TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2023. gada 23. novembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2011/95/ES – Standarti bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanai – Beļģijā par bēgļiem atzītu nepilngadīgu bērnu māte – Māte kā “ģimenes loceklis” šīs direktīvas 2. panta j) punkta izpratnē – Šīs mātes iesniegts atvasinātas starptautiskās aizsardzības pieteikums – Noraidīšana – Dalībvalstu pienākuma atzīt ieinteresētās personas tiesības saņemt šo aizsardzību, ja tā individuāli neatbilst piešķiršanas nosacījumiem, neesamība – Minētās direktīvas 20. pants un 23. panta 2. punkts – Nepiemērojamība
Lietā C‑614/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) iesniegusi ar 2022. gada 13. septembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 24. septembrī, tiesvedībā
XXX
pret
Commissaire général aux réfugiés et aux apatrides,
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja A. Prehala [A. Prechal], tiesneši F. Biltšens [F. Biltgen], N. Vāls [N. Wahl], J. Pasers [J. Passer] (referents) un M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún],
ģenerāladvokāts: Dž. Pitrucella [G. Pitruzzella],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– XXX vārdā – S. Janssens, advokāte,
– Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs, C. Pochet un M. Van Regemorter, pārstāves, kurām palīdz S. Matray, advokāte,
– Eiropas Komisijas vārdā – A. Azéma un J. Hottiaux, pārstāves,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.) 20. un 23. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp XXX, Gvinejas valstspiederīgo, kas dzīvo Beļģijā, un Commissaire général aux réfugiés et aux apatrides (ģenerālkomisārs bēgļu un bezvalstnieku jautājumos, Beļģija) par pēdējā minētā lēmumu noraidīt XXX šajā dalībvalstī iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
Atbilstošās tiesību normas
3 Direktīvas 2011/95 2. panta “Definīcijas” j) punktā ir noteikts:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..]
j) “ģimenes locekļi”, ciktāl šāda ģimene jau pastāvējusi izcelsmes valstī, ir šādi starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļi, kas atrodas tajā pašā dalībvalstī saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikumu:
– starptautiskās aizsardzības saņēmēja laulātais vai viņa neprecējies partneris, ar kuru viņam ir stabilas attiecības, ja atbilstīgi dalībvalsts tiesību aktiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi neprecētus pārus uzskata par pielīdzināmiem precētiem pāriem,
– pirmajā ievilkumā minēto pāru vai starptautiskās aizsardzības saņēmēja nepilngadīgie bērni ar nosacījumu, ka viņi ir neprecējušies, un neatkarīgi no tā, vai viņi ir dzimuši laulībā vai ārlaulībā vai arī ir adoptēti, kā noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos,
– tēvs, māte vai cits pieaugušais, kas saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi ir atbildīgs par starptautiskās aizsardzības saņēmēju, ja minētais starptautiskās aizsardzības saņēmējs ir nepilngadīgs vai neprecējies”.
4 Šīs direktīvas 3. pantā “Labvēlīgāki standarti” ir paredzēts:
“Dalībvalstis var ieviest vai saglabāt labvēlīgākus standartus, lai noteiktu, kas kvalificējams kā bēglis vai persona, kura tiesīga uz alternatīvo aizsardzību, un noteiktu starptautiskās aizsardzības saturu, ciktāl šādi standarti savienojami ar šo direktīvu.”
5 Minētās direktīvas 20. pantā “Vispārīgi noteikumi” ir noteikts:
“1. Šī nodaļa neierobežo [..] [1951. gada 28. jūlijā Ženēvā parakstītajā] Konvencijā [par bēgļa statusu, kas stājusies spēkā 1954. gada 22. aprīlī (Recueil des traités des Nations unies, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954)) un papildināta ar Protokolu par bēgļa statusu, kas noslēgts Ņujorkā 1967. gada 31. janvārī un stājies spēkā 1967. gada 4. oktobrī] noteiktās tiesības.
2. Šo nodaļu piemēro gan bēgļiem, gan personām, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, ja vien nav norādīts citādi.
3. Īstenojot šo nodaļu, dalībvalstis ņem vērā mazāk aizsargātu personu, piemēram, nepilngadīgo, nepavadītu nepilngadīgo, invalīdu, vecu ļaužu, grūtnieču, vecāku, kuri vieni paši audzina nepilngadīgus bērnus, cilvēku tirdzniecības upuru, personu ar garīgiem traucējumiem un personu, kas bijušas pakļautas spīdzināšanai, izvarošanai vai citai nopietnai psiholoģiskai, fiziskai vai seksuālai vardarbībai, īpašo situāciju.
[..]
5. Īstenojot šīs nodaļas noteikumus attiecībā uz nepilngadīgajiem, dalībvalstis, pirmkārt, ņem vērā bērna intereses.”
6 Direktīvas 2011/95 23. pantā “Ģimenes vienotības saglabāšana” ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, lai varētu tikt saglabāta ģimenes vienotība.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļi, kas atsevišķi nekvalificējas šādas aizsardzības saņemšanai, ir tiesīgi pieprasīt pabalstus [priekšrocības], kas minēti 24. līdz 35. pantā, saskaņā ar valstī noteiktajām procedūrām un ciktāl tie savienojami ar ģimenes locekļa personīgo tiesisko statusu.
3. Šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro, ja ģimenes loceklis ir vai būtu izslēgts no starptautiskās aizsardzības atbilstoši III un V nodaļai.
4. Neatkarīgi no 1. un 2. punkta dalībvalstis var atteikt, samazināt vai atsaukt tajos minētos pabalstus [priekšrocības] valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ.
5. Dalībvalstis var izlemt, ka šo pantu piemēro arī citiem tuviem radiniekiem, kas dzīvojuši kopā kā ģimenes locekļi izcelsmes valsts atstāšanas laikā un kas tajā laikā pilnīgi vai galvenokārt bija atkarīgi no starptautiskās aizsardzības saņēmēja.”
7 Šīs direktīvas 24.–35. pantā uzskaitītās priekšrocības ir saistītas ar uzturēšanās tiesībām, ceļošanas dokumentiem, darba iespējām, izglītības pieejamību un kvalifikāciju atzīšanas procedūru pieejamību, sociālo labklājību, veselības aprūpi, nepilngadīgajiem bez pavadības, izmitināšanas vietu pieejamību, pārvietošanās brīvību dalībvalstī, integrācijas iespēju pieejamību un, visbeidzot, repatriāciju.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
8 XXX, Gvinejas valstspiederīgā, ar saviem trim bērniem 2018. gadā ieradās Beļģijā. 2018. gada 8. augustā viņa iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas tika noraidīts.
9 No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka vienam no šiem trim bērniem tika piešķirts bēgļa statuss. No šīs lietas materiāliem arī izriet, ka ģimene jau pastāvējusi Gvinejā.
10 Pēc sava starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanas XXX cēla prasību Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome, Beļģija), kas to noraidīja ar 2020. gada 8. jūnija lēmumu.
11 Iesniedzējtiesa, kurā iesniegta kasācijas sūdzība par šo lēmumu, norāda, ka XXX, kas ir “ģimenes loceklis” Direktīvas 2011/95 2. panta j) punkta izpratnē, apgalvo, ka, tā kā šīs direktīvas 23. pants nav ticis pareizi transponēts Beļģijas tiesībās, tam esot tieša iedarbība, kas uzliek Beļģijas Karalistei pienākumu piešķirt viņai starptautisko aizsardzību.
12 Iesniedzējtiesa, šaubīdamās par šī apgalvojuma pamatotību, jo 23. pantā ir minēta tikai šīs direktīvas 24.–35. pantā paredzēto priekšrocību piešķiršana un no minētā 23. panta iespējamās tiešās iedarbības var izrietēt nekas vairāk kā vien šī piešķiršana, uzskata, ka tai ir jāuzdod jautājums Tiesai, jo šajā gadījumā tai ir jālemj pēdējā instancē. Šie apsvērumi liek iesniedzējtiesai uzdot pirmo un otro prejudiciālo jautājumu. Turklāt šī tiesa norāda, ka tai šķiet lietderīgi uzdot Tiesai trešo jautājumu, kura formulējumu tai ierosināja prasītāja pamatlietā.
13 Lai gan iesniedzējtiesai atkal ir šaubas, vai ir pamatots prasītājas pamatlietā arguments, ka bērna intereses, kas minētas Direktīvas 2011/95 20. pantā, un ģimenes dzīves neaizskaramība nozīmē, ka saskaņā ar šīs direktīvas 23. pantu starptautiskā aizsardzība tiek piešķirta to bērnu mātei, kuri atzīti par bēgļiem Beļģijā un kuri tajā ir ieradušies kopā ar māti, pat ja viņa neatbilst šīs aizsardzības saņemšanai nepieciešamajiem nosacījumiem – jo šādu iznākumu, šķiet, varētu nodrošināt uzturēšanās atļauja piešķiršana, kas minētajai mātei ļautu likumīgi uzturēties Beļģijā –, tā uzskata, ka tai ir pienākums attiecīgo jautājumu arī uzdot Tiesai, ņemot vērā, ka tā lemj pēdējā instancē. Šādos apstākļos šī tiesa nolēma uzdot Tiesai ceturto prejudiciālo jautājumu, kura formulējumu tai tāpat ierosināja prasītāja pamatlietā.
14 Šādos apstākļos Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Direktīvas 2011/95] 23. pantam, kas nebija transponēts Beļģijas tiesībās, var būt tieša iedarbība, paredzot piešķirt uzturēšanās atļauju vai starptautisko aizsardzību Beļģijā par bēgli atzīta un mātes pavadībā ieceļojuša bērna mātei?
2) Apstiprinošas atbildes gadījumā, vai transponēšanas neesamības dēļ Beļģijā par bēgli atzīta un mātes pavadībā ieceļojuša bērna mātei ar [Direktīvas 2011/95] 23. pantu ir piešķirtas tiesības pieprasīt [šīs direktīvas] 24.–35. pantā minētās priekšrocības, tostarp uzturēšanās atļauju, kas ļauj viņai likumīgi uzturēties Beļģijā kopā ar viņas ģimeni, vai arī tiesības uz starptautisko aizsardzību, pat ja šī māte atsevišķi nekvalificējas starptautiskās aizsardzības saņemšanai?
3) Vai [Direktīvas 2011/95] 23. panta kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 18. un 24. pantu lietderīgā iedarbība nozīmē, ka dalībvalstij, kura nav pielāgojusi savus valsts tiesību aktus tādējādi, lai šāda statusa saņēmēja ģimenes locekļi [minētās direktīvas 2. panta j) punkta izpratnē] varētu pieprasīt konkrētas priekšrocības, ja viņi atsevišķi nekvalificējas šī statusa saņemšanai, minētajiem ģimenes locekļiem ir jāatzīst tiesības uz atvasinātu bēgļa statusu, lai viņi varētu iegūt minētās priekšrocības ģimenes vienotības saglabāšanas nolūkā?
4) Vai [Direktīvas 2011/95] 20. un 23. pantā kopsakarā ar [Pamattiesību hartas] 7., 18. un 24. pantu dalībvalstij, kura nav pielāgojusi savas valsts tiesības tādējādi, lai nepilngadīga bēgļa vecāki varētu izmantot direktīvas 24.–35. pantā minētās priekšrocības, ir jāpiešķir atvasināta starptautiskā aizsardzība, lai ņemtu vērā bērna interešu prioritāti un nodrošinātu šī bērna bēgļa statusa efektivitāti?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
15 Kā izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras, ar LESD 267. pantu noteiktā procedūra ir sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām instruments, ar ko Tiesa sniedz valstu tiesām norādes par Savienības tiesību interpretāciju, kuras tām vajadzīgas, lai izspriestu tajās izskatāmās lietas. Prejudiciālā nolēmuma procedūras pamatā ir nevis konsultatīvu viedokļu sniegšana par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan vajadzība efektīvi atrisināt strīdu. Kā izriet no paša LESD 267. panta formulējuma, lūgtajam prejudiciālajam nolēmumam ir jābūt “vajadzīgam”, lai iesniedzējtiesa varētu “sniegt spriedumu” lietā, kuru tā izskata (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 43.–45. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
16 Tādējādi Tiesa ir vairākkārt atgādinājusi, ka gan no LESD 267. panta formulējuma, gan no tā sistēmas izriet, ka prejudiciālā nolēmuma procedūras priekšnoteikums tostarp ir strīda faktiskā izskatīšana valstu tiesās, kā ietvaros tām ir jāpieņem nolēmums, kurā var tikt ņemts vērā prejudiciālais spriedums (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
17 No lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegtās informācijas un Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietā iesniedzējtiesā ir celta prasība par lēmumu, ar kuru prasītājai pamatlietā tika atteikta viņas lūgtā starptautiskā aizsardzība. Savukārt no šī lēmuma un lietas materiāliem neizriet, ka šī prasītāja būtu konkrēti lūgusi vienu vai vairākas Direktīvas 2011/95 24.–35. pantā, uz kuriem ir atsauce šīs direktīvas 23. panta 2. punktā, uzskaitītās priekšrocības, ne arī tas, ka pamatlietā aplūkotais lēmums attiektos uz šādu priekšrocību piešķiršanas atteikumu.
18 Tā vietā, lai konkrēti lūgtu kādu no priekšrocībām, kas uzskaitītas Direktīvas 2011/95 24.–35. pantā, vēršoties valsts iestādē, kas var viņai to atzīt vai atteikt, un pēc tam iespējamo atteikumu apstrīdētu kompetentajās valsts tiesās, izklāstot iemeslus, kuru dēļ viņa uzskata, ka var saņemt attiecīgo priekšrocību vai priekšrocības saskaņā ar Direktīvu 2011/95, it īpaši tās 23. pantu, prasītāja pamatlietā ir izvēlējusies lūgt starptautisko aizsardzību, apgalvojot, ka šāda aizsardzība būtu vienīgā, kas varētu novērst apgalvoto šī 23. panta pareizas transponēšanas valsts tiesībās neesamību.
19 Jākonstatē – kā būtībā pareizi ir nospriedusi Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome 2020. gada 8. jūnija lēmumā, kas apstrīdēts iesniedzējtiesā –, ka pat neatkarīgi no tā, vai Direktīvas 2011/95 23. pants ir vai nav pareizi transponēts valsts tiesībās, ieinteresētā persona katrā ziņā nevar saņemt starptautisko aizsardzību, jo tā individuāli neatbilst šādas aizsardzības piešķiršanai Savienības tiesībās izvirzītajiem nosacījumiem.
20 Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvā 2011/95 nav paredzēta bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusa atvasināta attiecināšana uz personas, kam tas piešķirts, ģimenes locekļiem, kuri individuāli neatbilst minētā statusa piešķiršanas nosacījumiem. No šīs direktīvas 23. panta izriet, ka tas vienīgi uzliek dalībvalstīm pienākumu pielāgot savu tiesisko regulējumu tā, lai šie ģimenes locekļi – saskaņā ar valstī noteiktajām procedūrām un ciktāl tie savienojami ar ģimenes locekļa personīgo tiesisko statusu – varētu pieprasīt konkrētas priekšrocības, citastarp uzturēšanās atļauju piešķiršanu, darba iespējas vai izglītības pieejamību, kuru mērķis ir saglabāt ģimenes vienotību (spriedumi, 2018. gada 4. oktobris, Ahmedbekova, C‑652/16, EU:C:2018:801, 68. punkts, un 2021. gada 9. novembris, Bundesrepublik Deutschland (Ģimenes vienotības saglabāšana), C‑91/20, EU:C:2021:898, 36. punkts). Šo pašu iemeslu dēļ Direktīvas 2011/95 20. pantu, kurā ir izklāstīti vispārīgie noteikumi un kura 3. punktā ir paredzēts pienākums ņemt vērā mazāk aizsargātu personu īpašo situāciju, un tā 5. punktā ir paredzēts pienākums pirmām kārtām ņemt vērā bērna intereses, arī nevar interpretēt tādējādi, ka ar to dalībvalstīm ir noteikts pienākums piešķirt bēgļa statusu nepilngadīga bērna, kuram ir piešķirta starptautiskā aizsardzība, vecākam.
21 Ir taisnība, ka Savienības tiesībām nav pretrunā tas, ka dalībvalsts saskaņā ar labvēlīgākiem valsts standartiem, kādi minēti Direktīvas 2011/95 3. pantā, atvasināti un nolūkā saglabāt ģimenes vienotību piešķir bēgļa statusu šādas aizsardzības saņēmēja “ģimenes locekļiem”, tomēr ar nosacījumu, ka tas ir saderīgi ar šo direktīvu.
22 Tomēr tā ir dalībvalstīm paredzēta iespēja, ko Beļģijas likumdevējs, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, nav izmantojis attiecībā uz starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļiem, kuri individuāli neatbilst šīs aizsardzības piešķiršanas nosacījumiem.
23 Turklāt no šī sprieduma 12. un 13. punkta izriet, ka pati iesniedzējtiesa šaubās par iespēju tādas tiesības uz starptautisko aizsardzību kā pamatlietā prasītās pamatot ar Direktīvas 2011/95 20. un 23. pantu, taču, tā kā šajā gadījumā tai ir jālemj pēdējā instancē, tā tomēr uzskatīja, ka tai ir jāvēršas Tiesā.
24 Šādos apstākļos, ņemot vērā šī sprieduma 15. un 16. punktā atgādināto judikatūru un šī sprieduma 17. un 18. punktā precizēto pamatlietas priekšmetu, uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem ir jāatbild tikai tiktāl, ciktāl šo jautājumu mērķis ir noteikt, vai personai, kas atrodas tādā situācijā kā prasītāja pamatlietā, ir tiesības saņemt starptautisko aizsardzību, bet pārējā daļā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams.
25 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, it īpaši šī sprieduma 20.–22. punktā atgādinātos apstākļus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/95 20. un 23. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem dalībvalstīm nav noteikts pienākums bērna, kuram ir bēgļa statuss dalībvalstī, vecākam, kas ir “ģimenes loceklis” šīs direktīvas 2. panta j) punkta izpratnē, atzīt tiesības saņemt starptautisko aizsardzību šajā dalībvalstī.
Par tiesāšanās izdevumiem
26 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu 20. un 23. pants
ir jāinterpretē tādējādi, ka
ar tiem dalībvalstīm nav noteikts pienākums bērna, kuram ir bēgļa statuss dalībvalstī, vecākam, kas ir “ģimenes loceklis” šīs direktīvas 2. panta j) punkta izpratnē, atzīt tiesības saņemt starptautisko aizsardzību šajā dalībvalstī.
[Paraksti]