TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2024. gada 29. februārī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Patvēruma politika – Direktīva 2011/95/ES – Nosacījumi, lai varētu saņemt starptautisko aizsardzību – Šīs aizsardzības saturs – 5. pants – Starptautiskās aizsardzības vajadzības, kas rodas uz vietas – Turpmāks pieteikums par bēgļa statusa piešķiršanu – 5. panta 3. punkts – Jēdziens “apstākļi, kurus pieteikuma iesniedzējs paša pieņemta lēmuma rezultātā radījis kopš izcelsmes valsts atstāšanas” – Ļaunprātīgs nodoms un piemērojamās procedūras instrumentalizācija – Uzņēmējā dalībvalstī veiktas darbības, kuras nav jau izcelsmes valstī pastāvējušas pārliecības un orientācijas izpausme un tās turpinājums – Pāriešana citā reliģijā
Lietā C‑222/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) iesniegusi ar 2022. gada 16. marta lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 29. martā, tiesvedībā
Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl
pret
JF,
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja K. Jirimēe [K. Jürimäe], tiesneši N. Pisarra [N. Piçarra] (referents) un N. Jēskinens [N. Jääskinen],
ģenerāladvokāts: Ž. Rišārs Delatūrs [J. Richard de la Tour],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– JF vārdā – C. Schmaus, Rechtsanwalt,
– Austrijas valdības vārdā – A. Posch, J. Schmoll un V.‑S. Strasser, pārstāvji,
– Vācijas valdības vārdā – J. Möller un A. Hoesch, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – A. Azéma un L. Hohenecker, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 15. jūnija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.), 5. panta 3. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl (Federālais Ārvalstnieku un patvēruma lietu birojs, Austrija; turpmāk tekstā – “BFA”) un trešās valsts valstspiederīgo JF par tāda lēmuma atteikt bēgļa statusa piešķiršanu tiesiskumu, kas pieņemts pēc tam, kad pēdējais minētais ir iesniedzis turpmāku starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās tiesības
3 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā parakstītās Konvencijas par bēgļa statusu (Recueil des traités des Nations unies, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954)), kas stājusies spēkā 1954. gada 22. aprīlī un papildināta ar 1967. gada 31. janvārī Ņujorkā noslēgto Protokolu par bēgļa statusu, kurš stājies spēkā 1967. gada 4. oktobrī (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”), 1. panta A punktā ir paredzēts:
“Šīs Konvencijas mērķiem termins “bēglis” attiecināms uz jebkuru personu, kas:
[..]
(2) [..] sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību; personu, kam nav pilsonības un kas, atrodoties ārpus savas iepriekšējās mītnes zemes, [..] nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties.
[..]”
4 Minētās konvencijas 2. pantā “Vispārējās saistības” ir noteikts:
“Katram bēglim ir pienākums ievērot valsts, kurā viņš atrodas, likumus un noteikumus, kā arī pasākumus, kas noteikti, lai uzturētu sabiedrisko kārtību.”
5 Minētās konvencijas 33. panta “Izraidīšanas vai atgriešan[a]s aizliegums”, 1. punktā ir paredzēts, ka “neviena dalībvalsts nekādā gadījumā neizraida vai neatgriež bēgli uz tās valsts robežu, kuras teritorijā viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību vai piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai sakarā ar viņa politiskajiem uzskatiem.”
6 Saskaņā ar šīs pašas konvencijas 42. panta 1. punktu “konvencijas parakstīšanas, ratificēšanas vai pievienošanās laikā jebkura valsts var izdarīt [atrunas] attiecībā uz jebkuriem [šīs k]onvencijas pantiem, izņemot 1., [..], 3., [4.], 16.(1), 33., 36.–46. pantu (ieskaitot)”.
Savienības tiesības
Direktīva 2011/95
7 Saskaņā ar Direktīvas 2011/95 4., 12., 24. un 25. apsvērumu:
“(4) Ženēvas konvencija un protokols veido pamatu bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskajam režīmam.
[..]
(12) Šīs direktīvas galvenais mērķis ir, no vienas puses, nodrošināt, ka dalībvalstis piemēro vienotus kritērijus, lai identificētu personas, kam patiesi nepieciešama starptautiska aizsardzība, un, no otras puses, nodrošināt, lai šīm personām visās dalībvalstīs būtu pieejams minimālais pabalstu līmenis.
[..]
(24) Nepieciešams ieviest vienotus kritērijus patvēruma pieteikuma iesniedzēju atzīšanai par bēgļiem Ženēvas konvencijas 1. panta nozīmē.
(25) Jo īpaši nepieciešams ieviest vienotus jēdzienus par aizsardzības vajadzībām, kas rodas uz vietas; [..].”
8 Šīs direktīvas 2. pants “Definīcijas” ir formulēts šādi:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..]
d) “bēglis” ir trešās valsts valstspiederīgais, kas, pamatoti baidoties no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, politisko uzskatu vai piederības kādai noteiktai sociālai grupai dēļ, atrodas ārpus valsts, kuras valstspiederīgais viņš ir, un kas nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību, vai bezvalstnieks, kas, atrazdamies ārpus savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts, to pašu iepriekš minēto iemeslu dēļ nevar vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties, un uz kuru neattiecas 12. pants;
e) “bēgļa statuss” nozīmē, ka dalībvalsts atzīst trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku par bēgli;
[..].”
9 Minētās direktīvas II nodaļā “Faktu un apstākļu novērtēšana” ietvertā 4. panta 3. punktā ir noteikts:
“Starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējums jāveic individuāli par katru pieteikuma iesniedzēju un, to darot, jāņem vērā:
[..]
b) attiecīgie paziņojumi un dokumentācija, ko iesniedzis pieteikuma iesniedzējs, tostarp informācija par to, vai pieteikuma iesniedzējs bijis vai var tikt pakļauts vajāšanai vai būtiskam kaitējumam;
c) pieteikuma iesniedzēja individuālais stāvoklis un personīgie apstākļi, ieskaitot tādus faktorus kā iepriekšējā darbība, dzimums un vecums, lai, pamatojoties uz pieteikuma iesniedzēja personīgajiem apstākļiem, novērtētu, vai darbības, ar kādām pieteikuma iesniedzējam bijis jāsaskaras vai ar kādām tam var nākties saskarties, būtu uzskatāmas par vajāšanu vai smagu kaitējumu;
d) vai pieteikuma iesniedzēja darbības kopš izcelsmes valsts pamešanas bijušas saistītas tikai vai galvenokārt ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanai nepieciešamo nosacījumu radīšanu, lai novērtētu, vai minēto darbību dēļ pieteikuma iesniedzējam būs jāsaskaras ar vajāšanu vai būtisku kaitējumu, ja tas atgrieztos minētajā valstī;
....”
10 Šīs pašas direktīvas II nodaļā bez tam ietvertajā 5. pantā “Starptautiskās aizsardzības vajadzības uz vietas” ir paredzēts:
“1. Pamatotas bailes no vajāšanas vai reāls risks ciest būtisku kaitējumu var pamatoties uz notikumiem, kas notikuši, kopš pieteikuma iesniedzējs atstājis izcelsmes valsti.
2. Pamatotas bailes no vajāšanas vai reāls risks ciest būtisku kaitējumu var pamatoties darbībās, kādās pieteikuma iesniedzējs iesaistījies kopš izcelsmes valsts atstāšanas, jo īpaši, ja konstatēts, ka šīs darbības, uz kurām pamatotas bailes, izsaka un turpina izteikt izcelsmes valstī bijušo pārliecību vai orientāciju.
3. Neierobežojot Ženēvas konvenciju, dalībvalstis var noteikt, ka pieteikuma iesniedzējam, kas iesniedz turpmāku pieteikumu, parasti nepiešķir bēgļa statusu, ja vajāšanas riska pamatā ir apstākļi, kurus pieteikuma iesniedzējs paša pieņemta lēmuma rezultātā radījis kopš izcelsmes valsts atstāšanas.”
11 Direktīvas 2011/95 III nodaļā ietvertā 10. panta “Vajāšanas iemesli” 1. punktā ir noteikts:
“Novērtējot vajāšanas iemeslus, dalībvalstis ņem vērā šo:
[..]
b) reliģijas jēdziens jo īpaši ietver teisma, neteisma un ateisma uzskatu esamību, piedalīšanos vai nepiedalīšanos oficiālos privātos vai publiskos dievkalpojumos vienatnē vai kopā ar citiem, citas reliģiskas darbības vai uzskatu izteikšanu vai arī personīgu vai grupas uzvedību, kuras pamatā ir vai kuru izraisa jebkāda reliģiska ticība;
[..].”
12 Saskaņā ar šīs direktīvas 13. pantu “dalībvalstis piešķir bēgļa statusu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kas tiek kvalificēts kā bēglis saskaņā ar II un III nodaļu”.
Direktīva 2013/32/ES
13 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) 2. panta q) punktā “turpmāks pieteikums” ir definēts kā “starptautiskās aizsardzības pieteikums, kas ir sagatavots pēc tam, kad ir pieņemts galīgais lēmums par iepriekšēju pieteikumu [..]”.
Austrijas tiesības
14 2005. gada 16. augusta Bundesgesetz über die Gewährung von Asyl (Asylgesetz 2005) (2005. gada Federālais likums par patvēruma piešķiršanu (2005. gada Patvēruma likums); BGBl. I, 100/2005), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Asylgesetz 2005”), 3. pantā “Patvēruma tiesību saņēmēja statuss” ir paredzēts:
“(1) Ārvalstnieks, kas Austrijā iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tiek atzīts par patvēruma tiesību statusa saņēmēju, ar nosacījumu, ka šis pieteikums nav noraidāms jau saskaņā ar 4., 4.a vai 5. pantu, ja ir ticams, ka viņam izcelsmes valstī draud vajāšana [Ženēvas konvencijas] 1. panta A punkta 2. apakšpunkta izpratnē.
(2) Vajāšana var būt pamatota arī ar notikumiem, kas risinājušies pēc tam, kad ārvalstnieks ir pametis savu izcelsmes valsti [..], vai ar darbībām, kuras ārvalstnieks veicis kopš izcelsmes valsts atstāšanas un kuras it īpaši ir jau izcelsmes valstī pastāvējušas pārliecības izpausme un tās turpinājums [..]. Ārvalstniekam, kas iesniedzis turpmāku pieteikumu [..], parasti nepiešķir patvēruma tiesību saņēmēja statusu, ja vajāšanas risks ir radies tādu apstākļu dēļ, ko ārvalstnieks pēc izcelsmes valsts atstāšanas ir radījis pats, izņemot, ja runa ir par Austrijā atļautām darbībām, par kurām ir konstatēts, ka tās ir jau izcelsmes valstī pastāvējušas pārliecības izpausme un tās turpinājums.
[..]”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
15 2015. gada 3. oktobrī Irānas valstspiederīgais JF iesniedza BFA starptautiskās aizsardzības pieteikumu, apgalvojot, pirmkārt, ka laikā, kad viņš veicis savu profesionālo darbību kā autoskolas instruktors, to ir nopratinājuši Irānas slepenie dienesti un, otrkārt, ka, būdams students, viņš ir ticis vajāts par kāda Islāma sludinātāja kritiku.
16 Uzskatīdama, ka šiem apgalvojumiem trūkst ticamības, BFA ar 2017. gada 7. jūnija lēmumu šo pieteikumu noraidīja un attiecībā uz viņu pieņēma atgriešanas lēmumu. Ar 2018. gada 3. janvāra spriedumu, kas kļuvis galīgs, Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija) kā nepamatotu noraidīja pārsūdzību, ko JF bija iesniedzis par šo lēmumu.
17 2019. gada 26. jūnijā JF iesniedza turpmāku starptautiskās aizsardzības pieteikumu Direktīvas 2013/32 2. panta q) punkta izpratnē, apgalvojot, ka viņš pa šo laiku ir pārgājis kristietībā un ka tāpēc baidās no vajāšanas savā izcelsmes valstī. Ar 2020. gada 24. jūnija lēmumu BFA, balstoties uz Asylgesetz 2005 3. panta 2. punkta otro teikumu, atteicās viņam piešķirt bēgļa statusu, jo vajāšanas risks, uz kuru viņš atsaucās, bija radies uz vietas un pieteikuma iesniedzējs to bija radījis pats. Savukārt BFA konstatēja, ka JF ir ticami pierādījis, ka viņa pāriešana kristietībā Austrijā ir notikusi “iekšējas pārliecības dēļ”, ka viņš aktīvi praktizē šo reliģiju un ka šī iemesla dēļ pastāv risks, ka tad, ja tas atgrieztos Irānā, viņš varētu tikt pakļauts individuālai vajāšanai. Šādos apstākļos BFA piešķīra JF alternatīvās aizsardzības statusu un pagaidu uzturēšanās tiesības.
18 Ar 2020. gada 29. septembra spriedumu Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) apmierināja pārsūdzību, ko JF bija iesniedzis par šo lēmumu. Šī tiesa nosprieda, ka, lai gan, izskatot turpmāku starptautiskās aizsardzības pieteikumu, vajāšanas risks, kas balstīts uz apstākļiem, kurus pieteikuma iesniedzējs ir radījis pats, “parasti” izslēdz bēgļa statusa piešķiršanu, šāds apstākļa vārds tomēr norāda, ka atsevišķos gadījumos šis statuss var tikt piešķirts, neskarot Asylgesetz 2005 3. panta 2. punkta otrajā teikumā kompetentajai iestādei noteikto pienākumu pārbaudīt, vai šis pieteikuma iesniedzējs nav rīkojies ļaunprātīgi. Minētās tiesas ieskatā no BFA 2020. gada 24. jūnija lēmuma neizriet nekādas norādes par to, ka JF rīcībai būtu ļaunprātīgs raksturs. Turklāt ar to, ka nav elementu, kas pierādītu, ka JF pāriešana citā reliģijā nav jau viņa izcelsmes valstī pastāvējušas pārliecības izpausme un tās turpinājums, iesniedzējtiesas ieskatā nepietiek, lai pamatotu atteikumu piešķirt bēgļa statusu.
19 BFA par šo spriedumu iesniedza revīzijas [Revision] sūdzību iesniedzējtiesā, proti, Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija), apgalvojot, ka Asylgesetz 2005 3. panta 2. punkta otrā teikuma formulējums izslēdz interpretāciju tādējādi, ka gadījumā, ja tiek iesniegts turpmāks starptautiskās aizsardzības pieteikums, kas balstīts uz vajāšanas risku, kurš izriet no apstākļiem, ko uz vietas radījis pats pieteikuma iesniedzējs, ir jānosaka vienīgi, vai atsaukšanās uz šiem apstākļiem ir notikusi ar ļaunprātīgu nodomu. BFA ieskatā ar šo tiesību normu ir ieviests vispārējs princips, ka bēgļa statuss tiek atteikts pieteikuma iesniedzējiem, kuri uzņēmējā dalībvalstī paši ir radījuši apstākļus, kas ir pamatā minētajam vajāšanas riskam. Vienīgais izņēmums no šī vispārējā principa attiecas uz gadījumu, kad aplūkotās darbības ir Austrijā atļautas un par tām ir konstatēts, ka tās ir jau izcelsmes valstī pastāvējušas pārliecības izpausme un tās turpinājums.
20 Iesniedzējtiesa norāda, ka, tā kā ar Asylgesetz 2005 3. panta 2. punkta otro teikumu Austrijas tiesībās ir transponēts Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkts, pamatlietas risinājums ir atkarīgs no pēdējās minētās tiesību normas interpretācijas.
21 Šajā ziņā tā norāda, pirmkārt, ka, runājot par minētajā tiesību normā ietverto vārdkopu “neierobežojot Ženēvas konvenciju”, vācu valodas jēdziena “unbeschadet” (“neierobežojot”) nozīme nav nepārprotama. Saskaņā ar pirmo šī vārda nozīmi Ženēvas konvencija būtu jāievēro bez jebkādiem ierobežojumiem, citastarp situācijās, uz kurām attiecas Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkta piemērošanas joma, toties saskaņā ar otro nozīmi dalībvalstis varētu ieviest ļaunprātības pieņēmumu attiecībā uz turpmākiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas balstīti uz “apstākļi[em], kurus pieteikuma iesniedzējs paša pieņemta lēmuma rezultātā radījis kopš izcelsmes valsts atstāšanas”. Otrkārt, vārds “parasti” esot nenoteikts jēdziens, kura konkrētā nozīme nevarot tikt izsecināta ne no šīs direktīvas teksta, ne no tās apsvērumiem.
22 Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Direktīvas [2011/95] 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru ārvalstniekam, kurš iesniedz turpmāku pieteikumu, parasti nepiešķir personas ar patvēruma tiesībām statusu, ja vajāšanas riska pamatā ir apstākļi, kurus pieteikuma iesniedzējs radījis kopš izcelsmes valsts atstāšanas, izņemot, ja tās ir Austrijā atļautas darbības, par kurām ir konstatēts, ka tās izsaka un turpina izteikt jau izcelsmes valstī bijušo pārliecību?”
Par prejudiciālo jautājumu
23 Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, ar kuru bēgļa statusa piešķiršanai pēc tāda turpmāka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas Direktīvas 2013/32 2. panta q) punkta izpratnē, kas balstīts uz vajāšanas risku, kurš izriet no apstākļiem, ko pieteikuma iesniedzējs kopš savas izcelsmes valsts atstāšanas ir radījis pats, ir izvirzīti divi nosacījumi, proti, ka šie apstākļi pieder pie attiecīgajā dalībvalstī atļautām darbībām un ir jau izcelsmes valstī pastāvējušas pieteikuma iesniedzēja pārliecības izpausme un tās turpinājums.
24 Saskaņā ar Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punktu, “neierobežojot Ženēvas konvenciju, dalībvalstis var noteikt, ka pieteikuma iesniedzējam, kas iesniedz turpmāku pieteikumu, parasti nepiešķir bēgļa statusu, ja vajāšanas riska pamatā ir apstākļi, kurus pieteikuma iesniedzējs paša pieņemta lēmuma rezultātā radījis kopš izcelsmes valsts atstāšanas”.
25 Gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Savienības tiesību normas formulējums, kurā nav ietverta neviena tieša norāde uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās saturu un piemērošanas jomu, visā Eiropas Savienībā parasti ir interpretējams autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā ne vien tās formulējumu, bet arī šādas tiesību normas kontekstu un aplūkotā tiesiskā regulējuma mērķi, un attiecīgā gadījumā – tās izstrādes vēsturi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1984. gada 18. janvāris, Ekro, 327/82, EU:C:1984:11, 11. punkts; 2019. gada 19. decembris, Nederlands Uitgeversverbond un Groep Algemene Uitgevers, C‑263/18, EU:C:2019:1111, 38. punkts, kā arī 2020. gada 25. jūnijs, Ministerio Fiscal (Iestāde, kas var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus), C‑36/20 PPU, EU:C:2020:495, 53. punkts).
26 Vispirms, runājot par Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkta formulējumu, no tā izriet, pirmkārt, ka dalībvalstīm nav pienākuma transponēt šo tiesību normu savās valsts tiesībās, bet tās “var” to darīt saskaņā ar tām vienkārši sniegtu iespēju. Otrkārt, bēgļa statuss pieteikuma iesniedzējam “parasti” netiek piešķirts vienīgi tad, ja vajāšanas risks, uz kuru viņš atsaucas, lai pamatotu turpmāku pieteikumu, ir balstīts uz “apstākļ[iem], kurus pieteikuma iesniedzējs paša pieņemta lēmuma rezultātā radījis kopš izcelsmes valsts atstāšanas”. Apstākļa vārds “parasti” tātad neizslēdz, ka pat šādos apstākļos pieteikuma iesniedzējam ar noteiktiem nosacījumiem šis statuss var tikt piešķirts.
27 Turpinājumā, runājot par Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkta kontekstu, ir jāuzsver, kā citastarp ir noteikts šīs direktīvas 4. apsvērumā, ka Ženēvas konvencija veido pamatu bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskajam režīmam. No tā izriet, ka minētās direktīvas normas ir jāinterpretē, ne tikai ņemot vērā tās vispārējo sistēmu, bet arī ievērojot šo konvenciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 13. janvāris, Bundesrepublik Deutschland (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss), C‑507/19, EU:C:2021:3, 38. un 39. punkts), kā arī 2024. gada 16. janvāris, Intervyuirasht organ na DAB pri MS (No vardarbības ģimenē cietušas sievietes), C‑621/21, EU:C:2024:47, 36. un 37. punkts).
28 Tāpat jāatgādina, ka Direktīvas 2011/95 5. pants atbilstoši tā nosaukumam attiecas uz “starptautiskās aizsardzības vajadzīb[ām], kas rodas uz vietas”. Šim jēdzienam ir jāsniedz vienota definīcija, kā noteikts šīs direktīvas 25. apsvērumā. Šajā ziņā šī 5. panta 1. un 2. punktā, kas pretēji tā 3. punktam ir piemērojami visiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, ir precizēts, ka pamatotas bailes no vajāšanas var būt balstītas ne tikai uz notikumiem, kas norisinājušies kopš pieteikuma iesniedzējs atstājis savu izcelsmes valsts, bet arī uz darbībām, kādās pieteikuma iesniedzējs iesaistījies kopš izcelsmes valsts atstāšanas. Vārdkopas “jo īpaši” lietojums 5. panta 2. punktā, to attiecinot uz gadījumu, kad ir konstatēts, ka šīs darbības ir izcelsmes valstī pastāvējušas pārliecības un orientācijas izpausme un tās turpinājums, norāda uz to, ka principā var atsaukties arī uz darbībām, kas nav šāda izpausme un tās turpinājums, vienalga, vai to dara saistībā ar pirmo starptautiskās aizsardzības pieteikumu vai turpmāku pieteikumu.
29 No iepriekš minētā izriet, ka Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punktam ir atkāpes raksturs salīdzinājumā ar šī panta 1. un 2. punktā noteikto principu, jo ar to ir atļauts, ka vajāšanas risks, uz kuru atsaucas, lai pamatotu turpmāku starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas balstīts uz apstākļiem, kurus pieteikuma iesniedzējs kopš izcelsmes valsts atstāšanas ir radījis pats, “parasti” izraisa bēgļa statusa piešķiršanas izslēgšanu. Ņemot vērā šo atkāpes raksturu, kā būtībā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 54. punktā, ar 5. panta 3. punktu dalībvalstīm piešķirtā iespēja ir jāinterpretē šauri.
30 Šo interpretāciju apstiprina Ženēvas konvencijas 1. panta A punkta 2. apakšpunkta pirmajā daļā ietvertā un Direktīvas 2011/95 2. panta d) punktā atkārtotā jēdziena “bēglis” definīcija, kurā nav paredzēts neviens ierobežojums tam, ka pamatotās bailes no vajāšanas vismaz viena no tajā minētajiem vajāšanas iemesliem dēļ varētu būt balstītas uz darbībām, kuras pieteikuma iesniedzējs ir veicis kopš savas izcelsmes valsts atstāšanas un kuras nav šajā valstī jau pastāvējušas pārliecības un orientācijas izpausme un tās turpinājums.
31 Minēto interpretāciju apstiprina Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkta izstrādes vēsture. No Priekšlikuma Padomes direktīvai par obligātajiem standartiem un statusu, lai trešo valstu pilsoņus vai bezvalstniekus atzītu par bēgļiem vai personām, kam kādā citā veidā vajadzīga starptautiska aizsardzība, un par sniegtās aizsardzības apjomu (COM(2001) 510, galīgā redakcija), kuru Eiropas Komisija iesniedza 2001. gada 30. oktobrī un kura rezultātā pieņemta Padomes Direktīva 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem un statusu, lai trešo valstu pilsoņus vai bezvalstniekus atzītu par bēgļiem vai personām, kam kādā citā veidā vajadzīga starptautiska aizsardzība, un par sniegtās aizsardzības apjomu (OV 2004, L 304, 12. lpp.), kas ir atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2011/95, kā arī no darbības vārda “radīt” lietojuma Direktīvas 2004/83 pantā, kurš atbilst Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punktam, jāsecina, ka Komisijai ir bijis nodoms regulēt situāciju, kad pieteikuma iesniedzējs savas bailes no vajāšanas ir “safabricējis” pats.
32 No iepriekš minētā izriet, kā būtībā uzsvērts ģenerāladvokāta secinājumu 56. un 64. punktā, ka uz Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punktu balstīts atteikums piešķirt bēgļa statusu pēc turpmāka starptautiskās aizsardzības pieteikuma, ņemot vērā nodoma elementu, kas raksturīgs vārdkopai “apstākļi, kurus [viņš] paša pieņemta lēmuma rezultātā radījis”, ir vērsts uz to, lai pieteikuma iesniedzēju – kurš ir “safabricējis” apstākļus, uz ko ir balstīts vajāšanas risks, kuram viņš būtu pakļauts, ja atgrieztos savā izcelsmes valstī, un tādējādi instrumentalizējis piemērojamo starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūru – sodītu par ļaunprātīgu nodomu.
33 Šādu interpretāciju visbeidzot apstiprina šīs direktīvas galvenais mērķis, kas, kā noteikts tās 12. apsvērumā, ir, pirmkārt, nodrošināt, ka visas dalībvalstis piemēro vienotus kritērijus, lai identificētu personas, kurām patiesi nepieciešama starptautiskā aizsardzība, un, otrkārt, garantēt, lai minētajām personām visās dalībvalstīs būtu pieejams minimālais pabalstu līmenis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 6. jūlijs, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Sevišķi smags noziegums), C‑402/22, EU:C:2023:543, 36. punkts).
34 Lai atbildētu uz jautājumu, vai apstākļi, uz kuriem turpmākā starptautiskās aizsardzības pieteikumā atsaucas, lai pamatotu tāda vajāšanas riska esamību, kas balstīts uz kādu no Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punktā minētajiem pamatiem, kuri var izraisīt bēgļa statusa piešķiršanu, ir ļaunprātīga nodoma un piemērojamās procedūras instrumentalizācijas izpausme, ir nepieciešams, lai dalībvalsts kompetentās iestādes atbilstoši šīs direktīvas 4. panta 3. punktam veiktu šī pieteikuma individuālu novērtējumu, ievērojot visus aplūkotos apstākļus un ņemot vērā visus būtiskos faktus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2023. gada 21. septembris, Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie (Politiskie uzskati uzņēmējā dalībvalstī), C‑151/22, EU:C:2023:688, 42. punkts, un 2024. gada 16. janvāris, Intervyuirasht organ na DAB pri MS (No vardarbības ģimenē cietušas sievietes), C‑621/21, EU:C:2024:47, 60. punkts).
35 Šajā ziņā ir jāuzsver – tas, ka pieteikuma iesniedzēja darbības kopš savas izcelsmes valsts atstāšanas ir bijušas saistītas tikai vai galvenokārt ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanai nepieciešamo nosacījumu radīšanu, kā minēts šīs direktīvas 4. panta 3. punkta d) apakšpunktā, ir tikai viens no elementiem, kas kompetentajām valsts iestādēm ir jāņem vērā, veicot šo individuālo novērtējumu. Tām ir jāveic visu pieteikuma iesniedzēja individuālajam gadījumam raksturīgo apstākļu visaptveroša pārbaude, ņemot vērā visus 4. panta 3. punkta a)–e) apakšpunktā uzskaitītos elementus.
36 No tā izriet, ka pretēji tam, ko rakstveida apsvērumos apgalvo Austrijas un Vācijas valdības, Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punktu nevar interpretēt tādējādi, ka šīs tiesību normas fakultatīvā transponēšana dalībvalstis atbrīvo no pienākuma paredzēt, ka kompetentajām valsts iestādēm visi turpmāki starptautiskās aizsardzības pieteikumi ir jānovērtē individuāli. Šo tiesību normu arī nevar interpretēt tādējādi, ka šāda transponēšana ļauj dalībvalstīm ieviest pieņēmumu, ka jebkurš turpmāks pieteikums, kas balstīts uz apstākļiem, kurus pieteikuma iesniedzējs kopš izcelsmes valsts atstāšanas ir radījis pats, a priori ir ļaunprātīga nodoma un starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūras instrumentalizācijas rezultāts, un pieteikuma iesniedzējam būtu pienākums šo pieņēmumu atspēkot.
37 Šādas interpretācijas atņemtu lietderīgo iedarbību Direktīvas 2011/95 4. panta normām, kas ir piemērojamas visiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, neatkarīgi no vajāšanas iemesliem, uz kuriem atsaucas šo pieteikumu pamatojumam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 25. janvāris, F, C‑473/16, EU:C:2018:36, 36. punkts, un 2023. gada 21. septembris, Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie (Politiskie uzskati uzņēmējā dalībvalstī), C‑151/22, EU:C:2023:688, 41. punkts). Konkrētāk, 4. panta 3. punktā ir noteikts, ka kompetentajai valsts iestādei ir jāveic visu pieteikuma iesniedzēja individuālajam gadījumam raksturīgo apstākļu visaptveroša pārbaude, un tas izslēdz visa veida automātisku rīcību (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2018. gada 13. septembris, Ahmed, C‑369/17, EU:C:2018:713, 48. un 49. punkts, kā arī 2022. gada 22. septembris, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság u.c., C‑159/21, EU:C:2022:708, 72. un 73. punkts).
38 Šajā gadījumā pēc JF iesniegtā turpmākā starptautiskās aizsardzības pieteikuma individuāla novērtējuma atbilstoši Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punktam BFA konstatēja, ka ieinteresētā persona ir ticami pierādījusi, ka Austrijā ir pārgājusi kristietībā “iekšējas pārliecības dēļ”, ka tā aktīvi praktizē šo reliģiju un tas ir iemesls, kāpēc pastāv risks, ka tad, ja tā atgrieztos savā izcelsmes valstī, tā varētu tikt pakļauta individuālai vajāšanai. Taču šāds konstatējums, ja tas izrādītos pareizs – bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, var padarīt izslēdzamu šī pieteikuma iesniedzēja ļaunprātīgu nodomu un piemērojamās procedūras instrumentalizāciju, kas varētu likt kompetentajai valsts iestādei atteikties viņam piešķirt bēgļa statusu, balstoties uz šīs direktīvas 5. panta 3. punktu.
39 Turklāt, ja šāds pieteikuma iesniedzējs ir kvalificējams kā “bēglis” Direktīvas 2011/95 2. panta d) punkta izpratnē, kā paredzēts šīs direktīvas III nodaļas normās, tad tās 13. pantā attiecīgajai dalībvalstij ir noteikts pienākums piešķirt viņam bēgļa statusu minētās direktīvas 2. panta e) punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 24. jūnijs, T., C‑373/13, EU:C:2015:413, 63. punkts, kā arī 2024. gada 16. janvāris, Intervyuirasht organ na DAB pri MS (No vardarbības ģimenē cietušas sievietes), C‑621/21, EU:C:2024:47, 72. punkts).
40 Savukārt visos gadījumos, kad vajāšanas risks, uz ko atsaucas, lai pamatotu turpmāku starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ir balstīts uz apstākļiem, kuri aprakstīti Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punktā, bet attiecībā uz kuriem pēc šī pieteikuma individuāla novērtējuma, kas veikts saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 3. punktu, ir konstatēts, ka šie apstākļi ir šī pieteikuma iesniedzēja ļaunprātīga nodoma un piemērojamās procedūras instrumentalizācijas izpausme, 5. panta 3. punkts ļauj attiecīgajai dalībvalstij paredzēt, ka šim pieteikuma iesniedzējam principā netiks piešķirts bēgļa statuss Direktīvas 2011/95 2. panta e) punkta izpratnē, pat tad, ja minētajam pieteikuma iesniedzējam ir pamatotas bailes no vajāšanas savā izcelsmes valstī šādu apstākļu dēļ un viņš līdz ar to būtu jākvalificē kā “bēglis” Ženēvas konvencijas 1. panta A punkta un Direktīvas 2011/95 2. panta d) punkta izpratnē. Bēgļa statuss šo tiesību normu izpratnē nav atkarīgs no šādas formālas kvalifikācijas, piešķirot “bēgļa statusu” šīs direktīvas 2. panta e) punkta izpratnē (spriedums, 2019. gada 14. maijs, M u. c. (Bēgļa statusa atcelšana), C‑391/16, C‑77/17 un C‑78/17, EU:C:2019:403, 90. punkts).
41 Šis ir konteksts, kurā jāizvērtē šīs direktīvas 5. panta 3. punktā ietvertās vārdkopas “neierobežojot Ženēvas konvenciju” nozīme un tvērums. Šajā ziņā iesniedzējtiesa vērš uzmanību uz to, ka, lai gan jēdziena “unbeschadet” šīs tiesību normas vācu valodas versijā nozīme var būt “saskaņā ar”, tas gluži pretēji var nozīmēt “neņemot vērā”. Ja priekšroka būtu dodama pēdējai minētajai jēdziena “unbeschadet” nozīmei, tas šīs tiesas ieskatā liktu noprast, ka ar Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punktu tajā paredzētajā gadījumā dalībvalstīm būtu atļauts neņemt vērā šīs konvencijas normas.
42 Tomēr formulējums, kas lietots vienā no Savienības tiesību normas valodu versijām, nevar būt vienīgais pamats šīs tiesību normas interpretācijai un tam arī nevar piešķirt prioritāru nozīmi salīdzinājumā ar pārējām valodu versijām. Nepieciešamība katru Savienības tiesību normu interpretēt un piemērot vienveidīgi izslēdz to, ka tā tiek aplūkota atsevišķi vienā no tās valodu versijām, un ietver prasību to interpretēt atbilstoši tā tiesiskā regulējuma vispārējai sistēmai un mērķim, kuras elements ir šī norma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1969. gada 12. novembris, Stauder, 29/69, EU:C:1969:57, 2. un 3.punkts, kā arī 2022. gada 15. septembris, Minister for Justice and Equality (Trešās valsts valstspiederīgais, kas ir Savienības pilsoņa brālēns), C‑22/21, EU:C:2022:683, 20. punkts).
43 Taču Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punktā ietvertā vācu valodas jēdziena “unbeschadet” ekvivalents citastarp spāņu, čehu, angļu, ungāru, portugāļu, somu un zviedru valodas versijā ir jāsaprot tādējādi, ka dalībvalstīm, kad tās transponē tām ar 5. panta 3. punktu piešķirto iespēju “parasti” nepiešķirt pieteikuma iesniedzējam bēgļa statusu šī sprieduma 32. punktā minētajos apstākļos, ir jāņem vērā Ženēvas konvencijas normas. No tā izriet, ka gan atbilstoši Direktīvas 2011/95 vispārējai sistēmai, gan tās mērķim, kas atgādināti attiecīgi šī sprieduma 27. un 33. punktā, šīs tiesību normas vācu valodas versijā ietvertajam jēdzienam “unbeschadet” ir jāpiemēro tāda pati izpratne.
44 Līdz ar to visos gadījumos, kad kompetentā valsts iestāde, kurai iesniegts turpmāks starptautiskās aizsardzības pieteikums, ir konstatējusi, ka pieteikuma iesniedzēja norādītie apstākļi ir ļaunprātīga nodoma un piemērojamās procedūras instrumentalizācijas izpausme un tādējādi, balstoties uz Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punktu, bēgļa statuss viņam var tikt atteikts, vārdkopa “neierobežojot Ženēvas konvenciju” ietver prasību: kad šī iestāde konstatē, ka, ņemot vērā šos apstākļus, ja pieteikuma iesniedzējs atgrieztos savā izcelsmes valstī, pastāvētu ticams vajāšanas risks, šim pieteikuma iesniedzējam tomēr ir jābūt iespējai attiecīgajā dalībvalstī izmantot tiesības, kuras garantē Ženēvas konvencija un no kurām atbilstoši šīs konvencijas 42. panta 1. punktam nevar izdarīt nekādas atrunas. Pie šīm tiesībām pieder tiesības, kas garantētas šīs konvencijas 33. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru neviena tās dalībvalsts nekādā gadījumā neizraida vai neatgriež bēgli uz tādas valsts robežu, kuras teritorijā viņa dzīvība vai brīvība ir apdraudēta, citastarp viņa reliģijas dēļ.
45 Visbeidzot, runājot par iesniedzējtiesas jautājumiem attiecībā uz to, vai ar Direktīvu 2011/95 ir saderīgs valsts tiesiskajā regulējumā, ar ko ir transponēts šīs direktīvas 5. panta 3. punkts, paredzētais nosacījums, saskaņā ar kuru darbībām, kas ir pamatā vajāšanas riskam, uz kuru atsaucas pieteikuma iesniedzējs, ir jābūt uzņēmējā dalībvalstī atļautām, pietiek atgādināt, ka atbilstoši Ženēvas konvencijas 2. pantam “katram bēglim ir pienākums ievērot valsts, kurā viņš atrodas, likumus un noteikumus, kā arī pasākumus, kas noteikti, lai uzturētu sabiedrisko kārtību”. No tā izriet, ka 5. panta 3. punktā ietverto vārdkopu “neierobežojot Ženēvas konvenciju” nevar interpretēt tādējādi, ka šāds valsts tiesībās paredzēts nosacījums ir tai ir pretrunā.
46 Ņemot vērā iepriekš minētos iemeslus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, ar kuru bēgļa statusa piešķiršanai pēc tāda turpmāka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas Direktīvas 2013/32 2. panta q) punkta izpratnē, kas balstīts uz vajāšanas risku, kurš izriet no apstākļiem, ko pieteikuma iesniedzējs kopš savas izcelsmes valsts atstāšanas ir radījis pats, ir izvirzīts nosacījums, ka šie apstākļi ir jau izcelsmes valstī pastāvējušas pieteikuma iesniedzēja pārliecības izpausme un tās turpinājums.
Par tiesāšanās izdevumiem
47 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu 5. panta 3. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tam pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, ar kuru bēgļa statusa piešķiršanai pēc tāda turpmāka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai 2. panta q) punkta izpratnē, kas balstīts uz vajāšanas risku, kurš izriet no apstākļiem, ko pieteikuma iesniedzējs kopš savas izcelsmes valsts atstāšanas ir radījis pats, ir izvirzīts nosacījums, ka šie apstākļi ir jau izcelsmes valstī pastāvējušas pieteikuma iesniedzēja pārliecības izpausme un tās turpinājums.
[Paraksti]