Lieta C‑437/22
Kriminālprocess
pret
R.M.
un
E.M.
(Riigikohus lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (pirmā palāta) 2024. gada 29. februāra spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Lauksaimniecība – Kopējā lauksaimniecības politika – Atbalsts lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) – Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzība – Regula (EK, Euratom) Nr. 2988/95 – 7. pants – Administratīvie pasākumi un sodi – Regula Nr. 1306/2013 – 54. un 56. pants – Deleģētā regula Nr. 640/2014 – 35. pants – Nepamatoti samaksāto summu atgūšana no personām, kuras piedalījušās pārkāpuma veikšanā – Jēdziens “saņēmējs”
1. Lauksaimniecība – ELFLA finansējums – Grāmatojumu noskaidrošana – Nepamatoti izmaksāto summu atgūšana – Atmaksāšanas pienākuma parādnieki – Personas – Iekļaušana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1306/2013 39. apsvērums, 54. panta 1. punkts un 56. panta pirmā daļa; Padomes Regulas Nr. 2988/95 7. pants; Komisijas Regulas Nr. 640/2014 35. panta 6. punkts)
(skat. 49.–54., 60.–63. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)
2. Lauksaimniecība – Kopējā lauksaimniecības politika – ELFLA finansējums – Atbalsts lauku attīstībai – Atbalsta atteikums vai atbalsta atsaukšana – Saņēmēji, kuri iesnieguši nepatiesus pierādījumus atbalsta saņemšanai – Saņēmēja jēdziens – Juridiskās personas pārstāvis, kas veicis krāpnieciskas darbības, lai šī juridiskā persona saņemtu atbalstu – Izslēgšana – Pārstāvis, kas saņem juridiskās personas gūto peļņu – Ietekmes neesamība
(Komisijas Regulas Nr. 640/2014 35. panta 6. punkts)
(skat. 67. un 68. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)
Rezumējums
Saistībā ar Riigikohus (Augstākā tiesa, Igaunija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa atzīst, ka dalībvalsts no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) finansēta un komercsabiedrībai izmaksāta atbalsta atmaksāšanu var tieši prasīt no fiziskajām personām, kuras bija tās likumiskie pārstāvji laikā, kad viņi veica krāpniecisku rīcību, lai saņemtu šo atbalstu, pat ja šīs personas pašas nevar tikt uzskatītas par atbalsta saņēmējām.
Sabiedrība X OÜ, kura ir tikusi apvienota ar sabiedrību Y OÜ, bija saņēmusi atbalstu no Igaunijas lauku attīstības programmām 2007.–2013. gadam un 2014.–2020. gadam.
R.M. un E.M., viņa laulātā, secīgi bija šīs sabiedrības pārstāvji.
Pret R.M. un E.M. ierosinātā kriminālprocesā Viru Maakohus (Viru rajona tiesa, Igaunija) un pēc tam Tartu Ringkonnakohus (Tartu apgabaltiesa, Igaunija) atzina R.M. par vainīgu trijās subsīdiju izkrāpšanas epizodēs par labu sabiedrībai X, savukārt E.M. – par piedalīšanos divās no šīm krāpšanas epizodēm saistībā ar to, ka kompetentajai Igaunijas iestādei bija tīši sniegta nepatiesa informācija nolūkā saņemt attiecīgo atbalstu.
Turklāt minētās tiesas piesprieda R.M. un E.M. atmaksāt Igaunijas Republikai atbalsta summas, kuras bija saņēmusi sabiedrība X.
R.M. un E.M. iesniedza kasācijas sūdzības Augstākajā tiesā, proti, iesniedzējtiesā, apgalvojot, ka nepamatoti saņemtu atbalstu likumīgā veidā var atgūt vienīgi no tā saņēmēja, proti, sabiedrības Y, kura ir pārņēmusi sabiedrības X tiesības un saistības pēc šo abu sabiedrību apvienošanās.
Iesniedzējtiesai – lai gan tā atzīt, ka attiecībā uz R.M. un E.M. pasludinātais notiesājošais spriedums saistībā ar subsīdiju izkrāpšanu ir atstājams negrozīts – tomēr ir šaubas par iespēju no tiem pieprasīt attiecīgā atbalsta atmaksu.
Konkrēti, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, pirmkārt, attiecīgās Savienības tiesību normas (1) ļauj no ELFLA finansētu un krāpnieciskas rīcības rezultātā nepamatoti saņemtu atbalstu atgūt ne vien no šā atbalsta saņēmējiem, bet arī no personām, kuras – lai gan tās nav uzskatāmas par minētā atbalsta saņēmējiem – ir piedalījušās pārkāpumā, kura rezultātā tas ir nepamatoti izmaksāts.
Otrkārt, tai būtībā ir šaubas par to, vai gadījumā, kad juridiskā persona ir saņēmusi lauksaimniecības atbalstu tādas krāpnieciskas rīcības rezultātā, kurā ir vainojami tās pārstāvji, šie pārstāvji, ciktāl tie faktiski saņem šīs juridiskās personas gūto peļņu, var tikt uzskatīti par šā atbalsta “saņēmējiem” Savienības tiesību izpratnē (2).
Tiesas vērtējums
Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, Tiesa it īpaši analizē attiecīgo Savienības tiesību kontekstu un mērķus.
Pirmām kārtām, Regulas Nr. 1306/2013 39. apsvērumā ir uzsvērta nepieciešamība dalībvalstīm novērst, atklāt un efektīvi izskatīt jebkādus pārkāpumus un teikts, ka šajā nolūkā tām ir jāpiemēro Regula Nr. 2988/95. Turklāt šīs regulas 54. panta 3. punkta b) apakšpunktam, kurā dalībvalstīm ir atļauts neturpināt pārkāpuma dēļ nepamatoti saņemtā atbalsta atgūšanu, ja tas izrādās neiespējami parādnieka “vai juridiski par pārkāpumu atbildīgo personu” maksātnespējas dēļ, tiktu atņemta lietderīgā iedarbība, ja nebūtu iespējams veikt attiecīgā atbalsta atgūšanu arī no šīm personām.
Otrām kārtām, iespēja atgūt nepamatoti saņemto atbalstu ne tikai no tā saņēmēja, bet arī no personām, kuras ir tīši sniegušas nepatiesu informāciju, lai saņemtu šo atbalstu, veicina Savienības finansiālo interešu aizsardzības mērķa sasniegšanu (3), it īpaši, ja saņēmējs ir juridiska persona, kura vairs nepastāv vai kurai nav pietiekamu līdzekļu, lai atmaksātu šo atbalstu.
Ar to, ka šīm personām tiek prasīts atlīdzināt šādu nepamatoti saņemtu atbalstu, netiek pārkāpts tiesiskās drošības princips, jo attiecīgais tiesiskais regulējums šajā ziņā ir pietiekami skaidrs.
Proti, lai gan Regulas Nr. 1306/2013 56. pantā šo personu pienākums atmaksāt atbalstu nav tieši paredzēts, šis pants ir jālasa šīs regulas 39. apsvēruma gaismā. Turklāt šīs regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunktā ir tieša atsauce uz Regulu Nr. 2988/95 saistībā ar jēdziena “pārkāpums” definīciju. Savukārt, pamatojoties uz Regulas Nr. 2988/95 7. pantu, atbalsta atmaksu var prasīt arī no personām, kuras ir piedalījušās attiecīgā pārkāpuma izdarīšanā.
Visbeidzot, Tiesa piebilst, ka no šīs analīzes nav secināms, ka juridiskās personas pārstāvjus, kuri veikuši krāpnieciskas darbības, lai šī juridiskā persona varētu saņemt lauksaimniecības atbalstu, pašus var kvalificēt kā atbalsta “saņēmējus”. Proti, tie nevar tikt uzskatīti par šā atbalsta “saņēmējiem” Deleģētās regulas Nr. 640/2014 izpratnē, ja tie neietilpst nevienā no trim tās 2. panta 1. punkta otrās daļas 1. apakšpunktā (4) paredzētajām personu kategorijām, un tas tā ir pat tad, ja šie pārstāvji faktiski saņem peļņu, ko gūst šī juridiskā persona.