VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (astotā palāta)

2020. gada 20. maijā (*)

Prasība atcelt tiesību aktu – Enerģētika – Dabasgāzes iekšējais tirgus – Direktīva (ES) 2019/692 – Direktīvas 2009/73/EK piemērošana gāzes pārvades līnijām uz trešajām valstīm un no tām – Tieša skāruma neesamība – Nepieņemamība – Prettiesiski iegūto dokumentu iesniegšana

Lietā T‑526/19

Nord Stream 2 AG, Cūga [Zoug] (Šveice), ko pārstāv L. Van den Hende, J. Penz‑Evren, advokāti, un M. Schonberg, solicitor‑advocate,

prasītāja,

pret

Eiropas Parlamentu, ko pārstāv L. Visaggio, J. Etienne un I. McDowell, pārstāvji,

un

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv A. Lo Monaco, S. Boelaert un K. Pavlaki, pārstāvji,

atbildētāji,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/692 (2019. gada 17. aprīlis), ar ko groza Direktīvu 2009/73/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu (OV 2019, L 117, 1. lpp.),

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Svenningsens [J. Svenningsen] (referents), tiesneši R. Barentss [R. Barents] un K. Makiokī [C. Mac Eochaidh],

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/55/EK (2003. gada 26. jūnijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 98/30/EK atcelšanu (OV 2003, L 176, 57. lpp.) tika atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/73/EK (2009. gada 13. jūlijs) (OV 2009, L 211, 94. lpp.).

2        Ar Direktīvu 2009/73 ir paredzēts ieviest kopīgus noteikumus dabasgāzes pārvades, sadales, piegādes un uzglabāšanas jomā, lai ļautu piekļuvi tirgum un veicinātu vienlīdzīgus un nediskriminējošus konkurences apstākļus. Šajā ziņā minētajā direktīvā tostarp ir paredzēts pienākums nodalīt pārvades sistēmu operatorus no pārvades sistēmām, kā arī izveidot sistēmu, kas trešajām personām dod nediskriminējošu piekļuvi gāzes pārvades un sadales sistēmām, pamatojoties uz publicētiem tarifiem.

3        Saskaņā ar Direktīvas 2009/73 36. pantu uz nozīmīgākiem jauniem gāzes infrastruktūras objektiem, proti, starpsavienojumiem, sašķidrinātas dabasgāzes iekārtām un uzglabāšanas iekārtām, pēc lūguma un ar zināmiem nosacījumiem uz noteiktu laiku var neattiecināt dažus no šajā direktīvā paredzētajiem pienākumiem. Lai panāktu šo atkāpi, tostarp ir jāpierāda, ka ieguldījums uzlabos konkurenci gāzes piegādes jomā un piegādes drošumu un ka ar ieguldījumu saistītais risks ir tāds, ka ieguldījums netiktu veikts, ja nebūtu piešķirta atkāpe.

4        Prasītāja Nord Stream 2 AG ir saskaņā ar Šveices tiesībām dibināta sabiedrība, kuras vienīgais akcionārs ir Krievijas publiskā akciju sabiedrība Gazprom. Tā ir atbildīga par gāzes cauruļvada “Nord Stream 2” plānošanu, būvniecību un ekspluatāciju; šī cauruļvada finansējumu, kura apjoms sasniedz 9,5 miljardus EUR, 50 % apmērā nodrošina sabiedrības ENGIE SA (Francija), OMV AG (Austrija), Royal Dutch Shell plc (Nīderlande un Apvienotā Karaliste), Uniper SE (Vācija) un Wintershall Dea GmbH (Vācija). Tāpat kā gāzes cauruļvads “Nord Stream” (tagad parasti saukts par “Nord Stream 1”), kas sastāv no divu pārvades līniju tīkla, kura būvniecība tika pabeigta 2012. gadā un kura ekspluatācija bija paredzēta 50 gadus ilgam laikposmam, gāzes cauruļvads “Nord Stream 2”, kas arī sastāv no divām gāzes pārvades līnijām, nodrošinās gāzes pārvadi starp Viborgu (Krievija) un Lubminu [Lubmin] (Vācija), kura atrodas netālu no Greifsvaldes [Greifswald] (Vācija), abu gāzes cauruļvadu “Nord Stream 1” un “Nord Stream 2” kopējai pārvades jaudai sasniedzot 55 miljardus kubikmetru gadā. Tiklīdz pa “Nord Stream 1” nogādātā gāze nokļūst Vācijas teritorijā, tā tiek pārvadāta pa sauszemes gāzes cauruļvadiem NEL un OPAL, kuriem – Vācijas regulatīvās iestādes uzraudzībā – ir piemērojami Direktīvā 2009/73 paredzētie pienākumi, savukārt pa “Nord Stream 2” nogādātā gāze tiek pārvadāta pa sauszemes gāzes cauruļvadu ENEL, kā arī pa jaunuzceltu sauszemes gāzes cauruļvadu EUGAL, un abi pēdējie minētie cauruļvadi tāpat tiek regulēti Vācijā saskaņā ar Direktīvu 2009/73.

5        2017. gada janvārī tika sākti gāzes cauruļvadam “Nord Stream 2” paredzēto cauruļu apbetonēšanas darbi, kuru galīgā piegāde esot notikusi 2018. gada septembrī.

6        Pēc Eiropas Komisijas 2017. gada 8. novembra priekšlikuma COM(2017) 660 final (turpmāk tekstā – “direktīvas priekšlikums”) Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome 2019. gada 17. aprīlī pieņēma Direktīvu (ES) 2019/692, ar ko groza Direktīvu 2009/73 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu (OV 2019, L 117, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā direktīva”), un tā stājās spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas, t.i., 2019. gada 23. maijā. Atbilstoši prasītājas sniegtajai informācijai minētajā datumā “Nord Stream 2” cauruļu apbetonēšanas darbi bija pabeigti 95 % apmērā, savukārt attiecīgi divu gāzes pārvades līniju 610 km un 432 km garie posmi tika ielikti jūras dibenā Vācijas, Somijas, Krievijas un Zviedrijas teritoriālajā jūrā un/vai ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā (EEZ). Tomēr šīs prasības iesniegšanas datumā prasītāja vēl nebija saņēmusi Dānijas iestāžu atļauju attiecībā uz abu “Nord Stream 2” līniju maršrutu. Šai atļaujai tomēr bija jābūt izsniegtai 2019. gada 30. oktobrī.

7        Saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 3. apsvērumu tās mērķis ir novērst šķēršļus dabasgāzes iekšējā tirgus izveides pabeigšanai, kurus rada apstāklis, ka līdz šim brīdim gāzes pārvades līnijām uz trešajām valstīm un no tām netiek piemēroti Eiropas Savienības tirgus noteikumi.

8        Šajā ziņā Direktīvas 2009/73 2. panta 17. punktā redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar apstrīdēto direktīvu, ir paredzēts, ka jēdziens “starpsavienojums” ietver ne tikai “[jebkādu] pārvades līniju, kas šķērso robežu starp dalībvalstīm, lai savienotu attiecīgo dalībvalstu valsts pārvades sistēmas”, bet tagad arī “[jebkādu] pārvades līniju starp dalībvalsti un trešo valsti līdz dalībvalstu teritorijai vai attiecīgās dalībvalsts teritoriālajai jūrai”.

9        Tomēr saskaņā ar Direktīvas 2009/73 49.a panta 1. punktu, kas ir pievienots ar apstrīdēto direktīvu, “attiecībā uz gāzes pārvades līnijām starp dalībvalsti un trešo valsti, kas pabeigtas pirms 2019. gada 23. maija, dalībvalsts, kurā atrodas šādas pārvades līnijas pirmais savienojuma punkts ar [šīs] dalībvalsts tīklu, var nolemt atkāpties no [dažiem Direktīvas 2009/73 noteikumiem] attiecībā uz šādas gāzes pārvades līnijas posmiem, kas atrodas tās teritorijā un teritoriālajā jūrā, objektīvu iemeslu dēļ, piemēram, tādēļ, lai varētu atgūt veiktās investīcijas, vai ar piegādes drošumu saistītu iemeslu dēļ, ar noteikumu, ka attiecīgā atkāpe negatīvi neietekmē konkurenci vai dabasgāzes iekšējā tirgus efektīvu darbību, vai piegādes drošumu Savienībā”. Turklāt minētajā 49.a panta 1. punktā ir paredzēts, pirmkārt, ka šādu atkāpju “laiks ir ierobežots līdz 20 gadiem, tā[s] balstās uz objektīvu pamatojumu, t[ās] var atjaunot, ja tas ir pamatoti, un uz t[ām] var attiecināt nosacījumus, kas palīdz izpildīt iepriekš minētos nosacījumus”, un, otrkārt, ka “šādas atkāpes nepiemēro pārvades līnijām starp dalībvalsti un trešo valsti, kurai ir izvirzīta prasība transponēt [grozīto Direktīvu 2009/73] saskaņā ar nolīgumu, kas noslēgts ar Savienību”.

10      Turklāt ar apstrīdēto direktīvu ir grozīts Direktīvas 2009/73 36. pants, šī panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzot, ka atkāpe, kas saskaņā ar šo tiesību normu ir piešķirta esošiem jauniem infrastruktūras objektiem, nedrīkst kaitēt tostarp “dabasgāzes piegādes drošumam Savienībā”.

11      Saistībā ar to grozījumu transponēšanu, kas ar apstrīdēto direktīvu izdarīti Direktīvā 2009/73, apstrīdētās direktīvas 2. pantā ir paredzēts, ka, izņemot dalībvalstis, kurām nav ģeogrāfisko robežu ar trešajām valstīm un pārvades līniju ar trešajām valstīm, kā arī izņemot – šo valstu ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ – Kipru un Maltu, “dalībvalstīs stā[sies] spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, līdz 2020. gada 24. februārim, neskarot jebkādas atkāpes saskaņā ar Direktīvas 2009/73 [..] 49.a pantu”.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

12      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 26. jūlijā, prasītāja cēla šo prasību, kurā tā lūdz Vispārējo tiesu:

–        pilnībā atcelt apstrīdēto direktīvu;

–        piespriest Parlamentam un Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

13      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts tāpat 2019. gada 26. jūlijā, prasītāja lūdza šo lietu izskatīt prioritāri saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 67. panta 2. punktu, un šis lūgums tika provizoriski noraidīts ar Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2019. gada 5. augusta lēmumu.

14      Ar 2019. gada 4. septembra vēstuli prasītāja atbilstoši Reglamenta 66. pantam iesniedza Vispārējai tiesai pieteikumu par to, lai noteikta prasības pieteikumā ietvertā informācija tiktu uzskatīta par konfidenciālu informāciju, kas nav izpaužama sabiedrībai.

15      Ar dokumentiem, kurus Polijas Republika 2019. gada 2. oktobrī, Komisija 2019. gada 15. oktobrī, Lietuvas Republika un Igaunijas Republika 2019. gada 30. oktobrī un Latvijas Republika 2019. gada 6. novembrī iesniedza Vispārējās tiesas kancelejā, tās atbilstoši Reglamenta 143. pantam lūdza atļauju iestāties lietā Parlamenta un Padomes prasījumu atbalstam.

16      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 10. oktobrī, Parlaments atbilstoši Reglamenta 130. panta 1. punktam izvirzīja iebildi par nepieņemamību, lūdzot Vispārējo tiesu:

–        galvenokārt –

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

–        pakārtoti – ja Vispārējā tiesa noraidītu iebildi par nepieņemamību vai nolemtu iebildes par nepieņemamību izskatīšanu atlikt līdz galīgā nolēmuma taisīšanai – noteikt Parlamentam un Padomei jaunus termiņus savu attiecīgo iebildumu rakstu iesniegšanai.

17      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 11. oktobrī atbilstoši Reglamenta 130. panta 2. punktam (turpmāk tekstā – “pieteikums par procesa jautājumu”), Padome lūdza Vispārējo tiesu:

–        noteikt, ka daži dokumenti (turpmāk tekstā – “strīdīgie dokumenti”) nav uzskatāmi par daļu no šīs lietas materiāliem, vai, runājot par prasītājas iesniegtajiem dokumentiem, ka tie tiek izņemti no šīs lietas materiāliem, konkrēti [konfidenciāli] (1) (turpmāk tekstā – “pirmais strīdīgais dokuments”), [konfidenciāli] (turpmāk tekstā – “otrais strīdīgais dokuments”) un [konfidenciāli] (turpmāk tekstā – “trešais strīdīgais dokuments”);

–        neņemt vērā visas prasības pieteikuma un tā pielikumu teksta daļas, kurās ir ietverta norāde uz šiem Padomes klasificētiem dokumentiem “Restreint UE/EU Restricted”, aprakstīts to saturs vai veikta atsaukšanās uz tiem.

18      Pieteikumā par procesa jautājumu Padome norāda, ka tā bija saņēmusi vairākus pieteikumus par piekļuvi tās rīcībā esošajiem dokumentiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.). Šie pieteikumi attiecās uz dokumentiem, kas ir saistīti ar sarunām, kuras veiktas nolūkā noslēgt vienošanos starp Savienību un trešo valsti, konkrētajā gadījumā – [konfidenciāli], kā arī likumdošanas procedūru, kurā tika pieņemta apstrīdētā direktīva. Šajā ziņā Padome precizēja, ka pieteikuma par procesa jautājumu iesniegšanas dienā tā nebija sniegusi piekļuvi nevienam no minētajiem dokumentiem un ka šīs prasības celšanas dienā Vispārējā tiesā nebija ierosināta neviena lieta, kurā saskaņā ar LESD 263. pantu tiktu apstrīdēts šo pieteikumu par piekļuvi dokumentiem noraidījums. Turklāt pieteikumam par procesa jautājumu tā pievienoja dokumentus, kurus tā bija sagatavojusi 2019. gada 11. oktobrī saistībā ar minētajiem pieteikumiem.

19      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 14. oktobrī, Padome atbilstoši Reglamenta 130. panta 1. punktam izvirzīja iebildi par nepieņemamību, lūdzot Vispārējo tiesu:

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu;

–        piespriest prasītajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

20      2019. gada 4. novembrī prasītāja iesniedza savus apsvērumus par pieteikumu par procesa jautājumu, kuros tā lūdz Vispārējo tiesu noraidīt Padomes lūgumu par dokumentu izņemšanu [no lietas materiāliem], saglabāt lietas materiālos visas atsauces uz dokumentiem, kurus prasītāja bija iesniegusi Vispārējai tiesai, un atzīt dokumentu – šajā gadījumā pirmo strīdīgo dokumentu – par daļu no lietas materiāliem.

21      2019. gada 29. novembrī prasītāja iesniedza savus apsvērumus par Parlamenta un Padomes izvirzītajām iebildēm par nepieņemamību, kuros tā būtībā lūdz Vispārējo tiesu:

–        galvenokārt –

–        iebilžu par nepieņemamību izskatīšanu atlikt līdz galīgā nolēmuma taisīšanai;

–        noteikt jaunu termiņu iebildumu rakstu iesniegšanai, kas būtu īsāks nekā Reglamenta 81. pantā paredzētais termiņš, lai novērstu papildu kavēšanos lietas izskatīšanā;

–        atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu;

–        pakārtoti –

–        noraidīt iebildes par nepieņemamību kā acīmredzami nepamatotas;

–        piespriest Parlamentam un Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts tāpat 2019. gada 29. novembrī, prasītāja saskaņā ar Reglamenta 88. pantu lūdza Vispārējo tiesu noteikt procesa organizatorisko pasākumu vai attiecīgā gadījumā pierādījumu savākšanas pasākumu, pieprasot “atbildētājiem” iesniegt noteiktus Padomes rīcībā esošos dokumentus (turpmāk tekstā – “pieteikums par procesa organizatorisko pasākumu”). Šajā pieteikumā prasītāja atklāja to, kas līdz šim nav bijis zināms Padomei, proti, ka pieteikumus, kuri Padomei tika iesniegti 2019. gada 10. un 13. maijā saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001, kādus Padome minējusi pieteikumā par procesa jautājumu, ir iesniedzis viens no prasītājas darbiniekiem, Savienības pilsonis (turpmāk tekstā – “prasītājas darbinieka pieteikumi”). Ar šiem pieteikumiem minētais darbinieks lūdza piekļuvi visiem Padomes rīcībā esošajiem dokumentiem, kuros ietverti dalībvalstu sniegtie apsvērumi par Komisijas priekšlikumu, kura rezultātā tika pieņemta apstrīdētā direktīva, kā arī vairākiem citiem konkrēti norādītiem darba dokumentiem. Savā sākotnējā 2019. gada 5. jūnija atbildē Padome atteica piekļuvi šiem dokumentiem. Pēc tam, kad 2019. gada 23. jūnijā šis prasītājas darbinieks bija iesniedzis atkārtotu pieteikumu, aicinot Padomi pārskatīt savu nostāju, Padome ar 2019. gada 8. novembra lēmumu, pirmkārt, piešķīra pilnīgu piekļuvi 23 no pieprasītajiem dokumentiem, kā arī daļēju piekļuvi 25 citiem no pieprasītajiem dokumentiem un, otrkārt, atteica piekļuvi diviem no pieprasītajiem dokumentiem.

23      2019. gada 6. decembrī prasītāja saskaņā ar Reglamenta 66. pantu lūdza, lai noteikta informācija, kas ietverta Parlamenta un Padomes izvirzītajās iebildēs par nepieņemamību, tiktu uzskatīta par konfidenciālu informāciju, kas nav izpaužama sabiedrībai.

24      2019. gada 19. decembrī prasītāja iesniedza apsvērumus par tiesvedības stāvokli pēc tam, kad Vispārējā tiesa pēc Padomes lūguma bija pagarinājusi Parlamentam un Padomei piešķirto termiņu, kurā tie varēja iesniegt savus apsvērumus par pieteikumu par procesa organizatorisko pasākumu. Vispārējā tiesa piekrita pievienot lietas materiāliem šo dokumentu, kas nav paredzēts Reglamentā.

25      2020. gada 17. janvārī Parlaments un Padome iesniedza savus apsvērumus par pieteikumu par procesa organizatorisko pasākumu.

26      2020. gada 27. janvārī prasītāja iesniedza papildu apsvērumus, kuri nav paredzēti Reglamentā un kurus Vispārējā tiesa piekrita pievienot lietas materiāliem.

27      2020. gada 5. februārī Vispārējā tiesa procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros lūdza puses iesniegt savus apsvērumus par sekām, kādas attiecībā uz pieteikumu par procesa jautājumu izriet no 2020. gada 31. janvāra sprieduma Slovēnija/Horvātija (C‑457/18, EU:C:2020:65). Puses šo pasākumu izpildīja noteiktajā termiņā.

28      Ar 2020. gada 4. aprīļa lēmumu Vispārējās tiesas priekšsēdētājs saskaņā ar Reglamenta 67. panta 2. punktu, ņemot vērā šīs lietas īpašos apstākļus, nolēma to izskatīt prioritāri.

29      2020. gada 6. aprīlī Padome iesniedza jaunu pierādījumu piedāvājumu, ko veidoja Eiropas ombuda 2020. gada 27. marta lēmums, ar kuru viņš, lemjot par 2019. gada 27. augusta sūdzību par Padomes atteikumu piešķirt piekļuvi dokumentiem attiecībā uz gāzes cauruļvadu “Nord Stream 2”, izbeidza šīs sūdzības izskatīšanu, uzskatīdams, ka šis atteikums nav kvalificējams kā administratīva kļūme, jo minētais atteikums ir attaisnots ar sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar Savienības starptautiskajām attiecībām Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Prasītāja un Parlaments tika aicināti divu nedēļu laikā iesniegt savus apsvērumus par šo jauno pierādījumu piedāvājumu un ir to izdarījuši, un, ņemot vērā minētos apsvērumus, Vispārējā tiesa nolēma pieņemt minēto jauno pierādījumu piedāvājumu un pievienot to lietas materiāliem.

 Juridiskais pamatojums

 Par Padomes izvirzīto procesa jautājumu

30      Saskaņā ar Reglamenta 130. panta 2. un 7. punktu, ja lietas dalībnieks ar atsevišķu dokumentu lūdz Vispārējo tiesu lemt par procesa jautājumu, tai ir jālemj par pieteikumu pēc iespējas ātrāk, attiecīgā gadījumā pēc tam, kad ir sākta tiesvedības mutvārdu daļa.

31      Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka tā ir guvusi pietiekamu informāciju no lietas materiāliem, it īpaši no citu pušu apsvērumiem par pieteikumu par procesa jautājumu, kā arī no lietas dalībnieku atbildēm uz Vispārējās tiesas 2020. gada 5. februārī uzdoto jautājumu, un līdz ar to nolemj ar šo rīkojumu lemt par šo procesa jautājumu, nepastāvot nepieciešamībai sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

32      Pieteikumā par procesa jautājumu Padome, kuru būtībā atbalstījis Parlaments savā atbildē uz Vispārējās tiesas 2020. gada 5. februāra jautājumu, norāda, ka strīdīgie dokumenti, tostarp šī pieteikuma iesniegšanas dienā, ir un paliek dokumenti, kas klasificēti kā “Restreint UE/EU Restricted” Padomes Lēmuma 2013/488/ES (2013. gada 23. septembris) par drošības noteikumiem ES klasificētas informācijas aizsardzībai (OV 2013, L 274, 1. lpp.) 2. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē, proti, kā “informācija un materiāli, kuru neatļauta izpaušana varētu būt nevēlama [..] Savienības vai vienas vai vairāku dalībvalstu interesēm”.

33      Turklāt, runājot it īpaši par otro un trešo strīdīgo dokumentu, bet arī par pirmo strīdīgo dokumentu, Padome norāda – ja prasītājai tiktu atļauts tos iesniegt savas prasības atbalstam, tas nozīmētu, ka tiktu apietas Regulā Nr. 1049/2001 paredzētās procedūras, ņemot vērā, ka attiecībā uz šiem dokumentiem Padome, atbildot uz prasītājas darbinieka pieteikumiem, pilnībā vai daļēji atteica piekļuvi šiem dokumentiem un ka šie lēmumi vēlāk nav tikuši apstrīdēti Vispārējā tiesā saskaņā ar LESD 263. pantu. Apstāklis, ka šie dokumenti bez Padomes atļaujas esot tikuši nopludināti kāda preses izdevuma tīmekļvietnē vai kādā citā veidā un ka pēc tam noteiktas personas, pilnībā apzinoties to klasifikāciju “Restreint UE/EU Restricted”, esot rakstījušas rakstus un komentārus, kuros tās atklāja minēto dokumentu saturu, tāpat neļaujot prasītājai tos izmantot vai uz tiem atsaukties šajā tiesvedībā.

34      It īpaši Padome apgalvo, ka kaitējums, kas Savienības iestādēm tiktu nodarīts ar strīdīgo dokumentu neatļautu iesniegšanu un izmantošanu, būtiski pārsniedz kaitējumu, ko nodarījuši autori, kuri šos dokumentus citē vai izmanto pētniecības publikācijās vai rakstos presē. Proti, šāda izmantošana šajā lietā notiekošās tiesvedības kontekstā ne tikai likvidētu aizsardzību, ko ir paredzēts piešķirt ar klasifikāciju “Restreint UE/EU Restricted”, bet tā turklāt varētu mudināt prasītāju izmantot minētos dokumentus citās tiesvedībās citās tiesās vai instancēs, it īpaši saistībā ar šķīrējtiesas procesu, ko prasītāja 2019. gada 26. septembrī uzsākusi pret Savienību saskaņā ar Enerģētikas hartas nolīgumu, uz kuru attiecas Padomes un Komisijas Lēmums 98/181/EK, EOTK, Euratom (1997. gada 23. septembris) par to, ka Eiropas Kopienas slēdz Enerģētikas hartas nolīgumu un Enerģētikas hartas protokolu par energoefektivitāti un ar to saistītajiem vides aspektiem (OV 1998, L 69, 1. lpp.).

35      Apsvērumos par procesa jautājumu prasītāja norāda, ka Padomes 2019. gada 11. oktobra pieteikums ir jānoraida pilnībā.

36      Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka strīdīgajiem dokumentiem acīmredzami ir nozīme, lai pierādītu tās locus standi prasīt atcelt apstrīdēto direktīvu, it īpaši faktu, ka šī direktīva to skar “konkrēti”, kā arī lai pamatotu pēc būtības izvirzītos pamatus, tostarp vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās drošības principu pārkāpumu, kā arī pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, ko esot pieļāvis viens no likumdevējiem. Turklāt attiecībā uz apstākli, ka šie dokumenti ir klasificēti kā “Restreint EU/EU Restricted”, tā uzskata, ka šī klasifikācija ir Padomes iekšēja klasifikācija un neuzliek nekādus pienākumus trešajām personām, tādām kā prasītāja, un ka katrā ziņā šī aizsardzība faktiski izbeidzas tad, ja, kā tas ir šajā gadījumā, dokumenti, uz kuriem ir atzīme par šo klasifikāciju, situācijā, kad Padome nav veikusi pasākumus, lai novērstu to apriti vai nodrošinātu savu noteikumu ievērošanu ārpus šīs iestādes, ir kļuvuši pieejami publiskajā telpā, konkrēti internetā, un tikuši plaši citēti vairākos publicētos rakstos.

37      Turklāt esot jānoraida Padomes arguments, saskaņā ar kuru Vispārējai tiesai būtu jāatsaka lietas dalībniekam iespēja iesniegt dokumentu, ja piekļuve šim dokumentam ir kāda notiekošā administratīvā procesa vai tiesvedības tiesā priekšmets. Proti, Regula Nr. 1049/2001 neesot tieši piemērojama Savienības tiesā, tai pildot savu uzdevumu. Turklāt, ņemot vērā termiņus, kuros tiktu pieņemts Padomes lēmums saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 un tam sekojošs Vispārējās tiesas nolēmums saskaņā ar LESD 263. pantu par šāda Padomes lēmuma, ar kuru atteikta piekļuve dokumentam, tiesiskumu, Padomes nostājas dēļ, ja tā tiktu apstiprināta, kļūstu praktiski neiespējams dokumentu, kuru Savienības iestāde atsakās izpaust, iesniegt Savienības tiesai, pirms tiek pabeigta galvenā tiesvedība, kurā minētais dokuments ir nozīmīgs un lietderīgs kā pierādījuma elements. Pakārtoti prasītāja uzskata, ka iemesli, kurus Padome ir izvirzījusi pret prasītājas darbinieka pieteikumiem un kurus tā vēlas atkārtot šajā lietā, nav pietiekami detalizēti izklāstīti un ka katrā ziņā Komisijas publiskie paziņojumi esot jau izraisījuši apgalvotās negatīvās sekas, ko varētu izraisīt pirmā strīdīgā dokumenta satura izpaušana.

 Ievada apsvērumi

38      Iesākumā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka šajā lietā nav strīda par to, ka prasītāja iepriekš nav lūgusi Padomei un/vai Komisijai atļauju iesniegt tiesvedībā Vispārējā tiesā strīdīgos dokumentus, kuru izdevējas un/vai adresātes ir šīs Savienības iestādes; otrkārt, par procesa jautājumu ir jālemj, neskarot prasītājas 2019. gada 29. novembra pieteikumu par procesa organizatorisko pasākumu, kurš tiks izskatīts vēlāk; treškārt, ir jānorāda, ka pieteikuma par procesa jautājumu iesniegšanas dienā un šajā procesa jautājuma, kas izvirzīts minētajā pieteikumā, izvērtēšanas stadijā Vispārējā tiesa nebija uzdevusi iesniegt minētos strīdīgos dokumentus pamata tiesvedībā un, ceturtkārt, ir jākonstatē, ka ne Padome, ne Parlaments, ne arī Komisija tos nebija izpauduši pilnīgi vai daļēji – pēc savas ierosmes vai atbildot uz atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001 iesniegtu pieteikumu par sabiedrības piekļuvi iestāžu dokumentiem.

39      Turpinājumā ir jākonstatē, ka, pat ja Regulas Nr. 1049/2001 noteikumi šajā tiesvedībā nav piemērojami, prasītāja tomēr ir iesniegusi strīdīgos dokumentus šajā lietā bez to izdevēju un/vai adresātu atļaujas. Tādējādi šiem noteikumiem ir zināma indikatīva vērtība, veicot interešu izsvēršanu, kas nepieciešama, lai lemtu par pieteikumu par procesa jautājumu, ar kuru lūgts izņemt minētos dokumentus [no lietas materiāliem] (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 14. maijs, Ungārija/Parlaments, C‑650/18, nav publicēts, EU:C:2019:438, 9., 12. un 13. punkts, un spriedumu, 2020. gada 31. janvāris, Slovēnija/Horvātija, C‑457/18, EU:C:2020:65, 67. punkts).

40      Šajā ziņā vispirms Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt [..] tiesvedības un juridisku konsultāciju aizsardzībai [..], ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm”. Taču pieļaut, ka tiesvedībā Vispārējā tiesā varētu tikt iesniegti iekšējie dokumenti, kuriem ir juridiska atzinuma raksturs, ja attiecīgā iestāde nav atļāvusi tos iesniegt un to nav uzdevusi tiesa, būtu pretēji sabiedrības interesēm, kuras būtu jāņem vērā atbilstoši minētajai tiesību normai, kurā ir paredzēts, ka iestādes var saņemt savu juridisko dienestu pilnīgi neatkarīgi sniegtus atzinumus (skat. rīkojumu, 2019. gada 14. maijs, Ungārija/Parlaments, C‑650/18, nav publicēts, EU:C:2019:438, 8. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumu, 2020. gada 31. janvāris, Slovēnija/Horvātija, C‑457/18, EU:C:2020:65, 66. punkts).

41      Šie apsvērumi mutatis mutandis ir spēkā attiecībā uz interesēm, kas aizsargātas ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Šajā tiesību normā, kā izriet no tās formulējuma, ir paredzēti ļoti vispārīgi kritēriji, atbilstoši kuriem ir jāatsaka sabiedrības piekļuve tad, ja attiecīgā dokumenta izpaušana var “kaitēt” “sabiedrības interešu” aizsardzībai it īpaši saistībā ar “valsts drošību” vai “starptautiskajām attiecībām”, nevis tikai tad, ja patiešām ir ticis konstatēts “būtisks” kaitējums šādai aizsardzībai, kā tas tika piedāvāts likumdošanas procedūrā, kuras iznākumā tika pieņemta šī regula (spriedumi, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 36.–38. punkts, un 2018. gada 7. februāris, Access Info Europe/Komisija, T‑851/16, EU:T:2018:69, 39. punkts).

42      Tādējādi pieļaut, ka tiesvedībā Vispārējā tiesā varētu tikt iesniegti iekšējie dokumenti, kuri ietilpst minētās tiesību normas piemērošanas jomā, ja attiecīgā iestāde nav atļāvusi tos iesniegt un to nav uzdevusi minētā tiesa, būtu pretēji sabiedrības interesēm, kas attiecas uz “sabiedrības interešu” aizsardzību arī saistībā ar “valsts drošību” vai “starptautiskajām attiecībām” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 31. janvāris, Slovēnija/Horvātija, C‑457/18, EU:C:2020:65, 66. punkts).

43      Turklāt tas vien, ka prasītāja tiesvedībā Vispārējā tiesā atsaucas uz dažiem no strīdīgajiem dokumentiem attiecībā pret lietas dalībnieku, kas nav šo dokumentu izdevēja iestāde, šajā gadījumā pret iestādi, kas ir minēto dokumentu adresāte, neietekmē iestāžu sabiedrības interešu aizsardzību, kādas ir aizsargātas ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktu, un tātad neatņem jēgu interešu izsvēršanai, kas nepieciešama, lai lemtu par lūgumu izņemt šos dokumentus no lietas materiāliem (skat. spriedumu, 2020. gada 31. janvāris, Slovēnija/Horvātija, C‑457/18, EU:C:2020:65, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

44      Visbeidzot, prasītājas norādītais apstāklis, ka tā esot piekļuvusi strīdīgajiem dokumentiem, izmantojot kādā zinātniskā rakstā norādīto tīmekļvietni, vai ka tā esot uzzinājusi to saturu, izmantojot zinātnisku rakstu autoru sniegto informāciju, nevar atspēkot iepriekš izklāstītos apsvērumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 31. janvāris, Slovēnija/Horvātija, C‑457/18, EU:C:2020:65, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

45      Pieteikumā par procesa jautājumu formulētie Padomes lūgumi ir jāizvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.

 Par lūgumiem Vispārējai tiesai izņemt strīdīgos dokumentus no šīs lietas materiāliem

46      Padomes pieteikums attiecas uz trim dokumentiem, kas ir jāizvērtē secīgi, ņemot vērā prasītājas apstiprināto faktu, ka uz pirmajiem diviem strīdīgajiem dokumentiem attiecās prasītājas darbinieka pieteikumi, par kuriem Padome pieņēma noraidošus lēmumus, kas, pēc prasītājas domām, esot pieņemti, neievērojot Regulu Nr. 1049/2001.

–       Par pirmo strīdīgo dokumentu

47      Attiecībā uz pirmo strīdīgo dokumentu Padome uzsver, ka tajā ietvertais juridiskais atzinums neesot ticis publiskots, jo tā neatļauta izplatīšana varētu apdraudēt iestādes pienācīgu darbību. Lai gan šis teksts nebija pievienots prasības pieteikumam, prasītāja citēja un analizēja šī dokumenta saturu, atsaucoties uz autoru rakstiem, kuros ir ne tikai aprakstīts šī dokumenta saturs, bet turklāt sniegtas hipersaites uz kāda preses izdevuma tīmekļvietni, kas dod piekļuvi šim atzinumam.

48      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītāja sākotnēji nebija pievienojusi prasības pieteikumam pirmo strīdīgo dokumentu. Tomēr pēc tam, kad Padome 2019. gada 11. oktobrī bija lūgusi, lai minētais dokuments netiktu uzskatīts par daļu no lietas materiāliem, prasītāja ir uzņēmusies iniciatīvu iesniegt šo dokumentu pielikumā saviem apsvērumiem par pieteikumu par procesa jautājumu.

49      Tādējādi, lai gan, runājot par pirmo strīdīgo dokumentu, pieteikums par procesa jautājumu sākotnēji nevarēja attiekties uz šī dokumenta izņemšanu no lietas materiāliem, bet gan, lielākais, bija jāuzskata par lūgumu, ar kuru Vispārējai tiesai lūgts turpmākā tiesvedības gaitā nedz pieņemt šo dokumentu, nedz arī pieprasīt tā iesniegšanu, tomēr ir jākonstatē, ka, tā kā prasītāja vēlāk iesniedza šo dokumentu un Padome bija lūgusi to atzīt par nepieņemamu 2020. gada 17. janvāra apsvērumos, Vispārējai tiesai tagad ir jālemj par šī dokumenta pieņemamību.

50      Šajā ziņā pirmais strīdīgais dokuments, kā par to liecina tā nosaukums, ir Padomes juridiskā dienesta sagatavots atzinums, kas adresēts Savienības dalībvalstu pastāvīgajiem pārstāvjiem šajā iestādē. Tā nosaukums ir “[konfidenciāli]”. Līdz ar to šis dokuments nenoliedzami ietver juridisku atzinumu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta izpratnē.

51      Tālāk, saistībā ar šo prasību atsaucoties un iesniedzot šo juridisko atzinumu, kuru sagatavojis viena no atbildētājiem juridiskais dienests un kurā ir ietverts juridisks vērtējums par tiesību jautājumiem, kuriem ir nozīme saistībā ar prasības priekšmetu, prasītāja vēlas pretstatīt šo atzinumu atbildētājiem šajā tiesvedībā. Taču, ja tiktu atļauts saglabāt šo juridisko atzinumu lietas materiālos, lai gan tā izpaušanu nav atļāvusi Padome, kas noraidīja prasītājas darbinieka pieteikumus, tas nozīmētu, ka prasītājai tiktu ļauts apiet ar Regulu Nr. 1049/2001 ieviesto procedūru, kādā ir pieprasāma piekļuve šādam dokumentam (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 14. maijs, Ungārija/Parlaments, C‑650/18, nav publicēts, EU:C:2019:438, 14. punkts, un spriedumu, 2020. gada 31. janvāris, Slovēnija/Horvātija, C‑457/18, EU:C:2020:65, 68. punkts).

52      Konkrētajā gadījumā ir paredzams risks, kas nemaz nav hipotētisks, ka pirmā strīdīgā dokumenta neatļautas iesniegšanas šajā tiesvedībā dēļ Padome un – mazākā mērā – Parlaments būtu spiesti publiski ieņemt nostāju saistībā ar juridisko atzinumu, kurš acīmredzami bija paredzēts Savienības iestādes iekšējai lietošanai. Šāda perspektīva nenovēršami radītu negatīvas sekas attiecībā uz iestāžu, it īpaši Padomes, interesi lūgt juridiskos atzinumus un saņemt atklātus, objektīvus un pilnīgus atzinumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 31. janvāris, Slovēnija/Horvātija, C‑457/18, EU:C:2020:65, 70. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 42. punkts, un rīkojumu, 2019. gada 14. maijs, Ungārija/Parlaments, C‑650/18, nav publicēts, EU:C:2019:438, 16. punkts).

53      Tādējādi Padome pieteikumā par procesa jautājumu pamatoti atsaucas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto juridisko atzinumu aizsardzību. Šajā ziņā pretēji prasītājas apgalvojumiem, ņemot vērā, ka pielikumiem ir pierādījumu un instrumentāla nozīme (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2007. gada 8. novembris, Beļģija/Komisija, C‑242/07 P, EU:C:2007:672, 41. punkts), Padome varēja pamatot savus pieteikumā par procesa jautājumu ietvertos apgalvojumus, savu apsvērumu par pieteikumu par procesa organizatorisko pasākumu pielikumā iesniedzot lēmumu, ar kuru atteikta piekļuve pirmajam strīdīgajam dokumentam un kuru tā ir pieņēmusi attiecībā uz fizisko personu, kura – kā kļuva zināms tiesvedības laikā – bija prasītājas darbinieks, kurš rīkojās prasītājas interesēs.

54      Runājot par sevišķu sabiedrības interešu esamību, kas pamatotu pirmā strīdīgā dokumenta saglabāšanu šīs lietas materiālos, papildus faktam, ka – pretēji prasītājas apgalvotajam – šajā dokumentā ietvertais juridiskais atzinums neattiecas uz likumdošanas procedūru, attiecībā uz kuru tiek prasīta lielāka pārskatāmība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 46., 47., 67. un 68. punkts), jo šajā stadijā tas attiecas vienīgi uz [konfidenciāli], ir jānorāda, ka prasītājai interesi šajā saglabāšanā veido iespēja atsaukties uz šo juridisko atzinumu, lai pamatotu savu prasības pieteikumu un savus apsvērumus par Parlamenta un Padomes celtajām iebildēm par nepieņemamību. Šajos apstākļos ir konstatējams, ka minētā juridiskā atzinuma iesniegšanu virza pašas prasītājas interese atbalstīt savu argumentāciju par prasības pieņemamību un tās būtību, nevis kādas sevišķas sabiedrības intereses (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 14. maijs, Ungārija/Parlaments, C‑650/18, nav publicēts, EU:C:2019:438, 18. punkts, un spriedumu, 2020. gada 31. janvāris, Slovēnija/Horvātija, C‑457/18, EU:C:2020:65, 71. punkts).

55      Turklāt prasītājas norādītais apstāklis, ka tā esot piekļuvusi strīdīgajiem dokumentiem, izmantojot kādā zinātniskā rakstā norādīto tīmekļvietni, vai ka tā esot uzzinājusi to saturu, izmantojot zinātnisku rakstu autoru sniegto informāciju, vai arī ka citas iestādes, piemēram, Parlaments vai Komisija, savos paziņojumos vai dokumentos, kas ir tikuši ievietoti to tīmekļvietnēs, ir atsaukušās uz pirmo strīdīgo dokumentu, eventuāli daļēji atklājot tajā ietvertā juridiskā atzinuma secinājumus, nevar atspēkot iepriekš izklāstītos apsvērumus attiecībā uz Padomes – nevis citu iestāžu – interesi saglabāt savu prerogatīvu lūgt savam juridiskajam dienestam juridiskos atzinumus un saņemt atklātus, objektīvus un pilnīgus atzinumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 31. janvāris, Slovēnija/Horvātija, C‑457/18, EU:C:2020:65, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

56      Attiecībā uz prasītājas kritiku par Padomes nespēju kontrolēt pirmā strīdīgā dokumenta noplūdi ārpus šīs iestādes un par tās pasivitāti konfidenciālā rakstura, ko Padome bija iecerējusi sniegt šim dokumentam ar tā klasifikāciju “Restreint UE/EU Restricted”, ievērošanas uzraudzībā Vispārējā tiesa uzskata, ka, pat ja Padome patiešām varētu veikt pasākumus, tostarp lai šo dokumentu izņemtu no interneta avotiem, tomēr apstāklis, ka Padome šajā ziņā nav izrādījusi iniciatīvu vai nav bijusi sekmīga, neļauj secināt, ka Padome netieši būtu devusi atļauju izpaust minēto dokumentu Regulas Nr. 1049/2001 izpratnē.

–       Par otro strīdīgo dokumentu

57      Otrais strīdīgais dokuments, kā par to liecina tā nosaukums, ir ieteikumi, kurus Komisija ir adresējusi Padomei, lai tā pieņemtu lēmumu par starptautiskām sarunām ar trešo valsti, kuras konkrēti attiecas uz [konfidenciāli].

58      Šajā ziņā Padome pieteikumā par procesa jautājumu apgalvo, ka šī iestāde pašlaik joprojām izvērtē otro strīdīgo dokumentu. Šis dokuments neesot ticis izpausts sabiedrībai, tostarp pēc saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 iesniegtajiem pieteikumiem par piekļuvi dokumentiem, jo šāda izpaušana kaitētu sabiedrības interešu aizsardzībai saistībā ar starptautiskajām attiecībām un kaitētu Padomes lēmumpieņemšanas procesam, tostarp apdraudot Padomes un Savienības pozīciju tiesvedībās, tostarp šķīrējtiesās, šīs regulas 4. panta 1. un 2. punkta izpratnē.

59      Attiecībā uz otro strīdīgo dokumentu prasītāja atkal uzskata, ka Vispārējai tiesai esot jāievēro tikai elementi, kurus Padome ir izklāstījusi pieteikumā par procesa jautājumu, un tā nevarot pamatoties uz piekļuves šim dokumentam atteikuma pamatiem, kas izklāstīti Padomes lēmumā, kuru tā ir pievienojusi saviem apsvērumiem un ar kuru šāda piekļuve atteikta kādai fiziskai personai. Pakārtoti attiecībā uz Padomes apgalvojumu, kurš izklāstīts šajā atteikuma lēmumā un saskaņā ar kuru otrā strīdīgā dokumenta izpaušana kaitētu Savienības starptautiskajām attiecībām, atklājot [konfidenciāli], prasītāja, vienlaikus norādot, ka tā būtu pirmā reize, kad šāda veida dokuments netiktu izpausts sabiedrībai, uzskata, ka, sākot no brīža, kad Padome pieļāvusi dokumenta vai informācijas noplūdi no savas iekšienes, tā nevar atsaukties uz šādiem pamatiem, nedz apgalvot, ka šī dokumenta izpaušana nelabvēlīgi ietekmētu diskusijas par šiem materiāliem un [konfidenciāli]. Katrā ziņā atsauce uz apgalvoto Savienības pozīcijas vājināšanos šķīrējtiesas procesā, ko prasītāja pret to ierosinājusi, arī neesot pietiekama, lai attaisnotu otrā strīdīgā dokumenta izņemšanu no lietas materiāliem. Proti, minētais [šķīrējtiesas] process atšķiras no šīs tiesvedības. Prasītāja uzskata, ka minētajā šķīrējtiesas procesā taču nav piemērojama ne Regula Nr. 1049/2001, ne Vispārējās tiesas procesuālie noteikumi un ka tāpat uz Vispārējās tiesas nolēmumu par konkrētajā gadījumā aplūkoto procesa jautājumu nevarēs atsaukties minētajā šķīrējtiesas procesā.

60      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzēto izņēmumu šaurās interpretācijas principu, kas ir nostiprināts judikatūrā (spriedumi, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 63. punkts; 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 36. punkts, un 2013. gada 17. oktobris, Padome/Access Info Europe, C‑280/11 P, EU:C:2013:671, 30. punkts), netiek liegts tas, ka, runājot par šī panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktajiem izņēmumiem saistībā ar sabiedrības interesēm, attiecīgajai iestādei ir plaša novērtējuma brīvība, nosakot, vai dokumenta izpaušana sabiedrībai varētu kaitēt ar šo tiesību normu aizsargātajām interesēm (spriedumi, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 64. punkts, un 2018. gada 7. februāris, Access Info Europe/Komisija, T‑851/16, EU:T:2018:69, 40. punkts).

61      Proti, Tiesa ir uzskatījusi, ka būtu jāatzīst, ka šo interešu īpaši sensitīvais un būtiskais raksturs apvienojumā ar piekļuves atteikuma – kas saskaņā ar šo tiesību normu jānosaka iestādei, ja dokumenta izpaušana aizskartu šīs intereses, – obligāto raksturu piešķir šādam iestādes pieņemamam lēmumam sarežģītu un delikātu raksturu, kas prasa īpašu piesardzības līmeni, un ka šajā gadījumā šāda lēmuma pieņemšanai tātad ir nepieciešama novērtējuma brīvība (spriedums, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 35. punkts). To apstiprina fakts, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punktā noteiktajiem izņēmumiem ir izmantots imperatīvā rakstura formulējums tādējādi, ka iestādēm ir pienākums atteikt piekļuvi dokumentiem, uz kuriem attiecas šie obligātie izņēmumi, ja ir pierādīti minētajos izņēmumos norādītie apstākļi, un nav nepieciešams rast līdzsvaru starp sabiedrības interešu aizsardzību un sevišķām sabiedrības interesēm, kas pamatotu to izpaušanu (skat. spriedumus, 2018. gada 7. februāris, Access Info Europe/Komisija, T‑851/16, EU:T:2018:69, 38. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 7. februāris, Access Info Europe/Komisija, T‑852/16, EU:T:2018:71, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

62      Šajā ziņā būtībā jau ticis nospriests, ka tādu informācijas elementu izpaušana, kas ir saistīti ar Savienības un tās dalībvalstu izvirzītajiem mērķiem lēmumos, it īpaši, ja tie attiecas uz konkrētu paredzētā starptautiskā nolīguma saturu vai Savienības stratēģiskajiem mērķiem sarunās, kaitētu uzticības gaisotnei sarunās, kuras notiek brīdī, kad tiek pieņemts lēmums atteikt piekļuvi dokumentiem, kuros ietverti šie elementi (spriedums, 2018. gada 7. februāris, Access Info Europe/Komisija, T‑852/16, EU:T:2018:71, 44. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2012. gada 4. maijs, In’t Veld/Padome, T‑529/09, EU:T:2012:215, 35., 36. un 39. punkts).

63      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un otrā strīdīgā dokumenta saturu, ir jākonstatē, ka Padome pamatoti uzskata, ka šī dokumenta izpaušana konkrēti un faktiski apdraudētu sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar starptautiskajām attiecībām Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta izpratnē, šajā gadījumā – attiecībās starp Savienību un [konfidenciāli]; šis apstāklis pats par sevi attaisno minētā dokumenta izslēgšanu no lietas materiāliem, un nav nepieciešams šo sabiedrības interešu aizsardzību izsvērt ar sevišķām sabiedrības interesēm, nedz arī izvērtēt divus citus pamatus, kuri, Padomes ieskatā, liedz prasītājai iespēju iesniegt otro strīdīgo dokumentu, proti, pamatus, kas attiecas uz tiesvedības aizsardzību un Padomes iekšējā lēmumpieņemšanas procesa aizsardzību un kas paredzēti attiecīgi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā un 3. punktā.

64      Turklāt ir jāatkārto, ka šis secinājums nevar tikt atspēkots ar argumentiem, kas jau izklāstīti un noraidīti šā rīkojuma 55. un 56. punktā.

–       Par trešo strīdīgo dokumentu

65      Saistībā ar trešo strīdīgo dokumentu prasītāja norāda, ka tā uz to neatsaucas prasības pieteikumā un ka patiesībā Padomes iebildums ir jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz zinātnisko rakstu, kas ir iesniegts kā A.19. pielikums. Tomēr, tā kā prasītājas argumentācija izrietot tikai no tā, kas izklāstīts prasības pieteikumā, nevis no tā, kas ir ietverts pielikumā un uz ko nav atsauces minētajā prasības pieteikumā, Padomes lūgumam attiecībā uz trešo strīdīgo dokumentu neesot priekšmeta.

66      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka patiešām, lai gan otrais un trešais strīdīgais dokuments, uz kuriem atsaucas Padome pieteikumā par procesa jautājumu, abi ir datēti ar 2017. gada 12. jūniju un trešais ir otrā dokumenta pielikums, tomēr izrādās, ka prasītāja trešo strīdīgo dokumentu kā tādu nav iesniegusi. Līdz ar to nav jālemj par lūgumu, kas izvirzīts galvenokārt, t.i., izņemt minēto dokumentu no lietas materiāliem.

67      Attiecībā uz Padomes – šķietami pakārtotu – lūgumu Vispārējai tiesai noteikt, ka trešais strīdīgais dokuments “nav uzskatāms par daļu” no lietas materiāliem, šķiet, ka tā mērķis ir preventīvi paust šīs iestādes nostāju gadījumā, ja Vispārējā tiesa vēlētos noteikt procesa organizatorisko pasākumu, ar kuru šai iestādei tiktu pieprasīts iesniegt minēto dokumentu. Tomēr šāds lūgums neliecina par procesa jautājuma esamību, un līdz ar to arī par to vairs nav jālemj.

68      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, tā kā pirmais un otrais strīdīgais dokuments ir iesniegti bez attiecīgās iestādes – kā izdevējas vai adresātes – atļaujas un Vispārējā tiesa šajā stadijā nav uzdevusi tos iesniegt, pirmais strīdīgais dokuments, kas ir iesniegts kā prasītājas apsvērumu par pieteikumu par procesa jautājumu O.20. pielikums, kā arī otrais strīdīgais dokuments, kas iesniegts kā prasības pieteikuma A.14. pielikums, ir jāizņem no lietas materiāliem.

 Par lūgumu Vispārējai tiesai neņemt vērā noteiktas prasības pieteikuma un pielikumu teksta daļas

69      Attiecībā uz saistīto Padomes lūgumu Vispārējai tiesai neņemt vērā prasības pieteikuma teksta daļas, kurās ir atsauces uz strīdīgajiem dokumentiem, it īpaši 50.–53. punktu, 112. punkta a) apakšpunkta iii) punktu, 139. punktu un 158. punkta d) apakšpunktu, prasītāja uzskata, ka tas ir jānoraida. Proti, tā norāda, ka šajos punktos, izņemot pēdējo minēto, kurā nav nekādas tiešas atsauces uz pirmo strīdīgo dokumentu, tā esot vienīgi paskaidrojusi, ka apstrīdētās direktīvas izcelsme ir atrodama pirmajā strīdīgajā dokumentā ietvertajā juridiskajā analīzē. Taču šī izcelsme esot izskaidrota direktīvas priekšlikuma 2. punktā, kas ir publisks dokuments. Turklāt Padomes apgalvojums, šķiet, drīzāk attiecoties uz apgalvoto prasītājas iespēju pamatoties uz Parlamenta publicētu dokumentu ar nosaukumu “Common Rules for Gas pipelines entering the EU Internal Market” (“Kopīgie noteikumi attiecībā uz gāzes cauruļvadiem, kas ienāk Savienības iekšējā tirgū”), lai gan šī dokumenta publiskā rakstura dēļ prasītāja varot atsaukties uz to, kā arī uz tajā norādīto informāciju. Pārējā daļā Vispārējā tiesa nevarot liegt prasītājai iespēju atsaukties uz akadēmiskiem rakstiem, pat ja tiem pašiem bija pilnībā vai daļēji jābalstās vai jāatsaucas uz konfidenciāliem dokumentiem vai arī tieši vai netieši jāatklāj to saturs.

70      Šajā ziņā, ņemot vērā pirmā un otrā strīdīgā dokumenta izņemšanu no lietas materiāliem, līdz ar to ir jāuzskata, ka prasītājas apgalvojumi, kādi tie ir ietverti prasības pieteikumā un kuros ir atsauce uz minētajiem dokumentiem, vairs nav atbalstīti ar pierādījumiem, kas apstiprinātu to saturu un patiesumu. Attiecībā uz prasītājas iesniegtajiem zinātniskajiem rakstiem, kuros ir atsauce uz pirmajiem diviem strīdīgajiem dokumentiem vai kuros ir ietverti izvilkumi no tiem, pirmkārt, neviena administratīvā vai tiesu iestāde pašas šīs publikācijas nav atzinusi par prettiesiskām un, otrkārt, tā kā publikāciju un citu doktrīnā izdarītu komentāru pierādījuma spēks, vispārīgi runājot, ir ierobežots, jāsecina, ka a fortiori šajā lietā iesniegtajiem zinātniskajiem rakstiem, pat ja tie nav jāizņem no lietas materiāliem, ir vēl mazāk pierādījuma spēka, ņemot vērā, ka prasītājai nav izdevies likumīgi iesniegt avota dokumentus, kuru saturu šie raksti, kā apgalvots, atklāj.

71      Šajos apstākļos pieteikums par procesa jautājumu, ar kuru Vispārējai tiesai lūgts neņemt vērā noteiktas prasības pieteikuma un pielikumu teksta daļas, ir jāapmierina vienīgi attiecībā uz tām daļām, kurās ir sniegti izvilkumi no pirmā un otrā strīdīgā dokumenta (šajā nozīmē skat. rīkojumus, 2010. gada 30. aprīlis, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, T‑18/10 R, nav publicēts, EU:T:2010:172, 23. punkts, un 2013. gada 21. februāris, Besselink/Padome, T‑331/11, nav publicēts, EU:T:2013:91, 16. punkts). Pārējā daļā šis pieteikums ir jānoraida.

72      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, par pieteikumu par procesa jautājumu ir jālemj šādi:

–        dokumenti, kurus prasītāja iesniegusi kā A.14. un O.20. pielikumu, tiek izņemti no lietas materiāliem, un vairs nav jāņem vērā prasības pieteikuma un pielikumu teksta daļas, kurās ir sniegti izvilkumi no šiem dokumentiem;

–        par trešo strīdīgo dokumentu vairs nav jālemj;

–        pārējā daļā pieteikumu par procesa jautājumu noraidīt.

 Par Parlamenta un Padomes izvirzītajām iebildēm par nepieņemamību

73      Savu iebilžu par nepieņemamību atbalstam Parlaments un Padome apgalvo, ka prasītājai nav locus standi prasīt atcelt apstrīdēto direktīvu, jo minētā direktīva to neskar nedz tieši, nedz individuāli. Līdz ar to šī prasība esot nepieņemama.

74      Prasītāja apgalvo, ka tai ir locus standi prasīt atcelt apstrīdēto direktīvu.

75      Šajā ziņā saskaņā ar Reglamenta 130. pantu gadījumā, ja atbildētājs vai atbildētāji ar atsevišķu dokumentu lūdz Vispārējo tiesu lemt par nepieņemamību vai kompetences neesamību, neaplūkojot lietu pēc būtības, tai ir jālemj par pieteikumu pēc iespējas ātrāk, attiecīgā gadījumā pēc tam, kad ir sākta tiesvedības mutvārdu daļa.

76      Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka tā ir guvusi pietiekamu informāciju no lietas materiāliem, un nolemj, izdodot šo rīkojumu, lemt par Parlamenta un Padomes izvirzītajām iebildēm par nepieņemamību, neuzsākot tiesvedības mutvārdu daļu.

 Ievada apsvērumi

77      Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu “jebkura fiziska vai juridiska persona ar pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai[, pirmais gadījums,] vai kas viņu skar tieši un individuāli[, otrais gadījums], un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem[, trešais gadījums]”.

78      Šajā ziņā, kaut arī LESD 263. panta ceturtā daļa tieši neattiecas uz prasību atcelt tiesību aktu, kuras fiziskas vai juridiskas personas iesniedz par direktīvu, pieņemamību, no judikatūras tomēr izriet, ka ar šo apstākli vien nepietiek, lai šādas prasības atzītu par nepieņemamām. Proti, Savienības iestādes nevar, vienkārši izvēloties attiecīgā akta formu, liegt tiesību aizsardzību tiesā, ko šī Līguma norma paredz fiziskām vai juridiskām personām (pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2002. gada 10. septembris, Japan Tobacco un JT International/Parlaments un Padome, T‑223/01, EU:T:2002:205, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

79      Tajā pašā laikā saskaņā ar LESD 288. panta trešo daļu direktīvas ir adresētas dalībvalstīm. Tādējādi saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu tādas fiziskas vai juridiskas personas kā prasītāja var celt prasību atcelt direktīvu, tādu kā apstrīdētā direktīva, tikai tad, ja vai nu – saskaņā ar “otro gadījumu” – šī direktīva tās skar tieši un individuāli, vai arī – saskaņā ar “trešo gadījumu” – šī direktīva ir reglamentējošs akts, kas šīs personas skar tieši un nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 25. oktobris, Microban International un Microban (Europe)/Komisija, T‑262/10, EU:T:2011:623, 19. punkts; 2013. gada 6. septembris, Sepro Europe/Komisija, T‑483/11, nav publicēts, EU:T:2013:407, 29. punkts, un rīkojumu, 2014. gada 7. jūlijs, Wepa Lille/Komisija, T‑231/13, nav publicēts, EU:T:2014:640, 20. punkts).

80      Runājot par “reglamentējoša akta” jēdzienu LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētā “trešā gadījuma” izpratnē, tas ir jāsaprot tādējādi, kas tas attiecas uz jebkuru vispārpiemērojamu aktu, izņemot leģislatīvus aktus. Proti, attiecībā uz pēdējiem minētajiem aktiem Lisabonas līguma autori ir vēlējušies saglabāt ierobežojošu pieeju attiecībā uz privātpersonu iespēju lūgt šo aktu atcelšanu, prasot tām pierādīt, ka minētie leģislatīvie akti šīs personas skar “tieši un individuāli” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 59. un 60. punkts, kā arī Diskusiju loka par Tiesas darbību 2003. gada 25. marta nobeiguma ziņojumu, Eiropas Konventa sekretariāts, CONV 636/03, 22. punkts, un Prezidija 2003. gada 12. maija pavadvēstuli Konventam, CONV 734/03, 20. lpp.).

81      Šajā ziņā atšķirība starp leģislatīvu aktu un reglamentējošu aktu atbilstoši LESD balstās uz kritēriju par tā pieņemšanas procedūru – leģislatīvu vai neleģislatīvu (skat. rīkojumu, 2015. gada 7. janvāris, Freitas/Parlaments un Padome, T‑185/14, nav publicēts, EU:T:2015:14, 26. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, saskaņā ar LESD 289. pantu par leģislatīviem aktiem ir uzskatāmi tiesību akti, kas pieņemti saskaņā ar likumdošanas procedūru, kā arī – īpašos Līgumos noteiktos gadījumos – daži akti, kas pieņemti pēc dalībvalstu grupas vai pēc Parlamenta iniciatīvas, pēc Eiropas Centrālās Bankas (ECB) ieteikuma vai pēc Eiropas Savienības Tiesas vai Eiropas Investīciju bankas (EIB) lūguma.

82      Šajā lietā nav strīda par to, ka apstrīdētā direktīva tika pieņemta saskaņā ar LESD 194. panta 2. punktu un atbilstoši parastajai likumdošanas procedūrai, kas sīki ir izklāstīta LESD 294. pantā. Līdz ar to minētā direktīva ir leģislatīvs akts LESD izpratnē.

83      Līdz ar to – neatkarīgi no apstākļa, ka apstrīdētajā direktīvā, ņemot vērā tās direktīvas statusu, ir paredzēts, ka noteiktas dalībvalstis, kurām tā ir adresēta, pieņem transponēšanas pasākumus, šim apstāklim pašam par sevi izslēdzot, ka tā principā varētu tikt uzskatīta par aktu, kas nav saistīts ar “īstenošanas pasākumiem”, – nosacījums par prasītājas locus standi celt prasību par minēto direktīvu nevar tikt balstīts uz LESD 263. panta ceturtajā daļā minēto “trešo gadījumu”, jo apstrīdētais akts, proti, apstrīdētā direktīva, nav uzskatāms par “reglamentējošu aktu” šīs tiesību normas izpratnē.

84      Attiecībā uz LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto “otro gadījumu” ir jāatgādina, ka noteiktos apstākļos pat leģislatīvs akts, kas ir piemērojams ieinteresētajiem uzņēmējiem kopumā, var skart dažus no tiem tieši un individuāli šīs tiesību normas izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1985. gada 17. janvāris, Piraiki–Patraiki u.c./Komisija, 11/82, EU:C:1985:18, 11.–32. punkts, un 2000. gada 27. jūnijs, Salamander u.c./Parlaments un Padome, T‑172/98 un no T‑175/98 līdz T‑177/98, EU:T:2000:168, 30. punkts).

85      Tādējādi šajā lietā ir jāpārbauda, vai prasītāja, ņemot vērā LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētos nosacījumus attiecībā uz “otro gadījumu”, ir pierādījusi, ka apstrīdētā direktīva to skar tieši un individuāli, atgādinot, ka šajā tiesību normā ietvertais tieša un individuāla skāruma jēdziens atbilst EKL 230. panta ceturtajā daļā ietvertajam jēdzienam, kuru Lisabonas līguma autoriem nav bijis nodoma grozīt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 70. un 71. punkts).

 Par prasītājas tiešu skārumu

86      Parlaments uzskata, ka apstrīdētā direktīva prasītāju neskar tieši, jo šī direktīva ir vispārpiemērojams normatīvs akts, kas abstrakti ir piemērojams objektīvi noteiktām situācijām. Turklāt tā neietekmējot prasītājas tiesisko stāvokli, pirms dalībvalstis, kas ir apstrīdētās direktīvas adresātes, īsteno normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu minētās direktīvas prasības, vai attiecīgā gadījumā pirms transponēšanas termiņa beigām.

87      It īpaši Parlaments uzskata, ka, ņemot vērā dalībvalstu iespēju atkāpties no Direktīvā 2009/73, kāda tā ir grozīta ar apstrīdēto direktīvu, paredzētajiem pienākumiem un valsts regulatīvo iestāžu iespēju atzīt šādas atkāpes par pamatotām un definēt pienākumus, kas būtu jāparedz attiecībā uz šīm atkāpēm, būtu jāsecina, ka – līdzīgi tam, ko Vispārējā tiesa esot nolēmusi 2000. gada 27. jūnija spriedumā Salamander u.c./Parlaments un Padome (T‑172/98 un no T‑175/98 līdz T‑177/98, EU:T:2000:168, 67.–70. punkts), – apstrīdētā direktīva atstāj dalībvalstīm tādu rīcības brīvību, kas izslēdz, ka apstrīdētā direktīva varētu skart prasītāju tieši.

88      Turklāt Parlaments norāda, ka katrā ziņā šīs prasības celšanas dienā lēmums par maršrutu, kuram būtu jāseko dubultai gāzes pārvades līnijai “Nord Stream 2” Dānijas ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā pie Bornholmas salas, vēl nebija pieņemts. Tas apstiprinot, ka prasītāja, lai pierādītu, ka tā ir tieši skarta, pamatojas uz apstrīdētās direktīvas potenciālo un nākotnē paredzamo ietekmi uz pašas prasītājas statusu nākotnē. Taču tiešam skārumam esot jāpastāv prasības celšanas dienā, kas šajā lietā noteikti neesot bijis.

89      Padome apgalvo, ka apstrīdētā direktīva prasītāju neskar tieši LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētā “otrā gadījuma” izpratnē, kurš ir jāinterpretē šauri, kā to esot uzsvērusi Tiesa 2013. gada 3. oktobra spriedumā Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome (C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 59. punkts).

90      Šajā ziņā Padome uzskata, ka apstrīdētā direktīva pati par sevi – pirms valsts pasākumu, ar kuriem tiktu transponēta minētā direktīva, pieņemšanas un neatkarīgi no šīs pieņemšanas – nevar ietekmēt prasītājas tiesisko stāvokli. It īpaši, ievērojot apstrīdētās direktīvas formulējumu un saturu, prasītājai neesot tieši noteikts nekāds pienākums, ņemot vērā, ka jebkāds pienākums par nodalīšanu, trešo personu piekļuvi vai regulētajiem tarifiem varot izrietēt tikai no valsts pasākumiem, ar kuriem tiek transponēta šī direktīva. Turklāt vēstuļu apmaiņā, kas notika pirms tam, kad prasītāja bija uzsākusi pret Savienību šķīrējtiesas procesu saskaņā ar Enerģētikas hartu, prasītāja esot atzinusi šo apstākli, jo tā norādīja – “ja [apstrīdētā] direktīva stāsies spēkā un tiks transponēta Vācijas tiesībās, uz “Nord Stream 2” posmu, kas ietilpst direktīvas ģeogrāfiskajā piemērošanas jomā (t.i., posmu, kas atrodas Vācijas teritorijā un Vācijas teritoriālajā jūrā), principā attieksies Direktīvas [2009/73 redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar apstrīdēto direktīvu,] noteikumi, kas tostarp attiecas uz nodalīšanu, trešo personu piekļuvi un tarifu regulēšanu”.

91      Runājot par apstrīdētās direktīvas transponēšanas pasākumiem, dalībvalstīm esot plaša rīcības brīvība attiecībā uz veidu, kādā tās vēlas īstenot šo direktīvu, it īpaši attiecībā uz, pirmkārt, izvēli starp trīs nodalīšanas modeļiem (pilnīgās īpašumtiesību nodalīšanas modelis, neatkarīga sistēmas operatora modelis un neatkarīga pārvades sistēmas operatora modelis), otrkārt, iespēju piešķirt atkāpes un atbrīvojumus no pienākumiem, kas paredzēti Direktīvas 2009/73 redakcijā ar grozījumiem, kuri ir izdarīti ar apstrīdēto direktīvu, un, treškārt, iespēju izmantot pilnvarojuma procedūru, lai noslēgtu vai grozītu nolīgumus ar trešajām valstīm nolūkā nodrošināt, ka minētajos starptautiskajos nolīgumos ir ievērotas Savienības tiesības. Runājot konkrēti par atkāpēm, kas var tikt piešķirtas, valsts regulatīvajām iestādēm esot rīcības brīvība, ne tikai pieņemot šos lēmumus, bet arī definējot konkurencei, efektīvai iekšējā tirgus darbībai vai piegādes drošumam labvēlīgus nosacījumus, kuriem tās var pakļaut šādas atkāpes.

92      Turklāt apstrīdētajā direktīvā esot prasīts, lai valsts regulatīvās iestādes veiktu papildu izpildes pasākumus, piemēram, attiecībā uz tarifu noteikšanu, aprēķina metodēm un apstiprināšanu, attiecībā uz ko tām esot rīcības brīvība.

93      Katrā ziņā Padome apgalvo, ka, pat ja juridiskas pierādīšanas vajadzībām tiktu pieņemts, ka dalībvalstīm nav rīcības brīvības saistībā ar valsts pasākumu pieņemšanu apstrīdētās direktīvas transponēšanai, prasītājas tiesiskā situācija katrā ziņā neesot tieši skarta, jo apstrīdētā direktīva radot tiesiskas sekas tādam uzņēmējam kā prasītāja tikai ar valsts iestāžu pieņemto aktu starpniecību.

94      Padome uzskata arī, ka prasītājas argumentācija, ar kuru tā cenšas pierādīt, ka apstrīdētā direktīva to skar tieši, esot balstīta uz kļūdainu pieņēmumu, saskaņā ar kuru tai nav nekādas iespējas panākt atkāpi saskaņā ar 49.a pantu, t.i., jaunu pantu, kas ar apstrīdēto direktīvu ieviests Direktīvā 2009/73, vai pat saskaņā ar šīs pēdējās minētās direktīvas 36. pantu. Taču, pirmkārt, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, apstrīdētajā direktīvā valsts regulatīvajām iestādēm nav noteikts pienākums pieprasīt, lai lūgumi par atkāpi tiktu iesniegti, pirms tiek pieņemts lēmums par ieguldījumiem vai pirms tiek uzsākta attiecīgās gāzes infrastruktūras objekta būvniecība. Otrkārt, lēmums piešķirt vai nepiešķirt šādu atkāpi esot jāpieņem valsts regulatīvajām iestādēm, kuras rīkojas, pamatojoties uz tiesību aktiem, ar kuriem ir transponēta apstrīdētā direktīva. Turklāt šajā ziņā minētajām iestādēm esot iespēja uz šādām atkāpēm attiecināt īpašus nosacījumus, kuri tām būtu jādefinē.

95      Visbeidzot Padome atgādina, ka katrā ziņā apstrīdētās direktīvas iespējamo ietekmi uz prasītājas ekonomisko situāciju nevar uzskatīt par pierādījumu tam, ka minētā direktīva tieši skar tās tiesisko stāvokli.

96      Prasības pieteikumā un apsvērumos par Parlamenta un Padomes izvirzītajām iebildēm par nepieņemamību prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā direktīva to skar tieši. Prasītāja uzskata, ka neatkarīgi no apgalvotās iespējas saņemt no Vācijas regulatīvās iestādes atkāpi saskaņā ar 49.a pantu, kas ar apstrīdēto direktīvu pievienots Direktīvai 2009/73, vai pat saskaņā ar šīs pēdējās minētās direktīvas 36. pantu, kurš katrā ziņā varot tikt piemērots tikai “jauniem infrastruktūras objektiem”, par kādu neesot uzskatāms “Nord Stream 2”, pēdējās minētās direktīvas prasības jau tagad tai esot piemērojamas. Tas attiecoties uz Direktīvas 2009/73 9. pantā paredzētajiem pienākumiem pārvades sistēmu un pārvades sistēmu operatoru nodalīšanas jomā, šīs direktīvas 32. pantā paredzēto pienākumu piešķirt trešajām personām piekļuvi savam gāzes cauruļvadam un minētās direktīvas 41. panta 1. un 6. punktā, kā arī attiecīgajos Vācijas transponēšanas tiesību aktos paredzētajiem pienākumiem tarifu jomā.

97      Šie jaunie pienākumi prasītājai nozīmējot būtiskas izmaiņas, jo, lai izpildītu šos pienākumus, tai būtu jāpārdod gāzes cauruļvads “Nord Stream 2” kopumā kādai trešajai personai vai būtu pilnībā jāmaina sava organizatoriska un uzņēmuma struktūra, un tas grautu šīs infrastruktūras finansēšanas bāzi, kurai turklāt ir piesaistīti Eiropas uzņēmumi.

98      Prasītāja uzskata, ka ar apstrīdēto direktīvu Vācijas Federatīvajai Republikai, proti, dalībvalstij, kuras teritoriālajā jūrā atrodas attiecīgais gāzes cauruļvada “Nord Stream 2” posms, neesot piešķirta nekāda reāla rīcības brīvība šīs direktīvas īstenošanā, jo noteikumi par nodalīšanu, trešo personu piekļuvi un tarifu regulēšanu esot piemērojami prasītājai, nepastāvot iespējai, ka tā varētu panākt atkāpi no attiecīgajiem Direktīvas 2009/73 noteikumiem atbilstoši 49.a pantam, t.i., jaunam pantam, kas ieviests pēdējā minētajā direktīvā ar apstrīdēto direktīvu.

99      Katrs no apstrīdētajā direktīvā paredzētajiem variantiem nodalīšanas jomā taču radot ievērojamas sekas attiecībā uz prasītājas stāvokli, būtiski ietekmējot tās īpašumtiesību un uzņēmuma struktūru. Tādējādi, “ņemot vērā, ka Vācijai būtu jāprasa prasītājai panākt atbilstību vismaz vienam no šiem trim variantiem, šai dalībvalstij neesot iespējas rīkoties vai nerīkoties” saskaņā ar formulējumu, ko Vispārējā tiesa esot izmantojusi 2006. gada 22. jūnija rīkojuma Sahlstedt u.c./Komisija (T‑150/05, EU:T:2006:172) 53. punktā, un tātad “kaitējums, kas [tiekot] radīts [prasītājas] tiesiskajai situācijai, [esot] tāds, kas radies sakarā ar nepieciešamību sasniegt šo rezultātu” saskaņā ar formulējumu, ko Tiesa esot izmantojusi 2008. gada 13. marta sprieduma Komisija/Infront WM (C‑125/06 P, EU:C:2008:159) 63. punktā.

100    Katrā ziņā esot neapstrīdami, ka sabiedrībai, kas atrodas tādā situācijā kā prasītāja, kura vēlas izpildīt apstrīdētās direktīvas prasības, lai tā būtu gatava ekspluatēt tādu gāzes cauruļvadu kā “Nord Stream 2” datumā, kad beidzas dalībvalstīm noteiktais termiņš minētās direktīvas transponēšanai, proti, 2020. gada 24. februārī, nekavējoties būtu jāsāk veikt nepieciešamās izmaiņas, un tas pierādot, ka šai direktīvai ir tiesiskas sekas attiecībā uz prasītājas situāciju.

101    Turklāt attiecībā uz prasītājas iespēju atbilstoši jaunajam Direktīvas 2009/73 49.a pantam, kas šai direktīvai pievienots ar apstrīdēto direktīvu, saņemt no Vācijas regulatīvās iestādes atkāpi, kura, kā uzskata Parlaments un Padome, praksē varētu likvidēt visas apstrīdētās direktīvas tiesiskās sekas attiecībā uz tās situāciju, prasītāja uzskata, ka tās lūgums piešķirt šādu atkāpi būtu lemts neveiksmei. Proti, šāda atkāpe varot tikt piešķirta tikai tad, ja attiecīgais gāzes infrastruktūras objekts ir “pabeigts pirms 2019. gada 23. maija”, bet tas tā neesot “Nord Stream 2” gadījumā. Īstenībā patiesais jautājums pēc būtības esot jautājums par šī nosacījuma, ar kuru tiek ierobežota minētā 49.a panta materiālā piemērošanas joma, tvērumu, un šis apstāklis esot pamats tam, lai Vispārējā tiesa nolemtu iebilžu par nepieņemamību izskatīšanu atlikt līdz galīgā nolēmuma taisīšanai un noteiktu termiņu, kurā Parlamentam un Padomei būtu jāiesniedz savi iebildumu raksti.

102    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 263. panta ceturtajā daļā noteiktajā “otrajā gadījumā” paredzētais nosacījums par to, ka fiziskai vai juridiskai personai ir jābūt tieši skartai ar Savienības aktu, kas ir prasības priekšmets, prasa, lai tiktu izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi, proti, lai šis akts, pirmkārt, tieši ietekmētu prasītāja tiesisko stāvokli un, otrkārt, neatstātu nekādu rīcības brīvību šī akta adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā īstenošanu, kas būtu pilnīgi automātiska un izrietētu tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (rīkojums, 2008. gada 19. jūnijs, US Steel Košice/Komisija, C‑6/08 P, nav publicēts, EU:C:2008:356, 60. punkts, un spriedums, 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 42. punkts).

103    Tā tas ir arī tad, ja apstrīdētā Savienības tiesību akta adresātu iespēja neīstenot šo aktu ir tīri teorētiska un nav nekādu šaubu par adresātu nodomu noteikt sekas, kas atbilstu šim aktam (skat. rīkojumu, 2008. gada 19. jūnijs, US Steel Košice/Komisija, C‑6/08 P, nav publicēts, EU:C:2008:356, 61. punkts un tajā minētā judikatūra, un spriedumu, 2019. gada 4. decembris, Polskie Górnictwo Naftowe i Gazownictwo/Komisija, C‑342/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:1043, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

104    Šajā lietā ir jākonstatē, ka vispārīgi, sākot no apstrīdētās direktīvas spēkā stāšanās brīža, daļa no gāzes cauruļvadu ekspluatētāju – tādu kā prasītāja – gāzes pārvades līnijām, konkrētajā gadījumā daļa, kas atrodas starp dalībvalsti un trešo valsti līdz dalībvalstu teritorijai, vai daļa, kas atrodas dalībvalsts teritoriālajā jūrā, tagad potenciāli ir pakļauta Direktīvā 2009/73 un valsts noteikumos, ar kuriem transponēta pēdējā minētā direktīvā, kāda tā ir grozīta ar apstrīdēto direktīvu, paredzētajiem pienākumiem.

105    Runājot par konkrētajiem pienākumiem, kuriem turpmāk saskaņā ar grozītās Direktīvas 2009/73 noteikumiem tiks pakļauta daļa no noteiktu operatoru, tādu kā prasītāja, gāzes pārvades līnijām, kā arī par veidu, kādā šie pienākumi tiks konkrēti definēti, tie tomēr ir atkarīgi no valsts transponēšanas pasākumiem, kurus dalībvalsts, kuras teritoriālajā jūrā atrodas šī pārvades līnijas daļa, pieņems vai pieņēmusi saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 2. pantu, lasot to kopsakarā ar LESD 288. panta trešo daļu, vēlākais – 2020. gada 24. februārī.

106    Proti, direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus privātpersonai un tātad valsts iestādes, vēršoties pret operatoriem, nevar atsaukties uz direktīvu pašu par sevi, ja šīs iestādes iepriekš nav pieņēmušas minētās direktīvas transponēšanas pasākumus (spriedums, 1986. gada 26. februāris, Marshall, 152/84, EU:C:1986:84, 48. punkts, un rīkojums, 2014. gada 7. jūlijs, Group’Hygiène/Komisija, T‑202/13, EU:T:2014:664, 33. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 1994. gada 14. jūlijs, Faccini Dori, C‑91/92, EU:C:1994:292, 20. un 25. punkts).

107    Tādējādi neatkarīgi no jautājuma, vai apstrīdētās direktīvas noteikumi ir skaidri un pietiekami precīzi, tie – pirms valsts transponēšanas pasākumu noteikšanas un neatkarīgi no šīs noteikšanas – nevar tieši vai nepastarpināti radīt prasītājai pienākumus un līdz ar to ietekmēt tās tiesisko situāciju LESD 263. panta ceturtās daļas nozīmē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 27. jūnijs, Salamander u.c./Parlaments un Padome, T‑172/98 un no T‑175/98 līdz T‑177/98, EU:T:2000:168, 54. punkts, un rīkojumu, 2014. gada 7. jūlijs, Group’Hygiène/Komisija, T‑202/13, EU:T:2014:664, 33. punkts). It īpaši, kamēr Vācijas Federatīvā Republika nav noteikusi apstrīdētās direktīvas transponēšanas pasākumus, Vācijas regulatīvā iestāde nevar prasīt prasītājai, lai tā ievērotu pienākumus, kas no jauna ir piemērojami tās gadījumā, kā tas ir paredzēts minētajā direktīvā.

108    Šajā ziņā apstāklis, ka tagad prasītājas darbības daļēji regulē Savienības tiesības, šajā gadījumā grozītā Direktīva 2009/73, katrā ziņā ir tikai sekas, kas izriet no tās izvēles izvērst un saglabāt savu darbību Savienības teritorijā, konkrēti – vienas no Savienības dalībvalstīm teritoriālajā jūrā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Air Transport Association of America u.c., C‑366/10, EU:C:2011:864, 127. un 128. punkts). Taču apstrīdētā direktīva – pati par sevi un kopš tās stāšanās spēkā – nerada nepastarpinātas un konkrētas sekas attiecībā uz tādu uzņēmēju kā prasītāja tiesisko stāvokli, katrā ziņā ne pirms tās 2. panta 1. punktā paredzētā transponēšanas termiņa beigām.

109    Turklāt, ja tiktu pieņemts prasītājas viedoklis, saskaņā ar kuru apstrīdētās direktīvas stāšanās spēkā ir tieši ietekmējusi tās tiesisko situāciju tādēļ, ka prasītājas dubulto gāzes cauruļvadu “Nord Stream 2” sistēmas ekspluatācija citādi būtu izslēgta no Direktīvas 2009/73 materiālās piemērošanas jomas, tas liktu uzskatīt, ka ikreiz, kad Savienība pieņem jaunus leģislatīvus aktus kādā jomā, uzņēmējiem nosakot pienākumus, kuriem tie iepriekš nebija pakļauti, šie leģislatīvie akti, pat ja tie pieņemti direktīvas formā un saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, vienmēr tieši skar uzņēmējus LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Taču šāda pieeja būtu pretrunā pašam LESD 288. panta trešās daļas formulējumam, saskaņā ar kuru “direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes”, un līdz ar to faktam, ka uzņēmēju tiesisko stāvokli principā ietekmē valsts pasākumi, ar kuriem ir transponēta jebkāda direktīva.

110    Tādējādi šajā gadījumā tikai ar to apstrīdētās direktīvas transponēšanas valsts pasākumu starpniecību, kurus pieņems vai pieņēmušas dalībvalstis, prasītājas gadījumā – Vācijas Federatīvā Republika, tādi uzņēmēji kā prasītāja, ievērojot šo dalībvalstu paredzētos nosacījumus, būs vai ir pakļauti Direktīvā 2009/73, kāda tā ir grozīta ar apstrīdēto direktīvu, noteiktajiem pienākumiem (šajā nozīmē skat. rīkojumus, 2002. gada 10. septembris, Japan Tobacco un JT International/Parlaments un Padome, T‑223/01, EU:T:2002:205, 47. punkts, un 2014. gada 7. jūlijs, Group’Hygiène/Komisija, T‑202/13, EU:T:2014:664, 33. un 36. punkts).

111    Šajā ziņā, pirmkārt, šīs prasības celšanas dienā Vācijas Federatīvajā Republikā šādu transponēšanas pasākumu nebija. Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, katrā ziņā ir jākonstatē, ka attiecībā uz valsts transponēšanas pasākumiem, kuri, kā paredzēts, vēlākais līdz 2020. gada 24. februārim bija jāpieņem dalībvalstīm un ar kuriem Direktīvā 2009/73, kāda tā ir grozīta ar apstrīdēto direktīvu, paredzētie pienākumi bija jāpadara par saistošiem uzņēmējiem, minētajām dalībvalstīm bija rīcības brīvība šīs direktīvas normu īstenošanā.

112    Proti, pirmām kārtām, runājot par grozītās Direktīvas 2009/73 9. pantā paredzētajiem pienākumiem, dalībvalstīm ir iespēja saskaņā ar šī 9. panta 8. punkta jauno pirmo daļu, kā arī 9. punktu, kas pievienoti ar apstrīdēto direktīvu, nolemt nepiemērot minētā 9. panta 1. punktā paredzēto pienākumu nodalīt pārvades sistēmas un pārvades sistēmu operatorus. Konkrētāk, tie “var” pieņemt šādu lēmumu attiecībā uz gāzes pārvades sistēmas, kura savieno dalībvalsti ar trešo valsti, daļu starp minētās dalībvalsts robežu un pirmo savienojuma punktu ar minētās dalībvalsts tīklu, pirmkārt, ja 2019. gada 23. maijā pārvades sistēma piederēja vertikāli integrētam uzņēmumam un, otrkārt, ja 2019. gada 23. maijā pārvades sistēma piederēja vertikāli integrētam uzņēmumam un ir ieviesti pasākumi, kas garantē lielāku pārvades sistēmas operatora neatkarību nekā Direktīvas 2009/73 IV nodaļas noteikumi.

113    Turklāt prasītāja atzīst šo iespēju, uzsverot, ka “ir taisnība arī, ka attiecībā uz īpašumtiesību nodalīšanu Direktīva [2009/73 redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar apstrīdēto direktīvu], ļauj dalībvalstīm ieviest alternatīvas pilnīgai nodalīšanai, proti, neatkarīga operatora modeli [..] un neatkarīga pārvades sistēmas operatora modeli”. Tāpat ir jākonstatē, ka saskaņā ar Direktīvas 2009/73 14. panta 1. punktu, kas pievienots ar apstrīdēto direktīvu, dalībvalstis var nolemt nepiemērot 9. panta 1. punktu un pēc attiecīgā pārvades sistēmas īpašnieka priekšlikuma un ar Komisijas apstiprinājumu norīkot neatkarīgu sistēmas operatoru.

114    Otrām kārtām atbilstoši grozījumiem, kas Direktīvā 2009/73 izdarīti ar apstrīdēto direktīvu, it īpaši tiem, kas attiecas uz 36. pantu un 49.a panta pievienošanu, valsts iestādes var nolemt attiecībā uz “nozīmīgākiem jauniem gāzes infrastruktūras objektiem” un “gāzes pārvades līnijām starp dalībvalst[īm] un treš[ajām] valst[īm], kas pabeigtas pirms 2019. gada 23. maija”, piešķirt atkāpes no dažiem grozītās Direktīvas 2009/73 pantiem, konkrētajā gadījumā, runājot par 36. pantu, atkāpes no 9., 32., 33., 34. panta un 41. panta 6., 8. un 10. punkta un, runājot par 49.a pantu, atkāpes no 9., 10., 11. un 32. panta un 41. panta 6., 8. un 10. punkta.

115    Šajā ziņā tieši dalībvalstīm ir jāpieņem valsts pasākumi, kas ļauj attiecīgajiem uzņēmējiem lūgt piemērot šīs atkāpes, konkrēti nosakot šo atkāpju saņemšanas nosacījumus atbilstoši grozītās Direktīvas 2009/73 49.a pantā paredzētajiem vispārīgajiem kritērijiem un paredzot procedūru, kas ļauj to valsts regulatīvajām iestādēm lemt par šādiem lūgumiem apstrīdētajā direktīvā paredzētajos termiņos. Turklāt, īstenojot šos nosacījumus, valsts regulatīvajām iestādēm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz šādu atkāpju piešķiršanu un iespējamiem īpašiem nosacījumiem, kuriem šīs atkāpes var tikt pakļautas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 4. decembris, Polskie Górnictwo Naftowe i Gazownictwo/Komisija, C‑342/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:1043, 48.–53. punkts).

116    No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētās direktīvas normas prasītāju neskar tieši.

117    Visbeidzot, prasītāja nevar atsaukties uz risinājumu, ko Tiesa izmantojusi 2008. gada 13. marta spriedumā Komisija/Infront WM (C‑125/06 P, EU:C:2008:159). Proti, minētā lieta attiecās uz Komisijas lēmumu, kurš bija adresēts dalībvalstīm, kas nav Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, un ar kuru Komisija bija apstiprinājusi šīs valsts – tolaik Savienības dalībvalsts – veiktos pasākumus, kā rezultātā valsts televīzijas raidorganizācijām tika noteikts zināms ierobežojumu skaits gadījumam, kad tās vēlas translēt norādītos pasākumus, attiecībā uz kuriem prasītāja pirmajā instancē bija ieguvusi ekskluzīvas tiesības. Tādējādi minētās lietas juridiskā un faktiskā situācija nekādi nav salīdzināma ar situāciju šajā lietā, kura attiecas tikai uz direktīvu un kura turklāt nav netipiska.

118    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētā direktīva prasītāju neskar tieši. Ņemot vērā, ka LESD 263. panta ceturtajā daļā noteiktajā “otrajā gadījumā” paredzētie nosacījumi ir kumulatīvi, šī konstatējuma sekas ir tādas, ka prasītājai nevar būt locus standi prasīt atcelt apstrīdēto direktīvu saskaņā ar šo otro gadījumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 4. decembris, Polskie Górnictwo Naftowe i Gazownictwo/Komisija, C‑342/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:1043, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

119    Ir jāpiebilst, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, apstāklis, ka Parlaments un Padome apstrīdēto aktu ir pieņēmuši direktīvas formā vai ka tie ir nolēmuši atkāpi saskaņā ar grozītās Direktīvas 2009/73 jauno 49.a pantu attiecināt tikai uz gāzes cauruļvadiem, kas “pabeigt[i] pirms 2019. gada 23. maija”, nevar ierobežot tās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu.

120    Proti, ar LESD 263. un 277. pantu, no vienas puses, un tā 267. pantu, no otras puses, ir izveidota pilnīga tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību aktu tiesiskuma kontroli, to uzticot Savienības tiesai (spriedumi, 1986. gada 23. aprīlis, Les Verts/Parlaments, 294/83, EU:C:1986:166, 23. punkts; 2002. gada 25. jūlijs, Unión de Pequeños Agricultores/Padome, C‑50/00 P, EU:C:2002:462, 40. punkts, un 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 92. punkts).

121    Tādējādi fiziskas vai juridiskas personas, tādas kā prasītāja, kuras LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto pieņemamības nosacījumu dēļ nevar tieši apstrīdēt vispārpiemērojamus Savienības tiesību aktus, ir aizsargātas pret šādu aktu piemērošanu tām (spriedums, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 93. punkts).

122    Proti, tās gadījumā prasītāja varētu lūgt Vācijas regulatīvo iestādi atbilstoši grozītās Direktīvas 2009/73 49.a pantam vai pat 36. pantam piešķirt tai atkāpi un attiecīgā gadījumā varētu apstrīdēt šīs iestādes lēmumu Vācijas tiesā, atsaucoties uz apstrīdētās direktīvas spēkā neesamību un ierosinot minētajai tiesai, balstoties uz LESD 267. pantu, vērsties Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem par apstrīdētās direktīvas spēkā esamību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 16. maijs, Pebagua/Komisija, C‑204/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:425, 67. un 68. punkts, un 2019. gada 4. decembris, Polskie Górnictwo Naftowe i Gazownictwo/Komisija, C‑342/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:1043, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

123    Šajā ziņā pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, nebūtu nekāda iemesla šādu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atzīšanai par nepieņemamu tāpēc, ka prasītājai “neapšaubāmi būtu tiesības” celt prasību par apstrīdētās direktīvas atcelšanu atbilstoši LESD 263. pantam tās judikatūras izpratnē, kas izriet no 1994. gada 9. marta sprieduma TWD Textilwerke Deggendorf (C‑188/92, EU:C:1994:90) un nesen ir precizēta 2018. gada 25. jūlija spriedumā Georgsmarienhütte u.c. (C‑135/16, EU:C:2018:582, 43. punkts). Tieši pretēji, šīs prasības noraidīšana tās nepieņemamības dēļ apstiprina, ka prasītājai nav locus standi saskaņā ar LESD 263. pantu.

124    Līdz ar to prasība ir jānoraida kā nepieņemama, jo prasītāja savu locus standi prasīt atcelt apstrīdēto direktīvu nevar pamatot ar nevienu no LESD 263. panta ceturtajā daļā minētajiem gadījumiem.

 Par pieteikumu par procesa organizatorisko pasākumu

125    Pieteikumā par procesa organizatorisko pasākumu prasītāja norāda, ka 25 dokumentos, attiecībā uz kuriem Padome, atbildot uz prasītājas darbinieka pieteikumiem, ir piešķīrusi tikai daļēju piekļuvi, ir tikušas aizklātas vairākas rindkopas. Tādējādi tai esot pamats uzskatīt, ka minētajām aizklātajām rindkopām ir ļoti liela nozīme šīs prasības iznākumam, jo tajās, iespējams, esot ietverta informācija, kas pierāda, ka Savienības likumdevēja pieņemtā apstrīdētā direktīva konkrēti attiecas uz prasītāju. Kā pierādījumu tā min faktu, ka tā – acīmredzami no cita avota – ir ieguvusi divu no 25 dokumentiem, kuriem tika atteikta pilnīga piekļuve, nerediģētas versijas. Šie divi dokumenti, kuros ietverti Vācijas Federatīvās Republikas apsvērumi par direktīvas priekšlikumu, pierādot, ka apstrīdētā direktīva attiecas konkrēti uz prasītāju.

126    Tādējādi prasītāja lūdz Vispārējo tiesu uzdot Padomei iesniegt 25 dokumentu, attiecībā uz kuriem prasītājas darbiniekam tika piešķirta tikai daļēja piekļuve, nerediģētas versijas, kā arī abus dokumentus, kurus Padome atteicās tai paziņot, precizējot, ka minētajās versijās varētu aizklāt iespējamās teksta daļas, kas attiektos uz Padomes juridiskā dienesta sniegtu atzinumu vai personas datiem.

127    Apsvērumos par pieteikumu par procesa organizatorisko pasākumu Padome, kuru būtībā atbalsta Parlaments, galvenokārt lūdz Vispārējo tiesu noraidīt šo pieteikumu, jo pieprasītajiem dokumentiem acīmredzami neesot nozīmes attiecībā uz prasītājas locus standi. Turklāt Padome uzsver, ka šajā lietā Vispārējā tiesa nevar pat netieši veikt kontroli pār to lēmumu tiesiskumu, kurus Padome ir pieņēmusi, atbildot uz prasītājas darbinieka pieteikumiem saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001, un ka tai, gluži pretēji, būtu jānoraida prasītājas mēģinājums iesaistīties ļaunprātīgā dokumentu pieprasīšanas procedūrā (document discovery) un apiet – situācijā, kad prasība atbilstoši LESD 263. pantam nav celta, – lēmumu, ar kuriem prasītājas darbiniekam atteikta piekļuve [dokumentiem], galīgo raksturu. Padome arī lūdz, lai Vispārējā tiesa katrā ziņā izdotu rīkojumu izņemt no lietas materiāliem dokumentus, kas iesniegti kā pieteikuma par procesa organizatorisko pasākumu M.26. un M.30. pielikums, pamatojoties uz to, ka prasītāja tos ir ieguvusi prettiesiski un ka tātad tie ir prettiesiski iesniegti un pievienoti tās pieteikumam.

128    Lai gan uzsverot, ka Tiesai bija jārisina ar to saistītas problēmas lietā, kurā pasludināts 2017. gada 28. marta spriedums Rosneft (C‑72/15, EU:C:2017:236), kurā prasītāja vēlējās izmantot Regulā Nr. 1049/2001 paredzēto procedūru iestādes dokumentu iegūšanai, lai pamatotu apgalvojumus, ko tā izvirzīja kā privātā puse strīdā pret Savienību, Padome būtībā norāda uz savām bažām, ka šajā lietā prasītāja cenšas vienīgi panākt, lai Vispārējā tiesa legalizētu situāciju, kurā prasītājas rīcībā ir dokumenti, kuri attiecas uz iekšējām debatēm un dalībvalstu iepriekšējām nostājām saistībā ar apstrīdēto direktīvu, lai prasītāja tos varētu vēlāk izmantot šķīrējtiesas procesā, ko tā uzsākusi pret Savienību, lai gan Padome ir atteikusi tai piekļuvi šo dokumentu nerediģētām versijām atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001.

129    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka ar pieteikumā par procesa organizatorisko pasākumu minētajiem dokumentiem, prasītājas skatījumā, var tikt pierādīts, ka apstrīdētā direktīva to skar individuāli. Taču, tā kā ar iepriekš konstatēto apstākli, ka prasītājas tiesiskais stāvoklis nav skarts tieši, pietiek, lai secinātu, ka tai nav locus standi prasīt atcelt apstrīdēto direktīvu, šī prasība var tikt noraidīta kā nepieņemama, nelemjot par pieteikumu par procesa organizatorisko pasākumu.

130    Attiecībā uz Padomes lūgumu izņemt no lietas materiāliem abus dokumentus, ko prasītāja iesniegusi kā M.26. un M.30. pielikumu, ir jāuzsver, ka pretēji tam, ko prasītāja apgalvo 2020. gada 27. janvāra vēstulē, kurā tā ir pēc savas iniciatīvas paudusi nostāju par šo Padomes papildu lūgumu, šāds procesa jautājums nav obligāti jāizvirza ar atsevišķu dokumentu saskaņā ar Reglamenta 130. panta 2. punktu un turklāt to var izvirzīt jebkurā tiesvedības stadijā. Līdz ar to Padomes lūgums, kāds tas ir formulēts tās apsvērumos par pieteikumu par procesa organizatorisko pasākumu, ir pieņemams.

131    Šajā ziņā ir jāuzsver, ka abos strīdīgajos dokumentos ir ietvertas Vācijas Federatīvās Republikas nostājas likumdošanas procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemta apstrīdētā direktīva.

132    Savā 2020. gada 27. janvāra vēstulē prasītāja apstrīd faktu, ka minētie dokumenti tās rīcībā atrodas prettiesiski. Pirmkārt, tā uzsver, ka uz tiem nebija atzīmes “Restreint UE/EU Restricted” un ka tajos bija tikai norādīts, ka tie ir paredzēti lietošanai noteiktas adresātu kopienas iekšienē un ka minēto dokumentu apstrāde, kā arī vēlāka izplatīšana ietilpst vienīgi minētās kopienas locekļu pārziņā. Otrkārt, tā norāda – “ja šādas kopienas loceklis ar [prasītāju] dalās ar kādu dokumentu, tai [esot] ļoti grūti saskatīt, kā tas varētu izraisīt prettiesiskumu no tās puses”.

133    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka 2020. gada 27. janvāra vēstulē prasītāja nav norādījusi, kurš no Savienības dalībvalstu pastāvīgajiem pārstāvjiem, kas pieder pie abu attiecīgo dokumentu adresātu kopienas, tai būtu devis atļauju iegūt savā rīcībā minētos dokumentus. Tā arī nav atsaukusies uz Vācijas Federatīvās Republikas – kā minēto dokumentu autores – pastāvīgā pārstāvja piekrišanu. Tāpat nav konstatējams, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta izpratnē (attiecībā uz šo iespēju skat. spriedumu, 2007. gada 18. decembris, Zviedrija/Komisija, C‑64/05 P, EU:C:2007:802, 85.–89. punkts) minētā dalībvalsts netieši vai tieši būtu devusi savu piekrišanu tam, lai minētie komentāri tiktu nodoti prasītājai – vai nu pirms, vai arī pēc tam, kad Padome bija daļēji noraidījusi prasītājas darbinieka pieteikumus.

134    Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka prasītāja nav pierādījusi, ka komentāru, kurus Vācijas Federatīvā Republika sniegusi apstrīdētās direktīvas pieņemšanas procedūrā, nerediģētās versijas ir iegūtas likumīgi.

135    Līdz ar to ir jāapmierina Padomes lūgums izņemt no lietas materiāliem dokumentus, kuru prasītāja iesniegusi kā M.26. un M.30. pielikumu, katrā ziņā uzsverot, ka, pirmkārt, šie dokumenti nevar pierādīt, ka prasītāja ir tieši skarta LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētā otrā gadījuma izpratnē, un tādējādi Vispārējai tiesai nav jāprasa Padomei tos iesniegt, lai šī tiesa varētu lemt par iebildēm par nepieņemamību, un, otrkārt, šo dokumentu satura izpaušana, tostarp šajā tiesvedībā, varētu konkrēti un faktiski apdraudēt sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar Savienības starptautiskajām attiecībām Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta izpratnē, it īpaši vājinot Savienības pozīciju šķīrējtiesas procesā, ko prasītāja pret to uzsākusi, tostarp tādēļ, ka, ja Vispārējā tiesa noteiktu prasītājas ierosināto procesa organizatorisko pasākumu, līdz ar to tiktu legalizēta situācija, kad prasītājas rīcībā atrodas šo dokumentu nerediģētas versijas.

 Par pieteikumiem par iestāšanos lietā

136    Atbilstoši Reglamenta 144. panta 3. punktam, ja atbildētājs iesniedz 130. panta 1. punktā paredzēto iebildi par nepieņemamību vai kompetences neesamību, lēmums par pieteikumu par iestāšanos lietā tiek pieņemts tikai pēc tam, kad šī iebilde tiek noraidīta vai lēmuma pieņemšana par to tiek atlikta līdz galīgā nolēmuma pieņemšanai. Turklāt saskaņā ar Reglamenta 142. panta 2. punktu iestāšanās lietā zaudē savu priekšmetu tostarp tad, ja prasības pieteikums tiek atzīts par nepieņemamu.

137    Tā kā šajā lietā iebildes par nepieņemamību tika apmierinātas un līdz ar to ar šo rīkojumu tiek izbeigta tiesvedība, vairs nav jālemj par pieteikumiem par iestāšanos lietā, kurus iesniedza Igaunijas Republika, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Polijas Republika un Komisija.

 Par tiesāšanās izdevumiem

138    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Parlaments un Padome ir izvirzījuši šādus prasījumus, ir jāpiespriež prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

139    Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Turklāt atbilstoši šī reglamenta 144. panta 10. punktam, ja tiesvedība pamatlietā tiek izbeigta, pirms ir pieņemts lēmums par pieteikumu par iestāšanos lietā, pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzējs un puses sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar pieteikumu par iestāšanos lietā katrs pats. Līdz ar to prasītājai, Parlamentam un Padomei, kā arī Igaunijas Republikai, Latvijas Republikai, Lietuvas Republikai, Polijas Republikai un Komisijai pašiem ir jāsedz savi tiesāšanās izdevumi saistībā ar pieteikumiem par iestāšanos lietā.

Ar šādu pamatojumu

VIPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

izdod rīkojumu:

1)      Izņemt no lietas materiāliem dokumentus, kurus Nord Stream 2 AG iesniegusi kā A.14. un O.20. pielikumu, un neņemt vērā prasības pieteikuma un pielikumu teksta daļas, kurās ir sniegti izvilkumi no šiem dokumentiem.

2)      Pārējā daļā Eiropas Savienības Padomes iesniegto pieteikumu par procesa jautājumu noraidīt.

3)      Izņemt no lietas materiāliem dokumentus, kurus Nord Stream 2 iesniegusi kā M.26. un M.30. pielikumu.

4)      Prasību noraidīt kā nepieņemamu.

5)      Nav jālemj par pieteikumiem par iestāšanos lietā, kurus iesniedza Igaunijas Republika, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Polijas Republika un Eiropas Komisija.

6)      Nord Stream 2 atlīdzina Eiropas Parlamenta un Padomes tiesāšanās izdevumus, izņemot tos, kas saistīti ar pieteikumiem par iestāšanos lietā.

7)      Nord Stream 2, Parlaments un Padome, kā arī Igaunijas Republika, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Polijas Republika un Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar pieteikumiem par iestāšanos lietā paši.

Luksemburgā, 2020. gada 20. maijā

Sekretārs Priekšsēdētājs

E. Coulon J. Svenningsen

*      Tiesvedības valoda – angļu.

1      Konfidenciālie dati ir aizklāti.