VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
2022. gada 21. decembrī (*)
Valsts atbalsts – Pamatshēma, kuras mērķis ir piešķirt atbalstu pastāvīgajām izmaksām, kas nav segtas saistībā ar Covid‑19 pandēmiju Vācijā – Lēmums neizteikt iebildumus – Valsts atbalsta pagaidu regulējums – Paziņotās atbalsta shēmas individuāla pārbaude – Pasākums, kas paredzēts nopietnu traucējumu novēršanai kādas dalībvalsts tautsaimniecībā – Samērīgums
Lietā T‑260/21
E. Breuninger GmbH & Co., Štutgarte (Vācija), ko pārstāv R. Velte un W. Meilicke, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv V. Bottka, G. Braga da Cruz un C. Kovács, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv P.‑L. Krüger un J. Möller, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
apspriežu laikā šādā sastāvā: priekšsēdētāja V. Tomljenoviča [V. Tomljenović], tiesneši F. Šalīns [F. Schalin], P. Škvaržilova‑Pelcla [P. Škvařilová‑Pelzl], I. Nemms [I. Nõmm] (referents) un D. Kukovecs [D. Kukovec],
sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
ņemot vērā 2022. gada 14. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas pamatots ar LESD 263. pantu, prasītāja E. Breuninger GmbH & Co lūdz atcelt Komisijas Lēmumu C(2020) 8318 final (2020. gada 20. novembris) par valsts atbalstu SA.59289 (2020/N) – Vācija Covid‑19 – Atbalsts nesegtajiem pastāvīgajiem izdevumiem [nesegtām pastāvīgajām izmaksām] (OV 2022, C 124, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas Lēmumu C(2021) 1066 final (2021. gada 12. februāris) par valsts atbalstu SA.61744 (2021/N) – Kolektīvs paziņojums par grozījumiem, ar ko pielāgo atbalsta shēmas, kuras ir atļautas atbilstoši pagaidu regulējumam, it īpaši pēc pagaidu regulējuma piektā grozījuma (OV 2021, C 77, 18. lpp.) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais lēmums”).
Tiesvedības priekšvēsture
2 Prasītāja ir grupas E. Breuninger uzņēmums, kas darbojas tostarp apģērba ražošanas, kā arī apģērba, smaržu, kosmētikas un skaistumkopšanas produktu, mēbeļu, mājsaimniecības preču un rotājumu izplatīšanas nozarē.
3 2020. gada 19. martā Eiropas Komisija pieņēma paziņojumu “Pagaidu regulējums valsts atbalsta pasākumiem, ar ko atbalsta ekonomiku pašreizējā Covid‑19 uzliesmojuma situācijā” (OV 2020, C 91 I, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “pagaidu regulējums”), kurā grozījumi pirmo reizi izdarīti 2020. gada 3. aprīlī (OV 2020, C 112 I, 1. lpp.), otro reizi – 2020. gada 8. maijā (OV 2020, C 164, 3. lpp.), trešo reizi – 2020. gada 29. jūnijā (OV 2020, C 218, 3. lpp.) un ceturto reizi – 2020. gada 13. oktobrī (OV 2020, C 340 I, 1. lpp.).
4 Pagaidu regulējuma 2. punkta 17.–19. punkts “[LESD] 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta piemērojamība” ir formulēti šādi:
“17. Atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktam Komisija par saderīgu ar iekšējo tirgu var atzīt atbalstu, kura mērķis ir “novērst nopietnus traucējumus dalībvalsts tautsaimniecībā”. Šajā sakarā Vispārējā tiesa ir noteikusi, ka šādā gadījumā nopietnajiem traucējumiem jāietekmē visa attiecīgās dalībvalsts tautsaimniecība, nevis tikai viena reģiona vai tās teritorijas daļu tautsaimniecība. Tas arī atbilst vajadzībai šauri interpretēt visus izņēmuma noteikumus, piemēram, LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu [..]. Komisija lēmumu pieņemšanas praksē ir konsekventi piemērojusi šo interpretāciju [..].
18. Ņemot vērā, ka Covid‑19 uzliesmojums ietekmē visas dalībvalstis un ka dalībvalstu veiktie ierobežošanas pasākumi ietekmē uzņēmumus, Komisija uzskata, ka valsts atbalsts ir pamatots un to var atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, uz noteiktu laikposmu, lai novērstu likviditātes trūkumu, ar ko saskaras uzņēmumi, un nodrošinātu, ka Covid‑19 uzliesmojuma izraisītie traucējumi neapdraud šo uzņēmumu, jo īpaši MVU, spēju darboties.
19. Komisija šajā paziņojumā izklāsta saderības nosacījumus, kurus tā principā piemēros atbalstam, ko dalībvalstis piešķir saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu. Tāpēc dalībvalstīm ir jāpierāda, ka valsts atbalsta pasākumi, kas Komisijai paziņoti saskaņā ar šo paziņojumu, ir vajadzīgi, atbilstīgi un samērīgi, lai novērstu nopietnus traucējumus attiecīgās dalībvalsts tautsaimniecībā, un ka ir pilnībā ievēroti visi šajā paziņojumā izklāstītie nosacījumi.”
5 Paziņojuma, ar ko veikts ceturtais grozījums pagaidu regulējumā, 11. punktā ir precizēts:
“Covid‑19 uzliesmojuma rezultātā daudzi uzņēmumi īslaicīgi saskaras ar mazāku pieprasījumu, kas tiem neļauj segt daļu no to pastāvīgajām izmaksām. Daudzos gadījumos gaidāms, ka pieprasījums tuvāko mēnešu laikā atjaunosies un šiem uzņēmumiem var būt neefektīvi samazināt savu uzņēmējdarbību, ja tas radīs ievērojamas pārstrukturēšanas izmaksas. Atbalsts šiem uzņēmumiem, uz laiku daļēji sedzot to pastāvīgās izmaksas, var būt efektīvs veids, kā pārvarēt krīzes situāciju, tādējādi izvairoties no to kapitāla stāvokļa pasliktināšanās, ļaujot šiem uzņēmumiem turpināt uzņēmējdarbību un nodrošinot tiem spēcīgu platformu krīzes pārvarēšanai.”
6 Ar paziņojumu, ar ko pagaidu regulējumā veikts ceturtais grozījums, tajā iekļauts 3.12. punkts “Atbalsts nesegtu pastāvīgo izmaksu atbalsta veidā”, kas ietver 86. un 87. punktu, kuri ir formulēti šādi:
“86. Dalībvalstis var paredzēt līdzdalību nesegtu pastāvīgo izmaksu segšanā tiem uzņēmumiem, kuru uzņēmējdarbība tikusi apturēta vai samazināta Covid‑19 uzliesmojuma rezultātā.
87. Ja šādi pasākumi ietver atbalstu, Komisija tos uzskatīs par saderīgiem ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, ja būs izpildīti turpmāk minētie nosacījumi:
a. atbalsts tiek piešķirts ne vēlāk kā 2021. gada 30. jūnijā, un tas sedz nesegtas pastāvīgās izmaksas, kas radušās laikposmā no 2020. gada 1. marta līdz 2021. gada 30. jūnijam, tostarp šādas izmaksas, kas radušās minētā laikposma daļā (“attiecināmais laikposms”);
b. pamatojoties uz shēmu, atbalsts tiek piešķirts uzņēmumiem, kuru apgrozījums attiecināmajā laikposmā ir samazinājies vismaz par 30 % salīdzinājumā ar to pašu laikposmu 2019. gadā;
c. nesegtas pastāvīgās izmaksas ir pastāvīgās izmaksas, kas uzņēmumiem radušās attiecināmajā laikposmā un ko nesedz peļņas ieguldījums (t.i., ieņēmumi mīnus mainīgās izmaksas) tajā pašā laikposmā, un ko nesedz citi avoti, piemēram, apdrošināšana, pagaidu atbalsta pasākumi, uz kuriem attiecas šis paziņojums, vai atbalsts no citiem avotiem[;] atbalsta intensitāte nepārsniedz 70 % no nesegtām pastāvīgajām izmaksām, izņemot mikrouzņēmumiem vai maziem uzņēmumiem (Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas I pielikuma nozīmē), kam atbalsta intensitāte nepārsniedz 90 % no nesegtām pastāvīgajām izmaksām[;] šajā punktā uzņēmumu zaudējumi no to peļņas un zaudējumu pārskatiem attiecināmajā laikposmā [..] tiek uzskatīti par nesegtām pastāvīgajām izmaksām[;] atbalstu saskaņā ar šo pasākumu var piešķirt, pamatojoties uz prognozētajiem zaudējumiem, bet atbalsta galīgo summu nosaka pēc zaudējumu realizācijas, pamatojoties uz revidētiem pārskatiem vai ar atbilstīgu pamatojumu, ko dalībvalsts sniedz Komisijai (piemēram, saistībā ar konkrēta veida uzņēmumu iezīmēm vai lielumu), pamatojoties uz nodokļu pārskatiem[;] visus maksājumus, kas pārsniedz atbalsta galīgo summu, atgūst;
d. jebkurā gadījumā kopējā atbalsta summa nepārsniedz 3 miljonus EUR vienam uzņēmumam[;] atbalstu var piešķirt tiešo dotāciju, garantiju un aizdevumu veidā ar nosacījumu, ka šādu pasākumu kopējā nominālvērtība nepārsniedz kopējo maksimālo summu 3 miljoni EUR vienam uzņēmumam; vienmēr izmanto bruto summas, proti, summas pirms nodokļu vai jebkādu citu maksu atskaitīšanas;
e. atbalsts, ko piešķir saistībā ar šo pasākumu, nav apvienojams ar citu atbalstu attiecībā uz tām pašām attiecināmajām izmaksām;
f. atbalstu nevar piešķirt uzņēmumiem, kuri 2019. gada 31. decembrī jau bija nonākuši grūtībās (Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas nozīmē [..][;] atkāpjoties no iepriekš minētā, atbalstu var piešķirt mikrouzņēmumiem vai maziem uzņēmumiem (Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas I pielikuma nozīmē), kas 2019. gada 31. decembrī jau bija nonākuši grūtībās, ar nosacījumu, ka tiem netiek piemērota kolektīva maksātnespējas procedūra saskaņā ar valsts tiesību aktiem un ka tie nav saņēmuši glābšanas atbalstu [..] vai pārstrukturēšanas atbalstu. [..]”
7 2020. gada 17. novembrī Vācijas Federatīvā Republika atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam paziņoja Komisijai par atbalsta shēmu atbalsta piešķiršanai pastāvīgajām izmaksām, kas nav segtas saistībā ar Covid‑19 pandēmiju tās teritorijā.
8 2020. gada 20. novembrī Komisija pieņēma Lēmumu C(2020) 8318 final.
9 Lēmumā C(2020) 8318 final Komisija, pirmkārt, aprakstīja paziņotās atbalsta shēmas būtiskās iezīmes; no tām tostarp izriet, ka individuālus atbalsta pasākumus var piešķirt tikai uzņēmumiem, kuru apgrozījuma kritums ir bijis vismaz 30 % (17. apsvērums). Otrkārt, tā uzsvēra, ka uz paziņoto atbalsta shēmu attiecas LESD 107. panta 1. punkts, ciktāl ar to saņēmējiem tiek piešķirta selektīva priekšrocība un tādējādi tiek radīts konkurences kropļojums (31.–33. apsvērums). Treškārt, tā atzina, ka minētā atbalsta shēma ir saderīga ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktam, atsaucoties uz tās pagaidu regulējuma 87. punktā noteiktajiem kritērijiem (35.–41. apsvērums). Tāpēc tā neizteica iebildumus par šo atbalsta shēmu.
10 Atbalsta shēma, kas atļauta ar Lēmumu C(2020) 8318 final, attiecās uz atbalstu, kura apmērs nepārsniedz 3 miljonus EUR vienam uzņēmumam (20. apsvērums).
11 2021. gada 28. janvārī Komisija veica piekto grozījumu tās pagaidu regulējumā (OV 2021, C 34, 6. lpp.); ar to tostarp tika grozīts pagaidu regulējuma 87. punkta d) apakšpunkts, paaugstinot atbalsta maksimālo summu līdz 10 miljoniem EUR vienam uzņēmumam. Ar to tika grozīts arī 87. punkta a) apakšpunkts, kurā laikposms, kas sākotnēji bija noteikts no 2020. gada 1. marta līdz 2021. gada 30. jūnijam, tika pagarināts līdz 2021. gada 31. decembrim.
12 2021. gada 2. februārī Vācijas Federatīvā Republika paziņoja Komisijai par grozījumu savā atbalsta shēmā, kas paredzēja atbalsta maksimālās summas paaugstināšanu līdz 10 miljoniem EUR un atbalsta pagarināšanu līdz 2021. gada 31. decembrim.
13 Ar Lēmumu C(2021) 1066 final Komisija apstiprināja dažādos Vācijas veiktos grozījumus paziņotajās atbalsta shēmās, tostarp shēmā, kas atļauta ar Lēmumu C(2020) 8318 final (turpmāk tekstā – “strīdīgā atbalsta shēma”).
14 Lēmumā C(2021) 1066 final Komisija tostarp, pirmām kārtām, atkārtoja analīzi, kas bija minēta tās iepriekšējos lēmumos, lai uzsvērtu valsts atbalsta esamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un tā saderību ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktam (15. un 17. apsvērums), un, otrām kārtām, uzskatīja, ka paziņotās un apstiprinātās atbalsta shēmas laikposma pagarināšana atbilstoši pagaidu regulējumam un tās maksimālās summas paaugstināšana ir saderīga ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu (18. apsvērums).
Lietas dalībnieku prasījumi
15 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu un – pakārtoti – kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
17 Tiesas sēdē Komisija norādīja, ka tā atsakās no saviem prasījumiem attiecībā uz prasības nepieņemamību, un par to tika izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā.
18 Vācijas Federatīvās Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
19 Prasības atbalstam prasītāja izvirza divus pamatus attiecīgi par LESD 107. panta un 108. panta 2. punkta pārkāpumu.
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz LESD 107. panta pārkāpumu
20 Prasītāja būtībā apgalvo – Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka strīdīgo atbalsta shēmu varēja atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu. Šo pamatu veido divas daļas.
21 Ar šā pamata pirmo daļu prasītāja apgalvo, ka ar pārsūdzēto lēmumu esot pārkāpts samērīguma princips, jo ar to ir apstiprināta atbalsta shēma, kas pamatota ar atbilstības kritēriju, kurš balstīts uz uzņēmuma apgrozījumu (turpmāk tekstā – “aplūkojamais atbilstības kritērijs”). Ar otro daļu tā apgalvo, ka Komisija nav izpildījusi savu pienākumu veikt paziņotās atbalsta shēmas individuālu pārbaudi un pienākumu norādīt pamatojumu.
22 Komisija, kuru atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, lūdz noraidīt šo pamatu.
23 Atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktam “var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu atbalstu, kas [..] novērš nopietnus traucējumus kādas dalībvalsts tautsaimniecībā”.
24 Saskaņā ar judikatūru no Līguma vispārējās sistēmas izriet, ka LESD 108. pantā paredzētā procedūra nekad nedrīkst radīt rezultātu, kas būtu pretējs īpašajiem Līguma noteikumiem. Tāpēc Komisija nedrīkst pasludināt par saderīgu ar iekšējo tirgu tādu valsts atbalstu, kura atsevišķi noteikumi ir pretrunā citiem Līguma noteikumiem. Tāpat Komisija par saderīgu ar iekšējo tirgu nedrīkst atzīt tādu valsts atbalstu, kas atbilstoši dažiem tā noteikumiem ir pretrunā Savienības tiesību vispārējiem principiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 15. aprīlis, Nuova Agricast, C‑390/06, EU:C:2008:224, 50. un 51. punkts, un 2020. gada 22. septembris, Austrija/Komisija, C‑594/18 P, EU:C:2020:742, 44. punkts).
25 Ir jāatgādina, ka Komisijai LESD 107. panta 3. punkta piemērošanā ir plaša novērtējuma brīvība, kuras īstenošanai ir jāveic sarežģīti ekonomiska un sociāla rakstura vērtējumi (skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Bayerische Motoren Werke un Freistaat Sachsen/Komisija, C‑654/17 P, EU:C:2019:634, 80. punkts un tajā minētā judikatūra), un tādējādi pārbaudē tiesā, kas tiek veikta attiecībā uz šīs novērtējuma brīvības īstenošanu, tiek pārbaudīts tikai tas, vai ir ievērotas procesuālās normas un normas par pamatojumu, tas, vai vērā ņemtie fakti ir pareizi un vai nav pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, acīmredzama kļūda faktu vērtējumā, kā arī tas, vai nav notikusi pilnvaru ļaunprātīga izmantošana (skat. spriedumu, 2008. gada 22. decembris, Régie Networks, C‑333/07, EU:C:2008:764, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).
Par pirmo daļu, kas attiecas uz samērīguma principa neievērošanu
26 Prasītāja būtībā uzskata, ka aplūkojamais atbilstības kritērijs nav samērīgs un ka tas rada nevienlīdzīgu attieksmi, kaitējot uzņēmumiem, kas veic dažādas darbības, no kurām tikai dažas ir skārusi Covid‑19 pandēmija. Tādējādi, ja šā kritērija dēļ šie uzņēmumi tiekot izslēgti vai arī tiekot sašaurināta strīdīgās atbalsta shēmas izmantošana, tas šiem uzņēmumiem skartajām darbībām liekot izmantot šķērsfinansējumu – atšķirībā no to konkurentiem, kuri darbojas tikai tradicionālās mazumtirdzniecības jomā un kuri esot varējuši pilnībā izmantot minēto atbalsta shēmu.
27 Komisija un Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka šī šā pamata daļa ir nepamatota. Arī Komisija iesākumā norāda, ka šī daļa turklāt ir noraidāma tādēļ, ka prasītāja nav izvirzījusi nevienu iebildi par prettiesiskumu LESD 277. panta izpratnē attiecībā uz pagaidu regulējumu, kas tiek piemērots ar apstrīdēto lēmumu.
– Par Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību, kas attiecas uz to, ka par pagaidu regulējumu nav izvirzīta iebilde par prettiesiskumu
28 Pirmām kārtām, Komisija uzsver, ka pārsūdzētajā lēmumā esot pareizi piemērots aplūkojamais atbilstības kritērijs, kas minēts pagaidu regulējuma 87. punktā, otrām kārtām, tā apgalvo, ka prasītāja neesot izvirzījusi iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz minēto regulējumu, un, trešām kārtām, Komisija no tā secina, ka tā spēkā esamība ir jāprezumē un nav apšaubāma saistībā ar pārsūdzētā lēmuma pamatotības apstrīdēšanu.
29 Šādai argumentācijai nevar piekrist.
30 Pirmkārt, lai arī ir taisnība, ka prasībā nav ietverta tieša atsauce uz iebildi par prettiesiskumu vai LESD 277. pantu, ir jāatgādina, ka Savienības tiesībās nav prasības formāli izvirzīt iebildi par prettiesiskumu. Proti, judikatūra ļauj uzskatīt, ka iebilde par prettiesiskumu ir tikusi izvirzīta netieši, ja no prasības pieteikuma diezgan skaidri izriet, ka prasītājs faktiski šādu iebildi ir izteicis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 27. novembris, Mouvement pour une Europe des nations et des libertés/Parlaments, T‑829/16, EU:T:2018:840, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Tā tas ir šajā gadījumā.
32 Pirmām kārtām, dažās prasības pieteikuma daļās tieši ir apšaubīta pagaidu regulējuma 87. punkta spēkā esamība. Tādējādi ir uzsvērts, ka “kritērijs, kas ir noteikts pagaidu regulējuma 87. punkta b) apakšpunktā tā ceturtā grozījuma redakcijā [..], nav kritērijs, kurš būtu piemērots konkurences kropļojumu samazināšanai vai novēršanai”. Tāpat tajā norādīts, ka pagaidu regulējuma 87. punkta c) apakšpunkts izraisa “nepamatotu atšķirīgu attieksmi”.
33 Otrām kārtām, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, pagaidu regulējuma netieša spēkā esamības apstrīdēšana no prasītājas puses nepieciešami izriet arī no visas prasītājas argumentācijas šajā šā pamata daļā. Gan strīdīgajā atbalsta shēmā, gan pārsūdzētajā lēmumā, ar kuru tā ir apstiprināta, ir atkārtots atbilstības kritērijs, kas sākotnēji ir minēts pagaidu regulējuma 87. punktā. Līdz ar to Komisija nevarēja nesaprast, ka prasītājas argumentācija par minētā lēmuma prettiesiskumu šā kritērija nesamērīguma dēļ ietvēra arī minētā punkta spēkā esamības apšaubīšanu.
34 Otrkārt un katrā ziņā, ciktāl Komisija apgalvo, ka tad, ja par kritēriju, kas sākotnēji minēts pagaidu regulējuma 87. punktā, nav izvirzīta iebilde par prettiesiskumu, prasītāja nevarot apstrīdēt minētā kritērija pamatotību, tā kļūdās attiecībā uz akta, ko tā pieņem savas novērtējuma brīvības ierobežošanai – kāds ir minētais regulējum – juridisko tvērumu.
35 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz Savienības tiesību aktiem attiecas likumības prezumpcija un tādējādi tie rada tiesiskas sekas tikmēr, kamēr nav atsaukti, atcelti prasībā atcelt tiesību aktu vai pasludināti par spēkā neesošiem pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu vai iebildes par prettiesiskumu, vai arī nav lūgts apturēt to izpildi vai veikti citi Savienības tiesas pagaidu pasākumi atbilstoši LESD 278. un 279. pantam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 14. jūnijs, CIVAD, C‑533/10, EU:C:2012:347, 39. punkts un tajā minētā judikatūra; un 2020. gada 2. aprīlis, Komisija/Polija, Ungārija un Čehijas Republika (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pagaidu pārcelšanas mehānisms), C‑715/17, C‑718/17 un C‑719/17, EU:C:2020:257, 140. punkts). Likumības prezumpcijas ievērošana var liegt vērtēt pamatotību lēmumam, ar ko tikai tiek piemērots vispārpiemērojams akts, kura spēkā esamība netiek apstrīdēta (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2021. gada 21. decembris, P. Krücken Organic/Komisija, C‑586/20 P, nav publicēts, EU:C:2021:1046, 69. punkts, un 2012. gada 2. februāris, Grieķija/Komisija, T‑469/09, nav publicēts, EU:T:2012:50, 57. punkts). Minētā prezumpcija tādējādi attiecas tikai uz Savienības iestāžu un struktūru aktiem, kuri kļuvuši galīgi, kuri rada tiesiskas sekas attiecībā uz trešajām personām un par kuriem var celt prasību atcelt tiesību aktu. Tā tas nav akta gadījumā, ar kuru Komisija pieņem rīcības noteikumus savas novērtējuma brīvības izmantošanas ierobežošanai.
36 Protams, tas, ka Komisija pati ierobežo savas novērtējuma brīvības izmantošanas iespējas, nozīmē, ka tā principā nevar atkāpties no noteikumiem, kurus ir pieņēmusi, jo pretējā gadījumā tā varētu tikt sodīta par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes princips pārkāpumu (skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Bayerische Motoren Werke un Freistaat Sachsen/Komisija, C‑654/17 P, EU:C:2019:634, 82. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr šādu noteikumu pieņemšana neatbrīvo Komisiju no pienākuma veikt individuālu lietas apstākļu pārbaudi, kas var tai likt nepiemērot minētos noteikumus, ja to prasa konkrētā gadījuma specifiskie apstākļi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, Kotnik u.c., C‑526/14, EU:C:2016:570, 41. punkts). No tā izriet, ka atšķirībā no šā sprieduma 35. punktā minētajiem tiesību aktiem akti, ar kuriem Komisija pieņem tikai rīcības noteikumus, paši par sevi nerada saistošas tiesiskās sekas.
37 Būtisku saistošu tiesisko seku neesamība ir īpaši nozīmīga attiecībā uz to pilnvaru raksturu, kas piešķirtas Komisijai valsts atbalsta kontroles jomā. Pieņemt, ka pagaidu regulējums pats par sevi radītu saistošas tiesiskās sekas un ka uz to attiektos likumības prezumpcija, tādējādi nozīmētu tam atzīt tādu pašu tiesisko raksturu kā regulai – aktam, kura pieņemšana saskaņā ar LESD iedaļu par “valsts atbalstu” nav Komisijas kompetencē ārpus LESD 108. panta 4. punktā paredzētajiem gadījumiem.
38 No tā izriet, ka, lai gan Komisijas piemērotais atbilstības kritērijs ir sākotnēji minēts pagaidu regulējuma 87. punktā un nav iebildes par prettiesiskumu, kas būtu izvirzīta pret minēto punktu, prasītājai bija tiesības apstrīdēt veidu, kādā Komisija pārsūdzētajā lēmumā izmantoja novērtējuma brīvību, kura tai piešķirta ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, atzīstot par saderīgu strīdīgo atbalsta shēmu, un tādējādi pamatotību atbilstības kritērijam, kas ar to tika piemērots.
– Par prasītājas argumentācijas apjomu
39 Ar šā pamata pirmo daļu prasītāja apgalvo, ka pagaidu regulējuma 87. punkta b) un c) apakšpunktā minētais atbilstības kritērijs, kurš piemērots strīdīgajā atbalsta shēmā un kuru Komisija apstiprināja pārsūdzētajā lēmumā, neesot samērīgs. Šajā ziņā tā min vairākus iebildumus un atsaucas arī uz vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošanu.
40 Konkrētāk, prasītāja apstrīd to, ka pagaidu regulējuma 87. punkta b) un c) apakšpunktā kā nesegtu pastāvīgo izmaksu atbalsta atbilstības kritērijs ir piemērots apgrozījuma kritums, kas vērtēts uzņēmuma līmenī, nevis tikai to darbību līmenī, kuras skārusi Covid‑19 pandēmija.
41 Šajā ziņā jānorāda – tas, ka tiek ņemts vērā apgrozījuma kritums uzņēmuma līmenī, izriet no pagaidu regulējuma 87. punkta b) apakšpunkta, kurā precizēts, ka, pamatojoties uz shēmu, atbalsts tiek piešķirts “uzņēmumiem, kuru apgrozījums [laikposmā no 2020. gada 1. marta līdz 2021. gada 30. jūnijam] ir samazinājies vismaz par 30 %”. Tas izriet arī no minētā regulējuma 87. punkta c) apakšpunkta, ciktāl ar to no “nesegtu pastāvīgo izmaksu” definīcijas ir izslēgtas izmaksas, ko sedz peļņas ieguldījums vai citi avoti.
42 Pirmkārt, ir jāatgādina, ka LES 5. panta 4. punktā atgādinātais samērīguma princips prasa, ka Savienības iestāžu tiesību akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir piemērots un nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos tiesiski pamatotos mērķus (spriedums, 1984. gada 17. maijs, Denkavit Nederland, 15/83, EU:C:1984:183, 25. punkts), ar to saprotot, ka tad, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem (spriedums, 2019. gada 30. aprīlis, Itālija/Padome (Vidusjūras zobenzivs zvejas kvota), C‑611/17, EU:C:2019:332, 55. punkts).
43 Lai ar pasākumu tiktu ievērots samērīguma princips, tajā jābūt trim daļām. Pirmā daļa attiecas uz tā piemērotību, proti, vai ar to var sasniegt izvirzīto likumīgo mērķi. Otrā daļa attiecas uz tā nepieciešamību un nozīmē, ka minēto tiesiski pamatoto mērķi nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošiem, bet tikpat atbilstošiem līdzekļiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 26. septembris, Dansk Jurist- og Økonomforbund, C‑546/11, EU:C:2013:603, 69. punkts). Visbeidzot trešā daļa, ko reizēm dēvē par “samērīgumu šaurā nozīmē”, attiecas uz tā samērīgumu, proti, uz to, ka nepastāv nesamērīgi apgrūtinājumi salīdzinājumā ar izvirzītajiem mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 7. marts, Polija/Komisija, T‑370/11, EU:T:2013:113, 89. punkts, un 2014. gada 26. septembris, Romonta/Komisija, T‑614/13, EU:T:2014:835, 74. punkts).
44 Otrkārt, šķiet, ka prasītāja izvirza arī iebildumu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Tā norāda, ka aplūkojamais atbilstības kritērijs ir radījis nevienlīdzīgu attieksmi, kaitējot uzņēmumiem, kuru noteiktas darbības Covid‑19 pandēmija nav skārusi, liekot šiem uzņēmumiem pandēmijas skartajām darbībām izmantot šķērsfinansējumu, jo tām nevarēja izmantot strīdīgo, Komisijas apstiprināto atbalsta shēmu vai varēja to izmantot tikai mazākā mērā.
45 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai vienlīdzīgas attieksmes princips noteic, ka līdzīgas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un dažādas situācijas nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (spriedums, 2008. gada 15. aprīlis, Nuova Agricast, C‑390/06, EU:C:2008:224, 66. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2018. gada 5. jūnijs, Montero Mateos, C‑677/16, EU:C:2018:393, 49. punkts).
46 Atšķirīgas situācijas raksturojošie elementi un to salīdzināmais raksturs citastarp ir jānosaka un jānovērtē, ņemot vērā Savienības tiesību akta, ar ko ievieš šo atšķirību, mērķi. Turklāt jāņem vērā tās nozares principi un mērķi, uz kuru attiecas šis akts (spriedums, 2008. gada 16. decembris, Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 26. punkts).
47 Jākonstatē, ka šāda argumentācija, kas vērsta pret lēmumu, ar kuru piemērots LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkts, ir saistīta ar prasītājas iebildumiem par samērīguma principa pārkāpumu tā dažādajās daļās.
48 Ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu ir atļauta atkāpe no valsts atbalsta nesaderības ar iekšējo tirgu vispārējā principa, kas minēts LESD 107. panta 1. punktā. No tā izriet, pirmām kārtām, ka tā mērķis ir ļaut atzīt par saderīgu valsts atbalstu, kas jau pēc savas definīcijas sniedz selektīvu priekšrocību dažiem uzņēmumiem un ko var kvalificēt par diskriminējošu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 54. un 55. punkts), un, otrām kārtām, ka tas ir interpretējams šauri (skat. spriedumu, 2014. gada 9. aprīlis, Grieķija/Komisija, T‑150/12, nav publicēts, EU:T:2014:191, 146. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Tātad apstāklis, ka aplūkojamais atbilstības kritērijs rada atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem atkarībā no tā, vai Covid‑19 pandēmija ir skārusi visas šo uzņēmumu darbības vai tikai daļu, pats par sevi nenozīmē tā prettiesiskumu. Turpretī ir jāpārbauda, vai šī atšķirīgā attieksme ir pamatota, ņemot vērā LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, kas nozīmē, ka šis kritērijs ir nepieciešams, piemērots un samērīgs, lai novērstu nopietnus traucējumus kādas dalībvalsts tautsaimniecībā.
– Par iebildumu, ar kuru tiek apstrīdēta aplūkojamā atbilstības kritērija piemērotība
50 Prasītāja būtībā apgalvo, ka ar aplūkojamo atbilstības kritēriju nevar sasniegt LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta mērķi, jo tas kropļo konkurenci, nemazinot Covid‑19 pandēmijas sekas, un ir pretrunā paziņojuma, ar ko veikts ceturtais grozījums pagaidu regulējumā, 11. punktam, kurā minēta nepieciešamība novērst uzņēmumu pašu kapitāla pasliktināšanos. Šajā ziņā tā apgalvo – minētās pandēmijas sekas uz tradicionālo mazumtirdzniecību bija tādas, ka nevar izslēgt, ka uzņēmumi, kas neizmanto strīdīgo atbalsta shēmu, jo veic citu darbību, no tām atsakās.
51 Šādai argumentācijai nevar piekrist.
52 Pirmām kārtām, nav apstrīdēts, ka Covid‑19 pandēmija izraisīja nopietnus traucējumus Vācijas tautsaimniecībā. Tāpēc tā ietilpst LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta piemērošanas jomā.
53 Otrām kārtām, no pagaidu regulējuma 18. punkta, kas atkārtots šā sprieduma 4. punktā, izriet, ka tā mērķis ir nodrošināt, lai atbalsts, it īpaši atbalsts nesegtām pastāvīgajām izmaksām, ar ko tiecas novērst likviditātes trūkumu, ar kuru saskaras uzņēmumi Covid‑19 pandēmijas dēļ, būtu saderīgs ar iekšējo tirgu, un panākt, lai tās izraisītie traucējumi neapdraud šo uzņēmumu spēju darboties.
54 Tāpat no paziņojuma, ar ko veikts ceturtais grozījums pagaidu regulējumā, 11. punkta, kas citēts šā sprieduma 5. punktā, izriet, ka ar atbalstu uzņēmumiem, kuri īslaicīgi nespēj segt daļu no savām pastāvīgajām izmaksām, tiecas nodrošināt uzņēmumu turpinātību, lai izvairītos no pašu kapitāla pasliktināšanās un ļautu tiem turpināt komercdarbību, nodrošinot tiem spēcīgu stabilu platformu krīzes pārvarēšanai.
55 Trešām kārtām, ir jānorāda, ka šāds mērķis, kurā ietverts tas, ka tiek ņemtas vērā uzņēmuma iespējamās grūtības segt tā pastāvīgās izmaksas Covid‑19 pandēmijas dēļ, atbilst LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta mērķim un iekļaujas plašās novērtējuma brīvības, kas Komisijai ir paredzēta ar šo tiesību normu un kas ir atgādināta šā sprieduma 25. punktā, īstenošanā.
56 Ceturtām kārtām, jākonstatē, ka kritērijs, kas ļauj uzņēmumiem, kuru apgrozījums Covid‑19 pandēmijas dēļ samazinājās vairāk nekā par 30 %, saņemt finansiālu palīdzību, pilnībā iekļaujas šā sprieduma 53. un 54. punktā atgādinātā mērķa – nodrošināt uzņēmumu spēju darboties un nepārtrauktību minētās pandēmijas laikā – īstenošanā.
57 Šo secinājumu neliek apšaubīt prasītājas apgalvojums, ka daži uzņēmumi, kuri nevarēja izmantot strīdīgo atbalsta shēmu vai varēja to izmantot mazākā apmērā, jo veica darbības, kuras neskāra Covid‑19 pandēmija, piemēram, tiešsaistes tirdzniecību, varētu būt spiesti atstāt tradicionālās mazumtirdzniecības jomu.
58 Šajā ziņā jānorāda, ka LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā nav prasīts, lai aplūkojamā atbalsta shēma pati par sevi varētu novērst nopietnus traucējumus attiecīgās dalībvalsts tautsaimniecībā. Ja Komisija konstatē nopietnu traucējumu esamību dalībvalsts tautsaimniecībā, gadījumā, ja pārējie ar šo pantu paredzētie nosacījumi turklāt ir izpildīti, šai dalībvalstij varētu būt atļauts piešķirt valsts atbalstu atbalsta shēmu vai individuāla atbalsta veidā, kas palīdz novērst minētos nopietnos traucējumus. Tādējādi varētu būt runa par vairākām atbalsta shēmām, no kurām katra atsevišķi sniedz ieguldījumu šā mērķa sasniegšanā. Tāpēc nevar prasīt, ka atbalsta shēma, lai tā būtu derīgi pamatota ar minēto tiesību normu, pati par sevi novērš nopietnus traucējumus dalībvalsts tautsaimniecībā.
59 Turklāt Komisija varēja uzskatīt, nepārkāpjot tās plašās novērtējuma brīvības robežas, kas tai ir noteiktas ar šā sprieduma 25. punktā minēto judikatūru, ka bija jānodrošina spēja darboties uzņēmumiem, kuru nozīmīgu darbības daļu bija skārusi Covid‑19 pandēmija, nevis visu pandēmijas skarto darbību nepārtrauktība neatkarīgi no uzņēmuma vispārējās situācijas.
60 Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.
– Par iebildumu, ar kuru apstrīd aplūkojamā atbilstības kritērija nepieciešamību
61 Prasītāja apgalvo, ka, piemērojot alternatīvu kritēriju, ar kuru ņemtu vērā zaudējumus, kas radušies Covid‑19 pandēmijas skarto darbību jomās, bet neņemot vērā uzņēmuma situāciju kopumā, drīzāk varētu sasniegt LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta mērķi, jo tam nebūtu konkurenci ierobežojošo seku, kādas izriet no aplūkojamā atbilstības kritērija. Tā uzsver, ka šo alternatīvo kritēriju Komisija ir ņēmusi vērā citos lēmumos.
62 Komisija atbild, ka tai it īpaši nebija pienākuma abstrakti lemt par visiem alternatīvajiem pasākumiem, kurus var paredzēt strīdīgās atbalsta shēmas vietā. Tā piebilst, ka prasītājas veiktajam salīdzinājumam ar dažiem lēmumiem, ko Komisija ir pieņēmusi Covid‑19 pandēmijas kontekstā, nav nozīmes, jo šiem lēmumiem nav tāds pats juridiskais pamatojums.
63 Ir taisnība, ka principā Komisijai nav abstrakti jālemj par visiem alternatīvajiem pasākumiem, kurus var paredzēt, jo, lai gan attiecīgajai dalībvalstij ir detalizēti jāizklāsta iemesli, kas ir bijuši attiecīgās atbalsta shēmas pieņemšanas pamatā, it īpaši attiecībā uz izmantotajiem atbilstības kritērijiem, tai nav jāpierāda, ka neviens cits iespējamais pasākums, kas principā ir hipotētisks, neļautu labāk nodrošināt izvirzīto mērķi. Ja minētajai dalībvalstij nav šāda pienākuma, prasītājs nevar pamatoti prasīt Vispārējai tiesai uzdot Komisijai aizstāt valsts iestādes šī normatīvās pārbaudes uzdevuma ietvaros, lai izvērtētu visus iespējamos alternatīvos pasākumus (skat. spriedumu, 2019. gada 6. maijs, Scor/Komisija, T‑135/17, nav publicēts, EU:T:2019:287, 94. punkts un tajā minētā judikatūra).
64 Tomēr jākonstatē, ka šāda judikatūra nav atbilstīga šīs lietas apstākļiem. Tās pamatā ir divi pieņēmumi – pirmām kārtām, ka atbalsta shēmas atbilstības kritērijus ir izstrādājusi attiecīgā dalībvalsts un, otrām kārtām, ka Komisijai ir pienākums vienīgi pārbaudīt to nepieciešamību, pamatojoties uz minētās dalībvalsts sniegtajiem paskaidrojumiem. Tomēr šajā gadījumā nav strīda par to, ka, pirmkārt, atbilstības kritērijs, kas minēts strīdīgajā atbalsta shēmā, faktiski sākotnēji ir minēts Komisijas izstrādātajā pagaidu regulējumā un, otrkārt, prasītājas minēto alternatīvo kritēriju Komisija piemēroja citos lēmumos, ar kuriem par saderīgām atzītas noteiktas atbalsta shēmas, kas bija pieņemtas sakarā ar Covid‑19 pandēmiju.
65 Tomēr šim argumentam nevar piekrist.
66 Pirmkārt, kā uzsvērts šā sprieduma 25., 55. un 58. punktā, Komisijai ir plaša novērtējuma brīvība, piemērojot LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu. Tātad tikai gadījumā, ja prasītājas izvirzītais alternatīvais kritērijs acīmredzami pierādītu, ka aplūkojamais atbilstības kritērijs nav nepieciešams, šo iebildumu varētu apmierināt.
67 Otrkārt, ir jānorāda, ka prasītājas izvirzītais alternatīvais kritērijs atšķiras no aplūkojamā atbilstības kritērija tā ietekmes uz attiecīgās dalībvalsts budžetu apmēru dēļ. No tā izrietētu valsts līdzekļu piešķiršana visiem uzņēmumiem, kam bijuši zaudējumi sakarā ar pandēmiju, neatkarīgi no to vispārējā finansiālā stāvokļa. Turpretī ar aplūkojamo atbilstības kritēriju tiek ierobežota šāda atbalsta ietekme uz budžetu, izslēdzot vai ierobežojot strīdīgās atbalsta shēmas izmantošanu uzņēmumiem, kuru finansiālo stāvokli Covid‑19 pandēmija ietekmēja mazākā mērā citu ieņēmumu avotu dēļ.
68 Treškārt, tāpēc prasītāja būtībā kļūdaini apgalvo, ka alternatīvais kritērijs, ko tā izvirza, ir “tikpat atbilstošs” pasākums šā sprieduma 42. un 43. punktā minētās judikatūras izpratnē, lai varētu pierādīt, ka aplūkojamais atbilstības kritērijs nebija nepieciešams.
69 Šo secinājumu neatspēko prasītājas argumentācija, ka Komisija ir piekritusi tam, ka kritērijs, kas pamatots ar Covid‑19 pandēmijas skartajām darbības jomām, ir piemērots divos lēmumos, ar kuriem atbalsta shēmas atzina par saderīgām, pamatojoties uz LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunktu.
70 Šajā ziņā pietiek uzsvērt – apstāklis, ka Komisija varēja, pamatojoties uz LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kas attiecas uz pilnībā saderīgu atbalstu, kuru sniedz, lai novērstu kaitējumu, ko nodarījušas dabas katastrofas vai citi ārkārtēji notikumi, atļaut atbalsta shēmas, kurās ietverta kompensācija par zaudējumiem, kas radušies sakarā ar slēgšanas rīkojumiem saistībā ar Covid‑19 pandēmiju, neņemot vērā atbalsta saņēmēju vispārējo finansiālo stāvokli, nenozīmē, ka tai bija pienākums izmantot tādu pašu pieeju, īstenojot plašo novērtējuma brīvību, kāda tai piešķirta ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, lai atzītu par saderīgiem atbalstus, kas paredzēti, lai novērstu nopietnus traucējumus kādas dalībvalsts tautsaimniecībā.
– Par iebildumu, ar kuru tiek apstrīdēts aplūkojamā atbilstības kritērija samērīgums
71 Prasītāja būtībā apgalvo, ka aplūkojamais atbilstības kritērijs ir nesamērīgs, ņemot vērā konkurenci ierobežojošās sekas, ko tas radīja uzņēmumiem, kuriem Covid‑19 pandēmija ietekmēja tikai noteiktas darbības. Prasītāja norāda, ka tā bija spiesta atbalstīt šīs darbības, nevis veikt jaunus ieguldījumus atšķirībā no saviem konkurentiem, kuri varēja izmantot strīdīgo atbalsta shēmu. Tā būtībā uzsver – neesot iespējams, ka Komisijai nebija zināms to konkurenci ierobežojošo seku apmērs, kas izrietēja no aplūkojamā atbilstības kritērija pēc tam, kad ar ziņojumu, ar kuru tika veikts piektais grozījums pagaidu regulējumā, maksimālā summa tika paaugstināta līdz 10 miljoniem EUR.
72 Bez nepieciešamības vērtēt, vai Komisijai bija pienākums līdzsvarot strīdīgās atbalsta shēmas labvēlīgo ietekmi un tās negatīvo ietekmi uz neizkropļotas konkurences saglabāšanu, īstenojot LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, pietiek konstatēt, ka aplūkojamais atbilstības kritērijs katrā ziņā neizraisa konkurenci ierobežojošas sekas un tas nav acīmredzami nesamērīgs ar mērķi, ko tiecas sasniegt ar strīdīgo atbalsta shēmu, proti, nodrošināt Covid‑19 pandēmijas skarto uzņēmumu spēju darboties.
73 Nevar uzskatīt – apstāklis, ka tā vietā, lai veiktu jaunus ieguldījumus, prasītājai nācās veltīt noteiktu daļu no saviem resursiem, kas gūti no Covid‑19 pandēmijas neskartajām darbībām, lai finansētu šīs pandēmijas skartās darbības, ietekmē tās konkurences stāvokli tādā veidā, ka LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētā atkāpe nav piemērojama. Šajā ziņā jānorāda, ka prasītājas konkurenti, kuri pilnībā izmantoja strīdīgo atbalsta shēmu, arī bija spiesti segt daļu no pandēmijas radītajiem zaudējumiem, jo pārsūdzētajā lēmumā ir paredzēts, ka, piemērojot pagaidu regulējuma 87. punkta c) apakšpunktu, atbalsta intensitāte nedrīkst pārsniegt 70 % no nesegtām pastāvīgajām izmaksām, izņemot mikrouzņēmumus un mazos uzņēmumus, kuriem šis slieksnis ir 90 % no minētajām izmaksām.
74 Turklāt jānorāda – šķiet, ka prasītājas argumentācija balstās uz pieņēmumu, ka atbalsta shēma ļauj tās saņēmējiem veikt ieguldījumus jau esošu vai jaunu darbību attīstībā, tādējādi sniedzot tiem konkurences priekšrocību salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kuru ekonomiskais modelis ir tāds, ka tie nevar šo shēmu izmantot vai var izmantot tikai mazākā mērā. Tomēr šis pieņēmums ir faktiski nepamatots, jo minētā atbalsta shēma vienīgi ļauj nodrošināt spēju darboties uzņēmumiem, ko atšķirībā no uzņēmumiem, kuru būtisku darbības daļu neskāra Covid‑19 pandēmija, pandēmija ir ievērojami novājinājusi. Tāpēc nevar saprātīgi uzskatīt, ka minētā atbalsta shēma tiem būtu ļāvusi attīstīt savas darbības, tā kaitējot konkurentu darbībām.
75 Ņemot vērā iepriekš minēto, šis iebildums ir jānoraida un tādējādi ir jānoraida pirmā pamata pirmā daļa.
Par otro daļu, ar kuru tiek apgalvots, ka netika veikta strīdīgās atbalsta shēmas individuāla pārbaude un tai trūkst pamatojuma
76 Prasītāja, pirmām kārtām, atgādina, ka pagaidu regulējuma pieņemšana neatbrīvoja Komisiju no pienākuma veikt strīdīgās atbalsta shēmas individuālu pārbaudi, un, otrām kārtām, pārmet šai iestādei, ka tā neveica šādu pārbaudi šajā gadījumā. Šajā ziņā prasītāja atsaucas uz apstākli, ka pārsūdzētais lēmums ir pamatots tikai ar atsauci uz minēto regulējumu un ka tas izdots tikai trīs dienas pēc minētās atbalsta shēmas paziņošanas. Tā piebilst, ka minētajam lēmumam trūkst pamatojuma, jo tajā Komisija tikai atsaucas uz šo regulējumu.
77 Komisija, ko atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, norāda, ka tā ir veikusi strīdīgās atbalsta shēmas pārbaudi, no kā izrietēja, ka nebija iemeslu atkāpties no pagaidu regulējuma. Turklāt tā noraida jebkādu pārsūdzētā lēmuma pamatojuma trūkumu.
78 Šā sprieduma 36. un 37. punktā jau izklāstīto iemeslu dēļ jāatzīmē, ka, protams, prasītāja pamatoti apgalvo, ka pagaidu regulējuma pieņemšana neatbrīvoja Komisiju no pienākuma veikt aplūkojamās atbalsta shēmas individuālu pārbaudi.
79 Tomēr šajā gadījumā nav konstatējams, ka Komisija nebūtu izpildījusi savu pienākumu veikt strīdīgās atbalsta shēmas individuālu pārbaudi.
80 Pirmkārt, no šā sprieduma 9. un 14. punkta izriet, ka Komisija gan Lēmumā C(2020) 8318 final, gan Lēmumā C(2021) 1066 final ir norādījusi strīdīgās atbalsta shēmas iezīmes.
81 Otrkārt, savos procesuālajos rakstos prasītāja nepierāda tādu strīdīgajai atbalsta shēmai raksturīgu ārkārtas apstākļu esamību, kas būtu pamatojuši to, ka Komisijai nav jāpiemēro pagaidu regulējuma 87. punkts. No pirmā pamata pirmās daļas vērtējuma izriet, ka atšķirīgā izvirzītā kritika attiecas uz tāda aplūkojamā atbilstības kritērija pamatotību, kurš atspoguļots minētajā punktā un piemērots pārsūdzētajā lēmumā, bet tā neattiecas uz šo atbalsta shēmu.
82 Šajā ziņā jānorāda, ka tādu uzņēmumu pastāvēšana, kuru ekonomiskais modelis nozīmē, ka tie vienlaikus veic darbības, kas ir Covid‑19 pandēmijas skartas, un darbības, kuras ir pasargātas no šīs ietekmes, nav tāds strīdīgajai atbalsta shēmai raksturīgs apsvērums, kurš Komisijai būtu bijis jāņem vērā pārsūdzētajā lēmumā. Tas pats attiecas uz apstākli, ka ar paziņojumu, ar kuru tika veikts piektais grozījums pagaidu regulējumā, izmaksātā atbalsta maksimālā summa tika paaugstināta līdz 10 miljoniem EUR vienam uzņēmumam.
83 Treškārt, tā kā prasītāja nepierāda neviena tāda ārkārtas apstākļa pastāvēšanu, kas varētu nozīmēt, ka Komisijai bija jāatkāpjas no noteikumiem, kurus tā bija paredzējusi pagaidu regulējumā, faktu, ka tā spēja pieņemt lēmumu trīs dienu laikā no atbalsta shēmas paziņošanas nevar uzskatīt par norādi uz to, ka nav veikta strīdīgās atbalsta shēmas individuāla pārbaude.
84 Ceturtkārt, nepastāvot strīdīgajai atbalsta shēmai raksturīgiem apstākļiem, nav tā, ka Komisija nebūtu izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, pārsūdzētajā lēmumā atsaukdamās uz iemesliem, kas minēti pagaidu regulējumā, un paskaidrodama iemeslus, kuru dēļ tā bija nolēmusi atzīt strīdīgo atbalsta shēmu par saderīgu ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktam.
85 Turklāt no visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, pirmām kārtām, prasītāja varēja saprast pārsūdzētajā lēmumā sniegto argumentāciju un, otrām kārtām, Vispārējā tiesa varēja pārbaudīt tā pamatotību; tāpēc jākonstatē, ka šis lēmums bija juridiski pietiekami pamatots.
86 Ņemot vērā iepriekš minēto, šī daļa ir jānoraida un tādējādi ir jānoraida pirmais pamats kopumā.
Par otro pamatu, kas attiecas uz LESD 108. panta 2. punkta pārkāpumu
87 Prasītāja norāda, ka, tā kā jautājums par strīdīgās atbalsta shēmas saderību ar iekšējo tirgu radīja nopietnas grūtības, Komisijai bija pienākums sākt oficiālo izmeklēšanas procedūru un ka ar pārsūdzēto lēmumu tātad netika ievērotas procesuālās tiesības, kas tai ir noteiktas ar LESD 108. panta 2. punktu. Tā būtībā uzskata, ka no pirmā pamata izriet, ka Komisija nevērtēja tādas pieejas ietekmi, kas balstīta uz Covid‑19 pandēmijas ietekmes izvērtējumu uzņēmumu līmenī tiem uzņēmumiem, kuri darbojas vairākās darbības jomās. Pēc piektā grozījuma pagaidu regulējumā Komisija esot apzinājusies, cik nozīmīgi bija sniegt atbalstu lielajiem uzņēmumiem, bet tā neesot izdarījusi secinājumus, vērtējot sākotnējās atbalsta shēmas grozījumus. Tas norādot uz nepietiekamu un nepilnīgu pārbaudi un tādējādi uz to, ka pastāvēja nopietnas grūtības, kas varēja radīt šaubas par strīdīgās atbalsta shēmas saderību ar iekšējo tirgu. Visbeidzot prasītāja uzskata, ka šim pamatam ir no pirmā pamata autonoms saturs.
88 Komisija apgalvo, ka šim pamatam nav no pirmā pamata autonoma satura un ka tāpēc pirmā pamata noraidīšana automātiski izraisa šā pamata noraidīšanu.
89 Ir jākonstatē, ka šim pamatam, kas attiecas uz prasītājas procesuālo tiesību aizsardzību, tādēļ ka Komisija nav sākusi oficiālo izmeklēšanas procedūru, neraugoties uz apgalvoto nopietnu šaubu esamību, patiesībā ir pakārtots raksturs gadījumā, ja Vispārējā tiesa nebūtu izvērtējusi paša atbalsta izvērtējuma pamatotību. Proti, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šāda pamata mērķis ir ļaut atzīt, ka ieinteresētā persona šajā statusā drīkst celt prasību atbilstoši LESD 263. pantam, kas citādi tai nebūtu ļauts (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 48. punkts, un 2011. gada 27. oktobris, Austrija/Scheucher‑Fleisch u.c., C‑47/10 P, EU:C:2011:698, 44. punkts). Tomēr, ciktāl šis pamats, kas attiecas uz paša atbalsta izvērtējuma pamatotību, tika vērtēts, tam nav apgalvotā mērķa.
90 Turklāt jākonstatē, ka šim pamatam nav autonoma satura. Proti, lai prasītājs saglabātu tiesības, kādas tam piešķirtas formālajā izmeklēšanas procedūrā, var atsaukties tikai uz tādiem iemesliem, kas var pierādīt, ka tādas informācijas un pierādījumu vērtējumam, kuri bija vai varēja būt Komisijas rīcībā paziņotā pasākuma sākotnējās pārbaudes posmā, bija jāraisa šaubas par šī pasākuma saderīgumu ar iekšējo tirgu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 22. decembris, Régie Networks, C‑333/07, EU:C:2008:764, 81. punkts; 2009. gada 9. jūlijs, 3F/Komisija, C‑319/07 P, EU:C:2009:435, 35. punkts, un 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 59. punkts), kā, piemēram, Komisijas sākotnējās pārbaudes ietvaros veiktās pārbaudes nepilnīgums vai nepietiekamība vai sūdzības no trešajām personām. Tomēr jānorāda, ka šajā pamatā ir kodolīgi pārņemti pirmajā pamatā izvirzītie argumenti, bet nav sniegti īpaši pierādījumi par iespējamām nopietnām grūtībām.
91 Tātad, tā kā pirmais pamats ir izvērtēts pēc būtības, šis pamats nav jāpārbauda.
92 Ņemot vērā iepriekš minēto, šī prasība ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
93 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
94 Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs un Komisija ir prasījusi piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tad tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
95 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam dalībvalstis un iestādes, kas iestājas lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Vācijas Federatīvā Republika tādējādi savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) E. Breuninger GmbH & Co sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
3) Vācijas Federatīvā Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Tomljenović | Schalin | Škvařilová‑Pelzl |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 21. decembrī.
[Paraksti]