VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelāciju palāta)

2012. gada 8. novembrī

Lieta T‑268/11 P

Eiropas Komisija

pret

Guido Strack

Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Atvaļinājumi – Slimības atvaļinājums – Komisijas lēmuma, ar kuru ir atteikts pārcelt ieinteresētās personas neizmantotās ikgadējā atvaļinājuma dienas, atcelšana pirmajā instancē – Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. pants – Civildienesta noteikumu 1.f panta 2. punkts –Direktīva 2003/88/EK – Pamatota apelācijas sūdzība – Iztiesājams strīds – Prasības noraidīšana

Priekšmets      Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2011. gada 15. marta spriedumu lietā F‑120/07 Strack/Komisija, kurā lūgts daļēji atcelt šo spriedumu

Nolēmums      Atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas 2011. gada 15. marta spriedumu lietā F‑120/07 Strack/Komisija. Noraidīt Guido Strack celto prasību Civildienesta tiesā lietā F‑120/07. Guido Strack un Eiropas Komisija sedz paši savus šajā instancē un Civildienesta tiesā radušos tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Prasība atcelt tiesību aktu – Pamati – Pēc tiesas ierosmes izvirzīts pamats – Pamats par apstrīdētā akta tiesiskumu pēc būtības – Pamats, kas attiecas uz tiesību normas par Līguma piemērošanu pārkāpumu – Izslēgšana

(LESD 263. pants)

2.      Iestāžu akti – Direktīvas – Tieša pienākumu noteikšana Savienības iestādēm to attiecībās ar savu personālu – Izslēgšana – Atsaukšanās iespēja – Piemērojamība

(LESD 288. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/88)

3.      Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – Īpaši svarīgs Savienības sociālo tiesību princips

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts)

4.      Ierēdņi – Atvaļinājumi – Ikgadējais atvaļinājums – Visu neizmantoto atvaļinājuma dienu pārcelšana uz nākošo gadu – Nosacījumi – Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta saderīgums ar 7. panta 1. punktu Direktīvā 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem – Tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu liegšana – Neesamība

(Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta pirmā daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts)

5.      Ierēdņi – Drošības un veselības aizsardzība – Civildienesta noteikumu 1.f panta 2. punkts – Interpretācija – Interpretācija atbilstīgi 7. pantam Direktīvā 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem – Neesamība – Atšķirīgs priekšmets

(LESD 336. pants; Civildienesta noteikumu 1.f panta 2. punkts, V pielikuma 4. panta pirmā daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts)

6.      Savienības tiesības – Interpretācija – Teksti dažādās valodās – Vienveidīga interpretācija – Dažādu valodu versiju ņemšana vērā

7.      Ierēdņi – Atvaļinājumi – Ikgadējais atvaļinājums – Dienesta attiecību izbeigšanās – Kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu – Piešķiršanas nosacījums – Atvaļinājumi, kas nav izmantoti dienesta vajadzību dēļ – Dienesta vajadzības – Jēdziens – Prombūtne darbā slimības atvaļinājuma dēļ – Izslēgšana

(Civildienesta noteikumu 59. pants; V pielikuma 4. panta pirmā un otrā daļa)

8.      Ierēdņu celta prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Pirmstiesas procedūra – Atšķirīga norise atkarībā no tā, vai pastāv nelabvēlīgs akts vai tāds nepastāv

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 24. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1998. gada 2. aprīlis, C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 67. punkts; 2009. gada 2. decembris, C‑89/08 P Komisija/Īrija u.c., Krājums, I‑11245. lpp., 40. punkts.

Vispārējā tiesa: 2010. gada 6. maijs, T‑100/08 P Kerelov/Komisija, 13. punkts.

2.      Direktīvas ir adresētas dalībvalstīm, nevis Savienības iestādēm. Tādējādi nevar uzskatīt, ka ar pašās Direktīvas 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem normās būtu paredzēti pienākumi iestādēm to attiecībās ar personālu. No tā izriet, ka šīs direktīvas normas nevar būt avots Komisijas pienākumiem, tai īstenojot lēmumu pieņemšanas pilnvaras, lai reglamentētu attiecības ar savu personālu, un, vēl jo vairāk, nevar pamatot iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Civildienesta noteikumiem.

Tomēr apstāklis, ka direktīva pati nav saistoša iestādēm un ka ar to nevar tikt pamatota iebilde par prettiesiskumu attiecībā uz Civildienesta noteikumu normu, nevar izslēgt to, ka uz šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem vai principiem var atsaukties attiecībā pret iestādēm, jo tie paši kā Līguma pamatnoteikumu un vispārējo principu konkrēta izpausme ir tieši piemērojami minētajām iestādēm.

Tāpat direktīva var būt saistoša iestādei arī tad, ja iestāde, īstenojot savu organizatorisko autonomiju un ievērojot Civildienesta noteikumos paredzētās robežas, plāno izpildīt kādu īpašu direktīvā noteikto pienākumu, vai arī tad, ja pašā vispārpiemērojamajā iekšējā tiesību aktā ir tieša norāde uz pasākumiem, ko Savienības likumdevējs noteicis Līgumu piemērošanai.

Visbeidzot, iestādēm saskaņā ar tām noteikto pienākumu būt lojālām savā kā darba devēja rīcībā ir jāņem vērā Savienības mērogā pieņemto normatīvo aktu normas, kurās it īpaši izvirzītas minimālās prasības darba ņēmēju dzīves un darba apstākļu uzlabošanai dalībvalstīs, tuvinot valstu tiesību aktus un praksi.

(skat. 40.–44. punktu)

Atsauces

Tiesa: 2003. gada 9. septembris, C‑25/02 Rinke, Recueil, I‑8349. lpp., 25.–28. punkts.

Vispārējā tiesa: 2011. gada 21. septembris, T‑325/09 P Adjemian u.c./Komisija, Krājums, II‑6515. lpp., 51. un 52. punkts, un tajos minētā judikatūra.

Civildienesta tiesa: 2009. gada 30. aprīlis, F‑65/07 Aayhan u.c./Parlaments, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑1054. un II‑A‑1‑567. lpp., 113., 116., 118. un 119. punkts; 2009. gada 4. jūnijs, F‑134/07 un F‑8/08 Adjemian u.c./Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑149. un II‑A‑1‑841. lpp., 86. punkts.

3.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 46.–48. punktu)

Atsauces

Tiesa: 2011. gada 22. novembris, C‑214/10 KHS, Krājums, I‑11757. lpp., 37. punkts; 2012. gada 24. janvāris, C‑282/10 Dominguez, 16. punkts un tajā minētā judikatūra; 2012. gada 3. maijs, C‑337/10 Neidel, 40. punkts; 2012. gada 21. jūnijs, C‑78/11 ANGED, 17. un 18. punkts, un tajos minētā judikatūra.

4.      Pat pieņemot, ka tiesības uz ikgadēju atvaļinājumu var tikt uztvertas kā vispārējs tiesību princips, kas ir tieši jāievēro iestādēm savās attiecībās ar personālu un saistībā ar kuru varētu tikt izvērtēts kāda šo iestāžu akta tiesiskums, katrā ziņā nevar uzskatīt, ka ar Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. pantu ierēdņiem tiktu liegts izmantot šīs tiesības.

Šajā pantā ir vienīgi paredzēti pārcelšanas un kompensēšanas noteikumi gadījumā, ja ikgadējā atvaļinājuma dienas nav izmantotas, pieļaujot divpadsmit neizmantotu ikgadējā atvaļinājuma dienu automātisku pārcelšanu uz nākošo gadu un paredzot iespēju pārcelt pārējās dienas, kas pārsniedz šo robežu, ja ikgadējais atvaļinājums nav iztērēts dienesta vajadzību dēļ. Tādējādi nevar uzskatīt, ka Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. pantā tiesību uz ikgadēju atvaļinājumu piešķiršanai vai izmantošanai būtu izvirzīts nosacījums, kura dēļ tās zaudētu savu saturu, vai ka šis pants nebūtu saderīgs ar Direktīvas 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. panta 1. punkta sistēmu un mērķi. Vispār prasība neizmantotā ikgadējā atvaļinājuma pārcelšanai un kompensēšanai izvirzīt zināmus nosacījumus šķiet pamatota gan ar nepieciešamību novērst neizmantoto atvaļinājumu neierobežotu saskaitīšanu, gan ar Savienības finanšu interešu aizsardzību.

Tāpat nevar apgalvot, ka iestādes, izstrādājot atbilstošos Civildienesta noteikumu standartus, nebūtu ņēmušas vērā Savienības mērogā pieņemtās tiesību normas, piemēram, Direktīvas 2003/88 7. pantā paredzētās minimālās prasības, kas ir jāievēro dalībvalstīm, jo no Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta formulējuma nekādi neizriet, ka tas neatbilstu minētajām prasībām.

(skat. 49.–51. punktu)

5.      Aplūkojot Civildienesta noteikumu 1.f panta 2. punkta formulējumu, nevar uzskatīt, ka šis pants atbilstu stāvoklim, ka iestādes, iekļaujot šo pantu Civildienesta noteikumos, būtu vēlējušās izpildīt īpašu pienākumu, kas paredzēts Direktīvā 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem, vai ka šajā pantā ietvertā atsauce uz minimālajām prasībām, kādas piemērojamas atbilstoši pasākumiem, kuri veselības un drošības jomās veikti saskaņā ar Līgumiem, norādītu uz minētās direktīvas 7. panta 1. punktu, jo tā priekšmets atšķiras no Civildienesta noteikumu 1.f panta priekšmeta.

Civildienesta noteikumu 1.f pants, kas ir iekļauts minēto Civildienesta noteikumu I sadaļas vispārējās normās, ir balstīts uz aktīvi nodarbinātu ierēdņu darba apstākļu atbilstību “atbilstošiem veselības un drošības standartiem”, kas, šķiet, attiecas uz minimālām tehniskām normām darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzībai viņu darba vietā, ko nereglamentē ar citām Civildienesta noteikumu normām, nevis uz minimālām drošības un veselības prasībām vispārīgā veidā, kas ietver arī ar Direktīvā 2003/88 minēto darba laika organizāciju saistītās prasības, un it īpaši – ikgadējo atvaļinājumu. Tik plaša Civildienesta noteikumu 1.f panta 2. punkta interpretācija būtu pretrunā Savienības likumdevēja autonomijai civildienesta jomā, kas paredzēta LESD 336. pantā.

Turklāt Civildienesta noteikumos – IV sadaļā un V pielikumā – ir ietvertas īpašas normas par darba laika un atvaļinājumu organizēšanu. Noteikumi par neizmantoto atvaļinājuma dienu pārcelšanu uz nākošo gadu vai kompensēšanu ir īpaši reglamentēti Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. pantā. Tā kā šajā normā ir paredzēts skaidrs un precīzs noteikums, ar ko ir ierobežotas ikgadējā atvaļinājuma pārcelšanas un kompensēšanas tiesības attiecībā uz neizmantoto atvaļinājuma dienu skaitu, tad nevar izmantot Direktīvas 2003/88 normas, pamatojoties uz citu Civildienesta noteikumu normu, piemēram, 1.f pantu, kā uz vispārpiemērojamu noteikumu, kas ļauj atkāpties no Civildienesta noteikumu īpašajām normām šajā jomā. Tas izraisītu Civildienesta noteikumu contra legem interpretāciju.

(skat. 52.–54. punktu)

6.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 58. punktu)

Atsauce

Vispārējā tiesa: 2011. gada 13. septembris, T‑62/10 P Zangerl‑Posselt/Komisija, 42. punkts un tajā minētā judikatūra.

7.      No Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta pirmās daļas izriet, ka atvaļinājuma laiks, kuru var pārcelt uz nākamo gadu, var pārsniegt 12 dienas tikai tad, ja ierēdnis kalendārā gada laikā nav varējis izmantot savu ikgadējo atvaļinājumu ar dienesta pienākumu pildīšanu saistītu iemeslu dēļ. Tāpat Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta otrajā daļā ierēdnim, kurš ir izbeidzis savas dienesta attiecības, ir paredzētas tiesības saņemt šajā tiesību normā paredzēto kompensāciju tikai par tām ikgadējā atvaļinājuma dienām, kas netika izmantotas ar dienesta pienākumu pildīšanu saistītu iemeslu dēļ.

Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta pirmajā daļā lietotie vārdi “dienesta vajadzības” ir jāinterpretē tādējādi, ka tie attiecas uz profesionālo darbību, kas ierēdnim uzticēto pienākumu dēļ neļauj tam izmantot ikgadējo atvaļinājumu, uz kuru viņam ir tiesības. No Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punkta pirmās daļas normām izriet, ka ierēdnis saņem slimības atvaļinājumu tikai tad, ja viņš “pamato to, ka nespēj pildīt pienākumus”. No tā izriet, ka tad, ja ierēdnis saņem slimības atvaļinājumu, viņš principā tiek atbrīvots no pienākumu pildīšanas un tātad nav dienestā Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta pirmās daļas izpratnē.

Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. pantā minētās dienesta vajadzības atbilst iemesliem, kas var neļaut ierēdnim paņemt atvaļinājumu, jo viņam jāpaliek dienestā, lai pildītu uzdevumus, kurus pildīt viņam prasa iestāde, kurā viņš strādā. Šīs dienesta vajadzības var būt tūlītējas vai pastāvīgas, bet tām noteikti jābūt saistītām ar darbu iestādes dienestā. Turpretim slimības atvaļinājums ļauj attaisnot ierēdņa prombūtni ar pamatotu iemeslu. Ņemot vērā viņa veselības stāvokli, viņam vairs nav jāstrādā iestādes labā. Tādējādi jēdziens “dienesta vajadzības” nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas ietvertu prombūtni dienestā, kura pamatota ar slimības atvaļinājumu, pat ilgstošas slimības gadījumā. Nevar uzskatīt, ka ierēdnis, kurš ir slimības atvaļinājumā, strādātu iestādes dienestā, jo viņš no tā tieši ir atbrīvots.

No tā ir secināms, ka tiesībām pārcelt ikgadējo atvaļinājumu, pārsniedzot divpadsmit dienu robežu, noteikti ir jāizriet no nespējas veikt ierēdņa darbu saistībā ar pienākumu izpildi un tās nevar tikt piešķirtas slimības dēļ, kura liegusi šīs tiesības izmantot, pat pieņemot, ka ir pierādīts, ka tā ir arodslimība.

(skat. 64.–67. punktu)

Atsauces

Vispārējā tiesa: 2005. gada 9. jūnijs, T‑80/04 Castets/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑161. un II‑729. lpp., 28., 29. un 33. punkts; 2007. gada 29. marts, T‑368/04 Verheyden/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑93. un II‑A‑2‑665. lpp., 61.–63. punkts un tajos minētā judikatūra.

8.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 70. un 72. punktu)

Atsauces

Vispārējā tiesa: 2006. gada 5. decembris, T‑416/03 Angelidis/Parlaments, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑317. un II‑A‑2‑1607. lpp., 127. punkts un tajā minētā judikatūra.

Civildienesta tiesa: 2007. gada 2. maijs, F‑23/05 Giraudy/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑121. un II‑A‑1‑657. lpp., 69. punkts un tajā minētā judikatūra.