ĢENERĀLADVOKĀTA MANUELA KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [MANUEL CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2021. gada 18. martā (1)
Lieta C‑848/19 P
Vācijas Federatīvā Republika
pret
Polijas Republiku,
Eiropas Komisiju
Apelācija – Dabasgāzes iekšējais tirgus – LESD 194. panta 1. punkts – Direktīva 2009/73/EK – Vācijas iestādes (Bundesnetzagentur) lūgums grozīt nosacījumus atkāpei no Savienības tiesību normām par gāzes vada OPAL ekspluatāciju – Komisijas lēmums par nosacījumu atkāpei no Savienības tiesību normām grozīšanu – Solidaritātes princips enerģētikas jomā
1. Vācijas Federatīvā Republika ir iesniegusi apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas 2019. gada 10. septembra spriedumu (2), ar kuru tika atcelts Eiropas Komisijas 2016. gada 28. oktobra lēmums, ar ko tika pārskatīti (kādā iepriekšējā lēmumā noteiktie) nosacījumi, saskaņā ar kuriem gāzes vadam OPAL (3) varēja piemērot atbrīvojumu no noteikumiem par trešo personu piekļuvi un tarifiem (4).
2. Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu, uzskatot, ka tas bija pieņemts, “neievērojot LESD 194. panta 1. punktā noteikto solidaritātes principu enerģētikas jomā”.
3. Komisija, lai arī tās lēmums tika atcelts, kā atbildētāja Vispārējā tiesā nav iesniegusi apelācijas sūdzību par šo spriedumu. Taču apelācijas sūdzību ir iesniegusi Vācijas Federatīvā Republika, galvenokārt argumentējot, ka solidaritāte enerģētikas jomā ir tikai politisks jēdziens, nevis juridisks kritērijs, no kura varētu tieši izrietēt tiesības un pienākumi Savienībai vai dalībvalstīm.
4. Polija, Latvija un Lietuva atbalsta Vispārējās tiesas interpretāciju. Tās uzskata, ka solidaritāte enerģētikas jomā ir princips, kas var kalpot kā kritērijs sekundāro tiesību normu un lēmumu enerģētikas jomā pārbaudei tiesā.
5. Tādējādi apelācijas sūdzības ietvaros Tiesai ir jālemj par to, vai solidaritātes princips enerģētikas jomā pastāv un – gadījumā, ja tā ir, – kāda ir šā principa būtība un tvērums (5).
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
6. LESD 194. panta 1. punktā ir noteikts:
“Saistībā ar iekšējā tirgus izveidi un darbību un attiecībā uz vajadzību saglabāt un uzlabot vidi Savienības enerģētikas politika, dalībvalstīm savstarpēji solidarizējoties, tiecas:
a) nodrošināt enerģijas tirgus darbību;
b) nodrošināt energoapgādes drošību Savienībā;
c) veicināt energoefektivitāti un taupību, kā arī jaunu un neizsīkstošu enerģijas veidu attīstību; un
d) veicināt enerģijas tīklu savstarpēju savienojamību.”
7. Kopīgie noteikumi attiecībā uz gāzes un elektroenerģijas tirgu ir rodami Direktīvā 2009/73/EK (6). Tās 32. pants, kas ir tāds pats kā Direktīvas 2003/55 18. pants, attiecas uz trešo personu piekļuvi, un tajā ir norādīts:
“1. Dalībvalstis nodrošina tādas sistēmas ieviešanu, kas trešām personām dod piekļuvi pārvades un sadales sistēmām un [sašķidrinātās dabasgāzes; turpmāk tekstā – “SDG”] iekārtām, pamatojoties uz publicētiem tarifiem, ko piemēro visiem tiesīgajiem lietotājiem, tostarp piegādes uzņēmumiem, kā arī objektīvi un bez sistēmas lietotāju diskriminācijas. Dalībvalstis nodrošina, ka šos tarifus vai to aprēķināšanas metodiku pirms to stāšanās spēkā saskaņā ar 41. pantu apstiprina 39. panta 1. punktā minētā regulatīvā iestāde un ka šos tarifus un metodiku, ja apstiprina vienīgi metodiku, publicē pirms to stāšanās spēkā.
2. Pārvades sistēmu operatoriem ir pieejams citu pārvades sistēmu operatoru tīkls, ja tas vajadzīgs pārvades funkciju veikšanai, tostarp pārrobežu pārvadei.
3. Šī direktīva neliedz noslēgt ilgtermiņa līgumus, ciktāl tie atbilst Kopienas konkurences noteikumiem.”
8. Direktīvas 2003/55 22. pantu aizstājošajā Direktīvas 2009/73 36. pantā par jaunu infrastruktūru ir noteikts:
“1. Uz nozīmīgākiem jauniem gāzes infrastruktūras objektiem, proti, starpsavienojumiem, SDG un uzglabāšanas iekārtām, pēc lūguma uz noteiktu laiku var neattiecināt 9., 32., 33. un 34. pantu un 41. panta 6., 8. un 10. punktu, ja:
a) ieguldījumiem jāuzlabo konkurence gāzes piegādes jomā un piegādes drošums;
b) ar ieguldījumu saistītajam riskam ir jābūt tādam, ka ieguldījums netiktu veikts, ja nebūtu piešķirts atbrīvojums;
c) infrastruktūrai jābūt tādas fiziskas vai juridiskas personas īpašumā, kas vismaz pēc juridiskā statusa ir nodalīta no sistēmas operatoriem, kuru sistēmās infrastruktūru ierīkos;
d) minētās infrastruktūras lietotājiem ir jāmaksā par tās lietošanu; un
e) izņēmuma piešķiršana nedrīkst kaitēt dabasgāzes iekšējā tirgus konkurencei vai efektīvai funkcionēšanai, vai tās regulētās sistēmas efektīvai funkcionēšanai, kurai infrastruktūra ir pieslēgta.
[..]
3. [Valsts] regulatīvā iestāde katrā konkrētā gadījumā var pieņemt lēmumu par 1. un 2. punktā minētā atbrīvojuma piešķiršanu.
[..]
6. Atbrīvojums var attiekties uz visām jaunā infrastruktūras objekta jaudām vai daļu no tām, vai uz būtiski palielinātām pastāvošās infrastruktūras jaudām.
Pieņemot lēmumus par atbrīvojumu piešķiršanu, katrā konkrētā gadījumā izskata vajadzību piemērot nosacījumus par atbrīvojuma ilgumu un nediskriminējošu piekļuvi infrastruktūrai. Pieņemot lēmumu par minētajiem nosacījumiem, īpaši ņem vērā būvējamās papildu jaudas vai esošo jaudu modifikācijas, projekta grafiku un stāvokli attiecīgā valstī.
[..]
8. Regulatīvā iestāde bez kavēšanās, tūlīt pēc saņemšanas pārsūta Komisijai katru atbrīvojuma lūgumu. Kompetentā iestāde lēmumu tūlīt dara zināmu Komisijai un iesniedz tai visu attiecīgo informāciju par lēmumu. Informāciju Komisijai var iesniegt arī apkopotu, lai Komisija varētu pieņemt pamatotu lēmumu. Šajā informācijā konkrēti ietilpst:
a) sīki izklāstīti iemesli, pamatojoties uz kuriem regulatīvā iestāde vai dalībvalsts ir piešķīrusi atbrīvojumu vai to atteikusi, un atsauce uz 1. punktu, tostarp minētā punkta attiecīgo apakšpunktu vai attiecīgajiem apakšpunktiem, kas ir šāda lēmuma pamatā, tostarp visa finanšu informācija, kas pamato tāda atbrīvojuma vajadzību;
b) analīze, kas veikta par to, kā atbrīvojuma piešķiršana ietekmēs konkurenci un dabasgāzes iekšējā tirgus efektīvu funkcionēšanu;
c) pamatojums par laiku un attiecīgās gāzes infrastruktūras kopējās jaudas daļu, par ko ir piešķirts atbrīvojums;
d) ja atbrīvojums attiecas uz kādu starpsavienojumu – rezultāti, kas gūti apspriedē ar attiecīgām regulatīvām iestādēm; un
e) infrastruktūras ieguldījums gāzes piegādes dažādošanā.
9. Divos mēnešos pēc paziņojuma saņemšanas Komisija var pieņemt lēmumu, prasot, lai regulatīvā iestāde groza vai atceļ lēmumu piešķirt atbrīvojumu. Minētais termiņš sākas otrajā dienā pēc paziņojuma saņemšanas. Minēto divu mēnešu termiņu var pagarināt vēl par diviem mēnešiem, ja Komisija prasa papildu informāciju. Minētais papildu termiņš sākas otrajā dienā pēc pilnīgas informācijas saņemšanas. Sākotnējo divu mēnešu termiņu var pagarināt arī tad, ja tam piekrīt gan Komisija, gan regulatīvā iestāde.
[..]
Regulatīvā iestāde viena mēneša laikā izpilda Komisijas lēmumu grozīt vai atcelt atbrīvojuma lēmumu un attiecīgi informē Komisiju.
[..]”
9. Pēc pamatlietas faktisko apstākļu rašanās brīža Direktīva 2009/73 tika grozīta ar Direktīvu (ES) 2019/692 (7).
B. Vācijas tiesības
10. 2005. gada 7. jūlija Gesetz über die Elektrizitäts- und Gasversorgung (Energiewirtschaftsgesetz – EnWG) (8) 28.a panta 1. punkts redakcijā, kas bija piemērojama šīs lietas faktiem, dod tiesības Bundesnetzagentur (Federālais [elektrības, gāzes, telekomunikāciju, pasta un dzelzceļa] tīklu sabiedrisko pakalpojumu regulators, Vācija; turpmāk tekstā – “BNetzA”) tostarp nepiemērot noteikumus par trešo personu piekļuvi starpsavienojumiem starp Vācijas Federatīvo Republiku un citām valstīm. Šā panta piemērošanas nosacījumi būtībā atbilst tiem, kas ir noteikti Direktīvas 2009/73 36. panta 1. punktā.
II. Apstrīdētā lēmuma priekšvēsture
11. Tiesvedības priekšvēsture līdz apstrīdētajam lēmumam ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 5.–15. punktā, kurus, manuprāt, nav nepieciešams pilnībā atreferēt. Minēšu tikai tos punktus, kurus uzskatu par būtiskākajiem.
12. 2009. gada 13. martā BNetzA nosūtīja Komisijai divus 2009. gada 25. februāra lēmumus, ar kuriem gāzes vada OPAL projekta pārrobežu transportēšanas jauda tiek izslēgta no Direktīvas 2003/55 18. pantā minēto noteikumu par trešo personu piekļuvi un tās 25. panta 2.–4. punktā paredzēto tarifu noteikumu piemērošanas (9).
13. Ar 2009. gada 12. jūnija Lēmumu C(2009) 4694 (turpmāk tekstā – “sākotnējais lēmums”) Komisija lūdza BNetzA saskaņā ar Direktīvas 2003/55 22. panta 4. punkta trešo daļu (tagad – Direktīvas 2009/73 36. panta 9. punkts) grozīt tās 2009. gada 25. februāra lēmumus, tos papildinot ar konkrētiem nosacījumiem.
14. 2009. gada 7. jūlijā BNetzA grozīja savus 2009. gada 25. februāra lēmumus, tos pielāgojot iepriekšējā punktā minētajiem nosacījumiem. Atbrīvojumu no noteikumiem par trešo personu piekļuvi un tarifiem BNetzA piešķīra uz 22 gadiem.
15. Gāzes vads OPAL tika nodots ekspluatācijā 2011. gada 13. jūlijā (10).
16. Saskaņā ar sākotnējo lēmumu un BNetzA 2009. gada 25. februāra lēmumiem, kas ir grozīti ar tā 2009. gada 7. jūlija lēmumiem, gāzes vada OPAL jauda saskaņā ar noteiktiem nosacījumiem tika atbrīvota no Direktīvas 2003/55 kopīgo noteikumu (par trešo personu reglamentētu piekļuvi un tarifiem) piemērošanas.
17. Šābrīža tehniskajā konfigurācijā dabasgāzi gāzes vada ieejas punktā pie Greifsvaldes piegādā pa gāzes vadu Nord Stream, kuru izmanto grupa Gazprom Krievijas atradnēs iegūtas gāzes transportēšanai. Tā kā Gazprom nav īstenojusi sākotnējā lēmumā (11) minēto gāzes realizācijas programmu, nerezervētie 50 % šā gāzes vada jaudas nekad nav tikuši izmantoti, kā rezultātā tiek izmantoti tikai 50 % gāzes vada OPAL transportēšanas jaudas.
18. 2013. gada 12. aprīlī OGT, OAO Gazprom un Gazprom Eksport LLC lūdza BNetzA grozīt 2009. gadā piešķirtā atbrīvojuma nosacījumus, taču nesaņēma labvēlīgu atbildi. Apstāklis, ka ne 2015., ne 2016. gada septembrī Gazprom sarīkotās izsoles nepiesaistīja pretendentus, tai deva pamatu no jauna lūgt sākotnējā lēmuma grozīšanu (12).
19. 2016. gada 13. maijā, pamatodamies uz Direktīvas 2009/73 36. pantu un balstoties uz OGT, OAO Gazprom un Gazprom Eksport lūgumu, BNetzA paziņoja Komisijai savu nodomu grozīt atsevišķus 2009. gadā piešķirtā atbrīvojuma nosacījumus attiecībā uz to gāzes vada OPAL daļu, kuru izmanto OGT (13).
III. Apstrīdētais lēmums
20. 2016. gada 28. oktobrī Komisija, pamatodamās uz Direktīvas 2009/73 36. panta 9. punktu, pieņēma apstrīdēto lēmumu, kurš ir adresēts BNetzA.
21. Vispārējā tiesa (pārsūdzētā sprieduma 16. un 17. punktā) apstrīdētā lēmuma nosacījumus īsumā atreferēja šādi:
“[..] Attiecībā uz pamatnosacījumiem, kuri ar šādu grozījumu veikšanu ir jāizpilda, Komisija ir uzskatījusi šādi – tā kā nav īpašu pārskatīšanas noteikumu, izmaiņām, kas ir veiktas iepriekš piešķirta atbrīvojuma tvērumā vai šo atbrīvojumu regulējošos noteikumos, ir jābūt pamatotām, un šajā ziņā jauni fakti, kas ir radušies kopš sākotnējā lēmuma par atbrīvojumu pieņemšanas, varot būt derīgs pamats šāda sākotnējā lēmuma pārskatīšanai.
Attiecībā uz būtību Komisija ar apstrīdēto lēmumu apstiprināja BNetzA ieplānotos grozījumus atbrīvojuma shēmā ar nosacījumu, ka tiek veiktas atsevišķas izmaiņas, proti:
– izsolāmās jaudas sākotnējam piedāvājumam ir jāattiecas uz 3 200 000 kWh/h (aptuveni 2,48 miljardi m3 gadā) FZK jaudas un uz 12 664 532 kWh/h (aptuveni 9,83 miljardi m3 gadā) DZK jaudas;
– tiklīdz pieprasījums gada izsolē pārsniedz 90 % no piedāvātās jaudas, ir jāpalielina izsolāmās FZK jaudas apjoms attiecībā uz nākamo gadu, un tas ir jāveic pa 1 600 000 kWh/h (aptuveni 1,24 miljardi m3 gadā) daļām, līdz tiek sasniegti 6 400 000 kWh/h (aptuveni 4,97 miljardi m3 gadā); [un]
– uzņēmums vai uzņēmumu grupa, kam ir dominējošs stāvoklis Čehijas Republikā vai kas kontrolē vairāk kā 50 % gāzes, kas ienāk Greifsvaldē, FZK jaudas izsolē var piedalīties tikai par pamatcenu, kas nedrīkst pārsniegt regulētā tarifa vidējo pamatcenu Gaspool pārvades sistēmā uz Čehijas Republiku tajā pašā gadā salīdzināmiem produktiem.”
22. Vispārējā tiesa (pārsūdzētā sprieduma 18. punktā) piebilda, ka “atbilstoši apstrīdētajam lēmumam 2016. gada 28. novembrī BNetzA grozīja ar 2009. gada 25. februāra lēmumu piešķirto atbrīvojumu gāzes vada OPAL domājamo daļu izmantotājam OGT, noslēdzot ar to publisko tiesību līgumu, kas atbilstoši Vācijas tiesībām ir uzskatāms par administratīvu aktu”.
23. Praksē apstrīdētais lēmums sekmēja grupas Gazprom kontroli pār gāzes vada OPAL plūsmu un tādējādi iespējamu gāzes plūsmas samazināšanos pa gāzes vadiem Yamal un Brotherhood [Braterstwo] (14), kā arī Gazprom stāvokļa stiprināšanu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu gāzes tirgos (15).
IV. Tiesvedība par gāzes vadu OPAL
24. Apstrīdētais lēmums vairoja vairāku gāzes operatoru un Centrāleiropas un Austrumeiropas valdību bažas par to, ka Gazprom dominējošais stāvoklis gāzes tirgū vēl jo vairāk pastiprināsies; ar to ir izskaidrojama šo subjektu interese celt prasības par tā atcelšanu.
25. To, lai gan bez panākumiem, darīja gāzes vada Yamal‑Europa Polijas daļas kopīpašnieks Polijas gāzes operators Polskie Górnictwo Naftowe i Gazownictwo (16) un Polijas gāzes operatora Vācijas meitasuzņēmums (PGNiG Supply & Trading GmbH) (17).
26. Tiesa apelācijas instancē atstāja spēkā attiecīgos Vispārējās tiesas rīkojumus par nepieņemamību (18).
27. Polijas Republika Vispārējā tiesā iesniedza arī otru prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu, un par to bija šajā lietā pārsūdzētais spriedums.
V. Polijas Republikas prasība par apstrīdētā lēmuma atcelšanu un pārsūdzētais spriedums
28. Polijas Republika izvirzīja sešus pamatus apstrīdētā lēmuma spēkā neesamības pamatojumam. Tie balstījās, pirmkārt, uz Direktīvas 2009/73 36. panta 1. punkta a) apakšpunkta, lasot to kopā ar LESD 194. panta 1. punkta b) apakšpunktu un solidaritātes principu, pārkāpumu; otrkārt, uz Komisijas kompetences neesamību un uz Direktīvas 2009/73 36. panta 1. punkta pārkāpumu; treškārt, uz Direktīvas 2009/73 36. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu; ceturtkārt, uz Direktīvas 2009/73 36. panta 1. punkta a) un e) apakšpunkta pārkāpumu; piektkārt, uz starptautisko konvenciju, kuru līgumslēdzēja puse ir Savienība, pārkāpumu; un, sestkārt, uz tiesiskās drošības principa pārkāpumu.
29. Vispārējā tiesa atzina pirmo prasības pamatu, nelemjot par pārējiem pamatiem, un atzina apstrīdēto lēmumu par spēkā neesošu.
30. Savā izvērtējumā par “energoapgādes solidaritātes [principa] tvērumu” Vispārējā tiesa atzina, ka tas nav attiecināms tikai uz ārkārtas situācijām, bet gan “ietver [..] Savienības un dalībvalstu vispārēju pienākumu [..]” tādējādi, ka tām visām “ir jācenšas izvairīties no tādu pasākumu veikšanas, kas varētu ietekmēt Savienības un citu dalībvalstu intereses attiecībā uz elektroapgādes drošību, tās ekonomisko un politisko dzīvotspēju un apgādes vai piegādes avotu dažādošanu, lai panāktu to savstarpējo saistību un faktisku solidaritāti” (19).
31. Vispārējā tiesa niansēja iepriekšējos apgalvojumus, norādot, ka “energoapgādes solidaritātes principa piemērošana [..] nenozīmē, ka Savienības enerģētikas politikai nekādā ziņā nedrīkst būt negatīva ietekme uz kādas dalībvalsts konkrētajām interesēm enerģētikas jomā. Tomēr Savienības iestādēm un dalībvalstīm, īstenojot minēto politiku, ir jāņem vērā gan Savienības, gan dažādu dalībvalstu intereses, un konflikta gadījumā šīs intereses ir jāizsver” (20).
32. Izvērtējot, “vai ar apstrīdēto lēmumu tiek pārkāpts solidaritātes princips enerģētikas jomā”, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šajā lēmumā nav minēts attiecīgais princips un ka Komisija nav to ievērojusi, jo:
– “nav izvērtējusi, kā gāzes vada OPAL izmantošanas režīma grozījumi ietekmēs Polijas energoapgādes drošību” (21);
– “nešķiet, ka Komisija būtu pārbaudījusi, kādu ietekmi vidējā termiņā – tostarp saistībā ar Polijas Republikas enerģētikas politiku – varētu radīt apstāklis, ka uz Nord Stream 1/OPAL tranzīta ceļu tiek novadīta daļa no dabasgāzes apjoma, kas līdz šim tika transportēta, izmantojot gāzes vadus Yamal un Braterstwo, un ka Komisija šo ietekmi būtu līdzsvarojusi ar tās konstatēto energoapgādes drošības pieaugumu Savienības līmenī” (22).
33. Pamatojoties uz to, Vispārējā tiesa secināja, ka “apstrīdētais lēmums tika pieņemts, neievērojot LESD 194. panta 1. punktā noteikto solidaritātes principu enerģētikas jomā” (23).
VI. Notikumi pēc pārsūdzētā sprieduma un Direktīvas (ES) 2019/692 ietekme
34. Pat ja tie tieši neattiecas uz apelācijas sūdzības izskatīšanu, būtu lietderīgi minēt vairākus pēc Vispārējās tiesas sprieduma notikušos notikumus, kas varētu ietekmēt tā izpildi.
35. 2019. gada 13. septembrī BNetzA izpildīja pārsūdzēto spriedumu (24), tālab atjaunojot ierobežojumus, kas bija noteikti ar 2009. gada sākotnējo lēmumu, un novēršot stāvokli, kas bija noteikts ar apstrīdēto lēmumu.
36. Šķiet, ka šā pasākuma tūlītējas sekas bija tas, ka Gazprom vairs neizmantoja 12 vai 13 miljardus kubikmetru no gāzes vada OPAL jaudas gadā, to kompensējot ar lielāku plūsmu pa gāzes vadiem, kas šķērso Ukrainu (25).
37. Pārsūdzētā sprieduma judikatūra varētu ietekmēt arī citu gāzes vadu, piemēram, Nord Stream 2 un tā sauszemes pagarinājuma EUGAL (26) un gāzes vada Turk Stream II (27), situāciju. Ja tiks apstiprināts Vispārējās tiesas viedoklis par solidaritātes principu enerģētikas jomā, Gazprom un tās saistītajiem uzņēmumiem varētu būt grūtāk iegūt pagaidu atbrīvojumu no Savienības normu (kas nosaka pilnīgu gāzes plūsmu liberalizāciju) piemērošanas gāzes vadam Nord Stream 2, saistībā ar kuru Tiesā arī tiek izskatītas lietas (28).
38. Jāatgādina arī, ka Direktīva 2009/73 tika grozīta ar Direktīvu 2019/692 nolūkā (kā teikts tās 3. apsvērumā) “novērst šķēršļus dabasgāzes iekšējā tirgus izveides pabeigšanai, kurus rada tas, ka gāzes pārvades līnijām uz trešām valstīm un no tām netiek piemēroti Savienības tirgus noteikumi. Ar šo direktīvu ieviestie grozījumi ir paredzēti, lai nodrošinātu, ka noteikumi, kas piemērojami gāzes pārvades līnijām, kuras savieno divas vai vairākas dalībvalstis, Savienībā ir piemērojami arī gāzes pārvades līnijām uz trešām valstīm un no tām” (29).
39. Tomēr kā šīs liberalizācijas izņēmumu Direktīva 2019/692 ir papildinājusi Direktīvu 2009/73 ar 49.a panta 1. punktu, kas pieļauj piešķirt atbrīvojumus tām gāzes pārvades līnijām starp dalībvalsti un trešo valsti, kuras pabeigtas pirms 2019. gada 23. maija (30).
40. Sabiedrības Nord Stream un Nord Stream 2 ir cēlušas prasības par Direktīvas 2019/692 atcelšanu, bet Vispārējā tiesa šīs prasības ir atzinusi par nepieņemamām locus standi neesamības dēļ, uzskatot, ka šī direktīva tās neskar tieši un individuāli, jo tai ir nepieciešami valsts transponēšanas pasākumi (31).
41. 2020. gada 15. maijā BNetzA noraidīja Nord Stream 2 iesniegto lūgumu par atbrīvojumu saskaņā ar Direktīvas 2009/73 (jauno) 49.a pantu. Atteikums ir balstīts uz to, ka gāzes vada fiziskā izbūve nebija pabeigta līdz 2019. gada 23. maijam, un arī to, ka Savienības likumdevējs vēlējās izslēgt lūguma iesniedzēju no 49.a panta atbrīvojuma shēmu piemērošanas jomas (32).
42. Cits faktors, kas ietekmē tiesvedību par gāzes vadu OPAL, ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas (turpmāk tekstā – “PTO”) Ekspertu grupas 2018. gada 10. augusta ziņojums (33), kas tika izsniegts strīdā, kurā Krievija apstrīdēja Savienības tiesiskā regulējuma par dabasgāzes tirdzniecību vairāku elementu saderību ar PTO tiesībām. Starp šiem elementiem bija Direktīvas 2009/73 36. panta atbrīvojuma shēmu piemērošana gāzes vadam OPAL.
43. Lielāko daļu Krievijas prasījumu PTO ekspertu grupa noraidīja. Tā tomēr uzskatīja, ka nesaderīgi ar 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) XI panta 1. punktu ir divi nosacījumi attiecībā uz gāzes vadu OPAL, kas bija ietverti sākotnējā (2009. gada) lēmumā, proti, jauda līdz 50 % (kas ierobežo transportēšanas jaudas piešķiršanu Gazprom un tās saistītajiem uzņēmumiem) un gāzes realizācijas programma, kas nosaka Gazprom un tās saistītajiem uzņēmumiem pienākumu gadā nodot trīs miljardus kubikmetru gāzes apjoma, lai varētu pārsniegt šo ierobežojumu.
44. Krievija argumentēja, ka šie nosacījumi de facto rada importētās gāzes apjoma kvantitatīvu ierobežojumu. PTO ekspertu grupa konstatēja, ka tie mazina konkurences iespējas Krievijas dabasgāzes importēšanai Eiropas Savienībā (34).
45. Eiropas Savienība 2018. gada 21. septembrī paziņoja PTO Strīdu izšķiršanas padomei savu lēmumu pārsūdzēt noteiktus tiesību jautājumus un juridisko interpretāciju, kas ir apskatīta Ekspertu grupas ziņojumā (35). PTO Apelācijas institūcija pagaidām nav spējusi pieņemt lēmumu minētajā lietā, ņemot vērā, ka tās locekļu sastāva neatjaunošanas dēļ tās darbs ir apturēts.
46. Ar apstrīdēto lēmumu tiktu gandrīz pilnībā novērsti iespējamie gāzes vadam Nord Stream/OPAL piemērotās shēmas nesaderības ar PTO tiesībām faktori. Tomēr, tā kā Vispārējā tiesa šo lēmumu ir atcēlusi, atkal tiek piemērota sākotnējā (2009. gada) lēmuma atbrīvojuma shēma, kas tika atzīta par nesaderīgu ar 1994. gada GATT XI panta 1. punktu. Tādēļ varētu būt nepieciešams izvērtēt panāktā risinājuma iespējamu nesaderību ar PTO tiesībām.
VII. Tiesvedība Tiesā
47. Apelācijas sūdzībā Vācijas Federatīvā Republika lūdz Tiesu:
– atcelt Vispārējās tiesas 2019. gada 10. septembra spriedumu lietā T‑883/16;
– lietu T‑883/16 nodot atpakaļ izskatīšanai Vispārējai tiesai;
– atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.
48. Polijas Republika lūdz Tiesu:
– pilnībā noraidīt apelācijas sūdzību kā nepamatotu un atzīt par nepieņemamu trešo apelācijas pamatu;
– piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
49. Latvijas Republika un Lietuvas Republika lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību.
50. Tiesas sēdē Komisija atbalstīja pirmā apelācijas pamata atzīšanu.
51. Pamatojot savu apelācijas sūdzību, Vācijas Federatīvā Republika izvirza piecus pamatus, no kuriem kopsavilkumā pirmais un otrais attiecas uz solidaritātes principu enerģētikas jomā un tā nepiemērojamību apstrīdētajā lēmumā. Trešajā, ceturtajā un piektajā pamatā (kas ir izvirzīti gadījumam, ja Tiesa uzskatītu, ka šis princips ir piemērojams) tiek pārmests, ka Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka Komisija nebija ņēmusi vērā solidaritātes principu enerģētikas jomā.
VIII. Pirmais apelācijas pamats: solidaritātes principa enerģētikas jomā nejuridiskums
A. Sākotnējie apsvērumi
52. Pirms izteikšos par šo apelācijas pamatu, man šķiet lietderīgi iztirzāt solidaritātes juridisko izpausmi Savienības tiesībās un tās atspoguļojumu normās par enerģētikas politiku.
1. Solidaritāte Savienības primārajās tiesībās
53. Solidaritāte ir minēta ne tikai LESD 194. pantā, bet arī citās Savienības primāro tiesību – gan LES, gan LESD – normās.
54. LES šis jēdziens ir minēts preambulā (“tiekdamies nostiprināt savu tautu solidaritāti, vienlaikus respektējot to vēsturi, kultūru un tradīcijas”). Tas ir minēts arī tā 2. pantā kā viena no iezīmēm sabiedrībai, kam ir kopīgas Savienības dalībvalstu vērtības (36), un tā 3. pantā, nosakot, ka “[Savienība] veicina ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un solidaritāti dalībvalstu starpā” (3. punkts) (37).
55. LES 21. panta 1. punktā solidaritāte ir ietverta kā viens no Savienības ārējās darbības vadošajiem principiem. Konkrētajos noteikumos par kopējo ārpolitiku un drošības politiku – LES 24. panta 2. un 3. punktā – ir runāts par dalībvalstu “savstarpēju politisku solidaritāti” (38).
56. Savukārt LESD 67. panta 2. punkts sasaista kopējo patvēruma, imigrācijas un ārējo robežu kontroles politiku ar solidaritāti starp dalībvalstīm, ko apstiprina LESD 80. pants (39).
57. Ekonomikas politikas jomā LESD 122. panta 1. un 2. punktā arī ir ietverta skaidra norāde uz dalībvalstu solidarizēšanos (40). Uz solidarizēšanos aicina arī LESD 194. panta 1. punkts, par kuru ir šī tiesvedība, un LESD 222. pants (41).
58. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas IV sadaļā ar nosaukumu solidaritāte ir sagrupētas vairākas tiesības sociālajā un darba jomā (27.–34. pants), veselības aizsardzības jomā, pieejas pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, vides aizsardzības un patērētāju tiesību aizsardzības jomā (35.–38. pants).
59. Bez minētajām ir arī citas primāro tiesību normas, kuru pamatā ir solidaritāte. Tas sakāms par finansiālās palīdzības mehānismu Savienības valstīm, kas neietilpst eurozonā (LESD 143. pants), vai normām par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju (LESD 174.–178. pants).
60. Tomēr ir sarežģīti no šā noteikumu kopuma izsecināt solidaritātes Savienības tiesībās pilnīgu un visaptverošu koncepciju. Šis jēdziens ir saistīts gan ar horizontālajām attiecībām (starp dalībvalstīm, starp institūcijām, starp tautām vai paaudzēm un starp dalībvalstīm un trešām valstīm), gan ar vertikālajām attiecībām (starp Savienību un tās dalībvalstīm) dažādās jomās (42).
61. Savukārt ir jāuzsver, ka Savienības primārajās tiesībās solidaritāte figurē līmenī, kas materiāltiesiski varētu tikt uzskatīts par konstitucionālu, kā vērtība (LES 2. pants) un kā mērķis (LES 3. pants), kura sasniegšana ar to jāveicina. Tāpat tā arvien vairāk ir pašas Savienības politisko un ekonomisko lēmumu pieņemšanas pamatā (43).
62. Vairākās iepriekš atreferētajās LESD normās ir runāts par “solidarizēšanos”, bet citās ir izmantots tieši formulējums “solidaritātes princips” (LESD 80. pants).
63. Pamatjautājums ir par to, vai solidaritātei piemīt juridiska principa statuss un – gadījumā, ja tā ir, – tad kāda ir šā principa būtība un tvērums. Alternatīvi šim jēdzienam varētu būt tikai simboliska vērtība bez normatīvi saistoša spēka.
64. Doktrīnā strīds ir starp tiem, kas noliedz, ka solidaritāte ir juridisks princips (vai vismaz vispārējs tiesību princips) (44), un tiem, kas apgalvo, ka tas ir konstitucionāls jeb strukturāls princips (45) vai vispārējs tiesību princips, kurš ir cieši saistīts ar skaidrāk definēto lojālas sadarbības principu (46).
2. Solidaritāte Tiesas judikatūrā
65. Tiesa ir izmantojusi solidaritātes principu savā judikatūrā, bet nav vispārīgi noteikusi tā aprises. Parasti tas ir darīts tiesvedībās, kurās ir pārbaudīti valsts pasākumi, kas ir pretrunā šim principam.
66. Vispirms tas notika kādā lietā par valsts atbalstu, kas tika izspriesta spriedumā Komisija/Francija (47), un kādā citā spriedumā Komisija/Itālija (48) izspriestā lietā par Savienības tiesību pārkāpšanu lauksaimniecības politikas jomā. Pēdējā no nupat minētajiem spriedumiem Tiesa apgalvoja, ka, “neizpildot solidaritātes pienākumus, ko dalībvalstis uzņēmušās līdz ar pievienošanos Kopienai, tiek iedragāti paši Kopienas tiesību sistēmas pamati”.
67. Arī solidaritāte starp ražotājiem ir minēta kādā spriedumā, lai pamatotu Savienības tiesību normu noteikumu par apgrūtinājumu un priekšrocību sadali, taču tas tika darīts, neatsaucoties uz to kā uz vispārējo tiesību principu (49), un – gan mazākā mērā – arī citos spriedumos par Savienības pilsonību un par sociālajiem pasākumiem. Šis jēdziens nav izmantots, vismaz ne tieši, spriedumos par finansiālās palīdzības pasākumiem pēc 2008. gada ekonomikas krīzes (50).
68. Materiāltiesiskā joma, kurā Tiesa izceļas ar solidaritātes jēdziena kā galvenā elementa izmantošanu kāda LES panta interpretācijai, ir joma, kas attiecas uz imigrācijas, patvēruma un ārējo robežkontroles politiku (LESD 80. pants).
69. Proti, Tiesa ir tieši atsaukusies uz solidaritātes principu, kad tai bija jāizspriež par starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju kvotu sadalījumu starp dalībvalstīm (51). Konstatējot, ka “atbilstoši LESD 80. pantam [solidaritātes princips] attiecas uz Savienības politiku patvēruma jomā” (52), tā ir izsecinājusi no tā attiecīgas tiesiskās sekas līdz pat tam, ka noteic, ka ir apmierināmas Komisijas celtās prasības pret dalībvalstīm, kas nebija izpildījušas savas saistības šajā jomā.
70. Šī īsā judikatūras analīze liecina – pat ja solidaritātes principam piemīt atšķirīgi aspekti un konkrētības pakāpes, tā nozīmīgums primārajās tiesībās kā vērtībai un Eiropas integrācijas procesa mērķim (53) ļauj to apveltīt ar tādu nozīmīgumu, kas ir spējīgs radīt tiesiskas sekas.
71. Šīs judikatūras pieejas pamatā ir zināma izpratne par Līgumu normatīvo spēku: to normām ir konstitucionāla ranga normas statuss, un to interpretētājam (pēdējā instancē Tiesai) ir jālemj par to, cik tās ir saistošas.
72. Tā tiešām ir, ka solidaritātes principa izpausmju daudzveidība apgrūtina tā piemērošanu visās Savienības kompetences jomās ar vienādu regulējumu vai intensitāti. Tomēr uzsvēršu, ka nav šķēršļu tam, lai dažās no šo kompetenču jomām tam tiktu atzīta iedarbība kā Savienības atbilstošās rīcības “vadošajam principam” ar ietekmi uz tā spēju radīt tiesiskās sekas.
73. Tā tas notiek ar solidaritātes principu patvēruma politikas jomā, un, manuprāt, tam analoģiski jānotiek arī enerģētikas politikas jomā.
3. Solidaritātes princips enerģētikas jomā
74. LESD 194. panta 1. punktā ir noteikts:
“[..] Savienības enerģētikas politika, dalībvalstīm savstarpēji solidarizējoties, tiecas:
a) nodrošināt enerģijas tirgus darbību;
b) nodrošināt energoapgādes drošību Savienībā;
c) veicināt energoefektivitāti un taupību, kā arī jaunu un neizsīkstošu enerģijas veidu attīstību; un
d) veicināt enerģijas tīklu savstarpēju savienojamību.”
75. LESD 194. pants tika ieviests ar Lisabonas līgumu kā juridiskais pamats Savienības kompetenču īstenošanai enerģētikas jomā (54).
76. Šim “solidarizēšanās” garam ir jācaurstrāvo Savienības enerģētikas politikas mērķi un jāveicina tās attīstība. No šā skatpunkta solidaritāti enerģētikas jomā nevar identificēt tikai ar enerģētisko drošību (vai “energoapgādes drošību Savienībā”), kas ir tikai viena no tās izpausmēm (55).
77. Solidaritāte ir visu pārējo Savienības enerģētikas politikas mērķu pamatā, sagrupējot un saskaņojot tos. Konkrētāk:
– attiecībā uz “enerģijas tirgus darbību”, kam ir jāveicina apgāde labākos konkurences apstākļos dalībvalstīs;
– attiecībā uz “enerģijas tīklu savstarpējas savienojamības” veicināšanu, kas ir nozīmīga enerģijas iekšējā tirgus izveidei;
– attiecībā uz “energoefektivitāti un taupību”, kā arī “jaunu un neizsīkstošu enerģijas veidu attīstību”, kas dara iespējamu lielāku solidaritāti enerģētikas jomā starp dalībvalstīm un kas ir saderīga ar labāku vides aizsardzību.
78. Solidarizēšanās enerģētikas jomā ietveršana primāro tiesību aktā tika precizēta LES un LESD pievienotajā Deklarācijā Nr. 35, kurā ir teikts, ka “Konference uzskata, ka 194. pants neskar dalībvalstu tiesības veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu savu energoapgādi saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti 347. pantā”. Faktiski šī deklarācija nozīmēja valstu suverenitātes aizsardzību enerģētikas jomā papildus garantijai, kas izriet no LESD 194. panta 2. punkta otrās daļas (56).
79. Šī valstu suverenitātes garantiju ietveršana primāro tiesību normās, ņemot vērā Savienības pieaugošās kompetences enerģētikas jomā, kļūst jo saprotamāka, apzinoties, ka Savienības enerģētikas politika ir balstīta uz solidaritātes principu, kas arīdzan ir konkrēti ietverts primārajās tiesībās. Šā principa juridiskums man šķiet tikpat neapstrīdams kā juridiskums, kurš piemīt valstu suverenitātes garantijām, kas ir ieviestas tālab, lai to modulētu.
80. Tiesa jau bija atzinusi, ka valsts energoapgādes drošība ir primārs vispārējo interešu apsvērums (57), kas ir daļa no valsts drošības (dalībvalstu ekskluzīvā kompetence saskaņā ar LES 4. panta 2. punktu).
81. Neraugoties uz šīm valstu suverenitātes garantijām enerģētikas jomā, Savienība ir pakāpeniski izveidojusi savu enerģētikas politiku ar sekundāro tiesību normām, kurās solidaritāte enerģētikas jomā kļūst arvien nozīmīgāka. To ir stimulējusi arī Komisijas stratēģija Enerģētikas savienības izveidei (58), balstoties uz kuru ir pieņemtas nesenākās Savienības normas par dabasgāzes tirgu.
82. Šo tirgu tehnisko un ekonomisko iezīmju dēļ solidaritātes principa atzīšana ir izšķiroša Savienības enerģētikas politikas mērķu sasniegšanai, kuri pašlaik ir arvien ciešāk saistīti ar vides aizsardzību (59).
83. Konkrētāk, gāzes infrastruktūras pārrobežu un ar trešām valstīm izveide var tikt uzskatīta par nepieciešamu, lai būtu iespējama solidaritāte enerģētikas jomā starp dalībvalstīm, un tāpēc Savienība ir aktīvi veicinājusi šādu infrastruktūru (60).
84. Solidaritātes principa atspoguļojums pozitīvajās tiesībās šajā un citos aspektos ir rodams tostarp:
– Regulā (ES) 2017/1938 (61), kas aizstāja Regulu (ES) Nr. 994/2010 (62). Šajā pēdējā regulā tika noteikts atbildes mehānisms uz dabasgāzes piegādes krīzi ar ārkārtas pasākumiem, par kuriem galīgā atbildība bija valstīm (63). Šis mehānisms ir pilnveidots ar Regulu 2017/1938 (64), tādējādi vairojot solidaritātes principa enerģētikas jomā iedarbību (65).
– Regulā (ES) 2019/452 (66), ar ko tiek izveidota sadarbības sistēma starp dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm un Komisiju tādējādi, ka dalībvalstis var iesniegt apsvērumus un Komisija var sniegt atzinumus par ārvalstu tiešo ieguldījumu ietekmi un to iespējamu ierobežošanu to attiecīgajās teritorijās vai visā Savienībā. Tas ietekmē tostarp ieguldījumus “kritisk[ajās] infrastruktūr[ās] neatkarīgi no tā, vai tā ir fiziska vai virtuāla (tostarp [..] enerģijas [..] infrastruktūrā[s])”, un “kritisku resursu piegād[ē], tostarp energopiegād[ē] [..]”.
85. Iepriekš minētais apstiprina, ka Savienības likumdevējs nešaubīgi ir pieņēmis solidaritātes principu enerģētikas jomā kā orientieri savai politikai šajā jomā. Atliek izlemt, vai papildus šai funkcijai šā principa, kuram ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi] jau bija atzinis “konstitucionālu” raksturu (67), iedarbība var pārsniegt likumdošanas līmeni.
86. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, pievērsīšos pirmā apelācijas pamata analīzei.
B. Lietas dalībnieku argumenti
87. Pirmajā apelācijas pamatā Vācijas Federatīvā Republika pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, norādīdama, ka LESD 194. panta 1. punktā minētā solidaritāte enerģētikas jomā ir tiesību princips, kas rada tiesības un pienākumus gan Savienībai, gan dalībvalstīm.
88. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka solidaritāte enerģētikas jomā ir tikai “tīri politisks jēdziens”, nevis juridisks kritērijs, no kura var izrietēt tiesības un pienākumi Savienībai vai dalībvalstīm. Solidaritātei enerģētikas nozarē piemītošā abstraktuma un nenoteiktības dēļ uz šo principu nevar “atsaukties tiesā” (68).
89. Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka Komisijai kā Savienības izpildinstitūcijai esot pienākums piemērot tikai sekundāros tiesību aktus (konkrētāk, Direktīvas 2009/73 36. panta 1. punktu). Šis pants esot vienīgais apstrīdētā lēmuma tiesiskuma pārbaudes parametrs. Citi solidaritātes principa enerģētikas jomā aspekti “nav jāpārbauda, un tie nav kritēriji Komisijas lēmumiem”.
90. Katrā ziņā šis princips “būtu saistošs labākajā gadījumā Savienības likumdevējam”. Komisijai, kā norāda Vācijas Federatīvā Republika, “nav saistošs ne LESD 194. pants, ne solidaritātes princips enerģētikas jomā”, pieņemot lēmumus par atbrīvojumu no Direktīvas 2009/73 36. panta noteikumiem.
91. Komisija, kura nav iesniegusi apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu un kuru Tiesa pieaicināja piedalīties tiesas sēdē, norādīja, ka solidaritātes princips enerģētikas jomā ir Savienības enerģētikas politikas vadošais princips, kas Savienības likumdevējam sekundāro tiesību normu pieņemšanā ir saistošs.
92. Tomēr Komisija uzskata, ka LESD 194. panta solidaritāte ir pārāk vispārējs un abstrakts jēdziens, lai darbotos kā autonoms princips, kas būtu izmantojams tās aktu tiesiskuma pārbaudē. Apstrīdētajā lēmumā vajadzēja piemērot tikai Direktīvas 2009/73 36. pantu, neveicot nekādu papildizvērtējumu, kas balstīts uz solidaritātes principu vien.
93. Tomēr Komisija atzina, ka tās lēmumu tiesiskuma pārbaude varētu tikt veikta, “ņemot vērā solidaritātes principu enerģētikas jomā” kā sekundāro tiesību normu interpretācijas kritēriju.
94. Polijas Republika, Latvijas Republika un Lietuvas Republika apstrīdēja Vācijas Federatīvās Republikas un Komisijas argumentus.
C. Vērtējums
95. Manuprāt, Vispārējā tiesa ir lēmusi pareizi un nekļūdīgi, ka solidaritātes princips enerģētikas jomā “ietver gan Savienības, gan dalībvalstu tiesības un pienākumus” (69).
96. Uzskatu, ka LESD 194. panta 1. punktā noteiktais solidaritātes princips enerģētikas jomā rada juridiskas, ne tikai politiskas sekas: a) kā kritērijs tādu sekundāro tiesību normu interpretācijai, kas ir pieņemtas, īstenojot Savienības kompetenci enerģētikas jomā; b) kā elements šajās pašās normās atklāto robu aizpildīšanai; un c) kā parametrs vai nu attiecīgo sekundāro normu, vai Savienības iestāžu lēmumu šajā jomā tiesiskuma pārbaudei tiesā.
97. Kad Līgumos ir bijis nolūks uzsvērt solidaritātes tīri politisko komponentu, tas tā arī skaidri tika izdarīts. Tā ir noteikts īpašajos noteikumos par kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumiem, no kurām LES 24. panta 2. un 3. punktā ir atsauce uz “savstarpēju politisku solidaritāti” starp dalībvalstīm.
98. Tā tas gan nav ar solidaritātes principu, kas ir piemērojams patvēruma politikas jomā (LESD 67. pants) vai enerģētikas jomā (LESD 194. pants). Ja pirmajā gadījumā, kā jau teicu, Tiesa varēja atzīt tā normatīvo statusu un izsecināt noteiktas sekas, tāpat būtu jābūt arī otrajā gadījumā (70).
99. Tāpēc piekrītu Vispārējai tiesai par solidaritātes principam enerģētikas jomā piemītošo juridiskumu, kas šo principu padara par juridiski piemērojamu. Kā šāds princips – atšķirībā no tā, kas notiek ar vieniem vienīgiem noteikumiem, – tas atkarībā no savas iedabas var būt saistošs ne tikai tad, kad tas ir ietverts sekundāro tiesību normā, bet arī tad, ja šādas normas vispār nav, un tādējādi arī tad, kad tiesā tiek pārbaudīti lēmumi, kas ir pieņemti tajā materiālo tiesību piemērošanas jomā, kurā tas ir noteikts.
100. Tādēļ nepiekrītu Vācijas Federatīvās Republikas un Komisijas tiesas sēdē atbalstītajam viedoklim, ka solidaritātes princips enerģētikas jomā ir pārāk abstrakts, lai to varētu izmantot Komisijas aktu tiesiskuma pārbaudei.
101. Tiesas sēdē Komisija atzina, ka uz solidaritātes principu enerģētikas jomā varētu atsaukties, lai apstrīdētu Direktīvas 2009/73 36. panta tiesiskumu iebildes par prettiesiskumu ietvaros, un, ņemot to vērā, interpretēt aktus, kuros tiek piemērota šī norma. Ja tā ir, neredzu iemeslu noliegt, ka šis princips varētu darboties kā tiesiskuma pārbaudes autonoms parametrs tiešajās prasībās par Komisijas lēmumiem.
102. Pārsūdzētajā spriedumā ir apstiprināts, ka solidaritātes princips enerģētikas jomā ir saistošs Savienībai un dalībvalstīm, kurām ir pienākums, īstenojot savas attiecīgās pilnvaras, ņemt vērā citu dalībnieku intereses (71). Tā kā strīds ir tikai par Komisijas lēmuma pārbaudi tiesā, tā izlemšanai nav nepieciešams analizēt principa ietekmi uz dalībvalstu (vienpusēju vai savstarpēju) darbību, bet gan tikai tā saistošumu Komisijai.
103. Apgalvojums, ka šis princips attiecīgajā gadījumā esot saistošs tikai Savienības likumdevējam (Eiropas Savienības Padomei un Eiropas Parlamentam pieņemot sekundāro tiesību normas), bet ne Komisijai, man šķiet nepamatots. Gluži pretēji, uzskatu, ka princips tā iepriekš norādītajā “konstitucionālajā” dimensijā ir saistošs visām Savienības iestādēm un struktūrām, ja vien primārajās tiesībās nav skaidri izteikta cita noteikuma, kas noteic, ka šis princips nepastāv enerģētikas jomā.
104. Solidaritātes princips enerģētikas jomā, kā jau norādīju, neaprobežojas ar piegādes drošības garantēšanu, kas ir minēta Direktīvas 2009/73 36. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Gāzes apgādes apjomu pieaugums var arī nevairot solidaritāti gāzes iekšējā tirgū: ja piegādes palielinājums koncentrējas tikai nelielā skaitā valstu un paliek tāda dominējošā uzņēmuma rokās, kas var izkropļot konkurenci šajā tirgū, ir iespējams, ka tas nepamatoti (nesolidāri) kaitētu citas vai citu dalībvalstu interesēm.
105. Direktīvas 2009/73 36. pantā solidaritāte enerģētikas jomā patiešām nav skaidri minēta starp aspektiem, kas ir jāņem vērā, piešķirot atbrīvojumu (no normām par trešo personu piekļuvi un tarifiem) jaunajiem gāzes vadiem, lai sekmētu ieguldījumus to būvniecībā. Tomēr tas, ka solidaritāte nav skaidri minēta, neatbrīvo Komisiju no pienākuma izvērtēt solidaritātes principa enerģētikas jomā ietekmi uz tās lēmumiem par atbrīvojumu, jo pienākums šo principu ievērot ir noteikts LESD 194. pantā (72).
106. Faktiski, kā tiesas sēdē norādīja Polijas Republika, Komisijas administratīvā prakse pēc pārsūdzētā sprieduma bez lielām grūtībām ir ietvērusi solidaritātes principa enerģētikas jomā piemērošanu citiem lēmumiem par atbrīvojumu, kas ir analoģiski šajā lietā apstrīdētajam lēmumam (73).
107. Solidaritātes principa enerģētikas jomā seku nepieciešamo izvērtējumu Komisijas lēmumos ir veicinājuši grozījumi, kuri ar Direktīvu 2019/692 ir izdarīti Direktīvas 2009/73 36. panta 1. punkta e) apakšpunktā.
108. Manuprāt, ar šiem grozījumiem ir skaidri izteikts tas, kas bija izsecināms no iepriekšējā akta formulējuma, lasot to solidaritātes principa enerģētikas jomā gaismā, proti, atbrīvojuma piešķiršana nedrīkst kaitēt “konkurencei attiecīgajos tirgos, kurus varētu ietekmēt minētie ieguldījumi, dabasgāzes iekšējā tirgus efektīvai funkcionēšanai, attiecīgo regulēto sistēmu efektīvai funkcionēšanai vai dabasgāzes piegādes drošumam Savienībā”.
109. Tādējādi tiek ņemts vērā solidaritātes princips enerģētikas jomā un arī tiek atvieglota tā piemērošana pēc apspriešanās ar atbrīvojuma ietekmēto dalībvalstu vai trešo valstu iestādēm (74).
110. Informācijas trūkums, uz kuru Komisija atsaucās tiesās sēdē kā uz attaisnojumu solidaritātes principa enerģētikas jomā neizvērtēšanai apstrīdētajā lēmumā, man nešķiet pārliecinošs arguments. Gāzes iekšējam tirgum tik tālejošā jomā kā gāzes vada OPAL atbrīvojums Komisijas dienesti nevar aizbildināties ar informācijas trūkumu no dalībvalstīm, lai nepildītu pienākumu izvērtēt solidaritātes principa enerģētikas jomā ietekmi.
111. Apzinos – kā lielākajai daļai tiesību principu, arī solidaritātes principam enerģētikas jomā piemīt zināms abstraktums, kas apgrūtina tā piemērošanu.
112. Šis relatīvais abstraktums jau pēc savas būtības nozīmē, ka ne vienmēr būs viegli izsecināt no solidaritātes principa enerģētikas jomā viennozīmīgus risinājumus, jo tā praktiskajā piemērošanā vienlaikus ar skaidrajām zonām pastāvēs arī citas pelēkākas zonas, kuras tiesību piemērotājam būs uzmanīgi jāizvērtē.
113. Manā ieskatā (un tas atkal sakrīt ar Vispārējās tiesas viedokli), šis princips prasa, lai tas, kuram tas jāīsteno, – šajā lietā Komisija – katrā konkrētajā gadījumā izvērtē esošās intereses. Nav runa par tādas pieejas izmantošanu, kas neņem vērā katras situācijas individuālās iezīmes, proti, kas jau iepriekš paredz visos gadījumos noteikta rezultāta sasniegšanu (75).
114. Lai gan man nav šaubu par šā pamata noraidīšanu, atzīstu, ka ir piesardzīgi jāizvērtē, cik lielā mērā Vispārējā tiesa (vai attiecīgā gadījumā Tiesa), pamatojoties uz solidaritātes principu enerģētikas jomā, var īstenot kontroli pār tādiem Komisijas lēmumiem kā šajā lietā apstrīdētais lēmums.
115. Šai pārbaudei ir jābūt ierobežotai, jo tie ir lēmumi par sarežģītiem tehniskiem jautājumiem, kuros Komisijai vairāk nekā tiesām ir lielāka analizēšanas spēja gan no tehniskā, gan ekonomiskā skatpunkta. Tādēļ, kā tas ir noteikts pārsūdzētajā spriedumā, Komisijai ir jāizvērtē visas – gan ekonomiskās, gan cita veida – sekas, kas ir saistītas ar gāzes vada izmantošanas noteikumiem un apmēru, kā arī tā ietekme uz Eiropas gāzes tirgu un valstu gāzes tirgiem.
116. Šo lēmumu pārbaudei tiesā ir nepieciešams vispirms konstatēt, vai Savienības iestādes ir veikušas esošo interešu izvērtēšanu, kas ir saderīga ar solidaritāti enerģētikas jomā, ņemot vērā, kā jau teicu, gan dalībvalstu, gan visas Savienības intereses. Ja šajā situācijas izvērtējumā ir acīmredzami izlaista viena vai vairākas dalībvalstis, Komisijas lēmums neatbilst šā principa prasībām.
117. Gluži tāpat kā tas ir noticis ar citiem Savienības tiesību principiem, šī interešu izvērtēšana enerģētikas jomā esošās solidaritātes gaismā būs jāniansē, pakļaujot to Tiesas pārbaudei, un laika gaitā varēs mainīties tostarp arī Savienības enerģētikas politikas turpmākās attīstības ietekmē (76).
118. Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem argumentiem, ierosinu noraidīt pirmo apelācijas pamatu.
IX. Otrais apelācijas pamats: solidaritātes principa enerģētikas jomā aprobežošana ar krīzes situācijām
A. Lietas dalībnieku argumenti
119. Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka solidaritātes princips enerģētikas jomā neesot piemērojams apstrīdētajā lēmumā. Šis princips darbojoties tikai apgādes krīzes situācijās, un neesot uzskatāms, ka ar to tiek prasīta “beznosacījumu lojalitāte” attiecībā uz visu dalībvalstu interesēm. Pretējā gadījumā tiktu bloķēti lēmumi enerģētikas politikas jomā.
120. LESD 194. panta 1. punktā esošās norādes uz solidaritāti esot jāaplūko, ņemot vērā LESD 222. pantu, lai precizētu šā jēdziena saturu, un tādējādi solidaritāte enerģētikas jomā savstarpējas palīdzības pienākumus nosakot tikai krīzes situācijās. Regulas 2017/1938 13. pantā tas esot apstiprināts.
121. Polijas Republika, Latvijas Republika un Lietuvas Republika apstrīd šos argumentus.
B. Vērtējums
122. Nepiekrītu Vācijas Federatīvās Republikas argumentācijai. Gluži pretēji, piekrītu Vispārējai tiesai, ka solidaritātes princips enerģētikas jomā var radīt tiesiskas sekas ne tikai LESD 222. pantā minētajās krīzes situācijās.
123. Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētajā spriedumā apgalvojot, ka “solidaritātes princips nevar tikt attiecināts tikai uz šādām ārkārtas situācijām, kuras ir vienīgi Savienības likumdevēja kompetencē”, un ka tas “ietver arī Savienības un dalībvalstu vispārēju pienākumu, īstenojot savas attiecīgās pilnvaras, ņemt vērā citu dalībnieku intereses” (71. un 72. punkts).
124. LESD 222. pants ir viena no (bet ne vienīgā) solidaritātes principa enerģētikas jomā izpausmēm Savienības primārajās tiesībās. Šajā pantā ir paredzēta savstarpēja palīdzība starp dalībvalstīm teroristu uzbrukuma vai dabas vai cilvēku izraisītas katastrofas gadījumā.
125. Tomēr neredzu pārliecinošus iemeslus, lai apgalvotu, ka LESD 194. panta 1. punkta atsauce uz solidaritāti enerģētikas jomā būtu jāattiecina vienīgi uz LESD 222. pantā minētajām krīzes situācijām.
126. No vienas puses, teroristu uzbrukums vai dabas vai cilvēku izraisīta katastrofa var arī neizraisīt enerģijas krīzi, kas ietekmētu dalībvalsts svarīgas intereses.
127. No otras puses, solidaritāte starp valstīm enerģētikas jomā var būt nepieciešama arī citās situācijās, ne tikai LESD 222. pantā minēto uzbrukumu vai katastrofu gadījumā.
128. Tā tas būtu vismaz vai nu smagu ekonomisko apstākļu gadījumā (situācijā, kurā ir izmantojama atsauce uz LESD 122. panta 1. punktā minētajām grūtībām enerģijas jomā), vai tāda būtiska piegādes samazinājuma gadījumā, ko izraisījušas nesaskaņas starp gāzes eksportētāju trešo valsti un tranzīta trešo valsti (piemēram, 2006. gada Ukrainas un Krievijas krīze).
129. Esmu jau skaidrojis, ka, manuprāt, solidaritāte enerģētikas jomā neaprobežojas ar energoapgādes drošību vien. Tomēr, pat ja tā attiektos tikai uz energoapgādes drošību, šis princips, kā savos apsvērumos norāda Polija, palīdz izvairīties no apgādes krīzēm, un tas izskaidro, kāpēc lielākā daļa no Regulā 2017/1938 paredzētajiem mehānismiem ir preventīvi. Būtu vēlams, lai solidaritāte enerģētikas jomā palīdzētu novērst krīzes, nevis tikai atspoguļotos reaģēšanas mehānismos uz tām.
130. Nepiekrītu arī argumentam, ar kuru Vācijas Federatīvā Republika pārmet, ka Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka solidaritātes princips enerģētikas jomā ir izpausme beznosacījumu lojalitātes pienākumam, proti, pienākumam ņemt vērā visu dalībvalstu intereses.
131. Šis arguments nav balstīts uz pareizu izpratni par to, kas ir teikts pārsūdzētajā spriedumā, kura 77. punktā ir atzīts, ka “energoapgādes solidaritātes principa piemērošana [..] nenozīmē, ka Savienības enerģētikas politikai nekādā ziņā nedrīkst būt negatīva ietekme uz kādas dalībvalsts konkrētajām interesēm enerģētikas jomā”.
132. Tādēļ pretēji tam, ko apgalvo Vācijas Federatīvā Republika, Vispārējā tiesa nav atzinusi, ka solidaritātes principam enerģētikas jomā būtu jānozīmē beznosacījumu lojalitāte, saskaņā ar kuru ir jāievēro visu dalībvalstu intereses.
133. Pārsūdzētajā spriedumā ir atzīts (un piekrītu šim vērtējumam), ka šis princips nosaka pienākumu izvērtēt dažādo dalībvalstu un Savienības pastāvošās intereses, pieņemot lēmumus enerģētikas jomā.
134. Tādējādi otrais apelācijas pamats ir noraidāms.
X. Trešais apelācijas pamats: kļūda, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, uzskatīdama, ka Komisija ir pārkāpusi solidaritātes principu enerģētikas jomā
A. Lietas dalībnieku argumenti
135. Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, atzīdama, ka Komisija nav izvērtējusi no solidaritātes principa enerģētikas jomā un no apstrīdētā lēmuma izrietošās sekas Polijas gāzes tirgum.
136. Tā uzskata, ka Komisija esot izvērtējusi šo ietekmi, un to apstiprinot šādi pierādījumi:
– Polijas 2013. gadā iesniegtie apsvērumi konsultēšanās procedūrā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas;
– apstāklis, ka darba grupa ar pārstāvjiem no Krievijas Federācijas Enerģētikas ministrijas, Komisijas, BNetzA un Gazprom veic izpēti par gāzes vada OPAL efektīvāko izmantošanu;
– Komisijas paziņojuma presei par apstrīdēto lēmumu saturs;
– Polijas faktiskā situācija gāzes piegādes ziņā un tās ar Gazprom līdz 2022. gadam noslēgtā tranzīta līguma saturs;
– gāzes vada OPAL pastiprinātas izmantošanas ietekme uz gāzes vada Yamal izmantošanu;
– Krievijas gāzes importa īpatsvars Polijā un pieaugošā sašķidrinātās dabasgāzes izmantošana, ar kuras palīdzību Polija ir iecerējusi kļūt neatkarīga no Krievijas gāzes pēc 2022./2023. gada;
– priekšrocības, kas no apstrīdētā lēmuma izriet Polijas gāzes tirgum, pārrobežu tirdzniecībai un apgādes drošībai.
137. Pamatojoties uz šiem faktiskajiem datiem, Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā esot pietiekami ņēmusi vērā Polijas gāzes tirgus situāciju un neesot bijis vajadzības analizēt to padziļināti.
138. Polijas Republika uzskata, ka šis pamats ir nepieņemams, jo tas attiecas tikai uz Vispārējās tiesas veikto faktisko apstākļu vērtējumu, un, ja tas tiktu pieņemts, tas būtu jānoraida; šajā ziņā tā ir vienisprātis ar Latvijas Republiku.
139. Lietuvas Republika aplūko šo pamatu kopā ar ceturto pamatu un arī ierosina to noraidīt.
B. Vērtējums
140. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka saskaņā ar solidaritātes principu “Komisijai apstrīdētā lēmuma ietvaros bija jānovērtē, vai Vācijas regulatīvās iestādes piedāvātās izmaiņas gāzes vada OPAL izmantošanas režīmā varēja ietekmēt citu dalībvalstu intereses enerģētikas jomā, un apstiprinošas atbildes gadījumā šīs intereses jālīdzsvaro ar tām interesēm, kādas minētās izmaiņas rada Vācijas Federatīvajai Republikai un attiecīgā gadījumā Savienībai” (77).
141. Vispārējā tiesa uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā nav ietverta šāda analīze: “apstrīdētajā lēmumā ne tikai nav minēts solidaritātes princips, bet no šī lēmuma arī neizriet, ka Komisija faktiski būtu šo principu izvērtējusi” (78).
142. Vispārējā tiesa atzīst, ka “apstrīdētā lēmuma 4.2. punktā (48.–53. apsvērums) Komisija ir sniegusi apsvērumus par energoapgādes drošības uzlabošanas kritēriju” vispārīgi (79). Tomēr tā konstatē, ka šajā analīzē nav izvērtēts, “kā gāzes vada OPAL izmantošanas režīma grozījumi ietekmēs Polijas energoapgādes drošību”.
143. Vispārējā tiesa piebilst, kā jau norādīju (80), ka apstrīdētajā lēmumā “nešķiet, ka Komisija būtu pārbaudījusi, kādu ietekmi vidējā termiņā – tostarp saistībā ar Polijas Republikas enerģētikas politiku – varētu radīt apstāklis, ka uz Nord Stream 1/OPAL tranzīta ceļu tiek novadīta daļa no dabasgāzes apjoma, kas līdz šim tika transportēta, izmantojot gāzes vadus Yamal un Braterstwo, un ka Komisija šo ietekmi būtu līdzsvarojusi ar tās konstatēto energoapgādes drošības pieaugumu Savienības līmenī” (81).
144. Komisija, kas ir tiešā Vispārējās tiesas kritikas adresāte šajā jautājumā, nav to apstrīdējusi.
145. No LESD 256. panta 1. punkta, kā arī Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedz tikai par tiesību jautājumiem.
146. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt faktus un pārbaudīt pierādījumus, ar kuriem tie ir pamatoti. Ja šie pierādījumi ir likumīgi iegūti un ir ievēroti vispārējie tiesību principi, kā arī piemērojamie procesuālie noteikumi par pierādīšanas pienākumu un pierādījumu sniegšanu, tai iesniegto pierādījumu izvērtējums ir jāveic tikai un vienīgi Vispārējai tiesai pašai. Tādēļ šis izvērtējums, ja vien nav sagrozīti šie pierādījumi, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir jāpārbauda Tiesai (82).
147. Lai Tiesa varētu to pārbaudīt, šai pierādījumu sagrozīšanai acīmredzami ir jāizriet no lietas materiāliem bez vajadzības no jauna izvērtēt faktus un pierādījumus (83).
148. Taču saistībā ar šo pamatu uzreiz ir pamanāms, ka Vācijas Federatīvā Republika nav atsaukusies uz to, ka būtu sagrozīti Vispārējās tiesas izvērtētie fakti un pierādījumi.
149. Apelācijas pamatā ir vienīgi izklāstīti apelācijas sūdzības iesniedzējas par pierādītiem uzskatītie fakti un no tiem secināts, ka apstrīdētais lēmums “neapdraudēja Polijas Republikas [energo]apgādes drošību”.
150. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka, tā kā bija pierādīta Polijas apgādes drošība, “nebija pamata padziļinātāk pārbaudīt [apstrīdētā lēmuma] sekas Polijas Republikai, proti, līdzīgā veidā, kā tas tika veikts Čehijas Republikas gadījumā”.
151. Šī premisa (apelācijas sūdzības 38. un 39. punkts) liedz šo pamatu tālāk izvērst, jo netiek ņemts vērā, ka:
– pirmkārt, Vispārējā tiesa nepārprotami norādīja, ka Komisija savā pārbaudē nav “izvērtējusi, kā gāzes vada OPAL izmantošanas režīma grozījumi ietekmēs Polijas energoapgādes drošību”;
– otrkārt, apstrīdēto lēmumu Vispārējā tiesa nopēla ne tikai Polijas energoapgādes drošības aspektā. Vispārējā tiesa šajā jautājumā nopēla to, ka Komisija nebija aplūkojusi “plašāk[us] solidaritātes principa enerģētikas jomā aspekt[us]”.
152. Trešais apelācijas pamats ir nepieņemams, jo tajā šie pārsūdzētā sprieduma argumenti tiek apstrīdēti, neapgalvojot Vispārējās tiesas izvērtēto faktu sagrozīšanu.
XI. Ceturtais apelācijas pamats: Komisijai apstrīdētajā lēmumā neesot bijis skaidri jāatsaucas uz solidaritātes principu enerģētikas jomā
A. Lietas dalībnieku argumenti
153. Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 79. punktā atzīdama, ka apstrīdētajā lēmumā “ne tikai nav minēts solidaritātes princips, bet no šī lēmuma arī neizriet, ka Komisija faktiski būtu šo principu izvērtējusi”.
154. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Komisijai nevar prasīt, lai tā skaidri minētu solidaritātes principu enerģētikas jomā. Pieņemot savus lēmumus, Komisijai nav jānorāda viss to pamatojums; ir pietiekami izklāstīt galvenos juridiskos apsvērumus, lai izprastu argumentāciju, kas ir lēmuma pamatā.
155. Polijas Republika un Lietuvas Republika nepiekrīt šiem apgalvojumiem.
B. Vērtējums
156. Ceturtais apelācijas pamats ir neefektīvs, jo tas ir vērsts pret Vispārējās tiesas apgalvojumu, kas nav sprieduma rezolutīvās daļas ratio.
157. Vispārējā tiesa – kas, protams, uzsvēra, ka solidaritātes princips enerģētikas jomā nav minēts apstrīdētajā lēmumā, – atcēla šo spriedumu nevis šīs norādes trūkuma dēļ, bet gan tāpēc, ka Komisija nebija veikusi pienācīgu analīzi par šā principa prasībām.
158. Kā esmu atkārtoti norādījis, Vispārējā tiesa uzskata, ka šī analīze lika Komisijai ņemt vērā gāzes vada OPAL pilnīgas izmantošanas ietekmi uz Polijas gāzes tirgu, dalībvalstīm un Savienību kopumā.
159. Tādēļ svarīgi bija nevis šo principu vienīgi minēt (84), bet gan pienācīgi izvērtēt tā ietekmi uz gāzes vada OPAL atbrīvojuma skartajām interesēm. Vispārējā tiesa neuzskata, ka ir veikta minētā izvērtēšana, neatkarīgi no tā, vai tad, ja tā būtu veikta, tā varētu vai nevarētu būt izraisījusi gāzes vada OPAL pilnīgu liberalizāciju Gazprom un tās saistīto uzņēmumu labā.
160. Tādējādi ceturtais apelācijas pamats balstās uz nepareizu izpratni par pārsūdzēto spriedumu, ar kuru, kā jau teicu, apstrīdētais lēmums ir atcelts ne tāpēc, ka tajā skaidri nebija minēts solidaritātes princips enerģētikas jomā.
161. Varētu pārmest, ka pārsūdzētais spriedums ir formālistisks (85), ja šā principa nenorādīšana būtu bijusi izšķirošais faktors šā sprieduma atcelšanai, kuru turklāt atsvērtu šā lēmuma saturs, no kura izrietētu, ka šis princips ir ņemts vērā attiecībā uz visām ieinteresētajām pusēm. Patiesībā Vispārējā tiesa noliedz tieši pēdējo no minētajiem faktiem.
162. Proti, Vispārējā tiesa uzsver, ka Komisija galvenokārt ir analizējusi gāzes vada OPAL atbrīvojuma paplašināšanas ietekmi uz Čehijas Republikas gāzes tirgu, bet nav analizējusi tās attiecīgo ietekmi uz Polijas gāzes tirgu un citu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu tirgiem (86).
163. Tādēļ ceturtais apelācijas sūdzības pamats ir noraidāms.
XII. Piektais apelācijas pamats: apgalvotās formālās kļūdas
A. Lietas dalībnieku argumenti
164. Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, pirmkārt, ka tad, ja tiktu uzskatīts, ka apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots, šī kļūda neietekmē lēmumu pēc būtības. Tādējādi Vispārējai tiesai nevajadzēja atcelt lēmumu (87).
165. Otrkārt, tā apgalvo, ka prasījums par atcelšanu esot bijis jāvērš uz sākotnējo (2009. gada) lēmumu. Vispārējā tiesa esot pieļāvusi procesuālu kļūdu, ņemot vērā – Vācijas par novēlotu uzskatīto – Polijas Republikas apgalvojumu, ka apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpts solidaritātes princips enerģētikas jomā.
166. Polijas Republika un Lietuvas Republika nepiekrīt šiem apgalvojumiem.
B. Vērtējums
167. Piektā pamata pirmais arguments ir jānoraida, jo apstrīdēto lēmumu Vispārējā tiesa ir atcēlusi nevis tāpēc, ka ir nepietiekams tā pamatojums, bet gan tāpēc, ka tas ir pretrunā LESD 194. panta 1. punktā noteiktajam solidaritātes principam enerģētikas jomā.
168. Jānoraida ir arī otrais arguments, jo Polijas tiesības noteiktā termiņā celt prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu tajā tiek nepamatoti noliegtas, pamatojoties uz to, ka šī dalībvalsts savulaik nav apstrīdējusi sākotnējo (2009. gada) lēmumu.
169. Izdarot šādu apgalvojumu, tiek prezumēts vismaz tas, ka Polijai bija interese panākt sākotnējā lēmuma atcelšanu, un it īpaši tas, ka apstrīdētais lēmums saturiski bija tāds pats kā sākotnējais lēmums.
170. Šim apgalvojumam nevar piekrist tāpēc, ka ar (apstrīdēto) 2016. gada lēmumu tika tieši grozīti atbrīvojuma nosacījumi, kas bija noteikti ar sākotnējo lēmumu, un tas paver iespēju pārbaudei tiesā neatkarīgi no tās, kas varēja būt notikusi attiecībā uz 2009. gada lēmumu.
171. Piektais apelācijas pamats tādēļ būtu noraidāms.
XIII. Tiesāšanās izdevumi
172. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu saistībā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
173. Šajā lietā Polijas Republika ir prasījusi tiesāšanās izdevumus piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai.
XIV. Secinājumi
174. Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai:
1) Noraidīt Vācijas Federatīvās Republikas iesniegtās apelācijas sūdzības pirmo, otro, ceturto un piekto pamatu.
2) Atzīt par nepieņemamu Vācijas Federatīvās Republikas iesniegtās apelācijas sūdzības trešo pamatu.
3) Piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai segt savus, kā arī atlīdzināt Polijas Republikas tiesāšanās izdevumus.