Apelācijas sūdzība, ko 2021. gada 13. aprīlī Évariste Boshab iesniedza par Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2021. gada 3. februāra spriedumu lietā T-111/19 Evariste Boshab/Eiropas Savienības Padome
(Lieta C-242/21 P)
Tiesvedības valoda – franču
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Évariste Boshab (pārstāvji: T. Bontinck, P. De Wolf, T. Payan, A. Guillerme, advokāti)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Savienības Padome
Prasījumi
Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Tiesai ir šādi:
atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 3. februāra spriedumu lietā Évariste Boshab/Eiropas Savienības Padome (T-111/19), kas tika paziņots 2021. gada 3. februārī;
izskatīt lietu pēc būtības un atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2018/1940 (2018. gada 10. decembris), ciktāl tajā ir saglabāts apelācijas sūdzības iesniedzēja vārds ar 8. numuru Lēmuma 2010/788/KĀDP pielikumā, kā arī Padomes Īstenošanas Regulu (ES) 2018/1931 (2018. gada 10. decembris), ciktāl tajā ir saglabāts apelācijas sūdzības iesniedzēja vārds ar 8. numuru Regulas (EK) Nr. 1183/2005 1 I pielikumā;
piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
Pamati un galvenie argumenti
Ar apelāciju apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 3. februāra spriedumu lietā T-111/19 Évariste Boshab/Eiropas Savienības Padome, tās pamatošanai izvirzot divus pamatus, kas ir balstīti uz tiesību uz aizstāvību neievērošanu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
Runājot par pirmo pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Vispārējā tiesa neesot ievērojusi viņa tiesības uz aizstāvību un it īpaši viņa tiesības tikt uzklausītam, ciktāl Vispārējā tiesa:
esot uzskatījusi, ka novēlotais Eiropas Savienības Padomes paziņojums, nedodot apelācijas sūdzības iesniedzējam iespēju iesniegt apsvērumus pirms lēmuma par attiecīgo ierobežojošo pasākumu pagarināšanu pieņemšanas, nav tiesību tikt uzklausītam neievērošana, jo lēmums neesot uzskatāms par jaunu apstākli, un
neesot izdarījusi vajadzīgos secinājumus no fakta, ka Padome šajā lietā neveica nekādu pārbaudi.
Runājot par otro pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ciktāl tā:
neesot ņēmusi vērā, ka ierobežojošajiem pasākumiem ir aizsargājošs un pēc definīcijas pagaidu raksturs un to spēkā esamība vienmēr ir atkarīga no tā, vai faktiskie un juridiskie apstākļi, uz kuru pamata tie tika pieņemti, joprojām pastāv un vai to saglabāšana ir nepieciešama, lai sasniegtu izvirzīto mērķi;
neesot konstatējusi, ka Padomes iesniegtā informācija nekādā ziņā nevarētu attaisnot jebkādu rīcību, kura atbilst kritērijiem iekļaušanai strīdīgajos sarakstos, proti, darbības, kas ir uzskatāmas par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem, un
neesot kritizējusi to, ka Padome nepārbaudīja apelācijas sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju pārskatīšanas procedūras kontekstā un uz tās pamata neveica pārbaudi.
____________
1 ; OV 2005, L 193, 1. lpp.