Lietas T‑35/10 un T‑7/11
Bank Melli Iran
pret
Eiropas Savienības Padomi
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu kodolieroču izplatīšanas novēršanai – Līdzekļu iesaldēšana – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Tiesiskā paļāvība – Pieņemto ierobežojošo pasākumu pārskatīšana – Kļūda vērtējumā – Vienlīdzīga attieksme – Juridiskais pamats – Būtiski procedūras noteikumi – Samērīgums
Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2013. gada 6. septembra spriedums
1. Tiesvedība – Akti, ar kuriem tiesvedības laikā atceļ un aizstāj apstrīdētos tiesību aktus – Tiesvedības laikā iesniegts pieteikums par prasījumu grozīšanu – Termiņš šāda pieteikuma iesniegšanai – Atskaites datums – Jaunā akta paziņošanas datums ieinteresētajām personām
(LESD 263. panta sestā daļa; Padomes Lēmums 2011/783/EK; Padomes Regulas Nr. 1245/2011 un Nr. 267/12)
2. Tiesvedība – Lēmums, ar ko tiesvedības gaitā aizstāj apstrīdēto lēmumu, kurš pirms tam ir atsaukts – Jaunu prasījumu pieņemamība – Robežas – Vēl nepieņemti hipotētiski akti
3. Eiropas Savienības tiesības – Pamattiesības – Piemērojamība personām – Juridiskas personas, kas ir trešo valstu veidojumi – Ietveršana – Trešās valsts atbildība par pamattiesību ievērošanas garantēšanu savā teritorijā – Ietekmes neesamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību harta)
4. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu – Kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vai tai atbalstu sniedzošo personu, organizāciju vai struktūru līdzekļu iesaldēšana – Pienākums paziņot pamatojumu ieinteresētajai personai vienlaikus ar tai nelabvēlīgā akta pieņemšanu vai uzreiz pēc tās – Robežas – Savienības un dalībvalstu drošība vai to starptautisko attiecību uzturēšana – Tiesības piekļūt dokumentiem ar nosacījumu, ka Padomē jāiesniedz attiecīgs lūgums
(LESD 296. panta otrā daļa; Padomes Lēmuma 2010/413/KĀDP 24. panta 3. punkts; Padomes Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punkts, Padomes Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. punkts, un Padomes Regulas Nr. 267/2012 46. panta 3. punkts)
5. Eiropas Savienība – Iestāžu aktu tiesiskuma pārbaude tiesā – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu saistībā ar cīņu pret kodolieroču izplatīšanu – Kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vai tai atbalstu sniedzošo personu, organizāciju vai struktūru līdzekļu iesaldēšana – Pienākums paziņot apsūdzošus pierādījumus ieinteresētajai personai vienlaikus ar tai nelabvēlīgā akta pieņemšanu vai uzreiz pēc tās
6. Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesību akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu saistībā ar cīņu pret kodolieroču izplatīšanu – Akts, ar kuru pieņem vai patur spēkā šādus pasākumus – Paziņošanas prasītājam neesamība – Ietekmes neesamība, ja vien nepierāda prasītāja tiesību aizskārumu
(LESD 263. panta ceturtā daļa)
7. Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu saistībā ar cīņu pret kodolieroču izplatīšanu – Kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vai tai atbalstu sniedzošo personu, organizāciju vai struktūru līdzekļu iesaldēšana – Tiesiskuma pārbaude tiesā – Apjoms – Pierādīšanas pienākuma sadale – Lēmums, kas pamatots ar informāciju, kuru ir sniegušas dalībvalstis un kuru nevar izpaust Savienības Tiesai – Nepieļaujamība
(Padomes Lēmumi 2010/644/KĀDP; Padomes Regulas Nr. 1100/2009, Nr. 961/2010, Nr. 1245/2011 un Nr. 267/2012)
8. Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu saistībā ar cīņu pret kodolieroču izplatīšanu – Piemērošanas joma – Uzņēmuma, kas veic uzņēmējdarbību trešajā valstī, līdzekļi un saimnieciskie resursi – Izslēgšana – Robežas – Līdzekļi, ko izmanto komercdarījumiem, kuri pilnībā vai daļēji tiek veikti Savienības teritorijā
(Padomes Regulas Nr. 423/2007, Nr. 961/2010 un Nr. 267/2012)
9. Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu saistībā ar cīņu pret kodolieroču izplatīšanu – Juridiskā pamata izvēle – Pamatošana uz LESD 215. pantu, nevis LESD 75. pantu
(LESD 75. un 215. pants; Padomes Lēmums 2010/644/KĀDP; Padomes Regula Nr. 961/2010)
10. Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu saistībā ar cīņu pret kodolieroču izplatīšanu – Juridiskā pamata izvēle – Pasākumi, kas pārsniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes noteikto – Ietekmes neesamība – Samērīguma principa pārkāpuma neesamība
(LES 29. pants; LESD 215. pants; Padomes Lēmums 2010/413/KĀDP)
11. Kopējā ārpolitika un drošības politika – Lēmums, kas pieņemts saskaņā ar LES – Padomes pienākums pieņemt ierobežojošus īstenošanas pasākumus – Neesamība
(LES 29. pants; LESD 215. pants; Padomes Lēmums 2010/413/KĀDP; Padomes Regula Nr. 961/2010)
1. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 57. punktu)
2. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 62. punktu)
3. Ne Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, ne arī Savienības primārajās tiesībās nav paredzētas normas, ar kurām juridiskās personas, kas ir valstu veidojumi, nevarētu izmantot pamattiesībās paredzēto aizsardzību. Šajā ziņā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 34. pants ir procesuālo tiesību norma, kas nav piemērojama tiesvedībā Savienības tiesās, jo šīs tiesību normas mērķis ir izvairīties no tā, šīs konvencijas dalībvalsts būtu reizē prasītāja un atbildētāja minētajā Tiesā. Turklāt apstāklim, ka valsts garantē pamattiesības savā teritorijā, tomēr nav nozīmes attiecībā uz tiesību apjomu, ko var piemērot juridiskām personām, kas ir šīs pašas valsts veidojumi, trešo valstu teritorijā. Visbeidzot ar tādiem pakalpojumiem, kas ir komercdarbība, kuru īsteno konkurencei atvērtā nozarē un kam piemēro vispārējo tiesisko regulējumu, kā arī komercdarījumiem, kurus noslēdz ar vienībām, kas piedalās kodolieroču izplatīšanā, nevar pierādīt, ka attiecīgais uzņēmums piedalās valsts varas īstenošanā un tas nav pamats, lai to kvalificētu par valsts veidojumu.
(sal. ar 65., 67., 69., 72. un 73. punktu)
4. Ja vien noteiktu apstākļu paziņošanai pretrunā nav imperatīvi apsvērumi, kas saistīti ar Savienības un tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību uzturēšanu, Padomei ir pienākums attiecīgajai struktūrai, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, darīt zināmus īpašos un konkrētos to pieņemšanas iemeslus. Attiecībā uz aktu, ar kuru tiek iesaldēti kādas vienības naudas līdzekļi, pārkāpuma pierādījumi ir jāpaziņo vai nu vienlaikus ar attiecīgā akta pieņemšanu, vai iespējami drīz pēc tā pieņemšanas. Ja ir paziņota pietiekami precīza informācija, kas ļauj ieinteresētajai vienībai lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par apsūdzošajiem pierādījumiem, kurus pret to izvirza Padome, tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips neparedz Padomei pienākumu pašai pēc savas iniciatīvas dot piekļuvi lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem. Visiem ar attiecīgo pasākumu saistītajiem administratīvajiem dokumentiem, kas nav konfidenciāli, Padomei ir pienākums dot piekļuvi tikai pēc ieinteresētās personas pieprasījuma.
Šādos apstākļos, pirmkārt, Padomei uzliktais pienākums norādīt pamatojumu ir izpildīts, ja pamatojums ļauj identificēt vienības, kurām prasītāja ir sniegusi finanšu pakalpojumus un uz kurām attiecās Savienības vai Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes noteiktie ierobežojošie pasākumi, tāpat arī laikposmu, kurā šie pakalpojumi tika sniegti, un atsevišķos gadījumos īpašos darījumus, ar kuriem tie bija saistīti.
Otrkārt, tāda dokumenta nepaziņošana, uz kuru ir balstījusies Padome, lai pieņemtu vai paturētu spēkā ierobežojošus pasākumus, kurus piemēro vienībai, ir tiesību uz aizstāvību pārkāpums, kas attaisno attiecīgo aktu atcelšanu, tikai tad, ja tiek pierādīts, ka attiecīgie ierobežojošie pasākumi nevarētu tikt likumīgi pieņemti vai paturēti spēkā, ja nepaziņotais dokuments būtu jānoraida kā apsūdzošs pierādījums.
(sal. ar 79., 83., 84., 89. un 100. punktu)
5. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 85. punktu)
6. Kaut arī akts, ar kuru pieņem vai patur spēkā ierobežojošus pasākumus, kuri ir vērsti pret personu vai vienību, tai ir jāpaziņo un termiņš prasības atcelt tiesību aktu celšanai par šiem tiesību aktiem saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu katrai no šīm personām un vienībām sākas paziņošanas datumā, šis apstāklis nenozīmē, ka nepaziņošana vien ir pamats attiecīgā akta atcelšanai. Ieinteresētajai personai ir jāpierāda, ka šādas nepaziņošanas dēļ ir noticis tās tiesību aizskārums.
(sal. ar 112. un 113. punktu)
7. Akta, ar kuru attiecībā pret kādu vienību ir tikuši noteikti ierobežojoši pasākumi, tiesiskuma pārbaude tiesā attiecas uz tā pamatojumam minēto faktu un apstākļu pārbaudi tāpat kā uz pierādījumu un informācijas, uz kuru šis vērtējums balstīts, pārbaudi. Apstrīdēšanas gadījumā Padomei ir jāiesniedz attiecīgie pierādījumi, lai Savienības tiesa varētu tos izvērtēt.
Apstāklis, ka ierobežojošie pasākumi attiecībā uz prasītāju ir tikuši pieņemti, pamatojoties uz pierādījumiem, kurus ir savākusi viena dalībvalsts, neko nemaina tajā, ka apstrīdēto aktu autors ir Padome, kuras pienākums līdz ar to ir nodrošināt, ka to pieņemšana ir pamatota, attiecīgā gadījumā prasot konkrētajai dalībvalstij iesniegt šim nolūkam nepieciešamos pierādījumus un informāciju. Tāpat Padome nevar atsaukties uz to, ka attiecīgie pierādījumi ir iegūti no konfidenciāliem avotiem un tādēļ nevar tikt izpausti. Kaut arī šis apstāklis, iespējams, varētu pamatot attiecībā uz šo pierādījumu paziņošanu prasītājiem vai to advokātiem noteiktos ierobežojumus, tomēr, ņemot vērā tiesas pārbaudes būtisko nozīmi ierobežojošo pasākumu pieņemšanā, Savienības tiesai ir jābūt pilnvarām pārbaudīt šādu pasākumu tiesiskumu un pamatotību, un nevar celt iebildumus saistībā ar Padomes izmantoto pierādījumu un informācijas noslēpumu vai konfidencialitāti. Turklāt Padomei nav tiesību pamatot aktu, ar kuru tiek pieņemti ierobežojoši pasākumi, ar kādas dalībvalsts nosūtīto informāciju vai pierādījumiem, kuri iekļauti lietas materiālos, ja šī dalībvalsts nevēlas atļaut šīs informācijas paziņošanu Savienības tiesai, kuras uzdevums ir pārbaudīt šī lēmuma tiesiskumu.
(sal. ar 122., 125. un 126. punktu)
8. Ja finanšu uzņēmumam, kas veic uzņēmējdarbību trešajā valstī un ir dibināts saskaņā ar šīs pašas valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar Regulu Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu, Regulu Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu Nr. 423/2007 un Regulu Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas Nr. 961/2010 atcelšanu, nav pienākuma iesaldēt kodolieroču izplatīšanā iesaistītu vienību līdzekļus, tad tomēr, ja ārvalsts finanšu uzņēmums piedalās, ir tieši iesaistīts vai sniedz atbalstu kodolieroču izplatīšanā, tā līdzekļus un saimnieciskos resursus, kuri atrodas Savienības teritorijā un ir iesaistīti komercdarījumā, kurš pilnībā vai daļēji tiek īstenots Savienībā, vai kuri ir dalībvalstu valstspiederīgo vai juridisko personu, vienību vai organizāciju, kuras veic uzņēmējdarbību vai ir izveidotas saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesībām, rīcībā, var skart ar minētajām regulām pieņemtie ierobežojošie pasākumi. Līdz ar to, tiklīdz top zināms vai rodas pamatotas aizdomas, ka kāds no ārvalsts finanšu uzņēmuma klientiem ir iesaistīts kodolieroču izplatīšanā, tam ir nekavējoties jāpārtrauc sniegt finanšu pakalpojumus šādam klientam, ņemot vērā juridiski noteiktos piemērojamos pienākumus, un vairs nesniegt nevienu jaunu pakalpojumu.
(sal. ar 132.–134. punktu)
9. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 163., 164. un 167. ‑175. punktu)
10. Fakts, ka saistībā ar kopējo ārējo un drošības politiku pieņemti ierobežojoši pasākumi pārsniedz tos, kurus ir pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome, neietekmē to, ka LESD 215. pants ir piemērots un pietiekams šo pasākumu juridiskais pamats. Šis pats secinājums pēc analoģijas ir piemērojams tādiem ierobežojošiem pasākumiem, kuri ir pieņemti saskaņā ar LES 29. pantu, kā Lēmumā 2010/413, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP, un šī lēmuma īstenošanai pieņemtajos lēmumos. Arī ar LES 29. pantu nav ierobežotas Padomei piešķirtās pilnvaras, īstenojot Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes pieņemtos pasākumus. Līdz ar to fakts vien, ka pret prasītāju noteiktie ierobežojošie pasākumi pārsniedz tos, kurus ir pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome, nenozīmē, ka Padome ir pārkāpusi samērīguma principu.
Turklāt Padomei nebija pienākuma sniegt prasītajai objektīvu attaisnojumu, attiecībā uz faktu, ka tā pieņem ierobežojošus pasākumus, bet gan vienīgi konkrētus un specifiskus iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka tai ir piemērojami autonomu ierobežojošu pasākumu kritēriji.
(sal. ar 170. un 182.–184. punktu)
11. Lai arī iepriekšēja lēmuma pieņemšana atbilstoši LES V sadaļas 2. nodaļai ir obligāts nosacījums, lai Padome varētu pieņemt ierobežojošus pasākumus atbilstoši pilnvarām, kas tai ir piešķirtas ar LESD 215. pantu, tomēr tas vien, ka šāds lēmums pastāv, nerada Padomei pienākumu pieņemt šādus pasākumus. Padomei, īstenojot tai ar LESD piešķirtās pilnvaras, ir novērtējuma brīvība attiecībā uz veidu, kā tā ievieš lēmumus, kas ir pieņemti atbilstoši LES V sadaļas 2. nodaļai, tostarp iespējamu ierobežojošu pasākumu noteikšanu atbilstoši LESD 215. pantam.
Turklāt šajā ziņā LES 29. pantā nav minēts nekas, kas izslēgtu, ka attieksme par īpašu ģeogrāfisku vai tematisku jautājumu nevar izpausties kā konkrēti pasākumi, kurus ir jāievieš visām dalībvalstīm, reaģējot uz kādu notikumu vai parādību.
(sal. ar 193., 194. un 197. punktu)