TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2021. gada 22. aprīlī (*)
Apelācija – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Cīņa pret terorismu – Ierobežojoši pasākumi, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām – Līdzekļu iesaldēšana – Kopējā nostāja 2001/931/KĀDP – 1. panta 3., 4. un 6. punkts – Regula (EK) Nr. 2580/2001 – 2. panta 3. punkts – Organizācijas atstāšana to personu, grupu un vienību sarakstā, kas ir iesaistītas terora aktos – Nosacījumi – Kompetentās iestādes lēmums – Riska par iesaistīšanos terorisma darbībās turpināta pastāvēšana – Lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu faktiskais pamats – Lēmums pārskatīt valsts lēmumu, ar kuru tika pamatota sākotnējā ierakstīšana – Pienākums norādīt pamatojumu
Lietā C‑46/19 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2019. gada 25. janvārī iesniedza
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv B. Driessen un S. Van Overmeire, pārstāvji,
prasītāja,
ko atbalsta:
Francijas Republika, ko pārstāv A.‑L. Desjonquères, kā arī B. Fodda un J.‑L. Carré, pārstāvji,
Nīderlandes Karaliste, ko pārstāv M. K. Bulterman un J. Langer, pārstāvji,
personas, kas iestājušās apelācijas tiesvedībā,
pārējās lietas dalībnieces:
Kurdistan Workers’ Party (PKK), ko pārstāv A. M. van Eik un T. M. D. Buruma, advocaten,
prasītāja pirmajā instancē,
Eiropas Komisija, ko pārstāv R. Tricot un T. Ramopoulos, kā arī J. Norris, pārstāvji,
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja S. Brandon, pārstāvis, kuram palīdz P. Nevill, barrister, vēlāk – F. Shibli, kā arī S. McCrory, pārstāvji, kuriem palīdz P. Nevill, barrister,
personas, kas iestājušās lietā pirmajā instancē,
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], Tiesas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], kas pilda otrās palātas tiesneša pienākumus, tiesneši A. Kumins [A. Kumin], T. fon Danvics [T. von Danwitz] (referents) un P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb],
ģenerāladvokāts: P. Pikamēe [P. Pikamäe],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar apelācijas sūdzību Eiropas Savienības Padome lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 15. novembra spriedumu PKK/Padome (T‑316/14, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2018:788), ar kuru Vispārējā tiesa ir atcēlusi:
– Padomes Lēmumu (KĀDP) 2015/521 (2015. gada 26. marts), ar ko atjaunina un groza to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu 2014/483/KĀDP (OV 2015, L 82, 107. lpp.);
– Padomes Lēmumu (KĀDP) 2015/1334 (2015. gada 31. jūlijs), ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu 2015/521 (OV 2015, L 206, 61. lpp.); un
– Padomes Lēmumu (KĀDP) 2017/1426 (2017. gada 4. augusts), ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu (KĀDP) 2017/154 (OV 2017, L 204, 95. lpp.)
(turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie lēmumi”), kā arī
– Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 125/2014 (2014. gada 10. februāris), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu (ES) Nr. 714/2013 (OV 2014, L 40, 9. lpp.);
– Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 790/2014 (2014. gada 22. jūlijs), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu Nr. 125/2014 (OV 2014, L 217, 1. lpp.);
– Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2015/513 (2015. gada 26. marts), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu Nr. 790/2014 (OV 2015, L 82, 1. lpp.);
– Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2015/1325 (2015. gada 31. jūlijs), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2015/513 (OV 2015, L 206, 12. lpp.);
– Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2015/2425 (2015. gada 21. decembris), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2015/1325 (OV 2015, L 334, 1. lpp.);
– Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2016/1127 (2016. gada 12. jūlijs), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2015/2425 (OV 2016, L 188, 1. lpp.);
– Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2017/150 (2017. gada 27. janvāris), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2016/1127 (OV 2017, L 23, 3. lpp.); un
– Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2017/1420 (2017. gada 4. augusts), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2017/150 (OV 2017, L 204, 3. lpp.)
(turpmāk tekstā visas kopā – “apstrīdētās regulas”), ciktāl šie lēmumi un regulas (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie akti”) attiecas uz Kurdistan Workers’ Party (PKK).
Atbilstošās tiesību normas
Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūcija 1373 (2001)
2 2001. gada 28. septembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome pieņēma Rezolūciju 1373 (2001), ar kuru noteica vispusīgas stratēģijas terorisma, it īpaši terorisma finansēšanas, apkarošanai. Minētās rezolūcijas 1. punkta c) apakšpunktā tostarp ir paredzēts, ka visām valstīm ir nekavējoties jāiesaldē tie līdzekļi un citi finanšu aktīvi vai saimnieciskie resursi, kuri pieder personām, kas veic vai mēģina veikt terora aktus, tajos piedalās vai veicina šādu aktu veikšanu, organizācijām, kas šīm personām pieder vai ko tās kontrolē, kā arī personām un organizācijām, kas rīkojas šo personu vai organizāciju vārdā vai pēc to norādēm.
3 Minētajā rezolūcijā nav paredzēts to personu vārdu saraksts, attiecībā uz kurām šie ierobežojošie pasākumi ir jāpiemēro.
Savienības tiesības
Kopējā nostāja 2001/931/KĀDP
4 Lai īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūciju 1373 (2001), Padome 2001. gada 27. decembrī pieņēma Kopējo nostāju 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu (OV 2001, L 344, 93. lpp.).
5 Šīs nostājas 1. panta 1., 3., 4. un 6. punkts ir formulēts šādi:
“1. Šī kopējā nostāja saskaņā ar turpmāko pantu noteikumiem attiecas uz personām, grupām un organizācijām, kas ir iesaistītas terora aktos un uzskaitītas pielikumā.
[..]
3. Šajā kopējā nostājā “terora akts” ir viens no turpmāk noteiktiem tīšiem nodarījumiem, kas veida vai sastāva dēļ var nodarīt nopietnus kaitējumus valstij vai starptautiskai organizācijai, atbilstīgi pārkāpuma definīcijai valsts tiesību aktos, ja šī akta mērķis ir:
i) nopietni iebiedēt iedzīvotājus vai
ii) nepamatoti piespiest valdību vai starptautisku organizāciju veikt vai neveikt kādu darbību, vai
iii) būtiski destabilizēt vai graut valsts vai starptautiskas organizācijas politiskās, konstitucionālās, ekonomiskās vai sociālās pamatstruktūras:
a) apdraudēt personas dzīvību, kas var izraisīt nāvi;
b) apdraudēt personas fizisko veselību;
c) nolaupīt personu vai sagrābt ķīlniekus;
d) izraisīt plašu valsts vai sabiedriskās iestādes, transporta sistēmas, infrastruktūras iznīcināšanu, ieskaitot informācijas sistēmu, stacionāru platformu uz kontinentāla šelfa, publisku vietu vai privātīpašumu, apdraudot cilvēku dzīvību vai radot nozīmīgus ekonomiskus zaudējumus;
e) nolaupīt lidaparātu, kuģi vai citus pasažieru vai kravas transportlīdzekļus;
f) ražot, turēt savā valdījumā, iegūt, pārvadāt, piegādāt vai izmantot ieročus, sprāgstvielas, bioloģiskos vai ķīmiskos ieročus, kā arī veikt izpēti un izstrādāt bioloģiskos un ķīmiskos ieročus;
g) izraisīt bīstamu vielu noplūdi vai ugunsgrēku, eksploziju vai plūdus, kas apdraud cilvēku dzīvību;
h) kavēt vai pārraut ūdensapgādi, elektroapgādi vai citu dabas pamatresursu piegādi, apdraudot cilvēku dzīvību;
i) draudēt izdarīt kādu no a) līdz h) apakšpunktā uzskaitītajiem nodarījumiem;
j) vadīt teroristu grupu;
k) piedalīties teroristu grupas darbībās, tostarp informācijas vai materiālu resursu piegādē vai šādu darbību finansēšanā jebkādā veidā, zinot, ka šāda līdzdalība palīdzēs minētajai grupai veikt noziedzīgas darbības.
Šajā punktā “teroristu grupa” ir strukturēta grupa, kurā ir vairāk nekā divas personas, izveidota ilgākam laikposmam un darbojas saskaņoti, lai veiktu terora aktus. “Strukturēta grupa” ir grupa, kas nav nejauši izveidota tūlītējai terora akta veikšanai un kam nav vajadzīgi formāli noteikti pienākumi grupas locekļiem, dalības tajā nepārtrauktība vai attīstīta struktūra.
4. Sarakstu pielikumā izstrādā, pamatojoties uz precīzu informāciju vai materiālu attiecīgajā lietā, kas norāda, ka kompetenta iestāde pieņēmusi lēmumu par attiecīgajām personām, grupām un organizācijām neatkarīgi no tā, vai lieta ir par izmeklēšanas uzsākšanu vai apsūdzību saistībā ar terora akta veikšanu, mēģinājumu izdarīt terora aktu, līdzdalību šādā aktā vai tā veicināšanu, pamatojoties uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai versijām, vai notiesāšanu par šādiem nodarījumiem. Sarakstā var iekļaut personas, grupas un organizācijas, ko Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome atzinusi par saistītām ar terorismu un pret kurām tā noteikusi sankcijas.
Šajā punktā “kompetenta iestāde” ir tiesu iestāde vai gadījumos, ja tiesu iestādēm nav pilnvaru šāda punkta skartajos jautājumos, līdzvērtīga kompetenta iestāde attiecīgajā jomā.
[..]
6. Pielikumā minētos personu vārdus un organizāciju nosaukumus regulāri atjaunina, vismaz reizi sešos mēnešos, lai nodrošinātu pamatojumu vārdu un nosaukumu paturēšanai sarakstā.”
Regula (EK) Nr. 2580/2001
6 Uzskatīdama, ka ir vajadzīga regula, lai Eiropas Savienības līmenī īstenotu Kopējā nostājā 2001/931 aprakstītos pasākumus, Padome 2001. gada 27. decembrī pieņēma Regulu (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām (OV 2001, L 344, 70. lpp.).
7 Šīs regulas 2. pantā ir noteikts:
“1. Ja vien tas nav atļauts saskaņā ar 5. un 6. pantu, tad:
a) visi līdzekļi, citi finanšu aktīvi un saimnieciskie resursi, kas pieder 3. punktā minētajā sarakstā ietvertai juridiskai personai, grupai vai organizācijai, tiek iesaldēti;
b) nekādi līdzekļi, citi finanšu aktīvi un saimnieciskie resursi netiek darīti tieši vai netieši pieejami 3. punktā minētajā sarakstā ietvertai fiziskai vai juridiskai personai, grupai vai organizācijai vai šādas fiziskas vai juridiskas personas, grupas vai organizācijas labā.
2. Tiek aizliegts sniegt finanšu pakalpojumus 3. punktā minētajā sarakstā ietvertai fiziskai vai juridiskai personai, grupai vai organizācijai vai šādas fiziskas vai juridiskas personas, grupas vai organizācijas labā, ja vien tas nav atļauts saskaņā ar 5. un 6. pantu.
3. Pieņemot lēmumu vienbalsīgi, Padome saskaņā ar Kopējās nostājas [2001/931] 1. panta 4., 5. un 6. punkta noteikumiem izveido, pārskata un groza to personu, grupu un organizāciju sarakstu, uz kurām attiecas šī regula; šajā sarakstā iekļauj:
i) fiziskās personas, kas veic vai gatavojas veikt jebkādus terorisma aktus, piedalās tajos vai veicina terorisma aktu veikšanu;
ii) juridiskās personas, grupas vai organizācijas, kas veic vai gatavojas veikt jebkādus terorisma aktus, piedalās tajos vai veicina terorisma aktu veikšanu;
iii) juridiskās personas, grupas vai organizācijas, kuras pieder vai kuras kontrolē viena vai vairākas i) un ii) apakšpunktā minētās fiziskās vai juridiskās personas, grupas vai organizācijas; vai
iv) fiziskās vai juridiskās personas, grupas vai organizācijas, kas darbojas viena vai vairāku i) un ii) apakšpunktā minēto fizisko vai juridisko personu, grupu vai organizāciju interesēs vai pēc to rīkojuma.”
Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētie akti
8 Pārsūdzētā sprieduma 1.–7., 56.–61. un 81.–93. punktā Vispārējā tiesa ir sniegusi kopsavilkumu par faktiem, kas ir pamatā tās izskatīšanai iesniegtajam strīdam. Attiecībā uz šīs apelācijas sūdzības izskatīšanu ir jānorāda turpmāk minētais.
9 Padome 2002. gada 2. maijā pieņēma Kopējo nostāju 2002/340/KĀDP, ar ko atjaunina Kopējo nostāju 2001/931 (OV 2002, L 116, 75. lpp.). Kopējās nostājas 2002/340 pielikumā tiek atjaunināts to personu, grupu un organizāciju saraksts, kurām piemēro Kopējā nostājā 2001/931 paredzētos ierobežojošos pasākumus (turpmāk tekstā – “strīdīgais saraksts”), un tajā ir iekļauts tostarp Kurdistan Workers’ Party (PKK) nosaukums, to identificējot šādi: “Kurdistan Workers’ Party (PKK).” Šajā pašā dienā Padome pieņēma Lēmumu 2002/334/EK, ar ko īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un atceļ Lēmumu 2001/927/EK (OV 2002, L 116, 33. lpp.). Ar šo lēmumu PKK nosaukums tika ierakstīts sarakstā, kas paredzēts Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā, tādā pašā veidā, kā tas ir izdarīts strīdīgajā sarakstā.
10 PKK iekļaušana šajā sarakstā tika atstāta spēkā tostarp ar apstrīdētajiem aktiem. Kopš 2004. gada 2. aprīļa strīdīgajā sarakstā – runājot par PKK – ir ierakstīta “Kurdistan Workers’ Party (PKK) (kas ir zināma arī ar nosaukumu KADEK; un ar nosaukumu KONGRA‑GEL)”.
11 Īstenošanas regulu Nr. 125/2014 un Nr. 790/2014 (turpmāk tekstā – “2014. gada akti”) pamatojuma izklāstā Padome apraksta PKK kā vienību, kura ir iesaistīta terora aktos un kura kopš 1984. gada ir izdarījusi daudzus šāda rakstura aktus, izraisot vairāk nekā 30 000 Turcijas valstspiederīgo un ārvalstnieku nāvi.
12 Padome norādīja, ka PKK teroristiskās darbības ir turpinājušās, neraugoties uz vairākiem pamieriem, kurus tā vienpusēji paziņojusi, it īpaši kopš 2009. gada. Šajā nozīmē Padome precizēja, ka PKK izdarītie terora akti ietver spridzināšanas atentātus, raķešu uzbrukumus, spridzekļu izmantošanu, slepkavības un Turcijas valstspiederīgo un ārvalstu tūristu nolaupīšanu, ķīlnieku sagrābšanu, uzbrukumus Turcijas drošības spēkiem un bruņotas sadursmes ar tiem, uzbrukumus naftas ieguves iekārtām, sabiedriskajam transportam, diplomātiskām, kultūras un komerciālām iekārtām dažādās valstīs, izspiešanu no Turcijas valstspiederīgajiem, kas dzīvo ārvalstīs, kā arī citus kriminālus nodarījumus nolūkā finansēt savu darbību. Kā piemēru Padome sniedz 69 notikumu sarakstu, kas norisinājušies laikā no 2003. gada 14. novembra līdz 2011. gada 19. oktobrim. Pēc tam Padome kvalificēja šos aktus, kuros vaino PKK, par “terora aktiem” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē.
13 Padome piebilda, ka pret PKK ir pieņemti trīs valsts līmeņa lēmumi, no kuriem pirmais – 2001. gada 29. marta Secretary of State for the Home Department (Apvienotās Karalistes iekšlietu ministrs; turpmāk tekstā – “iekšlietu ministrs”) lēmums, kas pieņemts, pamatojoties uz UK Terrorism Act 2000 (Apvienotās Karalistes 2000. gada Likums par terorisma apkarošanu), un kas tika papildināts ar 2006. gada 14. jūlija lēmumu, kurš stājās spēkā 2006. gada 14. augustā, uzskatot, ka KADEK un KONGRA‑GEL ir citi PKK nosaukumi (turpmāk tekstā – “iekšlietu ministra 2001. gada lēmums”). Ar šo lēmumu iekšlietu ministrs, ņemot vērā PKK pastrādātos terora aktus un tās dalību šādos aktos, aizliedza PKK kā organizāciju, kas ir iesaistīta terora aktos. Padome precizēja, ka minētais lēmums ticis regulāri pārskatīts valsts valdības komisijā.
14 Abus pārējos valsts lēmumus pieņēmusi Amerikas Savienoto Valstu valdība. Pirmkārt, runa ir par lēmumu, ar kuru PKK ir atzīta par “ārvalstu teroristu organizāciju” atbilstoši US Immigration and Nationality Act (ASV Imigrācijas un pilsonības likums) 219. pantam ar grozījumiem, un, otrkārt, par lēmumu, ar kuru PKK tiek atzīta par “īpašas uzskaites starptautisku teroristu organizāciju” atbilstoši Executive Order 13224 (Prezidenta dekrēts Nr. 13224; turpmāk tekstā abi kopā – “ASV iestāžu lēmumi”). Runājot par ASV iestāžu lēmumiem, Padome norādīja, ka par lēmumu, ar kuru PKK atzīst par “ārvalstu teroristu organizāciju”, var veikt pārbaudi tiesā, bet par lēmumu atzīt PKK par “īpašas uzskaites starptautisku teroristu organizāciju” var veikt gan administratīvu pārbaudi, gan pārbaudi tiesā.
15 Šādos apstākļos Padome uzskatīja, ka trīs valsts līmeņa lēmumus, kas minēti iepriekšējos punktos, pieņēmušas “kompetentās iestādes” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē. Turklāt Padome norādīja, ka šie trīs lēmumi joprojām ir spēkā, un pauda uzskatu, ka joprojām ir spēkā iemesli, kas bija pamatojuši PKK iekļaušanu strīdīgajā sarakstā.
16 Apstrīdēto lēmumu un apstrīdēto regulu, kas pieņemti laikā no 2015. līdz 2017. gadam (turpmāk tekstā – “2015.–2017. gada akti”), pamatojuma izklāstā Padome norādīja, ka PKK atstāšana strīdīgajā sarakstā ir balstīta uz trīs kompetento iestāžu pieņemtajiem lēmumiem, it īpaši uz iekšlietu ministra 2001. gada lēmumu un ASV iestāžu lēmumiem, par kuriem attiecīgi ir šī pamatojuma izklāsta A un C pielikums. Šajā ziņā tā vispirms uzsvēra, ka neatkarīgā veidā ir pārbaudījusi šajos lēmumos ietverto informāciju un ka – pēc tās konstatējumiem – katrā no minētajiem lēmumiem ir ietverti pietiekami iemesli, lai pamatotu PKK iekļaušanu strīdīgajā sarakstā Savienības līmenī.
17 Pēc tam Padome norādīja, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas judikatūru gan iekšlietu ministrs, gan ASV iestādes var attiecīgi tikt uzskatītas par “kompetento iestādi” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, vienlaikus precizējot, ka tā ir pārbaudījusi, vai faktu elementi, uz kuriem balstās šie lēmumi, ir ietverami jēdzienos “terora akti” un “teroristu grupa” un vai tie joprojām ir spēkā. Visbeidzot Padome precizēja, ka tās rīcībā nav informācijas, kas liecinātu par labu PKK izslēgšanai no strīdīgā saraksta, un ka iemesli, kas ir pamatojuši šīs organizācijas iekļaušanu šajā sarakstā, joprojām esot aktuāli, tādēļ šī iekļaušana esot jāpatur spēkā.
18 2015.–2017. gada aktu pamatojuma izklāstam bija pievienots pielikums ar katra valsts lēmuma aprakstu, kas ietver “terorisma” jēdziena definīcijas prezentāciju valsts tiesībās, piemērojamo administratīvo un tiesas procedūru aprakstu, procesuālās vēstures kopsavilkumu un konkrētā valsts lēmuma turpmāku attīstību, kompetento iestāžu panākto secinājumu attiecībā uz PKK kopsavilkumu, faktu aprakstu, uz kuriem šīs kompetentās iestādes balstījušās, un konstatējumu, ka šie fakti veido “terora aktus” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē.
19 2015.–2017. gada aktu pamatojuma izklāsta A pielikumā Padome norādīja, ka PKK ir aizliegta ar iekšlietu ministra 2001. gada lēmumu, jo pastāvēja pamatoti iemesli uzskatīt, ka tā izdarījusi vai piedalījusies “terora aktos” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē. Ar 2014. gada 3. decembra lēmumu (turpmāk tekstā – “iekšlietu ministra 2014. gada pārskatīšanas lēmums”) šis ministrs noraidīja pieteikumu izslēgt PKK no saraksta, pamatojoties uz nesen notikušajiem terora aktiem, kurus – kā uzskata šis ministrs – ir izdarījusi PKK, un norādīja, ka PKK joprojām ir iesaistīta “terora aktos” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē.
20 Šā pamatojuma izklāsta C pielikumā, kas attiecas uz ASV iestāžu lēmumu, Padome ir norādījusi, ka 2013. gada ziņojumā par terorismu, ko sagatavojis ASV ārlietu ministrs, ir ietverti konkrēti iemesli, uz kuru pamata lēmums atzīt PKK par “ārvalstu teroristu organizāciju” tika paturēts spēkā.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
21 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 1. maijā, PKK iesniedza šo prasību, sava rakstveida dokumenta beigās lūdzot atcelt strīdīgos aktus, ciktāl tie attiecas uz to, jo šī organizācija esot pielāgojusi savus prasījumus tiesvedības laikā, ciktāl ar vienu no apstrīdētajiem aktiem atceļ un aizvieto iepriekšējo.
22 Eiropas Komisijai un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei tika atļauts iestāties lietā tiesvedībā Vispārējā tiesā Padomes prasījumu atbalstam.
23 Prasības pamatojumam par apstrīdēto aktu atcelšanu PKK būtībā norāda astoņus pamatus. Vispārējā tiesa izskatīja tikai septīto pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi. Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa nosprieda, ka šis prasības pamats ir pamatots, un tādēļ atcēla apstrīdētos aktus, ciktāl tie skar PKK.
24 Izskatot septīto pamatu, Vispārējā tiesa vispirms atgādināja, ka ir jānošķir akti, ar kuriem personas vārds vai organizācijas nosaukums tiek sākotnēji ierakstīts līdzekļu iesaldēšanas sarakstā, ko regulē ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu, no aktiem par šī vārda vai nosaukuma atstāšanu šajā sarakstā, ko regulē ar šīs kopējās nostājas 1. panta 6. punktu.
25 Pēc tam Vispārējā tiesa nosprieda, ka 2014. gada akti un 2015.–2017. gada akti nav pietiekami juridiski pamatoti.
Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
26 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 13. un 20. maija lēmumiem Nīderlandes Karalistei un Francijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.
27 Padomes un Apvienotās Karalistes prasījumi Tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– galīgi izlemt jautājumus, kas ir šīs apelācijas sūdzības priekšmets, un noraidīt PKK celtās prasības, un
– piespriest PKK atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus šajā apelācijas tiesvedībā un lietā T‑316/14.
28 Komisija lūdz Tiesu apmierināt apelācijas sūdzību.
29 Francijas Republika lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu un
– galīgi izlemt jautājumus, kas ir Padomes apelācijas sūdzības priekšmets, un noraidīt PKK prasību.
30 PKK lūdz Tiesu:
– pilnībā noraidīt Padomes iesniegto apelācijas sūdzību;
– apstiprināt Vispārējās tiesas spriedumu;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas tai radušies šajā apelācijas tiesvedībā, un apstiprināt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to Padomei piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Vispārējās tiesas instances tiesvedībā, un
– pakārtoti – nosūtīt lietu atpakaļ Vispārējai tiesai nolēmuma pieņemšanai par pārējiem PKK izvirzītajiem pamatiem prasības atcelt tiesību aktu ietvaros.
Par apelācijas sūdzību
31 Lai pamatotu apelācijas sūdzību, Padome izvirza septiņus pamatus.
32 Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu Padome apstrīd Vispārējās tiesas apsvērumus, saskaņā ar kuriem apstrīdētie lēmumi ir lēmumi par atstāšanu sarakstā, kas ir saistīti tikai ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu.
33 Apelācijas sūdzības otrais līdz piektais pamats ir par pārsūdzētā sprieduma pamatojumu attiecībā uz 2014. gada aktiem. Otrais pamats ir balstīts uz to, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka ASV iestāžu lēmumi nevar būt pamatā PKK sākotnējai ierakstīšanai strīdīgajā sarakstā. Trešais pamats ir par pārsūdzētā sprieduma pamatojumu, atbilstoši kuram Padome neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā neesot norādījusi iemeslus, kādēļ valsts lēmumi ir “kompetentās iestādes” pieņemti lēmumi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē. Ar ceturto pamatu Padome apstrīd Vispārējās tiesas apsvērumus, saskaņā ar kuriem, ievērojot PKK vienpusējo paziņojumu par vairākkārtējiem pamieriem un miera sarunas ar Turcijas valdību, PKK atstāšana strīdīgajā sarakstā bija jābalsta uz nesenākiem elementiem. Piektais pamats ir par pārsūdzētā sprieduma pamatojumu, atbilstoši kuram Padome esot pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz 69 notikumiem, uz kuriem šī iestāde ir balstījusi apgalvojumu par riska pastāvēšanu sakarā ar PKK dalību terora aktos.
34 Apelācijas sūdzības sestais un septītais pamats ir par Vispārējās tiesas apsvērumiem saistībā ar 2015.–2017. gada aktiem. Sestais pamats ir par to, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka Padome nevar šo aktu pamatojumā pierādīt, ka pastāv risks, ka PKK turpina piedalīties terora aktos, atsaucoties uz tiem valsts lēmumu pārskatīšanas lēmumiem, uz kuriem balstījās sākotnējā šīs organizācijas nosaukuma ierakstīšana strīdīgajā sarakstā. Ar septīto pamatu Padome apstrīd Vispārējās tiesas apsvērumus, saskaņā ar kuriem Padomes 2015. gada 27. marta vēstule, ar kuru tā darīja zināmu PKK Īstenošanas regulas 2015/513 un Lēmuma 2015/521 pamatojuma izklāstu, vienlaikus šajā vēstulē atbildot uz PKK argumentiem, kuri tika norādīti šīs regulas un šī lēmuma pieņemšanas procedūrā, nevar tikt ņemti vērā kā minētās regulas un minētā lēmuma pamatojuma elements.
Par pirmo pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
35 Pirmais pamats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 52.–54., 103. un 104. punktu, kuros Vispārējā tiesa būtībā uzskatīja, ka uz strīdīgajiem aktiem attiecas tikai Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkts. Padome, kuru atbalsta Francijas Republika un Apvienotā Karaliste, kā arī Komisija, uzskata, ka uz šiem aktiem attiecas arī šīs kopējās nostājas 1. panta 4. punkts. Līdz ar to Vispārējai tiesai esot bijis jāpārbauda arī to tiesiskums no šīs pēdējās minētās normas viedokļa.
36 PKK apstrīd šo argumentāciju un lūdz noraidīt pirmo pamatu.
Tiesas vērtējums
37 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir jānošķir akti, ar kuriem minētās personas vārdu vai organizācijas nosaukumu sākotnēji iekļauj strīdīgajā līdzekļu iesaldēšanas sarakstā, ko regulē ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu, un akti, ar kuriem sarakstā jau iekļautas personas vai organizācijas tajā atstāj, ko regulē šīs kopējās nostājas 1. panta 6. punkts (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTEE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 58.–62. punkts, un Padome/Hamas, C‑79/15 P, EU:C:2017:584, 36.–40. punkts, kā arī 2019. gada 20. jūnijs, K.P., C‑458/15, EU:C:2019:522, 50.–52. punkts).
38 Tādējādi, pārbaudot apstrīdētos lēmumus, ar kuriem PKK ir atstāta strīdīgajā sarakstā, tikai no Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta viedokļa, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu.
39 No tā izriet, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir noraidāms kā nepamatots.
Par trešo un piekto pamatu
40 Trešais un piektais apelācijas sūdzības pamats, kuri ir jāizskata kopā, ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 67., 68., 77. un 78. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka 2014. gada aktos nebija sniegts pietiekams pamatojums, jo tie pamatojās uz iekšlietu ministra 2001. gada lēmumu un ASV iestāžu lēmumiem, kā arī uz 69 notikumu sarakstu, kas norisinājušies laikā no 2003. gada 14. novembra līdz 2011. gada 19. oktobrim.
41 Konkrētāk, runājot par iekšlietu ministra 2001. gada lēmumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 68. punktā norāda, ka 2014. gada aktu pamatojuma izklāstā nav ietverts šī lēmuma pamatā esošo iemeslu apraksts un nav precizēti iemesli, kādēļ Padome bija uzskatījusi, ka attiecīgie fakti ietverami jēdzienā “terora akts” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē, nedz arī iemesli, kas likuši uzskatīt, ka šis ir “kompetentās iestādes” lēmums šīs kopējās nostājas 1. panta 4. punkta nozīmē. Attiecībā uz šo pēdējo minēto Vispārējā tiesa ir uzsvērusi, ka PKK ir apšaubījusi šo kvalifikāciju tiesvedībā Vispārējā tiesā.
42 Attiecībā uz to 69 notikumu sarakstu, kas norisinājušies laikā no 2003. gada 14. novembra līdz 2011. gada 19. oktobrim, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 77. un 78. punktā ir uzskatījusi, ka, tā kā PKK tiesvedības laikā Vispārējā tiesā apstrīdēja dažu šo notikumu faktisko notikšanu, PKK vainojamību tajos vai apstākļus, kuros tie ir izdarīti, Padomei 2014. gada aktu pamatojumā ir jāpierāda apgalvoto faktu pamatotība un Vispārējai tiesai ir jāpārbauda šo faktu materiāltiesiskā precizitāte. Taču, pēc Vispārējās tiesas ieskata, informācija, kas figurē 2014. gada aktu pamatojuma izklāstā, tai neļauj īstenot savu kontroli, jo šajā pamatojuma izklāstā nav nekādu norāžu par elementiem, uz kuriem Padome ir balstījusies, lai secinātu, ka konkrētie notikumi ir pierādīti, tajos vainojama PKK un tie atbilst Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punktā minētajiem kritērijiem.
Lietas dalībnieku argumenti
43 Padome, kuru atbalsta Francijas Republika un Apvienotā Karaliste, kā arī Komisija, norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 67. un 68. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka Padomei 2014. gada aktu pamatojuma izklāstā esot bijis jānorāda iemesli, kas likuši uzskatīt, ka iekšlietu ministra 2001. gada lēmums un ASV iestāžu lēmumi ir kompetento iestāžu lēmumi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē un tie esot par “terora aktiem” šīs kopējās nostājas 1. panta 3. punkta nozīmē. Padome uzskata, ka, šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa tai esot noteikusi prasību, kas nav paredzēta šīs kopējās nostājas 1. panta 4. punktā.
44 Padome uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 77. un 78. punktā esot arī nepareizi norādījusi pamatojuma neesamību attiecībā uz 69 notikumiem, kas norisinājušies laikā no 2003. gada 14. novembra līdz 2011. gada 19. oktobrim. Šī iestāde uzsver – lai izpildītu pienākumu norādīt pamatojumu, pietiek, ka tā pamatojuma izklāstā min vērā ņemtos elementus attiecībā uz attiecīgo personu vai vienību, lai tās varētu saprast iemeslus, kuru dēļ to vārds vai nosaukums ir paturēts līdzekļu iesaldēšanas sarakstā, un nepastāv pienākums pierādīt apgalvoto faktu pamatotību, nedz detalizēti izklāstīt visu tās argumentāciju pamatojuma izklāstā. Pierādījums par apgalvoto rīcību pieder pie to pamatojumu tiesiskuma, uz kuriem šajā lietā ir balstīts akts, nevis pie pienākuma norādīt pamatojumu.
45 PKK lūdz noraidīt trešo un piekto pamatu. Pēc tās domām, Vispārējā tiesa esot pareizi uzskatījusi, ka Padomei 2014. gada aktu pamatojuma izklāstā esot bijis jāizklāsta iemesli, kuru dēļ tā ir uzskatījusi, ka valsts lēmumi, uz kuriem balstās sākotnējā tās nosaukuma ierakstīšana sarakstā, esot bijuši “kompetento iestāžu lēmumi” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē un ka šie lēmumi esot bijuši par “terora aktiem” šīs kopējās nostājas 1. panta 3. punkta nozīmē. Turklāt Padomei esot bijis jāprecizē iemesli, kādēļ tie 69 notikumi, kas pieminēti šajā pamatojuma izklāstā, arī veido šādus aktus, kuros vainojama PKK. It īpaši Regulas Nr. 790/2014 pamatojuma izklāstā Padomei esot bijis jāņem vērā iebildumi, kurus PKK bija norādījusi šajā sakarā savas prasības pret Regulu Nr. 125/2014 ietvaros.
Tiesas vērtējums
46 Vispirms ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības trešais un piektais pamats būtībā attiecas uz Padomei esošā pienākuma norādīt 2014. gada aktu pamatojumu apjomu, ar kuriem tā ir nolēmusi atstāt PKK ierakstītu strīdīgajā sarakstā. Taču no šī sprieduma 37. punktā minētās judikatūras izriet, ka Kopējās nostājas 2001/931 1. pantā personas vai organizācijas sākotnējā ierakstīšana līdzekļu iesaldēšanas sarakstā, kas ir pieminēta šīs kopējās nostājas 1. panta 4. punktā, ir nošķirta no šīs personas vai organizācijas, kas jau ir ierakstīta šādā sarakstā, atstāšanas tajā, kas ir minēta šīs kopējās nostājas 1. panta 6. punktā. Pretēji Padomes apgalvotajam nosacījumi šādai atstāšanai sarakstā ir tikai tie, kas paredzēti Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktā, un, pat ja lietas dalībnieku argumentācijā ir atsauce uz šīs kopējās nostājas 1. panta 3. un 4. punktu, Padomei esošā pienākuma norādīt pamatojumu apjoms ir jāpārbauda tikai no šī 1. panta 6. punkta viedokļa.
47 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā prasītajā pamatojumā skaidri un nepārprotami jābūt norādītai apstrīdētā tiesību akta izdevējas iestādes argumentācijai, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt, kāds ir veiktā pasākuma attaisnojums, lai novērtētu tā pamatotību, un lai kompetentā tiesa varētu veikt savu kontroli (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 138. punkts, kā arī 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 29. punkts).
48 Tādējādi prasītajam pamatojumam jāatbilst attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas pieņemts. Prasība norādīt pamatojumu ir jāvērtē atkarībā no lietas apstākļiem, jo īpaši no šī tiesību akta satura, norādītā pamatojuma rakstura un interesēm paskaidrojumu saņemšanā, kas var būt šī tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Tostarp netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, nedz arī lai tā atbildētu detalizētā veidā uz ieinteresētās personas formulētajiem apsvērumiem konsultāciju laikā pirms šī akta pieņemšanas, ciktāl jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī kontekstu, kā arī visu tiesisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu. Līdz ar to nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos, kas ļauj tai izprast pret to noteiktā pasākuma apmēru (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 139.–141. punkts; 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 120. un 122. punkts, kā arī 2019. gada 31. janvāris, Islamic Republic of Iran Shipping Lines u.c./Padome, C‑225/17 P, EU:C:2019:82, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 It īpaši attiecībā uz aktiem saistībā ar lēmumu saglabāt personu līdzekļu iesaldēšanas sarakstā, kādi ir 2014. gada akti, ir jāatgādina, ka, veicot pārbaudi atbilstoši Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktam, Padome var atstāt attiecīgo personu vai organizāciju šajā sarakstā, ja tā secina, ka turpina pastāvēt risks par tās iesaistīšanos terora aktos, kas ir pamatojis tās sākotnējo iekļaušanu šajā sarakstā, tādējādi atstāšana sarakstā būtībā ir arī attiecīgās personas vai organizācijas sākotnējās iekļaušanas šajā sarakstā pagarināšana. Šajā ziņā Padomei ir jāpārbauda, vai kopš sākotnējās ierakstīšanas vai iepriekšējās pārskatīšanas faktiskā situācija nav mainījusies tādā veidā, ka tā vairs neļauj nonākt pie tāda paša secinājuma saistībā ar attiecīgās personas vai organizācijas iesaistīšanos ar terorismu saistītās darbībās (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 46. un 51. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 20. jūnijs, K.P., C‑458/15, EU:C:2019:522, 43. punkts).
50 Pārbaudot, vai turpina pastāvēt risks, ka attiecīgā persona vai organizācija varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, ir pienācīgi jāņem vērā valsts lēmuma, kas ir izmantots par pamatu šīs personas vai organizācijas sākotnējai iekļaušanai strīdīgajā sarakstā, turpmākais liktenis, konkrēti, šī valsts lēmuma atcelšana vai atsaukšana jaunu faktu vai apstākļu, vai arī izmaiņu valsts kompetentās iestādes vērtējumā dēļ (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 52. punkts).
51 Turklāt tikai tas vien, ka valsts lēmums, kurš bijis pamatā sākotnējai iekļaušanai sarakstā, paliek spēkā, var, ievērojot pagājušo laika periodu un atkarībā no lietas apstākļu izmaiņām, nebūt pietiekams, lai secinātu, ka turpina pastāvēt risks par attiecīgās personas vai organizācijas iesaistīšanos ar terorismu saistītās darbībās. Šādā situācijā Padomei šīs personas vai organizācijas atstāšana šajā sarakstā ir jābalsta uz atjauninātu situācijas novērtējumu, ņemot vērā nesenākus elementus, kuri pierāda, ka šis risks turpina pastāvēt. Šajā ziņā Padome var balstīties uz neseniem elementiem, kas ir ņemti ne tikai no kompetento iestāžu pieņemtajiem valsts lēmumiem, bet arī no citiem avotiem, un tātad arī uz saviem novērtējumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 52., 62. un 72. punkts; Padome/Hamas, C‑79/15 P, EU:C:2017:584, 40. un 50. punkts, kā arī 2019. gada 20. jūnijs, K.P., C‑458/15, EU:C:2019:522, 52., 60. un 61. punkts).
52 Šajā ziņā ir jāprecizē, ka, runājot par aktiem saistībā ar personas vai organizācijas atstāšanu līdzekļu iesaldēšanas sarakstā, Savienības tiesai ir jāpārbauda, pirmkārt, vai ir izpildīts LESD 296. pantā paredzētais pienākums, un tātad – vai norādītais pamatojums ir pietiekami precīzs un konkrēts, kā arī, otrkārt, jautājums par to, vai šie iemesli ir detalizēti, un tas nozīmē, ka tiesnesis, pārbaudot šo iemeslu tiesiskumu pēc būtības, nodrošina, ka šie akti balstās uz pietiekami drošiem faktiem, un pārbauda apgalvotos faktus tā pamatojuma izklāstā, uz kuru šie akti balstās (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 118. un 119. punkts, kā arī 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 70. punkts).
53 Runājot par šo pēdējo minēto pārbaudi – attiecīgā persona vai organizācija prasībā, kas ir vērsta pret tās nosaukuma atstāšanu līdzekļu iesaldēšanas sarakstā, var apstrīdēt visus apstākļus, uz kuriem Padome balstās, lai pierādītu, ka turpina pastāvēt risks, ka tā varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, neatkarīgi no jautājuma par to, vai informācija par šiem apstākļiem ir gūta no valsts lēmuma, ko ir pieņēmusi kompetentā iestāde, vai arī no citiem avotiem. Apstrīdēšanas gadījumā Padomei ir jāpierāda apgalvoto faktu pamatotība un Savienības tiesai jāpārbauda to saturiskā pareizība (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).
54 Turklāt kompetentajai Savienības iestādei tikai apstrīdēšanas gadījumā ir jāpierāda pret attiecīgo personu vērsto apsvērumu pamatotība, šai personai nav jāiesniedz attaisnojoši pierādījumi par to, ka minētie iemesli nav pamatoti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 121. punkts).
55 To ievērojot, jāuzsver, ka jautājums par pamatojumu, kurš attiecas uz būtiskām formām, atšķiras no jautājuma par pārmestās rīcības pierādījumiem, kas pieder pie aplūkojamā akta tiesiskuma pēc būtības un nozīmē, ka jāpārbauda šajā aktā minēto faktu patiesums, kā arī šo faktu kvalificēšana par tādiem, kas veido elementus, kuri pamato ierobežojošo pasākumu piemērošanu pret konkrēto personu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 16. novembris, Bank Melli Iran/Padome, C‑548/09 P, EU:C:2011:735, 88. punkts, un 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 60. punkts).
56 No iepriekš minētā izriet, ka, lai būtu izpildīts LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu, šajā lietā Padomei vajadzēja sniegt pietiekami precīzus un konkrētus iemeslus, kas ļautu PKK uzzināt norādītos iemeslus, kādēļ ar 2014. gada aktiem nolemts to atstāt strīdīgajā sarakstā, un Vispārējai tiesai –īstenot savu pārbaudi. Tomēr – pretēji Vispārējās tiesas nospriestajam pārsūdzētā sprieduma 68., 77. un 78. punktā – Padomei nebija pienākuma šo aktu pamatojumā pierādīt to faktu īstumu, kas bijuši pamatā norādītajiem iemesliem, lai PKK atstātu strīdīgajā sarakstā, nedz arī šajā pamatojumā veikt juridisku faktu kvalifikāciju no Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. un 4. punkta viedokļa. Proti, tādējādi uz Vispārējās tiesas prasīto pierādījumu atbilstoši šī sprieduma 52.–55. punktā atgādinātajai judikatūrai attiecas nevis pienākums norādīt pamatojumu, bet minēto aktu tiesiskums pēc būtības, kas ir pirmajā instancē izvirzītajā septītajā pamatā – kurš tika apmierināts ar pārsūdzēto spriedumu – neietilpstošs jautājums.
57 No tā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 68., 77. un 78. punktā uzskatīdama, ka Padome nav ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, jo 2014. gada aktu pamatojuma izklāstā ir atsauce uz iekšlietu ministra 2001. gada lēmumu un sarakstu ar 69 notikumiem, kas norisinājušies laikā no 2003. gada 14. novembra līdz 2011. gada 19. oktobrim.
58 Taču atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, ja Vispārējās tiesas nolēmuma pamatojumā ir atklāts Savienības tiesību pārkāpums, bet ir acīmredzami, ka tā rezolutīvā daļa ir balstīta uz citu tiesisko pamatojumu, šāds pārkāpums nevar izraisīt minētā sprieduma atcelšanu (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 75. punkts). Līdz ar to tostarp ir jāpārbauda, vai šī tiesību kļūda, kas ir pieļauta pārsūdzētajā spriedumā, ir tāda, kas atceļ Vispārējās tiesas panākto secinājumu 80. punktā, vai arī savukārt no lietas materiāliem izriet, ka 2014. gada aktiem jebkurā ziņā nav sniegts pamatojums.
59 Šajā ziņā no 2014. gada aktu pamatojuma izklāsta, kurš ir apkopots šī sprieduma 11.–15. punktā, izriet, ka, lai atstātu PKK strīdīgajā sarakstā, Padome ir balstījusies – ievērojot PKK ar terorismu saistīto darbību vēsturi kopš 1984. gada un tās vienpusēji pasludinātos pamierus, it īpaši kopš 2009. gada, – uz to, ka iekšlietu ministra 2001. gada lēmums, kurš bijis pamatā sākotnējai PKK ierakstīšanai šajā sarakstā, paliek spēkā, un it īpaši uz sarakstu ar 69 notikumiem, kuri norisinājušies laikā no 2003. gada 14. novembra līdz 2011. gada 19. oktobrim un kurus Padome uzskatīja par “terora aktiem” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē, tajos vainojot PKK.
60 Runājot par iekšlietu ministra 2001. gada lēmumu, kurš bija sākotnējās iekļaušanas sarakstā pamatā, no šī pamatojuma izklāsta izriet, ka Padome ir konstatējusi, ka to pieņēmusi kompetenta iestāde Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, ka to regulāri pārbaudījusi Apvienotās Karalistes valdības komiteja un ka tas joprojām ir spēkā. Tātad Padome ir precizējusi, ka tā ir veikusi nepieciešamo pārbaudi atbilstoši šī sprieduma 49. un 50. punktā atgādinātajai judikatūrai un ka tā ir secinājusi, ka šī lēmuma jaunākajā versijā neparādās šajos šī sprieduma punktos aprakstītās izmaiņas. Taču šis pamatojums ir pietiekami precīzs un konkrēts, lai ļautu PKK uzzināt iemeslus, kādēļ Padome ir pamatojusi tās atstāšanu strīdīgajā sarakstā tostarp ar šo lēmumu, un Vispārējai tiesai īstenot savu pārbaudi šajā sakarā.
61 Attiecībā uz to 69 notikumu sarakstu, kuri norisinājušies laikā no 2003. gada 14. novembra līdz 2011. gada 19. oktobrim, Padome 2014. gada aktu pamatojuma izklāstā it īpaši ir pieminējusi 17 no tiem, kas norisinājušies no 2010. gada 17. janvāra līdz 2011. gada 19. oktobrim un kas, pēc šīs iestādes domām, bija ne tikai laikā pēc PKK 2009. gadā vienpusēji pasludinātā pamiera, bet arī pietiekami neseni, lai attaisnotu to, ka šī organizācija tiek atstāta strīdīgajā sarakstā it īpaši 2014. gada februārī un jūlijā. Runājot par šiem nesenākajiem 17 notikumiem, Padome ir precizējusi to konkrētu datumu, pilsētu vai provinci, kur tie norisinājušies, raksturu, kā arī upuru skaitu un īpašības.
62 Taču pretēji Vispārējās tiesas nospriestajam pārsūdzētā sprieduma 68., 77. un 78. punktā, to darot, 2014. gada aktu pamatojuma izklāstā PKK tika ļauts uzzināt īpašos un konkrētos iemeslus, kuru dēļ Padome ir uzskatījusi, ka, neraugoties uz vienpusēji pasludināto pamieru kopš 2009. gada, risks par šīs organizācijas iesaistīšanos ar terorismu saistītās darbībās turpināja pastāvēt. Tādējādi elementi, kas parādās šajā pamatojuma izklāstā, bija pietiekami, lai ļautu PKK saprast tai pārmesto (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 4. un 142. punkts un tajos minētā judikatūra, kā arī 2019. gada 20. jūnijs, K.P., C‑458/15, EU:C:2019:522, 53. un 54. punkts).
63 Jāpiebilst, ka, lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 68., 77. un 78. punktā ir norādījusi, ka PKK minējusi argumentus, apstrīdot iekšlietu ministra 2001. gada lēmumu un 2014. gada aktu pamatojuma izklāstā pieminētos 69 notikumus, no šī 77. un 78. punkta, kā arī no PKK argumentācijas, kas ir apkopota šī sprieduma 45. punktā, izriet, ka šī argumentācija ir vērsta uz to, lai apstrīdētu pieminēto faktu īstenumu, kā arī to juridisko kvalifikāciju, kas ir nevis pierādījums par to, ka Padome nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, bet šo aktu tiesiskuma pēc būtības apstrīdēšana un tādējādi izraisa Padomes pienākumu pierādīt izvirzīto pamatu pamatotību.
64 Ciktāl Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 78. punktā ir uzskatījusi, ka 2014. gada aktu pamatojuma izklāstā ietvertās informācijas kodolīgums tai nav ļāvis īstenot savu tiesas pārbaudi par PKK apstrīdētajiem notikumiem, jo šajos izklāstos nebija sniegtas nekādas norādes par elementiem, uz kuriem Padome ir balstījusies, lai secinātu, ka šie notikumi ir pierādīti, tajos vainojama PKK un tie atbilst Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta kritērijiem, ir svarīgi norādīt, ka no šī sprieduma 53.–55. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka tiesiskuma pēc būtības kontrole, kas jāīsteno Vispārējai tiesai, jāveic, ievērojot ne tikai tos elementus, kuri parādās strīdīgo aktu pamatojuma izklāstā, bet arī tos, kurus Padome norāda apstrīdēšanas gadījumā Vispārējā tiesā, lai pierādītu šajos izklāstos apgalvoto faktu pamatotību.
65 Tādējādi šī sprieduma 56. punktā norādītā tiesību kļūda ir tāda, kas atspēko pārsūdzēta sprieduma 80. punktā Vispārējās tiesas sniegto secinājumu.
66 Līdz ar to apelācijas sūdzības piektais pamats, kā arī tās trešais pamats jāapmierina, ciktāl tie attiecas uz Vispārējās tiesas apsvērumiem par iekšlietu ministra 2001. gada lēmumu.
67 No tā izriet, ka pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ daļā, kurā Vispārējā tiesa atcēlusi 2014. gada aktus to pamatojuma trūkuma dēļ, un nav vajadzības spriest par apelācijas sūdzības otrajā un ceturtajā pamatā izvirzītajām tiesību kļūdām, nedz par argumentiem, kuri ir izklāstīti apelācijas sūdzības trešajā pamatā un kuru mērķis ir apstrīdēt Vispārējās tiesas apsvērumus saistībā ar ASV iestāžu lēmumiem.
Par sesto un septīto pamatu
68 Apelācijas sūdzības sestais un septītais pamats, kuri jāaplūko kopā, ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 95.–98., 103.–106. un 110.–114. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka 2015.–2017. gada aktiem nav norādīts pamatojums.
69 Pārsūdzētā sprieduma 95.–98. un 103.–106. punktā Vispārējā tiesa būtībā ir nospriedusi, ka Padome nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, ciktāl pamatojuma izklāstā saistībā ar 2015.–2017. gada aktiem ir atsauce uz iekšlietu ministra 2014. gada pārskatīšanas lēmumu un uz to, ka pēc pārskatīšanas ir atstāts spēkā ASV iestāžu valdības lēmums atzīt PKK par “ārvalstu teroristu organizāciju”. Runājot it īpaši par iekšlietu ministra 2014. gada pārskatīšanas lēmumu, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Padome nevarēja balstīties uz šo pēdējo valsts lēmumu, lai atstātu PKK ierakstītu strīdīgajā sarakstā, nepārbaudot un nemēģinot pierādīt apgalvoto faktu patiesumu, kas tā arī netika izdarīts šajos pamatojuma izklāstos. Turklāt Padome nav arī norādījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka minētais valsts lēmums ļauj juridiski pietiekami secināt, ka turpina pastāvēt risks par PKK iesaistīšanos terora aktos. Šajā kontekstā Vispārējā tiesa turklāt norādīja, ka PKK savā 2015. gada 26. maija rakstveida pieteikumā par prasības Vispārējā tiesā pielāgošanu ir apstrīdējusi notikumus, kuri ir pieminēti iekšlietu ministra 2014. gada pārskatīšanas lēmumā.
70 Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 110.–114. punktā uzskatīja, ka Padome nav juridiski pietiekami atbildējusi uz argumentiem, kurus PKK izvirzīja 2015. gada 6. marta vēstulē, procedūrā, kuras beigās tika pieņemts Lēmums 2015/521 un Īstenošanas regula 2015/513. Vispārējā tiesa uzskata, ka precizējumi, kas parādās 2015.–2017. gada aktu pamatojuma izklāstā, kuros Padome ir norādījusi, ka tā ir veltīgi centusies noskaidrot, vai tās rīcībā ir elementi, kas liecina par labu PKK nosaukuma izslēgšanai no strīdīgā saraksta, šajā sakarā nav pietiekami. Turklāt Vispārējā tiesa uzskata, ka Padomes 2015. gada 27. marta vēstule, ar kuru šī lēmuma un šīs regulas pamatojuma izklāsts tika paziņots PKK, nevarēja labot šī pamatojuma trūkumu. Pirmkārt, šī vēstule ir vēlāka par minētā lēmuma un šīs regulas pieņemšanas datumu. Otrkārt, Vispārējā tiesa norāda, ka, lai gan šajā vēstulē bija norādīts, ka kurdu cīnītāju grupas “Islāma valsts” pastāvēšana neietekmē Padomes novērtējumu par PKK iesaistīšanās riska ar terorismu saistītās darbībās pastāvēšanu, šī iestāde neesot precizējusi elementus, kuri tai likuši secināt, ka šis risks turpina pastāvēt.
Lietas dalībnieku argumenti
71 Ar apelācijas sūdzības sesto un septīto pamatu Padome, kuru atbalsta Francijas Republika un Apvienotā Karaliste, kā arī Komisija, norāda, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 95.–99. un 103.–109. punktā uzskatot, pirmkārt, ka 2015.–2017. gada aktu pamatojums neesot bijis pietiekams, jo ar šiem aktiem saistīto iemeslu izklāsts bija balstīts uz Apvienotās Karalistes iestāžu pieņemtajiem valsts lēmumiem un ASV iestāžu lēmumiem par to lēmumu pārskatīšanu, kas bija pamatā sākotnējai PKK ierakstīšanai strīdīgajā sarakstā. Padome uzskata, ka šī tiesību kļūda ir radusies no Vispārējās tiesas kļūdaini balstītā novērtējuma tikai uz Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu, lai gan šiem valsts pārskatīšanas lēmumiem vajadzējis piemērot šīs kopējās nostājas 1. panta 4. punktu. Šajos apstākļos Padome uzskata, ka tai nebija pienākuma pārbaudīt šo valsts lēmumu pamatā esošos faktus, nedz sniegt informāciju, ar ko varētu pierādīt šo faktu pamatotību, kas esot bijis jāapstrīd valsts tiesā. No citas puses, Padome apstrīd pārsūdzēta sprieduma 110.–114. punktu, jo Vispārējā tiesa tajos ir uzskatījusi, ka Padome nav juridiski pietiekamā veidā atbildējusi uz argumentiem, ko PKK norādīja tiesvedībā šajā tiesā. Šajā ziņā tā apgalvo, ka pietiekama atbilde uz šiem argumentiem ir bijusi 2015. gada 27. marta vēstulē, kas bija pievienota Lēmuma 2015/521 un Īstenošanas regulas 2015/513 pamatojuma izklāstam.
72 PKK apgalvo, ka visi tie elementi, uz kuriem Padome ir balstījusies, lai pierādītu, ka turpina pastāvēt risks par tās iesaistīšanos ar terorismu saistītās darbībās, var tikt apstrīdēti Savienības tiesā neatkarīgi no jautājuma, vai šie elementi izriet no kompetentās iestādes lēmuma vai no citiem avotiem. Neesot jānošķir elementi, kas var tikt apstrīdēti attiecīgi Savienības tiesā un valsts tiesās. Jebkurā gadījumā 2015.–2017. gada aktu pamatojuma izklāstā Padome nebija norādījusi iemeslus, kuru dēļ iekšlietu ministra 2014. gada lēmums par pārskatīšanu esot par “terora aktu” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē, lai gan jēdziena “terorisms” definīcijas valsts līmenī un Savienības līmenī atšķiras. Runājot par apsvērumiem pārsūdzētā sprieduma 110.–114. punktā, PKK apgalvo, ka visai informācijai saistībā ar ierakstīšanas līdzekļu iesaldēšanas sarakstā iemesliem bija jāparādās nevis vēstulē par minētā akta paziņošanu, bet gan šī akta pamatojuma izklāstā.
Tiesas vērtējums
73 Vispirms, kā izriet no apelācijas sūdzības pirmā pamata pārbaudes, Padome kļūdaini apgalvo, ka uz 2015.–2017. gada aktiem attiecas gan Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkts, gan šīs kopējās nostājas 1. panta 6. punkts. Līdz ar to tā arī, pamatojoties uz šo pašu argumentāciju, kļūdās, norādot, ka PKK nevar apstrīdēt šos aktus, jo tie pamatoti ar šī sprieduma 71. punktā minētajiem valsts lēmumiem par pārskatīšanu. Turklāt atbilstoši šī sprieduma 53. un 54. punktā minētajai judikatūrai attiecīgā persona vai organizācija prasībā, kas ir vērsta pret tās nosaukuma atstāšanu līdzekļu iesaldēšanas sarakstā, var apstrīdēt visus apstākļus, uz kuriem Padome balstās, lai pierādītu, ka turpina pastāvēt risks, ka tā varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, neatkarīgi no jautājuma par to, vai informācija par šiem apstākļiem ir gūta no valsts lēmuma, ko ir pieņēmusi kompetentā iestāde, vai arī no citiem avotiem.
74 Tomēr jākonstatē, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 99. un 105. punktā uzskatot, ka Padome nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, jo 2015.–2017. gada aktu pamatojuma izklāstā tā balstījusies uz iekšlietu ministra 2014. gada lēmumu par pārskatīšanu. Pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi šajos pārsūdzētā sprieduma punktos, Padomei, sniedzot šo aktu pamatojumu, nebija pienākuma pierādīt to faktu patiesumu, kas bijuši pamatā šim lēmumam par pārskatīšanu, uz kuru balstījās minēto aktu pamatojuma izklāsts, lai atstātu PKK ierakstītu strīdīgajā sarakstā, nedz arī šajā pamatojumā veikt šo faktu kvalifikāciju atbilstoši Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. un 4. punktam. Proti, uz šādu Vispārējās tiesas pieprasīto pierādījumu atbilstoši šī sprieduma 52.–55. punktā atgādinātajai judikatūrai attiecas nevis pienākums norādīt pamatojumu, bet gan šo pašu aktu tiesiskums pēc būtības, kas nav pirmās instances septītajā pamatā ietverts jautājums, kurš tika apmierināts ar pārsūdzēto lēmumu.
75 Taču, ievērojot šī sprieduma 58. punktā atgādināto judikatūru, turklāt ir jāpārbauda, vai šī tiesību kļūda, kas ir pieļauta pārsūdzētajā spriedumā, ir tāda, kas var atcelt Vispārējās tiesas tā 115. punktā panākto secinājumu, vai, tieši otrādi, no lietas materiāliem izriet, ka 2015.–2017. gada aktiem jebkurā gadījumā nebija norādīts pamatojums.
76 Šajā ziņā no 2015.–2017. gada aktu pamatojuma izklāsta, kas ir apkopots šī sprieduma 16. un 17. punktā, izriet, ka, lai atstātu PKK ierakstītu strīdīgajā sarakstā, Padome neatkarīgā veidā ir pārbaudījusi informāciju, kas figurē iekšlietu ministra 2014. gada lēmumā par pārskatīšanu, un tostarp pārbaudījusi, ka šī lēmuma pamatā esošajiem iemesliem ir piemērojams “terora aktu” jēdziens Kopējās nostājas 2001/931 izpratnē, vienlaikus atgādinot Vispārējās tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru iekšlietu ministrs ir “kompetentā iestāde” šīs kopējās nostājas nozīmē. Padome vēl precizēja, ka minētais lēmums, tāpat kā citi trīs valsts iestāžu pieņemti lēmumi, kas ir pieminēti pamatojuma izklāstos, ir paši par sevi pietiekami, lai turpinātu šo PKK ierakstīšanu sarakstā.
77 Turklāt, kā tas izriet no šī sprieduma 18. un 19. punkta, 2015.–2017. gada aktu pamatojuma izklāstā nebija nevienas atsauces uz iekšlietu ministra 2014. gada lēmumu par pārskatīšanu, bet tā A pielikumā bija sniegts detalizēts šī lēmuma apraksts, tostarp precizējot jēdziena “terorisms” definīcijas apmēru valsts līmenī, uz kuru balstījās minētais lēmums, un to, ka tas bija pieņemts pēc iekšlietu ministra 2001. gada lēmuma pārskatīšanas procedūras. It īpaši šī A pielikuma 17. punktā Padome precizēja, ka, lai secinātu, ka PKK joprojām ir iesaistīta ar terorismu saistītās darbībās, iekšlietu ministra 2014. gada lēmums par pārskatīšanu tostarp ir balstīts uz faktiem par nesenajiem PKK terora aktiem un kā piemērs ir pieminēti divi uzbrukumi, kurus, iespējams, ir īstenojusi PKK 2014. gada maijā un augustā.
78 Šajā ziņā ir jāuzsver, ka norādes, saskaņā ar kurām “2014. gada augustā PKK uzbruka solārās enerģijas ražošanas iekārtai Turcijā un nolaupīja trīs Ķīnas inženierus”, nebija pietiekami precīzas un konkrētas, jo tajās nebija precizēts nedz konkrēts datums, nedz pilsēta, nedz province, kur šis apgalvotais uzbrukums esot noticis. Runājot par minēto apgalvoto uzbrukumu, Vispārējā tiesa tātad varēja leģitīmi pārsūdzētā sprieduma 99. punktā secināt, ka pamatojums nav pietiekams.
79 Tomēr šis konstatējums par iespējamo uzbrukumu 2014. gada augustā nevar novest pie 2015.–2017. gada aktu atcelšanas tādēļ, ka nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, jo šo aktu pamatojuma izklāsts balstījās arī uz citiem elementiem, kas nodrošināja šiem aktiem pietiekamu pamatojumu. Proti, šī pamatojuma izklāsta A pielikuma 17. punktā ir arī atsauce uz citu uzbrukumu, kurš noticis “[2014. gada] 13. maijā, kura laikā advancēta militārā posteņa Tunceli [(Turcija)] būvlaukumā tika ievainoti divi karavīri”, un tā 18. punktā ir atsauce uz 2014. gada oktobrī PKK izteikto brīdinājumu, saskaņā ar kuru trauslais miera process, kurā tā ir iesaistīta, var izbeigties, ja Turcijas Republika neiejauksies pret grupu “Islāma valsts”.
80 Pretēji Vispārējās tiesas nospriestajam pārsūdzētā sprieduma 99. punktā, to darot, 2015.–2017. gada aktu pamatojuma izklāstā PKK tika ļauts uzzināt īpašos un konkrētos iemeslus, kas likuši Padomei, pamatojoties uz iekšlietu ministra 2014. gada lēmumu par pārskatīšanu, secināt, ka risks par tās iesaistīšanos ar terorismu saistītās darbībās joprojām pastāvēja, neraugoties uz iesākto pamiera procedūru. Tādējādi pienācīgi pamatotie elementi, kas figurē pamatojuma izklāstā, bija pietiekami, lai ļautu PKK saprast tai pārmestos faktus (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 4. un 142. punkts un tajos minētā judikatūra, kā arī 2019. gada 20. jūnijs, K.P., C‑458/15, EU:C:2019:522, 53. un 54. punkts).
81 Ciktāl Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 103. punktā norādīja, ka PKK ir izvirzījusi argumentus, ar ko tā cenšas apstrīdēt PKK vainojamību notikumos, kuri norādīti iekšlietu ministra 2014. gada lēmumā par pārskatīšanu, kas ir aprakstīts 2015.–2017. gada aktu A pielikumā, kā arī to kvalifikāciju par terora aktiem Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē, ir jākonstatē, ka šī argumentācija ir paredzēta, lai apstrīdētu norādīto faktu patiesumu, kā arī to juridisko kvalifikāciju, ar ko tiek mēģināts nevis pierādīt to, ka Padome nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, bet apstrīdēt šo aktu tiesiskumu pēc būtības un tādējādi izraisīt Padomes pienākumu pierādīt izvirzīto pamatu pamatotību.
82 Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 110.–114. punktā ir uzskatījusi, ka Lēmuma 2015/521 un Īstenošanas regulas 2015/513 pamatojuma izklāstā nebija pietiekamā veidā sniegta atbilde uz PKK 2015. gada 6. martā izvirzītajiem argumentiem. Tā uzskata, ka ar Padomes tā paša gada 27. marta vēstuli nevarēja labot šo nepietiekamību, ievērojot tās saturu un ciktāl tā tika paziņota pēc šī lēmuma un pēc šīs īstenošanas regulas pieņemšanas. Savukārt PKK apgalvo, ka Padomei esot bijis jāatbild uz šiem argumentiem nevis ar vēstuli, bet pašā pamatojuma izklāstā.
83 Tādējādi, kā ir atgādināts šī sprieduma 48. punktā, tā kā prasītais pamatojums bija jāpielāgo konkrētā akta raksturam un kontekstam, kurā tas pieņemts, pamatojuma pietiekamība ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī kontekstu. Līdz ar to tostarp netiek īpaši prasīts, lai pamatojums detalizētā veidā atbilstu ieinteresētās personas tās konsultācijas laikā formulētajiem apsvērumiem pirms konkrētā akta pieņemšanas, it īpaši tad, ja šis akts ir pieņemts ieinteresētajai personai zināmā kontekstā, kas tai ļauj saprast pret to pieņemtā pasākuma apmēru.
84 Šajā lietā Lēmuma 2015/521 un Īstenošanas regulas 2015/513 pamatojuma izklāsts tika paziņots PKK ar Padomes 2015. gada 27. marta vēstuli, kurā šī iestāde atbildēja uz PKK 2015. gada 6. marta vēstulē izvirzītajiem argumentiem.
85 Taču, pirmkārt, ciktāl šis pamatojuma izklāsts un šī Padomes vēstule tika paziņoti PKK vienlaikus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 114. punktā ir kļūdaini uzskatījusi, ka šajā Padomes vēstulē esošos precizējumus nevarēja ņemt vērā, lai novērtētu, vai šajā pašā pamatojuma izklāstā esošais pamatojums ir pietiekams.
86 Otrkārt, no paša pārsūdzētā sprieduma 114. punkta izriet, ka Padome 2015. gada 27. marta vēstulē bija precizējusi, ka kurdu cīnītāju grupas “Islāma valsts” pastāvēšana nav ietekmējusi tās novērtējumu par to, ka turpina pastāvēt risks par PKK iesaistību ar terorismu saistītās darbībās, un līdz ar to – ka Padome ir pietiekami precīzi un konkrēti atbildējusi uz argumentiem, kurus PKK izvirzījusi 2015. gada 6. marta vēstulē, lai tai ļautu uzzināt minēto 2015. gada aktu pamatojumu un Vispārējai tiesai – īstenot savu tiesas pārbaudi.
87 Ir jāpiebilst, ka, ievērojot PKK argumentāciju, kāda tā ir apkopota pārsūdzētā sprieduma 72. punktā, precizējumi Padomes 2015. gada 27. marta vēstulē ir jāuzskata par daļu no pamatojuma konteksta, kas figurē Lēmuma 2015/521 un Īstenošanas regulas 2015/513 pamatojuma izklāstā un ko šī sprieduma 48. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē PKK tātad zināja. It īpaši precizējumi šajā Padomes vēstulē ļāva PKK saprast, ka pamatojums šajā pamatojuma izklāstā ir pieņemts, ievērojot 2015. gada 6. marta vēstulē izklāstīto argumentāciju, un tas ļauj uzzināt precīzus iemeslus, kuru dēļ Padome tai nepiekrita.
88 Protams, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 114. punktā uzskatīja, ka papildus šai atbildei Padomei bija jāprecizē konkrētie elementi, kas ir likuši tai uzskatīt, ka risks turpina pastāvēt. Tomēr ir jākonstatē, ka, to darot, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo tā nav ievērojusi Padomei esošā pienākuma apjomu atbilstoši šī sprieduma 52.–55. un 83. punktā atgādinātajai judikatūrai, saskaņā ar kuru šai iestādei minētā lēmuma pamatojumā pirms tā pieņemšanas ir jāatbild uz ieinteresētās personas tās konsultācijā izteiktajiem apsvērumiem, tomēr tai nav pienākuma šajā pašā pamatojumā pierādīt apgalvoto faktu patiesumu, nedz arī veikt šo faktu juridisko kvalifikāciju.
89 Tādējādi šī sprieduma 74. un 88. punktā norādītās tiesību kļūdas ir tādas, kas padara par nederīgu pārsūdzētā sprieduma 115. punktā Vispārējās tiesas norādīto secinājumu.
90 Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, apelācijas sūdzības septītais pamats, kā arī sestais pamats ir jāapmierina daļā par 2015.–2017. gada aktu pamatojumu, kas balstīts uz iekšlietu ministra 2014. gada lēmumu par pārskatīšanu.
91 Tādējādi šī apelācijas sūdzība ir jāatzīst par pamatotu, ciktāl tā attiecas uz pārsūdzētā sprieduma atcelšanu daļā, kurā ir apmierināta prasība atcelt 2015.–2017. gada aktus, tā pamatojuma trūkuma dēļ, un nav nepieciešams izskatīt apelācijas sestajā pamatā norādītos argumentus, ar ko tiek apstrīdēti Vispārējās tiesas apsvērumi par ASV iestāžu lēmumiem.
92 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1.–11., 13. un 14. punkts, ar kuriem Vispārējā tiesa atcēla strīdīgos aktus, ir jāatceļ.
Par prasību Vispārējā tiesā
93 Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.
94 Tā kā Vispārējā tiesa nav spriedusi par prasības pirmajā instancē otro līdz sesto pamatu un astoto pamatu, Tiesa uzskata, ka šis strīds nav izskatāmā stāvoklī. Tāpēc lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 15. novembra sprieduma PKK/Padome (T‑316/14, EU:T:2018:788) rezolutīvās daļas 1.–11., 13. un 14. punktu.
2) Nodot lietu atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai.
3) Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
[Paraksti]