekustamo īpašumu savā agrākās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī.

II.    Atbilstošās tiesību normas

3.        Regulas 2015/848 3. panta “Starptautiskā piekritība” 1. punktā ir noteikts:

“Sākt maksātnespējas procedūru (“galvenā maksātnespējas procedūra”) ir tās dalībvalsts tiesas piekritībā, kuras teritorijā atrodas parādnieka galveno interešu centrs. Galveno interešu centrs ir vieta, kur parādnieks regulāri pārvalda savas intereses un ko trešās personas var noskaidrot.

Sabiedrības vai juridiskas personas gadījumā par galveno interešu centru uzskata juridisko adresi, ja nav pierādījumu par pretējo. Minēto prezumpciju piemēro tikai tad, ja juridiskā adrese nav pārcelta uz citu dalībvalsti trīs mēnešu laikā pirms pieteikuma sākt maksātnespējas procedūru.

Gadījumā, ja fiziska persona veic neatkarīgu darījumdarbību vai profesionālo darbību, par galveno interešu centru uzskata šīs fiziskās personas galveno darījumdarbības vietu, ja nav pierādījumu par pretējo. Minēto prezumpciju piemēro tikai tad, ja fiziskās personas galvenā darījumdarbības vieta nav pārcelta uz citu dalībvalsti trīs mēnešu laikā pirms pieteikuma sākt maksātnespējas procedūru.

Jebkuras citas fiziskas personas gadījumā par galveno interešu centru uzskata minētās fiziskās personas pastāvīgo dzīvesvietu, ja nav pierādījumu par pretējo. Šo prezumpciju piemēro tikai tad, ja pastāvīgā dzīvesvieta nav pārcelta uz citu dalībvalsti sešu mēnešu laikā pirms pieteikuma sākt maksātnespējas procedūru.”

III. Fakti pamatlietā, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā

4.        Prasītāji, kas ir laulātais pāris, kopš 2016. gada pastāvīgi dzīvo Norfolkā  [Norfolk] (Apvienotā Karaliste), kur viņi ir nodarbināti. Pāris lūdza Portugāles tiesu iestādēm pasludināt viņu maksātnespēju. Pirmās instances tiesa, kurā vērsies pāris, pasludināja starptautiskās jurisdikcijas neesamību, uzskatot, ka atbilstoši Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta ceturtajai daļai viņu galveno interešu centrs esot bijis viņu pastāvīgā dzīvesvieta, proti, Apvienotā Karaliste.

5.        Prasītāji pārsūdzēja šo nolēmumu apelācijas kārtībā iesniedzējtiesā, apgalvojot, ka tas tika pamatots ar nepareizu Regulā 2015/848 ietverto noteikumu interpretāciju. Šajā ziņā viņi norādīja, ka, ciktāl vienīgais viņiem piederošais nekustamais īpašums atrodas Portugālē, kur tika veikti visi viņu darījumi, kas izraisījuši viņu maksātnespēju, viņu galveno interešu centrs neesot bijis viņu pastāvīgajā dzīvesvietā, proti, Apvienotajā Karaliste, bet atradās Portugālē. Turklāt nepastāv nekādas saistības starp viņu pašreizējo dzīvesvietu un apstākļiem, kas izraisīja viņu maksātnespēju un kas pilnībā notikuši Portugālē.

6.        Iesniedzējtiesai ir šaubas attiecībā uz Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta pareizu interpretāciju, un tā jautā it īpaši par kritērijiem, kuri ir jāņem vērā, lai atspēkotu šajā tiesību normā fiziskām personām, kuras neveic neatkarīgu darījumdarbību vai profesionālo darbību, paredzēto prezumpciju, kas paredz, ka šādām personām par galveno interešu centru uzskata minētās ieinteresētās fiziskās personas pastāvīgo dzīvesvietu, ja nav pierādījumu par pretējo.

7.        Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka šīs regulas 30. apsvērumā noteikts, ka tādas fiziskas personas gadījumā, kas neveic neatkarīgu darījumdarbību vai profesionālo darbību, vajadzētu būt iespējamam atspēkot šo prezumpciju, piemēram, ja ievērojama daļa no parādnieka aktīviem atrodas ārpus parādnieka patstāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts.

8.        Šādos apstākļos iesniedzējtiesa ar 2019. gada 14. februāra nolēmumu, kas Tiesas kancelejā ir iesniegts 2019. gada 26. martā, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai saskaņā ar Regulu [2015/848] dalībvalsts tiesas piekritībā ir sākt galveno maksātnespējas procedūru attiecībā uz kādu personu, kuras vienīgais tai piederošais nekustamais īpašums atrodas minētajā valstī, lai arī viņa kopā ar savu saimi pastāvīgi dzīvo citā dalībvalstī, kurā strādā algotu darbu?”

9.        Portugāles valdība un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Tā kā neviens no ieinteresētajiem lietas dalībniekiem lūgumu neiesniedza, Tiesa nolēma taisīt spriedumu bez tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu sniegšanai.

IV.    Vērtējums

10.      Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa vēlas būtībā noskaidrot, vai Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta pirmo un ceturto daļu ir jāinterpretē tādējādi, ka pēdējā minētajā daļā norādītā prezumpcija varētu tikt apvērsta par labu citai dalībvalstij, kuras teritorijā atrodas parādnieka – fiziskās personas, kas neveic neatkarīgu darījumdarbību vai profesionālo darbību, – vienīgais nekustamais īpašums. Ja tas tā nav, šī tiesa vēlas noskaidrot, kādus elementus ir jāapkopo, lai šī prezumpcija varētu tikt apvērsta par labu šai dalībvalstij.

11.      Ir jānorāda, ka prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa neprecizē konkrētas Regulas 2015/848 tiesību normas, kuru interpretācija tiek lūgta. Taču no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri izriet, ka šai iesniedzējtiesai ir šaubas par šīs regulas 3. panta 1. punkta pirmās un ceturtās daļas interpretāciju. Līdz ar to piedāvāju, lai uzdotais jautājums būtu izprotams atbilstoši šo secinājumu 10. punktā minētajam. Faktiski no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi. Turklāt Tiesai var nākties ņemt vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa jautājuma izklāstā nav atsaukusies (5).

12.      Šajā kontekstā saskaņā ar Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta pirmo un ceturto daļu sākt galveno maksātnespējas procedūru ir tās dalībvalsts tiesas piekritībā, kuras teritorijā atrodas parādnieka galveno interešu centrs (6). Attiecībā uz fiziskām personām, kuras neveic neatkarīgu darījumdarbību vai profesionālo darbību, par galveno interešu centru uzskata šo fizisko personu pastāvīgo dzīvesvietu, ja nav pierādījumu par pretējo (7). Nav strīda par to, ka prasītāji ietilpst šo personu kategorijā.

13.      Līdz ar to, ja prasītāju galveno interešu centrs atbilst viņu pastāvīgajai dzīvesvietai, proti, Apvienotajai Karalistei, Portugāles tiesu iestādēm nebūtu piekritības maksātnespējas procedūru uzsākšanai. Lai Portugāles tiesu iestādēm būtu jurisdikcija, ir nepieciešams, ka Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā minētā prezumpcija tiktu apvērsta par labu dalībvalstij, kuras teritorijā atrodas prasītāju vienīgais nekustamais īpašums, proti, Portugālei. Lai sniegtu lietderīgu atbildi uz prejudiciālu jautājumu, vispirms ir jānoskaidro, kādos apstākļos šī prezumpcija varētu tikt apvērsta, un tad jānosaka, kādi elementi ir jāapkopo, lai citas dalībvalsts, kas nav pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts, tiesu iestādēm būtu jurisdikcija saskaņā ar šīs regulas 3. panta 1. punkta pirmo daļu.

14.      Portugāles valdība uzskata – apstākli, ka personai vienīgais piederošais nekustamais īpašums atrodas citā dalībvalstī, principā nevar uzskatīt par pietiekamu elementu šīs prezumpcijas atspēkošanai. Komisija uzskata, ka minētā prezumpcija varētu tikt atspēkota tikai tad, ja parādniekam piederošais vienīgais nekustamais īpašums atrodas citā dalībvalstī un veido viņa aktīvu lielāko daļu un pastāv dominējošie faktori, kuri skaidri norāda, ka parādnieka galveno interešu centrs atrodas šajā dalībvalstī.

15.      Šajā kontekstā, kamēr Portugāles valdība lielākoties gūst iedvesmu no Tiesas judikatūras saistībā ar regulu, kas bija pirms Regulas 2015/848, proti, Regulu Nr.°1346/2000, Komisija, šķiet, atturīgāka attiecībā uz šīs judikatūras attiecināšanu uz apstākļiem pamatlietā. Faktiski Komisija norādīja, ka, lai noteiktu, vai Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā ietvertā prezumpcija varētu tikt apvērsta, ir jāņem vērā judikatūra saistībā ar Konvenciju par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (8). Būtībā ir jāpārbauda, vai pastāv apstākļi, kas ļauj noteikt, ka attiecīgajā situācijā ir ciešāka saikne ar citu dalībvalsti nekā prezumpcijā noteiktā.

16.      Lai sniegtu lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, vispirms es pārbaudīšu Regulas 2015/848 piemērojamību pamatlietā (A sadaļa). Tad es pievērsīšos jautājumam par Regulas Nr. 1346/2000 kontekstā izstrādātās judikatūras attiecināšanu uz Regulu 2015/848 un uz apstākļiem pamatlietā (B sadaļa). Visbeidzot es pārbaudīšu, vai ar šiem apstākļiem varētu atspēkot Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā ietverto prezumpciju un ļaut Portugāles tiesu iestādēm atzīt savu piekritību saskaņā ar šīs regulas 3. panta 1. punkta pirmo daļu (C sadaļa).

A.      Par Regulas 2015/848 piemērojamību

17.      Iesniedzējtiesa norāda, ka ir jāinterpretē Regula 2015/848, lai noteiktu, vai Portugāles tiesu iestādēm ir jurisdikcija, un uzsāktu maksātnespējas procesu pret prasītājiem.

18.      Šajā ziņā atbilstoši tās 92. pantam Regulu 2015/848 principā piemēro no 2017. gada 26. jūnija. Turklāt šīs regulas 84. panta 1. punktā paredzēts, ka šīs regulas noteikumus piemēro tikai maksātnespējas procedūrām, kas sāktas, skaitot no šī datuma.

19.      Jautājums par to, vai ir jāuzsāk maksātnespējas procedūra pēc prasītāju pieteikuma, iespējams, ir radies pēc tam, kad viņu pastāvīgā dzīvesvieta jau bija Apvienotajā Karalistē, proti, 2016. gada gaitā. Tātad nav izslēdzams, kā uzskata iesniedzējtiesa, ka Regula 2015/848 ir piemērojama pieteikumam, ko prasītāji iesniedza Portugāles tiesā. Līdz ar to, ņemot vērā apstākļu trūkumu, kuri varētu atbalstīt secinājumu par to, ka Regula 2015/848 nebija piemērojama apstākļiem pamatlietā, un ņemot vērā uzdevumu sadali starp Tiesu un iesniedzējtiesu, uzskatu, ka tieši šī regula ir jāinterpretē šajā lietā.

20.      Pilnīguma labad atgādinu, ka Regulas 2015/848 25. apsvērumā ir noteikts, ka šī pēdējā minētā attiecas tikai uz tām procedūrām, kurās parādnieka galveno interešu centrs atrodas Eiropas Savienībā. Spriedumā Schmid (9) Tiesa apstiprināja šī principa saistošo raksturu, kurš tika noteikts Regulas Nr. 1346/2000 analoģiskajā apsvērumā. No tā izriet – apstāklis, ka parādnieka pastāvīgā dzīvesvieta esot dalībvalstī, kura nepiemēro šo regulu, vai trešajā valstī, automātiski neizslēdz šīs regulas piemērošanu attiecībā uz šo parādnieku. Katrā ziņā Apvienotā Karaliste neietilpst nevienā no šīm kategorijām attiecībā uz iespējamo datumu, kad notika vēršanās Portugāles tiesā. Regulas 2015/848 87. apsvērumā atgādināts, ka Apvienotā Karaliste piedalījusies šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā (10).

B.      Par agrākās judikatūras, kas attiecas uz Regulu Nr. 1346/2000, atbilstību saistībā ar Regulu 2015/848

21.      Regulā 2015/848, kā arī Regulā Nr. 1346/2000 jēdziens “galveno interešu centrs” ir izmantots kā šo regulu 3. panta 1. punktā paredzēto jurisdikcijas noteikumu piesaistes kritērijs, kas ļauj noteikt tiesu, kurai ir piekritība maksātnespējas pamatlietas izskatīšanai. Turklāt Regulā 2015/848, tāpat kā risinājums iepriekšējā regulā, piesaistes kritēriji, kas veido galveno interešu centru, netieši nosaka piemērojamo likumu jautājumos saistībā ar maksātnespēju (11).

22.      Judikatūrā ir noteikts, ka Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punktā ietvertajam jēdzienam “galveno interešu centrs” ir patstāvīgā nozīme, un tātad tas ir jāinterpretē vienveidīgi un neatkarīgi no valstu tiesību aktiem (12). No šo secinājumu 21. punkta tāpat izriet, ka Regulā 2015/848 vispārīgi tiek pārņemti Regulā Nr. 1346/2000 ietvertie risinājumi. Tātad jēdzienu “galveno interešu centrs” ir jāturpina uzskatīt par Savienības tiesību patstāvīgu jēdzienu.

23.      Šajā kontekstā patiešām atšķirībā no tās priekšteces Regula 2015/848 ir piemērojama ne tikai procedūrām par maksātnespējīga parādnieka pilnīgu vai daļēju mantas atsavināšanu (13). Tomēr, ņemot vērā turpinātību starp šīm divām regulām, tas, ka Regulas 2015/848 materiālo tiesību piemērošanas joma tika paplašināta, nevar būtiski mainīt veidu kā jāinterpretē jēdziens “galveno interešu centrs”. Tas, ka dažkārt, ja piemērojamais likums maksātnespējas jomā to paredz, procedūras būtība var tikt grozīta tās norises laikā, apstiprina šo interpretāciju. Patiešām, saskaņā ar noteikumu “perpetuatio fori principu”, šim apstāklim nevajadzētu ietekmēt tiesas, kas izskata lietu, jurisdikciju.

24.      Turpretī, ciktāl Regula 2015/848 attiecas uz fizisko personu, kas neveic neatkarīgu profesionālo darbību, pārņemtie risinājumi šajā regulā attiecībā uz precizējumiem saistībā ar jēdziena “galveno interešu centrs” nozīmi, kā arī šajā regulā paredzētajām prezumpcijām varētu raisīt šaubas par agrākās judikatūras piemērošanu attiecībā uz šo regulu.

1.      Jēdziens “galveno interešu centrs”

25.      Regulā Nr. 1346/2000 jēdziena “galveno interešu centrs” definīcija netika ietverta. Saskaņā ar šo regulu šī jēdziena saturs tomēr bija izskaidrots minētās regulas 13. punktā, kurā noteikts, ka “galveno interešu centrs” ir vieta, kur parādnieks regulāri pārvalda savas intereses un tādēļ ir pieejams trešajām personām”. Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta pirmās daļas otrajā teikumā a priori tika izmantota jēdziena “galveno interešu centrs” definīcija, kas ietverta Regulas Nr. 1346/2000 13. apsvērumā.

26.      Turklāt Regulas Nr. 1346/2000 13. apsvērums, šķiet, atzīst saikni starp vietu, kur parādnieks regulāri pārvalda savas intereses un apstākli, ka šī vieta būtu trešo personu noskaidrojama. Faktiski šajā apsvērumā bija paredzēts, ka “galveno interešu centrs” ir vieta, kurā parādnieks regulāri pārvalda savas intereses un tādēļ ir pieejams trešajām personām” (14). Turpretī Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta pirmās daļas otrajā teikumā nav pārņemts vārds “tādēļ” (15).

27.      Tomēr es nedomāju, ka šī nianse varētu ievērojami mainīt veidu, kādā būtu nosakāms parādnieku galveno interešu centrs salīdzinājumā ar Regulā Nr. 1346/2000 paredzēto.

28.      Atsauce vietā “tādēļ ir pieejams trešajām personām” nozīmē to, ka vietai, kurā parādnieks regulāri pārvalda savas intereses, ir jābūt identificējamai atkarībā no objektīviem kritērijiem, līdz ar to ir nepieciešams, lai šī vieta būtu noskaidrojama trešajām personām. Sekojot šai domu gaitai, Tiesa līdz šim savā judikatūrā saistībā ar Regulu Nr. 1346/2000 norāda, ka parādnieka galveno interešu centrs ir identificējams atkarībā no objektīviem un trešajām personām pārbaudāmiem kritērijiem (16).

29.      Attiecībā uz Regulu 2015/848 objektīvu kritēriju izmantošana paliek absolūti nepieciešama, lai nodrošinātu, ka piekritības noteikums garantētu tiesisku drošību un paredzamību attiecībā uz piekritīgās tiesas noteikšanu. Šai tiesiskajai drošībai un paredzamībai ir jo lielāka nozīme, jo arī Regulā Nr. 1346/2000 atbilstoši Regulas 2015/848 7. panta 1. punktam no kompetentās tiesas noteikšanas izriet piemērojamo tiesību aktu noteikšana (17).

30.      Turklāt cits īpašs Regulas 2015/848 jurisdikcijas un kolīzijas normu mērķis, kā noteikts šīs regulas 5. apsvērumā, “ir izvairīties no pušu stimulēšanas pārvietot aktīvus vai tiesvedību no vienas dalībvalsts uz citu nolūkā iegūt labvēlīgāku tiesisko statusu, kaitējot kreditoru kopuma interesēm (labvēlīgākās tiesas izvēle)”. Objektīvu kritēriju izmantošana galvenā interešu centra vietas noteikšanā ļauj arī ierobežot parādniekus šādas prakses izmantošanai.

31.      Ņemot visu iepriekš minēto, Regulā 2015/848 vietu, kurā parādnieks regulāri pārvalda savas intereses, ir jānosaka uz objektīvu kritēriju pamata, kurus trešās personas var pārbaudīt.

2.      Regulā 2015/848 paredzētās prezumpcijas

32.      Savienības likumdevējs nav aprobežojies tikai ar Regulas Nr. 1346/2000 13. apsvēruma teksta iekļaušanu un piešķīris tam saistošo raksturu Regulā 2015/848. Faktiski, kaut gan Regulā Nr. 1346/2000 bija paredzēta tikai prezumpcija attiecībā uz sabiedrībām un juridiskām personām, Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta otrajā, trešajā un ceturtajā daļā attiecīgi ietvertas trīs dažādas prezumpcijas, kas piemērojamas trim parādnieku kategorijām, proti, pirmkārt, sabiedrībām un juridiskām personām, otrkārt, fiziskām personām, kas veic neatkarīgu darījumdarbību vai profesionālo darbību, un, treškārt, jebkurai fiziskai personai.

33.      Turklāt Savienības likumdevējs paredzējis termiņus, kad Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta otrajā, trešajā un ceturtajā daļā ietvertās prezumpcijas nav piemērojamas laika posmā, kas ir uzreiz pēc vietas, kura prezumēta kā galveno interešu centrs, pārcelšanas. Šis laika posms ir seši mēneši attiecībā uz fiziskām personām, kas neveic neatkarīgu profesionālo darbību, un trīs mēneši divām citām parādnieku kategorijām. Manuprāt, šī nošķiršana izriet no tā, ka tādai fiziskai personai ir vieglāk pārcelt prezumējamo galveno interešu centra vietu. Katrā ziņā šiem termiņiem, šķiet, nav nozīmes izskatāmas lietas kontekstā (18).

34.      Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā paredzētā prezumpcija attiecībā uz fiziskām personām, kas neveic neatkarīgu profesionālo darbību, nozīmē to – ja nav pierādījumu par pretējo, tādas fiziskas personas gadījumā par galveno interešu centru uzskata minētās fiziskās personas pastāvīgo dzīvesvietu. Prejudiciālajā jautājumā ir apskatīts tieši šis aspekts, proti, jautājums, vai, ņemot vērā apstākli, ka vienīgais prasītājiem piederošais nekustamais īpašums atrodas Portugālē, prezumpcija varētu tikt apvērsta par labu šai dalībvalstij.

35.      Šajā kontekstā Regulas 2015/848 3. panta 1. punktā paredzēto prezumpciju, tostarp arī šī noteikuma ceturtajā daļā ietvertās prezumpcijas, būtība varētu raisīt šaubas, ņemot vērā šīs regulas 4. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru tiesa, kurā iesniegts pieteikums sākt maksātnespējas procedūru, pēc savas iniciatīvas pārbauda, vai tas ir tās piekritībā saskaņā ar minētās regulas 3. pantu. Turklāt šīs pašas regulas 27. apsvērumā norādīts, ka “pirms maksātnespējas procedūras sākšanas kompetentajai tiesai pēc savas iniciatīvas būtu jāpārbauda, vai parādnieka galveno interešu centrs vai parādnieka uzņēmējdarbības vieta faktiski atrodas tās piekritībā”.

36.      Regulas 2015/848 turpmāko apsvērumu lasījums apstiprina interpretāciju, ka tiesai, kurā iesniegts pieteikums, pēc savas iniciatīvas jāpārbauda piekritības jautājums arī tad, ja ir runa par šīs regulas 3. panta 1. punkta paredzētajām prezumpcijām. Patiešām, kaut arī Regulas 2015/848 30. un 31. apsvērums attiecas uz prezumpcijām, šīs regulas 32. apsvērumā paredzēts, ka “visos gadījumos, kad lietas apstākļi rada šaubas par piekritību tiesai, tiesai būtu parādniekam jāprasa sniegt papildu pierādījumus savu apgalvojumu pamatošanai un – gadījumos, kad to pieļauj maksātnespējas procedūrā piemērojamās tiesības, – sniegt parādnieka kreditoriem iespēju paust viedokli par piekritības jautājumu” (19).

37.      Uzlikt pienākumu tiesai pārbaudīt, kur faktiski atrodas parādnieka galveno interešu centra vieta, šķiet a priori grūti saderīgs ar prezumpciju konceptu, ciktāl tās būtībā ir paredzētas, lai atbrīvotu tiesu no pienākuma pārbaudīt pamatlietas apstākļus.

38.      Saskaroties ar šo acīmredzamo pretrunu, ir jānorāda, ka, lai gan Regula Nr. 1346/2000 neietver analoģiskus noteikumus Regulas 2015/848 4. panta 1. punkta noteikumiem, tomēr tāpat kā Regulā 2015/848 tajā paredzēta prezumpcija par galveno interešu centru attiecībā uz sabiedrībām un juridiskām personām.

39.      Tas neliedz Tiesai spriedumā Eurofood IFSC (20) secināt, ka šo savstarpējās uzticēšanās principu raksturo tas, ka tā dalībvalsts tiesa, kurā ir iesniegts pieteikums par galvenās maksātnespējas procedūras sākšanu, pārliecinās par savu piekritību, ņemot vērā Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punktu, proti, pārbauda, vai parādnieka galveno interešu centrs atrodas šajā dalībvalstī.

40.      No tā izriet, ka Regulas 2015/848 4. panta 1. punktā noteiktais pienākums gulstas jau uz dalībvalstu tiesām atbilstoši Regulai Nr. 1346/2000, lai gan tajā ir ietverta prezumpcija saistībā ar galveno interešu centru. Šī prezumpcija arī ietverta Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta otrajā daļā līdztekus divām citām prezumpcijām attiecībā uz fiziskām personām. Līdz ar to šīs, kā arī citu Regulas 2015/848 3. panta 1. punktā paredzēto prezumpciju juridiskais spēks, manuprāt, paliek nemainīgs salīdzinājumā ar Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punktā paredzēto.

41.      Šajā kontekstā, attiecībā uz Regulā Nr. 1346/2000 paredzētās prezumpcijas par labu sabiedrības juridiskai adresei juridisko spēku Tiesa spriedumā Eurofood IFSC (21)nosprieda, ka šī prezumpcija var tikt atspēkota tikai tad, ja no objektīviem un trešo personu pārbaudāmiem faktiem var konstatēt tādas faktiskas situācijas esamību, kas atšķiras no tās situācijas, uz kādu norāda minētās juridiskās adreses atrašanās vieta. Šajā ziņā Tiesa šajā spriedumā precizēja, ka minētā prezumpcija varētu tikt atspēkota, ja parādnieks neveic nekādu darbību tās dalībvalsts teritorijā, kurā ir tā juridiskā adrese (22), un spriedumā Interedil (23)Tiesa norādīja, ka tas tā ir arī gadījumā, ja sabiedrības galvenās pārvaldes vieta neatrodas juridiskās adreses vietā.

42.      No tā es secinu, ka attiecībā uz Regulu 2015/848 un šīm prezumpcijām, tostarp tās 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā paredzēto prezumpciju, prezumētā galveno interešu centra vieta ir arī sākuma punkts pārbaudes veikšanai atbilstoši šīs regulas 4. panta 1. punktam. Šajā pārbaudē tiesa, kurā iesniegts pieteikums par maksātnespējas procesa uzsākšanu, veic elementu kopuma, kuriem ir nozīme lietā, analīzi, lai pārliecinātos, ka noteiktā prezumpcija par labu pastāvīgajai dzīvesvietai netika atspēkota (24). Tikai tad, ja šie elementi, kas noteikti, pamatojoties uz kritērijiem, kuri jāņem vērā attiecībā uz fizisku personu, kas neveic neatkarīgu profesionālo darbību, ļauj konstatēt tādas faktiskas situācijas esamību, kas atšķiras no tās situācijas, uz kādu norāda pastāvīgā dzīvesvieta, šī prezumpcija var tikt atspēkota.

43.      Tāpat ir jāpārbauda, vai pastāvīgā dzīvesvieta norāda uz prezumēto galveno interešu centru, un tad jāidentificē kritēriji, kas ļauj noteikt atšķirīgas faktiskās situācijas esamību nekā šīs pārbaudes rezultāts.

C.      Par agrākās judikatūras saistībā ar Regulu Nr. 1346/2000 attiecībā uz fiziskām personām, kas neveic neatkarīgu profesionālo darbību, piemērošanu

1.      Pastāvīgā dzīvesvieta kā prezumētais galveno interešu centrs

44.      Iesniedzējtiesa norāda, ka prasītāju pastāvīgā dzīvesvieta ir Apvienotajā Karalistē. Nemēģinot noteikt, vai šis apstāklis atbilst jēdzienam “pastāvīgā dzīvesvieta” Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta ceturtās daļas nozīmē, es ievēroju, ka šajā regulā šis jēdziens nav definēts. Ciktāl nekas neliecina par to, ka likumdevējs ir vēlējies atsaukties uz valsts tiesībām pastāvīgas dzīvesvietas noteikšanai, jāuzskata, ka jēdziens “pastāvīga dzīvesvieta” ir Savienības patstāvīgs jēdziens.

45.      Šīs jēdziens ir Tiesas judikatūras priekšmets, it īpaši saistībā ar Regulu (EK) Nr. 2201/2003 (25), kurā ir runa par bērna pastāvīgo dzīvesvietu. Taču šajā regulā izmantotie kritēriji pastāvīgas dzīvesvietas noteikšanai man neliekas attiecināmi uz Regulu 2015/848, lai noteiktu iemeslus, kāpēc pastāvīga dzīvesvieta tiek prezumēta kā parādnieka galveno interešu centrs. Šajā kontekstā ir jāpiešķir prioritāte nevis elementiem, kas norāda uz sociālo vai ģimenes stāvokli (26), bet gan tiem, kas norāda uz parādnieka mantas stāvokli (27).

46.      Faktiski Regulā 2015/848 pastāvīgā dzīvesvieta ir prezumēta tur, kur atrodas parādnieka galveno interešu centrs, tātad šai vietai arī – vai pat it īpaši – jāatbilst šīs regulas 3. panta 1. punkta pirmās daļas otrajā teikumā minētājiem kritērijiem, proti, jāatbilst vietai, kurā parādnieks regulāri pārvalda savas intereses un ir pieejams trešajām personām. Tomēr parādnieka sociālais vai ģimenes stāvoklis nav elements, ko trešās personas varētu viegli pārbaudīt. Taisnība – cilvēku savstarpējām saitēm varētu būt ekonomiskā ietekme, kā, piemēram, laulības saites vai saites starp vienas saimes locekļiem. Šādas saites varētu ietekmēt parādnieka stāvokli attiecībā uz tā mantu un it īpaši mudināt slēgt darījumus ar trešajām personām. Manuprāt, viennozīmīgi šādas saites ir jāņem vērā nevis to subjektīvās nozīmes parādniekam dēļ, bet gan to ekonomiskās ietekmes dēļ. Tomēr kompetentās tiesas noteikšanas kontekstā attiecībā uz galveno interešu centru mātesuzņēmuma un tā meitasuzņēmuma attiecības ir skaidri nodalāmas no attiecībām starp personām, kuras saista ģimenes saites. Fiziskās personas, kas neveic neatkarīgu profesionālo darbību, gadījumā robeža, kas nošķir ekonomisko un ģimenes stāvokli, zūd, savukārt sabiedrību gadījumā šis jautājums nerodas.

47.      Šo interpretāciju apstiprina arī M. Virgós un E. Schmit (28) ziņojums, tātad ir vispārīgi atzīts, ka tas ir lietderīgu norāžu avots Regulas Nr. 1346/2000 un līdz ar to arī Regulas 2015/848 interpretācijai.

48.      Šī ziņojuma 75. punktā autori līdzīgā formulējumā skaidro Regulas Nr. 1346/2000 13. apsvērumu un Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta pirmās daļas otro teikumu, ka koncepts “galveno interešu centrs” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas norāda vietu, kurā parādnieks pastāvīgi un tātad trešo personu atpazīstamā veidā veic savu interešu pārvaldi. Šie autori arī piebilst, ka, lietojot terminu “interešu”, nodoms bija segt ne tikai komerciālā, industriālā vai profesionālā rakstura darījumus, bet arī vispārēji jebkādu ekonomisko darījumu, tādā veidā ietverot privātpersonu, it īpaši patērētāju, darījumus. Tātad pat attiecībā uz fiziskām personām, kas neveic neatkarīgu profesionālo darbību (“patērētāji”), atsauce uz citām interesēm nekā tās, kurām ir ekonomiskais raksturs, netika veikta. Galveno interešu centrs ir jānosaka galvenokārt uz elementu pamata, kuri norāda uz šīm interesēm.

49.      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, es uzskatu, ka faktiskā situācija ir atšķirīga no tās situācijas, uz kādu norāda pastāvīgā dzīvesvieta, ja pastāvīgā dzīvesvieta nepilda savu lomu kā parādnieka ekonomisko lēmumu pieņemšanas vieta, kā vieta, kurā saņemta un iztērēta lielākā daļa parādnieka ienākumu, vai vieta, kurā atrodas lielākā daļa parādnieka aktīvu. Tādos apstākļos Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā paredzētā prezumpcija var tikt apvērsta.

50.      Šajā kontekstā iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai Portugālē esošais vienīgais prasītājiem piederošais nekustamais īpašums, veido prasītāju aktīvu lielāko daļu. Ja tas tā ir, Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta ceturtās daļas prezumpcija varētu tikt apvērsta un šai tiesai ir jānosaka, vai šis elements ir pietiekams, lai uzskatītu, ka prasītāju galveno interešu centrs atrodas šajā dalībvalstī.

51.      Tātad paliek tikai noteikt elementus, kuri varētu apvērst šo prezumpciju par labu dalībvalstij, kurā atrodas parādnieka vienīgais nekustamais īpašums.

2.      Elementi, kas varētu apvērst prezumpciju

52.      Atsaucoties uz Interedil (29) spriedumu, Portugāles valdība apgalvo, ka fizisko personu gadījumā viņu galveno interešu centrs atbilst vietai, kurā atrodas lielākā daļa viņu mantas, vai vietai, kurā atrodas lielākā daļa viņu ekonomisko, sociālo un ģimenes saišu, pamatojoties uz globālu novērtējumu un ņemot vērā pašreizējo vai potenciālo kreditoru viedokli. Sekojot šai domu gaitai, doktrīnā attiecībā uz to norādīts, ka tiesa, kurā iesniegts pieteikums, ņem vērā vairākus kritērijus, kā, piemēram, īres līguma vai īpašuma tiesību esamība, dzīvesvietas lielums, elektrības patēriņš, ikdienas izdevumi, ģimenes klātesamība uz vietas, darba līgums, valodas zināšanas vai personas parādu un aktīvu atrašanās vieta (30).

53.      Manā ieskatā, pie iepriekšējām atziņām par elementiem, kas varētu būt nozīmīgi, veicot pārbaudi atbilstoši Regulas 2015/848 4. panta 1. punktam, ir nepieciešams sniegt dažus svarīgus precizējumus.

54.      Pirmkārt, tik tiešām Savienības likumdevējs ir precizējis Regulas 2015/848 3. panta 1. punktā ietvertās prezumpcijas, tostarp to, kas attiecas uz fiziskām personām, kuras neveic neatkarīgu darījumdarbību, ar skaidrojumiem, kas ietverti šīs regulas 30. apsvērumā. Šajā apsvērumā it īpaši norādīts, ka “tādas fiziskas personas [..] gadījumā vajadzētu būt iespējamam atspēkot šo prezumpciju, piemēram, ja ievērojama daļa no parādnieka aktīviem atrodas ārpus parādnieka patstāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts” (31). Atsaucoties uz šo teksta fragmentu, prasītāji norāda, ka šajā gadījumā tas piešķir jurisdikciju Portugāles tiesām izskatīt viņu celto prasību.

55.      Tomēr, kā to uzsver Komisija un Portugāles valdība, šajā apsvērumā minētais tikai ilustrē situācijas, kurās Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta ceturtās daļas prezumpciju varētu (“vajadzētu būt iespējamam”) apvērst (32). Turpretī tikai tas vien, ka šajā apsvērumā minētie nosacījumi būtu izpildīti, nenozīmē to, ka šī prezumpcija būtu automātiski apvērsta par labu kādai dalībvalstij. No minētā izriet, ka parādnieka aktīvu atrašanās vieta ir viens no elementiem, kuru būtu jāņem vērā, pārbaudot, vai prezumpciju varētu vai nevarētu apvērst par labu kādai dalībvalstij.

56.      Patiešām, uzskatīt, ka vienīgais nekustamais īpašums būtu pietiekams, lai pārceltu galveno interešu centru, būtu pretrunā Regulas 2015/848 mērķim, proti, novērst labvēlīgākās tiesas izvēli. Šajā kontekstā vienmēr ir jāņem vērā interpretācijas sekas, ka Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta ceturtās daļas prezumpcija ir jāapvērš par labu dalībvalstij, kuras teritorijā atrodas parādnieka vienīgais nekustamais īpašums. Patiešām, šīs interpretācijas sekas attiecībā uz personu, kuras pastāvīgā dzīvesvieta dalībvalstī, kurā viņa veic algoto darbu, bet viņas īpašumā ir trešajā valstī esošais nekustamais īpašums, dalībvalsts tiesām nebūtu jurisdikcijas maksātnespējas procesa uzsākšanai (33).

57.      Otrkārt, lietderīgus atskaites punktus var izsecināt no Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta pirmās daļas otrā teikuma, lasot kopsakarā ar šī noteikuma ceturto daļu un ņemot vērā fizisko personu, kas neveic neatkarīgu profesionālo darbību, situācijas specifiku.

58.      No vienas puses, var izsecināt, ka saskaņā ar Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta pirmās daļas otro teikumu galveno interešu centrs atbilst vietai, kurā parādnieks pastāvīgi pārvalda savas intereses, ka šai vietai ir jābūt raksturīgai pietiekamas stabilitātes pakāpei (34). Kā tas izriet no šo secinājumu 31. punkta, to, ka runa ir par interešu pārvaldes stabilu centru, ir jānosaka, pamatojoties uz objektīviem un trešo personu pārbaudāmiem elementiem.

59.      No otras puses, no Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta pirmās daļas otrā teikuma regulējuma izriet arī, ka vietai, kurā parādnieks pastāvīgi pārvalda savas intereses, ir jābūt noskaidrojamai trešajām personām, kas nozīmē, ka savukārt šajā kontekstā noteicošais ir visu objektīvo elementu radītais priekšstats (35).

60.      Patiešām, termins “trešās personas” ir ļoti plašs jēdziens, Regulas 2015/848 28. apsvērumā ir skaidrots, ka, “pārliecinoties, vai trešās personas var noskaidrot parādnieka galveno interešu centru, īpaša uzmanība būtu jāvelta kreditoriem un viņu priekšstatam par to, kur parādnieks pārvalda savas intereses”(36). Turklāt spriedumā Interedil (37) Tiesa norādīja, ka “šis objektivitātes kritērijs un pārbaudes iespēja, uz ko ir atsauce Regulas Nr. 1346/2000 13. apsvērumā, ir nodrošināti tad, ja būtiskie faktori, ko ņem vērā, lai noteiktu vietu, kurā sabiedrība parādniece parasti pārvalda savas intereses, ir tikuši publiskoti vai vismaz ir pietiekami caurskatāmi, lai trešās personas, tas ir, tostarp šīs sabiedrības debitori, varētu par tiem būt informētas.

61.      Šajā kontekstā ir svarīgi norādīt, ka šādi formulēts prejudiciālais jautājums neattiecas uz nosacījumu, kad parādnieks ir citā dalībvalstī esošā nekustamā īpašuma īpašnieks, nevis dalībvalstī, kurā ir viņa pastāvīgā dzīvesvieta vai vieta, kurā viņš nodarbināts. Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesā prasītāji arī it īpaši apgalvoja, ka tā bija Portugāle, kurā viņi veica visus savus darījumus un bija noslēguši visus līgumus, kas saistīti ar viņu maksātnespējas situāciju.

62.      Līdz ar to attiecībā uz fiziskām personām, kas neveic neatkarīgu profesionālo darbību, es domāju, ka nebūtu jāpiesaista noteicošais svarīgums kopējam iespaidam, ko iepriekš radīja parādnieka situācija attiecībā pret viņa kreditoriem.

63.      Patiešām – Savienībā šo personu mobilitāte ir nozīmīga. Viņu kreditori vienmēr var paredzēt parādnieka interešu centra pārcelšanu, un saskaņā ar Regulas 2015/848 27. apsvērumu parādnieka galveno interešu centram vai parādnieka uzņēmējdarbības vietai faktiski jāatrodas kompetentās tiesas piekritībā pirms pieteikuma par maksātnespējas procedūras sākšanas izskatīšanas. Turklāt šajā regulā paredzēti pietiekami aizsardzības pasākumu, lai novērstu labvēlīgākās tiesas izvēli krāpnieciskos vai ļaunprātīgos nolūkos. Līdz ar to, neskarot šo pasākumu īstenošanas iespēju, kad tiek iesniegts tāds [maksātnespējas] pieteikums, it īpaši jāpievērš uzmanība objektīviem elementiem, kurus trešās personas (pašreizējie un potenciālie kreditori) var pārbaudīt.

D.      Nobeiguma apsvērumi

64.      Apkopojot manu analīzi, Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā paredzētā prezumpcija var tikt apvērsta gadījumā, ja fiziskās personas, kas neveic neatkarīgu profesionālo darbību, pastāvīgā dzīvesvieta nepilda savu nozīmi kā parādnieka ekonomisko lēmumu pieņemšanas vieta, kā vieta, kurā saņemta un iztērēta lielākā daļa parādnieka ienākumu, vai vieta, kurā atrodas lielākā daļa parādnieka aktīvu. Tomēr šī prezumpcija nav apvēršama par labu dalībvalstij, kuras teritorijā atrodas [parādniekam piederošais] vienīgais nekustamais īpašums, ja nepastāv citi elementi, kuri norādītu uz to, ka šī parādnieka galveno interešu centrs atrodas šajā dalībvalstī. Šo apstākli var noteikt, pamatojoties uz objektīviem, trešo personu (pašreizējo un potenciālo kreditoru) pārbaudāmiem elementiem, kuri saistīti ar šī parādnieka ekonomiskajām interesēm.

V.      Secinājumi

65.      Ņemot vērā iepriekš minēto, piedāvāju Tiesai uz Tribunal da Relação de Guimarães (Gimarainšas apelācijas tiesa, Portugāle) prejudiciālo jautājumu sniegt šādu atbildi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2015/848 (2015. gada 20. maijs) par maksātnespējas procedūrām 3. panta 1. punkta pirmā un ceturtā daļā ir jāinterpretē tādējādi – prezumpcija, ka par parādnieka – fiziskās personas, kas neveic neatkarīgu profesionālo darbību, – galveno interešu centru uzskata minētās fiziskās personas pastāvīgo dzīvesvietu, var tikt apvērsta gadījumā, ja pastāvīgā dzīvesvieta nepilda savu lomu kā parādnieka ekonomisko lēmumu pieņemšanas vieta, kā vieta, kurā saņemta un iztērēta lielākā daļa parādnieka ienākumu, vai vieta, kurā atrodas lielākā daļa parādnieka aktīvu.

Tomēr šī prezumpcija nav apvēršama par labu dalībvalstij, kuras teritorijā atrodas parādniekam piederošais vienīgais nekustamais īpašums, ja nepastāv citi elementi, kuri norādītu uz to, ka šī parādnieka galveno interešu centrs atrodas šajā dalībvalstī. Šo apstākli var noteikt, pamatojoties uz objektīviem, trešo personu (pašreizējo un potenciālo kreditoru) pārbaudāmiem elementiem, kuri saistīti ar šī parādnieka ekonomiskajām interesēm.


1      Oriģinālvaloda – franču.


2      Padomes Regula (2000. gada 29. maijs) par maksātnespējas procedūrām (OV 2000, L 160, 1. lpp.).


3      Skat. spriedumus, 2006. gada 2. maijs, Eurofood IFSC (C‑341/04, EU:C:2006:281); 2011. gada 20. oktobris, Interedil (C‑396/09, EU:C:2011:671), un 2011. gada 15. decembris, Rastelli Davide un C. (C‑191/10, EU:C:2011:838).


4      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2015. gada 20. maijs) par maksātnespējas procedūrām (OV 2015, L 141, 19. lpp., un labojums – OV 2016, L 349, 9. lpp.).


5      Ilustrācijas nolūkā skat. spriedumus, 2017. gada 7. septembris, Neto de Sousa (C‑506/16, EU:C:2017:642, 23. punkts), un 2017. gada 26. oktobris, Aqua Pro (C‑407/16, EU:C:2017:817, 26. punkts).


6      Skat. Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta pirmo daļu.


7      Skat. Regulas 2015/848 3. panta 1. punkta ceturto daļu.


8      Konvencija atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā (OV 1980, L 266, 1. lpp.).


9      Skat. spriedumu, 2014. gada 16. janvāris (C‑328/12, EU:C:2014:6, 21. punkts).


10      Līdz ar to Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības principā nav šķērslis Portugāles tiesu iestādēm skatīt prasītāju prasību.


11      Regulas 2015/848 7. panta 1. punktā paredzēts – “ja vien šajā regulā nav noteikts citādi, uz maksātnespējas procedūru un tās sekām attiecas tās dalībvalsts tiesības, kuras teritorijā šāda procedūra ir sākta”.


12      Skat. spriedumus, 2006. gada 2. maijs, Eurofood IFSC (C‑341/04, EU:C:2006:281, 31. punkts); 2011. gada 20. oktobris, Interedil (C‑396/09, EU:C:2011:671, 43. punkts), kā arī 2011. gada 15. decembris, Rastelli Davide un C. (C‑191/10, EU:C:2011:838, 31. punkts).


13      Regula 2015/848 apkopo glābšanas, parāda korekcijas vai reorganizācijas, kā arī pirms maksātnespējas procedūras. Skat. manus secinājumus lietā A (C‑716/17, EU:C:2019:262, 25. punkts). Skat. arī Hess, B., Oberhammer P., Bariatti, S., Koller, Ch., Laukemann, B., Requejo Isidro, M., Villata, F. C. (red.), The Implementation of the New Insolvency Regulation: Improving Cooperation and Mutual Trust, Nomos, Bāden‑Bādene, 2017, 52. lpp., Sautonie‑Laguionie, L., “L’extension du champ d’application du règlement (UE) n° 2015/848 par une définition vaste des “procédures d’insolvabilité””, Le nouveau droit européen des faillites internationales, Cotiga‑Raccah, A., Sautonie‑Laguionie, L. vadībā, Bruylant, Brisele, 2018, 66. un nākamās lpp.


14      Mans izcēlums.


15      Skat. Andrianesis, A. P.,“The Opening of Multijurisdictional Insolvencies Through the Prism of the Recast Regulation 848/2015”, European Company Law, 2017, 14.(1) sēj., 9. lpp., Mucciarelli, F. M., “Private International Law Rules in the Insolvency Regulation Recast: A Reform or a Restatement of the Status Quo?”, European Company Law, 2016, 1. sēj., 14. un 15. lpp., un Vallens, J. L., “Le règlement (UE) n° 2015/848 du 20 mai 2015: une avancée significative du droit européen de l’insolvabilité”, Revue Lamy Droit des Affaires, 2015, Nr. 106, 18. lpp.


16      Skat. spriedumus, 2006. gada 2. maijs, Eurofood IFSC (C‑341/04, EU:C:2006:281, 33. punkts), un 2011. gada 20. oktobris, Interedil (C‑396/09, EU:C:2011:671, 49. punkts). Skat. arī rīkojumu, 2016. gada 24. maijs, Leonmobili un Leone (C‑353/15, nav publicēts, EU:C:2016:374, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).


17      Pēc analoģijas skat. 2006. gada 2. maija spriedumu Eurofood IFSC (C‑341/04, EU:C:2006:281, 33. punkts) attiecībā uz Regulu Nr. 1346/2000. Tik tiešām kolīziju normu galvenā funkcija ir nodrošināt konkrētas faktiskās situācijas izvērtēšanai piemērojamo tiesību aktu paredzamību, arī ja ir runa par lex fori piemērošanu. Skat. it īpaši manus secinājumus lietā KP (C‑83/17, EU:C:2018:46, 81. punkts.


18      Nav strīda par to, ka kopš 2016. gada prasītāji pastāvīgi dzīvo Apvienotajā Karalistē. Turklāt, kā izriet no šo secinājumu punkta 18. punkta, lai Regula 2015/848 būtu piemērojama pamatlietā, maksātnespējas procesa uzsākšanas datums nevar būt agrāks par 2017. gada 26. jūniju. Katrā ziņā iesniedzējtiesas izmantotais formulējums jautājumā norāda uz to, ka šī tiesa izslēdz šīs regulas 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā ietvertās prezumpcijas apvēršanas iespēju prasītāju pastāvīgās dzīvesvietas pārcelšanas dēļ sešu mēnešu laikā.


19      Mans izcēlums.


20      Skat. spriedumu, 2006. gada 2. maijs (C‑341/04, EU:C:2006:281, 41. punkts). Attiecībā uz šīs interpretācijas sekām skat. Van Calster, G., European Private International Law, Hart Publishing, Oksforda, Portlenda, 2016, 298. lpp.


21      Skat. spriedumu, 2006. gada 2. maijs, Eurofood IFSC (C‑341/04, EU:C:2006:281, 34. punkts).


22      Skat. spriedumu, 2006. gada 2. maijs, Eurofood IFSC (C‑341/04, EU:C:2006:281, 35. punkts).


23      Spriedums, 2011. gada 20. oktobris, Interedil (C‑396/09, EU:C:2011:671, 51. punkts).


24      Šajā nozīmē skat. Cuniberti, G., Nabet, P., Raimon, M., Droit européen de l’insolvabilité. Règlement (UE) 2015/848 du 20 mai 2015 relatif aux procédures d’insolvabilité, LGDJ., Isīlemulino, 2017, 116. lpp., 197. punkts.


25      Padomes Regula (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV 2003, L 338, 1. lpp.).


26      Gluži pretēji skat. spriedumu, 2010. gada 22. decembris, Mercredi (C‑497/10 PPU, EU:C:2010:829, 47. un 48. punkts).


27      Skat. Jault‑Seseke, F., “Le règlement 2015/848: le vin nouveau et les vieilles outres”, Revue critique de droit international privé, 2016, 27. punkts.


28      M. Virgós un E. Schmit ziņojums par 1996. gada 3. maija konvenciju par maksātnespējas procedūrām (Eiropas Savienības Padomes dokuments Nr. 6500/96, DRS 8 (CFC)), pilna teksta gala versija angļu valodā ietverta grāmatā Moss, G., Fletcher, I. F., Isaacs, S., The EC Regulation on Insolvency proceedings. A Commentary and Annotated Guide, 2. izd., Oxford University Press, Oksforda, 2009, 381. un nākamās lpp.


29      Spriedums, 2011. gada 20. oktobris (C‑396/09, EU:C:2011:671, 52. punkts).


30      Skat. Cuniberti, G., Nabet, P. Raimon, M., minēts iepriekš,  76. lpp., 145. punkts.


31      Regulas 2015/848 30. apsvērumā minēta arī otra situācija prezumpcijas apvēršanai, proti, “ja var noteikt, ka viņa galvenais iemesls pārcelties bija maksātnespējas pieteikšana pēc jaunās piekritības un ja šāda pieteikšana būtiski kaitētu to kreditoru interesēm, kuru darījumi ar parādnieku ir notikuši pirms pārcelšanās”. Tomēr prasītājiem netika pārmesta savas pastāvīgās dzīvesvietas pārcelšana ar tādu nodomu, un katrā ziņā iesniedzējtiesa, šķiet, neparedz šādu pieņēmumu.


32      Skat. arī šo secinājumu 49. punktu.


33      Skat. šo secinājumu 20. punktu.


34      Fabriès‑Lecéa, E., “Règlement (UE) n° 2015/848 du 20 mai 2015 relatif aux procédures d’insolvabilité. Commentaire article par article”, Sautonie‑Laguionie, L. vadībā, Société de législation comparée, Parīze, 2015, 61. lpp.


35      Šajā nozīmē skat. attiecībā uz to, ka vietai, kurā parādnieks pastāvīgi pārvalda savas intereses, ir jābūt noskaidrojamai trešajām personām, Jault‑Seseke, F., minēts iepriekš.


36      Mans slīpinājums.


37      Spriedums, 2011. gada 20. oktobris (C‑396/09, EU:C:2011:671, 49. punkts).