ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 4. jūnijā (1)
Apvienotās lietas C‑609/17 un C‑610/17
Terveys‑ ja sosiaalialan neuvottelujärjestö (TSN) ry
pret
Hyvinvointialan liitto ry (C‑609/17),
piedaloties
Fimlab Laboratoriot Oy,
un
Auto‑ ja Kuljetusalan Työntekijäliitto AKT ry
pret
Satamaoperaattorit ry (C‑610/17),
piedaloties
Kemi Shipping Oy
(Työtuomioistuin (Darba lietu tiesa, Somija) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Darba laika organizēšana – Direktīva 2003/88/EK – 7. panta 1. punkts – Tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu – 15. pants – Noteikumi, kas ir labvēlīgāki darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzībai – Darba ņēmējs, kas ikgadējā atvaļinājumā laikā atrodas slimības atvaļinājumā – Atteikums pārcelt ikgadējo atvaļinājumu, ja nepārcelšanas rezultātā ikgadējais atvaļinājums nekļūst īsāks par četrām nedēļām – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 31. panta 2. punkts – Piemērojamība – Situācija, kuru regulē Savienības tiesības – Atsaukšanās iespēja strīdā starp privātpersonām
I. Ievads
1. Šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (2) 7. panta 1. punktu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (3) 31. panta 2. punktu.
2. Šie lūgumi tika iesniegti divās tiesvedībās – lietā TSN (C‑609/17) starp Terveys‑ ja sosiaalialan neuvottelujärjestö (TSN) ry (Veselības un sociālās aprūpes nozares darba ņēmēju apvienība, Somija) (4), no vienas puses, un Terveyspalvelualan liitto ry (tagad – Hyvinvointialan liitto ry (Sociālās un veselības aprūpes uzņēmumu apvienība, Somija)) un Fimlab Laboratoriot Oy, no otras puses, un lietā AKT (C‑610/17) starp Auto‑ ja Kuljetusalan Työntekijäliitto AKT ry (Automobiļu un transporta nozares darba ņēmēju apvienība, Somija) (5), no vienas puses, un Satamaoperaattorit ry (Ostas operatoru apvienība, Somija) un Kemi Shipping Oy, no otras puses – par atteikumu atļaut diviem darba ņēmējiem, kas apmaksāta ikgadējā atvaļinājumā laikā atradās slimības atvaļinājumā, pārcelt atvaļinājumu, kas atbilst visām attiecīgā slimības atvaļinājuma dienām vai to daļai. Šo lūgumu īpašā iezīme ir tāda, ka tās apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma dienas un slimības atvaļinājuma dienas, kas sakrīt, attiecas uz laikposmu, kurš pārsniedz Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā paredzēto vismaz četras nedēļas ilgo apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu.
3. Jautājums par iespēju tieši atsaukties uz Hartas 31. panta 2. punktu strīdā starp privātpersonām ir piedzīvojis būtisku attīstību 2018. gada 6. novembra spriedumā Bauer un Willmeroth (6), kā arī 2018. gada 6. novembra spriedumā Max‑Planck‑Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften (7). Saskaņā ar “kompensācijas loģiku” (8), kas ļauj kompensēt direktīvu horizontālās tiešās iedarbības trūkumu, Tiesa, atzīstot iespēju tieši atsaukties uz Hartas 31. panta 2. punktu strīdā starp privātpersonām, pastiprināja pamattiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu efektivitāti. Kā Tiesa to precizēja minētajos spriedumos, šī horizontālā atsaukšanās iespēja tomēr var pastāvēt tikai situācijās, kuras reglamentē Savienības tiesības. Joprojām ir jāvienojas par šī izteiciena nozīmi.
4. Problēma, ar kuru Tiesa saskaras šajās lietās, ir Hartas 31. panta 2. punkta tvēruma skaidrojums situācijās, kad dalībvalstis un/vai sociālie partneri nolemj piešķirt darba ņēmējiem ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas pārsniedz Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā paredzēto vismaz četru nedēļu periodu, un pakļauj šo papildu atvaļinājumu režīmam, kas atšķiras no tā, kurš ir piemērojams minimālajam četru nedēļu periodam.
5. Vai būtu jāuzskata, ka šādi pastiprinātas valsts aizsardzības pasākumi ir ārpus Direktīvas 2003/88 darbības jomas un līdz ar to Hartas darbības jomas, kā rezultātā šādām situācijām nav piemērojams nedz Hartas 31. panta 2. punkts, nedz kāda cita tās norma? Vai arī būtu drīzāk jāuzskata, ka šādi pasākumi, kas veikti saskaņā ar pastiprinātas valsts aizsardzības klauzulu, kura ietverta Direktīvas 2003/88 15. pantā, ietilpst minētās klauzulas un tādējādi Hartas darbības jomā, kā rezultātā gan Hartas 31. panta 2. punkts, gan citas tās normas ir jāuzskata par tādām, kas ir piemērojamas šādām situācijām?
6. Šīs lietas, ciktāl tās attiecas uz Hartas darbības jomu, tātad skar konstitucionālā līdzsvara problēmu starp Savienību un dalībvalstīm (9). Proti, šīs lietas ļaus Tiesai tostarp izlemt, vai Hartas 51. panta 1. punktā noteiktais kritērijs par dalībvalstu veiktu Savienības tiesību īstenošanu ir izpildīts, ja šīs dalībvalstis veic – vai ļauj sociālajiem partneriem veikt – pastiprinātas valsts aizsardzības pasākumus.
7. Šajos secinājumos es atbalstīšu Hartas piemērojamību situācijās, kurās šādi pasākumi ir strīda priekšmets. Tas liks man pārbaudīt Hartas 31. panta 2. punkta normatīvo saturu un precizēt minētās normas saikni ar Savienības atvasinātajām tiesībām, šajā gadījumā ar Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktu.
8. Konkrēti, tas man liks pirmām kārtām ierosināt Tiesai lemt, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā valsts tiesiskie regulējumi vai darba koplīgumi, kuros paredzēts, ka apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma dienas, kas pārsniedz šajā normā paredzēto minimālo četru nedēļu laikposmu, nevar tikt pārceltas, ja tās pārklājas ar slimības atvaļinājuma dienām.
9. Otrām kārtām es izklāstīšu iemeslus, kāpēc uzskatu, ka Hartas 31. panta 2. punkts nemaina šo risinājumu. Proti, lai gan, pēc manām domām, būtu jāuzskata, ka šī norma ir piemērojama tādās situācijās kā pamatlietā aplūkotās, minētā norma, manuprāt, nepiešķir darba ņēmējiem tiesības uz apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu, kas pārsniegtu Savienības likumdevēja noteikto minimālo laikposmu. Tajā pašā laikā es uzstāšu uz to, lai, pieņemot pamatojumu, kas balstīts uz Hartas piemērojamību situācijās, kad tiek īstenota pastiprinātas valsts aizsardzības klauzula, Tiesa padarītu skaidrāku faktu, ka šādas situācijas ir pakļautas nosacījumam par visu Hartas normu kopuma ievērošanu.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
10. Direktīvas 2003/88 1. pantā “Mērķis un darbības joma” ir noteikts:
“1. Šī direktīva nosaka minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai.
2. Šī direktīva attiecas uz:
a) obligātiem [..] ikgadējiem atpūtas laikposmiem [..]
[..].”
11. Šīs direktīvas 7. pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.
2. Obligāto [minimālo] apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laikposmu nevar aizstāt ar finansiālu atlīdzību, izņemot gadījumus, kad pārtrauc darba attiecības.”
12. Minētās direktīvas 15. pants “Labvēlīgāki noteikumi” ir formulēts šādi:
“Šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības piemērot vai ieviest normatīvus un administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzībai vai kas veicina vai atļauj piemērot koplīgumus vai citus līgumus starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē, kuri ir labvēlīgāki darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzībai.”
13. Šīs pašas direktīvas 17. pantā ir noteikts, ka dalībvalstis var atkāpties no atsevišķām tās normām. Tomēr no tās 7. panta nekādas atkāpes nav atļautas.
B. Somijas tiesības
1. Likums par ikgadējo atvaļinājumu
14. 2005. gada 18. marta vuosilomalaki (162/2005) (Likums par ikgadējo atvaļinājumu (162/2005)) (10) mērķis tostarp ir transponēt Direktīvas 2003/88 7. pantu. Saskaņā ar minētā likuma 5. panta 1. punktu darba ņēmējam ir tiesības uz divarpus darba dienu atvaļinājumu par katru pilno atvaļinājuma aprēķina mēnesi. Tomēr, ja darba attiecības līdz atvaļinājuma aprēķina gada beigām ir nepārtraukti turpinājušās mazāk nekā vienu gadu, darba ņēmējam ir tiesības uz divu dienu atvaļinājumu par katru pilno atvaļinājuma aprēķina mēnesi.
15. Pilno atvaļinājuma aprēķina mēnešu skaits atvaļinājuma aprēķina gadā nedrīkst pārsniegt 12. Ja darba ņēmējam atvaļinājuma aprēķina gadā ir 12 pilni atvaļinājuma aprēķina mēneši, saskaņā ar Likumu par ikgadējo atvaļinājumu atkarībā no darba attiecību ilguma viņam pienākas 24 vai 30 [darba] dienu atvaļinājums.
16. Saskaņā ar Likuma par ikgadējo atvaļinājumu 4. panta 1. punkta 3) apakšpunktu darba dienas ir nedēļas dienas, izņemot svētdienas, baznīcas svētku dienas, Neatkarības dienu, Ziemassvētku priekšvakaru, vasaras saulgriežus, Lieldienu sestdienu un 1. maiju. Tātad kalendārajā nedēļā, kurā nav nevienas no minētajām dienām, tiek izmantotas sešas atvaļinājuma dienas.
17. Saskaņā ar Likuma par ikgadējo atvaļinājumu 20. panta 2. punktu ikgadējā atvaļinājuma 24 darba dienas ir jāizmanto atvaļinājuma periodā (vasaras atvaļinājums). Pārējais atvaļinājums (ziemas atvaļinājums) ir jāpiešķir ne vēlāk kā līdz nākamā atvaļinājuma perioda sākumam. Saskaņā ar minētā likuma 4. panta 1. punkta 2) apakšpunktu atvaļinājuma periods ietver laiku no 2. maija līdz 30. septembrim ieskaitot.
18. Likuma par ikgadējo atvaļinājumu redakcijā, kura bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2016. gada 31. martam, ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2013. gada 12. aprīļa laki vuosilomalain muuttamisesta (276/2013) (Likums par grozījumiem Likumā par ikgadējo atvaļinājumu (276/2013)), 25. panta 1. punktā bija paredzēts:
“Ja darba ņēmējs ikgadējā atvaļinājuma vai tā daļas sākumā dzemdību, slimības vai nelaimes gadījuma dēļ ir darbnespējīgs, pēc darba ņēmēja pieprasījuma atvaļinājums ir jāpārceļ uz vēlāku laiku. Darba ņēmējam pēc pieprasījuma ir tiesības pārcelt atvaļinājumu vai tā daļu arī tad, ja ir zināms, ka viņa atvaļinājuma laikā viņam ir paredzēta ārstēšana slimības dēļ vai cita līdzvērtīga aprūpe, kuras laikā viņš būs darbnespējīgs.”
19. Likuma par ikgadējo atvaļinājumu redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2016. gada 18. marta laki vuosilomalain muuttamisesta (182/2016) (Likums par grozījumiem Likumā par ikgadējo atvaļinājumu (182/2016)), kurš stājās spēkā 2016. gada 1. aprīlī, 25. panta 2. punkts ir formulēts šādi:
“Ja darbnespēja dzemdību, slimības vai nelaimes gadījuma dēļ sākas ikgadējā atvaļinājuma vai tā daļas laikā, darba ņēmējam ir tiesības pēc pieprasījuma pārcelt darbnespējas dienas, kas sakrīt ar ikgadējo atvaļinājumu un turpinās ilgāk nekā sešas atvaļinājuma dienas. Iepriekš minētās neapmaksātās darbnespējas dienas nedrīkst ierobežot darba ņēmēja tiesības uz četru nedēļu ikgadējo atvaļinājumu.”
2. Piemērojamie darba koplīgumi
20. Somijā ar darba koplīgumiem bieži vien tiek piešķirts ilgāks atvaļinājums, nekā tas ir paredzēts saskaņā ar Likumu par ikgadējo atvaļinājumu. Tas tostarp attiecas uz koplīgumu, kas veselības aprūpes nozarē noslēgts starp Sociālās un veselības aprūpes uzņēmumu apvienību un TSN par laikposmu no 2014. gada 1. marta līdz 2017. gada 31. janvārim (turpmāk tekstā – “darba koplīgums veselības aprūpes nozarē”), un darba koplīgumu, kas jūras kravu apstrādes nozarē noslēgts starp Ostu operatoru apvienību un AKT par laikposmu no 2014. gada 1. februāra līdz 2017. gada 31. janvārim (turpmāk tekstā – “darba koplīgums jūras kravu apstrādes nozarē”).
21. Saskaņā ar darba koplīguma veselības aprūpes nozarē 16. panta 1. punktu “ikgadējo atvaļinājumu nosaka saskaņā ar Likumu par ikgadējo atvaļinājumu un turpmāk minētajiem noteikumiem”. Saskaņā ar šī paša darba koplīguma 16. panta 7. punktu “ikgadējo atvaļinājumu piešķir saskaņā ar Likumu par ikgadējo atvaļinājumu [..]”.
22. Atbilstoši darba koplīguma jūras kravu apstrādes nozarē 10. panta 1. un 2. punktam “darba ņēmēja ikgadējā atvaļinājuma ilgumu nosaka saskaņā ar spēkā esošo Likumu par ikgadējo atvaļinājumu” un “ikgadējo atvaļinājumu piešķir saskaņā ar Likumu par ikgadējo atvaļinājumu, ja vien nav citādas vienošanās”.
23. Attiecīgās Likuma par ikgadējo atvaļinājumu normas, kas bija spēkā faktu norises laikā, tika piemērotas ikgadējā atvaļinājuma pārcelšanai darbnespējas dēļ, pamatojoties uz divos iepriekšējos punktos minētajiem darba koplīgumu noteikumiem.
III. Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi
A. Lieta TSN (C‑609/17)
24. Marika Luoma kopš 2011. gada 14. novembra ir nodarbināta uzņēmumā Fimlab Laboratoriot laboratorijas asistentes amatā atbilstoši uz nenoteiktu laiku noslēgtam darba līgumam.
25. Pamatojoties uz darba koplīgumu veselības aprūpes nozarē, M. Luoma, ņemot vērā viņas darba stāžu, ir tiesības uz ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma 42 darba dienām, proti, 7 nedēļām, par gada aprēķina periodu, kas beidzās 2015. gada 31. martā.
26. Pēc tam kad viņai tika piešķirts ikgadējais sešas dienas ilgais atvaļinājums uz laiku no 2015. gada 7. līdz 13. septembrim (no pirmdienas līdz svētdienai), M. Luoma 2015. gada 10. augustā informēja darba devēju, ka 2015. gada 2. septembrī viņai ir paredzēta operācija, un lūdza šī iemelsa dēļ pārcelt šo ikgadējo atvaļinājumu uz vēlāku laiku. Pēc operācijas M. Luoma atradās slimības atvaļinājumā līdz 2015. gada 23. septembrim. No savām tiesībām uz iepriekš minēto 42 darba dienu ilgu ikgadējo atvaļinājumu viņa jau bija izmantojusi 22 dienas, proti, trīs nedēļas un četras darba dienas. Fimlab Laboratoriot pārcēla divas pirmās atvaļinājuma dienas, kas viņai vēl pienācās saskaņā ar Likumu par ikgadējo atvaļinājumu, uz vēlāku laiku, turpretim nepārcēla četras atlikušās dienas, kas, šī uzņēmuma ieskatā, izrietēja no darba koplīguma veselības aprūpes nozarē, šajā ziņā balstoties uz šī darba koplīguma 16. panta 1. un 7. punktu, kā arī Likuma par ikgadējo atvaļinājumu 25. panta 1. punktu, kas bija spēkā faktu norises laikā.
27. TSN, kā darba ņēmēju pārstāvības organizācija, kas parakstījusi darba koplīgumu veselības aprūpes nozarē, ir vērsusies työtuomioistuin (Darba lietu tiesa, Somija) ar prasību, lūdzot atzīt, ka M. Luoma ir tiesības darbnespējas dēļ pārcelt uz vēlāku laiku atvaļinājumu, kas saskaņā ar minēto darba koplīgumu tika piešķirts laikposmam no 2015. gada 9. līdz 13. septembrim. Proti, TSN uzskata, ka darba devēja atteikums pārcelt attiecīgās personas atvaļinājumu ir pretrunā Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktam un Hartas 31. panta 2. punktam.
28. Aizstāvībai Sociālās un veselības aprūpes uzņēmumu apvienība, t.i., darba devēju pārstāvības organizācija, un Fimlab Laboratoriot apgalvo, ka ar šādu atteikumu nav pārkāptas attiecīgās Savienības tiesību normas, jo tās nav piemērojamas tai daļai no tiesībām uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ko garantē valsts tiesības vai darba koplīgumi un kas pārsniedz minimālo četras nedēļas ilgo apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu, kurš paredzēts Direktīvas 2003/88 7. pantā.
29. Iesniedzējtiesa, šajā ziņā atsaucoties uz 2012. gada 3. maija spriedumu Neidel (11) un 2016. gada 20. jūlija spriedumu Maschek (12), no vienas puses, un uz 2013. gada 19. septembra spriedumu Komisija/Strack (pārskatīšana) (13) un 2016. gada 30. jūnija spriedumu Sobczyszyn (14), no otras puses, uzskata, ka Tiesas judikatūra neļauj noteikt, vai Likuma par ikgadējo atvaļinājumu 25. panta 1. punkta piemērošana, kas šajā gadījumā ir īstenota ar darba koplīgumu veselības aprūpes nozarē, ciktāl tas ierobežo tiesības pārcelt apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, tās attiecinot tikai uz atvaļinājumu, kas iegūts vienīgi saskaņā ar Likumu par ikgadējo atvaļinājumu, un izslēdzot atvaļinājumu, kurš ir iegūts saskaņā ar darba koplīgumu un kurš ir ilgāks par likumā noteikto ikgadējo atvaļinājumu, atbilst vai neatbilst prasībām, kas izriet no Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkta un Hartas 31. panta 2. punkta.
30. Attiecībā uz pēdējo tiesību normu iesniedzējtiesa turklāt vēlas noskaidrot, vai tai var būt tieša iedarbība strīdā starp privātpersonām.
31. Šajos apstākļos työtuomioistuin (Darba lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas [2003/88] 7. panta 1. punkts nepieļauj tādu valsts tiesību normu darba koplīgumā vai tās interpretāciju, saskaņā ar kuru darba ņēmējam, kurš sava ikgadējā atvaļinājuma vai tā daļas sākumā ir darbnespējīgs, nav tiesību – neraugoties uz viņa pieprasījumu – pārcelt atvaļinājumu, kas viņam pienākas saskaņā ar darba koplīgumu un kas ir sakritis ar minēto darbnespējas periodu, ja darba koplīgumā paredzētā atvaļinājuma nepārcelšana neierobežo minētās darba ņēmēja tiesības uz četras nedēļas ilgu ikgadējo atvaļinājumu?
2) Vai [Hartas] 31. panta 2. punktam ir tieša iedarbība darba attiecībās starp privāttiesību subjektiem, proti, horizontāla tieša iedarbība?
3) Vai ar [Hartas] 31. panta 2. punktu tiek aizsargāts iegūtais atvaļinājums, kas ir ilgāks par Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā paredzēto vismaz četru nedēļu ikgadējo atvaļinājumu, un vai šī [Hartas] norma nepieļauj tādu valsts tiesību normu darba koplīgumā vai tās interpretāciju, saskaņā ar kuru darba ņēmējam, kurš sava ikgadējā atvaļinājuma vai tā daļas sākumā ir darbnespējīgs, nav tiesību – neraugoties uz viņa pieprasījumu – pārcelt atvaļinājumu, kas viņam pienākas saskaņā ar darba koplīgumu un kas ir sakritis ar minēto darbnespējas periodu, ja darba koplīgumā paredzētā atvaļinājuma nepārcelšana neierobežo minētās darba ņēmēja tiesības uz četras nedēļas ilgu ikgadējo atvaļinājumu?”
B. Lieta AKT (C‑610/17)
32. Tapio Keränen ir darba attiecībās ar Kemi Shipping.
33. Saskaņā ar darba koplīgumu jūras kravu apstrādes nozarē T. Keränen, ņemot vērā viņa darba stāžu, ir tiesības uz ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma 30 darba dienām, proti, 5 nedēļām, par aprēķina periodu, kas beidzās 2016. gada 31. martā.
34. Pēc tam, kad 2016. gada 22. augustā bija sācies T. Keränen ikgadējais atvaļinājums, viņš 2016. gada 29. augustā saslima. Darba ārsts viņu izmeklēja un izrakstīja slimības atvaļinājumu uz laikposmu no minētā datuma līdz 2016. gada 4. septembrim. T. Keränen pieprasījumu viņa ikgadējo atvaļinājumu, kas atbilst 6 darba dienām, šī iemesla dēļ pārcelt uz vēlāku laiku Kemi Shipping noraidīja, pamatojoties uz darba koplīguma jūras kravu apstrādes nozarē 10. panta 1. un 2. punktu un Likuma par ikgadējo atvaļinājumu 25. pantu redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Likumu par grozījumiem Likumā par ikgadējo atvaļinājumu (182/2016), un minētais darba devējs atskaitīja šīs 6 slimības dienas no ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma, kas pienācās T. Keränen.
35. AKT, darba ņēmēju pārstāvības organizācija, kura parakstījusi darba koplīgumu jūras kravu apstrādes nozarē, ir vērsusies työtuomioistuin (Darba lietu tiesa) ar prasību, lūdzot atzīt, ka šī koplīguma 10. panta 1. un 2. punkta piemērošana nevar likt piemērot Likuma par ikgadējo atvaļinājumu 25. panta 2. punktu, jo pēdējā minētā norma esot pretrunā Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktam un Hartas 31. panta 2. punktam.
36. Aizstāvībai Ostu operatoru apvienība, t.i., organizācija, kas pārstāv darba devējus, un Kemi Shipping apgalvo, ka ar Likuma par ikgadējo atvaļinājumu 25. panta 2. punktu nav pārkāptas minētās Savienības tiesību normas – tādu iemeslu dēļ, kas ir analogi šo secinājumu 28. punktā minētajiem.
37. Tādu iemeslu dēļ, kas ir identiski lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā TSN (C‑609/17) izklāstītajiem, iesniedzējtiesa uzskata, ka šo secinājumu 29. punktā minētā Tiesas judikatūra neļauj noteikt, vai Likuma par ikgadējo atvaļinājumu 25. panta 2. punkta piemērošana, kas šajā gadījumā ir īstenota ar darba koplīgumu jūras kravu apstrādes nozarē, ciktāl no tā izriet, ka darba ņēmējam, kura darbnespēja slimības dēļ sākusies ikgadējā atvaļinājuma vai tā daļas laikā, nav tiesību – neraugoties uz viņa pieprasījumu – pārcelt darbnespējas perioda pirmās sešas dienas, kas sakritušas ar ikgadējo atvaļinājumu, ja šīs darbnespējas dienas nesamazina darba ņēmēja tiesības uz ikgadēju apmaksātu četras nedēļas ilgu atvaļinājumu, atbilst vai neatbilst prasībām, kas izriet no Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkta un Hartas 31. panta 2. punkta.
38. Šajos apstākļos työtuomioistuin (Darba lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas [2003/88] 7. panta 1. punkts nepieļauj tādu valsts tiesību normu darba koplīgumā vai tās interpretāciju, saskaņā ar kuru darba ņēmējam, kura darbnespēja slimības dēļ sākas ikgadējā atvaļinājuma vai tā daļas laikā, nav tiesību – neraugoties uz viņa pieprasījumu – pārcelt pirmās sešas darbnespējas perioda dienas, kas ir sakritušas ar ikgadējo atvaļinājumu, ja šīs darbnespējas dienas neierobežo darba ņēmēja tiesības uz četras nedēļas ilgu ikgadējo atvaļinājumu?
2) Vai [Hartas] 31. panta 2. punktam ir tieša iedarbība darba attiecībās starp privāttiesību subjektiem, proti, horizontāla tieša iedarbība?
3) Vai ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktu tiek aizsargāts iegūts atvaļinājums, kas ir ilgāks par Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā paredzēto vismaz četru nedēļu ikgadējo atvaļinājumu, un vai šī [Hartas] norma nepieļauj tādu valsts tiesību normu darba koplīgumā vai tās interpretāciju, saskaņā ar kuru darba ņēmējam, kura darbnespēja slimības dēļ sākas ikgadējā atvaļinājuma vai tā daļas laikā, nav tiesību – neraugoties uz viņa pieprasījumu – pārcelt pirmās sešas darbnespējas perioda dienas, kas ir sakritušas ar ikgadējo atvaļinājumu, ja šīs darbnespējas dienas neierobežo darba ņēmēja tiesības uz četras nedēļas ilgu ikgadējo atvaļinājumu?”
IV. Mans vērtējums
A. Par pirmo un trešo prejudiciālo jautājumu
39. Ar pirmo un trešo prejudiciālo jautājumu katrā no šīm apvienotajām lietām, kuri, manuprāt, būtu jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu lemt par to, vai Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts, kā arī Hartas 31. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu vai darba koplīgumus kā pamatlietā aplūkotie, no kuriem izriet, ka apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma dienas, kas pārsniedz četru nedēļu ilgumu, nevar tikt pārceltas, ja tās pārklājas ar slimības atvaļinājuma dienām.
1. Par Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkta interpretāciju
40. Iesākumā ir jāatgādina, ka, pirmkārt, kā tas izriet no Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkta – normas, no kuras šajā direktīvā nav atļauts izdarīt atkāpes, – paša teksta, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu un šīs tiesības atbilstoši Tiesas judikatūrai ir uzskatāmas par īpaši nozīmīgu Savienības sociālo tiesību principu (15). Šīs katra darba ņēmēja tiesības ir tieši nostiprinātas 31. panta 2. punktā Hartā, kurai ar LES 6. panta 1. punktu ir atzīts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem (16).
41. Tiesa uzskata, ka tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kas ikvienam darba ņēmējam paredzētas Direktīvas 2003/88 7. pantā, mērķis ir “ļaut darba ņēmējam atpūsties, nevis veikt viņa darba līgumā paredzētos uzdevumus un, otrkārt, izmantot laiku relaksācijai un brīvā laika nodarbēm” (17).
42. Šis mērķis, “kas tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu nošķir no citu veidu atvaļinājumiem ar citādiem mērķiem, ir balstīts uz pieņēmumu, ka darba ņēmējs aprēķina periodā ir faktiski strādājis. Proti, mērķis ļaut darba ņēmējam atpūsties nozīmē, ka šim darba ņēmējam ir jābūt veikušam darbu, kurš nolūkā aizsargāt viņa drošību un veselību, kā noteikts Direktīvā 2003/88, pamato noteikta laikposma izmantošanu atpūtai, relaksācijai un brīvā laika nodarbēm. Līdz ar to tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu principā ir jāaprēķina saskaņā ar atbilstoši darba līgumam faktiski nostrādātajiem laikposmiem” (18).
43. No iepriekš minētā izriet, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktu darba ņēmējs tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu iegūst “tikai par laikposmiem, kuros viņš faktiski ir strādājis” (19).
44. Tiesa tai iesniegto lietu ietvaros ir izstrādājusi judikatūru, kuras kopīgā iezīme ir nodrošināt darba ņēmējiem iespēju faktiski izmantot atpūtas un relaksācijas laikposmus, kas tiem piešķirti ar Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktu. Tādējādi, piemēram, šie darba ņēmēji šajā laikā bauda ekonomiskos apstākļus, kas ir pielīdzināmi ekonomiskajiem apstākļiem darba veikšanas laikposmā (20).
45. Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka “noteiktās īpašās situācijās, kad darba ņēmējs nevar izpildīt savus pienākumus, it īpaši tāpēc, ka ir pienācīgi pamatotā prombūtnē slimības dēļ, dalībvalsts tiesībām uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu nevar paredzēt nosacījumu par pienākumu, ka ir faktiski strādāts [..]. Tādējādi, ņemot vērā tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, darba ņēmēji, kas atsauces laikposmā ir prombūtnē no darba slimības atvaļinājuma dēļ, tiek pielīdzināti tiem, kas ir faktiski strādājuši šajā laikposmā” (21).
46. Šī judikatūra, kuras aizsākumi meklējami 2009. gada 20. janvāra spriedumā Schultz‑Hoff u.c. (22), nozīmē, ka attiecīgajiem darba ņēmējiem ir tiesības paņemt savu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu vēlāk, ja tas ir sakritis ar slimības atvaļinājumu.
47. Tādējādi Tiesa uzskata – “ja pārklājas ikgadējais atvaļinājums un slimības atvaļinājums, Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tam ir pretrunā tādas tiesību normas vai prakse, saskaņā ar kurām tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu izbeidzas, beidzoties bāzes laikposmam un/vai valsts tiesībās noteiktajam pārcelšanas periodam, ja darba ņēmējs visu bāzes laikposmu vai tā daļu ir bijis slimības atvaļinājumā un līdz ar to viņam faktiski nav bijis iespējas izmantot minētās tiesības” (23).
48. Proti, Tiesa uzskatīja, ka “tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu mērķis, kas ir ļaut darba ņēmējam atpūsties un izmantot laiku atelpai un brīvā laika nodarbēm, atšķiras no tiesību uz slimības atvaļinājumu mērķa, kas ir ļaut darba ņēmējam atveseļoties” (24).
49. Ņemot vērā šo divu atvaļinājumu veidu atšķirīgos mērķus, Tiesa ir nospriedusi, ka “darba ņēmējam, kas iepriekš noteikta ikgadējā atvaļinājuma laikā ir slimības atvaļinājumā, ir tiesības pēc viņa lūguma, lai viņš patiešām varētu izmantot savu ikgadējo atvaļinājumu, to izmantot citā laikā, kas nesakrīt ar slimības atvaļinājuma laikposmu” (25).
50. Tādējādi slimības atvaļinājuma un ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma pārklāšanās nevar likt šķēršļus darba ņēmējam piešķirto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu izmantot vēlāk. Darba ņēmējam, kas sākotnēji piešķirtā ikgadējā atvaļinājuma laikā atrodas slimības atvaļinājumā, ir tiesības pēc slimības atvaļinājuma beigām izmantot savu ikgadējo atvaļinājumu citā laikā, nevis sākotnēji noteiktajā laikposmā. Tiesa turklāt ir nospriedusi, ka “saistībā ar šī ikgadējā atvaļinājuma jaunā laika, kas atbilst sākotnēji noteiktā ikgadējā atvaļinājuma un slimības atvaļinājuma pārklāšanās ilgumam, noteikšanu [..] šī noteikšana ir pakļauta valsts tiesību noteikumiem un procedūrām, kas piemērojamas darba ņēmēju atvaļinājumu noteikšanai, ņemot vērā dažādās pastāvošās intereses, tostarp ar uzņēmuma interesēm saistītos prioritāros apsvērumus” (26).
51. Tajā pašā laikā ir svarīgi precizēt, ka šo judikatūru Tiesa iedibināja saistībā ar Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkta interpretāciju, un tāpēc tā attiecas vienīgi uz tiesībām uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas ar šo normu ir piešķirtas darba ņēmējiem. Tas pats turklāt attiecas uz pārējiem Tiesas izstrādātajiem principiem, piemēram, principu, saskaņā ar kuru darba ņēmējiem ikgadējā atvaļinājuma laikā, kas viņiem tiek garantēts saskaņā ar šo normu, ir jāsaņem summa, kas ir vienāda ar parasto atlīdzību (27).
52. Tātad Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts ir paredzēts, lai aizsargātu tikai minimālās aizsardzības kodolu, ko veido tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu, tomēr ar nosacījumu, ka darba ņēmējs ir faktiski nostrādājis attiecīgu darba laikposmu, lai iegūtu šādas tiesības par attiecīgo laiku. Savukārt, ja runa ir par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma papildu laikposmu, kas darba ņēmējam pienākas saskaņā ar valsts tiesībām, valsts tiesiskajā regulējumā vai darba koplīgumos var tikt paredzēti tādi šāda atvaļinājuma iegūšanas un izbeigšanas nosacījumi, kas atšķiras no aizsardzības noteikumiem, kuri izriet no Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkta interpretācijas (28).
53. No iepriekš minētā izriet, ka tad, ja atteikums šajās lietās aplūkotajiem darba ņēmējiem pārcelt apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu attiektos uz apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma dienām, kuras ietvertas minimālajā četru nedēļu laikposmā, kas garantēts ar Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktu, attiecīgie valsts tiesiskie regulējumi vai darba koplīgumi bija jāuzskata par tādiem, kas ir pretrunā šai normai. Proti, ir jāatgādina, ka abās pamatlietās runa ir par apmaksātajiem ikgadējiem atvaļinājumiem, kurus nav izdevies pārcelt, lai gan attiecīgie darba ņēmēji tos nevarēja faktiski izmantot, jo ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laikā atradās slimības atvaļinājumā. Tā kā šie bija īstermiņa laikposmi, līdz ar to šajā gadījumā nebūtu jāapsver jautājums par apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu maksimālo pārcelšanas laiku, kurš attiecīgā gadījumā varētu rasties situācijā, kad darba ņēmējs ir ilgstoša prombūtnē slimības dēļ (29).
54. Turpretim, ciktāl slimības atvaļinājuma un ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma pārklāšanās ietekmē nevis minimālo četru nedēļu laikposmu, ko aizsargā Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts, bet gan ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas pārsniedz šo laikposmu, no valsts tiesiskā regulējuma vai darba koplīguma izrietoša neiespējamība vēlāk izmantot šādu atvaļinājumu nav pretrunā šai tiesību normai. Proti, tiesību uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu palielināšana, pārsniedzot Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā paredzēto minimumu, ir darba ņēmējiem labvēlīgs pasākums, kurš pārsniedz šajā normā paredzētās minimālās prasības un kuru tādējādi tā nereglamentē (30).
55. Šajā ziņā ir jānorāda, ka Tiesa jau ir vairākkārt atzinusi iespēju dalībvalstīm pārsniegt Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā garantēto minimālās aizsardzības kodolu.
56. Tādējādi no Tiesas judikatūras izriet, ka Direktīvai 2003/88 nav pretrunā “valsts tiesību normas, kurās paredzētas tiesības uz apmaksātu, par četrām nedēļām ilgāku ikgadējo atvaļinājumu, kurš tiek piešķirts saskaņā ar minētajās valsts tiesībās noteiktiem saņemšanas un piešķiršanas nosacījumiem” (31).
57. Lai pamatotu šo apsvērumu, Tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka no Direktīvas 2003/88 1. panta 1. punkta un 2. punkta a) apakšpunkta, 7. panta 1. punkta, kā arī no 15. panta teksta skaidri izriet, ka šajā direktīvā ir noteiktas tikai minimālās drošības un veselības aizsardzības prasības darba laika organizēšanas jomā un tā neskar dalībvalstīm sniegto iespēju piemērot valsts tiesību normas, kas ir labvēlīgākas darba ņēmēju aizsardzībai (32).
58. No šiem elementiem es secinu, pirmkārt, ka dalībvalstu un/vai sociālo partneru ziņā ir izlemt, vai papildus minimālajam apmaksātajam ikgadējam četras nedēļu atvaļinājumam, kas noteikts Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā, tie piešķir vai nepiešķir darba ņēmējiem papildu apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu. Otrkārt, attiecībā uz šo papildu laikposmu tiem ir jādefinē atvaļinājumu piešķiršanas un izbeigšanas nosacījumi, kas var atšķirties no aizsardzības noteikumiem, kurus Tiesa ir izstrādājusi attiecībā uz minimālo ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma periodu, kas noteikts ar Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktu. Tādējādi apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu pārcelšanas kārtība var atšķirties atkarībā no tā, vai runa ir vai nav par minimālo ikgadējo atvaļinājumu, ko aizsargā Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts.
59. Tomēr ir svarīgi precizēt, ka tad, ja dalībvalstis un/vai sociālie partneri nolemj izmantot minētās direktīvas 15. pantā tiem paredzēto iespēju piemērot valsts tiesību normas, kas ir labvēlīgākas darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzībai, iekļaujoties šī mērķa sasniegšanas loģikā, tiem joprojām ir jāievēro Savienības tiesības. Tāpēc nevar uzskatīt, ka tad, ja dalībvalstis un/vai sociālie partneri pārsniedz minētās direktīvas 7. panta 1. punktā noteikto minimālās aizsardzības kodolu, tie iesaistās juridiskajā jomā, kurā tiem ir pilnīga brīvība. Šajā ziņā apgalvojums, ka dalībvalstis “var savos attiecīgajos valsts tiesību aktos noteikt tiesību normas, kurās ir paredzēts darba laiku un atpūtas laiku ilgums, kas darba ņēmējiem ir labvēlīgāks par to, kurš paredzēts [Direktīvā 2003/88]” (33), ir jāniansē un jāpapildina, precizējot, ka runa ir par ierobežotu brīvību.
60. Proti, kā Tiesa to nesen norādīja 2018. gada 13. decembra spriedumā Hein (34), ir skaidrs, ka, pieņemot darba ņēmējiem labvēlīgākus pasākumus, šajā gadījumā piešķirot viņiem atvaļinājuma dienas, kas pārsniedz minimālo četru nedēļu laikposmu, dalībvalstis un/vai sociālie partneri nevar vienlaikus apdraudēt Savienības tiesību aizsardzības noteikumus, kas ir piemērojami minētajā minimālajā laikposmā. Tāpēc šajā lietā sociālie partneri nevarēja atsaukties uz to, ka tie piešķīra darba ņēmējiem vairāk atvaļinājuma dienu, lai kompensētu to, ka pēdējie nesaņēma viņu parasto atlīdzību minimālajā laikposmā, ko aizsargā Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts.
61. Tādējādi Tiesa uzskata, ka, lai gan “Direktīvai 2003/88 nav pretrunā, ja sociālie partneri koplīgumā atbilstoši valsts tiesībām ietver noteikumus, kas vispārīgi veicina darba ņēmēju darba nosacījumu uzlabošanu, tomēr šo noteikumu piemērošanas kārtībā ir jāievēro no minētās direktīvas izrietošie ierobežojumi” (35). Šie labvēlīgie pasākumi, “kuri pārsniedz šajā normā paredzētās minimālās prasības un tādējādi tā uz tiem neattiecas [..], nevar tikt izmantoti, lai kompensētu par šo atvaļinājumu maksājamās atlīdzības negatīvās sekas darba ņēmējam, jo pretējā gadījumā tiktu apdraudētas tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu atbilstoši [Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktam], [kura] neatņemama daļa ir darba ņēmēja tiesības uz to, ka relaksācijas un atpūtas laikā tam ir tiesības būt līdzīgos ekonomiskajos nosacījumos kā laikā, kad viņš strādā” (36).
62. Šāda veida situācijā pasākums, kas a priori ir labvēlīgāks darba ņēmējiem, ciktāl pēdējiem ar to tiek piešķirts vairāk atvaļinājuma dienu, patiesībā apdraud Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā garantēto minimālās aizsardzības kodolu, jo tas ietekmē aizsardzības noteikumu, saskaņā ar kuru darba ņēmējam ir jāsaņem parastā atlīdzība par minimālo ikgadējā atvaļinājuma periodu, uz kuru viņam ir tiesības saskaņā ar šo pašu normu. Šī iemesla dēļ ir jāuzskata, ka šāds pasākums ir pretrunā minētajai tiesību normai (37).
63. Konkrētajās lietās nav apgalvots, ka pamatlietā aplūkotie valsts tiesiskie regulējumi vai darba koplīgumi apdraud Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā garantēto minimālās aizsardzības kodolu. Tādēļ šajā manas analīzes posmā var secināt, ka šajos valsts tiesiskajos regulējumos vai darba koplīgumos, nepārkāpjot minēto tiesību normu, var tikt paredzēts, ka apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma dienas, kas pārsniedz minimālo četru nedēļu periodu, ko aizsargā minētā tiesību norma, nevar pārcelt, ja tās pārklājas ar slimības atvaļinājuma dienām.
64. Vēl ir jānoskaidro, vai Hartas 31. panta 2. punkts var izraisīt atšķirīgu risinājumu. Tāds ir iesniedzējtiesas uzdotā trešā jautājuma mērķis.
2. Par Hartas 31. panta 2. punkta interpretāciju
65. Ar trešo prejudiciālo jautājumu Tiesa tiek aicināta precizēt, vai Hartas 31. panta 2. punkts ļauj darba ņēmējam pieprasīt tādu tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu aizsardzību, kas pārsniedz Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā garantēto.
66. Konkrētāk, saistībā ar šīm lietām ir jānoskaidro, vai uz Hartas 31. panta 2. punktu var atsaukties, lai uz periodu, kas pārsniedz šīs direktīvas 7. panta 1. punktā paredzēto četras nedēļas ilgu laikposmu, attiecinātu noteikumu par to, ka gadījumā, kad slimības atvaļinājums sakrīt ar ikgadējo apmaksātu atvaļinājumu, ir jābūt iespējai pēdējo minēto pārcelt uz vēlāku laiku.
67. Jau pašā sākumā teikšu, ka, pēc manām domām, atbilde uz šo jautājumu ir noliedzoša. Tomēr grūtības rodas, izvēloties juridisko ceļu, lai iegūtu šo atbildi. Ir divi veidi, kā to izdarīt.
68. Vai nu būtu jāatzīst, ka Harta nav piemērojama situācijā, kad dalībvalstis un/vai sociālie partneri nolemj piešķirt darba ņēmējiem apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kas pārsniedz minimālo četru nedēļu laikposmu, piemērojot šīm papildu dienām īpašu režīmu, tostarp attiecībā uz to pārcelšanu gadījumā, ja tās pārklājas ar slimības atvaļinājuma dienām.
69. Vai arī būtu jāuzskata, ka Harta tiešām ir piemērojama šādā situācijā, kad tiek īstenota pastiprināta valsts aizsardzība, bet Hartas 31. panta 2. punkts ir domāts, lai aizsargātu vienīgi minimālo aizsardzības kodolu, kādu to noteicis Savienības likumdevējs, proti, konkrētajā gadījumā, minimālo ikgadējā apmaksāta atvaļinājuma periodu, kas ilgst četras nedēļas. No tā izriet, ka šī tiesību norma neliedz dalībvalstīm un/vai sociālajiem partneriem apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma papildu dienām piemērot noteikumus, kas atšķiras no tiem, kurus piemēro minimālajam četru nedēļu laikposmam, tostarp attiecībā uz šo dienu pārcelšanu gadījumā, ja tās sakrīt ar slimības atvaļinājuma dienām.
70. Ir jāatgādina, ka tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu ir ne tikai īpaši svarīgas kā Savienības sociālo tiesību princips, bet arī ir tieši noteiktas Hartas, kurai ar LES 6. panta 1. punktu ir atzīts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, 31. panta 2. punktā (38).
71. Tajā ir noteikts, ka Savienības tiesību sistēmā šādi garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras reglamentē Savienības tiesības (39).
72. Hartas 51. panta 1. punktā ir noteikts, ka tās noteikumi attiecas “uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus”.
73. Turklāt saskaņā ar LES 6. panta 1. punkta otro daļu “Hartas noteikumi nekādā ziņā nepaplašina Savienības kompetences, kā tās noteiktas Līgumos”. Tāpat saskaņā ar Hartas 51. panta 2. punktu ar Hartu “netiek paplašināta Savienības tiesību piemērošanas joma, paplašinot Savienības kompetences, un Savienībai netiek noteiktas nekādas jaunas kompetences vai uzdevumi, nedz grozītas kompetences un uzdevumi, kā tās noteiktas Līgumos”.
74. Ņemot vērā šos apsvērumus, Hartas 31. panta 2. punkts ir piemērojams pamatlietās tikai tad, ja var konstatēt, ka ar pamatlietā aplūkotajiem valsts tiesiskajiem regulējumiem vai darba koplīgumiem tiek īstenota Direktīva 2003/88.
75. Tas liek noteikt, vai saskaņā ar Direktīvas 2003/88 15. pantu dalībvalstu un/vai sociālo partneru pieņemtie noteikumi, kas ir labvēlīgāki darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzībai, ir uzskatāmi par minētās direktīvas īstenošanu.
76. Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka, “lai noteiktu, vai valsts tiesiskais regulējums ir Savienības tiesību piemērošana [īstenošana] Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, papildus citiem elementiem vēl ir jāpārbauda, vai attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma mērķis ir piemērot [īstenot] Savienības tiesību normu, kāds ir šī regulējuma raksturs un vai tam ir vēl citi mērķi papildus tiem, kas ir noteikti Savienības tiesībās, pat ja šis regulējums Savienības tiesības var ietekmēt netieši, un vai ir kāds specifisks Savienības tiesību regulējums šajā jautājumā vai tāds, kas šo jautājumu var ietekmēt” (40).
77. Kā to jau esmu norādījis, pastāv divas pretrunīgas tēzes saistībā ar jautājumu, vai tādi valsts pasākumi kā pamatlietā aplūkotie ir kvalificējami kā Savienības tiesību īstenošana.
78. Saskaņā ar pirmo tēzi Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts norobežo dalībvalstu pienākuma apjomu, proti, veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu. Ir jāuzskata, ka tad, ja dalībvalstis pieņem darba ņēmējiem labvēlīgākus pasākumus, kā to tām atļauj Direktīvas 2003/88 15. pants, tās pārsniedz šo apjomu un līdz ar to atrodas ārpus šīs direktīvas piemērošanas jomas. Tātad nevar uzskatīt, ka ar tiem tiek īstenota šī direktīva. Tādēļ saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu tā nav piemērojama šādā situācijā. Citiem vārdiem, tā kā šādu situāciju nereglamentē Savienības tiesības, Harta nav piemērojama. Tā kā dalībvalstis nav īstenojušas Savienības tiesību aktus, Tiesas kompetencē tātad nav interpretēt Hartas 31. panta 2. punktu vai jebkādu citu tās normu (41). Tomēr, tiklīdz ir konstatēts, ka ar valsts tiesisko regulējumu, kas pārsniedz minimālās aizsardzības kodolu, ir pārkāpta kāda Savienības tiesību norma, šis regulējums atkārtoti nonāk normatīvajā telpā, uz kuru attiecas Savienības tiesības, un tādēļ ir pakļauts Hartas piemērošanai.
79. Šī pirmā tēze balstās uz dažiem Tiesas spriedumiem, kas apliecina tās nevēlēšanos nosacījumam par Savienības vispārējo tiesību principu ievērošanu pakļaut valsts pasākumus, kas pārsniedz kādā direktīvā noteikto minimālās aizsardzības kodolu (42).
80. Šis judikatūras virziens tika turpināts 2014. gada 10. jūlija spriedumā Julián Hernández u.c. (43). Minētajā lietā Tiesai tika lūgts izvērtēt tvērumu tiesību normai, kas pielīdzināma Direktīvas 2003/88 15. pantam, proti, Eiropas Parlamenta Direktīvas 2008/94/EK (2008. gada 22. oktobris) par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (44) 11. panta pirmajai daļai, kurā ir paredzēts, ka šī direktīva “neietekmē dalībvalstu izvēli piemērot vai ieviest normatīvus vai administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējiem”.
81. Konstatējusi, ka Direktīvā 2008/94 noteiktais pienākums nodrošināt darba ņēmējiem minimālo aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā nebija ietekmēts, Tiesa norādīja, ka šīs direktīvas 11. panta pirmajā daļā “ir vienīgi konstatēts”, ka minētā direktīva neietekmē dalībvalstu izvēli pieņemt noteikumus, kas vairāk aizsargā darba ņēmējus (45). Tiesa uzskatīja, ka, “ņemot vērā šo formulējumu, ar šo tiesību normu, kas ir iekļauta V nodaļā ar nosaukumu “Vispārīgi un nobeiguma noteikumi”, dalībvalstīm nevis tiek piešķirtas tiesības veikt likumdošanas darbību uz Savienības tiesību pamata, bet, atšķirībā no šīs direktīvas I un II nodaļā paredzētajām iespējām, vienīgi tiek atzītas dalībvalstu atbilstoši valsts tiesībām pastāvošās pilnvaras paredzēt šādas labvēlīgākas normas ārpus ar šo direktīvu noteiktā regulējuma robežām” (46). No iepriekš minētā Tiesa secināja, ka “tādu valsts tiesību normu, kāda tiek aplūkota pamatlietā, ar kuru algotiem darba ņēmējiem vienīgi ir piešķirta labvēlīgāka aizsardzība, kas izriet tikai no dalībvalstu kompetences, kura ir apstiprināta ar Direktīvas 2008/94 11. panta pirmo daļu, īstenošanas, nevar uzskatīt par tādu, kas ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā” (47). Šo valsts tiesību normu tātad nevar uzskatīt par normu, ar ko tiek īstenotas Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, un tātad to nevar izvērtēt saistībā ar Hartā, tostarp tās 20. pantā, paredzētajām garantijām (48).
82. Savukārt saskaņā ar otru tēzi, ja dalībvalstis pieņem darba ņēmējiem labvēlīgākus pasākumus, kā tas tām ir atļauts ar Direktīvas 2003/88 15. pantu, ir jāuzskata, ka tās izmanto iespēju, kas tām skaidri sniegta ar minēto tiesību normu, un tas būtu jāuzskata par līdzvērtīgu minētās direktīvas īstenošanai. Tā kā šo situāciju reglamentē Savienības tiesības, Harta tātad ir piemērojama. Šādi pasākumi tad būtu pakļauti prasībai par Hartas ievērošanu tādā pašā veidā, kā tie ir pakļauti prasībai par Savienības primāro un atvasināto tiesību ievērošanu. Tā kā ir jāuzskata, ka, pieņemot stingrākus valsts aizsardzības pasākumus, dalībvalstis īsteno Savienības tiesības, Tiesas kompetencē būtu sniegt Hartas interpretāciju saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu.
83. Šī otrā tēze izriet no atzinumiem, ko pauduši vairāki ģenerāladvokāti, kā arī vairākos Tiesas spriedumos izteiktiem atzinumiem par labu tam, ka valsts pasākumi, kas pārsniedz direktīvā noteikto minimālās aizsardzības kodolu un paredz noteikumus, kas ir stingrāki par direktīvā ietvertajiem, ir pakļauti prasībai par Savienības tiesību un it īpaši Savienības tiesību vispārējo principu ievērošanu (49).
84. Attiecībā uz sociālajiem jautājumiem un saistībā ar Hartu minētās tēzes izpausme tostarp ir atrodama 2013. gada 18. jūlija spriedumā Alemo‑Herron u.c. (50), kurā Tiesa ir nospriedusi, ka “[Padomes Direktīvas 2001/23/EK (2001. gada 12. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (51)] 3. pantu, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 8. pantu [(52)], nevar interpretēt tādējādi, ka ar to dalībvalstīm būtu ļauts veikt pasākumus, kuri, lai gan tie ir labvēlīgāki darba ņēmējiem, var apdraudēt pašu cesionāra tiesību uz uzņēmējdarbības brīvību būtību” (53).
85. Es atbalstu otro tēzi.
86. Proti, tādu valsts pasākumu pieņemšana kā pamatlietā aplūkotie, ar kuriem tiek pārsniegts direktīvā noteiktais minimālās aizsardzības kodols, ir direktīvā paredzēto noteikumu iekšējs pagarinājums (54). Tādu pasākumu pieņemšana, kas paredz stingrāku valsts aizsardzību, ir veids, kādā tiek īstenotas direktīvas, kas nosaka minimālās prasības (55).
87. Šajā ziņā jānorāda, ka pamatlietā aplūkotie pasākumi, ar kuriem darba ņēmējiem tiek piešķirts atvaļinājums, kas ir ilgāks par četrām nedēļām, atbilst Direktīvas 2003/88 mērķa, proti, nodrošināt darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzību, loģikai.
88. Tāpat kā jebkurš cits akts, ar kuru tiek transponēta direktīva, pasākumi, kas paredz stingrāku valsts aizsardzību, ir pakļauti prasībai par Savienības tiesību un it īpaši Hartā noteikto pamattiesību ievērošanu (56). Ja direktīva atstāj dalībvalstīm rīcības brīvību, tām tā ir jāizmanto atbilstoši prasībām, kas izriet no pamattiesību aizsardzības (57). Ir jāatgādina arī, ka Savienības atvasināto tiesību normas, tostarp Direktīvas 2003/88 15. pants, ir jāinterpretē Savienības primāros tiesību aktu un tādējādi arī Hartas gaismā.
89. Ir taisnība, ka Tiesa jau ir secinājusi, “ka Savienības pamattiesības nav piemērojamas valsts tiesiskajam regulējumam tādēļ, ka Savienības tiesībās attiecīgajā jomā nav paredzēti nekādi konkrēti pienākumi dalībvalstīm saistībā ar situāciju pamatlietā” (58). Tiesa arī nosprieda, ka “vienīgi tas, ka valsts pasākums ietilpst jomā, kurā Savienībai ir piešķirta kompetence, nevar to iekļaut Savienības tiesību piemērošanas jomā un tādējādi izraisīt Hartas piemērošanu” (59).
90. Tomēr es uzskatu, ka valsts pasākums, kas veikts, piemērojot direktīvas normu, kura atļauj stingrāku valsts aizsardzību, ir saistīts ar šo direktīvu un līdz ar to ir jāuzskata par tādu, ar kuru tiek īstenotas Savienības tiesības.
91. Apstāklis, ka tāds noteikums kā Direktīvas 2003/88 15. pants dod dalībvalstīm tiesības rīkoties un tādējādi tām neparedz konkrētu pienākumu, manuprāt, neļauj secināt, ka Savienības tiesības netiek īstenotas.
92. Šajā ziņā jāatzīmē, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka tas, ka kāda Savienības tiesību norma paredz dalībvalstis rīcības brīvību, neizslēdz konstatējumu, ka tās īsteno Savienības tiesības (60).
93. Turklāt stingrākas valsts aizsardzības klauzulas, kas ietvertas LESD, skaidri paredz, ka to īstenošana ir pakļauta prasībai par Līgumu ievērošanu. Tāpēc Tiesa, manuprāt, pamatoti ir izmantojusi šādas klauzulas, lai dalībvalstu iespēju pieņemt stingrākus aizsardzības pasākumus pakļautu nosacījumam par Savienības tiesību un it īpaši Savienības tiesību vispārējo principu ievērošanu (61).
94. Šajā ziņā jāatzīmē, ka Direktīvas 2003/88 juridiskais pamats ir EKL 137. pants, kas tagad ir LESD 153. pants. Tomēr LESD 153. panta 4. punktā ir paredzēts, ka noteikumi, kas pieņemti saskaņā ar minēto pantu, “neliedz dalībvalstīm atstāt spēkā vai ieviest stingrākus aizsargpasākumus, kas ir saderīgi ar Līgumiem” (62).
95. Tādējādi, kad dalībvalstis pieņem pasākumus, kas pārsniedz direktīvā noteiktos minimālos aizsardzības standartus, šiem noteikumiem ir jāatbilst pārējām Savienības tiesību normām un it īpaši Līgumiem (63).
96. Tā kā Hartai ir primāro tiesību akta rangs, man šķiet, ka būtu neloģiski attiecībā uz tās piemērojamību pieņemt šaurāku pieeju, secinot, ka gadījumos, kad dalībvalstis pieņem darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzībai labvēlīgākus noteikumus saskaņā ar Direktīvas 2003/88 15. pantu, tās neīsteno Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta nozīmē. Es neredzu izšķirošu iemeslu, kāpēc Hartai vajadzētu būt vienīgajai Savienības tiesību normai, kurai dalībvalstis netiek pakļautas tad, kad tās veic pasākumus, kas pārsniedz direktīvā noteikto minimālo aizsardzības līmeni.
97. Arguments, ka Harta jebkurā gadījumā varētu kļūst piemērojama, ja tiktu konstatēts, ka attiecīgais valsts pasākums ietilpst kādas citas Savienības tiesību normas piemērošanas jomā vai ar to ir pārkāpta šāda norma, man šķiet nevajadzīgs un nedaudz samākslots. Manuprāt, ir gan vienkāršāk, gan konsekventāk uzskatīt, ka Hartas normas, tāpat kā visas Savienības tiesību normas kopumā, var to piemērojamības dēļ noteikt ietvarus dalībvalstu un/vai sociālo partneru pieņemtiem stingrākiem valsts aizsardzības pasākumiem.
98. Es neuzskatu, ka no brīža, kad dalībvalstis saskaņā ar stingrākas valsts aizsardzības klauzulu, tādu kā Direktīvas 2003/88 15. pantā iekļautā, pieņem pasākumus, kuri pārsniedz minimālās prasības, kuras ir noteiktas minētajā direktīvā, kas nodrošina līdzsvaru starp darba ņēmēju un darba devēju interesēm (64), būtu jāuzskata, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība izjaukt šo līdzsvaru, pieņemot pasākumus, kas pārmērīgā vai pat diskriminējošā veidā dod priekšroku noteiktu darba ņēmēju kategoriju interesēm vai nepietiekami ņem vērā darba devēju intereses, kā arī vajadzību nodrošināt pienācīgu uzņēmuma darbību (65). It īpaši darba ņēmējiem labvēlīgāki valsts noteikumi, kuri ir pieņemti, piemērojot Direktīvas 2003/88 15. pantu, kas iekļaujas mērķī aizsargāt darba ņēmēju drošību un veselību, nedrīkst pārsniegt to, kas ir vajadzīgs šā mērķa īstenošanai. Tāpēc dalībvalstis šādus noteikumus var pieņemt tikmēr, kamēr tie ir saderīgi ar Savienības tiesību aktu pienācīgu īstenošanu un neapdraud citas pamattiesības, kas ir aizsargātas saskaņā ar Savienības tiesībām (66).
99. No šī skatpunkta raugoties, es uzskatu, ka Tiesas kompetencē, piemēram, ir pārbaudīt, vai valsts pasākumos, kas pieņemti saskaņā ar Direktīvas 2003/88 15. pantu, ir ievērotas Hartā nostiprinātās pamattiesības, tātad kā tās 21. pantā ietvertais nediskriminācijas princips. Turklāt Tiesa, nepārsniedzot savu kompetenci, varētu pārbaudīt, vai stingrākas valsts aizsardzības pasākums nesamērīgi neietekmē līdzsvaru starp darba ņēmēju un darba devēju interesēm (67) un tādējādi negatīvi neietekmē Hartas 16. pantā noteikto darījumdarbības brīvību.
100. Šādi rīkojoties, Tiesa, manuprāt, sekotu loģikai, kas ir pamatā valsts pasākumu kontrolei no Savienības aizsargāto pamattiesību viedokļa, proti, loģikai, saskaņā ar kuru šo tiesību aizsardzība Savienībā ir jānodrošina atbilstoši tās struktūrai un mērķiem (68).
101. Konkrēto lietu kontekstā ir arī jāatgādina, ka “Savienības tiesībās ir prasīts, lai dalībvalstis, transponējot direktīvas, balstītos uz tādu to interpretāciju, kas ļauj nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp dažādām pamattiesībām, kuras aizsargā Savienības tiesību sistēma. Turklāt, veicot šo direktīvu transponēšanas pasākumus, dalībvalstu iestādēm un tiesām ir ne tikai jāinterpretē savas valsts tiesības šīm pašām direktīvām atbilstošā veidā, bet arī nav jāizmanto tāda šo direktīvu interpretācija, kas nonāktu konfliktā ar minētajām pamattiesībām vai citiem Savienības tiesību vispārējiem principiem”, piemēram, samērīguma principu (69). Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka “valsts iestādes un tiesas var piemērot valsts standartus pamattiesību aizsardzībai, ja vien šī piemērošana neaizskar to aizsardzības līmeni, kāds tiek garantēts ar Hartu, kā to ir interpretējusi Tiesa, kā arī Savienības tiesību pārākumu, vienotību vai efektivitāti” (70). Šīs no Tiesas judikatūras izrietošās norādes, manuprāt, ļauj tādas situācijās, kas aplūkotas šajās lietās, norobežot rīcības brīvību, kas atstāta valsts iestādēm ar stingrākas valsts aizsardzības klauzulu, kāda ir ietverta Direktīvas 2003/88 15. pantā.
102. Šajā gadījumā netiek apgalvots, ka pamatlietā aplūkotie valsts tiesiskie regulējumi vai darba koplīgumi varētu pārkāpt citas Hartas normas, kas nav tās 31. panta 2. punkts. Tādēļ es koncentrēšu savu analīzi uz šo pēdējo normu, kura, kā jau to iepriekš tiku minējis, var tikt piemērota pamatlietās aplūkotajām situācijām.
103. 2018. gada 6. novembra spriedumā Bauer un Willmeroth (71), kā arī 2018. gada 6. novembra spriedumā Max‑Planck‑Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften (72) Tiesa izvērtēja šīs tiesību normas tvērumu un nosprieda, ka uz to var tieši atsaukties strīdā starp privātpersonām.
104. Lai sasniegtu šo rezultātu, Tiesa it īpaši norādīja, ka, “imperatīvā formulējumā nosakot, ka “ikvienam darba ņēmējam” ir “tiesības” uz “ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu”, šajā ziņā neatsaucoties – kā darīts, piemēram, Hartas 27. pantā, par kuru bija 2014. gada 15. janvāra spriedums Association de médiation sociale [(73)], – uz “gadījum[iem] un apstākļ[iem], kuri ir paredzēti Savienības tiesību aktos, kā arī valstu tiesību aktos un praksē”, Hartas 31. panta 2. punkts atspoguļo svarīgu Savienības sociālo tiesību principu, no kura var atkāpties tikai, ievērojot Hartas 52. panta 1. punktā paredzētos stingros nosacījumus un it īpaši pamattiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu būtību” (74).
105. Tiesa norādīja, ka “tiesībām uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, kas ikvienam darba ņēmējam nostiprinātas Hartas 31. panta 2. punktā, tādējādi attiecībā uz pašu to pastāvēšanu ir vienlaicīgi imperatīvs un beznosacījuma raksturs, jo Hartai nav nepieciešams, lai tā tiktu konkretizēta ar Savienības vai valsts tiesību normām, kuras domātas vienīgi, lai precizētu ikgadējā [apmaksāta] atvaļinājuma precīzu ilgumu un attiecīgā gadījumā – dažus šo tiesību īstenošanas nosacījumus. No tā izriet, ka šī tiesību norma pati par sevi ir pietiekama, lai darba ņēmējiem rastos tiesības, uz [kurām] tie var atsaukties strīdā pret darba devēju situācijā, uz kuru attiecas Savienības tiesības un kas tādējādi ietilpst Hartas piemērošanas jomā” (75).
106. Savienības līmenī Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā ir noteikts ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma precīzs ilgums, kas ir garantēts visiem darba ņēmējiem kā minimālais laikposms. Ar šo Savienības atvasināto tiesību normu tādējādi ir konkretizēts Hartā noteikto pamattiesību tvērums. Tā konkrētāk reglamentē tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, paredzot, ka šis laikposms nevar būt mazāks par četrām nedēļām.
107. Manuprāt, Hartas 31. panta 2. punkts nepiešķir darba ņēmējiem tiesības uz apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu, kas pārsniegtu Savienības likumdevēja šādā veidā konkretizēto minimālo laikposmu.
108. Citiem vārdiem sakot, tā kā Hartas 31. panta 2. punktā nav noteikts konkrēts ilgums, apmaksāts ikgadējais atvaļinājums, kas atbilst Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkta paredzētajam, ir pietiekams, lai izpildītu Hartas prasības. No Hartas 31. panta 2. punkta nevar tikt izsecinātas tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas pārsniegtu Savienības likumdevēja noteikto minimālo laikposmu.
109. Ņemot vērā “simbiotiskās attiecības” (76) starp pamattiesībām uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas noteiktas Hartas 31. panta 2. punktā, un Savienības atvasinātajām tiesībām, kas konkretizē to tvērumu, ir loģiski, ka gadījumos, kad ir skartas šīs tiesības, Tiesa interpretē gan šo Hartas normu, gan Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktu kopā, lai nodrošinātu tiesību uz minimālo četru nedēļu ikgadējo atvaļinājumu efektivitāti (77).
110. Šāds kombinēts Hartas 31. panta 2. punkta un Savienības atvasināto tiesību normas, kas konkretizē šādi aizsargātu pamattiesību tvērumu, lasījums tomēr nenozīmē, ka tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu tiktu iesaldētas četru nedēļu ilgumā, jo Savienības likumdevējs vienmēr var grozīt šo ilgumu, ņemot vērā mainīgos ekonomiskos un sociālos apstākļus, kā arī tehnoloģiju attīstību, kas ietekmē darba attiecībām piemērojamos režīmus (78). Ja Savienības likumdevējam tādējādi ir svarīga loma, lai konkretizētu Hartas 31. panta 2. punktā noteikto pamattiesību tvērumu, runa ir par nenovēršamām sekām, ko rada Hartas normu vienlaikus kodolīgais un vispārīgais formulējums.
111. Šāds kombinēts lasījums veicina Hartas un Savienības atvasināto tiesību saskaņotu piemērošanu. Aplūkojamajā gadījumā tas ļauj novērst, ka uz Hartas 31. panta 2. punktu atsaucas, lai uz apmaksātiem ikgadējiem atvaļinājumiem, kas pārsniedz minimālo četru nedēļu laikposmu, tiktu attiecināti aizsargājoši noteikumi, kurus Tiesa ir pakāpeniski izstrādājusi, pamatojoties tikai uz šādu minimālo ilgumu un ņemot to vērā.
112. Līdz ar to, tā kā tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu būtiskais saturs, kas precizēts Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā, proti, minimālās aizsardzības kodols, nav ietekmēts, manuprāt, dalībvalstis un/vai sociālie partneri var, nepārkāpjot Hartas 31. panta 2. punktu, paredzēt papildu apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kas tiek pievienoti minimālajam ikgadējam apmaksātajam četru nedēļu atvaļinājumam, piešķiršanas, pārcelšanas un izbeigšanas nosacījumus, kas atšķiras no Tiesas definētajiem aizsardzības noteikumiem attiecībā uz šo minimālo ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.
113. Konkrētāk, manuprāt, tas nozīmē, ka Hartas 31. panta 2. punktam nav pretrunā tas, ka valsts tiesiskajos regulējumos vai darba koplīgumos ir paredzēts, ka apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma dienas, kas pārsniedz minimālo četru nedēļu laikposmu, kāds ir precizēts Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā, nevar tikt pārceltas, ja tās pārklājas ar slimības atvaļinājuma dienām.
114. Es pabeigšu savu analīzi ar trim apsvērumu kopumiem.
115. Pirmkārt, pieņemot Hartas piemērojamību situācijās, kad runa ir par stingrākās valsts aizsardzības pasākumiem, un pēc tam norobežojot Hartas 31. panta 2. punkta normatīvo saturu, kā esmu to izdarījis, mēs izvairāmies no riska, ka šī pēdējā norma varētu tikt interpretēta tādējādi, ka piešķir darba ņēmējiem tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas pārsniedz precizējumus, kurus sniedzis Savienības likumdevējs, lai īstenotu minētās pamattiesības. Šajā gadījumā precizējums par ar Savienības tiesībām aizsargātā ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma ilgumu ir sniegts Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā, tomēr šis ilgums var tikt pārskatīts.
116. Sekojot šādai argumentācijai, manuprāt, Tiesa nepārsniegtu savas kompetences robežas, kas tai piešķirta kā Savienības tiesību interpretētājai. Šī argumentācija, ciktāl tas neliek mainīt kompetenču sadalījumu starp Savienību un tās dalībvalstīm, pēc manām domām, nebūtu pretrunā Hartas 51. panta 2. punktam.
117. Otrkārt, man šķiet svarīgi, lai Tiesa šajās lietās iezīmētu līnijas, kas tai ļautu attiecīgajā gadījumā efektīvi neitralizēt saskaņā ar Direktīvas 2003/88 15. pantu pieņemtus valsts pasākumus, kuri varētu apdraudēt Hartā nostiprinātās pamattiesības. Atsakot Hartas piemērojamību situācijās, kurās rodas šaubas par šādiem pasākumiem, manuprāt, varētu sarežģīt Tiesas uzdevumu no šī skatpunkta, it īpaši gadījumā, ja būtu grūti noteikt saikni starp valsts pasākumu un Savienības tiesību normu, kas nav Direktīva 2003/88.
118. Treškārt, gadījumā, ja Tiesa secinātu, ka situācijas, kurās runa ir par stingrākās valsts aizsardzības pasākumiem, neietilpst Hartas piemērošanas jomā un tāpēc saistībā ar tām nav jāizvērtē tās 31. panta 2. punkts, jautājums par šīs normas normatīvo saturu, kā arī ar to cieši saistītais jautājums par tās attiecībām ar Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktu, paliktu atvērts. Tomēr no atbildes uz šo jautājumu nevarēs izvairīties, ja Tiesai būs jāskaidro Hartas 31. panta 2. punkta tvērums saistībā ar Savienības iestāžu pieņemtajiem pasākumiem (79).
B. Par otro prejudiciālo jautājumu
119. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesai nospriest, vai Hartas 31. panta 2. punktam var būt tieša iedarbība strīdā starp privātpersonām.
120. Tā kā, manuprāt, pamatlietā aplūkotie valsts tiesiskie regulējumi vai darba koplīgumi nav pretrunā nedz Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktam, nedz Hartas 31. panta 2. punktam, šis otrais jautājums nav jāizvērtē. Katrā ziņā atbilde uz minēto jautājumu apstiprinošā nozīmē skaidri izriet no 2018. gada 6. novembra sprieduma Bauer un Willmeroth (80), kā arī 2018. gada 6. novembra sprieduma Max‑Planck‑Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften (81).
121. Tātad, pat ja, kā tas izriet no maniem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, Hartas 31. panta 2. punkts, manuprāt, nav domāts tam, lai piešķirtu darba ņēmējiem tādas tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas pārsniegtu Savienības likumdevēja noteikto laikposmu, iespēja darba ņēmējam atsaukties uz šo normu strīdā ar darba devēju, lai izslēgtu tādu valsts tiesību normu piemērošanu, kas apdraud minimālās aizsardzības kodolu, palīdz nodrošināt to, ka darba ņēmējs faktiski gūst labumu no šīm pamattiesībām. Tas ir galvenais Hartas 31. panta 2. punkta ieguldījums, kad uz to atsaucas strīdā starp privātpersonām.
V. Secinājumi
122. Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz työtuomioistuin (Darba lietu tiesa, Somija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. panta 1. punkts, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu vai darba koplīgumus kā pamatlietā aplūkotie, no kuriem izriet, ka apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma dienas, kas pārsniedz četru nedēļu ilgumu, nevar tikt pārceltas, ja tās pārklājas ar slimības atvaļinājuma dienām.