ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES

[JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2007. gada 13. decembrī ¹(1)

Lieta C‑413/06 P

Bertelsmann AG un

Sony Corporation of America

Pārējie lietas dalībnieki:

Independent Music Publishers and Labels Association (Impala),

Sony BMG Music Entertainment BV un

Eiropas Kopienu Komisija

Apelācija – Konkurence – Uzņēmumu koncentrācijas kontrole – Sony un Bertelsmann kopuzņēmums (“Sony BMG”) – Mūzikas ierakstu, tiešsaistes mūzikas un mūzikas izdošanas tirgi – Kolektīvs dominējošs stāvoklis – Apstiprinošs Komisijas lēmums – Izmeklēšanas apjoms – Pierādīšanas prasības – Pienākums norādīt pamatojumu – Konfidenciālas informācijas izmantošana – Regulas (EEK) Nr. 4064/89 2., 8. un 10. pants – Interese celt prasību

Satura rādītājs

I –   Ievads

II – Atbilstošās tiesību normas

III – Prāvas rašanās apstākļi un procesa norise

A –   Koncentrācija

B –   Kolektīva dominējoša stāvokļa problēma

C –   Administratīvais process un pirmais Komisijas apstiprinošais lēmums

D –   Tiesas process pirmās instances tiesā

E –   Apelācijas process

F –   Jaunais administratīvais process un otrais Komisijas apstiprinošais lēmums

IV – Sākotnējas piezīmes par apelācijas sūdzības pārbaudi

A –   Atsevišķo apelācijas pamatu pieņemamība

1)     Piektā apelācijas pamata pieņemamība

2)     Pārējo apelācijas pamatu pieņemamība

3)     Starpsecinājumi

B –   Apelācijas piemērotība, lai sasniegtu izvirzīto mērķi

1)     Par apgalvoto apelācijas sūdzības iesniedzēju nevēršanos pret izšķirošo apstrīdētā sprieduma daļu

2)     Par apstrīdētā sprieduma pamatiem, kam sprieduma rezolutīvajā daļā ir pakārtota nozīme

3)     Starpsecinājumi

C –   Intereses celt prasību pastāvēšana

V –   Apelācijas sūdzības pamatotība

A –   Izmeklēšanas un pamatojuma apjoms, kāds nepieciešams Komisijas apstiprinošiem lēmumiem (pirmais, otrais, trešais un sestais apelācijas pamats)

1)     Par apstiprinošo lēmumu pamatošanu koncentrāciju kontroles procesā (sestā apelācijas pamata pirmā un trešā daļa)

a)     Iespēja apstrīdēt apstiprinošus lēmumus nepietiekama pamatojuma dēļ, ceļot prasību tos atcelt

b)     Pienākuma norādīt pamatojumu apjoms

–       Apstrīdētais spriedums

–       Vērtējums

c)     Citi jautājumi

d)     Starpsecinājumi

2)     Par Pirmās instances tiesas atsauci uz paziņojumu par iebildumiem (pirmais apelācijas pamats un sestā apelācijas pamata otrā daļa)

a)     Par Pirmās instances tiesas vispārīgo izpratni jautājumā par saistību starp apstiprinošo lēmumu un paziņojumu par iebildumiem

–       Apstrīdētais spriedums

–       Vērtējums

b)     Par konkrētām Pirmās instances tiesas atsaucēm uz paziņojumu par iebildumiem

c)     Starpsecinājumi

3)     Par atbildēs uz iebildumiem norādīto faktu pierādījuma spēku (otrais apelācijas pamats; trešā apelācijas pamata pirmā daļa)

a)     Apstrīdētais spriedums

b)     Vērtējums

4)     Par pierādīšanas prasībām koncentrāciju apstiprināšanai (trešā apelācijas pamata otrā daļa)

a)     Par apgalvoto prasību asimetriju, ko Apvienošanās regula paredz apstiprinošiem un aizliedzošiem lēmumiem

–       Koncentrāciju kontroles lēmumi ir prognozējoši lēmumi

–       Apstiprinājumiem un aizliegumiem piemēroto standartu simetrija

–       Vispārēja pieņēmuma par saderību ar kopējo tirgu neesamība

–       Starpsecinājumi

b)     Par izskatāmajā lietā Pirmās instances tiesas piemērotajām pierādīšanas prasībām

c)     Starpsecinājumi

B –   Pirmās instances tiesas veiktā faktu un pierādījumu brīvā izvērtējuma robežas (ceturtais apelācijas pamats)

1)     Komisijas diskrecionārā vara un tai piemērotā tiesas kontrole

a)     Apstrīdētais spriedums

b)     Vērtējums

2)     Par iebildumu par pierādījumu sagrozīšanu

a)     Par apstrīdētā sprieduma 425. punktu

b)     Par apstrīdētā sprieduma 427. punktu

c)     Par apstrīdētā sprieduma 434. punktu

3)     Starpsecinājumi

C –   Par konfidenciālas informācijas izmantošanu apstrīdētajā spriedumā (septītais apelācijas pamats)

D –   Starpsecinājumi

VI – Par iespējamo pretapelāciju

VII – Par tiesāšanās izdevumiem

VIII – Secinājumi

I –    Ievads

1.        Izskatāmā lieta rosina turpināt attīstīt Tiesas judikatūru koncentrāciju kontroles jomā Eiropas Savienībā. Būtībā tajā tiek izskatīts no praktiskā viedokļa ļoti nozīmīgs jautājums – cik lielu izmeklēšanas un pamatojuma apjomu var prasīt no Komisijas, ja tā apstiprina uzņēmumu koncentrāciju.

2.        Šīs lietas pamatā ir koncentrāciju kontroles procedūra, kas attiecas uz mūzikas ierakstu, tiešsaistes mūzikas un mūzikas izdošanas tirgiem. 2003. gada beigās Bertelsmann un Sony uzņēmumu grupas vienojās pasaules mērogā apvienot savu darbību mūzikas ierakstu jomā. Pēc sākotnējām šaubām Komisija ar 2004. gada 19. jūlija Lēmumu (2) (turpmāk tekstā – “pirmais apstiprinošais lēmums”) apstiprināja attiecīgo koncentrācijas projektu.

3.        Pret koncentrāciju iebilda Independent Music Publishers and Labels Association (turpmāk tekstā – “Impala”) – Beļģijā reģistrēta starptautiska apvienība, kas apvieno 2500 neatkarīgas mūzikas ierakstu izdevniecības. Tās celtās prasības sakarā Pirmās instances tiesa (turpmāk tekstā arī – “Pirmās instances tiesa”) ar 2006. gada 13. jūlija spriedumu (3) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais spriedums”) atcēla pirmo apstiprinošo lēmumu.

4.        Tagad Tiesa izskata Bertelsmann un Sony apelācijas sūdzību par apstrīdēto spriedumu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas principā uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir izvirzījusi pārāk augstus juridiskos standartus Komisijas lēmumam, ar ko apstiprināta koncentrācija, un tā tiesas kontrolei.

5.        Katrā ziņā vispirms ir jāizvērtē jautājums, vai apelācijas sūdzības iesniedzējām pēc tam, kad Komisija 2007. gada 3. oktobrī ir atkārtoti apstiprinājusi koncentrāciju, vispār vēl ir interese celt prasību.

II – Atbilstošās tiesību normas

6.        Šajā lietā atbilstošās tiesību normas ir Padomes 1989. gada 21. decembra Regula (EEK) Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli (turpmāk tekstā – “Apvienošanās regula”) (4), kas grozīta ar Regulu (EK) Nr. 1310/97 (5).

7.        Uz Kopienas mēroga koncentrācijām attiecas aizliegums tās īstenot, un par tām ir jāpaziņo Komisijai (Apvienošanās regulas 4. un 7. pants). Komisija pārbauda, vai tās ir vai nav saderīgas ar kopējo tirgu (Apvienošanās regulas 2. panta 1. punkts).

8.        Koncentrācijas atļaušana vai aizliegšana ir atkarīga no tā, vai koncentrācija rada vai nostiprina dominējošo stāvokli, kura rezultātā kopējā tirgū vai ievērojamā tā daļā tiktu būtiski traucēta efektīva konkurence. Šajā sakarā Apvienošanās regulas 2. panta 2. un 3. punktā noteikts:

“2. Koncentrācija, kas nerada vai nenostiprina dominējošo stāvokli, kura rezultātā kopējā tirgū vai ievērojamā tā daļā tiktu būtiski traucēta efektīva konkurence, ir atzīstama par saderīgu ar kopējo tirgu.

3. Koncentrācija, kas rada vai nostiprina dominējošo stāvokli, kura rezultātā kopējā tirgū vai ievērojamā tā daļā tiktu būtiski traucēta efektīva konkurence, ir atzīstama par nesaderīgu ar kopējo tirgu.”

9.        Koncentrāciju kontroles procedūru veido divi posmi – pirmajā posmā tiek veikta tikai koncentrācijas projekta iepriekšēja izskatīšana. Ja šī iepriekšējā izskatīšana rada pamatotas šaubas par koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu, otrajā posmā Komisijai atbilstoši Apvienošanās regulas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktam ir jāuzsāk formāla pārbaudes procedūra (6).

10.      Apvienošanās regulas 8. pantā Komisijas pilnvaras pieņemt lēmumus formālā pārbaudes procedūrā noteiktas šādi:

“1. [..] visa lietvedība, kas uzsākta saskaņā ar 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ar lēmumu jāizbeidz, kā tas noteikts no 2. līdz 5. punktam.

2. Ja Komisija pēc attiecīgo uzņēmumu pārveidošanas atklāj, ka paziņotā koncentrācija atbilst 2. panta 2. punktā noteiktajiem kritērijiem [..], tā pieņem lēmumu, kurā atzīst, ka koncentrācija ir saderīga ar kopējo tirgu. [..]

3. Ja Komisija atklāj, ka koncentrācija atbilst 2. panta 3. punktā noteiktajam kritērijam [..], tā pieņem lēmumu, kurā paziņo, ka koncentrācija nav saderīga ar kopējo tirgu.

[..]”

11.      Pirms iespējamā lēmuma par koncentrācijas aizliegumu atbilstoši Apvienošanās regulas 8. panta 3. punktam attiecīgie uzņēmumi tiek uzklausīti. Šādā nolūkā Komisija nosūta tiem rakstisku paziņojumu par iebildumiem, par ko tie rakstiski un, ja nepieciešams, arī mutiski var izteikt savu viedokli. Šajā sakarā Apvienošanās regulas 18. pantā noteikts (7):

“1. Pirms jebkāda lēmuma pieņemšanas atbilstoši [..] 8. panta [..] 3. līdz 5. punktam [..] Komisija dod attiecīgajām personām, uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām iespēju visās procedūras stadijās, līdz konsultācijām ar Padomdevēju Komiteju izteikt savu viedokli par iebildumiem, kas pret tām izvirzīti.

[..]

3. Komisija pieņem lēmumu, pamatojoties tikai uz iebildumiem, par kuriem abas puses spējušas iesniegt savus apsvērumus. Lietvedībā pilnīgi jāievēro tiesības uz aizstāvību. [..]”

12.      Koncentrāciju kontroles procedūru kopumā raksturo temps, kas tiek īstenots, pateicoties precīzi līdzsvarotam, salīdzinoši stingram termiņu režīmam, un kura mērķis ir ierobežot koncentrāciju kontroles procedūras ilgumu (8). Ja Komisija savlaicīgi nepieņem lēmumu par koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu, tiek uzskatīts, ka koncentrācija ir apstiprināta un Apvienošanās regulas 10. panta 6. punktā tas formulēts šādi:

“Ja Komisija nav pieņēmusi lēmumu saskaņā ar 6. panta 1. punkta b) vai c) apakšpunktu vai 8. panta 2. vai 3. punktu attiecīgi [..] noteiktajos termiņos, tiek uzskatīts, ka koncentrācija atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu [..].”

13.      Par sekām, Kopienu tiesai atceļot Komisijas lēmumu, Apvienošanās regulas 10. panta 5. punktā ir noteikts:

“Ja Tiesa pieņem spriedumu, kas atceļ visu vai daļu Komisijas lēmuma, kas pieņemts saskaņā ar šo regulu, termiņi, kas noteikti šajā regulā, sākas no jauna no sprieduma pasludināšanas dienas.”

14.      Lielākajā daļā koncentrāciju kontroles procedūru Komisija darbojas arī kā Eiropas Ekonomikas zonas koncentrāciju kontroles iestāde (9) un lemj par koncentrāciju saderību ar EEZ līgumu.

15.      2004. gadā tika izdarīti būtiski Apvienošanās regulas grozījumi. Tomēr jaunā EK Apvienošanās regulas (10)redakcija saskaņā ar tās 26. panta 1. punktu tiek piemērota tikai no 2004. gada 1. maija un tādējādi tā neattiecas uz izskatāmo lietu; minētās tiesību normas 2. punktā noteikts, ka attiecībā uz tādām lietām kā izskatāmā joprojām tiek piemērots iepriekšējais tiesiskais regulējums.

III – Prāvas rašanās apstākļi un procesa norise

A –    Koncentrācija

16.      Bertelsmann AG (11) ir starptautiska plašsaziņas līdzekļu sabiedrība ar pasaules mērogā izvērstu darbību mūzikas ierakstīšanā un izdošanā, televīzijā, radio, grāmatu, žurnālu un avīžu izdošanā, mediju un tipogrāfijas pakalpojumos, kā arī literāros un mūzikas klubos. Mūzikas ierakstu jomā Bertelsmann darbojas ar pilnībā tās īpašumā esošas meitas sabiedrības Bertelsmann Music Group (turpmāk tekstā – “BMG”) starpniecību (12).

17.      Sony Corporation of America (13) ietilpst Sony uzņēmumu grupā un pasaules mērogā darbojas mūzikas ierakstīšanas un izdošanas, rūpnieciskajā un plaša patēriņa elektronikas ražošanas un izklaides jomās. Mūzikas ierakstu nozarē to pārstāv Sony Music Entertainment.

18.      Saskaņā ar 2003. gada 11. decembra “Business Contribution Agreement” (līgums par darbības apvienošanu) Bertelsmann un Sony vienojās apvienot to darbību mūzikas ierakstu jomā (izņemot Sony darbību Japānā) trīs jaunās sabiedrībās. Šos kopīgos uzņēmumus plānots izmantot kā kopumu ar nosaukumu Sony BMG.

19.      Atbilstoši līgumam Sony BMG būtu jānodarbojas ar mākslinieku atklāšanu un veicināšanu (14), kā arī disku reklamēšanu un pārdošanu. Sony BMG nav paredzēts iesaistīties tādās darbībās, kas saistītas ar mūzikas ierakstīšanu, izdošanu un izplatīšanu.

20.      Tiesvedībā Tiesā Bertelsmann un Sony apliecināja, ka koncentrācija tika pilnībā pabeigta 2004. gadā.

B –    Kolektīva dominējoša stāvokļa problēma

21.      Kā visas Kopienas mēroga koncentrācijas arī Bertelsmann un Sony projekts saskaņā ar Apvienošanās regulas 2. pantu bija jāpārbauda, vai tas var radīt vai nostiprināt dominējošo stāvokli, kura rezultātā kopējā tirgū vai ievērojamā tā daļā tiktu būtiski traucēta efektīva konkurence.

22.      Konkrēti tika pārbaudīta nevis iespēja, ka Sony BMG varētu iegūt viena uzņēmuma dominējošu stāvokli, bet gan draudi, ka kolektīvu dominējošu stāvokli varētu radīt un nostiprināt pieci pasaules mēroga mūzikas ierakstu ražotāji (15), tā dēvētās pasaules mēroga mūzikas nozares “vadošās uzņēmumu grupas” (“lielie uzņēmumi”), kuru skaits pēc koncentrācijas samazinātos no pieciem uz četriem.

23.      Tiesa jau savā spriedumā lietā “Kali & Salz” (16) ir precizējusi, ka ar dominējoša stāvokļa jēdzienu Apvienošanās regulas izpratnē ir domāts ne tikai individuāls, bet arī kolektīvs dominējošs stāvoklis. Kolektīvu dominējošu stāvokli var īstenot divi uzņēmumi (duopols) vai vairāki uzņēmumi (oligopols) (17).

24.      Kolektīvs dominējošs stāvoklis obligāti nenozīmē, ka oligopola locekļiem būtu jādarbojas slepeni, savā starpā panākot konkurenci kropļojošas vienošanās EKL 81. panta izpratnē (18). Kolektīvs dominējošs stāvoklis drīzāk var izpausties arī kā visu oligopola locekļu klusējot notiekoša konkurējošās darbības koordinēšana (19). Šādā gadījumā oligopola locekļiem pietiek ar viņu iegūto tirgus daļu un viņu starpā vairs nenotiek efektīva iekšējā konkurence (20).

25.      Katrā ziņā priekšnosacījums, lai pieņemtu kolektīva dominējoša stāvokļa esamību, šajā situācijā ir, lai attiecīgais tirgus vispār ilgtermiņā pieļautu, ka oligopola locekļi klusējot koordinē konkurējošo darbību. Ņemot vērā iepriekš minēto, uzmanība ir jāpievērš trim kritērijiem, ko Pirmās instances tiesa ir izstrādājusi savā spriedumā lietā Airtours (21), lai konstatētu kolektīvu dominējošu stāvokli, un apstrīdētajā spriedumā ir apkopojusi šādi:

“Pirmkārt, tirgum jābūt pietiekami pārskatāmam, lai uzņēmumi, kas savu rīcību saskaņo, varētu pietiekamā mērā novērot, vai koordinācijas noteikumi tiek ievēroti. Otrkārt, disciplīna noteic, ka atšķirīgas rīcības gadījumā jābūt iebiedēšanas mehānismam. Treškārt, tādu uzņēmumu, kuri nepiedalās koordinācijā, – esošo vai topošo konkurentu – reakcija, kā arī klientu reakcija nevar likt apšaubīt ar koordināciju sasniegtos rezultātus.” (22)

26.      Šajā lietā uzmanības centrā ir pirmais no trim tā sauktajiem “Airtours kritērijiem”, tātad jautājums, vai mūzikas ierakstu tirgi ir pietiekami pārskatāmi, lai vadošās uzņēmumu grupas varētu klusējot koordinēt konkurējošo darbību. Būtībā lietas dalībnieki strīdas par to, cik lielu izmeklēšanas un pamatojuma apjomu Pirmās instances tiesa šajā sakarā drīkstēja prasīt no Komisijas.

C –    Administratīvais process un pirmais Komisijas apstiprinošais lēmums

27.      2004. gada 9. janvārī atbilstoši Apvienošanās regulas 4. pantam Komisija saņēma paziņojumu par koncentrācijas projektu (23).

28.      Iepriekšējas izskatīšanas posmā (koncentrāciju kontroles procedūras “I posms”) Komisija 2004. gada 20. janvārī nosūtīja anketu virknei tirgus dalībnieku.

29.      2004. gada 28. janvārī Impala atbildēja uz šo anketu un iesniedza atsevišķu rakstu, kurā tā izklāstīja motīvus, pamatojoties uz kuriem, pēc Impala domām, Komisijai šī koncentrācija ir jāatzīst par nesaderīgu ar kopējo tirgu. Impala tajā izteica savas šaubas par paaugstinātu koncentrāciju tirgū un tās radīto ietekmi uz piekļuvi tirgum, ieskaitot izplatīšanas nozari, plašsaziņas līdzekļus un internetu, kā arī ietekmi uz patērētāju iespēju izvēlēties.

30.      Tā rezultātā Komisija saskaņā ar Apvienošanās regulas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu 2004. gada 12. februārī uzsāka formālu pārbaudes procedūru (koncentrāciju kontroles procedūras “II posms”), jo paziņotā koncentrācija radot nopietnas šaubas par tās saderību ar kopējo tirgu un EEZ līgumu.

31.      Saskaņā ar Apvienošanās regulas 11. panta 5. punktu laikā no 2004. gada 7. aprīļa līdz 5. maijam procedūra tika apturēta, jo koncentrācijas dalībnieces nebija pilnā apmērā atbildējušas uz Komisijas lūgumu sniegt informāciju (24).

32.      2004. gada 24. maijā Komisija nosūtīja paziņojumu par iebildumiem koncentrācijas dalībniecēm, kurā tā provizoriski secināja, ka paziņotā koncentrācija ir nesaderīga ar kopējo tirgu un EEZ līgumu tāpēc, ka ar to tiek pastiprināts kolektīvs dominējošs stāvoklis mūzikas ierakstu tirgū un licenču vairumtirdzniecības tirgū mūzikai tiešsaistē un mātes uzņēmumu rīcība tiek saskaņota veidā, kas ir nesaderīgs ar EKL 81. pantu.

33.      Koncentrācijas dalībnieces atbildēja uz paziņojumu par iebildumiem, un 2004. gada 14. un 15. jūnijā Impala klātbūtnē uzklausīšanas amatpersona uzklausīja koncentrācijas dalībnieces.

34.      2004. gada 19. jūlijā Komisija pieņēma pirmo apstiprinošo lēmumu, kurā tā atbilstoši Apvienošanās regulas 8. panta 2. punktam atzina paziņoto koncentrāciju par saderīgu ar kopējo tirgu un EEZ līgumu. Koncentrācija tika atļauta, neizvirzot noteikumus un prasības.

D –    Tiesas process pirmās instances tiesā

35.      2004. gada 3. decembrī Impala Pirmās instances tiesā cēla prasību par pirmo apstiprinošo lēmumu un lūdza atcelt šo lēmumu (25), kā arī piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Komisija, savukārt, lūdza noraidīt prasību un piespriest Impala atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Turklāt Komisijas lūgumu atbalstīja Bertelsmann un Sony, kā arī Sony BMG Music Entertainment, kurām Pirmās instances tiesa ar trešās palātas priekšsēdētāja 2005. gada 4. februāra rīkojumu atļāva iestāties lietā.

36.      Pirmās instances tiesa pieņēma apstrīdēto spriedumu, ar kuru tā atcēla pirmo apstiprinošo lēmumu un piesprieda Komisijai segt pašai savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt trīs ceturtdaļas no Impala tiesāšanās izdevumiem. Impala bija jāsedz viena ceturtā daļa no saviem tiesāšanās izdevumiem. Personām, kas iestājušās lietā, savi tiesāšanās izdevumi bija jāsedz pašām.

E –    Apelācijas process

37.      Bertelsmann un Sony (turpmāk tekstā arī – “apelācijas sūdzības iesniedzējas”) kopīgi iesniegtajā apelācijas sūdzībā, kas Tiesā reģistrēta 2006. gada 13. jūlijā, prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto spriedumu,

–        noraidīt Impala lūgumu atcelt Komisijas lēmumu vai, pakārtoti, nodot lietu atpakaļ atkārtotai izskatīšanai Pirmās instances tiesā un

–        piespriest Impala segt šīs tiesvedības izdevumus.

38.      Sony BMG Music Entertainment pilnībā pievienojas apelācijas sūdzībai, kā arī Bertelsmann un Sony prasījumiem.

39.      Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto spriedumu,

–        noraidīt prasību atcelt pirmo apstiprinošo lēmumu vai, pakārtoti, nodot lietu atpakaļ atkārtotai izskatīšanai Pirmās instances tiesā un

–        piespriest Impala segt Komisijas tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā.

40.      Savukārt Impala prasījumi Tiesai ir šādi:

–        noraidīt apelācijas prasību kā nepamatotu un/vai daļēji vai pilnībā nepieņemamu,

–        atstāt spēkā apstrīdēto spriedumu un

–        piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām segt šīs tiesvedības izdevumus.

41.      Tiesā apelācija vispirms tika izskatīta rakstveida procesā un pēc tam – 2007. gada 6. novembra tiesas sēdē.

F –    Jaunais administratīvais process un otrais Komisijas apstiprinošais lēmums

42.      Ņemot vērā, ka apstrīdētais spriedums atcēla pirmo apstiprinošo lēmumu, Komisija šajā lietā no jauna uzsāka koncentrāciju kontroles procedūru (26) (šajā sakarā skat. arī Apvienošanās regulas 10. panta 5. punktu), kas nepieciešamības dēļ norisinājās paralēli izskatāmajam apelācijas procesam, jo apelācijas iesniegšana neaptur attiecīgā akta piemērošanu (Tiesas Statūtu 60. panta 1. punkts).

43.      Komisijai par koncentrāciju tika paziņots 2007. gada 31. janvārī, lai no jauna veiktu konkurences analīzi, un 2007. gada 1. martā Komisija atbilstoši Apvienošanās regulas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktam uzsāka formālo pārbaudes procedūru (“II posms”).

44.      Koncentrāciju kontroles procedūra tika pabeigta 2007. gada 3. oktobrī, Komisijai pieņemot lēmumu, kurā tā atbilstoši Apvienošanās regulas 8. panta 2. punktam no jauna atzina paziņoto koncentrāciju par saderīgu ar kopējo tirgu un EEZ līgumu (turpmāk tekstā – “otrais apstiprinošais lēmums”). Koncentrācija tika atļauta, neizvirzot noteikumus un prasības.

IV – Sākotnējas piezīmes par apelācijas sūdzības pārbaudi

45.      Pirms apelācijas sūdzības pārbaudes šajā lietā ir jānoskaidro, vai atsevišķie izvirzītie apelācijas pamati ir pieņemami (šajā sakarā skat. tūlīt sekojošo A punktu), vai ar tiem vispār var sasniegt apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzīto mērķi (skat. B punktu) un vai sakarā ar nesen pieņemto otro Komisijas apstiprinošo lēmumu apelācijas sūdzības iesniedzējām nav zudusi interese turpināt apelācijas tiesvedību (skat. C punktu).

A –    Atsevišķo apelācijas pamatu pieņemamība

46.      Impala apstrīd apelācijas sūdzības pieņemamību kopumā, jo tās mērķis ir tikai lūgt Tiesu pārbaudīt Pirmās instances tiesas veikto faktu novērtējumu.

47.      Ņemot vērā šo apgalvojumu, šķiet piemēroti atgādināt pārbaudes kritēriju, kas izriet no EKL 225. panta 1. punkta un Tiesas Statūtu 58. panta 1. punkta un kas tiek piemērots Tiesas judikatūrā apelācijas tiesvedībās (27) – apelācijas sūdzības iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. Tādējādi tikai Pirmās instances tiesa ir kompetenta konstatēt un izvērtēt šajā lietā atbilstošos faktus, kā arī izvērtēt pierādījumus, un tātad šo faktu un pierādījumu izvērtēšana, izņemot gadījumus, kad tie tiek sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts Tiesas kontrolei apelācijas ietvaros.

48.      Turpretī tas, vai Pirmās instances tiesa ir izvirzījusi pārāk augstas prasības Komisijai attiecībā uz tās lēmuma pamatojumu, vai tā faktu un pierādījumu izvērtējumā ir piemērojusi pareizos kritērijus un vai, vispārīgi skatoties, tā savā spriedumā ir atbilstīgi piemērojusi tiesību normas, ir tiesību jautājums, ko var izskatīt apelācijas tiesvedībā (28). Arī tas, vai Pirmās instances tiesa tiesiski pareizi ir kvalificējusi faktus un pierādījumus un, balstoties uz tiem, ir izdarījusi tiesiski pareizus secinājumus (29), kā arī tas, vai Pirmās instances tiesa ir ievērojusi piemērojamos procesuālos noteikumus, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu un rīkošanos ar pierādījumiem (30), ir tiesību jautājums, ko Tiesa var pārbaudīt.

49.      Ja tiek piemērots šis pārbaudes kritērijs, izskatāmo apelācijas sūdzību pretēji Impala viedoklim nevar uzskatīt par nepieņemamu kopumā. Drīzāk šajā sakarā ir jāizšķir piektais apelācijas pamats, no vienas puses, un pārējie apelācijas pamati, no otras puses.

1)      Piektā apelācijas pamata pieņemamība

50.      Vispirms attiecībā uz piekto apelācijas pamatu, kas pievēršas nosacījumiem, lai konstatētu kolektīvu dominējošu stāvokli, ir jānorāda, ka to veido ievaddaļa (31) un vairāki punkti, kuros detalizēti izteikta kritika (32).

51.      Ievaddaļā būtībā tiek izvirzīts jautājums, vai Pirmās instances tiesas savulaik spriedumā lietā Airtours izstrādātie kritēriji (33) attiecībā uz kolektīva dominējoša stāvokļa noteikšanu ir jāpiemēro atšķirīgi stingri atkarībā no tā, vai var pierādīt, ka jau pastāv kolektīvs dominējošs stāvoklis, vai arī var [tikai] prognozēt, ka nākotnē koncentrācijas dēļ var rasties kolektīvs dominējošs stāvoklis. Tādējādi piektā apelācijas pamata ievaddaļa skar Airtours kritēriju interpretāciju. Tas ir tiesību jautājums, ko atbilstoši var izskatīt apelācijas tiesvedībā.

52.      Atšķirīga ir situācija jautājumā par pārējiem punktiem, kuros detalizēti izteikta kritika piektā apelācijas pamata kontekstā un kurus var apkopot šādi – Pirmās instances tiesa nav pietiekami ņēmusi vērā vairumtirdzniecības neto cenas, kurām ir būtiska nozīme tirgus pārskatāmībā, kā arī cenu atlaižu nozīmi un tā vietā ir tikai aplūkojusi cenrāžu cenas un mazumtirdzniecības cenas. Turklāt Pirmās instances tiesa cenu atlaižu pārskatāmību neatbilstīgi saista ar atlaižu ietekmi uz vidējām neto cenām. Turklāt Pirmās instances tiesa, izvērtējot pārskatāmību, nepamatoti uzskata par nebūtiskām sarežģītās cenu struktūras. Visbeidzot, Pirmās instances tiesa kļūdaini uzskata, ka pārskatāmības jautājumā cenu atšķirības un svārstības nav būtiskas.

53.      Patiesībā attiecīgo punktu, kuros detalizēti izteikta kritika, mērķis nav pārbaudīt tiesību jautājumus, bet gan gluži pretēji – apšaubīt Pirmās instances tiesas veikto konkrēto faktu un pierādījumu vērtējumu izskatāmajā lietā. Jo jautājums par to, cik liela nozīme, izvērtējot noteikta tirgus pārskatāmību, ir cenrāžu cenām, mazumtirdzniecības cenām, vairumtirdzniecības neto cenām, vidējām neto cenām, cenu atlaidēm, cenu struktūru sarežģītībai, kā arī cenu atšķirībām un svārstībām, nav sniedzama vispārpiemērojama atbilde, bet atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no visu attiecīgās lietas apstākļu konkrēta izvērtējuma, proti, no attiecīgajam tirgum raksturīgajām īpatnībām.

54.      Citiem vārdiem sakot – Tiesai izskatāmajā lietā ir jāaizstāj Pirmās instances tiesas vērtējums, sniedzot pašai savu faktu un pierādījumu vērtējumu. Tomēr apelācijas tiesvedībā tas nav pieņemams. Katrā ziņā Tiesā varētu celt iebildumus, ka Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi faktus vai pierādījumus vai arī faktu un pierādījumu vērtējuma kontekstā ir pārkāpusi loģikas principus. Tomēr izskatāmajā lietā nav celts neviens no abiem minētajiem iebildumiem, un, atskaitot šos abus izņēmumus, Tiesas kā apelācijas instances uzdevums nevar būt pēc savas iniciatīvas izvērtēt, cik liela nozīme, izvērtējot tirgus pārskatāmību šāda veida gadījumā, ir tādiem faktoriem kā cenrāžu cenas, mazumtirdzniecības cenas, vairumtirdzniecības neto cenas, vidējās neto cenas, cenu atlaides, cenu struktūru sarežģītība, kā arī noteiktas cenu atšķirības un svārstības.

55.      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, piektais apelācijas pamats ir pieņemams tikai ievaddaļā, bet nav pieņemams punktos, kuros detalizēti izteikta kritika.

2)      Pārējo apelācijas pamatu pieņemamība

56.      Turpretī uzskatu, ka pārējie apelācijas pamati ir pilnībā pieņemami, jo tie neattiecas uz Pirmās instances tiesas sniegto faktu un pierādījumu vērtējumu. Šie apelācijas pamati drīzāk attiecas uz kritērijiem, kurus Pirmās instances tiesa ir piemērojusi, izvērtējot pirmā apstiprinošā lēmuma likumību. Turklāt tie attiecas uz Komisijai izvirzītajām prasībām pierādījumu sakarā, kas tai jāizpilda, apstiprinot koncentrāciju. Tie visi ir tiesību jautājumi, ko atbilstoši var izskatīt apelācijas tiesvedībā.

3)      Starpsecinājumi

57.      Tātad, lai gan piektais apelācijas pamats ir pieņemams tikai ievaddaļā, pārējie apelācijas pamati ir pieņemami pilnā apjomā.

B –    Apelācijas piemērotība, lai sasniegtu izvirzīto mērķi

58.      Izskatāmā lieta, papildus tikko apskatītajam jautājumam par atsevišķo apelācijas pamatu pieņemamību, izvirza vēl vienu jautājumu – vai apelācija vispār ir atbilstīga, lai sasniegtu apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzīto mērķi, t.i., apstrīdētā sprieduma atcelšanu. No vienas puses, apelācijas sūdzības iesniedzējas, iespējams, nav vērsušās pret izšķirošo apstrīdētā sprieduma daļu (šajā sakarā skat. tūlīt sekojošo 1. punktu), no otras puses, apelācija, iespējams, vēršas pret tām sprieduma pamatojuma daļām, kurās ir norādīti pamati, kam apstrīdētā sprieduma rezolutīvajā daļā ir pakārtota nozīme (šajā sakarā skat. 2. punktu).

1)      Par apgalvoto apelācijas sūdzības iesniedzēju nevēršanos pret izšķirošo apstrīdētā sprieduma daļu

59.      Vispirms Impala apgalvo, ka apelācija kopumā nav atbilstīga, lai atceltu apstrīdēto spriedumu, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas nav vērsušās pret izšķirošo apstrīdētā sprieduma daļu.

60.      Proti, Impala uzskata, ka apelācija aprobežojas tikai ar Pirmās instances tiesas apsvērumu jautājumā par jau esoša kolektīva dominējoša stāvokļa pastiprināšanos apstrīdējumu, turpretī tā nevēršas pret Pirmās instances tiesas apsvērumiem apstrīdētā sprieduma 528. punktā par iespējamu kolektīva dominējoša stāvokļa rašanos. Tātad, pat gadījumā, ja apelācija pilnībā tiktu apmierināta, pēc Impala domām, tas nevarētu izraisīt apstrīdētā sprieduma atcelšanu, jo šādā situācijā vēl joprojām būtu spēkā 528. punktā minētie Pirmās instances tiesas atzinumi par pārējām kļūdām tiesību piemērošanā pirmajā apstiprinošajā lēmumā.

61.      Šis apgalvojums mani nepārliecina.

62.      Apelācijas sūdzības iesniedzējām gan ir pienākums precīzi norādīt tā sprieduma apstrīdētās daļas, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskos argumentus, kas konkrēti izvirzīti apelācijas sūdzības atbalstam (34). Tomēr tas nenozīmē, ka viņām, gatavojot apelācijas sūdzību, visos sīkumos būtu jābalstās uz apstrīdētā sprieduma uzbūvi un katra attiecīgā sprieduma daļa būtu jāapstrīd, izvirzot atsevišķu apelācijas pamatu.

63.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas izskatāmajā lietā neko nemin par apelācijas attiecināšanu tikai uz pirmo no attiecīgajām šī sprieduma daļām, t.i., uz Pirmās instances tiesas apsvērumiem par esoša kolektīva dominējoša stāvokļa pastiprināšanos mūzikas ierakstu tirgū (35). Šāds ierobežojums būtu pretrunā arī viņu izvirzītajam mērķim – apelācijas kārtībā panākt apstrīdētā sprieduma atcelšanu kopumā, jo šo mērķi var sasniegt tikai tad, ja ar apelāciju saprot abu attiecīgo apstrīdētā sprieduma daļu (36) apstrīdēšanu, tātad, gan daļā par jau esoša kolektīva dominējoša stāvokļa pastiprināšanos, gan daļā par šāda stāvokļa rašanos.

64.      Par to, ka apelācija neattiecas tikai uz vienu sprieduma daļu, liecina arī apelācijas sūdzības iesniedzēju ievadpiezīmes apelācijas sūdzības sākumā. Īpaši kritizēto apstrīdētā sprieduma daļu uzskaitījumā tiek skaidri norādīts uz šeit strīdīgo 528. punktu, kā arī uz 533., 539. un 541. punktu, kas tāpat ir veltīti jautājumam par kolektīva dominējoša stāvokļa rašanos (37). Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas Pirmās instances tiesas vispārējos secinājumus, ko tā ir formulējusi apstrīdētā sprieduma 542. un 543. punktā, vairākkārt skaidri iekļauj savā apelācijas sūdzībā minētajos apsvērumos (38).

65.      Šādos apstākļos nevar apgalvot, ka apelācijas sūdzība attiecas tikai uz Pirmās instances tiesas apsvērumiem jautājumā par jau esoša kolektīva dominējoša stāvokļa pastiprināšanos un tādēļ [šī apelācija] pilnībā jānoraida kā neefektīvs (franču valodā – “inopérant”).

2)      Par apstrīdētā sprieduma pamatiem, kam sprieduma rezolutīvajā daļā ir pakārtota nozīme

66.      Turpretī atšķirīga situācija ir saistībā ar piektā apelācijas pamata ievaddaļu, kas, kā jau iepriekš minēts (39), ir vienīgā pieņemamā attiecīgā apelācijas pamata daļa.

67.      Būtībā tajā tiek izvirzīts jautājums, vai Pirmās instances tiesas spriedumā lietā Airtours izstrādātie kritēriji (40) attiecībā uz kolektīva dominējoša stāvokļa noteikšanu ir jāpiemēro atšķirīgi stingri atkarībā no tā, vai var pierādīt, ka jau pastāv kolektīvs dominējošs stāvoklis, vai arī var [tikai] prognozēt, ka nākotnē koncentrācijas dēļ var rasties kolektīvs dominējošs stāvoklis. Pirmajā no minētajiem gadījumiem Pirmās instances tiesa atbalsta mazāk stingru Airtours kritēriju piemērošanu salīdzinājumā ar pēdējo minēto gadījumu (41).

68.      Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas galvenokārt vēršas pret apstrīdētā sprieduma 251. punktu. Tajā Pirmās instances tiesa norāda, ka (jau esošu) kolektīvu dominējošu stāvokli “vajadzības gadījumā var noteikt netieši, pamatojoties uz, iespējams, pat ļoti neviendabīgu norāžu un pierādījumu kopumu, kas ietver no kolektīva dominējoša stāvokļa izrietošas zīmes, izpausmes un parādības”.

69.      Tomēr, kā pamatoti norāda pašas apelācijas sūdzības iesniedzējas (42), strīdīgā sprieduma daļa, ka arī ar to saistītie Pirmās instances tiesas juridiskie apsvērumi, ir obiter dicta. Proti, visā apstrīdētā sprieduma daļā no 245. līdz 253. punktam Pirmās instances tiesa nevērtē vis Impala pirmajā instancē izvirzīto [attiecīgā tiesību akta] atcelšanas pamatu, bet gan sniedz obiter dicta par kritēriju piemērošanu, lai konstatētu kolektīvu dominējošu stāvokli.

70.      Tas it īpaši kļūst skaidrs, kad strīdīgo sprieduma daļu lasa kontekstā ar apstrīdētā sprieduma 254. punktu, kurā Pirmās instances tiesa pirmā apstiprinošā lēmuma izvērtējumā skaidri aprobežojas tikai ar jautājuma, vai ir izpildīti Airtours kritēriji, noskaidrošanu: “[..] Pirmās instances tiesa izvirzīto pamatu ietvaros tikai pārbaudīs, vai lēmumā ir pareizi piemēroti nosacījumi, kas izriet no judikatūras lietā Airtours [..]”. Turpretī Pirmās instances tiesa skaidri nepievēršas jautājumam, vai dominējoša stāvokļa esamību var pieņemt, “[ne]pārliecin[oties] par tirgus pārskatāmību”. Tiesvedībā pirmajā instancē šis jautājums “nav izskatīts”.

71.      Tātad, ņemot vērā, ka piektā apelācijas pamata ievaddaļa neattiecas uz primārajiem sprieduma pamatiem, bet gan tikai uz Pirmās instances tiesas papildu apsvērumiem, tas nevar izraisīt apstrīdētā sprieduma atcelšanu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, šī apelācijas pamata daļa ir jānoraida kā neefektīva (“inopérant”) (43).

3)      Starpsecinājumi

72.      No iepriekš minētā izriet, ka tikai piektais apelācijas pamats, ciktāl tas vispār ir pieņemams, ir jānoraida kā neefektīvs. Turpretī visi pārējie apelācijas pamati ir piemēroti, lai sasniegtu apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzīto mērķi.

C –    Intereses celt prasību pastāvēšana

73.      Jautājumā par pieņemamiem un izmantojamiem apelācijas pamatiem vēl tikai jānoskaidro, vai apelācijas sūdzības iesniedzējām tagad nav zudusi interese turpināt apelācijas tiesvedību.

74.      Procesuālajā kontekstā prasība ņemt vērā intereses prasības celšanā nodrošina to, ka tiesām nav jādod slēdziens par tīri hipotētiskiem tiesību jautājumiem. Tādēļ interese prasības celšanā ir obligāts pieņemamības nosacījums, kas ir jāizvērtē pēc savas iniciatīvas, un tas var kļūt nozīmīgs dažādās tiesvedības stadijās. Pieņemamības kritērijam nepārprotami jābūt prasības vai apelācijas celšanas brīdī un arī pēc tam – līdz tiesa pieņem nolēmumu lietā (44).

75.      Interese celt prasību pastāv tik ilgi, kamēr apelācijas sūdzības iznākums var radīt priekšrocības lietas dalībniekam, kas cēlis prasību (45).

76.      Apelācijas celšanas brīdī apelācijas sūdzības iesniedzējām nepārprotami bija interese celt prasību, jo pēc tam, kad Pirmās instances tiesa atcēla pirmo apstiprinošo lēmumu, Bertelsmann un Sony koncentrācijai ar atpakaļejošu datumu nebija vajadzīgā apstiprinājuma atbilstoši Apvienošanās regulas noteikumiem. Ar apelācijas sūdzībā prasīto apstrīdētā sprieduma atcelšanu apstiprinājums atkal varētu būt spēkā. Tātad apelācijas sūdzība varētu radīt viņām šo priekšrocību.

77.      Tomēr kopš otrā apstiprinošā lēmuma pieņemšanas attiecīgajiem uzņēmumiem atkal ir koncentrācijai nepieciešamais apstiprinājums atbilstoši Apvienošanās regulas noteikumiem. Rezolutīvajā daļā šis otrais apstiprinājums ne ar ko neatšķiras no pirmā apstiprinājuma, jo tie abi atzīst paziņoto koncentrāciju par saderīgu ar kopējo tirgu un EEZ līgumu, neizvirzot noteikumus un prasības. Ar jauno koncentrācijas apstiprināšanu ir beigusies arī neskaidrā situācija, kas izveidojās pēc pirmā apstiprinošā lēmuma atcelšanas, kad attiecīgie uzņēmumi un tirgi nevarēja būt droši, vai koncentrācija ir notikusi likumīgi. Proti, atbilstoši Apvienošanās regulas 7. panta 5. punkta juridiskajam konceptam (46) otrais apstiprinošais lēmums ir spēkā no darījumu, kas veikti, lai īstenotu koncentrāciju (“ex tunc sekas”), noslēgšanas brīža.

78.      Tomēr viss iepriekš minētais obligāti nenozīmē, ka attiecīgajā apelācijā nav strīda priekšmeta, jo šī apelācija nevēršas tieši pret pirmo Komisijas apstiprinošo lēmumu, bet gan vēršas pret Pirmās instances tiesas pieņemto apstrīdēto spriedumu, kas vēl joprojām ir spēkā. Līdz ar to iespēja izbeigt tiesvedību lietā (Tiesas Reglamenta 92. panta 2. punkts) apelācijas tiesvedībā netiek piemērota (skat. Tiesas Reglamenta 118. pantu) (47).

79.      Otrā apstiprinošā lēmuma esamība katrā ziņā izraisa jautājumu, vai apelācija vēl var radīt priekšrocības apelācijas sūdzības iesniedzējām, tātad, vai viņām ir interese turpināt apelācijas tiesvedību.

80.      Tikai tas apstāklis, ka apstrīdētajā spriedumā apelācijas sūdzības iesniedzējām tika piespriests segt pašām savus tiesāšanās izdevumus, kas tām radušies pirmās instances tiesvedībā, katrā ziņā vēl nepamato viņu interesi celt prasību, jo atbilstoši Tiesas Statūtu 58. panta 2. punktam apelāciju nevar iesniegt tikai par tiesāšanās izdevumu apjomu. Tā paša iemesla dēļ Tiesa kā nepieņemamu noraida apelācijas pamatu par pirmajā instancē pieņemto lēmumu par tiesāšanās izdevumiem, ja tas ir palicis vienīgais no vairākiem apelācijas pamatiem un ir skaidrs, ka visi pārējie apelācijas pamati tiks noraidīti (48). Atbilstoši Tiesas Statūtu 58. panta 2. punkta jēgai un mērķim apelācijas tiesvedības turpināšanu nevar pamatot arī intereses panākt pirmajā instancē pieņemtā lēmuma par tiesāšanās izdevumiem atcelšanu. Tādēļ, lai turpinātu apelācijas tiesvedību, apelācijas sūdzības iesniedzēju interese celt prasību nedrīkst attiekties tikai uz pirmajā instancē pieņemto lēmumu par tiesāšanās izdevumiem.

81.      Izskatāmajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzējas ir acīmredzami ieinteresēt iespējami ātrāk saņemt ne tikai apstiprinājumu, bet gan – galīgu koncentrācijas apstiprinājumu. Proti, tikai šādā gadījumā attiecīgie uzņēmumi un arī tirgi kopumā beidzot iegūst tiesisko drošību jautājumā, vai koncentrācija ir notikusi likumīgi.

82.      Otrais apstiprinošais lēmums pašreiz nevar sniegt šādu tiesisko drošību, jo tas paredzamā laikā nevar iegūt galīgo spēku. Proti, lēmums – papildus paziņošanai tiem, kam tas adresēts (EKL 254. panta 3. punkts) – ir jāpublicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (Apvienošanās regulas 20. panta 1. punkts). Tikai pēc šādas publicēšanas (49), kas līdz šim nav notikusi, trešām personām sākas termiņš prasības iesniegšanai (50). Datumu, no kura trešām personām sākas termiņš prasības iesniegšanai, vispārēji varētu noteikt arī agrāku tikai tādā gadījumā, ja otrais apstiprinošais lēmums jau iepriekš citādā veidā, piemēram, internetā, būtu pilnā apjomā pieejams sabiedrībai un Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī būtu ievietota attiecīga norāde (51). Turpretī apstāklis, ka lēmuma teksts dažām trešām personām, konkrēti – Impala, pirms tam ir darīts zināms nekonfidenciālas versijas veidā, pats par sevi neietekmē termiņa prasības iesniegšanai sākumu (52) un līdz ar to arī datumu, kad lēmums, iespējams, iegūst galīgo spēku (53).

83.      Ja Pirmās instances tiesa, pamatojoties uz trešās personas celtu prasību, atcels arī otro apstiprinošo lēmumu, atkal rastos neskaidra situācija, kurā attiecīgajiem uzņēmumiem nebūtu koncentrācijai vajadzīgā apstiprinājuma atbilstoši Apvienošanās regulas noteikumiem. Šāds nedrošības stāvoklis vairāku mēnešu vai pat gadu garumā var negatīvi ietekmēt attiecīgos uzņēmumus un tirgus kopumā.

84.      Lai pēc iespējas novērstu šādu neskaidru situāciju un tās izraisītās negatīvās sekas, apelācijas sūdzības iesniedzējām ir īpaši svarīgi turpināt izskatāmo apelācijas tiesvedību un pēc iespējas ātrāk panākt Kopienu tiesas nolēmumu par pirmā apstiprinošā lēmuma likumību. Pat ja Tiesa izskatāmajā lietā nepieņem galīgo nolēmumu, jo lietas stāvoklis to neatļauj, bet gan nodod lietu atkārtotai izskatīšanai Pirmās instances tiesai (Tiesas Statūtu 61. panta 1. punkts), pilnīgi iespējams, ka galīgais tiesas nolēmums par pirmā apstiprinošā lēmuma likumību hronoloģiski tiek pieņemts ātrāk par nolēmumu otrā apstiprinošā lēmuma likumības sakarā.

85.      Šādos apstākļos arī temps, kas ir raksturīgs koncentrāciju kontrolei Kopienas mērogā (54), liecina par labu izskatāmās apelācijas tiesvedības turpināšanai. Šādā veidā var arī novērst situāciju, ka trešo personu prasība atcelt tiesību aktu ilgāk, nekā tas ir nepieciešams, aizkavē tiesiskās drošības rašanos koncentrācijā iesaistītajiem uzņēmumiem.

86.      Tādēļ kopumā uzskatu, ka pašreizējā brīdī Tiesas nolēmums apelācijas sūdzības iesniedzējām katrā ziņā vēl var radīt priekšrocības un līdz ar to viņām ir pietiekama interese uzturēt prasību par izskatāmās apelācijas tiesvedības turpināšanu.

87.      Turpretī, ja pēc mutvārdu procesa beigām, bet pirms Tiesas nolēmuma izskatāmajā lietā otrais apstiprinošais lēmums kļūtu galīgs, tad tas, pēc pašreiz manā rīcībā esošās informācijas, nozīmētu apelācijas sūdzības iesniedzēju intereses zudumu. Tomēr šādā gadījumā es uzskatītu par vajadzīgu atkārtoti uzklausīt lietas dalībniekus jautājumā par interesi celt prasību.

88.      Uzskatu katrā ziņā par nepārliecinošu tiesas sēdē virspusēji pieminēto ideju, ka attiecīgā tiesvedība ir jāturpina tikai tādēļ, ka Komisija atbalsta dažus no Bertelsmann un Sony izvirzītajiem pamatiem. Kopienu iestādes jautājumā par apelācijas sūdzību, ko tās pašas ir iesniegušas, gan ir izdevīgākā situācijā (Tiesas Statūtu 56. panta 2. un 3. punkts) – tām it īpaši nav jāpierāda interese iesniegt apelācijas sūdzību (55). Turpretī, ja iestāde pati nav apelācijas sūdzības iesniedzēja, bet gan ir tikai otrs lietas dalībnieks, tikai tās ieinteresētība apelācijas tiesvedības iznākumā un Tiesas sniegtajā noteiktu tiesību jautājumu skaidrojumā nevar aizstāt apelācijas sūdzības iesniedzēju, iespējams, neesošo interesi celt prasību.

V –    Apelācijas sūdzības pamatotība

89.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd attiecīgo spriedumu, izvirzot kopumā septiņus apelācijas pamatus. Tajos tiek izvirzīti tiesību jautājumi, kas ir būtiski koncentrāciju kontroles sistēmai Kopienas mērogā. Lai gan šie jautājumi tiek uzdoti vēl saistībā ar “veco” Apvienošanās regulu, tomēr to atrisinājums ir būtisks arī saistībā ar jauno EK Apvienošanās regulas (Regula Nr. 139/2004) redakciju, jo abas regulas būtiski neatšķiras jautājumos, kas ir izskatāmā strīda pamatā.

90.      Ņemot vērā, ka daži apelācijas pamati daļēji pārklājas, ir lietderīgi tos sagrupēt attiecīgi pēc būtības un tādējādi izvērtēt mainītā kārtībā. Tikai piektais apelācijas pamats vairs nav jāizvērtē, jo tas – kā jau iepriekš minēts – ir daļēji nepieņemams un daļēji neefektīvs (“inopérant”) (56).

A –    Izmeklēšanas un pamatojuma apjoms, kāds nepieciešams Komisijas apstiprinošiem lēmumiem (pirmais, otrais, trešais un sestais apelācijas pamats)

91.      Pirmais, otrais, trešais un sestais apelācijas pamats konkrēti attiecas uz izmeklēšanas un pamatojuma apjomu, kāds Komisijai ir jāveic, ja tā apstiprina uzņēmumu koncentrāciju.

92.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas principā uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir izvirzījusi pārāk augstas tiesiskās prasības Komisijas lēmumam, ar ko apstiprināta koncentrācija, un tā tiesas kontrolei. Turklāt šajā jautājumā viņas daļēji atbalsta Komisija (57). Turpretī Impala pilnībā aizstāv Pirmās instances tiesas pieņemto apstrīdēto spriedumu.

1)      Par apstiprinošo lēmumu pamatošanu koncentrāciju kontroles procesā (sestā apelācijas pamata pirmā un trešā daļa)

93.      Savu izvērtējumu sākšu ar sestā apelācijas pamata pirmās un trešās daļas pārbaudi (58). Tajās apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa Komisijas apstiprinošiem lēmumiem koncentrāciju kontrolē ir piemērojusi kļūdainu un pārāk augstu pamatošanas prasību.

94.      Vispirms ir jānoskaidro, vai Komisijas apstiprinošos lēmumus vispār var atcelt neatbilstīga pamatojuma dēļ. Apstiprinošas atbildes gadījumā ir jāpaskaidro, kāds ir pienākuma norādīt pamatojumu apjoms un vai Pirmās instances tiesa izskatāmajā lietā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

a)      Iespēja apstrīdēt apstiprinošus lēmumus nepietiekama pamatojuma dēļ, ceļot prasību tos atcelt

95.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Komisijas apstiprinošu lēmumu, ko tā pieņēmusi koncentrāciju kontroles jomā, nekādā ziņā nevar atcelt nepietiekama pamatojuma dēļ.

96.      Šis viedoklis mani nepārliecina.

97.      Saskaņā ar EKL 253. pantu Komisijai lēmumos jānorāda to pamatojums. Šāds pienākums norādīt pamatojumu ir tiesiskas valsts principa izpausme un kopā ar labas pārvaldības principu atspoguļojas arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (59) 41. panta 2. punktā. Tam ne vien jānodrošina Kopienu tiesām iespēja neatkarīgi pārraudzīt institūciju pieņemtos aktus, bet arī jāmudina institūcijas īstenot paškontroli un jāattur no nepārdomātu vai ne līdz galam pārdomātu pasākumu īstenošanas. Turklāt lēmumu pamatošana padara pārskatāmāku pārvaldes rīcību (60).

98.      Pienākums norādīt pamatojumu nekādā ziņā neattiecas tikai uz lēmumiem, kas ir nelabvēlīgi personām, kam tie adresēti. Gluži pretēji, tiesiskas valsts un labas pārvaldības principi prasa pamatot arī lēmumus, kas personām, kam tie adresēti, ir labvēlīgi. Tas vēl jo vairāk ir spēkā gadījumā, ja šādi lēmumi var nelabvēlīgi ietekmēt trešo personu tiesības un intereses, tostarp arī konkurences tiesību jomā. Tādējādi nedz EKL 253. pants, nedz arī Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta trešais ievilkums nenodala lēmumus, kas ir labvēlīgi personām, kam tie adresēti, un tos, kas ir nelabvēlīgi personām, kam tie adresēti. Īpaši koncentrāciju kontroles jomā tas nozīmē, ka Komisijai lēmumi, ar kuriem koncentrācija tiek apstiprināta, ir jāpamato līdzīgi kā lēmumi, ar kuriem koncentrācija tiek noraidīta.

99.      Pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu kā būtiskas procesuālās prasības neievērošanu var apstrīdēt Kopienu tiesā, piemēram, ceļot prasību atcelt tiesību aktu, ja ir izpildīti EKL 230. pantā minētie nosacījumi.

100. Apvienošanās regulas 10. panta 6. punktā, uz ko apelācijas sūdzības iesniedzējas atsaucas izskatāmajā lietā, nav noteiktas atkāpes attiecībā uz iespēju apstrīdēt lēmumu, ja nav ievērots pienākums norādīt pamatojumu. Jau no tiesību aktu hierarhijas izriet, ka sekundārās tiesību normas nevar ierobežot primāro tiesību normu – pie kurām pieder arī EKL 230. un 253. pants – piemērojamību. Apvienošanās regulas 10. panta 6. punkts drīzāk ir jāinterpretē un jāpiemēro, ņemot vērā augstāka juridiskā spēka tiesību normas, it īpaši ņemot vērā EKL 230. un 253. pantu (61).

101. Turklāt nedz Apvienošanās regulas 10. panta 6. punkta tekstam, nedz arī tā mērķiem un tiesiskā regulējuma kontekstam neatbilst vēlme paredzēt atkāpi no pienākuma norādīt pamatojumu vai pat padarīt Komisijas apstiprinošos lēmumus “neaizskaramus” pret iebildumiem par pamatojuma neesamību.

102. Apvienošanās regulas 10. panta 6. punkts tikai ievieš pieņēmumu, ka koncentrācija ir apstiprināta, gadījumam, ja Komisija savlaicīgi nepieņem lēmumu par paziņotās koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu (62). Tātad attiecīgā tiesību norma neatbrīvo Komisiju no likumdošanā noteiktā pienākuma (63) lemt par visām Komisijai paziņotajām koncentrācijām, pieņemot pamatotu lēmumu (64). Gluži pretēji, attiecīgā tiesību norma ir paredzēta situācijas risināšanai, kad Komisija nav savlaicīgi izpildījusi šo savu pienākumu.

103. Turklāt Apvienošanās regulas 10. panta 6. punkts nepārprotami ir arī tempa izpausme, kas raksturo visu koncentrācijas kontroles procedūru kopumā. Kopā ar šajā pantā noteiktajiem striktajiem procedūras termiņiem attiecīgā tiesību norma iespējami ātri nodrošina tiesisko drošību, kas rada labvēlīgas sekas ne tikai koncentrācijā iesaistītajiem uzņēmumiem, bet arī tirgiem kopumā.

104. Vienlaicīgi likumīgā nepieciešamība pēc tiesiskās drošības nevar sniegties tik tālu, ka lēmums par koncentrāciju pilnībā vai daļēji atrodas ārpus Tiesas kontroles. Tikai tad, kad ir pagājis EKL 230. panta 5. punktā noteiktais termiņš prasības iesniegšanai vai ir noraidīta prasība atcelt tiesību aktu, koncentrācijas apstiprināšana iegūst galīgo spēku un sniedz tiesisko drošību visām iesaistītajām personām.

105. Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju viedoklim Apvienošanās regulas 10. panta 6. punkts nekādā ziņā nezaudē savu lietderīgo iedarbību (“effet utile”) tikai tādēļ, ka – tiešā vai netiešā – koncentrāciju apstiprināšana paliek Tiesas kontrolē. Gluži pretēji, katrā koncentrāciju kontroles procedūrā pastāvošā iespēja, ka termiņu neievērošanas gadījumā var stāties spēkā pieņēmums, ka koncentrācija ir apstiprināta (“giljotīnas efekts”), atstāj uz Komisiju kā koncentrāciju kontroles iestādi būtisku disciplinējošu ietekmi (65). Turklāt attiecīgie uzņēmumi var īstenot plānoto koncentrāciju, tiklīdz Komisija to ir apstiprinājusi vai arī tiek pieņemts, ka koncentrācija ir apstiprināta (66); pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju sniegtās informācijas viņas ir izmantojušas šo iespēju.

106. Tādēļ kopumā es secinu, ka gadījumā, ja ir pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu, koncentrācijas apstiprināšanu – neatkarīgi no tā, vai koncentrācija ir apstiprināta tieši vai netieši, – var atzīt par spēkā neesošu.

b)      Pienākuma norādīt pamatojumu apjoms

107. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka izskatāmajā lietā Pirmās instances tiesa nepamatoti ir uzskatījusi, ka pirmais apstiprinošais lēmums nav pietiekami pamatots. Tādējādi Pirmās instances tiesa ir nonākusi pretrunā Kopienu tiesas pastāvīgajai judikatūrai.

108. Būtībā domstarpības ir jautājumā par to, cik detalizēti Komisijai pirmajā apstiprinošajā lēmumā bija jāpamato atzinums, saskaņā ar kuru tirgus nav pietiekami pārskatāms, lai pieļautu cenu koordināciju (67).

109. Šis atzinums bija izšķirošais Komisijas vērtējumā, ka nav pietiekamu pierādījumu par piecu lielo uzņēmumu kolektīvu dominējošu stāvokli dažādu valstu mūzikas ierakstu tirgos un ka koncentrācija, iespējams, arī neradīs šādu kolektīvu dominējošu stāvokli (68). Visbeidzot, uz šo vērtējumu balstās koncentrācijas apstiprināšana.

–       Apstrīdētais spriedums

110. Pirmās instances tiesa apstrīdētajā spriedumā izvērtē dažādas pirmā apstiprinošā lēmuma sadaļas, pārbaudot, vai tajās ir norādīts atbilstīgs pamatojums atzinumam par nepietiekamu tirgus pārskatāmību, un katrā daļā noraida šādu pieņēmumu.

111. Vispirms Pirmās instances tiesa izvērtē īpašo pirmā apstiprinošā lēmuma sadaļu (69), kas veltīta tirgus pārskatāmībai, un atzīst, ka Komisija “nav secinājusi, ka tirgus ir nepārskatāms vai nav pietiekami pārskatāms, lai pieļautu kolektīvu dominējošu stāvokli”. Turklāt Komisija šajā sadaļā ir norādījusi “tikai tādus faktorus, kas rada ievērojamu tirgus pārskatāmību un palīdz kontrolēt, vai vienošanās tiek ievērota, izņemot vienu apgalvojumu, kas ir piemērojams diezgan ierobežoti un nav pamatots, ka atlaides reklāmas nolūkā var samazināt pārskatāmību un klusējot noslēgtas aizliegtās vienošanās padarīt sarežģītākas”. Tādēļ šā īpašā pirmā apstiprinošā lēmuma sadaļa pati par sevi “acīmredzot [..] no tiesību viedokļa pietiekami [ne]pamato apgalvojumu, saskaņā ar kuru tirgus nav pietiekami pārskatāms” (70).

112. Pēc tam Pirmās instances tiesa pievēršas Komisijas apsvērumiem par iespējamu “kopīgu politiku cenu jomā” (71), ko īsteno pieci lielie uzņēmumi (72), pārbaudot pierādījumus, kas varētu izskaidrot apgalvoto nepietiekamo tirgus pārskatāmību (73). Šajā sakarā tā izvērtē gan Komisijas sniegto informāciju par cenrāžu cenām, gan par atlaidēm (atlaides klientiem un atlaides reklāmas nolūkā). Šajā jautājumā Pirmās instances tiesa, pirmkārt, atzīst, ka “[..] saskaņā ar lēmuma nosacījumiem cenrāža cenas [..] ir tirgus pārskatāmības faktors” (74). Otrkārt, “tie daži apgalvojumi par atlaidēm reklāmas nolūkā [..] tiktāl, ciktāl tie ir neprecīzi, nepamatoti, pat pretrunīgi citiem lēmuma apsvērumiem, nepierāda ne tirgus necaurredzamību [nepārskatāmību], ne arī atlaižu reklāmas nolūkā necaurredzamību [nepārskatāmību]” (75). Visbeidzot, no tā izriet, “ka sadaļā par mazajām valstīm arī nav pamatojuma atzinumam, saskaņā ar kuru atlaižu reklāmas nolūkā dēļ tirgus nav pārskatāms” (76).

113. Pirmās instances tiesa pirmajā apstiprinošajā lēmumā neatrada konkrētu izklāstu jautājumā par atlaidēm reklāmas nolūkā, uz ko īpaši norāda Komisija, konkrēti – “[p]ar atlaižu reklāmas nolūkā veidu, [p]ar apstākļiem, kādos tās tiek piemērotas, to necaurredzamības [nepārskatāmības] pakāpi, amplitūdu un ietekmi uz cenu pārskatāmību” (77). Pirmās instances tiesa, norādot uz trūkumiem, uzsver, ka “[Komisijas apgalvojumos par atlaidēm reklāmas nolūkos lielajās valstīs] ir tikai norādīts, ka atlaides reklāmas nolūkā ir mazāk pārskatāmas nekā atlaides klientiem, bet nav sniegts paskaidrojums, kādā veidā tās ir saistītas ar tirgus pārskatāmību, un nav saprotams, kā tās pašas par sevi varētu aizstāt visus pārējos lēmumā norādītos tirgus pārskatāmības faktorus un tādējādi izskaust pārskatāmību, kas nepieciešama, lai pastāvētu kolektīvs dominējošs stāvoklis” (78).

–       Vērtējums

114. Apelācijas tiesvedībā Tiesas uzdevums nav aizstāt Pirmās instances tiesas sniegto pirmā apstiprinošā lēmuma vērtējumu ar savējo. Tādējādi Tiesai nav jāpārbauda apstiprinošais lēmums un jāizvērtē, vai tā pamatojums ir nepietiekams vai pietiekams. Drīzāk Tiesai ir jālemj, vai, pārbaudot apstiprinošā lēmuma pamatojumu, Pirmās instances tiesa apstrīdētajā spriedumā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, it īpaši, vai Pirmās instances tiesa pārbaudē ir piemērojusi atbilstīgus vai pārmērīgi stingrus kritērijus.

115. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā prasītais pamatojums jāpielāgo attiecīgā akta būtībai un tam nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo Kopienu iestādes, kas pieņēmusi tiesību aktu, argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot kontroli (79).

116. Pamatojuma prasība jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp tiesību akta saturu, izvirzīto iemeslu būtību un tiesību akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojums precizētu visus atbilstošos faktiskos un tiesiskos apstākļus, jo jautājums, vai akta pamatojumā izpildītas EKL 253. panta prasības, jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (80).

117. Pie īpašajiem koncentrāciju kontroles procedūras apstākļiem pieder arī laika ierobežojums, kas Komisijai jāņem vērā sakarā ar procedūrai raksturīgo tempu un striktajiem procedūras termiņiem (81). Pamatojot savus lēmumus konkurences tiesību jomā, Komisija drīkst ņemt vērā arī konkrētās lietas sarežģītības pakāpi un šajā sakarā uzskatīt, ka saprātīgi tirgus dalībnieki, kuri pārzina tirgus situāciju, ir pienācīgi informēti (82); vēl jo vairāk tas tā ir gadījumā, kad ir skartas tādu tirgus dalībnieku tiesības vai intereses, kas – kā izskatāmajā lietā Impala – paši piedalās tiesvedībā (83). Apelācijas sūdzības iesniedzējas pamatoti norāda uz šiem diviem aspektiem.

118. Tādēļ ir skaidrs, ka no Komisijas nevar prasīt, lai tā savā lēmumā par paziņoto koncentrāciju formulētu nostāju par tiem aspektiem, kas ir acīmredzami neatbilstoši, maznozīmīgi vai kas ir nepārprotami otršķirīgi (84). Acīmredzamais nav īpaši jāpiemin lēmumā. Turklāt Komisijai savs lēmums nav jāpamato sīkāk, kā to prasa konkrētās lietas sarežģītības pakāpe un kā tas ir obligāti nepieciešams, raugoties no saprātīga, tirgus situāciju pārzinoša tirgus dalībnieka viedokļa.

119. Katrā ziņā faktiskiem un juridiskiem apsvērumiem, kas ir būtiski lēmuma pieņemšanā, vienmēr ir jāizriet no lēmuma pamatojuma (85). Tādēļ pamatojums nedrīkst būt tik īss, ka tas kļūst neskaidrs un neatbilstīgs (86). Turklāt pamatojumam ir jābūt konsekventam (87) un tajā nedrīkst būt iekšēju pretrunu (88).

120. Tomēr izskatāmajā lietā Pirmās instances tiesai trūkst tieši šāda atbilstīga, pārredzama un konsekventa pamatojuma.

121. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa būtībā norāda uz neatbilstību pirmā apstiprinošā lēmuma pamatojumā – tajā ir virkne pierādījumu, kas liecina par tirgus pārskatāmību un arī izsmeļoši to izskaidro (89), turpretī par atlaidēm reklāmas nolūkā, kas iespējams noliedz tirgus pārskatāmību, ir sniegti tikai apšaubāmi apgalvojumi (90). Turklāt nav sniegts paskaidrojums, kādā veidā atlaides reklāmas nolūkā ir saistītas ar tirgus pārskatāmību, un nav saprotams, kā tās pašas par sevi varētu aizstāt visus pārējos lēmumā norādītos tirgus pārskatāmības faktorus un tādējādi izskaust pārskatāmību, kas nepieciešama, lai pastāvētu kolektīvs dominējošs stāvoklis (91). Pirmās instances tiesa norāda arī uz iekšējām pretrunām lēmuma pamatojumā (92).

122. Piekrītu Pirmās instances tiesai, ka Komisija lēmumā, kurā tā vispirms izsmeļoši apraksta virkni pierādījumu, kas liecina par tirgus pārskatāmību, nedrīkst bez detalizēta pamatojuma uzskatīt, ka tirgus nav pietiekami pārskatāms. Un, ja ir tikai viens vienīgs vērā ņemams faktors – šajā gadījumā – atlaides reklāmas nolūkā –, kas noliedz pietiekamu tirgus pārskatāmību un līdz ar to arī pieņēmumu par kolektīva dominējoša stāvokļa esamību, ir jāsniedz vēl jo izsmeļošāks pamatojums, kā attiecīgais faktors ietekmē tirgu un ciktāl tieši šis faktors var aizstāt visus pārējos tirgus pārskatāmības faktorus.

123. It īpaši nepietiek tikai ar izklāstu, ka noteikta faktora ietekmē samazinās vai var samazināties tirgus pārskatāmība; drīzāk ir jāpaskaidro vismaz, kādēļ tieši attiecīgais faktors padara tirgu tik nepārskatāmu, ka nav vietas pieņēmumam par kolektīvu dominējošu stāvokli. Pretējā gadījumā lēmuma pamati ir neatbilstīgi un nepārredzami. Tieši uz to Pirmās instances tiesa pamatoti norāda apstrīdētajā spriedumā (93).

124. Vienkāršāk sakot, koncentrāciju kontroles lēmumā, kas pārsvarā lasāms kā lēmums, ar ko koncentrācija tiek noraidīta, arī saprātīgam lasītājam, kas pārzina tirgus situāciju, ir obligāti vajadzīgs pietiekami precīzs to apsvērumu atspoguļojums, kas galarezultātā ir pamatā situācijas maiņai.

125. Pirmās instances tiesas atzinums par nepilnībām pamatojumā ir vēl jo nopietnāks tādēļ, ka jautājums par tirgus pārskatāmību, kura dēļ starp lietas dalībniekiem radās domstarpības, nebija mazsvarīgs, bet tam bija izšķiroša nozīme koncentrāciju kontroles procedūras iznākumā (94). Jo Komisijas atzinums, saskaņā ar kuru tirgus nav pietiekami pārskatāms, lai pieļautu cenu koordināciju, ir viens no tās pirmā apstiprinošā lēmuma galvenajiem pamatiem (95). Tādēļ Pirmās instances tiesa šajā jautājumā pamatoti izvirzīja augstas prasības pirmā apstiprinošā lēmuma pamatojumam un pastiprināti pārbaudīja šo pamatojumu.

126. Augstas prasības šajā gadījumā bija pamatotas arī tādēļ, ka jautājumā par tirgus pārskatāmību no Komisijas tika prasīts, lai tā izvērtētu sarežģītas ekonomiskas sakarības, un šajā sakarā – kā parasti koncentrāciju kontroles jomā – Komisijai tiek piešķirta ievērojama diskrecionārā vara (96). Un, ja Komisijai ir šāda diskrecionārā vara, vēl jo lielāku nozīmi iegūst garantiju ievērošana, ko Kopienu tiesību sistēma paredz administratīvā procesā. Pie šīm garantijām pieder arī pienākums pienācīgi pamatot lēmumu (97).

127. Ja Komisija savas diskrecionārās varas ietvaros ņem vērā faktorus, kas ietekmē tirgus darbību, tad tai ir ne tikai jānosauc attiecīgie faktori savā lēmumā, bet arī jānorāda to iedarbība (98).

128. Šo atzinumu nepārprotami var attiecināt arī uz konkurences tiesībām un koncentrāciju kontroli – ja Komisija, izvērtējot koncentrācijas saderību ar konkurences tiesībām, piešķir noteiktiem tirgus faktoriem īpašu nozīmi, tai ir ne tikai jānosauc attiecīgie faktori savā lēmumā, bet arī pietiekami precīzi jāatspoguļo to ietekme uz attiecīgo tirgu darbību.

129. Situācijā, kad visi faktori liecina par tirgus pārskatāmību, nedrīkst tikai garāmejot pieminēt no Komisijas viedokļa izšķirošo, tirgus pārskatāmību noliedzošo faktoru. Kā pamatoti uzsver Pirmās instances tiesa, Komisijai savā lēmumā drīzāk ir jāpierāda ar konkrētiem argumentiem attiecīgā faktora radītās sekas (99); tā nedrīkst aprobežoties tikai ar minstinoties izteiktu pieņēmumu, “ka attiecīgais faktors var samazināt tirgus pārskatāmību un padarīt klusējot noslēgtas vienošanās sarežģītākas” (100), nedz arī ar minējumu, ka “atlaides reklāmas nolūkā ir [..] mazāk pārskatāmas nekā parastās atlaides” (101).

130. Tādēļ kopumā Pirmās instances tiesa ir pareizi norādījusi, ka Komisija jautājumā par tās lēmumam izšķirošiem faktoriem nedrīkst aprobežoties tikai ar “apšaubāmiem apgalvojumiem” (102), kas “nav pamatoti”, “ir piemērojami diezgan ierobežoti” (103) un turklāt ir pretrunīgi (104).

131. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uzskatu, ka, pieņemot, ka pirmais apstiprinošais lēmums nav pietiekami pamatots daļā par Komisijas atzinumu par (nepietiekamu) tirgus pārskatāmību, Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā (105).

c)      Citi jautājumi

132. Tikai pilnīgas skaidrības labad turpmākā gaitā pievērsīšos dažiem citiem argumentiem, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza sava sestā apelācijas pamata kontekstā.

133. Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka apstiprinoša lēmuma pamatojumam ir jāizvirza mazākas prasības nekā aizliedzoša lēmuma pamatojumam, jo koncentrācijas aizlieguma gadījumā trešās personas sakarā ar to vājāku pozīciju tiesvedībā nevar pretendēt uz tikpat precīzu pamatojumu kā koncentrācijas dalībnieki.

134. Šis arguments ir nepamatots. Nedz EKL 253. pants, nedz Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta trešais ievilkums attiecībā uz prasību norādīt pamatojumu nenošķir lēmumus, kas labvēlīgi personām, kam tie adresēti, un lēmumus, kas tām nav labvēlīgi.

135. Katrā ziņā situācijā, kad trešā persona tiek iesaistīta koncentrāciju kontroles procedūrā un Komisija to oficiāli uzklausa – kā tas izskatāmajā lietā ir Impala gadījumā –, pienākums norādīt pamatojumu kalpo arī tās tiesību un interešu aizsardzībai. Katrā ziņā trešai personai ir tiesības saņemt atbilstīgu, pārredzamu un konsekventu pamatojumu attiecībā uz Komisijas faktiskiem un juridiskiem apsvērumiem, kas ir būtiski apstiprinoša lēmuma pieņemšanā. Izskatāmajā lietā runa ir tieši par šādām minimālajām prasībām (106).

136. Ir pareizi, ka koncentrāciju kontrolē attiecībā uz tiesībām tikt uzklausītām trešo personu procesuālais stāvoklis nav tik spēcīgs kā koncentrācijas dalībniekiem (107). Tomēr no tā nevar secināt, ka trešām personām būtu ierobežotas arī tiesības celt prasību par nepietiekamu pamatojumu. Jo tas, kurš kā trešā persona tādēļ, ka ir skarts tieši un individuāli, var pārvarēt šķērsli un iegūt tiesības celt prasību, drīkst celt prasību ar tādiem pašiem nosacījumiem kā visi pārējie apelācijas sūdzības iesniedzējas (EKL 230. panta ceturtā daļa); viņš drīkst izvirzīt tos pašus atcelšanas pamatus kā pārējie, tostarp arī – nepietiekamu pamatojumu.

137. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka gan Impala, gan Pirmās instances tiesa izskatāmajā lietā bez grūtībām ir sapratušas iemeslus, kādēļ tika apstiprināts pirmais lēmums. No tā viņas secina, ka attiecīgais lēmums bijis atbilstīgi pamatots.

138. Arī šis arguments nesasniedz mērķi. Tas patiešām var būt pirmais pierādījums pietiekama pamatojuma esamībai, ja prasītājs Pirmās instances tiesai varēja atbilstīgi paust savus pārējos iebildumus (108). Tomēr tajā nevar saskatīt neko vairāk kā atspēkojamu pieņēmumu.

139. Galu galā tas, vai pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir atkarīgs no objektīviem kritērijiem, pie kuriem it īpaši pieder būtisko faktisko un juridisko apsvērumu atbilstība, pārredzamība un konsekvence (109). Ja, kā izskatāmajā lietā, pamatojums būtiskā jautājumā nav atbilstīgs, pārredzams vai konsekvents, attiecīgais lēmums ir jāatceļ pat tad, ja nav ietekmēta prasītāja tiesiskā aizsardzība pārējo iebildumu sakarā. Pretējā gadījumā prasītājam praktiski nebūtu iespējams prasības atcelt tiesību aktu ietvaros blakus citiem atcelšanas pamatiem sekmīgi izvirzīt arī [iebildi par] nepietiekamu pamatojumu.

140. Turklāt pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju viedoklim nekādā ziņā nav pretrunas tajā apstāklī, ka Pirmās instances tiesa izskatāmajā lietā ir vienlaicīgi konstatējusi nepietiekamu pamatojumu un acīmredzamu kļūdu Komisijas vērtējumā. Komisijas lēmumā var būt sastopamas gan formas, gan arī materiālo tiesību nepilnības. Tas, ka lēmuma pamatojums ir nepilnīgs, piemēram, atbilstības trūkuma dēļ, neizslēdz iespēju, ka attiecīgais lēmums ir kļūdains arī pēc būtības.

141. Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, nosakot prasības koncentrāciju kontroles lēmuma pamatojumam, ir jāņem vērā komerciāli svarīgas informācijas konfidencialitāte. Tādēļ, apstrīdētā sprieduma 411. punktā pieprasot Komisijai publicēt konkrētu informāciju par pārējo lielo uzņēmumu cenu un atlaižu politiku, Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

142. Arī šis arguments mani nepārliecina. Tas acīmredzot ir saistīts ar pārprastu apstrīdētā sprieduma 411. punktu, jo Pirmās instances tiesa tajā nekādā ziņā neprasa Komisijai atklāt dažādu tirgus dalībnieku komercnoslēpumus. Tā tikai – turklāt pamatoti – noraida Komisijas argumentu, ka noteiktus skaitļus sakarā ar to konfidenciālo raksturu nemaz nav bijis iespējams iekļaut pirmajā apstiprinošajā lēmumā, jo pienākumu glabāt dienesta noslēpumu (EKL 287. pants) nevar interpretēt tik plaši, ka tā rezultātā zūd nepieciešamība pamatot lēmumus (110).

143. Ciktāl skaitļi ir vērtējami kā komercnoslēpums, Komisija, ja runa ir par konkurences tiesībām, parasti savā lēmumā aizstāj attiecīgos skaitļus ar vērtību skalu vai arī apkopo un izklāsta tos citādā veidā. Pirmās instances tiesa pamatoti norāda (111), ka citviet pirmajā apstiprinošajā lēmumā Komisija gan ir sniegusi skaitlisku informāciju par dažādu tirgus dalībnieku cenu politiku (112).

d)      Starpsecinājumi

144. No iepriekš minētā izriet, ka, apstrīdētā sprieduma 325. un 542. punktā secinot, ka pirmais apstiprinošais lēmums ir nepietiekami pamatots un šī iemesla dēļ ir jāatceļ, Pirmās instances tiesa kopumā nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tādējādi sestā apelācijas pamata pirmā un trešā daļa ir nepamatota.

2)      Par Pirmās instances tiesas atsauci uz paziņojumu par iebildumiem (pirmais apelācijas pamats un sestā apelācijas pamata otrā daļa)

145. Izvirzot pirmo apelācijas pamatu un sestā apelācijas pamata otro daļu, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdījusies, izvēloties paziņojumu par iebildumiem par kritēriju, lai izvērtētu pirmo apstiprinošo lēmumu, un pieprasot Komisijai pamatot iespējamās atkāpes no iebildumiem, ko tā pieļāvusi savā lēmumā.

146. Apstrīdētajā spriedumā nenoliedzami ir atrodamas daudzas atsauces uz paziņojumu par iebildumiem. Turpmāk pirmajā posmā es vispārīgi pievērsīšos Pirmās instances tiesas izpratnei jautājumā par saistību starp apstiprinošo lēmumu un paziņojumu par iebildumiem, pēc tam otrajā posmā es izvērtēšu Pirmās instances tiesas konkrētās atsauces uz atsevišķām paziņojuma par iebildumiem daļām.

a)      Par Pirmās instances tiesas vispārīgo izpratni jautājumā par saistību starp apstiprinošo lēmumu un paziņojumu par iebildumiem

147. Apelācijas sūdzības iesniedzējas, kuras atbalsta Komisija, vispārīgi iebilst pret Pirmās instances tiesas secinājumiem par saistību starp apstiprinošo lēmumu un paziņojumu par iebildumiem. Viņas uzskata, ka Pirmās instances tiesa nav izpratusi paziņojuma par iebildumiem būtību un funkcijas un tas ir “atstājis iespaidu” uz pārējo spriedumu.

–       Apstrīdētais spriedums

148. Saistībā ar iebilduma par nepietiekamu pamatojumu izvērtējumu Pirmās instances tiesa sākotnējo piezīmju kontekstā atgādina to, ka paziņojumā par iebildumiem Komisija “ir izteikti secinājusi, ka koncentrācija ir nesaderīga ar kopējo tirgu tieši tā iemesla dēļ, ka pirms paredzētās koncentrācijas ir pastāvējis iepriekšējs kolektīvs dominējošs stāvoklis un ka mūzikas ierakstu tirgus ir ļoti pārskatāms un īpaši labvēlīgs koordinācijai” (113).

149. Vēlāko koncentrācijas apstiprināšanu Pirmās instances tiesa apzīmē kā “pilnīgu Komisijas nostājas maiņu”, kas “var izbrīnīt, it īpaši ievērojot, ar kādu novēlošanos tas ir noticis” (114); turklāt tiek norādīts uz nepieciešamību ievērot obligātos termiņus koncentrāciju kontroles procedūrā, kas, pēc Pirmās instances tiesas domām, traucē Komisijai “pagarināt izmeklēšanu, tādējādi administratīvā procesa gaitā pilnīga nostājas maiņa kļūtu aizvien mazāk iespējama” (115).

–       Vērtējums

150. Līdzīgi kā konkurences tiesību pārkāpuma procedūrās arī koncentrāciju kontroles procedūrās tiesības uz aizstāvību ir obligāti jāievēro pirms jebkāda lēmuma, kas var būt nelabvēlīgs attiecīgajiem uzņēmumiem, pieņemšanas (116).

151. Pie šīm tiesībām uz aizstāvību it īpaši pieder tiesību tikt uzklausītam princips, kas ir Kopienu tiesību pamatprincips (117) un tagad ir nostiprināts arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punktā. Turklāt attiecībā uz koncentrāciju kontroles procedūrām šis princips ir iekļauts parastā likumā – Apvienošanās regulas 18. panta 3. punkta otrajā teikumā.

152. Tas, ka konkurences tiesību pārkāpuma procedūrās un koncentrāciju kontroles procedūrās attiecīgajiem uzņēmumiem tiek rakstiski nosūtīts tā sauktais paziņojums par iebildumiem (118), ir tiesību tikt uzklausītam izpausme. Tieši paziņojums par iebildumiem ļauj tiem noskaidrot tos pierādījuma elementus, kas ir Komisijas rīcībā, un nodrošina tiesību uz aizstāvību pilnīgu efektivitāti (119). Tiem tiek dota iespēja iesniegt savus apsvērumus par iebildumiem rakstiski un – pamatota lūguma gadījumā – mutvārdos izteikt savu viedokli (120). Turklāt Apvienošanās regulas 18. panta 3. punkta pirmajā teikumā precizēts, ka Komisija drīkst pieņemt lēmumu, pamatojoties tikai uz iebildumiem, par kuriem abas puses spējušas iesniegt savus apsvērumus.

153. No paziņojuma par iebildumiem funkcijas administratīvajā procesā izriet, ka tas ir sagatavojošs dokuments, kura faktiskiem un tiesiskiem vērtējumiem ir pagaidu raksturs. Šī iemesla dēļ Komisijai ir jāņem vērā pierādījumi, kas izriet no administratīvā procesa, it īpaši, lai atkāptos no iebildumiem, kas izrādījušies nepietiekami pamatoti (121).

154. Paziņojuma par iebildumiem pagaidu raksturu negroza arī tas apstāklis, ka Komisijai koncentrāciju kontroles jomā atšķirībā no EKL 81. un 82. panta piemērošanas jomas ir jāievēro strikti procedūras termiņi. Koncentrāciju kontroles procedūras temps, saprotams, nozīmē, ka arī attiecīgo uzņēmumu rīcībā ir ļoti īsi termiņi, kuros tie var izmantot savas tiesības uz aizstāvību. Tomēr tiesību uz aizstāvību pilnīga ievērošana prasa, lai argumenti, ko aizstāvībai izvirza ieinteresētās personas koncentrāciju kontroles procedūrā, tiktu ņemti vērā tādā pašā apjomā kā konkurences tiesību pārkāpuma procedūrā. Tādējādi šādi argumenti koncentrāciju kontroles jomā līdzīgi kā konkurences tiesību pārkāpuma procedūrā var likt Komisijai mainīt savu viedokli pat neilgi pirms termiņa, kurā ir jāpieņem apstiprinošs vai aizliedzošs lēmums, beigām.

155. Ņemot vērā iepriekš minēto, katrā ziņā par neveiksmīgu var uzskatīt apstrīdētajā spriedumā Pirmās instances tiesas pausto “izbrīnu” par “pilnīgu Komisijas nostājas maiņu” pirms pirmā apstiprinošā lēmuma pieņemšanas, ņemot vērā, “ar kādu novēlošanos tas ir noticis” (122), un apzīmējot pilnīgu Komisijas nostājas maiņu “administratīvā procesa gaitā” kā “aizvien mazāk iespējamu” (123).

156. Ja Komisija savu vērtējumu par paziņoto koncentrāciju izmaina, pamatojoties uz ieinteresēto personu paustajiem apsvērumiem savai aizstāvībai, atbildot uz iebildumiem, šāda lietas pārorientācija nekādā gadījumā nenotiek “ar novēlošanos”, bet gan koncentrāciju kontroles procedūrai raksturīgā termiņā. Šāda norise nav arī “izbrīnu” izraisoša vai “maz iespējama” (124), bet gan ir tiesību uz aizstāvību ievērošanas izpausme un pierādījums, ka ieinteresēto personu uzklausīšana nav nekāds farss.

157. Tomēr pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju un Komisijas viedoklim es neuzskatu, ka saistībā ar šiem mazliet neveiksmīgajiem formulējumiem, paužot tiesiski neatbilstīgu paziņojuma par iebildumiem būtības un funkciju pamatizpratni, Pirmās instances tiesa apstrīdētajā spriedumā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

158. Proti, vienlaicīgi ar saviem izteikumiem par “Komisijas nostājas maiņas “izbrīnu” izraisošo un “novēloto” raksturu Pirmās instances tiesa skaidri uzsver paziņojuma par iebildumiem sagatavojošo raksturu arī koncentrāciju kontroles jomā; tā turklāt atzīst, ka Komisijai atbilstoši judikatūrai saistībā ar EKL 81. un 82. pantu nav pienākuma izskaidrot iespējamās atšķirības no paziņojuma par iebildumiem (125).

159. Tādēļ uzskatu, ka Pirmās instances tiesa savos vispārīgajos secinājumos par saistību starp apstiprinošo lēmumu un paziņojumu par iebildumiem tomēr ir izpratusi attiecīgā paziņojuma būtību un funkcijas.

160. Pat pieņemot, ka ir pieļauta šāda kļūda tiesību piemērošanā, tā nepamatotu apstrīdētā sprieduma atcelšanu, jo, kā turpinājumā paskaidrošu (126), tā neizpaužas kā kļūdains pirmā apstiprinošā lēmuma vērtējums un tādēļ nevar ietekmēt apstrīdētā sprieduma rezolutīvo daļu (127).

b)      Par konkrētām Pirmās instances tiesas atsaucēm uz paziņojumu par iebildumiem

161. Vēl ir jāizvērtē apelācijas sūdzības iesniedzēju un Komisijas izteiktā kritika par vairākām konkrētām Pirmās instances tiesas atsaucēm uz paziņojumu par iebildumiem pirmā apstiprinošā lēmuma likumības pārbaudes ietvaros. Pirmās instances tiesai tiek pārmests, ka tās pieņēmums, ka pirmais apstiprinošais lēmums ir nelikumīgs, kļūdaini balstās uz lēmuma un paziņojuma par iebildumiem salīdzinājumu, nevis tikai uz lēmumu.

162. Arī šim argumentam nav nozīmes.

163. Ir taisnība, ka apstrīdētajā spriedumā ir dažāda veida atsauces uz paziņojumu par iebildumiem. Pirmās instances tiesa vairākkārt īpaši uzsver, ka Komisija pirmajā apstiprinošajā lēmumā ir mīkstinājusi (128) vai mainījusi (129) noteiktu faktu atspoguļojumu un vērtējumu, salīdzinot ar to, kas izteikts paziņojumā par iebildumiem.

164. Tomēr tikai sākumā šķiet, ka Pirmās instances tiesa kļūdas tiesību piemērošanā, ko tā konstatējusi pirmajā apstiprinošajā lēmumā, balsta tikai uz šādām atšķirībām no paziņojuma par iebildumiem. Tuvāk aplūkojot, var secināt, ka gan Pirmās instances tiesas konstatētais nepietiekamais pamatojums, gan tās konstatētā acīmredzamā kļūda vērtējumā izriet no paša apstiprinošā lēmuma.

165. Saistībā ar nepietiekamu pamatojumu jānorāda, ka Pirmās instances tiesas secinājumos par pirmā apstiprinošā lēmuma īpašo sadaļu, kas veltīta tirgus pārskatāmībai (130), nav nevienas atsauces uz paziņojumu par iebildumiem (131). Arī pārējos Pirmās instances tiesas secinājumos par nepietiekamu pamatojumu (132) ir maz atsauču uz paziņojumu par iebildumiem; tās ir atrodamas tikai apstrīdētā sprieduma 300., 302. un 308. punktā, un nevienai no tām nav izšķirošas nozīmes Pirmās instances tiesas pieņēmumā, ka pirmais apstiprinošais lēmums ir nepietiekami pamatots jautājumā par šajā lēmumā apgalvoto nepietiekamo tirgus pārskatāmību:

–        apstrīdētā sprieduma 308. punktā, kas veltīts pārdošanas bruto un neto cenu attīstībai, Pirmās instances tiesa balstās uz pirmā apstiprinošā lēmuma saturu. Tā nesalīdzina attiecīgo lēmumu ar paziņojumu par iebildumiem un līdz ar to arī nevar konstatēt atšķirības starp tiem. Drīzāk šķiet, ka Pirmās instances tiesa vēlas no abiem dokumentiem paņemt līdzīgus izteikumus; tātad tiktāl paziņojums par iebildumiem Pirmās instances tiesai ir tikai kā papildu norāde atziņām, ko tā pati ir guvusi no attiecīgā lēmuma;

–        arī apstrīdētā sprieduma 302. punktā izmantotā atsauce uz paziņojumu par iebildumiem ir tikai norādoša, jo, pēc tiesas domām, pat no mīkstinātā cenrāžu cenu vērtējuma pirmajā apstiprinošajā lēmumā izriet vēl “papildu elements, kas sekmē tirgus pārskatāmību”;

–        visbeidzot, to, ka atsaucei uz paziņojumu par iebildumiem apstrīdētā sprieduma 300. punktā nav izšķirošas nozīmes Pirmās instances tiesas argumentācijā, nākošajā punktā skaidri precizē pati Pirmās instances tiesa: “Katrā ziņā, pat apskatot tikai lēmumā iekļautos apsvērumus, Komisija secina, ka cenrāžu cenas ir visai pielīdzinātas” (133).

166. No iepriekš minētā izriet, ka iespējamām atšķirībām starp attiecīgo lēmumu un paziņojumu par iebildumiem nebija nozīmes Pirmās instances tiesas pieņēmumā par nepietiekamu pamatojumu, kas jau pats par sevi bija pamats lēmuma atcelšanai (134). Tātad pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju un Komisijas viedoklim Pirmās instances tiesa šajā gadījumā paziņojumu par iebildumiem neizmantoja par kritēriju, lai izvērtētu pirmo apstiprinošo lēmumu.

167. Saistībā ar Pirmās instances tiesas konstatēto acīmredzamo kļūdu vērtējumā ir jāatzīst, ka šajā sakarā ir vairāk atsauču uz paziņojumu par iebildumiem; tās ir atrodamas apstrīdētā sprieduma 335., 338., 339., 341., 362., 378., 379., 398., 402., 409., 419., 424., 446., 447., 451., 456., 467., 528., 532. un 538. punktā (135).

168. Apstrīdētā sprieduma 338., 339., 341., 362., 402., 456., 467., 532. un 538. punktā minētās atsauces uz paziņojumu par iebildumiem nerada problēmas un atkal ir tikai kā norādes un papildinājums tiem secinājumiem, ko Pirmās instances tiesa jau ir izdarījusi, pamatojoties tieši uz pirmo apstiprinošo lēmumu. To, ka šīm atsaucēm uz paziņojumu par iebildumiem ir papildinošs raksturs, attiecīgajos sprieduma punktos vēl jo vairāk precizē izmantotie valodnieciskie papildinājumi, piemēram, “turklāt” (oriģināltekstā vācu valodā – “überdies”, “im Übrigen”, “ferner”, “außerdem”), “skat. arī” un “[v]ēl jo vairāk tādēļ, ka”. Nekur netiek kritizētas jelkādas pretrunas starp apstiprinošo lēmumu un paziņojumu par iebildumiem. Paziņojums par iebildumiem nekļuva par kritēriju Pirmās instances tiesas veiktā apstiprinošā lēmuma izvērtējumam.

169. Tas pats attiecas arī uz apstrīdētā sprieduma 378. un 379. punktu. Lasot tos kopā ar tieši pirms tiem esošo apstrīdētā sprieduma 377. punktu, var secināt, ka arī tie ir tikai kā norāde un papildinājums Pirmās instances tiesas pirms tam – attiecībā uz atlaižu pārskatāmību – izdarītajiem secinājumiem, pamatojoties tikai un vienīgi uz apstiprinošo lēmumu, ko tā apkopo šādi: “Līdz ar to jāatzīst, ka lēmumā minētie pierādījumi nepamato izdarītos secinājumus” (136).

170. Turpretī problemātiskas šķiet atsauces uz pamatojumu par iebildumiem, kas minētas apstrīdētā sprieduma 335., 398., 408.–410., 419., 424., 446., 447., 451. un 528. punktā. Pirmajā brīdī patiešām rodas iespaids, ka Pirmās instances tiesa tajos vēlas pārmest Komisijai, ka tā savā pirmajā apstiprinošajā lēmumā bez atbilstīgiem paskaidrojumiem ir atkāpusies no paziņojuma par iebildumiem (137).

171. Atbilstoši judikatūrai, uz ko izskatāmajā lietā atsaucas arī apelācijas sūdzības iesniedzējas un Komisija, Komisijai nav pienākuma lēmumā izskaidrot iespējamās atšķirības, salīdzinot ar paziņojumu par iebildumiem, kas ir sagatavojošs dokuments un kura vērtējumiem ir pagaidu raksturs (138). Tādēļ lēmumu, ko Komisija pieņēmusi konkurences tiesību pārkāpuma procedūrā vai koncentrāciju kontroles procedūrā, nevar uzskatīt par kļūdainu un atcelt tikai tādēļ, ka tas bez tuvākiem paskaidrojumiem pēc būtības atšķiras no paziņojuma par iebildumiem.

172. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka lēmums, kas atšķiras no paziņojuma par iebildumiem, ir kļūdains citu iemeslu dēļ, kas izriet no paša lēmuma, un tādēļ atbilstošas prasības rezultātā tiek atcelts.

173. Šajā sakarā it īpaši jāatgādina, ka Komisijai koncentrāciju kontroles jomā tiek prasīts, lai tā izvērtētu sarežģītas ekonomiskas sakarības. Lai gan Komisijai, kā jau iepriekš minēts, tiek piešķirta ievērojama diskrecionārā vara (139), tā tomēr vienmēr ir pakļauta Kopienu tiesas kontrolei. Tās uzdevums ir ne vien pārbaudīt izvirzīto pierādījumu materiālo precizitāti, uzticamību un konsekvenci, bet arī kontrolēt, vai šie pierādījumi veido visu atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un to, vai šie pierādījumi ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus (140).

174. Tātad, pat ja Komisijai savā lēmumā par koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu nav jāpaskaidro, kāpēc tā pēc būtības ir atkāpusies no sava paziņojuma par iebildumiem, tai tomēr ir jānodrošina, ka no lēmuma izriet trīs elementi:

–        pirmkārt, ka lēmuma pamatā esošie fakti ir materiāli precīzi, it īpaši, ka tie balstās uz uzticamiem un konsekventiem pierādījumiem (faktu materiāla precizitāte),

–        otrkārt, ka lēmumā ir ņemts vērā viss atbilstošo datu kopums, kas ir vajadzīgs, lai izvērtētu koncentrāciju (faktu materiāla pilnīgums), un

–        treškārt, ka lēmuma pamatā esošie fakti ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus (faktu materiāla stabilitāte) (141).

175. Pierādījums tam, ka Komisija konkrētajā lietā ir ņēmusi vērā visu atbilstošo datu kopumu, var izrietēt no visiem konkrētā gadījuma apstākļiem, it īpaši no visiem dokumentiem, kas administratīvajā procesā bija iekļauti lietas materiālos. Turklāt pie šiem dokumentiem pieder arī paziņojums par iebildumiem, jo no šī paziņojuma izriet visu faktu un pierādījumu kopums, ko Komisija attiecīgajā procesa stadijā uzskatīja par būtisku lēmuma pieņemšanai.

176. Tātad šajā sakarā Pirmās instances tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, varēja paust viedokli, ka tā neuzskata, ka paziņojumam par iebildumiem, neskatoties uz tā pagaidu raksturu, nav “nekādas nozīmes vai ka tas nav atbilstošs” (142).

177. Neapšaubāmi, ka turpmākā procesa gaitā – it īpaši sakarā ar attiecīgo uzņēmumu paustajiem apsvērumiem savai aizstāvībai – var izrādīties, ka fakti un pierādījumi, uz kuriem tika balstīts paziņojums par iebildumiem, ir nepilnīgi vai neprecīzi vai arī tie neļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus. To pareizi saskata arī Pirmās instances tiesa, apstrīdētajā spriedumā norādot, ka Komisijai ir “pienākums ņemt vērā administratīvā procesa laikā gūtos pierādījumus, kā arī attiecīgo uzņēmumu izvirzītos argumentus, lai atkāptos no iebildumiem, kuri, visu apsverot, izrādījušies nepamatoti” (143).

178. Tomēr Kopienu tiesa var un tai ir jāpārliecinās, ka Komisija noteiktus noskaidrotos faktus, uz kuriem tā vēl balstījās savā paziņojumā par iebildumiem, turpmākā procesa gaitā ir pareizi kvalificējusi kā neprecīzus vai nedrošus un atteikusies no tiem. Līdzīgi Kopienu tiesa var un tai ir jāizvērtē, vai varbūtējie jaunie fakti, uz kuriem Komisija tagad balstās, ir materiāli precīzi, vai šādā veidā noskaidrotie fakti ir pilnīgi un vai tie ļauj Komisijai pamatot no tiem izdarītos secinājumus.

179. Tiesai ir jābūt iespējai pārbaudīt lēmuma pamatā esošā faktu materiāla precizitāti, pilnīgumu un stabilitāti (144). Bez šādas lēmuma pamatā esoša faktu materiāla pārbaudes vispār nebūtu iespējams lietderīgi izvērtēt, vai Komisija ir ievērojusi tai piešķirtās diskrecionārās varas robežas vai arī ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

180. Tādēļ Pirmās instances tiesa ir rīkojusies pareizi, veicot apstrīdētajā spriedumā šādu pārbaudi un šajā sakarā norādot, ka Komisijai jāvar “izskaidrot [..] [vismaz] Pirmās instances tiesas tiesvedības ietvaros, kādu iemeslu dēļ tā uzskata, ka šie pagaidu vērtējumi ir kļūdaini, un, galvenais, lēmuma vērtējumiem jābūt saderīgiem ar paziņojumā par iebildumiem konstatētajiem faktiem tiktāl, ciktāl nav noskaidrots, ka tie ir bijuši neprecīzi” (145).

181. Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju un Komisijas viedoklim koncentrāciju kontroles iestādei Pirmās instances tiesā tādējādi nav noteikts divkāršs pienākums. Komisijai netiek prasīts, lai tā aizstāvētu savu lēmumu un turklāt vēl nepieciešamības gadījumā atspēkotu no tā atšķirīgo paziņojumu par iebildumiem. Tai tikai ir jābūt spējīgai – atbildot uz apelācijas sūdzības iesniedzēja pamatotu argumentāciju – pierādīt, ka tās lēmuma faktu materiāls ir pareizs un pilnīgs un ļauj pamatot lēmumā izdarītos secinājumus. Iespējamie paskaidrojumi, kāpēc administratīvā procesa laikā noteikti faktu elementi ir papildināti vai izlemts no tiem atteikties, vai arī tie ir savādāk izvērtēti, ir nedalāmi saistīti ar jautājumu par lēmuma faktu materiāla precizitāti, pilnīgumu un stabilitāti.

182. Tātad, kopumā ņemot – kad bija jāizvērtē, vai pirmais apstiprinošais lēmums ir pieņemts, balstoties uz pareizu un pilnīgu faktu materiālu, kas ļauj pamatot Komisijas izdarītos secinājumus, Pirmās instances tiesa atbilstīgi izmantoja paziņojumu par iebildumiem kā pierādījumu. Tomēr pirmo apstiprinošo lēmumu Pirmās instances tiesa atcēla ne jau iespējamo atšķirību no paziņojuma par iebildumiem dēļ, bet gan tā nepietiekamā pamatojuma un acīmredzamas kļūdas vērtējumā dēļ. Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka ir pieļauta kļūda vērtējumā, jo lēmuma faktu materiāls ir nepilnīgs un tas nesniedz pamatojumu Komisijas secinājumam, ka tirgus nav pietiekami pārskatāms (146).

c)      Starpsecinājumi

183. Rezumējot, ir jākonstatē, ka pirmais apelācijas pamats un sestā apelācijas pamata otrā daļa ir nepamatoti.

3)      Par atbildēs uz iebildumiem norādīto faktu pierādījuma spēku (otrais apelācijas pamats; trešā apelācijas pamata pirmā daļa)

184. Otrais apelācijas pamats ir cieši saistīts ar trešā apelācijas pamata pirmo daļu; tādēļ es iesaku izvērtēt tos abus kopā. Būtībā apelācijas sūdzības iesniedzējas, izvirzot šos pamatus, pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā ir izvirzījusi pārmērīgi augstas prasības to argumentācijas pierādījuma spēkam saistībā ar atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem. Turklāt Pirmās instances tiesa arī kļūdaini uzskata, ka Komisijai pēc paziņojuma par iebildumiem ir jāveic jauna izmeklēšana tirgū.

a)      Apstrīdētais spriedums

185. Pārbaudot, vai pirmajā apstiprinošajā lēmumā nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā attiecībā uz tirgus pārskatāmību, Pirmās instances tiesa cita starpā norāda, ka “koncentrācijas dalībnieces [nevar] [no]gaidīt pēdējo brīdi pierādījumu iesniegšanai Komisijai tās laikus izvirzīto iebildumu atspēkošanai, kā rezultātā Komisija vairs nevarētu turpināt nepieciešamās pārbaudes. Šādā gadījumā nepieciešams ir vismaz, lai šie pierādījumi būtu īpaši uzticami, objektīvi, atbilstoši un neapstrīdami, lai pārliecinoši atspēkotu Komisijas izvirzītos iebildumus” (147).

186. Turklāt Pirmās instances tiesa uzskata, ka Komisija “nevar nekontrolēti deleģēt koncentrācijas dalībniecēm vadīt dažu jautājumu izmeklēšanu, it īpaši, kad, kā šajā gadījumā, tie ir izšķiroši pierādījumi, uz kuriem ir balstīts lēmums, un ja koncentrācijas dalībnieču iesniegtie dati un vērtējumi ir diametrāli [pilnīgi] pretēji informācijai, ko Komisija ir saņēmusi izmeklēšanas laikā, kā arī Komisijas izdarītajiem secinājumiem” (148).

187. Pirmās instances tiesa dažādās apstrīdētā sprieduma vietās vēl arī pārmet Komisijai, ka tā pēc koncentrācijas dalībnieku sniegtajām atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem nav veikusi jaunu izmeklēšanu tirgū, lai pārbaudītu, cik pamatots ir tās jaunais koncentrācijas projekta vērtējums (149).

b)      Vērtējums

188. Kā jau saistībā ar pirmo apelācijas pamatu tika minēts, koncentrāciju kontroles procedūrās tiesības uz aizstāvību ir obligāti jāievēro pirms jebkāda lēmuma, kas var būt nelabvēlīgs attiecīgajiem uzņēmumiem, pieņemšanas (150) (skat. arī Apvienošanās regulas 18. panta 3. punkta otro teikumu).

189. Tādēļ attiecīgajiem uzņēmumiem nevar pārmest, ka tie noteiktus argumentus, faktus vai pierādījumus, kam, iespējams, ir izšķiroša nozīme, nenorāda, jau paziņojot par koncentrāciju vai laikā, kad Komisija izmeklē tirgu, bet gan tikai paužot apsvērumus savai aizstāvībai saistībā ar paziņojumu par iebildumiem (151). Proti, koncentrācijas dalībnieki tikai no paziņojuma par iebildumiem var konkrēti uzzināt, kādus iebildumus Komisija ir izvirzījusi pret viņu koncentrācijas projektu un uz kādiem argumentiem un pierādījumiem tā konkrēti balstās (152).

190. Pats par sevi apstāklis, ka koncentrācijas dalībnieki noteiktus argumentus, faktus vai pierādījumus norāda tikai atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, nekādā ziņā nedod tiesības izdarīt pieņēmumu, ka tie šo informāciju nav izpauduši “līdz pēdējam brīdim” (153). Gluži pretēji, no attiecīgo uzņēmumu tiesībām uz aizstāvību izriet to tiesības rakstiskas vai mutiskas uzklausīšanas ietvaros, t.i., pēc paziņojuma par iebildumiem saņemšanas, norādīt visus argumentus, ko tie uzskata par noderīgiem, lai atspēkotu iebildumus un rosinātu Komisiju apstiprināt koncentrāciju. Šāda argumentācija nav nokavēta, bet gan tiek sniegta koncentrāciju kontroles procedūrā tam īpaši paredzētā laikā.

191. Līdzīgi arī attiecīgo uzņēmumu atbildē uz paziņojumu par iebildumiem norādīto argumentu pierādījumu spēkam un pārliecinošajam raksturam nedrīkst izvirzīt augstākas prasības salīdzinājumā ar argumentiem, ko sniedz konkurenti, klienti un citas trešās personas, ko Komisija iztaujā koncentrāciju kontroles procedūras laikā. Lai gan Komisijai ir rūpīgi jāizvērtē koncentrācijas dalībnieku argumentu pareizums, pilnīgums un pārliecinošais raksturs un pamatotu šaubu gadījumā jāatstāj attiecīgie argumenti bez ievērības, tomēr tai ir jāpiemēro tie paši kritēriji, kā izvērtējot trešo personu argumentus.

192. Ja attiecīgie uzņēmumi tiktu kavēti paust argumentus savai aizstāvībai par konkrētiem Komisijas iebildumiem vai jau sākotnēji tiktu uzskatīts, ka to aizstāvības argumentiem ir mazāks pierādījumu spēks un tie nav tik pārliecinoši kā, piemēram, tirgus izmeklēšanas kontekstā trešo personu sniegtā informācija, attiecīgo uzņēmumu tiesības uz aizstāvību zaudētu savu jēgu.

193. Turklāt, ja Komisija savā lēmumā pievēršas attiecīgo uzņēmumu savai aizstāvībai paustajiem argumentiem un izmanto tos kā pamatu, lai pārdomātu savus līdz šim no izmeklēšanas iegūtos rezultātus un no paziņojuma par iebildumiem izdarītos pagaidu secinājumus un, ja nepieciešams, atkāptos no tiem, šādai rīcībai nav nekāda sakara ar izmeklēšanas “deleģēšanu” attiecīgajiem uzņēmumiem.

194. Visbeidzot, Komisijai nevar būt pienākuma katrā konkrētā gadījumā pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas un attiecīgo uzņēmumu uzklausīšanas vēl papildus veikt tirgus izmeklēšanu. Jau laika ierobežojumi vien, ko nosaka salīdzinoši striktie procedūras termiņi, neļauj Komisijai neilgi pirms lēmuma projekta nosūtīšanas Padomdevēju Komitejai koncentrāciju jautājumos (154) izsūtīt daudziem tirgus dalībniekiem vēl arī apjomīgus informācijas pieprasījumus par sarežģītiem ekonomiskiem jautājumiem. Faktiski atlikušajā īsajā laikā tikai retos gadījumos var cerēt saņemt izmantojamus izmeklēšanas rezultātus. Turklāt, ja, piemēram, uz tiem gribētu balstīt lēmumu, ar ko aizliedz koncentrāciju, par izmeklēšanas rezultātiem būtu no jauna jāuzklausa attiecīgie uzņēmumi. Tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzējas pamatoti norāda, ka pēc attiecīgo uzņēmumu uzklausīšanas radusies situācija ar neskaidriem pierādījumiem nevar izraisīt tādas tiesiskās sekas, ka tiek uzsākta jauna tirgus izmeklēšana, bet lēmums ir jāpieņem, pamatojoties uz Komisijas rīcībā esošo informāciju; par to liecina arī Apvienošanās regulas 10. panta 6. punkts, kurā gadījumā, ja Komisija noteiktajos termiņos nepieņem lēmumu, uzskatīts, ka koncentrācija ir apstiprināta.

195. Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka, apgalvojot, ka koncentrācijas dalībnieces nevarēja “nogaidīt pēdējo brīdi pierādījumu iesniegšanai Komisijai tās laikus izvirzīto iebildumu atspēkošanai” un ka šiem pierādījumiem jābūt “īpaši uzticamiem, objektīviem, atbilstošiem un neapstrīdamiem”, lai pārliecinoši atspēkotu Komisijas izvirzītos iebildumus, Pirmās instances tiesa nav ievērojusi juridisko situāciju; Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu, arī izvirzot iebildumu par to, ka pēc paziņojuma par iebildumiem nav papildus veikta tirgus izmeklēšana, un salīdzinot situāciju, kad Komisija ņem vērā apelācijas sūdzības iesniedzēju savai aizstāvībai paustos argumentus, ar nepieņemamu izmeklēšanas “deleģēšanu” koncentrācijas dalībniecēm (155).

196. Tādējādi otrais apelācijas pamats un trešā apelācijas pamata pirmā daļa būtībā ir pamatoti.

197. Tomēr tas nenozīmē, ka apstrīdētais spriedums ir jāatceļ (156). Proti, Pirmās instances tiesa ne tikai izvirza iebildumus par to, ka Komisija savā tirgus pārskatāmības vērtējumā balstās uz Bertelsmann un Sony savai aizstāvībai paustajiem argumentiem un neveic jaunu tirgus izmeklēšanu. Tā drīzāk izvērtē Komisijas apsvērumus par tirgus pārskatāmību arī satura ziņā, proti, vai [Komisija] nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā.

198. Šajā sakarā ir jāuzsver, ka Pirmās instances tiesa acīmredzamu kļūdu vērtējumā pirmo reizi konstatē ne jau šeit apskatāmajās apstrīdētā sprieduma daļās, bet gan ievērojami ātrāk – 377. punktā: “Līdz ar to jāatzīst, ka lēmumā minētie pierādījumi nepamato izdarītos secinājumus”. Tomēr šim atzinumam vēl nav nekāda sakara ar attiecīgajiem koncentrācijas dalībnieku savai aizstāvībai paustajiem argumentiem par atlaidēm reklāmas nolūkā un atbilstošo Komisijas akceptu.

199. Arī apstrīdētā sprieduma 384.–387. punktā Pirmās instances tiesa konstatē Komisijas pieļautu acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kuras pamatā ir nevis tas apstāklis, ka Komisija ir akceptējusi koncentrācijas dalībnieku paustos argumentus par atlaidēm reklāmas nolūkā, bet gan Komisijas pēc būtības kļūdainais tirgus izmeklēšanas rezultātu vērtējums, it īpaši saistībā ar mazumtirgotāju sniegtajām atbildēm.

200. Katra no abām minētajām acīmredzamajām kļūdām vērtējumā pati par sevi ir pamats Pirmās instances tiesas lēmumam atcelt pirmo apstiprinošo lēmumu. Turklāt, kā jau iepriekš minēts, pirmā apstiprinošā lēmuma atcelšanu pamato arī Pirmās instances tiesas nekļūdīgi konstatētais nepietiekamais pamatojums (157).

4)      Par pierādīšanas prasībām koncentrāciju apstiprināšanai (trešā apelācijas pamata otrā daļa)

201. Izvirzot trešā apelācijas pamata otro daļu, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, piemērojot Komisijas lēmumiem par koncentrācijas apstiprināšanu kļūdainas un pārmērīgi augstas pierādīšanas prasības, Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā (158).

202. Savu apstrīdētā sprieduma kritiku apelācijas sūdzības iesniedzējas pamato šādi: Kopumā Pirmās instances tiesa nav ievērojusi, ka apstiprinošo lēmumu un aizliedzošo lēmumu gadījumā Komisijai nav jāpiemēro vienas un tās pašas pierādīšanas prasības; viņas apgalvo, ka pastāv pierādīšanas prasību asimetrija un vispārējs pieņēmums par koncentrāciju saderību ar kopējo tirgu. Konkrēti izskatāmajā lietā Pirmās instances tiesa ir kļūdaini pieprasījusi Komisijai sniegt apstiprinošu pierādījumu par tirgus pārskatāmības neesamību; apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka pareizi būtu, ja Pirmās instances tiesa tikai izvērtētu, vai, pieņemot pirmo apstiprinošo lēmumu, Komisijas rīcībā bija pietiekami daudz pierādījumu, kas apliecina tirgus pārskatāmības esamību.

a)      Par apgalvoto prasību asimetriju, ko Apvienošanās regula paredz apstiprinošiem un aizliedzošiem lēmumiem

203. Sākotnēji es pievērsīšos apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītajam argumentam, ka Apvienošanās regulā noteiktās pierādīšanas prasības ir asimetriskas un ka pastāv vispārējs pieņēmums par koncentrāciju saderību ar kopējo tirgu.

–       Koncentrāciju kontroles lēmumi ir prognozējoši lēmumi

204. Sākumā jāuzsver, ka būtisks elements atšķir Komisijas pieņemtos koncentrāciju kontroles lēmumus no lēmumiem, kas atbilstoši EKL 81. pantam ir pieņemti konkurences tiesību pārkāpuma procedūrās, un tādiem, kas atbilstoši EKL 82. pantam ir pieņemti dominējoša stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas procedūrās. Koncentrāciju kontroles jomā Komisijai netiek prasīts, lai tā izvērtē – par nelikumīgu uzskatīto – uzņēmumu rīcību pagātnē un, ja nepieciešams, uzliek sodu, bet gan gluži pretēji, lai tā prognozē tirgus attīstību nākotnē. Komisijai ir jāizvērtē, vai koncentrācija rada vai nostiprina dominējošo stāvokli, kura rezultātā kopējā tirgū vai ievērojamā tā daļā tiktu būtiski traucēta efektīva konkurence (Apvienošanās regulas 2. panta 2. un 3. punkts, kā arī 8. panta 2. un 3. punkts).

205. Tātad vajadzības gadījumā Komisijas lēmums par noteiktas koncentrācijas apstiprināšanu vai aizliegšanu balstās uz ex ante pieņemtu varbūtības apsvērumu. To spriedumā lietā Komisija/Tetra Laval atzīst arī Tiesa, norādot, ka koncentrāciju kontroles jomā ir “[jā]paredz notikum[i], kas vairāk vai mazāk ticami varētu rasties nākotnē” (159).

206. Tiesā izvērtējot šādu varbūtības apsvērumu, runa nevar būt tik daudz par pierādāmību, bet drīzāk par Komisijas izteiktās prognozes ticamību, ka koncentrācija labvēlīgi vai nelabvēlīgi ietekmēs konkurenci. Komisijai pierādījumi ir jāiesniedz tikai par faktiem, uz kuriem tā balsta savu prognozi, piemēram, par tās noskaidrotiem tirgus struktūras elementiem (piemēram, izskatāmajā gadījumā – dažādie faktori, kas apstiprina vai arī noliedz pieņēmumu par tirgus pārskatāmību). Šajā sakarā Tiesa spriedumā lietā Komisija/Tetra Laval atzīst, ka “[pierādījumu] elementiem ir jāapstiprina Komisijas novērtējums, ka [..] ekonomiskās attīstības scenārijs, uz kuru šī iestāde balstās, ir ticams” (160).

207. Standarts, atbilstoši kuram Komisijas izteiktā prognoze par gaidāmo tirgus attīstību ir vērtējama kā ticama vai neticama, būtu jādefinē, ievērojot koncentrāciju kontroles procedūras īpatnības. Koncentrāciju kontroles lēmumos, ko Komisija pieņem atbilstoši Apvienošanās regulas 8. pantam, tā nepiemēro sankcijas, līdzīgi tā arī neietekmē fizisko personu pārvietošanās brīvību vai fizisko stāvokli. Gluži pretēji, Komisija tikai piešķir vai atsakās piešķirt administratīva rakstura atļaujas saimnieciskai darbībai, proti, uzņēmumu koncentrācijai. Turklāt tas notiek procedūrā, ko raksturo temps, kas tiek īstenots, pateicoties precīzi līdzsvarotam, salīdzinoši stingram termiņu režīmam (161).

208. Ņemot vērā koncentrāciju kontroles procedūras īpatnības, es par atbilstīgu orientieri uzskatu to, ka Komisijai par pamatu ir jāņem tirgus attīstības modelis, ko tā pēc vairāku mēnešu ilgām un padziļinātām koncentrācijas pārbaudēm uzskata par visvairāk iespējamo (angļu valodā – “balance of probabilities”). Ļoti precīzi to ir raksturojusi Pirmās instances tiesa savā salīdzinoši nesen pieņemtajā spriedumā lietā General Electric/Komisija: “Prognozes analīzē [..] ir jāparedz dažādas cēloņsakarības, lai noteiktu tās, kuru iespējamība ir vislielākā” (162).

209. Tātad, ja ir vairāk iespējams nekā neiespējams, ka dominējošs stāvoklis var rasties vai pastiprināties, tad koncentrācija ir jāaizliedz; turpretī, ja ir vairāk neiespējams nekā iespējams, ka šāds stāvoklis var rasties vai pastiprināties, tad koncentrācija ir jāapstiprina. Kopienu tiesas uzdevums ir izvērtēt, vai Komisija, izdarot prognozi, nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, tātad – vai Komisija savu prognozi ir izdarījusi, pamatojoties uz precīzu un pilnīgu faktu materiālu, un vai attiecīgais faktu materiāls ļauj pamatot izdarīto prognozi (163).

210. Uzskatu, ka ir neefektīvi koncentrāciju kontroles jomā celt latiņu augstāk un uzstāt, ka, lai tiesa ņemtu vērā Komisijas prognozēto tirgus attīstību, tai ir jābūt “ļoti iespējamai” vai “īpaši iespējamai” (164). Pirmkārt, šāds augstāks iespējamības standarts būtiski vājinātu Komisijas funkciju konkurences jomā. Proti, Komisijai šādā gadījumā, visu redzot un saprotot, būtu jāapstiprina koncentrācijas, kaut gan tās droši vien radītu vai pastiprinātu dominējošo stāvokli un traucētu konkurenci. Komisija varētu iejaukties tikai tajos gadījumos, kad koncentrācija “ļoti iespējami” vai “īpaši iespējami” radītu šādas konkurenci traucējošas sekas. Otrkārt, šāds augstāks iespējamības standarts tikai ar grūtībām saderētu ar diskrecionāro varu, ko Komisija bauda, izvērtējot sarežģītās ekonomiskās sakarības (165), un kuras galvenais uzdevums ir ļaut Komisijai noformulēt prognozi par koncentrācijas rezultātā gaidāmo tirgus attīstību.

211. Vēl jo vairāk nozīmes nav tam, vai Komisija pēc vairāku mēnešu ilgām un padziļinātām koncentrācijas pārbaudēm, nepastāvot saprātīgām šaubām, var apstiprināt, ka dominējošs stāvoklis var rasties vai pastiprināties, vai arī noliegt to (166). Šāds īpaši augsts standarts galvenokārt ir pazīstams no kriminālprocesa vai tam līdzīgiem procesiem. Koncentrāciju kontroles procedūrā to piemēro tikai iepriekšējas izskatīšanas posmā (“I posms”) kā kompensāciju par to, ka attiecīgajā procedūras posmā var veikt tikai īsu koncentrācijas analīzi. Šādā gadījumā “nopietnas šaubas” par tās saderību ar kopējo tirgu tikai novērš koncentrācijas pārāk ātru apstiprināšanu un liek Komisijai vispirms padziļināti izvērtēt to formālā pārbaudes procedūrā (“II posms”) (Apvienošanās regulas 6. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts) (167). Pēc šādas padziļinātas pārbaudes koncentrācija tomēr ir jāapstiprina, neskatoties uz, iespējams, palikušām šaubām, ja atbilstoši Komisijas prognozei ir vairāk neiespējams nekā iespējams, ka dominējošs stāvoklis var rasties vai pastiprināties. Un otrādi – koncentrācija, neskatoties uz, iespējams, palikušām šaubām, ir jāaizliedz, ja Komisija pēc padziļinātas pārbaudes uzskata par vairāk iespējamu nekā neiespējamu, ka dominējošs stāvoklis var rasties vai pastiprināties.

–       Apstiprinājumiem un aizliegumiem piemēroto standartu simetrija

212. Attiecībā uz juridiskiem standartiem, ko, no vienas puses, piemēro apstiprinošiem lēmumiem un, no otras puses, aizliedzošiem lēmumiem, es nesaskatu starp tiem nekādas atšķirības. Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju viedoklim šādas atšķirības nepastāv nedz saistībā ar prognozes, kas jāpieņem Komisijai, ticamības pakāpi, nedz saistībā ar faktu materiāla stabilitāti, kas ir attiecīgās prognozes pamatā.

213. Gan 2. un 3. punkts Apvienošanās regulas 2. pantā, kurā formulēta vispārējo novērtēšanas programmu saistībā ar Komisijas īstenoto koncentrācijas projektu kontroli, gan 2. un 3. punkts Apvienošanās regulas 8. pantā, kurā uzskaitītas Komisijas pilnvaras pieņemt lēmumus, ir veidoti pilnīgi simetriski.

214. Šajā simetrijā atspoguļojas tas, ka Komisijai katrā konkrētā gadījumā ir jānotur taisnīgā līdzsvarā primārajās tiesībās nostiprinātās aizsargājamās kategorijas, kurām ir vienāds juridiskais spēks (168), proti, no vienas puses, koncentrācijas dalībnieku tiesības un intereses un, no otras puses, sabiedrības interese aizsargāt konkurenci no izkropļojumiem (EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunkts) (169). Attiecīgo uzņēmumu darījumu veikšanas brīvība, kā arī to akcionāru tiesības uz īpašumu (Pamattiesību hartas 16. un 17. pants) neapšaubāmi nozīmē to tiesības īstenot uzņēmumu koncentrāciju, ja vien konkurences aizsardzībai no izkropļojumiem nav pamatoti konkrēti nosacījumi un pienākumi vai pat attiecīgās koncentrācijas aizliegums.

215. Apelācijas sūdzības iesniedzēju vairākkārt minētais spriedums lietā Komisija/Tetra Laval nenoliedz apstiprinošiem un aizliedzošiem lēmumiem piemēroto pienākumu simetriju, jo tajā izvirzītā prasība pēc “pārliecinošiem pierādījumiem” (angļu valodā – “convincing evidence”) (170) tikai atgādina, ka Komisijai savs iespējamības apsvērums jābalsta uz nopietnu faktu materiālu. Starp citu, tas ir redzams arī citviet spriedumā lietā Komisija/Tetra Laval, kur Tiesa Komisijas sniegto pierādījumu “kvalitāti” apzīmē kā “it sevišķi svarīgu”, “jo šiem pierādījumiem ir jāapstiprina Komisijas novērtējums, ka [..] ekonomiskās attīstības scenārijs, uz kuru šī iestāde balstās, ir ticams” (171).

216. Prasību pēc “pārliecinošiem” pierādījumiem nedrīkst pārprast tādējādi, ka līdz ar to latiņa aizliedzošiem lēmumiem ir pacelta augstāk nekā apstiprinošiem lēmumiem. Proti, kā Tiesa ir precizējusi spriedumā lietā Komisija/Tetra Laval, prasība pēc “pārliecinošiem” pierādījumiem “nekādā ziņā nepievieno nosacījumu par prasīto pierādījumu standartu, bet vienkārši atgādina pierādījumu svarīgo funkciju, proti, pierādīt argumenta pamatotību vai [..] lēmumu pamatotību [..]” (172).

217. No iepriekš minētās sprieduma lietā Komisija/Tetra Laval daļas līdzīgi kā no Tiesas atgādinājuma, ka Komisijai, pieņemot prognožu lēmumu, ir jārīkojas “ar rūpību” (173), nevar izdarīt secinājumu, ka koncentrācijas projekta aizliegumam tiek piemērots augstāks standarts nekā tā apstiprinājumam. Proti, Komisija, apstiprinot koncentrāciju, nekādā gadījumā nedrīkst rīkoties “bezrūpīgi” un balstīties uz mazāk “pārliecinošiem” pierādījumiem nekā koncentrācijas aizlieguma gadījumā. Pretējā gadījumā tā nevarētu izpildīt savu galveno uzdevumu – aizsargāt konkurenci vienotā tirgū no izkropļojumiem.

218. Tātad, ja ir vairāk iespējams nekā neiespējams, ka dominējošs stāvoklis var rasties vai pastiprināties, koncentrācija ir jāaizliedz; turpretī, ja ir vairāk neiespējams nekā iespējams, ka šāds stāvoklis var rasties vai pastiprināties, koncentrācija ir jāapstiprina. Šie abi iespējamības apsvērumi ir vienas medaļas divas puses. Katrs no tiem ir jāpieņem ar rūpību un jābalsta uz faktu materiālu, kas ir ne vien precīzs un pilnīgs – tam ir vajadzīgi “pārliecinoši” pierādījumi –, bet arī ļauj pamatot no tā izdarītos secinājumus (174).

–       Vispārēja pieņēmuma par saderību ar kopējo tirgu neesamība

219. Iepriekš atspoguļotā simetrija un attiecīgo aizsargājamo kategoriju vienādais juridiskais spēks (175) nosaka arī to, ka Apvienošanās regula neietver vispārēju pieņēmumu par labu koncentrāciju saderībai ar kopējo tirgu. Komisijai katrā konkrētā gadījumā ir skaidri jāpieņem lēmums par attiecīgās koncentrācijas saderību vai nesaderību ar kopējo tirgu (176), un iesaistītajiem uzņēmumiem ir stingri aizliegts īstenot koncentrāciju pirms šāda lēmuma pieņemšanas (Apvienošanās regulas 7. panta 1. un 5. punkts).

220. Cits secinājums neizriet arī no sprieduma lietā EDP/Komisija (177), uz ko atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzējas. Tajā Pirmās instances tiesa gan precizē, ka Komisijas šaubas vēl nav pamats koncentrācijas aizliegumam. Tomēr no tā nekādā ziņā nevar a contrario izdarīt secinājumu par vispārēju pieņēmumu par koncentrāciju saderību ar kopējo tirgu. Par to liecina arī Apvienošanās regulas piecpadsmitais apsvērums, atbilstoši kuram katrā ziņā koncentrācijas, kas skar ierobežotu tirgus daļu, var uzskatīt par saderīgām ar kopējo tirgu.

221. Uzskatu, ka abās tālāk apskatāmajās situācijās tikai retos izņēmuma gadījumos var izdarīt pieņēmumu par koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu.

222. Pirmā situācija attiecas uz paziņotām koncentrācijām, par kurām Komisija, pretēji tās likumā noteiktajam pienākumam, nav savlaicīgi pieņēmusi lēmumu. Atbilstoši Apvienošanās regulas 10. panta 6. punktam jau likumā ir izdarīts pieņēmums par šādu koncentrāciju saderību ar kopējo tirgu (skat. arī Apvienošanās regulas 7. panta 1. un 5. punktu). Tomēr no Apvienošanās regulas 10. panta 6. punkta, ņemot vērā attiecīgās tiesību normas izņēmuma raksturu un vietu kontekstā ar procedūras termiņu regulējumu, nevar izsecināt tālejošu vispārēju pieņēmumu par koncentrāciju saderību ar kopējo tirgu (178).

223. Otrā situācija attiecas uz koncentrācijām, kuru izmeklēšana ir devusi Komisijai tik neskaidrus pierādījumus, ka nav iespējams izdarīt ticamu prognozi, vai tās galu galā radīs un pastiprinās dominējošo stāvokli vai nē. Ģenerāladvokāts Ticano, raksturojot šādas situācijas, izmanto jēdzienu “pelēkā zona” (179). Uzskatu, ka šo jēdzienu tomēr nevar pārprast tā, it kā tas attiektos uz daudziem gadījumiem. Domāju, ka tie ir tikai daži un reti robežgadījumi, kuros arī pēc apjomīgas tirgus izmeklēšanas nav skaidrs, uz kuru pusi liecas svaru kauss. Tikai šādi “non liquet” gadījumi atbilstoši “in dubio pro libertate” principam būtu jāatzīst par saderīgiem ar kopējo tirgu un jāapstiprina. Tomēr arī no šādas situācijas esamības neizriet tālejošs vispārējs pieņēmums par koncentrāciju saderību ar kopējo tirgu.

224. Tomēr neatkarīgi no abu pēdējo situāciju konkrētās piemērojamības ir skaidrs, ka neviena no tām neattiecas uz izskatāmo lietu. Komisija nav pārkāpusi savu pienākumu un nokavējusi termiņu, kurā tai jāpieņem lēmums par koncentrāciju, un arī atbilstoši Pirmās instances tiesas atzinumam lietā nav neskaidru pierādījumu (180). Lai gan arī pati Komisija vairākās pirmā apstiprinošā lēmumā vietās saistībā ar dažiem faktiem norāda uz pierādījumu trūkumu (181), tomēr, kā var noprast, tā izskatāmo lietu nekad nav kvalificējusi kā robežgadījumu, kas jāraksturo kā “non liquet”. Gluži pretēji, tiesas sēdē Tiesā tā skaidri uzsver, ka diskusijai par robežgadījumiem, kuros pierādījumi izrādās neskaidri, ir tikai teorētisks raksturs (182).

–       Starpsecinājumi

225. Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti, ka Apvienošanās regulas pamatā ir apstiprinošiem un aizliedzošiem lēmumiem piemērota pienākumu asimetrija un vispārējs pieņēmums par koncentrāciju saderību ar kopējo tirgu, ir jānoraida kopumā. Izskatāmo lietu arī nevar uzskatīt par vienu no abām situācijām, kurās izņēmuma kārtā var izdarīt pieņēmumu par koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu.

b)      Par izskatāmajā lietā Pirmās instances tiesas piemērotajām pierādīšanas prasībām

226. Turpmāk ir jāizvērtē, vai izskatāmajā lietā Pirmās instances tiesa Komisijas secinājumiem par tirgus pārskatāmību ir piemērojusi pareizās pierādīšanas prasības.

227. Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nedrīkstēja pieprasīt Komisijai sniegt apstiprinošu pierādījumu par tirgus pārskatāmības neesamību; gluži pretēji, Pirmās instances tiesai bija tikai jāizvērtē, vai, pieņemot pirmo apstiprinošo lēmumu, Komisijas rīcībā bija pietiekami daudz pierādījumu, kas apliecina tirgus pārskatāmības esamību (183). Šī argumentācija acīmredzami balstās uz priekšstatu, ka pierādīšanas prasībām, kuras piemēro koncentrācijas apstiprinājumam, ir jābūt zemākām par koncentrācijas aizliegumam piemērojamo standartu.

228. Šī argumentācija mani nepārliecina divu iemeslu dēļ.

229. Pirmkārt, no apstiprinošiem un aizliedzošiem lēmumiem piemērojamo pierādīšanas prasību simetrijas (184) izriet, ka nav nekādas atšķirības, vai Komisija tirgus pārskatāmību izmeklē nolūkā apstiprināt koncentrāciju vai arī nolūkā to aizliegt. Negatīvajam atzinumam, ka tirgus nav pietiekami pārskatāms, lai pieļautu kolektīvu dominējošu stāvokli, ir tāds pats rezultāts un tas prasa tādu pašu pierādīšanas apjomu kā pozitīvais atzinums, ka attiecīgais tirgus ir pietiekami nepārskatāms, lai nepieļautu kolektīvu dominējošu stāvokli. Abi atzinumi ir vienas medaļas divas puses. Tie abi ir pamats, lai novērstu kolektīva dominējoša stāvokļa rašanās vai pastiprināšanās draudus, ja vien fakti, uz kuriem balstīti attiecīgie atzinumi, ir precīzi, pilnīgi un atbilstīgi, lai pamatotu no tiem izdarītos secinājumus.

230. Otrkārt, man šķiet, ka kritika, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas velta Pirmās instances tiesas piemērotajam pierādīšanas prasībām, balstās uz kļūdainu apstrīdētā sprieduma interpretāciju. Proti, tuvāk aplūkojot, var secināt, ka Pirmās instances tiesa nebūt nepārmet Komisijai, ka, izvērtējot koncentrāciju no konkurences viedokļa, tā nav ievērojusi pierādīšanas prasības. Drīzāk, izvērtējot pirmo apstiprinošo lēmumu, Pirmās instances tiesa pati ņem vērā Komisijas atzinumu, ka tirgus “nav pietiekami pārskatāms, lai pieļautu kolektīvu dominējošu stāvokli” (185). Tātad Pirmās instances tiesa pat ir izvērtējusi – kā to prasa apelācijas sūdzības iesniedzējas –, vai patiešām apgalvojums par nepietiekamiem pierādījumiem attiecībā uz tirgus pārskatāmību ir pareizs.

231. Pirmās instances tiesa acīmredzamu kļūdu vērtējumā konstatēja nevis tajā apstāklī, ka netika sniegts apstiprinošs pierādījums par nepietiekamu tirgus pārskatāmību, bet drīzāk tajā, ka pirmajā apstiprinošajā lēmumā netika ņemts vērā viss atbilstošo datu kopums un ka izmantotie fakti neļāva pamatot Komisijas pašas izdarīto secinājumu (186).

c)      Starpsecinājumi

232. Līdz ar to trešā apelācijas pamata otrā daļa ir nepamatota. Tas pats attiecas arī uz apelācijas sūdzības 98.–100. un 102. punktā minētajiem apsvērumiem, kas pēc būtības pārklājas ar trešā apelācijas pamata otro daļu.

B –    Pirmās instances tiesas veiktā faktu un pierādījumu brīvā izvērtējuma robežas (ceturtais apelācijas pamats)

233. Izvirzot ceturto apelācijas pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Pirmās instances tiesai, ka, neņemot vērā Komisijas diskrecionāro varu un vairākkārt aizstājot Komisijas veikto faktu un pierādījumu vērtējumu ar savu vērtējumu, un tādējādi pieļaujot acīmredzamas kļūdas un būtiski sagrozot pierādījumus, tā attiecībā uz Komisijas lēmumu ir pārsniegusi tiesas kontroles apjomu (187).

234. Komisija atbalsta attiecīgo apelācijas pamatu, bet Impala aizstāv apstrīdēto spriedumu.

1)      Komisijas diskrecionārā vara un tai piemērotā tiesas kontrole

a)      Apstrīdētais spriedums

235. Kā apstiprinājumu savam apgalvojumam, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā Komisijas diskrecionāro varu un vairākkārt aizstājusi tās veikto faktu un pierādījumu vērtējumu ar savu vērtējumu, apelācijas sūdzības iesniedzējas min šādus piemērus no apstrīdētā sprieduma:

–        Pirmās instances tiesa cenrāžu cenu pielīdzināšanu apzīmē kā “faktiski ļoti ievērojamu”, turpretī Komisija runā tikai par “vairāk vai mazāk līdzīgām” cenrāžu cenām (188).

–        Pirmās instances tiesa cenu atlaižu, ko piemēro koncentrācijas dalībnieces, vispārējā līmeņa svārstības kvalificē kā “ļoti nelielas” (189).

–        Atlaidēm reklāmas nolūkā Pirmās instances tiesa piedēvē “tikai ierobežotu ietekmi uz cenām” (190).

–        Pirmās instances tiesa runā par “pārliecinošu cenu pārskatāmību” vai attiecīgi par “pārliecinošu tirgus pārskatāmību” (191) un tirdzniecības pārstāvju iknedēļas ziņojumos saskata “papildu tirgus pārskatāmības faktoru” (192); Pirmās instances tiesa uzskata, ka atlaides reklāmas nolūkā ir “paredzētas publiskošanai” (193) un tām ir “publisks un pārskatāms raksturs” (194).

–        Pēc Pirmās instances tiesas domām, atšķirības atlaižu amplitūdā var būt “atšķirīgas darbības rezultāts”, un nevar izslēgt, ka “atlaides balstās uz zināmu noteikumu kopumu” (195).

–        Pirmās instances tiesa kļūdaini neatzīst iesniegtās ekonomiskās informācijas atbilstību jautājumā, vai atlaides reklāmas nolūkā ir būtiskas arī vislabāk pārdoto albumu gadījumā (196).

b)      Vērtējums

236. Kā jau citviet minēts (197), Komisijai koncentrāciju kontroles jomā tiek piešķirta ievērojama diskrecionārā vara, lai izvērtētu sarežģītas ekonomiskas sakarības. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Kopienu tiesai šajā sakarā īstenotajā kontrolē ir jāpārbauda tikai tas, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi un noteikumi par pamatojuma norādīšanu, vai ir pietiekami konstatēti sprieduma pamatā esošie fakti un vai faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un pilnvaru nepareiza izmantošana (198).

237. Visbeidzot, kritizējot 235. punktā minētās apstrīdētā sprieduma daļas, apelācijas sūdzības iesniedzējas jautā, kādas robežas Komisijai piešķirtā diskrecionārā vara nosaka tiesas kontrolei, izvērtējot tās koncentrāciju kontroles lēmumus, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā (199).

238. Šajā sakarā Tiesa pavisam nesen spriedumā lietā Komisija/TetraLaval ir noteikusi šādi:

“Lai arī Tiesa atzīst Komisijai piešķirto diskrecionāro varu ekonomiskajā jomā, tas tomēr nenozīmē, ka Kopienu tiesai ir jāatturas no Komisijas veiktās ekonomiska rakstura datu interpretācijas kontroles. Jo sevišķi Kopienu tiesai ir jāpārbauda ne vien izvirzīto pierādījumu materiālā precizitāte, uzticamība un konsekvence, bet arī jākontrolē, vai šie pierādījumi izveido visu atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un to, vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus.” (200)

239. Ņemot vērā šo pārbaudes kritēriju, būtu maldīgi uzskatīt, ka Komisijas diskrecionārā vara liegtu Kopienu tiesai veikt pašai savu faktu un pierādījumu izvērtējumu. Gluži pretēji, šāds Kopienu tiesas izvērtējums ir absolūti nepieciešams, ja ir jānoskaidro, vai faktu materiāls, uz ko ir balstīts Komisijas lēmums, ir precīzs, uzticams, konsekvents un pilnīgs un vai attiecīgais faktu materiāls ļauj pamatot no tā izdarītos Komisijas slēdzienus. Pretējā gadījumā Kopienu tiesa vispār nevarētu lietderīgi izvērtēt, vai Komisija ir ievērojusi tai piešķirtās diskrecionārās varas robežas vai arī ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā (201).

240. Pirmās instances tiesa, izvērtējot Komisijas lēmumu koncentrāciju kontroles jomā, tiesas kontroles robežas pārkāpj tikai tādā gadījumā, ja faktu un pierādījumu kopums ļauj izdarīt atšķirīgus vērtējumus un Komisija ir izvēlējusies vienu vērtējumu, bet Pirmās instances tiesa Komisijas sniegto vērtējumu aizstāj ar savu atšķirīgo vērtējumu.

241. Šādi aplūkojot apelācijas sūdzības iesniedzēju minētos piemērus no apstrīdētā sprieduma, var secināt, ka Pirmās instances tiesa gan katrreiz pati ir izvērtējusi faktu un pierādījumu kopumu, tomēr tā noteikti ir ievērojusi tiesas kontroles robežas, izvērtējot Komisijas lēmumu koncentrāciju kontroles jomā.

242. Pirmkārt, no juridiskā viedokļa nevar iebilst pret to, ka Pirmās instances tiesa pārbauda Komisijas noskaidroto faktu materiālu, vai un cik lielā mērā tas apstiprina vai noliedz tirgus pārskatāmību. Līdz ar to tie atzinumi, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas kritizē apstrīdētā sprieduma 299., 307., 317., 347., 354. un 361. punktā, piemēram, izteikums, “ka trīs lēmumā norādītie faktori [..] ir tādi, kas rada pārliecinošu cenu pārskatāmību” (347. punkts), ir pamatoti.

243. Otrkārt, Pirmās instances tiesa drīkst veidot pati savu viedokli jautājumā, vai un kādā apmērā Komisijas savāktais faktu materiāls par cenu atlaidēm, it īpaši par atlaidēm reklāmas nolūkā, ir atbilstīgs, lai noliegtu, ka tirgus ir pietiekami pārskatāms, lai pieļautu kolektīvu dominējošu stāvokli. Līdz ar to tie Pirmās instances tiesas atzinumi, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas kritizē apstrīdētā sprieduma 402., 403., 405., 406., 419., 420., 421., 424., 436., 444., 456. un 457. punktā, piemēram, izteikums, ka atlaides reklāmas nolūkā ir tikai neliela daļa no albumu bruto pārdošanas cenas (457. punkts), arī ir pamatoti.

244. Būtībā Pirmās instances tiesa attiecīgajos apstrīdētā sprieduma punktos ir piemērojusi Tiesas pašas izstrādātos kritērijus (202) un it īpaši izvērtējusi, vai faktu materiāls, uz ko balstīts pirmais apstiprinošais lēmums, ļauj pamatot Komisijas izdarītos secinājumus, ka tirgus nav pietiekami pārskatāms, lai pieļautu kolektīvu dominējošu stāvokli.

245. Pirmās instances tiesa nav aizstājusi Komisijas atbilstošo vērtējumu ar savu tirgus pārskatāmības vērtējumu un nekādā ziņā nepretendē uz to, lai pati spriestu par attiecīgās koncentrācijas saderību vai nesaderību ar kopējo tirgu (203). Tā tikai ir nonākusi pie slēdziena, ka faktu materiāls, uz ko balstīts pirmais Komisijas apstiprinošais lēmums, nepamato tās izskatāmajā lietā izdarītos secinājumus (204). Pēdējais minētais Pirmās instances tiesas vērtējums ir daļa no faktu un pierādījumu izvērtējuma, kas tai jāveic tiesvedībā pirmajā instancē, un kā tāds tas apelācijas tiesvedībā – ar nosacījumu, ka tūlīt tiks izvērtēts jautājums par faktu un pierādījumu sagrozīšanu – vairs nav pārbaudāms.

246. Kopumā es secinu, ka, izvērtējot pirmo apstiprinošo lēmumu pēc būtības, Pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā Komisijas diskrecionāro varu.

2)      Par iebildumu par pierādījumu sagrozīšanu

247. Apelācijas sūdzības iesniedzējas arī apgalvo, ka apstrīdētā sprieduma 425., 427. un 434. punktā Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi pierādījumus. Attiecīgajās apstrīdētā sprieduma daļās Pirmās instances tiesa izskata Komisijas pausto viedokli, ka atlaides reklāmas nolūkā ir nepārskatāmas.

248. Pirms konkrēti pievēršos iepriekš minētajiem apstrīdētā sprieduma punktiem, gribu atgādināt par stingrajiem kritērijiem, ko Tiesa pastāvīgajā judikatūrā izvirza saistībā ar iebilduma par pierādījumu sagrozīšanu izvērtējumu. Atbilstoši tiem pierādījumu sagrozīšana ir notikusi tad, ja, neiesniedzot jaunus pierādījumus, jau iesniegto pierādījumu vērtējums ir acīmredzami nepareizs (205). Tātad nav jāizvērtē, vai Tiesa uzskata Pirmās instances tiesas veikto pierādījumu vērtējumu par pārliecinošu; pretējā gadījumā Tiesa vienkārši aizstātu Pirmās instances tiesas vērtējumu pati ar savu pierādījumu vērtējumu, kas apelācijas tiesvedībā nav Tiesas uzdevums. Katrā ziņā, ja vien Pirmās instances tiesas veiktais pierādījumu vērtējums ir pieņemams, pierādījumi nav sagrozīti.

249. Tiesa savu pārbaudi veic, balstoties tikai uz lietas materiāliem (206).

a)      Par apstrīdētā sprieduma 425. punktu

250. Apstrīdētā sprieduma 425. punktā Pirmās instances tiesa izskata dažas Komisijas iesniegtās tabulas un atzīst:

“[..] Jānorāda, ka lielākajā daļā gadījumu, aprēķinot starpību starp mazākajām un lielākajām atlaidēm [..], ir pieļauta kļūda ar to, ka ir ņemtas vērā otras koncentrācijas dalībnieces piešķirtās atlaides, jo [..] šāds aprēķins jāveic, pamatojoties uz starpību, kas veidojas starp mazāko un lielāko atlaidi, ko viena un tā pati koncentrācijas dalībniece ir piešķīrusi dažādiem saviem klientiem.”

251. Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka tādējādi ir sagrozīti pierādījumi. Proti, tiesvedībā pirmajā instancē Komisija Pirmās instances tiesai paziņoja, ka starpību starp mazākajām un lielākajām atlaidēm tā ir aprēķinājusi, balstoties uz atlaidēm rēķiniem, ko koncentrācijas dalībniece ir piešķīrusi vienam un tam pašam klientam attiecībā uz 20 labākajiem albumiem. Tas izriet no Komisijas 2005. gada 21. septembra rakstveida apsvērumu (207) 19.–22. punkta un skaidri izriet no šo apsvērumu E.2 pielikuma.

252. Lai lietderīgi izvērtētu iebildumu par [pierādījumu] sagrozīšanu, vispirms ir jānoskaidro, tieši uz kurām tabulām Pirmās instances tiesa atsaucas apstrīdētā sprieduma 425. punktā. Diemžēl šajā ziņā sprieduma saistošā angļu valodas redakcija ir augstākā mērā neprecīza. Kā nekā jau no attiecīgās 425. punkta angļu valodas versijas izriet, ka Pirmās instances tiesa atsaucas uz tabulām, kuru mērķis ir “parādīt lielākās atlaides reklāmas nolūkā, ko Sony un BMG ir piešķīrušas vislabāk pārdotajiem albumiem” (208), un kurās ir aprēķināta starpība starp mazākajām un lielākajām atlaidēm, ko piešķir katram klientam.

253. Šajā ziņā precīzāka ir apstrīdētā sprieduma franču valodas redakcija. Lai arī tā izskatāmajā gadījumā nav saistoša, tomēr šī valodas versija, kurā apstrīdētais spriedums tika sagatavots un apspriests, var sniegt papildu pierādījumus, uz ko patiesībā Pirmās instances tiesa gribēja atsaukties 425. punktā, proti, uz “tabulām, kas ir E.4.2 pielikumā” (209). Patiešām, arī lietas materiālos E.4.2 pielikuma titullapā ir atrodams virsraksts, kas skaidri līdzinās apstrīdētā sprieduma 425. punkta ievadvārdiem (210), un E.4.2 pielikuma tabulās tiek parādīta jau minētā starpība starp mazākajām un lielākajām atlaidēm, ko piešķir katram klientam.

254. Tādēļ es pieņemu, ka apstrīdētā sprieduma 425. punkts attiecas uz E.4.2 pielikuma tabulām. Tomēr no attiecīgā pielikuma neizriet nekas tāds, kas liecinātu par Pirmās instances tiesas acīmredzami kļūdainiem apsvērumiem 425. punktā. Lai gan šajā pielikumā nodrukātajās tabulās – izņemot virsrakstu uz pielikuma titullapas – nav nekādu skaidrojošu piebilžu, tomēr, jau virspusēji apskatot pirmo un otro tabulu E.4.2 pielikumā, ir redzams, ka Pirmās instances tiesas izteiktā kritika ir pamatota. Aprēķinot starpību starp mazākajām un lielākajām atlaidēm, ko piešķir katram klientam, faktiski līdz šim Bertelsmann un Sony rādītāji ir bāzti visi vienā maisā; sarunvalodā sakot, āboli tika salīdzināti ar bumbieriem (211).

255. Arī no Komisijas 2005. gada 21. septembra rakstveida apsvērumu 19.–22. punkta neizriet, ka Pirmās instances tiesa būtu acīmredzami neatbilstoši interpretējusi tabulas E.4.2 pielikumā. Proti, attiecīgie Komisijas apsvērumi jau atbilstoši to tekstam attiecas tikai uz B.6, B.8 un E.2 pielikumu. Turpretī apelācijas sūdzības iesniedzēju minētajā Komisijas rakstveida apsvērumu daļā nav nekādu skaidrojumu par attiecīgajām E.4.2 pielikuma tabulām.

256. Ņemot vērā iepriekš minēto, apgalvojumu par pierādījumu sagrozīšanu apstrīdētā sprieduma 425. punktā uzskatu par nepamatotu.

b)      Par apstrīdētā sprieduma 427. punktu

257. Apstrīdētā sprieduma 427. punktā Pirmās instances tiesa norāda:

“Katrā ziņā, pieņemot, ka koncentrācijas dalībnieču izstrādātās un Komisijas iesniegtās tabulas tiešām pierāda vairāk vai mazāk nozīmīgas minētās svārstības, tik un tā [..] šādu svārstību atbilstība ir apšaubāma, jo [..] tajās ir parādīta tikai amplitūda, neiztirzājot saskaņotus vidējos rādītājus un vidējo rādītāju svārstības [..].”

258. Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka liels daudzums datu, ko pirmajā instancē Komisija iekļāva tabulās un grafikos 2005. gada 11. februāra iebildumu rakstā un iesniedza Pirmās instances tiesai, turpretī balstījās uz sabalansētām vidējām cenām. Šajā sakarā tie norāda uz B.4, B.8, B.9, B.10 un B.13 pielikumu, kā arī uz Komisijas papildu skaidrojumiem pirmās instances tiesvedībā, ko tā sniedza 2007. gada 14. marta rakstveida apsvērumos.

259. Šajā sakarā jāpiebilst, ka Pirmās instances tiesa sava sprieduma tekstā skaidri nošķir tabulas un grafikus (212). Apstrīdētā sprieduma 427. punktā Pirmās instances tiesa skaidri atsaucas uz dažādām Komisijas iesniegtām tabulām. Tādēļ es domāju, ka, lai pierādītu savu iebildumu par pierādījumu sagrozīšanu [pamatotību], apelācijas sūdzības iesniedzējas arī atsauksies uz tām lietas materiālu daļām, kurās ir iekļautas tabulas. Tomēr, aplūkojot B.4, B.8, B.9, B.10 un B.13 pielikumu, man jāsecina, ka tajos gan ir iekļauti daudzi grafiki, bet nevienā no minētajiem pielikumiem nav nevienas tabulas. Šādos apstākļos iepriekš minētie pielikumi līdzīgi kā iespējamie Komisijas skaidrojumi par šiem pielikumiem nevar būt pierādījumi apgalvotajai pierādījumu sagrozīšanai.

260. Lielāka iespējamība ir tā, ka Pirmās instances tiesa 427. punktā atsaucas uz tādām tabulām kā, piemēram, B.6 un B.7 pielikumā nodrukātās, kas atspoguļo atlaides rēķiniem (“invoice discounts”) un kurās turklāt ir atrodama arī Pirmās instances tiesas pieminētā “amplitūda”. Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā sakarā nemin nekādus argumentus.

261. Ņemot vērā iepriekš minēto, apgalvojumu par pierādījumu sagrozīšanu apstrīdētā sprieduma 427. punktā uzskatu par nepamatotu.

c)      Par apstrīdētā sprieduma 434. punktu

262. Apstrīdētā sprieduma 431.–434. punktā Pirmās instances tiesa izskata jautājumu, vai no mazumtirdzniecības cenām ir iespējams atgriezeniski aprēķināt (t.s. “reverse engineering”) pārdošanas neto cenas mazumtirgotājiem. Jautājums tika izskatīts sakarā ar pirmajā instancē Impala izvirzītajiem argumentiem, ka mazumtirgotāju uzcenojumi parasti ir pārskatāmi un diezgan precīzi zināmi (213).

263. Izvilkuma veidā apstrīdētā sprieduma 434. punktā noteikts šādi:

“[..] pētījumā, kuru sagatavojuši koncentrācijas dalībnieču ekonomisti, dati nav pietiekami uzticami, atbilstoši un salīdzināmi [..] Lai arī, protams, ir iespējams, ka dažāda veida mazumtirgotāji (lielveikali, neatkarīgie, specializēto veikalu tīkli u.c.) īsteno atšķirīgu uzcenojumu politiku un pastāv atšķirības starp tirgus dalībnieku kategorijām, un pat attiecībā uz katru tirgus dalībnieku pastāv atšķirības atkarībā no albumu veidiem vai panākumu pakāpes, [tomēr] maz ticams un pētījumā šajā sakarā nav nekādu datu, ka mazumtirgotājs attiecībā uz viena veida albumiem īsteno atšķirīgu pārdošanas politiku [..].”

264. Apelācijas sūdzības iesniedzējas izsaka kritiku, ka Pirmās instances tiesa ir atstājusi bez ievērības pētījumu – it īpaši tā 2. daļu –, kuru sagatavojuši viņu ekonomisti un kuru Komisija iesniedza kā B.17 pielikumu (214). Tajā ir ietverti plaši ekonomiskie dati, kas liecina, ka Pirmās instances tiesas pieņēmums, ka mazumtirgotāji īsteno vienotu uzcenojumu politiku, ir kļūdains.

265. Šis arguments mani nepārliecina. Tikai aplūkojot attiecīgo apstrīdētā sprieduma 434. punktu, var secināt, ka Pirmās instances tiesa nekādā ziņā neatstāj bez ievērības iepriekš minēto pētījumu, bet gan, gluži pretēji, analizē to.

266. Saistībā ar pētījuma saturu jāatzīst, ka tā 2. daļā tiek analizēta mazumtirgotāju īstenotā uzcenojumu politika un it īpaši jautājums, vai mazumtirgotāji piemēro standartizētus uzcenojumus (“standard mark‑ups”). Tomēr Pirmās instances tiesa neatrada pētījumā informāciju par to, vai “mazumtirgotājs attiecībā uz viena veida albumiem īsteno atšķirīgu pārdošanas politiku” (215). Izskatot pētījumu B.17 pielikumā, es šajā sakarā nonāku pie tāda paša secinājuma kā Pirmās instances tiesa.

267. Ņemot vērā iepriekš minēto, apgalvojumu par pierādījumu sagrozīšanu apstrīdētā sprieduma 434. punktā uzskatu par nepamatotu.

3)      Starpsecinājumi

268. Līdz ar to ceturtais apelācijas pamats kopumā ir nepamatots. Tas pats attiecas arī uz apsvērumiem apelācijas sūdzības 101. un 102. punktā, kas pēc būtības pārklājas ar ceturto apelācijas pamatu.

C –    Par konfidenciālas informācijas izmantošanu apstrīdētajā spriedumā (septītais apelācijas pamats)

269. Izvirzot septīto apelācijas pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Pirmās instances tiesai, ka, pamatodamās uz pierādījumiem, ar kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējas nebija iepazīstināti, par kuriem viņas nekad nav varējušas iesniegt savus apsvērumus un kas nebija Komisijas rīcībā, kad tā pieņēma pirmo apstiprinošo lēmumu, tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Ņemot vērā, ka Komisijas lēmums nevarēja pamatoties uz šiem pierādījumiem, uz tiem nedrīkstēja balstīt arī pirmā apstiprinošā lēmuma atcelšanu.

270. Galvenais šī apelācijas pamata iebildums ir saistīts ar Pirmās instances tiesas apsvērumiem par cenu pārskatāmību un it īpaši par – strīdīgo – lielo uzņēmumu iespēju kontrolēt mazumtirdzniecības tirgu, pateicoties savu tirdzniecības pārstāvju iknedēļas novērojuma ziņojumiem (216). Šajā sakarā Pirmās instances tiesa vispirms uzsver Komisijas atzinumu, atbilstoši kuram Sony un Bertelsmann uzņēmumos eksistē iknedēļas ziņojumu sistēma, kuros ir ietverta arī informācija par konkurentiem (217). Papildus tam Pirmās instances tiesa savā spriedumā atsaucas arī uz noteiktiem Impala iesniegtiem un par konfidenciāliem atzītiem dokumentiem (218).

271. Ņemot vērā, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas cita starpā apgalvo, ka par šiem dokumentiem viņas tiesā nav varējušas sniegt savus apsvērumus, katrā ziņā ir jānoskaidro, vai nav pārkāpts pušu sacīkstes princips tiesā.

272. Neapšaubāmi tiesas nolēmumu nedrīkst balstīt uz faktiem un dokumentiem, ar kuriem pašilietas dalībnieki – vai viens no tiem – nav varējuši iepazīties un par kuriem tie tādēļ arī nav varējuši iesniegt savus apsvērumus (219). Tomēr izskatāmajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzējām tiesvedībā pirmajā instancē nebija lietas dalībnieku statusa prāvā, bet gan viņas tikai iestājās tiesvedībā Komisijas atbalstam. Šādā statusā viņām tiesvedībā ir vājākas pozīcijas nekā prasītājiem un atbildētājiem.

273. It īpaši Pirmās instances tiesas Reglamenta 116. panta 2. punkta otrajā teikumā skaidri noteikts, ka [Pirmās instances tiesas] priekšsēdētājs, pamatojoties uz lietas dalībnieka pieteikumu, var liegt personai, kas iestājas lietā, piekļuvi slepeniem vai konfidenciāliem dokumentiem, kas nav retums tieši tiesvedībās konkurences jomā (220). Pierādījumu izmantošanai tieši lietās saistībā ar Kopienu konkurences tiesībām ir raksturīgi, ka izvērtējamos dokumentos bieži ir ietverti komercnoslēpumi vai cita informācija, kas nevar tikt izpausta vai var tikt izpausta ar būtiskiem ierobežojumiem (221). Līdz ar to jau Reglamenta sistēmā ir noteikts, ka Pirmās instances tiesa savu spriedumu, ja nepieciešams, var balstīt uz pierādījumiem, kas nav bijuši pieejami personām, kas iestājās lietā (šajā sakarā skat. arī Pirmās instances tiesas Reglamenta 67. panta 3. punkta pirmo teikumu, kā arī EKL 287. pantu).

274. Impala iesniegto dokumentu konfidencialitāte – pretēji tam, kā šķiet pirmajā brīdī – nav tik daudz sacīkstes principa tiesā problēma, bet gan drīzāk jautājums par koncentrācijas dalībnieku tiesību uz aizstāvību ievērošanu administratīvajā procesā.

275. Apelācijas sūdzības iesniedzējas pamatoti apgalvo, ka, atceļot pirmo apstiprinošo lēmumu, Pirmās instances tiesa nedrīkstēja balstīties uz attiecīgajiem dokumentiem, kurus ir iesniegusi Impala, jo Komisija savukārt nedrīkstēja izmantot šos dokumentus to konfidenciālā rakstura dēļ. Proti, ja Pirmās instances tiesa uzskata noteiktus dokumentus par tik lielā mērā konfidenciāliem, ka tā koncentrācijā iesaistītajiem uzņēmumiem pilnībā liedz iespēju iepazīties ar to saturu (222), tad, saprotams, arī no Komisijas nevar prasīt, lai tā administratīvajā procesā balstītos uz šiem dokumentiem, pamatojot iespējamu aizliedzošu lēmumu vai arī tikai atspēkojot noteiktus koncentrācijas dalībnieku argumentus.

276. Ņemot vērā iepriekš minēto, Pirmās instances tiesa pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā, pirmā apstiprinošā lēmuma atcelšanu balstot uz Impala iesniegtajiem konfidenciālajiem dokumentiem.

277. Tomēr šī kļūda tiesību piemērošanā nenozīmē, ka ir jāatceļ apstrīdētais spriedums. Proti, Pirmās instances tiesa savus apsvērumus balsta vēl uz citiem pamatiem, kuriem nav nekāda sakara ar Impala iesniegtajiem konfidenciālajiem dokumentiem. Piemēram, atsauces uz attiecīgajiem dokumentiem veido tikai vienu no vairākiem faktoriem, no kuriem, pēc Pirmās instances tiesas domām, izriet, “ka jau tā pārliecinoša pārskatāmība [..] ir kļuvusi vēl pārliecinošāka” (223). Tātad, pat ja Pirmās instances tiesa, ņemot vērā tiesības uz aizstāvību, neizmantotu Impala iesniegtos konfidenciālos dokumentus, tas nekādā veidā neietekmētu secinājumus, ko tā izdara apstrīdētajā spriedumā (224).

278. No iepriekš minētā izriet, ka arī septītais apelācijas pamats ir nepamatots.

D –    Starpsecinājumi

279. Līdz ar to apelācija ir jānoraida kopumā.

VI – Par iespējamo pretapelāciju

280. Komisijas iebildumu raksta beigās ir atrodama īpaša sadaļa ar “papildu komentāriem” (225) par Pirmās instances tiesas tā saucamo pirmā apstiprinošā lēmuma “galveno pamatojumu”.

281. Komisija šajā sadaļā apgalvo, ka Pirmās instances tiesa tās atzinumus par pretpasākumiem (226) apstrīdētā sprieduma 474. un 476. punktā ir kļūdaini kvalificējusi kā pirmā apstiprinošā lēmuma galveno pamatojumu. Proti, ja izskatāmajā tiesvedībā izrādītos, ka pretēji Pirmās instances tiesas viedoklim Komisija ar savu atzinumu par nepietiekamu tirgus pārskatāmību nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pirmajam apstiprinošajam lēmumam ir jābūt spēkā, neskatoties uz to, vai tajā attiecībā uz pretpasākumiem ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

282. Šos Komisijas apsvērumus Impala kvalificēja kā pretapelāciju un, atsaucoties uz Reglamenta 117. panta 2. punktu, atbildēja uz tiem, iesniedzot atsevišķu rakstu. Ar Tiesas priekšsēdētāja atļauju par šo jautājumu tika iesniegti vēl vairāki raksti.

283. Tomēr tas vēl nekādā gadījumā nenozīmē, ka Tiesa izskatāmajā lietā jau būtu saistoši atzinusi pretapelācijas esamību. Atbilstoši Reglamenta 117. panta 2. punktam argumentu var kvalificēt kā pretapelāciju, ja ar to ir prasīts atcelt apstrīdēto spriedumu vai kādu tā daļu, norādot pamatu, kas netika norādīts apelācijā. Vai tā tas ir šajā gadījumā, ir jānoskaidro, pamatojoties uz Komisijas iebildumu raksta attiecīgās daļas tekstu, mērķi un kontekstu.

284. Šajā sakarā ir jāuzsver, ka Komisija savā rakstā nekur neizmanto jēdzienu “pretapelācija”. Gluži pretēji, virsraksts “papildu komentāri” norāda, ka tie ir papildu apsvērumi, kas ir pamats labākai Komisijas argumentu izpratnei, atbildot uz Bertelsmann un Sony iesniegto apelāciju. Tās “papildu komentāru” mērķis it īpaši ir uzskatāmi parādīt, kādas sekas uz pirmā apstiprinošā lēmuma spēkā esamību atstātu apstrīdētā sprieduma atcelšana (iespējams, kādas tā daļas atcelšana), pamatojoties uz Bertelsmann un Sony celto prasību (227).

285. Komisija tiesvedības tālākā gaitā pati precizē, ka tās mērķis nekādā ziņā nav iesniegt pretapelāciju, balstoties uz “papildu komentāriem”, un turklāt skaidri iebilst pret attiecīgu izdevumu segšanu; Komisija turklāt uzsver, ka tās “papildu komentāriem” nav īpašas nozīmes un tie iegūtu nozīmi tikai tādā gadījumā, ja Bertelsmann un Sony iesniegtā apelācija tiktu apmierināta vai (attiecīgi) daļēji apmierināta (228).

286. Ņemot vērā iepriekš minēto, jāuzskata, ka Komisijas “papildu komentāri” nekādā ziņā nenozīmē pretapelāciju un Tiesai par tiem nav jāpieņem atsevišķs lēmums, kas pat būtu ultra petita.

VII – Par tiesāšanās izdevumiem

287. Ja atbilstoši manam priekšlikumam izskatāmajā lietā apelācija tiek noraidīta, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem (Reglamenta 122. panta 1. punkts), turklāt precīza kārtība izriet no Reglamenta 69. panta, lasot to kopsakarā ar 118. pantu.

288. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs; ja spriedums nav labvēlīgs vairākiem lietas dalībniekiem, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu sadali. Atkāpjoties no tā, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Tiesa saskaņā ar 69. panta 3. punkta pirmo daļu var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala; tas ir spēkā arī gadījumā, ja apelācija gan tiek noraidīta, tomēr apelācijas sūdzības iesniedzējam spriedums ir daļēji labvēlīgs (229).

289. Ņemot vērā, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām – Bertelsmann un Sony – spriedums galarezultātā nav labvēlīgs, tomēr daļa apelācijas pamatu pēc būtības bija pamatoti, tiesāšanās izdevumi būtu jāsadala. Tādēļ iesaku piespriest Bertelsmann un Sony segt katrai savus tiesāšanās izdevumus un trīs ceturtdaļas Impala tiesāšanās izdevumu; ciktāl tās sedz Impala tiesāšanās izdevumus, šķiet turklāt arī atbilstīgi noteikt Bertelsmann un Sony solidāru atbildību (230). Turpretī Impala būtu jāsedz viena ceturtā daļa no saviem tiesāšanās izdevumiem.

290. Atbilstīgi piemērojot Reglamenta 69. panta 4. punktu, pārējiem lietas dalībniekiem, kas iestājušies lietā, var piespriest segt savus tiesāšanās izdevumus pašiem. Ņemot vērā, ka Komisija un Sony BMG Music Entertainment iestājās lietā Bertelsmann un Sony iesniegtās apelācijas atbalstam un galarezultātā spriedums tām nav labvēlīgs, šķiet atbilstīgi piespriest tām segt savus tiesāšanās izdevumus pašām (231).

VIII – Secinājumi

291. Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, iesaku Tiesai nolemt šādi:

1)      apelācijas sūdzību noraidīt;

2)      piespriest Bertelsmann AG un Sony Corporation of America segt katram savus tiesāšanās izdevumus un kā solidāriem atbildētājiem arī trīs ceturtdaļas Independent Music Publishers and Labels Association tiesāšanās izdevumu; Independent Music Publishers and Labels Association sedz vienu ceturto daļu no saviem tiesāšanās izdevumiem.

3)      Eiropas Kopienu Komisija un Sony BMG Music Entertainment BV sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

2 – Komisijas 2004. gada 19. jūlija Lēmums 2005/188/EK, ar ko uzņēmumu koncentrāciju atzīst par saderīgu ar kopējo tirgu un EEZ līguma darbību (Lieta Nr. COMP/M.3333 – SONY/BMG), izziņots ar dokumenta numuru C(2004) 2815 (OV 2005, L 62, 30. lpp.).

3 – Pirmās instances tiesas 2006. gada 13. jūlija spriedums lietā T‑464/04 Impala/Komisija (Krājums, II‑2289. lpp.).

4 – OV L 395, 1. lpp.; pēc labojumiem no jauna publicēta OV 1990, L 257, 13. lpp.

5 – Padomes 1997. gada 30. jūnija Regula (EK) Nr. 1310/97, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli (OV L 180, 1. lpp., ar labojumiem OV 1998, L 3, 16. lpp., un OV 1998, L 40, 17. lpp.).

6 – Ja koncentrācija, kā tas bieži notiek praksē, nerada nekādas nopietnas šaubas par tās saderīgumu ar kopējo tirgu, to atļauj, balstoties uz iepriekšējo izskatīšanu, neierosinot formālu koncentrācijas kontroles procedūru. Atbilstoši Apvienošanās regulas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktam Komisija šādos gadījumos izlemj necelt iebildumus un paziņo, ka koncentrācija ir saderīga ar kopējo tirgu.

7 – Skat. turklāt arī 11.–15. pantu Komisijas 1998. gada 1. marta Regulā (EK) Nr. 447/98 par paziņojumiem, termiņiem un uzklausīšanu, kas paredzēta Padomes Regulā (EEK) Nr. 4064/89 par kontroli attiecībā uz uzņēmumu koncentrāciju (OV L 61, 1. lpp.).

8 – 2003. gada 25. septembra spriedums lietā C‑170/02 P Schlüsselverlag J. S. Moser u.c./Komisija (Recueil, I‑9889. lpp., 33. punkts) un 2004. gada 22. jūnija spriedums lietā C‑42/01 Portugāle/Komisija (Krājums, I‑6079. lpp., 51. punkts); skat. arī Pirmās instances tiesas 1997. gada 27. novembra spriedumu lietā T‑290/94 Kaysersberg/Komisija (Recueil, II‑2137. lpp., 113. punkts) un 2002. gada 20. novembra spriedumu lietā T‑251/00 Lagardère un Canal+/Komisija (Recueil, II‑4825. lpp., 108. punkts), kā arī manus 2007. gada 26. aprīļa secinājumus, kas sniegti lietā C‑202/06 P Cementbouw Handel & Industrie/Komisija (Krājums, I‑12129. lpp., 41. punkts).

9 – Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (“EEZ līgums”, OV 1994, L 1, 3. lpp.) 57. panta 1. punkts un 2. punkta a) apakšpunkts.

10 – Padomes 2004. gada 20. janvāra Regula (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (“EK Apvienošanās regula”), OV L 24, 1. lpp. (turpmāk tekstā arī – “Regula Nr. 139/2004”).

11 – Turpmāk tekstā – “Bertelsmann”.

12 – Šajā sakarā un turpmāk skat. apstrīdētā sprieduma 3.–6. punktu.

13 – Turpmāk tekstā – “Sony”.

14 – Mākslinieciskas darbības, sauktas “A & R” (“Artists and Repertoire”, Mākslinieks un Repertuārs).

15 – Gan pirmajā apstiprinošajā lēmumā, gan apstrīdētajā spriedumā ar to ir domāti šādi mūzikas ierakstu ražotāji: Bertelsmann Music Group (BMG), Sony Music Entertainment (SMEI), Universal Music Group (UMG), Warner Music Group (WMG) un EMI Group (sākotnēji – Electric and Musical Industries).

16 – 1998. gada 31. marta spriedums apvienotajās lietās C‑68/94 un C‑30/95 Francija u.c./Komisija, dēvēts arī par “Kali & Salz” (Recueil, I‑1375. lpp., 164.–178. punkts); skat. arī Pirmās instances tiesas 1999. gada 25. marta spriedumu lietā T‑102/96 Gencor/Komisija (Recueil, II‑753. lpp., 123.–156. punkts).

17 – Iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Gencor/Komisija, 276. un 277. punkts, un 2002. gada 6. jūnija spriedums lietā T‑342/99 Airtours/Komisija (Recueil, II‑2585. lpp., 59.–61. punkts).

18 – 2000. gada 16. marta spriedums apvienotajās lietās C‑395/96 P un C‑396/96 P Compagnie maritime belge transports u.c./Komisija (Recueil, I‑1365. lpp., 45. punkts), saistībā ar EKL 82. pantu.

19 – Parasti tas izpaužas kā paralēla pret konkurenci vērsta rīcība. Tomēr lietā COMP/M.2201 – MAN/Auwärter Komisija pārbaudīja attiecīgo koncentrāciju, vai tā ilgtermiņā pieļāva diviem duopolistiem klusējot koordinēt konkurējošo darbību ārpus paralēlās pret konkurenci vērstās rīcības klasiskajām formām (Komisijas 2001. gada 20. jūnija Lēmums 2002/335/EK, OV 2002, L 116, 35. lpp., skat. it īpaši 33.–35. apsvērumu).

20 – Skat. par visu kopumā arī iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Gencor/Komisija, 276. punkts.

21 – Iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Airtours/Komisija, 62. punkts.

22 –      Apstrīdētā sprieduma 247. punkts. Tādā pašā nozīmē skat. 2003. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑374/00 Verband der freien Rohrwerke u.c./Komisija (Recueil, II‑2275. lpp., 186. punkts) un – attiecībā uz EKL 82. pantu – 2005. gada 26. janvāra spriedumu lietā T‑193/02 Piau/Komisija (Krājums, II‑209. lpp., 111. punkts).

23 – Šajā sakarā un turpmāk skat. apstrīdētā sprieduma 2. un 7.–11. punktu.

24 – Šajā sakarā skat. uzklausīšanas amatpersonas ziņojumu (OV 2005, C 59, 2. lpp.).

25 – Pakārtoti Impala lūdza atcelt pirmo apstiprinošo lēmumu dažos punktos; šajā sakarā skat. apstrīdētā sprieduma 29. punkta trešo ievilkumu.

26 – Šajā sakarā un turpmāk skat. Komisijas 2007. gada 1. marta paziņojumu presei (IP/07/272) un 2007. gada 3. oktobra paziņojumu presei (IP/07/1437).

27 – Skat. starp daudziem spriedumiem 2006. gada 22. jūnija spriedumus lietā C‑24/05 P Storck/ITSB (Krājums, I‑5677. lpp., 36. punkts) un lietā C‑25/05 P Storck/ITSB (Krājums, I‑5719. lpp., 40. punkts); skat. arī 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑105/04 P Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija (Krājums, I‑8725. lpp., 69. un 70. punkts), 2007. gada 10. maija spriedumu lietā C‑328/05 P SGL Carbon/Komisija (Krājums, I‑3921. lpp, 41. punkts) un 2007. gada 25. oktobra spriedumu lietā C‑167/06 P Komninou u.c./Komisija (Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, I‑141.* lpp., 40. punkts).

28 – Šajā sakarā skat. 2007. gada 25. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑403/04 P un C‑405/04 P Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija (Krājums, I‑729. lpp., 40. punkts); skat. arī manus 2006. gada 23. februāra secinājumus, kas sniegti lietā C‑95/04 P British Airways/Komisija (2007. gada 15. marta spriedums, Krājums, I‑2331. lpp., 113. punkts). Īpaši par pienākumam norādīt pamatojumu izvirzītajām prasībām skat. 1997. gada 20. novembra spriedumu lietā C‑188/96 P Komisija/V (Recueil, I‑6561. lpp., 24. punkts) un 1997. gada 20. februāra spriedumu lietā C‑166/95 P Komisija/Daffix (Recueil, I‑983. lpp., 35. punkts).

29 – 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija (Recueil, I‑8417. lpp., 23. punkts), iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, 69. punkts, iepriekš 28. zemsvītras piezīmē minētais spriedums apvienotajās lietās Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, 39. punkts, un iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā SGL Carbon/Komisija, 41. punkts.

30 – Iepriekš 29. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Baustahlgewebe/Komisija, 24. punkts, iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, 70. punkts, iepriekš 28. zemsvītras piezīmē minētais spriedums apvienotajās lietās Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, 38. un 39. punkts, un iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietā SGL Carbon/Komisija, 41. punkts, un lietā Komninou u.c./Komisija, 40. punkts.

31 – Apelācijas sūdzības 65.–69. punkts.

32 – Apelācijas sūdzības 70.–80. punkts.

33 – Šajā sakarā skat. šo secinājumu 25. punktu, kā arī iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Airtours/Komisija, 62. punkts.

34 – Pastāvīgā judikatūra, skat. tikai 2007. gada 1. februāra spriedumu lietā C‑266/05 P Sison/Padome (Krājums, I‑1233. lpp., 23. punkts) un 2007. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑227/04 P Lindorfer/Padome (Krājums, I‑6767. lpp., 45. punkts).

35 – Apstrīdētā sprieduma 44.–481. punkts.

36 – Gan apstrīdētā sprieduma 44.–481. punkts, gan 482.–541. punkts.

37 – Apelācijas sūdzības 17. punkts. Līdzīgas norādes ir atrodamas it īpaši apelācijas sūdzības 26. un 94. punktā un 6. zemsvītras piezīmē.

38 – Apelācijas sūdzības 17., 59. un 81. punkts.

39 – Skat. iepriekš, šo secinājumu 50.–55. punkts.

40 – Šajā sakarā skat. šo secinājumu 25. punktu, kā arī iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Airtours/Komisija, 62. punkts.

41 – Šādā nozīmē skat. apstrīdētā sprieduma 249.–253. punktu.

42 – Apelācijas sūdzības 67. punkts.

43 – 1993. gada 18. marta spriedums lietā C‑35/92 P Parlaments/Frederiksen (Recueil, I‑991. lpp., 31. punkts), 2003. gada 8. maija spriedums lietā C‑122/01 P T. Port/Komisija (Recueil, I‑4261. lpp., 17. punkts), 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija (Krājums, I‑5425. lpp., 148. punkts) un 2007. gada 13. septembra spriedums lietā C‑443/05 P Common MarketFertilizers/Komisija (Krājums, I‑7209. lpp., 137. punkts).

44 – Par prasību ņemt vērā intereses prasības celšanā apelācijas tiesvedībā skat. 1995. gada 19. oktobra spriedumu lietā C‑19/93 P Rendo u.c./Komisija (Recueil, I‑3319. lpp., 13. punkts); tādā pašā nozīmē saistībā ar interesi celt prasību pirmajā instancē skat. 2007. gada 7. jūnija spriedumu lietā C‑362/05 P Wunenburger/Komisija (Krājums, I‑4333. lpp., 42. punkts) un Pirmās instances tiesas 2005. gada 17. oktobra rīkojumu lietā T‑28/02 First Data u.c./Komisija (Krājums, II‑4119. lpp., 35.–37. punkts).

45 – Iepriekš 44. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Rendo u.c./Komisija, 13. punkts, 2000. gada 13. jūlija spriedums lietā C‑174/99 P Parlaments/Richard (Recueil, I‑6189. lpp., 33. punkts) un 2003. gada 3. aprīļa spriedums lietā C‑277/01 P Parlaments/Samper (Recueil, I‑3019. lpp., 28. punkts).

46 – Ņemot vērā, ka attiecīgā koncentrācija tika īstenota laikā, kad pirmais apstiprinošais lēmums vēl bija spēkā, Apvienošanās regulas 7. panta 5. punkta nosacījumi izskatāmajā lietā nav piemērojami. Tomēr šīs tiesību normas pamatā esošā doma par neskaidru spēkā neesamību un neskaidrās situācijas izlemšanu ar atpakaļejošu datumu, pieņemot apstiprinošu lēmumu, var būt noderīga arī izskatāmajā lietā.

47 – Neskatoties uz to, Tiesa dažreiz izbeidz apelācijas tiesvedību, ja ir skaidrs, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs jau ir sasniedzis savu mērķi (Tiesas 2001. gada 23. oktobra rīkojums lietā C‑281/00 P Una Film “City Revue”/Parlaments un Padome (Krājumā nav publicēts, 4. un 5. punkts) un rīkojums lietā C‑313/00 P Zino Davidoff un Davidoff & Cie/Parlaments un Padome (Krājumā nav publicēts, 4. un 5. punkts)), vai arī ir skaidrs, ka tas vairs nevar sasniegt savu mērķi (2005. gada 15. februāra spriedums lietā C‑13/03 P Komisija/Tetra Laval (Krājums, I‑1113. lpp., 21.–23. punkts; Tiesas priekšsēdētāja 2002. gada 27. februāra rīkojums lietā C‑477/01 P (R) Reisebank/Komisija (Recueil, I‑2117. lpp., 24.–28. punkts) un rīkojums lietā C‑480/01 P (R) Commerzbank/Komisija (Recueil, I‑2129. lpp., 23.–27. punkts). Turpmākā gaitā es parādīšu, ka izskatāmajai lietai nav raksturīgs ne pirmais, ne arī otrais gadījums.

48 – Skat., piemēram, 1995. gada 14. septembra spriedumu lietā C‑396/93 P Henrichs/Komisija (Recueil, I‑2611. lpp., 66. punkts), 2001. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑302/99 P un C‑308/99 P Komisija un Francija/TF1 (Recueil, I‑5603. lpp., 31. punkts), 2003. gada 30. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑57/00 P un C‑61/00 P Freistaat Sachsen u.c./Komisija (Recueil, I‑9975. lpp., 124. punkts) un 2005. gada 26. maija spriedumu lietā C‑301/02 P Tralli/ECB (Krājums, I‑4071. lpp., 88. punkts).

49 – Precīzāk – atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 102. panta 1. punktam termiņš prasības iesniegšanai, kas izriet no EKL 230. panta 5. punkta, sākas no četrpadsmitās dienas pēc lēmuma publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Tas, protams, nozīmē, ka Oficiālajā Vēstnesī jābūt publicētam pilnam juridiskā pamatojuma nekonfidenciālās versijas tekstam vai katrā ziņā tam vienlaicīgi jābūt ievietotam internetā, kur tas ir pieejams plašai sabiedrībai. Pretējā gadījumā termiņš prasības iesniegšanai sākas tikai no brīža, kad potenciālais prasītājs, ja vēl nav saņēmis, saņem šādu pilnu teksta versiju (šajā sakarā skat. 1988. gada 6. jūlija spriedumu lietā 236/86 Dillinger Hüttenwerke/Komisija, Recueil, 3761. lpp., 14. punkts).

50 – Pirmās instances tiesas 1999. gada 6. oktobra spriedums lietā T‑110/97 Kneissl Dachstein/Komisija (Recueil, II‑2881. lpp., 41. un 42. punkts) un spriedums lietā T‑123/97 Salomon/Komisija (Recueil, II‑2925. lpp., 42. un 43. punkts), kā arī 2004. gada 25. maija rīkojums lietā T‑264/03 Schmoldt u.c./Komisija (Krājums, II‑1515. lpp., 51.–53. un 56. punkts).

51 – Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedums lietā T‑17/02 Olsen/Komisija (Krājums, II‑2031. lpp., 80. punkts), apstiprināts ar 2007. gada 4. oktobra rīkojumu lietā C‑320/05 P Olsen/Komisija (Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, I‑131.* lpp.), un 2005. gada 19. septembra rīkojums lietā T‑321/04 Air Bourbon/Komisija (Krājums, II‑3469. lpp., 34. un 37. punkts).

52 – Iepriekš 51. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Olsen/Komisija, 81. punkts. Par laika posma subsidiaritāti, kad prasītājam kļūst zināms par Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicējamu lēmumu, skat. arī 1998. gada 10. marta spriedumu lietā C‑122/95 Vācija/Padome (Recueil, I‑973. lpp., 35. punkts) un Pirmās instances tiesas 2000. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑296/97 Alitalia/Komisija (Recueil, II‑3871. lpp., 61. punkts), kā arī 2006. gada 11. decembra rīkojumu lietā T‑392/05 MMT/Komisija (Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, II‑97.* lpp., 25. punkts).

53 – Tikai pilnīgas skaidrības labad vēl jāatzīmē, ka nevar būt runa par lēmuma formālu paziņošanu trešai personai, ar ko tai varētu sākties termiņš prasības iesniegšanai. Proti, saskaņā ar EKL 254. panta 3. punktu lēmumus paziņo “visiem, kam tie adresēti”. Koncentrāciju kontroles gadījumā tie ir koncentrācijā iesaistītie uzņēmumi un dalībvalstu kompetentās varas iestādes; šajā sakarā – uz turpmākiem gadījumiem – tagad attiecas Regulas Nr. 139/2004 8. panta 8. punkts.

54 – Šajā sakarā skat. šo secinājumu 12. punktu.

55 – 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni (Recueil, I‑4125. lpp., 171. punkts) un 2005. gada 22. februāra spriedums lietā C‑141/02 P Komisija/max‑.mobil (Krājums, I‑1283. lpp., 48. punkts).

56 – Skat. iepriekš šo secinājumu 50.–55. un 66.–71. punktu.

57 – No Komisijas iebildumu raksta izriet, ka tā atbalsta pirmo un otro apelācijas pamatu, kā arī trešā apelācijas pamata pirmo daļu.

58 – Ciktāl, izvirzot sesto apelācijas pamatu, tiek apgalvots, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atsaucoties uz paziņojumu par iebildumiem (sestā apelācijas pamata otrā daļa), šo apgalvojumu es izvērtēšu vēlāk saistībā ar pirmo apelācijas pamatu (skat. šo secinājumu 145.–183. punktu). Ciktāl ar sesto apelācijas pamatu tiek uzdots jautājums par apstiprinošam lēmumam izvirzītajām saturiskajām prasībām (sestā apelācijas pamata ceturtā daļa), tiktāl tas dublējas ar trešā apelācijas pamata otro daļu un ceturto apelācijas pamatu un tiek izvērtēts kopā ar tiem (šo secinājumu 201.–232. un attiecīgi 233.–268. punkts).

59 – OV 2000, C 364, 1. lpp. Pat ja Pamattiesību hartai vēl nav primārajām tiesībām pielīdzināma saistoša juridiskā spēka, tā vismaz kā tiesību avots dod norādes par Kopienu tiesību sistēmā garantētajām pamattiesībām; šajā sakarā skat. arī 2006. gada 27. jūnija spriedumu lietā C‑540/03 Parlaments/Padome, dēvētu arī par “Ģimenes atkalapvienošanos” (Krājums, I‑5769. lpp., 38. punkts), un manu secinājumu, kas attiecīgajā lietā sniegti 2005. gada 8. septembrī, 108. punktu, kā arī 2007. gada 13. marta spriedumu lietā C‑432/05 Unibet (Krājums, I‑2271. lpp., 37. punkts).

60 – Par pārskatāmības principu skat. arī LES 1. panta 2. punktu, atbilstoši kuram Eiropas Savienībā “lēmumu pieņemšana ir cik iespējams atklāta”.

61 – Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai atvasināto Kopienu tiesību noteikums, cik vien iespējams, ir jāinterpretē tā saderīguma kontekstā ar Līguma noteikumiem un vispārīgajiem Kopienu tiesību principiem; skat. 1986. gada 25. novembra spriedumu apvienotajās lietās 201/85 un 202/85 Klensch u.c. (Recueil, 3477. lpp., 21. punkts), 1994. gada 27. janvāra spriedumu lietā C‑98/91 Herbrink (Recueil, I‑223. lpp., 9. punkts), 2004. gada 1. aprīļa spriedumu lietā C‑1/02 Borgmann (Recueil, I‑3219. lpp., 30. punkts) un 2007. gada 4. oktobra spriedumu lietā C‑457/05 Schutzverband der Spirituosen-Industrie (Krājums, I‑8075. lpp., 22. punkts).

62 – Šādā gadījumā ir spēkā pieņēmums, ka koncentrācija ir saderīga ar kopējo tirgu (par pieņēmuma jēdzienu skat. arī Apvienošanās regulas 7. panta 1. un 5. punktu).

63 – Šāds pienākums attiecībā uz iepriekšējo izskatīšanu izriet no Apvienošanās regulas 6. panta 1. punkta un attiecībā uz formālo pārbaudes procedūru – no Apvienošanās regulas 8. panta 1. punkta.

64 – Komisija no attiecīgā pienākuma ir atbrīvota tikai tādā gadījumā, ja tā atbilstoši Apvienošanās regulas 9. panta noteikumiem nodod koncentrācijas lietu izskatīšanai valsts konkurences iestādei, kā arī paziņojuma atsaukšanas gadījumā sakarā ar atteikšanos no koncentrācijas.

65 – Ciktāl noprotams, koncentrāciju kontroles garajā vēsturē ir bijis tikai viens vienīgs gadījums, kad Komisija – aprēķinos pieļautās kļūdas dēļ – nokavēja attiecīgo procedūras termiņu (lieta IV/M.330 – McCormick/CPC/Rabobank/Ostmann; šajā sakarā skat. arī Von Koppenfels, U., izdevumā: Drauz/Jones (izdevēji), EU Competition Law, II sējums – Mergers and Acquisitions, Lēvena, 2006, 6.27. punkts].

66 – Saskaņā ar EKL 242. panta pirmo teikumu iespējamām trešo personu prasībām atcelt tiesību aktu nav suspensīvas iedarbības.

67 – Šajā sakarā skat. apstrīdētā sprieduma 278.–325. punktu, it īpaši 287. un 325. punktu.

68 – Pirmā apstiprinošā lēmuma 153., 158. un 183. apsvērums.

69 – Pirmā apstiprinošā lēmuma 111.–113. apsvērums.

70 – Apstrīdētā sprieduma 294. punkts.

71 – Pirmā apstiprinošā lēmuma 69. apsvēruma tulkojums vācu valodā ir tiktāl neprecīzs, ciktāl tas apzīmējumu “common price policy” (kopējā cenu politika) tulko kā “Preisabsprachen” (vienošanās par cenu).

72 – Attiecīgie Komisijas apsvērumi būtībā ir atrodami pirmā apstiprinošā lēmuma 74.–80. apsvērumā; Pirmās instances tiesa izvērtē tur sniegto informāciju par situāciju Apvienotajā Karalistē, izmantojot to par pirmā apstiprinošā lēmuma pamatojumu pārējā daļā.

73 – Apstrīdētā sprieduma 295.–324. punkts.

74 – Apstrīdētā sprieduma 303. punkts.

75 – Apstrīdētā sprieduma 320. punkts.

76 – Apstrīdētā sprieduma 324. punkts.

77 – Apstrīdētā sprieduma 289. punkta pēdējais teikums.

78 – Apstrīdētā sprieduma 320. punkta pēdējais teikums.

79 – Skat. tikai 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France (Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts), 2005. gada 24. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑138/03, C‑324/03 un C‑431/03 Itālija/Komisija (Krājums, I‑10043. lpp., 54. punkts) un iepriekš 34. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Sison/Padome, 80. punkts.

80 – Iepriekš 79. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 63. punkts, un apvienotajās lietās Itālija/Komisija, 55. punkts, un iepriekš 34. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Sison/Padome, 80. punkts.

81 – Par ietekmi uz pienākumu norādīt pamatojumu, kāds ir laika nosacījumiem, kādos tiek pieņemts lēmums, skat. 1965. gada 1. decembra spriedumu lietā 16/65 Schwarze (Recueil, 1081. un 1167. lpp.), 1990. gada 14. februāra spriedumu lietā C‑350/88 Delacre u.c./Komisija (Recueil, I‑395. lpp., 16. punkts) un iepriekš 22. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Verband der freien Rohrwerke u.c./Komisija, 186. punkts.

82 – Šajā sakarā skat. 1981. gada 28. oktobra spriedumu apvienotajās lietās 275/80 un 24/81 Krupp Stahl/Komisija (Recueil, 2489. lpp., 13. punkts) un – saistībā ar plašsaziņas līdzekļu politiku – 1998. gada 19. februāra spriedumu apvienotajās lietās T‑369/94 un T‑85/95 DIR International Film u.c./Komisija (Recueil, II‑357. lpp., 119.–121. punkts).

83 – 1987. gada 7. aprīļa spriedums lietā 32/86 SISMA/Komisija (Recueil, 1645. lpp., 9. punkts) un 1996. gada 22. oktobra spriedums lietā T‑266/94 Skibsværftsforeningen u.c./Komisija (Recueil, II‑1399. lpp., 239. punkts).

84 – Iepriekš 79. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 64. punkta pēdējais teikums; skat. arī 2005. gada 25. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑465/02 un C‑466/02 Vācija un Dānija/Komisija, dēvētu arī par “Feta” (Krājums, I‑9115. lpp., 106. punkts), un iepriekš 22. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Verband der freien Rohrwerke u.c./Komisija,186. punkta pēdējais teikums.

85 – 1955. gada 21. marta spriedums lietā 6/54 Nīderlande/Augstā iestāde (Recueil, 201., 215. un 232. lpp.), 1963. gada 4. jūlija spriedums lietā 24/62 Vācija/Komisija (Recueil, 131. un 143. lpp.), 1970. gada 15. jūlija spriedums lietā 41/69 ACFChemiefarma/Komisija (Recueil, 661. lpp., 78. punkts) un 2001. gada 21. marta spriedums lietā T‑206/99 Métropole télévision/Komisija (Recueil, II‑1057. lpp., 44. punkta pēdējais teikums).

86 – Iepriekš 85. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Vācija/Komisija, 143. lpp.

87 – Iepriekš 85. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā ACFChemiefarma/Komisija, 78. punkts.

88 – Iepriekš 85. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Vācija/Komisija, 144. lpp., un 1981. gada 7. jūlija spriedums lietā 158/80 Rewe‑Markt Steffen, dēvēts arī par “Butterfahrten” (Recueil, 1805. lpp., 26. punkts).

89 – Skat., piemēram, apstrīdētā sprieduma 294., 303., 319. punktu, 320. punkta otro teikumu un 321. punkta pēdējo teikumu.

90 – Apstrīdētā sprieduma 289. punkta pēdējais teikums.

91 – Apstrīdētā sprieduma 320. punkta otrais teikums; tādā pašā nozīmē skat. apstrīdētā sprieduma 289. punkta pēdējo teikumu.

92 – Apstrīdētā sprieduma 320. punkta pirmais teikums.

93 – Skat. vēlreiz it īpaši apstrīdētā sprieduma attiecīgi 289., 294. un 320. punkta pēdējo teikumu.

94 – Tas atšķir izskatāmo lietu no iepriekš 8. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Kaysersberg/Komisija, 159. un 160. punkts, kurā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka iebildums par nepietiekamu pamatojumu neattiecas uz Komisijas lēmuma pamatdaļu.

95 – Šajā sakarā skat. apstrīdētā sprieduma 286. un 289. punktu, saskaņā ar ko – arī saskaņā ar viedokli, ko Komisija pauda tiesvedībā pirmajā instancē – “pārskatāmība [..] ir galvenais, pat vienīgais pamatojums, uz kuru balstās apgalvojums, saskaņā ar kuru mūzikas ierakstu tirgos kolektīvs dominējošs stāvoklis nepastāv” (289. punkts).

96 – Iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minētais spriedums apvienotajās lietās “Kali & Salz”, 223. punkts, un 2005. gada 15. februāra spriedums lietā C‑12/03 P Komisija/Tetra Laval (Krājums, I‑987. lpp., 38. punkts); skat. turklāt arī iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Gencor/Komisija, 246. punkts, un Pirmās instances tiesas 2005. gada 14. decembra spriedumu lietā T‑210/01 General Electric/Komisija (Krājums, II‑5575. lpp., 60. punkts).

97 – 1991. gada 21. novembra spriedums lietā C‑269/90 Technische Universität München (Recueil, I‑5469. lpp., 14. punkts) un 1992. gada 7. maija spriedums apvienotajās lietās C‑258/90 un C‑259/90 Pesquerias De Bermeo un Naviera Laida/Komisija (Recueil, I‑2901. lpp., 26. punkts), kā arī 2007. gada 22. novembra spriedums lietā C‑525/04 P Spānija/Lenzing (Krājums, I‑9947. lpp., 58. punkts). Turklāt skat. jau 1960. gada 15. jūlija spriedumu apvienotajās lietās no 36/59 līdz 40/59 Präsident Ruhrkohlen-Verkaufsgesellschaft u.c./Augstā iestāde (Recueil, 857. un 891. lpp.).

98 – Šajā sakarā, balstoties uz piemēru no lauksaimniecības politikas, skat. 1992. gada 7. aprīļa spriedumu lietā C‑358/90 Compagnia italiana alcool/Komisija (Recueil, I‑2457. lpp., 42. punkts).

99 – Apstrīdētā sprieduma 289. punkta pēdējais teikums.

100 – Šajā sakarā skat. pirmā apstiprinošā lēmuma 111. apsvērumu, kas minēts apstrīdētā sprieduma 289. punktā (mans izcēlums).

101 – Šajā sakarā skat. pirmā apstiprinošā lēmuma 80. apsvērumu, kas minēts apstrīdētā sprieduma 315. un 316. punktā (mans izcēlums).

102 – Apstrīdētā sprieduma 289. punkta pēdējais teikums.

103 – Apstrīdētā sprieduma 294. punkts.

104 – Apstrīdētā sprieduma 320. punkts.

105 – Apstrīdētā sprieduma 325. punkts.

106 – Skat. iepriekš šo secinājumu 119. un turpmākos punktus.

107 – Iepriekš 8. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Kaysersberg/Komisija, 105. punkts.

108 – Šajā sakarā skat., piemēram, 2005. gada 10. marta spriedumu lietā C‑342/03 Spānija/Padome (Krājums, I‑1975. lpp., 59. punkts) un iepriekš 8. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Kaysersberg/Komisija, 160. punkts.

109 – Skat. iepriekš šo secinājumu 119. punktu.

110 – 1985. gada 13. marta spriedums apvienotajās lietās 296/82 un 318/82 Nīderlande un Leeuwarder Papierwarenfabriek/Komisija (Recueil, 809. lpp., 27. punkts).

111 – Apstrīdētā sprieduma 413. punkts.

112 – Šajā sakarā skat. pirmā apstiprinošā lēmuma 74., 81., 88., 95. un 102. apsvērumu.

113 – Apstrīdētā sprieduma 282. punkts.

114 – Apstrīdētā sprieduma 282. un 283. punkts.

115 – Apstrīdētā sprieduma 285. punkts.

116 – 1999. gada 4. marta spriedums lietā T‑87/96 Assicurazioni Generali un Unicredito/Komisija (Recueil, II‑203. lpp., 88. punkts).

117 – Pastāvīgā judikatūra kopš 1979. gada 13. februāra sprieduma lietā 85/76 Hoffmann-Laroche/Komisija (Recueil, 461. lpp., 9. un 11. punkts) un 1983. gada 7. jūnija sprieduma apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija (Recueil, 1825. lpp., 10. punkts).

118 – Saskaņā ar Regulas Nr. 447/98 13. panta 2. punktu Komisija koncentrāciju kontroles procedūrā savus iebildumus ziņotājām pusēm un citām iesaistītām pusēm nosūta rakstiski un nosaka termiņu, kurā tās rakstiski var informēt Komisiju par savu viedokli.

119 – Iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā SGL Carbon/Komisija, 55. punkts.

120 – Skat. Regulas Nr. 447/98 13. panta 2. punktu un 14. pantu.

121 – 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija (Recueil, I‑123. lpp., 67. punkts); šajā sakarā skat. jau iepriekš 117. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 14. punkts, un 1987. gada 17. novembra spriedumu apvienotajās lietās 142/84 un 156/84 BAT un Reynolds/Komisija (Recueil, 4487. lpp., 70. punkts).

122 – Apstrīdētā sprieduma 283. punkts.

123 – Apstrīdētā sprieduma 285. punkts.

124 – Eiropas koncentrāciju kontroles vēsturē ir daudz piemēru par apstiprinošiem lēmumiem, pirms kuru pieņemšanas tika izsūtīts paziņojums par iebildumiem. Šajā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzējas pamatoti atsaucas uz šādām lietām: COMP/M.1940 – Framatome/Siemens/Cogema/JV, COMP/M.2499 – Norske Skog/Parenco/Walsum, COMP/M.2498 – UPM-Kymmene/Haindl, COMP/M.2314 – BASF/Pantochim/Eurodiol, COMP/M.2201 – MAN/Auwärter, COMP/M.2706 – Carnival Corporation/P&O Princess, COMP/M.3056 – Celanese/Degussa/European OXO Chemicals un COMP/M.3216 – Oracle/Peoplesoft.

125 – Apstrīdētā sprieduma 284. un 285. punkts; šajā sakarā skat. arī apstrīdētā sprieduma 300., 335., 410. un 446. punktu.

126 – Šo secinājumu 161.–182. punkts.

127 – Saskaņā ar judikatūru, ja Pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumā ir atklāts Kopienu tiesību pārkāpums, bet tā rezolutīvā daļa ir balstīta uz citu tiesisko pamatojumu, apelācijas sūdzība ir jānoraida (skat. starp daudziem spriedumiem 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑167/04 P JCB Service/Komisija (Krājums, I‑8935. lpp., 186. punkts); līdzīgi skat. iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Komisija/Tetra Laval, 89. punkts).

128 – Skat., piemēram, apstrīdētā sprieduma 300., 302. un 338. punktu.

129 – Skat., piemēram, apstrīdētā sprieduma 378., 379., 398. un 447. punktu.

130 – Apstiprinošā lēmuma 111.–113. apsvērums.

131 – Apstrīdētā sprieduma 289.–294. punkts.

132 – Apstrīdētā sprieduma 295.–324. punkts.

133 – Apstrīdētā sprieduma 301. punkts (mans izcēlums).

134 – Apstrīdētā sprieduma 325. punkts.

135 – Neapstrīdami, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju un Komisijas kritizētajā apstrīdētā sprieduma 491. punktā arī ir minēta atsauce uz paziņojumu par iebildumiem. Tomēr tas nekādā gadījumā nevar pamatot Pirmās instances tiesas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, jo tajā tikai ir sniegts Impala argumentu kopsavilkums. Tādēļ attiecīgais apstrīdētā sprieduma punkts turpmāk netiks izvērtēts.

136 – Apstrīdētā sprieduma 377. punkts.

137 – Turpinājumā es īpašu uzmanību pievērsīšu apstrīdētā sprieduma 335. punktam, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas to kritizē īpaši uzstājīgi. Tomēr mani apsvērumi atbilstoši attiecas arī uz pārējiem minētajiem apstrīdētā sprieduma punktiem.

138 – Iepriekš 121. zemsvītras piezīmē minētais spriedums apvienotajās lietās BAT un Reynolds/Komisija, 70. punkts.

139 – Šajā sakarā skat. iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

140 – Iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Tetra Laval, 39. punkts; tāpat arī iepriekš 97. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Spānija/Lenzing, 57. punkts.

141 – Attiecībā uz šiem trim punktiem vēlreiz skat. iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Komisija/Tetra Laval, 39. punkts, un iepriekš 97. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Spānija/Lenzing, 57. punkts; konkrēti par faktu materiāla pilnīgumu skat. arī iepriekš 97. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā Technische Universität München, 14. punkts, un lietā Spānija/Lenzing, 58. punkts, un iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu Komninou u.c./Komisija, 51. punkts, kur tiek uzsvērts kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus nozīmīgos attiecīgā gadījuma apstākļus.

142 – Apstrīdētā sprieduma 335. punkta priekšpēdējais teikums; skat. arī attiecīgā sprieduma 410., 419. un 446. punktu.

143 – Apstrīdētā sprieduma 335. punkta otrais teikums.

144 – Šajā sakarā vēlreiz skat. iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Komisija/Tetra Laval, 39. punkts, un iepriekš 97. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Spānija/Lenzing, 56. punkts; šajā sakarā skat. arī iepriekš 97. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā Technische Universität München, 14. punkts, un lietā Spānija/Lenzing, 58. punkts, un iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu Komninou u.c./Komisija, 51. punkts.

145 – Apstrīdētā sprieduma 335. punkta pēdējais teikums; šajā sakarā skat. arī attiecīgā sprieduma 410., 419. un 446. punktu.

146 – Apstrīdētā sprieduma 459. un 475. punkts.

147 – Apstrīdētā sprieduma 414. punkts.

148 – Apstrīdētā sprieduma 415. punkts; līdzīgi arī apstrīdētā sprieduma 452. punkts.

149 – Skat., piemēram, apstrīdētā sprieduma 398., 428. un 451. punktu.

150 – Šajā sakarā skat. iepriekš, it īpaši šo secinājumu 150.–152. punktu.

151 – Saprotams, ka tas neattiecas uz attiecīgo uzņēmumu pienākumu iesniegt satura ziņā pilnīgu un pareizu paziņojumu par koncentrāciju (šajā sakarā skat. Regulas Nr. 447/98 3. panta 1. punktu). Turklāt koncentrācijas dalībniekiem ir pienākums uz varbūtēju Komisijas informācijas pieprasījumu sniegt izsmeļošu, patiesu un savlaicīgu atbildi (Apvienošanās regulas 11. panta 1. punkts kopā ar 4. un 5. punktu).

152 – Lai gan koncentrācijas dalībniekiem arī pirms paziņojuma par iebildumiem tiek sniegta informācija par procesa gaitu (notiek apspriedes, kad atbilstoši Apvienošanās regulas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktam tiek uzsākta formāla pārbaudes procedūra, ziņotājas puses var uzzināt, kādās jomās Komisijai ir nopietnas šaubas par koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu), tomēr šī informācija ir daudz vispārīgāka par paziņojumu par iebildumiem un var arī pastāvīgi mainīties atkarībā no tirgus izmeklēšanas gaitas.

153 – Protams, ja izrādītos, ka attiecīgie uzņēmumi, paziņojot par savu koncentrāciju vai atbildot uz Komisijas informācijas pieprasījumu, ir snieguši kļūdainu vai nepilnīgu informāciju, šādā gadījumā tie, pirmkārt, būtu pārkāpuši savu pienākumu koncentrāciju kontroles procedūrā sadarboties ar Komisiju un, otrkārt, tas varētu izraisīt Apvienošanās regulas 8. panta 5. punkta a) apakšpunktā un 14. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā minētās tiesiskās sekas (apstiprinošā lēmuma atsaukums un soda naudas piespriešana).

154 – Apvienošanās regulas 19. panta 3.–7. punkts.

155 – Šajā sakarā vēlreiz skat. it īpaši apstrīdētā sprieduma 414. un 415. punktu (mans izcēlums).

156 – Šajā sakarā vēlreiz skat. iepriekš 127. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

157 – Skat. iepriekš šo secinājumu 93.–144. punktu.

158 – Turpmākie apsvērumi attiecas arī uz apelācijas sūdzības 98.–100. un 102. pantā ietverto sestā apelācijas pamata daļu.

159 – Iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Tetra Laval, 42. punkts; skat. arī iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā General Electric/Komisija, 64. punkts.

160 – Iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Tetra Laval, 44. punkts (mans izcēlums).

161 – Skat. šo secinājumu 12. punktu.

162 – Iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā General Electric/Komisija, 64. punkta pēdējais teikums (mans izcēlums).

163 – Iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Tetra Laval, 39. punkts, iepriekš 97. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Spānija/Lenzing, 57. punkts, un iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā General Electric/Komisija, 63. punkts; skat. turklāt arī šo secinājumu 173. un 174. punktu.

164 – Atšķirīgu viedokli pauž ģenerāladvokāts Ticano [Tizzano] savos 2004. gada 25. maija secinājumos (74. punkts), kas sniegti iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minētajā lietā Komisija/Tetra Laval, kurš koncentrācijas aizlieguma gadījumā prasa, lai paziņotā darbība ļoti iespējams radītu vai nostiprinātu dominējošu stāvokli.

165 – Šajā sakarā skat. jau apstrīdētā sprieduma 126. un 173. punktu.

166 – Līdzīgu viedokli pauž ģenerāladvokāts Ticano savos 2004. gada 25. maija secinājumos (74. punkts), kas sniegti iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minētajā lietā Komisija/Tetra Laval: “Tādēļ nevar prasīt, lai Komisija, aizliedzot koncentrāciju, konstatētu ar absolūtu pārliecību, ka koncentrācija var radīt vai nostiprināt dominējošu stāvokli, kura rezultātā kopējā tirgū vai ievērojamā tā daļā tiks būtiski traucēta efektīva” (mans izcēlums).

167 – Kā piemēru no vides tiesībām skat. 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑127/02 Waddenvereniging un Vogelbeschermingsvereniging (Krājums, I‑7405. lpp., 44. un 55.–59. punkts).

168 – Šajā sakarā skat. Apvienošanās regulas trešo un ceturto apsvērumu, no vienas puses, kā arī piekto apsvērumu, no otras puses.

169 – Skat. arī Apvienošanās regulas pirmo, otro un piekto apsvērumu. Konkurences aizsargāšana no izkropļojumiem ir visu tirgus dalībnieku, ieskaitot patērētāju, interesēs (šajā sakarā skat. 1973. gada 21. februāra spriedumu lietā 6/72 Europemballage un Continental Can/Komisija (Recueil, 215. lpp., 25. punkts), 1983. gada 9. novembra spriedumu lietā 322/81 Michelin/Komisija (Recueil, 3461. lpp., 125. punkts) un 2007. gada 15. marta spriedumu lietā C‑95/04 P British Airways/Komisija (Krājums, I‑2331. lpp., 106. punkts)).

170 – Iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Tetra Laval, 41. punkts; skat. turklāt arī iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās “Kali & Salz”, 228. punkts, kur tiek runāts par “nozīmīgiem un atbilstošiem pierādījumiem” (angļu valodā – “cogent and consistent evidence”). Man šķiet, ka sprieduma lietā Komisija/Tetra Laval tulkojums vācu valodā, kurā ir runa par “viennozīmīgiem” pierādījumiem, neprecīzi atveido angļu valodas izteicienu “convincing evidence”; tādēļ es šeit un turpmāk saistībā ar “convincing” vienmēr izmantošu īpašības vārdu “pārliecinošs”.

171 – Iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Tetra Laval, 44. punkts.

172 – Iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Tetra Laval, 41. punkts (mans izcēlums).

173 – Iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Tetra Laval, 42. punkts.

174 – Iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietā Komisija/Tetra Laval, 39. punkts, un lietā General Electric/Komisija, 63. punkts; skat. arī šo secinājumu 173. un 174. punktu.

175 – Šīs aizsargājamās kategorijas ir – no vienas puses, koncentrācijas dalībnieku tiesības un intereses un, no otras puses, sabiedrības interese aizsargāt konkurenci no izkropļojumiem; šajā sakarā skat. vēlreiz šo secinājumu 214. punktu.

176 – Līdzīgi arī iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā General Electric/Komisija, 61. punkts.

177 – 2005. gada 21. septembra spriedums lietā T‑87/05 EDP/Komisija (Krājums, II‑3745. lpp., 64. punkts).

178 – Par Apvienošanās regulas 10. panta 6. punktu skat. arī iepriekš šo secinājumu 102. punktā minētos apsvērumus.

179 – Ģenerāladvokāta Ticano 2004. gada 25. maija secinājumi (76.–81. punkts, it īpaši 76. punkts), kas sniegti iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minētajā lietā Komisija/Tetra Laval.

180 – Starp daudziem punktiem skat. apstrīdētā sprieduma 290., 294., 303., 347., 362., 407. un 435. punktu.

181 – Skat., piemēram, pirmā apstiprinošā lēmuma 80., 87., 94., 101., 108., 111., 113., 150., 153. un 158. apsvērumu.

182 – Arī tiesvedībā pirmajā instancē Komisija uzsvēra, ka tā savu pirmo apstiprinošo lēmumu var aizstāvēt atbilstoši “balance of probabilities” principiem (skat. saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē Komisijas iebildumu raksta 7. punktu).

183 – Apelācijas sūdzības iesniedzējas konkrēti atsaucas uz apstrīdētā sprieduma 289., 366., 381.–387., 389., 407., 420., 428., 429., 433., 449.–457. un 459. punktu.

184 – Skat. iepriekš šo secinājumu 212.–218. punktu.

185 – Apstrīdētā sprieduma 289. un 459. punkts; turklāt skat. arī attiecīgā sprieduma 287., 366. un 371. punktu.

186 – Skat. it īpaši apstrīdētā sprieduma 377., 390., 459. un 542. punktu.

187 – Turpmākie apsvērumi attiecas arī uz apelācijas sūdzības 101. un 102. punktā ietverto sestā apelācijas pamata daļu.

188 – Apstrīdētā sprieduma 299. punkts.

189 – Apstrīdētā sprieduma 307. punkts; apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda arī uz apstrīdētā sprieduma 421., 419., 424., 444. un 457. punktu, kur viņas saskata līdzīgus Pirmās instances tiesas izteikumus.

190 – Apstrīdētā sprieduma 317. punkts.

191 – Apstrīdētā sprieduma 347. un 361. punkts.

192 – Apstrīdētā sprieduma 354. punkts.

193 – Apstrīdētā sprieduma 402. punkts. Jānorāda, ka attiecīgā iebilde balstās uz – saistošo – sprieduma angļu valodas redakciju (“destined to become public knowledge”), turpretī franču valodas redakcijā tas nozīmē atlaidi reklāmas nolūkā “semble, par essence, avoir vocation à revêtir un caractère de publicité”, kas nav gluži tas pats, kas angļu valodas izteiciens “public knowledge”; mans izcēlums.

194 – Apstrīdētā sprieduma 403., 405., 406. un 436. punkts.

195 – Apstrīdētā sprieduma 420. punkts.

196 – Apstrīdētā sprieduma 456. punkts.

197 – Skat. it īpaši apsvērumus par pirmo un sesto pamatu apstrīdētā sprieduma 126. un 173. punktā.

198 – 2003. gada 3. aprīļa spriedums lietā T‑342/00 Petrolessence un SG2R/Komisija (Recueil, II‑1161. lpp., 101. punkts), iepriekš 177. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā EDP/Komisija, 151. punkts, un 2006. gada 4. jūlija spriedums lietā T‑177/04 easyJet/Komisija (Krājums, II‑1931. lpp., 44. punkts).

199 – Jānorāda, ka daži atzinumi, kurus kritizē apelācijas sūdzības iesniedzējas, konkrēti – tie, kas minēti apstrīdētā sprieduma 299., 307. un 317. punktā, pēc savas vietas spriedumā pieder pie pirmā apstiprinošā lēmuma formālās pārbaudes attiecībā uz nepietiekamu pamatojumu. Uz tiem galvenokārt attiecas iepriekš par sestā apelācijas pamata trešo daļu teiktais (skat. it īpaši šo secinājumu 114.–131. punktu). Tomēr, ņemot vērā, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas, šķiet, uzskata, ka apstrīdētā sprieduma 299., 307. un 317. punktā vēl ir ietverti arī pirmā apstiprinošā lēmuma satura izvērtējuma elementi par to, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, es turpinājumā izvērtēšu tos arī no šāda aspekta.

200 –      Iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Tetra Laval, 39. punkts; skat. tagad arī iepriekš 97. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Spānija/Lenzing, 56. un 57. punkts, un iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā General Electric/Komisija, 63. punkts.

201 – Šajā sakarā skat. jau iepriekš – citā kontekstā – minēto šo secinājumu 179. punktu.

202 – Skat. vēlreiz iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Komisija/Tetra Laval, 39. punkts, ko nesen apstiprināja iepriekš 97. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Spānija/Lenzing, 57. punkts.

203 – Skat. apstrīdētā sprieduma 479. punktu: “Būtībā Pirmās instances tiesai nav jālemj par koncentrācijas saderību, bet tikai jāpārbauda lēmumā izteikto atzinumu likumība.”

204 – Apstrīdētā sprieduma 452. punkts.

205 – 2007. gada 18. janvāra spriedums lietā C‑229/05 P PKK un KNK/Padome (Krājums, I‑439. lpp., 37. punkts), 2007. gada 18. jūlija spriedums lietā C‑326/05 P Industrias Químicas del Vallés/Komisija (Krājums, I‑6557. lpp., 60. punkts) un 2007. gada 22. novembra spriedums lietā C‑260/05 P Sniace/Komisija (Krājums, I‑10005. lpp., 37. punkts).

206 – 2006. gada 6. aprīļa spriedums lietā C‑551/03 P General Motors/Komisija (Krājums, I‑3173. lpp., 54. punkts), iepriekš 127. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā JCB Service/Komisija, 108. punkts, un iepriekš 44. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Wunenburger/Komisija, 67. punkts.

207 – Komisijas 2005. gada 21. septembra rakstveida apsvērumi, atbildot uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem.

208 – “As regards the tables, which are intended to show the maximum campaign discounts granted by Sony and BMG for their best-selling albums, [..]” (mans izcēlums).

209 – Franču valodas redakcijā apstrīdētā sprieduma 425. punkts sākas šādi: “S’agissant des tableaux de l’annexe E 4.2 qui ont pour objet de montrer les remises promotionnelles maximales accordées par Sony et BMG pour leurs albums les mieux vendus, [..]” (mans izcēlums).

210 – Virsraksts uz E.4.2 pielikuma titullapas ir šāds: “Invoice discounts granted to each major customer for each top album listed in Annex B.13, with an estimate of the highest campaign discount granted to each customer for such albums”.

211 – Piemēram, E.4.2 pielikuma pirmās tabulas trešajā ailē mazākā Sony (SMEI) piešķirtā atlaide ir salīdzināta ar lielāko Bertelsmann (BMG) piešķirto atlaidi; līdzīgs paņēmiens tiek piemērots arī E.4.2 pielikuma otrās tabulas trešajā ailē.

212 – Skat., piemēram, apstrīdētā sprieduma 393., 401., 415., 416., 420.–428. un 455.–457. punktu, kur ir runa par tabulām (angļu valodā – “tables”), turpretī, piemēram, attiecīgā sprieduma 129. un 419. punktā tiek runāts par grafikiem (angļu valodā – “charts”).

213 – Šis konteksts izriet no apstrīdētā sprieduma 431. un 433. punkta.

214 – Runa ir par Komisijas pirmajā instancē iesniegtā iebildumu raksta B.17 pielikumu.

215 – Apstrīdētā sprieduma 434. punkts (mans izcēlums).

216 – Apstrīdētā sprieduma 352.–361. un 451. punkts.

217 – Skat. apstrīdētā sprieduma 352. punktu, kurā tiek minēts izvilkums no pirmā apstiprinošā lēmuma 113. apsvēruma.

218 – Apstrīdētā sprieduma 356.–360., 389. un 451. punkts.

219 – 1961. gada 22. marta spriedums apvienotajās lietās 42/59 un 49/59 Snupat/Augstā iestāde (Recueil, 101. un 169. lpp.), 2002. gada 10. janvāra spriedums lietā C‑480/99 P Plant u.c./Komisija un South Wales Small Mines (Recueil, I‑265. lpp., 24. punkts) un 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑199/99 P Corus UK/Komisija (Recueil, I‑11177. lpp., 19. punkts). Skat. arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1986. gada 29. maija spriedumu lietā Feldbrugge pret Nīderlandi (A sērija, Nr. 99, 16. lpp., 44. punkts) un 2006. gada 31. oktobra spriedumu lietā Aksoy (Eroğlu) pret Turciju (Nr. 59741/00, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

220 – Skat., piemēram, 2006. gada 15. jūnija rīkojumu lietā T‑271/03 Deutsche Telekom/Komisija (Krājums, II‑1747. lpp.).

221 – 2007. gada 25. janvāra spriedums lietā C‑411/04 P Salzgitter Mannesmann/Komisija (Krājums, I‑959. lpp., 43. punkts).

222 – Lai arī pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem no tiesvedības pirmajā instancē man ir nopietnas šaubas, vai attiecīgajā gadījumā šāda rīcība ir pamatota, Tiesai izskatāmajā apelācijas tiesvedībā nav uzdevums apšaubīt Pirmās instances tiesas vērtējumu par attiecīgo dokumentu konfidencialitāti.

223 – Apstrīdētā sprieduma 348.–362. punkts, it īpaši 362. punkts.

224 – Šajā sakarā skat. iepriekš 121. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 72. punkts, iepriekš 117. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 30. punkts, un 1995. gada 29. jūnija spriedumu lietā T‑30/91 Solvay/Komisija (Recueil, II‑1775. lpp., 58. punkts).

225 – Komisijas iebildumu raksta ar virsrakstu “6. Additional observations: On the ‘essential grounds’ of the Decision” 37.–39. punkts.

226 – Pirmā apstiprinošā lēmuma 114.–118. punkts.

227 – Skat. it īpaši Komisijas iebildumu raksta 39. punkta pēdējo teikumu.

228 – Komisijas 2007. gada 15. maija vēstule Tiesas sekretāram.

229 – 2003. gada 30. septembra spriedums lietā C‑93/02 P Biret International/Padome (Recueil, I‑10497. lpp., 72. punkts) un spriedums lietā C‑94/02 P Biret un Cie/Padome (Recueil, I‑10565. lpp., 75. punkts).

230 – 2001. gada 31. maija spriedums apvienotajās lietās C‑122/99 P un C‑125/99 P D un Zviedrija/Padome (Recueil, I‑4319. lpp., 65. punkts).

231 – Šajā sakarā skat., piemēram, 2002. gada 26. februāra spriedumu lietā C‑23/00 P Padome/Boehringer (Recueil, I‑1873. lpp., 56. punkts) un 2003. gada 2. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑172/01 P, C‑175/01 P, C‑176/01 P un C‑180/01 P International Power u.c./NALOO (Recueil, I‑11421. lpp., 187. punkts).