EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(otrā palāta)
2013. gada 14. martā
Lieta F‑63/08
Eugen Christoph u.c.
pret
Eiropas Komisiju
Civildienests – Pagaidu personāls – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2., 3.a un 3.b pants – Pagaidu darbinieki – Līgumdarbinieki – Līgumdarbinieki palīguzdevumiem – Līguma termiņš – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 8. un 88. pants – Komisijas 2004. gada 28. aprīļa lēmums par personāla, kas nav tās dienestu pastāvīgie darbinieki, maksimālo nodarbinātības ilgumu – Direktīva 1999/70/EK – Piemērojamība iestādēm
Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu, ar ko E. Christoph un deviņi citi prasītāji lūdz atcelt Eiropas Komisijas lēmumus, ar kuriem ir noteikti viņu darbā pieņemšanas nosacījumi, ciktāl viņu līgumu vai to pagarinājuma ilgums ir ierobežots līdz noteiktam laikposmam
Nolēmums Prasību noraidīt kā acīmredzami juridiski nepamatotu. Prasītāji sedz savus un atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus. Eiropas Savienības Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Kopsavilkums
1. Tiesvedība – Lēmums, kas pieņemts ar motivētu rīkojumu – Nosacījumi – Acīmredzami nepieņemama vai acīmredzami juridiski nepamatota prasība – Piemērojamība
(Civildienesta tiesas Reglamenta 76. pants)
2. Iestāžu akti – Direktīvas – Direktīva 1999/70 par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku – Tieša pienākumu noteikšana Savienības iestādēm to attiecībās ar savu personālu – Izslēgšana – Atsaukšanās iespēja – Piemērojamība
(LESD 288. pants; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 8. un 88. pants; Padomes Direktīvas 1999/70 pielikuma 5. klauzulas 1. punkts)
3. Sociālā politika – UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku – Direktīva 1999/70 – Nodarbinātības stabilitāte – Piemērojamība – Tiesības uz darba līguma pagarināšanu – Neesamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 30. pants; Padomes Direktīva 1999/70)
4. Ierēdņi – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība – Līgumdarbinieks palīguzdevumiem – Pagarināšanas iespējamība atkarībā no attiecīgās iestādes vajadzībām
(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. pants)
1. Atbilstoši Civildienesta tiesas Reglamenta 76. pantam, ja prasība pilnībā vai daļēji ir acīmredzami nepieņemama vai acīmredzami juridiski nepamatota, Civildienesta tiesa, neveicot tālākas procesuālās darbības, var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.
Otrais šajā tiesību normā minētais gadījums attiecas uz jebkuru prasību, kura ir acīmredzami noraidāma tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar lietas būtību. Šādas prasības noraidīšana ar motivētu rīkojumu saskaņā ar Reglamenta 76. pantu ne tikai samazina procesa ilgumu, it īpaši, ja process ir bijis neparasti ilgs, bet arī ietaupa lietas dalībniekiem izmaksas, kādas noteikti rada tiesas sēdes rīkošana. Šāds risinājums a fortiori attaisnojas tad, ja prasītāja faktiskais stāvoklis, kā arī izvirzītie juridiskie pamati un argumenti neatšķiras no juridiskajiem argumentiem citā lietā, kurā Savienības tiesa prasību jau ir noraidījusi.
(skat. 30. un 31. punktu)
Atsauces
Civildienesta tiesa: 2011. gada 27. septembris, F‑105/06 Lübking u.c./Komisija, 41. punkts.
2. Direktīvas ir adresētas dalībvalstīm, nevis Savienības iestādēm. Tātad Direktīvas 1999/70 par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku normas un minētā pamatnolīguma normas nevar uzskatīt par tādām, kas pašas noteiktu pienākumus iestādēm to attiecībās ar savu personālu. Tādējādi ar pašām Direktīvas 1999/70 normām nevar pamatot iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 8. un 88. pantu.
Tomēr šis apstāklis nevar izslēgt to, ka uz Direktīvas 1999/70 un pamatnolīguma normām var atsaukties, vēršoties pret iestādi, saistībā ar tās attiecībās ar ierēdņiem un darbiniekiem, ja šīs normas ir vispārēja tiesību principa izpausme.
Tā tas nav to minimālo prasību gadījumā, kuru mērķis ir novērst pamanolīguma 5. klauzulas 1. punktā minēto uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu. Šīs prasības, protams, ir Savienības sociālo tiesību normas ar īpašu nozīmi, bet tās tomēr nav vispārējo tiesību principu izpausme.
Taču uz Direktīvas 1999/70 un pamatnolīguma normām var atsaukties, vēršoties pret iestādi, lai Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības normas interpretētu, cik vien iespējams, atbilstīgi pamatnolīguma mērķiem un tā minimālajām prasībām.
(skat. 44., 46., 49. un 75. punktu)
Atsauces
Vispārējā tiesa: 2011. gada 21. septembris, T‑325/09 P Adjemian u.c./Komisija, 52. un 56. punkts.
Civildienesta tiesa: 2009. gada 4. jūnijs, F‑134/07 Adjemian u.c./Komisija, 87., 96., 97. un 117. punkts; 2012. gada 11. jūlijs, F‑85/10 AI/Tiesa, 133. punkts.
3. Lai gan nodarbinātības stabilitāte ir darba ņēmēju aizsardzības būtisks elements, tā tomēr nav vispārējs tiesību princips, balstoties uz kuru varētu izvērtēt iestādes akta tiesiskumu. It īpaši, no Direktīvas 1999/70 par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku un no šī pamatnolīguma nekādi neizriet, ka nodarbinātības stabilitāte būtu kļuvusi par vispārējo tiesību principu. Turklāt šīs direktīvas preambulas 6. un 7. apsvērumā, kā arī pamatnolīguma preambulas pirmajā daļā un tās 5. apsvērumā ir uzsvērta nepieciešamība panākt līdzsvaru starp elastīgumu un drošību. Tāpat pamatnolīgumā darba devējam nav arī noteikts vispārējs pienākums paredzēt, ka pēc noteikta skaita uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu pagarinājumu vai pēc noteikta darba laikposma nostrādāšanas minētie darba līgumi tiks pārveidoti par līgumiem uz nenoteiktu laiku.
Turpretī nodarbinātības stabilitāte ir mērķis, kuru tiecas sasniegt puses, kas parakstījušas pamatnolīgumu, kura 1. klauzulas b) punktā ir noteikts, ka tā mērķis ir radīt kārtību, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, izmantojot secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus vai darba tiesiskās attiecības.
Turklāt, lai gan Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 30. pantā ir paredzēts, ka ikvienam darba ņēmējam nepamatotas atlaišanas gadījumā ir tiesības uz aizstāvību ar šo pantu nav pretrunā darba līgumu uz noteiktu laiku secīga noslēgšana. Tāpat tas, ka uz laiku noslēgts darba līgums beidzas tā darbības termiņa beigu dēļ, patiesībā nav atlaišana, kura būtu īpaši jāpamato, ņemot vērā spējas, uzvedību vai iestādes darbības vajadzības.
(skat. 51., 52. un 55. punktu)
Atsauces
Civildienesta tiesa: 2009. gada 30. aprīlis, F‑65/07 Aayhan u.c./Parlaments, 115. punkts; Adjemian u.c./Komisija, minēts iepriekš, 98. un 99. punkts.
4. Jebkura līgumdarbinieka palīguzdevumiem nodarbināšanai ir jāatbilst pārejošu vai periodisku vajadzību apmierināšanai. Līgumdarbinieku palīguzdevumiem darba līgumu galvenā raksturiezīme ir pagaidu raksturs laika ziņā, kas atbilst šo līgumu mērķim, proti, pagaidu uzdevumu pēc būtības izpildei vai amatā iecelta darbinieka prombūtnē pienākumu uzticēšanai gadījuma rakstura personālam. Iestādē ar lielu darbinieku skaitu ir nenovēršami, ka šādas vajadzības rodas atkārtoti it īpaši tādēļ, ka ierēdņi nav pieejami, veicamā darba apjoms pieaugums konkrētu apstākļu dēļ vai tādēļ, ka katram ģenerāldirektorātam rodas nepieciešamība periodiski nodrošināt personu ar īpašu kvalifikāciju vai īpašām zināšanām klātbūtni. Šie apstākļi ir objektīvi iemesli, ar kuriem ir attaisnojams gan līgumdarbinieka palīguzdevumiem līgumu ierobežotais ilgums, gan to pagarināšana atkarībā no minēto vajadzību rašanās.
(skat. 69. punktu)
Atsauces
Vispārējā tiesa: Adjemian u.c./Komisija, minēts iepriekš, 86. punkts.
Civildienesta tiesa: Adjemian u.c./Komisija, minēts iepriekš, 132. punkts.