Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2014. gada 6. februāra spriedumu lietā T-27/10 AC-Treuhand AG/Eiropas Komisija 2014. gada 17. aprīlī iesniedza AC-Treuhand AG

(lieta C-194/14 P)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: AC-Treuhand AG (pārstāvji – C. Steinle un I. Bodenstein, advokāti)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

atcelt pārsūdzēto spriedumu;

atcelt Komisijas 2009. gada 11. novembra Lēmumu C(2009) 8682, galīgā redakcija (Lieta COMP/38589 – Termiskie stabilizatori), ciktāl tas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju;

pakārtoti – samazināt apelācijas sūdzības iesniedzējai iepriekš minētā lēmuma 2. panta 17) un 38) punktā uzliktā naudas soda apmēru;

pakārtoti attiecībā pret 2. punktā izvirzīto prasījumu – nodot lietu Vispārējai tiesai nolēmuma pieņemšanai atbilstoši Tiesas spriedumā sniegtajam juridiskajam vērtējumam;

katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesāšanās izdevumus Vispārējā tiesā un Tiesā.

Pamati un galvenie argumenti

1.    Apelācijas sūdzība ir iesniegta par Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 6. februāra spriedumu lietā T-27/10. Ar šo spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja prasību, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja 2010. gada 27. janvārī bija cēlusi par Eiropas Komisijas 2009. gada 11. novembra Lēmumu C(2009) 8682, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38589 – Termiskie stabilizatori).

2.    Apelācijas sūdzības iesniedzēja kopumā ir izvirzījusi četrus apelācijas sūdzības pamatus.

3.    Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pretēji Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 49. panta 1. punktā paredzētajam tiesiskuma principam (nullem crimen sine lege and nulla poena sine lege), interpretējot EKL 81. pantu (jaunajā redakcijā – LESD 101. pants) tik plaši, ka šajā lietā vairs nav nodrošināts tāds noteiktības un paredzamības līmenis, kādam ir jābūt nodrošinātam tiesiskā valstī saistībā ar EKL 81. pantā paredzēto pārkāpumu. Tādējādi Vispārējā tiesa esot pārkāpusi EKL 81. pantu un Hartas 49. panta 1. punktu.4.    Ar otro apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, noraidot ceturto prasības pamatu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, ciktāl tā nav ievērojusi robežas, kas atbilstoši tiesiskuma principam (Hartas 49. panta 1. punkts) un vienlīdzīgas attieksmes principam šajā lietā ir noteiktas attiecībā uz Komisijas rīcības brīvību naudas sodu uzlikšanas jomā.5.    Ar trešo apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktu un Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai. Apelācijas sūdzības iesniedzēja ir norādījusi, ka atbilstoši 2006. gada pamatnostādnēs noteiktajai metodoloģijai tai uzliktais naudas sods nebija jānosaka pēc vienotas likmes, bet gan, pamatojoties uz atlīdzību, kas ir saņemta par ar pārkāp

umiem saistīto pakalpojumu sniegšanu. Vispārējā tiesa esot kļūdaini noraidījusi šo argumentu un atzinusi naudas soda apmēru par atbilstošu.6.    Ar ceturto apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi LESD 261. pantu, Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu un 31. pantu, jo tā ir nepietiekami un kļūdaini īstenojusi savu neierobežoto kompetenci. Tu

rklāt, īstenojot šo neierobežoto kompetenci, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi tiesiskuma principu (Hartas 49. panta 1. punkts), vienlīdzīgas attieksmes principu un samērīguma principu.