VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)
2011. gada 29. novembrī
Lieta T‑10/11 P
Gerhard Birkhoff
pret
Eiropas Komisiju
Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Ģimenes pabalsti – Apgādājamā bērna pabalsts – Bērns, kurš invaliditātes dēļ nespēj nopelnīt sev iztiku – Atteikums turpināt pabalsta izmaksu
Priekšmets Apelācijas sūdzība, kas iesniegta par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2010. gada 27. oktobra spriedumu lietā Birkhoff/Komisija un ar kuru tiek lūgts atcelt šo spriedumu
Lēmums: Atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2010. gada 27. oktobra spriedumu lietā Birkhoff/Komisija F‑60/09. Nodot lietu atpakaļ Civildienesta tiesai. Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Atalgojums – Ģimenes pabalsti – Apgādājamā bērna pabalsts – Tiesības uz izmaksas turpināšanu neatkarīgi no vecuma gadījumā, kad bērns invaliditātes dēļ nespēj nopelnīt iztiku
(Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 5. punkts)
2. Ierēdņi – Atalgojums – Ģimenes pabalsti – Apgādājamā bērna pabalsts – Tiesības uz izmaksas turpināšanu neatkarīgi no vecuma gadījumā, kad bērns invaliditātes dēļ nespēj nopelnīt iztiku
(Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 5. punkts)
1. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 5. punktu pabalsta izmaksa par bērnu, kurš nopietnas slimības vai invaliditātes dēļ nespēj nopelnīt sev iztiku, turpinās visu šādas slimības vai invaliditātes laiku neatkarīgi no vecuma.
Jēdziens, saskaņā ar kuru bērns nopietnas slimības vai invaliditātes dēļ “nespēj nopelnīt iztiku”, paredz nepieciešamību ņemt vērā katras lietas īpašos apstākļus.
Pamatojuma loģiskā turpinājumā sociālās politikas apsvērumu dēļ, ievērojot lietas īpašos juridiskos un faktiskos apstākļus, lai noteiktu personas, kurai ir invaliditāte, rīcībā esošo ienākumu summu tās vajadzību apmierināšanai konkrētā noteikuma izpratnē, tiek prasīts, ka ir jāņem vērā šīs personas neto ienākumi pēc visu nodevu, nodokļu vai maksājumu atskaitīšanas, nevis tās bruto ienākumi.
Faktiski, pirmkārt, tikai neto ienākumi ir tie, kas var būt attiecīgās personas rīcībā, lai tā apmierinātu savas ikdienas vajadzības un segtu pamatizdevumus, piemēram, par uzturu, apģērbu, mājokli, kustamo mantu, mājsaimniecību, apkuri utt.
Otrkārt, vienlīdzīgas attieksmes principa un nediskriminācijas principa – kas prasa, ka vienādas situācijas nevar tikt aplūkotas atšķirīgi, ja vien tādai attieksmei nav objektīva pamatojuma, – izpratnē nevar tikt ignorēts, ka persona, kurai ir invaliditāte un kuras bruto ienākumi tiek aplikti ar ļoti lieliem visu veidu maksājumiem, un kuras neto ienākumi ir relatīvi nelieli, atrodas situācijā, kas faktiski atšķiras no situācijas, kādā atrodas persona, kurai ir invaliditāte un kura saņem tādus pašus bruto ienākumus, gūstot priekšrocības no zemākiem visu veidu atskaitījumiem un līdz ar to relatīvi lielākus neto ienākumus. Ņemot vērā iepriekš minēto sociālās politikas mērķi, nav pamatojuma vienlīdzīgai attieksmei šajās abās situācijās, ja tiek prezumēta abu bruto ienākumu līdzvērtība, kaut gan faktiski esošie ienākumi ikdienas vajadzību apmierināšanai ievērojami atšķiras. Kompetentās iestādes pienākums ir pārbaudīt katras lietas īpašos juridiskos un faktiskos apstākļus, lai noteiktu, vai attiecīgā persona, kurai ir invaliditāte, faktiski nespēj nopelnīt sev iztiku minētās Civildienesta noteikumu normas izpratnē.
Treškārt, attiecīgās personas faktiski esošo neto ienākumu ņemšana vērā ir saistīta ar faktu, ka no tās ienākumiem no algota darba ir jāatskaita arī izdevumi, kas tai faktiski ir jāsedz savas invaliditātes dēļ.
Visbeidzot, kaut arī tā ir taisnība, ka Savienības tiesību normām, kas paredz tiesības uz finansiāliem pabalstiem, ir jābūt šauri interpretētām, taču no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka vienīgi interpretācija, kurā ņem vērā bērna, kuram ir nopietna slimība vai invaliditāte, faktiski esošos neto ienākumus, ir atbilstoša sociālās politikas mērķim, kuru sasniedz ar Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 5. punktā paredzētā pabalsta izmaksu tādam bērnam, kurš nespēj nopelnīt sev iztiku.
(skat. 28., 34., 37.–40. un 50. punktu)
Atsauces
Tiesa: 2007. gada 3. maijs, C‑303/05 Advocaten voor de Wereld, Krājums, I‑3633. lpp., 56. punkts un tajā minētā judikatūra.
Pirmās instances tiesa: 1994. gada 30. novembris, T‑498/03 Dornonville de la Cour/Komisija, Recueil FP, I‑A‑257. un II‑813. lpp., 39. punkts.
2. Apgādājamā bērna pabalsts atbilst sociālās politikas mērķim, ko attaisno izmaksas, kuras izriet no aktuālām un konkrētām vajadzībām saistībā ar bērna esamību un tā faktisko uzturēšanu, un tam ir jābūt par iemeslu, ka kompetentajai iestādei katrā konkrētajā gadījumā ir pienākums pārbaudīt, vai nopietnas slimības vai invaliditātes dēļ attiecīgais bērns nespēj nopelnīt sev iztiku.
Šādā skatījumā iestādes veiktais objektīva kritērija formulējums, ņemot vērā Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 5. punkta interpretāciju, neatbrīvo no pienākuma pārbaudīt lietas īpašos apstākļus.
Lai ņemtu vērā situācijas, kurā atrodas persona, kurai ir invaliditāte, juridiskās un faktiskās īpatnības, no šīs personas ienākumiem no algota darba ir jāatskaita visu veidu izdevumi, kurus tai ir jāsedz savas invaliditātes dēļ. Tādējādi tikai šādā veidā atskaitīti ienākumi ir jāņem vērā, lai pārbaudītu, vai persona, kurai ir invaliditāte, nespēj pelnīt sev iztiku Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 5. punkta izpratnē.
Personai, kurai ir invaliditāte, labvēlīga rīcība nav mērķis pats par sevi, bet gan vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšanai paredzēts pasākums, kas nozīmē, ka tas ir atļauts vienīgi tad, ja ar to ir paredzēts vienādā situācijā īstenot vienlīdzīgu attieksmi pret personu, kurai nav invaliditātes. Šajā gadījumā vienlīdzīgas attieksmes princips paredz administrācijai pienākumu vienīgi ņemt vērā izdevumus, kas specifiski rodas no attiecīgā bērna invaliditātes, lai vienādā situācijā tai finansiāli pielīdzinātu personu, kurai nav invaliditātes.
Šajā ziņā izdevumu par precēm un pakalpojumiem, ko lielā mērā izmanto visas personas, nevis vienīgi personas, kurām ir invaliditāte, daļēja atskaitīšana nav ne kļūda tiesību piemērošanā, ne acīmredzama kļūda vērtējumā.
(skat. 30., 32., 36., 57., 59. un 60. punktu)
Atsauce
Pirmās instances tiesa: 2003. gada 21. oktobris, T‑302/01 Birkhoff/Komisija, Recueil FP, I‑A‑245. un II‑1185. lpp., 39., 40. un 44. punkts.