ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 10. janvārī (1)
Lieta C‑136/17
G. C.,
A. F.,
B. H.,
E. D.
pret
Commission nationale de l’informatique et des libertés (CNIL),
piedaloties
Premier ministre,
Google Inc.
(Conseil d’État (Valsts padome, Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Personas dati – Datu apstrāde – Interneta meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs – Lūgums atsaistīt atsauces – Pienākuma apjoms – Personas datu apstrāde, kas veikta vienīgi žurnālistikas vai mākslinieciskās vai literārās izteiksmes nolūkiem
I. Ievads
1. Tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību salāgošana ar tiesībām uz informāciju un vārda brīvību interneta laikmetā ir viens no galvenajiem izaicinājumiem mūsdienās. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka pēdējo gadu laikā Tiesai ir tikusi iesniegta virkne lietu par juridiskajiem jautājumiem, kas saistīti ar šo problemātiku.
2. Tiklīdz kāds jautājums ir atrisināts un noregulēts, rodas jauni jautājumi. Šī parādība ir jo izteiktāka tāpēc, ka ļoti bieži tiesiskais regulējums nav ticis pieņemts ar skatu uz interneta laikmetu. To uzskatāmi parāda pamatlieta, tāpat kā lieta C‑507/17 Google (Atsauču atsaistīšanas teritoriālā piemērojamība), kurā mani secinājumi ir sniegti tajā pašā dienā, kad ir sniegti secinājumi šajā lietā, – kā un cik lielā mērā pienākumi, kuri ir noteikti 1995. gada direktīvā par datu aizsardzību, proti, Direktīvā 95/46/EK (2), attiecas uz tādu meklētājprogrammu kā Google, proti, sabiedrību, kas ir izveidota 1998. gadā?
3. Savā 2014. gada 13. maija principiālajā spriedumā Google Spain un Google (3) Tiesa ir nospriedusi, ka saskaņā ar Direktīvas 95/46 12. panta b) punktu un 14. panta pirmās daļas a) punktu indivīdam ir “tiesības tikt aizmirstam” (4), kas meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam var radīt pienākumu izdzēst saites uz informāciju par attiecīgo indivīdu (5). Izskatāmā lieta ir aplūkojama minētā sprieduma tematikas kontekstā. Proti, pēc minētā sprieduma pieņemšanas radās liels skaits jaunu jautājumu, tostarp par to tā saukto “sensitīvo” datu apstrādi, kuri ir saistīti ar rases vai etnisko izcelsmi, politiskajiem uzskatiem, kā arī reliģisko vai filozofisko pārliecību.
4. Šā iemesla dēļ, interpretējot esošās tiesības, vienlīdz atsaukšos gan uz spēkā esošajiem tiesību aktiem, gan uz interpretāciju, kāda tiem sniegta spriedumā Google Spain un Google (6).
5. Īsumā mans priekšlikums Tiesai ir divējāds – pirmkārt, vispār interneta saites uz sensitīviem datiem meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam pēc lūguma būtu sistemātiski jādzēš; otrkārt, vārda brīvība ir jāievēro. Šajā ziņā aicinu Tiesu interpretēt savu spriedumu Google Spain un Google (7) tā, lai pienācīgi tiktu ņemta vērā vārda brīvība.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Direktīva 95/46
6. Direktīvas 95/46 mērķis – saskaņā ar tās 1. pantā noteikto – ir aizsargāt fizisko personu pamattiesības un brīvības, tostarp viņu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību saistībā ar personas datu apstrādi, kā arī novērst šķēršļus šo datu brīvai apritei.
7. Direktīvas 95/46 2. punktā ir noteikts, ka “[tajā]:
a) “personas dati” ir jebkura informācija attiecībā uz identificētu vai identificējamu fizisku personu (“datu subjektu”); identificējama persona ir tā, kuru var identificēt tieši vai netieši, norādot reģistrācijas numuru vai vienu vai vairākus šai personai raksturīgus fiziskās, fizioloģiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktorus;
b) “personu datu apstrāde” (“apstrāde”) ir jebkura ar personas datiem veikta darbība vai darbību kopums ar vai bez automatizētiem līdzekļiem – kā vākšana, reģistrēšana, organizēšana, uzglabāšana, piemērošana vai pārveidošana, labošana, konsultēšana, izmantošana, atklāšana, pielietojot pārsūtīšanu, izplatīšanu vai darot tos pieejamus citādā veidā, grupēšana vai savienošana, piekļuves noslēgšana, dzēšana vai iznīcināšana;
[..]
d) “personas datu apstrādātājs” ir fiziska vai juridiska persona, valsts iestāde, aģentūra vai jebkura cita institūcija, kura viena pati vai kopīgi ar citām nosaka personas datu apstrādes nolūkus un līdzekļus; ja apstrādes nolūkus un līdzekļus nosaka valsts vai Kopienas tiesību akti vai noteikumi, personas datu apstrādātāju vai viņa iecelšanas konkrētos kritērijus var noteikt valsts vai Kopienas tiesību akti vai noteikumi;
[..]
h) “datu subjekta piekrišana” ir jebkurš labprātīgi sniegts šīs personas vēlmju konkrēts un paziņots norādījum[s], ar kuru datu subjekts izsaka savu piekrišanu uz viņu attiecināmu personas datu apstrādei.”
8. Šīs direktīvas 3. panta “Darbības joma” 1. punktā ir noteikts:
“Šī direktīva attiecas uz personas datu apstrādi pilnībā vai daļēji ar automatizētiem līdzekļiem un uz personas datu, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, apstrādi, kura netiek veikta ar automatizētiem līdzekļiem.”
9. Minētās direktīvas 4. pantā “Piemērojamās valsts tiesības” ir paredzēts:
“1. Katra dalībvalsts piemēro savas valsts noteikumus personas datu apstrādei, ko tā pieņem saskaņā ar šo direktīvu, ja:
a) apstrādi veic saistībā ar personas datu apstrādātāja pasākumiem dalībvalsts teritorijā; ja viens un tas pats personas datu apstrādātājs ir reģistrēts vairāku dalībvalstu teritorijā, tam jāveic nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu katras šīs iestādes atbilstību šīs valsts piemērojamo tiesību noteiktajām saistībām;
[..].”
10. Direktīvas 95/46 II nodaļas I iedaļas “Principi, kas attiecas uz datu kvalitāti” 6. pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nosaka to, ka personas datiem jābūt:
a) apstrādātiem godīgi un likumīgi;
b) vāktiem konkrētiem, precīzi formulētiem un likumīgiem nolūkiem, un tos nedrīkst tālāk apstrādāt ar šiem nolūkiem nesavienojamā veidā. Turpmāka datu apstrāde vēsturiskiem, statistiskiem vai zinātniskiem nolūkiem nav uzskatāma par nesavienojamu, ar noteikumu, ka dalībvalstis sniedz atbilstošas garantijas;
c) adekvātiem, attiecīgiem un ne pārmērīgā apjomā attiecībā uz nolūkiem, kādiem tie savākti un/vai tālāk apstrādāti;
d) precīziem un nepieciešamības gadījumā atjauninātiem; jāveic visi reālie pasākumi, lai nodrošinātu, ka neprecīzus vai nepilnīgus datus, ņemot vērā to vākšanas vai turpmākās apstrādes nolūkus, dzēš vai izlabo;
e) saglabātiem veidā, kas pieļauj datu subjektu identifikāciju ne ilgāk, kā tas nepieciešams nolūkiem, kuriem datus vāca vai kuriem tos turpmāk apstrādā. Dalībvalstis nosaka atbilstošas garantijas personas datiem, kurus uzglabā ilgāku laiku, lai izmantotu vēsturiskiem, statistiskiem vai zinātniskiem nolūkiem.
2. Personas datu apstrādātājam jānodrošina 1. punkta izpilde.”
11. Direktīvas 95/46 II nodaļas II iedaļas “Kritēriji datu apstrādes atzīšanai par likumīgu” 7. pantā ir noteikts:
“Dalībvalstis paredz to, ka personas datus var apstrādāt tikai, ja:
[..]
f) [..] apstrāde vajadzīga personas datu apstrādātāja vai trešo personu, kurām dati tiek atklāti, likumīgo interešu ievērošanai, izņemot, ja šīs intereses ignorē, ņemot vērā datu subjekta pamattiesību un brīvību intereses, kurām nepieciešama aizsardzība saskaņā ar 1. panta 1. punktu.”
12. Direktīvas 95/46 II nodaļas III iedaļā “Apstrādes īpašās kategorijas” ir ietverti 8. un 9. pants. Šīs direktīvas 8. pantā “Īpašu kategoriju datu apstrāde” ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis aizliedz tādu personas datu apstrādi, kas atklāj rasi vai etnisko izcelsmi, politiskos uzskatus, reliģisko vai filozofisko pārliecību, dalību arodbiedrībās, kā arī uz veselību vai seksuālo dzīvi attiecināmu datu apstrādi.
2. Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja:
a) datu subjekts ir devis precīzi formulētu piekrišanu šo datu apstrādei, izņemot, ja dalībvalstu likumi paredz, ka 1. punktā minētos aizliegumus nevar atcelt, datu subjektam dodot savu piekrišanu;
[vai]
b) [..] apstrāde vajadzīga, lai realizētu personas datu apstrādātāja pienākumus un īpašās tiesības nodarbinātības tiesību jomā, ciktāl to pieļauj attiecīgās valsts tiesības, paredzot atbilstošas garantijas;
[vai]
c) [..] apstrāde vajadzīga, lai aizsargātu datu subjekta vai citas personas būtiskas intereses, ja datu subjekts ir fiziski vai tiesiski nespējīgs dot savu piekrišanu;
[vai]
d) [..] apstrādi veic kā likumīgu darbību ar fonda, apvienības vai jebkuras citas bezpeļņas institūcijas, kam ir politisks, filozofisks, reliģisks vai arodbiedrību darbības mērķis, atbilstošām garantijām un ar noteikumu, ka apstrāde attiecas tikai un vienīgi uz šīs struktūras locekļiem vai personām, kurām ir regulāri kontakti ar šo struktūru sakarā ar tās mērķiem, un ka datus neatklāj trešajām personām bez datu subjektu piekrišanas;
[vai]
e) [..] apstrāde attiecas uz datiem, kurus datu subjekts publiski darījis zināmus atklātībai, vai tā vajadzīga juridisku prasību celšanai, realizācijai vai aizstāvībai.
[..]
4. Saskaņā ar noteikumu par atbilstošām garantijām dalībvalstis, pamatojoties uz būtiskām sabiedrības interesēm, var noteikt izņēmumus papildus 2. punktā minētajiem vai nu ar attiecīgās valsts tiesībām, vai ar uzraudzības iestādes lēmumu.
5. Uz noziedzīgiem nodarījumiem, kriminālas vajāšanas gadījumiem vai drošības pasākumiem attiecināmu datu apstrādi var veikt tikai valsts iestādes kontrolē vai, ja saskaņā ar attiecīgās valsts tiesībām ir paredzētas piemērotas speciālas garantijas, atbilstoši dalībvalsts piešķirtam izņēmuma statusam saskaņā ar šīs valsts noteikumiem, kas paredz atbilstīgas speciālas garantijas. Tomēr pilnīgu reģistru par krimināliem notiesājošiem spriedumiem var uzglabāt tikai valsts iestādes kontrolē.
Dalībvalstis var paredzēt to, ka uz administratīvām sankcijām vai lēmumiem civillietās attiecināmus datus arī apstrādā valsts iestādes kontrolē.
6. Atkāpes, kas no 1. punkta paredzētas 4. un 5. punktā, dara zināmas Komisijai.
[..]”
13. Šīs Direktīvas 95/46 9. pantā “Personas datu apstrāde un vārda brīvība” ir noteikts:
“Dalībvalstis nosaka izņēmumus vai atkāpes no šīs nodaļas, IV nodaļas un VI nodaļas noteikumiem personas datu apstrādei, kas veikta tikai un vienīgi žurnālistikas nolūkiem vai mākslinieciskās vai literārās izteiksmes nolūkiem, tikai tad, ja tie vajadzīgi, lai saskaņotu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ar normām, kas reglamentē vārda brīvību.”
14. Minētās direktīvas 12. pantā “Piekļuves tiesības” ir paredzēts:
“Dalībvalstis garantē katram datu subjektam tiesības iegūt no personas datu apstrādātāja:
[..]
b) atkarībā no apstākļiem datu izlabošanu, dzēšanu vai piekļuves noslēgšanu, ja šo datu apstrāde neatbilst šīs direktīvas noteikumiem, īpaši datu nepilnības vai neprecizitātes dēļ,
[..].”
15. Šīs pašas direktīvas 14. pantā “Datu subjekta tiesības iebilst” ir noteikts:
“Dalībvalstis piešķir datu subjektam tiesības:
a) vismaz 7. panta e) un f) [punktā] norādītajos gadījumos jebkurā laikā uz viņa konkrēto situāciju attiecināmu nenoraidāmu likumīgu iemeslu dēļ iebilst pret datu apstrādi, kas attiecas uz viņu, ja vien attiecīgās valsts tiesību akti neparedz citādi. Ja iebildums ir pamatots, personas datu apstrādātāja ierosinātajā apstrād[ē] vairs nedrīkst iesaistīt šos datus;
[..].”
16. Direktīvas 95/46 28. pants “Uzraudzības iestāde” ir formulēts šādi:
“1. Katra dalībvalsts paredz to, ka viena vai vairākas valsts iestādes ir atbildīgas par noteikumu, ko dalībvalstis pieņēmušas saskaņā ar šo direktīvu, piemērošanas pastāvīgu kontroli tās teritorijā.
[..]
3. Katrai iestādei ir piešķirtas:
– izmeklēšanas pilnvaras, tādas kā datu, kuri veido apstrādes darbību priekšmetu, piekļuves pilnvaras un pilnvaras ievākt tās uzraudzības pienākumu izpildei visu vajadzīgo informāciju;
– efektīvas iejaukšanās pilnvaras, tādas kā, piemēram, [..] likt noslēgt piekļuvi, dzēst vai iznīcināt datus, noteikt pagaidu vai galīgu aizliegumu datu apstrādei [..];
[..]
Uzraudzības iestādes lēmumus, kuri dod tiesības uz sūdzību procedūru, var pārsūdzēt tiesā.
4. Katra uzraudzības iestāde uzklausa jebkuras personas vai šo personu pārstāvošas apvienības iesniegtu prasību, kas saistīta ar šīs personas tiesību un brīvību aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi. Ieinteresēto personu jāinformē par prasības rezultātu.
[..]
6. Katra uzraudzības iestāde ir kompetenta, lai kādas valsts tiesības tiktu piemērotas konkrētajai datu apstrādei, pati savas dalībvalsts teritorijā realizēt tai saskaņā ar 3. punktu piešķirtās pilnvaras. Katru uzraudzības iestādi var lūgt citas dalībvalsts iestāde realizēt tās pilnvaras.
Uzraudzības iestādes sadarbojas savā starpā, ciktāl tas nepieciešams to pienākumu izpildei, jo īpaši apmainoties ar visu lietderīgo informāciju.
[..]”
2. Regula 2016/679
17. Regula 2016/679 – atbilstoši tās 99. panta 2. punktā noteiktajam – ir piemērojama no 2018. gada 25. maija. Šīs regulas 94. panta 1. punktā ir noteikts, ka no tās pašas dienas tiek atcelta Direktīva 95/46.
18. Šīs regulas 9. pantā “Īpašu kategoriju personas datu apstrāde” ir noteikts:
“1. Ir aizliegta tādu personas datu apstrāde, kas atklāj rases vai etnisko piederību, politiskos uzskatus, reliģisko vai filozofisko pārliecību vai dalību arodbiedrībās, un ģenētisko datu, biometrisko datu, lai veiktu fiziskas personas unikālu identifikāciju, veselības datu vai datu par fiziskas personas dzimumdzīvi vai seksuālo orientāciju apstrāde.
2. Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja ir piemērojams kāds no šādiem pamatojumiem:
a) datu subjekts ir devis nepārprotamu piekrišanu šo personas datu apstrādei vienam vai vairākiem konkrētiem nolūkiem, izņemot, ja Savienības vai dalībvalsts tiesību akti paredz, ka 1. punktā minēto aizliegumu datu subjekts nevar atcelt;
[..]
e) apstrāde attiecas uz personas datiem, kurus datu subjekts apzināti ir publiskojis;
[..]
g) apstrāde ir vajadzīga būtisku sabiedrības interešu dēļ, pamatojoties uz Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas ir samērīgas izvirzītajam mērķim, ievēro tiesību uz datu aizsardzību būtību un paredz piemērotus un konkrētus pasākumus datu subjekta pamattiesību un interešu aizsardzībai;
[..].”
19. Minētās regulas 10. pantā “Personas datu par sodāmību un pārkāpumiem apstrāde” ir noteikts:
“Personas datu apstrādi par sodāmību un pārkāpumiem vai ar tiem saistītiem drošības pasākumiem, pamatojoties uz 6. panta 1. punktu, veic tikai oficiālas iestādes kontrolē vai tad, ja apstrādi atļauj Savienības vai dalībvalsts tiesību akti, paredzot atbilstošas garantijas datu subjektu tiesībām un brīvībām. Jebkādu visaptverošu sodāmības reģistru uzglabā tikai oficiālas iestādes kontrolē.”
20. Šīs pašas regulas 17. pants “Tiesības uz dzēšanu (tiesības “tikt aizmirstam”)” ir formulēts šādi:
“1. Datu subjektam ir tiesības panākt, lai pārzinis bez nepamatotas kavēšanās dzēstu datu subjekta personas datus, un pārziņa pienākums ir bez nepamatotas kavēšanās dzēst personas datus, ja pastāv viens no šādiem nosacījumiem:
a) personas dati vairs nav nepieciešami saistībā ar nolūkiem, kādos tie tika vākti vai citādi apstrādāti;
b) datu subjekts atsauc savu piekrišanu, uz kuras pamata veikta apstrāde saskaņā ar 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu vai 9. panta 2. punkta a) apakšpunktu, un ja nav cita likumīga pamata apstrādei;
c) datu subjekts iebilst pret apstrādi saskaņā ar 21. panta 1. punktu, un apstrādei nav nekāda svarīgāka leģitīma pamata, vai arī datu subjekts iebilst pret apstrādi saskaņā ar 21. panta 2. punktu;
d) personas dati ir apstrādāti nelikumīgi;
e) personas dati ir jādzēš, lai nodrošinātu, ka tiek pildīts juridisks pienākums, kas noteikts Savienības vai dalībvalsts tiesību aktos, kuri ir piemērojami pārzinim;
f) personas dati ir savākti saistībā ar informācijas sabiedrības pakalpojumu piedāvāšanu, kā minēts 8. panta 1. punktā.
2. Ja pārzinis ir publiskojis personas datus un tā pienākums saskaņā ar 1. punktu ir minētos personas datus dzēst, pārzinis, ņemot vērā pieejamo tehnoloģiju un tās piemērošanas izmaksas, veic saprātīgus pasākumus, tostarp tehniskus pasākumus, lai informētu pārziņus, kas veic personas datu apstrādi, ka datu subjekts ir pieprasījis, lai minētie pārziņi dzēstu visas saites uz minētajiem personas datiem vai minēto personas datu kopijas vai atveidojumus.
3. Šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro, ciktāl apstrāde ir nepieciešama:
a) lai īstenotu tiesības uz vārda brīvību un informāciju;
b) lai izpildītu juridisku pienākumu, kas prasa veikt apstrādi, kā paredzēts Savienības vai dalībvalsts tiesību aktos, kuri piemērojami pārzinim, vai lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai saistībā ar pārzinim likumīgi piešķirto oficiālo pilnvaru īstenošanu;
c) pamatojoties uz sabiedrības interesēm sabiedrības veselības jomā saskaņā ar 9. panta 2. punkta h) un i) apakšpunktu, kā arī 9. panta 3. punktu;
d) arhivēšanas nolūkos sabiedrības interesēs, zinātniskās vai vēstures pētniecības nolūkos, vai statistikas nolūkos saskaņā ar 89. panta 1. punktu, ciktāl 1. punktā minētās tiesības varētu neļaut vai būtiski traucēt sasniegt minētās apstrādes mērķus; vai
e) lai celtu, īstenotu vai aizstāvētu likumīgas prasības.”
21. Regulas 2016/679 18. pantā “Tiesības ierobežot apstrādi” ir noteikts:
“1. Datu subjektam ir tiesības panākt, lai pārzinis ierobežotu apstrādi, ja ir viens no šādiem apstākļiem:
a) datu subjekts apstrīd personas datu precizitāti – uz laiku, kurā pārzinis var pārbaudīt personas datu precizitāti;
b) apstrāde ir nelikumīga, un datu subjekts iebilst pret personas datu dzēšanu un tās vietā pieprasa datu izmantošanas ierobežošanu;
[..]
d) datu subjekts ir iebildis pret apstrādi saskaņā ar 21. panta 1. punktu, kamēr nav pārbaudīts, vai pārziņa leģitīmie iemesli nav svarīgāki par datu subjekta leģitīmajiem iemesliem.
2. Ja apstrāde ir ierobežota saskaņā ar 1. punktu, šādus personas datus, izņemot glabāšanu, apstrādā tikai ar datu subjekta piekrišanu vai tādēļ, lai celtu, īstenotu vai aizstāvētu likumīgas prasības, vai lai aizsargātu citas fiziskas vai juridiskas personas tiesības, vai Savienības vai dalībvalsts svarīgu sabiedrības interešu dēļ.
3. Pārzinis datu subjektu, kas ir panācis apstrādes ierobežošanu saskaņā ar 1. punktu, informē pirms apstrādes ierobežojuma atcelšanas.”
22. Šīs regulas 21. panta “Tiesības iebilst” 1. punktā ir paredzēts:
“Datu subjektam, balstoties uz iemesliem saistībā ar viņa īpašo situāciju, ir tiesības jebkurā laikā iebilst pret savu personas datu apstrādi, kas pamatojas uz 6. panta 1. punkta e) vai f) apakšpunktu, tostarp profilēšanu, kas pamatojas uz minētajiem noteikumiem. Pārzinis personas datus vairs neapstrādā, izņemot, ja pārzinis norāda uz pārliecinošiem leģitīmiem apstrādes iemesliem, kas ir svarīgāki par datu subjekta interesēm, tiesībām un brīvībām, vai lai celtu, īstenotu vai aizstāvētu likumīgas prasības.”
23. Minētās regulas 85. pantā “Apstrāde un vārda un informācijas brīvība” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis ar tiesību aktiem saglabā līdzsvaru starp tiesībām uz personas datu aizsardzību saskaņā ar šo regulu un tiesībām uz vārda un informācijas brīvību, tostarp apstrādi žurnālistikas vajadzībām un akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes vajadzībām.
2. Apstrādei žurnālistikas vajadzībām vai akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes vajadzībām dalībvalstis paredz izņēmumus vai atkāpes no II nodaļas (Principi), III nodaļas (Datu subjekta tiesības), IV nodaļas (Pārzinis un apstrādātājs), V nodaļas (Personas datu nosūtīšana uz trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām), VI nodaļas (Neatkarīgas uzraudzības iestādes), VII nodaļas (Sadarbība un konsekvence) un IX nodaļas (Īpašas datu apstrādes situācijas) attiecībā apstrādi, ja tas ir nepieciešams, lai panāktu līdzsvaru starp tiesībām uz personas datu aizsardzību un vārda un informācijas brīvību.
3. Katra dalībvalsts paziņo Komisijai to tiesību aktu noteikumus, ko tā pieņēmusi, ievērojot 2. punktu, un nekavējoties paziņo Komisijai par jebkuru turpmāku grozošo aktu jebkuriem turpmākiem šo noteikumu grozījumiem.”
B. Francijas tiesības
24. Francijas tiesībās Direktīva 95/46 tika transponēta ar loi n° 78‑17 du 6 janvier 1978 relative à l’informatique, aux fichiers et aux libertés [1978. gada 6. janvāra Likums Nr. 78‑17 par informātiku, datnēm un brīvībām].
III. Fakti un pamatlieta
25. Personas G. C., A. F., B. H. un E. D. lūdza sabiedrību Google LLC no rezultātu saraksta, kas šīs sabiedrības pārvaldītajā meklētājprogrammā parādās, veicot meklēšanu pēc šo personu vārda, atsaistīt vairākas saites uz trešo personu tīmekļa lapām, taču minētā sabiedrība atteicās to izdarīt.
26. Konkrētāk, persona G. C. lūdza atsaistīt saiti, kas novirza uz satīrisku fotomontāžu, kura Youtube tīmekļvietnē tiešsaistē ar pseidonīmu ievietota 2011. gada 18. februārī un kurā tā ir attēlota kopā ar pašvaldības priekšsēdētāju, kura biroja direktore tā bija, un skaidri norāda uz viņu intīmajām attiecībām, kā arī šo attiecību ietekmi uz viņas politisko karjeru. Šī fotomontāža tiešsaistē tika ievietota reģionālo vēlēšanu kampaņas laikā, kurā persona G. C. tolaik bija kandidāte. Kad tika noraidīts tās lūgums atsaistīt atsauces, attiecīgā persona nebija nedz ievēlēta, nedz arī bija vietējā vēlētā amata kandidāte, kā arī vairs nebija pašvaldības priekšsēdētāja biroja direktore.
27. Persona A. F. lūdza atsaistīt atsauces attiecībā uz saitēm, kas novirza uz dienas laikraksta Libération 2008. gada 9. septembra rakstu par scientologu baznīcas locekļa pašnāvību 2006. gada decembrī, kurš ir ievietots Centre contre les manipulations mentales (CCMM) tīmekļvietnē. Šajā rakstā persona A. F. ir minēta kā atbildīgā par sabiedriskajām attiecībām scientologu baznīcā; kopš tā laika tā ir pārtraukusi darbību šajā profesijā. Turklāt strīdīgā raksta autors norāda, ka viņš esot sazinājies ar A. F., lai iegūtu viņas versiju par notikušo, un atreferē tās teikto.
28. Persona B. H. lūdza atsaistīt atsauces attiecībā uz saitēm, kas novirza uz rakstiem, kuri galvenokārt ir publicēti presē un kuri ietver informāciju par saistībā ar Parti républicain [Republikāņu partija] (PR) finansēšanu 1995. gada jūnijā uzsākto izmeklēšanu, kas tika veikta attiecībā uz viņu un vairākiem uzņēmējiem un politiķiem. Procedūra attiecībā uz viņu tika pabeigta, izdodot 2010. gada 26. februāra rīkojumu par lietas nenosūtīšanu iztiesāšanai. Vairākums strīdīgo saišu novirza uz rakstiem, kas bija publicēti izmeklēšanas uzsākšanas posmā, un tādējādi tajos nav norādīts procedūras iznākums.
29. Persona E. D. lūdza atsaistīt atsauces attiecībā uz saitēm, kas novirza uz diviem rakstiem, kuri publicēti laikrakstos Nice Matin un le Figaro un kuros ir aprakstīta tiesas sēde krimināllietā, kurā tai tika piespriests septiņu gadu brīvības atņemšanas sods un papildu desmit gadu sociāla un tiesas uzraudzība par seksuālu vardarbību pret 15 gadu vecumu nesasniegušiem nepilngadīgajiem. Vienā no šiem lietas aprakstiem attiecībā uz E. D. turklāt ir minēti vairāki intīma rakstura fakti, kas tika atklāti procesa laikā.
30. Pēc Google atteikuma prasītāji iesniedza sūdzības Commission nationale de l’informatique et des libertés [Valsts informātikas un brīvību komisija] (CNIL), lūdzot, lai tā šai sabiedrībai noteiktu pienākumu atsaistīt attiecīgās atsauces. Ar 2015. gada 24. aprīļa, 2015. gada 28. augusta, 2016. gada 21. marta un 2016. gada 9. maija vēstulēm CNIL priekšsēdētāja informēja prasītājus, ka viņu sūdzību izskatīšana ir izbeigta.
31. Tad prasītāji iesniedza prasības pieteikumus par šiem CNIL atteikumiem noteikt Google pienākumu veikt lūgto atsauču atsaistīšanu. Iesniedzējtiesa šos prasības pieteikumus ir apvienojusi.
IV. Prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
32. Konstatējusi, ka minētie prasības pieteikumi rada vairākas nopietnas grūtības saistībā ar Direktīvas 95/46 interpretāciju, Conseil d’État (Valsts padome, Francija) ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 24. februārī un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 15. martā, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai – ņemot vērā meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēja atbildības, pilnvaru un iespēju specifiskumu – citiem personas datu apstrādātājiem noteiktais aizliegums apstrādāt datus, uz kuriem attiecas Direktīvas [95/46] 8. panta 1. un 5. punkts ar tajos paredzētajiem izņēmumiem, ir piemērojams arī šim pakalpojumu sniedzējam kā ar šīs meklētājprogrammas palīdzību veiktās personas datu apstrādes pārzinim?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:
– vai Direktīvas [95/46] 8. panta 1. un 5. punkta tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka ar šādu meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam noteikto aizliegumu – atskaitot šajā direktīvā paredzētos izņēmumus – apstrādāt datus, uz kuriem attiecas šīs tiesību normas, tam ir noteikts pienākums sistemātiski apmierināt lūgumus atsaistīt atsauces attiecībā uz saitēm, kas novirza uz tīmekļa lapām, kurās šādi dati tiek apstrādāti?
– kā, no šāda viedokļa raugoties, ir jāinterpretē Direktīvas [95/46] 8. panta 2. punkta a) un e) apakšpunktā paredzētie izņēmumi, ja tie ir piemērojami meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam, ņemot vērā viņa atbildības, pilnvaru un iespēju specifiskumu? It īpaši, vai šāds pakalpojumu sniedzējs var noraidīt lūgumu atsaistīt atsauces, ja viņš konstatē, ka attiecīgās saites novirza uz saturu, kas – lai arī tas ietver 8. panta 1. punktā uzskaitīto kategoriju datus – ietilpst arī šā paša panta 2. punkta, proti, tā a) un e) apakšpunktā paredzēto izņēmumu piemērošanas jomā?
– tāpat arī, vai Direktīvas [95/46] tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka – gadījumā, ja saites, kuru atsaistīšana ir lūgta, novirza uz personas datu apstrādi, kas tiek veikta tikai un vienīgi žurnālistikas vai mākslinieciskās vai literārās izteiksmes nolūkiem, kuriem saskaņā ar Direktīvas [95/46] 9. pantu var tikt vākti un apstrādāti šīs direktīvas 8. panta 1. un 5. punktā minētajās kategorijās ietilpstošie dati, – meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs var šā iemesla dēļ noraidīt lūgumu atsaistīt atsauces?
3) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša:
– kādas īpašas Direktīvas [95/46] prasības ir jāpilda meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam, ņemot vērā tā atbildību, pilnvaras un iespējas?
– vai, ja viņš konstatē, ka tīmekļa lapas, uz kurām tiek novirzītas atsaistīt lūgtās saites, ietver datus, kuru publicēšana minētajās lapās nav likumīga, Direktīvas [95/46] tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam ar tām ir noteikts pienākums izdzēst šīs saites no rezultātu saraksta, kas parādās, veicot meklēšanu pēc lūguma iesniedzēja vārda?
– vai arī tās nozīmē tikai to, ka viņam ir jāņem vērā šis apstāklis, lai izvērtētu, vai lūgums atsaistīt atsauces ir pamatots?
– vai arī šim apstāklim nav ietekmes uz vērtējumu, kas tam jāveic?
Turklāt, ja šis apstāklis nav nenozīmīgs, kā ir izvērtējama strīdīgo datu publiskošanas likumība tīmekļa lapās, kas rodas no apstrādes, kura neietilpst Direktīvas [95/46] un līdz ar to valstu tiesību aktu, ar kuriem tā tiek īstenota, teritoriālās piemērošanas jomā?
4) Lai kāda atbilde tiktu sniegta uz pirmo jautājumu:
– vai, neatkarīgi no tā, vai personas dati tīmekļa lapā, uz kuru novirza strīdīgā saite, ir publiskoti likumīgi, Direktīvas [95/46] tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– gadījumā, ja lūguma iesniedzējs pierāda, ka šie dati ir kļuvuši nepilnīgi, neprecīzi vai vairs nav atjaunināti, meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam ir jāapmierina attiecīgais lūgums atsaistīt atsauces?
– vai, it īpaši gadījumā, ja lūguma iesniedzējs pierāda, ka, ņemot vērā tiesvedības gaitu, informācija par šīs tiesvedības iepriekšējo stadiju vairs neatbilst viņa pašreizējai situācijai, meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam ir pienākums atsaistīt atsauces attiecībā uz saitēm, kas novirza uz tīmekļa lapām, kurās ir ietverta šī informācija?
– vai arī Direktīvas [95/46] 8. panta 5. punkta tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka informācija par personas apsūdzību vai tiesvedību un no tās izrietošu notiesāšanu ir dati par noziedzīgiem nodarījumiem un kriminālsodāmību? Vispārīgi – vai gadījumā, ja tīmekļa lapā ir iekļauti dati par notiesāšanu vai tiesvedībām, kas attiekušās uz fizisku personu, tie ietilpst šo tiesību normu piemērošanas jomā?”
33. Rakstveida apsvērumus iesniedza A. F., B. H., Google, Francijas, Īrijas, Grieķijas, Itālijas, Austrijas, Polijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija.
34. B. H., Google, Francijas, Īrijas, Grieķijas, Austrijas un Polijas valdības, kā arī Komisija tika uzklausīti 2018. gada 11. septembra tiesas sēdē.
V. Vērtējums
A. Ievada piezīmes
1. Lietā nozīmīgais tiesību akts – Direktīva 95/46
35. Iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi attiecas nevis uz Regulas 2016/679 normu, bet gan uz Direktīvas 95/46 normu interpretāciju. Savukārt ar šo kopš 2018. gada 25. maija piemērojamo (8) regulu šī direktīva no šā paša datuma ir atcelta (9).
36. Tā kā šķiet, ka saskaņā ar Francijas administratīvā procesa tiesībām likums, kas ir piemērojams strīdam, ir likums, kas ir spēkā dienā, kad ir pieņemts apstrīdētais lēmums, nav šaubu, ka pamatlietā ir piemērojama tieši Direktīva 95/46. Līdz ar to Tiesai tiek lūgts interpretēt šīs direktīvas tiesību normas.
2. Fons – spriedums Google Spain un Google
37. Izskatāmajā lietā iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu fonā ir principiālais spriedums Google Spain un Google (10), kurā – ciktāl tas attiecas uz šo lietu – Tiesa ir tostarp nospriedusi, ka:
– meklētājprogrammas darbība ir jākvalificē kā “personas datu apstrāde” Direktīvas 95/46 2. panta b) punkta izpratnē, ja minētā informācija ietver personas datus, un ka meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs ir jāuzskata par “atbildīgu” par šādu personas datu apstrādi šīs direktīvas 2. panta d) punkta izpratnē (11);
– lai ievērotu Direktīvas 95/46 12. panta b) punktā un 14. panta pirmās daļas a) punktā paredzētās tiesības, ja vien šajās tiesību normās paredzētie nosacījumi patiešām ir izpildīti, meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam no rezultātu saraksta, kas atspoguļots pēc meklējuma veikšanas, izmantojot personas vārdu, ir jāizdzēš saites uz mājaslapām, kuras publicējušas trešās personas un kurās ir informācija saistībā ar šo personu, arī gadījumā, ja šis vārds vai šī informācija nav iepriekš vai vienlaicīgi tikuši dzēsti no šīm mājaslapām, attiecīgajā gadījumā, pat ja to publicēšana šajās lapās ir likumīga (12);
– saistībā ar Direktīvas 95/46 12. panta b) punkta un 14. panta pirmās daļas a) punkta piemērošanas nosacījumu vērtējumu ir it īpaši jāizvērtē, vai datu subjektam ir tiesības, lai informācija, kas attiecas uz tā personu, pašreizējā stadijā vairs netiktu saistīta ar tā vārdu rezultātu sarakstā, kas norādīts pēc meklēšanas veikšanas, izmantojot tā vārdu; turklāt šādu tiesību konstatācija nenozīmē, ka attiecīgās informācijas iekļaušanai šajā sarakstā ir jārada šai personai kaitējums (13);
– tā kā datu subjekts, ņemot vērā tā pamattiesības saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. un 8. pantu, var lūgt, lai attiecīgā informācija vairs netiktu sniegta plašai sabiedrībai, to iekļaujot šādā rezultātu sarakstā, ir jāuzskata, ka šīs tiesības principā ir svarīgākas ne tikai par meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēja ekonomisko interesi, bet arī šīs sabiedrības interesi atrast šo informāciju, veicot meklēšanu, izmantojot šā datu subjekta vārdu. Tomēr tas tā nebūtu gadījumā, ja tādu īpašu iemeslu dēļ kā attiecīgā datu subjekta loma sabiedriskajā dzīvē izrādītos, ka iejaukšanās tā pamattiesībās ir attaisnota ar īpašām sabiedrības interesēm saņemt piekļuvi attiecīgajai informācijai, pateicoties šai iekļaušanai (14).
38. Lietas, kurā tika taisīts spriedums Google Spain un Google (15), fakti attiecās uz datiem, kuri, lai arī būdami personas dati, nav “sensitīvi” dati Direktīvas 95/46 8. panta izpratnē. Tā nonākam pie pirmā jautājuma.
B. Par pirmo prejudiciālo jautājumu
39. Savā pirmajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā, vai citiem personas datu apstrādātājiem noteiktais aizliegums apstrādāt datus, uz kuriem attiecas Direktīvas [95/46] 8. panta 1. un 5. punkts, ir piemērojams arī meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam, ņemot vērā šā pakalpojumu sniedzēja atbildības, pilnvaru un iespēju specifiskumu.
40. Saskaņā ar Direktīvas 95/46 8. panta 1. punktu dalībvalstis aizliedz tādu personas datu apstrādi, kas atklāj rasi vai etnisko izcelsmi, politiskos uzskatus, reliģisko vai filozofisko pārliecību, dalību arodbiedrībās, kā arī uz veselību vai seksuālo dzīvi attiecināmu datu apstrādi.
41. Šīs direktīvas 8. panta 5. punktā ir noteikts, ka uz noziedzīgiem nodarījumiem, kriminālas vajāšanas gadījumiem vai drošības pasākumiem attiecināmu datu apstrāde var tikt veikta tikai valsts iestādes kontrolē vai arī, ja saskaņā ar attiecīgās valsts tiesībām ir paredzētas piemērotas speciālas garantijas atbilstoši dalībvalsts piešķirtam izņēmuma statusam saskaņā ar šīs valsts noteikumiem, kuros paredzētas atbilstīgas speciālas garantijas. Tomēr pilnīgs reģistrs par krimināliem notiesājošiem spriedumiem var tikt uzglabāts tikai valsts iestādes kontrolē. Dalībvalstis var paredzēt, ka uz administratīvām sankcijām vai lēmumiem civillietās attiecināmi dati arī tiek apstrādāti valsts iestādes kontrolē.
42. Jākonstatē, ka lietā, kurā tika taisīts spriedums Google Spain un Google (16), nebija runas par Direktīvas 95/46 8. pantu. Šis vienkāršais konstatējums man liek pieņemt, ka, pretēji tam, ko savos apsvērumos apgalvo Google, atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu nevar izrietēt no šā sprieduma. Fakts, ka minētā lieta nebija par Direktīvas 95/46 8. panta 1. punktā paredzētajiem sensitīvajiem datiem, vēl nenozīmē, ka uz meklētājprogrammu šī tiesību norma neattiektos.
43. Secinājumos lietā Google Spain un Google ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen] savu tēzi (kurai gan Tiesa nesekoja), ka interneta meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs nav trešo personu avota tīmekļa lapās ievietotu personas datu “[pārzinis]”, konkrēti ir pamatojis šādi: “Pretējs viedoklis veicinātu interneta meklētājprogrammu, kas nav atbilstīgas ES tiesībām, izplatību; manuprāt, šāds secinājums ir absurds. Konkrēti, ja interneta meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs tiktu uzskatīts par personas datu trešās personas avota tīmekļlapā pārzini un ja jebkurā no šiem būtu “īpašas datu kategorijas”, kas minētas Direktīvas [95/46] 8. pantā (piem., personas dati, kas ļauj izsecināt politiskos vai reliģiskos uzskatus vai datus attiecībā uz personu veselību vai seksuālo dzīvi), interneta meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēja darbība automātiski kļūst nelegāla, ja netiek izpildīti striktie šādu datu apstrādes nosacījumi, kas izklāstīti minētajā pantā” (17).
44. Šajā rindkopā ļoti labi ir parādīta izskatāmas lietas problemātika un būtība. Ņemot vērā, ka Direktīva 95/46, kas tika pieņemta 1995. gadā un kurā paredzēto pienākumu adresāti principā ir dalībvalstis, netika izstrādāta, domājot par tādām meklētājprogrammām, kādas pašlaik eksistē, tās tiesību normas nav intuitīvi un gluži burtiski piemērojamas attiecībā uz šādām meklētājprogrammām. Tieši šā iemesla dēļ lietā, kurā tika taisīts spriedums Google Spain un Google (18), iesniedzējtiesas – tāpat kā iesniedzējtiesa šajā lietā – šaubījās un vērsās Tiesā.
45. Līdz ar to jautājumā par Direktīvas 95/46 tiesību normu piemērojamību meklētājprogrammām nebūtu jāieņem nostāja “visu vai neko”. Uzskatu, ka katras tiesību normas piemērojamība meklētājprogrammai ir jāizvērtē atsevišķi.
46. Ar Direktīvas 95/46 8. panta 1. punkta burtisku piemērošanu meklētājprogrammai jebkāda tajā uzskaitīto datu apstrāde, atskaitot šīs direktīvas 8. panta 2. punktā paredzētos izņēmumus, tiktu aizliegta.
47. Šajā ziņā jānorāda, ka neviens no apsvērumus iesniegušajiem lietas dalībniekiem neaizstāv tik šauru interpretāciju, un viņi rīkojas pareizi.
48. Ar Direktīvas 95/46 8. panta 1. punkta burtisku piemērošanu meklētājprogrammai tiktu noteikts pienākums kontrolēt, lai rezultātu saraksts, kas parādās, veicot meklēšanu pēc fiziskas personas vārda, neietvertu saiti uz tīmekļa lapām, kurās norādīti šajā tiesību normā minētie dati, un tas būtu jāveic ex ante un pēc savas ierosmes, t.i., pat bez datu subjekta lūguma atsaistīt atsauces.
49. Manuprāt, ex ante un pēc savas ierosmes veikta kontrole nav ne iespējama, ne vēlama.
50. Spriedumā Google Spain un Google (19) Tiesa ir norādījusi, ka, “ciktāl meklētājprogrammas darbība tādējādi var būtiski un papildus – salīdzinājumā ar mājaslapu izdevēju darbību – ietekmēt pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, šādas meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam kā personai, kas nosaka šīs darbības mērķus un līdzekļus, savas atbildības, kompetenču un iespēju ietvaros ir jānodrošina, lai tā atbilstu Direktīvas 95/46 prasībām, lai tajā paredzētās garantijas varētu tikt pilnībā nodrošinātas un lai faktiski varētu tikt realizēta tostarp attiecīgo personu efektīva un pilnīga privātās dzīves aizsardzība” (20).
51. No šīs rindkopas var izdarīt divus secinājumus. Vispirms, kā savos apsvērumos apgalvo Komisija, Direktīvā 95/46 ir ievērots princips, ka ikvienam pārzinim ir jāizpilda visas prasības, kas tajā ir noteiktas, ieskaitot prasības, kuras ir paredzētas tās 8. pantā.
52. Turpinot un lai arī šī rindkopa ir formulēta kā pienākums, kas ir uzlikts meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam (21), šāds pakalpojumu sniedzējs var rīkoties tikai savas atbildības, savu pilnvaru un iespēju ietvaros. Citiem vārdiem, šāds pakalpojumu sniedzējs var nebūt spējīgs nodrošināt Direktīvas 95/46 tiesību normu pilnīgu iedarbību tieši tāpēc, ka tā atbildība, pilnvaras un iespējas ir ierobežotas.
53. Tādēļ Direktīvas 95/46 8. pants ir jāinterpretē tā, lai tiktu ņemtas vērā meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēja atbildība, pilnvaras un iespējas.
54. Šajā ziņā ir jāizslēdz Direktīvas 95/46 8. panta 1. punkta ex ante piemērošana meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam. Tīmekļa lapu, kas ir norādītas kā meklēšanas rezultāts, ex ante kontrole neietilpst ne meklētājprogrammas atbildībā, ne tās iespējās (22). Meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēja uzdevums, kā norāda tā nosaukums, ir meklēt, atrast, norādīt un padarīt pieejamu informāciju, un tas notiek, izmantojot algoritmu, kas ļauj atrast informāciju visefektīvāk. Meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam turpretim nav jāveic kontrole vai pat cenzūra. Meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs rīkojas meklēšanas nolūkos un reaģē meklējuma rezultāta atsauču atsaistīšanas nolūkos. Katrā ziņā tieši tā es saprotu spriedumu Google Spain un Google (23).
55. Tāpat – un kā uzsver arī Komisija – Direktīvas 95/46 8. panta 1. punktā noteiktie aizliegumi un ierobežojumi nevar attiekties uz meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēju tā, it kā tas pats būtu norādījis sensitīvus datus tīmekļa lapās, uz kurām veikta atsauce. Loģiski, ka meklētājprogrammas darbība notiek tikai pēc tam, kad (sensitīvi) dati jau ir ievietoti tiešsaistē, un pēc savas iedabas ir sekundāra.
56. Līdz ar to Direktīvas 95/46 8. panta 1. punktā paredzētie aizliegumi un ierobežojumi meklētājprogrammai var tikt piemēroti tikai šīs atsauces norādīšanas dēļ, un tātad tas ir darāms ar ex post pārbaudes starpniecību, pamatojoties uz lūgumu atsaistīt atsauces, kuru ir iesniedzis datu subjekts.
57. Tādēļ uz pirmo prejudiciālo jautājumu iesaku atbildēt, ka meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēja atbildības, pilnvaru un iespēju ietvaros Direktīvas 95/46 8. panta 1. un 5. punkts principā ir piemērojami šāda meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēja darbībām.
58. Šīs piemērošanas kārtība tiks aplūkota otrajā prejudiciālajā jautājumā.
C. Par otro prejudiciālo jautājumu
59. Otrais jautājums, kas ir uzdots gadījumā, ja Tiesa konstatētu Direktīvas 95/46 8. panta 1. un 5. punkta piemērojamību attiecībā uz datu apstrādi, kuru veicis meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs, ietver trīs daļas.
60. Proti, iesniedzējtiesa būtībā vēlas
– noskaidrot, vai ar meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam noteikto aizliegumu – atskaitot Direktīvā 95/46 paredzētos izņēmumus – apstrādāt datus, uz kuriem attiecas šīs direktīvas 8. panta 1. un 5. punkts, tam ir noteikts pienākums sistemātiski apmierināt lūgumus atsaistīt atsauces attiecībā uz saitēm, kas novirza uz tīmekļa lapām, kurās ir ietverti šādi dati;
– noskaidrot, kā īpašie izņēmumi, kuri ir paredzēti Direktīvas 95/46 8. panta 2. punkta a) un e) apakšpunktā, tiek piemēroti apstrādei, ko veic meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs, konkrēti, vai tas var atteikties apmierināt lūgumu atsaistīt atsauces, pamatojoties uz tiem, un
– saņemt skaidrojumus par izņēmumiem, kuri ir paredzēti Direktīvas 95/46 9. pantā attiecībā uz apstrādi, ko veic tikai un vienīgi žurnālistikas vai mākslinieciskās vai literārās izteiksmes nolūkiem, un kuri tiek noteikti tikai tad, ja šie izņēmumi ir vajadzīgi, lai tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību salāgotu ar normām, kas reglamentē vārda brīvību. Šajā ziņā iesniedzējtiesa jautā, vai meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs var atteikties apmierināt lūgumu atsaistīt atsauces, ja viņš konstatē, ka dati, kuri atrodas lapā, uz kuru novirza attiecīgā saite, tajā ir ietverti likumīgi, jo uz apstrādi, kuru šajā ziņā ir veicis tīmekļa lapas izdevējs, attiecas šis izņēmums.
61. Šos apakšjautājumus aplūkošu tādā secībā, kādā tie ir uzdoti.
1. Par sistemātisku atsauču atsaistīšanu
62. Izejas pozīcija ir tāda, ka, ja vien nav pamatojuma Direktīvas 95/46 8. un 9. panta izpratnē, meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēja atteikums atsaistīt atsauci uz tīmekļa lapu ir pretrunā šīs direktīvas 8. panta 1. vai 5. punktam.
63. Google, kā arī Īrijas, Austrijas un Apvienotās Karalistes valdības apgalvo, ka runa ir par būtisku, bet ne izšķirošu faktoru saistībā ar tiesību un interešu samērošanu, kas meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam būtu jāveic attiecībā uz katru lūgumu atsaistīt atsauces, ieskaitot pieteikumu attiecībā uz saitēm, kas novirza uz tīmekļvietnēm, kurās ir apstrādāti īpašu kategoriju dati Direktīvas 95/46 8. panta 1. vai 5. punkta izpratnē.
64. Savukārt Francijas, Itālijas un Polijas valdības, kā arī Komisija uzskata, ka Direktīvas 95/46 8. panta 1. un 5. punktā noteiktais apstrādes aizliegums nozīmē, ka meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam, kuram ir iesniegts lūgums atsaistīt atsauces, tas ir jāapmierina sistemātiski, proti, bez vajadzības un iespējas pārbaudīt jebko citu kā tikai pamatojuma neesamību.
65. Piekrītu nupat minētajai nostājai.
66. Proti, Direktīvas 95/46 8. panta 1. un 5. punkta formulējums neļauj apšaubīt, ka runa ir par pienākumu noteikt aizliegumu apstrādāt sensitīvus datus, kuri tajos ir uzskaitīti. Man ir grūti iedomāties, kā šādā situācijā šis pienākums varētu tikt uzskatīts tikai par vienu no elementiem, kuri ir jāņem vērā, izskatot lūgumu atsaistīt atsauces.
67. Šāda pieeja veido lietas, kurā tika taisīts spriedums Google Spain un Google (24), loģisku turpinājumu. Atgādinājumam – minētā lieta attiecās tikai uz datiem, kuru publicēšana pati par sevi bija likumīga. Līdz ar to Tiesa vispirms varēja konstatēt, ka meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam ir pienākums no rezultātu saraksta, kas parādās, veicot meklēšanu pēc personas vārda, dzēst saites, kas novirza uz tīmekļa lapām, kuras publicējušas trešās personas un kurās ir ietverta informācija par šo personu – lai arī šī publicēšana pati par sevi bija likumīga (25) –, un pēc tam veikt datu subjekta tiesību samērošanu ar meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēja ekonomisko interesi, kā arī sabiedrības interesi atrast attiecīgo informāciju (26).
68. Šajā ziņā atļaušos vēl ko piebilst par lietu Google Spain un Google. Tā kā ir vispārēji atzīts, ka tad, ja informācija ir likumīga, uz personu, kas to izplata, katrā ziņā ir attiecināma vārda brīvība, kas nostiprināta Hartas 11. pantā, būtu bijis lietderīgi, ka Tiesa skaidri būtu minējusi šīs pamattiesības. Tas skaidrāk liktu saprast, ka ir ne vien tikai jāsalāgo Hartas 7. un 8. pants, no vienas puses, un informācijas brīvība, no otras puses, bet ir jāņem vērā arī vārda brīvība. Pie šā jautājuma atgriezīšos vērtējumā par Direktīvas 95/46 9. pantu.
69. Turpretī neuzskatu, ka šāda samērošana būtu iederīga saistībā ar Direktīvas 95/46 8. pantu. Ja ir pierādīts, ka notiek sensitīvu datu apstrāde, lūgums atsaistīt atsauces ir jāapmierina.
70. Esmu informēts par nostāju, kuru ir izteikusi “29. panta datu aizsardzības darba grupa” (27) savā 2014. gada 26. novembra dokumentā “Eiropas Savienības Tiesas sprieduma [Google Spain un Google (28)] īstenošanas pamatnostādnes” (29) (turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”) un saskaņā ar kuru, pirmkārt, vairumā gadījumu attiecībā uz lūgumiem atsaistīt atsauces, pirms tiek pieņemts lēmums, ir jāņem vērā vairāk nekā viens kritērijs, otrkārt, neviens no kritērijiem pats par sevi nav noteicošs (30) un, treškārt, attiecībā it īpaši uz Direktīvas 95/46 8. pantu “[datu aizsardzības iestādes] drīzāk iesaistīsies, ja [noraidīti tiek lūgumi atsaistīt atsauces]” (31).
71. Šajā ziņā tas, ka, lai pieņemtu lēmumu par lūgumu atsaistīt atsauces, ir jāņem vērā vairāki kritēriji, manuprāt, ir acīmredzams. Savukārt apgalvojums, ka datu aizsardzības iestāde drīzāk varētu iesaistīties, man nešķiet pietiekami apstiprinošs un skaidrs. Ja izrādās, ka dati ir saistīti ar Direktīvas 95/46 8. panta 1. un 5. punktā minētajām sensitīvajām jomām, tad to apstrāde ir aizliegta.
72. Tādējādi man šķiet, ka Direktīvas 95/46 8. panta 1. un 5. punkta ratio legis ietilpst arī mērķis novērst šādu datu iespējamo izvēršanu ar meklētājprogrammas palīdzību. No tā, ka saskaņā ar šo tiesību normu likumdevējs par nelikumīgu uzskata noteiktu datu apstrādi, manuprāt, izriet, ka nelikumīga – vismaz no brīža, kad meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs nav apmierinājis lūgumu atsaistīt atsauces, – ir arī šā pakalpojumu sniedzēja veiktā atšķirīgā apstrāde.
73. Citiem vārdiem, ar Direktīvas 95/46 8. pantu Savienības likumdevējs jau ir atrisinājis jautājumu par sensitīviem datiem tādējādi, ka samērošana nevar notikt. Šādu interpretāciju apstiprina fakts, ka Regulā 2016/679 ir ne tikai saglabāts aizliegums (32) apstrādāt sensitīvus datus, bet šo datu kategorijas ir pat paplašinātas (33).
74. Tāpēc ar meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam noteikto aizliegumu – atskaitot Direktīvā 95/46 paredzētos izņēmumus – apstrādāt datus, uz kuriem attiecas šīs direktīvas 8. panta 1. un 5. punkts, tam ir noteikts pienākums sistemātiski apmierināt lūgumus atsaistīt atsauces attiecībā uz saitēm, kas novirza uz tīmekļa lapām, kurās ir ietverti šādi dati.
2. Par īpašajiem izņēmumiem, kuri ir paredzēti Direktīvas 95/46 8. panta 2. punkta a) un e) apakšpunktā
75. Iesniedzējtiesa vēlas saņemt skaidrojumus tikai par diviem no pieciem izņēmumiem, kuri ir paredzēti Direktīvas 95/46 8. panta 2. punktā.
76. Direktīvas 95/46 8. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka [šā panta] 1. punkts nav piemērojams, ja datu subjekts ir devis precīzi formulētu piekrišanu (34) šo datu apstrādei, izņemot, ja dalībvalstu likumos ir paredzēts, ka 1. punktā minētais aizliegums nevar tikt atcelts, datu subjektam dodot savu piekrišanu. Direktīvas 95/46 8. panta 2. punkta e) apakšpunktā ir noteikts, ka šā panta 1. punkts nav piemērojams, ja apstrāde attiecas uz datiem, kurus datu subjekts publiski darījis zināmus atklātībai, vai tā vajadzīga juridisku prasību celšanai, realizācijai vai aizstāvībai.
77. Tā kā atbilstoši manis Tiesai ierosinātajam risinājumam uzskatu, ka Direktīvas 95/46 8. panta 1. un 5. punktā paredzētie apstrādes aizliegumi ir piemērojami, manuprāt, principā tāpat ir piemērojami izņēmumi, kuri ir paredzēti šajā pašā Direktīvas 95/46 8. pantā, lai arī daži no Direktīvas 95/46 8. panta 2. punktā paredzētajiem izņēmumiem – piemērojamības meklētājprogrammai ziņā – man šķiet esam drīzāk teorētiski nekā praktiski (35). Tātad meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs var atteikties apmierināt lūgumu atsaistīt atsauces, ja ir izpildīti šīs direktīvas 8. panta 2. punkta nosacījumi.
3. Par personas datu apstrādi un vārda brīvību (Direktīvas 95/46 9. pants)
78. Atbilstoši Direktīvas 95/46 9. pantam personas datu apstrādei, kas veikta tikai un vienīgi žurnālistikas vai mākslinieciskās vai literārās izteiksmes nolūkiem, dalībvalstis izņēmumus vai atkāpes, tostarp no Direktīvas 95/46 8. panta noteikumiem, nosaka tikai tad, ja tie ir vajadzīgi, lai tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību salāgotu ar normām, kas reglamentē vārda brīvību.
79. Rodas jautājums par to, vai meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs var atteikties apmierināt lūgumu atsaistīt atsauces, ja viņš konstatē, ka sensitīvu datu, kas ir ietverti lapā, uz kuru novirza attiecīgā saite, parādīšana ir likumīga, jo uz apstrādi, ko šajā ziņā ir veicis tīmekļa lapas izdevējs, attiecas Direktīvas 95/46 9. pants.
80. Jānorāda, ka saskaņā ar spriedumu Google Spain un Google (36) ir ļoti iespējams, ka lūgums atsaistīt atsauces var dot rezultātus, vēršoties pret meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēju, bet izrādīties nesekmīgs attiecībā pret tīmekļa lapas, uz kuru ir veikta atsauce, izdevēju Direktīvas 95/46 9. panta dēļ. Proti, Tiesa ir uzskatījusi, ka “mājaslapas izdevēja veiktā apstrāde, ko veido informācijas publicēšana saistībā ar fizisku personu, attiecīgajā gadījumā var tikt veikta “vienīgi žurnālistikas nolūkiem” un tai saskaņā ar Direktīvas 95/46 9. pantu var tikt piemērotas atkāpes no tajā paredzētajām prasībām, tomēr tā nav gadījumā, kad apstrādi veic meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs. Tādējādi nevar tikt izslēgts, ka datu subjekts noteiktos apstākļos tiesības, kas paredzētas Direktīvas 95/46 12. panta b) punktā un 14. panta pirmās daļas a) punktā, var īstenot pret šādu pakalpojumu sniedzēju, bet ne pret minētās mājaslapas izdevēju” (37).
81. Šī sprieduma Google Spain un Google (38) nozīmīgā rindkopa ir galvenā argumentācijā, ar ko domāts pamatot “tiesību tikt aizmirstam” iedibināšanu, proti, lai aizsargātu datu subjekta privāto dzīvi un tiesības uz datiem, var tikt “šauts uz ziņnesi”, (pat) ja “pirmavota labojums” nav iespējams tīmekļa lapas izdevēja tiesību uz vārda brīvību dēļ.
82. Ir liels kārdinājums interpretēt šo rindkopu tādējādi, ka 9. pants uz meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēju neattiecas.
83. Iesaku Tiesai pretoties šim kārdinājumam.
84. Pirmkārt, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “Strasbūras tiesa”) pastāvīgo judikatūru, “pateicoties tīmekļvietņu pieejamībai un spējai saglabāt un izplatīt lielus datu apjomus, tās sniedz lielu ieguldījumu, lai uzlabotu sabiedrības piekļuvi aktualitātēm un lai vispār atvieglotu informācijas izplatīšanu” (39). Konkrēti lietā par tīmekļvietni, kas ir viena no pasaulē lielākajām platformām datņu kopīgošanai internetā (40), Strasbūras tiesa ir norādījusi, ka “Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kura parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, 10. pants (41) attiecas ne tikai uz informācijas saturu, bet arī uz tās pārsūtīšanas vai ieguves līdzekļiem” (42).
85. Sabiedrības tiesības saņemt un izplatīt informāciju, kas ir pieejama internetā, ir aizsargātas ar Hartas 11. pantu (43). Tas attiecas gan uz informāciju avota tīmekļa lapā, gan informāciju, kas sniegta interneta meklētājprogrammās (44).
86. Otrkārt, vienīgais secinājums, kuru ir iespējams izdarīt no iepriekš minētās sprieduma Google Spain un Google (45) rindkopas, ir tāds, ka Direktīvas 95/46 9. pants kā tāds nav tieši piemērojams meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēja darbībai. Tā kā šāda pakalpojumu sniedzēja darbība ir sekundāra attiecībā pret informācijas izplatītāja primāro darbību, ir loģiski, ka Direktīvas 9[5]/4[6] 9. pants pirmām kārtām attiecas uz šo izplatītāju. Tomēr fakts, ka tīmekļa lapā esošie dati ir saistīti ar žurnālistiku vai māksliniecisko vai literāro izpausmi Direktīvas 95/46 9. panta izpratnē, meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam – kuram, kā esmu konstatējis iepriekš, tiek piemēroti šīs direktīvas 8. pantā paredzētie pienākumi – nevar liegt atsaukties uz Direktīvas 95/46 9. pantu.
87. Tam, ka uz tīmekļa lapā ietvertiem datiem attiecas šīs direktīvas 9. pants, ir jābūt apstāklim, kas var ļaut noraidīt lūgumu atsaistīt atsauces.
88. Direktīvas 95/46 9. pantā atvasināto tiesību līmenī ir konkretizēta Hartas 11. pantā nostiprinātā vārda un informācijas brīvība, kā arī plašsaziņas līdzekļu brīvība. Citiem vārdiem, veicamajā tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību, kā arī tiesību uz datu aizsardzību atbilstoši Hartas 7. un 8. pantam, no vienas puses, un sabiedrības tiesību piekļūt attiecīgajai informācijai, no otras puses, samērošanā, tas, ka šī informācija tiek izplatīta ar žurnālista rakstīto vai tā ir mākslinieciskā vai literārā izpausme, ir elements, kas ir jāņem vērā.
89. Rezumējot, lai arī daži Tiesas apsvērumi spriedumā Google Spain un Google (46) varētu būt bijuši formulēti skaidrāk, nav izslēgts, ka vārda brīvība nav ņemta vērā minētajā spriedumā veiktajā vērtējumā par Direktīvas 95/46 12. panta b) punktā un 14. panta pirmās daļas a) punktā paredzēto nosacījumu ievērošanu. Manuprāt, samērojot to interneta lietotāju, kuri, iespējams, ir ieinteresēti piekļūt tīmekļa lapai, veicot meklēšanu pēc datu subjekta vārda, intereses un šīs personas pamattiesības atbilstoši Hartas 7. un 8. pantam, ir jāņem vērā arī izdevēju un interneta lietotāju vārda un informācijas brīvība, kas garantēta Hartas 11. pantā.
90. Apstiprinājumu šai analīzei rodu pamatnostādnēs, kurās ir teikts, ka “[datu aizsardzības iestādes] atzīst, ka atkarībā no konteksta var būt svarīgi izvērtēt, vai informācija tika publicēta žurnālistikas nolūkiem. Tas, ka informāciju ir publicējis žurnālists, kura darbs ir informēt sabiedrību, ir faktors, kas [ir jāņem vērā]. Tomēr šis kritērijs pats par sevi nav pietiekams iemesls [lūguma] noraidīšanai, jo nolēmumā skaidri nodalīts juridiskais pamats, kas attiecas uz informācijas publicēšanu plašsaziņas līdzekļos, un juridiskais pamats, kas attiecas uz meklētājprogrammām un ļauj tām organizēt meklēšanas rezultātus, kuru pamatā ir personas vārds” (47).
91. Visbeidzot ir jānorāda, ka Regulas 2016/679 17. panta – kurā tagad ir kodificētas “tiesības tikt aizmirstam” – 3. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts izņēmums no šīm tiesībām, ja apstrāde ir vajadzīga tiesību uz vārda un informācijas brīvību īstenošanai. Šis izņēmums attiecas uz visiem iemesliem, kuri var pamatot tiesības tikt aizmirstam un kuri ir uzskaitīti [Regulas 2016/679] 17. panta 1. punktā, un līdz ar to, piemēram, pat uz situāciju, kurā personas dati ir apstrādāti nelikumīgi (1. punkta d) apakšpunkts). Tādējādi Regulā 2016/679 ir atzīts, ka tiesības uz atsauču atsaistīšanu var tikt ierobežotas ar vārda un informācijas brīvību saistītu iemeslu dēļ arī tad, ja apstrāde attiecas uz sensitīviem datiem.
92. Līdz ar to iesaku Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka saskaņā ar Direktīvas 95/46 8. panta 1. un 5. punktu meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam ir pienākums sistemātiski apmierināt lūgumus atsaistīt atsauces attiecībā uz saitēm, kas novirza uz tīmekļa lapām, kurās ir ietverti šajā tiesību normā minētie sensitīvie dati, ņemot vērā tādus Direktīvā 95/46 paredzētos izņēmumus kā tie, kuri ir noteikti šīs direktīvas 8. panta 2. punkta a) un e) apakšpunktā. Savukārt fakts, ka uz konkrētajā tīmekļa lapā ietvertajiem datiem attiecas Direktīvas 95/46 9. pants, ir apstāklis, kas var ļaut noraidīt lūgumu atsaistīt atsauces. Šādā situācijā meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam ir jāsamēro tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kā arī tiesības uz datu aizsardzību atbilstoši Hartas 7. un 8. pantam, no vienas puses, un sabiedrības tiesības piekļūt attiecīgajai informācijai, kā arī personas, kura izplata informāciju, tiesības uz vārda brīvību atbilstoši Hartas 11. pantam, no otras puses.
D. Trešais prejudiciālais jautājums
93. Tā kā trešais prejudiciālais jautājums ir uzdots gadījumā, “ja atbilde” uz pirmo jautājumu “ir noliedzoša”, ņemot vērā uz šo jautājumu manis piedāvāto apstiprinošo atbildi, uz trešo jautājumu nav jāatbild.
E. Ceturtais prejudiciālais jautājums
94. Ceturtais prejudiciālais jautājums sastāv no divām daļām.
95. Ar šā jautājuma pirmo daļu iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai tad, ja lūguma iesniedzējs pierāda, ka personas dati, kuri ir publicēti tīmekļa lapā, uz ko novirza strīdīgā saite, ir kļuvuši nepilnīgi vai neprecīzi vai nav tikuši atjaunināti, meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam ir jāapmierina lūgums atsaistīt atsauces.
96. Tādējādi iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šāds pienākums pastāv, ja lūguma iesniedzējs pierāda, ka, ņemot vērā tiesvedības gaitu, informācija par tiesvedības iepriekšējo stadiju vairs neatbilst viņa pašreizējai situācijai.
97. Ar ceturtā jautājuma otro daļu, kas attiecas konkrēti uz pamatlietām saistībā ar personām B. H. un E. D., iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai informācija par personas apsūdzību vai tiesvedību un no tās izrietošu notiesāšanu ir dati par noziedzīgiem nodarījumiem un kriminālsodāmību Direktīvas 95/46 8. panta 5. punkta izpratnē un, konkrēti, vai tīmekļa lapa, kurā ietverti dati par notiesāšanu vai tiesvedībām, kas attiekušies uz fizisku personu, ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā.
98. Šā jautājuma otrā daļa ir jāiztirzā pirms pirmās daļas.
99. Atbilstoši Direktīvas 95/46 8. panta 5. punktam uz noziedzīgiem nodarījumiem, kriminālas vajāšanas gadījumiem vai drošības pasākumiem attiecināma datu apstrāde var tikt veikta tikai valsts iestādes kontrolē vai tad, ja saskaņā ar attiecīgās valsts tiesībām ir paredzētas piemērotas speciālas garantijas atbilstoši dalībvalsts piešķirtam izņēmuma statusam saskaņā ar šīs valsts noteikumiem, kuros paredzētas atbilstīgas speciālas garantijas. Tomēr pilnīgs reģistrs par krimināliem notiesājošiem spriedumiem var tikt uzglabāts tikai valsts iestādes kontrolē. Dalībvalstis var paredzēt, ka uz administratīvām sankcijām vai lēmumiem civillietās attiecināmi dati arī tiek apstrādāti valsts iestādes kontrolē.
100. Uzskatu, ka tāda tīmekļa lapās publicētā informācija par tiesvedībām, kāda tiek aplūkota lietās attiecībā uz personām B. H. un E. D., ir dati Direktīvas 95/46 8. panta 5. punkta izpratnē. Lai arī kriminālprocess nav beidzies ar notiesāšanu, runa tiešām ir par datiem, kas ir attiecināmi uz noziedzīgu nodarījumu.
101. Atliek ceturtā prejudiciālā jautājuma pirmā daļa par to, kas būtu secināms no konstatējuma par rakstiem, tostarp presē publicētajiem, kuros ir atspoguļots tiesvedības iepriekšējais posms un kuri pēc definīcijas vairs nav aktuāli.
102. Ņemot vērā atbildi, ko piedāvāju saistībā ar otrā jautājuma trešo daļu, uzskatu, ka attiecībā uz preses rakstu būtu jāizvēlas niansēta pieeja, jo runa ir par personas datiem, kuri ir norādīti tikai un vienīgi žurnālistikas nolūkiem.
103. Šajā ziņā saskaņā ar pamatnostādnēm “ES dalībvalstīm var būt dažādas pieejas attiecībā uz tādas informācijas publiskošanu, kas ir saistīta ar likumpārkāpējiem un to nodarījumiem. Var būt spēkā īpaši noteikumi, kas ietekmē šādas informācijas pieejamību laika gaitā. [Datu aizsardzības iestādes] šādus gadījumus izskatīs atbilstoši saskaņā ar attiecīgajiem valsts principiem un pieejām. [Datu aizsardzības iestādes] drīzāk atbalstīs tādu rezultātu dzēšanu no meklēšanas rezultātu saraksta, kas ir saistīti ar nosacīti nenozīmīgiem pārkāpumiem, kuri izdarīti pirms ilga laika, savukārt attiecībā uz nopietnākiem nodarījumiem, kas notikuši nesen, tā rezultātu dzēšanu drīzāk neatbalstīs. Tomēr šie jautājumi ir rūpīgi jāizvērtē, katru gadījumu izskatot atsevišķi” (48).
104. Tāpat uzskatu, ka būtu jāveic katra konkrētā gadījuma atsevišķa pārbaude, kurā meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam būtu jāizsver tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kā arī tiesības uz datu aizsardzību atbilstoši Hartas 7. un 8. pantam, no vienas puses, un sabiedrības tiesības piekļūt attiecīgajai informācijai, no otras puses, vienlaikus ņemot vērā faktu, ka šī informācija ir saistīta ar žurnālistiku vai ir mākslinieciskā vai literārā izpausme.
VI. Secinājumi
105. Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Conseil d’État (Francija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēja atbildības, pilnvaru un iespēju ietvaros Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 8. panta 1. un 5. punkts principā ir piemērojami šāda pakalpojumu sniedzēja darbībām.
2) Atsauces norādīšana uz tīmekļa lapu, kas ietver datus par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un kriminālvajāšanu, ietilpst Direktīvas 95/46 8. panta 5. punkta piemērošanas jomā.
3) Saskaņā ar Direktīvas 95/46 8. panta 1. un 5. punktu meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam ir pienākums sistemātiski apmierināt lūgumus atsaistīt atsauces attiecībā uz saitēm, kas novirza uz tīmekļa lapām, kurās ir ietverti šajā tiesību normā minētie sensitīvie dati, ņemot vērā tādus Direktīvā 95/46 paredzētos izņēmumus kā tie, kuri ir noteikti šīs direktīvas 8. panta 2. punkta a) un e) apakšpunktā.
4) Savukārt fakts, ka uz konkrētajā tīmekļa lapā ietvertajiem datiem attiecas Direktīvas 95/46 9. pants, ir apstāklis, kas var ļaut noraidīt lūgumu atsaistīt atsauces. Šādā situācijā meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam ir jāsamēro tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kā arī tiesības uz datu aizsardzību atbilstoši Hartas 7. un 8. pantam, no vienas puses, un sabiedrības tiesības piekļūt attiecīgajai informācijai, kā arī personas, kura izplata informāciju, tiesības uz vārda brīvību atbilstoši Hartas 11. pantam, no otras puses.