TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2018. gada 25. jūlijā (*)
Apelācija – Eiropas Savienības preču zīme – Trīsdimensiju preču zīme, kas attēlo četrdaivu šokolādes tāfelītes formu – Pret pamatojumu vērsta apelācijas sūdzība – Nepieņemamība – Regula (EK) Nr. 207/2009 – 7. panta 3. punkts – Izmantošanas rezultātā iegūtās atšķirtspējas pierādījums
Apvienotās lietas C‑84/17 P, C‑85/17 P un C‑95/17 P
par trijām apelācijas sūdzībām atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko attiecīgi 2017. gada 15. februārī – pirmās divas apelācijas sūdzības – un 2017. gada 22. februārī – pēdējā apelācijas sūdzība – iesniedza
Société des produits Nestlé SA, Vevē [Vevey] (Šveice), ko pārstāv G.S.P. Vos, advocaat, un S. Malynicz, QC,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
ko atbalsta
European Association of Trade Mark Owners (Marques), Leičestra [Leicester] (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv M. Viefhues, Rechtsanwalt,
persona, kas iestājusies apelācijas tiesvedībā,
pārējie lietas dalībnieki:
Mondelez UK Holdings & Services Ltd, iepriekš – Cadbury Holdings Ltd, Uksbridža [Uxbridge] (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv T. Mitcheson, QC, un J. Lane Heald, barrister, kurus pilnvarojuši P. Walsh un J. Blum, solicitors,
prasītāja pirmajā instancē,
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO), ko pārstāv A. Folliard-Monguiral, pārstāvis,
atbildētājs pirmajā instancē (C‑84/17 P),
un
Mondelez UK Holdings & Services Ltd, iepriekš – Cadbury Holdings Ltd, Uksbridža (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv T. Mitcheson, QC, un J. Lane Heald, barrister, kurus pilnvarojuši P. Walsh un J. Blum, kā arī C. MacLeod, solicitors,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
pārējie lietas dalībnieki:
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO), ko pārstāv A. Folliard-Monguiral, pārstāvis,
atbildētājs pirmajā instancē,
Société des produits Nestlé SA, Vevē (Šveice), ko pārstāv G.S.P. Vos, advocaat, un S. Malynicz, QC,
persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē (C‑85/17 P),
un
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO), ko pārstāv A. Folliard-Monguiral, pārstāvis,
apelācijas sūdzības iesniedzējs,
pārējie lietas dalībnieki:
Mondelez UK Holdings & Services Ltd, iepriekš – Cadbury Holdings Ltd, Uksbridža (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv T. Mitcheson, QC, un J. Lane Heald, barrister, kurus pilnvarojuši P. Walsh un J. Blum, solicitors,
prasītāja pirmajā instancē,
Société des produits Nestlé SA, Vevē (Šveice), ko pārstāv G.S.P. Vos, advocaat, un S. Malynicz, QC,
persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē (C‑95/17 P).
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], tiesneši J. Malenovskis [J. Malenovský], M. Safjans [M. Safjan], D. Švābi [D. Šváby] un M. Vilars [M. Vilaras] (referents),
ģenerāladvokāts: M. Vatelē [M. Wathelet],
sekretāre: S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2018. gada 22. februāra tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2018. gada 19. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savām attiecīgajām apelācijas sūdzībām Société des produits Nestlé SA (turpmāk tekstā – “Nestlé”), Mondelez UK Holdings & Services Ltd, iepriekš – Cadbury Holdings Ltd (turpmāk tekstā – “Mondelez”) un Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 15. decembra spriedumu Mondelez UK Holdings & Services/EUIPO – Société des produits Nestlé (Šokolādes tāfelītes forma) (T‑112/13, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2016:735), ar kuru Vispārējā tiesa ir atcēlusi EUIPO Apelācijas otrās padomes 2012. gada 11. decembra lēmumu lietā R 513/2011-2 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp Cadbury Holdings un Nestlé (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Atbilstošās tiesību normas
2 Atbilstoši Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par [Eiropas Savienības] preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) 1. panta 2. punktam:
“[Eiropas Savienības] preču zīme ir vienota. Tai ir vienāds spēks visā [Savienībā]; to nereģistrē, nenodod un neatdod, tā nevar būt tāda lēmuma priekšmets, kas atceļ īpašnieka tiesības vai paziņo tās par spēkā neesošām, un tās izmantošanu nevar aizliegt, ja tas neattiecas uz visu [Savienību]. Šo principu piemēro, ja vien šajā regulā nav noteikts citādi.”
3 Šīs regulas 7. pantā bija noteikts:
“1. “Nereģistrē:
[..]
b) preču zīmes, kam nav atšķirīgu īpašību [atšķirtspējas];
[..]
2. Šā panta 1. punktu piemēro arī tad, ja pamatojums [pamats] reģistrācijas atteikumam pastāv tikai kādā [Savienības] daļā.
3. Šā panta 1. punkta b), c) un d) apakšpunktu nepiemēro, ja preču zīme tās izmantošanas rezultātā ir kļuvusi atšķirīga [ieguvusi atšķirtspēju] attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, par ko reģistrācija ir pieteikta.”
4 Minētās regulas 52. panta formulējums bija šāds:
“1. [Eiropas Savienības] preču zīmi paziņo par spēkā neesošu, ja [EUIPO] iesniegts attiecīgs iesniegums vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas procesā par pārkāpumu:
a) [Eiropas Savienības] preču zīme reģistrēta pretrunā 7. panta noteikumiem;
[..]
2. Ja [Eiropas Savienības] preču zīme ir reģistrēta, pārkāpjot 7. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunkta prasības, to tomēr var nepaziņot [neatzīt] par spēkā neesošu, ja tās izmantošanas rezultātā tā ir ieguvusi atšķirīgumu [atšķirtspēju] saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, uz ko tā ir reģistrēta.
3. Ja spēkā neesamība ir pamatota tikai attiecībā uz dažām precēm vai pakalpojumiem, uz ko [Eiropas Savienības] preču zīme ir reģistrēta, īpašnieka tiesības paziņo par spēkā neesošām tikai uz šīm precēm vai pakalpojumiem.”
5 Šīs pašas regulas 65. pantā bija noteikts:
“1. Pret Apelācijas padomes lēmumiem attiecībā uz apelācijām var celt prasības Tiesā.
2. Prasību var celt, pamatojoties uz nekompetenci, būtiska procesuāla pārkāpuma, Līguma vai šīs regulas pārkāpumu vai kāda tiesību akta pārkāpumu saistībā ar to piemērošanu, vai pilnvaru pārsniegšanu.
3. Tiesai ir piekritība anulēt vai grozīt apstrīdēto lēmumu.
4. Prasību var celt jebkura lietas izskatīšanas procesā Apelācijas padomē iesaistīta puse, ko nelabvēlīgi ietekmējis padomes lēmums.
5. Prasību Tiesā ceļ divu mēnešu laikā no Apelācijas padomes lēmuma izziņošanas brīža.
6. [EUIPO] veic nepieciešamos pasākumus, lai ievērotu Tiesas spriedumu.”
Tiesvedību priekšvēsture
6 Tiesvedību priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–11. punktā, un šīs tiesvedības vajadzībām to var apkopot šādi.
7 2002. gadā 21. martā Nestlé lūdza EUIPO reģistrēt šādu trīsdimensiju apzīmējumu:
8 Pieteikums tika iesniegts attiecībā uz šādām precēm, kas atbilstoši Nicas 1957. gada 15. jūnija Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām, kurš ticis pārskatīts un grozīts, ietilpst 30. klasē. 2006. gada 28. jūlijā iepriekš minētais apzīmējums tika reģistrēts kā Eiropas Savienības preču zīme attiecībā uz 30. klasē ietilpstošajām precēm, kas atbilst šādam aprakstam: “konfektes [sweets]; maizes produkti, miltu konditorejas izstrādājumi, cepumi; kūkas, vafeles” (turpmāk tekstā – “strīdus preču zīme”).
9 2007. gada 23. martā Cadbury Schweppes plc (kas kļuvusi par Cadbury Holdings Ltd, pēc tam – Mondelez) iesniedza EUIPO pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, pamatojoties tostarp uz Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu. 2011. gada 11. janvārī EUIPO Anulēšanas nodaļa apmierināja šo pieteikumu un atzina strīdus preču zīmi par spēkā neesošu. Pēc Nestlé iesniegtās apelācijas sūdzības EUIPO Apelācijas padome ar apstrīdēto lēmumu atcēla Anulēšanas nodaļas lēmumu. Tā tostarp uzskatīja, ka, lai gan, protams, strīdus preču zīmei nebija piemītošās atšķirtspējas attiecībā uz precēm, saistībā ar kurām tā tika reģistrēta, Nestlé saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktu bija pierādījusi, ka šī preču zīme šādu atšķirtspēju saistībā ar tām pašām precēm bija ieguvusi izmantošanas rezultātā.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
10 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 19. februārī, Mondelez cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu. Prasības pamatošanai tā izvirzīja trīs pamatus. Vispārējā tiesa izskatīja tikai pirmo pamatu, kurš attiecās uz Regulas Nr. 207/2009 52. panta 2. punkta, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 7. panta 3. punktu, pārkāpumu un bija iedalīts četrās daļās.
11 Pārsūdzētā sprieduma 21.–44. punktā Vispārējā tiesa analizēja un apmierināja Mondelez pirmā pamata otro daļu. Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 41.–44. punkta, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Apelācijas padome kļūdaini ir pieņēmusi, ka Nestlé ir pierādījusi strīdus preču zīmes izmantošanu saistībā ar maizes produktiem, miltu konditorejas izstrādājumiem, kūkām un vafelēm. Tātad Vispārējā tiesa neanalizēja citas Mondelez pirmā pamata daļas, bet tikai tās, kuras attiecās uz konfektēm (sweets) un cepumiem. Neviena no apelācijas sūdzībām neattiecas uz pārsūdzētā sprieduma 21.–44. punktu.
12 Pārsūdzētā sprieduma 45.–64. punktā Vispārējā tiesa analizēja un noraidīja Mondelez pirmā pamata pirmo daļu, kas attiecās uz strīdus preču zīmes izmantošanas neesamību tādā veidā, kādā tā tikusi reģistrēta.
13 Pārsūdzētā sprieduma 65.–111. punktā Vispārējā tiesa analizēja un noraidīja Mondelez pirmā pamata trešo daļu, kas attiecās uz strīdus preču zīmes kā izcelsmes norādes izmantošanas neesamību un pierādījumu šajā ziņā nepietiekamību. Šī lēmuma pamatojumam, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 94. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka strīdus preču zīmes faktiskās izmantošanas pierādījumi, ko Nestlé iesniedza EUIPO, bija atbilstoša informācija, kura, vērtējot to vispārēji, varēja pierādīt, ka no konkrētās sabiedrības daļas viedokļa minētā preču zīme tiek uztverta kā attiecīgās preces komerciālās izcelsmes norāde. Otrkārt, šī paša sprieduma 107. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Apelācijas padome ir veikusi pārbaudi par strīdus preču zīmes atšķirtspējas iegūšanu izmantošanas rezultātā, pateicoties [šai norādei], un ir pareizi pamatojusi savus secinājumus saistībā ar šādu iegūšanu attiecībā uz Dāniju, Vāciju, Spāniju, Franciju, Itāliju, Nīderlandi, Austriju, Somiju, Zviedriju un Apvienoto Karalisti.
14 Visbeidzot, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 112.–178. punktā analizēja Mondelez pirmā pamata ceturto daļu. Šī sprieduma 143. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu, būtībā nolemjot, ka, lai pierādītu atšķirtspējas iegūšanu izmantošanas rezultātā visā Eiropas Savienībā, bija pietiekami pierādīt, ka būtiska konkrētās sabiedrības daļa Savienībā, apvienojot visas dalībvalstis un visus reģionus, uztver preču zīmi kā preču, kuras tiek apzīmētas ar minēto preču zīmi, komerciālās izcelsmes norādi, un ka nebija jāpierāda šādas preču zīmes izmantošanas rezultātā iegūtā atšķirtspēja visās attiecīgajās dalībvalstīs.
15 Tomēr, kā izriet no minētā sprieduma 144. un 145. punkta, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka nebija izslēgts, ka, neraugoties uz pārbaudes kritērija kļūdainu tiesisko koncepciju, lai pierādītu preču zīmes atšķirtspēju, kas iegūta izmantošanas rezultātā visā Savienībā, Apelācijas padome ir veikusi pareizu šī kritērija piemērošanu, kad tā pārbaudīja Nestlé iesniegtos pierādījumus. Tātad tā uzskatīja, ka ir jāpārbauda Apelācijas padomes veiktais minēto pierādījumu vērtējums.
16 Pēc pierādījumu saistībā ar Franciju, Itāliju, Spāniju, Apvienoto Karalisti, Vāciju, Nīderlandi, Dāniju un Zviedriju, Somiju, kā arī Austriju pārbaudes attiecīgi 146., 148., 151., 153., 155., 158., 159., 164. un 167. punktā Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā secināja, ka Apelācijas padome pamatoti ir uzskatījusi, ka bija pierādīts, ka strīdīgā preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā visās šajās dalībvalstīs.
17 Tomēr pārsūdzētā sprieduma 173. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka Apelācijas padome skaidri nav izteikusies par to, vai ir ticis pierādīts, ka strīdus preču zīme bija ieguvusi atšķirtspēju Beļģijā, Īrijā, Grieķijā un Portugālē, un ka tā nav arī iekļāvusi šīs dalībvalstis starp valstīm, par kurām tā ir uzskatījusi, ka šāda iegūšana ir pierādīta.
18 No pārsūdzētā sprieduma 177.–179. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa līdz ar to apmierināja Mondelez izvirzītā pirmā pamata ceturto daļu un pilnībā atcēla apstrīdēto lēmumu, tādēļ ka Apelācijas padomes pārbaude saistībā ar strīdus preču zīmes izmantošanas rezultātā iegūto atšķirtspēju netika veikta pareizi, jo šī struktūra nav lēmusi par to, kā minēto preču zīmi uztver konkrētā sabiedrības daļa it īpaši Beļģijā, Īrijā, Grieķijā, kā arī Portugālē, un nav analizējusi pierādījumus, kurus Nestlé iesniedza attiecībā uz šīm dalībvalstīm.
Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā
19 Apelācijas sūdzībā lietā C‑84/17 P Nestlé lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu, jo Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktu un 52. panta 2. punktu, un
– piespriest Mondelez atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20 Ar savu apelācijas sūdzību lietā C‑85/17 P Mondelez lūdz Tiesu atcelt pārsūdzētā sprieduma 37.–44., 58.–64., 78.–111. un 144.–169. punktu, kā arī šī paša sprieduma 177. punktu, ciktāl no tā izriet “proti, lai gan tika pierādīts, ka [strīdus] preču zīme izmantošanas rezultātā ieguvusi atšķirtspēju Dānijā, Vācijā, Spānijā, Francijā, Itālijā, Nīderlandē, Austrijā, Somijā, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē”.
21 Ar savu apelācijas sūdzību lietā C‑95/17 P EUIPO lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu un
– piespriest Mondelez atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
22 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2017. gada 10. maija lēmumu lietas C‑84/17 P, C‑85/17 P un C‑95/17 P tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.
23 Savā atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību Nestlé lūdz Tiesu:
– noraidīt apelācijas sūdzību lietā C‑85/17 P kā acīmredzami nepieņemamu vai acīmredzami nepamatotu, izdodot rīkojumu vai, pakārtoti, pasludinot spriedumu, un
– piespriest Mondelez atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
24 Savā atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību Mondelez lūdz Tiesu:
– noraidīt apelācijas sūdzības lietās C‑84/17 P un C‑95/17 P, un
– piespriest attiecīgi Nestlé un EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajās divās lietās.
25 Savā atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību EUIPO lūdz Tiesu:
– apmierināt apelācijas sūdzību lietā C‑84/17 P;
– noraidīt apelācijas sūdzību lietā C‑85/17 P un
– piespriest Mondelez atlīdzināt EUIPO radušos tiesāšanās izdevumus.
26 Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 13. novembrī, European Association of Trade Mark Owners (Marques) (Eiropas Preču zīmju īpašnieku apvienība (Marques)), pamatojoties uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta otro daļu lūdza atļauju iestāties lietā C‑84/17 P Nestlé, kas ir apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā lietā, prasījumu atbalstam. Ar 2018. gada 12. janvāra rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs apmierināja šo lūgumu.
Par lūgumu atkārtoti sākt procesa mutvārdu daļu
27 Ar vēstuli, kas Tiesas kancelejā reģistrēta 2018. gada 17. maijā, Nestlé, piemērojot Tiesas Reglamenta 83. pantu, lūdza izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.
28 Sava pieteikuma pamatā, no vienas puses, tā izvirza, tās ieskatā, jaunu faktu, kas ir parādījies, lasot ģenerāladvokāta secinājumus. Nestlé norāda, ka tā lietas materiāliem lietā EUIPO bija pievienojusi elementus, lai attiecībā uz ar strīdus preču zīmi aptverto preci pamatotu, ka pierādījumi, kas sniegti par Dānijas, Vācijas, Spānijas, Francijas, Itālijas, Nīderlandes, Austrijas, Somijas un Apvienotās Karalistes tirgiem, ir spēkā arī attiecībā uz Beļģijas, Īrijas, Grieķijas, Luksemburgas un Portugāles tirgiem. Ģenerāladvokāta secinājumu 87. punktā ietvertā norāde ar pretēju nozīmi izrietot no Nestlé advokāta kļūdainās atbildes, kurš neesot sapratis tā jautājuma nozīmi, ko tam tiesas sēdē uzdeva ģenerāladvokāts.
29 No otras puses, Nestlé norāda, ka kļūdas esamība 2012. gada 24. maija sprieduma Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli/ITSB (C‑98/11 P, EU:C:2012:307) angļu valodas redakcijā, uz ko secinājumu 70. punktā norādīja ģenerāladvokāts, ir jāapspriež starp lietas dalībniekiem.
30 Jāatgādina, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtos un Reglamentā lietas dalībniekiem nav paredzēta iespēja iesniegt apsvērumus par ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Komisija/Aer Lingus un Ryanair Designated Activity, C‑164/15 P un C‑165/15 P, EU:C:2016:990, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
31 Atbilstoši LESD 252. panta otrajai daļai ģenerāladvokāta pienākums ir, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē izteikt pamatotus secinājumus lietās, kurās saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtiem ir vajadzīga ģenerāladvokāta piedalīšanās. Tiesai nav saistoši nedz ģenerāladvokāta secinājumi, nedz šo secinājumu pamatojums.
32 Tādējādi viena lietas dalībnieka nepiekrišana ģenerāladvokāta secinājumiem, lai kādi arī būtu viņa šajos secinājumos aplūkotie jautājumi, pati par sevi nevar būt mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu pamatojošs iemesls (spriedums, 2018. gada 28. februāris, mobile.de/EUIPO, C‑418/16 P, EU:C:2018:128, 30. punkts).
33 Tomēr Tiesa atbilstoši Reglamenta 83. pantam jebkurā brīdī pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas sākšanu vai atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu.
34 Šajā gadījumā tas tā nav. Proti, Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka tās rīcībā ir visa lietas izspriešanai vajadzīgā informācija un ka lieta nav jāizskata, ņemot vērā kādu jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz tās nolēmumu, vai argumentu, kas tajā nav ticis apspriests.
35 Proti, no Nestlé apgalvojumiem, kuri ir apkopoti šī sprieduma 28. punktā, neizriet nekāda jauna fakta esamība tiktāl, ciktāl tie ir vērsti uz informāciju, kura jau ir ietverta lietas materiālos pirms tiesas sēdes. Patiesībā ar šiem apgalvojumiem Nestlé mēģināja apgriezt otrādi tās advokāta tiesas sēdē izteiktos paziņojumus. Runājot par atšķirībām starp dažādām 2012. gada 24. maija sprieduma Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli/ITSB (C‑98/11 P, EU:C:2012:307) valodu redakcijām, ir jānorāda, ka tiesas sēdes datumā šis spriedums bija pieejams visās oficiālajās valodās un tādējādi lietas dalībniekiem bija iespēja iesniegt savus apsvērumus par iespējamām kļūdām tulkojumā, ja tie uzskatīja, ka šīm kļūdām ir īpaša nozīme šajās lietās.
36 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Tiesa uzskata, ka nav pamata izdot rīkojumu atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.
Par apelācijas sūdzībām
Par apelācijas sūdzības lietā C‑85/17 P pieņemamību
Lietas dalībnieku argumenti
37 Nestlé apgalvo, ka Mondelez apelācijas sūdzība ir nepieņemama, jo pēdējā minētā lūdz Tiesai vienīgi atcelt dažas pārsūdzētā sprieduma pamatojuma daļas, nevis šī sprieduma rezolutīvo daļu.
38 Mondelez norāda, ka tās apelācijas sūdzība ir pieņemama, neraugoties uz to, ka Vispārējā tiesa apstrīdēto lēmumu ir atcēlusi pilnībā. Tas, ka Vispārējā tiesa ir noraidījusi noteiktus tās argumentus, ietekmējot pārbaudi, kura Apelācijas padomei esot jāveic pēc apstrīdētā lēmuma atcelšanas. Tā kā minētajai padomei esot saistošs šo argumentu noraidījums, Mondelez uzskata, ka tai ir jāvar apstrīdēt pārsūdzēto spriedumu. Savas argumentācijas atbalstam tā atsaucas uz 19.–26. punktu 2001. gada 20. septembra spriedumā Procter & Gamble/ITSB (C‑383/99 P, EU:C:2001:461).
Tiesas vērtējums
39 Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta pirmo un otro daļu apelācijas sūdzību Tiesā par Vispārējās tiesas galīgajiem nolēmumiem var “iesniegt personas, kuru prasījumi vai iebildumi nav apmierināti vai ir apmierināti daļēji”.
40 Lietas dalībnieku pirmajā instancē prasījumi principā tiek apmierināti vai noraidīti sprieduma rezolutīvajā daļā. Tiesas Reglamenta 169. panta 1. punktā ir noteikts, ka apelācijas sūdzībā tiek lūgts pilnībā vai daļēji atcelt Vispārējās tiesas nolēmumu, kas ietverts šī nolēmuma rezolutīvajā daļā.
41 Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 43. punktā, šajā tiesību normā ir paredzēts pamatprincips attiecībā uz apelāciju, saskaņā ar kuru tai ir jābūt vērstai pret pārsūdzētā Vispārējās tiesas sprieduma rezolutīvo daļu un tajā nevar prasīt vienīgi atsevišķa šā nolēmuma pamatojuma grozīšanu (spriedums, 2017. gada 14. novembris, British Airways/Komisija, C‑122/16 P, EU:C:2017:861, 51. punkts).
42 Proti, apelācijas sūdzība, kuras mērķis ir nevis pārsūdzēto spriedumu atcelt, kaut vai daļēji, proti, tā rezolutīvajā daļā, bet grozīt šī sprieduma noteiktu pamatojuma daļu, ir nepieņemama (spriedums, 2012. gada 15. novembris, Al-Aqsa/Padome un Nīderlande/Al-Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 44., kā arī 50. punkts).
43 Izskatāmajā lietā ir jākonstatē, ka prasījumu Mondelez apelācijas sūdzībā mērķis ir nevis pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas, bet gan vienīgi noteiktas šī sprieduma pamatojuma daļas atcelšana.
44 Protams, 2001. gada 20. septembra spriedumā Procter & Gamble/ITSB (C‑383/99 P, EU:C:2001:461, 19.–26. punkts) Tiesa atzina tādas apelācijas sūdzības pieņemamību, kuras mērķis nebija konkrēta Vispārējās tiesas sprieduma rezolutīvās daļas punkta atcelšana, jo no šī sprieduma pamatojuma daļas izrietēja, ka Vispārējā tiesa ir pieņēmusi nolēmumu, kurš nebija skaidri norādīts tā rezolutīvajā daļā.
45 Tomēr atšķirībā no gadījuma, kurā tika pasludināts šis pēdējais minētais spriedums, no Mondelez apelācijas sūdzībā minētā pārsūdzētā sprieduma pamatojuma daļas neizriet, ka tajā ir ietverts Vispārējās tiesas nolēmums, ar kuru tiek noraidīta daļa Mondelez prasījumu.
46 Apstrīdētajā lēmumā Apelācijas padome uzskatīja, ka strīdus preču zīmei nav piemītošās atšķirtspējas, bet ka tā šo atšķirtspēju ir ieguvusi izmantošanas rezultātā, līdz ar to Mondelez pieteikums par šīs preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu bija jānoraida.
47 Tiesvedība Vispārējā tiesā neattiecās uz apstrīdētā lēmuma pirmo daļu, kura turklāt Mondelez bija labvēlīga, jo, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 16. punkta, Nestlé tiesas sēdē atteicās no savas prasījumu daļas, kas bija vērsta uz šīs pirmās daļas atcelšanu.
48 Vispārējā tiesā tika izskatīta vienīgi apstrīdēta lēmuma otrā daļa. Šajā ziņā no pārsūdzētā sprieduma 12. un 15. punkta izriet, ka Mondelez prasības prasījumu bija vērsti vienīgi uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu, kā arī uz to, lai citiem lietas dalībniekiem tiktu piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
49 Lai gan pārsūdzētā sprieduma punktos, kas minēti Mondelez apelācijas sūdzībā, Vispārējā tiesa ir noraidījusi noteiktus Mondelez pieteikuma par apstrīdētā lēmuma atcelšanu pamatojumam norādītos argumentus, minētā tiesa apmierināja citus argumentus un galīgi apmierināja Mondelez atcelšanas prasījumus, jo tā atcēla apstrīdēto lēmumu pilnībā.
50 No tā izriet, ka Mondelez mērķis ir vienīgi panākt noteikta pārsūdzētā sprieduma pamatojuma grozīšanu, kā rezultāta šāda apelācijas sūdzība atbilstoši šī sprieduma 42. punktā minētajai judikatūrai ir atzīstama par nepieņemamu.
51 Ņemot vērā Reglamenta 169. panta 1. punktā paredzētās prasības viennozīmīgo raksturu, šis secinājums nevar tikt atspēkots, pamatojoties uz Mondelez argumentu, saskaņā ar kuru Apelācijas padomei esot saistošs pārsūdzētā sprieduma pamatojums, kas apstrīdēts ar tās apelācijas sūdzību.
52 Katrā ziņā res judicata spēks attiecas vien uz sprieduma pamatojumu, kam vajadzīgais apstiprinājums ir atrodams tā rezolutīvajā daļā, un tādējādi tie ir nedalāmi (spriedums, 2012. gada 15. novembris, Al-Aqsa/Padome un Nīderlande/Al-Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).
53 Līdz ar to, ja Vispārējā tiesa atceļ EUIPO lēmumu, pamatojums, kura dēļ šī tiesa ir noraidījusi noteiktus lietas dalībnieku izvirzītos argumentus, nevar tikt uzskatīts par tādu, kas ieguvis res judicata spēku.
54 Tādējādi, pretēji tam, ko apgalvo Mondelez, Apelācijas padomei nav saistoši, ka Vispārējā tiesa ir noraidījusi noteiktus argumentus, un šī sabiedrība varētu attiecīgā gadījumā izvirzīt šos pašus argumentus iespējamas jaunas prasības ietvaros par lēmumu, kurš tiktu pieņemts pēc tam, kad Vispārējā tiesa būs atcēlusi apstrīdēto lēmumu.
55 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība lietā C‑85/17 P ir jānoraida kā nepieņemama.
Par apelācijas sūdzībām lietās C‑84/17 P un C‑95/17 P
56 Savas apelācijas sūdzības lietā C‑84/17 P pamatojumā Nestlé izvirza vienu pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 52. panta 2. punkta, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 7. panta 3. punktu, pārkāpumu.
57 Savukārt EUIPO savas apelācijas sūdzības lietā C‑95/17 P pamatojumā izvirza divus pamatus, pirmais no kuriem attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu un otrais – Regulas Nr. 207/2009 52. panta 2. punkta, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 7. panta 3. punktu, pārkāpumu.
58 Tomēr, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 49. punktā, ir jākonstatē, ka ar pēdējās minētās apelācijas sūdzības pirmo pamatu, kurš formāli ir vērsts uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, faktiski Vispārējai tiesai tiek pārmesta tā pati kļūda tiesību piemērošanā, kas minēta šīs apelācijas sūdzības otrajā pamatā. Proti, ar šo pirmo pamatu EUIPO norāda, ka Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punkta interpretācija, kuru pārsūdzētā sprieduma 139. punktā ir izmantojusi Vispārējā tiesa, ir pretrunīga. Ja tas tā būtu, tad jāsecina, ka Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot šo tiesību normu.
59 Līdz ar to ir vienīgais apelācijas sūdzības pamats lietā C‑84/17 P un pirmais un otrais apelācijas sūdzības pamats lietā C‑95/17 P ir jāizskata kopā.
Lietas dalībnieku argumenti
60 Nestlé, kuru atbalsta Marques, un EUIPO norāda, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 139. punktā nospriežot, ka tas, ka preču zīme atšķirtspēju ir ieguvusi izmantošanas rezultātā, ir jāpierāda visā Savienības teritorijā, nevis tikai būtiskā vai lielākajā tās daļā, un ka līdz ar to nevarot tikt secināta šāda rakstura iegūšana, ja izmantošanas pierādījums neattiecas uz kādu Savienības daļu, pat ja tā ir nebūtiska vai arī ja to veido tikai viena dalībvalsts, esot pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktu, kā to ir interpretējusi Tiesa savā 2012. gada 24. maija spriedumā Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli/ITSB (C‑98/11 P, EU:C:2012:307).
61 Nestlé, Marques un EUIPO ieskatā, Vispārējā tiesa kļūdaini esot nospriedusi, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka ir pietiekami pierādīt, ka būtiska konkrētā sabiedrības daļa visā Savienībā, visās dalībvalstīs un visos reģionos kopā, uztvertu preču zīmi kā ar strīdus preču zīmi aptverto preču komerciālās izcelsmes norādi un ka nebija nepieciešams pierādīt atšķirtspēju, kas iegūta izmantošanas rezultātā visās attiecīgajās dalībvalstīs.
62 Līdz ar to Vispārēja tiesa kļūdaini esot nospriedusi, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nolemjot, ka strīdus preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā, nelemjot par šīs preču zīmes uztveri no konkrētās sabiedrības daļas viedokļa Beļģijā, Īrijā, Grieķijā, kā arī Portugālē un neanalizējot attiecībā uz šīm dalībvalstīm sniegtos pierādījumus.
63 Nestlé, Marques un EUIPO apgalvo, ka, koncentrējoties uz valsts tirgiem, aplūkojot tos atsevišķi, šis Vispārējās tiesas nolēmums nav saderīgs ar Eiropas Savienības preču zīmes vienoto raksturu un ar pašu vienotā tirgus esamību. Proti, Eiropas Savienības preču zīmes vienotais raksturs nozīmējot, ka, vērtējot atšķirtspējas iegūšanu izmantošanas rezultātā, nav jāņem vērā dalībvalstu teritorijas robežas, kā tas ir apstiprināts 2012. gada 19. decembra sprieduma Leno Merken (C‑149/11, EU:C:2012:816) 44. punktā.
64 Turpretim Mondelez uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pareizi interpretējusi un piemērojusi Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktu, kā arī 2012. gada 24. maija spriedumu Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli/ITSB (C‑98/11 P, EU:C:2012:307). Tā uzskata, ka nepietiek ar to, ka Eiropas Savienības preču zīmei ir atšķirtspēja kādā ievērojamā Savienības daļā, ja tai nav atšķirtspējas citā Savienības daļā, pat ja šo daļu veido tikai viena dalībvalsts.
65 Mondelez uzskata, ka atšķirīgs secinājums izraisītu paradoksālu rezultātu, saskaņā ar kuru pieteikums reģistrēt preču zīmi, kas ir jānoraida atšķirtspējas neesamības dēļ tikai vienā dalībvalstī, tomēr varētu tikt reģistrēts kā Eiropas Savienības preču zīme, jo sekas būtu tādas, ka būtu iespējams uz to balstīties šīs dalībvalsts tiesās.
Tiesas vērtējums
66 Ir jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 1. panta 2. punktam Eiropas Savienības preču zīmei ir vienots raksturs un tai ir vienāds spēks visā Savienībā.
67 Kā pamatoti ir norādījusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 119. un 120. punktā, no Eiropas Savienības preču zīmes vienotā rakstura izriet – lai apzīmējumu varētu reģistrēt, tam ir jāpiemīt atšķirtspējai visā Savienībā. Tādējādi saskaņā ar minētās regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar tā paša panta 2. punktu, preču zīmes reģistrācija ir jāatsaka, ja tai nav atšķirtspējas kādā Savienības daļā.
68 Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punkts, saskaņā ar kuru ir atļauts reģistrēt apzīmējumus, kas izmantošanas rezultātā ir ieguvuši atšķirtspēju, ir jālasa, ņemot vērā šo prasību. Tādējādi no Eiropas Savienības preču zīmes vienotā rakstura izriet, ka, lai apzīmējumu varētu reģistrēt, tam ir jābūt piemītošai vai izmantošanas rezultātā iegūtai atšķirtspējai visā Savienībā.
69 Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Nestlé un EUIPO minētajam 2012. gada 19. decembra spriedumam Leno Merken (C‑149/11, EU:C:2012:816), nav nozīmes, jo tas ir saistīts ar šīs regulas 15. panta 1. punkta, kas attiecas uz jau reģistrētas Eiropas Savienības preču zīmes faktisko izmantošanu, interpretāciju.
70 Protams, Tiesa ir nospriedusi, ka prasības, kas ir spēkā attiecībā uz preču zīmes faktiskas izmantošanas pārbaudi Padomes Regulas (EK) Nr. 40/94 (1993. gada 20. decembris) par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.) 15. panta 1. punkta – tiesību normas, kura bez grozījumiem ir pārņemta Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punkta pirmajā daļā, – izpratnē, ir analoģiskas tām, kas attiecas uz apzīmējuma – saistībā ar tā reģistrāciju – atšķirtspējas iegūšanu izmantošanas rezultātā šīs regulas 7. panta 3. punkta izpratnē (spriedums, 2013. gada 18. aprīlis, Colloseum Holding, C‑12/12, EU:C:2013:253, 34. punkts).
71 Tomēr ir jānorāda, ka pretēji lietai, kurā pasludināts 2012. gada 19. decembra spriedums Leno Merken (C‑149/11, EU:C:2012:816) un kurā Tiesa precizēja – lai novērtētu “faktiskās izmantošanas Kopienā” esamību Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punkta izpratnē, nav jāievēro dalībvalstu teritorijas robežas, 2013. gada 18. aprīļa spriedums Colloseum Holding (C‑12/12, EU:C:2013:253) neattiecas uz ģeogrāfisko apmēru, kurš ir nozīmīgs, lai novērtētu faktiskās izmantošanas esamību šīs tiesību normas izpratnē, bet gan uz iespēju uzskatīt, ka preču zīmes faktiskās izmantošanas nosacījums minētās tiesību normas izpratnē ir izpildīts, ja reģistrētā preču zīme, kas savu atšķirtspēju ir ieguvusi citas kombinētās preču zīmes, kuras elements tā ir, izmantošanas rezultātā, tiek izmantota vienīgi ar šīs kombinētās preču zīmes starpniecību vai ja tā tiek izmantota vienīgi kopā ar citu preču zīmi, pie kam šo divu preču zīmju kombinācija turklāt pati ir reģistrēta kā preču zīme.
72 2013. gada 18. aprīļa sprieduma Colloseum Holding (C‑12/12, EU:C:2013:253) 34. punkts tātad nevar tikt izprasts tādējādi, ka prasības, kas ir spēkā attiecībā uz teritoriālā apmēra vērtējumu un pieļauj preču zīmes reģistrāciju izmantošanas rezultātā, ir analoģiskas tām, kas ļauj saglabāt reģistrētas preču zīmes īpašnieka tiesības.
73 Jānorāda arī, ka jau reģistrētas Eiropas Savienības preču zīmes faktiskās izmantošanas jomā nepastāv analoģiska tiesību norma Regulas Nr. 207/2009 7. panta 2. punktam, kā rezultātā nevar uzreiz uzskatīt, ka šāda izmantošana nepastāv tikai tādēļ, ka attiecīgā preču zīme netiek izmantota Savienības daļā.
74 Tādējādi Tiesa ir nospriedusi – kaut arī ir pamatoti gaidīt, ka Eiropas Savienības preču zīme tiek izmantota plašākā teritorijā nekā viena dalībvalsts, lai to varētu kvalificēt kā “faktisku izmantošanu”, nav izslēgts, ka attiecīgos apstākļos to preču vai pakalpojumu tirgus, attiecībā uz kuriem ir reģistrēta Eiropas Savienības preču zīme, faktiski ir tikai vienā dalībvalstī, kā rezultātā minētās preču zīmes izmantošana šajā teritorijā var atbilst Eiropas Savienības preču zīmes faktiskas izmantošanas nosacījumam (spriedums, 2012. gada 19. decembris, Leno Merken, C‑149/11, EU:C:2012:816, 50. punkts).
75 Turpretī, runājot par preču zīmes atšķirtspējas iegūšanu izmantošanas rezultātā, ir jāatgādina, ka Tiesa ir norādījusi, ka apzīmējums var tikt reģistrēts kā Eiropas Savienības preču zīme atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktam tikai tad, ja ir sniegti pierādījumi, ka tās izmantošanas rezultātā tā ir ieguvusi atšķirtspēju Savienības daļā, kurā šai preču zīmei atbilstoši šī panta 1. punkta b) apakšpunktam atšķirtspējas ab initio nav bijis (spriedums, 2006. gada 22. jūnijs, Storck/ITSB, C‑25/05 P, EU:C:2006:422, 83. punkts). Tiesa ir arī precizējusi, ka minētā panta 2. punktā norādīto Savienības daļu attiecīgajā gadījumā var veidot arī viena dalībvalsts.
76 No tā izriet, ka, runājot par preču zīmi, kurai nav atšķirtspējas ab initio visās dalībvalstīs, šādu preču zīmi saskaņā ar šo tiesību normu var reģistrēt vienīgi tad, ja ir pierādīts, kā tā atšķirtspēju ir ieguvusi tās izmantošanas rezultātā visā Savienības teritorijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 24. maijs, Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli/ITSB, C‑98/11 P, EU:C:2012:307, 61. un 63. punkts).
77 Ir taisnība, ka 2012. gada 24. maija sprieduma Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli/ITSB (C‑98/11 P, EU:C:2012:307), uz ko atsaucas Nestlé un EUIPO, 62. punktā Tiesa norādīja – pat ja ir taisnība, ka preču zīmes izmantošanas rezultātā iegūtā atšķirtspēja ir jāpierāda saistībā ar Savienības daļu, kurā šai preču zīmei šādas atšķirtspējas ab initio nav bijis, būtu pārmērīgi pieprasīt, lai šādas atšķirtspējas iegūšanas pierādījumi tiktu sniegti par katru dalībvalsti atsevišķi.
78 Tomēr pretēji tam, ko apgalvo Nestlé un EUIPO, no šī apsvēruma neizriet, ka, ja preču zīmei nav piemītošās atšķirtspējas visā Savienībā, lai panāktu tās reģistrāciju kā Eiropas Savienības preču zīmi, piemērojot Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktu, ir pietiekami pierādīt, ka tā atšķirtspēju ir ieguvusi izmantošanas rezultātā būtiskā Savienības daļā, kaut arī šis pierādījums nav sniegts attiecībā uz katru dalībvalsti atsevišķi.
79 Šajā ziņā ir jāuzsver atšķirība starp faktiem, kas ir jāpierāda, proti, to, ka apzīmējums, kuram nav piemītošās atšķirtspējas, ir ieguvis atšķirtspēju izmantošanas rezultātā, no vienas puses, un pierādījumiem, ar kuriem šos faktus var apstiprināt, no otras puses.
80 Proti, neviena Regulas Nr. 207/2009 tiesību norma uzliek pienākumu ar atšķirīgiem pierādījumiem apliecināt atšķirtspējas iegūšanu izmantošanas rezultātā katrā dalībvalstī atsevišķi. Līdz ar to nevar izslēgt, ka pierādījumi par to, ka konkrēts apzīmējums ir ieguvis atšķirtspēju izmantošanas rezultātā, ir atbilstoši attiecībā uz vairākām dalībvalstīm vai pat visu Savienību.
81 Tostarp, kā secinājumu 78. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, ir iespējams, ka saistībā ar noteiktām precēm vai pakalpojumiem uzņēmēji ir apvienojuši kopā vairākas dalībvalstis vienā un tajā pašā izplatīšanas tīklā un darbojas šajās dalībvalstīs, it īpaši no mārketinga viedokļa, tā, it kā tās veidotu vienu un to pašu valsts tirgu. Šādā gadījumā pierādījumi par apzīmējuma izmantošanu šādā pārrobežu tirgū var būt atbilstīgi saistībā ar visām attiecīgajām dalībvalstīm.
82 Tāpat tas esot tad, ja ģeogrāfiskā, kultūras vai valodas tuvuma starp dalībvalstīm dēļ vienas [valsts] konkrētajai sabiedrības daļai ir pietiekamas zināšanas par precēm vai pakalpojumiem, kuri ir atrodami otras valsts tirgū.
83 No šiem apsvērumiem izriet, ka, lai gan tādas preču zīmes reģistrēšanai, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktu, kurai nav ab initio atšķirtspējas visās Savienības dalībvalstīs, nav nepieciešams, ka pierādījumi par to, ka šī preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā, tiek sniegti saistībā ar katru dalībvalsti atsevišķi, šiem iesniegtajiem pierādījumiem ir jāļauj apliecināt šādu iegūšanu visās Savienības dalībvalstīs.
84 Tādējādi jautājums par to, vai iesniegtie pierādījumi ir pietiekami, lai pierādītu, ka konkrēts apzīmējums ir ieguvis atšķirtspēju izmantošanas rezultātā tajā Savienības teritorijas daļā, kurā šim apzīmējumam šādas atšķirtspējas nebija ab initio, ietilpst pierādījumu vērtējumā, kas pirmām kārtām ir jāveic EUIPO instancēm.
85 Šis vērtējums ir pakļauts kontrolei Vispārējā tiesā, kurai, ja tajā ir celta prasība par apelācijas padomes lēmumu, vienīgajai ir kompetence konstatēt faktus un tātad tos novērtēt. Turpretī faktu vērtējums, izņemot gadījumu, kad Vispārējā tiesa ir sagrozījusi tai iesniegtos pierādījumus, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts Tiesas pārbaudei apelācijas sūdzības ietvaros (spriedums, 2002. gada 19. septembris, DKV/ITSB, C‑104/00 P, EU:C:2002:506, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
86 Tomēr, ja EUIPO instances vai Vispārējā tiesa pēc tam, kad tie ir novērtējuši visus tiem iesniegtos pierādījumus, nospriestu, ka noteikti pierādījumi ir pietiekami, lai pierādītu, ka konkrēts apzīmējums ir ieguvis atšķirtspēju izmantošanas rezultātā tajā Savienības daļā, kurā tam šāda atšķirtspēja nebija ab initio, un tādējādi pamatotu tā reģistrāciju kā Eiropas Savienības preču zīmi, tiem šī lēmuma daļa ir skaidri jānorāda savos attiecīgajos lēmumos.
87 Izskatāmajā lietā, pirmkārt, no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 139. punktā uzskatīja, ka Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punkta piemērošanai tādas preču zīmes gadījumā, kurai nav piemītošas atšķirtspējas visā Savienībā, šīs preču zīmes atšķirtspēja, kas iegūta izmantošanas rezultātā, ir jāpierāda visā Savienības teritorijā, nevis tikai būtiskā vai lielākajā tās daļā, kā rezultātā, lai gan šāds pierādījums var tikt iesniegts vispārēji saistībā ar visām attiecīgajām dalībvalstīm vai atsevišķi saistībā ar dažādām dalībvalstīm vai dalībvalstu grupām, turpretī nav pietiekami, ka tas, kuram ir jāiesniedz pierādījumi, iesniedz pierādījums par šādu iegūšanu, kas neaptver kādu Savienības daļu, pat ja tā ir tikai viena dalībvalsts.
88 Otrkārt, ņemot vērā šos pašus apsvērumus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 170.–178. punktā pamatoti uzskatīja, ka apstrīdētajā lēmumā bija pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, ciktāl Apelācijas padome uzskatīja, ka strīdus preču zīme bija ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā, kas attiecībā uz to var pamatot Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punkta piemērošanu, nelemjot par to, vai šī preču zīme ir ieguvusi šādu atšķirtspēju Beļģijā, Īrijā, Grieķijā un Portugālē.
89 No tā izriet, ka vienīgais apelācijas sūdzības pamats lietā C‑84/17 P un abi apelācijas sūdzības pamati lietā C‑95/17 P nav pamatoti un ir noraidāmi, tāpat kā šīs apelācijas sūdzības kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
90 Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. un 2. punktam, kas, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pirmkārt, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs, un, otrkārt, ja spriedums ir nelabvēlīgs vairākiem lietas dalībniekiem, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu sadali.
91 Saskaņā ar Reglamenta 140. panta 3. punktu, tā kā visas apelācijas sūdzības ir noraidītas, katrs lietas dalībnieks, tostarp Marques kā persona, kas iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
1) Apelācijas sūdzības noraidīt.
2) Société des produits Nestlé SA, European Association of Trade Mark Owners (Marques), Mondelez UK Holdings & Services Ltd, kā arī Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
[Paraksti]