ĢENERĀLADVOKĀTA DAMASO RUISA-HARABO KOLOMERA [DÁMASO RUIZ-JARABO COLOMER] SECINĀJUMI,
sniegti 2004. gada 7. septembrī (1)
Lieta C‑207/03
Novartis AG, University College London un Institute of Microbiology and Epidemiology
pret
Comptroller-General of Patents, Designs and Trade Marks for the United Kingdom
un lieta C‑252/03
Ministre de l'économie
pret
Millenium Pharmaceuticals Inc.
[High Court of Justice (England & Wales), Chancery Divisions (Patents Court) (Apvienotā Karaliste) un Cour administrative (Luksemburgas Lielhercogiste) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu]
Eiropas Ekonomikas zona – Zāles – Regula (EEK) Nr. 1768/92 – Papildu aizsardzības sertifikāti – Ilgums – Aprēķināšana – Regulas 13. panta interpretācija – Pirmā atļauja laist tirgū “Kopienā” – Šveices atļaujas, kas automātiski tiek atzītas Lihtenšteinā – Sertifikāti, kuru spēkā esamības termiņš aprēķināts nepareizi – Valsts iestāžu labojums
I – Ievads
1. Starp Šveici un Lihtenšteinu kopš 1924. gada pastāv muitas savienība (2), kas kopš 1980. gada 1. aprīļa aptver patentus; šajā jomā darbojas viens birojs, kas atrodas Šveicē un piešķir abās teritorijās spēkā esošus patentus (3) tādējādi, ka Šveicē izsniegtās atļaujas zāļu laišanai tirgū automātiski tiek atzītas Lihtenšteinā (4).
2. Minētā firstiste ietilpst Eiropas Ekonomikas zonā (turpmāk tekstā – “EEZ”), kurā piemērojama Padomes 1992. gada 18. jūnija Regula (EEK) Nr. 1768/92 par papildu aizsardzības sertifikāta izstrādi zālēm (5).
3. Valsts tiesas, kas iesniegušas šos lūgumus sniegt prejudiciālo nolēmumu, vēlas noskaidrot, vai Šveices iestāžu izsniegtas zāļu izplatīšanas atļaujas var uzskatīt par “pirmo atļauju laist produktu tirgū Kopienā” un, sekojoši, vai to izsniegšanas datums ir jāņem vērā, aprēķinot papildu aizsardzības sertifikāta spēkā esamības ilgumu. Papildus šim pamatjautājumam High Court of Justice [Augstā tiesa, Anglija] vaicā, vai EEZ dalībvalstu iestādēm ir pienākums izlabot apliecinājumus, kuru spēkā esamības termiņš ir aprēķināts nepareizi.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Regula (EEK) Nr. 1768/92
4. Šajā regulā tiek radītas jaunas intelektuālā īpašuma tiesības, kas piesaistītas iepriekš piešķirtam patentam (6), lai pagarinātu šo pēdējo piešķirto tiesību ilgumu.
5. Tā tika pieņemta, lai sekmētu farmaceitisko izpēti un novērstu pētniecības centru, kas atrodas dalībvalstīs, pārvietošanu uz tādām valstīm, kuras jau piedāvā lielāku aizsardzību (otrais un piektais apsvērums). Minētajai darbībai vajadzīgi ievērojami ieguldījumi (7), kas var atmaksāties vienīgi gadījumā, ja uzņēmums pietiekami ilgu laiku var ieņemt monopolstāvokli tā rezultātu izmantošanā. Taču, aizsargājot tiesības uz veselību (8), zāļu laišana tirgū ir pakļauta lēna un sarežģīta procesa gaitā noformējamas atļaujas izsniegšanai (9) tādējādi, ka laika periods starp patenta pieteikuma iesniegšanu un atļaujas saņemšanu laišanai tirgū ievērojami samazina ekskluzīvo lietojuma tiesību laiku (10), attur ieguldītājus un kaitē zinātniskajam darbam šajā nozarē (trešais un ceturtais apsvērums) (11).
6. Francijas un Itālijas Republika šo situāciju atrisināja, ieviešot papildu aizsardzības sertifikātus (12). Lai izskaustu neviendabīgas attīstības risku dažādās Savienības dalībvalstīs, kas varētu kavēt zāļu brīvu apriti iekšējā tirgū, Regulā Nr. 1768/92 tika paredzēts vienots risinājums Kopienas līmenī, zālēm, kuras atļauts tirgot, izstrādājot sertifikātus, kas valsts vai Eiropas patenta īpašniekam visās dalībvalstīs būtu pieejami ar vienādiem nosacījumiem (sestais un septītais apsvērums) (13).
7. Šādu sertifikātu, ar kuru piešķirtas tādas pašas tiesības un noteikti tie paši ierobežojumi un pienākumi kā ar patentu, kuru tas papildina (5. pants), var izmantot attiecībā uz kādas dalībvalsts teritorijā aizsargātām patentētajām zālēm, kuru tirdzniecībai iepriekš jāsaņem atļauja saskaņā ar Direktīvu 65/65/EEK (14) vai Direktīvu 81/851/EEK (15) (2. pants).
8. Taču tā izsniegšanai vajadzīgs, lai: 1) produktu aizsargā spēkā esošs pamatpatents; 2) attiecībā uz produktu kā zālēm ir piešķirta derīga pirmā tirdzniecības atļauja [atļauja laist tirgū] saskaņā ar minētajām direktīvām, un 3) uz produktu līdz šim nekad nav attiecies kāds sertifikāts [attiecībā uz produktu nav bijis piešķirts sertifikāts] (3. pants).
9. Sertifikāta pieteikumu iesniedz sešu mēnešu laikā no dienas, kad piešķirta minētā atļauja laist produktu tirgū kā zāles, izņemot gadījumu, ja tā ir saņemta pirms pamatpatenta piešķiršanas; tādā gadījumā termiņš sākas ar patenta piešķiršanas brīdi (7. pants).
10. Kopienas likumdevēja mērķis ir nodrošināt, lai patenta īpašnieks varētu izmantot ekskluzīvas tiesības, maksimāli piecpadsmit gadus pēc pirmās atļaujas saņemšanas zāļu laišanai tirgū Kopienā (astotais apsvērums). Šim mērķim regulas 13. pantā šādi regulēts tiesību spēkā esamības termiņš:
“1. Sertifikāts stājas spēkā pamatpatenta likumīgā termiņa beigās uz laiku, kas ir vienāds ar laika posmu no dienas, kad iesniedz pamatpatenta pieteikumu, līdz dienai, kad piešķir pirmo atļauju laist produktu tirgū Kopienā, un no kā atņem piecus gadus. [(16)]
2. Neatkarīgi no 1. punkta sertifikāta spēkā esamības laiks [termiņš] nevar pārsniegt piecus gadus no tā spēkā stāšanās dienas” (17).
11. Par lēmumiem attiecībā uz sertifikātu pieteikumiem vai izsniegto sertifikātu spēkā neesamību var iesniegt apelāciju tāpat, kā paredz valsts tiesību akti attiecībā uz līdzīgiem lēmumiem, kas pieņemti patentu sakarā (17. pants saistībā ar 10. un 15. pantu).
B – Eiropas Ekonomikas zonas līgums (18)
12. Minētā Līguma, kas parakstīts Porto 1992. gada 2. maijā un ir spēkā kopš 1994. gada 1. janvāra, mērķis bija izveidot viendabīgu ekonomikas zonu, kurā nodrošināta brīva aprite (1. panta 1. un 2. punkts) 126. panta 1. punktā noteiktajā teritorijā, proti, toreizējā Eiropas Kopienu un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstu teritorijā. Līdz ar to tā teritoriālās piemērošanas robežas principā ietvēra Lihtenšteinu un Šveici, kas ir šīs alianses dalībnieces, bet 1992. gada decembrī rīkotā referenduma rezultātā Šveices Konfederācija atteicās šo Līgumu ratificēt.
13. Lai nodrošinātu, ka starp abām valstīm esošā reģionālā savienība nekavē Līguma pienācīgu darbību, tā stāšanās spēkā attiecībā uz minēto firstisti tika atlikta līdz 1995. gada 1. maijam (19).
14. Saskaņā ar tā 7. panta a) apakšpunktu Kopienas regulas ir saistošas līgumslēdzējām pusēm un iekļaujamas to attiecīgajā valsts tiesību sistēmā, un saskaņā ar 65. panta 2. punktu 28. protokolā (20) un XVII pielikumā (21) šajā sakarā ir piemērojami īpaši noteikumi un režīmi attiecībā uz intelektuālo, rūpniecisko un komerciālo īpašumu.
15. XVII pielikuma saraksts redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar EEZ Apvienotās komitejas Lēmumu 7/94 (22), ietver Regulu Nr. 1768/92. Atbilstoši pielikuma ievadam, kurā norādīts uz 1. protokolu par horizontālajiem pielāgojumiem (23), minētās Kopienas normas ģeogrāfiskās norādes uz teritorijām jāsaprot kā norādes uz 126. pantā noteiktajām līgumslēdzēju pušu teritorijām.
16. Savukārt Līguma II pielikumā (24) ar grozījumiem, kas izdarīti ar jau minēto Padomes Lēmumu 1/95, ieviests tā saucamais “paralēlas laišanas tirgū princips”, kas paredz, ka attiecībā uz precēm, ko regulē tajā ietvertie akti, Lihtenšteina var piemērot ne vien EEZ tiesību aktus, bet arī Šveices tehniskos noteikumus un standartus, kas izriet no abu valstu reģionālās savienības. Taču noteikumus par preču brīvu apriti attiecībā uz eksportu no Lihtenšteinas uz citām līgumslēdzējām pusēm piemēro vienīgi gadījumā, ja preces atbilst EEZ tiesību aktu kopuma prasībām. Šī pielikuma XIII nodaļā uzskaitīti Kopienas tiesību akti zāļu jomā un veiktas atsauces uz Direktīvu 65/65 un Direktīvu 81/851.
C – Tie no EEZ Līguma izrietošie grozījumi Regulā Nr. 1768/92, kas attiecas uz šīm prāvām
17. 3. panta b) apakšpunktā noteikts, ka, “piemērojot šo punkta daļu un pantus, kuros iekļauta attiecīgā atsauce, atļauja laist izstrādājumu tirgū, kas piešķirta saskaņā ar Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valsts tiesību aktiem, ir pielīdzināma atļaujai, kas attiecīgi piešķirta saskaņā ar Direktīvu 65/65/EEK vai Direktīvu 81/851/EEK” (25).
18. 19. panta 1. punktā noteikts, ka “sertifikātu var piešķirt ikvienam produktam, kas kopš 1993. gada 2. janvāra ir spēkā esoša pamatpatenta aizsardzībā un kura tirgošanai zāļu statusā līgumslēdzēju pušu teritorijās pirmā atļauja ir saņemta pēc 1985. gada 1. janvāra” (26).
19. Saskaņā ar XVII pielikuma ievadu, lasot to kopā ar 1. protokola 8. punktu, regulas 13. panta 1. punktā izdarītā norāde uz datumu, kad tiek piešķirta pirmā atļauja laist produktu tirgū Kopienā, ir jāsaprot attiecīgais datums, kad atļauja pirmoreiz piešķirta kādā no EEZ valstīm.
20. Visbeidzot, ar EEZ Padomes Lēmumu 1/95 minētā XVII pielikuma 6. punkts tika papildināts ar b) apakšpunktu, saskaņā ar kuru, “ņemot vērā patentu savienību starp Lihtenšteinu un Šveici, Lihtenšteina neizsniegs papildu aizsardzības sertifikātus šajā regulā noteiktā veida zālēm” (10. pielikums).
III – Fakti, pamata prāvas un prejudiciālie jautājumi
A – Lieta C‑207/03
21. Novartis AG, University College London un Institute of Microbiology and Epidemiology (turpmāk tekstā – “Novartis u.c.”) pieder tiesības uz zālēm, ko aizsargā spēkā esoši patenti: imūndepresantu ar nosaukumu “Basiliximab”, ko izmanto orgānu transplantācijas ķirurģiskajām operācijām, un otru – pretmalārijas maisījumu, kas sastāv no lumefantrīna un artemetera kombinācijas (27).
22. 1998. gada 7. aprīlī un 1999. gada 22. janvārī Šveices iestādes abiem produktiem izsniedza atļaujas, kas tika automātiski atzītas Lihtenšteinā.
23. Tāpat atļauju “Basiliximab” 1998. gada 9. oktobrī Regulā (EEK) Nr. 2309/93 (28) paredzētajā kārtībā piešķīra arī Eiropas Kopienu Komisija, savukārt pretmalārijas maisījumam tika saņemta valsts atļauja, ko British Medicines Control Agency izdeva 1999. gada 30. novembrī.
24. United Kingdom Patent Office (Apvienotās Karalistes Patentu birojs) direktora vietas izpildītājs, pildot pārbaudītāja pienākumus, 2003. gada 12. februārī nolēma, ka papildu aizsardzības sertifikāta spēkā esamības termiņš jāaprēķina, ņemot vērā datumus, kad tikušas izsniegtas Šveices atļaujas. Novartis u.c. par šo lēmumu ieniedza prasību, apgalvojot, ka aprēķināšana veicama, ņemot vērā, kad tikusi izsniegta pirmā atļauja EEZ valstī (29).
25. Šajā sakarā High Court of Justice uzdod šādus jautājumus:
“1) Vai atļaujas laist tirgū, kas automātiski tiek atzīta Lihtenšteinā, piešķiršanas datums Šveicē ir uzskatāms par pirmo atļauju laist zāles tirgū, aprēķinot papildu aizsardzības sertifikāta spēkā esamības termiņu atbilstoši Regulas Nr. 1768/92 13. pantam tā ar Eiropas Ekonomikas zonas līgumu grozītajā redakcijā?
2) Vai kompetentai Eiropas Ekonomikas zonas iestādei ir pienākums labot visus pastāvošos papildu aizsardzības sertifikātus, kuru spēkā esamības termiņš ticis aprēķināts nepareizi?”
B – Lieta C‑252/03
26. Pārņemot Cor Therapeutics Inc., [uzņēmums] Millenium Pharmaceuticals Inc. (turpmāk tekstā – “Millenium”) ieguva tiesības attiecībā uz zālēm “Eptifibatide”, kas paredzētas ar sirds un asinsvadu slimībām sirgstošiem pacientiem un ko aizsargā spēkā esošs patents (30).
27. 1997. gada 27. februārī Šveices iestādes izsniedza pirmo atļauju laist tirgū, savukārt Komisija, piemērojot Regulu (EEK) Nr. 2309/93, 1999. gada 1. jūlijā izsniedza otru.
28. 1999. gada 15. decembrī Millenium lūdza Luksemburgas Ekonomikas ministrijai papildu aizsardzības sertifikātu, kas tika izsniegts 2000. gada 15. februārī, tā spēkā esamības termiņu nosakot ar atsauci uz Šveices atļaujas izsniegšanas dienu.
29. Minētā sabiedrība par šo lēmumu iesniedza prasību Tribunal administratif de Luxembourg [Luksemburgas Pirmās instances administratīvā tiesa], kura ar 2002. gada 18. decembra spriedumu šo prasību apmierināja, grozīja apstrīdēto lēmumu un noteica tajā norādi 1997. gada 27. februāri kā pirmās atļaujas laist tirgū izsniegšanas datumu aizstāt ar 1999. gada 1. jūliju.
30. Apelācijas sūdzībā Cour administrative [Administratīvā tiesa, Luksemburga] apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādu jautājumu:
“Vai Šveices iestāžu izsniegta atļauja laist [zāles] tirgū ir uzskatāma par pirmo atļauju laist [zāles] tirgū Kopienā Regulas (EEK) Nr. 1768/92 13. panta nozīmē?”
IV – Tiesvedība Tiesā
31. Lietā C‑207/03 Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 20. pantā noteiktajā termiņā savus rakstveida apsvērumus šajā tiesvedībā iesniedza Novartis u.c., Islandes, Lihtenšteinas, Norvēģijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas Uzraudzības iestāde. Lietā C‑252/03 bez minētajām valdībām, izņemot Norvēģijas un Apvienotās Karalistes valdības, iestājās Luksemburgas valdība, abas minētās iestādes un Millenium.
32. 2004. gada 8. jūlija kopīgajā tiesas sēdē dalībnieki, kas piedalījās rakstveida procesā, izņemot Nīderlandes valdību, sniedza savus mutvārdu apsvērumus.
V – Prejudiciālo jautājumu vērtējums
A – Par Šveices atļaujām laišanai tirgū un papildu aizsardzības sertifikātiem EEZ (pirmais jautājums)
33. Luksemburgas administratīvās tiesas uzdotais jautājums, kas sakrīt ar High Court pirmo jautājumu, attiecas uz Šveicē izdotajām tirgū laišanas atļaujām, kas, ņemot vērā tās savienību ar Lihtenšteinu, tūlīt ir spēkā šajā firstistē. Konkrētāk, ir jānoskaidro, vai tās var būt pirmās atļaujas EEZ teritorijā un kalpot papildu aizsardzības sertifikāta spēkā esamības termiņa aprēķināšanas vajadzībām saskaņā ar regulas 13. pantu.
34. Lietas dalībnieku šajā prejudiciālajā tiesvedībā nostāja ir skaidri noteikta un pretēja. Prasītāju statusā esošie farmaceitiskie uzņēmumi, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas Uzraudzības iestāde un Islandes, Lihtenšteinas, Nīderlandes un Norvēģijas valdības uzskata, ka Šveicē izdotās atļaujas nevar kvalificēt kā pirmās atļaujas laist tirgū, savukārt Apvienotās Karalistes un Luksemburgas valdības tāpat kā Komisija uzskata pretējo.
35. Šī pēdējā grupa savu nostāju pamato ar Regulas Nr. 1768/92 burtisku un teleoloģisku interpretāciju, kā arī apstākli, ka, viņuprāt, jautājuma atrisināšanā noteicošais faktors ir pati tirdzniecība, pamatojoties uz atļauju, neatkarīgi no šīs atļaujas spējas nodrošināt zāļu iekļūšanu EEZ teritorijā. Tomēr pārējie lietas dalībnieki akcentē šo otro aspektu un norāda: ņemot vērā, ka Šveicē izsniegtās atļaujas neatbilst Līgumā ietvertajām teritorijām noteiktajām tiesiskajām prasībām un tādēļ produkta brīva aprite iekšējā tirgū nav atļauta, tās izsniegšanas diena nevar kalpot par atskaites punktu papildu sertifikāta spēkā esamības termiņa aprēķināšanai. Pārsteidzošā kārtā arī šie dalībnieki savus apgalvojumus pamato ar minētās regulas teksta un mērķu interpretāciju, vienlaikus izvērtējot arī tās priekšvēsturi.
36. Tādējādi šīs prejudiciālā nolēmuma tiesvedības dalībnieki atbalsta atšķirīgus risinājumus, izmantojot vienus un tos pašus līdzekļus.
37. Tomēr vienā jautājumā visi lietā iestājušies dalībnieki bez izņēmuma ir vienisprātis, proti, Šveicē piešķirtās atļaujas neatver EEZ teritoriju zālēm, attiecībā uz kurām tās izsniegtas. Izņemot šo, visos pārējos jautājumos viņu uzskati nesakrīt, jo no šā apstākļa tiek izdarīti pilnīgi pretēji secinājumi, proti, vieniem tas apliecina, ka Šveices atļaujas nav atsauces punkts, lai aprēķinātu papildu aizsardzības termiņu, savukārt otri uzskata, ka tam nav nozīmes.
38. Lai izšķirtu strīdu un piedāvātu pārliecinošu atbildi, ir jāanalizē Lihtenšteinas tirgū pastāvošais tā saucamais paralēlas laišanas tirgū princips.
1. Zāles paralēlā tirdzniecības apritē Lihtenšteinā
39. EEZ Līguma II pielikumā ieviestais paralēlas laišanas tirgū princips izriet no firstistes dalības dažādās ekonomikas zonās, kuras regulē atšķirīgas, savstarpēji nesaskanīgas normas. Vienā un tajā pašā jomā vienlaicīgi pastāv divas tiesību sistēmas, proti, viena, kas regulē attiecības starp Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti, un otra, kas regulē Lihtenšteinas dalību EEZ. Ja nav konflikta, abas sistēmas ir pieļaujamas un vispārēji nekas neliedz Konfederācijas izcelsmes produktam no tās partnera [valsts] teritorijas nonākt citas EEZ dalībvalsts teritorijā un otrādi. Taču pretējā gadījumā tiek radīti šķēršļi, un tirgus tiek noslēgts tādējādi, ka Lihtenšteinā atļautās preces var eksportēt uz citām līgumslēdzējām pusēm vienīgi tad, ja tās atbilst to noteikumiem (31). Tātad preces, kas brīvi var atrasties apritē muitas savienībā, tikai šī iemesla dēļ nebauda tādu pašu brīvību EEZ.
40. Līdz ar to Lihtenšteinas tirgū vienlaicīgi apritē ir zāles, kuras ir gan saskaņā ar EEZ noteikumiem atļautas, gan Šveices sistēmā pieļaujamas; bet atbilstoši minētajam paralēlas laišanas tirgū principam, Šveices izdotas atļaujas, kas automātiski ir spēkā starp Šveici un Lihtenšteinu noslēgtā nolīguma ietvaros, ievest zāles citās Līguma valstīs ļauj vienīgi gadījumā, ja tās atbilst prasībām, kas noteiktas piemērojamajos tiesību aktos, proti, Direktīvā 65/65 un Direktīvā 81/851 (pašlaik Direktīvā 2001/83, ko groza Direktīva 2004/27 un Direktīva2004/24). Tādēļ ir skaidrs, ka patentētās zāles, kuru izcelsmes vieta ir Šveice ipso facto nevar tirgot EEZ. Kā 4. zemsvītras piezīmē esmu skaidrojis, sākot no 1998. gada 1. maija, un saskaņā ar EEZ Likumu par zāļu tirdzniecību Lihtenšteinas Firstiste izsniedz tirgū laišanas atļaujas atbilstoši Kopienas tiesībām, kas apstiprina to, ka Šveices Konfederācijas izsniegtās atļaujas nav spēkā ārpus šo abu valstu muitas savienības robežām.
41. Tomēr, vai divu dažādu tiesisko režīmu esamība, ko savos apsvērumos atzīst visas šajā lietā ieinteresētās personas, ļauj neņemt vērā Šveicē izsniegtās atļaujas, aprēķinot papildu aizsardzības spēkā esamības termiņu? Atbilde meklējama regulas mērķos.
2. Regulas Nr. 1768/92 mērķis
42. Šīs normas apsvērumu vērtējums liecina, ka likumdevēja galvenā iecere, to pieņemot, ir bijusi nevis brīvas zāļu aprites nodrošināšana, bet gan vajadzīgo apstākļu radīšana, lai nodrošinātu, ka farmaceitiskā izpēte ir rentabla, un novērstu to, ka nozares uzņēmumi pamet Savienības teritoriju, paturot prātā citas tādas tiesiski aizsargātas intereses kā sabiedriskās veselības aizsardzība, patērētāju un nepatentēto zāļu ražotāju intereses (32). Zāļu aprite Kopienā bez šķēršļiem ir šī pamatmērķa būtisks rezultāts tādējādi, ka, lai novērstu iekšējā tirgus sadrumstalošanos sakarā ar valsts tiesību normu dažādību, tiek paredzēts vienveidīgs regulējums. Lai gan šim pakārtotajam pamatojumam patiešām ir piešķirta noteicošā loma, lai pamatotu Kopienas kompetenci un rastu tās tiesisko pamatu EK Līguma 100.A pantā (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 95. pants), tomēr šis apstāklis neuzliek pienākumu regulas saturu vai tās noteikumus interpretēt vienīgi no kopējā tirgus izveides un darbības viedokļa, neņemot vērā nevienu citu pamatojumu, kam ir bijusi noteicoša loma normas pieņemšanā (33).
43. Lai sniegtu iesniedzējtiesām atbildi, nav būtiskas nozīmes apstāklim, ka Šveicē izsniegtas tirgū laišanas atļaujas neļauj to aizsardzībā esošajām zālēm nonākt apritē EEZ teritorijā, izņemot Lihtenšteinu. To turklāt apliecina fakts, ka produkta brīvu tirgošanu citu Kopienas dalībvalstu tirgū nenodrošina arī atļaujas, ko saskaņā ar Direktīvu 65/65 un Direktīvu 75/319 vai jauno nesen grozīto Direktīvu 2001/83 piešķir dalībvalstis.
44. Šie noteikumi ir paredzēti, lai tuvinātu valsts tiesību aktus tostarp attiecībā uz zāļu tirgū laišanas atļaujām, izveidojot pat ad hoc komiteju, kas pilda padomdevēja pienākumus un nosaka izsniegto atļauju savstarpējas atzīšanas kārtību, taču, jebkurā gadījumā, kompetence atļaut produkta apriti kādas dalībvalsts teritorijā ir tām iestādēm, kurām nav saistoša citā Kopienas dalībvalstī piešķirta atļauja (34). Jau minētajos secinājumos lietā Generics (UK) u.c. esmu norādījis, ka “vairums zāļu tiek tirgotas, saņemot valsts atļauju, ko izsniedz dalībvalsts kompetenta iestāde un kas ir derīga attiecīgajā valstī” (5. punkts). Pati Tiesa 1999. gada 16. decembra spriedumā lietā Rhône-Poulenc Rorer un May & Baker (35) ir norādījusi, ka principā “dalībvalsts tirgū nevar laist nevienas zāles, ja vien atļauju [to] laišanai tirgū nav piešķīrusi attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde” (23. punkts).
45. Tādējādi par šo punktu esošajam strīdam nav nozīmes, jo, kā savos apsvērumos norāda Komisija, starp šādām atļaujām un zāļu brīvu apriti iekšējā tirgū nav funkcionālas saiknes.
46. Atbilde slēpjas citur.
3. Laišana tirgū EEZ teritorijas daļā
47. Ar Regulu Nr. 1768/92 tiek pagarināta farmaceitiskās nozares izgudrojumu aizsardzība, lai veicinātu pētniecību Savienības teritorijā, to darot vienveidīgi tādējādi, ka šīs normas ievērojamākais rezultāts, kā iepriekš minēto secinājumu lietā Spānija/Padome 44. punktā norādījis ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs], ir tas, ka sertificētu produktu aizsardzība izbeidzas vienlaicīgi visās dalībvalstīs, kurās šis sertifikāts izsniegts, neskatoties uz to, ka pamatpatenta pieteikums ir iesniegts dažādos gados (36). Šo nostāju Tiesa ir apstiprinājusi tajā pašā lietā pieņemtā sprieduma 34. punktā, nosakot, ka minētā regula paredz “vienādu aizsardzības ilgumu”. Citā dažus gadus iepriekš pieņemtā spriedumā lietā Yamanouchi Pharmaceutical (37) jautājumā par pirmo atļauju Kopienā tā ir paudusi tādu pašu nostāju, noteikdama, ka regula liedz dalībvalstīs, kurās atļauja laist tirgū konkrētu produktu ir izsniegta krietni vien novēloti, joprojām piešķirt pagarinājumu, ja to pārējās Kopienas dalībvalstīs vairs nebūtu iespējams izdarīt. “Tādējādi regula ir paredzēta, lai novērstu tādu sertifikātu piešķiršanu, kuru spēkā esamības termiņi atšķiras atkarībā no dalībvalsts” (25. punkts).
48. Šis konkrētais aspekts, kurā regula ievieš vienveidīgumu, attaisno sistēmu un saskan ar tiem, piemēram, Komisijas un Luksemburgas un Apvienotās Karalistes valdības apgalvojumiem, ka aprēķinot papildu aizsardzības spēkā esamības termiņu, ir jāņem vērā Šveices iestāžu izsniegtās atļaujas, kas automātiski ir spēkā Lihtenšteinā.
49. Regulas mērķis ir nevis standartizēt tirgū laišanas atļaujas, bet gan radīt vienotu pagarinājuma sistēmu, lai panāktu, ka ekskluzīvajām izmantošanas tiesībām visā EEZ teritorijā ir vienādas spēkā esamības termiņš, attiecībā uz kuru izšķirošais ir šīs izplatīšanas sākuma brīdis, proti, datums, kopš kura zāles var likumīgi tirgot kādā tās teritorijas daļā (38), vienalga kurā (39) un neatkarīgi no tā, vai dokuments, ar kuru piešķirtas tiesības, ir valsts atļauja, ko piešķīrusi dalībvalsts saskaņā ar minētajām direktīvām, vai arī centralizēta atļauja, kas piešķirta saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 2309/93 (pašreiz Regula Nr. 726/2004 (40)), vai jebkura cita atļauja, kas atbilstoši tiesiskajai sistēmai atļauj produkta apriti.
50. Kā esmu izklāstījis šo secinājumu 17.–19. punktā, šajā pēdējā kategorijā ietilpst gan atļaujas, ko Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstis piešķir saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem, kas nav saderīgi ar šī sektora direktīvām, gan Šveices iestāžu piešķirtās [atļaujas], kas arī acīmredzami nav saderīgas ar Kopienas tiesību sistēmas prasībām, jo gan vienas, gan otras paredz zāļu tirgošanu EEZ daļā. Dažu lietā iestājušos lietas dalībnieku ad absurdum argumentā veiktā Šveicē piešķirto atļauju pielīdzināšana Japānas un ASV iestāžu piešķirtajām ir nevietā, jo atšķirībā no pirmajām Japānas un ASV iestāžu piešķirtās atļaujas neļauj farmaceitisko produktu laist tirgū jebkurā iekšējā tirgus daļā. Noteicošais ir juridiski nozīmīgais fakts, ka specifiskās zāles ļauts tirgot kādā EEZ teritorijas daļā (41), un nav svarīgi, vai to pamato patenti, kas ļauj brīvu apriti visā šajā teritorijā (42).
51. Šādi tiek novērsts kāda no lietas dalībniekiem, kas iestājies lietā, norādītais risks, ka muitas savienības starp Lihtenšteinu un Šveici līguma iedarbība pārsniegtu savas noteiktās robežas (proti, pārējās EEZ dalībvalstīs), tādējādi pārkāpjot starptautisko tiesību principus, jo par spēkā esošu atzīst nevis ārvalstu tiesību sistēmas normu, bet gan EEZ teritorijā notikušu juridisku faktu.
52. Tādēļ piedāvāju Tiesai uz iesniedzējtiesu jautājumiem atbildēt, ka Šveices iestāžu izsniegtā atļauja laišanai tirgū, kas automātiski ir spēkā Lihtenšteinā, var būt “pirmā atļauja EEZ teritorijā” Regulas Nr. 1768/92 13. panta izpratnē un tās izsniegšanas datums kalpo papildu aizsardzības sertifikātu spēkā esamības termiņa aprēķināšanas mērķim.
4. Pretēju argumentu atspēkojamība
53. Iepriekš minētajā spriedumā Hässle (58. un 78. punktā, kā arī rezolutīvās daļas 2. punktā) Tiesa ir atzinusi, “ka pirmajai atļaujai zāles laist tirgū Kopienā” kādā no dalībvalstīm ir jābūt piešķirtai saskaņā ar Direktīvu 65/65. Taču šo apgalvojumu nedrīkstētu atraut no tā konteksta, jo, pirmkārt, tajā tiek norādīts uz nolūku jēdzienā neiekļaut cita veida ratione materiae atļaujas kā, piemēram, tās, kas attiecas uz zāļu cenām un kompensāciju. Un, otrkārt, tā kā pamata prāvas fakti neattiecas ne uz vienu EEZ dalībvalsti, kas vienlaikus nebūtu bijusi arī Eiropas Savienības dalībvalsts, nebija vajadzības atsaukties uz Regulas Nr. 1768/92 redakciju, kas izriet no EEZ Līguma, tā protokoliem un pielikumiem, kā arī no EEZ lēmējinstitūciju pieņemtajiem lēmumiem.
54. Kā Tiesa savā spriedumā Hässle (72. punktā) ir atgādinājusi, formulējums “pirmā atļauja laist tirgū” vai “pirmā atļauja laist tirgū Kopienā kā zāles” nav jāinterpretē atšķirīgi atkarībā no tā, kurā regulas normā tie atrodami. Visbeidzot, 13. pantā esošā norāde uz šo jēdzienu ietver arī atļaujas, kas piešķirtas saskaņā ar Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstu tiesību aktiem, jo šādi 3. panta b) apakšpunkts un 19. panta 1. punkts ir lasāms atbilstoši EEZ Līguma XVII pielikuma (6. punkta) redakcijai, kas pieņemta ar Apvienotās komitejas Lēmumu 7/94 (skat. iepriekš 17. un 18. punktu).
55. Turklāt apstāklim, ka Lihtenšteina nevar izsniegt papildu aizsardzības sertifikātus, kas, kā to norāda Komisija, loģiski izriet no fakta, ka tā nepiešķir patentus, nav nozīmes, lai atbildētu uz prejudiciālo jautājumu, jo izšķirošā loma, kā jau esmu norādījis, ir datumam, kopš kura farmaceitiskais produkts var tikt laists tirgū kādā EEZ teritorijas daļā, jo tas ļauj noteikt dies ad quem laikposmu pagarinājuma aprēķināšanai. Tādēļ, ja firstistes teritorijā aizsargāta izgudrojuma īpašnieks nav tiesīgs saņemt sertifikātu saskaņā ar Regulu Nr. 1768/92, minētās valsts tirgū nekad nebūtu vajadzības laika ziņā pagarināt aizsardzību tāpat kā pārējās EEZ dalībvalstīs (43). Tomēr šī atšķirība, kas paredzēta sakarā ar Lihtenšteinas īpašo stāvokli, ir nosacījums, kas izvirzīts EEZ sakarā ar tādas īpašas dalībvalsts uzņemšanu, kas šajā jomā uztur savienību ar trešo valsti, un tādējādi tas nevar būt arguments tam, lai neņemtu vērā regulas mērķi, proti, kompensēt laikposmu no patenta pieteikuma iesniegšanas brīža valstī, kurā pēc tam tiek lūgts sertifikāts, līdz dienai, kad faktiski var uzsākt produkta tirgošanu iekšējā tirgū.
56. Ar Novartis u.c. atbalstīto risinājumu (neņemt vērā Šveices atļaujas) netiktu ņemts vērā minētais mērķis un netiktu atrisināta arī izvirzītā disfunkcija, jo, jebkurā gadījumā, sertifikātu izsniegšana joprojām nebūtu Lihtenšteinas iestāžu kompetencē.
57. Turklāt saskaņā ar to uzskatiem netiktu ņemts vērā Regulas Nr. 1768/92 mērķis nodrošināt patenta un sertifikāta īpašniekam vajadzīgo iespēju izmantot Kopienā ekskluzīvas tiesības augstākais piecpadsmit gadus (astotais apsvērums). Atbilstoši viņu nostājai attiecībā, piemēram, uz “Basiliximab”, Novartis u.c. patiešām šo ekskluzivitāti īstenotu līdz 2013. gada 8. oktobrim (skat. 29. zemsvītras piezīmi) ar iespēju to tirgot EEZ teritorijā kopš 1998. gada 7. aprīļa, pamatojoties uz atļauju, ko šajā dienā izsniegušas Šveices iestādes un kas ir derīga Lihtenšteinā.
58. Atzīstot Šveices atļaujas, tiktu ņemts vērā laikposms, kādā farmaceitiskie uzņēmumi laiduši produktu mazās firstistes tirgū, kurā ir tikai trīsdesmit divi tūkstoši potenciālo patērētāju. Tomēr neatkarīgi no tā, ka šīs sekas attiecas arī uz atļaujām, kas izsniegtas citās dalībvalstīs ar mazu iedzīvotāju skaitu (44), jāatceras, ka, pieņemdams minēto regulu, Kopienas likumdevējs ņēma vērā citas likumīgas intereses, it īpaši sabiedrības veselības aizsardzību, proti, spriedumā jau minētajā lietā Spānija/Padome Tiesas norādītās patērētāju un pašu nepatentēto zāļu ražotāju intereses. Šis prasītājas pamata prāvā uzskats pamatots ar kļūdainu pieņēmumu, minētajai Kopienas normai nepamatoti piedēvējot mērķi, kas vērsts uz zāļu brīvu apriti.
59. Tie, kas iebilst pret manis atbalstīto risinājumu, apgalvo, ka [regulas] 3. panta b) apakšpunkta, kā arī 19. panta 1. punkta redakcijā, kas izriet no Apvienotās komitejas Lēmuma 7/94 redakcijas, ir paredzēta pārējas kārtība, lai atļaujas, kas izsniegtas Austrijā, Somijā, Islandē, Norvēģijā un Zviedrijā pirms to iestāšanās EEZ, varētu būt par pamatu papildu aizsardzības sertifikātu derīguma aprēķināšanai. Šis apgalvojums ir vienkāršs pieņēmums ficta confessio, jo neskatoties uz to, ka nekas neliedz šo pagaidu raksturu vismaz daļēji piedēvēt Lihtenšteinas situācijai līdz 1998. gadam (45), kad tā izveidoja Kontrollstelle für Arzneimitteln (Zāļu uzraudzības iestāde), kuras kompetencē ietilpst tirgū laišanas atļauju piešķiršana, un saskaņoja savus tiesību aktus ar acquis communautaire, kas norāda uz netiešu atzīšanu, ka Regulas Nr. 1768/92 mērķis ir nevis saskaņot apstiprinājuma nosacījumus, bet gan visā EEZ teritorijā nodrošināt vienādu ekskluzivitātes aizsardzības ilgumu attiecībā uz patentētiem farmaceitiskajiem produktiem, šo uzdevumu veicot ar Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalstu izdotajām atļaujām līdz laikam, kamēr tās pieskaņo savas tiesību sistēmas Kopienas tiesību sistēmas prasībām.
60. Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas Uzraudzības iestāde, kā arī Lihtenšteinas, Islandes un Nīderlandes valdības norāda, ka laikā, kad tika pieņemts Apvienotās komitejas Lēmums 7/94, ar kuru izdarīti grozījumi Regulas Nr. 1768/92 3. panta b) apakšpunktā un 19. panta 1. punktā, pirmā no minētajām valstīm vēl nebija iestājusies EEZ un tādēļ minētie noteikumi nevar attiekties uz atļaujām, ko izdevusi Šveices Konfederācija, proti, šīs asociācijas dalībvalsts, un kas atvērtu firstistes tirgu farmaceitiskajiem produktiem. Tomēr, manuprāt, arguments ir kļūdains divējādā ziņā. Pirmkārt, nevajadzētu aizmirst, ka toreiz Lihtenšteina piedalījās kā novērotājs un jau bija skaidri sagaidāma tās iestāšanās EEZ, līdzko tiktu pārvarēti no muitas savienības ar Šveici izrietošie šķēršļi, un tādēļ nevar pamatoti uzskatīt, ka lēmuma pieņemšanas gaitā netika ņemts vērā Lihtenšteinas īpašais stāvoklis.
61. Otrkārt, esmu jau norādījis, ka ir acīmredzama lēmuma autoru griba ņemt vērā atļaujas, kas Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstīs izsniegtas neatkarīgi no Kopienas noteikumiem, tas attiecas arī uz Šveices atļaujām, kas atbilstoši līgumam ar Lihtenšteinu automātiski ir spēkā šajā pēdējā EEZ valstī. Turklāt EEZ Padome Lēmumā 1/95 (10. pielikums), atsaucoties uz Apvienotās komitejas Lēmumu 7/94, ir noteikusi, ka minētā firstiste neizdod papildu aizsardzības sertifikātus, un nav uzskatījusi par vajadzīgu precizēt, ka atļaujas, kas piešķirtas saskaņā ar Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstu tiesību aktiem, ietver arī atļaujas, kas izdotas kādā dalībvalstī – Šveicē, un ļauj laist zāles Lihtenšteinas tirgū.
B – Par kļūdaini aprēķinātu papildu aizsardzības sertifikātu spēkā esamības termiņa labošanu (otrais prejudiciālais jautājums)
62. Ņemot vērā, ka piedāvātā atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbilst United Kingdom Patent Office atbalstītajai atbildei, otrais jautājums, ko uzdevusi vienīgi High Court of Justice, ir hipotētisks, jo Novartis u.c. piešķiramā pagarinājuma aprēķins nebūtu nepareizs. Šādos apstākļos Tiesas interpretācija nav vajadzīga.
63. Tomēr, apsverot iespēju, ka Luksemburgas spriedumā varētu tikt nospriests citādi, pamata prāvā aplūkoto lēmumu atzīstot par nepareizu, turpmākajos punktos izvērtēšu šo otro jautājumu, lai arī tas tiks darīts vienīgi pakārtoti.
64. Pirms turpinu, ir jāprecizē, ka, ņemot vērā jautājuma formulējumu, tas nav pieņemams, jo nav saistīts ar Apvienotās Karalistes tiesā izskatāmās prāvas priekšmetu. Faktiski Novartis u.c. celtajā prasībā tiek lūgts labot United Kingdom Patent Office pieņemto lēmumu, apgalvojot, ka, lai aprēķinātu papildu aizsardzības sertifikātu spēkā esamības termiņu, nav ņemamas vērā Šveicē izsniegtās tirgū laišanas atļaujas un tādēļ šo sertifikātu spēkā esamība ir jāpagarina, pamatojoties uz Komisijas un British Medicines Control Agency vēlāk izsniegto atļauju (46). Lai pieņemtu lēmumu, High Court nav jānoskaidro, vai valsts iestādei ir jālabo kāda tāda dokumenta noteikumi, kura spēkā esamības termiņš noteikts kļūdaini (47), pietiek ar to, ka tai ir zināms, ka gadījumā, ja tiesas spriedumā tiek atzīts, ka aprēķins ir veikts nepareizi, kompetentajai pārvaldes iestādei ir pienākums to izlabot. Manuprāt, iesniedzējtiesas jautājums ir jāsaprot šādi.
65. Lietas dalībnieki, kas šajā jautājumā iesnieguši savus apsvērumus, būtībā ir vienisprātis, atšķiras vienīgi uzskatu nianses.
66. Atbilde rodama Regulas Nr. 1768/92 noteikumu redakcijā, jo tās 17. pantā ir paredzēts, ka par saskaņā ar šo regulu pieņemtajiem lēmumiem var iesniegt apelāciju tāpat, kā paredz valsts tiesību akti attiecībā uz līdzīgiem lēmumiem, kas pieņemti valsts patentu sakarā. Tāda pati nostāja ir pausta Regulā (EK) Nr. 1610/96 (48) par augu aizsardzības līdzekļiem, tās 17. panta 2. punktā atzīstot tiesības iesniegt apelāciju pret lēmumu piešķirt sertifikātu (49), lai “labotu” sertifikāta spēkā esamības termiņu, ja nepareizi norādīta diena, kad izdota pirmā atļauja tirgot līdzekli Kopienā. Turklāt saskaņā ar septiņpadsmito apsvērumu, minētais 17. panta 2. punkts ir spēkā, lai interpretētu Regulas Nr. 1768/92 17. pantu.
67. Tādējādi valsts iestādēm ir pienākums labot datumu, pēc kura nosaka sertifikāta spēkā esamības termiņu, ja tā noteikšanā ir pieļauta kļūda. Šādi Tiesa ir nolēmusi spriedumā lietā Hässle (88. punkts) (50).
68. Ja arī nebūtu iepriekš minēto tiesību aktu noteikumu, atbilstoši Kopienas tiesību sistēmā valdošajiem principiem iznākums būtu tāds pats.
69. Ja valsts iestāde nepareizi interpretē Regulu Nr. 1768/92, tādējādi nonākot pie papildu aizsardzības sertifikāta spēkā esamības termiņa nepareiza aprēķina (to nosakot pārlieki vai nepietiekami ilgu), netiek nodrošināta vienveidība, kas paredzēta ar šo Kopienas tiesību normu, atļaujot, ka papildu pagarinājuma termiņš dažādās valstīs ir atšķirīgs, un šādu iznākumu likumdevējs noteikti ir vēlējies novērst.
70. Iepriekš minētā atziņa dod priekšroku Kopienas tiesībām (51) un vajadzībai, ka to derīgai, pilnīgai un vienveidīgai piemērošanai (52) valsts iestādes savas kompetences jomā nodrošina, ka tiek ievērotas attiecīgajā tiesību sistēmā un it īpaši šajā regulā ietilpstošās normas atbilstoši tam, kā tās interpretējusi Tiesa (53). Tiesa, īstenojot tai ar EKL 234. pantu piešķirtās pilnvaras, skaidro un precizē to nozīmi un piemērojamību, norādot, kā tās ir vai bija jāsaprot un jāpiemēro kopš to stāšanās spēkā (54).
71. Tādēļ katrai tiesu iestādei, izņemot ārkārtējus gadījumus, ir vispārīgs pienākums piemērot Kopienas tiesības atbilstoši tam, kā tās interpretējusi Tiesa, pat tiesiskajām attiecībām, kas radušās pirms prejudiciālā nolēmuma, ar noteikumu, ka ir izpildīti priekšnosacījumi, kas izvirzīti, lai vērstos tiesā (55). Tādā pašā veidā un to pašu iemeslu dēļ šāds pienākums ir uzlikts arī pārvaldes iestādēm (56).
72. Tomēr pastāv divi ierobežojumi. Pirmais ir prasība, ka, trūkstot Kopienas regulējumam, labojumu veikšanas procesuālā kārtība ir jāparedz dalībvalstu tiesību sistēmās ar tādu normu palīdzību, kas jebkurā gadījumā no Eiropas tiesību sistēmas izrietošajām tiesībām nodrošina tādu pašu aizsardzību kā ar valsts tiesību normām pamatoto (līdzvērtības princips), nodrošinot līdzekļus, kas neapgrūtina un nepadara par praktiski neiespējamu attiecīgo prasījuma tiesību izmantošanu (efektivitātes princips) (57).
73. No pirmā izrietošais otrais ierobežojums ir vajadzība respektēt tiesisko paļāvību, kas ir Eiropas Savienības tiesību sistēmas pamatprincips un liedz no jauna izskatīt lēmumus, kas prejudiciālā nolēmuma pieņemšanas brīdī ir neapstrīdami un nepārsūdzami. Saskaņā ar spriedumu lietā Kühne & Heitz Kopienas tiesības principā neliek pārvaldes iestādei pārskatīt galīgu lēmumu (tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanas vai to izmantošanai atvēlēto saprātīgo termiņu izbeigšanās dēļ), ja vien tā pārskatīšana nav pieļauta valsts tiesību sistēmā, ar noteikumu, ka šajā pēdējā gadījumā tiek ievērotas pašā spriedumā noteiktās obligātās prasības (58).
74. Tādējādi gan principi, gan regulas redakcija noved pie viena un tā paša iznākuma, proti, ka pārskatīšana jāveic kārtībā, kāda paredzēta valsts patentu jomu regulējošajos valsts tiesību aktos atbilstoši abu iepriekš minēto regulu 17. pantā noteiktajam.
75. Līdz ar to gadījumā, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem administratīvais lēmums, ko pieņem par pieteikumu, var tikt pārskatīts, valsts iestādēm ir pienākums savās tiesībās noteiktajā kārtībā labot papildu aizsardzības sertifikātus, kuru spēkā esamības termiņš ir aprēķināts nepareizi.
VI – Secinājumi
76. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz High Court of Justice(England & Wales) un Luksemburgas Lielhercogistes Cour administrative uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Saskaņā ar Padomes 1992. gada 18. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1768/92 par papildu aizsardzības sertifikāta izstrādi zālēm 13. pantu Šveicē izsniegtas atļaujas to laišanai tirgū, kas muitas savienības ar Lihtenšteinu ietvaros tiek automātiski atzītas šajā otrajā valstī, ir “pirmā atļauja laist tirgū Kopienā”.
2) EEZ valstu iestādēm ir pienākums labot datumu, pēc kura nosaka papildu aizsardzības sertifikātu spēkā esamības termiņu, ja to noteikšanā ir pieļauta kļūda, ar noteikumu, ka attiecīgajā tiesību sistēmā paredzēta iespēja lēmumu pārskatīt.