ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2012. gada 20. septembrī (1)
Lieta C‑325/11
Krystyna Alder,
Ewald Alder
pret
Sabina Orlowska,
Czeslaw Orlowski
(Sąd Rejonowy w Koszalinie (Polija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas un ārpustiesas dokumentu izsniegšana un paziņošana – Regula (EK) Nr. 1393/2007 – Piemērojamība – Gadījumu, kad dokuments jāpārsūta no vienas dalībvalsts otrai, noteikšana – Valsts tiesību norma, kurā ir paredzēta izsniegšanas fikcija, ievietojot dokumentu lietas materiālos, ja citas dalībvalsts teritorijā dzīvojošs lietas dalībnieks nav iecēlis valsts teritorijā dzīvojošu pārstāvi, kas ir pilnvarots saņemt dokumentus
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Regulas (EK) Nr. 1393/2007 par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs (dokumentu izsniegšana), un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1348/2000, interpretāciju (2).
2. Jautājums attiecas precīzāk uz to, vai dalībvalstīm ir rīcības brīvība noteikt, kuros gadījumos uz dokumentu attiecas pārrobežu izsniegšana atbilstoši Regulā Nr. 1393/2007 paredzētajiem noteikumiem.
3. Tā kā tiesas un ārpustiesas dokumentu izsniegšanas noteikumu vienota piemērošana visās dalībvalstīs ir Eiropas tiesiskuma telpas izveides galvenais uzdevums, šī jautājuma, kas sniedz Tiesai iespēju precizēt valstu procesuālo normu un Savienības tiesību sistēmas savstarpējās sakarības noteikumus, nozīmīgumu nedrīkst aizsegt tehniskā puse un tēmas sarežģītība, ko raksturo gan valsts, starptautisko vai Savienības tiesību normu juceklis, gan tas, ka vienā Eiropas Savienības tiesību sistēmā vienlaikus pastāv no Regulas Nr. 1393/2007 un no citiem tiesību aktiem izrietošas normas.
4. Šīs lietas pamatā ir prasība par samaksu, ko Vācijā dzīvojošie Krystyna Alder un Ewald Alder 2008. gada 20. novembrī cēla Sąd Rejonowy w Koszalinie [Košalinas rajona tiesā] (Polija) (3) pret Polijā dzīvojošajiem Sabina Orlowska un Czeslaw Orlowski.
5. Šī tiesa izskaidroja laulātajiem Alder viņu pienākumu mēneša laikā iecelt pārstāvi, kas būtu pilnvarots saņemt dokumentus, tādējādi piemērojot Polijas Civilprocesa kodeksa (Kodeks postępowania cywilnego) 11355. pantu, kurā ir noteikts, ka, ja lietas dalībnieks, kura dzīvesvieta ir ārvalstīs, nav iecēlis pilnvaroto pārstāvi ad litem vai pārstāvi, kas pilnvarots saņemt šos dokumentus, šim lietas dalībniekam adresētos tiesas dokumentus uzglabā lietā un uzskata par izsniegtiem.
6. Tā kā laulātie Alder nebija iecēluši pilnvaroto pārstāvi ad litem vai pārstāvi, kas pilnvarots saņemt dokumentus, ar 2009. gada 5. jūnija spriedumu viņu prasība tika noraidīta tiesas sēdē, kurā viņi neieradās.
7. 2009. gada 29. oktobrī laulātie Alder iesniedza pieteikumu par tiesvedības atkārtotu sākšanu un sprieduma atcelšanu, apgalvojot, ka viņiem tika liegta iespēja piedalīties tiesvedībā, jo viņi faktiski netika uzaicināti uz tiesas sēdi un, neizsniedzot tiesas dokumentus viņu adresē Vācijā, Sąd Rejonowy w Koszalinie ir pārkāpis nediskriminācijas pilsonības dēļ principu. Šī tiesa 2010. gada 23. jūnijā noraidīja viņu pieteikumu.
8. Pēc laulāto Alder iesniegtās apelācijas, Sąd Okręgowy w Koszalinie [Košalinas apgabaltiesa] (Polija) 2011. gada 19. aprīlī atcēla šo spriedumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai tiesai, kurā ir sākotnēji celta prasība, lai tā lemtu atkārtoti, jo tā uzskatīja, ka izsniegšanas fikcija ir pretēja Regulai Nr. 1393/2007.
9. Sąd Rejonowy w Koszalinie, kas nepiekrīt šim uzskatam, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [..] Regulas [..] Nr. 1393/2007 [..] 1. panta 1. punkts, kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību [LESD] 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka personai, kuras dzīvesvieta vai pastāvīgā uzturēšanās vieta ir citā dalībvalstī, adresētu tiesas dokumentu var atstāt lietas materiālos tiesā, un līdz ar to tas tiek uzskatīts par izsniegtu, ja šī persona nav norādījusi izsniegšanai pilnvaroto personu, kam ir dzīvesvieta tajā dalībvalstī, kurā notiek tiesvedība?”
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
1) LESD 18. pants
10. LESD 18. pantā ir noteikts:
“Piemērojot Līgumus un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.
Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru var pieņemt noteikumus, kas aizliedz šādu diskrimināciju.”
2) Regula Nr. 1393/2007
11. Ar Regulu Nr. 1393/2007, kas atcelta un aizstāta ar Padomes 2000. gada 29. maija Regulu (EK) Nr. 1348/2000 par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs (4), ir izveidota civillietu un komerclietu tiesas un ārpustiesas dokumentu izsniegšanas sistēma Savienības dalībvalstīs. Lai paātrinātu un atvieglotu dokumentu izsniegšanu, Regulā Nr. 1393/2007 ir paredzēta tieša dokumentu izsniegšana pēc iespējas ātrāk (5) ar sūtītāju un saņēmēju iestāžu starpniecību, ko izvēlējušās dalībvalstis (6), pieļaujot citus izsniegšanas veidus (7), neiedibinot hierarhiju to starpā (8), kā, piemēram, izsniegšanu, izmantojot konsulāros vai diplomātiskos kanālus ārkārtas apstākļos (9), izsniegšanu, ko veic diplomātiskie vai konsulārie pārstāvji (10), izsniegšanu, izmantojot pasta pakalpojumus (11), vai tiešu izsniegšanu, ko veic tiesu izpildītājs pēc jebkuras ieinteresētās personas lūguma (12).
12. Regulas Nr. 1393/2007 preambulas 6.–9. apsvērums ir formulēti šādi:
“(6) Tiesvedības efektivitāte un ātrums civillietās prasa, lai dalībvalstu norādīto vietējo struktūru savstarpējā tiesas un ārpustiesas dokumentu pārsūtīšana būtu tieša un tajā izmantotu ātrus līdzekļus. [..]
(7) Nosūtīšanas ātrums nodrošina [attaisno] visu atbilstīgo līdzekļu izmantošanu, ar noteikumu, ka tiek ievēroti konkrēti saņemtā dokumenta salasāmības un ticamības nosacījumi. [..]
(8) Šo regulu nebūtu jāpiemēro dokumentu izsniegšanai puses pilnvarotajam pārstāvim tiesvedības dalībvalstī neatkarīgi no minētās puses dzīvesvietas.
(9) Dokumenta izsniegšana būtu jāveic pēc iespējas ātrāk un jebkurā gadījumā mēneša laikā pēc tam, kad saņēmēja struktūra to ir saņēmusi.”
13. Šīs regulas 1. pantā ir paredzēts:
“1. Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās, ja tiesas vai ārpustiesas dokuments ir jāpārsūta no vienas dalībvalsts uz otru izsniegšanai šajā valstī. To nepiemēro jo īpaši ieņēmumu, muitas un administratīvos jautājumos vai jautājumos saistībā ar valsts atbildību par darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu (“acta iure imperii”).
2. Šo regulu nepiemēro, ja nav zināma tās personas adrese, kurai ir jāizsniedz dokuments.
3. Šajā regulā jēdziens “dalībvalsts” nozīmē dalībvalstis, izņemot Dāniju.”
14. Atbilstoši minētās regulas 26. panta pēdējai daļai tā “uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu”.
B – Polijas tiesības
15. Saskaņā ar Polijas Civilprocesa kodeksa 11355. pantu:
“1. Ja lietas dalībnieks, kura dzīvesvieta, parastā uzturēšanās vieta vai reģistrācijas vieta ir ārvalstīs, nav iecēlis Polijā dzīvojošu pārstāvi ad litem, viņam ir pienākums norādīt izsniegšanai pilnvaroto pārstāvi.
2. Ja nav norādīts izsniegšanai pilnvarotais pārstāvis, šim lietas dalībniekam adresētie tiesas dokumenti tiek atstāti lietas materiālos, un tie tiek uzskatīti par izsniegtiem. Tas ir jāizskaidro lietas dalībniekam pirmās izsniegšanas laikā. Turklāt lietas dalībniekam ir jāizskaidro iespēja atbildēt uz dokumentu, ar ko ir celta prasība, un iesniegt rakstveida apsvērumus, kā arī tas, kas var būt pilnvarotais pārstāvis.”
II – Mana analīze
16. Sąd Rejonowy w Koszalinie uzdotais jautājums prasa pārbaudīt Polijas Civilprocesa kodeksa 11355. panta atbilstību Savienības tiesībām no diviem viedokļiem. Pirmkārt, ir jāizpēta, vai izsniegšanas fikcija, ja nav iecelts pārstāvis, ir atļauta, ievērojot Regulu Nr. 1393/2007, un it īpaši tās 1. pantu. Otrkārt, ir jāizpēta, vai apstrīdētā tiesību norma ir savienojama ar nediskriminācijas pilsonības dēļ principu, kas ir paredzēts LESD 18. pantā.
17. Manas analīzes skaidrībai šos divus jautājuma aspektus pārbaudīšu atsevišķi.
A – Apstrīdētās tiesību normas pārbaude, ievērojot Regulas Nr. 1393/2007 1. pantu
18. Atbilstoši Regulas Nr. 1393/2007 1. panta 1. punktam tā ir piemērojama, “ja tiesas vai ārpustiesas dokumenti ir jāpārsūta no vienas dalībvalsts uz otru izsniegšanai šajā valstī”.
19. Tā kā Regula Nr. 1393/2007 ir pieņemta, pamatojoties uz EKL 61. panta c) punktu, kurā Padomei ir piešķirtas tiesības noteikt pasākumus attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbības civillietās tikai, ja tām ir “pārrobežu iedarbība”, tā ir piemērojama tikai starptautiskai izsniegšanai un nav piemērojama iekšējai izsniegšanai.
20. Tā kā šīs regulas 1. pantā nav precizēts, kādos gadījumos dokuments ir “jāpārsūta” izsniegšanai uz ārvalsti, rodas jautājums, vai tajā ir atļauts katrai dalībvalstij pašai noteikt, kad dokuments ir jāpārsūta izsniegšanai uz ārvalstīm, vai arī – tieši otrādi – tā ir piemērojama automātiski, ja dokumenta, kas ir jāizsniedz, adresāta adrese atrodas citā dalībvalstī.
1) Lietas dalībnieku argumenti
21. Atbildētāji pamatlietā, kā arī Polijas un Itālijas valdības ir izteikušās par labu pirmajai alternatīvai, apgalvojot, ka saskaņā ar procesuālās autonomijas principu – Regulā Nr. 1393/2007 ir vienīgi organizēta valsts procesuālajās tiesībās prasītās paziņošanas īstenošana.
22. Polijas un Itālijas valdības piebilst, ka Savienības tiesībās pastāv analogi pienākumi iecelt pārstāvi, kas ir pilnvarots saņemt dokumentus (13).
23. Polijas valdība turklāt uzskata, ka Polijas tiesībās paredzētajam pārstāvja, kas ir pilnvarots saņemt paziņojumus, institūtam ir tie paši mērķi, kādi ir Regulai Nr. 1393/2007, proti, tiesas procesa efektivitāte un ātrums.
24. Laulātie Alder, Portugāles valdība un Eiropas Komisija savukārt atbalsta otro alternatīvu, apgalvojot, ka Regulā Nr. 1393/2007 paredzētie izsniegšanas noteikumi ir piemērojami tad, kad lietas dalībnieks, kuram dokuments ir jāpaziņo, dzīvo citā dalībvalstī un viņa adrese ir zināma.
25. Piemērojot šo regulu attiecībā uz laulātajiem Alder tikai pirmajā izsniegšanā, Polijas valsts tiesību norma bloķē tiesu dokumentu apriti Kopienā, lai gan minētās regulas 14. pantā ir atļauts izsniegt dokumentus, izmantojot pasta pakalpojumus.
26. Pamatojoties uz Regulas Nr. 1393/2007 26. panta pirmo daļu, Portugāles valdība arī uzskata, ka Polijas Civilprocesa kodeksa normas var piemērot tikai pilsoņiem, kas dzīvo trešajā valstī Savienībā, jo atbilstoši šai regulai pārsūtīšanas pienākums balstās vienīgi uz faktu, ka viena no lietas dalībniekiem dzīvesvieta, parastās uzturēšanās vieta vai reģistrācijas vieta neatrodas dalībvalstī, kurā prasība ir celta, kas lietai piešķir starptautisku raksturu, neatkarīgi no tā, kas ir noteikts valsts procesuālajās tiesībās.
27. Uzskatot arī, ka pienākums iecelt pārstāvi Polijā neatbilst Regulai Nr. 1393/2007, Komisija, kas norāda, ka Polijas Civilprocesa kodeksa 11355. panta saderība ar Savienības tiesībām ir diskusijas ar Polijas iestādēm priekšmets pēc Eiropas Parlamentam adresētas petīcijas (14), lielāko savu apsvērumu daļu velta šīs tiesību normas atbilstības LESD 18. pantam pārbaudei. Tā uzskata, ka pienākums iecelt pārstāvi Polijā nav saderīgs ar šo pantu tādēļ, ka tā ir netieša diskriminācija pilsonības dēļ, jo tas attiecas galvenokārt uz citu dalībvalstu pilsoņiem, kam daudzos gadījumos nav dzīvesvietas, pastāvīgās uzturēšanās vietas vai reģistrācijas vietas Polijā.
2) Mans vērtējums
28. Pievienojoties laulāto Alder, Portugāles valdības un Komisijas viedoklim, es uzskatu, ka Regulai Nr. 1393/2007 neatbilst tas, ka ar paziņošanas fikciju tiek sodīts ārvalstīs dzīvojošs lietas dalībnieks, kurš nav iecēlis Polijā dzīvojošu pārstāvi, kas būtu pilnvarots saņemt dokumentus.
29. Ar šo regulu ir atcelta un aizstāta Regula Nr. 1348/2000, kurai iedvesma tika smelta no Konvencijas, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K.3. pantu, kas attiecas uz tiesas un ārpustiesas dokumentu civillietās un komerclietās izsniegšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs (15). 1997. gada konvencija, kas paredzēta, lai izstrādātu instrumentu tiesas un ārpustiesas dokumentu pārsūtīšanas procedūru starp dalībvalstīm atvieglošanai un paātrināšanai, nav stājusies spēkā, jo tā netika ratificēta pirms Amsterdamas līguma stāšanās spēkā.
30. Kaut arī tā ietver zināmus jauninājumus (16), it īpaši, lai labāk aizsargātu lietas dalībnieku tiesības, 1997. gada konvencija turpina ar Hāgas 1965. gada 15. novembra Konvenciju par tiesas un ārpustiesas dokumentu izsniegšanu civillietās vai komerclietās (17) iesākto, ar kuru tika izveidots administratīvās sadarbības mehānisms, kas ļauj izsniegt dokumentu ar centrālās iestādes starpniecību, kam ir pienākums saņemt pieteikumus un tos izpildīt. Turklāt ar Briseles 1968. gada 27. septembra Konvencijai par jurisdikciju un tiesas spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (18), kas ir grozīta ar 1996. gada 29. novembra Konvenciju par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanos (19), pievienotā protokola IV pantu kā fakultatīvs tiesas un ārpustiesas dokumentu nosūtīšanas veids tika ieviesta valsts amatpersonas veikta izsniegšana valsts amatpersonai.
31. Tiek uzskatīts, ka Hāgas 1965. gada konvencija nav obligāta, jo tā ir piemērojama tikai tad, ja valsts, kurā prasība celta, likumā ir paredzēts, ka dokuments ir jāpārsūta uz ārvalsti izsniegšanai. Tādējādi šīs konvencijas praktiskajā rokasgrāmatā, ko izdevis Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences Pastāvīgais birojs (20), ir minēts, ka “īsumā” dalībvalstu prakse, “šķiet, apliecina, ar dažiem izņēmumiem, [minētās] konvencijas neobligāto raksturu” (21), piebilstot, it kā ar nožēlu, ka, lai pilnībā izpildītu mērķi, nodrošināt, ka adresāts faktiski ir iepazinies ar izsniegto dokumentu, Hāgas 1965. gada konvencijai būtu jāiejaucas valsts tiesībās un tajā jānosaka derīgas izsniegšanas nosacījumi, kas būtu vienīgais līdzeklis, lai likvidētu fiktīvas izsniegšanas veidus, kā, piemēram, izsniegšana prokuratūrai.
32. Tomēr es domāju, ka būtiskā šīs jomas, it īpaši tās Kopienas mēroga, attīstība prasa no jauna interpretēt tiesiskā regulējuma, kas tagad ir ietverts Regulā Nr. 1393/2007, un valsts procesuālo tiesību attiecības.
33. Ir jāņem vērā Savienības politikai tiesu sadarbības civillietās jomā piešķirto mērķu attīstība un griba radīt Eiropas tiesiskuma telpu, pirmkārt, lai garantētu tiesas un ārpustiesas dokumentu brīvu apriti un, otrkārt, veicinātu pamattiesību ievērošanu.
34. Pakāpeniski atgriezīšos pie šiem abiem nedalāmajiem mērķiem.
35. Regula Nr. 1393/2007 iekļaujas, pirmkārt, Eiropas tiesiskuma telpas radīšanā, kuras ietvaros jānodrošina tiesas un ārpustiesas dokumentu brīva aprite.
36. Kā Tiesa ir nolēmusi savā 2005. gada 8. novembra spriedumā lietā Leffler (22) un 2009. gada 25. jūnija spriedumā lietā Roda Golf & Beach Resort (23), Amsterdamas līguma mērķis ir radīt “brīvības, drošības un tiesiskuma telpu”, kas piešķir Eiropas Kopienai “jaunu dimensiju”, un režīma, kas atļauj veikt pasākumus tiesu sadarbības civillietās, kam ir pārrobežu ietekme, jomā pāreja no ES līguma uz EK līgumu pierāda dalībvalstu gribu “nostiprināt” šādus pasākumus Savienības tiesību sistēmā (24).
37. Šī “nostiprināšana” piešķir jaunu saturu pārrobežu izsniegšanas sistēmai, kas ir iekšējā tirgus labas darbības daļa, garantējot tiesas un ārpustiesas dokumentu brīvu apriti.
38. Vēlēšanās uzbūvēt Eiropas tiesību telpu lika Savienības likumdevējam atteikties no vienkāršas valstu procesu koordinācijas un iet tālāk, ieviešot specifiskas Kopienas procedūras, kas paredzētas, lai cik vien iespējams ātri un efektīvi atrisinātu pārrobežu strīdus, kā, piemēram, Eiropas izpildrakstu neapstrīdētiem prasījumiem (25), Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru (26) un regulējumu maza apmēra prasībām (27).
39. Lai gan ar šiem jaunajiem instrumentiem nav saskaņota izsniegšana Eiropas mērogā, turpretim ar tiem ir ieviestas minimālās prasības, attiecībā uz kurām gan Regulā Nr. 805/2004, gan Regulā Nr. 1896/2006 ir precizēts, ka izsniegšanas veids, kas balstīts uz juridisku fikciju, nevar tikt uzskatīts par pietiekamu (28).
40. Kaut arī procesuālu dokumentu izpildīšana citas dalībvalsts teritorijā tradicionāli tika uzskatīta par tādu, kas aizskar valstu suverenitāti, ar šīm dažādajām regulām, ieviešot minimālas prasības, tiek īstenota pakāpeniska atteikšanās, lai arī ierobežota, no noteiktiem šīs suverenitātes atribūtiem, jo tajās ir paredzēta tieša pārrobežu izsniegšana, izmantojot pastu (29), nedodot dalībvalstīm iespēju iebilst pret šādu pārsūtīšanas veidu. Tādā pašā veidā, atšķirībā no Hāgas 1965. gada konvencijas, kurā ir paredzēts, ka saņēmēja valsts var iebilst pret tiesas dokumentu tiešu pārsūtīšanu pa pastu personām, kas atrodas tās teritorijā (30), Regulā Nr. 1393/2007 nav atļauts dalībvalstij, kuras teritorijā dzīvo adresāts, aizliegt to vai pat precizēt lietošanas nosacījumus (31).
41. Eiropas tiesiskuma telpas radīšana, otrkārt, ir nešķirama no tiesiskas Savienības vispārīgā mērķa, proti, pamattiesību ievērošanas veicināšanas.
42. Šīs jaunās telpas mērķis it īpaši ir veicināt procesuālo garantiju ievērošanu, ko veido tiesības uz taisnīgu tiesu, kas izriet no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrās daļas un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, 6. panta 1. punkta, saskaņojot ar civilprocesa ātruma un efektivitātes prasībām.
43. Turpinot Eiropadomes sanāksmē 1999. gada 15. un 16. oktobrī nolemto, kā arī Hāgas programmu, kas pieņemta 2004. gadā, Eiropas Padome pasludināja Stokholmas programmā, kas pieņemta 2010. gadā (32), ka darbības, kas veikta civilprocesa tiesību jomā, normas mērķis ir panākt, lai dalībvalstu robežas nebūtu šķērslis ne civillietu noregulēšanai, ne tiesvedības uzsākšanai vai nolēmumu civiltiesību jomā izpildei. Eiropas Padome ir arī paziņojusi, ka priekšroka ir jādod mehānismu ieviešanai, kas paredzēti, lai atvieglotu piekļuvi tiesai, lai pilsoņi varētu aizstāvēt savas tiesības visur Savienībā. Tādējādi, pārsniedzot tradicionālo tiesu sadarbību, “tiesību un tiesiskuma Eiropas” (33) radīšana tieši atbilst indivīdu vajadzībām (34).
44. Efektīvu izsniegšanas veidu ieviešana ir viena no tiesību uz taisnīgu lietas izskatīšanas procesuālajām garantijām. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskata, ka “tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā” un taisnīgai lietas izskatīšanai piemītošais vienlīdzīgu iespēju princips, kas “attiecas uz visām līgumslēdzēju valstu procesuālajām tiesībām, [..] ir piemērojams arī šajā īpašajā jomā, kas ir tiesas dokumentu izsniegšana lietas dalībniekiem” (35), un ka līgumslēdzēju valstu pienākums “organizēt to tiesu sistēmu tādā veidā, lai to tiesas varētu nodrošināt ikvienam tiesības, lai strīdi par tā civilajām tiesībām un pienākumiem tiktu galīgi izlemti saprātīgā termiņā, [..] nozīmē arī efektīvu paziņošanas procedūru ieviešanu, kas ļautu nodrošināt tiesas sēžu datuma paziņošanu lietas dalībniekiem vajadzīgajā laikā” (36).
45. Tiesa 2008. gada 8. maija spriedumā lietā Weiss und Partner (37), uzskatīdama, ka Regulas Nr. 1348/2000 interpretācija nevar tikt nodalīta no tiesu sadarbības civillietās attīstības, uz ko attiecas šī regula, akcentēja tiesību uz aizstāvību aizsardzību, pēc analoģijas norādot uz Regulas Nr. 44/2001 interpretācijai piedāvāto risinājumu, ka Regulas Nr. 1348/2000 mērķis uzlabot un paātrināt dokumentu pārsūtīšanu “nevar [..] tikt sasniegts, jebkādā veidā pavājinot tiesības uz aizstāvību”, kuras “izriet no tiesībām uz taisnīgu tiesu, kas paredzētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantā”, un “ir pamattiesības, kas ietilpst vispārīgajos tiesību principos, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa” (38).
46. Vairākas Regulas Nr. 1393/2007 normas liecina par vēlēšanos radīt tiesas dokumentu izsniegšanas sistēmu, kas garantētu tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Dubulta datuma sistēma, kas tad, ja dokuments ir jāizsniedz noteiktā termiņā, ļauj ņemt vērā nosūtītājas valsts likumu, nosakot datumu attiecībā uz prasītāju, bet, lai noteiktu datumu attiecībā uz dokumenta saņēmēju, ņemt vērā saņēmējas dalībvalsts likumu, atbilst nolūkam nodrošināt līdzsvaru starp pušu interesēm. Dokumenta adresāta aizsardzība tiek nodrošināta ar viņam sniegto iespēju atteikties atzīt, ka viņš ir saņēmis dokumentu, ja tas nav iztulkots valodā, ko viņš saprot, vai saņēmējas dalībvalsts valsts valodā, ar tiesas pienākumu apturēt tiesvedību, ja atbildētājs neierodas, vai ar atbildētāja iespēju, ka, beidzoties pārsūdzības termiņiem, tiesības tiek zaudētas, ja viņš par tiesvedību ir uzzinājis ar nokavēšanos un ja šie aizsardzības līdzekļi nešķiet nepamatoti.
47. Mērķis aizsargāt tiesības uz aizstāvību, kas jau ir Regulas Nr. 1348/2000 pamatā, cita starpā pastiprina izmaiņas, kas šajā tekstā ir izdarītas ar Regulu Nr. 1393/2007, piemēram, uzlabojot informāciju adresātam ar prasību viņam rakstiski norādīt, izmantojot standarta formulāru, ka viņš var atteikties saņemt paziņojamo vai izsniedzamo dokumentu, ja tas nav izgatavots valodā, ko viņš saprot, vai saņēmējas dalībvalsts valsts valodā (39), vai pastiprinot noteiktību par dokumenta saņemšanu ar prasību par ierakstītu vēstuli ar paziņojumu par saņemšanu vai jebkādu līdzvērtīgu procedūru kā izsniegšanas veidu, izmantojot pasta pakalpojumus (40).
48. Regula Nr. 1393/2007 ir jāinterpretē, ņemot vērā šos mērķus un ievērojot obligāto prasību par šo tiesību normu vienotu piemērošanu. Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan Komisija vispirms iesniedza priekšlikumu direktīvai, lai transformētu 1997. gada konvenciju par Kopienas instrumentu (41), tā sekoja dažādajiem Parlamenta viedokļiem, kas piedāvāja to nostiprināt regulā (42), lai nodrošinātu jauno tiesību normu “ātru, skaidru un viendabīgu ieviešanu” (43). Šī izvēle par labu regulai, nevis direktīvai, kā šīs sistēmas ieviešanas instrumentam atklāj Savienības likumdevēja izvēli par labu Regulas Nr. 1393/2007 normu “tiešai piemērojamībai” un “tās vienotai piemērošanai” (44).
49. Es uzskatu, ka tiesas dokumentu izsniegšanai, ja adresāts dzīvo citā dalībvalstī, obligāti ir jānotiek saskaņā ar šīs regulas prasībām.
50. Šo interpretāciju apstiprina gan minētās regulas teksts, gan mērķi un vispārējā sistēma.
51. Pirmkārt, šajā ziņā ir jāaizstāv gramatiska Regulas Nr. 1393/2007 1. panta interpretācija. Tā kā šīs regulas 1. panta 1. punkts ir divdomīgs, jo tajā nav norādīts, kādos gadījumos tiesas vai ārpustiesas dokuments “ir jāpārsūta” no vienas dalībvalsts uz otru, lai tur tiktu izsniegts, šī tiesību norma ir jāinterpretē kopā ar minētās regulas 1. panta 2. punktu, kurā ir precizēts, ka “šo regulu nepiemēro, ja nav zināma tās personas adrese, kurai ir jāizsniedz dokuments”. Tikai tad, ja adresātam nav zināmas dzīvesvietas, Regulas Nr. 1393/2007 piemērošana ir skaidri izslēgta, no tā var secināt, a contrario, ka šī regula ir piemērojama visos gadījumos, kad adresātam ir zināma adrese citā dalībvalstī.
52. Otrkārt, es uzskatu, ka, ja katrai dalībvalstij tiktu atļauts turpināt piemērot valsts tiesību normas, kurās ir paredzēta izsniegšanas fikcija gadījumā, ja adresāts uzturas citā dalībvalstī, tiktu apdraudēti dokumentu brīvas aprites un pamattiesību sekmēšanas mērķi. It īpaši svarīgi ir uzsvērt, ka tiesas dokumentu izsniegšanas noteikumu iekļaušana taisnīgas lietas izskatīšanas sastāvā ar nolūku nodrošināt prasītājam tiesības celt prasību tiesā un atbildētājam – tiesības tikt laikus informētam par prasības priekšmetu un pamatu, lai varētu aizstāvēties, nozīmē jebkura fiktīva izsniegšanas veida aizliegumu, līdz ar to lietas dalībniekiem tiek atņemta iespēja izmantot Regulas Nr. 1393/2007 aizsargājošās normas. Šādas izsniegšanas fikcijas sekas varētu būt tādas, piemēram, ka atbildētājam, kura dzīvesvieta ir citā dalībvalstī, tiek atņemta iespēja atteikties saņemt dokumentu, ar ko ir celta prasība, kas nav iztulkots valodā, ko viņš saprot, vai saņēmējas dalībvalsts valsts valodā (45).
53. Treškārt, no Regulas Nr. 1393/2007 vispārējās sistēmas izriet, ka ar to izveidotās izsniegšanas sistēmas mērķis ir nodrošināt, ka adresāts faktiski un efektīvi saņem tiesas dokumentu, kas ir dalībvalstu rīcībā esošo dažādo izsniegšanas veidu kopējais uzdevums. No šī viedokļa nevar tikt pieļauta tīri fiktīva nodošana, kas izriet no legālas prezumpcijas, kura balstīta uz dokumentu ievietošanu lietas materiālos. Tādējādi – pretēji Polijas valdības apgalvotajam – es domāju, ka procesuāls paņēmiens, kas ir izsniegšanas fikcijas pamatā, ievietojot tos lietas materiālos, nevar faktiski tikt salīdzināts ar dokumentu pārsūtīšanas mehānismiem, kas ir ieviesti ar šo regulu.
54. Galu galā apstāklis, ka pamatlietā piemērojamās valsts tiesības paredz attiecībā uz tiesas dokumentu paziņošanu prezumpciju, kas atbrīvo no pienākuma paziņot lietas dalībnieka, kas uzturas ārvalstīs, faktiskajā dzīvesvietā, man šķiet pretējs gan Regulas Nr. 1393/2007 tekstam, gan mērķim un vispārējai sistēmai un var atņemt tai tās lietderīgo iedarbību, izvairoties no ar to noteiktās tiesu dokumentu izsniegšanas sistēmas.
55. 2012. gada 15. marta spriedumā lietā G (46) ir apstiprināta šī interpretācija.
56. Šajā spriedumā, kurā ir uzdots jautājums par Vācijas Civilprocesa kodeksa (Zivilprozessordnung) normas, kurā ir paredzēta izsniegšana, publicējot dokumentu, ar ko ir celta prasība, ja atbildētāja adrese nav zināma, atbilstību Savienības tiesībām, Tiesa noteica nosacījumus, kuros var pasludināt aizmugurisku spriedumu pret atbildētāju, kuram, tā kā nebija iespējams noteikt viņa atrašanās vietu, dokuments, ar ko ir celta prasība, atbilstoši valsts tiesībām tika paziņots ar publikāciju. Lai gan minētais spriedums tika taisīts pamatlietas apstākļos, kad Regula Nr. 1393/2007 nebija piemērojama, jo dokumenta adresāta adrese nebija zināma (47), no tā iztirzājuma izriet divas atziņas, kas attiecas uz atbildi, kas jāsniedz uz šo prejudiciālo jautājumu.
57. Pirmā no šīm atziņām ir, ka dalībvalstīm atzīto rīcības brīvību noteikt procesuālos noteikumus, kas piemērojami to tiesās celtajām prasībām, ierobežo pienākums ievērot Savienības tiesības. Tādējādi Tiesa ir paziņojusi, ka, “lai gan, nepastāvot iekšējo procedūru sistemātiskam regulējumam Savienības tiesībās, dalībvalstu pienākums savas procesuālās autonomijas ietvaros ir noteikt procesuālās normas, kas ir piemērojamas prasībām šo valstu tiesās, tomēr šīs normas nedrīkst būt pretrunā Savienības tiesībām ”(48).
58. Otrā atziņa, kas izriet no minētā sprieduma iztirzājuma, ir, ka izsniegšanas veids, kas neparedz adresātam iespēju faktiski saņemt dokumentu, kā, piemēram, paziņošana publikācijā, var tikt pieļauts tikai tad, ja dokumenta adresāta adrese nav zināma un ir darīts viss, lai viņu atrastu saskaņā ar rūpības un labas ticības principiem (49). No minētā izriet, a contrario, ka, ja adresāta adrese ir zināma, dokuments ir jāizsniedz šajā adresē.
59. Pret secinājumu, saskaņā ar kuru tāda izsniegšanas fikcija, kāda ir paredzēta apstrīdētajā valsts tiesību normā, ir pretrunā Regulai Nr. 1393/2007, tomēr ir trīs iebildumi, ko es turpinājumā gribētu atspēkot.
60. Pret šo risinājumu izvirzītais pirmais iebildums izriet no Polijas Civilprocesa kodeksa 11355. panta, kurā, kaut arī ar to ir izveidota izsniegšanas fikcija, arī paredzēts, ka pirmās izsniegšanas laikā lietas dalībniekiem tiek sniegta informācija par vajadzību iecelt pārstāvi un par iespēju lūgt atbrīvot no tiesāšanās izdevumiem un iecelt pārstāvi ad litem.
61. Tomēr man šķiet, ka šis paziņojums nevar attaisnot atkāpi no Regulas Nr. 1393/2007 normām un padarīt akceptējamu izsniegšanas fikciju, kas neatbilst lietas taisnīgas izskatīšanas prasībām. Turklāt Polijas valdība norāda, ka pirmais paziņojums tikai “visbiežāk” notiek, piemērojot šo regulu, no kā izriet, ka tas tā nenotiek sistemātiski, – es uzskatu, ka sākotnēji sniegtā informācija negarantē tiesvedības norisi atbilstoši sacensības principam un nevar līdz ar to aizstāt iepriekšēju tiesas dokumentu izsniegšanu.
62. Turklāt izsniegšanas fikcijas pieļaušana ar argumentu, ka adresāts zināja par savu pienākumu iecelt pārstāvi, kam būtu pienākums saņemt paziņojumus, neatbilstu lojālas sadarbības un savstarpējas uzticēšanās principam, kas prasa, lai visi tiesas dokumenti, kas ir jāizsniedz citā dalībvalstī dzīvojošam adresātam, tiktu izsniegti saskaņā ar Regulā Nr. 1393/2007 paredzēto sistēmu.
63. Otrais iebildums ir balstīts uz Regulas Nr. 1393/2007 preambulas 8. apsvērumu, kurā ir precizēts, ka šī regula nebūtu jāpiemēro dokumenta izsniegšanai puses pilnvarotajam pārstāvim tiesvedības dalībvalstī neatkarīgi no šīs puses dzīvesvietas.
64. Tomēr mans viedoklis ir, ka šis izņēmums, kas, starp citu, ir minēts tikai vienā apsvērumā, bet nav ne pārņemts, ne izskaidrots noteiktā pantā, ir jāinterpretē šauri un tas var attiekties – papildus pilnvarotā pārstāvja ad litem iecelšanai – tikai uz patvaļīgu adreses izraudzīšanos, kas izriet no gribas izteikuma, ar ko persona, pie kuras ir izraudzīta adrese, iegūst statusu tiesas dokumentu izsniegšanai.
65. Man šķiet, ka trešais iebildums, kas attiecas uz to, ka pastāv Savienības tiesību normas, kurās paredzēta adreses izraudzīšanās, arī nav atbilstošs.
66. Protams, ir skaidrs, ka gan Regula Nr. 44/2001, gan Regula Nr. 2201/2003 uzliek pienākumu lietas dalībniekam, kas prasa dalībvalstī izpildīt citā dalībvalstī pieņemtu nolēmumu, izraudzīties tiesas, kas izskata lietu, jurisdikcijā esošu adresi vai iecelt pilnvaroto pārstāvi ad litem, ja saņēmējas dalībvalsts likumā nav paredzēta adreses izraudzīšanās.
67. Tomēr es neizprotu, kā šāda atkāpju režīma attiecībā uz Kopienu tiesību normām, kas izriet no Regulas Nr. 1393/2007, pastāvēšana Eiropas mērogā varētu atļaut dalībvalstīm ieviest vai paturēt spēkā to valsts tiesību sistēmā noteikumus par pārrobežu izsniegšanu, kas aizstātu šajā regulā paredzēto izsniegšanas sistēmu, pat tad, ja ir izpildīti tās piemērošanas nosacījumi.
68. Turklāt prasība izraudzīties adresi, kas ir raksturīga izpildes procedūrai un ir paredzēta, lai atvieglotu gan sazināšanos ar prasītāju par lēmumu, ar ko tiek izlemts pieteikums, gan lai lietas dalībnieks, pret kuru tiek prasīta izpilde, varētu iesniegt pārsūdzību, ir hipotētiski piemērojama vienādi visiem Savienības pilsoņiem neatkarīgi no to pilsonības.
69. Visbeidzot, es uzskatu, ka, kaut arī sekas, kas izriet no adreses izraudzīšanās noteikumu pārkāpuma, tiek noteiktas saņēmējas dalībvalsts likumā, Tiesa tomēr ir noteikusi dalībvalstu rīcības brīvības apjomu, nospriežot, ka “paredzētā sankcija nevar [..] ne apšaubīt sprieduma spēkā esamību, piešķirot izpildāmību, ne atļaut, ka tas ietekmē tā lietas dalībnieka tiesības, pret kuru tiek prasīta izpilde” (50).
70. Man šķiet, ka arguments, kas attiecas uz Reglamentu, nekādā ziņā neattiecas uz šo lietu, jo šis teksts nav saderīgs ar tādu valstu likumdošanas aktu saskaņošanas instrumentu, kāda ir Regula Nr. 1393/2007. Pakārtoti, piebildīšu, ka Reglamenta 38. panta 2. punktā paredzētā adreses izvēlēšanās ir tikai fakultatīva (51), un turklāt gadījumā, ja viens lietas dalībnieks nav izraudzījies adresi vai piekritis, ka dokumenti tiek nosūtīti ar tehnisko sakaru līdzekļu palīdzību, attiecīgajam lietas dalībniekam dokumenti tiek izsniegti, nosūtot ierakstītas vēstules, kas adresētas šī lietas dalībnieka pārstāvim vai advokātam.
71. Ar šādu pamatojumu es secinu, ka apstrīdētā tiesību norma ir jāuzskata par nesaderīgu ar Regulu Nr. 1393/2007. Lai kādi arī nebūtu šie robi un nepilnības, it īpaši attiecībā uz izsniegšanu pa pastu (52), šī regula tomēr ir gan būtisks solis uz priekšu, gan arī būtiska kā nosacījums Eiropas tiesību telpas izveidei, kuras ietvaros “procesuālajai fosīlijai” (53), proti, izsniegšanas fikcijai, ievietojot [dokumentu] lietas materiālos, nav vietas.
72. Tādējādi es ierosinu Tiesai konstatēt, ka Regulas Nr. 1393/2007 1. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā, kurā ir paredzēts, ka lietas dalībniekam, kura dzīvesvieta, pastāvīgās uzturēšanās vieta vai reģistrācijas vieta ir citā dalībvalstī, adresētu tiesas dokumentu uzglabā lietas materiālos tiesā, uzskatot to par izsniegtu, ja minētais lietas dalībnieks nav norādījis izsniegšanai pilnvaroto personu, kam ir dzīvesvieta tajā dalībvalstī, kurā notiek tiesvedība.
73. Ar minētajiem apsvērumiem pietiek, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas jautājumu. Tomēr gadījumā, ja Tiesa nepiekrīt manam Regulas Nr. 1393/2007 interpretācijas priekšlikumam, man šķiet lietderīgi ātri pārbaudīt jautājumu saistībā ar LESD 18. pantu.
B – Apstrīdētās tiesību normas pārbaude, ievērojot LESD 18. pantu
74. Es, tāpat kā laulātie Alder, Portugāles valdība un Komisija, uzskatu, ka pienākums izvēlēties adresi ir pretējs nediskriminācijas pilsonības dēļ principam, kas ir noteikts LESD 18. pantā.
75. Šī principa nenovēršamas sekas Eiropas tiesiskuma telpas ietvaros ir pienākums ievērot vienlīdzīgas attieksmes pret visām personām Savienībā neatkarīgi no to pilsonības vai dzīvesvietas principu. Eiropas Padome savā sanāksmē Tamperē 1999. gada 15. un 16. oktobrī tādējādi uzsvēra, ka “pilsonim var būt brīvība tikai patiesā tiesiskuma telpā, kurā ikviens var vērsties ikvienas dalībvalsts tiesā un iestādēs tikpat viegli, kā viņš to dara pats savā valstī”.
76. Tiesa atkārtoti ir nolēmusi, ka valsts procesuālajos noteikumos prasot, ceļot prasību tiesā, samaksāt cautio judicatum solvi, nedrīkst tikt diskriminētas personas, kurām Savienības tiesībās ir piešķirtas tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi (54).
77. 1994. gada 10. februāra spriedumā lietā Mund & Fester (55) tā konstatēja, ka valsts procesuālo tiesību norma, kurā attiecībā uz nolēmumu, kas jāizpilda citā dalībvalstī, atļauta apķīlāšana kā nodrošinājums tikai tādēļ vien, ka izpilde notiks ārvalstīs, lai gan attiecībā uz nolēmumu, kas ir jāizpilda valsts teritorijā, tajā tas atļauts tikai tad, ja ir iespējams, ka pretējā gadījumā izpilde kļūs neiespējama vai pamatos sarežģītāka, ir slēpta diskriminācijas forma, ko neattaisno objektīvi apstākļi.
78. Ievērojot šo nolēmumu, es uzskatu, ka procesuālo tiesību norma, kas uzliek citā dalībvalstī dzīvojošam lietas dalībniekam pienākumu iecelt pārstāvi dalībvalstī, kurā notiek tiesvedība, kas saņemtu tiesas dokumentus, ir pretēja nediskriminācijas principam.
79. Lai gan, kā norāda Polijas valdība, Polijas Civilprocesa kodeksa 11355. pants nerada tiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, jo tas ir piemērojams gadījumos, kad lietas dalībnieks neatkarīgi no viņa pilsonības dzīvo citā dalībvalstī, tomēr vienalga, kā to pamatoti apgalvo Komisija, šī tiesību norma principā drīzāk ir piemērojama citu dalībvalstu pilsoņiem, kuru dzīvesvieta vai parastā uzturēšanās vieta visbiežāk nav Polijā, nekā Polijas pilsoņiem.
80. Turklāt, manuprāt, nav pareizs Polijas valdības apgalvojums, ka izsniegšanas fikcija nav diskriminējoša, jo Polijas Civilprocesa kodeksa 136. panta 2. punktā identiska sankcija ir paredzēta lietas dalībniekiem, kuru dzīvesvieta ir Polijā. Atšķirībā no lietas dalībnieka, kas dzīvo ārvalstīs, lietas dalībniekam, kas dzīvo Polijā, nav jāieceļ pārstāvis, kurš būtu pilnvarots saņemt dokumentus. Fiktīvas izsniegšanas sankcija viņam tiek piemērota tikai īpašā gadījumā, kad viņš nav tiesvedības laikā informējis tiesu par savas dzīvesvietas vai reģistrācijas vietas maiņu.
81. Man šķiet, ka Polijas valdības izvirzītā argumentācija, lai pamatotu pienākumu izraudzīties adresi Polijā, proti, galvenokārt nepieciešamība nodrošināt efektīvu tiesvedības tiesā norisi, neietver tādus iemeslus, kas varētu attaisnot tās paturēšanu spēkā, jo Regulas Nr. 1393/2007 mērķis tieši ir atvieglot un paātrināt pārrobežu pārsūtīšanu, paredzot dažādus dokumentu pārsūtīšanas veidus.
82. Tādējādi es uzskatu, ka Polijas Civilprocesa kodeksa 11355. pants ir diskriminācija, ievērojot LESD 18. pantu.
III – Secinājumi
83. Es piedāvāju Tiesai uz Sąd Rejonowy w Koszalinie uzdoto jautājumu atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Regulas (EK) Nr. 1393/2007 par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs (dokumentu izsniegšana), un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1348/2000, 1. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā, kurā ir paredzēts, ka lietas dalībniekam, kura dzīvesvieta, pastāvīgās uzturēšanās vieta vai reģistrācijas vieta ir citā dalībvalstī, adresētu tiesas dokumentu uzglabā lietas materiālos tiesā, uzskatot to par izsniegtu, ja minētais lietas dalībnieks nav norādījis izsniegšanai pilnvaroto personu, kam ir dzīvesvieta tajā dalībvalstī, kurā notiek tiesvedība.