Language of document : ECLI:EU:T:2021:574

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2021. gada 15. septembrī (*)

Civildienests – Līgumdarbinieki – Atalgojums – Ekspatriācijas pabalsts – Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Atteikums piešķirt ekspatriācijas pabalstu – Pastāvīgā dzīvesvieta – Darba pienākumu pildīšana starptautiskā organizācijā, kas atrodas dienesta valstī

Lietā T‑466/20

LF, ko pārstāv S. Orlandi, advokāts,

prasītājs,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv T. Bohr un A.C. Simon, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas Atalgojuma un individuālo tiesību biroja (PMO) 2019. gada 11. septembra lēmumu, ar kuru prasītājam atteikts piešķirt ekspatriācijas pabalstu,

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni], tiesneši P. Niuls [P. Nihoul] (referents) un R. Frendo,

sekretāre: M. Maresko [M. Marescaux], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2021. gada 23. aprīļa tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

1        Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 69. pantā, kas ir piemērojams pēc analoģijas līgumdarbiniekiem saskaņā ar Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 20. panta 2. punktu un 92. pantu, ir noteikts:

“Ekspatriācijas pabalsts ir 16 % no kopsummas, ko veido pamatalga, apgādnieka pabalsts un apgādājamā bērna pabalsts, uz ko attiecīgajam ierēdnim ir tiesības. Ekspatriācijas pabalsts ir vismaz 538,87 EUR mēnesī.”

2        Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. pants, kas saskaņā ar PDNK 21. un 92. pantu pēc analoģijas ir piemērojams arī līgumdarbiniekiem, ir formulēts šādi:

“1. Ekspatriācijas pabalstu izmaksā 16 % apmērā no kopējās ierēdnim izmaksātās pamatalgas, apgādnieka pabalsta un apgādājamā bērna pabalsta summas:

a)      ierēdņiem:

–        kuri nav un nekad nav bijuši tās valsts pilsoņi, kuras teritorijā atrodas vieta, kur viņi strādā, un

–        kuri piecus gadus, kas beidzas sešus mēnešus līdz viņa dienesta attiecību uzsākšanai, pastāvīgi nedzīvoja vai pamatā nebija nodarbināti šīs valsts Eiropas teritorijā. Piemērojot šo noteikumu, neņem vērā apstākļus, kas rodas darba rezultātā, kas veikts kādas citas valsts vai kādas starptautiskās organizācijas labā;

b)      ierēdņiem, kuri ir vai ir bijuši tās valsts pilsoņi, kuras teritorijā atrodas vieta, kur viņi strādā, bet kuri 10 gadus, kas beidzas ar dienesta attiecību uzsākšanas dienu, pastāvīgi dzīvoja ārpus šīs valsts Eiropas teritorijas tādu iemeslu dēļ, kas nav dienesta pienākumu veikšana kādas valsts vai kādas starptautiskās organizācijas labā.

[..]”

 Tiesvedības priekšvēsture

3        Prasītājs LF ir Beļģijas pilsonis un ir dzimis Beļģijā.

4        1982. gadā, četru gadu vecumā, viņš ar savu ģimeni pārcēlās uz Franciju, kur viņš studēja un strādāja līdz 2013. gada 31. martam, izņemot laikposmu no 2002. gada 1. jūnija līdz 2003. gada 31. maijam, kad viņš strādāja Francijas Ārlietu ministrijas dienestā Peru.

5        Laikā no 2009. gada 1. aprīļa līdz 2013. gada 30. martam viņš strādāja Francijas Ekoloģijas, ilgtspējīgas attīstības un enerģētikas ministrijā Parīzē (Francija) un laikā no 2013. gada 1. aprīļa līdz 30. aprīlim viņš bija reģistrēts kā darba meklētājs Francijā.

6        2013. gada 1. maijā viņš uzsāka darbu Eiropas Komisijas dienestā Briselē (Beļģija) kā IV funkciju grupas līgumdarbinieks Pētniecības un inovāciju ģenerāldirektorātā (ĢD) un pēc tam Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorātā saskaņā ar līgumu uz noteiktu laiku, kas tika pagarināts vairākkārt, bez pārtraukuma. Šis līgums beidzās 2019. gada 30. aprīlī.

7        Visā šajā laikposmā prasītājs saņēma ekspatriācijas pabalstu, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ņemot vērā viņa Beļģijas pilsonību un to, ka viņš atradās ārpus Beļģijas teritorijas desmit gadus pirms viņa pieņemšanas darbā Komisijā.

8        2014. gadā prasītājs Beļģijā noslēdza laulību ar Francijas valstspiederīgo, ar kuru viņam ir divi bērni, kas dzimuši Briselē 2015. un 2017. gadā. Viņa laulātā, kurai Francijā bija pašnodarbinātas personas statuss, strādāja Beļģijā saskaņā ar līgumu uz nenoteiktu laiku. Saskaņā ar informāciju, ko prasītājs sniedzis tiesas sēdē un kas ir atzīmēta tiesas sēdes protokolā, prasītāja laulātās nodokļu rezidence ir Beļģijā.

9        2018. gada 20. novembrī Komisija publicēja paziņojumu par iekšējo konkursu COM/03/AD/18, kurā varēja piedalīties līgumdarbinieki, kura mērķis bija pieņemt darbā ierēdņus AD 6. pakāpē. Prasītājs pieteica savu kandidatūru konkursā, un viņa vārds tika iekļauts veiksmīgo kandidātu sarakstā 2019. gada 3. decembrī.

10      Turklāt 2019. gada 25. janvārī prasītājs iesniedza kandidatūras pieteikumu pēc tam, kad tā paša gada 7. janvārī tika publicēts paziņojums par vakanci REA/INTER‑CA/2018/PA/A‑B/FGIV/09 par IV funkciju grupas līgumdarbinieku pieņemšanu darbā Eiropas Pētniecības izpildaģentūrā (REA). Saskaņā ar šo paziņojumu par vakanci procedūrā varēja piedalīties tikai līgumdarbinieki, kas strādā kādā no Eiropas Savienības iestādēm.

11      2019. gada maijā prasītājs uzdeva jautājumu REA par šīs darbā pieņemšanas rezultātu. 2019. gada 16. maijā REA viņam atbildēja, ka lēmums par to vēl neesot pieņemts, un lūdza viņam “būt pacietīgam un uzturēt savu kandidatūru”.

12      Ar 2019. gada 7. jūnija elektroniskā pasta vēstuli REA nosūtīja prasītājam darbā pieņemšanas piedāvājumu līgumdarbinieka amatā no 2019. gada 1. septembra uz vienu gadu ar iespēju pagarināt līgumu. Prasītājs tā paša gada 11. jūnijā piekrita šim priekšlikumam.

13      Laikā no 2019. gada 1. maija līdz 31. augustam prasītājs bija reģistrēts kā darba meklētājs Beļģijā un viņa pabalstus maksāja Savienība. Turklāt viņš turpināja izmantot tās veselības apdrošināšanas sistēmu.

14      2019. gada 1. septembrī prasītāja uzsāka darbu REA.

15      2019. gada 11. septembrī Komisijas Atalgojuma un individuālo tiesību birojs (PMO) nolēma, ka prasītājam nav tiesību uz ekspatriācijas pabalstu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

16      2019. gada 9. decembrī prasītājs iesniedza sūdzību Komisijā par apstrīdēto lēmumu. Šī sūdzība tika noraidīta ar 2020. gada 7. aprīļa lēmumu, kas tika paziņots nākamajā dienā, pamatojoties uz to, ka viņš neatbilst Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem.

17      Pamatojoties uz 2018. gada 13. jūlija spriedumu Quadri di Cardano/Komisija (T‑273/17, EU:T:2018:480), Komisija uzskatīja, ka nav jāatskaita laikposms no 2013. gada 1. maija līdz 2019. gada 30. aprīlim, kurā prasītājs strādāja Komisijā, bet ka šis laikposms ir jāņem vērā, lai noteiktu darbinieka pastāvīgo dzīvesvietu, jo tika prezumēts, ka tas liedz izveidot ilgstošu saikni starp viņu un dienesta valsti. Tā piebilda, ka, ņemot vērā judikatūrā noteiktos kritērijus par pastāvīgo dzīvesvietu, proti, prasītāja profesionālo darbību un personiskās saiknes, saikne ar Franciju, uz kuru atsaucas prasītājs, nevar likt apšaubīt fakta, ka viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir Beļģijā, realitāti.

18      Attiecībā uz četru mēnešu laikposmu no 2019. gada 30. aprīļa, kad beidzās ar Komisiju noslēgtais līgums, līdz 2019. gada 1. septembrim, datumam, kad viņš tika pieņemts darbā REA, Komisija uzsvēra, ka prasītājs kopā ar savu laulāto un bērniem saglabāja dzīvesvietu Beļģijā tajā pašā mājoklī, kurā viņš dzīvoja iepriekš, ar nodomu tajā palikt.

19      2020. gada 17. martā pēc Komisijas organizētā iekšējā konkursa COM/03/AD/18 sekmīgas nokārtošanas prasītājs šajā iestādē tika iecelts par ierēdni no tā paša gada 16. aprīļa. Komisija viņam arī atteica tiesības uz ekspatriācijas pabalstu. Par šo lēmumu prasītājs Vispārējā tiesā iesniedza citu prasību, kas reģistrēta ar numuru T‑178/21.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

20      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 20. jūlijā, prasītājs cēla šo prasību. Komisija iebildumu rakstu iesniedza 2020. gada 23. oktobrī. Ar 2020. gada 25. novembra vēstuli prasītājs atteicās no replikas iesniegšanas.

21      Ar 2020. gada 31. jūlija vēstuli prasītājs, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 66. pantu, lūdza viņam piešķirt anonimitāti. Ar 2020. gada 14. septembra lēmumu Vispārējā tiesa šo lūgumu apmierināja.

22      Pēc tiesneša referenta ierosinājuma Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

23      Ar 2021. gada 3. marta vēstuli Vispārējā tiesa, pamatojoties uz Reglamenta 89. pantu, uzdeva lietas dalībniekiem jautājumus tostarp par judikatūru, kas, viņuprāt, ir piemērojama šajā lietā. Uz šiem jautājumiem lietas dalībnieki atbildēja noteiktajā termiņā.

24      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tostarp par šo judikatūru tika uzklausīti 2021. gada 23. aprīļa tiesas sēdē.

25      Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

26      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Ievada piezīme

27      Civildienesta noteikumu 2. panta 2. punktā ir noteikts, ka viena vai vairākas iestādes var uzticēt kādai no tām vai [starp]iestāžu struktūrai atsevišķu vai visu to pilnvaru izpildi, ko piešķir iecēlējinstitūcijai un kas nav lēmumi attiecībā uz ierēdņu iecelšanu amatā, paaugstināšanu amatā vai pārcelšanu amatā. Turklāt saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91.a pantu prasības attiecībā uz jomām, kurām piemēro 2. panta 2. punktu, iesniedz pret iestādi, kurai ir pakļauta iecēlējinstitūcija, kurai uzticēts īstenot pilnvaras.

28      Saskaņā ar PDNK 6. un 117. pantu Civildienesta noteikumu 2. panta 2. punktu un 91.a pantu pēc analoģijas piemēro institūcijām, kuras ir pilnvarotas noslēgt darba līgumus.

29      Ar 2002. gada 6. novembra Lēmumu 2003/522/EK (OV 2003, L 183, 30. lpp.) Komisija izveidoja PMO.

30      2018. gada 12. decembrī REA, piemērojot Civildienesta noteikumu 2. panta 2. punktu un PDNK 6. un 117. pantu, noslēdza ar PMO pakalpojumu līgumu, no kura izriet, ka tas nosaka REA līgumdarbinieku individuālās tiesības, it īpaši tās, kas izriet no Civildienesta noteikumu 69. panta un to VII pielikuma (minētā pakalpojumu līguma II B daļas E iedaļa). Saskaņā ar pakalpojumu līguma II A daļas 5. panta 1. punktu, ja REA deleģē PMO iecēlējinstitūcijai vai institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, piešķirto pilnvaru īstenošanu, prasības, kas pamatotas ar Civildienesta noteikumu 91. pantu, ir jāceļ pret Komisiju saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91.a pantu.

31      Tādēļ ir pamatoti, ka šajā lietā prasība ir celta pret Komisiju.

 Par vienīgo pamatu, kas attiecas uz Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu

32      Prasītājs uzskata, ka, atsakot viņam ekspatriācijas pabalstu, PMO ir pārkāpis Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

33      Komisija šo pamatu apstrīd.

34      Šajā sakarā ir jānorāda, ka ekspatriācijas pabalsta piešķiršanas nosacījumi ir noteikti Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punktā, kas pēc analoģijas ir piemērojams līgumdarbiniekiem saskaņā ar PDNK 20. panta 2. punktu un 21. un 92. pantu.

35      Šajā tiesību normā ir nošķirti divi gadījumi atkarībā no ierēdņa pilsonības.

36      Pirmais gadījums, kas ir reglamentēts Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā, attiecas uz situācijām, kurās ierēdnis “nav un nekad nav bij[is] tās valsts pilso[nis], kuras teritorijā atrodas vieta, kur viņ[š] strādā”. Šādā gadījumā, lai ierēdnis vai darbinieks varētu saņemt ekspatriācijas pabalstu, tiek prasīts, lai viņš piecus gadus, kas beidzas sešus mēnešus pirms viņa stāšanās amatā, nebūtu pastāvīgi dzīvojis vai veicis savu galveno profesionālo darbību dienesta vietas valsts Eiropas teritorijā.

37      Otrais gadījums, kas ir reglamentēts Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā, attiecas uz ierēdni, kurš “ir vai ir bij[is] tās valsts pilso[nis], kuras teritorijā atrodas vieta, kur viņ[š] strādā”. Šādā gadījumā ekspatriācijas pabalsta piešķiršana ir pakļauta nosacījumiem, kas divos aspektos ir stingrāki par Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem.

38      Šie nosacījumi ir šādi.

39      Pirmkārt, atsauces laikposms ir desmit gadi dienesta vietas valsts pilsoņiem, lai gan ierēdņiem, kuriem nav dienesta vietas valsts pilsonības, šis laikposms ir pieci gadi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 11. jūlijs, B/Komisija, F‑7/06, EU:F:2007:129, 37. punkts).

40      Otrkārt, ar dzīvesvietas saglabāšanu dienesta valstī, lai arī tikai uz ļoti īsu laikposmu desmit gadu ilgā atsauces laikposmā, pietiek, lai tiktu atteikts šis pabalsts vai [attiecīgās personas] to zaudētu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1976. gada 17. februāris, Delvaux/Komisija, 42/75, EU:C:1976:21, 6.–11. punkts, 2018. gada 13. jūlijs, Quadri di Cardano/Komisija, T‑273/17, EU:T:2018:480, 47. punkts, un 2020. gada 5. oktobris, Brown/Komisija, T‑18/19, pārsūdzēts, EU:T:2020:465, 112. punkts), lai gan ierēdņiem, kuri nav šīs [dienesta vietas] valsts pilsoņi, ekspatriācijas pabalsts tiek atteikts vai viņi to zaudē tikai tad, ja viņi turpmākā dienesta vietas valstī ir dzīvojuši visu piecu gadu ilgo atsauces laikposmu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1995. gada 14. decembris, Diamantaras/Komisija, T‑72/94, EU:T:1995:212, 48. punkts, un 2015. gada 27. februāris, EESK/Achab, T‑430/13 P, EU:T:2015:122, 54. punkts).

41      Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka, tā kā prasītājam ir dienesta valsts (Beļģijas) pilsonība, uz viņu attiecas otrais gadījums un tātad Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts. Līdz ar to prasītājs ir pakļauts šī sprieduma 39. un 40. punktā norādīto stingro nosacījumu ievērošanai.

42      Saskaņā ar judikatūru ierēdnim vai darbiniekam, kas lūdz piešķirt ekspatriācijas pabalstu, ir jāpierāda, ka viņš atbilst šī pabalsta piešķiršanas nosacījumiem, apliecinot, ka visu atsauces laikposmu viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir bijusi ārpus dienesta valsts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 27. septembris, Lemaître/Komisija, T‑317/99, EU:T:2000:218, 50. punkts).

 Par atsauces laikposma noteikšanu

43      Šī prasība ir vērsta pret lēmumu, ar kuru PMO atteica prasītājam piešķirt ekspatriācijas pabalstu, pamatojoties uz to, ka viņš nebija pierādījis, ka viņa pastāvīgā dzīvesvieta bija ārpus Beļģijas visā atsauces laikposmā, pretēji tam, kas ir prasīts Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā attiecībā uz ierēdņiem, kuriem ir vai ir bijusi dienesta vietas valsts pilsonība.

44      Lai piemērotu šo tiesību normu, ir jānosaka vērā ņemamais atsauces laikposms.

45      Saskaņā ar minēto tiesību normu šis laikposms beidzas, ierēdnim vai darbiniekam stājoties amatā attiecīgajā iestādē vai aģentūrā.

46      Šajā lietā prasītājs uzsāka darbu REA 2019. gada 1. septembrī, līdz ar to desmit gadu ilgais atsauces laikposms beidzās 2019. gada 31. augustā.

47      Tātad tam principā būtu bijis jāsākas 2009. gada 1. septembrī.

48      Tomēr Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā nav paredzēts ņemt vērā laikposmus, kuros ierēdnis ir pastāvīgi dzīvojis ārpus dienesta vietas valsts, lai pildītu darba pienākumus kādas valsts vai kādas starptautiskās organizācijas labā (skat. šī sprieduma 2. punktu).

49      Līdz ar to šādā gadījumā, lai noteiktu, kad sākas atsauces laikposms, šie laikposmi “ir jāatskaita”, pagarinot atsauces laikposmu par attiecīgajiem laikposmiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 25. septembris, Grazyte/Komisija, T‑86/13 P, EU:T:2014:815, 51. punkts).

50      Šajā lietā no 2009. gada 1. septembra līdz 2013. gada 30. martam, proti, trīs gadus un septiņus mēnešus, prasītājs strādāja Francijas Ekoloģijas, ilgtspējīgas attīstības un enerģētikas ministrijā Francijā.

51      Tā kā šī darbība tika veikta tādas valsts labā, kas atrodas ārpus dienesta vietas valsts teritorijas, atsauces laikposms ir jāpagarina līdz 2006. gada 1. februārim, piemērojot Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

52      Turklāt prasītājs kā līgumdarbinieks strādāja Komisijā laikposmā no 2013. gada 1. maija līdz 2019. gada 30. aprīlim.

53      Tomēr atsauces laikposms nav atbilstoši jāpagarina, jo atšķirībā no tā, kas tika konstatēts par laikposmiem, kuri atbilst pakalpojumiem, kas sniegti ārpus dienesta vietas valsts, iepriekš minētajā tiesību normā nav paredzēta nekāda “atskaitīšana” attiecībā uz laikposmiem, kuros ierēdnis ir strādājis [citas] valsts vai starptautiskas organizācijas labā šajā dienesta valstī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. jūlijs, Quadri di Cardano/Komisija, T‑273/17, EU:T:2018:480, 60. un 62. punkts).

54      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka šajā lietā atsauces laikposms sākās 2006. gada 1. februārī un beidzās 2019. gada 31. augustā.

 Par prasītāja pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanu laikposmā no 2013. gada 1. maija līdz 2019. gada 31. augustam

55      Nav strīda par to, ka laikā no 2006. gada 1. februāra līdz 2013. gada 30. aprīlim, proti, līdz iepriekšējai dienai, pirms prasītājs sāka strādāt Komisijā kā līgumdarbinieks, prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta bija Francijā un tātad ārpus dienesta vietas valsts.

56      Savukārt, lai atrisinātu strīdu, ir jānosaka, vai šī dzīvesvieta tika pārcelta uz Beļģiju pēc 2013. gada 1. maija.

57      Diskusijās lietas dalībnieki atsauces laikposmu sadalīja divās daļās, proti:

–        pirmkārt, laikposms, kurā prasītājs strādāja Komisijā uz līguma pamata (no 2013. gada 1. maija līdz 2019. gada 30. aprīlim);

–        otrkārt, laikposms no brīža, kad viņa ar Komisiju noslēgtais līgums izbeidzās, līdz brīdim, kad viņš sāka strādāt REA (no 2019. gada 1. maija līdz 2019. gada 31. augustam).

58      Procesuālajos rakstos lietas dalībnieki ir koncentrējuši savu uzmanību uz šo otro laikposmu, cenšoties noteikt valsti, kurā prasītājs tajā laikā bija izveidojis pastāvīgo dzīvesvietu. Šajā ziņā Komisija tostarp apgalvoja, kā tā to bija norādījusi apstrīdētajā lēmumā, ka šī dzīvesvieta bija Beļģijā, jo prasītājs turpināja dzīvot Briselē dzīvoklī, kurā viņš līdz tam dzīvoja kopā ar savu laulāto un bērniem, un ka viņš šajā valstī reģistrējās kā darba meklētājs. Savukārt prasītājs apgalvoja, ka viņš nepārcēlās uz Franciju, jo viņš gaidīja rezultātus saviem [kandidatūru] pieteikumiem, kurus viņš bija iesniedzis REA un Komisijā, kamēr viņš vēl bija līgumdarbinieks Komisijā.

59      Šie argumenti ir balstīti uz tādiem apstākļiem kā, piemēram, apstāklis, ka prasītājs saglabāja savu dzīvesvietu tajā pašā vietā, beidzoties līgumiskajām saistībām ar Komisiju, un tas nozīmē, ka abi iepriekš 57. punktā minētie laikposmi nav jāpārbauda atsevišķi.

60      Vispārējā tiesā lietas dalībnieki uzskata, ka šāda atsevišķa pārbaude tomēr ir prasīta judikatūrā. Tādējādi prasības pieteikuma 31. punktā prasītājs norāda, ka pakalpojumi, ko viņš sniedzis Komisijai laikposmā no 2013. gada 1. maija līdz 2019. gada 30. aprīlim, ir uzskatāmi par tādiem, kas ir traucējuši izveidot ilgstošu saikni starp viņu un Beļģiju. Nākamajā punktā viņš uzsver, ka visā šajā laikposmā viņa atrašanās Beļģijā bija saistīta tikai ar minētajiem pakalpojumiem. Viņa ieskatā šī nostāja izriet no 2018. gada 13. jūlija sprieduma Quadri di Cardano/Komisija (T‑273/17, EU:T:2018:480).

61      Atbildot uz šo argumentu, Komisija, pamatojoties uz to pašu judikatūru, iebildumu raksta 21. punktā uzskata, ka nevar uzskatīt, ka prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta ir bijusi Beļģijā to sešu gadu laikā, kamēr viņš strādāja Komisijā.

62      Tomēr šī pati iestāde savā atbildē uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu apgalvo, ka prezumpcija, kas izriet no 2018. gada 13. jūlija sprieduma Quadri di Cardano/Komisija (T‑273/17, EU:T:2018:480, 63. punkts), saskaņā ar kuru darbība, kas tiek veikta starptautiskā organizācijā, liedzot izveidot stabilas saiknes starp attiecīgo personu un dienesta vietas valsti, ir jāatceļ, ja attiecīgā persona izbeidz savu darbību starptautiskajā organizācijā tādējādi, ka, sākot ar šo brīdi, saiknes ar dienesta vietas valsti vairs nevar neņemt vērā, ja šajā valstī tiek izveidota pastāvīgā dzīvesvieta.

63      Ņemot vērā šīs atšķirības un variācijas, ir jānoskaidro, cik lielā mērā pakalpojumi, kas veikti starptautiskās organizācijas labā dienesta vietas valstī, var tikt ņemts vērā tādas personas gadījumā kā prasītājs, kuru pieņem darbā iestāde vai aģentūra, kas atrodas valstī, kuras pilsonis viņš ir, lai noteiktu viņa pastāvīgo dzīvesvietu atsauces laikposmā.

–       Par sekām, kas izriet no pakalpojumiem, ko starptautiskas organizācijas labā dienesta vietas valstī veic persona, kurai ir šīs valsts pilsonība

64      Lai novērtētu sarežģītību, uz ko norāda lietas dalībnieki, ir jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā, kā tas ir interpretēts judikatūrā, attiecībā uz ierēdņiem vai darbiniekiem, kuriem ir vai ir bijusi dienesta vietas valsts pilsonība, ir paredzēts, ka laikposms, kurā viņi ir veikuši darba pienākumus kādas valsts vai starptautiskas organizācijas labā ārpus dienesta vietas valsts, nevar tikt ņemts vērā, aprēķinot atsauces laikposmu, un tas ir jāatskaita (skat. šī sprieduma 48. un 49. punktu).

65      Kā izriet no tās formulējuma, minētā tiesību norma turpretim nesatur līdzīgu noteikumu attiecībā uz darba pienākumu veikšanu starptautiskā organizācijā dienesta valstī, kā tas ir šajā lietā.

66      Saskaņā ar 2018. gada 13. jūlija spriedumu Quadri di Cardano/Komisija (T‑273/17, EU:T:2018:480, 63. punkts) darba pienākumu pildīšana starptautiskā organizācijā tomēr ir jāņem vērā, lai noteiktu prasītāja pastāvīgo dzīvesvietu, ciktāl tiek uzskatīts, ka šis fakts var kavēt stabilu saikņu veidošanos starp viņu un dienesta vietas valsti.

67      Protams, atsevišķos gadījumos ir iespējams, ka strādāšana starptautiskā organizācijā neatvieglo vai pat neļauj šādu saikņu izveidi.

68      Tomēr, lai noteiktu pastāvīgo dzīvesvietu, Vispārējā tiesa tajā pašā 2018. gada 13. jūlija spriedumā Quadri di Cardano/Komisija (T‑273/17, EU:T:2018:480, 84.–93. punkts) norādīja, ka atsauces laikposmā prasītājs dzīvoja dienesta vietas valstī kopā ar savu ģimeni, it īpaši tad, kad viņš pildīja darba pienākumus Savienības iestādēs vai aģentūrās un tātad starptautiskā organizācijā.

69      Analizējot minētās lietas faktus, Vispārējā tiesa, neraugoties uz iepriekš 66. punktā izklāstīto prezumpciju, uzskatīja, ka šajā lietā Komisija pamatoti bija nolēmusi, ka prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta atsauces laikposmā atradās dienesta vietas valstī.

70      Proti, pastāvīgās dzīvesvietas noteikšana ir darbība, kuras pamatā ir jābūt faktu analīzei, kurā tiek izvērtētas personiskās un profesionālās saites, ko ir izveidojis attiecīgais ierēdnis vai darbinieks.

71      Taču šajā faktu analīzē izšķirošāka loma ir prezumpcijai, kas ir pamatā Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunktam, saskaņā ar kuru personas pilsonība ir nopietna norāde tam, ka starp šo personu un tās pilsonības valsti pastāv vairākas un ciešas saiknes (skat. spriedumu, 2020. gada 5. oktobris, Brown/Komisija, T‑18/19, pārsūdzēts, EU:T:2020:465, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

72      Visbeidzot, 2018. gada 13. jūlija spriedums Quadri di Cardano/Komisija (T‑273/17, EU:T:2018:480), ņemot vērā iepriekš minētos elementus, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas norāda, ka darba pienākumu pildīšana starptautiskā organizācijā, ja tā notiek dienesta vietas valstī, var tikt ņemta vērā, lai noteiktu ierēdņa vai darbinieka, kuram ir vai ir bijusi dienesta vietas valsts pilsonība, pastāvīgo dzīvesvietu atsauces laikposmā atbilstoši Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunktam, pat ja šo pienākumu pildīšanu nevar interpretēt kā tādu, kas pati par sevi nozīmē saiknes izveidošanu ar šo valsti.

73      Turklāt, lai noteiktu prasītāja pastāvīgo dzīvesvietu šajā lietā, nevar izdarīt nekādus secinājumus no 2014. gada 25. septembra sprieduma Grazyte/Komisija (T‑86/13 P, EU:T:2014:815), kas attiecās uz Lietuvas valstspiederīgo, kura bija ieguvusi Itālijas pilsonību un kuru pieņēma darbā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts (EIGE) – organizācija, kuras galvenais birojs ir Viļņā (Lietuva).

74      Proti, aplūkotās situācijas ir atšķirīgas, jo minētajā lietā attiecīgais darbinieks strādāja starptautiskā organizācijā, kas atrodas ārpus dienesta vietas valsts, lai gan izskatāmajā lietā darbība tiek veikta starptautiskā organizācijā, kas atrodas dienesta vietas valstī. Šo atšķirību nevar novērtēt par zemu, jo ar Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu izvirzītais mērķis ir nodrošināt Savienības iestādēm un struktūrām pēc iespējas daudzveidīgāku darbā pieņemšanu izcelsmes valstu un valstspiederības ziņā.

–       Par faktiskajiem apstākļiem, lai noteiktu prasītāja pastāvīgo dzīvesvietu atsauces laikposmā

75      Tā kā piemērojamie noteikumi ir noskaidroti, ir jāpārbauda, vai, kā to apgalvo prasītājs, Komisija varēja uzskatīt, ka atsauces laikposmā prasītājs bija pārcēlis savu pastāvīgo dzīvesvietu uz Beļģiju.

76      Šajā nolūkā ir jāpiemēro iepriekš 42. punktā minētais pierādīšanas noteikums, saskaņā ar kuru ierēdnim vai darbiniekam, kas pieprasa ekspatriācijas pabalstu, ir jāpierāda, ka viņš atbilst Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

77      Otrajā gadījumā, kas aprakstīts šī sprieduma 37. punktā, ar šo tiesību normu tiek prasīts, lai attiecīgais ierēdnis pierāda, ka viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir bijusi ārpus dienesta vietas valsts, kuras pilsonis viņš ir, nepārtraukti visā minētajā tiesību normā norādītajā atsauces laikposmā.

78      Saskaņā ar judikatūru pastāvīgā dzīvesvieta ir vieta, kur ieinteresētā persona ir izveidojusi savu pastāvīgo vai ierasto interešu centru ar vēlmi piešķirt tam stabilu raksturu, jo dzīvesvietas jēdziens ietver ne vien fiziskas atrašanās faktu kādā vietā, bet arī vēlmi tur atrasties turpmāk, kas izriet no dzīves ieradumiem un normālu sociālo attiecību norises (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 16. maijs, F/Komisija, T‑324/04, EU:T:2007:140, 48. punkts).

79      Lai noteiktu pastāvīgās dzīvesvietas atrašanās vietu, ir jāņem vērā objektīvi faktiski apstākļi, kas saistīti ar attiecīgās personas personīgo un darba dzīvi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. jūlijs, Quadri di Cardano/Komisija, T‑273/17, EU:T:2018:480, 87. un 88. punkts).

80      Šajā lietā nav strīda par to, ka laikposmā no 2013. gada 1. maija līdz 2019. gada 31. augustam:

–        prasītājs nepārtraukti dzīvoja Beļģijā;

–        2014. gadā viņam pievienojās sieva;

–        viņi tur salaulājās;

–        viņa laulātā tur strādāja saskaņā ar līgumu uz nenoteiktu laiku;

–        viņiem tur piedzima divi bērni;

–        viens no šiem bērniem tur gāja skolā, otrs – bērnudārzā.

81      Šajā kontekstā Komisija atbildē uz sūdzību apgalvoja, ka, ņemot vērā judikatūrā noteiktos kritērijus, it īpaši profesionālo darbību un personiskās saiknes, ir jāuzskata, ka prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta ir Beļģijā.

82      Savukārt prasītājs norāda uz šādiem apstākļiem, lai pierādītu, ka, neraugoties uz iepriekš minētajiem, viņa pastāvīgā dzīvesvieta palika Francijā un netika pārcelta uz Beļģiju visā atsauces laikposmā:

–        viņš esot dzīvojis Francijā savā bērnībā, ir šajā valstī studējis un pēc tam strādājis, un viņam esot bijusi piedāvāta iespēja iesaistīties civildienesta ierēdņa statusa saņemšanas procesā;

–        viņa vecāki, kā arī brāļi un māsas dzīvojot Francijā un tieši tur viņš esot iepazinies ar savu laulāto, kas ir Francijas pilsone;

–        viņš esot iegādājies nekustamo īpašumu Francijā pirms došanās uz Beļģiju un esot to saglabājis visu laiku, kamēr strādāja Komisijā, to neizīrējot; tāpat viņš Francijā esot saglabājis mobilā tālruņa numuru un bankas kontu;

–        laikā, kamēr viņš strādāja Komisijā, viņam esot bijis tikai līgums uz noteiktu laiku, kas bija pagarināms un kura kopējais ilgums nevarēja pārsniegt sešus gadus un kas tādējādi viņu nostādīja nedrošā darba situācijā; turklāt šajā pašā laikposmā viņš esot saņēmis ekspatriācijas pabalstu.

83      Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītāja šādi iesniegtie elementi liecina – kā viņš uzsver –, ka ar Franciju viņu saistīja ciešas saiknes.

84      Tomēr šādas saiknes pašas par sevi nevar nozīmēt, ka prasītājs faktiski saglabāja savu pastāvīgo dzīvesvietu šajā valstī atsauces laikposmā.

85      Pirmkārt, prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta nevar atrasties Francijā, pamatojoties uz to, ka pirms atsauces laikposma sākuma viņš ir dzīvojis, mācījies un strādājis šajā valstī savas profesionālās karjeras sākumā. Tas, ka prasītājs ir dzīvojis valstī un ka viņš tur ir veicis [jebkādu] darbību vecumā, kādā viņš tolaik bija, ir daļa no viņa personiskās pieredzes, bet pats par sevi tas nevar nozīmēt, ka tur tika saglabāta viņa pastāvīgā dzīvesvieta.

86      Otrkārt, tas pats attiecas uz apstākli, ka prasītāja tuvinieki dzīvo Francijā. Šis apstāklis nepierāda, ka prasītājs nav izveidojis ilgstošas attiecības ārpus šīs valsts. Šajā ziņā ir jānorāda, ka ģimenes attiecības nav obligāti izšķirošas, lai noteiktu personas, kas ir izveidojusi pati savu ģimeni, pastāvīgo dzīvesvietu. Nenoliedzot šo attiecību nozīmīgumu, fakts, ka ierēdnis vai darbinieks dzīvo noteiktā valstī kopā ar savu laulāto un bērniem, ka ikviens no viņiem ir iesaistīts darbībās, kas atbilst viņu dzīves stadijai (darbs, skola, bērnudārzs), var tikt uzskatīts par nozīmīgu, nosakot pastāvīgās dzīvesvietas atrašanās vietu Civildienesta noteikumu [VII pielikuma] 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

87      Protams, prasītājs apgalvo, ka ar savu sievu ir iepazinies Francijā. Tomēr šis apstāklis viņai netraucēja pievienoties viņam 2014. gada 25. augustā Briselē, kā viņš pats norādīja, lai tur izveidotu ģimeni, uzņemoties saiknes, kas izriet no darba līguma uz nenoteiktu laiku, nodibinot nodokļu rezidenci šajā valstī. Telpā, kurā Savienības pilsoņi var brīvi pārvietoties un kurā ir aizliegta diskriminācija pilsonības dēļ, pastāvīgās dzīvesvietas noteikšana ierēdnim vai darbiniekam nevar izrietēt no viņa laulātās pilsonības.

88      Šajā ziņā prasītājs, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu, piebilda, ka, lai gan viņa laulātā 2014. gadā, proti, vairāk nekā gadu pēc viņa stāšanās dienestā Komisijā, viņam pievienojās Briselē, tas notika nevis tāpēc, ka viņi bija nolēmuši savu galveno interešu centru izveidot Beļģijā, bet gan tāpēc, ka viņa bija grūtniecības trešajā mēnesī un vēlējās izdzīvot savu grūtniecību kopā ar vīru. Turklāt viņa esot saglabājusi uzņēmējsabiedrību Francijā, kura visu pārējo atsauces laikposmu esot bijusi neaktīva.

89      Šajā ziņā ir jānorāda, ka, izvirzot šo elementu, prasītājs precizē personiskos iemeslus, kuru dēļ viņa sieva 2014. gadā viņam pievienojās Briselē. Taču, ievērojot judikatūru, šādus apsvērumus nevar ņemt vērā, lai noteiktu pastāvīgās dzīvesvietas atrašanās vietu Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Saskaņā ar judikatūru Vispārējā tiesa nevar spriest par subjektīviem iemesliem, kuru dēļ persona kopā ar ģimeni ir iekārtojusies uz dzīvi noteiktā valstī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 25. septembris, Grazyte/Komisija, T‑86/13 P, EU:T:2014:815, 56. un 57. punkts).

90      Treškārt, prasītāja norādītie materiālie elementi arī neļauj uzskatīt, ka viņa pastāvīgā dzīvesvieta visā atsauces laikposmā ir bijusi Francijā. Tādējādi tas, ka šajā valstī ir saglabāts nekustamais īpašums, nepierāda viņa nodomu tur izveidot savu pastāvīgo vai parasto interešu centru. Šis nekustamais īpašums, kas atrodas tuvu viņa vecāku, brāļu un māsu dzīvesvietai, varēja būt ieguldījums vai otrais mājoklis ar mērķi izmitināt prasītāja ģimeni nedēļas nogalēs un brīvdienās. Šajā ziņā ir zīmīgi, ka prasītājs šo nekustamo īpašumu, kas atrodas Kompjeņā [Compiègne] (Francija), nedeklarēja kā savu dzīvesvietu brīdī, kad viņš 2013. gadā stājās darbā Komisijā.

91      Tāpat arī mobilā tālruņa numura un bankas konta saglabāšanai Francijā nav nozīmes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 28. novembris, WywiałPrząda/Komisija, T‑592/18, EU:T:2019:820, 65. punkts). Prasītājam varēja būt arī mobilā tālruņa numurs Beļģijā vai viņš varēja uzskatīt, ka līdz ar starptautisko savienojumu izmaksu atcelšanu būtu lētāk saglabāt Francijas operatora abonementu. Turklāt prasītājam bija bankas konts Beļģijā. Šajā ziņā ir jānorāda, ka dokumentos, kurus prasītājs iesniedza, lai pierādītu Francijas autoceļu nodevas maksājumus, bija norādīts, ka attiecīgajā laikposmā šie maksājumi tika veikti ar karti, kas piesaistīta Beļģijas bankā atvērtam kontam.

92      Ceturtkārt, tas, ka viņš strādāja Komisijā saskaņā ar līgumu, kas noslēgts uz noteiktu laiku, neliedz uzskatīt, pat ja šo līgumu nevarēja pagarināt pēc sešu gadu termiņa, ka prasītājs iekārtojās uz dzīvi Briselē, lai tur paliktu. To pierāda tas, ka šī līguma beigās viņš meklēja darbu Savienības iestādēs Beļģijā, nevis Francijā un ka viņš reģistrējās kā darba meklētājs.

93      Turklāt tam, ka prasītājs, strādājot Komisijā, saņēma ekspatriācijas pabalstu, nav nozīmes, izvērtējot prasītāja tiesības uz ekspatriācijas pabalstu laikā, kad viņš strādāja REA. Proti, no Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta izriet, ka šīs tiesības ir jāpārbauda, stājoties dienestā. Tā kā pēc līguma ar Komisiju beigām pagāja četri mēneši, pirms stājās spēkā ar REA noslēgtais līgums, tiesības uz ekspatriācijas pabalstu bija jāpārskata, prasītājam stājoties dienestā šajā aģentūrā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. jūlijs, Quadri di Cardano/Komisija, T‑273/17, EU:T:2018:480, 112. punkts).

94      Attiecībā uz laikposmu pēc 2019. gada 30. aprīļa prasītājs uzsver, ka, lai gan viņš palika Beļģijā līdz 2019. gada 31. augustam, tas bija tādēļ, ka viņš beidza pildīt ar Komisiju noslēgto līgumu un gaidīja Komisijas un REA organizēto darbā pieņemšanas procedūru, kurās viņš piedalījās šī līguma izpildes laikā, rezultātus.

95      Šīs argumentācijas pamatojumam prasītājs norāda, ka 2019. gada 16. maijā, proti, divas nedēļas pēc tam, kad beidzās viņa līgums ar Komisiju, viņš saņēma no REA iedrošinošu norādi, kas pavēra perspektīvu tur tikt pieņemtam darbā, un ka viņš saņēma šīs aģentūras piedāvājumu 2019. gada 7. jūnijā, proti, mazāk nekā sešas nedēļas pēc iepriekšējā līguma termiņa beigām. Tādēļ viņam ļoti ātri esot bijusi pārliecība par iespēju turpināt savu profesionālo darbību Savienības aģentūrā.

96      Šādos apstākļos, ņemot vērā īso laikposmu, kas bija atlicis līdz brīdim, kad viņš uzsāka darbu REA, turklāt šis laikposms lielā mērā sakrita ar vasaras brīvdienām, viņš esot uzskatījis par nelietderīgu pārcelties kopā ar savu ģimeni uz Franciju, lai gan viņš tur ir saglabājis savu pastāvīgo dzīvesvietu.

97      Savukārt Komisija uzskata, ka četrus mēnešus, laikā no 2019. gada 1. maija līdz 31. augustam, prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta ir bijusi Beļģijā. Proti, prasītājs neesot pierādījis, ka šajā laikposmā viņa pastāvīgā dzīvesvieta bija ārpus šīs valsts. Turklāt viņš esot paudis savu nodomu piešķirt šai dzīvesvietai turpinātību, kas izriet no dzīves ieradumiem, turpinot dzīvot tajā pašā dzīvoklī ar savu laulāto, kura arī strādāja Beļģijā, un ar saviem bērniem, kuri attiecīgi apmeklēja skolu un bērnudārzu. Visbeidzot, viņš esot izvēlējies reģistrēties kā bezdarbnieks Beļģijā un meklēt tur darbu.

98      Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītāja izvirzītie elementi attiecībā uz laikposmu pēc viņa darba pienākumu pildīšanas Komisijā neliek apšaubīt šī sprieduma 80.–93. punktā izklāstīto analīzi, kuras rezultātā tika uzskatīts, ka atsauces laikposmā, kas aptver laikposmu, kurā prasītājs strādāja Komisijā, prasītājs bija izveidojis savu pastāvīgo dzīvesvietu Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē Beļģijā, proti, dienesta vietas valstī, kas ir arī viņa pilsonības valsts.

99      Gluži pretēji, šie elementi, kas nekādā mērā neatspēko nostāju, saskaņā ar kuru viņš bija izveidojis savu pastāvīgo dzīvesvietu Beļģijā no 2013. gada 1. maija līdz 2019. gada 31. augustam, apstiprina šo nostāju pierādot, ka viņš meklēja darbu nevis Francijā, bet Beļģijā, tādējādi parādot viņa nodomu palikt šajā pēdējā minētajā valstī.

100    No šīs faktu analīzes izriet, ka prasītāja norādītie elementi, aplūkojot tos kopā vai atsevišķi, neietekmē Komisijas veikto novērtējumu par vietu, kurā viņš bija izveidojis savu pastāvīgo dzīvesvietu atsauces laikposmā: tas, ka viņš dzīvoja Beļģijā ar laulāto un bērniem, ka ikviens no viņiem bija iesaistīts darbībās, kas atbilst viņu dzīves stadijai, pierāda, kā to ir norādījusi Komisija, ka prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta bija šajā valstī.

101    Vispārējās tiesas nolēmums būtu identisks, ja, kā to apgalvo prasītājs, būtu jāpieņem, ka darbs, kas veikts Komisijas labā laikposmā no 2013. gada 1. maija līdz 2019. gada 30. aprīlim, nevarēja radīt ilgstošas saiknes ar Beļģiju.

102    Šādā gadījumā būtu jāuzskata, kā to ir darījusi Komisija, ka ar to, ka prasītājs palika Beļģijā kopā ar savu laulāto un bērniem pēc tam, kad beidzās līgums, kas noslēgts ar šo iestādi, un reģistrējās tajā kā darba meklētājs, pat ja tikai uz ļoti īsu laikposmu, pietiek, lai pierādītu, ka viņa pastāvīgā dzīvesvieta bija izveidota šajā valstī.

103    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru ar to, ka viņa dzīvesvieta dienesta vietas valstī tiek saglabāta, lai arī tikai uz ļoti īsu laikposmu desmit gadu ilgā atsauces laikposmā, pietiek, lai šis pabalsts tiktu atteikts vai tiktu zaudēts (skat. šī sprieduma 40. punktu).

104    Tādējādi prezumpcija, uz kuru atsaucas prasītājs, ja tā pastāvētu, izrādītos neefektīva, jo tā nemainītu Komisijas veikto vērtējumu apstrīdētajā lēmumā, tādēļ Komisijas norādītie apstākļi ir pietiekami, lai secinātu, ka viņa pastāvīgā dzīvesvieta atradās Beļģijā vienā atsauces laikposma periodā.

105    Secinot – tā kā pierādīšanas pienākums par ilgstošu saikņu nepastāvēšanu dienesta vietas valstī gulstas uz personu, kura pieprasa ekspatriācijas pabalstu (skat. šī sprieduma 42. punktu) –, ir jāuzskata, ka šajā lietā prasītājs nav pierādījis, ka ir izveidojis savu pastāvīgo dzīvesvietu ārpus Beļģijas visā atsauces laikposmā.

–       Par prasītāja situācijas šajā lietā salīdzināšanu ar prasītāja situāciju lietā, kurā tika pasludināts 2018. gada 13. jūlija spriedums Quadri di Cardano/Komisija (T273/17)

106    Prasītājs apgalvo, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, viņa situācija atšķiras no prasītāja situācijas lietā, kurā tika pasludināts 2018. gada 13. jūlija spriedums Quadri di Cardano/Komisija (T‑273/17, EU:T:2018:480), uz kuru Komisija ir atsaukusies apstrīdētajā lēmumā. Proti, pretēji viņa situācijai, prasītājs minētajā lietā esot apprecējies ar Beļģijas pilsoni, esot studējis, dzīvojis un strādājis Beļģijā visā atsauces laikposmā, šajā laikposmā esot strādājis Komisijā saskaņā ar pagaidu darba aģentūras līgumu un tādējādi Beļģijas uzņēmējsabiedrības labā un esot pirms tam nelikumīgi saņēmis ekspatriācijas pabalstu.

107    Komisija šo argumentāciju apstrīd.

108    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka lietā, kurā tika pasludināts 2018. gada 13. jūlija spriedums Quadri di Cardano/Komisija (T‑273/17, EU:T:2018:480, 91. punkts), Vispārējā tiesa noraidīja prasību atcelt lēmumu, ar kuru prasītājam tika atteikts Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais ekspatriācijas pabalsts, viņam uzsākot darbu Savienības aģentūrā Briselē.

109    Šis lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz to, ka minētajā lietā prasītājam bija Beļģijas pilsonība, visā desmit gadu ilgajā atsauces laikposmā viņš bija nepārtraukti dzīvojis Briselē, bija precējies Beļģijā ar Beļģijas pilsoni, viņiem bija trīs bērni, dzimuši Briselē, un laikposmā starp diviem līgumiem, kas noslēgti ar Savienības iestādēm, viņš bija veicis privātu profesionālo darbību.

110    Pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, viņa situācija ir līdzīga prasītāja situācijai lietā, kurā tika pasludināts 2018. gada 13. jūlija spriedums Quadri di Cardano/Komisija (T‑273/17, EU:T:2018:480), jo tiem abiem ir Beļģijas pilsonība, visu vai daļu atsauces laikposma viņi ir dzīvojuši Briselē, viņi tur ir precējušies, viņiem tur ir piedzimuši bērni un viņiem tur ir bijuši pagaidu līgumi ar Savienības iestādēm un aģentūrām, un viņi tur bija palikuši laikposmos starp diviem līgumiem.

111    Patiešām, lietā, kurā tika pasludināts 2018. gada 13. jūlija spriedums Quadri di Cardano/Komisija (T‑273/17, EU:T:2018:480), prasītājs bija iepazinies ar savu laulāto, Beļģijas pilsoni, Beļģijā, taču šajā lietā prasītājs iepazinās ar savu laulāto, Francijas pilsoni, Francijā pirms došanās strādāt Komisijā. Tomēr abos gadījumos attiecīgās personas visu atsauces laikposmu vai lielu daļu atsauces laikposma dzīvoja dienesta vietas valstī ar laulāto un bērniem.

112    Ir arī taisnība, ka lietā, kurā tika pasludināts 2018. gada 13. jūlija spriedums Quadri di Cardano/Komisija (T‑273/17, EU:T:2018:480), prasītājs laikposmā starp diviem ar Savienību noslēgtiem līgumiem strādāja Beļģijas pagaidu darba aģentūrās, lai gan šajā lietā prasītājs pieteicās bezdarbnieka pabalstam kā darba meklētājs Beļģijā. Šai atšķirībai tomēr nav nozīmes, nosakot prasītāja pastāvīgo dzīvesvietu. Proti, Savienības tiesa attiecībā uz ekspatriācijas pabalstu nevar noteikt tiesiskas sekas darbinieka veiktai izvēlei reģistrēties tajā pašā valstī darba meklētāja statusā (kā to darīja prasītājs šajā lietā) vai strādāt Savienības iestādē ar pagaidu darba aģentūras starpniecību, jo šīs izvēles pamatā var būt subjektīvi iemesli, kas saistīti ar privāto dzīvi, un tādēļ tos nevar ņemt vērā, lai piemērotu Civildienesta noteikumu [VII pielikuma] 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu (skat. šī sprieduma 89. punktu).

113    Tāpat nav nozīmes tam, ka lietā, kurā tika pasludināts 2018. gada 13. jūlija spriedums Quadri di Cardano/Komisija (T‑273/17, EU:T:2018:480), prasītājs bija iepriekš nelikumīgi saņēmis ekspatriācijas pabalstu. Proti, kā tika nospriests šī sprieduma 112. punktā, tā kā nepastāv dažādu līgumu starp prasītāju un Savienības iestādēm un organizācijām pēctecība, tiesības uz šo pabalstu ir jāizvērtē no jauna ikreiz, kad attiecīgā persona stājas dienestā. Tādējādi tas, ka iepriekš nelikumīgi ir ticis saņemts ekspatriācijas pabalsts, nevar ietekmēt lēmumus, kas tiek pieņemti vēlāk attiecībā uz šo attiecīgā ierēdņa vai darbinieka pabalstu. Šādos apstākļos Vispārējai tiesai nav skaidrs, kādā veidā šis apstāklis varētu būt arguments, lai iestāde veiktu novērtējumu citā lietā.

114    Līdz ar to šis arguments ir jānoraida.

–       Par sekām, kas prasītāja ieskatā izrietētu no Komisijas ieņemtās nostājas

115    Prasītājs uzskata, ka Komisijas ieņemtā nostāja, atsakot viņam ekspatriācijas pabalstu, izraisītu neapmierinošus rezultātus Savienībai un tās ierēdņiem vai darbiniekiem. Savas nostājas pamatojumam prasītājs izvirza šādus četrus argumentus:

–        pietiktu ar to, ka Komisija pēc saviem ieskatiem atliktu tāda darbinieka stāšanos amatā, kurš iepriekšēja līguma ietvaros likumīgi saņēmis ekspatriācijas pabalstu, lai viņam liegtu šo pabalstu;

–        darbinieki tiktu mudināti maksāt izdevumus par pārcelšanos uz citu valsti, lai turpinātu saņemt ekspatriācijas pabalstu, uz kuru viņiem bijušas tiesības iepriekšējās pieņemšanas darbā brīdī, lai gan viņi jau ir pieņēmuši darba piedāvājumu, kas stājas spēkā dažus mēnešus vēlāk, aģentūrā, kas atrodas tajā pašā vietā;

–        Civildienesta noteikumu 27. pants, saskaņā ar kuru ierēdņi ir jāpieņem darbā, ņemot vērā pēc iespējas plašāku ģeogrāfisko teritoriju, netiktu ievērots, jo uz līguma pamata strādājoši darbinieki, kuriem ir pieredze Savienības iestādēs, varētu atteikties turpināt savu karjeru šajās iestādēs, lai atgrieztos savā izcelsmes valstī;

–        konteksts, kādā tika izstrādāts Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts, laikam ejot, esot būtiski mainījies; šobrīd gadījumi, kad persona sāk strādāt Savienības iestādēs ierēdņa statusā, esot retāki.

116    Komisija šo argumentāciju apstrīd.

117    Tā lūdz, lai Vispārējā tiesa sniedz šādas atbildes.

118    Pirmie divi argumenti ir balstīti uz pieņēmumu, ka prasītājs nav varējis pierādīt ilgstošas attiecības ar dienesta vietas valsti laikposmā, kurā viņš strādāja Komisijā kā līgumdarbinieks.

119    Taču no šī sprieduma 75.–93. punkta izriet, ka noteiktā brīdī laikposmā, kurā prasītājs strādāja Komisijā, viņš pārcēla savu pastāvīgo dzīvesvietu uz Beļģiju.

120    Tā kā ir jāuzskata, ka prasītājs ir izveidojis savu pastāvīgo dzīvesvietu Beļģijā laikposmā, kurā viņš strādāja Komisijā, viņš nevarot pretendēt uz ekspatriācijas pabalstu, pat ja viņš būtu pārcēlies atpakaļ uz dzīvi Francijā no 2019. gada 1. maija līdz 31. augustam.

121    Šādos apstākļos Savienības iestādei vai aģentūrai līdzīgos gadījumos nebūtu mudinājuma atlikt tāda darbinieka stāšanos amatā, kurš iepriekšējā līguma ietvaros likumīgi saņēma ekspatriācijas pabalstu, lai viņam liegtu šo pabalstu.

122    Katrā ziņā iestāde vai aģentūra, kas šādi rīkotos tikai šādā nolūkā, nepildītu rūpības pienākumu, kam ir jābūt tās izvēles pamatā. Šis pienākums tostarp nozīmē, ka iestādei vai aģentūrai, lemjot par ierēdņa stāvokli, jāņem vērā visi elementi, kuri var ietekmēt tās lēmumu, un, to darot, tai jāņem vērā ne vien dienesta, bet arī attiecīgā ierēdņa vai darbinieka intereses (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1980. gada 28. maijs, Kuhner/Komisija, 33/79 un 75/79, EU:C:1980:139, 22. punkts, un 1994. gada 29. jūnijs, Klinke/Tiesa, C‑298/93 P, EU:C:1994:273, 38. punkts).

123    Tāpat šim darbiniekam nebūtu lietderīgi segt pārcelšanās uz citu valsti izdevumus, lai turpinātu saņemt pabalstu, uz kuru viņam bija tiesības iepriekšējās pieņemšanas darbā brīdī.

124    Attiecībā uz trešo prasītāja izvirzīto argumentu ir jānorāda, ka to pašu iemeslu dēļ, kas minēti attiecībā uz pirmajiem diviem argumentiem, nepastāv risks, ka darbinieki, kuriem ir pieredze šajās iestādēs vai aģentūrās, pēc pārtraukuma starp diviem līgumiem atteiksies tur turpināt karjeru tikai tādēļ, ka jauna darba līguma ietvaros viņi zaudētu tiesības uz ekspatriācijas pabalstu. Katrā ziņā Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta mērķis ir nodrošināt iestāžu daudznacionālo raksturu. Tādējādi arī šis arguments ir jānoraida.

125    Tas pats attiecas arī uz prasītāja ceturto argumentu. Pieņemot, ka konstatētās izmaiņas ir pierādītas, tām ierēdņu karjerā nevar būt ietekmes uz tādu noteikumu piemērošanu, kuru tiesiskums netiek apstrīdēts, jo pēc savas iniciatīvas grozīt nosacījumus, kas jāievēro, lai saņemtu ekspatriācijas pabalstu, nav Savienības tiesas kompetencē.

126    Tādējādi šī sprieduma 115. punktā minētie prasītāja argumenti ir jānoraida.

127    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jānolemj, ka prasītājs nav pierādījis, ka viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir bijusi ārpus dienesta vietas valsts visā atsauces laikposmā Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

128    Tādējādi vienīgais pamats un līdz ar to prasība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

129    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

130    Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, tam ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      LF sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Gervasoni

Nihoul

Frendo

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 15. septembrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – franču.