PIRMĀS INSTANCES TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA RĪKOJUMS
2005. gada 10. februārī (*)
Pagaidu noregulējums – Direktīva 67/548/EEK un Direktīva 2004/73/EK
Lieta T‑291/04 R
Enviro Tech Europe Ltd, Surejā [Surrey] (Apvienotā Karaliste),
Enviro Tech International, Inc., Čikāgā, Ilinoisā (ASV),
ko pārstāv K. Mero [C. Mereu] un K. van Maldehems [K. Van Maldegem], advokāti,
prasītājas,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv K. Lūiss [X. Lewis] un D. Rekkia [D. Recchia], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja,
par pieteikumu, pirmkārt, apturēt n‑propilbromīda iekļaušanu Komisijas 2004. gada 29. aprīļa Direktīvā 2004/73/EK, ar ko divdesmit devīto reizi tehnikas attīstībai pielāgo Padomes Direktīvu 67/548/EEK par normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz bīstamu vielu klasifikāciju, iepakošanu un marķēšanu (OV L 152, 1. lpp.), un, otrkārt, noteikt citus pagaidu pasākumus.
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJS
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Atbilstošās tiesību normas
Vispārīgās tiesību normas
1 Padomes 1967. gada 27. jūnija Direktīva 67/548/EEK par normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz bīstamu vielu klasifikāciju, iepakošanu un marķēšanu (OV 1967, 196, 1. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes 1992. gada 30. aprīļa Direktīvu 92/32/EEK, ar ko septīto reizi groza Direktīvu 67/548 (OV L 154, 1. lpp.), paredz noteikumus par noteiktu “vielu” tirdzniecību, kuras ir definētas kā “ķīmiskie elementi un to savienojumi, kas ir dabā sastopamā veidā vai iegūti kādā ražošanas procesā, ietverot visas piedevas, kas vajadzīgas produktu stabilizēšanai, kā arī izmantotajos procesos radušos piemaisījumus, bet izņemot šķīdinātājus, kuru atdalīšana neietekmē vielas stabilitāti un nemaina tās ķīmisko sastāvu”.
2 Pēc tās pieņemšanas Direktīva 67/548 tika vairākkārt grozīta, pēdējo reizi – ar Komisijas 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/73/EK, ar ko divdesmit devīto reizi tehnikas attīstībai pielāgo Padomes Direktīvu 67/548 (OV L 152, 1. lpp.).
3 Grozītās Direktīvas 67/548 4. pantā ir paredzēts, ka vielas klasificē pēc to raksturīgajām īpašībām saskaņā ar tās 2. panta 2. punktā noteiktajām vielu grupām. Ja ķīmiskā viela ir klasificēta kā “bīstama”, tās iepakojums ir jāmarķē ar atbilstošu marķējumu, kas cita starpā ietver bīstamības simbolus, standartfrāzes, kas norāda uz īpašiem riska faktoriem saistībā ar vielas lietošanu (R frāzes), un standartfrāzes, kas apzīmē drošības prasības attiecībā uz vielu lietošanu (S frāzes).
4 Saskaņā ar grozītās Direktīvas 67/548 2. panta 2. punktu šajā direktīvā par “bīstamām” cita starpā uzskata “īpaši viegli uzliesmojošas”, “viegli uzliesmojošas”, “uzliesmojošas” un “reproduktīvajai funkcijai toksiskas” vielas un preparātus.
5 Par testiem, ko var veikt vielu klasificēšanas nolūkā, grozītās Direktīvas 67/548 3. pantā ir noteikts:
“1. Saskaņā ar šo direktīvu veiktos ķīmisko vielu testus parasti veic, izmantojot V pielikumā norādītās metodes. Vielu fizikāli ķīmiskās īpašības nosaka ar V pielikuma A daļā precizētajām metodēm [..].”
6 Grozītās Direktīvas 67/548 V pielikuma A.9 nodaļā ir aprakstītas uzliesmošanas temperatūras noteikšanas metodes.
7 Ar grozītās Direktīvas 67/548 4. panta 2. punktu noteic, ka vielu un preparātu klasifikācijai un marķēšanai izmanto vispārējos principus saskaņā ar VI pielikumā noteiktajiem kritērijiem, izņemot gadījumus, kad attiecībā uz bīstamajiem preparātiem atsevišķās direktīvās ir noteiktas citādas prasības.
8 Ar grozītās Direktīvas 67/548 VI pielikuma 4.2.3. iedaļu noteic kritērijus attiecībā uz reproduktīvajai funkcijai toksisko ietekmi un iedala vielas ar šādu ietekmi trijās kategorijās:
– 1. kategorija: “vielas, par kurām ir zināms, ka tās negatīvi ietekmē cilvēku auglību”, un “vielas, par kurām zināms, ka tās izraisa toksisku ietekmi uz cilvēka attīstību”;
– 2. kategorija: “vielas, kuras jāuzskata par tādām, kas negatīvi ietekmē cilvēku auglību”, un “vielas, kuras jāuzskata par tādām, kas izraisa toksisku ietekmi uz cilvēka attīstību”;
– 3. kategorija: “vielas, kas rada bažas attiecībā uz cilvēku auglību”, un “vielas, kas rada bažas attiecībā uz cilvēku sakarā ar iespējamo toksisko ietekmi uz attīstību”.
Direktīvas 67/548 pielāgošana tehnikas attīstībai
9 Grozītās Direktīvas 67/548 28. pantā ir noteikts:
“Grozījumus, kas vajadzīgi, lai šīs direktīvas pielikumus pielāgotu tehnikas attīstībai, pieņem saskaņā ar 29. pantā noteikto procedūru.”
10 Savos apsvērumos Komisija ir norādījusi, ka praksē tā, izstrādājot pirmo projektu par pasākumiem, lai pielāgotu Direktīvu 67/548 tehnikas attīstībai, apspriežas ar klasifikācijas un marķējuma darba grupu (turpmāk tekstā – “darba grupa”). Šajā grupā ir dalībvalstu norīkotie toksikoloģijas un klasifikācijas eksperti, ķīmijas rūpniecības pārstāvji un tās rūpniecības nozares pārstāvji, uz kuru īpaši attiecas konkrētie produkti. Pēc apspriešanās ar darba grupu Komisija iesniedz pasākumu projektu komitejai, kas izveidota ar Direktīvas 67/548 29. pantu (turpmāk tekstā – “regulatīvā komiteja”).
11 Direktīvas 67/548 29. pantā, kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes 2003. gada 14. aprīļa Regulu (EK) Nr. 807/2003, ar ko Lēmumam 1999/468/EK pielāgo noteikumus par komitejām, kuras palīdz Komisijai īstenot tai piešķirtās ieviešanas pilnvaras, kas noteiktas Padomes dokumentos, kuri pieņemti atbilstīgi konsultēšanās procedūrai (vienprātība) (OV L 122, 36. lpp.), ir noteikts:
“1. Komisijai palīdz komiteja.
2. Ja ir atsauce uz šo pantu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5. un 7. pantu.
Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā noteiktais termiņš ir trīs mēneši.”
12 Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmuma 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (OV L 184, 23. lpp.), 5. pantā ir paredzēts:
“1. Komisijai palīdz regulatīvā komiteja, kurā ir dalībvalstu pārstāvji un kuras priekšsēdētājs ir Komisijas pārstāvis.
2. Komisijas pārstāvis komitejai iesniedz veicamo pasākumu projektu. Komiteja sniedz atzinumu par projektu termiņā, kuru priekšsēdētājs var noteikt atbilstīgi jautājuma steidzamībai. Atzinumu sniedz, pieņemot lēmumu ar tādu balsu vairākumu, kāds Līguma 205. panta 2. punktā paredzēts lēmumiem, kuri Padomei jāpieņem pēc Komisijas priekšlikuma. Dalībvalstu pārstāvju balsu skaitu komitejā nosaka minētais pants. Priekšsēdētājs nebalso.
3. Komisija, neskarot 8. pantu, pieņem paredzētos pasākumus, ja tie atbilst komitejas atzinumam.
[..]”
Fakti un process
13 N‑propilbromīds (turpmāk tekstā – “nPB”) ir gaistošs organisks šķīdinātājs, ko cita starpā izmanto rūpnieciskā tīrīšanā.
14 Enviro Tech Europe Ltd un Enviro Tech International, Inc. (turpmāk tekstā – “prasītājas”) vienīgais darbības veids ir uz nPB bāzes ražojamā izstrādājuma “Ensolv” ražošana un tirdzniecība. Pirmā minētā sabiedrība ir otrās sabiedrības meitas sabiedrība Eiropā, un tai ir ekskluzīvā licence tirgot Ensolv Eiropā.
15 Saskaņā ar 1991. gada 1. martā pieņemto Komisijas Direktīvu 91/325/EEK, ar ko divpadsmito reizi tehnikas attīstībai pielāgo Direktīvu 67/548/EEK (OV L 180, 1. lpp.), nPB Direktīvas 67/548 I pielikumā ir klasificēts kā kairinoša un uzliesmojoša viela.
16 No 2002. gada 16. janvāra līdz 18. janvārim rīkotajā darba grupas sanāksmē Health & Safety Executive (Apvienotās Karalistes Veselības un drošības birojs, turpmāk tekstā – “HSE”) direktors piedāvāja klasificēt nPB kā 2. kategorijā ietilpstošu reproduktīvajai funkcijai toksisku vielu.
17 Vēlāk, 2002. gada aprīlī, HSE, pamatojoties uz jauna zinātniska pētījuma rezultātiem, piedāvāja klasificēt nPB kā viegli uzliesmojošu vielu.
18 No tā laika prasītājas ir vairākkārt iebildušas pret šo klasifikācijas projektu HSE, Eiropas Ķīmisko vielu birojā un darba grupā un šajā sakarā iesniegušas tiem zinātnes datus un argumentus savas nostājas atbalstam.
19 2003. gada janvārī notikušajā sanāksmē darba grupa pieņēma lēmumu ieteikt klasificēt nPB kā viegli uzliesmojošu un 2. kategorijā ietilpstošo reproduktīvajai funkcijai toksisku vielu. Pēc šā lēmuma pieņemšanas prasītājas veltīgi centās pārliecināt darba grupu atjaunot diskusiju par nPB.
20 Attiecīgi, 2003. gada 29. augustā un 29. septembrī prasītājas nosūtīja Komisijai divas vēstules, kurās cita starpā tās lūdza Komisiju veikt vajadzīgos pasākumus, lai izlabotu kļūdas, kas pēc to uzskatiem bija ar nPB saistīto darba grupas ieteikumu pamatā.
21 Ar divām 2003. gada 3. novembra vēstulēm Komisija paziņoja prasītājām, ka viņu 2003. gada 29. augusta un 29. septembra vēstulēs izklāstītie argumenti nepamato darba grupas ieteiktās nPB klasifikācijas grozīšanu (turpmāk tekstā – “Komisijas atbildes”).
22 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēts 2003. gada 23. decembrī, prasītājas cēla prasību atcelt Komisijas atbildes un prasību par zaudējumu atlīdzību.
23 Drīz pēc šo prasību celšanas prasītājas tika informētas par regulatīvās komitejas 2004. gada 15. janvāra sēdes sasaukšanu, lai apstiprinātu Direktīvas 67/548 29. pielāgojumu tehnikas attīstībai.
24 Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēts 2003. gada 30. decembrī, atbilstoši EKL 242. pantam un 243. pantam prasītājas iesniedza pagaidu noregulējuma tiesnesim pieteikumu par pagaidu pasākumiem, lūdzot apturēt Komisijas atbilžu piemērošanu un aizliegt Komisijai iesniegt priekšlikumu par nPB pārklasificēšanu Direktīvas 67/548 29. pielāgojuma tehnikas attīstībai ietvaros nākamajā regulatīvās komitejas sēdē, ko paredzēts rīkot 2004. gada 15. janvārī.
25 2004. gada 3. februārī Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs izdeva rīkojumu lietā T‑422/03 R Enviro Tech Europe un Enviro Tech International/Komisija, Recueil, II‑469. lpp., noraidot minēto pieteikumu par pagaidu pasākumiem.
26 Ar 2004. gada 5. aprīļa dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēts tajā pašā dienā, prasītājas iesniedza jaunu pieteikumu par pagaidu pasākumiem atbilstoši EKL 242. un 243. pantam, cita starpā lūdzot pagaidu noregulējuma tiesnesi izdot rīkojumu apturēt “Komisijas veikto nPB iekļaušanu Direktīvas 67/548 29. pielāgojumā tehnikas attīstībai”. Savā pieteikumā prasītājas norādīja, ka regulatīvās komitejas sēdei, kurā paredzēts pieņemt Direktīvas 67/548 29. pielāgojumu tehnikas attīstībai, ir jānotiek 2004. gada 14. aprīlī.
27 2004. gada 29. aprīlī Komisija oficiāli pieņēma Direktīvu 2004/73, ar kuru nPB ir klasificēts kā viegli uzliesmojoša (R 11) un 2. kategorijā ietilpstoša reproduktīvajai funkcijai toksiska (R 60) viela.
28 2004. gada 2. jūlijā Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs izdeva rīkojumu lietā T‑422/03 R II Enviro Tech Europe un Enviro Tech International/Komisija, Krājums, II‑0000. lpp., noraidot otro pieteikumu par pagaidu pasākumiem.
29 Ar prasības pieteikumu, kas kancelejā reģistrēts 2004. gada 20. jūlijā, prasītājas iesniedza prasību par Direktīvas 2004/73 daļēju atcelšanu un prasību par zaudējumu atlīdzību.
30 Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēts 2004. gada 7. septembrī, atbildētāja cēla iebildi par nepieņemamību atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. pantam. 2004. gada 25. oktobrī prasītājas iesniedza savus apsvērumus par šo iebildi.
31 Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēts 2004. gada 3. novembrī, prasītājas iesniedza šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu. Ar šo pieteikumu tās lūdza pagaidu noregulējuma tiesnesi pieņemt nolēmumu, pamatojoties uz Reglamenta 105. panta 2. punktu, pirms Komisija iesniedz savus apsvērumus.
32 2004. gada 15. novembrī Komisija iesniedza savus apsvērumus saistībā ar pieteikumu par pagaidu noregulējumu.
Prasījumi
33 Šajā pieteikumā izklāstītie prasītāju prasījumi pagaidu noregulējuma tiesnesim ir šādi:
– “atzīt šo pieteikumu par pieņemamu un pamatotu”;
– “atzīt nepieciešamību noteikt pagaidu pasākumus, lai novērstu neatgriezenisku kaitējumu prasītājām”;
– “apturēt Komisijas veikto nPB iekļaušanu Direktīvā [2004/73], līdz tiks pieņemts nolēmums par prasību pamata prāvā”;
– “likt Komisijai paziņot dalībvalstīm par piemērošanas apturēšanu, lai nodrošinātu, ka tās neīsteno nPB pārklasificēšanu, līdz tiks pieņemts nolēmums pamata prāvā”;
– “piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus”.
34 Savukārt, Komisijas prasījumi pagaidu noregulējuma tiesnesim ir šādi:
– noraidīt pieteikumu par pagaidu pasākumiem;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
35 Reglamenta 104. panta 2. punktā ir noteikts, ka pieteikumos par pagaidu pasākumiem ir jānorāda strīda priekšmets, apstākļi, kas nosaka steidzamību, un faktiskie un tiesību pamati, kuri sākotnēji šķietami pamato (fumus boni juris) prasītos pagaidu pasākumus. Šie nosacījumi ir kumulatīvi, tāpēc pagaidu pasākumi ir jānoraida gadījumā, ja kāds no nosacījumiem nav izpildīts (Tiesas priekšsēdētāja 1996. gada 14. oktobra rīkojums lietā C‑268/96 P(R) SCK un FNK/Komisija, Recueil, I‑4971. lpp., 30. punkts). Pagaidu noregulējuma tiesnesim nepieciešamības gadījumā ir arī jāizsver attiecīgās intereses (Tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 23. februāra rīkojums lietā C‑445/00 R Austrija/Padome, Recueil, I‑1461. lpp., 73. punkts).
36 Turklāt, pārbaudot visus šos nosacījumus, pagaidu noregulējuma tiesnesim ir liela diskrecionārā vara un brīvība noteikt, ņemot vērā katra gadījuma īpatnības, veidu, kādā šie dažādie nosacījumi ir jāpārbauda, kā arī šīs pārbaudes kārtību, jo neviena Kopienu tiesību norma viņam nenosaka iepriekšnoteiktu analīzes shēmu, lai izvērtētu nepieciešamību pieņemt pagaidu pasākumus (Tiesas priekšsēdētāja 1995. gada 19. jūlija rīkojums lietā C‑149/95 P(R) Komisija/Atlantic Container Line u.c., Recueil, I‑2165. lpp., 23. punkts).
37 Šis pieteikums par pagaidu noregulējumu ir jāizskata saskaņā ar iepriekš minētajiem principiem.
Lietas dalībnieku argumenti
Par pieņemamību
38 Savos apsvērumos Komisija norāda, ka prasība pamata prāvā un attiecīgi arī pieteikums par pagaidu noregulējumu ir acīmredzami nepieņemami. Šajā sakarā Komisija apgalvo, ka Direktīva 2004/73 ir vispārpiemērojams akts un ka prasītājas nav skartas individuāli.
39 Tāpat attiecībā uz prasītāju celto prasību par zaudējumu atlīdzību Komisija apgalvo, ka tad, ja pieteikums par pagaidu noregulējumu ir saistīts ar prasību par atbildību, lai novērstu tāda akta sekas, par ko nevar celt prasību atcelt tiesību aktu, prasītājs var atsaukties uz likumīgo interesi pagaidu pasākumu noteikšanā tikai ļoti īpašos apstākļos (Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 1995. gada 12. decembra rīkojums lietā T‑203/95 R Connolly/Komisija, Recueil, II‑2919. lpp.). Tomēr prasītājas nav parādījušas šādu apstākļu esamību šajā lietā.
40 Prasītājas, savukārt, apgalvo, ka tām ir tiesības celt prasību par Direktīvu 2004/73 atbilstoši EKL 230. panta ceturtajai daļai, un izvirza trīs iemeslus.
41 Pirmkārt, saskaņā ar Kopienu judikatūru prasību atcelt tiesību aktu var celt par jebkuru iestāžu pieņemto aktu, kam paredzēta juridiskā iedarbība, neatkarīgi no tā rakstura un formas.
42 Otrkārt, prasītājas ir individuāli skartas ar Direktīvu 2004/73, jo tās ir piedalījušās nPB administratīvajā izvērtēšanas procedūrā, kas atšķiras no likumdošanas procedūras, kuras rezultātā tika pieņemta Direktīva 2004/73. Prasītāju piedalīšanās nPB administratīvajā izvērtēšanas procedūrā balstās vismaz uz Komisijas ieviesto praksi un tādējādi uz paražu, nostādot prasītājas īpašā situācijā. Turklāt nPB administratīvās izvērtēšanas procedūras gaitā Komisija neizpildīja savu pienākumu rūpīgi un objektīvi pārbaudīt prasītāju iesniegtās ziņas un sūdzības, un šo neizpildi var apstrīdēt tiesā (Pirmās instances tiesas 2002. gada 30. janvāra spriedums lietā T‑54/99 max.mobil/Komisija, Recueil, II‑313. lpp.).
43 Treškārt, prasītājas apgalvo, ka tām ir iepriekš noteiktās patenta tiesības, kas ļauj tām izmantot Ensolv, un līdz ar to tās ir skartas individuāli (šajā sakarā skat. Tiesas 1994. gada 18. maija spriedumu lietā C‑309/89, Codorniu/Padome, Recueil, I‑1853. lpp.). Prasītājas norāda arī uz to, ka “(intelektuālā) īpašuma tiesības” un tiesības veikt uzņēmējdarbību ir pamattiesības.
44 Visbeidzot, prasītājas piebilst, ka tās ir iesniegušas prasību par zaudējumu atlīdzību un tādēļ tās atbilst noteikumiem par interesi celt prasību.
Par fumus boni juris
45 Prasītājas uzskata, ka to celtā prasība pamata prāvā ir sākotnēji šķietami pamatota. Prasītājas norāda, ka, pieņemot Direktīvu 2004/73, Komisija, pirmkārt, pārņēma darba grupas ieteikumu, otrkārt, neizpildīja pienākumu pamatot savus lēmumus ar jaunākajām pārmaiņām zinātnē, treškārt, rūpīgi un objektīvi nepārbaudīja prasītāju iesniegtos dokumentus un, ceturtkārt, liedza tām tiesības tikt uzklausītām.
46 Tādēļ Direktīva 2004/73 ir acīmredzami prettiesiska, jo, pirmkārt, tā balstās uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pārkāpj Direktīvas 67/548 3., 4. un 5. pantu, kā arī tās V pielikuma A.9 nodaļu un VI pielikuma 4.2.3. un 1.1. iedaļu. Otrkārt, Direktīva 2004/73 pārkāpj prasītāju tiesisko paļāvību, proti, paļāvību uz to, ka to iesniegtās ziņas tiks novērtētas rūpīgi, objektīvi un atbilstoši piemērojamajiem Direktīvas 67/548 noteikumiem. Treškārt, Direktīva 2004/73 ir pretrunā EKL 95. panta 3. punktam. Ceturtkārt, ar to tiek pārkāpts piesardzības princips. Piektkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisijai nebija kompetences pieņemt Direktīvu 2004/73 un ka ar to pārkāpj tiesiskās drošības principu, tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, zinātnisko atzinumu izcilības un neatkarības principu, samērīguma principu, vienlīdzīgas attieksmes principu, varas ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma principu, kā arī uzraudzības un labas pārvaldības pienākumu. Pieņemot Direktīvu 2004/73, Komisija vienlīdz pārkāpa prasītāju tiesības tikt uzklausītām un savu pienākumu veikt rūpīgu un objektīvu pārbaudi.
Par steidzamību
47 Savā pieteikumā prasītājas norāda, ka ir steidzami jānovērš Direktīvas 2004/73 transponēšana un tās neatgriezeniskās komerciālās un normatīvās sekas.
48 Vispirms, nPB klasificēšana par viegli uzliesmojošu vielu uzliks prasītājām pienākumu ievērot vairākus noteikumus un prasības drošības jomā, kas tām traucēs turpināt produkta piegādi saviem klientiem. Tādi maisījumi kā Ensolv ir jāklasificē, pamatojoties uz to sastāvdaļu klasifikāciju, piemērojot kopīgi noteikumus Direktīvā 67/548 un Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 31. maija Direktīvā 1999/45/EK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu jautājumos, kas attiecas uz bīstamu preparātu klasifikāciju, iepakošanu un marķēšanu (OV L 200, 1. lpp.). Prasītājas piebilst, ka atbilstoši Direktīvas 67/548 VI pielikuma 2.2.5. iedaļai preparāti, kuru sastāvā ir uzliesmojošas vielas, ir jāklasificē kā uzliesmojoši, izņemot, ja attiecīgais preparāts “nekādā ziņā nevar uzturēt degšanu”. Šis izņēmums tomēr neattiecas uz viegli uzliesmojošām vielām un tādējādi nebūtu piemērojams pēc nPB pārklasificēšanas. Tas kaitētu prasītāju spējai tirgot savu vienīgo un unikālo produktu, apdraudot to pastāvēšanu.
49 Cita starpā prasītājām būtu jāgroza to reklāmas materiāli. Turklāt prasītājām būtu jāgroza to “drošības datu lapas”, kas sagatavotas saskaņā ar Komisijas 1991. gada 5. marta Direktīvu 91/155/EEK, ar ko nosaka un izklāsta sīki izstrādātu kārtību, kādā izveidojama īpašas informācijas sistēma attiecībā uz bīstamiem preparātiem, īstenojot Direktīvas 88/379/EEK 10. pantu (OV L 76, 35. lpp.). Tām arī būtu jāmaina to ražošanas un transportēšanas process un jāpaziņo saviem klientiem par to, ka tās būtiski maina parasto glabāšanas, apstrādes un transportēšanas kārtību. Prasītājas norāda, ka, pateicoties šiem jaunajiem pienākumiem un ar tiem saistītajām izmaksām, kas cita starpā rastos būtiskas apdrošināšanas prēmiju palielināšanas dēļ, Ensolv netiktu vairs uzskatīts par pievilcīgu produktu, ar ko aizstāj citus, bīstamākus produktus, un līdz ar to zaudētu savu komerciālo izdevīgumu. Tā kā prasītāju darbības balstās tikai uz šo produktu, to dzīvotspēja tiktu apdraudēta.
50 Turpinājumā prasītājas norāda, ka nPB klasificēšana par 2. kategorijā ietilpstošu reproduktīvajai funkcijai toksisku vielu ļoti īsā laikā noteikti novestu pie nPB un, pēc tam, Ensolv izņemšanas no tirgus atbilstoši Padomes 1999. gada 11. marta Direktīvai 1999/13/EK par gaistošu organisko savienojumu emisijas ierobežošanu no organiskiem šķīdinātājiem noteiktos darbības veidos un iekārtās (OV L 85, 1. lpp.). Šī jaunā klasifikācija izraisītu arī atļauju izsniegšanas režīma grozījumus attiecībā uz nPB saistībā ar paredzēto “REACH regulu”.
51 Visbeidzot, nPB pārklasificēšanas rezultātā prasītāju patents uz maisījumu “vairs nepildīs vai [..] tam tiks liegts pildīt savu komerciālo funkciju un līdz ar to tas zaudēs savu priekšmetu”. Prasītāju patents attiecībā uz Ensolv un uz tā pamatā esošo tīrīšanas tehnoloģiju, izmantojot attaukošanu ar ūdens tvaiku, ir atkarīgs no nPB ugunsdrošības un nebīstamības īpašībām, tādām kā minētajā patentā aprakstītās. Pārklasificēšana atņemtu tam visu tehnisko vērtību, “tādējādi galīgi pasliktinot prasītāju tirgus stāvokli saistībā ar šo patentu”. Prasītājas arī norāda, ka gadījumā, ja nPB tiks pakāpeniski izņemts vai to vairs nepirks noteiktu normatīvo un finansiālo ierobežojumu dēļ, tās pārtrauks savu darbību un līdz ar to attiecīgie nākotnes zaudējumi un kaitējums būtu gan neaprēķināmi, gan neatgriezeniski.
52 Atbildot uz šiem argumentiem, Komisija norāda, ka prasītājas ir pārspīlējušas kaitējumu, kas tām tiktu radīts, un ka šis kaitējums varētu tikt atlīdzināts ar finansiālo kompensāciju.
53 Pirmkārt, prasītājas nesniedz pietiekami sīkas ziņas par Direktīvas 2004/73 ietekmi uz tām piederošo patentu. No vienas puses, patentā nav norāžu uz paša nPB ugunsdrošības īpašībām. No otras puses, nPB tiek klasificēts kā uzliesmojoša viela kopš 1991. gada, savukārt, patenta pieteikums ir iesniegts 1996. gada 23. decembrī un patents ir piešķirts 1999. gada 29. septembrī. Komisija arī nesaprot, kādā veidā nPB klasificēšana par 2. kategorijā ietilpstošo reproduktīvajai funkcijai toksisku vielu ietekmētu attiecīgo patentu. Turklāt prasītājas nav pierādījuši nedz to, ka nPB jaunā klasifikācija ietekmēs tīrīšanas metodi, uz kuru attiecas patents, nedz to, ka nPB nevar tikt aizstāts ar kādu citu šķīdinātāju.
54 Otrkārt, Komisija šaubās par prasītāju sniegtās analīzes pareizību attiecībā uz Direktīvas 67/548 un Direktīvas 1999/45 kopīgo iedarbību, cita starpā saistībā ar nepieciešamību pārklasificēt Ensolv, atšķirībā no nPB kā tādas, par viegli uzliesmojošu preparātu.
55 Treškārt, Komisija apgalvo, ka nPB pārklasificēšana par 2. kategorijā ietilpstošo reproduktīvajai funkcijai toksisku vielu obligāti neizraisītu nPB izņemšanu no tirgus saskaņā ar Direktīvu 1999/13.
56 Turklāt prasītāju argumenti par “REACH regulas” iespējamo iedarbību ir teorētiski un hipotētiski, jo, pirmkārt, šī regula vēl nav pieņemta un, otrkārt, nav iespējams iepriekš novērtēt tās ietvaros veicamo testu rezultātus.
57 Komisija arī norāda, ka fakts, ka prasītājas ir iesniegušas prasību saistībā ar ārpuslīgumisko atbildību, taču nav lūgušas iepriekš samaksāt paredzamo summu vai kompensāciju, liecina par to, ka prasītājas pašas uzskata, ka finansiālā kompensācija varētu būt pietiekams kaitējuma atlīdzinājums.
58 Turklāt, pat pieņemot, ka prasītājas zaudēs kādu tirgus daļu, tās nav pierādījušas, ka strukturālo vai juridisko šķēršļu dēļ nav iespējams atgūt ievērojamo tirgus daļu, it īpaši ar piemērotiem reklāmas pasākumiem (Tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 11. aprīļa rīkojums lietā C‑471/00 P(R) Komisija/Cambridge Healthcare Supplies, Recueil, I‑2865. lpp., 110. un 111. punkts).
59 Visbeidzot, prasītājas nav pierādījušas, ka Direktīvas 2004/73 dēļ tās var būt spiestas pārtraukt savu darbību. Komisija piebilst, ka šā kaitējuma pierādījuma trūkums ir īpaši nozīmīgs, ņemot vērā to, ka, pirmkārt, ir maz iespējams, ka Direktīva 2004/73 radīs sekas pirms transpozīcijas galīgā termiņa, t.i., pirms 2005. gada 31. oktobra, un, otrkārt, līdz šim neviena dalībvalsts nav paziņojusi Komisijai par transpozīciju.
Pagaidu noregulējuma tiesneša vērtējums
60 Tā kā lietas dalībnieku rakstveida apsvērumi ietver visas ziņas, kas vajadzīgas, lai pieņemtu lēmumu attiecībā uz pieteikumu par pagaidu pasākumiem, nav nepieciešams uzklausīt lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus.
61 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jautājums par prasības pieņemamību tiesā, kas lietu izskata pēc būtības, principā nav jārisina pagaidu noregulējuma tiesvedībā, lai pamata lieta netiktu izspriesta jau iepriekš. Tomēr tādos gadījumos kā šajā lietā, kad ir ierosināts jautājums par acīmredzamu tās pamata prasības nepieņemamību, uz kuru balstīts pieteikums par pagaidu noregulējumu, var būt nepieciešams noteikt konkrētu elementu esamību, kas ļautu sākotnēji šķietami secināt, ka tāda prasība ir pieņemama (Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2000. gada 15. februāra rīkojums lietā T‑1/00 R Hölzl u.c./Komisija, Recueil, II‑251. lpp., 21. punkts, un 2002. gada 8. augusta rīkojums lietā T‑155/02 R VVGInternational u.c./Komisija, Recueil, II‑3239. lpp., 18. punkts).
62 Saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu “jebkura fiziska vai juridiska persona [..] var griezties Tiesā par lēmumu, kas adresēts šai personai, vai par lēmumu, kas – kaut arī regulas vai lēmuma formā adresēts citai personai – tomēr šo personu skar tieši un individuāli”. Lai gan EKL 230. panta ceturtajā daļā nav tiešu norāžu par tādu prasību atcelt tiesību aktu pieņemamību, ko privātpersonas ceļ saistībā ar direktīvām, no judikatūras tomēr izriet, ka šis apstāklis pats par sevi vēl nav pietiekams, lai atzītu šādas prasības par nepieņemamām (Pirmās instances tiesas 1998. gada 17. jūnija spriedums lietā T‑135/96 UEAPME/Padome, Recueil, II‑2335. lpp., 63. punkts, un Pirmās instances tiesas 2002. gada 10. septembra rīkojums lietā T‑223/01 Japan Tobacco un JT International/Parlaments un Padome, Recueil, II‑3259. lpp., 28. punkts).
63 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību akts ir vispārpiemērojams, ja tas ir piemērojams objektīvi noteiktās situācijās un rada juridiskās sekas attiecībā uz vispārīgā un abstraktā veidā noteiktām personu kategorijām (Pirmās instances tiesas 1996. gada 10. jūlija spriedums lietā T‑482/93 Weber/Komisija, Recueil, II‑609. lpp., 55. punkts, un Pirmās instances tiesas 2000. gada 15. decembra rīkojums lietā T‑113/99 Galileo un Galileo International/Padome, Recueil, II‑4141. lpp., 48. punkts).
64 Šajā lietā nPB klasifikācijas un marķējuma noteikumu grozīšana ar Direktīvu 2004/73 rada noteiktas sekas attiecībā uz nPB ražotājiem un izmantotājiem Kopienā. Līdz ar to Direktīva 2004/73 sākotnēji šķietami ir piemērojama objektīvi noteiktās situācijās un rada juridiskās sekas attiecībā uz vispārīgā un abstraktā veidā noteiktām personu kategorijām. Tādējādi sākotnēji šķietami šai direktīvai pēc tās būtības un piemērojamības ir vispārīgs raksturs.
65 Tomēr nav izslēgts, ka norma, kurai pēc tās būtības un piemērojamības ir vispārīgs raksturs, var individuāli skart fizisku vai juridisku personu, ja šī norma to ietekmē dažu tai raksturīgu īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kas to raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu, un tādēļ to individuāli izceļ tādā pašā veidā, it kā šī persona būtu lēmuma adresāts (Tiesas 1991. gada 16. maija spriedums lietā C‑358/89 Extramet Industrie/Padome, Recueil, I‑2501. lpp., 13. punkts, šā rīkojuma 43. punktā minētais spriedums lietā Codorniu/Padome, 19. punkts, un 2001. gada 22. novembra spriedums lietā C‑451/98 Antillean Rice Mills/Padome, Recueil, I‑8949. lpp., 49. punkts).
66 Šajā lietā saistībā ar prasītāju izvirzītajiem argumentiem ir jāizsaka nopietnas šaubas par iespējamību, ka Direktīva 2004/73 tās skar individuāli.
67 Pirmkārt, fakts, ka persona kaut kādā veidā piedalās procesā, kas noved pie Kopienu tiesību akta pieņemšanas, individuāli izceļ šo personu saistībā ar attiecīgo aktu tikai tad, ja ar piemērojamo Kopienu tiesisko regulējumu šai personai ir paredzētas noteiktas procesuālās garantijas (Pirmās instances tiesas 1997. gada 3. jūnija rīkojums lietā T‑60/96 Merck u.c./Komisija, Recueil, II‑849. lpp., 73. punkts, un 1998. gada 15. septembra rīkojums lietā T‑109/97 MolkereiGroßbraunshain un Bene Nahrungsmittel/Komisija, Recueil, II‑3533. lpp., 67. un 68. punkts).
68 Šajā lietā sākotnēji nešķiet, ka saskaņā ar prasītāju pieteikumā par pagaidu noregulējumu minētajiem noteikumiem tām ir piešķirtas procesuālās tiesības, kas ir izmantojamas Direktīvas 67/548 pielāgošanas tehnikas attīstībai procedūras ietvaros. It sevišķi nevar uzskatīt, ka ar Direktīvas 67/548 VI pielikuma 1.2. iedaļu, kurā ir noteikts, ka šis pielikums “ir adresēts visiem (ražotājiem, importētājiem, valstu iestādēm), uz ko attiecas bīstamu vielu un preparātu klasificēšana un marķēšana”, prasītājām tiek piešķirta šāda procesuālā garantija. Tas pats sākotnēji šķietami attiecas uz Direktīvas 67/548 VI pielikuma 1.7.2. un 4.1. iedaļu. Ar šiem noteikumiem sākotnēji šķietami ražotājiem, importētājiem vai izplatītājiem vienīgi dod iespēju vai uzliek tiem pienākumu iesniegt noteiktus datus vai priekšlikumus dalībvalstīm, taču nepiešķir tiem īpašas procesuālās tiesības Direktīvas 67/548 pielāgošanas tehnikas attīstībai procedūras ietvaros.
69 Turklāt izskatās, ka prasītājas pamato savu argumentu ar faktu, ka tās ir piedalījušās “administratīvajā procedūrā”, kas atšķiras no “likumdošanas procedūras”, kuras rezultātā tika pieņemta Direktīva 2004/73. Tomēr ir jāatzīmē, ka sākotnēji šķietami šī atšķirība vienīgi uzsver to, ka prasītājas nav individuāli izceltas saistībā ar galīgo aktu, vismaz ņemot vērā, ka nepastāv īpaša procesuālā garantija, kas būtu paredzēta tām par labu attiecībā uz šā tiesību akta pieņemšanu. Saistībā ar pēdējo minēto aspektu prasītāju pieteikumā par pagaidu noregulējumu izvirzītie argumenti sākotnēji šķietami neparāda, ka Direktīva 2004/73 tās skar individuāli tādu tiesību dēļ, kas noteiktas ar Komisijas ieviesto praksi vai ar “paražu”, kas tām ļautu piedalīties “administratīvajā procedūrā”, kura notika pirms Direktīvas 2004/73 pieņemšanas. Tāpat sākotnēji šķietami prasītājas veltīgi atsaucas uz Komisijas pienākumu rūpīgi un objektīvi izskatīt to 2003. gada 29. augusta un 29. septembra vēstules. Sākotnēji šķietami šāds pienākums nelika Komisijai ņemt vērā prasītāju īpašo situāciju saistībā ar Direktīvas 2004/73 pieņemšanu vai iesaistīt tās kādā konkrētā veidā šā akta pieņemšanas procesā.
70 Otrkārt, pretēji prasītāju apgalvojumiem, sākotnēji šķietami neizrādās, ka, būdamas Ensolv patenta īpašnieki, tās atrodas situācijā, kas ir identiska tai, kurā bija prasītājs lietā Codorniu/Padome (šā rīkojumā 43. punktā minētais spriedums). Minētajā lietā ar apstrīdēto noteikumu, saskaņā ar kuru norādi “crémant” varēja izmantot tikai Francijas un Luksemburgas ražotāji, Codorniu tika liegts izmantot grafisku preču zīmi, kuru tā bija izmantojusi kopš 1924. gada. Sākotnēji šķietami prasītāju norādītie argumenti tomēr nepierāda, ka Direktīva 2004/73 liedz tām izmantot to ekskluzīvās tiesības vai, pakārtoti, atņem tām šādas tiesības.
71 Tādējādi ir nopietnas šaubas par to, ka Direktīva 2004/73 skar prasītājas individuāli. Pagaidu noregulējuma tiesnesis tomēr uzskata, ka šīs lietas apstākļos nav nepieciešams turpināt izskatīt jautājumu par to, vai prasība par tiesību akta atcelšanu sākotnēji šķietami ir pieņemama. Tāpat nav nepieciešams lemt par Komisijas argumentiem par prasības nepieņemamību saistībā ar faktu, ka tā ir saistīta ar prasību par zaudējumu atlīdzību, lai novērstu tāda akta sekas, par ko nevar celt prasību atcelt tiesību aktu. Katrā ziņā prasītājas nav parādījušas, ka prasītie pagaidu pasākumi ir jānoteic steidzami.
72 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka pieteikuma par pagaidu noregulējumu steidzamība ir izvērtējama saistībā ar nepieciešamību noteikt pagaidu pasākumus, lai novērstu būtiska un neatgriezeniska kaitējuma rašanos lietas dalībniekam, kas lūdz šādus pasākumus (Tiesas priekšsēdētāja 1986. gada 6. februāra rīkojums lietā 310/85 R Deufil/Komisija, Recueil, 537. lpp., 15. punkts, un Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 1999. gada 30. jūnija rīkojums lietā T‑13/99 R Pfizer Animal Health/Padome, Recueil, II‑1961. lpp., 134. punkts). Tieši šim lietas dalībniekam ir jāpierāda, ka radīsies šāda veida kaitējums, ja tam būs jāgaida līdz pamata tiesvedības beigām (Tiesas priekšsēdētāja 1991. gada 8. maija rīkojums lietā C‑356/90 R Beļģija/Komisija, Recueil, I‑2423. lpp., 23. punkts, un Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 15. novembra rīkojums lietā T‑151/01 R Duales System Deutschland/Komisija, Recueil, II‑3295. lpp., 187. punkts).
73 Tas, ka kaitējums obligāti radīsies, nav jānoteic absolūti precīzi, bet pietiek ar to, ka tā rašanās varbūtība ir pietiekami liela, it īpaši tad, ja kaitējuma rašanās ir atkarīga no vairāku nosacījumu iestāšanās (Tiesas priekšsēdētāja 1999. gada 14. decembra rīkojums lietā C‑335/99 P(R) HFB u.c./Komisija, Recueil, I‑8705. lpp., 67. punkts). Prasītājam tomēr ir jāpierāda fakti, kas pamato šāda būtiska un neatgriezeniska kaitējuma rašanās iespējamību (iepriekš minētais rīkojums lietā HFB u.c./Komisija, 67. punkts).
74 Visbeidzot, kaut arī ir skaidri noteikts, ka finansiāla rakstura kaitējumu, izņemot ārkārtas apstākļus, nevar uzskatīt par neatgriezenisku vai pat par grūti labojamu, ja tas vēlāk var tikt atlīdzināts ar finansiālu kompensāciju (Tiesas priekšsēdētāja 1991. gada 18. oktobra rīkojums lietā C‑213/91 R Abertal u.c./Komisija, Recueil, I‑5109. lpp., 24. punkts, un Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 28. maija rīkojums lietā T‑53/01 R Poste Italiane/Komisija, Recueil, II‑1479. lpp., 119. punkts), tāpat skaidri ir noteikts, ka pagaidu pasākums ir pamatojams, ja izrādās, ka bez šā pasākuma prasītājs nokļūtu situācijā, kas varētu apdraudēt tā pastāvēšanu vai neatgriezeniski mainīt tā stāvokli tirgū (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2000. gada 20. jūlija rīkojumu lietā T‑169/00 R Esedra/Komisija, Recueil, II‑2951. lpp., 45. punkts, un 2004. gada 27. jūlija rīkojumu lietā T‑148/04 R TQ3 Travel Solutions Belgium/Komisija, Krājums, II‑3027. lpp., 46. punkts).
75 Šajā lietā ir jānoskaidro, vai prasītājas ir juridiski pietiekami pierādījušas, ka jaunā, ar Direktīvu 2004/73 noteiktā nPB klasifikācija var kaitēt to interesēm tiktāl, ka tām rastos būtisks un neatgriezenisks kaitējums, pirms Pirmās instances tiesa pieņem nolēmumu par prasību pamata prāvā.
76 Šajā ziņā ir jāizanalizē atsevišķi, pirmkārt, nPB klasificēšanas par viegli uzliesmojošu vielu ietekme uz prasītāju komerciālo un finansiālo situāciju, otrkārt, nPB klasificēšanas par 2. kategorijā ietilpstošo reproduktīvajai funkcijai toksisku vielu ietekme uz to pašu komerciālo un finansiālo situāciju un, treškārt, šo abu klasifikāciju ietekme uz prasītāju tiesībām saistībā ar patentu uz Ensolv.
77 Pirmkārt, saistībā ar nPB klasificēšanu par viegli uzliesmojošu vielu prasītājas būtībā norāda, ka, aplūkojot kopā grozītās Direktīvas 67/548 noteikumus un Direktīvas 1999/45 noteikumus, Ensolv ir jāklasificē kā viegli uzliesmojošs preparāts. Šīs klasifikācijas dēļ prasītājām būtu jāgroza savi reklāmas materiāli, “drošības datu lapas” un ražošanas un transportēšanas process. Turklāt, ņemot vērā ar Ensolv klasifikāciju saistītos negatīvos aspektus, to vairs neatšķirtu no citiem produktiem un tā izmantošana izraisītu pārmērīgi augstas izmaksas – kas kopā galīgi samazinātu komerciālo izdevīgumu, kas sasniegts pēdējos gados.
78 Pat pieņemot, ka nPB klasifikācija par viegli uzliesmojošu vielu patiešām novestu pie Ensolv pārklasificēšanas, ko Komisija apšauba, tomēr ir jākonstatē, ka jebkurā gadījumā prasītājas nav sniegušas pierādījumus tam, ka šādas izmaiņas var būtiski un neatgriezeniski ietekmēt to finansiālo un komerciālo situāciju.
79 Vispirms, prasītājas nav sniegušas pierādījumus, kas ļautu novērtēt finansiālās izmaksas, kas tām varētu rasties saistībā ar to reklāmas materiālu, “drošības datu lapu” un ražošanas un transportēšanas procesa grozīšanu.
80 Turklāt argumenti un pierādījumi, ko prasītājas ir sniegušas savā pieteikumā par pagaidu noregulējumu, ir gan neprecīzi, gan nepietiekami, lai novērtētu to ierobežojumu patiesumu un smagumu, kas varētu tikt uzlikti prasītāju klientiem saistībā ar iespējamo Ensolv klasifikāciju par viegli uzliesmojošu produktu. Minētie pierādījumi ir arī nepietiekami, lai izvērtētu tā tirgus īpašības, kurā tiek piedāvāts Ensolv, tādas kā konkurējošo produktu raksturlielumi, un it īpaši lai pierādītu, ka nPB un, attiecīgajā gadījumā, Ensolv jaunā klasifikācija izraisīs prasītāju apgrozījuma vai tām piederošās tirgus daļas būtisku un neatgriezenisku samazinājumu.
81 Šajā sakarā ar zvērestu apliecinātais paziņojums, ko sniedzis viens no Envirotech Europe vadītājiem un kas ir ietverts pielikumā pieteikumam par pagaidu noregulējumu, nav uzskatāms par pietiekamu pierādījumu attiecībā uz apgalvoto ietekmi.
82 Tāpat nav uzskatāms par pietiekamu pierādījumu paziņojums, ko sniedzis viens no prasītāju izplatītājiem un kas arī ir ietverts pielikumā pieteikumam par pagaidu noregulējumu. Šajā paziņojumā attiecīgais izplatītājs norāda, ka tiktāl, ciktāl tā klienti beigs pirkt Ensolv, tas arī vairs neveiks pasūtījumus prasītājām. Tomēr, pirmkārt, šā izplatītāja paziņojumi nav pietiekami, lai pierādītu to, ka daļa no gala klientiem tiešām reaģēs šādā veidā, un attiecīgajā gadījumā to, cik būtiski šāda reakcija ietekmēs prasītājas. Otrkārt, prasītājas neprecizē, kādu daļu no to kopējās tirgotās produkcijas pērk šis izplatītājs, kas turklāt, kā izskatās, darbojas tikai Apvienotajā Karalistē un Īrijā.
83 Turklāt, pat pieņemot, ka prasītājas ir sniegušas juridiski pietiekamus pierādījumus tam, ka nPB pārklasificēšanas dēļ tās zaudēs būtisku tirgus daļu, tās tomēr nav pierādījušas, ka kādu strukturālo vai juridisko šķēršļu dēļ nav iespējams atgūt ievērojamo tirgus daļu, it īpaši ar piemērotiem reklāmas pasākumiem (pēc analoģijas skat. šā rīkojuma 58. punktā minēto rīkojumu lietā Komisija/Cambridge Healthcare Supplies, 111. punkts).
84 Visbeidzot, pat pieņemot, ka prasītājas ir pierādījušas, ka Direktīvas 2004/73 spēkā uzturēšanas dēļ tās vairs neveiks Ensolv tirdzniecību Kopienā, tās tomēr nav pierādījušas, ka to pastāvēšana ir apdraudēta šā iemesla dēļ.
85 Pirmkārt, kaut arī prasītājas norāda, ka tās tirgo Ensolv kā vienīgo produktu, tās nav sniegušas nekādas norādes par to daļu no kopējā apgrozījuma, kas attiecas uz šā produkta tirdzniecību Kopienā. Tādējādi nav pierādīts, ka prasītājas neveic pārdevumus ārpus Kopienas, kas ļautu tām izdzīvot, līdz Pirmās instances tiesa pieņem nolēmumu par prasību pamata prāvā.
86 Otrkārt, prasītājas nav sniegušas nekādus pierādījumus par to pašreizējo finansiālo situāciju. Trūkstot šiem pierādījumiem un pat pieņemot, kā prasītājām būs jāpārtrauc visas darbības Kopienā, nekas neliecina par to, ka tām nav finanšu rezervju, kuras tām ļautu izdzīvot, līdz Pirmās instances tiesa pieņem nolēmumu par prasību pamata prāvā.
87 Tādējādi, ņemot vērā lietas materiālos esošos pierādījumus, nevar atzīt, ka nPB klasifikācija par viegli uzliesmojošu vielu būtiski un neatgriezeniski ietekmē prasītāju finansiālo un komerciālo situāciju.
88 Otrkārt, attiecībā uz sekām, ko radītu nPB klasifikācija par 2. kategorijā ietilpstošu reproduktīvajai funkcijai toksisku vielu, prasītājas būtībā norāda, ka tā izraisīs nPB un Ensolv izņemšanu no tirgus. Nav nepieciešams lemt par šādu seku varbūtību, jo, vispirms, ir jākonstatē, ka iepriekš minēto (šā rīkojuma 84.‑86. punkts) iemeslu dēļ prasītājas nav pierādījušas, ka tām rastos būtisks un neatgriezenisks kaitējums, pat pieņemot, ka tām būtu pilnībā jāpārtrauc Ensolv tirdzniecība Kopienā.
89 Turklāt, kaut arī prasītājas apgalvo, ka nPB klasifikācija par 2. kategorijā ietilpstošu reproduktīvajai funkcijai toksisku vielu var izraisīt to tirgus daļas zaudējumu, prasītājas nav sniegušas juridiski pietiekamus pierādījumus nedz par šādas zaudēšanas patiesumu, nedz par tās smagumu, nedz par tādu strukturālo vai juridisko šķēršļu esamību, kuru dēļ nav iespējams atgūt ievērojamo tirgus daļu, ko tās varētu zaudēt (skat. šā rīkojuma 83. punktu).
90 Visbeidzot, attiecībā uz sekām, ko radīs jaunā atļauju izsniegšanas procedūra, kas būs piemērojama “REACH programmas” ietvaros, ir jāatzīst, ka prasītāju minētās regulas vēl nav pieņemtas un ka kaitējums, kas var no tām izrietēt, līdz ar to ir tikai hipotētisks. Ar šāda veida kaitējumu nevar pamatot pieprasīto pagaidu pasākumu noteikšanu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 1998. gada 15. jūlija rīkojumu lietā T‑73/98 R Prayon‑Rupel/Komisija, Recueil, II‑2769. lpp., 22., 26. un 38. punkts, 2000. gada 8. decembra rīkojumu lietā T‑237/99 R BP Nederland u.c./Komisija, Recueil, II‑3849. lpp., 57. un 66. punkts, un 2001. gada 15. janvāra rīkojumu lietā T‑241/00 R Le Canne/Komisija, Recueil, II‑37. lpp., 37. punkts).
91 Tādējādi, ņemot vērā lietas materiālos esošos pierādījumus, nevar atzīt, ka nPB pārklasificēšana par 2. kategorijā ietilpstošu reproduktīvajai funkcijai toksisku vielu būtiski un neatgriezeniski ietekmē prasītāju finansiālo un komerciālo situāciju.
92 Visbeidzot un treškārt, ir jākonstatē, ka prasītāju argumenti, ka nPB pārklasificēšanas dēļ patents attiecībā uz Ensolv “zaudēs savu priekšmetu”, nav pārliecinoši, lai pierādītu iespējamo būtiska un neatgriezeniska kaitējuma rašanos. Prasītājas cenšas pierādīt, ka nPB pārklasificēšana var juridiski ietekmēt to ekskluzīvās tiesības, taču to izvirzītie argumenti nav pietiekami precīzi, sīki izklāstīti un pamatoti, lai pierādītu, ka šīs sekas ir iespējamas, būtiskas un neatgriezeniskas. Turklāt, kaut arī prasītājas ar saviem argumentiem tiecas pierādīt, ka Direktīvas 2004/73 uzturēšana spēkā negatīvi ietekmēs to patenta komerciālo vērtību, tomēr, trūkstot pierādījumiem attiecībā uz to finansiālo situāciju, nav arī pierādīts, pirmkārt, ka šāds kaitējums būtu būtisks (šajā sakarā skat. Tiesas priekšsēdētāja 1990. gada 23. maija rīkojumu apvienotajās lietās C‑51/90 R un C‑59/90 R Comos‑Tank u.c./Komisija, Recueil, I‑2167. lpp., 26. punkts), otrkārt, ka varētu būt apdraudēta prasītāju pastāvēšana (skat. šā rīkojuma 85. un 86. punktu) un, treškārt, ka šis kaitējums nevar tikt novērsts ar finansiālo kompensāciju.
93 Tādējādi prasītājas nav pierādījušas, ka tām var rasties būtisks un neatgriezenisks kaitējums Direktīvas 2004/73 spēkā uzturēšanas dēļ. Līdz ar to nav nepieciešams pārbaudīt nosacījumu par fumus boni juris un nav jāizsver attiecīgās intereses, un pieteikums par pagaidu noregulējumu ir noraidāms.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJS
izdod rīkojumu:
1) pieteikumu par pagaidu noregulējumu noraidīt;
2) atlikt lēmumu par tiesāšanās izdevumiem.
Luksemburgā 2005. gada 10. februārī.