VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2014. gada 9. decembrī (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Stiegrojuma apaļtērauda stieņos vai ruļļos tirgus – Lēmums, kurā konstatēts EOTKL 65. panta pārkāpums pēc EOTK līguma darbības beigām, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 1/2003 – Cenu un maksāšanas termiņu noteikšana – Ražošanas vai pārdošanas ierobežošana vai kontrole – Būtisku procedūras noteikumu pārkāpums – Juridiskais pamats – Pilnvaru pārsniegšana un procedūras pārkāpums – Naudas sodi – Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētais maksimālais apmērs – Prasība atcelt tiesību aktu – Lēmums par grozījumiem – Nepieņemamība

Apvienotās lietas T‑472/09 un T‑55/10

SP SpA, Breša [Brescia] (Itālija), ko pārstāv G. Belotti, advokāts,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko lietā T‑472/09 sākotnēji pārstāvēja R. Sauer, V. Di Bucci un B. Gencarelli, vēlāk – R. Sauer un R. Striani, pārstāvji, kuriem palīdz M. Moretto, advokāts, un lietā T‑55/10 – sākotnēji – R. Sauer un B. Gencarelli, vēlāk – R. Sauer un R. Striani, kuriem palīdz M. Moretto,

atbildētāja,

par – lietā T‑472/09 – prasību atzīt, ka nav pastāvējis, vai atcelt Komisijas 2009. gada 30. septembra Lēmumu C(2009) 7492, galīgā redakcija, par EOTK līguma 65. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/37.956 – Stiegrojuma apaļtērauds, atkārtota pieņemšana), pakārtoti, prasību atcelt minētā lēmuma 2. pantu un, pakārtoti tam, prasību samazināt prasītājai uzliktā naudas soda apmēru, kā arī – lietā T‑55/10 – prasību atcelt Komisijas 2009. gada 8. decembra Lēmumu C(2009) 9912, galīgā redakcija, ar kuru tiek grozīts Lēmums C(2009) 7492, galīgā redakcija.

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro] (referente), kas pilda priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši A. Popesku [A. Popescu] un G. Berardis [G. Berardis],

sekretāre T. Vailere [T. Weiler], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 29. janvāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

1.     EOTK līguma noteikumi

1        EOTKL 36. pantā bija paredzēts:

“Pirms šajā līgumā paredzēto finansiālo sankciju uzlikšanas vai kavējuma naudas noteikšanas Komisijai ir jādod iespēja attiecīgajai personai sniegt savus apsvērumus.

Par atbilstoši šim līgumam uzliktajām finansiālajām sankcijām vai kavējuma naudām var tikt celta neierobežotas kompetences prasība.

Šīs prasības pamatošanai, ja ir ievēroti šā līguma 33. panta pirmās daļas nosacījumi, prasītāji var apgalvot, ka lēmumi un ieteikumi, kuru neievērošana tiem tiek pārmesta, ir nelikumīgi.” [Neoficiāls tulkojums]

2        EOTKL 47. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“Komisija var ievākt informāciju, kas vajadzīga tās uzdevumu izpildei. Tā var veikt vajadzīgās pārbaudes.

Komisija nedrīkst izpaust informāciju, uz ko tās būtības dēļ attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumus, it īpaši informāciju par uzņēmumiem, to darījumu attiecībām vai to pašizmaksas cenām. Ar šādu atrunu tai ir jāpublicē dati, kas var būt lietderīgi valdībām vai jebkādām citām ieinteresētajām personām.

Komisija uzņēmumiem, kuri nepilda pienākumus, kas tiem izriet no lēmumiem, kas pieņemti, piemērojot šā panta noteikumus, vai kuri apzināti snieguši nepatiesu informāciju, var uzlikt naudas sodus, kuru maksimālais apmērs ir 1 % no gada apgrozījuma, un kavējuma naudu, kuras maksimālais apmērs ir 5 % no vidējā dienas apgrozījuma par katru nokavēto dienu.

Par jebkuru Komisijas pieļauto dienesta noslēpuma pārkāpumu, kā rezultātā ir nodarīti zaudējumi uzņēmumam, var celt prasību par zaudējumu atlīdzību Tiesā, ievērojot 40. pantā paredzētos nosacījumus.”

3        EOTKL 65. pantā bija noteikts:

“1. Ir aizliegti visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kuru mērķis ir tieši vai netieši nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū, un it īpaši ir aizliegts:

a)      noteikt cenas;

b)      ierobežot vai kontrolēt ražošanu, tehnisko attīstību vai ieguldījumus;

c)      sadalīt tirgus, preces, klientus vai apgādes avotus.

[..]

4.      Atbilstoši šā panta 1. punktam aizliegtajiem nolīgumiem vai lēmumiem nav juridiskā spēka un uz tiem nevar atsaukties nevienā dalībvalstu tiesā.

Komisijai ir ekskluzīva kompetence, izņemot prasības Tiesā, lemt par minēto nolīgumu vai lēmumu saderību ar šā panta noteikumiem.

5.      Komisija uzņēmumiem, kuri ir noslēguši juridiskā spēkā neesošu nolīgumu, patvaļīgi, draudot ar zaudējumiem, boikotējot vai izmantojot jebkādus citus līdzekļus, piemēro vai grasās piemērot juridiskā spēkā neesošu nolīgumu vai lēmumu, vai arī nolīgumu, kam apstiprinājums ir atteikts vai atsaukts, vai saņem atļauju, apzināti sniedzot nepatiesu vai maldinošu informāciju, vai veic darbības, kas ir pretrunā 1. punkta noteikumiem, var nolemt piemērot naudas sodus un kavējuma naudas, kas nepārsniedz preču, par kurām noslēgts nolīgums, pieņemts lēmums vai attiecībā uz kurām ir veiktas darbības, kas ir pretrunā šā panta noteikumiem, apgrozījuma divkāršu summu, izņemot gadījumu, kad mērķis ir ierobežot ražošanu, tehnisko attīstību vai ieguldījumus, – tad maksimālā summa var tikt palielināta līdz 10 % no attiecīgā uzņēmuma gada apgrozījuma, ciktāl tas attiecas uz naudas sodu, un līdz 20 % no dienas apgrozījuma, ciktāl tas attiecas uz kavējuma naudu.”

4        Saskaņā ar EOTKL 97. pantu EOTK līguma darbība beidzās 2002. gada 23. jūlijā.

2.     EK līguma noteikumi

5        EKL 305. panta 1. punktā bija noteikts:

“Šis Līgums neietekmē Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumu, jo īpaši attiecībā uz dalībvalstu tiesībām un pienākumiem, minētās Kopienas iestāžu pilnvarām un tajā Līgumā ietvertos noteikumus par ogļu un tērauda kopējā tirgus darbību.”

3.     Regula Nr. 1/2003

6        Saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 4. pantu “[EKL] 81. un 82. panta piemērošanai Komisijai ir šajā regulā paredzētās pilnvaras”.

7        Regulas Nr. 1/2003 7. pantā “Pārkāpuma atklāšana un izbeigšana” ir paredzēts:

“1.      Ja Komisija uz sūdzības pamata vai pēc savas iniciatīvas atklāj, ka ir noticis [EKL] 81. panta vai 82. panta pārkāpums, tā var ar lēmumu pieprasīt attiecīgajiem uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām šādas pārkāpšanas izbeigšanu. [..] Ja Komisijai ir likumīgas intereses, tā arī var konstatēt, ka pārkāpums ir izdarīts pagātnē.

[..]”

8        Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās [tie] tīši vai nolaidības dēļ:

a)      pārkāpj [EKL] 81. vai 82. pantu [..].”

4.     Komisijas paziņojums par noteiktiem to konkurences lietu izskatīšanas aspektiem, kuri rodas EOTK līguma darbības beigšanās dēļ

9        2002. gada 18. jūnijā Eiropas Kopienu Komisija pieņēma paziņojumu par noteiktiem to konkurences lietu izskatīšanas aspektiem, kuri rodas EOTK līguma darbības beigšanās dēļ (OV C 152, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada 18. jūnija paziņojums”).

10      2002. gada 18. jūnija paziņojuma 2. punktā ir precizēts, ka tā mērķis ir:

“[..]

–        sniegt kopsavilkumu par būtiskākajiem juridiskajiem materiāliem un procesuālajiem grozījumiem, kas izriet no pārejas uz EK līguma sistēmu un attiecas uz uzņēmējiem un dalībvalstīm, ciktāl uz tiem attiecas EOTK līgums un no tā atvasinātās tiesības [..];

–        izskaidrot, kādā veidā Komisija plāno novērst īpašās problēmas, ko rada pāreja no EOTK sistēmas uz EK sistēmu aizliegto vienošanos un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas jomā [..], koncentrāciju kontroles [..] un valsts atbalsta kontroles jomā.” [Neoficiāls tulkojums]

11      2002. gada 18. jūnija paziņojuma 31. punkts, kas atrodas nodaļā, kura ir veltīta īpašajām problēmām, ko rada pāreja no EOTK sistēmas uz EK sistēmu, ir formulēts šādi:

“Ja, nolīgumiem piemērojot Kopienu konkurences noteikumus, Komisija konstatē pārkāpumu jomā, uz ko attiecas EOTK līgums, lai arī kāds būtu piemērošanas datums, piemērojamās materiālās tiesības ir tās, kas bija spēkā brīdī, kad notikuši fakti, kas veido pārkāpumu. Katrā ziņā procesuālā līmenī tiesības, kas piemērojamas pēc EOTK līguma darbības beigām, ir EK tiesības [..].”

 Strīdu priekšmeti

12      Šo lietu priekšmeti ir, pirmkārt, prasība atzīt, ka nav pastāvējis, vai atcelt Komisijas 2009. gada 30. septembra Lēmumu C(2009) 7492, galīgā redakcija, par EOTK līguma 65. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/37.956 – Stiegrojuma apaļtērauds, atkārtota pieņemšana) (turpmāk tekstā – “pirmais lēmums”), pakārtoti, prasība atcelt minētā lēmuma 2. pantu un, pakārtoti tam, prasība samazināt prasītājai SP SpA (lieta T‑472/09) uzliktā naudas soda apmēru un, otrkārt, prasība atcelt Komisijas 2009. gada 8. decembra Lēmumu C(2009) 9912, galīgā redakcija, ar kuru tiek grozīts pirmais lēmums (turpmāk tekstā – “lēmums par grozījumiem”) (lieta T‑55/10).

13      Pirmajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka EOTKL 65. pantu ir pārkāpušas šādas sabiedrības:

–        Alfa Acciai SpA (turpmāk tekstā – “Alfa”);

–        Feralpi Holding SpA (turpmāk tekstā – “Feralpi”);

–        Ferriere Nord SpA;

–        IRO Industrie Riunite Odolesi SpA (turpmāk tekstā – “IRO”);

–        Leali SpA un Acciaierie e Ferriere Leali Luigi SpA, kas ir likvidācijas procesā (turpmāk tekstā – “AFLL”) (turpmāk tekstā šīs abas sabiedrības kopā – “Leali‑AFLL”);

–        Lucchini SpA un prasītāja (turpmāk tekstā šīs abas sabiedrības kopā –“Lucchini‑SP”);

–        Riva Fire SpA (turpmāk tekstā – “Riva”);

–        Valsabbia Investimenti SpA un Ferriera Valsabbia SpA (turpmāk tekstā šīs abas sabiedrības kopā – “Valsabbia”).

 Informācija par prasītāju

14      Prasītāja ir sabiedrība, kas ir likvidācijas procesā un Brešas (Itālija) komercreģistrā ir atzīmēta kā darbību neveicoša, un 83,333 % tās kapitāldaļu pieder fiziskajām vai juridiskajām personām, kas pieder Lucchini ģimenei, bet atlikušie 16,667 % – sabiedrībai Lucchini.

15      Siderpotenza SpA (turpmāk tekstā – “pirmā Siderpotenza”) laikposmā no 1989. gada līdz 1991. gadam bija uzņēmums, ko kopīgi kontrolēja, pirmkārt, Lucchini Siderurgica SpA un, otrkārt, bijusī Acciaierie e Ferriere Leali Luigi. 1991. gada 5. martā pirmā Siderpotenza tika pievienota Lucchini Siderurgica. 1998. gada 10. oktobrī Lucchini Siderurgica tika pievienota Lucchini no 1998. gada 1. decembra.

16      1997. gada 31. oktobrī Lucchini Siderurgica “stiegrojuma apaļtērauda” darbības virziens tika cedēts Siderpotenza, kas ir 1997. gada jūlijā dibināta sabiedrība (turpmāk tekstā – “jaunā Siderpotenza”). 2002. gada 30. maijā jaunā Siderpotenza cedēja savas stiegrojuma apaļtērauda ražošanas vienības sabiedrībai Ferriere Nord.

17      2002. gada 12. septembrī jaunā Siderpotenza mainīja savu nosaukumu uz SP. 2009. gada 28. maijā attiecībā uz SP tika uzsākts likvidācijas process.

 Tiesvedības priekšvēsture

18      No 2000. gada oktobra līdz decembrim Komisija saskaņā ar EOTKL 47. pantu veica pārbaudes Itālijas uzņēmumos, kas ražo stiegrojuma apaļtēraudu, un Itālijas melnās metalurģijas uzņēmumu apvienībā. Tāpat tā tiem nosūtīja informācijas pieprasījumus atbilstoši EOTKL 47. pantam.

19      2002. gada 26. martā Komisija uzsāka administratīvo procesu un izvirzīja iebildumus saskaņā ar EOTKL 36. pantu (turpmāk tekstā – “paziņojums par iebildumiem”). Prasītāja rakstveidā iesniedza apsvērumus par paziņojumu par iebildumiem. Uzklausīšana notika 2002. gada 13. jūnijā.

20      2002. gada 12. augustā Komisija izvirzīja papildu iebildumus, kas bija adresēti sākotnējā paziņojuma par iebildumiem adresātēm (turpmāk tekstā – “paziņojums par papildu iebildumiem”). Šajā paziņojumā par papildu iebildumiem, kas balstīts uz Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmā Regula par Līguma [81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), 19. panta 1. punktu, Komisija izskaidroja savu nostāju attiecībā uz procedūras turpināšanu pēc EOTK līguma darbības beigām. Attiecīgajiem uzņēmumiem tika piešķirts termiņš apsvērumu iesniegšanai, un otrā sēde, klātesot dalībvalstu pārstāvjiem, notika 2002. gada 30. septembrī.

21      Procedūras beigās Komisija pieņēma 2002. gada 17. decembra Lēmumu C(2002) 5087, galīgā redakcija, par EOTK līguma 65. panta piemērošanas procedūru (COMP/37.956 – Stiegrojuma apaļtērauds) (turpmāk tekstā – “2002. gada lēmums”), kurā tā konstatēja, ka uzņēmumi, kuriem tas ir adresēts, ir īstenojuši vienotu, sarežģītu un ilgstošu tādu aizliegto vienošanos Itālijas stiegrojuma apaļtērauda stieņos vai ruļļos tirgū, kuras mērķis vai sekas ir cenu noteikšana un ražošanas vai pārdošanas ierobežošana vai kontrolēšana, kas ir pretrunā EOTKL 65. panta 1. punktam. Komisija šajā lēmumā uzlika naudas sodu solidāri Lucchini un prasītājai 16,14 miljonu euro apmērā.

22      2003. gada 30. janvārī prasītāja par 2002. gada lēmumu cēla prasību Vispārējā tiesā. Ar 2007. gada 25. oktobra spriedumu apvienotajās lietās T‑27/03, T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03, T‑80/03, T‑97/03 un T‑98/03 SP u.c./Komisija (Krājums, II‑4331. lpp.) Vispārējā tiesa atcēla 2002. gada lēmumu. Vispārējā tiesa norādīja, ka, ņemot vērā tostarp to, ka 2002. gada lēmumā nebija nekādas atsauces uz Regulas Nr. 17 3. pantu un 15. panta 2. punktu, šis lēmums bija balstīts tikai uz EOTKL 65. panta 4. un 5. punktu (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās SP u.c./Komisija, 101. punkts). Tā kā šo tiesību normu darbība beidzās 2002. gada 23. jūlijā, Komisija vairs nevarēja smelties kompetenci no tām, jo tās nebija spēkā 2002. gada lēmuma pieņemšanas brīdī, lai konstatētu EOTKL 65. panta 1. punkta pārkāpumu un uzliktu naudas sodu uzņēmumiem, kas piedalījušies minētajā pārkāpumā (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās SP u.c./Komisija, 120. punkts).

23      2008. gada 30. jūnija vēstulē Komisija informēja prasītāju un citus attiecīgos uzņēmumus par savu nodomu atkārtoti pieņemt lēmumu, grozot juridisko pamatu salīdzinājumā ar to, kuru tā bija izvēlējusies 2002. gada lēmumam. Turklāt tā precizēja, ka, ņemot vērā iepriekš 22. punktā minētā sprieduma apvienotajās lietās SP u.c./Komisija ierobežoto piemērojamību, atkārtoti pieņemtais lēmums būs balstīts uz pierādījumiem, kas iesniegti paziņojumā par iebildumiem un paziņojumā par papildu iebildumiem. Attiecīgajiem uzņēmumiem tika noteikts termiņš apsvērumu iesniegšanai.

24      Ar 2008. gada 11. septembra faksu Komisija lūdza prasītājai sniegt informāciju par izmaiņām, kas notikušas akcionāru struktūrā kopš 2002. gada augusta un pasaules apgrozījumā 2007. gadā, un nosūtīja prasītājai iepriekš minētās 2008. gada 30. jūnija vēstules, kas tikusi nosūtīta uz vairs neizmantotu adresi, eksemplāru. Prasītāja uz šo informācijas pieprasījumu atbildēja ar 2008. gada 17. septembra vēstuli.

 Pirmais lēmums

25      2009. gada 30. septembrī Komisija pieņēma pirmo lēmumu, kas prasītājai tika paziņots 2009. gada 1. oktobra vēstulē.

26      Pirmajā lēmumā Komisija konstatēja, ka tajā minēto konkurences ierobežojumu pamatā ir aizliegta vienošanās starp Itālijas stiegrojuma apaļtērauda ražotājiem un šiem ražotājiem un viņu apvienību laikā no 1989. gada līdz 2000. gadam, kuras mērķis vai sekas bija cenu noteikšana vai ražošanas vai pārdošanas ierobežošana vai kontrolēšana, apmainoties ar ievērojamu informācijas apjomu par stiegrojuma apaļtērauda tirgu Itālijā.

27      Attiecībā uz rīcību, par kurām ir runa šajā lietā, juridisko vērtējumu Komisija, pirmām kārtām, pirmā lēmuma preambulas 353.–369. apsvērumā uzsvēra, ka Regula Nr. 1/2003 ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā Komisijai ir ļauts pēc 2002. gada 23. jūlija konstatēt aizliegtas vienošanās nozarēs, kas ietilpst EOTK līguma piemērošanas jomā ratione materiae un ratione temporis, un uzlikt par tām sodus. Pirmā lēmuma preambulas 370. apsvērumā tā norādīja, ka šis lēmums ir ticis pieņemts atbilstoši EK līguma un Regulas Nr. 1/2003 procesuālajiem noteikumiem. Pirmā lēmuma preambulas 371.–376. apsvērumā Komisija turklāt atgādināja, ka principu, kas reglamentē noteikumu turpinātību laikā, dēļ var būt piemērojamas materiālās tiesību normas, kas vairs nav spēkā brīdī, kad Savienības iestāde pieņem aktu, ar nosacījumu, ka tiek piemērots vispārējais lex mitior princips, saskaņā ar kuru persona nevar tikt sodīta par faktu, kas nav pārkāpums tā tiesiskā regulējuma izpratnē, kas stājies spēkā vēlāk. Tā secināja, ka šajā lietā EK līgums in concreto nav labvēlīgāks par EOTK līgumu un ka tādēļ uz lex mitior principu jebkurā gadījumā nevarēja atsaukties, lai apstrīdētu EOTK līguma piemērošanu attiecīgajām darbībām šajā lietā.

28      Otrām kārtām, attiecībā uz EOTKL 65. panta 1. punkta piemērošanu, pirmkārt, Komisija norādīja, ka aizliegtās vienošanās mērķis bija cenu noteikšana un atkarībā no šīs cenu noteikšanas tika nolemts arī ierobežot vai kontrolēt ražošanu vai pārdošanu. Pēc Komisijas domām, attiecībā uz cenu noteikšanu aizliegtā vienošanās galvenokārt ir tikusi īstenota ar nolīgumiem vai saskaņotām darbībām, kas attiecās uz pamatcenu laikposmā no 1992. gada 15. aprīļa līdz 2000. gada 4. jūlijam (un līdz 1995. gadam – ar nolīgumiem vai saskaņotām darbībām, kas attiecās uz maksāšanas termiņiem), un ar nolīgumiem vai saskaņotām darbībām, kas attiecās uz “papildu maksājumiem”, – laikposmā no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 1. jūnijam.

29      Otrkārt, attiecībā uz attiecīgās ierobežojošās prakses ietekmi uz tirgu Komisija norādīja, ka, tā kā runa ir par aizliegtu vienošanos, kuras mērķis ir kavēt, ierobežot vai grozīt normālu konkurences norisi, nav jāpārbauda, vai tā ir ietekmējusi tirgu. Tomēr tā uzskatīja, ka aizliegtā vienošanās ir radījusi konkrētas sekas tirgū. It īpaši Komisija secināja, ka aizliegtā vienošanās ir ietekmējusi stiegrojuma apaļtērauda ražotāju piekopto pārdošanas cenu Itālijā, pat ja saskaņā ar aizliegto vienošanos veiktie pasākumi ne vienmēr uzreiz sniedza dalībnieku uzņēmumu cerētos rezultātus. Tāpat arī, pēc Komisijas domām, var būt pastāvējušas parādības ar aizkavētām sekām. Turklāt attiecīgie uzņēmumi ir pārstāvējuši apmēram 21 % no Itālijas stiegrojuma apaļtērauda tirgus 1989. gadā, 60 % – 1995. gadā un apmērām 83 % – 2000. gadā, kas norādot uz saskaņoto cenu paaugstinājuma pieaugošo iedarbību uz tirgu. Visbeidzot, Komisija uzsvēra, ka tas, ka par pasākumiem šajā jomā kopš 1989. gada ticis paziņots visiem stiegrojuma apaļtērauda ražotājiem, ir palielinājis šīs ietekmes nozīmi arī aizliegtās vienošanās pirmajos gados.

30      Trešām kārtām, Komisija identificēja pirmā lēmuma adresātus. Attiecībā uz prasītāju Komisija pirmā lēmuma preambulas 538.–544. apsvērumā norādīja, ka tā ir nolēmusi pārkāpumā vainot Lucchini un prasītāju, jo tās veidojot uzņēmumu, kurš ir atbildīgs ne tikai par viņu darbībām, bet arī par Lucchini Siderurgica un pirmās Siderpotenza darbībām.

31      Attiecībā uz to, ka starp Lucchini un prasītāju pastāv ekonomiska vienība, Komisija pamatojās uz to, ka gan Lucchini, gan prasītāju visā pārkāpuma laikposmā tieši vai netieši kontrolēja Lucchini ģimene. Turklāt Lucchini esot kontrolējusi prasītāju, konkrēti pārvaldot ražošanas politiku un tirdzniecības politiku attiecībā uz stiegrojuma apaļtērauda nozari, kā tas atbilstoši Komisijas norādītajam izriet no precīziem, detalizētiem un dokumentāriem pierādījumiem, kā arī no saskanīgiem pierādījumiem par Lucchini un prasītājas organizācijas struktūru, tostarp ņemot vērā, ka noteiktas personas, dažkārt vienlaicīgi, esot pildījušas būtiskas tirdzniecības vadības funkcijas šajās sabiedrībās.

32      Attiecībā uz Lucchini un prasītājas vainojamību par iespējamām pret konkurenci vērstām darbībām, ko īstenojusi pirmā Siderpotenza un Lucchini Siderurgica, kas juridiski vairs nepastāv, Komisija norādīja, ka, pirmkārt, Lucchini Siderurgica juridiski aizstāja pirmo Siderpotenza pēc 1991. gada 5. martā notikušās apvienošanas iekļaujot un ka Lucchini tāpat aizstāja Lucchini Siderurgica pēc 1998. gada 1. decembrī notikušās apvienošanas iekļaujot. Otrkārt, visu materiālo un cilvēcisko kapitālu, kas piederēja pirmajai Siderpotenza, Lucchini Siderurgica esot izmantojusi kopš brīža, kad pirmā Siderpotenza tika iekļauta tajā 1991. gada 5. martā. Treškārt, ar rūpnīcu Potencā [Potenza] (Itālija) saistītais un Lucchini Siderurgica pārvaldītais materiālais un cilvēciskais kapitāls grupas iekšienē esot ticis nodots prasītājai. Ceturtkārt, Lucchini Siderurgica un tad Lucchini esot noteicoši ietekmējušas prasītājas darbības līdz 2002. gada 1. jūnijam – dienai, kad uzņēmuma darbības virziens, kura ietvaros tika ražots stiegrojuma apaļtērauds, tika cedēts sabiedrībai Ferriere Nord.

33      Tādējādi Komisija secināja, ka pastāv: a) juridiskā kontinuitāte starp pirmo Siderpotenza un Lucchini Siderurgica, b) ekonomiskā kontinuitāte starp šīm abām sabiedrībām un jauno Siderpotenza (šobrīd – prasītāju) attiecībā uz rūpnīcu Potencā (Itālija), c) atbildība, kas izriet no noteicošās ietekmes, ko tās ir īstenojušas pār Lucchini Siderurgica un Lucchini attiecībā uz jaunās Siderpotenza darbībām, un d) juridiskā kontinuitāte starp Lucchini Siderurgica un Lucchini. Komisija uzskatīja, ka no tā izriet, ka visas šīs vienības veido vienu un to pašu uzņēmumu, kas sakrīt ar Lucchini un prasītājas veidoto uzņēmumu.

34      Ceturtām kārtām, Komisija uzskatīja, ka EOTK līguma 65. panta 2. punkts un EKL 81. panta 3. punkts šajā lietā nav piemērojami. Tāpat tā uzsvēra, ka Regulas Nr. 1/2003 25. pantā paredzētie noilguma noteikumi netraucēja pieņemt pirmo lēmumu.

35      Piektām kārtām, attiecībā uz šajā lietā uzlikto naudas sodu apmēra aprēķinu Komisija norādīja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu tā var uzlikt naudas sodus uzņēmumiem, kas ir pārkāpuši konkurences noteikumus. Tā kā Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētais naudas soda maksimālais apmērs atšķiras no tā, kas noteikts EOTK līguma 65. panta 5. punktā, Komisija norādīja, ka tā piemēros zemāko maksimālo apmēru saskaņā ar lex mitior principu. Tāpat tā norādīja, ka šajā lietā – kā tā par to ir informējusi attiecīgos uzņēmumus 2008. gada 30. jūnija vēstulē – tā ir nolēmusi piemērot Pamatnostādnes sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp., turpmāk tekstā – “1998. gada pamatnostādnes”). Tā piebilda, ka šajā lietā tomēr tā ņems vērā, ka, pieņemot 2002. gada lēmumu, tā jau ir nolēmusi, kāds naudas soda apmērs ir jāpiemēro attiecīgajiem uzņēmumiem.

36      Pirmkārt, Komisija uzskatīja, ka aizliegtās vienošanās mērķis ir bijis cenu noteikšana, kas īstenota dažādos veidos, tostarp ierobežojot vai kontrolējot ražošanu vai pārdošanu, kas ir ļoti smags Savienības konkurences tiesību pārkāpums. Komisija noraidīja attiecīgo uzņēmumu argumentus, saskaņā ar kuriem, ņemot vērā konkrēto ierobežoto ietekmi uz tirgu un ekonomisko kontekstu, kādā tie ir attīstījušies, pārkāpuma smagums esot mīkstināts. Atbilstoši Komisijas norādītajam neatkarīgi no pārkāpuma nopietnības, nosakot naudas soda pamatsummu, tā ir ņēmusi vērā šī gadījuma specifiskās īpatnības, proti, to, ka tas attiecās uz valsts tirgu, uz kuru notikumu laikā attiecās īpaši EOTK līguma noteikumi un kurā uzņēmumi, kas ir pirmā lēmuma adresāti, pirmajā pārkāpuma laikposmā pārstāvēja ierobežotu daļu.

37      Otrkārt, Komisija izvērtēja katra uzņēmuma konkrēto nozīmi un iedalīja tos atkarībā no to attiecīgās nozīmes attiecīgajos tirgos. Tā kā Komisija attiecīgās tirgus daļas, ko bija ieguvuši pirmā lēmuma adresāti pēdējā pilnajā pārkāpuma gadā (1999. gads), neuzskatīja par tādām, kas pārstāv šo uzņēmumu faktisko klātbūtni attiecīgajā tirgū atsauces laikposmā, tā, pamatojoties uz vidējām tirgus daļām laikposmā no 1990. gada līdz 1999. gadam, nošķīra trīs uzņēmumu grupas, proti, vispirms Feralpi un Valsabbia, kuriem tā piemēroja naudas soda sākumsummu 5 miljonu euro apmērā, tad Lucchini‑SP, Alfa, Riva un Leali‑AFLL, kuriem tā piemēroja naudas soda sākumsummu 3,5 miljonu euro apmērā, un, visbeidzot, IRO un Ferriere Nord, kuriem tā piemēroja naudas soda sākumsummu 1,75 miljonu euro apmērā.

38      Lai nodrošinātu, ka naudas sodam būtu pietiekama preventīva iedarbība, Komisija palielināja Lucchini‑SP naudas soda sākumsummu par 200 %, bet Riva – par 375 %.

39      Treškārt, Komisija uzskatīja, ka aizliegtā vienošanās ilga no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 4. jūlijam. Attiecībā uz prasītājas dalību pārkāpumā Komisija norādīja, ka tā ir notikusi no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam. Tomēr tā uzsvēra, ka no 1998. gada 9. jūnija līdz 1998. gada 30. novembrim Lucchini‑SP nav piedalījusies aizliegtās vienošanās daļā, kas attiecās uz ražošanas vai pārdošanas ierobežošanu vai kontrolēšanu.

40      Tā kā pārkāpums visiem uzņēmumiem, izņemot Ferriere Nord, ir ildzis vairāk nekā 10 gadus un 6 mēnešus, naudas soda sākumsumma tika palielināta par 105 % visiem uzņēmumiem, izņemot Ferriere Nord, kura naudas soda sākumsumma tika palielināta par 70 %. Tādējādi naudas soda pamatsummas tika noteiktas šādā apmērā:

–        Feralpi: EUR 10,25 miljoni;

–        Valsabbia: EUR 10,25 miljoni;

–        Lucchini‑SP: EUR 14,35 miljoni;

–        Alfa: EUR 7,175 miljoni;

–        Riva: EUR 26,9 miljoni;

–        Leali‑AFLL: EUR 7,175  miljoni;

–        IRO: EUR 3,58 miljoni;

–        Ferriere Nord: EUR 2,97 miljoni.

41      Ceturtkārt, attiecībā uz atbildību pastiprinošiem apstākļiem Komisija norādīja, ka uz Ferriere Nord jau ir attiecies Komisijas 1989. gada 2. augusta lēmums saistībā ar tās dalību aizliegtās vienošanās īstenošanā attiecībā uz cenu noteikšanu un pārdošanas ierobežošanu metināto režģu nozarē, un palielināja par 50 % tās naudas soda pamatsummu. Komisija nekonstatēja nevienu atbildību mīkstinošu apstākli.

42      Piektkārt, attiecībā uz maksimālā naudas soda apmēra noteikšanu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktam Komisija uzskatīja, ka attiecīgajiem uzņēmumiem uzliktā naudas soda apmērs nepārsniedz maksimālo apmēru, kas ir 10 % no preču, uz kurām attiecas EOTK līgums, apgrozījuma Savienības teritorijā 2007. gadā. Konkrētāk, attiecībā uz prasītāju Komisija uzsvēra, ka tas, ka attiecīgajā brīdī tā vairs nedarbojās, netraucējot tai uzlikt naudas sodu, ciktāl tā ir atzīstama par solidāri atbildīgu ar Lucchini, jo tās esot veidojušas vienu un to pašu uzņēmumu.

43      Sestkārt, attiecībā uz Paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “1996. gada paziņojums par sadarbību”) piemērošanu Komisija norādīja, ka Ferriere Nord tai ir sniegusi lietderīgus netiešus pierādījumus, kas tai esot ļāvuši labāk saprast aizliegtās vienošanās darbību pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas, tādēļ tā šai sabiedrībai ir piešķīrusi tai uzliktā naudas soda samazinājumu par 20 %. Komisija uzskatīja, ka citi attiecīgie uzņēmumi nav izpildījuši minētā paziņojuma nosacījumus.

44      Pirmā lēmuma rezolutīvā daļa ir šāda:

“1. pants

Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši [EOTKL] 65. panta 1. punktu, norādītajos laikposmos piedaloties tāda turpināta nolīguma īstenošanā un/vai saskaņotās darbībās saistībā ar stiegrojuma apaļtēraudu stieņos vai ruļļos, kuru mērķis un/vai sekas bija cenu noteikšana un ražošanas vai pārdošanas ierobežošana un/vai kontrolēšana kopējā tirgū:

–        [Leali‑AFLL] no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam;

–        [Alfa] – no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 4. jūnijam;

–        [Ferriera Valsabbia un Valsabbia Investimenti] – no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam;

–        [Feralpi] – no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam;

–        [IRO] – no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam;

–        [Lucchini‑SP] – no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam;

–        [Riva] – no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam;

–        [Ferriere Nord] no 1993. gada 1. aprīļa līdz 2000. gada 4. jūlijam.

2. pants

Par 1. pantā norādītajiem pārkāpumiem tiek uzlikti šādi naudas sodi:

–        [Alfa]: EUR 7,175 miljoni;

–        [Feralpi]: EUR 10,25 miljoni;

–        [Ferriere Nord]: EUR 3,57 miljoni;

–        [IRO]: EUR 3,58 miljoni;

–        [Leali un AFLL], kopīgi: EUR 6,093 miljoni;

–        [Leali]: EUR 1,082 miljoni;

–        [Lucchini un SP], kopīgi: EUR 14,35 miljoni;

–        [Riva]: EUR 26,9 miljoni;

–        [Valsabbia Investimenti un Ferriera Valsabbia], kopīgi: EUR 10,25 miljoni.

[..]”

 Notikumu attīstība pēc pirmā lēmuma paziņošanas

45      Ar 2009. gada 20. un 23. novembrī nosūtītajām vēstulēm 8 no 11 sabiedrībām, kurām bija adresēts pirmais lēmums, proti, Riva, Feralpi, Ferriere Nord, Lucchini, Alfa, Ferriera Valsabbia, Valsabbia Investimenti un IRO, norādīja Komisijai, ka pirmā lēmuma, kāds tas ticis paziņots adresātiem, pielikumā nebija iekļautas tabulas, kurās būtu tikušas atspoguļotas cenu izmaiņas.

46      2009. gada 24. novembrī Komisijas dienesti informēja visus pirmā lēmuma adresātus, ka darīs visu nepieciešamo, lai tiem tiktu paziņots lēmums ar iekļautām minētajām tabulām. Tāpat tie precizēja, ka naudas soda samaksai un iespējamai pārsūdzībai piemērojamie termiņi sāksies dienā, kad tiks paziņots “pilnīgs lēmums”.

 Lēmums par grozījumiem

47      2009. gada 8. decembrī Komisija pieņēma lēmumu par grozījumiem, kura pielikumā tika iekļautas trūkstošās tabulas un kurā bija labotas numurētās atsauces uz šīm tabulām 8 zemsvītras piezīmēs. Lēmums par grozījumiem tika paziņots prasītājai 2009. gada 9. decembrī.

48      Lēmuma par grozījumiem rezolutīvajā daļā tika grozīta pirmā lēmuma 102., 127., 198., 264., 312., 362., 405. un 448. zemsvītras piezīme. Lēmuma par grozījumiem pielikumā esošās tabulas tika pievienotas kā pirmā lēmuma pielikumi.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

49      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2009. gada 30. novembrī, prasītāja cēla prasību lietā T‑472/09.

50      Lietā T‑472/09 prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        sākotnēji – atzīt, ka apstrīdētais lēmums nav pastāvējis vai nav spēkā, vai katrā ziņā atcelt pirmo lēmumu prettiesiskuma un neatbilstības formas prasībām dēļ, ņemot vērā, ka tas bija nepilnīgs;

–        galvenokārt un pēc būtības – atzīt, ka apstrīdētais lēmums nepastāv vai nav spēkā, vai katrā ziņā atcelt pirmo lēmumu, ciktāl tas attiecas uz sodu, prettiesiskuma, kompetences neesamības un pilnvaru ļaunprātīgas izmantošanas dēļ;

–        pakārtoti un pēc būtības – atcelt pirmo lēmumu pamatojuma trūkuma un faktu sagrozīšanas dēļ, kļūdu tiesību piemērošanā, iebildumu nepamatotības un nepierādīšanas dēļ, [kā arī] administratīvo darbību objektivitātes principa un tiesību uz aizstāvību pārkāpuma dēļ;

–        pakārtoti tam un pēc būtības – samazināt tai uzlikto sodu, pirmkārt, atceļot preventīvā nolūkā uzlikto palielinājumu 200 % apmērā un ilguma dēļ uzlikto palielinājumu 105 % apmērā, un, otrkārt, proporcionāli samazinot pamatsummu tādēļ, ka ir iestājies noilgums, pārkāpums nav tik smags, tās dalība aizliegtās vienošanās īstenošanā ir mazsvarīga un iebildumi nav tikuši izteikti tieši prasītājai;

–        procesa organizatorisko pasākumu un pierādījumu savākšanas pasākumu ietvaros, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 64. un 65. pantu, likt Komisijai iesniegt dokumentus par Ferriere Nord sadarbību, kas uz to attiecas, un uzklausīt šīs sabiedrības juridisko pārstāvi saistībā ar faktiem, kas izklāstīti prasības pieteikuma 176. punktā;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

51      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai lietā T‑472/09 ir šādi:

–        prasību noraidīt pilnībā;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

52      2010. gada 8. janvāra vēstulē Komisija lūdza Vispārējo tiesu procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināt prasītāju izvērtēt iespēju papildināt un labot savus prasījumus, ņemot vērā lēmumu par grozījumiem, kas tai ticis paziņots pēc prasības celšanas lietā T‑472/09. Prasītāja pret šo lūgumu iebilda. Vispārējā tiesa Komisijas lūgumu neapmierināja.

53      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 10. februārī, prasītāja cēla prasību lietā T‑55/10.

54      Lietā T‑55/10 prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        galvenokārt un pēc būtības – atcelt lēmumu par grozījumiem, pirmkārt, piemērota juridiska pamata neesamības dēļ, otrkārt, tādēļ, ka Komisijai nav pilnvaru legalizēt iepriekšējo lēmumu, ja tā teksts un saturs nav pilnīgi, proti, ja lēmumā ir pieļauti būtiski un acīmredzami trūkumi, treškārt, labas pārvaldības principa pārkāpuma dēļ;

–        gadījumā, ja Komisija apstrīdētu faktu atgādinājumu prasības pieteikuma I punktā, – pieprasīt, lai Komisija iesniegtu 2009. gada 30. septembra un 8. decembra sanāksmju protokolus, kā arī to pielikumus;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

55      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai lietā T‑55/10 ir šādi:

–        prasību noraidīt pilnībā;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

56      Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa (astotā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu šajās lietās un, veicot tās Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, lūdza prasītāju lietā T‑472/09 iesniegt noteiktu dokumentu. Tā to izpildīja noteiktajā termiņā.

57      Ar 2012. gada 14. decembra rīkojumu astotās palātas priekšsēdētājs, ievācis lietas dalībnieku apsvērumus, nolēma, piemērojot Reglamenta 50. pantu, apvienot lietas T‑472/09 un T‑55/10 tiesas sēdes rīkošanai.

58      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz mutiskajiem jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2013. gada 29. janvāra tiesas sēdē.

 Juridiskais pamatojums

59      Tā kā lietas dalībnieki tiesas sēdē norādīja, ka tiem nav iebildumu pret šo lietu apvienošanu sprieduma taisīšanai, Vispārējā tiesa nolēma apvienot šīs lietas sprieduma taisīšanai atbilstoši Reglamenta 50. pantam.

1.     Lieta T‑472/09

60      Vispirms ir jānorāda, ka prasībā lietā T‑472/09 ir trīs prasījumi, proti, galvenokārt – prasība atzīt, ka pirmais lēmums nepastāv, vai to atcelt, pakārtoti – prasība atcelt pirmo lēmumu, ciktāl tas attiecas uz prasītājai uzlikto naudas sodu, un, pakārtoti tam – prasība samazināt prasītājai uzliktā naudas soda apmēru.

61      Prasības lietā T‑472/09 pamatošanai prasītāja izvirza desmit pamatus. Pirmais attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu. Otrais attiecas uz Komisijas kompetences neesamību un kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar pārkāpuma un soda juridisko pamatu. Trešais attiecas uz pamatojuma neesamību, Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pārkāpumu un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Ceturtais attiecas uz pilnvaru pārsniegšanu un procedūras sagrozīšanu. Piektais attiecas uz EOTKL 65. panta pārkāpumu, pamatojuma neesamību un faktu sagrozīšanu. Sestais attiecas uz labas pārvaldības principa un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu. Septītais attiecas uz faktu kļūdainu juridisko kvalifikāciju. Astotais attiecas uz prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Devītais attiecas uz kļūdām tiesību piemērošanā un pilnvaru pārsniegšanu, piemērojot naudas soda summas palielinājumus, un samērīguma principa pārkāpumu. Visbeidzot, desmitais pamats attiecas uz pārkāpuma noilgumu.

62      Tiesas sēdē Vispārējās tiesas aicināta iesniegt apsvērumus par savu argumentu konkrēto apmēru, prasītāja precizēja, ka tās prasības pieteikuma trešais un devītais pamats tikuši izvirzīti tikai pakārtoto prasījumu pamatošanai, proti, saistībā ar prasījumu, kas attiecas uz pirmā lēmuma atcelšanu, ciktāl tas attiecas uz naudas sodu un prasījumu, kas ir izvirzīts pakārtoti tam, samazināt minētā naudas soda apmēru.

 Par prasījumiem atzīt, ka pirmais lēmums nav pastāvējis, vai to atcelt

 Par pirmo pamatu, kas attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu

63      Ar šo pamatu prasītāja apgalvo, ka ir pieļauti vairāki būtisku procedūras noteikumu pārkāpumi, jo pirmais lēmums nav pilnīgs tabulu, kurām būtu bijis jābūt tā pielikumā, trūkuma dēļ.

64      Vispirms Komisija savā iebildumu rakstā apgalvo, ka prasītāja prasības pieteikumā nav izvirzījusi nevienu argumentu savu prasījumu – atzīt, ka pirmais lēmums nav pastāvējis, – pamatojumam. Savā atbildē uz repliku tā piebilst, ka replikā izvirzītais “pamats”, kas attiecas uz pirmā lēmuma neesamību, nav ticis izvirzīts prasības pieteikumā un tādēļ ir atzīstams par nepieņemamu saskaņā ar Reglamenta 48. panta 2. punktu.

65      Jānorāda, ka atbilstoši Reglamenta 44. panta 1. punktam prasības pieteikumā jābūt iekļautam izvirzīto pamatu kopsavilkumam. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa – izskatīt prasību attiecīgā gadījumā bez citas informācijas tās pamatojumam. Līdz ar to prasības pieteikumā ir skaidri jānorāda pamati, ar kuriem ir pamatota prasība, un tādēļ abstrakta pamatu nosaukšana vien neatbilst Reglamenta prasībām. Līdzīgas prasības ir noteiktas, ja iebildums ir izvirzīts kāda pamata atbalstam (Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑352/94 Mo och Domsjö/Komisija, Recueil, II‑1989. lpp., 333. punkts). Turklāt Vispārējai tiesai kā nepieņemama ir jānoraida tai iesniegtā prasības pieteikuma prasījumu daļa, ja būtiski faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar ko šī daļa ir pamatota, loģiski un saprotami neizriet no paša prasības pieteikuma teksta (2006. gada 18. jūlija spriedums lietā C‑214/05 P Rossi/ITSB, Krājums, I‑7057. lpp., 37. punkts, un 2010. gada 15. aprīļa spriedums lietā C‑485/08 P Gualtieri/Komisija, Krājums, I‑3009. lpp., 104. punkts).

66      Turklāt no Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta kopsakarā ar tā 48. panta 2. punktu izriet, ka prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets, kā arī kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem un ka tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi tiesvedības laikā. Pamats, kas papildina iepriekš prasības pieteikumā tieši vai netieši izvirzītu prasības pamatu un kuram ir cieša saikne ar šo pamatu, ir atzīstams par pieņemamu (skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 24. maija spriedumu apvienotajās lietās T‑109/05 un T‑444/05 NLG/Komisija, Krājums, II‑2479. lpp., 149. punkts un tajā minētā judikatūra).

67      Šajā lietā ir jānorāda, ka prasības pieteikumā norādītajos prasījumos prasītāja lūdz Vispārējo tiesu atzīt, ka nav pastāvējis, vai atcelt pirmo lēmumu un katrā ziņā, ņemot vērā, ka tas ir nepilnīgs, atcelt minēto lēmumu prettiesiskuma un formas trūkumu dēļ (skat. šā sprieduma 50. punktu). Šā procesuāla raksta tekstā prasītāja tomēr nav skaidri izvirzījusi pamatus prasījuma atzīt, ka pirmais lēmums nav pastāvējis, pamatošanai.

68      Prasības pieteikuma 15.–18. punktā prasītāja pamatā ar nosaukumu “[Pirmā lēmuma] nepilnīgums. Būtisku procedūras noteikumu pārkāpums” skaidro, ka pirmajā lēmumā nav iekļauti pielikumi, lai arī Komisija tos ir minējusi dažādos pirmā lēmuma preambulas apsvērumos, lai pamatotu tajā minētos iebildumus. Tāpat tā vispirms norāda, ka pirmais lēmums tai neļauj saprast to iebildumu precīzo formulējumu, par kuriem tai uzlikts sods, un tajā Komisijas apsūdzības neesot pietiekami pamatotas. Vēl tā apgalvo, ka būtu saprātīgi uzskatīt, ka Komisijas komisāru kolēģijai bija jālemj par nepilnīgu lēmuma projektu. Visbeidzot, tā uzskata, ka ar šiem pārkāpumiem, kas ir “neredzēti smagi un pārsniedz jebkādus citus tiesiskos apsvērumus”, ir pamatota pirmā lēmuma atcelšana būtisku procedūras prasību pārkāpuma dēļ. Replikā tā uzsver, ka “[tās] pamati [..] par to, ka [pirmais lēmums] nav pastāvējis vai, pakārtoti, ir prettiesisks, ir pamatoti”.

69      Tiesas sēdē prasītāja būtībā precizēja, ka, tā kā pirmais lēmums tai ticis paziņots bez pielikumiem, prasības celšanas lietā T‑472/09 brīdī tā nezināja, ka Komisija patiesībā ir pieņēmusi lēmumu bez pielikumiem, un to aptvēra tikai brīdī, kad tai tika paziņots lēmums par grozījumiem.

70      Nelemjot par argumenta par to, ka pirmais lēmums nav pastāvējis, pieņemamību, ir jānorāda, ka tas nav pamatots.

71      Papildus šā sprieduma 67. punktā apkopotajiem argumentiem prasītāja apgalvo, ka Komisija nevar labot pirmā lēmuma trūkumus, atsaucoties, pirmkārt, uz lēmumu par grozījumiem un, otrkārt, uz paziņojumu par iebildumiem, kas tai ticis nosūtīts pirms astoņiem gadiem, jo lēmuma tiesiskums nevarot tikt izvērtēts, atsaucoties uz citu pasākumu – agrāku vai vēlāku.

72      Attiecībā uz prasītājas prasību, lai Vispārējā tiesa atzītu, ka pirmais lēmums nav pastāvējis, ir jāatgādina, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka uz Savienības iestāžu tiesību aktiem principā attiecas tiesiskuma prezumpcija un tie attiecīgi rada juridiskas sekas, pat ja tajos ir pieļauti pārkāpumi, – kamēr vien tie netiek atcelti vai atsaukti (Tiesas 1994. gada 15. jūnija spriedums lietā C‑137/92 P Komisija/BASF u.c., Recueil, I‑2555. lpp., 48. punkts; 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑227/92 P Hoechst/Komisija, Recueil, I‑4443. lpp., 69. punkts, un 2004. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑475/01 Komisija/Grieķija, Krājums, I‑8923. lpp., 18. punkts).

73      Tomēr izņēmums no šī principa ir tiesību akti, kuru trūkumu nopietnība ir tik acīmredzama, ka tie Savienības tiesiskajā kārtībā nevar tikt pieļauti, un kuri tāpēc ir atzīstami par tādiem, kuriem nav juridiskas iedarbības, pat provizoriskas, proti, tie ir uzskatāmi par juridiski neeksistējošiem. Šī izņēmuma nolūks ir nodrošināt līdzsvaru starp divām pamata, bet tajā pašā laikā pretēja rakstura prasībām, kam vajadzētu atbilst tiesību sistēmai, proti, starp tiesisko attiecību stabilitāti un tiesiskuma ievērošanu (iepriekš 72. punktā minētie spriedumi lietā Komisija/BASF u.c., 49. punkts, un lietā Hoechst/Komisija, 70. punkts).

74      Seku smagums, kas saistīts ar konstatējumu par Savienības iestāžu akta neeksistēšanu, prasa, lai tiesiskās noteiktības nolūkā šis konstatējums tiktu izmantots tikai īpašos izņēmuma gadījumos (iepriekš 72. punktā minētie spriedumi lietā Komisija/BASF u.c., 50. punkts, un lietā Hoechst/Komisija, 76. punkts).

75      Šajā lietā uzreiz ir jāatzīst, ka prasītājas norādītās nelikumības nešķiet tik acīmredzami smagas, ka pirmais lēmums būtu jāuzskata par juridiski neeksistējošu.

76      Pirmām kārtām, prasītāja apgalvo, ka pirmais lēmums tai neļauj saprast to iebildumu precīzo formulējumu, par kuriem tai ticis uzlikts sods, un tajā Komisijas apsūdzības neesot pietiekami pamatotas, šajā ziņā skaidri atsaucoties uz pirmā lēmuma preambulas 496., 515. un 516. apsvērumu un 102. zemsvītras piezīmi.

77      Iztaujāta tiesas sēdē, prasītāja precizēja, ka ar šo iebildumu tā tikai vēlējusies pārmest Komisijai, ka tā nav ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu.

78      Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā tiesību akta būtībai un tajā skaidri un nepārprotami ir jānorāda iestādes, kas ir izdevusi tiesību aktu, argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un lai kompetentā tiesa varētu veikt attiecīgu kontroli. Pamatojuma prasība ir izvērtējama, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un intereses saņemt paskaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas EOTKL 15. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1996. gada 24. septembra spriedumu lietā T‑57/91 NALOO/Komisija, Recueil, II‑1019. lpp., 298. punkts, un 2001. gada 13. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑45/98 un T‑47/98 Krupp Thyssen Stainless un Acciai speciali Terni/Komisija, Recueil, II‑3757. lpp., 129. punkts; pēc analoģijas skat. arī Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts, un 2010. gada 14. oktobra spriedumu lietā C‑280/08 P Deutsche Telekom/Komisija, Krājums, I‑9555. lpp., 131. punkts un tajā minētā judikatūra).

79      Turklāt saistībā ar individuāliem lēmumiem no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pienākuma pamatot individuālu lēmumu mērķis – papildus tam, ka tas ļauj tiesai īstenot kontroli, – ir sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi, lai tā saprastu, vai lēmumā, iespējams, nav pieļauta kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā likumību (skat. Tiesas 2011. gada 29. septembra spriedumu lietā C‑521/09 P Elf Aquitaine/Komisija, Krājums, I‑8947. lpp., 148. punkts un tajā minētā judikatūra).

80      Tādējādi pamatojums ieinteresētajai personai principā ir jāpaziņo vienlaicīgi ar tai nelabvēlīgo lēmumu (iepriekš 79. punktā minētais spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 149. punkts).

81      Ir jāatzīst, ka pirmajā lēmumā nav iekļauti pielikumi, kuros tostarp ir vairākas tabulas, uz kurām ir izdarīta atsauce pirmā lēmuma preambulas 451. (13. tabula), 513. (1. un 3. tabula), 515. (1.–3. tabula), 516. (9., 11.–14. un 16. tabula) un 518. apsvērumā (11., 12. un 14 tabula), kā arī 102. (15.–17. tabula), 127. (18.–21. tabula), 198. (22. un 23. tabula), 264. (24. un 25. tabula), 312. (26. tabula), 362. (27. tabula), 405. (28. tabula), 448. (29. un 30. tabula) un 563. zemsvītras piezīmē (visas lēmumam pievienotās tabulas). Komisija šajā ziņā apgalvo, ka runa ir par tabulām, kas izveidotas, lai atvieglotu un padarītu ātrāku pirmajā lēmumā minēto cenu izmaiņu uztveri, un kurās tikai shematiski atkārtota informācija un dati, kas ir iekļauti lietas materiālos.

82      Līdz ar to ir jāpārbauda, vai, neraugoties uz šā sprieduma 81. punktā minēto tabulu trūkumu, atbilstošajos šā lēmuma apsvērumos, kuru pamatošanai šīs tabulas tikušas minētas, skaidri un nepārprotami ir norādīta Komisijas argumentācija un vai tie ir ļāvuši prasītājai uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu.

83      Vispirms ir jānorāda – tāpat kā to dara Komisija – ka visas trūkstošās tabulas tika pievienotas paziņojumam par iebildumiem un ka prasītājai bija zināms to saturs, jo tā šīs tabulas ir pievienojusi savam prasības pieteikumam un atsaukusies uz tām prasības pieteikuma 83., 98., 100., 101. un 125. punktā.

84      Turklāt ir jāuzsver, ka lēmumā par grozījumiem Komisija nav mainījusi visas atsauces uz pirmajā lēmumā trūkstošajām tabulām, bet tikai tā 102., 127., 198., 264., 312., 362., 405. un 448. zemsvītras piezīmē minētās atsauces.

85      Pirmkārt, attiecībā uz 15.–17. tabulu (minētas pirmā lēmuma 102. zemsvītras piezīmē) ir jāatzīst, ka atbilstoši šai zemsvītras piezīmei tajās ir atspoguļoti “dati, kas attiecas uz tādu “papildu maksājumu par dimensiju” cenu izmaiņām, kas bija raksturīgi stiegrojuma apaļtērauda industrijai Itālijā 1989. gada decembrī un 2000. gada jūnijā”. Komisija ir minējusi šīs tabulas, lai pamatotu pirmā lēmuma preambulas 126. apsvēruma pirmo teikumu, kura teksts ir šāds:

“Pirmās Komisijai zināmās sanāksmes laikā (1989. gada 6. decembra sanāksme, kas rīkota [Brešas rūpniecības apvienībā]) dalībnieki vienbalsīgi nolēma, sākot no pirmdienas, 1989. gada 11. decembra, paaugstināt papildu maksājumus saistībā ar diametru Itālijas tirgum paredzētajam stiegrojuma apaļtēraudam stieņos vai ruļļos (+10 ITL/kg 14–30 mm “palielinājumam”, + 15 ITL/kg 8–12 mm “palielinājumam”, + 20 ITL/kg 6 mm palielinājumam; vispārīgu paaugstinājumu par 5 ITL/kg materiāliem ruļļos).”

86      Ir jāatzīst, ka Komisija minētajā apsvērumā skaidri ir norādījusi papildu maksājumu paaugstinājumus, kas saistīti ar stiegrojuma apaļtērauda diametru un kurus piemērot bija nolēmuši 1989. gada 6. decembra sanāksmes dalībnieki, kā arī to stāšanās spēkā datumu. Turklāt attiecībā uz turpmākajiem paaugstinājumiem, kas atbilstoši pirmā lēmuma 102. zemsvītras piezīmei tāpat ir pārņemti šajās tabulās (jo tie attiecas uz laikposmu no 1989. gada līdz 2000. gadam), ir jānorāda, ka uz tiem neattiecas pirmā lēmuma 4.1. punkts, uz kuru ir atsauce preambulas 126. apsvērumā, kurš attiecas uz uzņēmumu darbībām no 1989. gada līdz 1992. gadam. Katrā ziņā šie paaugstinājumi tāpat ir minēti pirmā lēmuma preambulas 126.–128. un 133. apsvērumā (1989.–1992. gadam), 93. un 94. apsvērumā (1993. un 1994. gadam), 149.–151., 162. un 163. apsvērumā (1995. gadam), 184. un 185. apsvērumā (1996. gadam), 199., 200. un 213. apsvērumā (1997. gadam), 269. apsvērumā (1999. gadam) un 296.–304. apsvērumā (2000. gadam), kā arī 439. un 515. apsvērumā.

87      Otrkārt, attiecībā uz 18.–21. tabulu, kas minētas pirmā lēmuma 127. zemsvītras piezīmē, ir jāatzīst, ka atbilstoši šai zemsvītras piezīmei tajās ir pārņemti “dati par skalu pamatcenām vai aģentiem paziņotie dati par laikposmu no 1989. gada beigām līdz 1992. gada beigām, kuri [bija] Komisijas rīcībā”. Komisija šīs tabulas ir minējusi pirmā lēmuma preambulas 131. apsvēruma pamatošanai, kurā noteikts:

“Attiecībā uz stiegrojuma apaļtērauda pamatcenu, kas praktizēta iepriekš minētās vienošanās piemērošanas laikposmā, ir jāatzīmē, ka IRO un (bijusī) Ferriera Valsabbia SpA kopš 1992. gada 16. aprīļa piemēroja cenu 210 ITL/kg un – kopš 1992. gada 1./6. maija – 225 ITL/kg. Sākot no 1992. gada 1./8. jūnija, IRO, (bijusī) Ferriera Valsabbia SpA, Acciaieria di Darfo SpA un Acciaierie e Ferriere Leali Luigi SpA piemēroja cenu 235 ITL/kg.”

88      Līdz ar to ir jāatzīst, ka, pamatojoties uz piecām administratīvās lietas materiālu lapām, kas minētas pirmā lēmuma 126. zemsvītras piezīmē, Komisija minētajā apsvērumā skaidri ir norādījusi pamatcenas, ko noteikuši tajā minētie uzņēmumi, kā arī šo cenu spēkā stāšanās datumu. Turklāt ir jānorāda, ka pirmā lēmuma preambulas 419. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka pirmā darbība saistībā ar pamatcenas noteikšanu ir notikusi vēlākais 1992. gada 16. aprīlī. Tādējādi iespējamajiem datiem, kas iekļauti pirmā lēmuma 18.–21. tabulā un attiecas uz pamatcenām laikposmā, kurš atbilstoši pirmā lēmuma 127. zemsvītras piezīmei ildzis no “1989. gada beigām” līdz 1992. gada 16. aprīlim, nav nozīmes, lai izprastu Komisijas iebildumus, kuri norādīti pirmā lēmuma preambulas 131. apsvērumā.

89      Treškārt, attiecībā uz 22. un 23. tabulu, kas minētas pirmā lēmuma 198. zemsvītras piezīmē, ir jāatzīst, ka atbilstoši minētajai zemsvītras piezīmei tajās ir pārņemti “dati par skalu pamatcenām vai aģentiem paziņotie dati par 1993. un 1994. gadu, kas [bija] Komisijas rīcībā”. Komisija šīs tabulas ir minējusi pirmā lēmuma preambulas 145. apsvēruma pamatošanai, kas izteikts šādā redakcijā:

“Kā paredzēts Federacciai 1994. gada 25. novembra faksā, jauna sanāksme notika 1994. gada 1. decembrī Brešā un tajā tika pieņemti lēmumi, kas precizēti citā Federacciai faksā, kuru uzņēmumi saņēmuši 1994. gada 5. decembrī. Šo lēmumu priekšmets bija:

–        stiegrojuma apaļtērauda cenas (320 ITL/kg, pamatcena no Brešas piegādājamām precēm, kas piemērojama nekavējoties);

–        maksājumi (no 1995. gada 1. janvāra maksimālais termiņš būs 60/90 dienas ar samaksu mēneša beigās; no 1995. gada 1. marta termiņš tiks ierobežots līdz 60 dienām) un atlaides;

–        ražošana (katra uzņēmuma pienākums ir līdz 1994. gada 7. decembrim paziņot Federacciai 1994. gada septembrī, oktobrī un novembrī saražotā stiegrojuma apaļtērauda svaru tonnās).

Alfa Acciai Srl piemēroja jauno pamatcenu 1994. gada 7. decembrī. 1994. gada 21. decembrī arī Acciaieria di Darfo SpA to piemēroja, un Alfa Acciai Srl vēlreiz apstiprināja šo pašu cenu. Arī [Lucchini‑SP] 1995. gada janvārī piemērotā pamatcena bija 320 ITL/kg.”

90      Šajā ziņā ir jāuzsver, ka pirmā lēmuma 198. zemsvītras piezīmē minētās tabulas Komisija ir minējusi sava apgalvojuma, saskaņā ar kuru “Alfa Acciai Srl [bija] noteikusi jauno pamatcenu 1994. gada 7. decembrī”, “1994. gada 21. decembrī arī Acciaieria di Darfo SpA to piemēroja, un Alfa Acciai Srl vēlreiz apstiprināja šo pašu cenu”, pamatojumam. Tomēr “jaunā pamatcena” un “tā pati cena”, uz kurām tikusi izdarīta atsauce, bija cena 320 Itālijas liru par kilogramu (ITL/kg), kas norādīta minētā apsvēruma pirmajā ievilkumā. Līdz ar to iespējamajiem datiem, kas iekļauti pirmā lēmuma 22. un 23. tabulā, kuras attiecas uz pamatcenām laikposmā no 1993. gada līdz 1994. gada 7. decembrim, nav nozīmes, lai izprastu Komisijas iebildumus, kas norādīti pirmā lēmuma preambulas 145. apsvērumā.

91      Ceturtkārt, attiecībā uz 24. un 25. tabulu, kas minētas pirmā lēmuma 264. zemsvītras piezīmē, ir jāatzīst, ka atbilstoši minētajai zemsvītras piezīmei tajās ir pārņemti “dati par skalu pamatcenām vai aģentiem paziņotie dati (un attiecībā uz Lucchini Siderurgica – arī dati par ikmēneša situāciju) par 1995. gadu, kas [bija] Komisijas rīcībā”. Komisija šīs tabulas ir minējusi pirmā lēmuma preambulas 174. apsvēruma pamatošanai, un tas ir izteikts šādā redakcijā:

“Turpinājumā dokumentā, kas attiecas uz 1995. gada oktobra pirmajām dienām un kas bija Federacciai rīcībā (ģenerāldirektora pienākumu izpildītāja sekretāra rokrakstā), bija norādīts, ka:

–        klienti apsprieda maksājumus (un tādēļ bija jāsniedz paziņojums, kurā atkārtoti tiktu apstiprināta nostājas par maksājumiem stingrība);

–        kopš pagājušās nedēļas stiegrojuma apaļtērauda cenas ir samazinājušās vēl par 5/10 ITL/kg, tādējādi būdamas apmēram 260/270 ITL/kg Brešas teritorijā, ar kotējumiem, kas ir zemāki par 250 ITL/kg ārpus šīs teritorijas;

–        visai mulsinoša situācija tirgū sarežģīja uzdevuma norādīt precīzus skaitļus cenām izpildi, un

–        bija jālūdz uzņēmumiem dati, kas attiecās uz 39. nedēļas (no 1995. gada 25. līdz 29. septembrim) un 40. nedēļas (no 1995. gada 2. līdz 6. oktobrim) pasūtījumiem.”

92      Tādējādi ir jānorāda, ka pirmā lēmuma preambulas 174. apsvērumā Komisija ir ņēmusi vērā tikai 1995. gada oktobrī izstrādātā pilnvarotā ģenerāldirektora pienākumu izpildītāja sekretāra rokrakstā rakstītā dokumenta saturu. Šajā ziņā Komisija uz 24. un 25. tabulu ir atsaukusies, tikai lai pamatotu apgalvojumu, kas bija norādīts šajā dokumentā un saskaņā ar kuru “visai mulsinoša situācija tirgū sarežģīja uzdevuma norādīt precīzus skaitļus cenām izpildi”. Līdz ar to 24. un 25. tabulai nebija nozīmes, lai izprastu Komisijas iebildumus, kas norādīti pirmā lēmuma preambulas 174. apsvērumā.

93      Piektkārt, attiecībā uz 26. tabulu, kas minēta pirmā lēmuma 312. zemsvītras piezīmē, ir jāatzīst, ka atbilstoši minētajai zemsvītras piezīmei tajā ir pārņemti “dati par skalu pamatcenām vai aģentiem paziņotie dati (un attiecībā uz Lucchini Siderurgica – arī dati par ikmēneša situāciju) par 1996. gadu, kas [bija] Komisijas rīcībā”. Komisija šo tabulu ir minējusi pirmā lēmuma preambulas 200. apsvēruma pamatošanai, un saskaņā ar to “laikposmā no 1996. gada 22. oktobra līdz 1997. gada 17. jūlijam bija notikušas vismaz 12 uzņēmumu pārstāvju tirdzniecības jomā sanāksmes, kas [notika] [.. it īpaši] 1996. gada 22. oktobrī, un tajās attiecībā uz 1996. gada novembri [tika] apstiprināta pamatcena 230 ITL/kg precei, kas piegādājama no Brešas, un kotējuma saglabāšana 210 ITL/kg līmenī tikai par oktobra piegādēm”.

94      Tādējādi ir jāatzīst, ka, neraugoties uz 26. tabulas trūkumu pirmajā lēmumā, Komisija šā lēmuma preambulas 200. apsvērumā skaidri ir minējusi attiecīgā laikposma pamatcenas, kā arī to spēkā stāšanās brīdi.

95      Sestkārt, attiecībā uz 27. tabulu, kas minēta pirmā lēmuma 362. zemsvītras piezīmē, ir jānorāda, ka atbilstoši minētajai zemsvītras piezīmei tajā ir pārņemti “dati par skalu pamatcenām vai aģentiem paziņotie dati (un attiecībā uz Lucchini Siderurgica – arī dati par ikmēneša situāciju) par 1997. gadu, kas [bija] Komisijas rīcībā”. Komisija šo tabulu ir minējusi pirmā lēmuma preambulas 216. apsvēruma pamatošanai, un tas ir izteikts šādā redakcijā:

“Lai kā arī būtu, [Lucchini‑SP..], Acciaieria di Darfo SpA, Alfa Acciai Srl, Feralpi Siderurgica Srl, IRO, Riva Prodotti Siderurgici SpA un (bijusī) Ferriera Valsabbia SpA ir septiņi uzņēmumi, kuriem tika nosūtīts (1997. gada 24. novembra) Pierluigi Leali paziņojums, kura priekšmets ir “Vienošanās par cenām un piegādēm” [..]. “Cenu 270 ITL/kg veltīgi bija pieprasījuši tikai nedaudzi uzņēmumi” – atbilstoši paziņojuma turpinājumam –, “bet patiesībā kotējums nostabilizējās 260 ITL/kg līmenī, dažkārt sasniedzot zemāku līmeni, kā pēdējās uzņēmumu pārstāvju tirdzniecības jomā sanāksmē apstiprināja daudzi. Tomēr ar daļēju apmierinājumu jānorāda, ka kritums ir apstājies, pateicoties piegāžu kvotām, kuras mēs visi ievērojam un ko atbilstoši nolīgumiem pārbaudīs šim nolūkam ieceltie ārējie pārbaudītāji.” “Šā mēneša beigās” – vēl turpināts paziņojumā –, “kurā situācija turpinās pēc inerces, ir obligāti jāiejaucas, nekavējoties fiksējot minimālo kotējumu 260 ITL/kg līmenī (kurš noteikti neietekmēs šā laikposma nedaudzās iegādes). Plānojot decembra piegādes, par kurām noslēgti nolīgumi (– 20 % salīdzinājumā ar novembri), noteikti varam saglabāt cenu līmeni, par kuru panākta vienošanās; tomēr ir svarīgi” – secina Pierluigi Leali –, “lai neviens nepieļautu atkāpes no noteiktās minimālās cenas (260 ITL/kg)”.”

96      No minētā apsvēruma teksta izriet, ka Komisija tajā ir tikai pārņēmusi minētā 1997. gada 24. novembra paziņojuma formulējumu. Līdz ar to 27. tabulai nav nozīmes, lai izprastu Komisijas iebildumus, kas norādīti pirmā lēmuma preambulas 216. apsvērumā.

97      Septītkārt, attiecībā uz 28. tabulu, kas minēta pirmā lēmuma 405. zemsvītras piezīmē, ir jāatzīst, ka atbilstoši minētajai zemsvītras piezīmei tajā ir pārņemti “dati par skalu pamatcenām vai aģentiem paziņotie dati (un attiecībā uz Lucchini Siderurgica – arī dati par ikmēneša situāciju) par 1998. gadu, kas [bija] Komisijas rīcībā”. Komisija šo tabulu ir minējusi pirmā lēmuma 241. apsvēruma pamatošanai, un tas ir izteikts šādā redakcijā:

“1998. gada 11. septembrī Pierluigi Leali nosūtīja paziņojumu [..], kurā, atsaucoties uz (1998. gada 9. septembra tikšanās laikā) izteikto nodomu saglabāt minimālo kotējumu “170 ITL līmenī kā atskaites pamatu”, tika atzīmētas “neparastas darbības, proti, kotējumi, kas vidēji bija zemāki par noteikto līmeni par 5 ITL/kg un kas bija vēl lielāki noteiktās dienvidu teritorijās”. “No mūsu puses” – rakstīja Pierluigi Leali – “nolīgtais minimālais līmenis ticis saglabāts, pateicoties samazinājumam pasūtījumu plūsmas rezultātā”. “Ceram” – minēts paziņojuma nobeigumā –, “ka uzņēmumu pārstāvju tirdzniecības jomā sanāksmē šo otrdien, 15. datumā, varēsim konstatēt cenu labu noturību, iespējams, spējot paaugstināt kotējumu.”

98      Tādējādi no paša minētā apsvēruma formulējuma izriet, ka Komisija tajā ir tikai pārņēmusi minētā 1998. gada 11. septembra paziņojuma saturu. Līdz ar to 28. tabulai nav nozīmes, lai izprastu Komisijas iebildumus, kas norādīti pirmā lēmuma preambulas 241. apsvērumā.

99      Astotkārt, attiecībā uz 29. un 30. tabulu, kas minētas pirmā lēmuma 448. zemsvītras piezīmē, ir jāatzīst, ka atbilstoši minētajai zemsvītras piezīmei tajās ir pārņemti “dati par skalu pamatcenām vai aģentiem paziņotie dati (un attiecībā uz Lucchini Siderurgica – arī dati par ikmēneša situāciju) par 1999. gadu, kas [bija] Komisijas rīcībā”. Komisija šo tabulu ir minējusi pirmā lēmuma 276. apsvēruma pamatošanai, un tas ir izteikts šādā redakcijā:

“Papildu informācija par situāciju stiegrojuma apaļtērauda tirgū Itālijā šajā laikposmā ir iekļauta Leali sagatavotajā 1999. gada 10. novembra dokumentā, it īpaši nodaļā “1999. gada tirdzniecības līguma ieguvumi un robežas”, kurā ir rakstīts: “Pamatlīgums, kas noslēgts starp valsts ražotājiem, 1999. gadā ir ļāvis pilnīgi izmainīt zemo cenu situāciju, kas bija raksturīga diviem iepriekšējiem finanšu gadiem (1997. un 1998. gadam), un atgūt vairāk nekā 50 ITL/kg bruto starpības. 1998. gadā vidējā bruto starpība (pārdošanas cena – izejvielu izmaksas) bija 70 ITL/kg, un piecu mēnešu laikā tā noslīdēja zemāk par šo slieksni”. “Panāktā vienošanās ļāva stabilizēt pārdošanas cenu gada laikā, un ražotāji varēja gūt labumu no izejvielu izmaksu situācijas, palielinot bruto starpību par vairāk nekā 50 ITL/kg, lai tā sasniegtu 122 ITL/kg neto”.”

100    Tādējādi no pirmā lēmuma preambulas 276. apsvēruma izriet, ka Komisija tajā ir tikai pārņēmusi minētā 1999. gada 10. novembra paziņojuma saturu. Līdz ar to 29. un 30. tabulas trūkums neietekmē Komisijas iebildumu, kas norādīti pirmā lēmuma preambulas 276. apsvērumā, izpratni.

101    Devītkārt, 13. tabula, kas minēta pirmā lēmuma preambulas 451. apsvērumā, tika citēta, lai pamatotu apgalvojumu, saskaņā ar kuru “attiecībā uz 1997. gadu ir jāatzīst, ka tā pirmajā semestrī bija raksturīga pamatcenas, kas tika noteikta ar pret konkurenci vērstu aizliegto vienošanos, pastāvīga paaugstināšanās: 190 ITL/kg, kas noteikta 30. janvāra sanāksmē; 210 ITL/kg, kas noteikta 14. februāra sanāksmē; 250 ITL/kg, kas noteikta 10. jūlija sanāksmē (200. apsvērums)”, un saskaņā ar kuru “šajā pašā laikposmā arī tirgus vidējā pamatcena pastāvīgi pieauga no 170 ITL/kg janvārī līdz 240 ITL/kg jūlijā (13. tabula pielikumā); tā paša gada septembrī tirgus vidējā pamatcena joprojām pieauga, sasniedzot 290 ITL/kg (13. tabula pielikumā)”. Līdz ar to ir jāatzīst, ka Komisija minētajā apsvērumā skaidri ir norādījusi pamatcenu pieaugumus 1997. gadā, un tādēļ minētā tabula nav obligāti vajadzīga, lai izprastu Komisijas domu gājienu.

102    Desmitkārt, ir jānorāda, ka pirmā lēmuma preambulas 496. apsvērumā (pirmā lēmuma 563. zemsvītras piezīme) Komisija vispārīgi ir atsaukusies uz “tabulām šā lēmuma pielikumā” tāda apgalvojuma pamatojumam, saskaņā ar kuru “šī informācija [..] liecina, ka attiecīgajā laikposmā visi šajā procedūrā iesaistītie uzņēmumi [bija] publicējuši skalas”. Tomēr ir jāuzsver, ka pirmā lēmuma preambulas 496. apsvērumā ir atsauce arī uz tā 419.–433. apsvērumu, kurā ir “izstrādāts visu tādu atklāto gadījumu saraksts, kuros pamatcena tika apspriesta uzņēmumu (ieskaitot apvienības) starpā”. Šajā ziņā Komisija ir precizējusi, ka “daži no šiem gadījumiem jau tikuši minēti, kad tika minēta gribu sakrišana (473.–475. apsvērums)”, ka “attiecībā uz citiem gadījumiem no 1993. gada līdz 2000. gadam [bija] jāizmanto saskaņošanas jēdziens” un ka “šīs saskaņošanas priekšmets bija ražotāju rīcības tirgū ietekmēšana un rīcības, kādu katrs no tiem piedāvāja veikt pamatcenas noteikšanas jomā, publiskošana”. Tādējādi visas pirmā lēmuma pielikumā esošās tabulas nav obligāti vajadzīgas, lai izprastu Komisijas iebildumu.

103    Vienpadsmitkārt, attiecībā uz atsaucēm uz 1.–3., 9., 11.–14. un 16. tabulu pirmā lēmuma preambulas 513., 515., 516. un 518. apsvērumā ir jāuzsver, ka minētie apsvērumi ietilpst pirmā lēmuma iedaļā par ierobežojošo darbību ietekmi uz tirgu un ka no to satura analīzes izriet, ka tajos minētajās tabulās vai nu ir pārņemti tajos minētie skaitliskie dati, vai arī tās nav obligāti vajadzīgas, lai izprastu Komisijas argumentāciju attiecībā uz aizliegtās vienošanās sekām.

104    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, nevar tikt uzskatīts, ka šā sprieduma 81. punktā minēto tabulu neesamība pirmā lēmuma pielikumā ir traucējusi prasītājai saprast pirmajā lēmumā izvirzītos iebildumus.

105    Otrām kārtām, prasītāja apgalvo, ka, ņemot vērā iepriekš minēto tabulu trūkumu, var uzskatīt, ka Komisijas komisāru kolēģija tika aicināta lemt, lai arī tai nebija pilnībā zināmi elementi, pamatojoties uz kuriem tika veikts pasākums, un tādēļ pirmais lēmums būtu jāatceļ.

106    Ir jāuzskata, ka tādēļ, ka pirmā lēmuma pielikumā nav šā sprieduma 81. punktā minēto tabulu, šis lēmums var būt uzskatāms par prettiesisku tikai tad, ja šāda trūkuma dēļ Komisijas komisāru kolēģija nevarēja uzlikt sodu par pirmā lēmuma 1. pantā norādīto rīcību, pārzinot visus apstākļus, proti, bez neprecizitāšu vai izlaidumu izraisītas maldības par kādu būtisku aspektu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 1991. gada 10. jūlija spriedumu lietā T‑69/89 RTE/Komisija, Recueil, II‑485. lpp., 23.–25. punkts; 1997. gada 27. novembra spriedumu lietā T‑290/94 Kaysersberg/Komisija, Recueil, II‑2137. lpp., 88. punkts; 2000. gada 15. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 742. punkts, un 2011. gada 17. februāra spriedumu lietā T‑122/09 Zhejiang Xinshiji Foods un Hubei Xinshiji Foods/Padome, Krājumā nav publicēts, 104. un 105. punkts).

107    Tā kā, neraugoties uz iepriekš minēto tabulu trūkumu, elementi, uz kuriem ir balstīts pirmais lēmums, no juridiskā viedokļa ir pietiekami izklāstīti pašā lēmuma tekstā (skat. šā sprieduma 76.–104. punktu), nevar tikt apgalvots, ka Komisijas komisāru kolēģija, pieņemot pirmo lēmumu, pilnībā nepārzināja visus elementus, pamatojoties uz kuriem tika veikts pasākums. Šāda izlaiduma dēļ tātad pirmā lēmuma pieņemšanas procedūra netika padarīta par kļūdainu un nav apstrīdams šā lēmuma tiesiskums.

108    Tādējādi pirmais pamats ir jānoraida.

 Par otro un ceturto pamatu, kuri attiecas uz Komisijas kompetences neesamību, kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar pārkāpuma un naudas soda juridisko pamatu, pilnvaru pārsniegšanu un procedūras pārkāpumu

109    Otrais un ceturtais pamats par atcelšanu, kuri attiecas uz Komisijas kompetences neesamību, kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar pārkāpuma un naudas soda juridisko pamatu, pilnvaru pārsniegšanu un procedūras pārkāpumu un kuros būtībā ir izvirzīts jautājums par Komisijas kompetenci pieņemt pirmo lēmumu, ir jāizvērtē kopā.

110    Otrajā pamatā prasītāja apgalvo, ka pirmais lēmums ir jāatceļ, jo Komisija esot uzlikusi naudas sodu bez juridiskā pamata, kas esot pretrunā gan pārkāpumu un sodu likumības principam (nullum crimen, nulla poena sine lege), gan institucionālai struktūrai, uz kuru ir balstīti Līgumi un atbilstoši kurai Komisijai autonomas pilnvaras ir tikai tai piešķirtās precīzās kompetences ietvaros. EOTK līgums esot beidzies 2002. gada 23. jūlijā, un Komisija tādēļ esot zaudējusi savu kompetenci ne tikai uzlikt sodus atbilstoši EOTKL 65. pantam, bet arī konstatēt šīs tiesību normas pārkāpumus, jo tā vairs nav spēkā.

111    Vispirms saskaņā ar pārkāpumu likumības principu persona nevarot tikt sodīta par rīcību, kas sprieduma pasludināšanas dienā vairs nav prettiesiska. Tādējādi šis princips nozīmējot, ka sodīt var tikai tad, ja attiecīgā rīcība ir prettiesiska ne tikai tās īstenošanas brīdī, bet arī formālā soda par to uzlikšanas brīdī. Tādēļ Komisija vairs neesot drīkstējusi sodīt prasītāju, pamatojoties uz EOTKL 65. pantu.

112    Vēl saskaņā ar sodu likumības principu un EKL 5. panta pirmajā daļā paredzēto principu par tiesībām rīkoties tikai piešķirto pilnvaru ietvaros Komisija soda uzlikšanu neesot varējusi pamatot ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta un EOTKL 65. panta “asimetrisku” piemērošanu, jo pēdējā minētā tiesību norma nav minēta šajā regulā.

113    Visbeidzot, Savienības tiesību aktu tiesiskums esot jāizvērtē, ņemot vērā starptautiskās tiesības, it īpaši Vīnes 1969. gada 23. maija Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 70. pantu, atbilstoši kuram starp valstīm noslēgta līguma darbības pārtraukšana atbrīvo līguma dalībniekus no jebkādām tālākām saistībām pildīt līgumu un šis līgums nevar būt pamats tās iestāžu kompetencei. Tādējādi Komisija būtu varējusi ar atpakaļejošu spēku piemērot EOTKL 65. pantu tikai tad, ja būtu pastāvējis pārejas noteikums par EOTK līguma konkurences noteikumiem, bet tāds neesot pastāvējis. Pretēji Komisijas apgalvotajam EK līgums un EOTK līgums esot atsevišķas tiesību sistēmas.

114    Turklāt Komisija neesot drīkstējusi pamatoties uz “vispārēju tiesību principu par lex generalis un lex specialis hierarhiju”, kā arī uz 2002. gada 18. jūnija paziņojumu.

115    Ceturtajā pamatā prasītāja apgalvo, ka procedūra, kuras beigās ticis pieņemts pirmais lēmums, tika īstenota, pamatojoties uz Regulu Nr. 17, un pēc tam – uz Regulu Nr. 1/2003. Tomēr šajās regulās nekādi neesot paredzēts gadījums, kad procedūra, kas balstīta uz EOTK līgumu, tiek turpināta, pamatojoties uz EK līgumu, un neesot ļauts pieņemt lēmumu, pamatojoties uz EOTK līguma pārkāpumiem, kas nav minēti šajās regulās. Tā kā šajā saistībā nav nevienas tiesību normas, procedūras turpināšana un tādu dokumentu izmantošana procedūrā, kas balstīta uz EK līgumu, kuri iegūti, pamatojoties uz EOTK līguma noteikumiem, esot uzskatāmas par pilnvaru pārsniegšanu un procedūras pārkāpumu.

–       Par pirmā lēmuma juridiskā pamata izvēli

116    Ir jāatgādina, ka ar Kopienu līgumiem ir ieviesta jauna tiesību sistēma, kurai par labu valstis aizvien vairāk jomās ir ierobežojušas savas suverēnās tiesības un kuras subjekti ir ne tikai dalībvalstis, bet arī to pilsoņi (šajā ziņā skat. Tiesas 1963. gada 5. februāra spriedumu lietā 26/62 van Gend & Loos, Recueil, 1. lpp., un 1964. gada 15. jūlija spriedumu lietā 6/64 Costa, Recueil, 1141. un 1159. lpp.; Tiesas 1991. gada 14. decembra atzinumu 1/91, Recueil, I‑6079. lpp., 21. punkts; iepriekš 22. punktā minēto Vispārējās tiesas spriedumu apvienotajās lietās SP u.c./Komisija, 70. punkts, un 2009. gada 1. jūlija spriedumu lietā T‑24/07 ThyssenKrupp Stainless/Komisija, Krājums, II‑2309. lpp., 63. punkts).

117    Šajā tiesību sistēmā iestādēm ir tikai piešķirtās pilnvaras. Šā iemesla dēļ Kopienu aktu preambulās tiek minēts juridiskais pamats, kas pilnvaro attiecīgo iestādi rīkoties attiecīgajā jomā. Proti, atbilstoša juridiskā pamata izvēlei ir konstitucionālas dabas nozīme (skat. iepriekš 22. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās SP u.c./Komisija, 71. punkts, un iepriekš 116. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

118    Šajā lietā ir jāatzīst, ka pirmā lēmuma preambulā ir atsauces uz EOTK līguma noteikumiem, proti, uz EOTKL 36., 47. un 65. pantu un ir minēts arī EK līgums, Regula Nr. 17, it īpaši tā 11. pants, Regula Nr. 1/2003, proti, tās 7. panta 1. punkts, 18. pants un 23. panta 2. punkts, un Komisijas 1998. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 2842/98 par pušu uzklausīšanu dažu procedūru gaitā saskaņā ar [EKL 81. un 82.] pantu (OV L 354, 18. lpp.).

119    Turklāt ir jānorāda, ka pirmā lēmuma pamatojumā Komisija preambulas 1. apsvērumā ir norādījusi, ka “šajā lēmumā tiek konstatēts [EOTKL] 65. panta 1. punkta pārkāpums un [ka tas ticis] pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktu”. Pirmā lēmuma preambulas 3. apsvērumā Komisija ir piebildusi, ka “ar šo lēmumu [..] [tā] uzliek naudas sodus uzņēmumiem, kuriem tas adresēts, atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktam”.

120    Pirmā lēmuma preambulas 350. apsvērumā Komisija tādējādi ir norādījusi, ka tā uzskata, ka “Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkts un 23. panta 2. punkts ir piemēroti juridiskie pamati, kas tai ļauj pieņemt šo lēmumu”, un ka, “pamatojoties uz 7. panta 1. punktu, [tā] [..] konstatē [EOTKL] 65. panta 1. punkta pārkāpumu un liek šā lēmuma adresātiem to pārtraukt, bet saskaņā ar 23. panta 2. punktu tā tiem uzliek naudas sodus” (skat. arī pirmā lēmuma preambulas 361. apsvērumu).

121    Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka pirmā lēmuma, ar kuru Komisija konstatējusi EOTKL 65. panta 1. punkta pārkāpumu un uzlikusi prasītājai naudas sodu, juridiskais pamats ir Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkts attiecībā uz pārkāpuma konstatēšanu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts attiecībā uz naudas soda uzlikšanu.

–       Par Komisijas kompetenci, pamatojoties Regulu Nr. 1/2003, konstatēt un uzlikt sodu par EOTK līguma 65. panta 1. punkta pārkāpumu pēc EOTK līguma darbības beigām

122    Pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka tiesību normai, kas ir akta juridiskais pamats un kas pilnvaro Savienības iestādi pieņemt attiecīgo aktu, ir jābūt spēkā šā akta pieņemšanas brīdī (Tiesas 2000. gada 4. aprīļa spriedums lietā C‑269/97 Komisija/Padome, Recueil, I‑2257. lpp., 45. punkts; 2011. gada 29. marta spriedumi apvienotajās lietās C‑201/09 P un C‑216/09 P ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., Krājums, I‑2239. lpp., 75. punkts, un lietā C‑352/09 P ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, Krājums, I‑2359. lpp., 88. punkts; iepriekš 22. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās SP u.c./Komisija, 118. punkts, un iepriekš 116. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 74. punkts), kā tas nenoliedzami ir Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkta un 23. panta 2. punkta gadījumā, kuri ir pirmā lēmuma juridiskais pamats.

123    Otrām kārtām, ir svarīgi uzsvērt, ka – pretēji prasītājas apgalvotajam – ar Kopienu līgumiem ir izveidota vienota tiesību sistēma, kurā, kā ir norādīts EKL 305. panta 1. punktā, ar EOTK līgumu tika ieviesta īpaša kārtība, kas paredzēja atkāpes no vispārējām normām, kuras ir iekļautas EK līgumā (skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 31. marta spriedumu lietā T‑405/06 ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, Krājums, II‑771. lpp., 57. punkts, un iepriekš 116. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

124    Pretēji prasītājas apgalvotajam saskaņā ar EKL 305. panta 1. punktu EOTK līgums tātad bija lex specialis, kas ir atkāpe no lex generalis – EK līguma (Tiesas 1985. gada 24. oktobra spriedums lietā 239/84 Gerlach, Recueil, 3507. lpp., 9.–11. punkts; Tiesas 1994. gada 15. novembra atzinums 1/94, Recueil, I‑5267. lpp., 25.–27. punkts; iepriekš 22. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās SP u.c./Komisija, 111. punkts, un iepriekš 116. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 76. punkts, kas apelācijas kārtībā apstiprināts ar iepriekš 122. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 70. un 73. punkts).

125    No minētā izriet, ka attiecībā uz kopējā tirgus darbību EOTK līguma noteikumi un visas tiesību normas, kas pieņemtas šā līguma piemērošanai, ir palikušas spēkā, kaut arī ir stājies spēkā EK līgums (iepriekš 124. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Gerlach, 9. punkts, un Tiesas 2002. gada 24. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑74/00 P un C‑75/00 P Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija, Recueil, I‑7869. lpp., 100. punkts; iepriekš 116. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 77. punkts, kas apelācijas kārtībā apstiprināts ar iepriekš 122. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 70. un 73. punkts).

126    Tomēr, tā kā uz jautājumiem nav rodamas atbildes EOTK līguma tiesību normās vai uz tā pamata pieņemtajos noteikumos, EK līgums un tā piemērošanai pieņemtās tiesību normas pat pēc EOTK līguma darbības beigām varēja tikt piemērotas precēm, uz kurām attiecās EOTK līgums (Tiesas 1987. gada 15. decembra spriedums lietā 328/85 Deutsche Babcock, Recueil, 5119. lpp., 10. punkts, un iepriekš 125. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija, 100. punkts; Vispārējās tiesas 2007. gada 25. oktobra spriedums lietā T‑94/03 Ferriere Nord/Komisija, Krājumā nav publicēts, 83. punkts, un iepriekš 116. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 78. punkts, kas apelācijas kārtībā apstiprināts ar iepriekš 122. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 70. un 73. punkts).

127    Saskaņā ar EOTK līguma 97. pantu šā līguma spēkā esamības termiņš beidzās 2002. gada 23. jūlijā. Līdz ar to 2002. gada 24. jūlijā no EK līguma izrietošā vispārīgā režīma piemērošanas joma kļuva attiecināma uz nozarēm, kuras sākotnēji reglamentēja EOTK līgums (iepriekš 123. punktā minētais spriedums lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, 58. punkts, un iepriekš 116. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 79. punkts, kuri apelācijas kārtībā apstiprināti ar iepriekš 122. punktā minētajiem spriedumiem apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 59. un 63. punkts, un lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 70. un 73. punkts).

128    Lai arī pārejas no sistēmas, uz kuru attiecās EOTK līgums, uz sistēmu, uz kuru attiecas EK līgums, dēļ no 2002. gada 24. jūlija mainījās juridiskie pamati, piemērojamās procedūras un materiālās tiesības, tā ir notikusi Kopienu tiesību sistēmas un tās mērķu vienotības un kontinuitātes kontekstā (Vispārējās tiesas 2007. gada 12. septembra spriedums lietā T‑25/04 González y Díez/Komisija, Krājums, II‑3121. lpp., 55. punkts; iepriekš 123. punktā minētais spriedums lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, 59. punkts, un iepriekš 116. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 80. punkts, kuri apelācijas kārtībā apstiprināti ar iepriekš 122. punktā minētajiem spriedumiem apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 60. un 63. punkts, un lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 71. un 73. punkts).

129    Šajā saistībā ir jānorāda, ka tāda brīvas konkurences režīma ieviešana un uzturēšana, kura ietvaros tiek nodrošināti normāli konkurences apstākļi un kurš tostarp ir pamatā normām valsts atbalsta un uzņēmumu noslēgtu aizliegtu vienošanos jomā, ir viens no būtiskajiem kā EK līguma, tā EOTK līguma mērķiem (skat. iepriekš 123. punktā minēto spriedumu lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, 60. punkts, un iepriekš 116. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 81. punkts un tajā minētā judikatūra, kuri apelācijas kārtībā apstiprināti ar iepriekš 122. punktā minētajiem spriedumiem apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 60. un 63. punkts, un lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 71. un 73. punkts).

130    Šajā kontekstā, lai gan EOTK līguma un EK līguma noteikumi, kas reglamentē aizliegtas vienošanās, zināmā mērā atšķiras, ir jāuzsver, ka nolīguma un saskaņotu darbību jēdzieni EOTKL 65. panta 1. punkta izpratnē atbilst nolīguma un saskaņotu darbību jēdzieniem EKL 81. panta izpratnē un ka Savienības tiesa šīs divas tiesību normas ir interpretējusi vienādi. Tādējādi centieniem sasniegt mērķi nodrošināt nekropļotu konkurenci nozarēs, kas sākotnēji ietilpa ogļu un tērauda kopējā tirgū, netraucē tas, ka EOTK līguma darbība ir beigusies, jo šis mērķis ir paredzēts arī EK līgumā un attiecināts uz to pašu iestādi – Komisiju, kas ir administratīva iestāde, kuras uzdevums ir īstenot un attīstīt konkurences politiku Eiropas Kopienas vispārējās interesēs (skat. iepriekš 123. punktā minēto spriedumu lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, 61. punkts, un iepriekš 116. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 82. punkts un tajā minētā judikatūra, kuri apelācijas kārtībā apstiprināti ar iepriekš 122. punktā minētajiem spriedumiem apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 60. un 63. punkts, un lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 71. un 73. punkts).

131    Lai nodrošinātu Kopienu tiesību sistēmas un tās darbību ietekmējošo mērķu kontinuitāti, Eiropas Kopienai, tā kā tā aizstāj Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, tajā pastāvošās procedūras ietvaros attiecībā uz situācijām, kas radušās saskaņā ar EOTK līgumu, ir jānodrošina, ka tiek ievērotas tiesības un izpildīti pienākumi, kas eo tempore ir uzlikti gan dalībvalstīm, gan privātpersonām saskaņā ar EOTK līgumu un normām, kuras ir pieņemtas tā piemērošanai. Šī prasība ir jāievēro vēl jo vairāk tāpēc, ka aizliegtas vienošanās uzņēmumu starpā reglamentējošo tiesību normu neievērošanas rezultātā radies konkurences izkropļojums var radīt sekas arī vēl kādu laiku pēc EOTK līguma darbības beigām atbilstoši spēkā esošajam EK līgumam (skat. iepriekš 123. punktā minēto spriedumu lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, 63. punkts, un iepriekš 116. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 83. punkts un tajā minētā judikatūra, kuri apelācijas kārtībā apstiprināti ar iepriekš 122. punktā minētajiem spriedumiem apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 62. un 63. punkts, un lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 72. un 73. punkts).

132    Tādējādi Tiesa ir arī atgādinājusi, ka pēctecība EOTK līguma, EK līguma un LESD starpā nodrošina, ka, lai garantētu brīvu konkurenci, Komisija var sodīt jebkuru EOTKL 65. panta 1. punktā paredzētajai objektīvajai pusei atbilstošu rīcību, kas veikta pirms vai pēc 2002. gada 23. jūlija, un tā joprojām ir tiesīga to darīt (iepriekš 122. punktā minētie spriedumi lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 65.–67. un 77. punkts, un apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 55.–57. un 65. punkts).

133    Turklāt no judikatūras izriet, pirmkārt, ka saskaņā ar visām dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgu principu, kura izcelsme ir saistīta jau ar romiešu tiesībām, tiesību aktu izmaiņu gadījumā, ja vien likumdevējs nav īpaši paudis pretēju gribu, ir jānodrošina tiesisko struktūru kontinuitāte un, otrkārt, ka šis princips ir piemērojams arī grozījumiem Savienības primārajos tiesību aktos (Tiesas 1969. gada 25. februāra spriedums lietā 23/68 Klomp, Recueil, 43. lpp., 13. punkts, un iepriekš 122. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 63. punkts).

134    Tomēr nekas neliecina, ka Savienības likumdevējs būtu gribējis, lai pēc EOTK līguma darbības beigām varētu izvairīties no jebkāda soda piemērošanas par slepenu, tajā aizliegtu rīcību veikšanu (iepriekš 122. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 64. punkts).

135    Proti, pirmkārt, Tiesa ir norādījusi, ka Padome un dalībvalstu valdību pārstāvji ir izrādījuši gatavību veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai risinātu no minētā līguma darbības beigšanās izrietošos jautājumus. Otrkārt, tā uzsvēra, ka Komisija ir precizējusi, ka tai priekšlikumi par pārejas noteikumiem ir jāiesniedz tikai gadījumā, ja šāda rīcība ir atzīta par vajadzīgu, un ka, ņemot vērā piemērojamos vispārējos tiesību principus, tā uzskatot, ka šādas vajadzības aizliegto vienošanos tiesību jomā nav (iepriekš 122. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 75. punkts).

136    Līdz ar to prasītāja no pārejas noteikumu neesamības šajā jomā nevar secināt nevienu pamatotu argumentu (šajā ziņā skat. iepriekš 122. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 76. punkts).

137    Šādos apstākļos būtu pretēji Līgumu mērķiem un to saskaņotībai, kā arī nesavienojami ar Savienības tiesību sistēmas kontinuitāti, ja Komisija nespētu nodrošināt vienveidīgu to EOTK līguma normu piemērošanu, kuras turpina radīt tiesiskās sekas pat pēc tam, kad beigusies tā darbība (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑119/05 Lucchini, Krājums, I‑6199. lpp., 41. punkts).

138    No iepriekš izklāstītā izriet, ka pretēji prasītājas apgalvotajam Regula Nr. 1/2003 un it īpaši tās 7. panta 1. punkts un 23. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ļauj Komisijai pēc 2002. gada 23. jūlija konstatēt un uzlikt sodus par aizliegtu vienošanos īstenošanu nozarēs, kurām EOTK līgums ir piemērojams ratione materiae un ratione temporis, pat ja minētās regulas tiesību normās EOTKL 65. pants nav skaidri minēts (skat. iepriekš 123. punktā minēto spriedumu lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, 64. punkts, un iepriekš 116. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 84. punkts un tajā minētā judikatūra, kuri apelācijas kārtībā apstiprināti ar iepriekš 122. punktā minētajiem spriedumiem apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 74. punkts, un lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 72., 73. un 87. punkts).

139    Šajā ziņā ir jāuzskata, ka prasītājas argumentiem par 2002. gada 18. jūnija paziņojumu, ar kuru neesot varēts pamatot Komisijas kompetenci piemērot EOTKL 65. pantu, nav nozīmes, jo šajā gadījumā Komisijas kompetence ir balstīta nevis uz minēto paziņojumu, bet gan uz minētajiem Regulas Nr. 1/2003. pantiem (šajā ziņā skat. iepriekš 116. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 71. punkts). Turklāt prasītājas argumenti, kas vērsti uz to, lai pierādītu, ka “automātiska un neformāla [..] EOTKL procedūras turpināšana EK procedūras ietvaros” ir uzskatāma par pilnvaru pārsniegšanu un procedūras pārkāpumu, tātad arī ir jānoraida.

140    Vēl ir jānorāda, ka EK līguma normu piemērošanai Savienības tiesību sistēmā tādā nozarē, kas sākotnēji tika reglamentēta ar EOTK līgumu, ir jānotiek, ievērojot principus, kuri reglamentē likuma piemērošanu laikā. Šajā saistībā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai arī parasti procesuālo tiesību normas ir piemērojamas visām tiesvedībām, kas noris brīdī, kad tās stājas spēkā, tas pats neattiecas uz materiālo tiesību normām. Proti, lai nodrošinātu tiesiskās noteiktības principa un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa ievērošanu, materiālās tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tās uz situācijām, kas ir radušās pirms to stāšanās spēkā, attiecas tikai tad, ja no to teksta, mērķiem vai struktūras skaidri izriet, ka tām ir šādas sekas (Tiesas 1981. gada 12. novembra spriedums apvienotajās lietās no 212/80 līdz 217/80 Meridionale Industria Salumi u.c., Recueil, 2735. lpp., 9. punkts, un 1982. gada 10. februāra spriedums lietā 21/81 Bout, Recueil, 381. lpp., 13. punkts; Vispārējās tiesas 1998. gada 19. februāra spriedums lietā T‑42/96 Eyckeler & Malt/Komisija, Recueil, II‑401. lpp., 55. punkts; iepriekš 123. punktā minētais spriedums lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, 65. punkts, un iepriekš 116. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 85. punkts, kurš apelācijas kārtībā apstiprināts ar iepriekš 122. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 79. punkts).

141    Šajā saistībā attiecībā uz materiālo tiesību normām, kas ir piemērojamas tiesiskajam stāvoklim, kāds nepārprotami radās pirms EOTK līguma darbības beigām, atbilstoši Savienības tiesību sistēmas kontinuitātei un prasībām attiecībā uz tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principiem materiālās tiesību normas, kas izriet no EOTK līguma, ir jāpiemēro faktiem, kas ietilpst to piemērošanas jomā ratione materiae un ratione temporis. Tas vien, ka saistībā ar EOTK līguma darbības beigām attiecīgais tiesiskais regulējums vairs nav spēkā brīdī, kad tiek novērtēta faktiskā situācija, nemaina šādu vērtējumu, jo tas attiecas uz tiesisko stāvokli, kāds nepārprotami iestājies laikā, kad bija piemērojamas saskaņā ar EOTK līgumu pieņemtās materiālās tiesību normas (iepriekš 123. punktā minētais spriedums lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, 66. punkts, un iepriekš 116. punktā minētais spriedums lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 86. punkts, kurš apelācijas kārtībā apstiprināts ar iepriekš 122. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 79. punkts; šajā saistībā skat. arī iepriekš 126. punktā minēto spriedumu lietā Ferriere Nord/Komisija, 96. punkts).

142    Šajā lietā attiecībā uz materiālajām tiesību normām ir jānorāda, ka pirmā lēmuma pamatā ir tiesiskā situācija, kas pilnībā norisinājusies pirms EOTK līguma darbības beigām 2002. gada 23. jūlijā, jo pārkāpums ir norisinājies laikposmā no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 4. jūlijam (skat. šī sprieduma 39. punktu). Tā kā materiālajām konkurences tiesību normām, kas ir piemērojamas kopš 2002. gada 24. jūlija, nav atpakaļejoša spēka, ir jākonstatē, ka EOTKL 65. panta 1. punkts ir materiālā tiesību norma, kura var tikt piemērota un kuru Komisija faktiski ir piemērojusi pirmajā lēmumā, vienlaikus atceroties, ka tieši no EKL 305. pantā minētā EK līgumam piemītošā lex generalis rakstura attiecībā pret EOTK līgumu izriet, ka īpašais režīms, kurš ir paredzēts EOTK līgumā un tā piemērošanai pieņemtajās normās, saskaņā ar lex specialis derogat legi generali principu ir vienīgais, kas ir piemērojams situācijām, kuras radušās līdz 2002. gada 24. jūlijam (šajā ziņā skat. iepriekš 123. punktā minēto spriedumu lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, 68. punkts, un iepriekš 116. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 89. punkts, kuri apelācijas kārtībā apstiprināti ar iepriekš 122. punktā minētajiem spriedumiem apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 77. punkts, un lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 79. punkts).

143    Tādējādi prasītāja nevar apgalvot, ka atbilstoši pārkāpumu un sodu likumības principam sodu var uzlikt tikai tad, ja attiecīgā rīcība bijusi prettiesiska ne tikai tās īstenošanas brīdī, bet arī brīdī, kad formāli ticis uzlikts sods. Tāpat tā nevar apgalvot, ka Komisija būtu varējusi sodīt attiecīgos uzņēmumus, piemērojot EKL 81. pantu, ja tā būtu pierādījusi, ka ir izpildīti šīs tiesību normas piemērošanas nosacījumi no faktiskā un tiesiskā viedokļa.

144    Turklāt Tiesa ir atgādinājusi, ka atbilstoši pārkāpumu un sodu likumības principam, kas noteikts tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. punktā, Savienības tiesiskajā regulējumā ir skaidri jādefinē pārkāpumi un sodi (skat. iepriekš 122. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

145    Tā kā vēl pirms faktu norises Līgumos bija skaidri noteikti pārkāpumi, kā arī sodu, kas varēja tikt piemēroti par šiem pārkāpumiem, veidi un smagums, ar iepriekš minētajiem principiem uzņēmumiem netiek garantēts, ka gadījumā, ja vēlāk tiek veiktas izmaiņas juridiskajos pamatos un procesuālajās tiesību normās, šiem uzņēmumiem tiks ļauts izvairīties no jebkāda soda par to agrāko prettiesisko rīcību (iepriekš 122. punktā minētie spriedumi apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 70. punkts, un lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 83. punkts).

146    Ir jānorāda, ka rūpīgs uzņēmums, kas ir tādā situācijā kā prasītāja, nevienā brīdī nevarēja nezināt savas rīcības sekas, nedz arī paļauties uz to, ka pārejas no EOTK līguma tiesību sistēmas uz EK līguma tiesību sistēmu sekas būs tādas, ka tas varēs izvairīties no jebkāda soda par agrāk izdarītajiem EOTKL 65. panta pārkāpumiem (iepriekš 122. punktā minētie spriedumi apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 73. punkts, un lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 86. punkts).

147    Turklāt pirmais lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktu un 23. panta 2. punktu un saskaņā ar Regulā Nr. 17 un Regulā Nr. 1/2003 paredzēto procedūru. Noteikumi par juridisko pamatu un procedūru, kas ievērota līdz pirmā lēmuma pieņemšanai, ir uzskatāmi par procesuālo tiesību normām šā sprieduma 140. punktā minētās judikatūras izpratnē. Tā kā pirmais lēmums ticis pieņemts pēc EOTK līguma darbības beigām, Komisija pamatoti ir piemērojusi Regulas Nr. 1/2003 noteikumus (skat. iepriekš 123. punktā minēto spriedumu lietā ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, 67. punkts, un iepriekš 116. punktā minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Stainless/Komisija, 87. punkts un tajā minētā judikatūra, kuri apelācijas kārtībā apstiprināti ar iepriekš 122. punktā minētajiem spriedumiem apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 74. un 77. punkts, un lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 90. punkts; šajā saistībā skat. arī iepriekš 126. punktā minēto spriedumu lietā Ferriere Nord/Komisija, 96. punkts).

148    Līdz ar to šie pamati ir jānoraida.

 Par piekto pamatu, kas attiecas uz EOTKL 65. panta pārkāpumu, pamatojuma neesamību un faktu sagrozīšanu

149    Prasītāja apgalvo, ka pirmajā lēmumā ir ticis pārkāpts EOTKL 65. pants, nav norādīts pamatojums un ir sagrozīti fakti.

150    Pirmām kārtām, prasītāja apgalvo, ka, neraugoties uz līdzībām starp EOTKL 65. pantu un EKL 81. pantu, šīs tiesību normas nav savstarpēji aizstājamas. Ja saskaņā ar EKL 81. pantu attiecībā uz pret konkurenci vērstu nolīgumu varētu tikt veikta tā vajāšana, ar nosacījumu, ka vismaz ir mēģināts noslēgt šādu nolīgumu, šķiet, ka tāds nolīgums, kas tirgū neatspoguļotos pat vienkārša mēģinājuma formā, neietilptu EOTKL 65. panta piemērošanas jomā. Tomēr pirmajā lēmumā Komisija neesot sniegusi pierādījumus tam, ka pastāv objektīva ietekme uz stiegrojuma apaļtērauda tirgu.

151    Šāds arguments ir jānoraida. Proti, no judikatūras izriet, ka EOTKL 65. panta 1. punktā ir aizliegti nolīgumi, “kuru mērķis ir” kavēt, ierobežot vai izkropļot normālu konkurences norisi. No minētā izriet, ka šīs tiesību normas izpratnē ir aizliegts noslēgt nolīgumu, kura mērķis ir ierobežot konkurenci, bet kura pret konkurenci vērstās sekas nav tikušas pierādītas. Tā kā Komisija pirmā lēmuma preambulas 399. apsvērumā ir konstatējusi, ka aizliegtās vienošanās mērķis bija cenu noteikšana un atkarībā no tās tika nolemts arī ierobežot vai kontrolēt ražošanu vai pārdošanu, tai nebija jāpierāda, ka pastāv konkurenci apdraudoša ietekme, lai konstatētu EOTKL 65. panta 1. punkta pārkāpumu (Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑198/99 P Ensidesa/Komisija, Recueil, I‑11111. lpp., 59. un 60. punkts, un Vispārējās tiesas 1999. gada 11. marta spriedums lietā T‑141/94 Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, II‑347. lpp., 277. punkts) (skat. arī pirmā lēmuma preambulas 463. apsvērumu). Katrā ziņā – pretēji prasītājas apgalvotajam – Komisija pilnības labad izvērtēja aizliegtās vienošanās iedarbību un, pamatojoties uz visiem pirmā lēmuma preambulas 513.–524. apsvērumā izklāstītajiem elementiem, uzskatīja, ka aizliegtā vienošanās ir radījusi konkrētas sekas. Tomēr, apstrīdot šo secinājumu, prasītāja šajā lietas T‑472/09 pamatā ir tikai apgalvojusi, ka stiegrojuma apaļtērauda pircēji, it īpaši valsts dzelzs apstrādes uzņēmumu apvienība (turpmāk tekstā – “Ansfer”), nekad nav konstatējuši vai nojautuši šādas aizliegtas vienošanās pastāvēšanu. Tomēr ar to, ka stiegrojuma apaļtērauda pircējiem nebija zināms par aizliegto vienošanos, nevar tikt pierādīta prasītājas apgalvotā aizliegtās vienošanās ietekmes uz tirgu neesamība.

152    Otrām kārtām, prasītāja vispirms apgalvo, ka pirmajā lēmumā Komisija nav izteikusies par atšķirību starp nolīgumu un saskaņotām darbībām. Šai atšķirībai esot izšķiroša nozīmē, jo, lai arī būtu lieki ņemt vērā identificētā pret konkurenci vērstā nolīguma konkrētās sekas, tā tas nav saskaņotu darbību gadījumā, kuras nozīmē, ka saskaņošana izpaužas kā fakti, kas ir saistāmi ar uzņēmumiem, kuri tiek turēti aizdomās par dalību aizliegtas vienošanās īstenošanā tirgū.

153    Vēl pirmajā lēmumā minētie apgalvotie nolīgumi nekādā gadījumā neesot uzskatāmi par nolīgumiem, kas atspoguļo aizliegtās vienošanās dalībnieku, tostarp prasītājas, kopīgu un uzticīgu gribu rīkoties konkrētā un pašā nolīgumā iepriekš noteiktā veidā. Tādējādi neviens Komisijas lietas materiālu elements neļaujot konstatēt, ka pastāv – parakstīts vai nē – nolīgums, kurā – pat netieši – būtu iesaistīta arī prasītāja.

154    Visbeidzot, attiecībā uz saskaņotām darbībām [ir jānorāda, ka], lai būtu pārkāpuma sastāvs, ir vajadzīga objektīvā puse, proti, aizliegtās vienošanās kopējā tirgū dalībnieku uzņēmumu saskaņota rīcība. Būtu jānošķir divas saskaņotās darbības sastāvdaļas, proti, rīcība, uzvedība vai prakse tirgū un iepriekšēja saskaņošana. Šajā ziņā pārkāpuma sastāvs esot konstatējams tikai tad, ja parādās nolīguma konkurenci ierobežojošās sekas, bet, ja tādu nav, runa esot tikai par saskaņotas darbības mēģinājumu, uz kuru neattiecas ne EKL 81. pants, ne EOTKL 65. pants.

155    Pirmajā lēmumā Komisija neesot izvērtējusi uzņēmumu konkrēto rīcību tirgū tā, it kā būtu noslēgts oficiāls nolīgums, nevis apgalvotā neformālā darbību saskaņošana. Tomēr šajā lietā nepastāvot rakstisks nolīgums, nedz arī netieši pierādījumi karteļa pastāvēšanai.

156    Pirmkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, ka Komisija nav izteikusies par atšķirību starp nolīgumu un saskaņotām darbībām, kurai, viņasprāt, ir “primāra nozīme”, ir jānorāda, ka pirmajā lēmumā Komisija ir norādījusi, ka aizliegtā vienošanās esot bijusi galvenokārt saistīta ar nolīgumiem vai saskaņotām darbībām, kas attiecās uz pamatcenas noteikšanu laikposmā no 1992. gada 15. aprīļa līdz 2000. gada 4. jūlijam (un – līdz 1995. gadam – ar nolīgumiem vai saskaņotām darbībām, kas attiecās uz maksāšanas termiņiem), un ar nolīgumiem vai saskaņotām darbībām, kas attiecās uz “papildu maksājumiem” laikposmā no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 1. jūnijam.

157    Pirmā lēmuma preambulas 403. un 405. apsvērumā tā ir izskaidrojusi jēdzienus “nolīgums” un “saskaņotas darbības” EOTKL 65. panta 1. punkta izpratnē, tā 407. apsvērumā precizējot, ka it īpaši ilgstoša un sarežģīta pārkāpuma gadījumā Komisijai nav jākvalificē rīcība kā tikai viena vai otra prettiesiskas rīcības forma. Pamatojoties uz judikatūru, Komisija pirmā lēmuma preambulas 409. un 410. apsvērumā ir secinājusi, ka aizliegtā vienošanās tātad vienlaikus varēja būt nolīgums un saskaņotu darbību virkne un ka EOTKL 65. pantā nav noteikta neviena konkrēta tāda sarežģīta pārkāpuma kategorija kā šajā gadījumā konstatētais.

158    Tāpat Komisija ir atgādinājusi iespēju, ka rīcības ar vienu un to pašu pret konkurenci vērstu mērķi – un ja katra no tām atsevišķi ietilpst jēdzienā “nolīgums”, “saskaņotas darbības” vai “uzņēmumu apvienības lēmums” –, var būt kvalificējamas kā viena pārkāpuma sastāvdaļas.

159    Katrā ziņā, kā izriet no judikatūras, lai arī nolīguma un saskaņotu darbību jēdzienu sastāvs daļēji atšķiras, tās nav savstarpēji nesavietojamas. Tādējādi Komisijai nebija pienākuma kvalificēt kā nolīgumu vai saskaņotas darbības katru no konstatētajām rīcībām, bet tā varēja juridiski pamatoti kvalificēt dažas no šīm rīcībām, galvenokārt, kā “nolīgumus”, bet citas, pakārtoti, kā “saskaņotas darbības” (šajā ziņā skat. Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 132. punkts).

160    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pirmais lēmums ir juridiski pietiekami pamatots attiecībā uz atšķirību starp jēdzieniem “nolīgums” un “saskaņotas darbības”.

161    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka neviens Komisijas lietas materiālu elements neļauj konstatēt, ka pastāv – parakstīts vai nē – nolīgums, kurā – pat netieši – būtu iesaistīta arī prasītāja. Attiecībā uz saskaņotu darbību pastāvēšanu Komisija tāpat neesot izvērtējusi uzņēmumu konkrētās darbības tirgū.

162    Ir jāatgādina, ka nolīguma jēdziens EOTKL 65. panta 1. punkta izpratnē ietver uzņēmumu – dalībnieku – kopīgas gribas rīkoties tirgū noteiktā veidā izpausmi (attiecībā uz EKL 81. panta 1. punktu skat. iepriekš 159. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 130. punkts; attiecībā uz EOTKL 65. panta 1. punktu skat. iepriekš 151. punktā minēto spriedumu lietā Thyssen Stahl/Komisija, 262. punkts) (skat. arī pirmā lēmuma preambulas 403. apsvērumu).

163    Turklāt, kā pirmā lēmuma preambulas 491. un 492. apsvērumā norādījusi Komisija, saskaņotu darbību jēdziens šīs pašas tiesību normas izpratnē paredz koordinēšanas formu starp uzņēmumiem, kas, nepanākot vienošanos šī vārda tiešajā nozīmē, apzināti aizstāj konkurences riskus ar praktisku savstarpēju sadarbību (Tiesas 1975. gada 16. decembra spriedums apvienotajās lietās no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73 Suiker Unie u.c./Komisija, Recueil, 1663. lpp., 26. punkts; 1993. gada 31. marta spriedums apvienotajās lietās C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85 Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, Recueil, I‑1307. lpp., 63. punkts; iepriekš 159. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 115. punkts, un 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑199/92 P Hüls/Komisija, Recueil, I‑4287. lpp., 158. punkts; iepriekš 151. punktā minētais spriedums lietā Thyssen Stahl/Komisija, 266. punkts).

164    Tiesa piebilda, ka koordinācijas un sadarbības kritēriji ir jāizprot, ņemot vērā Līguma normās attiecībā uz konkurenci ietverto koncepciju, saskaņā ar kuru katram saimnieciskās darbības subjektam ir patstāvīgi jānosaka, kādu politiku kopējā tirgū tas plāno īstenot (iepriekš 163. punktā minētie Tiesas spriedumi apvienotajās lietās Suiker Unie u.c./Komisija, 173. punkts, un apvienotajās lietās Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, 63. punkts; iepriekš 159. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 116. punkts, un 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑199/99 P Corus UK/Komisija, Recueil, I‑11177. lpp., 106. punkts).

165    Saskaņā ar šo judikatūru, lai gan šī patstāvības prasība neizslēdz saimnieciskās darbības subjektu tiesības saprātīgi piemēroties konstatētai vai sagaidāmai savu konkurentu rīcībai, tomēr atbilstoši tai ir strikti aizliegta jebkādu tiešu vai netiešu kontaktu nodibināšana starp saimnieciskās darbības subjektiem, lai to rezultātā vai nu ietekmētu faktiska vai potenciāla konkurenta rīcību tirgū, vai arī tam atklātu savu paša īstenošanai paredzēto vai ieplānoto rīcību tirgū, ja šo kontaktu mērķis vai sekas ir tādu konkurences apstākļu radīšana, kas, ņemot vērā piegādāto preču vai sniegto pakalpojumu raksturu, uzņēmumu lielumu un skaitu un minētā tirgus apmēru, neatbilst normāliem attiecīgā tirgus apstākļiem (iepriekš 163. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Suiker Unie u.c./Komisija, 174. punkts; iepriekš 159. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 117. punkts; iepriekš 163. punktā minētais spriedums lietā Hüls/Komisija, 160. punkts, un iepriekš 164. punktā minētais spriedums lietā Corus UK/Komisija, 107. punkts).

166    Turklāt ir jāpieņem, ka – ja vien nav pierādīts pretējais, kas jāpierāda ieinteresētajiem tirgus dalībniekiem, – uzņēmumi, kas piedalās saskaņošanā un kas joprojām darbojas tirgū, ņem vērā apmaiņu ar informāciju ar saviem konkurentiem, lai noteiktu savu rīcību tirgū. Tas tā ir vēl jo vairāk, ja darbību saskaņošana notiek regulāri ilgā laikposmā (iepriekš 159. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 121. punkts; šajā saistībā skat. arī iepriekš 163. punktā minēto spriedumu lietā Hüls/Komisija, 162. punkts).

167    Turklāt ir jāatgādina, ka, salīdzinot nolīguma un saskaņotu darbību jēdzienus, ir jākonstatē, ka no subjektīvā viedokļa tie aptver slepenu norunu formas, kurām ir viens un tas pats raksturs un kuras atšķiras tikai pēc to intensitātes un izpausmes veidiem (iepriekš 159. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 131. punkts).

168    Šajā lietā attiecībā uz nolīgumu pastāvēšanu prasītāja nevar apgalvot, ka neviens Komisijas lietas materiālu elements neļauj konstatēt, ka pastāv nolīgums starp pusēm, kurā prasītāja būtu, kaut vai netieši, iesaistīta.

169    Kā pamatoti norāda Komisija, pirmā lēmuma preambulas 473. apsvērumā, kurā atgādinātas sanāksmes, kurās tika noslēgta vienošanās starp dalībniekiem dokumenta formā, un atbilstošie pirmā lēmuma apsvērumi, tā ir uzsvērusi dalībnieku sanāksmēs izteiktu un – attiecībā uz 27 sanāksmēm, kas notikušas no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 4. jūlijam, – ar dokumentiem apliecinātu vienošanos pastāvēšanu. Tomēr prasītāja izvirzītajā pamatā nav norādījusi nevienu elementu, lai atspēkotu Komisijas minētajos apsvērumos norādītos pierādījumus (it īpaši skat. pirmā lēmuma preambulas 126., 142., 146., 147., 154., 158., 160., 165., 168., 183., 200., 212.–214., 216.–287., 290.–293., 295., 296., 299., 300. un 305. apsvērumu).

170    Tāds pats secinājums izdarāms attiecībā uz sanāksmēm, kas minētas pirmā lēmuma preambulas 474. apsvērumā un attiecībā uz kurām nolīguma pastāvēšana izriet no tā, ka atbilstoši Federacciai norādītajam esot “parādījusies” noteiktā cena (it īpaši skat. pirmā lēmuma preambulas 137., 141., 201., 210. un 282. apsvērumu), kā arī attiecībā uz gadījumiem, kuros cena bija “norādīta” (it īpaši skat. pirmā lēmuma preambulas 138., 200., 210. un 289. apsvērumu).

171    Turklāt pirmā lēmuma preambulas 475. apsvērumā Komisija ir arī minējusi deviņus nolīgumus, attiecībā uz kuriem tās rīcībā bija nolīgumu projekti vai priekšlikumi, par kuriem bija konkrēti pierādījumi, ka tie ir stājušies spēkā vai ka uzņēmumi tos ir apstiprinājuši pēc apspriedes.

172    Piemēram, kā izriet no lietas materiāliem, prasītājas iesaistīšanās pēdējos minētajos nolīgumos vispirms izriet no 1992. gada aprīļa–maija nolīguma projekta, kura mērķis galvenokārt bija minimālās pārdošanas cenas ievērošana un kurā ir konkrēti minēta Lucchini, kas atbilstoši pirmajam lēmumam veido vienu uzņēmumu ar prasītāju. Kā pirmā lēmuma preambulas 130. apsvērumā pamatoti uzsvērusi Komisija, tas, ka 8 uzņēmumi, kuri nebija pievienojušies šim nolīgumam, vēlējušies no 1992. gada 1. jūnija pievienoties “pastāvošā nolīguma garam un nosacījumiem”, pierāda, ka šis nolīguma projekts faktiski bija stājies spēkā (skat. arī pirmā lēmuma preambulas 314. apsvērumu).

173    Tāpat attiecībā uz 1996. gada 27.–30. septembra nolīgumu, kura mērķis bija Itālijas stiegrojuma apaļtērauda tirgus sadale 1996. gada oktobrī, novembrī un decembrī (un, iespējams, 1997. gada janvārī, februārī un martā), ir jānorāda, ka prasītājas dalība tāpat izriet no paša nolīguma projekta, kurā ir konkrēti minēta Lucchini, kā arī tās pievienošanās šim nolīgumam datums un laiks. Kā norādīts šajā pašā apsvērumā, faktiskā pievienošanās attiecīgo uzņēmumu nolīgumam ir apstiprināta ar divām tabulām, kas ir bijušās Acciaierie e Ferriere Leali Luigi rīcībā un attiecas uz minētajiem uzņēmumiem un kurās ir iekļauti dati par katra no tiem tirgus daļu 1996. gada oktobrī un novembrī (kas ir identiskas ar nolīgumā noteiktajām), pasūtījumi un [preču] krājumi 1996. gada septembra un oktobra beigās un katra no šiem uzņēmumiem saņemtie pasūtījumi katrā 1996. gada oktobra un novembra nedēļā. Pirmā lēmuma preambulas 560. apsvērumā Komisija ir arī uzsvērusi, ka Lucchini‑SP dalība aizliegtās vienošanās īstenošanā 1996. gadā tāpat tikusi apstiprināta ar to, ka tas bija viens no uzņēmumiem, kuriem uzaicinājumā uz 1997. gada 7. janvāra sanāksmi Leali pateicās “par sadarbību un pieejamību 1996. gadā, lai saglabātu sakārtotu situāciju tirgū” (skat. arī pirmā lēmuma preambulas 202. apsvērumu).

174    Visbeidzot, attiecībā uz 1998. gada septembra–novembra nolīgumu par pārdošanas kvotu ievērošanu Itālijas tirgū prasītājas dalība izriet no vairākiem dokumentiem, tostarp no paša nolīguma projekta, kurā ir konkrēti minētas Siderpotenza un Lucchini. Nolīguma īstenošana savukārt izriet, pirmkārt, no faksa, ko 1998. gada 12. novembrī Valsabbia nosūtījusi Leali un kurā Valsabbia lūgusi piešķirt lielāku tirgus daļu par to, kas norādīta nolīgumā, otrkārt, no tabulām, kas atrastas pie Ferriere Nord un kas attiecas uz aplēsēm 1999. gada februārim un attīstību 1998. gada pēdējā ceturksnī, kā arī pie Leali atrastās tabulas, kurās attiecībā uz katru uzņēmumu norādīts piešķirtais piegādes kvotu procents, kā arī “atgūšanas”, kas atbilst nolīgumā paredzētajai kompensāciju sistēmai (skat. arī pirmā lēmuma preambulas 251. apsvērumu), un, treškārt, no 1999. gada 22. februāra un 14. jūnija faksiem (skat. arī pirmā lēmuma preambulas 248. apsvērumu).

175    Prasītāja nevar arī apgalvot, ka neviena no darbībām, kurā tā ir piedalījusies, nevar tikt kvalificēta kā saskaņota darbība.

176    Pirmkārt, attiecībā uz papildu maksājumu paaugstināšanu, kā izriet no pirmā lēmuma preambulas 493. apsvēruma, Komisijas rīcībā esošā informācija liecina par to, ka attiecīgajā laikposmā paaugstināšana ir tikusi īstenota vismaz 19 reizes un ka 9 gadījumos no tām pastāv tieši pierādījumi par nolīgumiem vai saskaņotām darbībām attiecībā uz šiem paaugstinājumiem (skat. pirmā lēmuma preambulas 439. apsvērumu). Saskaņā ar minēto apsvērumu saskaņotu darbību pastāvēšana saistībā ar cenu par stiegrojuma apaļtēraudu papildinājumu noteikšanu tika novērota arī 10 pārējos paaugstināšanas gadījumos, jo pastāvēja kopīga pārliecība, ka, ja ražotājs paaugstinās papildu maksājumu par dimensiju cenas, visi citi ražotāji automātiski darīs tāpat (skat. pirmā lēmuma preambulas 440. un 489. apsvērumu).

177    Otrkārt, attiecībā uz pamatcenām no pirmā lēmuma preambulas 494. un 495. apsvēruma izriet, ka uzņēmumi ir publicējuši pamatcenu skalu attiecīgajā laikposmā. Tāpat pirmā lēmuma preambulas 496. apsvērumā Komisija ir uzsvērusi, ka tā 419.–433. apsvērumā ir uzskaitīti visi tie konstatētie gadījumi, kad uzņēmumi apsprieduši pamatcenu (skat. arī šā sprieduma 102. punktu). Tāpat tā ir norādījusi, ka pārējie gadījumi laikposmā no 1993. gada līdz 2000. gadam būtu jāapzīmē ar tādu saskaņotu darbību jēdzienu, kuru priekšmets bija ietekmēt ražotāju rīcību tirgū un publiskot katra rīcību, kuru konkrēti tie piedāvājuši īstenot pamatcenas noteikšanas jomā.

178    Turklāt attiecībā uz prasītājas argumentu, ka “saskaņotu darbību” jēdziens EOTKL 65. panta 1. punkta izpratnē nozīmē, ka uzņēmumi ir veikuši darbības, kuras tie ir saskaņojuši, un ka šo darbību sekas atspoguļojas konkurencē, no judikatūras izriet, ka, lai secinātu, ka pastāv saskaņotas darbības, nav vajadzīgs, lai saskaņošana – tādā nozīmē, kādā to izprot prasītāja, – atspoguļotos konkurentu darbībās tirgū. Attiecīgajā gadījumā pietiek konstatēt, ka katrs uzņēmums noteikti ir ņēmis vērā – tieši vai netieši – informāciju, kas iegūta, kontaktējoties ar saviem konkurentiem. Šajā saistībā nav vajadzīgs, lai Komisija pierādītu, ka attiecīgajai informācijas apmaiņai ir bijis konkrēts rezultāts vai ka tā ir tikusi īstenota attiecīgajā tirgū (iepriekš 151. punktā minētais spriedums lietā Thyssen Stahl/Komisija, 269.–271. punkts).

179    Līdz ar to Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka attiecīgie uzņēmumi bija aizstājuši Līgumos paredzētās normālas konkurences riskus ar savstarpēju praktisku sadarbību, un attiecīgās darbības kvalificējusi kā “saskaņotas darbības”.

180    Treškārt, prasītāja apgalvo, ka tas, ka cenu skalas visiem konkurējošajiem uzņēmumiem atšķīrās (kas izrietot no 2002. gada lēmuma pielikumā esošajām tabulām) un tās iesniegtie rēķini liecina, ka vienās un tajās pašās dienās par vienu un to pašu stiegrojuma apaļtērauda apjomu atšķirīgos apstākļos dažādiem klientiem ir tikušas piemērotas atšķirīgas cenas, pierāda, ka aizliegtā vienošanās nav pastāvējusi.

181    Tomēr, ņemot vērā šā sprieduma 166. punktā minēto judikatūru, šāds arguments nav apstiprināms. Proti, iesniegtie rēķini nav uzskatāmi par pierādījumu tam, ka prasītāja nav ņēmusi vērā informāciju, ar kuru tā ir apmainījusies ar citiem uzņēmējiem, jo – kā pirmā lēmuma preambulas 494. apsvērumā norādījusi Komisija –, pamatojoties uz paraugiem, nevar tikt pārbaudīts, vai piemērotā vidējā cena atbilst skalas cenai vai no tās atšķiras, jo nav iespējams noteikt, piemēram, kādi rēķini atbilst parastiem vai privileģētiem klientiem. Tādējādi var tikai apgalvot, ka ar dokumentiem apliecinātu darījumu gadījumā cenas atšķīrās, tomēr tas nekādi nepierāda, ka cenas, kas piemērotas visiem darījumiem, kuri īstenoti dienās vai laikposmos pēc paaugstināšanas, atšķīrās no skalu cenām. Turklāt, kā uzsvērts šā sprieduma 151. punktā, nolīgumi un saskaņotas darbības neatkarīgi no to sekām ir aizliegti EKL 81. pantā un EOTKL 65. pantā, ja to mērķis ir vērsts pret konkurenci (šajā ziņā skat. iepriekš 159. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 122. un 123. punkts).

182    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, šis pamats ir jānoraida.

 Par sesto pamatu, kas attiecas uz labas pārvaldības principa pārkāpumu un pamatojuma neesamību

183    Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi labas pārvaldības principu un neesot bijusi objektīva. Tādējādi tā pārmet, ka Komisija nav ņēmusi vērā noteiktus apstākļus, kas esot izrādījušies būtiski, lai pārbaudītu to iebildumu pamatotību, kas izvirzīti attiecībā uz uzņēmumiem, kuri esot piedalījušies aizliegtās vienošanās īstenošanā. Tāpat tā apgalvo, ka pirmajā lēmumā nav norādīts pamatojums.

184    Vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003 preambulas 37. apsvērumā ir precizēts, ka “šī regula respektē pamattiesības un principus, kas jo īpaši ir atzīti [..] Pamattiesību hartā” un ka tā “jāinterpretē un jāpiemēro, respektējot minētās tiesības un principus”.

185    Pamattiesību hartas 41. panta “Tiesības uz labu pārvaldību” 1. punktā ir noteikts, ka “ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās”.

186    Saskaņā ar Savienības tiesas judikatūru attiecībā uz labas pārvaldības principu gadījumos, kad Savienības iestādēm ir novērtējuma brīvība, Savienības tiesību sistēmā nodrošināto garantiju ievērošanai administratīvajos procesos ir vēl jo lielāka nozīme. Šīs garantijas it īpaši ietver kompetentās iestādes pienākumu uzmanīgi un objektīvi izvērtēt visus izskatāmās lietas būtiskos apstākļus (Tiesas 1991. gada 21. novembra spriedums lietā C‑269/90 Technische Universität München, Recueil, I‑5469. lpp., 14. punkts; Vispārējās tiesas 1992. gada 24. janvāra spriedums lietā T‑44/90 La Cinq/Komisija, Recueil, II‑1. lpp., 86. punkts; 2010. gada 15. decembra spriedums lietā T‑141/08 E.ON Energie/Komisija, Krājums, II‑5761. lpp., 65. punkts, un 2012. gada 22. marta spriedums apvienotajās lietās T‑458/09 un T‑171/10 Slovak Telekom/Komisija, 68. punkts).

187    Turklāt, kā pirmā lēmuma preambulas 468. apsvērumā pamatoti norādījusi Komisija, pierādījumi ir jāizvērtē kopumā, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus (skat. iepriekš 151. punktā minēto spriedumu lietā Thyssen Stahl/Komisija, 175. punkts un tajā minētā judikatūra).

188    Pirmām kārtām, prasītāja apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā trīs objektīvus un pierādītus kritērijus, kas esot izrādījušies būtiski, lai pārbaudītu to iebildumu pamatotību, kas izvirzīti attiecībā uz uzņēmumiem, kuri piedalījušies apgalvotās aizliegtās vienošanās īstenošanā, un tas pierādot tās veiktās izmeklēšanas neobjektivitāti. Vispirms Ansfer, kas pārstāv gandrīz 65 % no stiegrojuma apaļtērauda pircējiem Itālijā, nekad neesot zinājusi par to, ka priekšapstrādes uzņēmumi būtu konstatējuši pret konkurenci vērstas darbības. Vēl prasītāja esot labprātīgi iesniegusi vairākus pārdošanas rēķinus, lai Komisija varētu pārliecināties, ka dažādo ražotāju cenas nav līdzīgas, kā arī enerģijas piegādātāju rēķinus, lai apstrīdētu iebildumu par to, ka ražošana esot saskaņoti tikusi apturēta dažādos laikposmos, jo šie laikposmi sakrita ar augusta un Ziemassvētku brīvdienām. Visbeidzot, Komisija neesot ņēmusi vērā Lear (Laboratorio di Economia, Antitrust, Regolamentazione) pētījumu “Aprīkota stiegrojuma apaļtērauda rūpniecība Itālijā no 1989. gada līdz 2000. gadam”, ko bija pasūtījuši uzņēmumi Alfa, Feralpi, IRO, SP un Valsabbia (turpmāk tekstā – “Lear pētījums”), kurš pierādot, ka apgalvotā aizliegtā vienošanās nav ietekmējusi tirgu. Pirmajā lēmumā Komisija nekādi neesot ņēmusi vērā šo informāciju un neesot sniegusi nekādus paskaidrojumus šajā saistībā, kas liecinot par tās izmeklēšanas neobjektivitāti. Saskaņā ar labas pārvaldības principu Komisijai tāpat esot bijis jājautā citiem uzņēmumiem, kas ir piedalījušies apgalvotās aizliegtās vienošanās īstenošanā, lai tie uzrāda savus rēķinus par pārdotajām precēm tādā pašā apjomā tajos pašos laikposmos.

189    Pirmkārt, pretēji prasītājas apgalvotajam Komisija pirmā lēmuma preambulas 55., 63.–66. un 524. apsvērumā ir pienācīgi ņēmusi vērā Ansfer nostāju. Tādējādi pirmā lēmuma preambulas 524. apsvērumā tā ir uzsvērusi, ka Ansfer paziņojums nevar likt dzēst neapstrīdamus faktus, proti, dokumentāru pārkāpuma pierādījumu pastāvēšanu.

190    Otrkārt, Komisija pirmā lēmuma preambulas 481.–487. un 494.–496. apsvērumā patiešām ir ņēmusi vērā pārdošanas rēķinus, kurus bija iesniegusi prasītāja, lai pierādītu, ka cenas, par kurām vienojušies uzņēmumi, nebija līdzīgas, kā arī enerģijas piegādātāju rēķinus, kas ļautu atspēkot iebildumu par saskaņotu ražošanas apturēšanu noteiktos laikposmos.

191    Runājot par attiecīgajiem nolīgumiem, pirmā lēmuma preambulas 481. apsvērumā Komisija tostarp ir atgādinājusi Vispārējās tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru tas, ka uzņēmums neņem vērā tādu sanāksmju rezultātus, kuru mērķis ir acīmredzami vērsts pret konkurenci, neatbrīvo to no pilnas atbildības par dalību aizliegtas vienošanās īstenošanā, ja tas nav publiski norobežojies no sanāksmju satura. Tā ir piebildusi, ka nav nozīmes tam, ka Komisija nav pierādījusi, ka visi iesaistītie uzņēmumi ir īstenojuši nolīgumu vai ka visi to ir piemērojuši vienādi. Pirmā lēmuma preambulas 486. apsvērumā Komisija ir arī uzsvērusi, ka nolīguma gadījumā ir jākonstatē, ka jautājumam par atšķirīgu, neidentisku vai nevienlaicīgu rīcību salīdzinājumā ar izteikto kopējo gribu rīkoties tirgū noteiktā veidā nav nozīmes, bet tas varētu tikt izskatīts, izvērtējot saskaņotu darbību pastāvēšanu. Turklāt pirmā lēmuma preambulas 487. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka tam, ka ražošanas pārtraukumi notikuši svētku laikposmos visiem ražotājiem un ka tā ir parasta prakse vai ka maksāšanas termiņi bija parasti piemērojamie, ir nozīme tikai tad, ja tas iepriekš nav ticis saskaņots.

192    Attiecībā uz pirmajā lēmumā minētajām saskaņotajām darbībām Komisija pirmā lēmuma preambulas 494.–496. apsvērumā attiecībā uz pamatcenām ir norādījusi, ka atbilstoši judikatūrai rīcībai ir jābūt faktiski īstenotai. Skalu publicēšana esot uzskatāma par rīcību judikatūras izpratnē. Tā ir piebildusi, ka saskaņošanas priekšmets bija ietekmēt ražotāju rīcību tirgū un publiskot katra no tiem piedāvāto rīcību tieši pamatcenas noteikšanas jomā. Šajā ziņā atšķirība starp cenu skalām un faktiski piemērotajām cenām tirgū, ko uzsvēruši aizliegtās vienošanās dalībnieki, neesot uzskatāma par noteicošo, jo aizliegtās vienošanās dalībnieku iesniegtie rēķinu paraugi par laikposmiem, kuros tika nolemts paaugstināt cenu, neesot ļāvuši pārbaudīt, vai vidējā piemērotā cena atbilst cenu skalai vai atšķiras no tās. Turklāt, pat ja tiktu iesniegti dati par vidējām cenām, nevarētu izslēgt, ka atšķirība ir saistīta ar tirgus konjunktūru vai vēlmi izmantot aizliegto vienošanos savā labā.

193    Šajā ziņā šā sprieduma 166. punktā tāpat tika atgādināts, ka ieinteresētajiem tirgus dalībniekiem ir jāiesniedz pierādījumi, lai atspēkotu pieņēmumu, ka uzņēmumi, kas piedalās saskaņošanā un kas joprojām aktīvi darbojas tirgū, ņem vērā informāciju, kas iegūta, apmainoties ar saviem konkurentiem, lai noteiktu to rīcību šajā tirgū. Līdz ar to prasītāja nevar arī pamatoti apgalvot, ka saskaņā ar labas pārvaldības principu Komisijai bija jāpieprasa, lai citi uzņēmumi, kas piedalījušies apgalvotās aizliegtās vienošanās īstenošanā, iesniegtu savus rēķinus attiecībā uz pārdotajām precēm tādā pašā apjomā tajos pašos laikposmos.

194    Treškārt, Komisija pienācīgi ir ņēmusi vērā Lear pētījumu pirmā lēmuma preambulas 42., 50.–56., 62., 513., 521. un 585. apsvērumā. It īpaši attiecībā uz Lear pētījuma secinājumiem par aizliegtās vienošanās sekām Komisija tostarp pirmā lēmuma preambulas 513. apsvērumā ir norādījusi, ka, “par atsauces punktiem ņemot papildu maksājumu vidējās cenas laikposmā no 1989. gada decembra līdz 1990. gada janvārim un no 2000. gada maija līdz jūnijam, [..] [tā] ir aplēsusi faktisko papildu maksājumu cenu paaugstinājumu vismaz 40 % apmērā”. Komisija uzskatīja, ka “tas nozīmē, ka, pat ja vēlētos uzskatīt, ka faktiskais pamatcenas samazinājums bija būtisks, nešķiet, ka dati apstiprinātu Lear pētījumā izteikto pieņēmumu, ka kopējais cenas samazinājums faktiski bija 32 %” un ka “Lear pētījums katrā ziņā bija balstīts uz pieņēmumiem, kas bija vajadzīgi, lai atjaunotu datu daļu (kas attiecas uz pirmo laikposmu), kura nebija pieejama”. Turklāt pirmā lēmuma preambulas 521. apsvērumā Komisija ir atgādinājusi Vispārējās tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru ekonomiska analīze nevar dzēst dokumentāro pierādījumu neizbēgamo realitāti (iepriekš 106. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 1088. punkts).

195    Ņemot vērā šā sprieduma 189.–194. punktā izklāstītos apsvērumus, prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka Komisija nav ņēmusi vērā šā sprieduma 188. punktā minētos elementus, nedz arī to, ka Komisija nav sniegusi paskaidrojumus šajā saistībā.

196    Otrām kārtām, prasītāja apgalvo, ka Komisija pat neesot pareizi ņēmusi vērā pierādījumus, kas norādīti 2002. gada lēmumā un tā pielikumos par skalām, kuri neesot tikuši pievienoti pirmajam lēmumam. Stiegrojuma apaļtērauds esot izejviela (commodity), attiecībā uz kuru vienīgā konkurences iespēja ir saistīta ar cenām. Tomēr dažādu ražotāju norādītās cenas – papildus tam, ka tās gandrīz vienmēr bija norādītas kā “mērķis”, – bieži bija robežās no 10 līdz 15 ITL/kg, pat no 10 līdz 20 ITL/kg, kas esot būtiska atšķirība. Šajā ziņā atšķirīgu cenu skalu publicēšana, ko veikuši Itālijas stiegrojuma apaļtērauda ražotāji, Komisijai esot bijusi jāuzskata par acīmredzamu pierādījumu par katra uzņēmēja būtisku norobežošanos gadījumā, ja ir pastāvējusi apgalvotā aizliegtā vienošanās. Šajā ziņā prasītāja kā piemēru min, ka aizliegtā vienošanās par 1994. gada 7. februāra, 1994. gada 30. augusta vai arī 1995. gada 21. februāra pamatcenu netika īstenota.

197    Tomēr šāds arguments ir jānoraida, jo no Vispārējās tiesas judikatūras, kas atgādināta pirmā lēmuma preambulas 481. apsvērumā (skat. šā sprieduma 191. punktu), izriet, ka tas, ka uzņēmums nav pakļāvies lēmumiem, kas pieņemti sanāksmēs, kuru mērķis acīmredzami ir vērsts pret konkurenci, neatbrīvo to no pilnas atbildības par tā līdzdalību aizliegtās vienošanās īstenošanā, ja tas nav publiski norobežojies no minēto sanāksmju satura. Pat pieņemot, ka prasītājas un citu ražotāju, kuri būtu paziņojuši atšķirīgus cenas mērķus, rīcība tirgū neatbilstu rīcībai, par kuru panākta vienošanās, tas nekādi neietekmētu to atbildību (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑334/94 Sarrió/Komisija, Recueil, II‑1439. lpp., 118. punkts, kas apelācijas kārtībā apstiprināts ar Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑291/98 P Sarrió/Komisija, Recueil, I‑9991. lpp., 43. un 49. punkts), jo tie vienkārši būtu varējuši mēģināt izmantot aizliegto vienošanos savā labā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03 Tokai Carbon u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).

198    Trešām kārtām, prasītāja apgalvo, ka daudzos faktiem veltītos pirmā lēmuma preambulas apsvērumos ir sniegts subjektīvs vērtējums, kas nedrīkstot tikt pasniegts kā fakti, pamatojoties uz kuriem ir tikusi izvērtēta lieta.

199    Pirmkārt, pirmā lēmuma preambulas 130. apsvērumā Komisija esot norādījusi, ka “nav šaubu, ka iepriekš 129. apsvērumā aprakstītais nolīgums faktiski [bija] stājies spēkā”. Proti, Komisija esot uzskatījusi, ka “8 uzņēmumi, kas nebija pievienojušies šim nolīgumam, [..] vēlējās no 1992. gada 1. jūnija pievienoties “pastāvošā nolīguma garam un nosacījumiem””, kas esot Komisijas vērtējums, nevis fakts.

200    Ir jāuzsver, ka pirmā lēmuma preambulas 129. apsvērumā Komisija ir atsaukusies uz 1992. gada aprīļa–maija nolīgumu, kura mērķis bija noteikt stiegrojuma apaļtērauda pārdošanas minimālās cenas. Šī nolīguma pastāvēšanu apliecina dokuments, ko Komisija atradusi Federacciai telpās. Pirmā lēmuma preambulas 130. apsvērumā Komisija ir uzskatījusi, ka, tā kā 8 uzņēmumi vēlējās pievienoties nolīgumam 1992. gada 1. jūnijā, nolīgums tātad “noteikti bija spēkā līdz 1992. gada 31. maijam (diena pirms dienas, no kuras 8 jau minētie papildu uzņēmumi vēlējās tam pievienoties)”. Tomēr šāda faktiska dedukcija, pamatojoties uz lietas materiālos esošajiem dokumentiem, nebūtu uzskatāma par Komisijas subjektīvo vērtējumu. Turklāt ir jānorāda, ka minētā nolīguma juridiskais vērtējums pirmajā nolēmumā nav iekļauts ar virsrakstu “Faktiskie apstākļi”, bet gan ar virsrakstu “Juridiskais vērtējums”, it īpaši minētā lēmuma preambulas 419., 478. un 479. apsvērumā.

201    Otrkārt, Komisija, pamatojoties tikai uz atrasto dokumentu, kurā nav minēts neviens konkrēts uzņēmums, esot uzskatījusi par konstatētu faktu, ka daži uzņēmumi plānojuši pievienoties nolīgumam par cenām laikposmā no 1992. gada aprīlim līdz jūlijam, paredzot ražošanas apturēšanu. Šā dokumenta izcelsme neesot zināma, un, lai gan šāds dokuments būtu varējis būt projekts, kas sagatavots, lai izstrādātu citu dokumentu, tas neesot ne parakstīts, ne parafēts. Tomēr ir jākonstatē, ka dokumentā, uz kuru pirmā lēmuma preambulas 132. apsvērumā atsaukusies Komisija un kurš ticis atrasts Federacciai telpās, papildus 19 attiecīgajiem uzņēmumiem ir minēti datumi, kas liecina par tā pieņemšanu laikā no 1992. gada 13. aprīļa līdz 1992. gada jūlijam, kā arī trīs nedēļu ilgi ražošanas pārtraukumi jūlijā un augustā un vienas nedēļas pārtraukums katru mēnesi – no 1992. gada septembra līdz 1993. gada februārim. Tostarp ņemot vērā pirmā lēmuma preambulas 124.–134. apsvērumā aprakstītos apstākļus, nav nozīmes prasītājas argumentam, ka minētais projekts neesot ne parafēts, ne parakstīts. Proti, tā kā aizliegums piedalīties pret konkurenci vērstās darbībās un nolīgumos, kā arī pārkāpējiem piemērojamie sodi ir vispārzināmi, ir ierasts, ka ar tiem saistītā dokumentācija tiek samazināta līdz minimumam (šajā ziņā skat. Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 55. punkts).

202    Līdz ar to prasītājas argumenti nav apstiprināmi.

203    Ceturtām kārtām, replikā prasītāja uzsvēra, pirmkārt, ka Komisija nav veltījusi nevienu apsvērumu tam, ka, neraugoties uz aizliegto vienošanos, kura ilgusi vairāk nekā 10 gadus, sākotnējo dalībnieku uzņēmumu skaits esot samazinājies par četrām piektdaļām, slēdzot un nojaucot daudzas ražotnes, un, otrkārt, ka šajā laikposmā aprīkota stiegrojuma apaļtērauda cenas patiesībā esot kritušās par 30 %.

204    Tā kā šā sprieduma 203. punktā minētie iebildumi ir izvirzīti tikai replikas posmā un nav arī prasības pieteikumā minēto pamatu vai iebildumu papildinājums, tie ir jāatzīst par nepieņemamiem atbilstoši šā sprieduma 65. punktā minētajai judikatūrai.

205    Katrā ziņā ir jāatzīst, ka pretēji prasītājas apgalvotajam Komisija, pirmkārt, pirmā lēmuma preambulas 551., 552. un 585. apsvērumā faktiski ir ņēmusi vērā, ka ir samazinājies tirgū aktīvo uzņēmumu skaits, un, otrkārt, pirmā lēmuma preambulas 513. apsvērumā atspēkojusi argumentu par to, ka esot samazinājušās faktiskās cenas. Tādējādi prasītājas arguments nav apstiprināms.

206    Līdz ar to šis pamats ir jānoraida.

 Par septīto pamatu, kas attiecas uz faktu kļūdainu juridisko kvalifikāciju, prasītājai izvirzīto iebildumu nepamatotību un faktu sagrozīšanu

207    Pirmajā daļā, kas attiecas uz faktu kļūdainu juridisko kvalifikāciju, prasītāja atgādina, ka pirmā lēmuma preambulas 442. apsvērumā Komisija pārkāpumu ir kvalificējusi kā vienotu, turpinātu un sarežģītu pārkāpumu. Attiecībā uz to, ka pārkāpums ir turpināts, prasītāja apgalvo, ka ražotāju sanāksmes, ja tādas ir notikušas, nav radījušas nekādas konkrētas sekas tirgū. Tādējādi ilgstoša esot bijusi nevis aizliegtā vienošanās, bet gan neauglīgs mēģinājums panākt saskaņošanu tirgū. Turklāt Komisijas apsvērumi par aizliegtās vienošanās ilgumu attiecībā uz prasītāju neesot pamatoti. Pat pieļaujot, ka vairāk nekā 10 gadus ir pastāvējusi aizliegtā vienošanās par papildu maksājumiem, 8 gadus ilga aizliegtā vienošanās par cenām un 5 gadus ilga aizliegtā vienošanās par ražošanas kontroli, tās esot bijušas ierobežotas un tik īslaicīgas, ka joprojām esot bijušas vajadzīgas jaunas ražotāju sanāksmes. Katrā ziņā naudas soda palielinājums pārkāpuma ilguma dēļ par 105 %, proti, par aizliegtu vienošanos, kas ilgusi 10,5 gadus, būtu piemērojams tikai tā naudas soda pamatsummai, kurš attiecās tikai uz aizliegtās vienošanās daļu par papildu maksājumu cenām, nevis divām pārējām aizliegtās vienošanās daļām.

208    Vispirms ir jānorāda, ka prasītājas arguments, ka ražotāju sanāksmes nekādi nav ietekmējušas tirgu, ir neefektīvs, lai apstrīdētu, ka pārkāpums ir bijis turpināts.

209    Pirmkārt, ja prasītāja ar šo argumentu vēlas apgalvot, ka tā nav īstenojusi darbības, par kurām tika panākta vienošanās ražotāju sanāksmēs, šis arguments ir jānoraida šā sprieduma 197. punktā minēto iemeslu dēļ.

210    Otrkārt, šā sprieduma 151. punktā tika atgādināts, ka no judikatūras izriet, ka EOTKL 65. panta 1. punktā ir aizliegti nolīgumi, “kuru mērķis ir” kavēt, ierobežot vai izkropļot normālu konkurences norisi. No minētā izriet, ka šīs tiesību normas izpratnē ir aizliegts noslēgt nolīgumu, kura mērķis ir ierobežot konkurenci, bet kura pret konkurenci vērstās sekas nav tikušas pierādītas. Tādēļ Komisijai nebija jāpierāda, ka pastāv konkurenci apdraudoša ietekme, lai konstatētu EOTKL 65. panta 1. punkta pārkāpumu (iepriekš šā sprieduma 151. punktā minētie spriedumi lietā Ensidesa/Komisija, 59. un 60. punkts, un lietā Thyssen Stahl/Komisija, 277. punkts).

211    Vēl, kā pirmā lēmuma preambulas 414. un 415. apsvērumā pamatoti uzsvērusi Komisija, EKL 81. panta (un pēc analoģijas – EOTKL 65. panta) pārkāpumu var izraisīt ne tikai atsevišķa darbība, bet arī darbību virkne vai arī ilgstoša rīcība. Šī interpretācija nevar tikt apstrīdēt tādēļ, ka viens vai vairāki šādas darbību virknes vai ilgstošas rīcības elementi arī paši par sevi varētu būt šo tiesību normu pārkāpums (pēc analoģijas skat. iepriekš 159. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 81. punkts).

212    Šajā gadījumā no pirmā lēmuma izriet, ka darbības, kas attiecas uz pamatcenas un maksāšanas termiņu noteikšanu, izrādījās viena un tā paša plāna, kura mērķis bija noteikt minimālo cenu, par kuru panākta vienošanās, īstenošanas posmi, jo katra no šīm darbībām (izņemot sākotnējo 1992. gada aprīļa nolīgumu) ir konkretizējusies kā vairāk vai mazāk laikā līdzīga kārtība, ar kuras palīdzību tika noteikta minimālā cena, par kuru tikusi panākta vienošanās. Turklāt atbilstoši pirmā lēmuma preambulas 442. apsvērumam attiecībā uz papildu maksājumiem par dimensiju pārkāpuma turpināts raksturs izriet no tādu pārkāpuma darbību priekšmeta būtības, kas tikušas atkārtotas laikā un ko veidoja vienotu cenu noteikšana šiem papildu maksājumiem, kas apstiprina, ka visas aprakstītās darbības bija viena un tā paša plāna īstenošana.

213    Tomēr prasītāja šajā ziņā tikai apgalvo, ka saskaņojumi bija ierobežoti un tik īslaicīgi, ka joprojām bija vajadzīgas jaunas ražotāju sanāksmes. Šāds arguments nav apstiprināms. Kā pirmā lēmuma preambulas 510. apsvērumā uzsvērusi Komisija, ilgus gadus vienas un tās pašas darbības tika īstenotas pamatcenu, papildu maksājumu, maksāšanas termiņu un ražošanas vai pārdošanas kontroles vai ierobežošanas jomā. Turklāt pastāv pierādījumi tam, ka ir notikušas sanāksmes par saskaņoto darbību kontroli, kas pierāda, ka situācija tirgū tika pastāvīgi uzraudzīta un ka tātad tika īstenoti jauni pasākumi, kad iesaistītie uzņēmumu to uzskatīja par vajadzīgu, tādēļ nevar būt runas par to, ka attiecīgās darbības ir bijušas īslaicīgas.

214    Visbeidzot, apstrīdot naudas soda palielinājumu pārkāpuma ilguma dēļ, prasītāja apstrīd, ka Komisijas konstatētais pārkāpums ir bijis vienots, tomēr neformulējot nevienu argumentu, lai apstrīdētu Komisijas atzinumus, saskaņā ar kuriem aizliegtās vienošanās daļa, kas attiecās uz pamatcenu noteikšanu, uz papildu maksājumu cenu noteikšanu un uz ražošanas vai pārdošanas kontroli vai ierobežošanu, bija pārkāpums ar vienu un to pašu mērķi – paaugstināt aprīkota stiegrojuma apaļtērauda cenu Itālijas tirgū. Tādēļ tās iebildums ir jānoraida.

215    Otrajā daļā prasītāja apstrīd tai izvirzīto iebildumu pamatotību un atsaucas uz faktu sagrozīšanu.

–       Par preču, kas piegādājamas no Brešas, pamatcenas noteikšanu

216    Attiecībā uz pamatcenas noteikšanu prasītāja apgalvo, ka tās dalība aizliegtās vienošanās īstenošanā, lai noteiktu “preču, kas piegādājamas no Brešas, pamatcenu”, neesot bijusi lietderīga, jo tās ražošana esot tikusi veikta tikai tās ražotnē Potencā, kas atrodas 1000 km no Brešas. Tādējādi no Brešas piegādājamās preces pamatcena prasītājai neesot bijusi svarīga un nevarēja būt atskaites punkts.

217    Tāpat būtu sarežģīti identificēt aprīkota stiegrojuma apaļtērauda pamatcenu saskaņošanu starp prasītāju un pārējiem ražotājiem, jo tie darbojoties atšķirīgos reģionos. Turklāt pirmā lēmuma preambulas 587. apsvērumā Komisija ir apgalvojusi, ka preču pārdošana, kas attiecās uz Dienviditāliju, esot tikusi iekļauta sanāksmju dienas kārtībā tikai retos gadījumos. Šīs īpatnības dēļ Komisijai esot bijis jāattiecas pret prasītāju atšķirīgi, ņemot vērā arī tās faktisko lomu pārmestajos faktos. Šajā ziņā Komisija nekādi neesot varējusi pierādīt, ka uzņēmumi būtu īstenojuši vairākus nolīgumus, nedz arī pierādīt prasītājas dalību tajos.

218    Pirmām kārtām, ir jānoraida prasītājas arguments par to, ka tās dalība aizliegtās vienošanās īstenošanā, lai noteiktu “preču, kas piegādājamas no Brešas, pamatcenas”, neesot bijusi lietderīga. Ir jānorāda, ka pamatcena ir atsauces cena, kurā obligāti nenotiek transportēšanas no Brešas līdz galamērķa vietai cenas sistēmiska pievienošana. Šajā ziņā, lai arī, protams, pirmā lēmuma preambulas 129. apsvērumā, kurā ir runa par 1992. gada aprīļa–maija nolīgumu, Komisija attiecībā uz pārdošanas kārtību ir minējusi “sākuma bāzi Brešā ar rēķina nosūtīšanu klientam par transportēšanas izdevumiem no Brešas gadījumā, ja piegāde notiek, izmantojot ražotāja līdzekļus”, ir jāuzskata, ka šāda atsauce uz pamatcenu preču piegādei no Brešas ir izskaidrojama ar to, ka lielākā to uzņēmumu daļa, kas piedalījušies nolīgumos, atradās šajā vietā. Turklāt prasītāja neapstrīd, ka Federacciai adresējis savus paziņojumus par pamatcenām visiem Itālijas stiegrojuma apaļtērauda ražotājiem, ieskaitot prasītāju, atsaucoties uz pamatcenu ar preču piegādi no Brešas. Līdz ar to prasītāja nevar apgalvot, ka pamatcenas noteikšana ar preču piegādi no Brešas tai nav nekādi bijusi lietderīga vai ka, ņemot vērā, ka sākotnējā cena bija “ar preču piegādi no Brešas”, bija grūti identificēt stiegrojuma apaļtērauda pamatcenu saskaņošanu tādu ražotāju starpā, kuri atrodas pilnīgi atšķirīgās vietās. Turklāt prasītāja nevar pamatoties uz pirmā lēmuma preambulas 587. apsvērumu, kurā Komisija ir uzskatījusi, ka “sanāksmju laikā pieņemtie lēmumi neattiecās vai tikai reti bija saistīti ar preču pārdošanu, kas attiecās uz Dienviditāliju”, lai pierādītu, ka Komisijai būtu bijis jāattiecas pret prasītāju atšķirīgi, jo runa nav par Komisijas konstatējumu, bet gan par argumentu, ko izvirzījuši daži uzņēmumi, kuri bija piedalījušies aizliegtās vienošanās īstenošanā.

219    Otrām kārtām, ir jānoraida prasītājas arguments par to, ka Komisija neesot konstatējusi, ka attiecīgie uzņēmumi ir īstenojuši 1994. gada 7. februāra, 30. augusta, 13. septembra un 25. novembra, 1995. gada 13. jūnija, 4. jūlija un 29. augusta, 1996. gada 23. februāra, 2. aprīļa, 25. jūlija un 22. oktobra, 1997. gada 30. janvāra, 14. februāra un 10. jūlija, kā arī 1998. gada 18. februāra un 9. jūnija iespējamos nolīgumus.

220    Kā atgādināts šā sprieduma 151. punktā, EOTKL 65. panta 1. punktā ir aizliegti nolīgumi, “kuru mērķis ir” ierobežot vai izkropļot normālu konkurences norisi. No minētā izriet, ka šīs tiesību normas izpratnē ir aizliegts noslēgt nolīgumu, kura mērķis ir ierobežot konkurenci. Tādējādi gadījumā, ja nolīgumi noslēgti sanāksmēs, kurās piedalījušies konkurējoši uzņēmumi, šis noteikums ir pārkāpts, ja šīm sanāksmēm bijis iepriekš minētais mērķis un tās ir bijušas vērstas uz tirgus darbības mākslīgu organizēšanu. Šādā gadījumā noteikta uzņēmuma atbildība par pārkāpumu tiek likumīgi noteikta, ja tas ir piedalījies šajās sanāksmēs, zinādams par to priekšmetu, pat ja pēc tam tas nav īstenojis vienu vai vairākus pasākumus, par kuriem tikusi panākta vienošanās šo sanāksmju laikā. Tas, ka uzņēmums lielākā vai mazākā mērā regulāri apmeklējis sanāksmes, kā arī tas, kādā mērā uzņēmums izpildījis sanāksmēs saskaņotos pasākumus, ietekmē nevis tā atbildības iestāšanos, bet gan tās apmēru un līdz ar to soda smagumu (pēc analoģijas skat. Tiesas 2002. gada 15. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 508.–510. punkts, un 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 145. punkts). Tātad nav nozīmes tam, ka nolīgumi, kuru mērķis bija ierobežot konkurenci un kuri minēti šā sprieduma 219. punktā, kā apgalvots, nav tikuši izpildīti.

221    Tādu pašu iemeslu dēļ ir jānoraida arī prasītājas arguments, saskaņā ar kuru tā neesot īstenojusi 1992. gada aprīļa–maija, 1993. gada 1. aprīļa, 1996. gada 13. februāra un 1997. gada 16. oktobra un 17. novembra nolīgumu un saskaņā ar kuru esot bijis acīmredzami, ka tā nav piedalījusies šajos nolīgumos.

222    Katrā ziņā, kā savos rakstveida apsvērumos uzsvērusi Komisija, pret ko prasītāja nav iebildusi, – attiecībā uz aizliegtās vienošanās daļu par pamatcenu noteikšanu, tā ir ievākusi dokumentārus pierādījumus, kas pierāda attiecīgo uzņēmumu dalību 1996. gada 13. februāra, 1997. gada 16. oktobra, 1998. gada 9. jūnija, 2000. gada 11. un 25. janvāra, 1. un 9. februāra, 10. marta, 8., 16. un 23. maija un 27. jūnija sanāksmēs. Turklāt tā ir pierādījusi, ka Lucchini‑SP ir piedalījusies vismaz 8 no šīm sanāksmēm, kuras notikušas no 1996. gada līdz 1998. gadam un 2000. gadā.

223    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai pietiekami pierādītu, ka uzņēmums ir aizliegtas vienošanās dalībnieks, pietiek pierādīt, ka konkrētais uzņēmums ir piedalījies sanāksmēs, kurās tikušas noslēgtas pret konkurenci vērstas vienošanās, aktīvi pret tām neiebilstot. Ja piedalīšanās šādās sanāksmēs ir konstatēta, uzņēmumam ir jāpierāda, ka tā dalība šajās sanāksmēs ir bijusi bez pret konkurenci vērsta nolūka, pierādot, ka tas ir norādījis saviem konkurentiem, ka tas šajās sanāksmēs piedalās ar citu nostāju (Tiesas iepriekš 159. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 96. punkts; iepriekš 201. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 81. punkts, un 2009. gada 19. marta spriedums lietā C‑510/06 P Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, I‑1843. lpp., 119. punkts). Prasītāja nav iesniegusi šādus ticamus pierādījumus.

224    Attiecībā uz citām sanāksmēm, kuras organizējusi Federacciai par cenām un maksāšanas termiņiem, par kurām pieejamie pierādījumi neļauj skaidri identificēt dalībniekus, ir jānorāda, ka uz tām ir tikuši uzaicināti visi Itālijas stiegrojuma apaļtērauda ražotāji un tie visi ir saņēmuši Federacciai izstrādātos sanāksmju protokolus, ar kuriem tie informēti par šo sanāksmju rezultātiem.

225    Tāpat Komisija ir uzsvērusi, pret ko prasītāja nav iebildusi, ka šīs sanāksmes bija savā starpā saistītas, jo vairākas reizes ir notikušas sanāksmes, kurās tika izvērtētas iepriekš izlemtā sekas, pamatojoties uz pastāvīgu tirgus uzraudzību, vai sanāksmes, kurās tika noteikti pasākumi, grozot iepriekš nolemto.

226    Turklāt, kā pirmā lēmuma preambulas 469. apsvērumā pamatoti ir norādījusi Komisija, fiziska nepiedalīšanās konkrētā sanāksmē vien noteikti nenozīmē, ka prombūtnē esošais uzņēmums nav pievienojies šīs pašas sanāksmes rezultātiem. Tādējādi ir noticis tā, ka Lucchini‑SP nav piedalījusies sanāksmē “dažu ražotāju acīmredzamas nespējas vai nevēlēšanās atbalstīt iepriekšējās sanāksmēs nolemtās cenas dēļ” (skat. pirmā lēmuma preambulas 208., 215. un 560. apsvērumu par 1997. gada 17. novembra sanāksmi). Līdz ar to prasītāja nevar apgalvot, ka ir acīmredzams, ka tā nav piedalījusies aizliegtās vienošanās īstenošanā.

227    Tāpat ir jānorāda, ka no administratīvās lietas materiāliem – kā Komisija uzsvērusi pirmā lēmuma preambulas 419.–433. un 560.–562. apsvērumā, pret ko prasītāja konkrēti nav iebildusi, – izriet, ka Lucchini‑SP pievienojās1992. gada aprīļa–maija nolīgumam un aizliegtās vienošanās daļai par pamatcenu noteikšanu līdz 2000. gada jūnijam. Tādējādi 1993. gada 25. janvārī Federacciai adresēja visiem Itālijas stiegrojuma apaļtērauda ražotājiem paziņojumu par šā paša datuma sanāksmi, kurā pamatcena tikusi noteikta 280 ITL/kg apmērā, kuru vēlāk piemērojusi prasītāja. 1994. gadā Lucchini piemēroja pamatcenu, kas tikusi noteikta 1994. gada 1. decembrī. Tad tā turpināja saņemt paziņojumus no Federacciai un Leali par pamatcenu noteikšanu 1995., 1996., 1997. un 1998. gadā. Attiecībā uz 1999. gadu Lucchini‑SP pievienošanās šai aizliegtās vienošanās daļai izriet no šīs sabiedrības iekšējām atskaitēm 1999. gada februārī, martā, aprīlī un maijā. Visbeidzot, attiecībā uz 2000. gadu šā sprieduma 222. punktā ir norādīts, ka Lucchini‑SP ir piedalījusies 1. februāra, 10. marta, 16. un 23. maija un 27. jūnija sanāksmēs.

228    Trešām kārtām, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru tas, ka attiecīgie uzņēmumi ir sistemātiski piemērojuši atšķirīgas cenas, atspēkojot teoriju, ka uzņēmumi ir īstenojuši saskaņošanu, pietiek atsaukties uz šā sprieduma 197. punktā izklāstītajiem apsvērumiem.

–       Par papildu maksājumu par dimensiju noteikšanu

229    Attiecībā uz papildu maksājumu par dimensiju noteikšanu, prasītāja, pirmām kārtām, apgalvo, ka, ja Komisija noteiktu papildu maksājumu par dimensiju minimālās cenas un publicētu orientējošās cenas un ieteicamās cenas, kas būtu attiecināmas arī uz stiegrojuma apaļtēraudu, uzņēmumiem tiktu atņemta vai samazināta lēmumu pieņemšanas autonomija attiecībā uz pārdošanas cenu. Būtībā papildu maksājumi par dimensiju, kā arī citi papildu maksājumi būtu identiski Savienībā, lai atvieglotu pārrunas starp ražotājiem un pircējiem. Šajā ziņā prasītāja 2001. gada 10. decembrī esot nosūtījusi Komisijai vēstuli – uz kuru tā nekad neesot atbildējusi –, lai uzzinātu, vai tās iespējamā cenas pielīdzināšana konkurenta paziņotajai cenai, kas netieši izriet no EOTKL 60. panta, būtu uzskatāma par aizliegtu vienošanos, kas aizliegta EOTKL 65. panta 1. punktā, vai nē. Visbeidzot, prasītāja piebilst, ka tas, ka pastāv parasta papildu maksājumu pieskaņošana, ir “nelabojama tirgus realitāte, kas laika gaitā ir nostiprinājusies visur”.

230    Pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru EOTKL 60. panta 2. punktā paredzētās obligātās cenu publicēšanas mērķis vispirms bija pēc iespējas novērst aizliegtās darbības, tad – ļaut pircējiem uzzināt, kādas tieši ir cenas, un piedalīties arī diskrimināciju kontrolē, un, visbeidzot, ļaut uzņēmumiem zināt, kādas tieši ir to konkurentu cenas, lai tiem dotu iespēju tām pielāgoties (skat. iepriekš 151. punktā minēto spriedumu lietā Thyssen Stahl/Komisija, 308. punkts un tajā minētā judikatūra).

231    Tāpat atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai cenas, kas iekļautas skalās, ir jānosaka katram uzņēmumam neatkarīgi, nenoslēdzot pat noklusētu vienošanos savā starpā. Konkrētāk, tas, ka EOTKL 60. panta noteikumiem ir tendence ierobežot konkurenci, nenozīmē, ka nav piemērojams aizliegto vienošanos aizliegums, kas paredzēts EOTKL 65. panta 1. punktā. Turklāt EOTKL 60. pantā nav paredzēts nekāds kontakts starp uzņēmumiem pirms skalu publicēšanas, lai tie savstarpēji tiktu informēti par nākotnē piemērojamām cenām. Tā kā šādi kontakti traucē vienādas skalas noteikt neatkarīgi, tie var izkropļot parastu konkurences norisi EOTKL 65. panta 1. punkta izpratnē (skat. iepriekš 151. punktā minēto spriedumu lietā Thyssen Stahl/Komisija, 312. un 313. punkts un tajos minētā judikatūra).

232    Ņemot vērā šo judikatūru, Komisija pirmā lēmuma preambulas 442. apsvērumā pamatoti ir uzskatījusi, ka, ja regulāras saskaņošanas ietvaros konkurējošie uzņēmumi ilgstoši rīkojas tā, lai gan ar nolīgumiem, gan ar saskaņotajām darbībām novērstu neskaidrības it īpaši par papildu maksājumiem par dimensiju, kurus tie piemēros tirgū, šī rīcība ir uzskatāma par aizliegtu vienošanos EOTKL 65. panta izpratnē. Šādu rīcību Komisija ir konstatējusi tostarp pirmā lēmuma preambulas 438.–441. apsvērumā.

233    Prasītāja šajā ziņā nevar apgalvot, ka šī vienotība izriet no tirgus un ražošanas specifikas, atbilstoši kurai, pirmkārt, konkurence tirgū ir balstīta uz atšķirīgām pamatcenām, ko piemēro atšķirīgi uzņēmumi, otrkārt, ne tik nozīmīgi uzņēmumi sistemātiski seko papildu maksājumu kursam, ko autonomi noteikuši vairāk pārstāvoši un svarīgāki melnās metalurģijas uzņēmumi, un, treškārt, visi uzņēmēji vienojas par vajadzību piemērot vienotus papildu maksājumus, lai atvieglotu pārrunas starp ražotājiem un pircējiem, koncentrējoties tikai uz konkrētā produkta pamatcenu, kas ļauj nekavējoties uztvert dažādu ražotāju īpašās priekšrocības.

234    Tiešām ir jāuzsver, ka papildu maksājumu par dimensiju cenu papildinājuma vienādošana izriet no kopējas vienošanās – dažkārt noklusētas, dažkārt skaidri izteiktas – nekonkurēt un ka no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gadam vismaz 19 reizes tika pieņemti un īstenoti lēmumi par minēto papildu maksājumu palielināšanu. Tādējādi versija par inteliģentu pielāgošanu pēc viena no būtiskiem ražotājiem iniciatīvas nevar tikt apstiprināta, jo Komisija ir iesniegusi pierādījumu par saskaņošanu cenu papildinājumu paaugstināšanas jomā un to, ka ir pastāvējusi kopēja pārliecība par nosacījumu, ka ražotājiem vienmēr ir jāpiemēro vienoti papildu maksājumi. Turklāt, kā pirmā lēmuma preambulas 440. apsvērumā pamatoti uzsvērusi Komisija, ja papildu maksājumu par dimensiju cenu vienādošana būtu parastas tirgus attīstības rezultāts, būtu grūti saprotams, kādēļ aizliegtās vienošanās dalībniekiem bija regulāri jāsanāk, lai vienotos par šiem paaugstinājumiem.

235    Otrkārt, prasītāja nevar apgalvot, ka Komisija nav atbildējusi uz tās 2001. gada 10. decembra vēstuli, kurā tā tai ir jautājusi, vai tās iespējamā cenas pielīdzināšana konkurenta paziņotajai cenai būtu uzskatāma par aizliegtu vienošanos, kas aizliegta EOTKL 65. pantā. Papildus tam, ka šis arguments ir neefektīvs, tāpat kā to ir darījusi Komisija – ir jānorāda, ka tā uz šo argumentu ir atbildējusi prasītājai adresētā 2002. gada 27. marta paziņojuma par iebildumiem 280. punkta beigās.

236    Otrām kārtām, prasītāja apgalvo, ka tā nav bijusi viens no uzņēmumiem, kas ir piemērojuši paralēlas cenas par papildu maksājumiem, īstenojot iepriekšēju aizliegtu vienošanos. Neviens pierādījums, ne arī precīza informācija šajā saistībā, ja vien tie nav nereti neformāli paziņojumi, neļaujot pierādīt, ka Federacciai ir apvienojusi visus stiegrojuma apaļtērauda uzņēmumus. Turklāt, kā izrietot no iesniegtajiem rēķiniem, prasītāja esot sistemātiski autonomi noteikusi savas cenas, kas pierādot, ka iesniegtie netiešie pierādījumi uz to skaidri neattiecas.

237    Tomēr šāds arguments ir jānoraida, jo, kā pamatoti uzsvērusi Komisija, tā tostarp pirmā lēmuma preambulas 438.–444. apsvērumā ir konstatējusi, ka prasītāja aktīvi piedalījās nolīgumos un saskaņotajās darbībās, kuru mērķis bija noteikt papildu maksājumu par dimensiju cenas.

238    Šajā ziņā tostarp no lietas materiāliem izriet, ka Lucchini‑SP: a) tika nosūtīts Federacciai 1989. gada 6. decembra paziņojums un ka tā rezultātā šī sabiedrība ir labojusi savu cenu skalu, b) tika nosūtīts Federacciai 1993. gada 25. janvāra paziņojums un ka tādēļ tā ir labojusi savas attiecīgās cenas, c) tika nosūtīts Federacciai 1994. gada 7. februāra paziņojums un ka datumā, par kuru notikusi vienošanās, tā ir piemērojusi attiecīgos paaugstinājumus, un d) tika nosūtīts Federacciai 1994. gada 30. augusta un 13. septembra paziņojumi, kā arī 1995. gada 22. februāra paziņojums. Turklāt no 1997. gada janvāra līdz jūlijam prasītāja turpināja saņemt Federacciai paziņojumus un it īpaši izrādīja iniciatīvu, lai visi ražotāji piemērotu cenas paaugstinājumu. Tāpat tā ir piedalījusies sanāksmēs, kas attiecās uz papildu maksājumu par dimensiju cenām.

239    Turklāt Komisija ir konstatējusi, ka Lucchini‑SP ir piedalījusies saskaņotajās darbībās, kas attiecās uz papildu maksājumu par dimensiju cenām 1990., 1991. un 1992. gadā, 1995. gada jūlijā, 1996. gada februārī un oktobrī, kā arī 1999. gada jūnijā un jūlijā.

–       Par tirdzniecības nosacījumiem un maksāšanas termiņiem

240    Prasītāja atgādina, ka pirmā lēmuma preambulas 435. un nākamajos apsvērumos Komisija ir uzskatīja, ka attiecīgie uzņēmumi bija noslēguši aizliegtu vienošanos par maksāšanas nosacījumiem un termiņiem vismaz laikposmā no 1992. gada 15. aprīļa līdz 1995. gada 30. septembrim. Tomēr SP nekad neesot vienojusies ar citiem ražotājiem un tās politika šajā jomā esot bijusi pilnīgi autonoma, – tas izrietot no prasītājas iesniegtajiem rēķiniem. Turklāt norādītie maksāšanas termiņi (no 60 līdz 90 dienām) esot bieži sastopami pārdošanas darījumos starp profesionāļiem melnās metalurģijas nozarē.

241    Jānorāda, ka no pirmā lēmuma izriet, ka aizliegtā vienošanās ir attiekusies arī uz maksāšanas termiņiem vismaz līdz 1995. gada 30. septembrim. Šā secinājuma pamatojumam Komisija ir uzsvērusi, ka vispārīgais noteikums, ka samaksa ir veicama 90 dienu laikā, kam pievienoti ierobežoti un reglamentēti izņēmumi, tika paredzēts 1992. gada aprīļa nolīgumā, kurš attiecās uz minimālo pamatcenu noteikšanu. Jauni lēmumi par maksāšanas termiņiem tika pieņemti 1993., 1994. un 1995. gadā.

242    Šajā ziņā prasītāja nevar apgalvot, ka tā nekad nav vienojusies par maksāšanas termiņu noteikšanu ar citiem ražotājiem un ka tās politika šajā jomā ir bijusi pilnīgi autonoma.

243    Pirmkārt, kā pamatoti norādījusi Komisija, no lietas materiāliem izriet, ka Lucchini‑SP ir pievienojusies 1992. gada aprīļa nolīgumam, kurā tostarp bija paredzēts noteikums par to, ka samaksa ir veicama 90 dienu laikā mēneša beigās.

244    Otrkārt, pat pieņemot, ka prasītāja nav piedalījusies 1993. gada 25. janvāra sanāksmē, ir jāuzsver, ka Federacciai ir informējusi visus stiegrojuma apaļtērauda ražotājus par to, ka minētajā sanāksmē tika noteikts, ka no 1993. gada 26. janvāra tiks piemērots 60 dienu maksāšanas termiņš ar samaksu līdz mēneša beigām.

245    Treškārt, 1994. gada 1. decembra sanāksmē, pēc kuras sekoja Federacciai 1994. gada 25. novembra fakss, tostarp tika pieņemti lēmumi par maksāšanas termiņiem un atlaidēm. Tomēr no lietas materiāliem arī izriet, ka šo lēmumu saturs tika nosūtīts Lucchini‑SP.

246    Ceturtkārt, ar 1995. gada 21. jūlija faksu Federacciai nosūtīja stiegrojuma apaļtērauda ražotājiem parakstīšanai veidlapu, kurā bija iekļautas saistības, kas piemērojamas piegādēm no 1995. gada 1. septembra, maksāšanas termiņi visiem klientiem no 60 līdz, augstākais, 90 dienām no preču nosūtīšanas dienas un maksāšanas termiņi – līdz katra mēneša 10., 20., 30. vai 31. datumam – atkarībā no faktiskās preču nosūtīšanas dienas. Pirms šīs veidlapas Federacciai ģenerāldirektora pienākumu izpildītājs sniedza paziņojumu, lai apstiprinātu vēlmi samazināt maksāšanas termiņus un piemērot šo pašu termiņu jauno sadali laikā. 1995. gada 27. jūlijā Lucchini‑SP skaidri apstiprināja pievienošanos jaunajiem maksāšanas termiņiem.

247    Piektkārt, 1995. gada 31. jūlijā Federacciai izstrādāja paziņojumu stiegrojuma apaļtērauda ražotājiem, kurā tika apstiprināts, ka ir panākta vienošanās par nosacījumiem, lai stingri piemērotu maksāšanas nosacījumu “60–90 dienu laikā ar samaksu mēneša beigās”. 1995. gada 29. augusta sanāksmē tika nolemts vienbalsīgi apstiprināt “60–90 dienu” maksāšanas termiņa piemērošanu pasūtījumiem no 1995. gada 1. septembra.

248    Ņemot vērā visu šo informāciju, prasītāja nevar apgalvot, ka tā ir autonomi noteikusi savu tirdzniecības politiku attiecībā uz pārdošanas nosacījumiem un maksāšanas termiņiem, nedz arī, ka norādītie maksāšanas termiņi (no 60 līdz 90 dienām) ir bieži sastopami tirdzniecības darījumos starp profesionāļiem melnās metalurģijas nozarē.

249    Tādējādi prasītājas iebildums ir jānoraida.

–       Par ražošanas vai pārdošanas ierobežošanu vai kontroli

250    Prasītāja apgalvo, ka Komisija nav iesniegusi nevienu pierādījumu par tās dalību aizliegtās vienošanās daļā, kas attiecas uz ražošanas pārtraukumiem. Tieši otrādi, rēķini par preču iegādi esot tikuši nodoti Komisijai, kas pierādot ierastu metāna patēriņu prasītājas ražošanas vietās. Turklāt esot skaidrs, ka absolūts vairākums mazu, vidēju un lielu rūpniecības uzņēmumu pilnībā tiek slēgts četru augusta nedēļu laikā. Šajā ziņā datu paziņošana apvienībai Federacciai, nevis konkurējošiem stiegrojuma apaļtērauda ražotājiem ir notikusi tikai kā parasta datu paziņošana šai apvienībai statistikas nolūkiem.

251    Prasītājas argumenti nav apstiprināmi.

252    Kā pirmā lēmuma preambulas 458. apsvērumā norādījusi Komisija, aizliegtās vienošanās daļa, kas attiecas uz ražošanas vai pārdošanas ierobežošanu vai kontroli, ir ilgusi vismaz no 1995. gada 13. jūnija līdz 2000. gada 23. maijam.

253    Attiecībā uz prasītājas dalību šajā aizliegtās vienošanās daļā, pirmkārt, ir jāuzsver, ka no lietas materiāliem izriet, ka tā ir piedalījusies 1995. gada 13. jūnija sanāksmē, kurā dalībnieki vienbalsīgi nolēma pārtraukt ražošanu uz četrām nedēļām pirms 1995. gada augusta beigām. Prasītājas pievienošanās šim lēmumam izriet no Lucchini Siderurgica faksa, kurš nosūtīts apvienībai Federacciai 1995. gada 26. jūnijā pēc Federacciai ģenerāldirektora pienākumu izpildītāja 1995. gada 21. jūnijā Leali adresētā faksa, kura saturu Leali citiem stiegrojuma apaļtērauda ražotājiem pārsūtīja 1995. gada 22. jūnijā.

254    Otrkārt, savā 1996. gada janvāra atskaitē (“Area 80 Informa – Report mensile – Mese: Gennaio 1996”) Lucchini atsaucas uz to, ka “ražotāju lēmumam apturēt iekārtas uz divām nedēļām tā paša gada februārī būtu jāpalīdz samazināt krājumus ražotāju noliktavās un vienlaikus nedaudz paaugstināt pārdošanas cenas”. Turklāt Lucchini‑SP piedalījās 1996. gada 13. februāra sanāksmē, kurā tika noteikta velmēšanas stāvu apturēšanas programma, un Lucchini‑SP pievienošanās ir apliecināta ar bijušās Acciaierie e Ferriere Leali Luigi valdes deleģētā locekļa 1996. gada 20. februāra paziņojumu.

255    Treškārt, pirmā lēmuma preambulas 205., 206. un 451. apsvērumā Komisija ir norādījusi – pret ko šajā ziņā prasītāja nav iebildusi –, ka attiecībā uz 1997. gadu aizliegtās vienošanās daļas, kas attiecas uz ražošanas vai pārdošanas ierobežošanu vai kontroli, īstenošana bija paredzēta, lai saglabātu un pastiprinātu augstākas cenas, kas panāktas ar aizliegtās vienošanās palīdzību, kura ir konkretizējusies šajā tās piemērošanas posmā kā 8 uzņēmumu, tostarp Lucchini, vienošanās vai nu eksportēt salīdzinājumā ar to piegādes kvotu pārmērīgi saražoto daudzumu, vai apturēt ražošanu uz vienu nedēļu laikposmā no 1. septembra līdz 30. novembrim. Turklāt Lucchini 1997. gada oktobra iekšējā dokumentā Lucchini norāda, ka “dažu ražotāju (Feralpi, IRO, Valsabbia, Riva) veiktajiem eksportiem papildus ražošanas apturēšanai novembrī, ko īstenojuši daži citi ražotāji (Leali, Lucchini, Alfa Acciao, Darfo), nākamajā mēnesī būtu jāstabilizē tirgus un vismaz būtu jānovērš iespējamais cenu samazinājums”.

256    Ceturtkārt, atbilstoši citam Lucchini 1998. gada aprīļa iekšējam dokumentam “nolīgumam starp ražotājiem būtu jāpalielina cena apmēram par 15–20 ITL maijā”. Saskaņā ar šo pašu dokumentu, “tā kā pieprasījums nav īpaši liels, šim mēģinājumam būtu jāpalīdz, visiem ražotājiem samazinot ražošanu”. Turklāt no pirmā lēmuma preambulas 454. apsvēruma izriet, ka 1998. gada septembra–novembra nolīgumā, kura dalībniece bija arī Lucchini‑SP, tāpat bija paredzēta Itālijas tirgum paredzētās ražošanas ierobežošana vai kontrole.

257    Piektkārt, attiecībā uz 1999. gadu ražošanas vai pārdošanas ierobežošana vai kontrole tostarp izriet no Alfa, Valsabbia, Ferriere Nord un Lucchini‑SP paziņojumiem par lēmumu apturēt stiegrojuma apaļtērauda ražošanu uz visu novembra trešo nedēļu vai “no 22/11 līdz 26/11 un no 1/12 līdz 3/12”.

258    Sestkārt, Komisija ir konstatējusi, ka ražošanas ierobežošana vai kontrole turpināja būt aizliegtās vienošanās priekšmets 2000. gadā, kas tostarp izriet no 2000. gada 23. maija sanāksmes, kurā piedalījās Lucchini‑SP, Alfa, Valsabbia un Feralpi un kurā tika apspriests “jautājums par to, kurš nav sasniedzis vai ir pārsniedzis kvotas, simptomi tam, kurš ir padevies un kurš – tieši otrādi – ir aizstāvējis cenu”.

259    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasītāja nevar apgalvot, ka metāna patēriņš bija normāls tās ražošanas vietās, nedz arī to, ka datu par ražošanas apturēšanu paziņošana Federacciai tika veikta tikai statistikas vajadzībām. Šajā ziņā, kā pirmā lēmuma preambulas 445. apsvērumā ir uzsvērusi arī Komisija, attiecībā uz 1995. gada 13. jūnija sanāksmi Federacciai ir uzsvērusi, ka, lai atbalstītu jauno augstāko pamatcenu, par kuru panākta vienošanās šajā sanāksmē, ir svarīgi “turēt vienotu fronti attiecībā uz vasaras četru mēnešu [ražotņu] slēgšanu”. Turklāt Leali 1995. gada 22. jūnija faksā, kurš tika adresēts visiem stiegrojuma apaļtērauda ražotājiem un kurš sekoja Federacciai 1995. gada 21. jūnija faksam, bija skaidri minēta “vajadzība apvienot apturēšanas [..], lai atkārtoti līdzsvarotu ražošanu un piedāvājumu jūlijā un augustā”.

260    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasītājas iebildums nav apstiprināms.

–       Par 1996. gada 27. septembra projektu, 1997. gada 16. oktobra un 17. novembra sanāksmēm un 1992. gada aprīļa–maija nolīgumu

261    Prasītāja apgalvo, ka tā nav piedalījusies 1996. gada 27. septembra projektā un ka tā nezina, kā Leali varēja uzzināt, kādi ir tās ražošanas dati, jo tā tai nekad tos neesot paziņojusi. Tāpat tā neko nezinot par nolīgumu, kurš esot ticis noslēgts 1997. gada 16. oktobra sanāksmē, un datus par pašas piegādēm un pašas ražošanu tā esot sniegusi tikai Federacciai. Turklāt tā neesot piedalījusies 1997. gada 17. novembra sanāksmē un neesot apturējusi ražošanu 1997. gada novembrī. Tāpat arī prasītāja nezinot, kādu konkurējošo sabiedrību rīcībā ir uzņēmumu dati par tās tirdzniecību, eksportu un ražošanu. Visbeidzot, prasītāja neesot noslēgusi nolīgumu laikā no 1992. gada aprīļa līdz maijam un neatceroties, ka būtu to agrāk redzējusi.

262    Pirmkārt, kā jau ticis norādīts šā sprieduma 173. punktā, no 1996. gada septembra nolīguma, kurš tika atrasts pie Leali, teksta izriet, ka Lucchini patiešām ir norādījusi savu pievienošanos tam 30. septembra faksā, kā arī divās tabulās, kuras tāpat atrastas pie Leali, kurās attiecībā uz katru attiecīgo uzņēmumu, tostarp Lucchini‑SP, ir norādīti dati par tirgus daļām 1996. gada oktobrī un novembrī, kas bija identiskas tām, kas tika noteiktas nolīgumā, par pasūtījumu paketi, krājumiem un saņemtajiem pasūtījumiem. Līdz ar to prasītāja nevar apgalvot, ka tā nav piedalījusies 1996. gada septembra nolīguma projektā.

263    Otrkārt, no lietas materiāliem izriet, ka Lucchini Siderurgica patiešām ir piedalījusies 1997. gada 16. oktobra sanāksmē, kurā tika noslēgts nolīgums par ražošanas ierobežošanu 1997. gada novembrī. Tajā pašā dienā Leali pa faksu saņēma individuālos datus par katra uzņēmuma ražošanu, piegādēm Itālijā un eksportiem katrā no 1996. un 1997. gada mēnešiem (no janvāra līdz septembrim). Līdz ar to nevar tikt pieņemts arī prasītājas arguments, saskaņā ar kuru tai tāpat nav bijis zināms arī par nolīgumu, kas tika noslēgts 1997. gada 16. oktobra sanāksmē.

264    Treškārt, attiecībā uz 1997. gada 17. novembra sanāksmi ir jāatzīst, ka Lucchini‑SP paziņoja, ka tās pārstāvis nevar tajā piedalīties. Šajā ziņā tāpat ir jāuzsver, ka ar Leali adresētu 1997. gada 7. novembra faksu Lucchini‑SP apliecināja savu nodomu nepiedalīties nākamajā tirdzniecības pārstāvju sanāksmē, “dažu ražotāju acīmredzamas nespējas vai nevēlēšanās atbalstīt iepriekšējās sanāksmēs noteiktās cenas” dēļ. Līdz ar to Komisija pirmā lēmuma preambulas 560. apsvērumā pamatoti ir uzskatījusi, ka tas, ka Lucchini‑SP nav piedalījusies tirdzniecības pārstāvju sanāksmē novembra vidū, nav interpretējams tādējādi, ka tā ir norobežojusies no aizliegtās vienošanās par pamatcenu noteikšanu, jo, tieši otrādi, tas bija protesta veids ar nolūku pieprasīt, lai aizliegtā vienošanās būtu efektīvāka, lai tā varētu ietekmēt cenas. Turklāt tāpat ir jānorāda, ka prasītājai tika nosūtīts Leali 1997. gada 24. novembra paziņojums, kurā attiecīgie uzņēmumi tika informēti par nolīgumiem, kas noslēgti 1997. gada 17. novembra sanāksmē.

265    Ceturtkārt, prasītājas arguments par 1992. gada aprīļa–maija nolīgumu ir jānoraida šā sprieduma 171. un 243. punktā izklāstīto apsvērumu dēļ.

266    Līdz ar to prasītājas iebildumi par 1996. gada 27. septembra projektu, 1997. gada 16. oktobra un 17. novembra sanāksmēm un 1992. gada aprīļa–maija nolīgumu ir jānoraida.

–       Par to, ka SP nav piedalījusies konsultāciju sabiedrības K. pētījumos

267    Prasītāja apgalvo, ka pretēji Komisijas apgalvotajam SP nav piedalījusies pētījumos, ko veikusi konsultāciju sabiedrība K., ko Komisija esot turklāt atzinusi. Komisija nevarot apgalvot, ka 1998. gadā prasītāja, lai arī tā nav piedalījusies konsultāciju sabiedrības K. kontroles pasākumos, par tiem būtu zinājusi un būtu rīkojusies tā, it kā tā būtu daļa no to uzņēmumu grupas, kas ir tieši piedalījušies sistēmā. Turklāt pretēji tam, ko Komisija norādījusi pirmā lēmuma preambulas 257. apsvērumā, prasītāja nekad neesot ņēmusi vērā nolīgumu par “Darfo kvotu” un Komisijas šajā saistībā minētie dokumenti neesot pārliecinoši.

268    Pirmām kārtām, lai arī Komisija ir atzinusi, ka prasītāja nav tieši piedalījusies pētījumos, kurus veikusi konsultāciju sabiedrība K. 1998. gadā, pirmkārt, ir pierādīts, ka tā tajā ir tieši piedalījusies 1997. gadā. Proti, no lietas materiāliem izriet, ka 1997. gada 10. decembrī konsultāciju sabiedrība K. ir izsniegusi avansa rēķinu par pētījumu, kas veikts 1997. gada decembrī, un ka rēķins par atlikušo summu ticis sadalīts starp 7 uzņēmumiem, tostarp Lucchini‑SP.

269    Otrkārt, Komisija, pamatojoties uz dokumentu, kura pierādījuma spēku prasītāja nav apstrīdējusi, ir pierādījusi, ka, pat ja tā nav tieši piedalījusies pētījumos, kurus veikusi konsultāciju sabiedrība K. 1998. gadā, tai par tiem bija zināms un vismaz līdz 1998. gada jūnija sākumam tā ir rīkojusies tā, “it kā tā būtu daļa no to uzņēmumu grupas, kas ir tieši piedalījušies iesaistīšanos un [konsultāciju sabiedrības K.] kontroles sistēmā”, tādējādi pievienodamās tās aizliegtās vienošanās daļas mērķim, kas attiecās uz ražošanas vai pārdošanas ierobežošanu vai kontroli, daļa no kura bija konsultāciju sabiedrības K. pētījumi. Prasītāja nevar apstrīdēt šo interpretāciju, apgalvojot, ka tā ir autonomi pielāgojusies jaunajai tirgus situācijai. Proti, šā sprieduma 166. punktā ir atgādināts, ka ir jāpieņem, ka, ja vien nav pierādīts pretējais, ieinteresētajiem tirgus dalībniekiem ir jāpierāda, ka uzņēmumi, kas piedalās saskaņotajās darbībās un kas turpina darboties tirgū, ņem vērā informāciju, ar kuru notikusi apmaiņa ar to konkurentiem, lai izvēlētos savu rīcību tirgū. Tas tā ir vēl jo vairāk, ja darbību saskaņošana notiek regulāri ilgā laikposmā (iepriekš 159. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 121. punkts).

270    Otrām kārtām, attiecībā uz apgalvojumu, ka prasītāja nekad nav ņēmusi vērā “Darfo kvotu”, ir jāatgādina, ka Acciaieria di Darfo – kā izriet no pirmā lēmuma preambulas 256. apsvēruma – iesniedza Itālijas Rūpniecības ministrijai pieteikumu subsīdiju piešķiršanai, lai nojauktu savas stiegrojuma apaļtērauda ražošanas iekārtas. Saskaņā ar minēto apsvērumu bijusī Acciaierie e Ferriere Leali Luigi, (bijusī) Ferriera Valsabbia, IRO, Alfa un Feralpi vienojās ar Acciaieria di Darfo apmaiņā pret tās apņemšanos pārtraukt savu darbību melnās metalurģijas nozarē, lai tai pārskaitītu kompensāciju par katru pārdoto un katras no tām Itālijas teritorijā piegādāto stiegrojuma apaļtērauda kilogramu no 1999. gada 1. janvāra līdz 2001. gada 31. janvārim.

271    Šajā ziņā ir jāatzīst, ka tas, ka Lucchini‑SP ir ievērojusi nolīgumu par “Darfo kvotu”, ir pierādīts ar Ferriere Nord prezidenta ar roku rakstītu zīmīti, kurā norādīts: “Riva, Lucchini un es, un arī citi, apņemamies ievērot nolīgumu”.

272    Tādējādi prasītājas iebildums nevar tikt apstiprināts.

273    No minētā izriet, ka septītais pamats ir jānoraida pilnībā.

 Par astoto pamatu, kurš attiecas uz prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

–       Par pirmo daļu, kas attiecas uz to, ka nav tikuši paziņoti jauni iebildumi

274    Prasītāja apgalvo, ka pirms pirmā lēmuma netika iesniegts paziņojums par papildu iebildumiem pēc 2002. gada lēmuma atcelšanas, bet tikai vienkārša 2008. gada 30. jūnija vēstule. Tādējādi pirmais lēmums esot prettiesisks, jo tas esot ticis pieņemts tādas procedūras beigās, kas neļāva iesaistītajiem uzņēmumiem pienācīgi un pilnīgi īstenot savas tiesības uz aizstāvību.

275    Ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana visās procedūrās, kuru rezultātā var tikt noteiktas sankcijas, it īpaši naudas sodi vai kavējuma naudas, ir Savienības tiesību pamatprincips, kas ir jāievēro arī administratīva rakstura procesā. Šajā ziņā paziņojums par iebildumiem ir procesuālā garantija, ar ko tiek piemērots Savienības tiesību pamatprincips, kurš nosaka, ka tiesības uz aizstāvību ir jāievēro jebkurā procedūrā. Saskaņā ar šo principu, konkrēti, paziņojumā par iebildumiem, ko Komisija adresē uzņēmumam, kuram tā paredz piemērot sankciju par konkurences noteikumu pārkāpumu, ir jābūt ietvertiem visiem norādītajiem būtiskajiem faktiem par šo uzņēmumu, piemēram, faktiem, par kuriem pausti pārmetumi, šo faktu kvalifikācijai un pierādījumiem, uz kuriem pamatojas Komisija, lai šis uzņēmums varētu lietderīgi norādīt savus argumentus pret to uzsāktajā administratīvajā procesā (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 3. septembra spriedumus apvienotajās lietās C‑322/07 P, C‑327/07 P un C‑338/07 P Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, Krājums, I‑7191. lpp., 34.–36. punkts un tajos minētā judikatūra, un lietā C‑534/07 P Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājums, I‑7415. lpp., 26.–28. punkts).

276    Proti, lai tiktu ievērotas tiesības uz aizstāvību, ieinteresētajam uzņēmumam administratīvā procesa laikā ir jābūt iespējai lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par norādīto faktu un apstākļu patiesumu un nozīmīgumu, kā arī par dokumentiem, kurus Komisija izmanto, lai pamatotu savu apgalvojumu par to, ka tas ir izdarījis pārkāpumu (skat. iepriekš 201. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

277    Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību akta atcelšana obligāti neietekmē sagatavošanas aktus un atceltā akta aizstāšanai paredzētā procedūra principā var tikt atsākta tieši no brīža, kad notikusi nelikumība (Tiesas 1998. gada 12. novembra spriedums lietā C‑415/96 Spānija/Komisija, Recueil, I‑6993. lpp., 31. un 32. punkts, un iepriekš 220. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 73. punkts; Vispārējās tiesas 2010. gada 25. jūnija spriedums lietā T‑66/01 Imperial Chemical Industries/Komisija, Krājums, II‑2631. lpp., 125. punkts).

278    Tāpat saskaņā ar judikatūru, ja pēc lēmuma konkurences jomā atcelšanas Komisija izvēlas labot konstatēto pārkāpumu vai pārkāpumus un pieņemt identisku lēmumu, kurā netiks pieļauti šie pārkāpumi, šis lēmums attiecas uz tiem pašiem iebildumiem, par kuriem uzņēmumi jau ir izteikušies (iepriekš 220. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 98. punkts).

279    Šajā lietā ir jāatzīst, ka 2002. gada lēmuma atcelšanas brīdī Komisijas pabeigtie sagatavošanas akti ļāva veikt attiecīgo uzņēmumu darbību izsmeļošu analīzi attiecībā uz EOTKL 65. panta 1. punktu. Turklāt prasītāja šajā pamatā neapgalvo, ka Komisijas iebildumu saturs pirmajā lēmumā ticis grozīts, salīdzinot ar to iebildumu saturu, kas tika iekļauti paziņojumā par iebildumiem un paziņojumā par papildu iebildumiem.

280    Tā kā 2002. gada lēmums – kā atgādināts šā sprieduma 22. punktā – tika atcelts, tādēļ ka EOTKL 65. panta 4. un 5. punkts zaudēja spēku 2002. gada 23. jūlijā un Komisijas kompetence konstatēt EOTKL 65. panta 1. punkta pārkāpumu un uzlikt naudas sodus uzņēmumiem, kas piedalījušies minētajā pārkāpumā, tādēļ vairs nevarēja izrietēt no minētajām tiesību normām, kas nebija spēkā minētā lēmuma pieņemšanas brīdī, lai izpildītu iepriekš 22. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās SP u.c./Komisija, Komisijai bija jāatsāk procedūra tieši tajā brīdī, kad notikusi nelikumība, proti, 2002. gada lēmuma pieņemšanas brīdī. Līdz ar to Komisijai nebija pienākuma nosūtīt prasītājai jaunu paziņojumu par iebildumiem.

281    Līdz ar to astotā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

–       Par otro daļu, kas attiecas uz dokumentu par Ferriere Nord sadarbību nenosūtīšanu

282    Šā pamata otrajā daļā prasītāja apgalvo, ka tās tiesības uz aizstāvību tikušas pārkāptas, jo Komisija tai nav ļāvusi iepazīties ar dokumentiem, kurus tai bija iesniegusi Ferriere Nord sadarbības atbilstoši 1996. gada paziņojumam par sadarbību ietvaros.

283    Saskaņā ar pirmā lēmuma preambulas 636. apsvērumu “Ferriere Nord Komisijai iesniedza lietderīgus netiešus pierādījumus, kas tai ļāvuši labāk izprast aizliegtās vienošanās darbību”. Pirmā lēmuma preambulas 637. apsvērumā Komisija ir piebildusi, ka “Ferriere Nord bija vienīgā, kas [tai] paziņojusi [..] informāciju, kura tai ļāvusi labāk izprast aizliegtās vienošanās darbību”. Komisija pirmā lēmuma 685. zemsvītras piezīmē ir precizējusi, ka “Ferriere Nord ir iesniegusi precizējumus par tās atrašanās vietā atrastajiem dokumentiem” un ka tā tai pēc savas ierosmes ir nosūtījusi pirmā lēmuma preambulas 251. apsvērumā minēto tabulu, kuru tā ir papildinājusi, tajā norādot to uzņēmumu nosaukumus, kas bija kodēti tās rīcībā esošajā dokumentā. Tādējādi Komisija uzskatīja, ka Ferriere Nord piedalīšanās tai ir ļāvusi izveidot saikni ar dokumentu “Darba hipotēze”, kas minēts pirmā lēmuma preambulas 247. apsvērumā, apstiprinot, ka kods un lasīšanas atslēga ir identiski. Tāpat tā uzsvēra, ka divu uzņēmumu lūgumu palielināt to kvotas, kas bija 1998. gada beigu nolīguma priekšmets, daļēja apmierināšana palīdzēja pierādīt, ka darba hipotēze nav palikusi šādā stāvoklī un ka 1998. gada septembra–novembra nolīgums ticis izpildīts.

284    Prasītāja norāda, ka Ferriere Nord sadarbojās ar Komisijas dienestiem, iesniedzot 2001. gada 14. februāra un 13. jūlija rakstus un 2001. gada 30. jūlija labojumu, kuri esot ļāvuši Komisijai labāk izprast aizliegtās vienošanās darbību. Tādējādi Ferriere Nord esot saņēmusi 20 % naudas soda summas samazinājumu. Tomēr Komisija līdz pat paziņojumam par iebildumiem aizliegtās vienošanās īstenošanā iesaistītajiem uzņēmumiem neesot norādījusi, ka tā uzskata Ferriere Nord sadarbību par lietderīgu, lai labāk izprastu aizliegtās vienošanās darbību, un nav padarījusi šos rakstus pieejamus minētajiem uzņēmumiem pirms pirmā lēmuma pieņemšanas, tādējādi pārkāpjot to tiesības uz aizstāvību. Prasītāja apgalvo, ka, tā kā šķiet, ka Ferriere Nord atzīst tikai faktus par laikposmu pēc 1997. gada, rodas jautājums, kā Komisija varēja saglabāt iebildumus par laikposmu pirms 1997. gada, ja tai nebija noteicošas sadarbības, lai labāk izprastu aizliegtās vienošanās darbību. Tādējādi Ferriere Nord būtu varējusi minēt ražotāju tādu vienošanos par minimālajām cenām un ražošanas samazinājumiem, kurā bijusi iesaistīta arī prasītāja un kas pirmajā lēmumā vairs neesot iekļauta. Tādēļ prasītāja lūdz Vispārējo tiesu saskaņā ar Reglamenta 64. un 65. pantu likt Komisijai iesniegt minētos rakstus un uzklausīt Ferriere Nord juridisko pārstāvi, lai varētu viņam uzdot jautājumu par to, vai prasītāja bija viens no uzņēmumiem, kuri bija vienojušies par minimālajām cenām un ražošanas ierobežojumiem.

285    Ir jāatgādina, ka tieši paziņojums par iebildumiem, no vienas puses, un piekļuve lietas materiāliem, no otras puses, ļauj uzņēmumiem, attiecībā uz kuriem tiek veikta izmeklēšana, noskaidrot pierādījumus, kas ir Komisijas rīcībā, un nodrošina tiesību uz aizstāvību pilnīgu efektivitāti (iepriekš 220. punktā minētais Tiesas spriedums apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 315. un 316. punkts, un iepriekš 201. punktā minētais Tiesas spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 66. un 67. punkts, kā arī 2007. gada 10. maija spriedums lietā C‑328/05 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I‑3921. lpp., 55. punkts).

286    Tiesības iepazīties ar dokumentiem kā tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa neatņemama daļa nozīmē, ka Komisijai ir jādod attiecīgajam uzņēmumam iespēja pārbaudīt visus lietas materiālu dokumentus, kas varētu būt nozīmīgi aizstāvībai. Šo dokumentu vidū ir gan apsūdzošie, gan attaisnojošie dokumenti, izņemot citu uzņēmumu komercnoslēpumus ietverošus dokumentus, Komisijas iekšējos dokumentus un citu konfidenciālu informāciju (iepriekš 201. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 68. punkts).

287    Apsūdzoša dokumenta nenosūtīšana ir tiesību uz aizstāvību pārkāpums tikai tad, ja attiecīgais uzņēmums pierāda, ka, pirmkārt, Komisija ir pamatojusies uz šo dokumentu, lai pamatotu savu iebildumu par pārkāpuma esamību, un, otrkārt, iebildums var tikt pierādīts, tikai atsaucoties uz šo dokumentu. Ja pastāvētu citi dokumentāri pierādījumi, par kuriem aizliegtās vienošanās dalībniekiem bijis zināms administratīvā procesa laikā un kas konkrēti pamato Komisijas secinājumus, nepaziņota apsūdzoša dokumenta kā pierādījuma atmešana nemazinātu apstrīdētajā lēmumā ietverto iebildumu pamatotību. Tādējādi attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka rezultāts, pie kura ir nonākusi Komisija savā lēmumā, būtu bijis citāds, ja kā apsūdzošs pierādījums tiktu noraidīts nepaziņots dokuments, uz kuru ir balstījusies Komisija, lai apsūdzētu šo uzņēmumu (iepriekš 201. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 71.–73. punkts).

288    Savukārt attiecībā uz attaisnojošu dokumentu nepaziņošanu attiecīgajam uzņēmumam ir tikai jāpierāda, ka tā nepaziņošana varēja uzņēmumam nelabvēlīgi ietekmēt procedūras norisi un Komisijas lēmuma saturu. Pietiek, ja uzņēmums pierāda, ka tas minēto attaisnojošo dokumentu būtu varējis izmantot savai aizstāvībai tādējādi, ka, ja uzņēmums to būtu varējis izmantot administratīvajā procesā, tas būtu varējis atsaukties uz pierādījumiem, kuri nesaskan ar secinājumiem, ko šajā stadijā izdarījusi Komisija, un tādēļ kaut kādā veidā būtu varējis ietekmēt tās iespējamajā lēmumā ietvertos vērtējumus vismaz attiecībā uz tam pārmestās rīcības smagumu un ilgumu un tādējādi – naudas soda apmēru (iepriekš 201. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 74. un 75. punkts).

289    Vispirms ir jāuzsver, ka paziņojuma par iebildumiem 52. punktā Komisija skaidri ir identificējusi rakstus, kurus tai bija nosūtījusi Ferriere Nord, kā arī tās lietas materiālu atbilstošo lapaspušu numurus.

290    Pirmām kārtām, ir jānoraida prasītājas arguments par to, ka Komisija līdz pat paziņojumam par iebildumiem neesot norādījusi citiem aizliegtās vienošanās īstenošanā iesaistītajiem uzņēmumiem, ka tā uzskata Ferriere Nord sadarbību par lietderīgu. No 1996. gada paziņojuma par sadarbību E punkta 2. apakšpunkta izriet, ka Komisija šo lietderību izvērtēja tikai lēmuma pieņemšanas brīdī.

291    Otrām kārtām, prasītāja nevar apgalvot, ka, nepadarot tai pieejamus šā sprieduma 284. punktā norādītos rakstus, Komisija ir pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību. Proti, prasītājas arguments, ka Komisija nevarēja saglabāt iebildumus par laikposmu pirms 1997. gada tādēļ, ka nebija notikusi sadarbība, kas bija noteicoša, lai izprastu aizliegtās vienošanās darbību, nav apstiprināms, jo, kā atgādināts šā sprieduma 283. punktā, Ferriere Nord palīdzība ir tikai ļāvusi Komisijai konstatēt saikni ar dokumentu “Darba hipotēze”, kas minēts pirmā lēmuma preambulas 247. apsvērumā, kurš attiecas uz 1998. gada septembra–novembra nolīgumu. Turklāt no visas informācijas, kas tostarp minēta pirmā lēmuma preambulas 419.– 459. apsvērumā, izriet, ka Komisija nav pamatojusies tikai uz Ferriere Nord sadarbības lūgumu, lai konstatētu pārkāpumu laikposmā pirms 1997. gada.

292    Katrā ziņā, pirmkārt, ir jāuzsver, ka 2001. gada 14. februāra rakstā Ferriere Nord paziņoja Komisijai informāciju un nosūtīja dokumentus, kas attiecas uz 2000. gada oktobra pārbaudes protokolu, kā arī pārbaudes laikā izņemtās tabulas kopiju, kas bija pienācīgi papildināta, tajā norādot attiecīgo uzņēmumu nosaukumus, kas bijuši kodēti Komisijas rīcībā esošajā dokumentā. Šis dokuments ir iekļauts Komisijas lietas materiālos un bija pieejams.

293    Otrkārt, attiecībā uz 2001. gada 13. jūlija rakstu ir jānorāda, ka runa ir par konfidenciālu dokumentu, kurā Ferriere Nord formāli lūgusi tai piemērot 1996. gada paziņojumu par sadarbību. Šā raksta (kā arī 2001. gada 30. jūlija labojuma) pastāvēšana prasītājai bija zināma, jo tas ir minēts paziņojuma par iebildumiem 52. punktā un minētā raksta un 2001. gada 30. jūlija labojuma saturs ir īsi aprakstīts lietas materiāliem pievienotajā dokumentā, kurš tāpat bija pieejams.

294    Iztaujāta šajā saistībā tiesas sēdē, prasītāja turklāt apstiprināja Vispārējai tiesai, ka tā administratīvajā procesā nav lūgusi piekļuvi dokumentiem, kurus, sadarbojoties atbilstoši izmeklēšanas lietas materiālos pievienotajam 1996. gada paziņojumam par sadarbību, Komisijai bija iesniegusi Ferriere Nord, un ka tā arī nav sūdzējusies par 2001. gada 13. jūlija raksta un tā labojuma konfidenciālo raksturu, uz ko bija atsaukusies Komisija. Līdz ar to tās iebildums nav apstiprināms.

295    Ņemot vērā iepriekš minēto, nav jāliek iesniegt minētos rakstus, nedz arī atbilstoši Reglamenta 64. un 65. pantam jāuzklausa Ferriere Nord juridiskais pārstāvis, kā lūgusi prasītāja (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑260/05 P Sniace/Komisija, Krājums, I‑10005. lpp., 77.–79. punkts un tajos minētā judikatūra).

296    Trešām kārtām, prasītājas apgalvojums, kas formulēts, atsaucoties uz pirmo pamatu, un atbilstoši kuram tabulu, kurām būtu bijis jābūt pirmā lēmuma pielikumā, neesamība tāpat ir tās tiesību uz aizstāvību pārkāpums, ir jānoraida atbilstoši šā sprieduma 65. punktā minētajai judikatūrai.

297    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jānoraida šī daļa, kā arī astotais pamats, un līdz ar to ir jānoraida prasījumi, kas vērsti uz to, lai konstatētu, ka pirmais lēmums nav pastāvējis vai ir jāatceļ kopumā.

 Par prasījumiem, kas vērsti uz to, lai panāktu pirmā lēmuma atcelšanu attiecībā uz naudas sodu

298    Prasītāja apgalvo, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts neļauj sodīt uzņēmumus, kuriem nav apgrozījuma, kā tas esot tās gadījumā, jo attiecībā uz to ir uzsākts likvidācijas process un tai nav bijis nekāda apgrozījuma, nedz arī kādas darbības gadā pirms pirmā lēmuma pieņemšanas. Tāpat, pēc tās domām, būtu “pārsteidzoši” piemērot likvidācijas procesā esošam un darbību neveicošam uzņēmumam palielinājumu, lai nodrošinātu naudas soda preventīvo iedarbību. Komisija nekādi neesot pamatojusi šajā tiesību normā paredzētā pienākuma neizpildi, jo tā pirmā lēmuma preambulas 632. apsvērumā esot tikai norādījusi sabiedrību, kuri veido vienotu uzņēmumu, kopējo apgrozījumu, lai apietu Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzēto aizliegumu, izmantojot mākslīgu solidārās atbildības argumentu. Pat pieņemot, ka prasītāja pagātnē būtu varējusi būt saistīta ar Lucchini grupu, tā tas vairs neesot kopš 2005. gada, jo kopš tā laika Lucchini grupa ietilpst Severstal grupā. Turklāt pastāvot precedenti, kad Komisija lietderīguma apsvērumu dēļ esot nolēmusi neuzlikt sodu likvidācijas procesā esošiem uzņēmumiem.

299    Pirmām kārtām, ņemot vērā šā sprieduma 78. punktā minēto judikatūru, ir jāizvērtē prasītājas iebildums par pienākuma norādīt pamatojumu neievērošanu.

300    Pirmā lēmuma preambulas 632. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka “attiecībā īpaši uz likvidācijas procesā esošajām sabiedrībām SP un Acciaierie e Ferriere Leali ir jānorāda, ka tas, ka viena [tolaik bija] pārtraukusi darbību, bet otra – likvidācijas procesā, netraucē [..] tām uzlikt naudas sodus, ciktāl tās ir solidāri atbildīgas attiecīgi ar Lucchini un Leali”. Komisija šajā saistībā atgādināja, ka, “tā kā šīs sabiedrības ir viens un vienots uzņēmums, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai ievērotu Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzēto maksimālo apmēru, ir jāņem vērā sabiedrību, kuras veido šo vienoto uzņēmumu, kopējais apgrozījums”.

301    Tāpat pirmā lēmuma preambulas 538.–544. apsvērumā Komisija ir paskaidrojusi, kādēļ pārkāpuma norises laikposmā prasītāja piederēja pie tā paša uzņēmuma, pie kura piederēja Lucchini. Šajā ziņā tā tostarp pamatojās, pirmkārt, uz to, ka visā pārkāpuma norises laikā gan Lucchini akcionāru kapitālu, gan otrās Siderpotenza (tagad – SP) akcionāru kapitālu kontrolēja Lucchini ģimene, otrkārt, uz to, ka pastāv savstarpējas attiecības starp personām, kurām bija noteicoša loma sabiedrībā Lucchini, pirmajā Siderpotenza un otrajā Siderpotenza, treškārt, uz to, ka 1998. gadā starp Lucchini un otro Siderpotenza pastāvēja pilnvarojuma līgums, un, ceturtkārt, uz vairākiem šo sabiedrību iekšējiem dokumentiem, kas tikuši pieņemti pārkāpuma norises laikposmā.

302    Attiecībā uz izmaiņām Lucchini akcionāru kopumā pēc pārkāpuma norises laikposma beigām Komisija vispirms pirmā lēmuma preambulas 95. apsvērumā norādīja, ka “2005. gada 20. aprīlī kontroli pār [Lucchini] ieguva Severstal grupa” un ka “2007. gada 23. maijā Severstal grupai piederēja 79,82 % daļu sabiedrībā Lucchini SpA salīdzinājumā ar 20,18 % daļu, kas piederēja Lucchini ģimenei”. Tad tā pirmā lēmuma 586. zemsvītras piezīmē, kas ietverta minētā lēmuma preambulas 540. apsvērumā, precizēja, ka “tas, ka Severstal grupa 2005. gada aprīlī ir kļuvusi par Lucchini SpA vairākumdaļu turētāju, nemaina secinājumu, [ka Lucchini SpA un SP ir viens uzņēmums], jo šā lēmuma pieņemšanas brīdī Lucchini SpA joprojām pastāvēja kā juridiskā persona”. Visbeidzot, pirmā lēmuma preambulas 631. apsvērumā, kurš attiecas uz atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktam noteikto naudas sodu maksimālo apmēru, Komisija norādīja, ka šajā aprēķina posmā noteiktais apmērs 14,35 miljonu euro apmērā nepārsniedz 10 % no attiecīgā uzņēmuma preču, uz kurām attiecas EOTK līgums, apgrozījuma 2007. gadā Savienības teritorijā (Komisija ir izmantojusi 2007. gada datus, jo pirmā lēmuma pieņemšanas brīdī daži uzņēmumi nevarēja tai iesniegt datus par 2008. gadu).

303    No šiem apsvērumiem izriet, ka pirmais lēmums no juridiskā viedokļa ir pietiekami pamatots attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētā maksimālā apmēra piemērošanu un to, ka šajā ziņā maksimālā naudas soda apmēra aprēķinam ir ņemts vērā vienotā uzņēmuma, ko veido prasītāja un Lucchini, kopējais apgrozījums.

304    Otrām kārtām, prasītāja apgalvo, ka tā vairs nav saistīta ar Lucchini grupu, jo tā tagad ir Severstal grupas daļa, un ka, ja ir izpildīti nosacījumi, iespēja atzīt par solidāri atbildīgu ir tikai tad, ja uzņēmumi pieder vienai grupai arī soda uzlikšanas brīdī. Pirmkārt, prasītāja norāda, ka Lucchini ir tikai mazākumdalība tās pamatkapitālā, nevis kontrole pār to. Otrkārt, Lucchini ietilpstot Severstal grupā kopš 2005. gada aprīļa. Tādējādi prasītāja ir precizējusi, ka “kopš 2005. gada abi uzņēmumi pastāv atsevišķi un vairs nepieder vienai un tai pašai grupai”. Sava pamata pamatojumam prasītāja atsaucas uz preses paziņojumu, ko 2005. gada 20. aprīlī kopā publicējuši Lucchini grupas un Severstal grupas [pārstāvji] un kurā paziņots, ka Severstal ar Komisijas 2005. gada 12. aprīļa apstiprinošu lēmumu ir ieguvusi 62 % Lucchini kapitāla. Saskaņā ar minēto paziņojumu Lucchini ģimenei šajā datumā vēl piederēja 29 % Lucchini kapitāla, bet atlikušie 9 % piederēja citiem akcionāriem. Atbilstoši šim pašam paziņojumam Giuseppe Lucchini ticis iecelts par Lucchini valdes priekšsēdētāju.

305    Ir jāuzskata, ka ar šo iebildumu, kurš attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzēto naudas soda maksimālo apmēru, prasītāja ir vēlējusies tikai apstrīdēt Komisijas konstatējumu, atbilstoši kuram tā līdz pirmā lēmuma pieņemšanai turpināja būt tās pašas ekonomiskās vienības daļa, kuras daļa bija Lucchini.

306    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 32. panta 2. punktu “attiecībā uz katru uzņēmumu [..], kas piedalās pārkāpumā, soda nauda [naudas sods] nepārsniedz 10 % no tās kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā”.

307    Tādējādi ar maksimālo apmēru ir paredzēts tostarp aizsargāt uzņēmumus pret pārmērīgiem naudas sodiem, kas varētu tos iznīcināt ekonomiski. Līdz ar to maksimālais apmērs attiecas nevis uz sodīto pārkāpumu laikposmu, kas var būt vairākus gadus pirms naudas soda piemērošanas, bet gan uz laikposmu, kas ir tuvāks šim datumam (šajā ziņā skat. iepriekš 197. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Tokai Carbon u.c./Komisija, 389. punkts).

308    Līdz ar to 10 % maksimālā apmēra ieviešanas mērķis var tikt sasniegts tikai tad, ja šis maksimālais apmērs tiek piemērots, pirmām kārtām, katram lēmuma par naudas soda uzlikšanu adresātam atsevišķi. Tikai tad, ja, otrām kārtām, šā lēmuma pieņemšanas datumā izrādās, ka vairāki adresāti veido “uzņēmumu” tādas ekonomiskas vienības nozīmē, kura ir atbildīga par pārkāpumu, par kuru uzlikts sods, maksimālais apmērs var tikt aprēķināts, pamatojoties uz minētā uzņēmuma, proti, visu tā sastāvdaļu, kopējo apgrozījumu. Turpretim, ja starplaikā šī ekonomiskā vienība ir izjukusi, katram no apstrīdētā lēmuma adresātiem ir tiesības uz to, ka konkrētais maksimālais apmērs tiem tiek noteikts individuāli (iepriekš 197. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Tokai Carbon u.c./Komisija, 390. punkts; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 2011. gada 16. novembra spriedumu lietā T‑72/06 Groupe Gascogne/Komisija, Krājumā nav publicēts, 115. punkts).

309    Līdz ar to ir jāpārbauda, vai, kā apgalvo prasītāja, pirmā lēmuma pieņemšanas brīdī Komisijas pirmā lēmuma preambulas 538.–544. apsvērumā konstatētā ekonomiskā vienība bija izjukusi.

310    Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka pirmajā lēmumā Komisija, pamatodamās uz atbildēm uz informācijas pieprasījumiem, kurus tā bija nosūtījusi prasītājai un Lucchini 2008. gada 24. jūlijā, ir norādījusi, pirmām kārtām, ka 83,33 % dalības prasītājas sabiedrībā piederēja fiziskām vai juridiskām personām, kas ietilpst Lucchini ģimenē, bet atlikušie 16,667 % piederēja Lucchini, un, otrām kārtām, ka 2007. gada 23. maijā Lucchini ģimenei vairs piederēja tikai 20,18 % Lucchini akciju, bet pārējos 79,82 % bija iegādājusies Severstal grupa, kas ir pārņēmusi kontroli pār šo sabiedrību.

311    Līdz ar to pirmā lēmuma pieņemšanas brīdī ekonomiskās vienības pastāvēšana nevarēja izrietēt no Lucchini un Lucchini ģimenes locekļu attiecīgajām daļām. Tādējādi, lai arī Lucchini ģimenei pirmā lēmuma pieņemšanas brīdī vēl piederēja dalība ar kontroles tiesībām prasītājas kapitālā, tai vairs nebija tādas dalības Lucchini kapitālā, kuras kontroli bija pārņēmusi Severstal pēc pārkāpuma norises laikposma beigām, bet pirms pirmā lēmuma pieņemšanas.

312    Šajā ziņā ir jānoraida Komisijas arguments, saskaņā ar kuru tā bija prasītāja, kas, atbildot uz šā sprieduma 310. punktā minēto informācijas pieprasījumu, 2008. gada 17. decembra vēstulē tai norādījusi, ka tās akcionāru sastāvā nav notikušas būtiskas izmaiņas, kas nozīmējot, ka SP joprojām tieši vai netieši pieder Lucchini ģimenei. Proti, šādam argumentam nav nozīmes, jo, kā tiesas sēdē uzsvēra prasītāja, izmaiņas notika nevis tās akcionāru sastāvā, bet gan Lucchini akcionāru sastāvā.

313    Otrkārt, ekonomiskas vienības pastāvēšana pirmā lēmuma pieņemšanas brīdī nevarēja izrietēt arī no tā, ka Lucchini un SP bija kopīgs personāls, kā tas minēts pirmā lēmuma preambulas 538. apsvērumā, jo tas attiecas tikai uz laikposmu no 1998. gada 30. novembra līdz 2002. gada beigām.

314    Tiesas sēdē, pamatojoties uz 2005. gada 20. aprīļa preses paziņojumu, ko iesniegusi prasītāja, Komisija norādīja, ka, neraugoties uz to, ka Lucchini ģimenes locekļi bija mazākumdaļu akcionāri, kam pieder 20,18 % daļu Lucchini, viņi turpināja spēlēt tik ļoti būtisku lomu sabiedrības pārvaldes struktūrās, ka Komisija esot varējusi secināt, ka Lucchini ģimene turpināja īstenot noteicošu ietekmi uz Lucchini pat pēc 2005. gada – līdz pirmā lēmuma pieņemšanas dienai. Tādējādi Komisija norādīja, pirmkārt, ka 2005. gadā Lucchini ģimene bija iecēlusi trīs Lucchini valdes locekļus un, otrkārt, ka Giuseppe Lucchini bija SP akcionārs un kļuva par Lucchini valdes priekšsēdētāju pēc tam, kad 2005. gadā šo sabiedrību bija iegādājusies Severstal.

315    Šis arguments nav apstiprināms.

316    Vispirms Komisija savus apgalvojumus balsta tikai uz 2005. gada 20. aprīļa preses paziņojumu, kurš attiecas uz to, ka 2005. gadā Severstal ieguva 62 % Lucchini kapitāla, un kurā ir precizēts, ka šajā dienā Lucchini ģimenei joprojām piederēja 29 % šīs sabiedrības kapitāla. Tomēr no pirmā lēmuma preambulas 95. apsvēruma izriet, ka šā lēmuma pieņemšanas dienā Lucchini ģimenes locekļiem piederēja vairs tikai 20,18 % Lucchini akciju. Komisija šajā ziņā nav iesniegsi pierādījumus, kas ļautu uzskatīt, ka, neraugoties uz šo Lucchini ģimenes locekļu nelielo dalību Lucchini kapitālā, viņus joprojām pārstāvēja tāds pats valdes locekļu skaits.

317    Tad, pat pieņemot, ka Lucchini ģimenes locekļus pēc viņu dalības sabiedrībā Lucchini joprojām pārstāvēja tāds pats valdes locekļu skaits Lucchini valdē, Komisija nav izskaidrojusi, kādēļ tikai tādēļ vien, ka Lucchini ģimenes pārstāvība minētajā valdē bija četri locekļi no deviņiem (valdes priekšsēdētājs un trīs locekļi), tā pirmā lēmuma pieņemšanas brīdī joprojām turpināja īstenot noteicošu ietekmi uz šo sabiedrību.

318    Visbeidzot, attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, kurš tāpat ir balstīts uz prasītājas iesniegto 2005. gada 20. aprīļa preses paziņojumu, saskaņā ar kuru Severstal viceprezidents esot paziņojis, ka “ar akcionāru kopsapulcē pieņemtajiem lēmumiem ir uzsākta stratēģiska un ilgstoša partnerība starp Severstal grupu, Lucchini ģimeni un visiem Itālijā reģistrētās sabiedrības atbilstošajiem dalībniekiem”, ir jāuzskata, ka ar šādu apgalvojumu vien nepietiek, lai pierādītu, ka pirmā lēmuma pieņemšanas brīdī Lucchini ģimenei bija noteicoša ietekme uz Lucchini.

319    Treškārt, pirmā lēmuma pieņemšanas brīdī Komisija nevarēja arī pamatoties uz pilnvarojuma līguma starp Lucchini un prasītāju pastāvēšanu, jo Komisija tiesas sēdē pati norādīja, ka prasītāja ir pārtraukusi stiegrojuma apaļtērauda ražošanu kopš 2002. gada un cedējusi savu Potencā esošo ražotni sabiedrībai Ferriere Nord, tādēļ vairs neesot bijis vajadzības saglabāt minēto pilnvarojuma līgumu.

320    Ceturtkārt, attiecībā uz citiem iekšējiem dokumentiem, kas minēti pirmā lēmuma preambulas 538. apsvērumā, ir jāuzskata, ka tie visi ir tikuši pieņemti pārkāpuma norises laikā un neļauj konstatēt ekonomiskas vienības starp Lucchini un prasītāju pastāvēšanu pirmā lēmuma pieņemšanas brīdī.

321    Piektkārt, Komisija tiesas sēdē apgalvoja, ka prasītājas juridiskā adrese atbilst Lucchini administrācijas atrašanās vietai. Tomēr šāds apstāklis pats par sevi arī neļauj pamatot ekonomiskas vienības starp Lucchini un prasītāju pastāvēšanu pirmā lēmuma pieņemšanas brīdī.

322    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, neraugoties uz Komisijas rīcībā esošo un pirmajā lēmumā minēto informāciju, kurā konstatētas būtiskas izmaiņas Lucchini akcionāru sastāvā, tā šā lēmuma preambulas 538.–543. apsvērumā nav pierādījusi, ka ekonomiska vienība starp Lucchini un prasītāju vēl pastāvēja pirmā lēmuma pieņemšanas brīdī.

323    Līdz ar to ir jāatceļ pirmais lēmums, ciktāl tajā prasītājai Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētais maksimālais apmērs nav ticis piemērots individuāli.

324    Šajā ziņā, tā kā no lietas materiāliem izriet, ka 2007. gadā prasītājai nebija apgrozījuma, tai nevarēja tikt uzlikts naudas sods.

325    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, šis pamats ir jāpieņem un jāatceļ pirmā lēmuma 2. pants, ciktāl Komisija tajā ir uzlikusi naudas sodu prasītājai un ciktāl tā tajā atzinusi prasītāju par solidāri atbildīgu par naudas soda 14,35 miljonu euro apmērā, kas tāpat uzlikts Lucchini, samaksu.

326    Līdz ar to nav jāizvērtē nedz citi šajā pamatā izvirzītie iebildumi, nedz devītais un desmitais pamats (skat. Vispārējās tiesas 2012. gada 29. jūnija spriedumu lietā T‑370/09 GDF Suez/Komisija, 272. punkts un tajā minētā judikatūra).

2.     Lieta T‑55/10

327    Prasības lietā T‑55/10 priekšmets ir prasība atcelt lēmumu par grozījumiem.

328    Prasības lietā T‑55/10 pamatošanai prasītāja savos procesuālajos rakstos ir izvirzījusi trīs pamatus. Pirmais attiecas uz to, ka padarīt likumīgu ex post tiesību aktu, kurā ir pieļauti būtiski trūkumi, ir prettiesiski. Otrais pamats ir par labas pārvaldības principa pārkāpumu. Visbeidzot, trešais pamats attiecas uz to, ka lēmumam par grozījumiem nav piemērota juridiskā pamata.

329    Tiesas sēdē prasītāja atteicās no savas prasības lietā T‑55/10 pirmā pamata.

330    Vispirms ir jāspriež par prasības lietā T‑55/10 pieņemamību.

331    No pastāvīgās judikatūras izriet, ka prasība par tiesību akta atcelšanu, ko ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja prasītājs ir ieinteresēts apstrīdētā lēmuma atcelšanā. Šāda ieinteresētība pastāv vienīgi gadījumā, kad paša tiesību akta atcelšana rada juridiskas sekas (Tiesas 1986. gada 24. jūnija spriedums lietā 53/85 AKZO Chemie un AZKO Chemie UK/Komisija, Recueil, 1965. lpp., 21. punkts; skat. arī Vispārējās tiesas 1995. gada 14. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑480/93 un T‑483/93 Antillean Rice Mills u.c./Komisija, Recueil, II‑2305. lpp., 59. un 60. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2001. gada 20. jūnija spriedumu lietā T‑188/99 Euroalliages/Komisija, Recueil, II‑1757. lpp., 26. punkts) vai, citiem vārdiem sakot, ja prasības iznākums var radīt priekšrocības lietas dalībniekam, kas cēlis prasību (Tiesas 2000. gada 13. jūlija spriedums lietā C‑174/99 P Parlaments/Richard, Recueil, I‑6189. lpp., 33. punkts, un 2002. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I‑6677. lpp., 21. punkts; Vispārējās tiesas 2004. gada 28. septembra spriedums lietā T‑310/00 MCI/Komisija, Krājums, II‑3253. lpp., 44. punkts).

332    Šajā lietā ir jāatzīst, ka ar lēmumu par grozījumiem Komisija pirmajam lēmumam ir pievienojusi vairākas tabulas, kas nebija iekļautas tā pielikumā, un izlabojusi atsauču uz šīm tabulām numerāciju vairākās tā zemsvītras piezīmēs.

333    Tomēr, kā ir izklāstīts šā sprieduma 47. un 48. punktā un kā izriet no pirmā pamatlietā T‑472/09 vērtējuma (skat. šā sprieduma 63.–108. punktu), ar lēmumu par grozījumiem pirmajam lēmumam ir pievienotas tikai vairākas tabulas, kas nebija iekļautas tā pielikumā, izlaboti atsauču uz šīm tabulām numuri vairākās tā zemsvītras piezīmēs un ar šiem grozījumiem pirmā lēmuma pamatojuma daļā nav mainīta tā rezolutīvajā daļā nolemtā būtība. Līdz ar to prasītāja negūtu nekādu priekšrocību, ja tiktu atcelts tikai lēmums par grozījumiem. Turklāt, ja prasītāja ar prasību lietā T‑55/10 cenšas panākt, lai Vispārējā tiesa taisītu spriedumu, kas patiesībā skar pirmo lēmumu, ir jāatzīst, ka šis prasījums būtībā sakrīt ar tiem, kas izvirzīti prasībā lietā T‑472/09.

334    Līdz ar to prasība lietā T‑55/10 ir nepieņemama un tātad ir jānoraida kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

335    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

336    Tā kā prasība lietā T‑472/09 ir tikusi apmierināta tikai daļēji, lietas apstākļi tiks novērtēti taisnīgi, nolemjot, ka prasītāja pati sedz pusi savu tiesāšanās izdevumu. Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina pusi prasītājas tiesāšanās izdevumu.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

1)      apvienot lietas T‑472/09 un T‑55/10 sprieduma taisīšanai;

2)      lietā T‑472/09 SP/Komisija:

–        atcelt Komisijas 2009. gada 30. septembra Lēmuma C(2009) 7492, galīgā redakcija, par EOTK līguma 65. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/37.956 – Stiegrojuma apaļtērauds, atkārtota pieņemšana) 2. pantu, ciktāl tajā SP SpA  ir solidāri uzlikts naudas sods EUR 14,35 miljonu apmērā;

–        pārējā daļā prasību noraidīt;

–        SP sedz pusi savu tiesāšanās izdevumu pati;

–        Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina pusi SP tiesāšanās izdevumu;

3)      lietā T‑55/10 SP/Komisija:

–        prasību noraidīt;

–        SP atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Martins Ribeiro Popescu Berardis

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 9. decembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Atbilstošās tiesību normas

1. EOTK līguma noteikumi

2. EK līguma noteikumi

3. Regula Nr. 1/2003

4. Komisijas paziņojums par noteiktiem to konkurences lietu izskatīšanas aspektiem, kuri rodas EOTK līguma darbības beigšanās dēļ

Strīdu priekšmeti

Informācija par prasītāju

Tiesvedības priekšvēsture

Pirmais lēmums

Notikumu attīstība pēc pirmā lēmuma paziņošanas

Lēmums par grozījumiem

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

1. Lieta T‑472/09

Par prasījumiem atzīt, ka pirmais lēmums nav pastāvējis, vai to atcelt

Par pirmo pamatu, kas attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu

Par otro un ceturto pamatu, kuri attiecas uz Komisijas kompetences neesamību, kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar pārkāpuma un naudas soda juridisko pamatu, pilnvaru pārsniegšanu un procedūras pārkāpumu

–Par pirmā lēmuma juridiskā pamata izvēli

–Par Komisijas kompetenci, pamatojoties Regulu Nr. 1/2003, konstatēt un uzlikt sodu par EOTK līguma 65. panta 1. punkta pārkāpumu pēc EOTK līguma darbības beigām

Par piekto pamatu, kas attiecas uz EOTKL 65. panta pārkāpumu, pamatojuma neesamību un faktu sagrozīšanu

Par sesto pamatu, kas attiecas uz labas pārvaldības principa pārkāpumu un pamatojuma neesamību

Par septīto pamatu, kas attiecas uz faktu kļūdainu juridisko kvalifikāciju, prasītājai izvirzīto iebildumu nepamatotību un faktu sagrozīšanu

–Par preču, kas piegādājamas no Brešas, pamatcenas noteik�anu

–Par papildu maksājumu par dimensiju noteikšanu

–Par tirdzniecības nosacījumiem un maksāšanas termiņiem

–Par ražošanas vai pārdošanas ierobežošanu vai kontroli

–Par 1996. gada 27. septembra projektu, 1997. gada 16. oktobra un 17. novembra sanāksmēm un 1992. gada aprīļa–maija nolīgumu

–Par to, ka SP nav piedalījusies konsultāciju sabiedrības K. pētījumos

Par astoto pamatu, kurš attiecas uz prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

–Par pirmo daļu, kas attiecas uz to, ka nav tikuši paziņoti jauni iebildumi

–Par otro daļu, kas attiecas uz dokumentu par Ferriere Nord sadarbību nenosūtīšanu

Par prasījumiem, kas vērsti uz to, lai panāktu pirmā lēmuma atcelšanu attiecībā uz naudas sodu

2. Lieta T‑55/10

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – itāļu.