VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2014. gada 25. novembrī (*)
Konkurence – Administratīvais process – Lēmums, ar kuru uzdod veikt pārbaudi – Samērīgums – Atbilstošs raksturs – Nepieciešamība – Patvaļīguma neesamība – Pamatojums
Lieta T‑402/13
Orange, Parīze (Francija), ko pārstāv J.‑P. Gunther un A. Giraud, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Dawes un F. Ronkes Agerbeek, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2013. gada 25. jūnija Lēmumu C(2013) 4103, galīgā redakcija, un 2013. gada 27. jūnija Lēmumu C(2013) 4194, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu, kuri attiecīgi ir adresēti France Télécom SA un Orange, kā arī visām sabiedrībām, kuras France Télécom SA un Orange tieši vai netieši kontrolē.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Preks [M. Prek] (referents), tiesneši I. Labucka un V. Kreišics [V. Kreuschitz],
sekretāre: S. Bukšeka Tomaca [S. Bukšek Tomac], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 18. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja, Orange (līdz 2013. gada 1. jūlijam – France Télécom SA), ir saskaņā ar Francijas tiesībām dibināta akciju sabiedrība, kuras mērķis galvenokārt ir sniegt elektronisko sakaru pakalpojumus, tostarp fiksētos un mobilos telefonsakarus un uzņēmumu un fizisko personu piekļuvi internetam. Interneta jomā prasītāja sniedz piekļuvi internetam, izmantojot savu valsts tīklu “Orange Internet”, kuram ir piesaistīti tās klienti. Tai ir arī savs starptautiskais interneta satura pārraides tīkls “Open Transit International”, kurš ir savstarpēji savienots ar Orange Internet, bet savienots arī ar citu starptautisko tīklu kopumu.
Process Francijas Konkurences iestādē
2 2011. gada 9. maijā Cogent Communications Inc. un Cogent Communications France (turpmāk tekstā kopā – “Cogent”) iesniedza sūdzību Francijas Konkurences iestādē (turpmāk tekstā – “iestāde”), norādot uz to, ka prasītājas darbības ir pretrunā Komerckodeksa L.420‑2. pantam un LESD 102. pantam. Cogent apgalvoja, ka ir atteikta piekļuve būtiskai iekārtai, kā arī ka tiek veiktas “tromboning” darbības, kritizēja savienojuma kapacitātes vājumu, kuru tai prasītāja bija piešķīrusi Parīzē (Francija), un rēķinu izsniegšanas politikas ieviešanu attiecībā uz papildu kapacitātēm “peering” nolīgumos un atsaucās uz ierobežojumu “prefiksu/pārī savienoto maršrutu” un maržu saspiešanas darbību izplatīšanā.
3 2012. gada 20. septembrī iestāde pieņēma savu lēmumu 12‑D‑18 par praksi, kas īstenota savstarpējo savienojumu pakalpojumu sektorā interneta pieslēguma jomā. Iestāde, izvērtējot Cogent norādītās darbības un konkrēto tirgu, pirmkārt, būtībā uzskatīja, ka minētās darbības vai nu nav tikušas konstatētas, vai arī ar tām nav ticis ļaunprātīgi izmantots dominējošais stāvoklis, un, otrkārt, prima facie uzskatīja, ka vienīgais, kas eventuāli varētu būt, ir bažas saistībā ar konkurenci attiecībā uz iespējamām tarifu šķērēm. Būtībā bija paredzams, ka prasītājas ļoti zemo cenu, kuru prasītāja bija noteikusi atsevišķiem neatkarīgajiem interneta satura un/vai aplikāciju piegādātājiem, lai piekļūtu tās abonentiem, Cogent nepiedāvās un tā varētu rasties tarifu šķēru prakse. Iestāde, norādot uz attiecību starp Orange Internet un Open Transit International neskaidrību, secināja, ka ir grūti pārbaudīt šādas prakses esamību. Prasītāja, atbildot uz šīm bažām, piedāvāja uzņemties divas saistības attiecībā, pirmkārt, uz iekšējās vienošanās starp Orange Internet un Open Transit International formalizēšanu un, otrkārt, uz iestādes izmeklēšanas dienesta veiktu pārbaudi, kā vienošanās tiek īstenota; šīs saistības kļuva saistošas ar iestādes lēmumu.
Komisijas izmeklēšana
4 2012. gada 18. janvārī Eiropas Komisija saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV L 1, 1. lpp.), 18. panta 2. punktu nosūtīja informācijas pieprasījumus prasītājai, kā arī tās meitasuzņēmumam Polijā. Šie informācijas pieprasījumi attiecās uz iespējamu pret konkurenci vērstu rīcību attiecībā uz interneta pieslēguma pakalpojumu sniegšanu un piekļuvi tiem gala patērētājiem, kuri pieslēgti pie telekomunikāciju tīkliem Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ). Prasītāja un tās meitasuzņēmums Polijā atbildēja uz šiem pieprasījumiem 2012. gada 15. februārī.
5 2013. gada 25. jūnijā Komisija pieņēma 2013. gada 25. jūnija Lēmumu C(2013) 4103, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu, kas tika adresēts France Télécom, kā arī visām sabiedrībām, kuras tā tieši vai netieši kontrolē, un ar kuru tika noteikts tām pakļauties pārbaudes veikšanai. Saistībā ar prasītājas sabiedrības nosaukuma maiņu Komisija 2013. gada 27. jūnijā pieņēma Lēmumu C(2013) 4194, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu, kas tika adresēts Orange, kā arī visām sabiedrībām, kuras tā tieši vai netieši kontrolē, un ar kuru tika noteikts tām pakļauties pārbaudes veikšanai. Izņemot lēmumu adresātu identitātes norādi, Lēmuma C(2013) 4103, galīgā redakcija, un Lēmuma C(2013) 4194, galīgā redakcija, saturs bija vienāds (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie lēmumi”).
6 Apstrīdēto lēmumu 3.–10. apsvērums ir formulēts šādi:
“(3) Komisijas rīcībā ir informācija, ka [prasītājai] var būt dominējošais stāvoklis vienā vai vairākos konkrētajos tirgos attiecībā uz interneta pieslēguma pakalpojumu sniegšanu.
(4) Komisijas rīcībā ir informācija, ka [prasītāja] var īstenot darbības, kuras ierobežo un/vai pasliktina interneta pieslēguma pakalpojumu kvalitāti EEZ. Šādas darbības varētu būt:
a) “Tromboning”. [Prasītāja] varētu būt ļāvusi dažiem tranzītpiegādātājiem ar atbilstošu kapacitāti savstarpēji savienoties ar [prasītājas] tīklu vienīgi attālinātās vietās, pat ja [prasītāja] un attiecīgais(‑ie) tranzītpiegādātājs(‑i) ir klātesoši un varētu sasvstarpēji saslēgties tuvākās vietās EEZ, tostarp tās valsts vai dalībvalsts(‑u) teritorijā, kur [pati prasītāja] piedāvā piekļuves platjoslas interneta pakalpojumus; un/vai
b) Pieslēgvietu pārblīve. [Prasītāja] var atteikt un/vai aizkavēt modernizēt savienojuma ar dažiem tranzītpiegādātājiem kapacitāti, kā rezultātā rodas esošo pieslēgumvietu sastrēgums; un/vai
c) Maršrutu izplatīšanas ierobežošana. [Prasītāja], piemērojot ierobežojumus maršrutu izplatībai savās tranzīta darbībās, varētu likt tranzītoperatoriem un [satura izplatīšanas tīkliem] pieslēgties tieši [prasītājas] tīklam, lai sasniegtu [prasītājas] gala izmantotājus vai lai šiem pašiem gala izmantotājiem sniegtu pieņemamas kvalitātes līmeni; un/vai
d) Ierobežojoši datplūsmas sakari. [Prasītāja] varētu būt piemērojusi ierobežojošus datplūsmas sakarus starp ienākošo datplūsmu un izejošo datplūsmu un tā rezultātā ierobežot tranzītoperatoru ienākošo datplūsmu, kura ir domāta tās gala izmantotājiem, un/vai varētu būt pieprasījusi, lai tranzītoperatori samaksā par ienākošo datplūsmu, kas pārsniedz šos sakarus; un/vai
e) Maržu saspiešana. Starpība starp [prasītājas] cenu, kura pieprasīta tranzītoperatoriem par piekļuvi tās tīklam, un [prasītājas] cenu, kura aprēķināta par tās pašas tranzītpakalpojumiem, varētu būt tāda, ka tie tranzītoperatori, kuri ir tikpat efektīvi kā [prasītāja], nevar konkurēt attiecībā uz dažu tranzītpakalpojumu sniegšanu.
(5) Turklāt iepriekš 4. apsvērumā minētās darbības varētu radīt tādas sekas, ka neatkarīgie interneta satura un/vai aplikāciju piegādātāji atrastos sliktākā situācijā no konkurences viedokļa, lai sniegtu pakalpojumus [prasītājas] gala izmantotājiem, salīdzinājumā ar tāda paša satura un/vai aplikāciju piegādi, ko veic pati [prasītāja].
(6) Komisijas rīcībā ir informācija, ka iepriekš 4. apsvērumā minētās darbības būtu varējušas notikt, vismaz sākot no 2005. gada, un varētu vēl joprojām turpināties. Tomēr nevar tikt izslēgts, ka šīs darbības ir notikušas ilgākā laikposmā.
(7) Ja izrādās, ka šie apgalvojumi ir pamatoti, iepriekš 4. apsvērumā minētās darbības varētu veidot kādu no LESD 102. panta un EEZ līguma 54. panta pārkāpumiem.
(8) Lai Komisija varētu pārbaudīt visus atbilstošos faktus saistībā ar 4. apsvērumā minētajām darbībām un kontekstu, kādā tie ir norisinājušies, ir jāveic pārbaudes saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. pantu.
(9) Komisijas rīcībā ir informācija, ka 4. apsvērumā minētās darbības ir pamatotas ar apsvērumiem, uz kuriem attiecas visstingrākā slepenība un tos var uzzināt vienīgi [prasītājas] augstākās amatpersonas un ierobežots skaits uzticamu darbinieku, [un ka] dokumenti par šīm darbībām un to pamatojumu esot ļoti ierobežoti un tie tiek uzglabāti vietās un/vai veidā, kas veicina to neizplatīšanu, neizsniegšanu vai iznīcināšanu pārbaudes gadījumā.
(10) Lai nodrošinātu esošo pārbaužu efektivitāti, ir būtiski, lai tās tiktu veiktas, iepriekš nebrīdinot uzņēmumus, kurus tur aizdomās par dalību pārkāpumā(‑os), un lai vairākas pārbaudes norisinātos vienlaicīgi.”
7 Apstrīdēto lēmumu 1. panta pirmajā daļā ir norādīts: “[Prasītājai], kā arī visiem uzņēmumiem, kurus tā tieši vai netieši kontrolē, ir jāpakļaujas pārbaudei attiecībā uz iespējamību, ka tie ir piedalījušies darbībās, kuras ir pretrunā LESD 102. pantam un EEZ līguma 54. pantam saistībā ar interneta pieslēguma pakalpojumu sniegšanu”.
8 Atbilstoši apstrīdēto lēmumu 2. pantam “pārbaude sāksies 2013. gada 9. jūlijā vai mazliet vēlāk”.
9 Apstrīdēto lēmumu 3. pantā ir precizēts, ka “šis lēmums ir adresēts [prasītājai], kā arī visiem uzņēmumiem, kuru tā tieši vai netieši kontrolē[;] šo lēmumu paziņo uzņēmumiem, kuriem tas ir adresēts, saskaņā ar LESD 297. panta 2. punktu īsi pirms pārbaudes”.
10 Pārbaude notika no 2013. gada 9. jūlija līdz 13. jūlijam un attiecās uz četrām prasītājas mītnesvietām. Izmeklēšanas laikā iegūtais cietā diska nokopētais saturs 2013. gada 17. jūlijā tika izvērtēts Komisijas telpās, klātesot prasītājas pārstāvjiem.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
11 2013. gada 31. jūlijā prasītāja cēla šo prasību.
12 Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.
13 2014. gada 2. maijā Vispārējā tiesa kā procesa organizatorisko pasākumu atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 64. panta 3. punkta a) apakšpunktam uzdeva rakstveida jautājumu prasītājai, uz kuru tā atbildēja noteiktajā termiņā.
14 Tika uzklausīti pušu mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz mutvārdu jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2014. gada 18. jūnija tiesas sēdē.
15 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētos lēmumus;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
17 Savas prasības atbalstam prasītāja izvirza divus pamatus būtībā par, pirmkārt, samērīguma un “labas pārvaldības” principu pārkāpumu un, otrkārt, apstrīdēto lēmumu patvaļīgumu.
Par pirmo pamatu, kurš būtībā ir par samērīguma un “labas pārvaldības” principu pārkāpumu
18 Prasītāja apstrīd pārbaudes pasākuma izmantošanas samērīgumu un nepieciešamību, jo iestāde bija veikusi izmeklēšanu par tādām pašām aizdomām par pārkāpumu un bija pieņēmusi lēmumu, pieņemot prasītājas uzņemtās saistības, nesecinot, ka ir noticis LESD 102. panta pārkāpums, savukārt Komisija noteikti bija informēta par iestādes uzsākto procesu un beigās pieņemto lēmumu. Šajā ziņā tā atsaucas uz ne bis in idem principu, kā arī Komisijas pienākumu atbilstoši “labas pārvaldības” principam rūpīgi un objektīvi izvērtēt visus attiecīgajā lietā būtiskos faktorus. Prasītāja uzskata, ka iestādes lēmums nepārprotami sliecas par sliktu pārbaudes pasākumam, jo, pirmkārt, šis lēmums ir īpaši pamatots un detalizēts, otrkārt, tajā ir noraidītas visas darbības, kuras minētas sūdzībā, kas ir pamatā lietas izskatīšanai iestādē, treškārt, tajā ir izteiktas prasītājas rīcību atbalstošas nostājas un, ceturtkārt, nav sniegta informācija par jebkādu incidentu šo uzņemto saistību īstenošanā. Replikas rakstā prasītāja uzskata, ka pārbaudes pasākuma izmantošana nevar tikt uzskatīta par samērīgu, ja Komisija iepriekš nav iepazinusies ar iestādē notikušā procesa materiāliem.
19 Prasītāja arī norāda, ka, pat ja tiktu pieņemts, ka samērīguma principam atbilst pārbaudes veikšana attiecībā uz darbībām, kuru saderība ar Savienības konkurences tiesībām jau ir tikusi atzīta un par kurām Komisijas rīcībā ir daudz informācijas, tā tiesiski būtu varējusi pieprasīt vienīgi papildu informāciju. Prasītāja uzskata, ka tas tā nebija šajā lietā, jo Komisija veica izmeklēšanu, kuras rezultātā tā ieguva vienīgi dokumentus, kuri jau bija tās rīcībā esošajos materiālos. Šajā ziņā prasītāja atsaucas uz apstākļiem, ka, pirmkārt, Komisija, izmeklējot konfiscētos datorus, izmantoja atslēgvārdus, kuri bija saistīti ar iestādes izmeklēšanu vai noslēgtajām saistībām, otrkārt, tā sniedza atbildes uz anketu, kura agrāk bija nosūtīta prasītājai, un, treškārt, vienīgo darbinieku, kurš formāli tika nopratināts izmeklēšanas laikā, bija nopratinājusi iestāde.
20 Visbeidzot, prasītāja atsaucas uz pārbaudes pasākuma nesamērīgumu, jo apstrīdēto lēmumu 4. apsvērumā minētās aizdomas par pārkāpuma izdarīšanu pēc sava rakstura nav slepenas. Tā uzsver, ka tie visi attiecas uz tās “peering” politiku, kura ir publiska un visiem pieejama tās interneta vietnē. Minētā politika esot arī pilnīgi saderīga ar tirgus standartiem un pārskatāma tirgus dalībniekiem. Prasītāja arī uzskata, ka lēmums par pārbaudes veikšanu nevar tikt pamatots ar rūpēm noskaidrot tās politikas pamatojumu, jo saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdzienam “dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana” ir objektīvs saturs un nenozīmē nodomu nodarīt kaitējumu.
21 Komisija lūdz noraidīt pirmo pamatu.
22 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru samērīguma princips, kas ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu mērķi, ņemot vērā, ka, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas tas, kurš ir vismazāk apgrūtinošs, un nelabvēlīgās sekas nedrīkst būt nesamērīgas ar sasniedzamajiem mērķiem (šajā ziņā skat. 1990. gada 13. novembra spriedumu Fedesa u.c., C‑331/88, Recueil, EU:C:1990:391, 13. punkts, un 2005. gada 14. jūlija spriedumu Nīderlande/Komisija, C‑180/00, Krājums, EU:C:2005:451, 103. punkts).
23 Turklāt attiecībā uz lēmumu, ar kuru noteikts veikt pārbaudi, samērīguma principa ievērošanai paredzētie pasākumi nedrīkst radīt nesamērīgus un nepieņemamus apgrūtinājumus salīdzinājumā ar mērķiem, kurus iecerēts sasniegt ar attiecīgo pārbaudi (šajā ziņā skat. 2002. gada 22. oktobra spriedumu Roquette Frères, C‑94/00, Recueil, EU:C:2002:603, 76. punkts). Tomēr Komisijai izdarāmā izvēle starp pārbaudi, kas veikta uz vienkārša ordera pamata, un pārbaudi, kas noteikta ar lēmumu, nav atkarīga no tādiem apstākļiem kā situācijas īpašā nopietnība, krasā steidzamība vai nepieciešamība ievērot pilnīgu slepenību, bet no nepieciešamības iegūt adekvātu informāciju, ievērojot lietas īpašās iezīmes. Attiecīgi, ja lēmumā par pārbaudi paredzēts vienīgi ļaut Komisijai ievākt visu nepieciešamo informāciju, lai novērtētu iespējamo Līguma pārkāpuma pastāvēšanu, ar šādu lēmumu netiek pārkāpts samērīguma princips (šajā ziņā skat. 1980. gada 26. jūnija spriedumu National Panasonic/Komisija, 136/79, Recueil, EU:C:1980:169, 28.–30. punkts, un spriedumu Roquette Frères, minēts iepriekš, EU:C:2002:603, 77. punkts).
24 Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka principā tieši Komisijai ir jāizvērtē, vai informācija ir nepieciešama, lai varētu atklāt konkurences noteikumu pārkāpumu, un, pat ja tās rīcībā jau ir netieši pierādījumi vai pat pierādījumi par pārkāpuma pastāvēšanu, Komisija tiesiski var uzskatīt par nepieciešamu noteikt papildu pārbaudes, kas tai ļautu labāk noteikt pārkāpumu vai tā ilgumu (šajā ziņā skat. 1989. gada 18. oktobra spriedumu Orkem/Komisija, 374/87, Recueil, EU:C:1989:387, 15. punkts, un spriedumu Roquette Frères, minēts iepriekš 23. punktā, EU:C:2002:603, 78. punkts).
25 Šis pamats var tikt saprasts kā tāds, kurš aptver gan kritiku par apstrīdēto lēmumu atbilstību, proti, to spēju īstenot ar tiem sasniedzamos mērķus, gan arī kritiku par to nepieciešamību, kas nozīmē, ka nav citu alternatīvu, kas būtu mazāk ierobežojošas nekā veiktais pārbaudes pasākums. Vispārējā tiesa tādējādi uzskata par lietderīgu prasītājas pirmā pamata ietvaros sniegto argumentāciju sadalīt divās atsevišķās daļās atkarībā no tā, vai tā apstrīd apstrīdēto lēmumu atbilstību vai nepieciešamību.
Par pirmo daļu – apstrīdēto lēmumu atbilstību
26 Prasītājas argumentācija var tikt saprasta kā tāda, ar kuru tiek apstrīdēta apstrīdēto lēmumu atbilstība, jo būtībā iestāde jau bija veikusi izmeklēšanu un secinājusi, ka prasītājas rīcība ir saderīga ne tikai ar Francijas konkurences tiesībām, bet arī ar LESD 102. pantu. Prasītājas analīzes rezultātā tādējādi tiek atbalstīts tas, ka, ņemot vērā šīs lietas apstākļus un iestādes lēmumā esošo analīzi, apstrīdētajos lēmumos paredzētie mērķi attiecībā uz pārbaudi par prasītājas rīcības saderību ar LESD 102. pantu jau ir tikuši sasniegti un ka tādējādi minētie lēmumi nevar tikt uzskatīti par atbilstīgiem, lai īstenotu šos mērķus.
27 Tomēr ir jākonstatē, ka, ja tiktu atbalstīta šāda argumentācija, par neatbilstošu tiktu atzīts pārbaudes pasākums, pamatojoties uz to, ka aizdomas par pārkāpumu, uz kurām šis pasākums attiecas, jau ir tikušas izmeklētas valsts līmenī, kas būtu tiešā pretrunā pastāvīgajai judikatūrai, saskaņā ar kuru principā Komisijai, piemērojot LESD 101. panta 1. punktu un 102. pantu, nevar būt saistošs lēmums, kuru pieņēmusi valsts tiesa vai valsts iestāde. Tādējādi Komisija jebkurā brīdī, lai piemērotu LESD 101. un 102. pantu, ir tiesīga pieņemt individuālus lēmumus arī tad, ja par nolīgumu vai praksi jau ir ticis pieņemts valsts tiesas nolēmums un ja plānotais Komisijas lēmums tam ir pretstatā (2000. gada 14. decembra spriedums Masterfoods un HB, C‑344/98, Recueil, EU:C:2000:689, 48. punkts; 2007. gada 8. marta spriedums France Télécom/Komisija, T‑339/04, Krājums, EU:T:2007:80, 79. punkts, un 2008. gada 10. aprīļa spriedums Deutsche Telekom/Komisija, T‑271/03, Krājums, EU:T:2008:101, 120. punkts).
28 Tāpat nevar tikt atbalstīta prasības pieteikumā ietvertā atsauce uz ne bis in idem principu, pieņemot, ka tas ir izvirzīts, lai atbalstītu apstrīdēto lēmumu atbilstības apstrīdēšanu, pamatojoties uz to, ka būtībā neesot atbilstoši veikt pārbaudi attiecībā uz rīcību, par kuru prasītāja nav tikusi atzīta par atbildīgu.
29 Protams, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ne bis in idem princips ir jāievēro naudas soda piemērošanas procedūrās saistībā ar konkurences tiesībām. Konkurences tiesību jomā šis princips aizliedz kādu uzņēmumu atkārtoti sodīt vai ierosināt lietu par rīcību, kura vērsta pret konkurenci un par kuru tas ir sodīts vai atbildība ir noņemta ar iepriekšēju lēmumu, kas nav pārsūdzams (skat. 2012. gada 14. februāra spriedumu Toshiba Corporation u.c., C‑17/10, Krājums, EU:C:2012:72, 94. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 Tomēr ir jāuzsver, ka dalībvalstu konkurences iestādes nav tiesīgas pieņemt lēmumus, ar kuriem tiek atzīts, ka uzņēmums nav atbildīgs par LESD 101. vai 102. panta pārkāpumu, proti, ar kuriem konstatēta minētā panta pārkāpuma neesamība, jo gan no Regulas Nr. 1/2003 formulējuma un satura, gan tās mērķa izriet, ka LESD 101. vai 102. panta pārkāpuma neesamības konstatēšanu var veikt tikai Komisija, pat ja šis pants tiek piemērots valsts konkurences iestādes īstenotā tiesvedībā (šajā ziņā skat. 2011. gada 3. maija spriedumu Tele2 Polska, C‑375/09, Krājums, EU:C:2011:270, 20.–30. punkts). Tiesa šajā ziņā it īpaši ir uzsvērusi, ka valsts konkurences iestādes šāda “negatīva” lēmuma pēc būtības pieņemšana radītu risku apdraudēt LESD 101. un 102. panta vienveidīgu piemērošanu, kas ir viens no Regulas Nr. 1/2003 mērķiem un ir apstiprināts tās preambulas 1. apsvērumā, jo tas varētu traucēt Komisijai vēlāk konstatēt, ka minētā rīcība ir uzskatāma par šo Savienības tiesību normu pārkāpumu (spriedums Tele2 Polska, minēts iepriekš, EU:C:2011:270, 28. punkts).
31 Tādējādi, ja dalībvalsts konkurences iestāde atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 5. pantam apstiprina saistības vai konstatē, ka nav pamata tās rīcībai, tā nevar tikt uzskatīta par tādu, kura ir pieņēmusi lēmumu, kurā secināta LESD 101. vai 102. panta pārkāpuma neesamība. Tādējādi prasītāja nevar pamatoti atsaukties uz iestādes par to pieņemto lēmumu, lai šīs lietas apstākļos piemērotu ne bis in idem principu.
32 Turklāt prasītājas argumentācija var tikt saprasta arī kā tāda, ar kuru tiek apstrīdēta pārbaudes pasākuma atbilstība, jo Komisija esot bijusi informēta par iestādes lēmumprojektu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 11. panta 4. punktam un neesot izmantojusi Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktā piedāvātās tiesības pašai uzsākt lietas izskatīšanu, atbrīvojot iestādi no tās kompetences. Šķiet, ka prasītāja no tā secina, ka Komisija uzskatīja, ka vai nu iestādes lēmums bija saderīgs ar LESD 102. pantu, vai arī lieta nebija nozīmīga. Šajā ziņā prasītāja lūdz, lai Vispārējā tiesa kā procesa organizatorisko pasākumu lūgtu nosūtīt eventuālos Komisijas rakstveida apsvērumus pēc iestādes lēmumprojekta paziņošanas.
33 Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, Regulas Nr. 1/2003 11. panta 4. punkta noteikumi:
“Dalībvalstu konkurences iestādes ne vēlāk kā 30 dienas pirms tā lēmuma pieņemšanas, kas pieprasa pārkāpšanas pārtraukšanu vai kas pieņem saistības, vai kas atceļ grupālā atbrīvojuma regulu, informē Komisiju. Šajā nolūkā tās sniedz Komisijai lietas kopsavilkumu, paredzēto lēmumu vai, ja tāda nav, jebkādu citu dokumentu, kas norāda iecerēto rīcības gaitu. Šo informāciju var arī darīt pieejamu citu dalībvalstu konkurences iestādēm. Attiecīgā konkurences iestāde pēc Komisijas pieprasījuma dara Komisijai pieejamus citus dokumentus, ko tā glabā un kas ir vajadzīgi lietas izvērtēšanai. Komisijai piegādāto informāciju var darīt pieejamu citu dalībvalstu konkurences iestādēm. Valstu konkurences iestādes var arī savā starpā apmainīties ar informāciju, kas vajadzīga tās lietas izvērtēšanai, ar ko tās nodarbojas saskaņā ar [LESD 101.] vai [102.] pantu.”
34 Otrkārt, Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktā ir noteikts:
“Lietas izskatīšanas uzsākšana, ko veic Komisija, lai pieņemtu lēmumu saskaņā ar III nodaļu, atbrīvo dalībvalstu konkurences iestādes no to kompetences piemērot [LESD 101.] un [102.] pantu. Ja dalībvalsts konkurences iestāde jau darbojas lietā, Komisija uzsāk lietas izskatīšanu vienīgi pēc konsultēšanās ar šo valsts konkurences iestādi.”
35 No kopīgas šo abu noteikumu lasīšanas nepārprotami izriet, ka tas, ka Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 4. punktu saņem lēmumprojektus no valsts konkurences iestādes, var būt gadījums, kad Komisija izmanto šīs regulas 11. panta 6. punktā tai atzītās tiesības un rīcības brīvību atbrīvot dalībvalsts konkurences iestādi no tās kompetences piemērot LESD 101. un 102. pantu konkrētā lietā.
36 Tomēr no tā neizriet, ka, ja Komisija nepiekrīt dalībvalsts konkurences iestādes paziņotajā lēmumprojektā minētajam vērtējumam par LESD 101. un 102. panta piemērošanu vai ja tai šajā ziņā ir šaubas, tai obligāti ir jāuzsāk lietas izskatīšana saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu, kā arī no tā neizriet, ka lietas izskatīšanas neuzsākšana neļauj tai vēlāk savā izmeklēšanā nonākt pie cita, nevis minētās konkurences iestādes rezultāta.
37 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai, kurai ar LESD 105. panta 1. punktu ir noteikts uzdevums uzraudzīt LESD 101. un 102. pantā noteikto principu piemērošanu, ir jādefinē un jāīsteno nostāja Savienības konkurences politikas jomā. Lai efektīvi izpildītu šo uzdevumu, tā ir tiesīga tai iesniegtajām sūdzībām noteikt dažādas prioritātes pakāpes un tai šajā ziņā ir rīcības brīvība (1999. gada 4. marta spriedums Ufex u.c./Komisija, C‑119/97 P, Recueil, EU:C:1999:116, 88. punkts, un 2001. gada 17. maija spriedums IECC/Komisija, C‑449/98 P, Recueil, EU:C:2001:275, 36. punkts). Vispārējā tiesa uzskata, ka tas pats attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punkta īstenošanas gadījumu.
38 Šo izpratni turklāt apstiprina vadlīnija, kuru Komisija ir izskaidrojusi Komisijas Paziņojuma par sadarbību konkurences iestāžu tīklā (OV 2004, C 101, 43. lpp.) 54. panta b) punktā, saskaņā ar kuru šāda rīcība ir paredzēta vienīgi gadījumā, ja paziņotais lēmumprojekts ir acīmredzamā pretrunā pastāvīgajai judikatūrai. Tādējādi no minētā paziņojuma nevar tikt secināts, ka Komisijai ir jārīkojas visos apstākļos, kad tai ir šaubas par paziņotā lēmumprojekta saderību ar LESD 101. un 102. pantu.
39 Tādējādi tas, ka Komisija nerīkojās saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu, nevar tikt uzskatīts par piekrišanu iestādes lēmuma pamatotībai saistībā ar LESD 102. pantu.
40 Līdz ar to no apstākļa, ka Komisija nav izmantojusi tai Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktā atzītās tiesības pēc tam, kad tika paziņots valsts konkurences iestādes lēmumprojekts ar tādu pašu priekšmetu, nevar tikt izdarīts nekāds secinājums par Komisijas veiktās izmeklēšanas atbilstību.
41 Ņemot vērā iepriekš minēto, kritika attiecībā uz apstrīdēto lēmumu atbilstību nav pamatota un tādējādi pamata pirmā daļa ir jānoraida, un nav jāapmierina prasītājas iesniegtais lūgums, kas minēts iepriekš 32. punktā, veikt procesa organizatorisko pasākumu.
Par otro daļu – apstrīdēto lēmumu nepieciešamību
42 Apstrīdēto lēmumu nepieciešamību prasītāja apstrīd divējādi. Pirmkārt, tā apstrīd apstrīdēto lēmumu nepieciešamību, jo esot pastāvējusi par pārbaudes pasākuma veikšanu mazāk ierobežojoša alternatīva, proti, lietas izskatīšana iestādē, un norāda, ka Komisija, neveicot šādu vērtējumu, neesot izpildījusi savu pienākumu rūpīgi un objektīvi izvērtēt visus attiecīgajā lietā būtiskos faktorus un tādējādi arī esot pārkāpusi “labas pārvaldības” principu. Otrkārt, prasītāja apstrīd pārbaudes pasākuma nepieciešamību, jo tas esot attiecies uz informāciju, kura jau bija Komisijas rīcībā vai kura varēja būt tās rīcībā, neveicot minēto pārbaudi.
– Par iebildumu attiecībā uz to, ka pastāvēja par apstrīdētajiem lēmumiem mazāk ierobežojoša alternatīva, kā arī attiecībā uz labas pārvaldības principa pārkāpumu
43 Replikas rakstā prasītāja apgalvo, “ka Komisija mazāk ierobežojoši varēja sasniegt savu mērķi (balstoties uz valstī notikušo lietas izskatīšanu), ko Komisija ignorēja, [kas notika], protams, neskarot Komisijas tiesības pēc šīs informācijas savākšanas un izvērtēšanas, pilnībā pārzinot lietu, nolemt, vai joprojām bija samērīgi veikt pārbaudi”. Attiecībā uz Komisijas iespēju saņemt iestādes lietas materiālus papildus Regulas Nr. 1/2003 11. panta 4. punktam prasītāja atsaucas uz šīs pašas regulas 18. panta 6. punktu un 20. panta 4. punktu.
44 Komisija lūdz noraidīt šo argumentāciju un uzskata, ka atsaukšanās replikas posmā uz Regulas Nr. 1/2003 18. panta 6. punktu un 20. panta 4. punktu ir pretrunā Reglamenta 48. pantam un tādējādi tā ir jāatzīst par nepieņemamu.
45 Pirmkārt, attiecībā uz šīs replikas posmā sniegtās argumentācijas pieņemamību ir jāatgādina, ka no Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 48. panta 2. punkta kopīgajiem noteikumiem izriet, ka prasības pieteikumā ir jāietver strīda priekšmets un izvirzīto pamatu kopsavilkums un tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Tomēr pamats vai arguments, kurš papildina sākotnēji prasības pieteikumā tieši vai netieši norādītu pamatu un kurš ar to ir cieši saistīts, ir jāatzīst par pieņemamu (skat. 2007. gada 14. marta spriedumu Aluminium Silicon Mill Products/Padome, T‑107/04, Krājums, EU:T:2007:85, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Šajā lietā ir jānorāda, ka prasības pieteikumā ir sniegti plaši apsvērumi par iestādes lēmuma esamību, par to, ka tas bija jāņem vērā saskaņā ar “labas pārvaldības” principu, kā arī par apstrīdēto lēmumu nesamērīgumu pašas minētā lēmuma pastāvēšanas dēļ. No tā izriet, ka prasītāja, iesniedzot prasības pieteikumu, tā dažādās daļās ir apstrīdējusi apstrīdēto lēmumu samērīgumu, pamatojoties uz iestādes lēmuma esamību. Tādējādi replikas rakstā minētā argumentācija, ar kuru tiek apšaubīta pārbaudes pasākuma nepieciešamība, jo Komisija varēja iepazīties ar lietas izskatīšanas iestādē materiāliem, tostarp tas, ka tā atsaucas uz Regulas Nr. 1/2003 18. panta 6. punktu un 20. panta 4. punktu, ir prasības pieteikumā izvirzīta pamata papildinājums (šajā ziņā skat. 2004. gada 18. novembra spriedumu Ferriere Nord/Komisija, T‑176/01, Krājums, EU:T:2004:336, 136. punkts un tajā minētā judikatūra).
47 Turklāt, vienīgi lasot iebildumu rakstu, prasītājai varēja šķist iespējams, ka Komisija lietas izskatīšanas iestādē materiālus nav lūgusi nosūtīt pirms apstrīdēto lēmumu pieņemšanas. Komisija iebildumu rakstā uzsver, ka apstrīdēto lēmumu pieņemšanas brīdī tās rīcībā nebija lietas izskatīšanas iestādē materiālos iekļautie dokumenti un ka tai nebija pienākuma iegūt šos materiālus tās sadarbības ar iestādi ietvaros. Līdz ar to replikas rakstā ietvertā argumentācija ir jāuzskata par tādu, kuras pamatā ir faktiskie apstākļi, kuri tikuši minēti tiesvedības laikā, un tādējādi šī argumentācija šajā ziņā ir saderīga ar Reglamenta 48. pantu.
48 Otrkārt, pēc būtības ir jāizvērtē, vai tas, ka Komisijai tiktu nosūtīti lietas izskatīšanas iestādē materiāli, varētu tikt uzskatīts par mazāk ierobežojošu, bet tikpat efektīvu alternatīvu salīdzinājumā ar pārbaudes pasākuma izmantošanu, lai sasniegtu arī Komisijas leģitīmo mērķi iegūt papildu informāciju par aizdomām attiecībā uz pārkāpumu, par kurām tā veica izmeklēšanu.
49 Turklāt ir jāuzsver šī vērtējuma nozīmīgums, ņemot vērā rūpības pienākumu, uz kuru prasītāja savos apsvērumos atsaucas saistībā ar “labas pārvaldības” principu, kas prasa, lai Komisija rūpīgi un objektīvi izvērtētu visus attiecīgajā lietā būtiskos faktorus (skat. 1991. gada 21. novembra spriedumu Technische Universität München, C‑269/90, Recueil, EU:C:1991:438, 14. punkts, un 2013. gada 16. septembra spriedumu ATC u.c./Komisija, T‑333/10, Krājums, EU:T:2013:451, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 Pirmkārt, ir jānorāda, ka apstrīdēto lēmumu salīdzinājums ar iestādes lēmumu norāda uz ievērojamu līdzību tās rīcības raksturā, uz kuru attiecas attiecīgās izmeklēšanas, jo šo rīcību veido šādas darbības: piekļuves tīkliem ierobežošana (“tromboning”, maršrutu izplatīšanas ierobežojumi), tarifu noteikšana attiecībā uz piekļuvi minētajiem tīkliem (maksa par papildu kapacitāšu piešķiršanu, ierobežojoši datplūsmas sakari un maržu saspiešana) un diskriminācija par labu prasītājas piedāvātajam saturam. Tādējādi Komisijas izmeklēšana no iestādes veiktās izmeklēšanas būtībā atšķiras ar plašāku ģeogrāfisko un laika dimensiju.
51 Otrkārt, kā jau ir ticis uzsvērts iepriekš 33. punktā, Komisija pēc tās informēšanas saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 4. punktu varēja lūgt iestādei nosūtīt tajā izskatāmās lietas materiālos esošos dokumentus.
52 Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 12. panta 1. punktu Komisija principā ir tiesīga izmantot kā pierādījumu iestādes izskatītās lietas materiālos esošos dokumentus. Lai arī šī paša panta 2. punktā ir precizēts, ka “savstarpēji sniegto informāciju izmanto vienīgi pierādījumos [LESD 101.] vai [102.] panta piemērošanai un attiecībā uz priekšmetu, kura dēļ nosūtītāja iestāde to savākusi [..]”, Komisijas minētās aizdomas par pārkāpumu būtībā ir identiskas un no aizdomām, uz kurām attiecas iestādes lēmums, atšķiras tikai ar plašāku to ģeogrāfisko un laika dimensiju. Tādējādi Regulas Nr. 1/2003 12. panta 2. punktā minētā atruna nav šķērslis, lai Komisija izmantotu iestādes nosūtītos dokumentus.
53 Treškārt, ir jāuzsver – tas, ka Komisija ievēro rūpības pienākumu, konkrētās lietas apstākļos ir daudz svarīgāk nekā tas, ka ar judikatūru tai ir atzīta novērtējuma brīvība saistībā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punkta īstenošanu, lai aizsargātu šīs tiesību normas lietderīgo iedarbību (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. 2005. gada 17. novembra rīkojumu Minoan Lines/Komisija, C‑121/04 P, EU:C:2005:695, 36. punkts). Šādā salikumā Savienības tiesību sistēmā nodrošināto garantiju ievērošana, tostarp kompetentās iestādes pienākuma rūpīgi un objektīvi izvērtēt visus attiecīgajā lietā būtiskos faktorus izpilde, administratīvajos procesos ir vēl svarīgāka (šajā ziņā skat. 2003. gada 30. septembra spriedumu Atlantic Container Line u.c./Komisija, T‑191/98 un no T‑212/98 līdz T‑214/98, Recueil, EU:T:2003:245, 404. punkts un tajā minētā judikatūra, un spriedumu ATC u.c./Komisija, minēts iepriekš 49. punktā, EU:T:2013:451, 84. punkts).
54 Visbeidzot – ceturtkārt, šajā lietā šī pienākuma izpilde ir daudz svarīgāka nekā tas, ka, izmantojot Komisijas ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu piešķirtās pārbaužu pilnvaras uzņēmumā, acīmredzami notiek iejaukšanās tā tiesībās uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību (šajā ziņā skat. 2006. gada 30. marta rīkojumu Strintzis Lines Shipping/Komisija, C‑110/04 P, EU:C:2006:211, 32. un 33. punkts).
55 Šajā lietā, nenoliedzami, diemžēl var šķist, ka Komisija uzreiz ir izvēlējusies veikt pārbaudi, iepriekš nepārbaudot informāciju, kuru iestāde būtu varējusi saņemt saistībā ar līdzīgu rīcību.
56 Tomēr tas apstrīdētos lēmumus nevar padarīt par prettiesiskiem. Šajā lietā esošajos apstākļos, kā pareizi ir norādījusi Komisija, iestādes rīcībā esošo lietas materiālu izvērtēšana nebūtu alternatīva pārbaudes pasākuma izmantošanai, jo iestāde nebija veikusi nekādu pārbaudi prasītājas telpās un tās lēmums līdz ar to tika pieņemts, tikai pamatojoties uz informāciju, kuru prasītāja bija iesniegusi brīvprātīgi.
57 Tādējādi šajā lietā esošajos apstākļos nepieciešamība veikt atbilstošu un efektīvu pārbaudi varēja pamatot pārbaudes veikšanu, jo šis pasākums bija vienīgais, kas Komisijai ļautu iegūt informāciju, kuru tās rakstura dēļ prasītāja nebūtu varējusi iesniegt brīvprātīgi lietas izskatīšanā iestādē.
58 Šajā ziņā Komisija norāda, ka viens no pārbaudes pasākuma mērķiem bija iegūt dokumentus par prasītājas tirdzniecības stratēģiju, kuros eventuāli būtu atspoguļota nodoma vai plāna novērst konkurenci esamība.
59 Pretēji prasītājas viedoklim šādi dokumenti ir potenciāli svarīgi, lai izvērtētu pārkāpumus, par kuriem Komisijai ir aizdomas.
60 Protams, kā ir atgādinājusi prasītāja, jēdzienam “ļaunprātīga izmantošana” ir objektīvs saturs un tas neprasa, lai būtu nodoms nodarīt kaitējumu (2000. gada 12. decembra spriedums Aéroports de Paris/Komisija, T‑128/98, Recueil, EU:T:2000:290, 173. punkts).
61 Tomēr no tā nevar tikt secināts, ka informācija par prasītājas nodomu saistībā ar tās tirdzniecības stratēģijas pieņemšanu nav svarīga. Kā Tiesai jau ir bijusi iespēja uzsvērt, kad Komisija izvērtē dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcību – jo šāda pārbaude ir obligāta, lai izdarītu secinājumus par minētā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, – tai noteikti ir jāizvērtē minētā uzņēmuma īstenotā tirdzniecības stratēģija. Tā ietvaros ir normāli, ka Komisija atsaucas uz subjektīva rakstura faktoriem, proti, attiecīgās tirdzniecības stratēģijas virzītājspēkiem. Tādējādi, lai arī Komisijai LESD 102. panta piemērošanas sakarā vispār nav jāpierāda pret konkurenci vērsta nodoma pastāvēšana dominējošā stāvoklī esošā uzņēmumā, šāds nodoms tomēr var tikt ņemts vērā (2012. gada 19. aprīļa spriedums Tomra Systems u.c./Komisija, C‑549/10 P, Krājums, EU:C:2012:221, 17.–21. punkts).
62 Šo pašu iemeslu dēļ ir jānoraida prasītājas argumenti, ar kuriem tiek apstrīdēta pārbaudes pasākuma nepieciešamība, pamatojoties uz to, ka meklētā informācija ir publiska vai jau ir Komisijas rīcībā kā atbildes uz tās iepriekš izteiktajiem lūgumiem.
63 Pieņemot, kā uzskata prasītāja, ka visas apstrīdētajos lēmumos minētās aizdomas par pārkāpumu izriet no prasītājas “peering” politikas un ka tās specifiskās īpatnības ir publiskas, citādi ir saistībā ar eventuālajiem pret konkurenci vērstajiem motīviem, kuri varēja novest pie šīs politikas pieņemšanas. Tā kā informācija, kurā izklāstīti šādi motīvi, ir slepena, ir maz iespējams, ka tā varētu parādīties publiskā prasītājas politikas izklāstā, un nevar tikt absolūti pieņemts, ka tā ir ietverta prasītājas atbildēs uz Komisijas tai iesniegtajiem informācijas pieprasījumiem.
64 Tādējādi, ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Komisija apstrīdēto lēmumu pieņemšanas brīdī varēja saprātīgi uzskatīt, ka nav par pārbaudes pasākuma izmantošanu mazāk ierobežojošas alternatīvas. No tā izriet, ka Komisija šajā ziņā nav pārkāpusi ne samērīguma principu, ne arī, ņemot vērā lietas apstākļus, rūpības pienākumu.
65 Līdz ar to pirmais iebildums ir jānoraida.
– Par iebildumu attiecībā uz to, ka Komisija nav meklējusi jaunu informāciju
66 Prasītāja uzskata, ka Komisija tiesiski var tikai meklēt papildu dokumentus salīdzinājumā ar tiem, kuri jau ir tās rīcībā. Tā norāda, ka Komisija ir veikusi izmeklēšanu, kuras rezultātā tā ir ieguvusi tikai dokumentus, kuri jau bija tās rīcībā esošajos lietas materiālos vai lietas materiālos iestādē, kuriem tā varēja piekļūt. Šīs argumentācijas atbalstam prasītāja norāda, ka Komisija, izmeklējot konfiscētos datorus, ir izmantojusi atslēgvārdus un izņēmusi dokumentus, kuri bija saistīti ar prasītājas atbildēm uz iestādes jautājumiem, agrākajiem Komisijas informācijas pieprasījumiem, kā arī saistībām, kuras tā bija uzņēmusies iestādē. Tā arī norāda, ka vienīgo darbinieku, kuru oficiāli nopratināja Komisija, jau bija nopratinājusi iestāde.
67 Tādējādi būtībā prasītāja apstrīd apstrīdēto lēmumu nepieciešamību, pamatojoties uz to, ka veiktā pārbaude attiecās uz dokumentiem, kuri jau bija Komisijas rīcībā vai kuri varēja būt tās rīcībā, izvērtējot iestādes lietas materiālus.
68 Atbilstoši iepriekš 24. punktā minētajai judikatūrai principā tieši Komisijai ir jāizvērtē, vai informācija ir nepieciešama, lai varētu atklāt konkurences noteikumu pārkāpumu, un, pat ja tās rīcībā jau ir netieši pierādījumi vai pat pierādījumi par pārkāpuma pastāvēšanu, Komisija tiesiski var uzskatīt par nepieciešamu noteikt papildu pārbaudes, kas tai ļautu labāk noteikt pārkāpumu vai tā ilgumu.
69 Pirmkārt, ir jānorāda, ka prasītāja neapgalvo un nepierāda, ka pārbaude vienīgi un būtībā sastāvēja no to dokumentu iegūšanas, kuri bija saistīti ar lietas izskatīšanu iestādē un tās atbildēm uz informācijas pieprasījumiem. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītāja ir sniegusi vienīgi dažus atslēgvārdu un izņemto dokumentu piemērus, lai arī pārbaude ilga gandrīz četras dienas un attiecās uz vairākām vietām.
70 Otrkārt, tādu pašu iemeslu dēļ kā iepriekš 55.–61. punktā izklāstītie ir jāsecina, ka Komisija tiesiski varēja iegūt informāciju, kuru, lai arī tā bija saistīta ar lietas izskatīšanu iestādē vai prasītājas sniegtajām atbildēm uz tai adresētajiem informācijas pieprasījumiem, prasītāja tās rakstura dēļ diez vai atklātu, it īpaši tādēļ, ka tā eventuāli atspoguļotu nodoma vai plāna novērst konkurenci esamību.
71 Līdz ar to ir jānoraida šis iebildums un tādējādi arī pirmā pamata otrā daļa.
72 Turklāt saskaņā ar iepriekš 22. punktā minēto judikatūru pasākums, pat ja tas ir atbilstošs un nepieciešams leģitīmi sasniedzamo mērķu īstenošanai, nedrīkst radīt apgrūtinājumus, kuri nav samērīgi ar minētajiem mērķiem. Konkrētāk, no iepriekš 23. punktā minētās judikatūras izriet, ka attiecībā uz lēmumu, ar kuru noteikts veikt pārbaudi, samērīguma principa ievērošanai paredzētie pasākumi nedrīkst radīt nesamērīgus un nepieņemamus apgrūtinājumus salīdzinājumā ar mērķiem, kurus iecerēts sasniegt ar attiecīgo pārbaudi.
73 Šajā lietā no prasītājas rakstveida apsvērumiem neizriet, ka tā būtu apstrīdējusi apgrūtinājumu, kas radīti ar tās telpās veikto pārbaudi, apmēru. Katrā ziņā ir jāuzsver, ka tāds minētās pārbaudes un apgrūtinājumu, kurus šī pārbaude varēja radīt un kuri ir atgādināti prasības pieteikumā, – proti, četru dienu ilgums četrās vietās, 18 biroju apmeklēšana, 11 datoru un 5 viedtālruņu konfiscēšana, vienas personas nopratināšana un 34 personāla īsziņu analīze un klasificēšana, kā arī nokopētā cieto disku satura izvērtēšana Komisijas telpās, klātesot prasītājas pārstāvjiem, – apmērs šajā gadījumā, ņemot vērā aizdomas par pārkāpumu, par kurām Komisija veica izmeklēšanu, nevar tikt uzskatīts par nesamērīgu.
74 Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida pilnībā.
Par otro pamatu – pārbaudes pasākuma patvaļīgumu
75 Otrā pamata ietvaros prasītāja norāda, ka Vispārējai tiesai ir jānodrošina, lai lēmums par pārbaudes veikšanu nebūtu patvaļīgs, un ka šis vērtējums ir jāizdara, pārbaudot Komisijas pirms lēmuma par pārbaudes veikšanu pieņemšanas rīcībā esošo netiešo pierādījumu pietiekamu nopietnību un pietiekami detalizēto raksturu. Tā arī uzsver, ka tai nav jāiesniedz pierādījumi, kas ļautu apšaubīt Komisijas rīcībā esošo netiešo pierādījumu nopietnību, lai Vispārējā tiesa tos izvērtētu. Šajā gadījumā prasītāja uzskata, ka gan apstrīdēto lēmumu identiskums ar iestādes lēmumu, gan arī Komisijas rīcība izmeklēšanas laikā – izmantojot atslēgvārdus, kuri ir saistīti ar lietas izskatīšanu iestādē, – atspoguļo nopietnu un detalizētu netiešo pierādījumu neesamību pirms pārbaudes pasākuma noteikšanas. Replikas rakstā prasītāja uzskata, ka tā replikas posmā ir lūgusi Vispārējo tiesu pārbaudīt Komisijas rīcībā esošos netiešos pierādījumus.
76 Pirmkārt, Komisija norāda, ka ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu tai uzliktais pienākums norādīt pārbaudes priekšmetu un mērķi saskaņā ar judikatūru ir atzīts kā pamatprasība, it īpaši lai parādītu paredzētās pārbaudes attiecīgo uzņēmumu telpās pamatotību. Otrkārt, tā uzskata, ka prasītāja prasības pieteikumā nav lūgusi Vispārējo tiesu uzdot iesniegt netiešos pierādījumus, kuri pirms apstrīdēto lēmumu pieņemšanas bija tās rīcībā. Komisija norāda, ka šāds lūgums, kad tas tiek izteikts replikas posmā, ir uzskatāms par nepieņemamu.
77 Attiecībā uz atbildi, kura ir jāiesniedz uz šo pamatu, ir jāpatur prātā, ka administratīvais process saskaņā ar Regulu Nr. 1/2003, kas notiek Komisijā, iedalās divos atsevišķos un secīgos posmos, no kuriem katrs atbilst noteiktai iekšējai loģikai, proti, pirmkārt, iepriekšējās izmeklēšanas posms un, otrkārt, posms, kas balstīts uz sacīkstes principu. Iepriekšējās izmeklēšanas posms, kura laikā Komisija izmanto izmeklēšanas pilnvaras, kas paredzētas Regulā Nr. 1/2003, un kas norisinās līdz paziņojumam par iebildumiem, ir paredzēts, lai ļautu Komisijai savākt visus nozīmīgos faktus, kas apstiprina vai noliedz konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību, un formulēt nostāju par procedūras virzienu, kā arī turpmāko rīcību. Turpretī posmam, kas balstīts uz sacīkstes principu, kurš sākas ar paziņojuma par iebildumiem izdošanu un turpinās līdz galīgā lēmuma pieņemšanai, ir jāļauj Komisijai pieņemt galīgo lēmumu par konstatēto pārkāpumu (šajā ziņā skat. 2011. gada 29. septembra spriedumu Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, Krājums, EU:C:2011:620, 113. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2008. gada 8. jūlija spriedumu AC‑Treuhand/Komisija, T‑99/04, Krājums, EU:T:2008:256, 47. punkts).
78 Pirmkārt, attiecībā uz iepriekšējās izmeklēšanas posmu – šis posms sākas brīdī, kad Komisija, īstenojot tai Regulas Nr. 1/2003 18. un 20. pantā piešķirtās pilnvaras, veic pasākumus, ar ko tā norāda uz izdarīto pārkāpumu un kas būtiski var ietekmēt aizdomās turēto uzņēmumu situāciju. Otrkārt, tikai administratīvajā posmā, kurš balstīts uz sacīkstes principu, attiecīgais uzņēmums ar paziņojumu par iebildumiem tiek informēts par visiem būtiskajiem faktiem, uz kuriem Komisija balstās šajā procedūras stadijā, un par to, ka šim uzņēmumam ir tiesības piekļūt lietas materiāliem, lai garantētu tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu. Līdz ar to tikai pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas attiecīgais uzņēmums var pilnībā atsaukties uz savām tiesībām uz aizstāvību. Faktiski, ja šīs tiesības būtu attiecināmas uz posmu pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas, Komisijas veiktās izmeklēšanas efektivitāte tiktu apdraudēta, jo uzņēmums jau iepriekšējās izmeklēšanas posmā varētu identificēt informāciju, kas Komisijai jau ir zināma, un attiecīgi to informāciju, kura vēl varētu tikt tai slēpta (šajā ziņā skat. spriedumu AC‑Treuhand/Komisija, minēts iepriekš 77. punktā, EU:T:2008:256, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
79 Tomēr Komisijas veiktie izmeklēšanas pasākumi iepriekšējās izmeklēšanas posmā, it īpaši pārbaudes un informācijas pieprasījumi, pēc to rakstura norāda uz pārkāpumu un var būtiski ietekmēt aizdomās turēto uzņēmumu stāvokli. Tātad ir svarīgi novērst, ka tiesības uz aizstāvību varētu tikt neatgriezeniski pārkāptas šajā administratīvā procesa posmā, jo veiktajiem izmeklēšanas pasākumiem var būt izšķiroša nozīme, sniedzot pierādījumus par uzņēmumu nelikumīgu rīcību, par ko tie varētu būt atbildīgi (spriedums AC‑Treuhand/Komisija, minēts iepriekš 77. punktā, EU:T:2008:256, 50. un 51. punkts; šajā ziņā skat. arī 1989. gada 21. septembra spriedumu Hoechst/Komisija, 46/87 un 227/88, Recueil, EU:C:1989:337, 15. punkts, un spriedumu Elf Aquitaine/Komisija, minēts iepriekš 77. punktā, EU:C:2011:620, 116. un 117. punkts un tajos minētā judikatūra).
80 Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu noteiktā prasība norādīt pārbaudes priekšmetu un mērķi faktiski ir attiecīgo uzņēmumu aizstāvības tiesību fundamentāla garantija un tā rezultātā pienākums pamatot lēmumu par pārbaudes veikšanu nevar tikt ierobežots, balstoties uz apsvērumiem, kas saistīti ar pārbaudes efektivitāti. Šajā ziņā, lai gan ir taisnība, ka Komisijai nav nedz jāpaziņo šāda lēmuma adresātam visa informācija, kas ir tās rīcībā attiecībā uz iespējamajiem pārkāpumiem, nedz precīzi jānosaka konkrētais tirgus, nedz jāsniedz precīza šo pārkāpumu juridiskā kvalifikācija, nedz jānorāda laikposms, kurā šie pārkāpumi esot notikuši, tai tomēr cik vien iespējams precīzi ir jānorāda aizdomas, kuras tā ir iecerējusi pārbaudīt, proti, kas tiek meklēts, un fakti, uz kuriem attieksies pārbaude (šajā ziņā skat. spriedumu Hoechst/Komisija, minēts iepriekš 79. punktā, EU:C:1989:337, 41. punkts; 1989. gada 17. oktobra spriedumu Dow Benelux/Komisija, 85/87, Recueil, EU:C:1989:379, 10. punkts, un spriedumu Roquette Frères, minēts iepriekš 23. punktā, EU:C:2002:603, 48. punkts).
81 Ņemot vērā iepriekš minēto, nevar tikt prasīts, lai Komisija iepriekšējās izmeklēšanas posmā papildus aizdomām par pārkāpumu, kuras tā plāno pārbaudīt, minētu netiešos pierādījumus, proti, informāciju, pamatojoties uz kuru tā plāno atzīt LESD 102. panta pārkāpumu. Ar šādu prasību faktiski tiktu apšaubīts līdzsvars, kāds judikatūrā noteikts starp izmeklēšanas efektivitātes aizsardzību un attiecīgo uzņēmumu tiesību uz aizstāvību aizsardzību.
82 No tā tomēr nevar tikt secināts, ka Komisijas rīcībā nedrīkst būt informācija, pamatojoties uz kuru tā plāno atzīt LESD 102. panta pārkāpumu pirms lēmuma pieņemšanas saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu.
83 Jāatgādina, ka prasība par aizsardzību no patvaļīgas vai nesamērīgas valsts varas iejaukšanās fiziskas vai juridiskas personas privātās darbības sfērā ir vispārējs Savienības tiesību princips (spriedums Roquette Frères, minēts iepriekš 23. punktā, EU:C:2002:603, 27. punkts; 2012. gada 14. novembra spriedums Nexans France un Nexans/Komisija, T‑135/09, Krājums, EU:T:2012:596, 40. punkts, un spriedums Prysmian un Prysmian Cavi e Sistemi Energia/Komisija, T‑140/09, EU:T:2012:597, 35. punkts).
84 Lai šis vispārējais princips būtu ievērots, lēmuma par pārbaudes veikšanu mērķim ir jāpadara iespējama tās dokumentācijas savākšana, kas nepieciešama, lai pārbaudītu noteiktas faktiskas un juridiskas situācijas patiesumu un tvērumu, saistībā ar ko Komisijai jau kaut kas ir zināms, kas ir pietiekami nopietni netieši pierādījumi, kuri ir pamats aizdomām par konkurences tiesību normu pārkāpumu (spriedumi Nexans France un Nexans/Komisija, minēts iepriekš 83. punktā, EU:T:2012:596, 43. punkts, un Prysmian un Prysmian Cavi e Sistemi Energia/Komisija, minēts iepriekš 83. punktā, EU:T:2012:597, 38. punkts; šajā ziņā un pēc analoģijas skat. arī spriedumu Roquette Frères, minēts iepriekš 23. punktā, EU:C:2002:603, 54. un 55. punkts).
85 Attiecībā, pirmkārt, uz prasītājas iesniegtā lūguma, lai Vispārējā tiesa pārbaudītu Komisijas rīcībā esošos netiešos pierādījumus, pieņemamību, ko Komisija ir apstrīdējusi, pamatojoties uz to, ka šis lūgums pirmo reizi ir izteikts replikas posmā, no iepriekš 45. punktā minētās judikatūras nepārprotami izriet, ka tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā, bet ka pamats vai arguments, kurš papildina sākotnēji prasības pieteikumā tieši vai netieši norādītu pamatu un kurš ar to ir cieši saistīts, ir jāatzīst par pieņemamu.
86 Jākonstatē, ka, lai arī prasītāja prasības pieteikumā tieši nav lūgusi Vispārējo tiesu pārbaudīt Komisijas rīcībā esošos netiešos pierādījumus, no apsvērumiem, kuri veltīti otrajam pamatam, konkrētāk – no prasības pieteikuma 98.–103. punkta, noteikti izriet, ka tāda bija tās argumentācijas jēga. Turklāt lūgums, kurš tiešāk iekļauts prasības pieteikuma 67.–72. punktā, ir cieša saistīts ar prasības pieteikuma 98.–103. punktā iekļautajiem apsvērumiem. Līdz ar to tieši prasības pieteikumā iekļauts lūgums katrā ziņā papildina otro pamatu un tādējādi tas šajā ziņā ir pieņemams.
87 Otrkārt, attiecībā uz to, vai šajā lietā ir jāapmierina prasītājas iesniegtais lūgums, ir jāuzsver, ka pārbaude par to, vai Komisijas rīcībā ir pietiekami nopietni netiešie pierādījumi, kas var radīt aizdomas par konkurences tiesību normu pārkāpumu pirms lēmuma par pārbaudes veikšanu pieņemšanas, nav vienīgais līdzeklis, kas Vispārējai tiesai ļauj nodrošināt, ka minētais lēmums nav patvaļīgs.
88 Pirmām kārtām, tikai tad, ja Vispārējā tiesa tiek lūgta to darīt un ja uzņēmumi, kuriem ir adresēts saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu pieņemtais lēmums, iesniedz noteiktus elementus, kas ļauj apšaubīt netiešo pierādījumu, kas ir Komisijas rīcībā, lai pieņemtu šādu lēmumu, pietiekami nopietno raksturu, Vispārējā tiesa var uzskatīt par vajadzīgu veikt šādu pārbaudi (šajā ziņā skat. spriedumus Nexans France un Nexans/Komisija, minēts iepriekš 83. punktā, EU:T:2012:596, 72. punkts, un Prysmian un Prysmian Cavi e Sistemi Energia/Komisija, minēts iepriekš 83. punktā, EU:T:2012:597, 70. punkts; pēc analoģijas skat. 2014. gada 14. marta spriedumu Cementos Portland Valderrivas/Komisija, T‑296/11, Krājums, EU:T:2014:121, 42. punkts).
89 Otrām kārtām ir jāatgādina, ka lēmuma pamatojuma pārbaude arī ļauj tiesai nodrošināt aizsardzības pret patvaļīgu un nesamērīgu iejaukšanos principa ievērošanu, jo ar minēto pamatojumu var tikt norādīts attiecīgo uzņēmumu iekšienē paredzētās pārbaudes pamatotais raksturs (spriedumi Hoechst/Komisija, minēts iepriekš 79. punktā, EU:C:1989:337, 29. punkts; Roquette Frères, minēts iepriekš 23. punktā, EU:C:2002:603, 47. punkts, un France Télécom/Komisija, minēts iepriekš 27. punktā, EU:T:2007:80, 57. punkts).
90 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktā ir noteikta pamatinformācija, kurai ir jābūt iekļautai lēmumā, ar kuru noteikta pārbaude, it īpaši uzliekot Komisijai pienākumu norādīt noteiktās pārbaudes priekšmetu un mērķi. Saistībā ar šo pienākumu no iepriekš 80. punktā minētās judikatūras izriet, ka Komisijai cik vien iespējams precīzi ir jānorāda aizdomas, kuras tā ir iecerējusi pārbaudīt, proti, kas tiek meklēts, un fakti, uz kuriem attieksies pārbaude.
91 Tādējādi apstākļos, kad Vispārējā tiesa uzskata, ka aizdomas, kuras Komisija ir iecerējusi pārbaudīt, un elementi, uz kuriem pārbaude ir jāattiecina, ir norādīti pietiekami precīzi, tā var secināt, ka lēmums par pārbaudes veikšanu nav patvaļīgs, konkrēti nepārbaudot šī lēmuma pieņemšanas dienā Komisijas rīcībā esošo netiešo pierādījumu tvērumu.
92 Jākonstatē, ka tas tā ir apstrīdēto lēmumu gadījumā. Kā izriet no to 3.–10. apsvēruma, kuri izklāstīti iepriekš 6. punktā, konkurences ierobežojumu, par kuriem ir aizdomas, raksturs ir norādīts pietiekami precīzi un detalizēti. Minēti ir LESD 102. panta iespējamie pārkāpumi tādu darbību dēļ, kuras veido, pirmkārt, piekļuves prasītājas tīkliem ierobežošana (“tromboning”, pieslēgvietu pārblīve un maršrutu izplatīšanas ierobežojumi) un, otrkārt, tarifu noteikšana attiecībā uz piekļuvi minētajiem tīkliem (maksa par papildu kapacitāšu piešķiršanu, ierobežojoši datplūsmas sakari un maržu saspiešana). Turklāt apstrīdētajos lēmumos ir izskaidrots, kādēļ prasītājas rīcība varētu tikt attiecināta uz katru no šīm darbībām, par kurām ir aizdomas.
93 Šajos apstākļos Vispārējā tiesa var secināt, ka apstrīdētie lēmumi nav patvaļīgi, balstoties uz apstrīdētajos lēmumos minēto pamatojumu, un nav jāpārbauda to pieņemšanas brīdī Komisijas rīcībā esošie netiešie pierādījumi.
94 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida otrais pamats un līdz ar to visa prasība.
Par tiesāšanās izdevumiem
95 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Orange atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 25. novembrī.
[Paraksti]