TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2015. gada 10. septembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Eiropas Savienības pensionēts ierēdnis, kurš pirms stāšanās amatā ir strādājis algotu darbu dalībvalstī, kur viņš bija norīkots – Tiesības uz pensiju saskaņā ar darba ņēmēju valsts pensiju shēmu – Karjeras vienība – Atteikums izmaksāt darba ņēmēja vecuma pensiju – Lojālas sadarbības princips
Lieta C‑408/14
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunal du travail de Bruxelles (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2014. gada 19. augustā un kas Tiesā reģistrēts 2014. gada 28. augustā, tiesvedībā
Aliny Wojciechowski
pret
Office national des pensions (ONP).
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič], tiesneši A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh], K. Toadere [C. Toader], E. Jarašūns [E. Jarašiūnas] (referents) un K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund],
ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretārs V. Turē [V. Tourrès], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 7. maija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– A. Wojciechowski vārdā – V. Vannes un S. Rodrigues, advokāti,
– Beļģijas valdības vārdā – J.‑C. Halleux un C. Pochet, pārstāvji, kuriem palīdz M. Leclercq, advokāts,
– Eiropas Komisijas vārdā – D. Martin, pārstāvis,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2015. gada 11. jūnija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt lojālas sadarbības principu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 34. panta 1. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp A. Wojciechowski un Office national des pensions (ONP) saistībā ar šīs iestādes atteikumu piešķirt ieinteresētajai personai darba ņēmēja vecuma pensiju.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu, kas pieņemti ar Padomes 1968. gada 29. februāra Regulu (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/68, ar ko nosaka Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību un nosaka pagaidu pasākumus, kas piemērojami Komisijas ierēdņiem (OV L 56, 1. lpp.), kurā grozījumi pēdējoreiz izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1080/2010 (OV L 311, 1. lpp., un kļūdu labojums – OV 2012, L 144, 48. lpp.; turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”), VIII pielikuma “Pensiju programma” 11. panta 2. punktā ir noteikts:
“Ierēdnis, kurš uzsāk dienestu Savienībā pēc:
[..]
– darbības nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā,
ir tiesīgs pēc štata ierēdņa statusa iegūšanas, bet pirms tiesību iegūšanas saņemt izdienas pensiju Civildienesta noteikumu 77. panta nozīmē, iemaksāt Savienībai izdienas pensijas tiesību, kas iegūtas, pamatojoties uz šādu darbu vai statusu, kapitāla vērtību, kas atjaunināta līdz faktiskajam pārskaitījuma datumam.
[..]”
Beļģijas tiesības
4 Karaļa 1967. gada 24. oktobra Dekrētā Nr. 50 par darba ņēmēju izdienas pensiju un apgādnieka zaudējuma pensiju (1967. gada 27. oktobra Moniteur belge, 11246. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “Karaļa dekrēts Nr. 50”), ir iekļauts 10.a pants, ar kuru ir ieviests tā dēvētais “karjeras vienības” princips. Minētais pants tika iekļauts ar Karaļa 1983. gada 29. augusta Dekrētu Nr. 205, ar ko groza tiesību aktus attiecībā uz sociālā sektora pensijām (1983. gada 6. septembra Moniteur belge, 11094. lpp.).
5 Minētā 10.a panta pirmajā, otrajā un ceturtajā daļā ir paredzēts:
“Ja darba ņēmējs ir tiesīgs saņemt vecuma pensiju atbilstoši šim dekrētam un vecuma pensiju vai priekšrocību atbilstoši vienai vai vairākām citām sistēmām un ja daļu, kas izsaka katras šādas pensijas apmēru, kopums pārsniedz vienu vienību, profesionālā karjera, kas tiek ņemta vērā, lai aprēķinātu vecuma pensiju, tiek samazināta par tik gadiem, cik nepieciešams, lai minēto kopumu samazinātu līdz vienai vienībai. [..]
Iepriekšējā daļā minētā daļa atspoguļo attiecību starp laikposmu ilgumu, procentuālo īpatsvaru vai jebkādu citu kritēriju, izņemot apmēru, kas tiek ņemts vērā piešķirtās pensijas noteikšanai, un maksimālo ilgumu, procentuālo īpatsvaru vai jebkādu citu kritēriju, pamatojoties uz kuru var tikt piešķirta pilna pensija.
[..]
Šā panta piemērošanai ar “citu sistēmu” saprot jebkādu citu Beļģijas sistēmu vecuma pensijas un apgādnieka zaudējuma pensijas jomā, izņemot pašnodarbināto personu sistēmu, un jebkādu analoģisku ārvalsts sistēmu vai sistēmu, kas ir piemērojama starptautisko publisko tiesību iestāžu personālam.”
6 Karaļa 1983. gada 14. oktobra dekrēta, ar ko īsteno Karaļa dekrēta Nr. 50 10.a pantu (1983. gada 27. oktobra Moniteur belge, 13650. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “Karaļa 1983. gada 14. oktobra dekrēts”), 3. pantā ir noteikts:
“Visas 10.a panta pirmajā daļā minētās daļas [..] tiek reizinātas ar tās daļas saucēju, kas ir tikusi ņemta vērā darba ņēmēja pensijas aprēķināšanai. Ja tā tiek aprēķināta, pamatojoties uz daļām, kurām ir dažādi saucēji, šīs daļas vispirms tiek samazinātas līdz augstākajam no šiem saucējiem un summētas.
No profesionālās karjeras atskaitāmo gadu skaits atbilst līdz zemākajai vienībai noapaļotajai pozitīvajai starpībai starp rezultāta, kas iegūts, piemērojot iepriekšējo daļu, summu un saucēju vai lielāko no saucējiem, pamatojoties uz kuru tiek aprēķināta darba ņēmēja pensija.
Atskaitāmo gadu skaits nedrīkst pārsniegt 15 gadus, kā arī līdz augstākajai vienībai noapaļoto rezultātu, ko aprēķina, dalot starpību starp konvertēto summu un vienreizējo maksājumu ar summu, kas ir vienāda ar 10 % no minētā vienreizējā maksājuma. [..]
Profesionālās karjeras samazinājums prioritāri skar gadus, kas sniedz neizdevīgākas tiesības uz pensiju.”
7 Karaļa 1983. gada 14. oktobra dekrēta 1. pantā ir precizēts:
“Šajā dekrētā piemēro šādas definīcijas:
[..]
b) konvertētā summa: rezultāts, ko iegūst, reizinot pensiju, kas piešķirta atbilstoši citai sistēmai, ar apgriezto daļu, kas noteikta Karaļa dekrēta Nr. 50 10.a panta otrajā daļā [..];
c) vienreizējais maksājums: 75 % no pārvērtētās strādnieka amatam fiksētās atlīdzības, kas ņemta vērā par vienu gadu pirms 1955. gada 1. janvāra.”
8 Karaļa 1983. gada 14. oktobra dekrēta 2. panta 3. punktā ir noteikts:
“Ar pilnu pensiju, kas saņemta atbilstoši citai sistēmai, saprot pensiju, kura, neņemot vērā maksājumus, piemaksas vai pabalstus, kas nav pensija, sasniedz maksimālo apmēru, kāds var tikt piešķirts tajā kategorijā, kurai pieder saņēmējs.”
9 No Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka, ja atbilstoši citai sistēmai piešķirtās pensijas apmērs nav zināms, pilnas pensijas gadījumā saskaņā ar administratīvo praksi, kamēr nav pierādīts pretējais, tiek pieņemts, ka tā ir vienāda ar 2,5 reizēm no vienreizējā maksājuma EUR 6 506,98 apmērā ar indeksu 138,01.
Fakti pamatlietā un prejudiciālais jautājums
10 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Beļģijas pilsone A. Wojciechowski strādāja kā darba ņēmēja Beļģijā no 1965. līdz 1977. gadam un pēc tam kā ierēdne Eiropas Komisijā no 1977. gada 17. oktobra līdz 2011. gada 30. novembrim.
11 2012. gada maijā ONP pēc savas ierosmes pārbaudīja A. Wojciechowski, kura 2013. gada 26. aprīlī sasniedza Beļģijas tiesību aktos paredzēto pensijas vecumu (65 gadi), tiesības saņemt darba ņēmēja vecuma pensiju.
12 Pirmajā informācijas veidlapā, kas aizpildīta 2012. gada 21. maijā, ieinteresētā persona paziņoja par savu darba ņēmējas profesionālo karjeru Beļģijā no 1965. līdz 1977. gadam un norādīja, ka kopš 2011. gada 1. decembra saņem pensiju no Komisijas. Viņa arī precizēja, ka pēc šī datuma vairs nav veikusi nekādu profesionālo darbību.
13 2012. gada 12. jūnija vēstulē ONP jautāja Komisijai, vai A. Wojciechowski atbilst nosacījumiem, lai saņemtu vecuma pensiju atbilstoši Savienības shēmai. 2012. gada 17. augusta vēstulē Komisija informēja ONP, ka tā atbilstoši savai administratīvajai praksei ir sniegusi atbildi ieinteresētajai personai.
14 Ar 2012. gada 24. augusta vēstuli A. Wojciechowski iesniedza ONP Komisijas izsniegto izziņu, kurā apstiprināts, ka viņa kopš 2011. gada 1. decembra no Komisijas saņem pensiju, kas ir aprēķināta, pamatojoties uz viņas veiktajām iemaksām Savienības pensiju shēmā laikposmā no 1977. gada 17. oktobra līdz 2011. gada 30. novembrim. Viņa nepaziņoja ONP šīs pensijas apmēru. A. Wojciechowski šajā pašā vēstulē arī apstiprināja ONP, ka viņa nav izmantojusi tiesības, kas paredzētas Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā, iemaksāt Savienībai izdienas pensijas tiesību, kas iegūtas pamatojoties uz šādu darbu, kapitāla vērtību.
15 Ar 2012. gada 11. septembra lēmumu ONP, atsaucoties uz Karaļa dekrēta Nr. 50 10.a pantu, norādīja ieinteresētajai personai, ka:
“Jums līdztekus Jūsu profesionālajai karjerai ir bijusi karjera citā sistēmā (publiskā dienestā, starptautiskā organizācijā). Tomēr Jūs nevarat, summējot pensiju sistēmas, pārsniegt vienu karjeras vienību, kas nozīmē, ka Jūsu kopējā karjera nevar pārsniegt 45 gadus.
[..] Jūsu profesionālā karjera ir jāsamazina par 10 gadiem. [..]”
16 No šī lēmuma un Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka ONP uzskatīja, ka A. Wojciechowski ir uzkrājusi 13/45 daļas par darba ņēmējas profesionālo karjeru un 45/45 daļas par profesionālu darbību citā sistēmā. Piemērojot spēkā esošos aprēķina noteikumus, tas secināja, ka ieinteresētajai personai ir tiesības par savu darba ņēmējas profesionālo karjeru Beļģijā saņemt vecuma pensiju EUR 83,05 apmērā, kas atbilst darba ņēmēja profesionālās karjeras 3/45 daļām, ciktāl, lai arī viena karjeras vienība ir pārsniegta par 13 gadiem, Karaļa 1983. gada 14. oktobra dekrēta 3. panta trešajā daļā paredzētā atvieglojuma piemērošana ļauj ierobežot šo pārsniegumu ar 10 gadiem.
17 2012. gada 13. novembra elektroniskajā vēstulē A. Wojciechowski ONP precizēja, ka, nezinot Komisijas maksātās pensijas summu, tas uzskata, ka pēc 35 darba gadiem minētajā iestādē daļa, kas atbilst vērā ņemamās pensijas apjomam, lai piemērotu minēto 10.a pantu, ir vienāda ar 70/70 daļām vai 45/45 daļām – pieņemot, ka par katru nostrādāto gadu Eiropas Savienības ierēdnim, kurš uzsācis dienestu pirms 2004. gada 1. maija, pensiju fondā tiek uzkrāti 2 % gadā, par pamatu ņemot pēdējo darba algu, un ka procentuāli maksimālā summa, ko tas var saņemt, ir līdz 70 % no viņa pēdējās pamatalgas. Tas līdz ar to ir secinājis, ka karjeras vienība ir pārsniegta par 13 gadiem.
18 Attiecībā uz tā pensijas samazinājuma aprēķinu, ko piemēro saistībā ar šo pārsniegumu, ONP tajā pašā elektroniskajā vēstulē norādīja, ka, kolīdz atbilstoši citai sistēmai saņemtās pensijas summa nav zināma, kā tas ir šajā lietā, veicot šo aprēķinu, par pamatu tiek ņemta no citas sistēmas konvertētā summa, kura, “kamēr nav pierādīts pretējais, ir vienāda ar 2,5 reizēm no vienreizējā maksājuma [EUR] 6506,98 apmērā ar indeksu 138,01”. ONP uzskatīja, ka no iepriekš minētā izriet, ka vērā nevar tikt ņemts neviens gads darba ņēmējas statusā, pretēji tam, kas bija norādīts 2012. gada 11. septembra lēmumā. No Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem būtībā izriet, ka šajā lēmumā minētās konvertētās summas kodēšanas kļūdas dēļ ONP ir kļūdaini atzinis, ka karjeras samazinājums var tikt ierobežots ar 10 gadiem saskaņā ar Karaļa 1983. gada 14. oktobra dekrēta 3. panta trešo daļu. ONP nepaziņoja ieinteresētajai personai jaunu lēmumu, bet no 2013. gada jūlija pārtrauca viņai izmaksāt pensiju.
19 Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts 2012. gada 11. decembrī, A. Wojciechowski lūdza Tribunal du travail de Bruxelles [Briseles Darba lietu tiesu] (Beļģija) atcelt 2012. gada 11. decembra lēmumu, kā arī piespriest ONP piešķirt viņai vecuma pensiju, kas noteikta 13/45 daļu apmērā un kas, pēc A. Wojciechowski aprēķiniem, atbilst aptuveni EUR 367,07 mēnesī. Savas prasības atbalstam A. Wojciechowski tostarp norāda, ka, ja Padomes 1971. gada 14. jūnija Regula (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (OV L 149, 2. lpp.), redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”), vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 1. lpp.) būtu piemērojamas viņas situācijai, no iepriekš minētā saskaņā ar Tiesas judikatūru izrietētu, ka ONP, aprēķinot viņas pensiju Beļģijā, nedrīkst piemērot minēto karjeras vienības principu. Viņa arī uzskata, ka ONP ir pieļāvis kļūdu, jo viņas profesionālā karjera Savienības iestādēs ilga 34 gadus un 11 mēnešus, proti, 35 gadus, nevis 45 gadus. Šajā ziņā viņa jautā, uz kādu juridisko pamatu balstoties ONP ir teorētiski noteicis viņas no Eiropas Savienības saņemtās pensijas summu.
20 ONP apgalvo, ka, tā kā Savienības iestāžu izmaksātajām pensijām netiek piemēroti Savienības tiesību akti attiecībā uz summēšanu, Regulas Nr. 1408/71 un Nr. 883/2004 nav piemērojamas. Beļģijas Cour de cassation [Kasācijas tiesa] arī esot atzinusi vienas karjeras vienības principa konstitucionalitāti, un ONP uzskata, ka ir piemērojis piesardzības principu, piemērojot Karaļa dekrēta Nr. 50 10.a pantu, balstoties uz teorētiskiem aprēķiniem, jo Komisija nav sniegusi prasīto informāciju.
21 Iesniedzējtiesa precizē, ka karjeras vienības princips konkretizē darba ņēmēju pensiju sistēmas pakārtoto raksturu attiecībā pret citām sistēmām. Šajā ziņā tā norāda, ka saskaņā ar šo principu visas atzītās karjeras, izņemot pašnodarbinātā karjeru, tiek pieskaitītas darba ņēmēja karjerai un ka, kolīdz daļu kopums, kas norāda katras pensijas lielumu, pārsniedz vienību, profesionālā karjera, kas tiek ņemta vērā, aprēķinot darba ņēmēja vecuma pensiju, tiek samazināta par tik gadiem, cik ir nepieciešams, lai samazinātu minēto kopējo apjomu līdz vienai vienībai. Tādējādi, kā to savā 2001. gada 20. septembra spriedumā, atsaucoties uz pirms Karaļa 1983. gada 29. augusta Dekrēta Nr. 205 pieņemšanas sagatavoto ziņojumu karalim, ir nospriedusi Cour d’arbitrage [Beļģijas Arbitrāžas tiesa], kura vēlāk kļuva par Konstitucionālo tiesu, minētā 10.a panta mērķis ir nodrošināt, lai “pret visiem darba ņēmējiem ar jauktu profesionālo karjeru izturētos vienlīdzīgi, vienlaikus īstenojot mērķi par izdevumu kontroli pensiju nozarē.”
22 Tribunal du travail de Bruxelles, konstatējusi, ka shēma, kas Komisijas pastāvīgajiem darbiniekiem tiek piemērota kā shēma, kura piemērojama starptautisko publisko tiesību iestāžu personālam, ir noteikta Karaļa dekrēta Nr. 50 10.a pantā un ka, ņemot vērā Tiesas judikatūru, A. Wojciechowski nevar atsaukties uz LESD 45. un 48. pantu, nedz arī Regulām Nr. 1408/71 vai Nr. 883/2004, citē garus izvilkumus no Cour du travail de Bruxelles lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā, kurā tika taisīts spriedums Melchior (C‑647/13, EU:C:2015:54). Lai arī tā uzskata, ka minētā nolēmuma pamatojums nav tieši izmantojams šajā tiesvedībā, jo attiecīgie Beļģijas tiesiskie regulējumi ir atšķirīgi, un ka Tiesas spriedumā My (C‑293/03, EU:C:2004:821) pieņemtais risinājums arī nav tieši izmantojams lietā, kas tai ir jāizskata, tā tomēr uzskata, ka Karaļa dekrēta Nr. 50 10.a pants varētu apgrūtināt zināmu darba stāžu sasniegušu ierēdņu, Beļģijas pilsoņu, nodarbināšanu Savienības iestādēs.
23 Šādos apstākļos Tribunal du travail de Bruxelles nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai lojālas sadarbības principam un LES 4. panta 3. punktam, no vienas puses, un [Hartas] 34. panta 1. punktam, no otras puses, ir pretrunā, ka dalībvalsts samazina vai pat atsaka vecuma pensiju, kas pienākas darba ņēmējam atbilstoši saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem pabeigtajam sniegumam, ja šajā dalībvalstī un Eiropas iestādē nostrādāto karjeras gadu kopējais skaits pārsniedz vienu karjeras vienību 45 gadu apmērā, kas paredzēta [Karaļa dekrēta Nr. 50] 10.a pantā?”
Par Tiesas kompetenci
24 Beļģijas valdība norāda, ka Tiesas kompetencē nav atbildēt uz uzdoto jautājumu, ciktāl pamatlietai nav nekādas saiknes ar Savienības tiesībām. Komisija tiesas sēdē apstrīdēja šo apgalvojumu.
25 Šādos apstākļos Tiesai ir jāizvērtē pašai sava kompetence nolēmuma par lūgto interpretāciju pieņemšanai (šajā ziņā skat. spriedumus Omalet, C‑245/09, EU:C:2010:808, 10. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī Impacto Azul, C‑186/12, EU:C:2013:412, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesai nav kompetences, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību norma, ko Tiesai lūgts interpretēt, nav piemērojama (šajā ziņā skat. spriedumus Omalet, C‑245/09, EU:C:2010:808, 11. punkts; Impacto Azul, C‑186/12, EU:C:2013:412, 18. punkts, kā arī Caixa d’Estalvis i Pensions de Barcelona, C‑139/12, EU:C:2014:174, 41. punkts), kas principā tā var būt gadījumā, ja atbilstīgo pamatlietas faktu kopums ir saistīts tikai ar vienas dalībvalsts teritoriju (šajā ziņā skat. it īpaši spriedumu Omalet, C‑245/09, EU:C:2010:808, 12.–15. punkts un tajos minētā judikatūra).
27 Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa tostarp jautā Tiesai, vai LES 4. panta 3. punktā paredzētais lojālas sadarbības princips pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkojamais, kura rezultātā var tikt samazināta vai atteikta vecuma pensija, kas pienākas darba ņēmējam atbilstoši saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem pabeigtajam sniegumam, pamatojoties uz to, ka šis darba ņēmējs vēlāk ir veicis profesionālu darbību arī kādā no Savienības iestādēm. Šajā ziņā tā it īpaši vēlas noskaidrot, vai tās izskatāmajā pamatlietā ir iespējams piemērot no sprieduma My (C‑293/03, EU:C:2004:821) izrietošo Tiesas judikatūru.
28 Līdz ar to, kā savu secinājumu 33. un 34. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, nevar tikt uzskatīts, ka pamatlietai nav nekādas saiknes ar Savienības tiesībām, kas ļautu konstatēt Tiesas kompetenci atbildēt uz uzdoto jautājumu. Būtībā no lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu tādējādi izriet, ka iesniedzējtiesa tostarp vēlas noskaidrot, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā apgrūtina zināmu darba stāžu sasniegušu valsts ierēdņu nodarbināšanu Savienības iestādēs. Līdz ar to šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtībā attiecas uz LES 4. panta 3. punktu apvienojumā ar Civildienesta noteikumiem, un tam līdz ar to ir saikne ar Savienības tiesībām.
29 Turklāt tas, ka pamatlietā aplūkojamā situācija, kā apgalvo Beļģijas valdība, nav salīdzināma ar situācijām, kas tika aplūkotas lietās, kurās tika taisīti spriedumi My (C‑293/03, EU:C:2004:821) un Melchior (C‑647/13, EU:C:2015:54), un ka līdz ar to minētajos spriedumos izstrādātie Tiesas principi nav piemērojami pamatlietas faktiem, ir saistīts ar uzdotā jautājuma vērtējumu pēc būtības un tādējādi neietekmē Tiesas kompetenci atbildēt uz šo jautājumu.
30 No iepriekš minētā izriet, ka Tiesas kompetencē ir atbildēt uz uzdoto jautājumu.
Par prejudiciālo jautājumu
Par pieņemamību
31 Beļģijas valdība apgalvo, ka uzdotajam jautājumam ir tīri hipotētisks raksturs un ka tas tādējādi ir nepieņemams, ciktāl iesniedzējtiesa savu lēmumu vērsties Tiesā ir pamatojusi ar nepārbaudītu apstākli, saskaņā ar kuru Karaļa dekrēta Nr. 50 10.a pants “varētu apgrūtināt zināmu darba stāžu sasniegušu ierēdņu, Beļģijas pilsoņu, nodarbināšanu Savienības iestādēs”.
32 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesas atteikums atbildēt uz valsts tiesas iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iespējams tikai tad, ja ir acīmredzams, ka prasītajai Savienības tiesību aktu interpretācijai nav nekādas saiknes ar pamatlietas faktiem vai priekšmetu, ja jautājums ir hipotētisks vai arī ja Tiesas rīcībā nav vajadzīgo faktisko un tiesisko elementu, lai lietderīgi atbildētu uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. tostarp spriedumus Commune de Mesquer, C‑188/07, EU:C:2008:359, 30. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī Verder LabTec, C‑657/13, EU:C:2015:331, 29. punkts).
33 Jākonstatē, ka šajā lietā nepastāv neviens no šiem apstākļiem. It īpaši, iesniedzējtiesas paustais pieņēmums, pamatojoties uz kuru Beļģijas valdība ir izvirzījusi savus argumentus, nevar tikt uzskatīts par tādu, kas piešķir uzdotajam jautājumam hipotētisku raksturu, jo tas patiesībā ir tās lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iemesls. Tieši tādēļ, ka Tribunal de travail de Bruxelles vēlas noskaidrot, vai pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums, kā norādīts šī sprieduma 31. punktā, var radīt šķērsli Tiesas judikatūras izpratnē, tā ir vērsusies Tiesā ar šī sprieduma 23. punktā minēto prejudiciālo jautājumu. Līdz ar to minētais jautājums ir pieņemams.
Par lietas būtību
34 Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LES 4. panta 3. punkts, no vienas puses, un Hartas 34. panta 1. punkts, no otras puses, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kura rezultātā var tikt samazināta vai atteikta vecuma pensija, kas pienākas darba ņēmējam, kurš ir šīs dalībvalsts pilsonis, atbilstoši saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem pabeigtajam sniegumam, ja, piemērojot šajā tiesiskajā regulējumā paredzēto aprēķina kārtību, kopējais karjeras gadu skaits, ko šis darba ņēmējs ir nostrādājis kā algots darbinieks šajā dalībvalstī un kā Savienības ierēdnis, kurš ir ticis norīkots šajā pašā dalībvalstī, pārsniedz karjeras vienību 45 gadu apmērā, kas ir paredzēta minētajā tiesiskajā regulējumā.
35 Jāatgādina, ka Savienības tiesības neietekmē dalībvalstu kompetenci organizēt to sociālā nodrošinājuma sistēmas un, tā kā Eiropas Savienības līmenī šīs sistēmas nav saskaņotas, katras dalībvalsts tiesību aktos ir jānosaka sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķiršanas nosacījumi. Tomēr šīs kompetences īstenošanā dalībvalstīm ir jāievēro Savienības tiesības (spriedums Melchior, C‑647/13, EU:C:2015:54, 21. punkts un tajā minētā judikatūra), kas ietver principus, kurus Tiesa ir izstrādājusi savā judikatūrā attiecībā uz lojālas sadarbības principa apvienojumā ar Civildienesta noteikumiem interpretāciju.
36 Šajā ziņā Tiesa ir jau norādījusi, ka Civildienesta noteikumi ir tikuši pieņemti ar Padomes regulu, proti, Regulu Nr. 259/68, kura atbilstoši LESD 288. panta otrajai daļai ir vispārpiemērojama, uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs, un ka no minētā izriet, ka papildus tam, ka tie ietekmē Savienības administrācijas iekšējo kārtību, Civildienesta noteikumi ir saistoši arī dalībvalstīm, ciktāl ir nepieciešama to sadarbība šo noteikumu īstenošanai (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Beļģija, 137/80, EU:C:1981:237, 7. un 8. punkts, kā arī Komisija/Beļģija, 186/85, EU:C:1987:208, 21. punkts).
37 Turklāt Tiesa spriedumā My (C‑293/03, EU:C:2004:821) jau ir nospriedusi, ka EKL 10. pantā paredzētais lojālas sadarbības princips – kurš šobrīd ir ietverts LES 4. panta 3. punktā – apvienojumā ar Civildienesta noteikumiem ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā netiek ļauts ņemt vērā darba gadus, ko Savienības pilsonis nostrādājis Eiropas Savienības iestādes dienestā, nosakot priekšlaicīgas vecuma pensijas tiesības saskaņā ar valsts sistēmu. Rīkojumā Ricci un Pisaneschi (C‑286/09 un C‑287/09, EU:C:2010:420) Tiesa ir precizējusi, ka tas pats attiecas arī uz tiesībām uz parasto vecuma pensiju.
38 Šī lēmuma pamatojumam Tiesa sprieduma My (C‑293/03, EU:C:2004:821) 45.–47. punktā, kā arī rīkojuma Ricci un Pisaneschi (C‑286/09 un C‑287/09, EU:C:2010:420) 29.–32. punktā ir norādījusi, ka tiesiskais regulējums, kas tika aplūkots lietās, kurās tika taisīts šis spriedums un rīkojums, varēja apgrūtināt zināmu darba stāžu sasniegušu valsts ierēdņu nodarbināšanu Savienības iestādēs vai struktūrās.
39 Tiesa norādīja, ka šāds tiesiskais regulējums var traucēt un tādējādi atturēt no profesionālās darbības veikšanas Eiropas Savienības iestādē vai struktūrā, jo, pieņemot darbu šādā iestādē vai struktūrā, darba ņēmējs, kurš iepriekš bijis piesaistīts valsts pensiju sistēmai, saskaņā ar šo regulējumu var zaudēt iespēju saņemt vecuma pabalstu, uz ko viņam būtu tiesības, ja viņš nebūtu nodarbināts šajā darbā.
40 Tiesa atzina, ka, ievērojot lojālas sadarbības un palīdzības pienākumu, kas dalībvalstīm ir pret Savienību un kas izteikts pienākumā atbilstoši EKL 10. pantam veicināt Savienības mērķu sasniegšanu, šādas sekas nevar tikt pieļautas (skat. spriedumu My, C‑293/03, EU:C:2004:821, 48. punkts, kā arī rīkojumu Ricci un Pisaneschi, C‑286/09 un C‑287/09, EU:C:2010:420, 33. punkts).
41 Sprieduma Melchior (C‑647/13, EU:C:2015:54) 29. punktā Tiesa līdzīgi konstatēja, ka EKL 10. pants apvienojumā ar Eiropas Kopienu Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, kas noteikta ar Regulu Nr. 259/68, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2004. gada 22. marta Regulu (EK, Euratom) Nr. 723/2004 (OV L 124, 1. lpp.), – kura, tāpat kā Civildienesta noteikumi, ir saistoša dalībvalstīm vienmēr, kad ir nepieciešams to atbalsts šo noteikumu īstenošanā (spriedums Melchior, C‑647/13, EU:C:2015:54, 22. punkts un tajā minētā judikatūra) – nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas tiek interpretēts tādējādi, ka tiesību uz pabalstu bezdarba gadījumā netiek ņemti vērā nodarbinātības laikposmi līgumdarbinieka statusā Eiropas Savienības iestādes, kura atrodas šajā dalībvalstī, dienestā, un bezdarba dienas, par kurām maksāts bezdarbnieka pabalsts saskaņā ar minēto shēmu, netiek pielīdzinātas darba dienām, lai gan attiecībā uz bezdarba dienām, par kurām pabalsts maksāts saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem, ir atzīta šāda pielīdzināšana.
42 Lai pieņemtu šādu lēmumu, Tiesa balstījās arī uz šķēršļa efektu, ko attiecīgais tiesiskais regulējums varēja radīt attiecībā uz dalībvalstī, kurā atrodas attiecīgā iestāde, dzīvojošo darba ņēmēju pieņemšanu darbā līgumdarbinieku statusā Savienības iestādēs (skat. spriedumu Melchior, C‑647/13, EU:C:2015:54, 27. un 28. punkts).
43 Tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, atbilstoši kuram vecuma pensija, kas darba ņēmējam pienākas atbilstoši šajā dalībvalstī pabeigtajam sniegumam algota darbinieka statusā, tiek samazināta vai atteikta karjeras, ko tas vēlāk ir īstenojis Savienības iestādē, dēļ, arī var apgrūtināt ne vien zināmu darba stāžu sasniegušu valsts ierēdņu nodarbināšanu šajās iestādēs, bet arī pieredzējušu ierēdņu turpmāku nodarbināšanu šo iestāžu dienestā.
44 Šāds tiesiskais regulējums būtībā var atturēt darba ņēmēju, kurš ir ieguvis zināmu darba stāžu atbilstoši šīs dalībvalsts darba ņēmēju pensiju sistēmai, pieņemt darba piedāvājumu Savienības iestādē, kas atrodas šajā dalībvalstī, vai pamudināt to priekšlaicīgi atstāt savu amatu, jo šī tiesiskā regulējuma dēļ viņš, esot nodarbināts šādas iestādes dienestā vai pabeidzot tajā garu karjeru, riskētu zaudēt iespēju saņemt tiesības uz pensiju, ko tas ir ieguvis atbilstoši tā darba ņēmēja darbībai, ko tas ir veicis šajā dalībvalstī pirms stāšanās Savienības dienestā.
45 Ievērojot lojālas sadarbības un palīdzības pienākumu, kas dalībvalstīm ir pret Savienību un kas izteikts pienākumā atbilstoši LES 4. panta 3. punktam veicināt Savienības mērķu sasniegšanu, šādas sekas nevar tikt pieļautas.
46 Nenoliedzami, kā ir norādījusi Beļģijas valdība, lietās, kurās tika taisīti spriedumi My (C‑293/03, EU:C:2004:821) un Melchior (C‑647/13, EU:C:2015:54), kā arī izdots rīkojums Ricci un Pisaneschi (C‑286/09 un C‑287/09, EU:C:2010:420), nodarbinātības laikposmi, kas bija pabeigti Savienības iestādēs vai struktūrās, nebija tikuši ņemti vērā, nosakot attiecīgās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmā paredzēto tiesību uz pabalstu piešķiršanu, uz kuru attiecīgās personas varētu pretendēt, ja šajos laikposmos tās būtu bijušas šīs sistēmas dalībnieces, kamēr pamatlietā nodarbinātības laikposms, kuru A. Wojciechowski bija pabeigusi Komisijas dienestā, bija ņemts vērā, aprēķinot viņas darba ņēmēja vecuma pensiju atbilstoši Beļģijas sistēmai.
47 Šis apstāklis tomēr nevar atspēkot šī sprieduma 43.–45. punktā izdarīto secinājumu, jo, lai arī šis laikposms ir ticis ņemts vērā, tā rezultātā tāpat tiek samazinātas vai pat atceltas tās tiesības, uz kurām A. Wojciechowski būtu varējusi pretendēt atbilstoši Beļģijas darba ņēmēju sistēmai, ja viņa pēc tam nebūtu uzsākusi dienestu Savienības iestādē, un līdz ar to tam arī ir atturoša iedarbība attiecībā pret viņu.
48 Tomēr ir jānorāda, ka no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka tas, ka A. Wojciechowski ir zaudējusi visas tiesības uz pensiju, uz kurām viņa būtu varējusi pretendēt, ja viņa joprojām būtu bijusi Beļģijas darba ņēmēju sistēmas dalībniece visas savas karjeras laikā, izriet nevis no Karaļa dekrēta Nr. 50 10.a pantā paredzētā karjeras vienības principa paša par sevi piemērošanas, bet gan no metodes, kuru Beļģijas kompetentā iestāde ir piemērojusi, lai aprēķinātu daļu, kas atbilst A. Wojciechowski vecuma pensijas, kura ir jāmaksā Savienībai, apmēram, un atbilstoši kurai 35 gadus ilga karjera Savienības iestādēs tiek pielīdzināta 45 gadu ilgai karjerai Beļģijas darba ņēmēju sistēmā.
49 No minētajiem lietas materiāliem izriet, ka šīs tiesības uz pensiju nebūtu tikušas atceltas, ja minētā iestāde būtu atzinusi, ka 35 gadus ilgais dienests Komisijā atbilst 35/45 daļām no algota darbinieka karjeras Beļģijā, un ja šī iestāde tādējādi būtu secinājusi, ka A. Wojciechowski kopējā karjera atbilst 48/45 daļām, kas tādējādi saistībā ar viņas pensijas aprēķinu atbilstoši viņas algotajai darbībai Beļģijā rada samazinājumu, kurš labākajā gadījumā atbilst trīs gadu izslēgšanai, radot tiesības uz neizdevīgāko pensiju, tāpat kā samazinājums, kas būtu ticis piemērots jebkuram citam Beļģijas darba ņēmējam, kurš būtu pabeidzis visu savu 48 gadus ilgo karjeru atbilstoši Beļģijas algoto darbinieku shēmai.
50 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, tikai piešķirot Savienības iestādes dienestā pabeigtajiem karjeras gadiem tādu pašu vērtību laikā kā atbilstoši Beļģijas darba ņēmēju sistēmai pabeigtajiem karjeras gadiem, ir iespējams izslēgt šī sprieduma 43.–45. punktā identificēto atturošas iedarbības risku. Būtībā tikai šāda identiska to nodarbinātības laikposmu uzskaitīšana, kas veikti, no vienas puses, darba ņēmēja statusā un, no otras puses, Savienības ierēdņa statusā, ļauj neitralizēt minēto atturošo iedarbību, kas, kā jau ir ticis konstatēts minētajos punktos, nepastāvot šādam identiskumam, varētu izrietēt no darba pieņemšanas Savienības iestādes dienestā pēc tam, kad ir tikusi veikta darba ņēmēja darbība Beļģijā.
51 Visbeidzot, Beļģijas valdība, lai pamatotu A. Wojciechowski ciesto visu to tiesību uz pensiju zaudējumu, kuras viņa ir ieguvusi atbilstoši Beļģijas darba ņēmēju sistēmai, nevar atsaukties uz to, ka viņa atbilstoši Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktam ir izvēlējusies nepārskaitīt Savienībai kapitālu, kas atbilst tiesībām uz pensiju, kuras ir iegūtas atbilstoši viņas algota darbinieka darbībai, kura ir tikusi veikta pirms viņas stāšanās Savienības dienestā.
52 Kā izriet no šīs tiesību normas formulējuma, tajā ir paredzēta tikai iespēja, ko katram ierēdnim ir tiesības izmantot vai neizmantot. Līdz ar to no šīs iespējas neizmantošanas nevar izrietēt to tiesību zaudējums, kuras ierēdnis ir ieguvis atbilstoši iemaksām, kuras tas ir veicis valsts sociālā nodrošinājuma sistēmā, kuras dalībnieks tas ir bijis pirms stāšanās Savienības dienestā, ja vien šī iespēja netiek pārvērsta par pienākumu, kas būtu pretrunā šīs tiesību normas nepārprotamajam formulējumam un kas tādējādi nevar tikt pieļauts.
53 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus un nepastāvot nepieciešamībai izvērtēt saistībā ar Hartas 34. panta 1. punktu uzdoto jautājumu, uz šo jautājumu ir jāatbild, ka LES 4. panta 3. punkts apvienojumā ar Civildienesta noteikumiem ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kura rezultātā var tikt samazināta vai atteikta vecuma pensija, kas pienākas darba ņēmējam, kurš ir šīs dalībvalsts pilsonis, atbilstoši saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem pabeigtajam sniegumam, ja kopējais karjeras gadu skaits, ko šis darba ņēmējs ir nostrādājis kā algots darbinieks šajā dalībvalstī un kā Savienības ierēdnis, kurš ir ticis norīkots šajā pašā dalībvalstī, pārsniedz karjeras vienību 45 gadu apmērā, kas ir paredzēta minētajā tiesiskajā regulējumā, ciktāl, ņemot vērā tās daļas aprēķina metodi, kura atbilst Savienības izmaksājamās pensijas apmēram, šis samazinājums ir lielāks nekā samazinājums, kurš būtu ticis piemērots, ja visa minētā darba ņēmēja karjera būtu tikusi pabeigta algota darbinieka statusā attiecīgajā dalībvalstī.
Par tiesāšanās izdevumiem
54 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
LES 4. panta 3. punkts apvienojumā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumiem, kas pieņemti ar Padomes 1968. gada 29. februāra Regulu (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/68, ar ko nosaka Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību un nosaka pagaidu pasākumus, kas piemērojami Komisijas ierēdņiem, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1080/2010, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kura rezultātā var tikt samazināta vai atteikta vecuma pensija, kas pienākas darba ņēmējam, kurš ir šīs dalībvalsts pilsonis, atbilstoši saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem pabeigtajam sniegumam, ja kopējais karjeras gadu skaits, ko šis darba ņēmējs ir nostrādājis kā algots darbinieks šajā dalībvalstī un kā Savienības ierēdnis, kurš ir ticis norīkots šajā pašā dalībvalstī, pārsniedz karjeras vienību 45 gadu apmērā, kas ir paredzēta minētajā tiesiskajā regulējumā, ciktāl, ņemot vērā tās daļas aprēķina metodi, kura atbilst Savienības izmaksājamās pensijas apmēram, šis samazinājums ir lielāks nekā samazinājums, kurš būtu ticis piemērots, ja visa minētā darba ņēmēja karjera būtu tikusi pabeigta algota darbinieka statusā attiecīgajā dalībvalstī.
[Paraksti]