Communication au journal officiel

 

Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko Cargill B.V. iesniedza 2004. gada 14. aprīlī

(Lieta T-142/04)

(Tiesvedības valoda: nīderlandiešu)

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2004. gada 14. aprīlī izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla Cargill B.V., nodibināta `s-Gravenhage (Nīderlande), kuru pārstāv H.J. Bronkhorst, advokāts, un J.F. Nouhuys, advokāts.

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

I.    atzīt par spēka neesošu tai adresēto Eiropas Kopienu Komisijas 2004. gada 5. janvāra lēmumu;

II.    piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti:

Prasītāja apstrīd Komisijas lēmumu, ar kuru tika noteikts, ka atbrīvojums no importa nodokļa konkrētajā gadījumā nav attaisnojams. Šis lēmums tika pieņemts pēc tam, kad Tiesa lietā C-156/00 Nīderlandes Karaliste/Komisija atzina par spēkā neesošu Komisijas lēmumu C/2000/485¹.

Prasītāja saskaņā ar ievešanas pārstrādei procedūru ir EK ievedusi kukurūzu. Kukurūza bija jāpārstrādā par glikozi, kas tad atkal tika izvesta. Prasītājai bija nepieciešamās atļaujas ekvivalentai kompensācijai. Apstrīdētajā lēmumā Komisija saka, ka izvestā glikoze netika iegūta tikai no kukurūzas, bet arī no kviešiem, kuru izcelsme ir EK tirgus. Nīderlandes iestādes sakarā ar to pieprasīja importa nodokļa parādu. Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir noraidījusi prasību par atbrīvojumu no šā parāda.

Savas prasības atbalstam prasītāja pirmkārt izvirza tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Precīzāk, prasītāja atsaucas uz tiesību tikt uzklausītai un tiesību piekļūt lietas materiāliem pārkāpumu.

Tālāk prasītāja izvirza Regulas Nr. 1430/79² par importa vai eksporta nodokļu atmaksu vai atbrīvojumu no tiem 13. panta, kā arī Regulas Nr. 2913/92³ par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 239. panta un Regulas Nr. 2454/93⁴, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai Nr. 2913/92, 905. līdz ieskaitot 909. panta pārkāpumu. Prasītāja arī atsaucas uz EK 253. panta pamatošanas pienākuma pārkāpumu.

Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir netaisni nospriedusi, uzskatot, ka šeit ir jautājums par prasītājas acīmredzamu nevērību, neievērojot ievešanas pārstrādei atļaujas nosacījumus. Saskaņā ar prasītājas teikto, eksportējamai glikozei, kas bija izgatavota no kviešiem un kukurūzas, bija tās pašas īpašības kā glikozei iegūtai tikai no kukurūzas. Prasītāja arī norāda, ka abi produkti atrodas zem viena un tā paša KN koda. Prasītāja tālāk norāda, ka vienīgais nopēlums, ko var vērst pret to ir tas, ka tā ir eksportējusi glikozi daļēji pēc sešu mēnešu termiņa, kas ir noteikts atļaujā.

Prasītāja visu beidzot atsaucas uz samērīguma principa pārkāpumu.

____________

¹ - Tiesas 2003. gada 13. marta spriedums lietā Nr. C-156/00 Nīderlande/Komisija, , Recueil I-2527. lpp.

² - Padomes 1979. gada 2. jūlija Regula (EEK) Nr. 1430/79 par importa vai eksporta nodokļu atmaksu vai atbrīvojumu no tiem, OV 1979. L 175, 1. lpp.

³ - Padomes 1992. gada 12. oktobra Regula (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, OV 1992. L 302, 1. lpp.

⁴ - Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regula (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, OV 1993. L 253, 1. lpp.