ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS [VERICA TRSTENJAK]

SECINĀJUMI,

sniegti 2011. gada 8. septembrī (1)

Lieta C‑282/10

Maribel Dominguez

pret

Centre informatique du Centre Ouest Atlantique

un

Préfet de la région Centre

(Cour de Cassation (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Hartas 31. panta 2. punkts – Sociālās pamattiesības – Vispārējie tiesību principi – Direktīvu horizontālā iedarbība – Direktīvas 2003/88/EK 7. pants – Darba apstākļi – Darba laika organizēšana – Tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu – Tiesību uz atvaļinājumu rašanās neatkarīgi no darba ņēmēja prombūtnes veida un ilguma – Valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru šī atvaļinājuma piešķiršana ir atkarīga no faktiski nostrādātā minimālā darba laika atsauces gadā – Valsts tiesas pienākums nepiemērot Savienības tiesībām pretrunā esošas valsts tiesību normas

Satura rādītājs

I –IevadsI - 4

II –Atbilstošās tiesību normasI - 5

A –Savienības tiesības I - 5

1)Eiropas Savienības Pamattiesību hartaI - 5

2)Direktīva 2003/88/EKI - 5

B –Valsts tiesībasI - 6

III –Lietas apstākļi, pamata tiesvedība un prejudiciālie jautājumiI - 7

IV –Tiesvedība TiesāI - 9

V –Lietas dalībnieku galvenie argumentiI - 9

A –Par pirmo prejudiciālo jautājumuI - 9

B –Par otro prejudiciālo jautājumuI - 9

C –Par trešo prejudiciālo jautājumuI - 11

VI –Juridiskais vērtējumsI - 12

A –Par pirmo prejudiciālo jautājumuI - 12

B –Par otro prejudiciālo jautājumuI - 15

1)VispārīgiI - 15

a)Būtiskākie tiesiskie aspektiI - 15

b)Tiesiska strīda starp privātpersonām esamībaI - 15

2)Valsts tiesas nozīme tiesiskā strīdā starp privātpersonāmI - 16

a)Savienības tiesībās noteiktās robežas attiecībā uz direktīvu piemērojamībuI - 16

b)Iespējamās alternatīvās pieejasI - 19

i)Hartas 31. panta 2. punktā ietverto pamattiesību tieša piemērojamībaI - 20

–Hartas piemērojamībaI - 20

–Pamattiesību rakstursI - 21

–Horizontālās iedarbības neesamībaI - 23

–SecinājumiI – 28

ii)Varbūtēja vispārējā tiesību principa tieša piemērojamībaI - 28

–Tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu juridiskais spēks Savienības tiesību sistēmāI - 28

–Vispārējā tiesību principa piemērošana starp privātpersonāmI - 38

–SecinājumiI - 46

iii)Vispārējā tiesību principa, kas ir precizēts Direktīvā 2003/88, piemērošanaI - 46

–Tiesas pieeja spriedumā lietā KücükdeveciI - 47

–Šīs pieejas pārnesamība uz tiesībām uz ikgadējo atvaļinājumuI - 48

–SecinājumiI - 54

c)Galīgais slēdziensI - 54

3)Pakārtoti, dalībvalsts atbildība par Savienības tiesību pārkāpumuI - 54

4)SecinājumiI - 56

C –Par trešo prejudiciālo jautājumuI - 56

VII –SecinājumiI - 58

I –    Ievads

1.        Konkrētajā prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā saskaņā ar LESD 267. pantu Francijas Cour de Cassation [Kasācijas tiesa] (turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”) uzdod Tiesai trīs jautājumus par Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (2) 7. panta interpretāciju.

2.        Konkrētā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu aizsākums ir meklējams tiesvedībā starp M. Domingesu [M. Dominguez] (turpmāk tekstā – “prasītāja pamata tiesvedībā”) un tās darba devēju Centre Informatique du Centre Ouest Atlantique (turpmāk tekstā – “atbildētājs pamata tiesvedībā”). Šajā tiesvedībā runa ir par jautājumu, vai un konkrētajā gadījumā kādā apmērā pēdējam ir pienākums maksāt finansiālu atlīdzību par tādu ikgadējo atvaļinājumu, kuru prasītāja pamata tiesvedībā negadījuma dēļ nav varējusi izmantot. Jautājums, kuru ir svarīgi noskaidrot, raugoties no iesniedzējtiesas viedokļa, ir par veidu, kādā ir aprēķināms šī atvaļinājuma ilgums. Šī gadījuma īpatnība ir tā, ka saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām, pirmkārt, tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu rašanās ir atkarīga no tā, vai darba ņēmējs ir nostrādājis minimālo dienu skaitu, un, otrkārt, visa veida prombūtne no darba vietas negadījuma dēļ netiek ieskaitīta kā darba laiks.

3.        Tomēr tiesību uz atvaļinājumu pastāvēšana un konkrētajā gadījumā to precīzais apmērs nevar tikt noteikts, kamēr nav noskaidrots, vai iepriekš minētās valsts tiesību normas vispār var tikt uzskatītas par Direktīvas 2003/88 7. pantam atbilstošām un vai prasītāja var tieši atsaukties uz šo direktīvu attiecībās ar atbildētāju. Pirmkārt, konkrētajā tiesvedībā rodas tiesību jautājumi, uz kuriem Tiesa jau ir sniegusi viennozīmīgu atbildi. Līdz ar to tā principā var tikai norādīt uz attiecīgajiem spriedumiem. Otrkārt, Tiesa tiek lūgta izteikt viedokli par to, kā tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir jāklasificē Savienības tiesību sistēmas normu hierarhijas ietvaros un vai darba ņēmējs var uz tām tieši atsaukties arī attiecībās ar savu darba devēju.

4.        Šādā nolūkā ir jāpārbauda četras dažādas pieejas, kurām ir jāpalīdz darba ņēmējam īstenot savas tiesības attiecībās ar darba devēju. Vispirms ir jāpārbauda direktīvu horizontālās iedarbības iespēja. Pēc tam, ņemot vērā, ka Eiropas Savienības Pamattiesību harta ir kļuvusi saistoša, ir jāpārbauda Hartas 31. panta 2. punkta tieša piemērojamība. Kā vēl viena alternatīva ir jāpārbauda tāda iespējama vispārējā tiesību principa tieša piemērojamība, kas garantē darba ņēmēja tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu. Visbeidzot, es pārbaudīšu, ciktāl var tikt piemērota Tiesas izstrādātā pieeja spriedumā lietā Kücükdeveci (3), detalizēti iztirzājot šīs pieejas priekšrocības un trūkumus. Šī lieta sniedz Tiesai iespēju analizēt šo pieeju dogmatiski, nepieciešamības gadījumā to pilnveidojot.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības (4)

1)      Eiropas Savienības Pamattiesību harta

5.        Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) IV sadaļas (“Solidaritāte”) 31. pantā ir norādīts uz katra darba ņēmēja tiesībām uz godīgiem un taisnīgiem darba apstākļiem. 31. panta 2. punktā ir noteikts šādi:

“Ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz maksimālā darba laika ierobežošanu, uz atpūtas laiku ik dienu un ik nedēļu, kā arī uz vienu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.”

6.        VII sadaļas (“Vispārīgi noteikumi”) 51. pantā ir noteikta Hartas piemērošanas joma. 51. panta 1. punkts ir izteikts šādi:

“Šīs Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Tādēļ tās ievēro tiesības un principus, kā arī veicina to piemērošanu saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un ievērojot Savienības kompetenci, kas tai piešķirta Līgumos.”

2)      Direktīva 2003/88/EK

7.        Direktīvas 2003/88 1. pants ir izteikts šādi:

“Mērķis un darbības joma

1.      Šī direktīva nosaka minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai.

2.      Šī direktīva attiecas uz:

a)      obligātiem [..] ikgadējiem atpūtas laikposmiem [..]

[..].”

8.        Šīs direktīvas 7. pants ir izteikts šādi:

“Gadskārtējais atvaļinājums

1.      Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu, atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.

2.      Obligāto apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laikposmu nevar aizstāt ar finansiālu atlīdzību, izņemot gadījumus, kad pārtrauc darba attiecības.”

9.        Saskaņā ar Direktīvas 2003/88 17. pantu dalībvalstis var atkāpties no atsevišķiem šīs direktīvas pantiem. Attiecībā uz tās 7. pantu netiek pieļautas nekādas atkāpes.

B –    Valsts tiesības

10.      Pamata tiesvedībā piemērojamā Code du travail [Darba kodeksa] L. 223‑2. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Darba ņēmējs, kurš pierāda, ka atsauces gadā ir bijis nodarbināts pie tā paša darba devēja laika posmā, kas līdzvērtīgs vismaz vienam faktiska darba laika mēnesim, ir tiesības uz atvaļinājumu, kura ilgums tiek aprēķināts, pamatojoties uz divām ar pusi darba dienām par nostrādāto mēnesi, ar nosacījumu, ka kopējais atvaļinājuma ilgums, ko ir tiesības pieprasīt, nepārsniedz trīsdesmit darba dienas.”

11.      Jaunā Code du travail 2008. gada 20. augusta redakcijā L. 3141‑3. pantā ir noteikts:

“Darba ņēmējam, kurš pierāda, ka ir bijis nodarbināts pie tā paša darba devēja laika posmā, kas līdzvērtīgs vismaz desmit faktiska darba laika dienām, ir tiesības uz atvaļinājumu divu ar pusi darba dienu garumā par katru nostrādāto mēnesi. Kopējais atvaļinājuma ilgums, ko ir tiesības pieprasīt, nevar pārsniegt trīsdesmit darba dienas.”

12.      Tobrīd piemērojamajā Code du travail L. 223‑4. pantā ir noteikts:

“Lai aprēķinātu atvaļinājuma ilgumu, faktiski nostrādātam mēnesim tiek pielīdzinātas četras darba nedēļas vai divdesmit astoņas darba dienas. Apmaksāta atvaļinājuma laikposmi, Code du travail L. 212‑5‑1. pantā un Code rural [Lauksaimniecības kodeksa] L. 713‑9. pantā paredzētie kompensācijas atpūtas laikposmi, grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikposmi saskaņā ar Code du travail L. 122‑25.–L. 122‑30. pantu, atpūtas dienas, kas piešķirtas, pamatojoties uz samazinātu darba laiku, un nepārtraukti laikposmi, kas nepārsniedz vienu gadu un kuru laikā darba līguma darbība tiek pārtraukta sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību, ir uzskatāmi par faktisko darba laiku. (Tāpat arī, aprēķinot atvaļinājuma ilgumu, tiek ņemti vērā laikposmi, kuros darba ņēmējs vai māceklis atrodas vai tiek iesaukts Service national [valsts obligātais dienests militārajā un civilajā jomā] neatkarīgi no iemesla).”

13.      Spēkā esošajā Code du travail L. 3141‑5. pantā ir noteikts:

“Aprēķinot atvaļinājuma ilgumu, par faktisku darba laiku tiek uzskatīti šādi laikposmi:

1)      apmaksāta atvaļinājuma laikposmi;

2)      grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, paternitātes un adopcijas atvaļinājuma, adopcijas un bērna kopšanas atvaļinājuma laikposmi;

3)      obligātie kompensācijas atpūtas laikposmi, kas paredzēti šī kodeksa L. 3121‑26. pantā un Code rural L. 713‑9. pantā;

4)      atpūtas dienas, kas piešķirtas, pamatojoties uz darba laika samazināšanu;

5)      nepārtraukti laikposmi, kas nepārsniedz vienu gadu un kuru laikā darba līguma darbība tiek pārtraukta sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību;

6)      laikposmi, kuros darba ņēmējs atrodas vai tiek iesaukts Service national neatkarīgi no iemesla.”

14.      Saskaņā ar sociālā nodrošinājuma organizācijās strādājošo darbinieku valsts darba koplīgumam pievienoto tipveida noteikumu XIV panta ceturto daļu tiesības saņemt ikgadējo atvaļinājumu atsauces gadā netiek piešķirtas, ja darba kavējums ir bijis saistīts ar slimību vai ilglaicīgu slimību, kas izraisījusi darba pārtraukumu divpadsmit vai vairāk nepārtrauktu mēnešu garumā, ja darba kavējums ir bijis obligātā militāra dienesta dēļ vai ir bijis saistīts ar koplīguma 410., 44. un 46. pantā paredzēto neapmaksāto atvaļinājumu. Tiesības uz atvaļinājumu tiek atgūtas no dienas, kurā tiek atsākts darbs, un atvaļinājuma ilgums tiek aprēķināts proporcionāli faktiski nostrādātajam darba laikam, par kuru vēl nav ticis piešķirts ikgadējais atvaļinājums.

III – Lietas apstākļi, pamata tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

15.      Prasītāja pamata tiesvedībā kopš 1987. gada 10. janvāra strādā pie atbildētāja pamata tiesvedībā. Uz šo situāciju ir attiecināms sociālā nodrošinājuma organizācijās strādājošiem darbiniekiem piemērojamais koplīgums.

16.      2005. gada 3. novembrī prasītāja pamata tiesvedībā cieta nelaimes gadījumā ceļā no mājām uz darba vietu. Šī negadījuma dēļ viņa no 2005. gada 3. novembra līdz 2007. gada 7. janvārim atradās slimības atvaļinājumā.

17.      2007. gada 8. janvārī viņa atsāka strādāt nepilna darba laika darbu un no 2007. gada 8. februāra – pilna darba laika darbu. Pēc viņas atgriešanās atbildētājs pamata tiesvedībā viņai darīja zināmu atvaļinājuma dienu skaitu, kas atbilstoši viņa veiktajiem aprēķiniem pienācās prasītājai pamata tiesvedībā par viņas prombūtnes laika posmu. Prasītāja pamata tiesvedībā to apstrīdēja un pret savu darba devēju par šo laika posmu izvirzīja prasību par 22,5 apmaksātu atvaļinājuma dienu piešķiršanu, alternatīvi prasot izmaksāt kompensāciju EUR 1971,39 apmērā.

18.      Savu prasību tā vispirms cēla Conseil de prud’hommes de Limoges [Limožas Darba tiesā], kas tās pieteikumus ar 2008. gada 15. janvāra nolēmumu noraidīja. Pēc tam prasītāja pamata tiesvedībā par šo nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Cour d’appel de Limoges [Limožas apelācijas tiesā]. Tomēr tās apelācijas sūdzība ar 2008. gada 16. septembra spriedumu tika noraidīta. Cour d’appel cita starpā konstatēja, ka atbildētājs pamata tiesvedībā kā darba devējs ir pareizi piemērojis attiecīgās darba tiesību normas un pamatoti nav atzinis tiesību uz atvaļinājumu rašanos, jo prasītāja pamata tiesvedībā tās nelaimes gadījuma ceļā dēļ ir bijusi prombūtnē vairāk nekā 12 mēnešus un šajā laikā nav faktiski strādājusi. Cour d’appel arī konstatēja, ka prasītāja pamata tiesvedībā nevar atsaukties uz attiecībā uz negadījumiem darbā piemērojamām darba tiesību normām.

19.      Ar savu kasācijas sūdzību Cour de Cassation tā pārsūdz šo spriedumu, norādot, ka, pirmkārt, negadījums ceļā ir jāpielīdzina negadījumam darbā un tādēļ tai ir jāgūst labums no tā paša tiesiskā regulējuma. Otrkārt, tā norāda, ka, nosakot apmaksāto atvaļinājumu, laiks, kad darba līgums ir ticis pārtraukts negadījuma ceļā dēļ, ir jāpielīdzina faktiski nostrādātajam darba laikam.

20.      Iesniedzējtiesa, ņemot vērā plaši citēto Tiesas judikatūru, pauž šaubas gan par piemērojamo valsts darba tiesību normu atbilstību [Savienības tiesībām], gan valsts tiesas pienākumu nepiemērot Savienības tiesībām neatbilstošas valsts tiesību normas.

21.      Ņemot vērā minēto, Cour de cassation ir apturējusi tiesvedību un uzdevusi Tiesai šādus jautājumus prejudiciāla nolēmuma sniegšanai:

“1)      Vai Direktīvas 2003/88/EK 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tādi valsts tiesību noteikumi vai prakse, saskaņā ar kuriem tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir piemērojams nosacījums par vismaz desmit dienu (vai viena mēneša) faktiski nostrādātu darba laiku atsauces laikposmā?

2)      Vai Direktīvas 2003/88 7. pants, kas rada īpašu pienākumu darba devējam, piešķirot tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu darba ņēmējam, kurš veselības iemeslu dēļ ir kavējis darbu laika posmā, kas līdzvērtīgs vismaz vienam gadam, uzliek pienākumu valsts tiesai, kura izskata strīdu starp privātpersonām, nepiemērot tādu [Savienības tiesībām] pretēju valsts noteikumu, atbilstoši kuram tiesībām saņemt apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir piemērojams nosacījums par vismaz desmit faktiski nostrādātām dienām atsauces gadā?

3)      Vai saskaņā ar Direktīvas 2003/88 7. pantu, kurā nav paredzēta atšķirība starp darba ņēmējiem atkarībā no darba prombūtnes iemesla atsauces laikposmā, proti, vai darba kavējumu izraisījis nelaimes gadījumus darbā, arodslimība, nelaimes gadījums, kas noticis ceļā no mājām uz darba vietu, vai arī slimība, kas nav saistīta ar darbu, darba ņēmējiem ir tiesības saņemt vienāda ilguma apmaksātu atvaļinājumu neatkarīgi no ar veselības stāvokli saistītā darba kavējuma iemesla, vai arī šis noteikums ir jāinterpretē tādējādi, ka atbilstoši tam ir pieļaujams atšķirīga ilguma apmaksāts atvaļinājums atkarībā no darba ņēmēja darba kavējuma iemesla, ja valsts likumā ar konkrētiem nosacījumiem ir paredzēts apmaksāts ikgadējais atvaļinājums, kas ir ilgāks par direktīvā paredzēto minimālo četru nedēļu atvaļinājumu?”

IV – Tiesvedība Tiesā

22.      2010. gada 2. jūnija lēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Tiesas kancelejā saņemts 2010. gada 7. jūnijā.

23.      Lietas dalībnieki pamata tiesvedībā, Francijas, Dānijas un Nīderlandes valdības, kā arī Eiropas Komisija savus rakstveida apsvērumus iesniedza Tiesas Statūtu 23. pantā noteiktajā termiņā.

24.      Lai izklāstītu apsvērumus, uz 2011. gada 17. maija tiesas sēdi ieradās lietas dalībnieku pamata tiesvedībā, Francijas, Dānijas un Nīderlandes valdību, kā arī Komisijas pārstāvji.

V –    Lietas dalībnieku galvenie argumenti

A –    Par pirmo prejudiciālo jautājumu

25.      Visi tiesvedības dalībnieki ir vienisprātis, ka atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu var izsecināt no Tiesas judikatūras, it īpaši no spriedumiem lietā BECTU (5) un lietā Schultz-Hoff (6). Attiecīgi tie piedāvā uz šo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts tiesību normas vai prakse, saskaņā ar kuru tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir atkarīgas no faktiski nostrādāta vismaz desmit dienu (vai viena mēneša) darba laika atsauces laikposmā.

B –    Par otro prejudiciālo jautājumu

26.      Gan argumentācija, gan tiesvedības dalībnieku piedāvātās atbildes uz šo prejudiciālo jautājumu ir ļoti atšķirīgas.

27.      Prasītāja pamata tiesvedībā norāda uz spriedumiem lietā Simmenthal (7) un lietā Melki (8) un šajā ziņā izklāsta, ka Direktīvas 2003/88 7. panta tiešu piemērojamību neierobežo Tiesas izteikumi spriedumā lietā BECTU. Pēc tās domām, valsts tiesas situācija šajā ziņā ir vienkārša, jo tās pienākums ir nepiemērot attiecīgās valsts tiesību normas, kurās tiesību uz apmaksātu atvaļinājumu īstenošana tiek padarīta atkarīga no Savienības tiesībām neatbilstoša nosacījuma izpildes.

28.      Atbildētājs pamata tiesvedībā atsaucas uz iesniedzējtiesas citēto judikatūru un no tās izdara pretēju secinājumu. Pēc tā domām, no šajā judikatūrā izstrādātajiem principiem netieši izriet, ka valsts tiesa strīdā starp privātpersonām nevar nepiemērot valsts tiesību normu, pamatojoties uz to, ka tā neatbilst direktīvai. Proti, šāda rīcība atbilstu interpretācijai contra legem. Ņemot vērā pašas direktīvas, kas uzliek saistības dalībvalstīm un nerada tiešus pienākumus pilsoņiem, definīciju, neesot pamata pārskatīt šo pastāvīgo judikatūru, jo pretējā gadījumā tas būtu tas pats, kas atcelt atšķirību starp direktīvām un regulām.

29.      Francijas un Nīderlandes valdības sniedz vēl plašāku judikatūras analīzi.

30.      Francijas valdība, piemēram, atgādina ne tikai Cour de Cassation citēto judikatūru, bet arī spriedumus lietā Mangold (9) un lietā Kücükdeveci (10). Šajos spriedumos Tiesa esot turpinājusi attīstīt judikatūru par valsts tiesas nozīmi situācijā, kad valsts tiesību normas neatbilst Savienības tiesībām. No tiem izrietot, ka situācijā, kad valsts tiesību norma neatbilst vispārējam Savienības tiesību principam, valsts tiesai nepieciešamības gadījumā ir pienākums nepiemērot valsts tiesību normu. Francijas valdība šajā ziņā norāda, ka, lai gan tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu atbilstoši pastāvīgai judikatūrai tiek uzskatītas par “īpaši svarīgu Savienības sociālo tiesību principu”, Tiesa to vēl nav atzinusi par vispārējo Savienības tiesību principu, kā tas, piemēram, ir diskriminācijas vecuma dēļ gadījumā. Līdz ar to iepriekš minētā judikatūra nevarot tikt piemērota arī attiecībā uz tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu.

31.      Tādēļ Francijas valdība piedāvā uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt tādējādi, ka, ciktāl valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir atkarīgas no nostrādātā vismaz desmit dienu (vai viena mēneša) darba laika atsauces laikposmā, ir pretrunā Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktam, saskaņā ar šo direktīvas normu tiesai, kas izskata strīdu starp privātpersonām, nav tiesību nepiemērot valsts tiesību normu.

32.      Nīderlandes valdība savus apsvērumus izsaka tikai par šo prejudiciālo jautājumu. Tā aizstāv viedokli, ka atbilstoši Cour de Cassation citētajai Tiesas pastāvīgajai judikatūrai tiesai, kas izskata strīdu starp privātpersonām, nav pienākuma nepiemērot valsts tiesību normu, kas neatbilst direktīvas tiesību normai. Drīzāk valsts tiesai valsts tiesības esot jāinterpretē un jāpiemēro direktīvai atbilstīgā veidā.

33.      Pēc Nīderlandes valdības domām, spriedums lietā Kücükdeveci un fakts, ka tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu tiek uzskatītas par “īpaši svarīgu Savienības sociālo tiesību principu”, neļauj izdarīt citādu secinājumu, it īpaši tādēļ, ka šis princips nav vispārējais tiesību princips.

34.      Kamēr Francijas un Nīderlandes valdības secina, ka Tiesas apsvērumi spriedumā lietā Kücükdeveci nav piemērojami, Komisija nesaskata iemeslu, kāpēc vajadzētu noliegt to analogu piemērošanu pamata tiesvedībā.

35.      Pēc Komisijas domām, uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka valsts tiesai savas kompetences ietvaros ir pienākums nodrošināt privātpersonas tiesisko aizsardzību un Savienības tiesību pilnīgu iedarbību. Tā nepieciešamības gadījumā varot nepiemērot katru valsts tiesību normu, kas neatbilst tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu.

C –    Par trešo prejudiciālo jautājumu

36.      Prasītāja pamata tiesvedībā piedāvā uz šo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2003/88 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir atšķirīgs apmaksātā atvaļinājuma ilgums atkarībā no darba ņēmēja prombūtnes iemesla. Gluži pretēji, šajā direktīvas tiesību normā esot noteikts, ka darba ņēmējiem ir tiesības uz vienāda ilguma apmaksātu atvaļinājumu neatkarīgi no tā, kas ir bijis par pamatu darba ņēmēja prombūtnei.

37.      Atbildētājs pamata tiesvedībā pauž pretēju viedokli. Direktīvas 2003/88 7. pantam neesot pretrunā situācija, kad tiesību normas, kurās ir noteikts apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma ilgums, attiecībā uz prombūtnes laika pielīdzināšanu faktiski nostrādātajam laikam ir labvēlīgākas darba ņēmējiem, kuri ir prombūtnē slimības vai negadījuma darbā dēļ, nekā darba ņēmējiem, kuri nav prombūtnē negadījuma darbā dēļ.

38.      Francijas valdība no iepriekš citētās Tiesas judikatūras secina, ka Direktīvas 2003/88 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma ilgums var būt dažāds atkarībā no tā, kāds ir darba ņēmēja prombūtnes iemesls, jo ir nodrošināts šajā direktīvas tiesību normā paredzētais vismaz četras nedēļas ilgais atvaļinājums.

39.      Lai gan Komisija norāda, ka no iesniedzējtiesas lēmuma viennozīmīgi neizriet tas, uz kuru valsts tiesību normu šis prejudiciālais jautājums attiecas, tā iesaka uz to atbildēt tāpat, kā to ir ierosinājusi Francijas valdība.

VI – Juridiskais vērtējums

A –    Par pirmo prejudiciālo jautājumu

40.      Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz skaidrot, vai saskaņā ar Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktu dalībvalstij ir atļauts tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu īstenošanu paredzēt nosacījumu par valsts tiesībās konkrētāk noteiktu minimālo darba laiku. Šis minimālais darba laiks atbilstoši Francijas tiesībām sākotnēji bija viens mēnesis, bet pēc likumā izdarītajiem grozījumiem tagad ir desmit dienas.

41.      Atbilde uz šo prejudiciālo jautājumu izriet no Tiesas judikatūras, it īpaši no spriedumiem lietā BECTU un lietā Schultz-Hoff. Šī iemesla dēļ ir ieteicams atcerēties attiecīgos Tiesas secinājumus un pēc tam pārbaudīt, vai tie nav piemērojami arī pamata tiesvedībā.

42.      Kā Tiesa ir paskaidrojusi pastāvīgajā judikatūrā, tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir jāuzskata par īpaši svarīgu Savienības sociālo tiesību principu, no kura nevar atkāpties un kuru kompetentās valsts iestādes var īstenot, tikai un vienīgi ņemot vērā Direktīvā 2003/88 tieši paredzētās robežas (11). Nostiprinot tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu normatīvā aktā sekundāro tiesību līmenī, Savienības likumdevējs vēlējās, lai darba ņēmējiem visās dalībvalstīs būtu tiesības uz patiesu atpūtu, “lai nodrošinātu pienācīgu viņa drošības un veselības aizsardzību” (12). Kā Tiesa ir izklāstījusi savā judikatūrā, tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu mērķis ir palīdzēt darba ņēmējam atpūsties un izmantot laiku relaksācijai un brīvā laika nodarbēm (13).

43.      Arī šī principa īpašās nozīmes Savienības tiesību sistēmā dēļ Tiesa jau minētā sprieduma lietā BECTU 52. punktā ir secinājusi, ka saskaņā ar Direktīvas 93/104 7. panta 1. punktu, kura teksts ir identisks to aizstājošai tiesību normai Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā, “dalībvalstīm ir aizliegts visiem darba ņēmējiem paredzētās tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ierobežot vienpusēji tādējādi, ka tās attiecībā uz šīm tiesībām izvirza nosacījumu, kura dēļ noteiktiem darba ņēmējiem šīs tiesības netiek piemērotas”.

44.      Pēc tam šī paša sprieduma 53. punktā Tiesa ir minējusi, ka dalībvalstis “savos tiesību aktos drīkst paredzēt tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu piešķiršanas un īstenošanas nosacījumus, nosakot konkrētus apstākļus, kuros darbinieki var izmantot šīs tiesības, kas ir viņu tiesības attiecībā uz visu laiku, kamēr tiek veikts darbs. Tomēr dalībvalstis nedrīkst jau šo tiesību esamību, kas tieši izriet no Direktīvas 93/104, padarīt atkarīgu no kaut kāda nosacījuma”.

45.      Šī sprieduma 55. punktā Tiesa ir tālāk paskaidrojusi, ka pasākumi, ko dalībvalstis veic, transponējot tiesību normas, var ietvert zināmas atšķirības attiecībā uz tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu īstenošanas nosacījumiem, jo direktīvā ir tikai noteiktas minimālās prasības attiecībā uz darba laika organizēšanas saskaņošanu Kopienā, savukārt citādā ziņā dalībvalstīm ir piešķirtas tiesības pieņemt ieviešanas un piemērošanas noteikumus. Taču tā ir uzsvērusi, ka “ar šo direktīvu dalībvalstīm netiek ļauts noliegt visiem darba ņēmējiem expressis verbis piešķirto tiesību esamību”.

46.      Iepriekš izklāstītā judikatūra ir jāsaprot tādējādi, ka Tiesa principā atzīst dalībvalstu kompetenci izdot t.s. detalizēti izstrādātus tiesību noteikumus, ar kuriem tās drīkst precīzi regulēt noteiktus tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu aspektus, kā, piemēram, veidu, kā darba ņēmēji var izmantot atvaļinājumu, kas tiem pienākas par pirmajām darba nedēļām. Taču šī dalībvalstu tiesiskā regulējuma izstrādes kompetence beidzas tad, kad izvēlētais tiesiskais regulējums tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu efektivitāti ietekmē tiktāl, ka vairs netiek nodrošināta tiesību uz atvaļinājuma mērķa sasniegšana. Tas ir, piemēram, tāda valsts tiesiskā regulējuma gadījumā, kurā ir noteikts nevis “kā” šīs tiesības tiek īstenotas, bet gan “vai” tās tiek īstenotas.

47.      Šāds tiesiskais regulējums, kā to ir atzinusi arī pati Francijas valdība, viennozīmīgi ir konstatējams pamata tiesvedības gadījumā, it īpaši tādēļ, ka pašas tiesības ir saistītas ar nosacījumu, ka darba ņēmējs ir nostrādājis vismaz vienu mēnesi (kā tas ir paredzēts grozītajā Code du travail L. 223‑2. panta 1. punktā) vai desmit dienas (kā tas ir paredzēts šobrīd spēkā esošajā Code du travail L. 3141‑3. pantā). Kā Francijas valdība detalizēti ir pamatojusi savos rakstveida apsvērumos, desmit dienu minimālais darba laiks esot izskaidrojams ar ikgadējā atvaļinājuma ilguma aprēķināšanas noteikumiem. Ikgadējā atvaļinājuma ilgums atbilstot noteiktam darba dienu skaitam. Viena atvaļinājuma diena saskaņā ar šo aprēķināšanas metodi atbilstot 10 darba dienām.

48.      Tomēr norāde uz nepieciešamību konkrētā gadījumā precīzi aprēķināt ikgadējā atvaļinājuma ilgumu, kā ir norādījusi arī Francijas valdība, neko nemaina apstāklī, ka Tiesas judikatūrā nav paredzēti nekādi izņēmumi no noteikuma, ka tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu īstenošana, transponējot šīs tiesības dalībvalstu līmenī, nevar tikt kavēta ar atsevišķas valsts pasākumiem. Šajā ziņā, šķiet, ir jānorāda, ka sprieduma lietā BECTU pamatā bija līdzīgi apstākļi, kādi tie ir šajā lietā. Līdz ar to tajā attīstītie judikatūras principi ir tieši piemērojami pamata tiesvedībā. Proti, minētajā lietā Tiesai tika lūgts izlemt par jautājumu, vai saskaņā ar Direktīvas 93/104 7. panta 1. punktu dalībvalsts drīkst izdot valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru darba ņēmējs tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ieguva tikai tad, ja viņš bija nostrādājis nepārtraukti vismaz 13 nedēļas pie tā paša darba devēja. Tā kā Tiesa uz šo jautājumu expressis verbis ir atbildējusi noliedzoši, man šķiet, ir jāsecina, ka strīda pamatā esošais Francijas tiesiskais regulējums nevar tikt uzskatīts par Direktīvai 2003/88 atbilstošu.

49.      Vēl viens tiesību jautājums, kas tika uzdots pamata tiesvedības ietvaros un, kā pareizi ir norādījis atbildētājs pamata tiesvedībā savos rakstveida apsvērumos (14), kas arī ir jānoskaidro, ņemot vērā šīs prejudiciāla nolēmuma tiesvedības mērķus, ir par to, vai tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu var rasties arī laika posmā, kurā darba ņēmējs ir bijis prombūtnē slimības dēļ. Nepieciešamība noskaidrot atbildi uz šo tiesību jautājumu ir izskaidrojama ar to, ka no minētā galu galā ir atkarīgs tas, vai prasītājai pamata tiesvedībā par šo laiku vispār pienākas tiesības uz atvaļinājumu vai tomēr kā pretarguments viņai var tikt norādīta prombūtne no darba vietas.

50.      Arī atbildei uz šo jautājumu judikatūrā ir atrodamas noderīgas norādes. Īpaši plaši izmantojams ir spriedums lietā Schultz‑Hoff, kura 39. punktā Tiesa vispirms ir konstatējusi, ka direktīvas 7. panta 1. punkts saistībā ar tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu attiecas uz “katru darba ņēmēju”. Šajā ziņā svarīgi ir tās apsvērumi šī sprieduma 40. punktā, kurā Tiesa ir konstatējusi, ka “attiecībā uz minētajām tiesībām Direktīvā 2003/88 nav atšķirības starp darba ņēmējiem, kuri nav darbā, jo bāzes [atsauces] laikposmā atrodas īslaicīgā vai ilglaicīgā slimības atvaļinājumā, un darba ņēmējiem, kuri minētajā gadā [laikposmā] ir faktiski strādājuši”.

51.      No minētā Tiesa sprieduma 41. punktā ir izdarījusi, pēc manām domām, arī šīs prejudiciāla nolēmuma tiesvedības mērķiem svarīgu secinājumu, proti, ka “attiecībā uz darba ņēmēju, kuri atrodas oficiāli noformētā slimības atvaļinājumā, tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kas paredzētas visiem darba ņēmējiem Direktīvā 2003/88, dalībvalsts nevar piemērot tās paredzētu nosacījumu, ka bāzes [atsauces] laikposmā ir bijis faktiski jāstrādā”.

52.      Līdz ar to izklāstītā judikatūra ir jāsaprot tādējādi, ka darba devēja prombūtne slimības dēļ atsauces gadā neietekmē tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, ciktāl viņš ir atradies oficiāli noformētā slimības atvaļinājumā. Tiesiski tas nozīmē, ka darba kavējumi tādu iemeslu dēļ, kuri nav atkarīgi no darba ņēmēja gribas, kā, piemēram, slimība, ir jāpielīdzina darba laikam. Šādi ir arī norādīts Starptautiskās darba organizācijas 1970. gada 24. jūnija Konvencijas Nr. 132 par apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu (pārskatītā redakcija) 5. panta 4. punktā, kuru Tiesa ir izmantojusi savos apsvērumos par saistību starp ikgadējo atvaļinājumu un atvaļinājumu slimības dēļ.

53.      Rezumējot, ir jākonstatē, ka strīda pamatā esošais tiesiskais regulējums ir pretrunā Direktīvai 2003/88. Šādu secinājumu izdara arī Francijas valdība, kas savos rakstveida apsvērumos ir paziņojusi, ka tā darīs visu iespējamo, lai Code du travail L. 3141‑3. pants tiktu grozīts (15). Attiecīgi uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts tiesību normas vai prakse, saskaņā ar kuru tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir atkarīgas no faktiski nostrādāta vismaz desmit dienu (vai viena mēneša) darba laika atsauces laikposmā.

B –    Par otro prejudiciālo jautājumu

1)      Vispārīgi

a)      Būtiskākie tiesiskie aspekti

54.      Otrais prejudiciālais jautājums tiek uzdots expressis verbis tikai tādā gadījumā, ja tiek konstatēta strīda pamatā esošās valsts tiesību normas neatbilstība Savienības tiesībām, kā tas iepriekš ir noticis. Kā izriet no tiem apsvērumiem iesniedzējtiesas lēmumā, kas attiecas īpaši uz šo prejudiciālo jautājumu (16), iesniedzējtiesa principā vēlas zināt, vai no Direktīvas 2003/88 7. panta tai konkrētajā gadījumā izriet Savienības tiesībās noteikts pienākums strīdā starp privātpersonām nepiemērot strīda pamatā esošo valsts tiesību normu.

55.      Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāizdara daži apsvērumi par diviem savstarpēji saistītiem būtiskiem tiesiskiem aspektiem. Pirmkārt, runa ir par valstu tiesu nozīmi, piemērojot Savienības tiesības, kāda tā izriet no Tiesas judikatūras. Otrkārt, runa ir par nozīmi, kāda Savienības tiesību sistēmā ir piešķirta tiesībām uz ikgadējo atvaļinājumu, kā arī par to īstenojamību.

b)      Tiesiska strīda starp privātpersonām esamība

56.      Pirms es analizēšu šos prejudiciālā jautājuma galvenos aspektus, skaidrības labad vēlētos norādīt, ka, pēc manām domām, nav strīda par to, ka pamata tiesvedībā abas puses ir privātpersonas.

57.      Vispirms ir jāatsauc atmiņā tas, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru tikai iesniedzējtiesa nosaka jautājumu, kurus tā vēlas uzdot, priekšmetu. Vienīgi valsts tiesu, kuras izskata lietu un kurām ir jāuzņemas atbildība par tiesas nolēmuma pieņemšanu, ziņā ir, ņemot vērā katras lietas īpatnības, novērtēt gan to, cik nepieciešams ir prejudiciāls nolēmums šīs tiesas sprieduma pieņemšanai, gan to, cik piemēroti ir Tiesai uzdotie jautājumi (17).

58.      Šajā ziņā, ņemot vērā, ka iesniedzējtiesa savā nolēmumā skaidri prezumē, ka tiesiskais strīds ir starp privātpersonām, un katrā ziņā tieši neanalizē atbildētāja pamata tiesvedībā iespējamu piederību Francijas valstij, proti, kā valsts pārvaldes daļai, Tiesai ir saistošs arī šis vērtējums.

59.      Taču izņēmuma gadījumos Tiesa drīkst vērtēt pamatojumu, kas ir pamudinājis valsts tiesu iesniegt noteiktu jautājumu. Saskaņā ar judikatūru tas tā ir gadījumā, ja patiesībā Tiesa acīmredzami tiek mudināta lemt par mākslīgi radītu strīdu vai sniegt atzinumu par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, ja pieprasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar situāciju pamata lietā vai pamata lietas priekšmetu vai ja Tiesai nav faktiskās vai tiesiskās informācijas, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (18).

60.      Tomēr nosacījumi šādai rīcībai konkrētajā gadījumā nav izpildīti. Saskaņā ar procesa dalībnieku paskaidrojošajiem apsvērumiem tiesā pamata tiesvedībā runa ir par strīdu, kas ir saistīts ar darba līgumu. Atbildētājs pamata tiesvedībā attiecībās ar prasītāju pamata tiesvedībā ir rīkojies kā privātpersona un nekādā gadījumā kā iestāde, kas ir apveltīta ar publisko varu. Šie apsvērumi galu galā apstiprina iesniedzējtiesas vērtējumu.

2)      Valsts tiesas nozīme tiesiskā strīdā starp privātpersonām

a)      Savienības tiesībās noteiktās robežas attiecībā uz direktīvu piemērojamību

61.      Attiecībā uz valsts tiesu nozīmi, izskatot tādu strīdu starp privātpersonām, kurā izrādās, ka tāds attiecīgais valsts tiesiskais regulējums, kāds ir pamata tiesvedībā, ir pretrunā Savienības tiesībām, Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesām ir jānodrošina tiesiskā aizsardzība, kas lietas dalībniekiem izriet no Savienības tiesību normām, un jāgarantē to pilnīga piemērošana (19). Tomēr būtisks ierobežojums attiecībā uz strīdu starp privātpersonām pastāv tādējādi, ka saskaņā ar judikatūru direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus attiecībā uz privātpersonām un līdz ar to uz to nevar atsaukties, vēršoties pret privātpersonām (20).

62.      Saskaņā ar Tiesas viedokli no minētā izriet, ka pat tāda skaidra, precīza un beznosacījumu direktīvas tiesību norma, kas ir paredzēta tiesību piešķiršanai vai pienākumu noteikšanai privātpersonām, nav piemērojama tiesvedībā, kuras dalībnieki ir tikai privātpersonas. Tiesa savu viedokli pamato ar to, ka pretējā gadījumā tiktu atzīta Savienības vara noteikt privātpersonām saistības, kam ir tūlītējas sekas, kaut gan tā šādi var rīkoties vienīgi tad, ja tai ir dotas pilnvaras pieņemt regulas (21). Šī izpratne ņem vērā īpašo direktīvas, kas tieši rada pienākumus tikai dalībvalstīm, kurām tā ir adresēta atbilstoši LESD 288. panta trešajai daļai, un ar kuru var noteikt pienākumus privātpersonām tikai ar valsts transponēšanas tiesību normu starpniecību, būtību.

63.      Šai judikatūrai ir jāpiekrīt. Līdz ar to ir jānoraida arī attiecībā uz horizontālajām attiecībām dažādi piedāvātā (22) diferencēšana starp pozitīvu un negatīvu direktīvu tiešu iedarbību. Lai gan saskaņā ar šo viedokli netransponētās direktīvas neradītu tiešus pienākumus privātpersonai attiecībā pret citiem privāto tiesību subjektiem, direktīvai pretrunā esošas valsts tiesības – izmantojot principu par Savienības tiesību piemērošanas pārākumu – nebūtu piemērojamas arī strīdos starp privātpersonām. Pret to pamatoti tiek iebilsts, norādot, ka šī pieeja negatīvi ietekmētu tiesisko noteiktību (23), jo atkarībā no tā, kādā normatīvajā kontekstā direktīvai pretrunā esošā tiesību norma atrodas valsts tiesībās, to nepiemērojot, tomēr var tikt paplašināts privāto tiesību subjektu pienākumu apjoms. Raugoties no Savienības tiesību viedokļa, tas ir atkarīgs drīzāk no nejaušiem faktoriem, piemēram, no tā, vai valsts tiesībās ir atrodama cita (pienākumu noteicoša) tiesību norma, uz kuru, nepiemērojot direktīvai pretrunā esošās tiesības, var atsaukties.

64.      Attiecīgi prasītāja pamata tiesvedībā saskaņā ar šo judikatūru nevarētu atsaukties uz Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktu, lai iesniedzējtiesā prasītu nepiemērot Savienības tiesībām pretrunā esošo valsts tiesisko regulējumu.

65.      Tomēr, lai kompensētu direktīvu horizontālās tiešās iedarbības neesamību, Tiesa ir norādījusi uz alternatīviem risinājumiem, kas ir piemēroti, lai apmierinātu privātpersonas, kura uzskata, ka ir cietusi direktīvas netransponēšanas vai nepareizas transponēšanas dēļ, vajadzības. Šajā gadījumā runa ir, pirmkārt, par iespēju valsts tiesības interpretēt direktīvai atbilstīgā veidā un, otrkārt, par dalībvalsts Savienības tiesībās noteiktās atbildības, kas iestājas par Savienības tiesību pārkāpšanu, principu piemērošanu.

66.      Tiesa direktīvai atbilstīgas interpretācijas metodi ir pamatojusi ar visu dalībvalstu iestāžu, ieskaitot tiesu iestāžu – atbilstoši to kompetencei – pienākumu sasniegt direktīvā paredzēto rezultātu, kā arī veikt visus vispārīgos vai īpašos pasākumus, kas ir piemēroti šī pienākuma izpildes nodrošināšanai (24). No šīs metodes netieši izriet, ka, piemērojot valsts tiesības, šīs tiesības, izmantojot visas rīcībā esošās interpretācijas metodes, tiek interpretētas tādējādi, ka interpretācijā cik iespējams ņem vērā šīs direktīvas saturu un mērķi, lai sasniegtu tajā noteikto rezultātu un tādējādi izpildītu LESD 288. panta trešajā daļā noteikto (25). Spriedumā lietā Pfeiffer u.c. (26) Tiesa ir paskaidrojusi, kā valsts tiesai ir jārīkojas strīdā starp privātpersonām. Ja valsts tiesības, piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, ļauj dažos apstākļos interpretēt kādu valsts tiesību normu tādā veidā, ka kolīzija ar kādu citu valsts tiesību normu tiek novērsta vai arī tiek ierobežota šīs normas piemērošanas joma, to piemērojot tikai tiktāl, ciktāl tā ir saderīga ar šo citu normu, valsts tiesai ir pienākums izmantot tādas pašas metodes, lai sasniegtu direktīvā noteikto rezultātu.

67.      Kā Tiesa jau vairākkārt ir izklāstījusi, pienākuma interpretēt valsts tiesību normas direktīvai atbilstīgā veidā robežas nosaka vispārējie tiesību principi, īpaši tiesiskās drošības princips, proti, tādā izpratnē, ka šis pienākums nevar būt par pamatu valsts tiesību interpretācijai contra legem (27).

68.      No iesniedzējtiesas lēmuma nevar skaidri secināt, vai vispār ir iespējama valsts tiesību interpretācija direktīvai atbilstīgā veidā. Taču no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertā kopējā vērtējuma var secināt, ka acīmredzot vienīga iespēja, lai iesniedzējtiesa nonāktu pie direktīvai atbilstoša interpretācijas iznākuma, būtu nepiemērot strīda pamatā esošo tiesisko regulējumu. Ņemot vērā, ka iesniedzējtiesa savā lēmumā ir atspoguļojusi tiesas judikatūru par šīs interpretācijas metodes robežām, var prezumēt, ka pamata tiesvedībā nav iespējama interpretācija direktīvai atbilstīgā veidā, neinterpretējot valsts tiesības contra legem.

b)      Iespējamās alternatīvās pieejas

69.      Tātad ir jānoskaidro, vai valsts tiesa tik un tā, pastāvot noteiktiem nosacījumiem, varētu nepiemērot strīda pamatā esošo tiesisko regulējumu attiecībās starp privātpersonām. Pēc manām domām, runa var būt par trīs dažādām pieejām, no kurām katru es izklāstīšu sīkāk un pārbaudīšu, vai tā ir izmantojama.

70.      Vispirms ir jāpārbauda, vai var tikt tieši piemērotas Hartas 31. panta 2. punktā ietvertās pamattiesības (28). Pēc tam ir jāanalizē jautājums, vai tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu var tikt uzskatītas par vispārējo Savienības tiesību principu un var tikt tieši piemērotas attiecībās starp privātpersonām (29). Nobeigumā ir kritiski jāanalizē Tiesas pieeja spriedumā lietā Kücükdeveci attiecībā uz vērtējumu par šīs pieejas piemērojamību šajā tiesvedībā (30).

i)      Hartas 31. panta 2. punktā ietverto pamattiesību tieša piemērojamība

71.      Pirmā pieeja, kā jau norādīts, varētu būt Hartas 31. panta 2. punktā nostiprināto pamattiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu tieša piemērojamība.

–       Hartas piemērojamība

72.      Ja sākotnēji Hartai šajā ziņā galvenokārt bija deklaratīvs raksturs, jo tā bija jāsaprot kā izpausme tam, ka Savienība pati sev nosaka pienākumu ievērot pamattiesības, tad, stājoties spēkā Lisabonas Līgumam 2009. gada 1. decembrī, šis teksts atbilstoši LES 6. panta 1. punktam ieguva saistošu primāro tiesību juridisko spēku Savienības tiesību sistēmā (31). Tādēļ tiesību aktiem, ko darba laika organizēšanas jomā pieņem Savienības iestādes, pamatojoties uz Hartas 51. panta 1. punktā noteikto pienākumu ievērot pamattiesības, tagad ir jāatbilst šai tiesību normai. Tāpat no šī brīža minētais ir jāievēro dalībvalstīm, īstenojot Savienības tiesības (32).

73.      Ņemot vērā apstākli, ka fakti, kas radīja pamata strīdu, norisinājās no 2005. līdz 2007. gadam un tātad laikā, kad Harta vēl nebija stājusies spēkā, tās piemērojamība ratione temporis attiecībā uz lietas apstākļiem, kas ir šīs tiesvedības pamatā, stingri ņemot, būtu jānoraida. Taču šādā veidā netiktu ņemts vērā tas, ka Savienības tiesas jau ilgu laiku pirms Hartas formālās iekļaušanas Savienības tiesību sistēmā tai ir piešķīrušas būtisku nozīmi, interpretējot Savienības tiesības (33). Pret Hartas izmantošanu kā interpretācijas palīglīdzekli nevar iebilst it īpaši tādēļ, ka ar to tiek apstiprinātas tiesības, kas ir ietvertas lielā skaitā tiesību aktu un kas izriet no kopējām dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām. Līdz ar to tā galu galā var tikt uzskatīta par Eiropas vērtību sistēmas izpausmi.

74.      Pēc Hartas stāšanās spēkā tās saistošais raksturs, veicot interpretāciju, tagad nevarētu tikt apstrīdēts. Par to it īpaši liecina apstāklis, ka Tiesa uz to ir atsaukusies savos juridiskajos apsvērumos sprieduma lietā Kücükdeveci 22. punktā, neskatoties uz tās acīmredzamo nepiemērojamību ratione temporis (34). Tādēļ, šķiet, par konsekventu var atzīt rīcību arī šajā lietā attiecīgās Hartas normas izmantot kā pamatu, lai interpretētu visas citas Savienības tiesību normas, tostarp vispārējos tiesību principus un sekundārās tiesības. It īpaši ir jānovērš jebkura attiecīgo normu interpretācija, kas varētu būt pretrunā Hartā ietvertajiem vērtējumiem.

–       Pamattiesību raksturs

75.      Hartas 31. panta 2. punktā nostiprināto darba ņēmēju tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu klasifikācija par sociālām pamattiesībām, pēc manām domām, nesagādā īpašas grūtības. Kā esmu izklāstījusi savos secinājumos lietā Schultz‑Hoff (35), fakts, ka šīs tiesības ir iekļautas Hartā, apliecina to pamattiesību raksturu. To darot, es pievienojos ģenerāladvokāta Ticano [Tizzano] viedoklim, kas uz to jau ir norādījis savos secinājumos lietā BECTU (36). Ciktāl es varu apzināt, šis viedoklis tiek arī aizstāvēts pietiekami lielā daļā tiesību zinātnes literatūras (37). Turklāt, lai to pamatotu, tiek izvirzīti līdzīgi argumenti. Tie galvenokārt balstās uz šīs pamattiesību normas tekstu un juridisko konstrukciju.

76.      Patiesi, jau šīs tiesību normas teksts vedina domāt, ka tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu tika paredzētas kā “pamattiesības”. Līdz ar to uzreiz var tikt noliegta to piederība Hartas 51. panta 1. punktā minētajiem “principiem”, kas nerada tiešas subjektīvās tiesības, bet drīzāk adresātiem tās ir jākonkretizē savas kompetences ietvaros. Proti, Hartas 31. panta 2. punktā ir noteikts, ka “katram darbiniekam ir tiesības uz maksimālā darba ilguma ierobežošanu, uz ikdienas un iknedēļas atpūtu, kā arī uz vienu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu”. Šādā veidā parādās garantijas cilvēktiesību dimensija, īpaši tādēļ, ka šī panta priekšplānā ir cilvēka cieņa darba dzīvē (38). Ar minēto tas skaidri atšķiras no citām Hartas IV sadaļas (“Solidaritāte”) tiesību normām, kas drīzāk objektīvi tiesiskas garantijas izpratnē ir formulētas tādējādi, ka ar tām nodrošinātās tiesības tiek “atzītas” vai “respektētas”. Šie dažādie formulējumi parāda katru tiesību dažādo aizsardzības līmeni (39).

77.      Atbilstoši šai pakāpēs sadalītajai aizsardzības sistēmai tiesību normās, kurās ir ietverti tikai “principi” un kuras šajā ziņā atbilstoši Hartas 52. panta 5. punkta pirmajam teikumam ir saistošas vispirms likumdevējam, īstenojot [Savienības tiesību aktus], bieži ir arī noteikts, ka aizsardzība tiek garantēta tikai “saskaņā ar Savienības tiesību aktiem vai valstu tiesību aktiem un praksi” (40). Proti, principu būtiska iezīme ir tā, ka to piemērošanai bieži ir nepieciešami īstenošanas pasākumi, kuri var tikt veikti tikai saskaņā ar Līgumā noteikto kompetenču sadalījumu un ievērojot subsidiaritātes principu (41). Fakts, ka, lai principi varētu darboties, ir nepieciešama Savienības un tās dalībvalstu likumdošana, kā arī organizatoriski un praktiski pasākumi, izpaužas arī uz tiem attiecināmajā Hartas 51. panta 1. punkta otrā teikuma tekstā: “veicina to piemērošanu”.

78.      Tomēr Hartas 31. panta 2. punkta gadījumā, kurā šajā ziņā ir paredzēta individuāla prasība, tas tā nav. Apstākli, ka Hartas 31. panta 1. punkts, kurā tiek noradīts uz “[tiesībām] uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem”, ir formulēts relatīvi abstrakti un to vispirms ir jāprecizē 2. punktā, nevar izmantot kā argumentu, lai šo tiesību normu kopumā klasificētu kā “principu” Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, īpaši tādēļ, ka pamattiesību normas principā var būt formulētas diezgan abstrakti, lai it īpaši varētu tikt ņemtas vērā izmaiņas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē (42). Tas it īpaši attiecas uz sociālajām tiesībām, kuras bieži ir vērstas uz to precizēšanu. Lielākoties tas tā ir izmaksu dēļ, kas ar to ir saistītas un kas šo tiesību īstenošanu var padarīt atkarīgu no valsts faktiskajām finansiālajām iespējām (43).

79.      Sistēmiskā interpretācija neliek izdarīt citādu secinājumu. Arī Hartas 28. un 29. pantā runa ir par to, ka attiecīgajiem pamattiesību subjektiem ir “tiesības”. Līdz ar to abas tiesību normas garantē subjektīvās tiesības (44). Ņemot vērā to līdzību ar Hartas 31. pantu, to saistību no satura viedokļa un līdzīgajām struktūrām, arī Hartas 31. panta gadījumā ir jārunā par subjektīvām tiesībām.

–       Horizontālās iedarbības neesamība

Pamattiesību aizsardzības sistēma saskaņā ar Hartu

80.      Hartas 31. panta formulējums pirmajā brīdī varētu vedināt normai piedēvēt horizontālo iedarbību (45) un piemērot tieši attiecībās starp darba ņēmēju un darba devēju. Šādā veidā teorētiski arī privātpersonām būtu pienākums nodrošināt godīgus un taisnīgus darba apstākļus. Tomēr atbilstoši Hartas 51. panta 1. punkta pirmajam teikumam Hartas noteikumi attiecas uz “Savienības iestādēm un struktūrām un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus”. Tālāk 52. panta 2. punktā ir noteikts, ka “šajā Hartā atzītās tiesības, kuras ir paredzētas Līgumos, izmanto saskaņā ar noteiktajiem nosacījumiem un ierobežojumiem”. Pēc manām domām, šīs tiesību normas liecina par apzinātu pamattiesību adresātu loka ierobežošanu, kas savukārt izskaidro Savienības likumdevēja iecerēto pamattiesību aizsardzības veidu.

81.      Atbilstoši minētajam Hartas 31. panta aizsargātās jomas prettiesiski aizskārumi varētu tikt konstatēti tikai tad, ja Savienība vai dalībvalstis saviem darbiniekiem nenodrošinātu godīgus un taisnīgus darba apstākļus vai tās neizdotu tiesību normas Hartas 31. pantā minēto tiesību aizsardzībai, lai gan tām būtu atbilstoša kompetence (46). Tādējādi šī tiesību norma privātpersonai nodrošina subjektīvās tiesības, kas vispirms izpaužas kā Savienības un tās dalībvalstu pienākums to aizsargāt.

82.      Par pamattiesību ierobežojumu dalībvalsts rīcības dēļ, ņemot vērā viennozīmīgo Hartas 51. panta 1. punkta pirmā teikuma tekstu, varētu būt runa tikai Savienības tiesību īstenošanas ietvaros, piemēram, transponējot direktīvas valsts tiesībās (47). Šajā tiesību normā galu galā tiek apstiprināts Tiesas judikatūrā atzītais pamattiesību saistošais spēks attiecībā uz dalībvalstīm, īstenojot Savienības tiesības (48). Taču šajā ziņā ir jāņem vērā, ka tiem, kam ir pienākums aizsargāt pamattiesības, veicot transponēšanu, ir liela rīcības brīvība, jo Hartas 31. pants kā pamattiesības, kas ir jāaizsargā, tieši izvirza nosacījumu par kārtību noteicošu tiesību normu izdošanu (49).

83.      Ņemot vērā, ka, pirmkārt, Hartas 51. panta 1. punkta pirmajā teikumā viennozīmīgi ir noteikts to subjektu loks, kam ir pienākums aizsargāt pamattiesības, un, otrkārt, Hartas 31. pantā ietvertās pamattiesības, analizējot tās pēc to regulēšanas mērķa, aprobežojas ar aizsargāšanas pienākuma noteikšanu Savienībai un dalībvalstīm, ir jāpieņem, ka privātpersonām šīs pamattiesības neuzliek tiešu pienākumu (50). Kā papildu argumentu pret pamattiesību tiešu horizontālo iedarbību vispārīgi var norādīt arī uz to, ka privātpersonas arī nevar izpildīt Hartas 52. panta 1. punktā paredzēto likuma atrunu (“visiem šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos”). Šī tiesiskas valsts prasība par pamattiesību ierobežojumiem loģiski var tikt adresēta tikai Savienībai un tās dalībvalstīm kā suverēnās varas nesējām. Tādēļ privātpersonām labākajā gadījumā var būt netieši saistošas tiesību normas, kas ir pieņemtas aizsargāšanas pienākuma transponēšanai (51). Turklāt interpretācija pamattiesībām atbilstīgā veidā attiecas arī uz privāttiesību normām. Taču attiecībā uz šīs tiesvedības mērķiem tas vairs nav svarīgi. Daudz lielāka nozīme ir secinājumam, ka Hartas 31. panta 2. punktā nostiprinātās pamattiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu nav tieši piemērojamas privātpersonu attiecībās.

Pamattiesību aizsardzības sistēma saskaņā ar ECPAK

84.      To, ka tiešs pamattiesību saistošais spēks attiecībā pret privātpersonām nav obligāti nepieciešams, lai t.s. horizontālajās attiecībās nodrošinātu piemērotu pamattiesību aizsardzību, bet gan drīzāk pietiek ar to, ja privātpersona var atsaukties uz likumdevēja aizsargāšanas pienākumu, lai novērstu pamattiesību ierobežojumus no privātpersonu puses, pierāda Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (ECPAK) paredzētā pamattiesību aizsardzības sistēma.

85.      Lai gan ECPAK nav paredzētas ar Hartas 31. panta 2. punktu salīdzināmas tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, tomēr ir jāņem vērā, ka atbilstoši Hartas 52. panta 3. punktam un 53. pantam ECPAK ietvertajam pamattiesību aizsardzības līmenim ir būtiska nozīme Savienības tiesību sistēmā. Proti, šīs tiesību normas atbilstoši to jēgai un mērķim ir jāsaprot tādējādi, ka Hartā nodrošinātais pamattiesību aizsardzības līmenis nevar atpalikt no ECPAK ietvertā minimālā standarta (52). Šī iemesla dēļ, kā arī ņemot vērā nākotnē sagaidāmo Savienības pievienošanos ECPAK, kā tas ir paredzēts LES 6. panta 2. punkta pirmajā teikumā, šīs kopējās Eiropas pamattiesību aizsardzības sistēmas piedāvāto iespējamo risinājumu ņemšana vērā, šķiet, ir neizbēgama.

86.      Attiecībā uz minēto ir jāsecina, ka nevienā no ECPAK ietvertajām pamattiesību garantijām nav atrodamas norādes par horizontālo iedarbību, lai arī ir tiesību normas, kas šķietami tam pietuvojas (53). Horizontālā iedarbība arī procesuālu iemeslu dēļ radītu gandrīz nepārvaramas problēmas, jo pieteikumi par ECPAK garantēto pamattiesību pārkāpumiem no privātpersonu puses saskaņā ar ECPAK 35. pantu jau no paša sākuma ir nepieņemami ratione personae (54). Tā vietā pamattiesības attiecībās starp privātpersonām tiek aizsargātas tādējādi, ka valstij tiek noteikts aizsargāšanas pienākums, kas tai ir jāpilda, veicot pozitīvus pasākumus (t.s. “obligations positives”). Saskaņā ar šo konceptu valstij ir pienākums novērst privātpersonu (traucētāju) apdraudējumus attiecīgo pamattiesību subjektu (cietušo) tiesiskajām pozīcijām (55). Tai ir zināma rīcības brīvība, izvēloties līdzekļus. Tikai īpašos gadījumos ECPAK pamattiesību aizsardzības nolūkā ir ietverta prasība par likumā noteiktiem aizliegumiem, kuru neievērošana ir krimināli sodāma, piemēram, dzīvības aizsargāšanas jomā atbilstoši ECPAK 2. pantam pret privātpersonu radītajiem apdraudējumiem. Valsts savu aizsargāšanas pienākumu, izdodot un īstenojot likumus, izpilda tādējādi, ka tā, piemēram, rūpējas par ECPAK atbilstošu interešu līdzsvaru privātajās tiesībās, pietiekami krimināltiesiski aizsargā pamattiesību subjektus no privātpersonu aizskārumiem vai atbilstoši regulē līdzīgas intereses administratīvajās tiesībās (56). Šo aizsargāšanas pienākuma pārkāpumu ar saistošu spēku konstatē Eiropas Cilvēktiesību tiesa, pieņemot valstij nelabvēlīgu spriedumu (57). Taču, ja privātpersonas to pasīvi neleģitimizē, šāda sprieduma pieņemšana nerada pārkāpēja, kurš galu galā tieši ir ierobežojis pamattiesības, līdzatbildību.

87.      Šis īsais pārskats jau parāda, ka aizsargāšanas pienākumu dogmatika, uz kuru balstās pamattiesību aizsardzības sistēma saskaņā ar ECPAK, pamattiesību saistošajam spēkam attiecībā uz privātpersonām liek izskatīties nevajadzīgam, jo tā piedāvā piemērotus risinājumus tiesību jautājumiem, par kuriem parasti tiek diskutēts horizontālās iedarbības ietvaros (58). Tādējādi nevar apgalvot, ka pamattiesību aizsardzības līmenis Savienībā atpaliktu no ECPAK līmeņa, ja Hartā ietverto pamattiesību tieša iedarbība horizontālajās attiecībās tiktu noliegta.

–       Secinājumi

88.      Attiecīgi iesniedzējtiesa nevar atsaukties uz Hartas 31. panta 2. punktu, lai tiesvedībā starp privātpersonām nepiemērotu Savienības tiesībām neatbilstošas valsts tiesības, kuras nevar interpretēt direktīvai atbilstīgā veidā.

ii)    Varbūtēja vispārējā tiesību principa tieša piemērojamība

89.      Vēl viena pieeja, ko, iespējams, varētu izmantot, būtu tāda, ka attiecībās starp privātpersonām tiktu piemērots varbūtējs vispārējais Savienības tiesību princips, kas konkrētajā gadījumā paredzētu darba ņēmēja tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu.

90.      Tomēr, lai izmantotu šo pieeju, būtu jānoskaidro atbilde uz diviem fundamentāliem jautājumiem. Pirmkārt, būtu jāanalizē jautājums, vai tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu vispār ir vispārējā tiesību principa juridiskais spēks Savienības tiesību sistēmā. Otrkārt, būtu jānoskaidro, vai šis vispārējais tiesību princips konkrētajā gadījumā būtu piemērojams arī attiecībās starp privātpersonām.

–       Tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu juridiskais spēks Savienības tiesību sistēmā

Vispārējā tiesību principa jēdziens

91.      Pirms noskaidrot atbildi uz pirmo jautājumu, ievadā īsā pārskatā būtu jāatspoguļo gan vispārējo tiesību principu jēdziens, gan to funkcija Savienības tiesībās.

92.      Vispārējiem Savienības tiesību principiem ir īpaša vieta Tiesas judikatūrā. Tomēr vispārējo tiesību principa jēdziens joprojām ir strīdīgs (59). Vienotas terminoloģijas trūkums ir jaušams gan juridiskajā literatūrā, gan judikatūrā. Dažos gadījumos atšķiras tikai vārdu izvēle, tā, piemēram, kad Tiesa un ģenerāladvokāti atsaucas uz “vispāratzītu juridisko tēzi ”(60), “vispāratzītu tiesību principu ”(61), “tiesību pamatprincipiem” (62), “pamatprincipu” (63), “vienkāršu principu” (64), “juridisko tēzi” (65) vai “vispārēju vienlīdzības principu, kas ir viens no Savienības tiesību pamatprincipiem” (66).

93.      Katrā ziņā vienprātība ir par to, ka judikatūrā vispārējiem tiesību principiem ir liela nozīme, novēršot nepilnības, un tie kalpo kā svarīgs interpretācijas palīglīdzeklis (67). Tas it īpaši izriet no apstākļa, ka Savienības tiesību sistēma turpina attīstīties un savas atvērtības integrētai attīstībai dēļ tai nepieciešamības gadījumā ir jābūt nepilnīgai un tādai, kura jāinterpretē. Šķiet, arī Tiesa, balstoties uz šo atziņu, nav precīzi klasificējusi vispārējos tiesību principus, lai saglabātu rīcības brīvību, kas tai vajadzīga, izlemjot neatkarīgi no terminoloģiskajām atšķirībām radušos faktu jautājumus (68). Turklāt vispārējo tiesību principu nozīme izpaužas divās citās funkcijās – tie ir kritērijs, lai novērtētu Savienības tiesību aktu likumību un spēkā esamību (69), un tie kalpo par pamatu tiesas veiktajai tiesību tālākveidošanai (70).

94.      Atbilstoši vienai no literatūrā formulētajām definīcijām vispārējie tiesību principi ir tādi nerakstīti Savienības primāro tiesību pamatnoteikumi, kas ir raksturīgi Eiropas Savienības tiesību sistēmai vai ir kopīgi dalībvalstu tiesību sistēmām (71). Principā var nošķirt vispārējos Savienības tiesību principus šaurākā izpratnē, proti, tādus, kas izriet tikai no Līgumu idejas un sistēmas un attiecas uz īpašām Savienības tiesību problēmām, un tādus vispārējos tiesību principus, kas ir kopīgi dalībvalstu tiesību un konstitucionālajām sistēmām (72). Kamēr vispārējo tiesību principu pirmā grupa tieši izriet no primārajām Savienības tiesībām, otrās grupas gadījumā, lai noteiktu šos tiesību principus, Tiesa galvenokārt izmanto kritiski vērtējošo tiesību salīdzināšanas metodi (73), nekādā gadījumā nepiemērojot mazākā kopīgā saucēja metodi. Šajā ziņā tāpat arī nav nepieciešams, lai šādā ceļā attīstīto tiesību principu konkrētais formulējums Savienības līmenī vienmēr vienlaicīgi būtu sastopams visās salīdzinātajās tiesību sistēmās (74).

95.      Vispārējo tiesību principu iezīme ir tā, ka tie iemieso Savienības un tās dalībvalstu pamatprincipus, kas savukārt izskaidro to primāro tiesību juridisko spēku Savienības tiesību sistēmas normu hierarhijā (75). Būtiska nozīme it īpaši ir pamattiesību aizsardzībai šaurākā nozīmē, ko Savienības tiesību sistēma ir iedibinājusi un garantē ar šo universālo nosaukumu, kā arī to pamattiesībām pielīdzināmo procesuālo tiesību izstrādei, kam kā vispārējiem tiesību principiem ir piešķirts Savienības konstitucionālo tiesību juridiskais spēks (76). Tādēļ vispārējiem tiesību principiem pieder arī tie principi, kas ir cieši saistīti un izriet no tādiem Eiropas Savienības struktūras principiem kā brīvība, demokrātija, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana, kā arī tiesiskums LES 2. panta izpratnē. Ja kāda dalībvalsts neievēro šos principus, var tikt piemērots LES 7. pantā noteiktais īpašais sankciju mehānisms.

96.      Par vispārējiem Savienības tiesību principiem ir tikuši atzīti, piemēram, tādi svarīgi tiesiskuma principi kā samērīguma ideja (77), tiesību skaidrība (78) vai privātpersonas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (79). Šajā kontekstā iekļaujas arī tādi dažādi vispārējie labas pārvaldības principi kā tiesiskās paļāvības princips (80), ne bis in idem princips (81), tiesību tikt uzklausītam princips (82), kas izpaužas arī kā iespēja paust viedokli ierobežojošu pasākumu gadījumā (83), pienākums norādīt tiesību aktu pamatojumu (84) vai pārbaudes pēc savas iniciatīvas princips (85). Pie tiem pieder arī atsauce uz “nepārvaramu varu” (86). Var atrast arī principus, kas izriet no līgumtiesībām, kā, piemēram, vispārējo tiesību principu pacta sunt servanda (87) vai arī principu clausula rebus sic stantibus (88).

97.      Ar sociālas valsts ideju ir saistīta, piemēram, solidaritātes principa atzīšana (89) vai iestādes pienākums ņemt vērā savu darbinieku intereses (90). Pie federālu saistību atzīšanas Eiropas Savienībā pieder sadarbības starp dalībvalstīm principa un to līdzdalības pienākuma attiecībās ar Savienību principa biežā uzsvēršana. Piemērojot EKL 10. pantu, Tiesa šādā veidā ir attīstījusi Kopienas lojalitātes principu (91). Vēl Tiesa ir atzinusi demokrātijas principu, piemēram, norādot uz Parlamenta aktīvas dalības Savienības likumdošanas procesā nepieciešamību atbilstoši Līgumā paredzētajām procedūrām (92).

98.      Pie Savienības pamattiesībām, ko Tiesa ir atzinusi, balstoties uz jau iepriekš minēto tiesību salīdzināšanas vērtējošo metodi, kā arī ņemot vērā starptautiskus un Eiropas nolīgumus cilvēktiesību jomā, pieder tādas pamattiesības un cilvēktiesības, kas raksturo liberālu un demokrātisku sabiedrību, kā, piemēram, vārda brīvība (93) un biedrošanās brīvība (94). Pie tām pieder arī tādi pamatprincipi, kas tieši izriet no Līgumiem, kā, piemēram, diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegums (95) un diskriminācijas dzimuma dēļ aizliegums (96).

Par tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu Eiropas Savienībā

99.      Strīdīgs ir jautājums par to, vai tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu atbilst prasībām, kas ir izvirzītas judikatūrā attiecībā uz vispārējo tiesību principu. Lai tas tā būtu, šādām tiesībām Savienības darba tiesību jomā līdzīgi iepriekš minētajiem piemēriem būtu jābūt tik lielai nozīmei, lai tās būtu atrodamas virknē primāro tiesību normu vai virknē Savienības atvasināto tiesību normu.

100. Kā citi atziņu avoti ir jāņem vērā daudzie starptautiskie nolīgumi, kas paredzēti cilvēktiesību, kā arī darba ņēmēju tiesību aizsardzībai un kuriem Savienības dalībvalstis ir pievienojušās.

101. Galu galā ir jāpārbauda arī pašas dalībvalstu tiesības. Proti, izmantojot Tiesas bieži piemēroto tiesību salīdzināšanas metodi, varētu noskaidrot, vai šīm tiesībām saskaņā ar konstitucionālajām tradīcijām (97) vai katrā ziņā saskaņā ar valsts darba tiesību būtiskākajām tiesību normām ir īpaša nozīme valstu tiesību sistēmās.

–        Savienības tiesību normas

102. Attiecībā uz piemērojamām Savienības tiesību normām turpinājumā kā kritērijs var tikt izmantoti iepriekš minētie apsvērumi par tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu klasifikāciju par pamattiesībām. Kā jau minēts, to kodificēšana Hartas 31. panta 1. punktā apliecina šo tiesību īpašo nozīmi Savienības tiesību sistēmā. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Hartā, kā tas ir lasāms tās preambulas piektajā apsvērumā, “ir apstiprinātas tiesības, kuru pamatā ir dalībvalstu konstitucionālās tradīcijas un starptautiskās saistības, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, Savienības un Eiropas Padomes pieņemtās Sociālās hartas, kā arī Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra”. Citiem vārdiem, Hartā ir atspoguļots šī brīža pamattiesību kopums Eiropas Savienībā un nekas mazāk.

103. Lai gan ir redzams, ka Direktīvas 93/104 7. panta 1. punkts, kas bija spēkā pirms Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkta, ir kalpojis par piemēru, formulējot Hartas 31. panta 1. punktu, tas nevar vedināt domāt, ka tiesības uz apmaksātu minimālo ikgadējo atvaļinājumu pirmo reizi ir tikušas noteiktas direktīvā par darba laikiem. Gluži pretēji, šīs tiesības neatkarīgi no nodrošinātā atvaļinājuma laika ilguma ir jau ilgi tikušas pieskaitītas starptautiskajās tiesībās atzītajām sociālajām pamattiesībām.

–        Starptautisko tiesību normas

104. Starptautiskajā līmenī šīs pamattiesības atrodamas, piemēram, Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas (98) 24. pantā, kurā katram ir atzītas “tiesības uz atpūtu un brīvo laiku, ieskaitot tiesības uz saprātīgu darbadienas ierobežojumu un uz apmaksātu periodisku atvaļinājumu”. Tāpat tās ir atzītas Eiropas Padomes Sociālās hartas (99) 2. panta 3. punktā, kā arī Starptautiskā Pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (100) 7. panta d) punktā kā katra cilvēka tiesību uz taisnīgiem un objektīviem darba apstākļiem izpausme. Arī Kopienas Darba ņēmēju pamattiesību hartas 8. pantā ir paredzētas katra darba ņēmēja tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu (101). Pēdējais tiesību avots svarīgs ir tādēļ, ka tam kā atziņu avotam ir būtiska nozīme Tiesas judikatūrā. Proti, tas atspoguļo dalībvalstu kopīgos uzskatus un tradīcijas un tiek uzskatīts par to pamatprincipu deklarāciju, kurus Savienība un tās dalībvalstis vēlas ievērot (102). Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) kā Apvienoto Nāciju Organizācijas specializētās iestādes ietvaros tiesības uz apmaksātu minimālo ikgadējo atvaļinājumu līdz šim ir bijušas divu daudzpusēju nolīgumu priekšmets. Ar Konvenciju Nr. 132, kas stājās spēkā 1973. gada 30. jūnijā (103), ir grozīta līdz tam spēkā esošā Konvencija Nr. 52 (104). Tās ietver obligātas prasības konvencijas dalībvalstīm attiecībā uz šo sociālo pamattiesību īstenošanu savās tiesību sistēmās.

105. Šie dažādie starptautiskie akti tomēr atšķiras gan pēc sava normatīvā satura, kā arī pēc savas normatīvās piemērojamības, jo dažos gadījumos tie ir starptautiski nolīgumi, turpretim citos – vienīgi svinīgi paziņojumi bez juridiski saistoša spēka (105). Arī piemērojamība personām ir izveidota atšķirīgi. Līdz ar to attiecīgo personu loks nekādā ziņā nav identisks. Turklāt parakstītājām dalībvalstīm kā šī akta adresātēm parasti ir piešķirta plaša transponēšanas rīcības brīvība. Tādēļ attiecīgie indivīdi nevar tieši atsaukties uz šīm tiesībām (106). Tomēr ir zīmīgi, ka tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu visos šajos starptautiskajos aktos nepārprotami tiek pieskaitītas darba ņēmēja pamattiesībām.

–        Dalībvalstu tiesību sistēmas

106. Situācija attiecībā uz sociālo tiesību noteikšanu konstitucionālo tiesību līmenī ir ļoti atšķirīga. Tā, piemēram, daudzu, bet ne visu konstitūciju tekstos ir garantijas attiecībā uz darba apstākļiem, kas ietver darba ņēmēju tiesības uz atpūtu.

107. Piemēram, saskaņā ar Luksemburgas Konstitūcijas 11. panta 5. punktu un Spānijas Konstitūcijas 40. panta 2. punktu valstij ir jārada labi darba apstākļi un jāgarantē vai jārūpējas par darbinieku atpūtu (107). Daudz detalizētāks, Hartas 31. panta formulējumam drīzāk atbilstošs tiesiskais regulējums atrodams Itālijas Konstitūcijas 36. pantā, kurā cita starpā ir paredzētas tiesības uz iknedēļas atpūtas dienu un apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu. Portugāles Konstitūcija, šķiet, ir bijusi viens no Hartas tiesību normu paraugiem, jo tās 59. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir noteiktas tiesības uz atpūtu un brīvdienām, uz darba dienas ilguma maksimālo robežu, uz iknedēļas atpūtas laiku, kā arī uz regulāru apmaksātu atvaļinājumu (108). Tomēr ir jāsecina, ka šajās konstitūcijās detalizēti un subjektīvi formulētās sociālās pamattiesības vispārīgi tiek saprastas tikai kā valsts uzdevumi un nevis kā tiesības, kuras tieši var tikt aizstāvētas tiesā (109).

108. Turpretim lielākajā daļā veco Eiropas Savienības dalībvalstu tiesības uz apmaksātu minimālo ikgadējo atvaļinājumu ir balstītas uz parasto likumu tiesību normām, kurās ir atspoguļotas attiecīgo sekundāro tiesību prasības, ciktāl tās attiecas uz Savienības tiesību piemērošanas jomām. Tas, piemēram, ir attiecināms uz Vācijas tiesībām, kurās “sociālas valsts princips”, no kura var secināt vairākas sociāla rakstura minimālās tiesības, ir atzīts par valsts mērķi Grundgesetz [Pamatlikuma] 20. panta 1. punktā, taču likumdevēja ziņā atstājot ikgadējā atvaļinājuma regulēšanu (110). Neņemot vērā minēto, Vācijas federālo zemju konstitūcijās ir ietverts liels skaits sociālo garantiju un principu, kuri cita starpā arī uzliek pienākumu federālās zemes likumdevējam noteikt pietiekami ilgu, apmaksātu atvaļinājumu (111).

109. Turpretim jaunajās dalībvalstīs, izņemot Kipru, sastopama pietiekami detalizēta šo tiesību kodificēšana. Tas, piemēram, attiecas uz Slovākijas Konstitūcijas 36. panta f) punktu, Polijas Konstitūcijas 66. panta 2. punktu, Ungārijas Konstitūcijas 70/B. panta 4. punktu, Latvijas Konstitūcijas 107. pantu, Rumānijas Konstitūcijas 41. panta 2. punktu, Bulgārijas Konstitūcijas 48. panta 5. punktu, Maltas Konstitūcijas 13. panta 2. punktu, kā arī Lietuvas konstitūcijas 49. panta 1. punktu. Minētajās normās expressis verbis tiek garantēts apmaksāts minimālais atvaļinājums. Darba apstākļi vispārīgi tiek minēti Slovēnijas Konstitūcijā (66. pants), Čehijas Republikas Konstitūcijā (28. pants) un Igaunijas Konstitūcijā (29. panta 4. punkts) (112).

–        Slēdziens

110. Tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu nozīme Tiesas judikatūrā ir atzīta jau sen. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tas ir jāuzskata par “īpaši svarīgu Savienības sociālo tiesību principu”, no kura nevar atkāpties un kuru kompetentās valsts iestādes var īstenot, tikai un vienīgi ņemot vērā Direktīvā 2003/88 tieši paredzētās robežas. Tomēr Tiesa līdz šim nav viennozīmīgi likusi saprast, vai tas ir vispārējais Savienības tiesību princips. Apstāklis, ka judikatūrā netiek lietota vienota terminoloģija, apzīmējot šādus vispārējos tiesību principus (113), vēl vairāk apgrūtina viennozīmīgu klasifikāciju.

111. Tomēr iepriekš veiktā salīdzinošā tiesību analīze parāda, ka ideja, atbilstoši kurai darba ņēmējam būtu jābūt tiesībām uz regulāru atpūtu, caurvij Savienības un tās dalībvalstu tiesību sistēmas. Fakts, ka šai idejai gan Savienības līmenī (114), gan daudzās dalībvalstīs ir konstitūcijas juridiskais spēks (115), jau liecina par šo tiesību īpašo nozīmi, kas savukārt ir tuvu tam, lai tās tiktu klasificētas kā vispārējais Savienības tiesību princips.

112. Šajā ziņā neko nemaina apstāklis, ka ne visās dalībvalstīs tām ir piešķirts konstitūcijas juridiskais spēks to tiesību sistēmā (116), jo jebkurā gadījumā tās tiek uzskatītas par valsts tiesību kodola sastāvdaļu neatkarīgi no tā, vai runa ir par privāttiesiskajām vai publiski tiesiskajām darba attiecībām, kas, starp citu, tiek atzīts arī Tiesas judikatūrā (117). Tā kā tās neattiecas tikai uz vienu noteiktu tiesību jomu, bet gan, gluži pretēji, ir attiecināmas uz vairākām nozarēm vienlaicīgi, proti, uz vairākām profesijām gan darba, gan pakalpojumu tiesību jomā visās dalībvalstīs, tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu pretendē uz vispārēju piemērojamību, kas parasti ir raksturīga vispārējiem tiesību principiem un tos atšķir no īpašām tiesību normām (118). Savienības likumdošanas jomā situācija nav citādāka, jo, kā es pēdējo reizi esmu norādījusi savos secinājumos lietā C‑155/10 (Williams u.c.) (119), arī attiecīgajās direktīvās par darba laika organizēšanu, kurās atsevišķu profesiju īpatnību dēļ ir ietvertas īpaši nozarēm paredzētas tiesību normas (120), kas var tikt uzskatītas par lex specialis attiecībā pret Direktīvā 2003/88 ietvertajām tiesību normām, ir ietvertas speciālas tiesību normas par tiesībām uz atvaļinājumu.

113. Turklāt tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu saturam ir raksturīgs normatīvās noteiktības minimums, kas parasti tiek uzskatīts par nosacījumu, lai [tiesības] atzītu par vispārējo tiesību principu (121). To, pirmkārt, apliecina pretnostatījums ar dažiem judikatūrā atzītiem tiesību principiem, kā, piemēram, jau minēto demokrātijas principu vai solidaritāti, kuru iezīme ir abstraktums. Otrkārt, tas parādās tiesību mērķa skaidrībā. Neskatoties uz nepieciešamo kārtības izstrādāšanu no likumdevēja puses, tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu mērķis būtībā ir pārejoša darba ņēmēja atbrīvošana no līgumā noteiktā strādāšanas pienākuma. Tā kā šīs tiesības katrā ziņā atbilst saturiskās noteiktības minimālajām prasībām, tās atbilst arī nosacījumiem, lai tās varētu uzskatīt par vēl vienu vispārējo tiesību principu.

114. Pēc visa minētā ir jāsecina, ka daudzi argumenti liecina par labu tam, lai tiesībām uz ikgadējo atvaļinājumu tiktu atzīts vispārējā tiesību principa juridiskais spēks Savienības tiesību sistēmā.

–       Vispārējā tiesību principa piemērošana starp privātpersonām

115. Ir jānoskaidro arī tas, vai šis vispārējais tiesību princips konkrētajā gadījumā būtu piemērojams arī attiecībās starp privātpersonām.

Tiešas piemērojamības principiāla iespējamība

116. Tiesas judikatūrā ir atzīts, ka privātpersonas attiecībās ar valsti var atsaukties uz vispārējiem tiesību principiem (122). Savukārt Tiesa līdz šim nav paudusi skaidru nostāju par pamata jautājumu, vai pamattiesības kā vispārējie tiesību principi vispār ir tieši piemērojamas attiecībās starp privātpersonām.

117. Šim jautājumam, tieši ņemot vērā individuālās pamattiesību aizsardzības nozīmi, ir jāpievērš īpaša uzmanība, jo, no vienas puses, norādot uz vispārējo tiesību principu rašanās vēsturi un mērķi, varētu argumentēt, ka to mērķis pirmām kārtām ir pasargāt privātpersonu no publiskās varas iejaukšanās, kas savukārt nozīmētu, ka tieša piemērojamība starp privātpersonām būtu jānoliedz. No otras puses, varētu aizstāvēt viedokli, ka tradicionālā pretnostatīšana “publisks/privāts” modernā valstī vairs nav laikam atbilstoša. Patiesi, var iedomāties situācijas, kurās pamattiesību aizsardzība pret privātām organizācijām šķiet tikpat nepieciešama kā pret iestādēm. Tādēļ pamattiesību aizsardzības nenodrošināšana būtu līdzvērtīga pamattiesību pārkāpumam (123).

118. Tas tā būtu, piemēram, tādu darba tiesisko attiecību gadījumā, kādas tās ir šajā iztiesājamajā lietā, it īpaši tādēļ, ka darba tiesiskās attiecības – neatkarīgi no tā, vai tās konkrētajā gadījumā ir ar privātu vai publisku raksturu, – parasti raksturo asimetriskas varas attiecības starp darba devēju un darba ņēmēju (124). Taču, tā kā bieži tas, vai darba devējs ir privāttiesību subjekts vai valsts iestāde (125), ir atkarīgs no nejaušības, būtu grūti pamatot, kāpēc atkarībā no konkrētās situācijas būtu jāpastāv atšķirīgai pamattiesību aizsardzībai.

119. Par pamattiesību kā vispārējo tiesību principu saistošo spēku attiecībā uz privātpersonām liecinātu arī lietderīgas iedarbības princips (effet utile) Savienības tiesībās un Savienības tiesību sistēmas vienotība. Pamattiesību horizontālā iedarbība varētu veicināt Savienības tiesību lielāku efektivitāti dažās Savienības tiesību jomās. Kamēr dalībvalstis to pienākuma ievērot pamattiesības dēļ Savienības tiesības, piemēram, drīkst piemērot tikai pamattiesībām atbilstīgā veidā, privātpersonas varētu apdraudēt Savienības tiesību lietderīgu iedarbību to tiesisko attiecību ietvaros, ja tās drīkstētu pārkāpt pamattiesības Savienības tiesībās noteiktās jomās. Šādā veidā tiktu apdraudēta Savienības tiesību vienotība (126).

120. Līdzšinējās judikatūras analīze atklāj atbilstošas šajā virzienā vērstas norādes Tiesas argumentācijā.

121. Pieturas punkti par vispārējo tiesību principu tiešu piemērojamību attiecībās starp privātpersonām ir atrodami, piemēram, spriedumā lietā Defrenne (127), kurā Tiesa ir konstatējusi, ka EEK Līguma 119. pantā (LESD 157. pantā) ietvertais princips pamato tiesības uz vienādu darba samaksu darba ņēmējiem vīriešiem un darba ņēmējām sievietēm, uz kurām attiecīgā persona var atsaukties valsts tiesās, neatkarīgi no tā, vai darba devējs ir valsts vai privātpersona.

122. Norādes šajā ziņā ietver arī judikatūra par pamatbrīvību piemērošanu attiecībā uz privātpersonām, piemēram, spriedums lietā Walrave (128), kurā Tiesa ir lēmusi, ka EEK Līguma 7., 48. un 59. pantā (LESD 18., 45. un 56. pantā) ietvertais diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegums attiecas ne tikai uz valsts iestāžu dokumentiem, bet arī uz citiem, konkrētajā gadījumā, sporta apvienības, pasākumiem, kas ietver kolektīvu tiesisko regulējumu darba un pakalpojumu jomā. Tiesa savu lēmumu ir pamatojusi ar to, ka tādu šķēršļu likvidēšana, kas ierobežo brīvu personu pārvietošanos un pakalpojumu apriti, būtu apdraudēta, ja valsts noteikto ierobežojumu iedarbības novēršana tiktu atkal atcelta tādējādi, ka privāto tiesību apvienības vai organizācijas saskaņā ar to tiesisko autonomiju izveidotu šādus šķēršļus. Turklāt, ņemot vērā, ka darba apstākļus dažādās dalībvalstīs reglamentē vai nu likumi un noteikumi, vai arī līgumi un citi akti, ko noslēgušas vai pieņēmušas privātpersonas, aprobežojoties tikai ar valsts pasākumiem, pastāvētu risks, ka attiecīgais aizliegums netiktu piemērots vienādi (129). Vēlāk Tiesa spriedumā lietā Bosman (130) ir secinājusi, ka primāro tiesību normas par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību ir piemērojamas arī attiecībā uz tādu starptautisko futbola asociāciju kā FIFA (Fédération Internationale de Football Association) un EFA (Fédération Européenne des Associations de Football) pārcelšanas noteikumiem.

123. Taču ir strīdīgi, vai no spriedumiem lietā Walrave un lietā Bosman var pamattiesību vispārējo tiesību principu formā vienkārši secināt vispārēju tiešu piemērojamību attiecībās starp privātpersonām, it īpaši tādēļ, ka abās lietās attiecīgi bija runa par pamatbrīvību piemērošanu attiecībā uz privātām organizācijām, kurām zināmā mērā bija tiesiskā regulējuma izstrādes kompetence un tādēļ bija gandrīz publiski tiesisks raksturs. Līdz ar to būtu pamatoti pieņemt, ka Tiesas lēmums bija attaisnots ar īpašajiem attiecīgo lietu apstākļiem. Ja seko šim viedoklim, jebkura pielīdzināšana būtu aizliegta, ņemot vērā, ka atbildētājs pamata tiesvedībā nav šāda veida ar tiesiskā regulējuma izstrādes kompetenci apveltīta privāta organizācija.

124. Kā vēl vienu norādi, kas liecina par vispārējo tiesību principu tiešu piemērojamību attiecībās starp privātpersonām, varētu minēt spriedumu lietā Angonese, kurā bija runa par pieeju nodarbinātībai privātā bankā un kurā Tiesa ir aizstāvējusi viedokli, ka “LESD 45. pantā ietvertais diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegums attiecas [..] uz privātpersonām” (131).

125. Šajā ziņā galu galā nedrīkst neminēt spriedumu lietā Kücükdeveci (132), kurā Tiesa diskriminācijas vecuma dēļ aizliegumu, kas par vispārējo tiesību principu Savienības tiesību sistēmā pirmo reizi tika atzīts spriedumā lietā Mangold (133), ir piemērojusi attiecībā uz darba tiesiskajām attiecībām starp privātpersonām. Šajā ziņā ir jānorāda, ka Tiesa, lai pamatotu vispārējā tiesību principa tiešu piemērojamību, ir izmantojusi tikai vienu vienīgu pieeju, kura lielākoties tās inovatīvā rakstura dēļ ir jāanalizē rūpīgāk no dogmatiskā viedokļa. Tādēļ jau šajā brīdī ir jānorāda uz maniem turpinājumā atrodamajiem apsvērumiem (134) par šo pieeju, kuru es analizēšu atsevišķi un detalizēti.

126. Rezumējot, ir jāsecina, ka saskaņā ar šo judikatūru pamattiesību vispārējo tiesību principu formā tieša piemērojamība attiecībās starp privātpersonām principā nevar tikt noliegta (135).

Pretrunas ar Hartas normām risks

127. Stājoties spēkā Hartai, tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu pamats tagad ir atrodams tās 31. panta 2. punktā. Taču vispārējais tiesību princips, kas Tiesai būtu jāattīsta, pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, un kas būtībā paredz tādas pašas tiesības, drīkstētu pastāvēt patstāvīgi, jo LES 6. panta 1. un 3. punktā Harta un no vispārējiem tiesību principiem izrietošās pamattiesības expressis verbis tiek uzskaitītas līdzās viena otrai (136). Attiecībā uz Hartā ietverto tiesību un no vispārējiem tiesību principiem izrietošo tiesību saikni no šīm tiesību normām var secināt, ka tās pastāv līdzās kā vienlīdzīgas [tiesības] (137). Attiecīgi tās var tikt piemērotas kumulatīvi. Līdz ar to privātpersonai nav aizliegts atsaukties uz plašāko garantiju. Tomēr satura ziņā tās var lielākoties pārklāties, jo, pirmkārt, Hartai, kā tas izriet no tās preambulas, ir jāapstiprina tiesības, kas izriet no Tiesas izmantotajiem tiesību atziņu avotiem, un, otrkārt, Harta ir kā norāde uz dalībvalstu kopīgo konstitucionālo tradīciju saturu. Taču nevar tikt noliegta iespēja, ka no vispārējiem tiesību principiem secināto un attīstāmo pamattiesību aizsardzības joma ir plašāka nekā Hartā paredzētā (138).

128. Tā kā turpinājumā ir jāpieņem Hartā ietverto pamattiesību un vispārējo tiesību principu paralēla spēkā esamība Savienības tiesību sistēmā, ir jāpievērš uzmanība tam, ka tiesību principa, kas paredz tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, tieša piemērošana vismaz strīdos starp privātpersonām rada pretrunas risku. Kā jau izklāstīts, Hartas 51. panta 1. punkta pirmais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka Hartas 31. panta 2. punktā nostiprinātās pamattiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu nav tieši piemērojas attiecībās starp privātpersonām. Tomēr, vienlaicīgi piešķirot privātpersonām tiesības atsaukties uz vispārējo tiesību principu, tiktu apiets Savienības likumdevēja Hartā noteiktais ierobežojums attiecībā uz to personu loku, kam ir pienākums aizsargāt pamattiesības.

129. Tikmēr saskaņā ar koherentas pamattiesību aizsardzības prasību abas pamattiesības ir jāinterpretē pēc iespējas saskaņoti (139). Tā kā pamattiesības, kas izriet no vispārējiem tiesību principiem, un it īpaši Tiesas judikatūra, kas ir pieņemta saistībā ar tām, atbilstoši Hartas preambulas piektajam apsvērumam ir jāintegrē Hartā ietverto pamattiesību interpretācijā, no satura viedokļa starp abām pamattiesību kategorijām nedrīkst pastāvēt nekādas pretrunas. Gluži pretēji, ir nepieciešama saskanīga interpretācija vienmēr, kad Hartā ietvertās pamattiesības to atļauj (140).

130. Šajā gadījumā, tieši piemērojot vispārējo tiesību principu attiecībās starp darba ņēmēju un darba devēju, nebūtu iespējama saskanīga interpretācija. Savienības likumdevēja lēmums pamattiesību aizsardzību nodrošināt tikai netieši – pamata tiesvedībā ar Hartas 31. panta 2. punkta starpniecību –, nosakot aizsargāšanas pienākumu Savienībai un tās dalībvalstīm, netiktu ievērots tādējādi, ka, izmantojot nerakstītos vispārējos tiesību principus, galu galā tomēr varētu tikt piemērota horizontālā iedarbība, tajā skaitā varētu tikt izmantotas tiesības pieprasīt valsts tiesai arī attiecībās starp privātpersonām nepiemērot Savienības tiesībām pretrunā esošas valsts tiesības. Lai novērstu pretrunu, vispārējā tiesību principa tieša piemērojamība būtu jānoraida (141).

131. Vienlaicīgi ir jāuzsver, ka šie apsvērumi ir izmantojami tikai tiktāl, ciktāl Hartas 31. panta 2. punktā ietverto pamattiesību un vispārējā tiesību principa gadījumā runa ir par tām pašām pamattiesībām vai pamattiesībām ar tādu pašu aizsardzības apjomu. Taču, kā ir norādīts ievadā, nevar noliegt iespēju, ka no vispārējiem tiesību principiem izsecināmās un attīstībā esošās pamattiesības nodrošina plašāku aizsardzību nekā Hartā ietvertās pamattiesības. Šādā gadījumā pretruna ar Hartas 51. panta 1. punkta pirmo teikumu zināmos apstākļos varētu nebūt.

132. Turpinājumā atrodamie apsvērumi ir izmantojami tikai tad, ja Tiesa nesaskata pretrunu starp principiālu uz ikgadējā atvaļinājuma nodrošināšanu vērsta vispārējā tiesību principa piemērojamību attiecībās starp privātpersonām un Hartas 51. panta 1. punkta pirmo teikumu.

Pārnesamība uz tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu

133. Tā kā pamattiesību vispārējo tiesību principu formā tieša piemērojamība attiecībās starp privātpersonām principā nevar tikt noliegta, uzreiz ir jāpārbauda, vai pastāv tai nepieciešamie nosacījumi.

–        Subjektīvo tiesību piešķiršana

134. Vispirms šajā gadījumā strīdīgo tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu mērķim būtu jābūt subjektīvo tiesību piešķiršanai. Kā jau izklāstīts, vispārējais tiesību princips garantē subjektīvās tiesības tādējādi, ka tas pamato darba ņēmēja tiesības pret darba devēju, proti, principā tiesības tikt atbrīvotam uz laiku no līgumā noteiktā darba pienākuma, lai viņam būtu atbilstošs laiks atpūtai. Šajā ziņā tās atbilst pirmajai tiešas piemērojamības prasībai.

–        No satura viedokļa beznosacījuma un pietiekami konkrēts

135. Vispārējam tiesību principam vajadzētu būt no satura viedokļa beznosacījuma un pietiekami konkrētam, lai to varētu izmantot pret darba devēju kā privātpersonu. Tiesību norma no satura viedokļa ir beznosacījuma, ja tā ir piemērojama bez atrunām un bez nosacījumiem un ja tās īstenošanai nav nepieciešami citi Savienības vai dalībvalstu iestāžu pasākumi (142). Tiesību norma ir pietiekami konkrēta, ja tā nepārprotami nosaka pienākumu (143), tātad tiesiski ir pilnīga, un kā tādu to var piemērot jebkura tiesa (144).

136. Ir strīdīgi, vai šie nosacījumi tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu gadījumā ir izpildīti, it īpaši tādēļ, ka nav skaidrs, cik patiesībā plaša ir vispārējā tiesību principa aizsardzības joma. Tā kā tās apmērs no paša sākuma nav viennozīmīgs un konkrēti nosakāms, katrā konkrētajā gadījumā būtu jāpārbauda, vai aizsardzības jomu eventuāli ietekmē Savienības un/vai tās dalībvalstu pasākums. Šāds uzdevums būtu Tiesas, kurai tiek lūgts sniegt vispārējo Savienības tiesību principu interpretāciju kompetencē (145).

137. Lai vispārējais tiesību princips būtu pietiekami konkrēts, tam būtu jāaptver vairāki tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu aspekti, kurus likumsakarīgi būtu jānosaka tikai likumdevējam pašam, lai piemēroti un elastīgi tiktu ņemtas vērā laika gaitā radušās prasības. Šie aspekti, kuri ir jāregulē, pirmkārt, nosaucot tikai pāris piemērus, attiecas uz nodrošināmo atvaļinājuma dienu skaitu. Šajā ziņā rodas cita starpā jautājums, vai ar to ir domāts precīzi noteikts dienu skaits vai drīzāk minimālais dienu skaits. Vispārējam tiesību principam, lai tas būtu tieši piemērojams pret darba devēju, būtu arī jānosaka, kā atvaļinājuma dienas ir jāsadala gada laikā, lai ikgadējais atvaļinājums varētu izpildīt savu atpūtas funkciju. Vispārējam tiesību principam būtu arī jāņem vērā katras saimnieciskās nozares īpatnības, ciktāl nepieciešams, ietverot speciāli attiecīgajām nozarēm paredzētas tiesību normas, kas var tikt piemērotas attiecībā uz atsevišķām nodarbinātības jomām.

138. Tas, ka minētais nav iespējams, ir acīmredzami, jo, pirmkārt, nevar eksistēt šāda veida visaptverošs vispārējais tiesību princips, vienlaicīgi neapšaubot tā nošķiršanu jēdziena ziņā no īpašām tiesību normām (146). Otrkārt, ir jāņem vērā, ka šo atsevišķo aspektu regulēšana ietilpst likumdevēja pamatkompetencē. Lielākoties tādēļ to dalībvalstu konstitūcijās, kurās tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu expressis verbis tiek atzītas par pamattiesībām, detalizēti izstrādātu tiesību noteikumu paredzēšana ir atstāta valsts likumdevēja ziņā. Līdzīgi Savienības līmenī tas ir Hartas 31. panta un Direktīvas 2003/88 savstarpējo attiecību gadījumā.

139. Atbilstoši Līgumiem Savienības likumdevēja kompetenci īsteno Padome un Eiropas Parlaments kopīgi. Katrā ziņā ir jāsaglabā tiesiskā regulējuma izstrādes prerogatīva, kas tām pieder kā likumdevējam atvaļinājuma tiesību jomā, kas savukārt veido daļu no Savienības sociālajām tiesībām. To nosaka ne tikai iepriekš minētie praktiskie iemesli, bet arī institucionālais līdzsvars Savienībā, kas balstās nevis uz varas dalīšanas principu valsts tiesību izpratnē, bet gan drīzāk uz funkciju dalīšanas principu, saskaņā ar kuru Savienības funkcijas pilda tās iestādes, kas atbilstoši Līgumam to vislabāk var izdarīt. Atšķirībā no varas dalīšanas principa, kas cita starpā kalpo indivīda aizsardzības nodrošināšanai, samazinot valsts varu, funkciju dalīšanas princips Savienības tiesībās ir vērsts uz Savienības mērķu efektīvu sasniegšanu (147).

140. Kā esmu izklāstījusi savos secinājumos lietā C‑101/08 (Audiolux), Tiesa kā Savienības iestāde LES 12. panta 1. punkta izpratnē arī ir daļa no šī institucionālā līdzsvara (148). Šis fakts netieši nozīmē, ka tā kā Savienības tiesu iestāde, kurai savas kompetences ietvaros ir jānodrošina tiesiskums Līguma interpretēšanā un piemērošanā, respektē Padomes un Parlamenta kompetenci likumdošanas jomā (149). Lai tas tā būtu, tai nenoliedzami, pirmkārt, ir jāatstāj Savienības likumdevēja ziņā pildīt tam ar Līgumu deleģēto uzdevumu izdot normatīvos aktus darba laika organizēšanas jomā un, otrkārt, tai kā līdz šim ir jāsaglabā vajadzīgā piesardzība, attīstot vispārējos Savienības tiesību principus, kas zināmos apstākļos varētu būt pretrunā likumdošanas mērķiem.

141. Ievērojot minēto, nosacījums vispārējā tiesību principa, kurš ietver darba ņēmēja tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu attiecībā pret darba devēju, tiešai piemērojamībai būtu tāds, ka Tiesa interpretācijas ceļā tam piešķir pietiekami konkrētu normatīvo saturu. Taču šādā veidā, ņemot vērā nepieciešamā tiesiskā regulējuma daudzumu, galu galā tā īstenotu kompetenci, kas tradicionāli ir Savienības likumdevējam. Tā kā tas iepriekš minēto iemeslu dēļ nav atļauts, ir jāpieņem, ka šis vispārējais tiesību princips, vismaz tā sākotnējā formā, nevar tikt uzskatīts par beznosacījuma no satura viedokļa. Gluži pretēji, likumdevējam saistībā ar tā regulēšanu ir jāpieņem normatīvie akti.

142. Attiecīgi vispārējais tiesību princips neatbilst nosacījumiem, lai to varētu tieši piemērot attiecībās starp privātpersonām.

–       Secinājumi

143. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka iesniedzējtiesa nevar atsaukties uz vispārējo tiesību principu, lai tiesvedībā starp privātpersonām nepiemērotu Savienības tiesībām pretrunā esošas valsts tiesības, kuras nevar tikt interpretētas direktīvai atbilstīgā veidā.

iii) Vispārējā tiesību principa, kas ir precizēts Direktīvā 2003/88, piemērošana

144. Cita pieeja, ko varētu izmantot, būtu piemērot iepriekš minēto vispārējo tiesību principu, kas ir precizēts Direktīvā 2003/88 (150).

–       Tiesas pieeja spriedumā lietā Kücükdeveci

145. Spriedumā lietā Kücükdeveci, uz kuru savos apsvērumos ir norādījuši daži lietas dalībnieki, Tiesa ir izmantojusi līdzīgu pieeju un ir apstiprinājusi katras valsts tiesas pienākumu īstenot diskriminācijas vecuma dēļ aizliegumu, kas ir precizēts Direktīvā 2000/78, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (151), nepieciešamības gadījumā nepiemērojot katru šim aizliegumam pretrunā esošu valsts tiesību normu (152).

146. Izdarot šādu secinājumu, Tiesa Savienības tiesību piemērošanas pārākuma principu attiecībā pret valsts tiesībām ir paplašinājusi, to piemērojot arī attiecībā uz t.s. horizontālajām attiecībām (153). Šī pieeja šajā ziņā atbilst līdzšinējai judikatūrai par direktīvu horizontālās tiešās iedarbības neesamību (154), jo Tiesa nav, piemēram, lēmusi, ka attiecībās starp privātpersonām ir jāpiemēro Direktīva 2000/78, bet gan, ka piemērojams ir tikai tajā konkretizētais diskriminācijas vecuma dēļ aizliegums, kas – kā jau konstatēts spriedumā lietā Mangold (155) – kā vispārējā vienlīdzīgas attieksmes principa īpašas piemērošanas veids ir vispārējais Savienības tiesību princips (156). Tiesas izmantotā pieeja spriedumā lietā Kücükdeveci būtībā balstās uz ideju, ka tāds vispārējais tiesību princips kā diskriminācijas vecuma dēļ aizliegums individuālās tiesiskās aizsardzības, kā arī Savienības tiesību efektivitātes interesēs ir jāīsteno konsekventi arī valsts līmenī (157). No dogmatiskā viedokļa šī pieeja ir Mangold judikatūras tālāka attīstīšana.

147. Taču par diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma, kas ir precizēts Direktīvā 2000/78, tiešu piemērojamību attiecībās starp privātpersonām saskaņā ar Tiesas apsvērumiem var būt acīmredzami runa tikai tādā gadījumā, ja ir izpildīti noteikti nosacījumi. Pirmkārt, pamata tiesvedībā ir jākonstatē objektīvi nepamatota atšķirīga attieksme vecuma dēļ, kas ir jāpārbauda, ņemot vērā Direktīvas 2000/78 tiesiskā sastāva nosacījumus (158). Otrkārt, attiecīgajam valsts tiesiskajam regulējuma ir jāattiecas uz vienu no direktīvā regulētajām jomām (159).

–       Šīs pieejas pārnesamība uz tiesībām uz ikgadējo atvaļinājumu

Piemērošanas nosacījumi

148. Lai atbilstoši piemērotu šo pieeju pamata tiesvedībā, piešķirot valsts tiesai tiesības nepieciešamības gadījumā nepiemērot Savienības tiesībām neatbilstošas valsts tiesības, cita starpā tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu būtu jābūt ne tikai kodificētām sekundārajās tiesībās, proti, Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā, bet tām būtu arī jābūt vispārējā tiesību principa juridiskajam spēkam Savienības tiesību sistēmā, ko apstiprina jau minētie argumenti (160).

149. Kā vēl viens nosacījums būtu izvirzāma darba tiesisko attiecību pastāvēšana, kas pamata tiesvedībā acīmredzami tā arī ir. Visbeidzot, būtu jāpastāv tiesībām uz atvaļinājumu atbilstoši direktīvā ietvertajiem nosacījumiem. Pēdējais no minētajiem nosacījumiem nodrošinātu, ka vispārējais tiesību princips netiek piemērots neierobežotā apjomā, bet gan tikai gadījumā, ja attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ietilpst Direktīvas 2003/88 piemērošanas jomā. Arī šis nosacījums pamata tiesvedībā ir izpildīts, jo strīda pamatā esošā tiesiskā regulējuma priekšmets ir valsts likumdevēja izvirzīts nosacījums ikgadējā atvaļinājuma izmantošanai (161).

150. Lai vispārējais tiesību princips varētu tikt izmantots pret valsts tiesībām, visbeidzot, būtu jākonstatē direktīvā nostiprināto tiesību uz atvaļinājumu pārkāpums. Uz minēto ir jau atbildēts apstiprinoši, vērtējot pirmo prejudiciālo jautājumu (162).

151. Raugoties no formāla viedokļa, tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu vispārējā tiesību principa, kas ir precizēts Direktīvā 2003/88, formā tiešas piemērojamības nosacījumi būtu izpildīti. Tomēr, šķiet, ir saprātīgi pārdomāt šādas pieejas priekšrocības un trūkumus, pirms vispār tiek apsvērta doma par šādu rīcību konkrētajā tiesvedībā (163).

Šādas pieejas priekšrocības un trūkumi

152. Šīs pieejas priekšrocība ir tā, ka tā var novērst jau minētos vispārējā tiesību principa tā sākotnējā formā (164) tiešas piemērojamības trūkumus. Tas it īpaši attiecas uz “pietiekamas konkrētības” prasību. Vispārējo tiesību principu precizējot direktīvā, tas iegūst to konkrētību no satura viedokļa, kas ir nepieciešama tiešai piemērojamībai.

153. Tomēr attiecībā uz šīs pieejas dogmatisko pareizību ir jānorāda uz šaubām, kuras es iztirzāšu turpinājumā.

–        Tiesību avotu pārklāšanās risks

154. Manas šaubas vispirms attiecas uz iespējamu tiesību avotu ar dažādu juridisko spēku Savienības tiesību sistēmā nepieļaujamas pārklāšanās risku. Šāda pārklāšanās rodas, piemērojot vienlaicīgi gan vispārējo tiesību principu, gan direktīvu.

155. Objektīvi vērtējot, šī pieeja būtībā pamatojas uz pieņēmumu, ka vispārējā tiesību principa saturs ir izklāstīts direktīvas saturā un ka tādēļ šī satura autonoma noteikšana interpretācijas ceļā principā ir lieka. Galu galā tiek prezumēts vienīgi tas, ka vispārējā tiesību principa aizsardzības joma lielākoties ir vienāda ar direktīvas normas, kurā tas ir ticis precizēts, aizsardzības jomu (165).

156. Tomēr tās trūkums ir tāds, ka var palikt neatbildēts jautājums, cik patiesībā plaša ir attiecīgā vispārējā tiesību principa aizsardzības joma un vai direktīvā, iespējams, nav ietvertas plašākas tiesību normas, kas vispār neietilpst [tās] aizsardzības jomā (166). Turklāt pieņēmums, uz kuru balstās šī pieeja, maldina attiecībā uz faktu, ka paralēļu vilkšana starp direktīvas saturu un primāro tiesību saturu ne vien nav obligāta, bet gan patiesībā ir izņēmums, jo sekundārās tiesības vairumā gadījumu ietver plašākas tiesību normas (167). Tas šajā ziņā ir problemātiski, jo šādā gadījumā nevarētu būt runa par šīs pieejas izmantošanu. Ja šīs pieejas, kā apgalvo Tiesa, mērķis patiešām ir vispārējā tiesību principa piemērošana, dogmatiski pareizi taču būtu vispirms tā saturu noteikt autonomi, nevis otrādi, vispārējā tiesību principa saturu secinot no direktīvas tiesību normām (168).

157. Tā kā minētā dēļ atbilstoši šai pieejai direktīva, nevis, piemēram, pats vispārējais tiesību princips, tiek izmantota kā izejas punkts, lai noskaidrotu tiesību normas aizsardzības jomu (169), šī pieeja ir saistīta ar risku, ka arvien vairāk direktīvas juridiskā satura tiks uzskatīts par daļu no tiesību principa. Citiem vārdiem, direktīva teorētiski varētu attīstīties par neizsmeļamu atziņu avotu, lai paplašinātu vispārējā tiesību principa aizsardzības jomu. Ilgtermiņā tas radītu tiesību avotu ar dažādu juridisko spēku saplūšanu (170). Beigu beigās šīs pieejas dēļ šis normatīvais saturs neatgriezeniski “sastingtu”. Proti, vispārējā tiesību principa aizsardzības jomā iekļaujot arvien vairāk normatīvā satura, likumdevējam būtu liegta iespēja grozīt direktīvu, it īpaši tādēļ, ka šādam juridiskajam saturam tiktu piešķirts primāro tiesību, kuras tas nevar ietekmēt, juridiskais spēks.

158. Ņemot vērā, ka tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu gadījumā runa ir par sociālajām pamattiesībām, kuras – atbilstoši to raksturam – ir būtiski jāprecizē un turklāt bieži var nodrošināt tikai atkarībā no attiecīgās ekonomiskās un sociālās situācijas (171), šī pieeja varētu radīt neparedzamas sekas Savienībai un tās dalībvalstīm. Ir jānorāda, ka, likumdevējam precizējot šādu vispārējo tiesību principu, ir nepieciešams zināms elastīgums, jo sabiedrības domas par to, kas ir jāuzskata par “sociālu” vai “sociāli taisnīgu”, pirmkārt, laika gaitā var mainīties un, otrkārt, tās ne reti balstīsies uz kompromisiem (172). Nedrīkst neņemt vērā arī to, ka sociālas valsts idejas ieviešana var būt atkarīga no attiecīgās ekonomiskās situācijas Savienībā un tās dalībvalstīs. Tādēļ ir jāizvairās no sociālo standartu nostiprināšanas, neņemot vērā ekonomisko un sociālo realitāti.

159. Tomēr minēto nedrīkst saprast tādējādi, ka Savienībai ir jāatstāj bez ievērības integrācijas sociālā dimensija. Sabiedrības saliedētības veicināšana “solidaritātes” idejas nozīmē ir un paliek Eiropas integrācijas svarīgs mērķis, kā to var viennozīmīgi secināt no LES 2. panta (“solidaritāte” kā Savienības vērtība) un 3. panta 3. punkta (“sociālās atstumtības apkarošana”, “sociālais taisnīgums”, “sieviešu un vīriešu līdztiesība”, “paaudžu solidaritāte”, “bērnu tiesību aizsardzība”), kā arī no LESD 9. panta (“augsta nodarbinātības līmeņa veicināšana”, “atbilstīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšana”, “sociālās atstumtības apkarošana”). Drīzāk ir jāņem vērā Savienības likumdevēja rīcības brīvība, pildot savu no pamattiesībām izrietošo aizsargāšanas pienākumu.

–        Direktīvā nav ietverts izsmeļošs precizējums

160. Taču, arī ja Tiesai nav šādu šaubu, būtu strīdīgi, vai spriedumā lietā Kücükdeveci izmantotā pieeja būtu attiecināma uz pamata tiesvedību, it īpaši tādēļ, ka vispārējais tiesību princips Direktīvā 2003/88 nav precizēts tik pietiekami, lai to varētu tieši piemērot attiecībās starp privātpersonām.

161. Direktīvā 2003/88 ir ietverta ne tikai virkne īpašu tiesību normu, piemēram, saskaņā ar 15. pantu ir atļauts ieviest labvēlīgākas dalībvalstu tiesību normas vai saskaņā ar 17. pantu ir atļautas atkāpes un izņēmumi no dažām svarīgākajām direktīvas tiesību normām (173), bet tajā ir arī noteikta plaša dalībvalstu rīcības brīvība. Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā expressis verbis ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jāveic “vajadzīgie pasākumi”, lai nodrošinātu, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu “saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse”. Konkrētas atbildes uz būtiskiem jautājumiem par tiesībām uz atvaļinājumu, kā, piemēram, cik garš atvaļinājums ir jānodrošina, nevar tieši izsecināt nedz no direktīvas, nedz Hartas 31. panta 2. punkta teksta (174), kas attiecībā uz pamattiesību uz ikgadējo atvaļinājumu garantijām ir pat īsāks nekā attiecīgais transponējamais tiesiskais regulējums, kas ietverts Direktīvas 2003/88 7. pantā.

162. Šeit ir saskatāma būtiska atšķirība no diskriminācijas aizliegumiem, kuru vajadzībām tika attīstīta spriedumā lietā Kücükdeveci piemērotā pieeja. Diskriminācijas aizliegumu īpatnība ir tā, ka to saturiskais kodols primāro un sekundāro tiesību līmenī būtībā ir identisks. To, kas ir diskriminācija, var arī noskaidrot, interpretējot primārajās tiesībās ietvertos diskriminācijas aizliegumus. Šajā ziņā direktīvas tiesību normas nav nekas vairāk kā primāro tiesību principu detalizēts formulējums. Tikai tiktāl, ciktāl direktīvās ir regulēta piemērošanas joma attiecībā uz personām un faktiskajiem apstākļiem, kā arī tiesiskās sekas un procedūra, tajās ir ietvertas tiesību normas, kuras no satura viedokļa arī nevar vienkārši secināt no primārajām tiesībām. Hartas 27. un nākamajos pantos ietverto darba ņēmēju pamattiesību gadījumā tas ir citādāk, jo tās jau sākotnēji ir vērstas uz precizēšanu no likumdevēja puses (175).

163. Ņemot vērā, ka Direktīvā 2003/88 ikgadējais atvaļinājums nav regulēts izsmeļoši, bet gan lielākoties ir norādīts uz valsts tiesībām, rodas jautājums, vai, precizējot vispārējo tiesību principu, var tikt ņemtas vērā arī valsts transponējošās tiesības. Pēc manām domām, šī pieeja tomēr sastaptos ar šķēršļiem, jo, ņemot vērā lielo skaitu dažādo valsts tiesību normu tiesību uz atvaļinājumu jomā, apšaubāms būtu ne tikai šādas pieejas praktiskums. Netiktu nodrošināta arī Savienības tiesību vienāda piemērošana visās dalībvalstīs.

–        Tiesiskās drošības neesamība privātpersonām

164. Pastāv šaubas arī par šīs pieejas saderību ar tiesiskās drošības prasību. Arī tā ir vispārējais Savienības tiesību princips (176). Kā Tiesa vairākkārt ir izklāstījusi, tiesiskās drošības princips paredz, ka tiesiskajam regulējumam, kas rada privātpersonām nelabvēlīgas sekas, jābūt skaidram un precīzam un tā piemērošanai – tādai, ko attiecīgās personas var paredzēt (177). Taču, tā kā privātpersona nekad nevarēs būt droša, kad nerakstītais vispārējais tiesību princips, kas ir precizēts attiecīgajā direktīvā, tiks īstenots, neskatoties uz pretrunā esošajām valsts rakstītajām tiesībām, raugoties no privātpersonas perspektīvas, līdzīga nedrošība varētu pastāvēt attiecībā uz valsts tiesību spēkā esamību, piemēram, tieši piemērojot direktīvu attiecībās starp privātpersonām, ko Tiesa, kā bieži tās judikatūrā (178) apstiprināts, tieši negrib pieļaut (179). Sekas tieši darba tiesību jomā, kas ietver detalizētus noteikumus attiecībā uz gandrīz nepārskatāmu darba tiesisko attiecību skaitu, varētu būt ievērojamas.

165. Proti, pastāv reāls risks, ka valsts tiesas šīs pieejas dēļ varētu justies spiestas nepiemērot valsts tiesības, kas kaut kādā veidā ietilpst direktīvas piemērošanas jomā, bet ir tikušas pieņemtas bez jebkādas saistības ar direktīvu, kā pamatojumu norādot, ka strīdīgajās direktīvas tiesību normās ir precizēti vispārējie Savienības tiesību principi vai tajās ir nostiprināti tiesiskie labumi ar primāro tiesību juridisko spēku (180), neskatoties uz to, vai tām saskaņā ar valsts tiesībām ir attiecīga tiesību normu nepiemērošanas kompetence. Šis risks ir vēl lielāks, ņemot vērā, ka no sprieduma lietā Kücükdeveci expressis verbis izriet, ka valsts tiesai šādā situācijā nav pienākuma iepriekš vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu (181).

166. Ja šī pieeja tiktu atzīta Tiesas judikatūrā, direktīvām tiktu piešķirta vieta [tiesību sistēmā], kas tām saskaņā ar primāro tiesību koncepciju nav paredzēta. Tās kļūtu par aizsegu primāro tiesību piemērošanai arī jomās, kurās Savienības iestādes, kas tās pieņēmušas, nav paredzējušas un nav vēlējušās tās piemērot. Kombinācijā ar valsts tiesību normas nepiemērošanas sekām, kas noteiktas primārajās tiesībās, un Tiesas atzīto valsts tiesu jebkuras instances tiesību normas nepiemērošanas kompetenci, iepriekš nenorisinoties prejudiciālai tiesvedībai, un ņemot vērā, ka direktīvas kaut kā ietekmē daudzus tiesību jautājumus, notiktu būtiska valsts tiesību normu erozija.

167. Tomēr ir strīdīgi, vai minētais atbilst ar Līgumiem radītajai tiesiskā regulējuma izstrādes un tiesību īstenošanas sistēmai.

–        Pretrunas ar Hartas tiesību normām risks

168. Mans saistībā ar vispārējā tiesību principa tiešu piemērojamību izteiktais iebildums par pretrunas ar Hartas 51. pantu risku (182) ir attiecīgi piemērojams, ja notiek atsaukšanās uz šo pieeju. Šajā ziņā es norādu uz maniem apsvērumiem par šo problemātiku. Attiecīgi arī vispārējā tiesību principa, kas ir precizēts Direktīvā 2003/88, piemērošana ir pretrunā Hartas 51. panta 1. punkta pirmajā teikumā noteiktajam subjektu, kuriem ir pienākums aizsargāt pamattiesības, loka ierobežojumam.

–       Secinājumi

169. Ņemot vērā visu minēto, es secinu, ka vispārējā tiesību principa piemērošana, kā tas ir darīts spriedumā lietā Kücükdeveci, lai nepiemērotu Savienības tiesībām pretrunā esošas valsts tiesības, pamata tiesvedībā nebūtu iespējama.

c)      Galīgais slēdziens

170. Rezumējot, ir jāsecina, ka saskaņā ar Savienības tiesībām valsts tiesa nedrīkst strīda pamatā esošo tiesisko regulējumu nepiemērot attiecībās starp privātpersonām. Tā kā prejudiciālais jautājums ir formulēts tādējādi, ka ar to patiesībā tiek lūgts sniegt skaidrojumu par to, vai pastāv šāds Savienības tiesībās paredzēts valsts tiesas pienākums, uz šo jautājumu pēc būtības būtu jāatbild tādējādi, ka valsts tiesai noteikumu Savienības tiesībās trūkuma dēļ arī nav pienākuma to darīt.

3)      Pakārtoti, dalībvalsts atbildība par Savienības tiesību pārkāpumu

171. Ja, kā tas ir pamata tiesvedībā, nav šaubu par to, ka nepareizas Direktīvas 2003/88 7. panta transponēšanas dēļ ir pārkāptas Savienības tiesības, taču valsts tiesa nevar paziņot par Savienības tiesībām pretrunā esošā tiesiskā regulējuma nepiemērošanu, tas nebūt nenozīmē, ka prasītājai pamata tiesvedībā nebūtu nekādu tiesību.

172. Gluži pretēji, tai, kā sākotnēji norādīts (183), nolūkā īstenot tās no Savienības tiesībām izrietošās tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu ir iespēja celt pret dalībvalsti, kas ir pārkāpusi Līgumu, prasību sakarā ar atbildību. Savienības tiesībās paredzētais valsts atbildības institūts var šādā gadījumā apmierināt pilsoņa prasību, nosakot attiecīgai dalībvalstij pienākumu pilsonim atlīdzināt zaudējumus, kas tam rodas valsts Savienības tiesību pārkāpumu dēļ.

173. Savienības tiesības atzīst tiesības uz zaudējumu atlīdzību, ja ir izpildīti trīs nosacījumi: pārkāptās tiesību normas mērķis ir piešķirt indivīdam tiesības, pārkāpums ir pietiekami būtisks un pastāv tieša cēloņsakarība starp valstij paredzētā pienākuma pārkāpumu un kaitējumu, kas nodarīts cietušajiem (184). Spriedumā lietā Dillenkofer u.c. (185) Tiesa, it īpaši attiecībā uz gadījumiem, kad nebija veikti pasākumi direktīvas transponēšanai noteiktā termiņā, papildus nedaudz pārformulēja pirmo priekšnosacījumu – direktīvā minētais mērķis ir piešķirt indivīdiem tiesības, kuru saturu var noteikt, balstoties uz direktīvas normām –, bet vienlaicīgi uzsvēra, ka abiem formulējumiem būtībā ir vienāda nozīme (186).

174. Attiecībā uz kompetences sadali starp Savienības tiesām un dalībvalstu tiesām ir jānorāda, ka būtībā valsts tiesas kompetencē ir noteikt, vai konkrētajā gadījumā ir izpildīti priekšnoteikumi dalībvalsts atbildībai par Kopienu tiesību pārkāpumu (187). Turpretī jautājums par valsts atbildības pastāvēšanu un apjomu attiecībā uz zaudējumiem, kas radušies no šāda pārkāpuma, attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, kas savukārt ir Tiesas kompetencē (188).

4)      Secinājumi

175. Pēc visa minētā uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/88 7. pantu dalībvalsts tiesai, kas izskata strīdu starp privātpersonām, nav pienākuma nepiemērot valsts tiesību normu, kurā tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir padarītas atkarīgas no faktiski nostrādātā minimālā darba laika, kas ir vismaz desmit dienas, atsauces laikposmā un kuru nav iespējams interpretēt direktīvai atbilstīgā veidā.

C –    Par trešo prejudiciālo jautājumu

176. Formulējot savu trešo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa acīmredzami balstās uz konkrētām valsts tiesību normām, kurās tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu ir paredzētas dažādā apjomā atkarībā no tā, kāds ir bijis iemesls darba ņēmēja prombūtnei slimības dēļ. Acīmredzot notiek nošķiršana atkarībā no tā, vai iemesls ir bijis negadījums darbā, arodslimība, negadījums ceļā vai ar darbu nesaistīta slimība. No iesniedzējtiesas lēmuma neizriet, cik garš ir atvaļinājums attiecīgajos gadījumos. Nav šaubu vienīgi par to, ka šajās valsts tiesību normās ar zināmiem nosacījumiem attiecībā uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir paredzēts ilgāks laiks nekā direktīvā paredzētais minimālais ilgums – četras nedēļas.

177. Jau manos apsvērumos par pirmo prejudiciālo jautājumu esmu izklāstījusi, ka Direktīvas 2003/88 7. pantā garantētās tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu rodas neatkarīgi no tā, vai darba ņēmējs atsauces laikposmā ir bijis prombūtnē slimības atvaļinājuma dēļ, ciktāl viņš ir atradies oficiāli noformētā slimības atvaļinājumā (189). Kā iesniedzējtiesa pareizi norāda savā lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, Direktīvas 2003/88 7. pantā netiek nošķirti prombūtnes slimības dēļ iemesli. Gluži pretēji, šī direktīvas tiesību norma attiecībā uz tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir piemērojama “katram darba ņēmējam”. Līdz ar to visiem darba ņēmējiem, ieskaitot tos, kuri atrodas slimības atvaļinājumā viena no iepriekš minētajiem iemesliem dēļ, atbilstoši 7. panta 1. punktam ir tiesības uz vismaz četras nedēļas ilgu ikgadējo atvaļinājumu.

178. Taču tas nenozīmē, ka dalībvalstīm būtu aizliegts savās valsts tiesību normās noteikt ikgadējo atvaļinājumu, kurš ir ilgāks nekā Savienības tiesībās noteiktais laikposms, proti, četras nedēļas, jo šajā gadījumā, kā tas izriet jau no normas teksta, ir runa tikai par minimālo ilgumu. Proti, šī tiesību norma ir jāinterpretē saistībā ar Direktīvas 2003/88 vispārējo mērķi, kas atbilstoši 1. panta 1. punktam ir noteikt “minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai”. Direktīva atbilstoši tās 15. pantam neskar dalībvalstu tiesības “piemērot vai ieviest normatīvus un administratīvus aktus [ārējus un iekšējus normatīvu aktus], kas ir labvēlīgāki darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzībai vai kas veicina vai atļauj piemērot koplīgumus vai citus līgumus starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē, kuri ir labvēlīgāki darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzībai”. No minētā var secināt dalībvalstu tiesības attiecībā uz tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu izdot labvēlīgākas tiesību normas, nekā tas ir paredzēts Savienības tiesībās.

179. Saskaņā ar Direktīvu 2003/88 dalībvalstīm nav arī aizliegts šādas tiesību normas, kurās ir paredzēts labvēlīgāks režīms, sasaistīt ar konkrētiem nosacījumiem, taču neierobežojot direktīvā garantēto minimālo aizsardzību. Šajā ziņā jāatgādina spriedums lietā Merino Gómez (190), kurā Tiesa ir izklāstījusi, ka direktīvas 7. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus “saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse”, ir jāsaprot tādējādi, ka “ar valsts piemērošanas pasākumiem katrā ziņā ir jābūt nodrošinātām tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu četru nedēļu apmērā” (191). Attiecībā uz pamata tiesvedības problemātiku tas nozīmē, ka dalībvalstij principā ir tiesības noteikt atšķirīgu attieksmi pret darba ņēmējiem attiecībā uz ikgadējā atvaļinājuma minimālo ilgumu atkarībā no viņu prombūtnes slimības dēļ iemesla, ciktāl tiek ievērots direktīvas 7. panta 1. punktā noteiktais minimālais ilgums, proti, četras nedēļas.

180. No tiesību normām, kurās ir regulētas tiesības uz slimības atvaļinājumu un to īstenošanas nosacījumi, arī nevar secināt iespējamus noteikumus, kuru dēļ varētu tikt sniegts citādāks vērtējums, jo šīs tiesības, kā Tiesa ir pareizi konstatējusi spriedumā lietā Schultz‑Hoff, pašreiz spēkā esošajās Savienības tiesībās nav regulētas (192). Šīs tiesības drīzāk ietilpst dalībvalstu tiesiskā regulējuma izstrādes kompetencē. Attiecīgi tām ir arī tiesības izdot tiesību normas, kas, iespējams, iedarbojas labvēlīgi uz ikgadējā atvaļinājuma ilgumu, ciktāl katrā ziņā tiek izpildīts Direktīvā 2003/88 paredzētais nosacījums par vismaz četras nedēļas ilga ikgadējā atvaļinājuma ievērošanu.

181. Tas, ka, pamatojoties uz valsts tiesību noteikumiem, darba kavējuma laiks slimības dēļ netiek ieskaitīts kā darba laiks, kā, piemēram, negadījuma ceļā vai ar darbu nesaistītas slimības gadījumā, nedrīkst negatīvi ietekmēt vismaz četras nedēļas ilgo ikgadējo atvaļinājumu. Francijas valdībai (193) ir jāpiekrīt, ka tas nepieciešamības gadījumā ir jānovērš tādējādi, ka darba ņēmējam tiek piešķirta iespēja atgūt savu atvaļinājumu piemēroti ilgā pārnešanas laikposmā, kurā tiek ņemts vērā Direktīvas 2003/88 atpūtas nodrošināšanas mērķis. Kā Tiesa ir konstatējusi spriedumā lietā Federatie Nederlandse Vakbeweging (194), lai šī atvaļinājuma pozitīvā ietekme uz darba ņēmēja veselību un drošību īstenotos pilnībā, ikgadējais atvaļinājums principā ir jāizmanto šim mērķim noteiktajā gadā. Tomēr šī atpūtas laikposma nozīme saglabājas, ja tas tiek izmantots arī vēlāk, piemēram, pārnešanas laikposmā.

182. Līdz ar to, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā valsts tiesību akti un/vai prakse, saskaņā ar kuru atbilstoši darba ņēmēja prombūtnes iemeslam ir paredzēts atšķirīgs apmaksātā atvaļinājuma ilgums, ciktāl katrā ziņā tiek garantēts šajā direktīvas tiesību normā paredzētais minimālais ilgums, proti, četras nedēļas.

VII – Secinājumi

183. Ņemot vērā minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Cour de Cassation uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts tiesību normas vai prakse, saskaņā ar kurām tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir atkarīgas no vismaz desmit dienu (vai viena mēneša) faktiski nostrādātā darba laika atsauces laikposmā;

2)      saskaņā ar Direktīvas 2003/88/EK 7. pantu dalībvalsts tiesai, kas izskata strīdu starp privātpersonām, nav pienākuma nepiemērot valsts tiesību normu, kurā tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir padarītas atkarīgas no faktiski nostrādātā minimālā darba laika, kas ir vismaz desmit dienas, atsauces laikposmā un kuru nav iespējams interpretēt direktīvai atbilstīgā veidā;

3)      Direktīvas 2003/88/EK 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā valsts tiesību akti un/vai prakse, saskaņā ar kuru atbilstoši darba ņēmēja prombūtnes iemeslam ir paredzēts atšķirīgs apmaksātā atvaļinājuma ilgums, ciktāl katrā ziņā tiek garantēts šajā direktīvas tiesību normā paredzētais minimālais ilgums, proti, četras nedēļas.

1 –      Secinājumu oriģinālvaloda – vācu.

      Tiesvedības valoda – franču.

2 –      OV L 299, 9. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 5/4. sēj., 381. lpp.

3 –      2010. gada 19. janvāra spriedums lietā C‑555/07 Kücükdeveci (Krājums, I‑365. lpp.).

4 –      Ņemot vērā LES un LESD izmantotos apzīmējumus, jēdziens “Savienības tiesības” tiks lietots kā kopējs jēdziens Kopienu tiesību un Savienības tiesību apzīmēšanai. Ciktāl turpmāk nozīme ir atsevišķām primāro tiesību normām, tiks citētas ratione temporis spēkā esošās tiesību normas.

5 –      2001. gada 26. jūnija spriedums lietā C‑173/99 BECTU (Recueil, I‑4881. lpp.).

6 –      2009. gada 20. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑350/06 un C‑520/06 Schultz‑Hoff u.c. (Krājums, I‑179. lpp.).

7 –      1978. gada 9. marta spriedums lietā 106/77 Simmenthal (Recueil, 629. lpp.).

8 –      2010. gada 22. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑188/10 un C‑189/10 Melki (Krājums, I‑5667. lpp.).

9 –      2005. gada 22. novembra spriedums lietā C‑144/04 Mangold (Krājums, I‑9981. lpp.).

10 –      Spriedums lietā Kücükdeveci (minēts iepriekš 3. zemsvītras piezīmē).

11 –      Skat. spriedumu lietā BECTU (minēts iepriekš 5. zemsvītras piezīmē, 43. punkts), 2004. gada 18. marta spriedumu lietā C‑342/01 Merino Gómez (Recueil, I‑2605. lpp., 29. punkts) un 2006. gada 16. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑131/04 un C‑257/04 Robinson-Steele u.c. (Krājums, I‑2531. lpp., 48. punkts); par Direktīvu 2003/88 skat. spriedumu apvienotajās lietās Schultz-Hoff u.c. (minēts iepriekš 6. zemsvītras piezīmē, 22. punkts), 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑277/08 Vicente Pereda (Krājums, I‑8405. lpp., 18. punkts) un 2010. gada 22. aprīļa spriedumu lietā C‑486/08 Zentralbetriebsrat der Landeskrankenhäuser Tirols (Krājums, I‑3527. lpp., 28. punkts). Judikatūras sintēzi skat. Schrammel, W./Winkler, G., Europäisches Arbeits- und Sozialrecht, Vīne, 2010, 179. un nākamās lpp.

12 –      Skat. spriedumu lietā BECTU (minēts iepriekš 5. zemsvītras piezīmē, 44. punkts), spriedumu lietā Merino Gómez (minēts iepriekš 11. zemsvītras piezīmē, 30. punkts), spriedumu apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. (minēts iepriekš 6. zemsvītras piezīmē, 23. punkts) un spriedumu lietā Vicente Pereda (minēts iepriekš 11. zemsvītras piezīmē, 21. punkts).

13 –      Skat. spriedumu apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. (minēts iepriekš 6. zemsvītras piezīmē, 25. punkts) un spriedumu lietā Zentralbetriebsrat der Landeskrankenhäuser Tirols (minēts iepriekš 11. zemsvītras piezīmē, 30. punkts).

14 –      Skat. atbildētāja pamata tiesvedībā rakstveida apsvērumu 8. lpp.

15 –      Skat. Francijas valdības apsvērumu 29. punktu.

16 –      Skat. iesniedzējtiesas lēmuma 5. lpp., kurā nedaudz skaidrāk ir aprakstīts otrā prejudiciālā jautājuma priekšmets.

17 –      Skat. 2011. gada 5. maija spriedumu lietā C‑316/09 MSD Sharp (Krājums, I‑3249.. lpp., 21. punkts) un 2006. gada 30. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑376/05 un C‑377/05 Brünsteiner un Autohaus Hilgert (Krājums, I‑11383. lpp., 26. punkts).

18 –      Skat. cita starpā 1981. gada 16. decembra spriedumu lietā 244/80 Foglia/Novello (Recueil, 3045. lpp., 18. punkts), 1995. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no C‑422/93 līdz C‑424/93 Zabala Erasun u.c. (Recueil, I‑1567. lpp., 29. punkts), 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman (Recueil, I‑4921. lpp., 61. punkts), 1998. gada 12. marta spriedumu lietā C‑314/96 Djabali (Recueil, I‑1149. lpp., 19. punkts), 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C‑379/98 PreussenElektra (Recueil, I‑2099. lpp., 39. punkts), 2004. gada 5. februāra spriedumu lietā C‑380/01 Schneider (Recueil, I‑1389. lpp., 22. punkts), 2008. gada 1. aprīļa spriedumu lietā C‑212/06 Gouvernement de la Communauté française un Gouvernement wallon (Krājums, I‑1683. lpp., 29. punkts) un 2009. gada 23. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑261/07 un C‑299/07 VTB-VAB (Krājums, I‑2949. lpp., 33. punkts).

19 –      Skat. spriedumu lietā Kücükdeveci (minēts iepriekš 3. zemsvītras piezīmē, 45. punkts), 2008. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C‑268/06 Impact (Krājums, I‑2483. lpp., 42. punkts) un 2004. gada 5. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no C‑397/01 līdz C‑403/01 Pfeiffer u.c. (Krājums, I‑8835. lpp., 111. punkts).

20 –      Skat. spriedumu lietā Kücükdeveci (minēts iepriekš 3. zemsvītras piezīmē, 46. punkts), spriedumu apvienotajās lietās Pfeiffer u.c. (minēts iepriekš 19. zemsvītras piezīmē, 108. punkts), 1994. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑91/92 Faccini Dori (Recueil, I‑3325. lpp., 20. punkts), 1987. gada 11. jūnija spriedumu lietā 14/86 Pretore di Salò (Recueil, 2545. lpp., 19. punkts) un 1986. gada 26. februāra spriedumu lietā 152/84 Marshall (Recueil, 723. lpp., 48. punkts). Par direktīvu horizontālo iedarbību skat. Vcelouch, P., Kommentar zu EU- und EG-Vertrag (red. Heinz Mayer), Vīne, 2004, EKL 249. pants, 23. lpp., 72. punkts; Knes, R. “Uporaba in učinkovanje direktiv s področja varstva okolja v upravnih in sodnih postopkih”, Varstvo narave, 2008, 14. un 15. lpp., un tieši darba tiesībās Thüsing, G. Europäisches Arbeitsrecht, Minhene, 2008, 14. lpp., 29. un 30. punkts.

21 –      Spriedums lietā Faccini Dori (minēts iepriekš 20. zemsvītras piezīmē, 24. punkts).

22 –      Skat., piemēram, ģenerāladvokāta Albēra [Alber] 2000. gada 18. janvāra secinājumus lietā C‑343/98 Collino un Chiappero (2000. gada 14. septembra spriedums, Recueil, I‑6659. lpp., 29.–31. punkts), ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera [Ruiz‑Jarabo Colomer] 2003. gada 6. maija secinājumus apvienotajās lietās Pfeiffer (spriedums minēts iepriekš 19. zemsvītras piezīmē, 58. punkts); ņemot vērā pretdiskriminācijas tiesību īpatnības: ģenerāladvokāta Bota [Bot] 2009. gada 7. jūlija secinājumus lietā Kücükdeveci (spriedums minēts iepriekš 3. zemsvītras piezīmē, 63. un 70. punkts).

23 –      Skat. Herresthal, C., Rechtsfortbildung im europarechtlichen Bezugsrahmen – Methoden, Kompetenzen, Grenzen dargestellt am Beispiel des Privatrechts, Minhene, 2006, 81. un 82. lpp.; v. Danwitz, T. “Rechtswirkung von Richtlinien in der neueren Rechtsprechung des EuGH”, Juristenzeitung, 2007, 697. un 703. lpp.

24 –      Skat. spriedumu lietā Kücükdeveci (minēts iepriekš 3. zemsvītras piezīmē, 47. punkts), 1984. gada 10. aprīļa spriedumu lietā 14/83 von Colson un Kamann (Recueil, 1891. lpp., 26. punkts), 1990. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑106/89 Marleasing (Recueil, I‑4135. lpp., 8. punkts), spriedumu lietā Faccini Dori (minēts iepriekš 20. zemsvītras piezīmē, 26. punkts), 1997. gada 18. decembra spriedumu lietā C‑129/96 Inter-Environnement Wallonie (Recueil, I‑7411. lpp., 40. punkts), spriedumu apvienotajās lietās Pfeiffer u.c. (minēts iepriekš 19. zemsvītras piezīmē, 110. punkts) un 2009. gada 23. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no C‑378/07 līdz C‑380/07 Angelidaki u.c. (Krājums, I‑3071. lpp., 106. punkts).

25 –      Skat. spriedumu lietā Kücükdeveci (minēts iepriekš 3. zemsvītras piezīmē, 48. punkts) un spriedumu lietā von Colson un Kamann (minēts iepriekš 24. zemsvītras piezīmē, 26. punkts).

26 –      Spriedums apvienotajās lietās Pfeiffer u.c. (minēts iepriekš 19. zemsvītras piezīmē, 116. punkts).

27 –      Šajā ziņā skat. 1987. gada 8. oktobra spriedumu lietā 80/86 Kolpinghuis Nijmegen (Recueil, 3969. lpp., 13. punkts), 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā Adeneler u.c. (Krājums, I‑6057. lpp., 110. punkts), spriedumu lietā Impact (minēts iepriekš 19. zemsvītras piezīmē, 100. punkts), spriedumu apvienotajās lietās Angelidaki u.c. (minēts iepriekš 24. zemsvītras piezīmē, 199. punkts) un 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑12/08 Mono Car Styling (Krājums, I‑6653. lpp., 61. punkts).

28 –      Skat. šo secinājumu 71.–88. punktu.

29 –      Skat. šo secinājumu 89.–143. punktu.

30 –      Skat. šo secinājumu 144.–169. punktu.

31 –      Skat. spriedumu lietā Kücükdeveci (minēts iepriekš 3. zemsvītras piezīmē, 22. punkts) un 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑279/09 DEB (Krājums, I‑13849. lpp., 30. punkts).

32 –      Skat. Jarass, H. D., Charta der Grundrechte der Europäischen Union – Kommentar, Minhene, 2010, 31. pants, 3. punkts, 277. lpp., un 51. pants, 6. punkts, 413. lpp.

33 –      Uz to pareizi norāda Lenaerts, K., Van Nuffel, P., European Union Law, Londona, 2011, 832. lpp., 22‑022. punkts. Skat. Tiesas 2006. gada 27. jūnija spriedumu lietā C‑540/06 Parlaments/Padome (Krājums, I‑5769. lpp., 38. un 58. punkts), 2007. gada 13. marta spriedumu lietā C‑432/05 Unibet (Krājums, I‑2271. lpp., 37. punkts), 2007. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑438/05 International Transport Workers’ Federation and Finnish Seamen’s Union (Krājums, I‑10779. lpp., 90. un 91. punkts), 2008. gada 29. janvāra spriedumu lietā C‑275/06 Promusicae (Krājums, I‑271. lpp., 61.–65. punkts), 2008. gada 3. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (Krājums, I‑6351. lpp., 335. punkts), spriedumu lietā Kücükdeveci (minēts iepriekš 3. zemsvītras piezīmē, 22. punkts) un 2010. gada 9. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑92/09 un C‑93/09 Eifert/Land Hessen (Krājums, I‑11063. lpp., 45. un 46. punkts). Skat. Vispārējās tiesas 2002. gada 3. maija spriedumu lietā T‑177/01 Jégo-Quéré/Komisija (Recueil, II‑2365. lpp.). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atsaukusies uz Hartu 2002. gada 11. jūlija spriedumā lietā Goodwin pret Apvienoto Karalisti (pieteikums Nr. 28957/95, 100. punkts) un 2005. gada 30. jūnija spriedumā lietā Bosphorus pret Īriju (pieteikums Nr. 45036/98, 159. punkts).

34 –      Kā pareizi norāda Fischinger, P., “Normverwerfungskompetenz nationaler Gerichte bei Verstößen gegen primärrechtliche Diskriminierungsverbote ohne vorherige Anrufung des EuGH”, Zeitschrift für Europäisches Privatrecht, 2011, 206. lpp., Hartas 21. pants nevarēja būt piemērojams attiecībā uz lietas apstākļiem, kas bija sprieduma lietā Kükükdeveci pamatā, jo Harta stājās spēkā ilgi pēc uzteikuma spēkā stāšanās.

35 –      2008. gada 24. janvāra secinājumi lietā Schultz Hoff u.c. (spriedums minēts iepriekš 6. zemsvītras piezīmē, 38. punkts).

36 –      Ģenerāladvokāta Ticano 2001. gada 8. februāra secinājumi lietā BECTU (spriedums minēts iepriekš 5. zemsvītras piezīmē, 28. punkts).

37 –      Lenaerts, K., “La solidarité ou le chapitre IV de la Charte des droits fondamentaux de l’Union européenne”, Revue trimestrielle des droits de l’homme, 2010, Nr. 28, 217. un 218. lpp.; Jarass, H., op. cit. (32. zemsvītras piezīme), 2. punkts; Picod, F., Traité établissant une Constitution pour l’Europe, Partie II – La Charte des droits fondamentaux de l’Union, 2. sējums, Brisele, 2005, II‑91. pants, 424. un 653. lpp.; Frenz, W., Handbuch Europarecht, 4. sējums (Europäische Grundrechte), 1078. lpp., 3597. punkts, un 1164. lpp., 3881. punkts; Riedel, E., Charta der Grundrechte der Europäischen Union, 3. izdevums, Bāden‑Bādene, 2011, 31. pants, 442. lpp., 12. punkts; Seifert, A., “Mangold und kein Ende – die Entscheidung der Großen Kammer des EuGH vom 19.1.2010 in der Rechtssache Kücükdeveci”, Europarecht, 2010, 808. lpp., attiecībā uz Hartas 31. panta 2. punktu runā par pamattiesībām.

38 –      Šajā ziņā Riedel, E., op. cit. (37. zemsvītras piezīme), 31. pants, 442. lpp., 12. punkts.

39 –      Schwarze, J. “Der Grundrechtsschutz für Unternehmen in der Europäischen Grundrechtecharta”, Europäische Zeitschrift für Wirtschaftsrecht, 2001, 519. lpp.

40 –      Frenz, W., op. cit. (37. zemsvītras piezīme), 134. lpp., 444. punkts.

41 –      Skat. Borowsky, M., Charta der Grundrechte der Europäischen Union, 3. izdevums, Bāden‑Bādene, 2011, 51. pants, 660. lpp., 34. punkts.

42 –      Frenz, W., op. cit. (37. zemsvītras piezīme), 1164. lpp., 3882. punkts.

43 –      Turpat, 135. lpp., 444. punkts.

44 –      Lenaerts, K., op. cit. (37. zemsvītras piezīme), Frenz, W., op. cit. (37. zemsvītras piezīme), 1165. lpp., 3884. punkts.

45 –      “Horizontālās iedarbības” problēmas gadījumā runa ir par jautājumu, vai pamattiesībām ir nozīme tikai attiecībās starp privātpersonu un valsti (proti, ir adresētas valstij) vai tās ir piemērojamas arī pilsoņu savstarpējās attiecībās. Šajā ziņā tiek aizstāvēta gan pamattiesību “tiešas horizontālās iedarbības” teorija, gan “netiešas horizontālās iedarbības” teorija. Ar “tiešu horizontālo iedarbību” tiek saprasta pamattiesību tieša piemērojamība privāto tiesību jomā. Atbilstoši šim viedoklim tiesiski darījumi nevarētu tikt veikti, ja tie neatbilst kādai no pamattiesībām. Turpretim “netiešas horizontālās iedarbības” teorija ģenerālklauzulas uzskata par pamattiesību “ielaušanās vietām” privātajās tiesībās; interpretējot šīs ģenerālklauzulas, esot jāņem vērā pamattiesību sistēmā nostiprinātā vērtību sistēma. Tikai “netiešas horizontālās iedarbības” gadījumā varot tikt izsvērti noteicošie viedokļi (piemēram, pamattiesības un līguma slēgšanas brīvība) (šajā ziņā skat. Walter, R., Mayer, H., Grundriss des österreichischen Bundesverfassungsrechts, 9. izdevums, Vīne, 2000, 548. un 549. lpp., un manus 2007. gada 29. marta secinājumus lietā C‑80/06 Carp (2007. gada 7. jūnija spriedums, Krājums, I‑4473. lpp., 69. punkts)).

      No pamattiesību horizontālās iedarbības dalībvalstīs analīzes no salīdzinošo tiesību viedokļa (skat. Rengeling, H. W., Szczekalla, P., Grundrechte in der Europäischen Union – Charta der Grundrechte und Allgemeine Rechtsgrundsätze, Ķelne, 2004, 179. un 180. lpp., 338. un 339. punkts) izriet, ka tā katrā ziņā ir zināma lielākajā daļā dalībvalstu un tiek apspriesta, taču atsevišķi jautājumi arī tur daļēji vēl nav noskaidroti un par tiem tiek diskutēts. Itālijā tiek atzīts gan netiešs saistošais spēks vienāda līmeņa privāttiesiskajās attiecībās, gan tiešs saistošais spēks attiecībā uz privātām personām tiesiskajās attiecībās, kurās viens no līgumslēdzējiem var īstenot lielāku varu nekā otrs. Beļģijā par pamattiesību horizontālo iedarbību tiek diskutēts, un judikatūrā ir vērojama tendence atzīt netiešo horizontālo iedarbību. Arī Austrijā norisinās vēl daļēji pretrunīga diskusija. Šis jautājums vēl nav izlemts arī Grieķijā. Katrā ziņā atsevišķu pamattiesību horizontālā iedarbība ir atzīta Francijā, Īrijā, Nīderlandē, Portugālē, Spānijā un Slovēnijā. Slovēnijas tiesību zinātnē tiek norādīts, ka dažas Slovēnijas Konstitūcijā atrodamās pamattiesības padara iespējamu piemērot (tiešu) horizontālo iedarbību (skat. Krivic, M., “Ustavno sodišče, pristojnosti in postopek”, Pavčnik/Mavčič (red.), Ustavno sodstvo, Cankarjeva založba, 2000, 69. lpp.). Līdz šim pamattiesību normu horizontālā iedarbība nav atzīta, piemērām, Dānijā un Luksemburgā. Nepastāvot rakstītai konstitūcijai visaptveroša dokumenta izpratnē, Apvienotajā Karalistē pamattiesības ir jāsecina no likumiem un common law (skat. “Soziale Grundrechte in Europa”, Europäisches Parlament – Generaldirektion Wissenschaft, Arbeitsdokument SOCI 104 DE, 26. un 27. lpp.). Tomēr piemērojamā judikatūra par ECPAK, it īpaši pēc 1998. gada Human Rights Act, kā arī agrāk par Savienības tiesībām iegūst arvien lielāku nozīmi. Somijā pamattiesības nav tieši saistošas privātpersonām, taču valstij ir pienākums novērst privātpersonu pārkāpumus.

46 –      Jarass, H., op. cit. (32. zemsvītras piezīme), 9. punkts; Frenz, W., op. cit. (37. zemsvītras piezīme), 1171. lpp., 3909. punkts.

47 –      Jarass, H., op. cit. (32. zemsvītras piezīme), 51. pants, 419. lpp., 21. punkts.

48 –      Šajā ziņā Geiger, R. EUV/AEUV-Kommentar (red. Rudolf Geiger/Daniel‑Erasmus Khan/Markus Kotzur), 5. izdevums, Minhene, 2010, 51. pants, 1016. lpp. Skat. 1996. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑74/95 Kriminālprocesi pret X (Recueil, I‑6609. lpp., 25. punkts), 2000. gada 13. aprīļa spriedumu lietā C‑292/97 Karlsson (Recueil, I‑2737. lpp., 37. punkts), 2003. gada 6. novembra spriedumu lietā C‑101/01 Lindqvist (Recueil, I‑12971. lpp., 87. punkts), 2007. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑305/05 Ordre des barreaux francophones et germanophone u.c. (Krājums, I‑5305. lpp., 28. punkts) un spriedumu lietā Promusicae (minēts iepriekš 33. zemsvītras piezīmē, 68. punkts).

49 –      Jarass, H., op. cit. (32. zemsvītras piezīme), 31. pants, 279. lpp., 9. punkts, un 51. pants, 419. lpp., 21. punkts; Frenz, W., op. cit. (37. zemsvītras piezīme), 1172. lpp., 3910. punkts.

50 –      Pret tiešu horizontālo iedarbību: Jarass, H., op. cit. (32. zemsvītras piezīme), 31. pants, 277. lpp., 3. punkts, un 51. pants, 421. lpp., 24. punkts; šī paša autora darbs EU-Grundrechte, Minhene, 2005, 4. nodaļa, 42. lpp.; De Mol, M., “Kücükdeveci : Mangold Revisited – Horizontal Direct Effect of a General Principle of EU Law”, European Constitutional Law Review, 2010, Nr. 6, 302. lpp.; Frenz, W., op. cit. (37. zemsvītras piezīme), 1172. lpp., 3910. punkts; Schiek, D. “Constitutional Principles and Horizontal Effet : Kücükdeveci Revisited”, European Labour Law Journal, 2010, Nr. 3, 373. lpp.; Hatje, A. EU-Kommentar (red. Jürgen Schwarze), 2. izdevums, Bāden‑Bādene, 2009, 51. pants, 2324. lpp., 20. punkts; Kingreen, T. EUV/EGV – Kommentar, 3. izdevums, Minhene, 2007, Pamattiesību hartas 51. pants, 2713. lpp., 18. punkts, kurš norāda, ka, lai gan dažas Hartā ietvertās pamattiesības, vienkārši lasot, varētu tikt saprastas kā tādas, kurām ir horizontālā iedarbība, autors tomēr aizstāv viedokli, ka tajā minētajām pamattiesībām nav horizontālās iedarbības, jo 51. panta 1. punkta pirmais teikums ir saistošs tikai Savienībai un dalībvalstīm. Privātpersonu īstenotus pamattiesību ierobežojumus, pēc autora domām, var novērst, īstenojot suverēnās varas aizsargāšanas pienākumu pret trešo personu, kas neīsteno valsts varu, iejaukšanos. Līdzīgi arī Riesenhuber, K., Europäisches Arbeitsrecht, Hamburga, 2009, 2. nodaļa, 45. lpp., 25. punkts, kurš norāda, ka Hartā ietvertās pamattiesības nav tieši saistošas privātpersonām, bet gan tikai netieši, likumdevējam īstenojot aizsargāšanas pienākumus. Kokott, J./Sobotta, C., “The Charter of fundamental rights of the European Union after Lisbon”, EUI Working Papers (2010/6) – Academy of European Law, 14. lpp., arī aizstāv viedokli, ka pamattiesību tieša iedarbība attiecībās starp privātpersonām ir pretrunā Hartas 51. pantam.

Par tiešu horizontālo iedarbību: Dauses, M., Der Schutz der Grundrechte in der Rechtsordnung der Europäischen Union, Frankfurte pie Mainas, 2010, 99. lpp., kurš, pamatojot savu viedokli, norāda uz Tiesas praksi, atbilstoši kurai ar zināmiem nosacījumiem arī privātpersonām var būt no pamattiesību garantijām izrietošs pienākums, piemēram, diskriminācijas pilsonības dēļ gadījumā vai dzimumu līdztiesības jomā.

Streinz, R., EUV/EGV – Kommentar, Minhene, 2003, 51. pants, 2652. lpp., 10. punkts, neaizstāv konkrētu viedokli, paskaidrojot, ka jautājums par Hartā ietverto tiesību tiešu vai netiešu horizontālo iedarbību, kā arī jautājums par pamattiesībās noteiktiem aizsargāšanas pienākumiem netiekot aplūkots un drīzāk esot atstāts judikatūras un teorijas ziņā.

51 –      Skat. Jarass, H., op. cit. (32. zemsvītras piezīme), 31. pants, 277. lpp., 3. punkts; Knecht, M. EU-Kommentar (red. Jürgen Schwarze), 2. izdevums, Bāden‑Bādene, 2009, 31. pants, 2276. lpp., 4. punkts; Kingreen, T., op. cit. (50. zemsvītras piezīme); Kühling, J., Europäisches Verfassungsrecht (red. Armin von Bogdandy), Heidelberga, 2003, 603. lpp., prezumē, ka pamattiesības var radīt suverēnus aizsargāšanas pret privātpersonu rīcību pienākumus. Tādēļ būtu nepieciešama strīdīgā konstrukcija par pamattiesību saistošo spēku attiecībā uz privātpersonām.

52 –      Skat. Becker, U., EU-Kommentar (red. Jürgen Schwarze), 2. izdevums, Bāden‑Bādene, 2009, 53. pants, 2333. lpp., 1. punkts, saskaņā ar kura viedokli Hartas 53. panta mērķis ir nepieļaut kolīzijas starp dažādajiem avotiem, kuros ir atrodamas pamattiesību garantijas. Tiesību normas līdz ar to liekot piemērot vislielākās labvēlības režīmu: ja citas pamattiesības (piemēram, ECPAK paredzētās) ir plašākas par Hartā paredzētajām tiesībām, pēdējās nevarot tikt saprastas tādējādi, ka tās aizliegtu plašāku aizsardzību. Otrādi – ja Hartā ir paredzētas plašākas tiesiskās sekas nekā tas ir citu pamattiesību gadījumā, tās jau no paša sākuma netiekot ierobežotas.

53 –      Šajā ziņā Grabenwarter, C., Europäische Menschenrechtskonvention, 4. izdevums, Vīne, 2009, 130. lpp., 14. punkts.

54 –      Skat. Rengeling, H. W./Szczekalla, P., op. cit. (45. zemsvītras piezīme), 180. lpp., 339. punkts. Skat. Eiropas Cilvēktiesību komisijas 1988. gada 11. oktobra lēmumu lietā IanNimmo pret Apvienoto Karalisti (pieteikums Nr. 12327/86) un 1997. gada 7. aprīļa lēmumu lietā Scientology Kirche Deutschland e.V. pret Vāciju (pieteikums Nr. 34614/97).

55 –      Skat. Reid, K., A practitioner’s Guide to the European Convention on Human Rights, 2. izdevums, Londona, 2004, 46. lpp., I‑064. punkts; Grabenwarter, C., op. cit. (53. zemsvītras piezīme), 127. lpp., 7. punkts; Jarass, H., EU-Grundrechte, Minhene, 2005, 52. lpp., 12. punkts; Rengeling, H. W./Szczekalla, P., op. cit. (45. zemsvītras piezīme), 180. lpp., 339. punkts, kuri noraida atsevišķo ECPAK ietverto garantiju horizontālo iedarbību. Tā vietā runa esot tikai par līgumslēdzēju valstu tiesību interpretāciju konvencijai atbilstīgā veidā un to t.s. pozitīvajiem pienākumiem (aizsargāšanas pienākumiem), lai tieši aizsargātu konvencijā ietvertās tiesības ar valsts likumdošanu. Līdzīgs secinājums esot attiecināms uz pārējiem starptautiskajiem nolīgumiem cilvēktiesību aizsardzībai, it īpaši uz Starptautisko paktu par pilsoņu un politiskajām tiesībām.

56 –      Grabenwarter, C., op. cit. (53. zemsvītras piezīme), 131. lpp., 15. punkts.

57 –      Skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008. gada 16. decembra spriedumu lietā Khurshid Mustafa un Tarzibachi pret Zviedriju (pieteikums Nr. 23883/06), 50. punkts (tiesības uz informāciju), 2004. gada 24. jūnija spriedumu lietā Von Hannover pret Vāciju (pieteikums Nr. 59320/00), 57. punkts (privātās sfērās ievērošanas prasība), 2004. gada 16. novembra spriedumu lietā Moreno Gómez pret Spāniju (pieteikums Nr. 4143/02), 55. punkts (privātās sfēras ievērošanas prasība), un 2004. gada 30. novembra spriedumu lietā Öneryildiz pret Turciju (pieteikums Nr. 48939/99), 135. punkts (īpašumtiesības).

58 –      Skat. Grabenwarter, C., op. cit. (53. zemsvītras piezīme), 131. lpp., 15. punkts, pēc kura domām, horizontālās iedarbības problēmas tiek apskatītas aizsargāšanas pienākumu dogmatikā.

59 –      Skat. Schwarze, J., European Administrative Law, Luksemburga, 2006, 65. lpp., un Sariyiannidou, E. Institutional balance and democratic legitimacy in the decision-making process of the EU, Bristole, 2006, 145. lpp.

60 –      1956. gada 16. jūlija spriedums lietā 8/55 Fédération Charbonnière de Belgique/Augstā iestāde (Recueil, 291. un 311. lpp.).

61 –      1958. gada 21. jūnija spriedums lietā 13/57 Wirtschaftsvereinigung Eisen- und Stahlindustrie/Augstā iestāde (Recueil, 263. un 304. lpp.).

62 –      1961. gada 22. marta spriedums apvienotajās lietās 42/59 un 49/59 S.N.U.P.A.T./Augstā iestāde (Recueil, 103. un 156. lpp.).

63 –      1979. gada 13. februāra spriedums lietā 85/76 Hofmann-La Roche/Komisija (Recueil, 461. un 511. lpp.).

64 –      1960. gada 15. jūlija spriedums apvienotajās lietās 43/59, 45/59 un 48/59 Lachmüller u.c./Komisija (Recueil, 967. un 989. lpp.).

65 –      1962. gada 12. jūlija spriedums lietā 14/61 Hoogovens/Augstā iestāde (Recueil, 513. un 549. lpp.).

66 –      1977. gada 19. oktobra spriedums apvienotajās lietās 117/76 un 16/77 Ruckdeschel/HZA Hamburg-St. Annen (Recueil, 1753. lpp., 7. punkts).

67 –      Tridimas, T., The General Principles of EU Law, 2. izdevums, Londona, 2006, 17., 18., 29. un 30. lpp., norāda, pirmkārt, uz vispārējo tiesību principu uzdevumu novērst nepilnības Kopienu tiesībās, kas izrietot no apstākļa, ka Kopienu tiesību sistēma ir jauna un tai jāturpina attīstīties. Turklāt EK līgums esot pamatlīgums ar daudzām vispārīgi formulētām tiesību normām un nenoteiktiem juridiskiem terminiem, kas Tiesai dod plašas pilnvaras tiesību normu tālākā attīstīšanā. Otrkārt, autors norāda uz interpretācijas līdzekļa funkciju, interpretējot sekundārās tiesības. Lenaerts, K./Van Nuffel, P., Constitutional Law of the European Union, 2. izdevums, Londona, 2005, 17‑066. punkts, 711. lpp., norāda, ka valsts iestādes, interpretējot Kopienu tiesības, parasti izmanto vispārējos tiesību principus. Lielākoties tas notiekot, ja ir neskaidrības interpretējamās tiesībās vai nepilnības likumdošanā. Toriello, F., I principi generali del diritto comunitario – Il ruolo della comparazione, Milāna, 2000, 141. lpp., arī norāda uz nepilnību novēršanas funkciju, kā arī interpretācijas līdzekļa funkciju, taču uzskaitot arī citas funkcijas.

68 –      Šajā ziņā Schwarze, J., op. cit. (59. zemsvītras piezīme), 65. lpp.

69 –      Skat. Lenaerts, K./Gutiérrez-Fons, J. A., “The constitutional allocation of powers and general principles of law”, Common Market Law Review, 2010, 1629. lpp.; Toriello, F., op. cit. (67. zemsvītras piezīme), 141. lpp.

70 –      Skat. Toriello, F., op. cit. (67. zemsvītras piezīme), 141. lpp.

71 –      Skat. Schweitzer, M./Hummer, W./Obwexer, W., Europarecht, 65. lpp., 240. un 241. punkts.

72 –      Šajā ziņā Lengauer, A. M. Kommentar zu EU- und EG-Vertrag (redaktors Heinz Mayer), Vīne, 2004, 220. pants, 27. punkts, 65. lpp.; Toriello, F., op. cit. (67. zemsvītras piezīme), 315.–318. lpp.

73 –      Šajā ziņā Schweitzer, M./Hummer, W./Obwexer, W. Europarecht, 244. punkts, 66. lpp.; Oppermann, T. Europarecht, 3. izdevums, Minhene, 2005, 21. punkts, 144. lpp.; Toriello, F., op. cit. (67. zemsvītras piezīme), 140. lpp.

74 –      Skat. Tridimas, T., op. cit. (67. zemsvītras piezīme), 6. lpp.

75 –      Saskaņā ar vispārēju viedokli vispārējiem tiesību principiem ir augstāks juridisks spēks nekā primārajām tiesībām (skat. Schroeder, W. EUV/EGV – Kommentar (red. Rudolf Streinz), 249. pants, 2159. lpp., 15. punkts). Tiesa ir atkārtoti atzinusi, ka Kopienas iestāžu tiesību akti ir jāvērtē atbilstoši vispārējiem tiesību principiem. Skat. 1969. gada 12. novembra spriedumu lietā 29/69 Stauder (Recueil, 419. lpp., 7. punkts) un 1979. gada 13. decembra spriedumu lietā 44/79 Hauer (Recueil, 3727. lpp., 14. un 15. punkts).

76 –      Tā arī Wegener, B. Calliess/Ruffert (red.) izdevumā Kommentar zu EUV/EGV, 3. izdevums, Minhene, 2007, 220. pants, 37. punkts, 1956. lpp., un Tridimas, T., op. cit. (67. zemsvītras piezīme), 2. un 3. lpp.

77 –      Skat. 1994. gada 9. augusta spriedumu lietā C‑359/92 Vācija/Padome (Recueil, I‑3681. lpp.). Jau pirms šīs idejas iekļaušanas EKL 5. panta 3. punktā (tagad LES 5. panta 4. punkts) gan judikatūrā, gan literatūrā bija vienprātība par to, ka Kopienas kompetences ir jāizmanto samērīgi (skat. Lienbacher, G., EU-Kommentar (red. Jürgen Schwarze), 1. izdevums, Bāden‑Bādene, 2000, EKL 5. pants, 36. punkts, 270. lpp.).

78 –      Skat. 1980. gada 10. jūnija spriedumu lietā 32/79 Komisija/Apvienotā Karaliste (Recueil, 2403. lpp.).

79 –      Skat. Vispārējās tiesas 2001. gada 6. marta spriedumu lietā T‑192/99 Dunnett Hackett un Turró Calvet/Eiropas Investīciju banka (Recueil, II‑813. lpp.). Īpaši par tiesībām uz efektīvu pieeju tiesām skat. Tiesas 1986. gada 15. maija spriedumu lietā 222/84 Johnston (Recueil, 1651. lpp., 18. un 19. punkts), 1987. gada 15. oktobra spriedumu lietā 222/86 Heylens u.c. (Recueil, 4097. lpp., 14. punkts), 2001. gada 27. novembra spriedumu lietā C‑424/99 Komisija/Austrija (Recueil, I‑9285. lpp., 45. punkts), 2002. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome (Recueil, I‑6677. lpp., 39. punkts), 2003. gada 19. jūnija spriedumu lietā C‑467/01 Eribrand (Recueil, I‑6471. lpp., 61. punkts), spriedumu lietā Unibet (minēts iepriekš 33. zemsvītras piezīmē, 37. punkts) un spriedumu lietā DEB (minēts iepriekš 31. zemsvītras piezīmē, 29. punkts).

80 –      Skat. 2000. gada 6. jūlija spriedumu lietā C‑402/98 Agricola Tabacchi Bonavicina (Recueil, I‑5501. lpp.).

81 –      Skat. 1969. gada 13. februāra spriedumu lietā 14/68 Walt Wilhelm (Recueil, 1. lpp.).

82 –      Skat. 1963. gada 4. jūlija spriedumu lietā 32/62 Alves (Recueil, 109. lpp.).

83 –      Skat. 1972. gada 14. jūlija spriedumu lietā 55/69 Cassella Farbwerke Mainkur/Komisija (Recueil, 887. lpp.), 1980. gada 28. maija spriedumu apvienotajās lietās 33/79 un 75/79 Kuhner/Komisija (Recueil, 1677. lpp.), 1994. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑135/92 Fiskano/Komisija (Recueil, I‑2885. lpp.), 1996. gada 24. oktobra spriedumu lietā C‑32/95 P Komisija/Lisrestal u.c. (Recueil, I‑5373. lpp., 21. punkts), 2000. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑462/98 P Mediocurso/Komisija (Recueil, I‑7183. lpp., 36. punkts), 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑395/00 Cipriani (Recueil, I‑11877. lpp., 51. punkts), 2007. gada 13. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑439/05 P un C‑454/05 P Land Oberösterreich un Austrija/Komisija (Krājums, I‑7141. lpp.) un 2008. gada 18. decembra spriedumu lietā C‑349/07 Sopropré (Krājums, I‑10369. lpp., 36. un 37. punkts).

84 –      Skat. 1978. gada 25. oktobra spriedumu lietā 125/77 Koninklijke Scholten-Honig (Recueil, 1991. lpp.).

85 –      Skat. 1991. gada 21. novembra spriedumu lietā C‑269/90 Technische Universität München (Recueil, I‑5469. lpp.).

86 –      Skat. 1978. gada 14. februāra spriedumu lietā 68/77 IFG/Komisija (Recueil, 353. lpp.).

87 –      Skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 25. maija spriedumu lietā T‑154/01 Distilleria Palma/Komisija (Krājums, II‑1493. lpp., 45. punkts).

88 –      Skat. 2005. gada 21. septembra spriedumu lietā T‑306/01 Ali Yusuf un Al Barakaat International Foundation/Padome (Krājums, II‑3533. lpp., 277. punkts).

89 –      Skat. 1980. gada 18. marta spriedumu apvienotajās lietās 154/78, 205/78, 206/78, no 226/78 līdz 228/78, 263/78 un 264/78, 31/79, 39/79, 83/79 un 85/79 Ferriera Valsabbia/Komisija (Recueil, 907. lpp.).

90 –      Skat. 1980. gada 28. maija spriedumu apvienotajās lietās 33/79 un 75/79 Kuhner/Komisija (Recueil, 1677. lpp.).

91 –      Skat. 1981. gada 5. maija spriedumu lietā 804/79 Komisija/Apvienotā Karaliste (Recueil, 1045. lpp.).

92 –      Skat. 1995. gada 30. marta spriedumu lietā C‑65/93 Parlaments/Padome (Recueil, I‑643. lpp., 21. punkts).

93 –      Skat. 1984. gada 17. janvāra spriedumu apvienotajās lietās 43/82 un 63/82 VBVB un VBBB/Komisija (Recueil, 19. lpp.).

94 –      Skat. spriedumu lietā Bosman (minēts iepriekš 18. zemsvītras piezīmē).

95 –      Skat. 1984. gada 12. jūlija spriedumu lietā 237/83 Prodest (Recueil, 3153. lpp.).

96 –      Skat. 1978. gada 15. jūnija spriedumu lietā 149/77 Defrenne (Recueil, 1365. lpp.).

97 –      Skat. 2005. gada 3. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02 Berlusconi u.c. (Krājums, I‑3565. lpp., 67.–69. punkts), 2008. gada 11. marta spriedumu lietā C‑420/06 Jager (Krājums, I‑1315. punkts, 59. punkts) un 2011. gada 28. aprīļa spriedumu lietā C‑61/11 PPU El Dridi (Krājums, I‑3015. lpp., 61. punkts).

98 –      Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija, kuru Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja pasludinājusi 1948. gada 10. decembrī ar rezolūciju 217 A (III).

99 –      Eiropas Sociālā harta; līgumu Eiropas Padomes dalībvalstis atvērušas parakstīšanai Turīnā 1961. gada 18. oktobrī, un tas ir stājies spēkā 1965. gada 26. februārī. Hartas 2. panta 3. punktā ir paredzēts, ka līgumslēdzējām pusēm, lai garantētu tiesību uz godīgiem darba apstākļiem efektīvu izmantošanu, ir pienākums nodrošināt apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu vismaz divu nedēļu garumā.

100 –      Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja vienbalsīgi pieņēma 1966. gada 19. decembrī. Tā 7. panta d) punktā ir noteikts, ka “šā pakta dalībvalstis atzīst ikviena tiesības uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem, kas sekmē it īpaši atpūtu, brīvo laiku un darba laika saprātīgu ierobežošanu, periodisku apmaksātu atvaļinājumu, kā arī atlīdzību par svētku dienās veiktu darbu”.

101 –      1989. gada 9. decembra Kopienas Darba ņēmēju pamattiesību hartas 8. pantā ir noteikts, ka “katram darba ņēmējam Eiropas Kopienā ir tiesības uz nedēļas atpūtas laiku un gadskārtēju apmaksātu atvaļinājumu, kura ilgums pakāpeniski jāsaskaņo atbilstīgi attiecīgo valstu praksei”.

102 –      Skat. Frenz, W., op. cit. (37. zemsvītras piezīme), 1059. lpp., 3539. punkts.

103 –      Konvencija Nr. 132 par apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu (1970. gada pārstrādāta versija), kas pieņemta Starptautiskās Darba organizācijas Vispārējā konferencē 1970. gada 24. jūnijā un spēkā stājusies 1973. gada 30. jūnijā.

104 –      Konvencija Nr. 52 par apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kas pieņemta Starptautiskās Darba organizācijas Vispārējā konferencē 1936. gada 24. jūnijā un spēkā stājusies 1939. gada 22. septembrī. Šī konvencija ir pārstrādāta ar konvenciju Nr. 132, taču tā joprojām ir atvērta ratifikācijai.

105 –      Zuleeg, M., “Der Schutz sozialer Rechte in der Rechtsordnung der Europäischen Gemeinschaft”, Europäische Grundrechte-Zeitschrift, 1992, 15./16. burtnīca, 331. lpp., norāda, ka tādi akti bez saistoša spēka kā Kopienas Harta par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām pirmām kārtām domāti kā ceļvedis. Labākajā gadījumā tie iegūst tiesisku nozīmi, ja tiesas tos izmanto interpretācijai vai tiesību tālākveidošanai. Balze, W., “Überblick zum sozialen Arbeitsschutz in der EU”, Europäisches Arbeits- und Sozialrecht, 1998. gada 38. papildizdevums, 4. punkts, pareizi norāda, ka, lai gan Kopienas Hartai par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām pašai kā svinīgai deklarācijai nav juridiski saistoša spēka, tā tomēr bija būtisks iemesls 1989. gada beigās pieņemtajai Komisijas rīcības programmai par 1989. gada 28. novembra Kopienas hartas piemērošanu. Rīcības programmā bija paredzēti kopumā 23 konkrēti direktīvu priekšlikumi, cita starpā darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības jomā, kuri galvenokārt tika īstenoti līdz 1993. gadam. No iepriekš minētā izriet, ka arī svinīgas deklarācijas kā iedvesmas avots likumdevēja rīcībai galu galā tomēr var iegūt nozīmi, īstenojot tajos pasludinātās sociālās pamattiesības.

106 –      Skat. Frenz, W., op. cit. (37. zemsvītras piezīme), 1060. lpp., 3542. punkts.

107 –      Skat. González Ortega, S., “El disfrute efectivo de la vacaciones anuales retribuidas: una cuestión de derecho y de libertad personal, de seguridad en el trabajo y de igualdad”, Revista española de derecho europeo, Nr. 11 (2004), 423. un nākamās lpp.

108 –      Skat. Vieira De Andrade, J. C., “La protection des droits sociaux fondamentaux dans l’ordre juridique du Portugal”, La protection des droits sociaux fondamentaux dans les États membres de l’Union européenne – Étude de droit comparé, Atēnas/Brisele/Bāden‑Bādene, 2000, 677. lpp.

109 –      Skat. Frenz, W., op. cit. (37. zemsvītras piezīme), 1062. lpp., 3542. punkts.

110 –      Turpat, 1062. lpp., 3548. punkts.

111 –      Piemēram, Ziemeļreinas-Vestfālenes [Nordrhein-Westphalen] federālās zemes Konstitūcijas 24. panta 3. punktā ir paredzēts, ka tiesības uz pietiekami ilgu apmaksātu atvaļinājumu ir jānosaka likumā.

112 –      Skat. Riedel, E., Charta der Grundrechte der Europäischen Union (red. Jürgen Meyer), 2. izdevums, Bāden‑Bādene, 2006, 31. pants, 3. un 4. punkts.

113 –      Skat. šo secinājumu 92. punktu.

114 –      Skat. Nielsen, R., “Free movement and fundamental rights”, European Labour Law Journal, 2010, Nr. 1, 258. lpp., kura norāda uz Hartas potenciālo nozīmi sociālo pamattiesību attīstībā ar Tiesas judikatūras par vispārējiem tiesību principiem palīdzību. Pēc autores domām, Tiesai, pildot šo uzdevumu, arvien vairāk būtu jāatsaucas uz Hartu, kurā – atšķirībā no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECPAK) – ir noteikts liels skaits sociālo standartu, kā, piemēram, diskriminācijas aizliegums, bērnu nodarbināšanas aizliegums, kā arī verdzības un piespiedu darba aizliegums, pulcēšanās brīvība, tiesības uz kolektīvām sarunām un darba ņēmēju streikošanas tiesības.

115 –      Skat. Lenaerts, K./Gutiérrez-Fons, J. A., op. cit. (69. zemsvītras piezīme), 1633. lpp., kuri norāda, ka jo Tiesa vairāk noslieksies par labu noteikta tiesiskā regulējuma veida pārņemšanai, jo lielāka ir konverģence starp tiesību sistēmām. Kamēr konverģence nav pilnīga, taču lielākajā daļā dalībvalstu tiek izmantota noteikta pieeja, Tiesa parasti sekos šai pieejai, to pielāgojot Savienības tiesību sistēmai.

116 –      Tridimas, T., op. cit. (67. zemsvītras piezīme), 6. lpp., norāda, ka Tiesa zināmos apstākļos var atzīt vispārējo tiesību principu kā tādu, lai gan dalībvalstu tiesību sistēmas to nepazīst.

117 –      Skat. 2011. gada 7. aprīļa rīkojumu lietā C‑519/09 May (Krājums, I‑2761. lpp., 26. un 27. punkts), kurā Tiesa ir skaidrojusi, ka arī valsts iestādē strādājošs darbinieks neatkarīgi no viņa statusa ir “darba ņēmējs” Direktīvas 2003/88 7. panta izpratnē.

118 –      Tridimas, T., op. cit. (67. zemsvītras piezīme), 1. lpp., izvirza jautājumu par to, kā vispārējais tiesību princips var tikt atšķirts no īpaša tiesiskā regulējuma. Pēc viņa domām, pirmkārt, tas ir atkarīgs no šī principa vispārējās piemērojamības. Ar vārdu “vispārējs” esot jāsaprot tas, ka principam ir jābūt zināmā mērā abstraktam. Otrkārt, tas ir atkarīgs no šī principa nozīmes tiesību sistēmas ietvaros.

119 –      Skat. manu 2011. gada 16. jūnija secinājumu lietā C‑155/10 Williams u.c., kurā runa bija par aviokompānijas pilotu tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, 39.–42. punktu. Interpretēts tika 3. noteikums Eiropas Nolīgumā par civilās aviācijas mobilo darba ņēmēju darba laika organizēšanu, kas noslēgts starp Eiropas Aviokompāniju asociāciju (AEA), Eiropas Transporta darbinieku federāciju (ETF), Eiropas Lidotāju asociāciju (ECA), Eiropas Reģionālo aviokompāniju asociāciju (ERA) un Starptautisko aviosabiedrību asociāciju (IACA) un kāds tas ir īstenots ar Direktīvu 2000/79/EK (OV L 302, 59. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 5/4. sēj., 75. lpp.). Attiecīgajā noteikumā ir ietvertas speciālas ar atvaļinājumu saistītas tiesību normas, kas piemērojamas civilās aviācijas mobilajiem darba ņēmējiem.

120 –      Vēl viens piemērs minētajam ir tiesību normas attiecībā uz jūrnieku darba laiku. Proti, atbilstoši Direktīvas 2003/88 preambulas 12. apsvērumam tā neattiecas uz šo personu grupu. Tā vietā tiek norādīts uz Padomes 1999. gada 21. jūnija Direktīvu 1999/63/EK attiecībā uz Nolīgumu par jūrnieku darba organizēšanu, ko noslēgusi Eiropas Kopienas kuģu īpašnieku asociācija (EKKĪA) un Eiropas Savienības transporta darba ņēmēju arodbiedrību federācija (ESTDAF) (OV L 167, 33. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 5/3. sējums, 363. lpp.). Šī nolīguma pielikuma 16. pantā ir ietvertas īpašas tiesību normas attiecībā uz jūrnieku atvaļinājumu, kas ir līdzīgas tām, kas ir ietvertas Direktīvas 2003/88 7. pantā.

121 –      Saskaņā ar Tridimas, T., op. cit. (67. zemsvītras piezīme), 26. lpp., viedokli vispārējā tiesību principa saturam ir jābūt tādam, lai tajā varētu konstatēt juridiski saistoša spēka minimumu.

122 –      Tā, piemēram, Tiesa nosprieda, ka Kopienu tiesības nepieļāva dažādus valsts pasākumus, jo tie bija pretrunā vispārējam vienlīdzīgas attieksmes principam (skat., piemēram, 1986. gada 25. novembra spriedumu apvienotajās lietās 201/85 un 202/85 Klensch (Recueil, 3477. lpp.) un 1989. gada 13. jūlija spriedumu lietā 5/88 Wachauf (Recueil, 2609. lpp.)) vai tādām šī principa speciālajām izpausmēm kā diskriminācija pilsonības dēļ dažādos apstākļos (skat., piemēram, 1985. gada 13. februāra spriedumu lietā 293/83 Gravier (Recueil, 593. lpp.) (pieeja profesionālai apmācībai), 1988. gada 2. februāra spriedumu lietā 24/86 Blaizot (Recueil, 379. lpp.) (piekļuve universitātes izglītībai), 1988. gada 27. septembra spriedumu lietā 42/87 Komisija/Beļģija (Recueil, 5445. lpp.) (izglītības pabalsti), 1993. gada 20. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑92/92 un C‑326/92 Phil Collins u.c. (Recueil, I‑5145. lpp.) (intelektuālā īpašuma tiesības) un 1996. gada 26. septembra spriedumu lietā C‑43/95 Data Delecta (Recueil, I‑4661. lpp.) (tiesvedība)), pamattiesību ievērošana (skat., piemēram, spriedumu lietā Johnston (minēts iepriekš 79. zemsvītras piezīmē) (efektīva tiesu kontrole attiecībā uz “profesijas nepieciešamību” kā pamatojumu atšķirīgai attieksmei pret vīriešiem un sievietēm), iepriekš minēto spriedumu lietā Wachauf (īpašuma tiesības kopējā piena un piena produktu tirgus organizācijas kontekstā) un 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑60/00 Carpenter (Recueil, I‑6279. lpp.) (tiesības uz ģimenes dzīvi iespējama pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojuma kontekstā)), tiesiskās paļāvības aizsardzības princips (skat., piemēram, 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑62/00 Marks & Spencer (Recueil, I‑6325. lpp.) (tiesiskā paļāvība saistībā ar jaunu dalībvalsts ierobežojumu termiņu, kurā var lūgt atmaksāt summas, kas ir iekasētas, pārkāpjot Kopienu tiesības)) un samērīguma princips (skat., piemēram, 1980. gada 19. jūnija spriedumu apvienotajās lietās 41/79, 121/79 un 796/79 Testa (Recueil, I‑1979. lpp.) (dalībvalstu rīcības brīvība, pagarinot termiņu, kurā var saņemt bezdarbnieka pabalstus atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 69. panta 2. punktam) un 1997. gada 18. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑286/94, C‑340/95, C‑401/95 un C‑47/96 Molenheide u.c. (Recueil, I‑7281. lpp.)).

123 –      Šajā ziņā Tridimas, T., op. cit. (67. zemsvītras piezīme), 47. lpp. Līdzīgi Walter, R./Mayer, H., op. cit. (45. zemsvītras piezīme), 549. lpp., 1330. punkts, pēc kuru domām, tieši gadījumā, kad vienai līgumslēdzējai pusei (piemēram, monopolistam) ir lielāka vara nekā otrai pusei, pamattiesību piemērošana var šķist vēlama.

124 –      Tādēļ darba ņēmējs Tiesas judikatūrā bieži tiek uzskatīts arī par sociāli un ekonomiski vājāko līgumslēdzēju pusi, kurai tādējādi ir nepieciešama lielāka aizsardzība. Skat., piemēram, saistībā ar Konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā (OV L 266, 1. lpp.), 6. panta interpretāciju 2011. gada 15. marta spriedumu lietā C‑29/10 Koelzsch (Krājums, I‑1595. lpp., 40. punkts).

125 –      Skat. Preis, U./Temming, F., “Der EuGH, das BVerfG und der Gesetzgeber”, Neue Zeitschrift für Arbeitsrecht – Lehren aus Mangold II, 2010, 190. lpp. Thüsing, G., op. cit. (20. zemsvītras piezīme), 15. lpp., 34. punkts, pareizi norāda, ka robežas, kur sākas valsts un kur tā beidzas, ir plūstošas.

126 –      Skat. Rengeling, H. W./Szczekalla, P., op. cit. (45. zemsvītras piezīme), 182. lpp., 341. punkts.

127 –      1976. gada 8. aprīļa spriedums lietā 43/75 Defrenne (Recueil, 455. lpp.).

128 –      1974. gada 12. decembra spriedums lietā 36/74 Walrave (Recueil, 1405. lpp.).

129 –      Turpat, 16.–19. punkts.

130 –      Spriedums lietā Bosman (minēts iepriekš 18. zemsvītras piezīmē).

131 –      2000. gada 6. jūnija spriedums lietā C‑281/98 Angonese (Recueil, I‑4139. lpp., 36. punkts).

132 –      Spriedums lietā Kücükdeveci (minēts iepriekš 3. zemsvītras piezīmē).

133 –      Spriedums lietā Mangold (minēts iepriekš 9. zemsvītras piezīmē, 75. punkts).

134 –      Skat. šo secinājumu 144. un nākamos punktus.

135 –      Šajā ziņā arī ģenerāladvokāte Šarpstone [Sharpston] savos 2008. gada 22. maija secinājumos lietā C‑427/06 Bartsch (2008. gada 23. septembra spriedums, Krājums, I‑7245. lpp., 85. punkts).

136 –      Skat. Jarass, H., “Bedeutung der EU-Rechtsschutzgewährleistung für nationale und EU-Gerichte”, Neue Juristische Wochenschrift, 2011, 1394. lpp.

137 –      Šķiet, ka arī Lenaerts, K./Gutiérrez‑Fons, J. A., op. cit. (69. zemsvītras piezīme), 1656. lpp., prezumē vispārējo tiesību principu un tiesību vai Hartā ietverto tiesību paralēlu spēkā esamību, jo tie Hartu uzskata par atziņu avotu, lai atklātu jaunus vispārējos tiesību principus. Līdzīgi arī Preis, U./Temming, T., op. cit. (125. zemsvītras piezīme), atbalsta ideju, ka Tiesa, pamatojoties uz savu no LES 6. panta 3. punkta izrietošo kompetenci, secina vispārēju rīcības brīvību kā nerakstītas, subsidiāras Savienības pamattiesības, lai privātpersonas varētu vispārīgi apstrīdēt pareizas direktīvas normas pārkāpumus kā tādus.

138 –      Skat. Geiger, R., op. cit. (48. zemsvītras piezīme), 6. pants, 45. lpp., 27. punkts; Jarass, H., op. cit. (55. zemsvītras piezīme), 19. lpp., 15. punkts.

139 –      Šajā ziņā Jarass, H., op. cit. (136. zemsvītras piezīme).

140 –      Skat. Jarass, H., op. cit. (55. zemsvītras piezīme), 19. lpp., 15. punkts.

141 –      Šajā ziņā De Mol, M., op. cit. (50. zemsvītras piezīme), kas, atsaucoties uz Hartas 51. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzēto ekskluzīvo pamattiesību saistošo spēku attiecībā uz Savienību un tās dalībvalstīm, noliedz vispārējo tiesību principu horizontālo iedarbību.

142 –      Skat. 1974. gada 4. decembra spriedumu lietā 41/74 Van Duyn (Recueil, 1338. lpp., 13. un 14. punkts), 1987. gada 12. maija spriedumu apvienotajās lietās no 372/85 līdz 374/85 Traen (Recueil, 2141. lpp., 25. punkts), 1988. gada 20. septembra spriedumu lietā 31/87 Beentjes (Recueil, 4635. lpp., 43. punkts), 1994. gada 23. februāra spriedumu lietā C‑236/92 Comitato di coordinamento per la difesa della Cava/Regione Lombardia (Recueil, I‑483. lpp., 9. punkts).

143 –      Skat. 1983. gada 22. septembra spriedumu lietā 271/82 Auer (Recueil, 2727. lpp., 16. punkts), 1983. gada 15. decembra spriedumu lietā 5/83 Rienks (Recueil, 4233. lpp., 8. punkts), 1986. gada 26. februāra spriedumu lietā 152/84 Marshall (Recueil, 723. lpp., 52. punkts), 1986. gada 4. decembra spriedumu lietā 71/85 Federatie Nederlandse Vakbeweging (Recueil, 3855. lpp., 18. punkts) un spriedumu lietā Comitato di coordinamento per la difesa della Cava/Regione Lombardia (minēts iepriekš 142. zemsvītras piezīmē, 10. punkts).

144 –      Skat. 1989. gada 27. jūnija spriedumu lietā 50/88 Kühne (Recueil, 1925. lpp., 26. punkts) un 1980. gada 22. maija spriedumu lietā 131/79 Santillo (Recueil, 1585. lpp., 13. punkts).

145 –      Skat. Fischinger, P., op. cit. (34. zemsvītras piezīme), kurš diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma gadījumā paskaidro, ka, pārbaudot, vai tiek pārkāpts vispārējais tiesību princips, vispirms ir autonomi (proti, neizmantojot sekundāro tiesību normu) jānoskaidro šī vispārējā tiesību principa saturs.

146 –      Skat. De Mol, M., op. cit. (50. zemsvītras piezīme), 301. lpp., kas vispārējā tiesību principa horizontālās iedarbības atzīšanu spriedumā lietā Kücükdeveci atzīst par ievērības cienīgu, jo, pēc viņas domām, vispārējo tiesību principu iezīme ir tā, ka tie, pirmkārt, parasti aizsargā pilsoni attiecībās ar valsti un, otrkārt, “šajā ziņā ir abstrakti, jo tie norāda tikai uz noteiktu virzienu, nenosakot konkrētu tiesību normu”.

147 –      Šajā nozīmē Schweitzer, M./Hummer, W./Obwexer, W., Europarecht, 178. lpp., 653. punkts; Sariyiannidou, E., op. cit. (59. zemsvītras piezīme), 122. lpp., arī runā par “funkciju dalīšanu”. Oppermann, T., op. cit. (73. zemsvītras piezīme), 5. pants, 5. punkts, 80. lpp., uzskata, ka Eiropas Kopienā valsts varas dalīšana starp likumdevēju varu, izpildvaru un tiesu varu ir transformējusies par labu īpašam institucionālam līdzsvaram starp Kopienu iestādēm. It īpaši starp Parlamentu, Padomi un Komisiju uzdevumi esot sadalīti citādāk nekā valsts līmenī. Arī Eiropas Kopienā notiekot savstarpēja kontrole un varas līdzsvars (“checks and balances”). Institucionālais iestāžu līdzsvars esot tiesiskuma pamatprincipa atspoguļojums. Tas prasot, lai katra iestāde savas pilnvaras īstenotu, ievērojot pārējo iestāžu pilnvaras, un lai par Tiesas pārbaudē konstatētiem pārkāpumiem šajā ziņā varētu tikt uzlikts sods.

148 –      Skat. manus 2009. gada 30. jūnija secinājumus lietā C‑101/08 Audiolux (2009. gada 15. oktobra spriedums, Krājums, I‑9823. lpp., 107. punkts).

149 –      Sariyiannidou, E., op. cit. (59. zemsvītras piezīme), 137. lpp., uzskata, ka galu galā EKL 220. pants Tiesai piešķir kompetenci noteikt, kas ir “tiesības”, kaut gan šajā ziņā nav noteikti skaidri kompetences ierobežojumi. Attīstot vispārējos tiesību principus, Tiesa esot plaši izmantojusi savu tiesību tālākveidošanas kompetenci. Autore izsaka bažas, ka tas var likvidēt robežu starp tiesas un politisko darbību.

150 –      Šādi arī Seifert, A., op. cit. (37. zemsvītras piezīme), kurš par iespējamu uzskata atbilstošu spriedumā lietā Kücükdeveci attīstīto judikatūras principu piemērošanu citās pamattiesībās aizsargātās jomās. Šajā ziņā viņš norāda uz Hartas 31. panta 2. punktā ietvertajām pamattiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kas pirmām kārtām ir konkretizētas Darba laika direktīvā.

151 –      OV L 303, 16. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 5/4. sēj., 79. lpp.

152 –      Spriedums lietā Kücükdeveci (minēts iepriekš 3. zemsvītras piezīmē, 53. punkts).

153 –      Skat. Simon, D., “L’invocabilité des directives dans les litiges horizontaux: confirmation ou infléchissement”, Europe: actualité du droit communautaire, 2010, Nr. 3, 7. lpp., 19. punkts.

154 –      Skat. Seifert A., op. cit. (37. zemsvītras piezīme), 806. lpp., pēc kura domām, atsaukšanās uz vispārējo tiesību principu ir līdzeklis, ko Tiesa var izmantot, lai nespriestu pretēji savai judikatūrai par direktīvu tiešās horizontālās iedarbības starp privātpersonām neesamību.

155 –      Spriedums lietā Mangold (minēts iepriekš 9. zemsvītras piezīmē, 75. punkts).

156 –      Spriedums lietā Kücükdeveci (minēts iepriekš 3. zemsvītras piezīmē, 50. punkts).

157 –      Turpat (51. punkts).

158 –      Turpat (28.–43. punkts).

159 –      Turpat (25. un 26. punkts).

160 –      Skat. šo secinājumu 110.–114. punktu.

161 –      Skat. šo secinājumu 47. punktu.

162 –      Skat. šo secinājumu 53. punktu.

163 –      Šajā ziņā skat. ģenerāladvokātes Kokotes [Kokott] 2010. gada 6. maija secinājumus lietā C‑104/09 Roca Álvarez (2010. gada 30. septembra spriedums, Krājums, I‑8661. lpp., 55. punkts), kuros viņa ir norādījusi uz spriedumiem lietā Mangold un lietā Kücükdeveci un turklāt izvirzījusi jautājumu par to, vai Tiesa šo tiešo horizontālo iedarbību piemēros arī attiecībā uz citiem vispārējiem tiesību principiem, tostarp arī uz diskriminācijas dzimuma dēļ aizliegumu. Pēc ģenerāladvokātes domām, pirms šādas tālākattīstīšanas būtu jādiskutē par strīdīgās tiešās horizontālās iedarbības dogmatisko pamatu un tās robežām. Arī Thüsing, G./Horler, S., “Besprechung des Urteils Kücükdeveci”, Common Market Law Review, 2010, 1171. lpp., atbalsta izsmeļošāku šīs pieejas dogmatisko pamatojumu.

164 –      Skat. šo secinājumu 136. punktu.

165 –      Skat. De Mol, M., op. cit. (50. zemsvītras piezīme), 305. lpp., kura pareizi prezumē, ka Tiesa savā pieejā vispārējo tiesību principu lielā mērā pielīdzina direktīvai.

166 –      To kritizē arī Simon, D., op. cit. (34. zemsvītras piezīme), Nr. 3, 4. lpp., 7. punkts. Pēc autora domām, izmantojot šo pieeju, netiek skaidri definēta nedz diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma kā vispārējā tiesību principa, nedz tā konkretizējuma un arī pašas direktīvas piemērošanas joma.

167 –      Šajā ziņā Fischinger, P., op. cit. (34. zemsvītras piezīme), 207. lpp.

168 –      Skat. Fischinger, P., op. cit. (34. zemsvītras piezīme), 207. lpp., pēc kura domām, spriedumā lietā Kücükdeveci izmantotā pieeja valsts līmenī līdzinātos mēģinājumam no likuma satura secināt ar pamattiesībām nodrošinātu pamattiesību aizsardzības jomu.

169 –      Skat. Mörsdorf, O., “Diskriminierung jüngerer Arbeitnehmer – Unanwendbarkeit von § 622 II2 BGB wegen Verstoßes gegen das Unionsrecht”, Neue Juristische Wochenschrift, 2010, 1048. lpp., kurš norāda, ka Tiesa spriedumā lietā Kücükdeveci kā pārbaudes kritēriju, lai novērtētu valsts tiesību atbilstību Savienības tiesībām, neskatoties uz pretējiem apgalvojumiem, izmanto nevis abstrakto primāro tiesību juridisko tēzi (proti, vispārējo tiesību principu), bet gan direktīvu, kurā ir ietvertas detalizētas tiesību normas. Pēc Fischinger, P., op. cit. (34. zemsvītras piezīme), 206. lpp., domām, spriedumā lietā Kücükdeveci izmantotās pieejas gadījumā patiesībā faktiskā sastāva noteikšanai tiek izmantota direktīva, bet tiesisko seku noteikšanai – primārās tiesības.

170 –      Fischinger, P., op. cit. (34. zemsvītras piezīme), 207. lpp., izsaka pieņēmumu, ka Tiesa spriedumā lietā Kücükdeveci sev ir atstājusi atkāpšanās ceļu, lai arī nākotnē no direktīvu satura secinātu no jauna atklāto primāro tiesību saturu.

171 –      Šajā ziņā Frenz, W., op. cit. (37. zemsvītras piezīme), 137. lpp., 453. punkts, pēc kura domām, sociālo tiesību īstenošana ir atkarīga arī no finansiālajām iespējām. Skat. Riesenhuber, K., op. cit. (50. zemsvītras piezīme), 49. un 50. lpp., 34. punkts, kurš norāda uz IV sadaļas (“Solidaritāte”) rašanās vēsturi un šajā ziņā min, ka Konventā īpaši strīdīgs jautājums bija par sociālo tiesību uzņemšanu Hartā, jo bija bailes, ka sociālo tiesību atzīšana radītu pārlieku lielu finansiālu nastu Savienībai un dalībvalstīm. Turpretim par labu to ņemšanai vērā esot ticis norādīts uz politisko un sociālo tiesību nedalāmību, kā arī uz faktu, ka Kopienas Harta par sociālajām pamattiesībām ir jau tikusi ņemta vērā [EKL] 136. panta 1. punktā un LESD 151. pantā. Panāktais rezultāts esot bijis kompromiss, jo sociālās tiesības esot tikušas ietvertas [Hartā], tomēr tās esot izveidotas kā vājas tiesības un ne kā īstas tiesības uz piešķiršanu un nodrošināšanu. Daudzos gadījumos Hartā neesot ietvertas patstāvīgas garantijas, bet gan attiecībā uz jautājumiem par aizsardzības “vai” un “kā” esot norādīts uz Savienības tiesībām un dalībvalstu tiesībām.

172 –      Skat. Frenz, W., op. cit. (37. zemsvītras piezīme), 1059. lpp., 3540. punkts, kurš mēģina paskaidrot, kāpēc Harta tieši sociālo tiesību jomā ir nepilnīga. Pēc viņa domām, sociālās tiesības nevar būt pilnīgas. Pirmkārt, sabiedrības uzskati par to, kas ir jāuzskata par “sociālu”, mainoties, un, otrkārt, sociālo tiesību noteikšana vienmēr balstīšoties uz kompromisiem. Rengeling, H. W./Szczekalla, P., op. cit. (45. zemsvītras piezīme), 793. lpp., 793. punkts, pareizi norāda, ka jēdziens “sociāls” Hartā ir atstāts drīzāk atklāts. Esot arī neskaidrs, kas tieši ir domāts ar virsrakstu “Solidaritāte” Hartas IV sadaļā.

173 –      Par atkāpēm un izņēmumiem sīkāk skat. Blanpain, R., European Labour Law, 11. izdevums, Alphen aan den Rijn, 2008, 586. un 587. lpp.

174 –      Skat. Bauer, J. H./von Medem, A., “Kücükdeveci = Mangold hoch zwei? Europäische Grundrechte verdrängen deutsches Arbeitsrecht”, Zeitschrift für Wirtschaftsrecht, 11. burtnīca, 2010, 452. lpp.

175 –      Šajā ziņā Bauer, J. H./von Medem, A., op. cit. (174. zemsvītras piezīme), kuri izsakās pret spriedumā lietā Kücükdeveci izmantotās pieejas piemērošanu Hartas 27. un nākamajos pantos ietverto darba ņēmēju pamattiesību gadījumā, pamatojoties uz atšķirībām starp šāda veida pamattiesībām un diskriminācijas aizliegumiem. Viņi norāda, ka attiecībā uz daudzām Hartas IV sadaļā (“Solidaritāte”) minētajām jomām ir izdotas direktīvas, kas, tās vienkārši lasot, nav spējīgās “izstumt” pretrunā esošas valsts tiesības strīdos starp privātpersonām. Šajā ziņā autori expressis verbis atsaucas arī uz Darba laika direktīvu, kurā, piemēram, ir precizētas Hartas 31. panta 2. punktā paredzētās tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu.

176 –      Saistībā ar tiesiskas valsts principiem Savienības tiesībās skat. šo secinājumu 96. punktu. Skat. 1993. gada 16. jūnija spriedumu lietā C‑325/91 Francija/Komisija (Recueil, I‑3286. lpp., 26. punkts) un 1997. gada 16. oktobra spriedumu lietā C‑177/96 Banque Indosuez and Others (Recueil, I‑5659. lpp., 26.–31. punkts).

177 –      Skat. 2005. gada 7. jūnija spriedumu lietā C‑17/03 VEMW (Krājums, I‑4983. lpp., 80. punkts) un 2010. gada 14. janvāra spriedumu lietā C‑226/08 Stadt Papenburg (Krājums, I‑131. lpp., 45. punkts).

178 –      Skat. šo secinājumu 61.–63. punktu.

179 –      Skat. Avbelj, M., “Temeljna načela prava EU padajo na glavo”, Pravna praksa, 2010, Nr. 7, 34. lpp., kurš kritizē spriedumu lietā Kücükdeveci, jo, pēc viņa domām, tas varētu pilnīgi sagrozīt līdzšinējo Tiesas judikatūru par direktīvu horizontālās iedarbības neesamību. De Mol, M., op. cit. (50. zemsvītras piezīme), 307. lpp., pauž šaubas par šīs pieejas, kurā runa ir par vispārējā tiesību principa (diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma) īstenošanu, saderību ar tiesiskās drošības prasību, kas galu galā arī ir vispārējais tiesību princips. Pēc autores domām, privātpersonas vairs nevarētu paļauties uz valsts (rakstītajām) tiesībām. Tā vietā tām būtu jāņem vērā iespējamās (nerakstītā) vispārējā tiesību principa sekas.

180 –      Šajā ziņā Thüsing, G./Horler, S., op. cit. (163. zemsvītras piezīme); Seifert, A., op. cit. (37. zemsvītras piezīme).

181 –      Spriedums lietā Kücükdeveci (minēts iepriekš 3. zemsvītras piezīmē, 53. punkts).

182 –      Skat. šo secinājumu 127. punktu.

183 –      Skat. šo secinājumu 65. punktu.

184 –      Goffin, L., “À propos des principes régissant la responsabilité non contractuelle des États membres en cas de violation du droit communautaire”, Cahiers de droit européen, Nr. 5‑6 (1997), 537. un nākamās lpp.; Lenaerts, K./Arts, D./Maselis, I., Procedural Law of the European Union, 2. izdevums, Londona, 2006, 3‑042. punkts, 109. lpp.; Knez, R., “Varstvo pravic posameznika, ki jih vsebuje pravo skupnosti”, Revizor, Nr. 4/5 (2003), 14. gadagājums, 105. lpp.; Ossenbühl, F., Staatshaftungsrecht, 5. izdevums, Minhene, 1998, 505. lpp., un Guichot, E., La responsabilidad extracontractual de los poderes públicos según el Derecho Comunitario, Valensija, 2007, 473. un 474. lpp., balstās uz trīs priekšnoteikumiem: 1) pārkāptās tiesību normas mērķis ir piešķirt tiesības indivīdiem, 2) pārkāpums ir pietiekami būtisks un 3) pastāv tieša cēloņsakarība starp pārkāpumu un nodarīto kaitējumu. Skat. cita starpā 1996. gada 5. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑46/93 un C‑48/93 Brasserie du Pêcheur un Factortame (Recueil, I‑1029. lpp., 51. punkts), 1996. gada 23. maija spriedumu lietā C‑5/94 Hedley Lomas (Recueil, I‑2553. lpp., 25. punkts), 2000. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑424/97 Haim (Recueil, I‑5123. lpp., 36. punkts), 2003. gada 4. decembra spriedumu lietā C‑63/01 Evans (Recueil, I‑14447. lpp., 83. punkts) un 2007. gada 25. janvāra spriedumu lietā C‑278/05 Robins u.c. (Krājums, I‑1053. lpp., 69. punkts).

185 –      1996. gada 8. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑178/94, C‑179/94, no C‑188/94 līdz C‑190/94 Dillenkofer u.c. (Recueil, I‑4845. lpp., 23. punkts).

186 –      Šajā ziņā arī ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs] savos 2000. gada 26. septembra secinājumos lietā C‑150/99 Lindöpark (2001. gada 18. janvāra spriedums, Krājums, I‑493. lpp., 51. punkts).

187 –      Spriedums apvienotajās lietās Brasserie du Pêcheur un Factortame (minēts iepriekš 184. zemsvītras piezīmē, 22. punkts), 1996. gada 22. marta spriedums lietā C‑392/93 British Telecommunications (Recueil, I‑1631. lpp., 41. punkts) un 2001. gada 18. janvāra spriedums lietā C‑150/99 Lindöpark (Recueil, I‑493. lpp., 38. punkts).

188 –      Spriedums apvienotajās lietās Brasserie du Pêcheur un Factortame (minēts iepriekš 184. zemsvītras piezīmē, 25. punkts).

189 –      Skat. šo secinājumu 52. punktu.

190 –      Spriedums lietā Merino Gómez (minēts iepriekš 11. zemsvītras piezīmē).

191 –      Turpat (31. punkts).

192 –      Spriedums apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. (minēts iepriekš 6. zemsvītras piezīmē, 27. punkts).

193 –      Skat. Francijas valdības paskaidrojumu 53. punktu.

194 –      Skat. 2006. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C‑124/05 Federatie Nederlandse Vakbeweging (Krājums, I‑3243. lpp., 30. punkts) un spriedumu apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. (minēts iepriekš 6. zemsvītras piezīmē, 30. punkts).