Lieta C‑188/15

Asma BougnaouiunAssociation de défense des droits de l’homme (ADDH)

pret

Micropole SA

(Cour de cassation (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Direktīva 2000/78/EEK – Vienlīdzīga attieksme – Diskriminācija reliģijas vai uzskatu dēļ – Īsta un izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju – Jēdziens – Klienta vēlme, saņemot pakalpojumus, nesaskarties ar darba ņēmēju, kas nēsā islāmisko lakatu

Kopsavilkums – Tiesas spriedums (virspalāta) 2017. gada 14. marts

1.        Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Direktīva 2000/78 – Reliģijas jēdziens – Piemērošanas joma

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10. panta 1. punkts un 52. panta 3. punkts; Padomes Direktīvas 2000/78 1. pants)

2.        Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Direktīva 2000/78 – Diskriminācijas aizliegums reliģijas vai uzskatu dēļ – Īsta un izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju – Jēdziens – Darba devēja griba ņemt vērā klienta vēlmi vairs nesaņemt minētā darba devēja pakalpojumus, ko sniedz darbiniece, kura nēsā islāmisko lakatu – Izslēgšana

(Padomes Direktīvas 2000/78 preambulas 23. apsvērums un 4. panta 1. punkts)

1.      Attiecībā uz jēdzienu “reliģija”, kas ir ietverts šīs direktīvas 1. pantā, ir jānorāda, ka šajā direktīvā nav sniegta šī jēdziena definīcija.

Tomēr Savienības likumdevējs Direktīvas 2000/78 preambulas 1. apsvērumā ir atsaucies uz pamattiesībām, kuras ir garantētas Eiropas Konvencijā par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību, kas ir parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”), un tās 9. pantā ir noteikts, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz domu, pārliecības un ticības brīvību; šīs tiesības ietver arī brīvību mainīt savu reliģisko piederību vai ticību un nodoties savai reliģijai vai pārliecībai, kā vienatnē tā kopā ar citiem, publiski vai privāti, pielūdzot, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas, ievērojot paražas un sludinot mācību.

Tajā pašā apsvērumā Savienības likumdevējs uz dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām tostarp ir atsaucies kā uz Savienības tiesību vispārējiem principiem. Šo tiesību starpā, kuras izriet no kopīgajām tradīcijām un kuras ir atkārtoti apliecinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”), ietilpst domu, pārliecības un ticības brīvība, kas ir noteikta Hartas 10. panta 1. punktā. Atbilstoši šai normai šīs tiesības ietver brīvību mainīt ticību vai pārliecību un brīvību individuāli vai kolektīvi un publiski vai privāti paust ticību vai pārliecību lūgšanās, mācībās, ieražās un ceremonijās. Kā izriet no paskaidrojumiem attiecībā uz pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.), tās 10. panta 1. punktā garantētās tiesības atbilst ECPAK 9. pantā garantētajām tiesībām un saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu tām ir tāda pati nozīme un piemērošanas joma.

Ciktāl ECPAK un vēlāk Hartā ir sniegta plaša jēdziena “reliģija” izpratne, jo tajās šajā jēdzienā ir iekļauta personu brīvība paust savu ticību, ir jāuzskata, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies ievērot šo pašu pieeju, pieņemot Direktīvu 2000/78, un līdz ar to šīs direktīvas 1. pantā ietverto jēdzienu “reliģija” ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to aptver gan forum internum, proti, uzskatu pastāvēšanu, gan forum externum, proti, reliģiskas ticības publisku paušanu.

(skat. 27.–30. punktu)

2.      Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darba devēja griba ņemt vērā klienta vēlmi vairs nesaņemt pakalpojumus, ko sniedz darbiniece, kura nēsā islāmisko lakatu, nevar tikt uzskatīta par īstu un izšķirīgu prasību attiecībā uz profesiju šīs tiesību normas izpratnē.

Turklāt ir jāuzsver, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/78 preambulas 23. apsvērumu tikai ļoti retos gadījumos no īpašībām, kas ir saistītas tostarp ar reliģiju, var izrietēt īsta un izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju.

Vēl ir jāuzsver, ka saskaņā ar pašu Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punkta redakciju šāda prasība var izrietēt no attiecīgās īpašības “tikai attiecīgo profesionālo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic”.

No šīm dažādajām norādēm izriet, ka jēdziens “īsta un izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju” šīs tiesību normas izpratnē nozīmē prasību, kas ir objektīvi nepieciešama attiecīgās profesionālās darbības veida vai ar tās veikšanu saistīto nosacījumu dēļ. Turpretī šis jēdziens neaptver subjektīvus apsvērumus, piemēram, darba devēja vēlmi ņemt vērā klienta īpašās vēlmes.

(skat. 38.–41. punktu un rezolutīvo daļu)