TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2022. gada 24. novembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Personu brīva pārvietošanās – LESD 45. pants – Vienlīdzīga attieksme – Sociālās priekšrocības – Regula (ES) Nr. 492/2011 7. panta 2. punkts – Finansiāls atbalsts augstākās izglītības studijām citā dalībvalstī – Nosacījums par dzīvesvietu – Alternatīvs sociālās integrācijas nosacījums studentiem nerezidentiem – Studenta, kas ir atbalstu piešķirošās valsts valstspiederīgais un kopš dzimšanas dzīvo valstī, kurā studē, situācija
Lietā C‑638/20
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Överklagandenämnden för studiestöd (Izglītības atbalsta Apelāciju padome, Zviedrija) iesniegusi ar 2020. gada 14. oktobra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2020. gada 25. novembrī, tiesvedībā
MCM
pret
Centrala studiestödsnämnden,
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja A. Prehala [A. Prechal], tiesneši M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún], F. Biltšens [F. Biltgen] (referents), N. Vāls [N. Wahl] un J. Pasers [J. Passer], tiesneši,
ģenerāladvokāte: L. Medina,
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– MCM – savā vārdā,
– Zviedrijas valdības vārdā – H. Eklinder, C. Meyer‑Seitz, A. Runeskjöld, M. Salborn Hodgson, R. Shahsavan Eriksson, H. Shev, J. Lundberg un O. Simonsson, pārstāvji,
– Dānijas valdības vārdā – J. Nymann‑Lindegren un M. Søndahl Wolff, pārstāvji,
– Austrijas valdības vārdā – A. Posch, E. Samoilova un J. Schmoll, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – P. Carlin un B.‑R. Killmann, pārstāvji,
– Norvēģijas Karalistes vārdā – E. S. Eikeland un T. H. Aarthun, pārstāves,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2022. gada 7. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 45. pantu un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 492/2011 (2011. gada 5. aprīlis) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā (OV 2011, L 141, 1. lpp.) 7. panta 2. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp MCM un Centrala studiestödsnämnden (Izglītības atbalsta centrālā iestāde, Zviedrija; turpmāk tekstā – “CSN”) par MCM tiesībām saņemt Zviedrijas valsts finansiālu atbalstu studijām Spānijā.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Regulas Nr. 492/2011 7. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Darba ņēmējam, kas ir dalībvalsts valstspiederīgais, citā dalībvalstī valstspiederības dēļ nedrīkst piemērot citādus darba un nodarbinātības nosacījumus kā minētās valsts darba ņēmējiem, īpaši attiecībā uz atalgojumu, atlaišanu un bezdarba gadījumā – atjaunošanu darbā vai atkārtotu pieņemšanu darbā.
2. Šādam darba ņēmējam ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem.”
4 Saskaņā ar šīs regulas 10. panta 1. punktu:
“Ja dalībvalsts valstspiederīgā, kas ir vai ir bijis nodarbināts citā dalībvalstī, bērni uzturas tās teritorijā, viņus uzņem vispārējās izglītības, mācekļa un profesionālās izglītības programmās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā minētās valsts valstspiederīgos.”
Zviedrijas tiesības
5 Saskaņā ar Studiestödslag (1999:1395) (Likums (1999:1395) par atbalstu izglītībai; turpmāk tekstā – “Izglītības atbalsta likums”) 3. nodaļas 23. panta pirmo daļu studenta tiesības saņemt finansiālu atbalstu, lai studētu ārpus Zviedrijas, ir pakārtotas prasībai, ka šis students pēdējo piecu gadu laikā pirms atbalsta pieteikuma iesniegšanas Zviedrijā nepārtraukti ir uzturējies vismaz divus gadus (turpmāk tekstā – “nosacījums par dzīvesvietu”).
6 Valdība vai tās izraudzītā iestāde tomēr var pieņemt īpašus noteikumus, kas ļauj atkāpties no dzīvesvietas nosacījuma, un paredzēt papildu noteikumus, kas reglamentē finansiālo atbalstu ārvalstīs studējošiem studentiem.
7 Tālab Izglītības atbalsta likums tika precizēts ar Centrala studiestödsnämndens föreskrifter och allmänna råd om beviljning av studiemedel (CSNFS 2001:1) (Izglītības atbalsta centrālās iestādes norādes un vadlīnijas līdzekļu piešķiršanai studijām; turpmāk tekstā – “CSN paredzētās vispārējās norādes un vadlīnijas”). Šo vispārējo norāžu un vadlīniju 12. nodaļas 6. pantā ir noteikts, ka šī likuma 3. nodaļas 23. pantā paredzētais dzīvesvietas nosacījums neattiecas uz personu, kas atbilst šim nosacījumam, ja tā ir sākusi studēt ārvalstīs un saņem atbalstu studijām minētā likuma izpratnē vai stipendiju studijām doktorantūrā un turpina studijas bez pārtraukuma, saņemdama šādu atbalstu. Šīs 12. nodaļas 6.a pantā ir paredzēts, ka dzīvesvietas nosacījums neattiecas arī uz Zviedrijas valstspiederīgo, kas slimības dēļ uzturas ārzemēs, ja viņš iepriekš ir dzīvojis Zviedrijā. Visbeidzot minētās 12. nodaļas 6.b pantā ir precizēts – ja to pamato īpaši apstākļi, atbalstu studijām var piešķirt studentam pat tad, ja tas neatbilst prasībai par dzīvesvietu.
8 Īpašos gadījumos, kad CSN uzskata, ka prasība par dzīvesvietu nav saderīga ar Savienības tiesībām, tā pieļauj atkāpi, tomēr pieprasot, lai personai būtu saikne ar Zviedrijas sabiedrību. Tā, Centrala studiestödsnämndens rättsliga ställningstaganden dnr 2013‑113‑9290 samt dnr 2014‑112‑8426 (CSN iekšējās instrukcijas Nr. 2013‑113‑9290 un Nr. 2014‑112‑8426) noteic, ka Izglītības atbalsta likuma 3. nodaļas 23. panta pirmajā daļā paredzētā prasība par dzīvesvietu Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkta dēļ nav izvirzāma personām, kuras CSN Zviedrijā ir atzinusi par migrējošiem darba ņēmējiem vai to ģimenes locekļiem. Lai piešķirtu atbalstu studijām, šīm personām, izņemot bērnus, tomēr ir jābūt saiknei ar Zviedrijas sabiedrību.
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
9 Zviedrijas valstspiederīgais MCM kopš dzimšanas dzīvo Spānijā.
10 2020. gada martā MCM iesniedza CSN atbalsta pieteikumu studijām universitātē Spānijā. MCM norādīja, ka viņa tēvs, kurš arī ir Zviedrijas valstspiederīgais un kurš dzīvo un strādā Zviedrijā kopš 2011. gada novembra, aptuveni 20 gadus ir strādājis kā migrējošs darba ņēmējs Spānijā.
11 CSN pieteikumu noraidīja, pamatojumā norādot, ka MCM neatbilst Izglītības atbalsta likuma 3. nodaļas 23. panta pirmajā daļā noteiktajai prasībai par dzīvesvietu Zviedrijā un nevienam no CSN paredzēto vispārējo norāžu un vadlīniju 12. nodaļas 6., 6.a un 6.b pantā ietvertajiem kritērijiem, uz kuriem pamatojoties tam būtu bijis iespējams piešķirt šādu atbalstu. Turklāt tā uzskatīja, ka MCM nevar pretendēt uz šo atbalstu, pamatojoties uz tās nosacījumu par migrējošā darba ņēmēja ģimenes locekli, jo viņa tēvs kopš tā laika veic profesionālu darbību Zviedrijā, kas ir viņa izcelsmes dalībvalsts, un neatbilst alternatīvajam integrācijas Zviedrijas sabiedrībā nosacījumam, kas ļautu nepiemērot prasību par dzīvesvietu.
12 MCM par šo lēmumu cēla prasību Överklagandenämnden för studiestöd (Izglītības atbalsta Apelāciju padome, Zviedrija), kas ir iesniedzējtiesa. Savos apsvērumos CSN palika pie tā paša novērtējuma. Tā arī norādīja, ka atteikums piešķirt MCM finansiālu atbalstu studijām būtu varējis atturēt viņa tēvu no emigrēšanas uz Spāniju un līdz ar to ir viņa tēva brīvas pārvietošanās šķērslis. Tomēr tā šajā ziņā jautāja, vai uz attiecīgo situāciju joprojām attiecas Savienības tiesības, jo MCM tēvs kopš 2011. gada vairs nav izmantojis savu pārvietošanās brīvību kā migrējošs darba ņēmējs. Tā šaubījās arī par to, ka migrējošs darba ņēmējs, kurš atgriežas savā izcelsmes valstī, var bez ierobežojumiem attiecībā pret šo valsti atsaukties uz garantijām, kādas ir viņam, kā arī viņa ģimenes locekļiem saskaņā ar Regulu Nr. 492/2011.
13 Iesniedzējtiesa norāda, ka finansiālo atbalstu studijām var piešķirt Zviedrijas pilsoņiem un citu dalībvalstu pilsoņiem, lai studētu pēcvidusskolas studiju programmās ārvalstīs.
14 Tā atgādina, ka saskaņā ar Izglītības atbalsta likuma 3. nodaļas 23. panta pirmo daļu tiesības uz šādu atbalstu, kas nav atkarīgas ne no pieteicēja vecāku ienākumiem, ne no jebkādas citas sociālās situācijas, ir pakļautas prasībai, ka pieteikumu iesniegušais students nepārtraukti ir uzturējies Zviedrijā vismaz divus gadus pēdējo piecu gadu laikā. Ja nosacījumu par dzīvesvietu nevar izpildīt, atbalstu tomēr piešķir, ja pastāv īpaši apstākļi CSN paredzēto vispārējo norāžu un vadlīniju 12. nodaļas 6.b panta izpratnē.
15 Iesniedzējtiesa piebilst, ka saskaņā ar Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktu nosacījums par dzīvesvietu nav piemērojams migrējošiem darba ņēmējiem vai viņu ģimenes locekļiem. Tomēr, izņemot gadījumu, kad pieteicējs ir migrējoša darba ņēmēja bērns, CSN, piemērojot savas iekšējās instrukcijas, pieprasa saikni ar Zviedrijas sabiedrību, lai saņemtu finansiālu atbalstu studijām.
16 Šī tiesa arī precizē, ka nosacījums par dzīvesvietu neattiecas arī uz personām – tostarp Zviedrijas valstspiederīgajiem –, kuras nedzīvo Zviedrijā un kuras lūdz finansiālu atbalstu studijām citā Eiropas Savienības dalībvalstī. Šajā gadījumā CSN šāda atbalsta piešķiršanu pakārto prasībai par saikni ar Zviedrijas sabiedrību, pamatojoties uz Tiesas 2013. gada 18. jūlija spriedumu Prinz un Seeberger (C‑523/11 un C‑585/11, EU:C:2013:524, 38. punkts).
17 Tā jautā, vai prasību par saikni ar izcelsmes dalībvalsti var attiecināt uz tāda migrējoša darba ņēmēja, kas ir izceļojis no uzņemošās dalībvalsts, kurā viņš ir veicis profesionālu darbību, lai dzīvotu savā izcelsmes dalībvalstī, bērnu, kurš dzīvo Savienībā. Proti, šī tiesa uzskata, ka šāda prasība varētu būt pretrunā Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktam un atturēt atsevišķus esošos vai topošos vecākus izmantot savu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību LESD 45. panta izpratnē.
18 Tā uzskata, ka darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumam ir jābūt pamatotam ar iemesliem, kas saistīti ar izcelsmes dalībvalsts finansiālajām interesēm. Tomēr tā jautā, vai šajā lietā pēc analoģijas ir jāpiemēro judikatūra, kas ļauj attaisnot pilsoņu brīvas pārvietošanās ierobežojumus LESD 20. un 21. panta izpratnē.
19 Šajos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai dalībvalsts (izcelsmes valsts) saistībā ar tāda migrējoša darba ņēmēja, kurš ir atgriezies, bērnu, nepārkāpjot LESD 45. pantu un Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktu un ņemot vērā izcelsmes valsts finanšu intereses, var izvirzīt prasību par bērna saikni ar izcelsmes valsti, lai viņš saņemtu atbalstu izglītībai studijām citā ES dalībvalstī, kurā bērna vecāki iepriekš ir strādājuši (uzņemošā valsts), tādā situācijā, kad:
1) viens no bērna vecākiem pēc atgriešanās no uzņemošās valsts dzīvo un strādā izcelsmes valstī vismaz astoņus gadus;
2) bērns nav kopā ar vienu no vecākiem atgriezies izcelsmes valstī, bet kopš dzimšanas dzīvo uzņemošajā valstī; un
3) izcelsmes valsts izvirza to pašu prasību par saikni ar sabiedrību citiem valstspiederīgajiem, kuri neatbilst nosacījumam par dzīvesvietu un kuri prasa atbalstu izglītībai studijām citās ES dalībvalstīs?”
Par prejudiciālo jautājumu
20 Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 492/2011 7. pants un LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tāda migrējoša darba ņēmēja bērnam, kurš ir atstājis uzņemošo dalībvalsti, kur viņš ir strādājis, lai atgrieztos uz dzīvi pirmajā dalībvalstī, kuras valstspiederīgais viņš ir, finansiāla atbalsta studijām uzņemošajā dalībvalstī piešķiršana ir pakārtota prasībai, lai bērnam būtu saikne ar izcelsmes dalībvalsti, tādā situācijā, kad, pirmkārt, bērns kopš dzimšanas dzīvo uzņemošajā dalībvalstī un, otrkārt, izcelsmes dalībvalsts citiem valstspiederīgajiem, kuri neatbilst nosacījumam par dzīvesvietu un kuri piesakās uz šādu finansiālu atbalstu studijām citā dalībvalstī, izvirza prasību par saiknes esamību.
21 Jāatgādina, ka LESD 45. pantā ir aizliegta jebkāda dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem. Turklāt, tā kā Regulas Nr. 492/2011 7. panta 1. punkts tikai īpaši izceļ minēto diskriminācijas aizlieguma principu specifiskā nodarbinātības nosacījumu, kā arī darba jomā, tas ir jāinterpretē tāpat kā LESD 45. pants (spriedumi, 2013. gada 5. decembris, Zentralbetriebsrat der gemeinnützigen Salzburger Landeskliniken, C‑514/12, EU:C:2013:799, 23. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2021. gada 12. maijs, CAF, C‑27/20, EU:C:2021:383, 24. punkts).
22 Tāpat Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktā, kurā paredzēts, ka darba ņēmējam, kas ir kādas dalībvalsts valstspiederīgais, citās dalībvalstīs ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem, konkrētajā sociālo priekšrocību piešķiršanas jomā ir pārņemts LESD 45. pantā nostiprinātais vienlīdzīgas attieksmes princips (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 20. jūnijs, Giersch u.c., C‑20/12, EU:C:2013:411, 35. punkts, kā arī 2020. gada 2. aprīlis, PF u.c., C‑830/18, EU:C:2020:275, 29. punkts).
23 Jēdziens “sociāla priekšrocība” Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkta izpratnē ietver visas priekšrocības, kas – neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav saistītas ar darba līgumu, – parasti tiek atzītas valsts darba ņēmējiem galvenokārt to objektīvā darba ņēmēja statusa dēļ vai vienkārši tādēļ, ka viņi dzīvo valsts teritorijā (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, Jobcenter Krefeld, C‑181/19, EU:C:2020:794, 41. punkts).
24 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbalsts, kuru piešķir uzturēšanās izdevumu segšanai un mācībām, lai iegūtu augstāko izglītību, kas sniedz profesionālo kvalifikāciju, ir migrējoša darba ņēmēja sociāla priekšrocība šīs tiesību normas izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 10. jūlijs, Aubriet, C‑410/18, EU:C:2019:582, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
25 Šajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka attiecīgais atbalsts ir sociāla priekšrocība Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkta izpratnē.
26 Tomēr jāuzsver – gan no Regulas Nr. 492/2011 7. panta formulējuma, saskaņā ar kuru migrējošam darba ņēmējam, kas ir dalībvalsts valstspiederīgais, “citā dalībvalstī” nedrīkst piemērot citādus nosacījumus, gan no šīs regulas 10. panta, saskaņā ar kuru migrējoša darba ņēmēja bērniem “citā dalībvalstī” tiek piemēroti tādi paši nosacījumi kā šīs valsts valstspiederīgajiem, izriet, ka šo pantu mērķis ir nodrošināt aizsardzību pret diskrimināciju, ar kādu migrējošais darba ņēmējs un viņa ģimenes locekļi var saskarties uzņemošajā dalībvalstī.
27 Kā ģenerāladvokāte būtībā ir norādījusi secinājumu 56. un 57. punktā – lai gan migrējošais darba ņēmējs un viņa ģimenes locekļi var atsaukties uz tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi pret uzņemošās dalībvalsts iestādēm, tā tas tomēr nav gadījumā, ja situācija, kad konstatējama diskriminācija, attiecas uz darba ņēmēja izcelsmes dalībvalsti.
28 Taču, tā kā pamatlietā tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi ir norādītas attiecībā uz izcelsmes dalībvalsts iestādēm, Regulas Nr. 492/2011 7. pants nav piemērojams.
29 Lai gan uz pamatlietā aplūkoto situāciju neattiecas Regulas Nr. 492/2011 7. pants, šī situācija ir jāizvērtē, ņemot vērā LESD 45. pantu, kurā ir aizliegta ne tikai jebkāda dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija valstspiederības dēļ, bet arī visi citi pasākumi, kas var radīt šķērsli darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai.
30 Šajā ziņā jāatgādina, ka visu LESD noteikumu par personu brīvu pārvietošanos, kā arī Regulas Nr. 492/2011 normu mērķis ir atvieglot dalībvalstu valstspiederīgajiem visu veidu profesionālās darbības veikšanu visā Savienības teritorijā un tie nepieļauj tādus pasākumus, kuri var radīt mazāk labvēlīgus apstākļus šiem valstspiederīgajiem, ja tie vēlas būt nodarbināti citas dalībvalsts teritorijā (spriedums, 2019. gada 10. oktobris, Krah, C‑703/17, EU:C:2019:850, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Šādā kontekstā dalībvalstu pilsoņiem it īpaši ir ar Līgumu tieši piešķirtas tiesības atstāt savu izcelsmes valsti, lai dotos uz citas dalībvalsts teritoriju un tur uzturētos nolūkā veikt kādu darbību. Tādējādi ar LESD 45. pantu ir nesaderīgs jebkāds valsts pasākums, kas var traucēt vai padarīt mazāk pievilcīgu šajā pantā noteiktās pamatbrīvības izmantošanu Savienības pilsoņiem (spriedums, 2019. gada 10. oktobris, Krah, C‑703/17, EU:C:2019:850, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Proti, kā secinājumu 47. punktā ir atgādinājusi ģenerāladvokāte, paši dalībvalsts valstspiederīgie var atsaukties uz LESD 45. pantu attiecībā pret izcelsmes valsti saistībā ar pasākumiem, kas var liegt šiem pilsoņiem izceļot no savas izcelsmes valsts vai atturēt viņus no izceļošanas.
33 Pamatlietā attiecīgais darba ņēmējs pēc savas izcelsmes dalībvalsts atstāšanas, lai strādātu citā dalībvalstī un tur dzīvotu kopā ar ģimeni, atgriezās uz dzīvi un strādāja savā izcelsmes dalībvalstī. Savukārt viņa bērns nekad nav dzīvojis pēdējā minētajā dalībvalstī, bet kopš dzimšanas dzīvo uzņemošajā dalībvalstī. Saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts tiesisko regulējumu šāda darba ņēmēja bērns pēdējā minētajā dalībvalstī var saņemt finansiālu atbalstu studijām uzņemošajā dalībvalstī tikai tad, ja tam ir saikne ar izcelsmes dalībvalsti.
34 Attiecībā uz jautājumu, vai šāds tiesiskais regulējums var traucēt vai padarīt mazāk pievilcīgu attiecīgā darba ņēmēja pārvietošanās brīvības, kas ir LESD 45. pantā garantētā pamatbrīvība, izmantošanu, ir svarīgi norādīt – kā secinājumu 49. un 50. punktā būtībā ir atzīmējusi ģenerāladvokāte –, ja šis darba ņēmējs vēlētos īstenot minēto brīvību, finansiālā atbalsta piešķiršana pēcvidusskolas studijām ārvalstīs faktiski nebūtu atkarīga tikai no viņa izvēles, bet, iespējams, arī no bērna izvēles nākotnē un nejaušu un hipotētisku notikumu virknes, proti, ka darba ņēmējam faktiski varētu kādreiz būt vēl bērns, ka šis bērns varētu izvēlēties palikt uzņemošajā dalībvalstī, pat ja viņa vecāks izlemj atgriezties savā izcelsmes dalībvalstī, ka viņa bērns varētu nebūt integrējies pēdējās minētās dalībvalsts sabiedrībā vai arī ka viņa bērns konkrētajā brīdī nolemj sākt studijas.
35 Līdz ar to šāda situācija, kas balstīta uz pārāk nejaušu un netiešu apstākļu kopumu, nevar ietekmēt darba ņēmēja izvēli īstenot savu pārvietošanās brīvību un nevar tikt uzskatīta par tādu, kas var traucēt darba ņēmēju brīvu pārvietošanos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 13. marts, Gemeinsamer Betriebsrat EurothermenResort Bad Schallerbach, C‑437/17, EU:C:2019:193, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 No iepriekš minētā izriet, ka aplūkoto tiesisko regulējumu nevar kvalificēt kā darba ņēmēju brīvas pārvietošanās šķērsli, kas ir aizliegts ar LESD 45. pantu.
37 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 45. pants un Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā tādas personas bērnam, kura ir pametusi uzņemošo dalībvalsti, kur šī persona ir bijusi nodarbināta, lai atgrieztos uz dzīvi pirmajā minētajā dalībvalstī, kuras valstspiederīgā ir šī persona, finansiāla atbalsta piešķiršana studijām uzņemošajā dalībvalstī ir pakārtota nosacījumam, ka bērnam ir saikne ar izcelsmes dalībvalsti tādā situācijā, kad, pirmkārt, bērns kopš dzimšanas dzīvo uzņemošajā dalībvalstī un, otrkārt, izcelsmes dalībvalsts citiem valstspiederīgajiem, kuri neatbilst nosacījumam par dzīvesvietu un kuri piesakās šādam finansiālam atbalstam studijām citā dalībvalstī, izvirza nosacījumu par šādas saiknes esamību.
Par tiesāšanās izdevumiem
38 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
LESD 45. pants un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 492/2011 (2011. gada 5. aprīlis) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā 7. panta 2. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tiem nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā tādas personas bērnam, kura ir pametusi uzņemošo dalībvalsti, kur šī persona ir bijusi nodarbināta, lai atgrieztos uz dzīvi pirmajā minētajā dalībvalstī, kuras valstspiederīgā ir šī persona, finansiāla atbalsta piešķiršana studijām uzņemošajā dalībvalstī ir pakārtota nosacījumam, ka bērnam ir saikne ar izcelsmes dalībvalsti tādā situācijā, kad, pirmkārt, bērns kopš dzimšanas dzīvo uzņemošajā dalībvalstī un, otrkārt, izcelsmes dalībvalsts citiem valstspiederīgajiem, kuri neatbilst nosacījumam par dzīvesvietu un kuri piesakās šādam finansiālam atbalstam studijām citā dalībvalstī, izvirza nosacījumu par šādas saiknes esamību.
[Paraksti]