Language of document : ECLI:EU:C:2008:589

ĢENERĀLADVOKĀTA JANA MAZAKA [JAN MAZÁK] SECINĀJUMI,

sniegti 2008. gada 23. oktobrī (1)

Lieta C‑241/07

JK Otsa Talu OÜ

pret

Põllumajanduse Registrite ja Informatsiooni Amet (PRIA)

(Riigikohus (Igaunija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lauksaimniecība – Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonds (ELVGF) – Atbalsts lauku attīstībai





1.        Šajā lietā Riigikohus (Augstākā tiesa) (Igaunija) lūdz Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Padomes Regulas (EK) Nr. 1257/1999 (ko sauc arī par “Lauku attīstības regulu”) (2) interpretāciju. Iesniedzējtiesa uzdod prejudiciālos jautājumus, kas radušies tiesvedībās, kurās tai jāpieņem spriedumi un kam pamatā ir strīds starp AS Agrofarm (turpmāk tekstā – “Agrofarm”), kura juridiskā tiesību un pienākumu pārņēmēja ir JK Otsa Talu OÜ (turpmāk tekstā – “Otsa Talu”), un “Lauksaimniecības reģistru un informācijas biroju” (3) jautājumā par atteikumu piešķirt Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) agrovides atbalstu.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesību akti

2.        Regula Nr. 1257/1999 izveido pamatu Kopienu atbalstam ilgtspējīgai lauku attīstībai.

3.        Regulas Nr. 1257/1999 22. pantā (4) ir noteikts:

“Atbalsts, ko piešķir par tādu lauksaimniecības metožu izmantošanu, kas paredzētas vides aizsardzībai, lauku vides (agrovides) saglabāšanai vai dzīvnieku labturības uzlabošanai, veicina Kopienas politikas mērķu sasniegšanu lauksaimniecības, vides un lauksaimniecības dzīvnieku labturības jomā.

Minētais atbalsts sekmē:

a)      lauksaimniecības zemes izmantošanu tādos veidos, kas ir savienojami ar vides, ainavas un tās īpatnību, dabas resursu, augsnes un ģenētiskās daudzveidības aizsardzību un uzlabošanu;

b)      videi draudzīgu lauksaimniecības ekstensifikāciju un zemas intensitātes ganību sistēmu apsaimniekošanu;

c)      tādu apdraudētu apstrādājamo zemju saglabāšanu, kurām piemīt augsta dabas vērtība;

d)      ainavu un vēsturisko īpatnību saglabāšanu lauksaimniecības zemē;

e)      vides plānošanas izmantošanu lauksaimniecības praksē;

f)      dzīvnieku labturības uzlabošanu.”

4.        Regulas Nr. 1257/1999 23. pantā ir noteikts:

“1.      Atbalstu piešķir lauksaimniekiem, kuri uzņemas saistības attiecībā uz agrovidi vai dzīvnieku labturību vismaz uz pieciem gadiem. Vajadzības gadījumā konkrētiem saistību veidiem nosaka ilgāku laikposmu, ņemot vērā to ietekmi uz vidi vai dzīvnieku labturību.

2.      Saistības attiecībā uz agrovidi un dzīvnieku labturību ir plašākas nekā tikai parastās labās lauksaimniecības prakses izmantošana un ietver arī labu lopkopības praksi.

Tās paredz pakalpojumus, ko neparedz citi atbalsta pasākumi, piemēram, tirgus atbalstīšana vai kompensācijas pabalsti.”

5.        Regulas Nr. 1257/1999 24. panta 1. punktā ir noteikts:

“Atbalstu par saistībām, kas attiecas uz agrovidi vai dzīvnieku labturību, piešķir katru gadu un aprēķina, pamatojoties [uzsvars manis pievienots]:

a)      uz zaudētajiem ienākumiem;

b)      uz papildu izmaksām, kas izriet no uzņemtajām saistībām; un

c)      uz vajadzību pēc stimulēšanas.

Aprēķinot atbalsta apjomu gadā, neņem vērā ar ieguldījumiem saistītās izmaksas. Aprēķinot atbalsta apjomu gadā, var ņemt vērā neefektīvu ieguldījumu izmaksas, kas rodas, pildot saistības.”

6.        Regulas Nr. 1257/1999 37. panta 1., 2. un 4. punktā ir noteikts:

“1.      Atbalstu lauku attīstībai piešķir tikai tiem pasākumiem, kas atbilst Kopienu tiesībām.

2.      Šādi pasākumi saskan ar pārējiem Kopienas politikas virzieniem un tajos īstenotajiem pasākumiem.

Konkrēti, neviens pasākums, kas ietilpst jomā, uz kuru attiecas šī regula, nav tiesīgs uz atbalstu no citām Kopienas atbalsta shēmām, ja tas neatbilst kādam specifiskam šajā regulā izklāstītam nosacījumam.

[..]

4.      Dalībvalstis var noteikt papildu nosacījumus vai lielākus ierobežojumus attiecībā uz Kopienas atbalsta piešķiršanu lauku attīstībai ar noteikumu, ka šādi nosacījumi atbilst šajā regulā izklāstītajiem mērķiem un prasībām.”

7.        Regulas Nr. 1257/1999 39. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu lauku attīstības atbalsta pasākumu atbilstību un konsekvenci, ievērojot šajā nodaļā izklāstītos noteikumus.

2.      Dalībvalstu iesniegtie lauku attīstības plāni ietver paredzēto atbalsta pasākumu atbilstības un konsekvences novērtējumu un norādi uz pasākumiem, kas tiek veikti, lai nodrošinātu atbilstību un konsekvenci.

3.      Nepieciešamības gadījumā atbalsta pasākumi tiek turpmāk pārskatīti, lai nodrošinātu atbilstību un konsekvenci.”

B –    Valsts tiesību akti

8.        “ELÜPS” (5) (Likums par Eiropas Savienības kopējās lauksaimniecības politikas īstenošanu) tika pieņemts 2004. gada 24. martā un daļēji stājās spēkā 2004. gada 1. maijā, daļēji – 2005. gada 1. janvārī (6). Šī likuma atbilstošie noteikumi ir šādi:

“42. pants. Ar kopējo lauksaimniecības politiku saistīto atbalstu lauku attīstībai piešķiršanas kārtība

[..]

2)      Lauksaimniecības ministrs nosaka, kāda veida atbalsts lauku attīstībai attiecīgajā saimnieciskajā gadā tiek piešķirts, kāda veida darbības attiecīgajā saimnieciskajā gadā tiek veicinātas un kā tiek sadalīti līdzekļi, kas paredzēti lauku attīstības veicināšanai.

3)      Tiesības pieteikties un saņemt atbalstu lauku attīstībai nerodas, ja attiecīgajā saimnieciskajā gadā, pamatojoties uz šī panta 2. punktu, šī atbalsta piešķiršana vai attiecīgās darbības veicināšana nav paredzēta.

43. pants. Nosacījumi atbalsta lauku attīstības veicināšanai saņemšanai

1)      Tiesības pieteikties atbalstam lauku attīstībai ir personai, kas atbilst šī likuma 42. panta 1. punktā minētajā programmā un šajā likumā paredzētajiem nosacījumiem.

2)      Lauksaimniecības ministram ir tiesības noteikt detalizētākus nosacījumus atbalsta lauku attīstībai saņemšanai saistībā ar pieteikumu iesniedzējiem un plānotajām darbībām, kā arī noteikt sarakstu ar teritorijām, kurās tiek piešķirts atbalsts lauku attīstībai. Minētie nosacījumi var tikt paredzēti katram atbalsta veidam atsevišķi.

[..]

44. pants. Pieteikšanās atbalstam lauku attīstībai un pieteikuma izskatīšana

[..]

2)      Lauksaimniecības ministrs detalizēti reglamentē pieteikšanās atbalstam lauku attīstībai kārtību un šo pieteikumu izskatīšanas kārtību, pieteikuma formu, iemeslus atbalsta samazināšanai, atsevišķo atbalstu veidu likmes un iemeslus pieteikuma noraidīšanai. Kārtība pieteikuma atbalstam iesniegšanai un pieteikuma izskatīšanai var tikt reglamentēta katram atbalsta veidam atsevišķi.”

9.        Ar Lauksaimniecības ministra 2004. gada 20. aprīļa Rīkojumu Nr. 51 pieņemtie “Detalizēti nosacījumi atbalsta agrovides pasākumiem saņemšanai, kā arī detalizēti noteikumi pieteikumu atbalstam iesniegšanai, izskatīšanai un atbalsta izmaksāšanai” (7) līdz 2005. gada 1. maijam spēkā esošajā redakcijā paredzēja:

“3. pants. Nosacījumi atbalsta saņemšanai

1)      Pieteikties atbalstam 2. pantā norādītajām darbībām var lauksaimniecības nozarē darbojošās fiziska persona, juridiska persona vai publisko tiesību sabiedrība, vai cita personu apvienība bez juridiskas personas statusa (turpmāk tekstā − “pieteikuma iesniedzēji”), kas darbojas Attīstības plāna devītās nodaļas 9.2. punktā norādītajās nozarēs un atbilst Attīstības plāna devītās nodaļas 9.2. punktā noteiktajām prasībām, un kas

[..]

3.      uzņēmušies pienākumu piecu gadu laika periodā, skaitot no termiņa, kas noteikts pieteikumu atbalstam iesniegšanai, īstenot 1. un 2. punktā norādītos pienākumus un prasības atbalsta agrovides pasākumiem saņemšanai.”

10.      Ar 2005. gada 1. maijā spēkā stājušos grozījumu, kas bija piemērojams laikā, kad 2005. gada 26. maijā tika iesniegts attiecīgais pieteikums atbalstam (turpmāk tekstā – “apstrīdētais pasākums”), tika pieņemts šāds papildinošs nosacījums:

“82. pants. Piemērošanas noteikumi

[..]

7)      2005. gadā pieteikums atbalstam videi draudzīgas ražošanas pasākumiem var tikt iesniegts, ja 2004. gadā par labu pieteikuma iesniedzējam ir ticis pieņemts lēmums par atbalsta piešķiršanu videi draudzīgai ražošanai un pieteikuma iesniedzējs ir uzņēmies 3. panta 1. punkta 3) apakšpunktā noteikto pienākumu.”

11.      Igaunijas Republikas valdības un Lauksaimniecības ministrijas izveidotajā un Eiropas Kopienu Komisijas (turpmāk tekstā – “Komisija”) apstiprinātajā Lauku attīstības plānā no 2004. līdz 2006. gadam ir paredzēts:

“12.6.2. Agrovides atbalsts

Pieteikumu pārbaude un lēmums tiek pieņemts atbilstoši kritērijiem, kas noteikti atbalstu saņemšanai, un atbilstoši finansiālajiem līdzekļiem, kas attiecīgajā gadā ir nodrošināti attiecīgo pasākumu īstenošanai. Vajadzības gadījumā attiecībā uz pieteikumiem tiek noteikta prioritāra kārtība.

Ja nepietiek budžeta, lai atbilstoši apmierinātu visus pieteikumus, kas atbilst prasībām, lauksaimniecības ministrs var noteikt kārtību agrovides atbalsta daļas vai visa atbalsta proporcionālai samazināšanai visiem pieteikuma iesniedzējiem, kas atbilst nosacījumiem agrovides atbalsta saņemšanai, pamatojoties uz lauksaimniecības platību, uz ko attiecas pieteikums vai atbalstāmā darbība, vai pamatojoties uz citu pamatu.”

II – Faktiskie apstākļi, process un prejudiciālie jautājumi

12.      Agrofarm 2005. gada 26. maijā iesniedza Birojā pieteikumu par platībmaksājumiem. 2004. gadā Agrofarm jau veica videi draudzīgai ražošanai nepieciešamos sagatavošanas darbus, lai saņemtu atbalstu agrovides pasākumiem (8).

13.      Ar Biroja direktora 2005. gada 19. decembra Lēmumu Nr. 1‑3.13‑4/74 Agrofarm pieteikums tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka atbalsts netiek piešķirts par platību, attiecībā uz kuru nav spēkā pienākums īstenot videi draudzīgu ražošanu.

14.      2006. gada 1. februārī Agrofarm cēla prasību Tartu Halduskohus (Tartu administratīvā tiesa) atcelt Biroja direktora lēmuma 17. punktu, kā arī noteikt izmaksāt šajā lietā aplūkojamo atbalstu. Minētā tiesa ar 2006. gada 28. aprīļa spriedumu prasību noraidīja un būtībā nosprieda, ka Rīkojuma Nr. 51 papildinājumā nav konstatēti prasītāja tiesību ierobežojumi.

15.      Otsa TaluAgrofarm (9) tiesību un pienākumu pārņēmēja iesniedza Tartu Ringkonnakohus (Tartu rajona tiesa) apelācijas sūdzību, apgalvojot, ka Regula Nr. 1257/1999 nesniedza tiesības ieviest nevienlīdzīgus noteikumus attiecībā uz [atbalsta] pieteikuma iesniedzējiem. Lauksaimniecības ministra lēmums veikt grozījumus Rīkojumā Nr. 51 mazāk kā mēnesi pirms atbalsta pieteikumu 2005. gadam iesniegšanas termiņa beigām nebija saderīgs ar tiesiskās paļāvības un tiesiskuma principu. Ar 2006. gada 7. septembra spriedumu minētā tiesa noraidīja Otsa Talu apelācijas sūdzību, savu lēmumu būtībā pamatojot ar to, ka Lauksaimniecības ministra veiktie grozījumi rīkojumā nav pretrunā Kopienu tiesībām.

16.      Tad Otsa Talu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Prasītāja apgalvoja, ka apstrīdētais Rīkojuma Nr. 51 grozījums kā Kopienu tiesības īstenojošs valsts tiesību akts bija nesaderīgs ar Kopienu tiesībām, it īpaši ar Regulas Nr. 1257/1999 24. panta 1. punktu, atbilstoši kuram agrovides atbalsts ir piešķirams katru gadu. Turklāt Otsa Talu apgalvoja, ka Rīkojuma Nr. 51 82. panta 7. punkts ir pretrunā attīstības plāna 12.6.2. punktam, atbilstoši kuram, ja nepietiek budžeta līdzekļu, kopējais atbalsts visiem pieteikuma iesniedzējiem, kas atbilst nosacījumiem atbalsta saņemšanai, tiek proporcionāli samazināts.

17.      Iesniedzējtiesā Birojs būtībā apgalvoja, ka attiecīgo agrovides atbalstu nevar uzskatīt par sociālu atbalstu, kurš ir jāsadala vispārīgi. Šī lieta attiecas uz atbalstu, kura piešķiršanas nosacījumi rodas no valsts lauksaimniecības politikas vajadzībām un prioritātēm, un valstij ir arī tiesības grozīt šos nosacījumus.

18.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā lietā ir būtiski noteikt, vai ir leģitīmi atbalsta perioda laikā grozīt nosacījumus, ar kādiem var iesniegt pieteikumus agrovides atbalstam, kas izmaksājams par videi draudzīgu ražošanu, tādējādi, ka salīdzinājumā ar iepriekš piemērojamo situāciju tiek ierobežots to personu loks, kas atbilst nosacījumiem.

19.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka ar Regulā Nr. 1257/1999 noteikto agrovides atbalsta videi draudzīgai ražošanai mērķi ir saderīgi tas, ka atbalstu saskaņā ar atbilstošu programmu katra saimnieciskā gada budžetā būtu jāpiešķir arī jauniem pieteikuma iesniedzējiem, kas ir gatavi uzņemties saistības veikt videi draudzīgu ražošanu un kuri attiecīgi organizē savu ražošanu, lai izpildītu likumā noteiktos nosacījumus. Šī pieeja atbilstu arī vienlīdzīgas attieksmes principam un mērķim garantēt labāku vides aizsardzību.

20.      Līdz ar to iesniedzējtiesa šaubās, vai papildu nosacījumi pieteikuma iesniedzējiem, kuri tika ieviesti ar Rīkojuma Nr. 51 82. panta 7. punktu, ir saderīgi ar Kopienu tiesību mērķiem, it īpaši ar agrovides atbalsta koncepciju, kas ir noteikta Regulā Nr. 1257/1999.

21.      Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka, ja budžeta līdzekļi ir nepietiekami, Igaunijas attīstības plānā ir paredzēts proporcionāli samazināt atbalstu visiem pieteikuma iesniedzējiem, kas sākotnēji izpildīja agrovides atbalsta piešķiršanas nosacījumus.

22.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka atbalsta saņēmēju loka “sašaurināšana” nebija samērīgs līdzeklis, lai atrisinātu nepietiekamu budžeta līdzekļu jautājumu, un, tieši pretēji, atbalstu bija jāsamazina proporcionāli visiem pieteikuma iesniedzējiem, kuri sākotnēji izpildīja agrovides atbalsta piešķiršanas nosacījumus, kā tas bija paredzēts Komisijas apstiprinātajā attīstības plānā.

23.      Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai ar [Regulas Nr. 1257/1999] 22.–24. pantā paredzēto atbalsta agrovidei mērķi ir saderīgi tas, ka:

a)      šo atbalstu var turpināt saņemt tikai tie pieteikuma iesniedzēji, attiecībā uz kuriem programmas ietvaros jau iepriekšējā saimnieciskajā gadā ir pieņemts lēmums par atbalsta piešķiršanu agrovides pasākumu īstenošanai un kuriem ir uzlikti noteikti pienākumi saistībā ar agrovides pasākumiem, vai

b)      katru saimniecisko gadu tiek atbalstīti arī jauni pieteikumu iesniedzēji, kas piekrīt uzņemties pienākumu īstenot videi draudzīgu ražošanu un kas attiecīgi strukturizē savu ražošanu atbilstoši prasītajiem nosacījumiem?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu atbilst b) variantam un ja izrādās, ka programmas ietvaros vairs nepietiek budžeta līdzekļu pirmā atbalsta piešķiršanai, vai [Regulas Nr. 1257/1999] 24. panta 1. punkts kopsakarā ar 37. panta 4. punktu un 39. pantu ļauj dalībvalstij

a)      veikt grozījumus noteikumos un nosacījumos par atbalsta piešķiršanu agrovides pasākumiem un paredzēt, ka pieteikumu atbalstam var iesniegt tikai tie, attiecībā uz kuriem iepriekšējā saimnieciskajā gadā ir ticis pieņemts lēmums par atbalsta piešķiršanu un kuri tādējādi ir pakļauti saistībām īstenot videi draudzīgu ražošanu, vai

b)      proporcionāli samazināt atbalsta apmēru visiem pieteikuma iesniedzējiem, kas atbilst nosacījumiem atbalsta agrovidei piešķiršanai?”

24.      Igaunijas, Grieķijas un Polijas valdības, kā arī Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Otsa Talu un visi iepriekš minētie lietas dalībnieki, izņemot Polijas valdību, tika uzklausīti 2008. gada 10. aprīļa tiesas sēdē.

III – Vērtējums

A –    Lietas dalībnieku galvenie argumenti

25.      Igaunijas valdība paskaidro apstākļus saistībā ar Lauku attīstības plāna izstrādi, kā arī saistībā ar grozījumiem Rīkojumā Nr. 51. Tā norāda, ka papildu ziņojumā par minētā plāna izpildi ir norādīts, ka 2004. gadā tika iesniegts gandrīz dubults pieteikumu skaits salīdzinājumā ar plānā paredzēto. Tādēļ kvantitātes mērķi attiecībā uz Lauku attīstības plānā 2006. gadam sākotnēji noteiktām saistībām bija izpildīti jau 2004. gadā. Turklāt, ņemot vērā, ka Lauksaimniecības ministrs nolēma nesamazināt agrovides atbalstu 2004. gadā, nodrošinātie budžeta līdzekļi šī atbalsta finansēšanai nebija pietiekami, lai varētu pieņemt jaunus pieteikumus 2005. un 2006. gadā.

26.      Šajā kontekstā 2005. gada maijā Rīkojums Nr. 51 pirmo reizi tika grozīts, samazinot atbalsta saņēmēju loku. Tomēr 2005. gada jūlijā šis rīkojums tika grozīts otru reizi, tādējādi, ka pieteikuma iesniedzēju loks tika paplašināts, paredzot, ka pieteikumu var iesniegt arī personas, kurām vismaz viens lauks ir lauku kompleksā, kas pilnībā atrodas NATURA 2000 teritorijā.

27.      Igaunijas valdība apgalvo, ka paredzētā atbalsta saņēmēju loka samazināšana ar grozīto Rīkojumu Nr. 51 ir saderīga gan ar Regulas Nr. 1257/1999 mērķiem (kā minēts tās 31. apsvērumā), gan ar vienlīdzīgas attieksmes principu.

28.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Igaunijas valdība iesaka uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi. Ja Lauku attīstības plāna kvantitatīvie mērķi ir sasniegti un ja izrādās, ka šīs programmas kontekstā vairs nav pietiekošu budžeta līdzekļu, lai piešķirtu pirmreizējo atbalstu, Regulas Nr. 1257/1999 24. panta 1. punkta, 37. panta 4. punkta un 39. panta noteikumi atļauj dalībvalstij grozīt normas, kas ir piemērojamas agrovides atbalsta pieteikumu iesniegšanai un to piešķiršanai, un ieviest nosacījumus, ar ko sašaurina atbalsta saņēmēju loku. Ar šādiem nosacījumiem attiecībā uz vienu vai vairākiem attiecīgiem laika posmiem var novērst jaunu pieteikumu iesniegšanu.

29.      Grieķijas valdība uzsver, ka Kopienu tiesību aktos ir atzīta nepieciešamība būt elastīgam, ne tikai plānojot lauku attīstības atbalsta programmas, bet arī tās īstenojot. Tā uzskata, ka uz saņēmējiem attiecināmo kritēriju a posteriori var grozīt tikai tad, ja tas nerada diskrimināciju vai nepamatotu ierobežojumu.

30.      Līdz ar to Grieķijas valdība piedāvā uz pirmo jautājumu atbildēt šādi: ikgadējā atbalsta piešķiršana tikai tiem saņēmējiem, kas jau piedalās programmā, ir atļauta ar Regulas Nr. 1257/1999 noteikumiem. Līdz ar to jaunus dalībniekus katru gadu var iekļaut programmā, bet tas nav obligāti.

31.      Attiecībā uz otro jautājumu Grieķijas valdība uzskata, ka, ja dalībvalsts programmas īstenošanas laikā ievēro, ka budžeta līdzekļi nav pietiekami, tā atbilstoši Regulai Nr. 1257/1999 var grozīt attiecīgās valsts tiesību normas, lai izpildītu jau esošos pienākumus un atteiktos pieņemt jaunus pieteikumus agrovides atbalstam.

32.      Polijas valdība uzskata, ka Regulas Nr. 1257/1999 mērķi gan attiecībā uz agrovides atbalstu, gan uz citiem atbalstu veidiem principā var tikt sasniegti tikai tad, ja atbalsts tiek piešķirts visiem pieteikuma iesniedzējiem, kas izpilda nosacījumus. Pretējā gadījumā dalībvalsts pēc savas izvēles varētu ierobežot šāda atbalsta piešķiršanu konkrētā saimnieciskā gada laikā.

33.      Tādēļ Polijas valdība uz pirmo jautājumu iesaka atbildēt tādējādi, ka Regulas Nr. 1257/1999 22. un 24. pantā noteiktajam agrovides atbalsta mērķim atbilst atbalsta piešķiršana katru gadu arī jauniem saņēmējiem, kas ir uzņēmušies saistības attiecībā uz videi draudzīgu ražošanu un kuri attiecīgi organizē savu ražošanu, lai izpildītu šos nosacījumus.

34.      Attiecībā uz otro jautājumu Polijas valdība uzskata, ka, ja budžeta līdzekļi nav pietiekami, atteikums piešķirt atbalstu jauniem pieteikuma iesniedzējiem neliedz sasniegt agrovides atbalsta mērķus un nav Kopienu vai valsts tiesību pārkāpums.

35.      Tādējādi uz otro jautājumu tā iesaka sniegt šādas atbildes. Ja programmas kontekstā kļūst skaidrs, ka nepietiek budžeta līdzekļu, lai piešķirtu atbalstu pirmreizējiem pieteikuma iesniedzējiem, Regulas Nr. 1257/1999 24. panta 1. punkts kopā ar 37. panta 4. punktu un 39. pantu atļauj dalībvalstij noteikt, ka uz atbalstu var pieteikties tikai tad, ja iepriekšējā saimnieciskajā gadā ir pieņemts lēmums piešķirt atbalstu pieteikuma iesniedzējiem un līdz ar to attiecībā uz viņiem ir spēkā videi draudzīgas ražošanas pienākums.

36.      Visbeidzot, Komisija norāda, ka Regulā Nr. 1257/1999 netiek definēts, kā jāaprēķina ikgadējie atbalsta maksājumi. Tādēļ tā uzskata, ka dalībvalstis var vai nu noteikt ikgadējos maksājumu apmērus piecu gadu perioda sākumā, vai grozīt šo apmēru katru gadu – saskaņā ar pieejamiem budžeta līdzekļiem un saņēmēju skaitu, kas piedalās programmā.

37.      Komisija apgalvo, ka abas iespējas ir atbilstošas Regulai Nr. 1257/1999 un abas sniedz stimulu lauksaimniekiem.

38.      Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija ierosina atbildēt uz jautājumiem tādējādi, ka nosacījumi, ka Regulas Nr. 1257/1999 22., 23. un 24. pantā paredzēto agrovides atbalstu var piešķirt tikai tiem pieteikuma iesniedzējiem, par kuriem iepriekšējā saimnieciskajā gadā programmas ietvaros jau ir pieņemts lēmums piešķirt atbalstu, ir saderīgi ar šo regulu.

B –    Par pieņemamību

39.      Šķiet, ka Igaunijas valdība apšauba iesniegto jautājumu pieņemamību. Šī valdība uzskata, ka, ņemot vērā Rīkojuma Nr. 51 grozījumus (10), pieņēmums, uz ko balstās iesniedzējtiesas jautājums, nav pareizs. No tā, pēc šīs valdības domām, izriet, ka valsts tiesas iesniegtie jautājumi neataino pilnībā valsts pasākumus, kas bija spēkā 2005. gadā, un attiecīgi ir tikai teorētiski. Neviens no pārējiem lietas dalībniekiem nav izvirzījis šo iebildumu savos apsvērumos vai paudis nostāju šajā sakarā.

40.      Tiesa spriedumā apvienotajās lietās Unión General de Trabajadores de La Rioja (11) nosprieda, ka “gan no EKL 234. panta teksta, gan no tā sistēmas izriet, ka prejudiciāla nolēmuma procedūras priekšnoteikums ir tas, ka valsts tiesa tiešām izskata strīdu, kura izlemšanai tai ir jāpieņem lēmums, kurā var ņemt vērā Tiesas spriedumu sakarā ar prejudiciālo jautājumu”.

41.      Tiesa spriedumā lietā Ritter‑Coulais (12) nosprieda, ka “no pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar Līguma 234. pantu iedibinātā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments [..]. Šīs sadarbības ietvaros tikai valsts tiesa, kura iztiesā prāvu, kuras rīcībā ir visa nepastarpinātā informācija par lietas apstākļiem un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, vislabāk var noteikt, ņemot vērā lietas īpatnības, cik nepieciešams ir prejudiciālais nolēmums šīs tiesas sprieduma taisīšanai un cik piemēroti ir Tiesai uzdotie jautājumi [..]. Tas tomēr nemaina to, ka Tiesai, ja nepieciešams, jāpārbauda apstākļi, kādos pie tās vērsusies valsts tiesa, lai pārliecinātos par savu kompetenci un it īpaši lai noteiktu, vai lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai ir sakars ar pamata prāvas īstenajiem apstākļiem un priekšmetu, lai Tiesai nebūtu jāsniedz konsultatīvs viedoklis par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem. Ja izrādās, ka uzdotajam jautājumam acīmredzami nav nozīmes šīs prāvas iznākumam, Tiesai jāatzīst, ka tiesvedība jāizbeidz”.

42.      No tā izriet, ka šajā lietā skaidri pastāv tiesvedība, kura ir jāizlemj iesniedzējtiesā un kuras izlemšanai tai ir nepieciešama Kopienu Tiesas atbilde. Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav norādes par to, ka rīkojums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu būtu teorētisks vai hipotētisks. No iepriekš minētā secinu, ka iesniegtie jautājumi ir pieņemami.

C –    Par lietas būtību

43.      Uzdodot abus jautājumus, kuri ir jāaplūko kopā, Riigikohus būtībā jautā, vai ar Regulu Nr. 1257/1999 ir saderīgi tas, ka dalībvalsts nepietiekamu budžeta līdzekļu dēļ sašaurina agrovides atbalsta pieteikuma iesniedzēju loku, ļaujot tos iesniegt tikai tiem lauksaimniekiem, par kuriem jau ir pieņemts lēmums par atbalsta piešķiršanu iepriekšējā saimnieciskajā gadā.

44.      Komisija pareizi atsaucas uz Tiesas judikatūru, jo, kaut gan dalībvalstu attīstības programmas apstiprina Komisija – pēc tam, kad ir pārliecinājusies, ka šīs programmas atbilst Regulai Nr. 1257/1999, un ir noteikusi daļēji finansējamo pasākumu raksturu un ar to finansēšanu saistīto kopējo izmaksu apmēru –, Komisijas veiktās valsts attīstības programmas apstiprināšanas rezultātā minētā programma nekādā gadījumā neiegūst Kopienu tiesību pasākuma raksturu. Šādos apstākļos, ja, piemēram, atbalsta līgums nav saderīgs ar Komisijas apstiprināto programmu, valsts tiesām no šīs nesaderības ir jāizdara attiecīgi secinājumi, ņemot vērā valsts tiesības un vienlaicīgi arī attiecīgās Kopienu tiesības valsts tiesību piemērošanā (13).

45.      Šajā sakarā Tiesa ir nospriedusi, ka “[..] valsts iestādēm ir jāīsteno Kopienu tiesiskais regulējums un jāpieņem nepieciešamie individuālie lēmumi attiecībā uz uzņēmējiem. To darot, dalībvalsts rīkojas saskaņā ar valsts tiesību aktos noteiktajām normām un noteikumiem, ievērojot Kopienu tiesībās noteiktos ierobežojumus” (14).

46.      Kopienu tiesībās un it īpaši Regulā Nr. 1257/1999 (vai šajā sakarā Regulā Nr. 817/2004 (15)) nav detalizēti noteikts, ka agrovides atbalstu būtu jāpiešķir katru gadu.

47.      Regulas Nr. 1257/1999 37. panta 4. punktā un 39. panta 3. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir diezgan plaša rīcības brīvība, īstenojot savus attīstības plānus. Šie panti attiecīgi noteic, ka “dalībvalstis var noteikt papildu nosacījumus vai lielākus ierobežojumus attiecībā uz Kopienas atbalsta piešķiršanu lauku attīstībai ar noteikumu, ka šādi nosacījumi atbilst [šajā] regulā izklāstītajiem mērķiem un prasībām” (16) un ka “nepieciešamības gadījumā atbalsta pasākumi tiek turpmāk pārskatīti [dalībvalstī], lai nodrošinātu atbilstību un konsekvenci”.

48.      Tomēr no Tiesas sprieduma lietā Huber var secināt, ka, lai gan attīstības plānu saistībā ar ES struktūrfondu atbalstu īstenošana ir dalībvalstu kompetencē, valsts pasākumi nedrīkst ietekmēt Kopienu tiesību piemērojamību un efektivitāti (17).

49.      Rīkojumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu valsts tiesa uzskata, ka jēdziens “katru gadu” Regulas Nr. 1257/1999 24. panta 1. punktā ir jāsaprot tādējādi, ka personai ir jābūt tiesībām katru gadu pieteikties viena un tā paša veida atbalstam neatkarīgi no tā, vai šāds atbalsts jau bija piešķirts šai personai iepriekš. Tāds pats ir arī Otsa Talu viedoklis.

50.      Tomēr es nevaru piekrist šai interpretācijai. Drīzāk es uzskatu – kā būtībā uzskata arī Komisija un Igaunijas un Polijas valdības –, ka šis pants neattiecas uz iepriekš minēto jautājumu un tikai nodrošina, ka ilggadīgas programmas laikā atbalsta maksājumi ir veicami katru gadu.

51.      Tādējādi ir jānoraida interpretācija, ka, pamatojoties uz Regulas Nr. 1257/1999 24. panta 1. punktu, programmai katru gadu būtu jābūt pieejamai jauniem dalībniekiem, kas uzņemas saistības. Tiešām, tas izriet arī no Regulas Nr. 817/2004 66. panta 5. punkta, kurā ir noteikts, ka, “ja atbalsts ir vairākgadu, maksājumus pēc pieteikuma iesniegšanas gadā veiktā maksājuma veic atbilstoši ikgadējam maksājuma pieteikumam, izņemot, ja dalībvalsts ir ieviesusi efektīvu ikgadēju pārbaudes procedūru, kas minēta [67. panta 1. punktā]”.

52.      Tālāk ir jānosaka, vai 37. panta 4. punktā noteiktie un Igaunijas Republikas pamata prāvā norādītie “papildu vai lielākie” ierobežojumi ir saderīgi ar Regulā Nr. 1257/1999 noteiktajiem mērķiem un prasībām.

53.      Nākošajos divos punktos es izklāstīšu Regulas Nr. 1257/1999 preambulas apsvērumus, kas attiecas uz lietu pamata prāvā.

54.      Regulas Nr. 1257/1999 preambulas 14. apsvērumā ir noteikts, ka “kritērijiem atbalsta saņemšanai lauku attīstības jomā nebūtu jāietver citi kritēriji kā vien tie, kuri ir nepieciešami, lai sasniegtu lauku attīstības politikas mērķus” (18).

55.      Regulas Nr. 1257/1999 preambulas 31. apsvērumā ir teikts, ka “agrovides atbalsta shēmai būtu jāturpina rosināt lauksaimniekus apkalpot sabiedrību kopumā, ieviešot vai turpinot izmantot lauksaimniecības praksi, kas atbilst pieaugošajai vajadzībai aizsargāt un uzlabot vidi, dabas resursus, augsni un sugu daudzveidību un saglabāt ainavu un lauku vidi” (19).

56.      Pamatojoties uz šiem apsvērumiem un uz visu Regulas Nr. 1257/1999 VI nodaļas (proti, 22.–24. pantu, kas ir minēti šo secinājumu 3.–5. punktā) saturu, es uzskatu, ka Regula Nr. 1257/1999 neaizliedz Igaunijai, ja tā konstatē, ka tai nav pieejami pietiekami budžeta līdzekļi, šo nepietiekamību atrisināt, pieņemot aplūkojamos pasākumus (20).

57.      Es piekrītu Igaunijas valdībai, ka tas, ka atbalsts tiek garantēts lauksaimniecības platībām, par kurām [lauksaimnieki] jau uzņēmušies ilggadējas saistības, veicina agrovides pasākuma nepārtrauktību. Pretējā gadījumā rezultāts būtu tāds, ka zemniekiem nebūtu pārliecības par atbalsta lielumu, kas tiem tiks piešķirts katru gadu. Tas viņus vai nu atturētu no pieteikšanās dalībai atbalsta shēmā, vai liktu tiem atteikties no shēmas tajā gadā, kad viņu atbalsts ir samazināts.

58.      Šajā kontekstā jānorāda, ka atbalsta apmērs netiek noteikts nejauši vai patvaļīgi. Tieši pretēji, kā šajos secinājums ir paskaidrots iepriekš, tas tiek aprēķināts atbilstoši objektīviem kritērijiem, kas ir noteikti Regulas Nr. 1257/1999 24. panta 1. punktā.

59.      Tomēr, ja Igaunija gatavojās proporcionāli samazināt visus maksājumus, tā attiecībā pret 2004. gadā pieņemtajiem pieteikumiem nebūtu izpildījusi savus “līgumā noteiktos” pienākumus piešķirt pilnu paredzētā atbalsta apmēru.

60.      Attiecīgajai dalībvalstij ir saistības pret atbalsta saņēmējiem, kas jau ir iekļauti atbalsta programmā, kuras savukārt nav mazākas par saistībām pret tiem saņēmējiem, kas paši ir uzņēmušies ilgtermiņa saistības.

61.      Tajā pašā laikā es piekrītu Komisijai, ka dalībvalsts var nolemt pieņemt alternatīvu risinājumu, kas ir minēts iesniegtajos prejudiciālajos jautājumos, un proporcionāli samazināt atbalstu visiem agrovides atbalsta nosacījumiem atbilstošiem pieteikuma iesniedzējiem. Šādā gadījumā lauksaimnieki tiktu iedrošināti ieviest videi draudzīgu lauku apsaimniekošanu neatkarīgi no tā, vai attiecībā uz tiem jau ir pieņemts lēmums par atbalsta piešķiršanu iepriekšējā saimnieciskajā gadā. Citiem vārdiem sakot, katru gadu jauni atbalsta saņēmēji tiktu iedrošināti ieviest un īstenot šādu praksi. Šajā gadījumā dalībvalstij tomēr būtu jāpierāda, ka agrovides atbalsta shēmas mērķi patiešām tiktu sasniegti tādā pašā līmenī, pat ja atbalsta summa tiktu pārskatīta katru gadu.

62.      Ņemot vērā dalībvalstu rīcības brīvību, apstrīdētais pasākums nešķiet nesaderīgs ar Regulu Nr. 1257/1999, kura cenšas veicināt agrovides un lauku attīstību kopumā.

63.      Tālāk ir jāizvērtē, vai Igaunija ir izmantojusi savu rīcības brīvību saskaņā ar Kopienu tiesībām.

1)      Par iespējamo Kopienu tiesību vispārējo principu pārkāpumu

64.      Tiesa spriedumā lietā Piek (21) nosprieda, ka “saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, nosakot Kopienu tiesību aktu īstenošanas pasākumus, valsts iestādēm sava rīcības brīvība ir jāizmanto, ievērojot Kopienu tiesību vispārējos principus, tostarp samērīguma principu”. Šie principi iekļauj arī tiesiskās paļāvības aizsardzības un vienlīdzīgas attieksmes principu.

65.      Otsa Talu tiesas sēdē būtībā apgalvoja, ka apstrīdētā pasākuma ieviešana ir pretrunā tiesiskās paļāvības aizsardzības principam.

66.      Tiesa nosprieda, ka “tiesiskās paļāvības aizsardzības princips nepārprotami ir viens no Kopienu pamatprincipiem” (22).

67.      Manuprāt, Otsa Talu nevar apgalvot, ka tā tiesiski paļāvās uz to, ka tiktu saglabāta pastāvošā situācija, ko Kopienas regulu īstenošanas laikā varēja mainīt ar valsts iestāžu lēmumiem to rīcības brīvības ietvaros, it īpaši tādā jomā kā kopējā lauksaimniecības politika, kurā ir nepieciešams veikt grozījumus, lai pielāgotos izmaiņām ekonomiskajā situācijā (23).

68.      Turklāt tiesiskās paļāvības jēdziens nozīmē, ka attiecīgai personai ir ar konkrētu administrācijas sniegtu nodrošinājumu pamatota paļāvība (24). Pamata tiesvedības lietā tomēr nedz ELÜPS, nedz Rīkojumā Nr. 51 konkrēti nebija noteikts, ka tiks pieņemti visi pieteikumi.

69.      Visbeidzot, no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka Otsa Talu laikā, kad tika iesniegti pieteikumi platībmaksājumiem 2005. gada 26. maijā, bija zināms Rīkojuma Nr. 51 82. panta 7. punkts, tādējādi tā nevar apgalvot, ka šī rīkojuma grozījumi pārkāpj tās tiesisko paļāvību attiecībā uz to, ka tai tiks piešķirts atbalsts.

70.      Tādēļ tiesiskās paļāvības aizsardzības princips nav pārkāpts.

71.      Tālāk attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principu Tiesa lietā Beļģija/Komisija (25) nosprieda, ka “saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips un nediskriminācijas princips paredz, ka līdzīgas situācijas neaplūko atšķirīgi un atšķirīgas situācijas neaplūko līdzīgi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota”.

72.      Manuprāt, kad Otsa Talu pieteicās atbalstam, tā skaidri nebija salīdzināmā situācijā ar tiem saņēmējiem, kas jau bija daļa no shēmas un kuri uzņēmās ilggadējas videi draudzīgas ražošanas saistības. Otsa Talu varētu salīdzināt tikai ar tiem lauksaimniekiem, kuriem bija tikai nolūks pieteikties atbalstam un kas (vēl) nebija shēmas daļa.

73.      Tādējādi attiecīgo pasākumu ieviešana nevarēja pārkāpt vienlīdzīgas attieksmes principu attiecībā uz Otsa Talu, jo, šķiet, pret to vienādos apstākļos (proti, pret atbalsta pieteikuma iesniedzējiem 2005. gadā) un ar vienādiem nosacījumiem bija tāda pati attieksme kā pret citiem.

74.      Līdz ar to, manuprāt, vienlīdzīgas attieksmes princips nav pārkāpts.

75.      Tiesa spriedumā lietā Viamex Agrar Handel un ZVK (26) nosprieda, ka “vispirms ir jāprecizē, ka samērīguma princips, kas ir vispārējs Kopienu tiesību princips un kurš vairākkārt ir apstiprināts Tiesas judikatūrā, tostarp kopējās lauksaimniecības politikas jomā [..], ir jāievēro gan Kopienu likumdevējam, gan valsts likumdevējiem un tiesām, kas piemēro Kopienu tiesības”. Pēc analoģijas šis princips ir jāievēro arī kompetentajām valsts iestādēm, piemērojot Regulu Nr. 1257/1999.

76.      Jautājums ir par to, vai pamata tiesvedības apstākļos attiecīgā Igaunijas veiktā pasākuma, ko, kā tā pati atzina, tā veica, īstenojot savu rīcības brīvību, mērķis ir veicināt lauku attīstību (27) un vai tas ir atbilstošs un nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

77.      Šajā sakarā ir jānosaka, vai attiecīgais pasākums ir atbilstošs konkrētā mērķa sasniegšanai.

78.      Kā es minēju šo secinājumu 58.–61. punktā, manuprāt, ņemot vērā nepietiekamos budžeta līdzekļus, attiecīgais pasākums bija gan piemērots, gan nepieciešams, lai sasniegtu mērķi veicināt lauku attīstību, un ar to netika uzlikts pārlieku liels papildu slogs personām salīdzinājumā ar izvirzīto mērķi. Tajā pašā laikā, manuprāt, alternatīvā iespēja proporcionāli samazināt visus maksājumus šķiet mazāk piemērota šī mērķa sasniegšanai, jo Igaunija riskētu neizpildīt savas “līgumiskās” saistības izsniegt pilnu plānotā atbalsta apmēru un, ja tas tiktu samazināts līdz konkrētai summai, saņēmējiem, kas jau piedalās atbalsta programmā, nebūtu iespējams turpināt videi draudzīgu ražošanu (28).

79.      Ņemot vēra visu iepriekš minēto, es uzskatu, ka no lietas materiāliem var secināt, ka pamata tiesvedības apstākļos attiecīgā pasākuma ieviešana neradīja samērīguma principa pārkāpumu.

IV – Secinājumi

80.      Tādēļ es uzskatu, ka Tiesai uz Riigikohus iesniegtajiem jautājumiem būtu jāsniedz šāda atbilde:

tādi valsts tiesību akti kā pamata tiesvedībā aplūkojamie, ar kuriem tiek noteikts nosacījums, ka nepietiekamu budžeta līdzekļu dēļ nepārtraukts atbalsts ir jāpiešķir tikai tiem pieteikuma iesniedzējiem, par kuriem jau iepriekšējā saimnieciskajā gadā ir pieņemts lēmums piešķirt tādu agrovides atbalstu, kas ir minēts 22.–24. pantā Padomes 1999. gada 17. maija Regulā (EK) Nr. 1257/1999 par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai un dažu regulu grozīšanu un atcelšanu, un kas ir uzņēmušies ar vidi saistītas saistības, principā neliedz sasniegt šīs regulas mērķus.


1 – Oriģinālvaloda – angļu.


2 – 1999. gada 17. maija Regula Nr. 1257/1999 par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai un dažu regulu grozīšanu un atcelšanu (OV L 60, 80. lpp.), ko daļēji atcēla ar Padomes 2005. gada 20. septembra Regulu (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) (OV L 277, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1257/1999”).


3 – Põllumajanduse Registrite ja Informatsiooni Amet (PRIA), Lauksaimniecības reģistru un informācijas pārvalde, kuras uzdevums inter alia ir organizēt valsts atbalsta un ES atbalsta piešķiršanu lauksaimniecībai un lauku attīstībai (turpmāk tekstā – “Birojs”).


4 – Regulas Nr. 1257/1999 22., 23. un 24. pants šeit ir minēti versijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2003. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1783/2003 par grozījumiem Regulā (EK) Nr. 1257/1999 par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai (OV L 270, 70. lpp.).


5 – Euroopa Liidu ühise põllumajanduspoliitika rakendamise seadus.


6 – RT (Oficiālais Vēstnesis) I 2004, 24, 163.


7 – Põllumajandusliku keskkonnatoetuse saamise täpsemad nõuded ning toetuse taotlemise, taotluse menetlemise ja toetuse maksmise täpsem kord (RTL (Oficiālā Vēstneša Pielikums) 2004, 51, 879).


8 – Rīkojumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir precizēts, ka 2004. gadā Agrofarm jau iegādājās 2005. gada pavasara sējai nepieciešamās sēklas, tādējādi veicot videi draudzīgai ražošanai nepieciešamos sagatavošanas darbus.


9 – Agrofarm pievienojās Otsa Talu.


10 – Skat. šo secinājumu 25. un 26. punktu.


11 – Tiesas 2008. gada 11. septembra spriedums apvienotajās lietās no C‑428/06 līdz C‑434/06 (Krājums, I‑6747. lpp., 39. punkts), kurā šajā sakarā ir atsauce uz Tiesas 1995. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no C‑422/93 līdz C‑424/93 Zabala Erasun u.c. (Recueil, I‑1567. lpp., 28. punkts); 1998. gada 12. marta spriedums lietā C‑314/96 Djabali (Recueil, I‑1149. lpp., 18. punkts) un 2005. gada 20. janvāra spriedums lietā C‑225/02 García Blanco (Krājums, I‑523. lpp., 27. punkts).


12 – Tiesas 2006. gada 21. februāra spriedums lietā C‑152/03 (Krājums, I‑1711. lpp., 13.–15. punkts un tajā minētā judikatūra).


13 – Šajā sakarā skat. Tiesas 2002. gada 19. septembra spriedumu lietā C‑336/00 Huber (Recueil, I‑7699. lpp., 39. un 40. punkts).


14 – Skat. Tiesas 1987. gada 7. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 89/86 un 91/86 L’Étoile commerciale un CNTA/Komisija (Recueil, 3005. lpp., 12. punkts). Skat. arī, piemēram, Tiesas 1983. gada 21. septembra spriedumu apvienotajās lietās no 205/82 līdz 215/82 Deutsche Milchkontor/Vācija (Recueil, 2633. lpp.) un 1989. gada 2. februāra spriedumu lietā 262/87 Nīderlande/Komisija (Recueil, 225. lpp.). Skat. arī Mögele, R., “The financing system of the Common Agricultural Policy and its legal framework”, Irish Journal of European Law, Round Hall Sweet & Maxwell, 2 (1995), 139. un 140. lpp.: “lai gan KLP normu noteikšana lielā mērā ir Kopienu tiesību aktu jautājums, [..] dalībvalstis un to iestādes īsteno un piemēro šīs normas atbilstoši vispārējiem principiem, kas reglamentē Kopienas institucionālo struktūru un attiecības starp Kopienu un tās dalībvalstīm”; un McMahon, J. A., EU Agricultural Law, Oxford University Press, 2007, 30. lpp.: “grozījumi šajā jomā, kas ir ieviesusi Kopienas pamatnostādnes labiem lauksaimniecības un vides nosacījumiem, joprojām sniedz dalībvalstīm noteiktu rīcības brīvības pakāpi”, un tajā minēto judikatūru.


15 – Komisijas 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 817/2004, ar ko paredz sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 1257/1999 par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai (OV L 153, 30. lpp.) (“turpmāk tekstā – Regula Nr. 817/2004”).


16 – Manuprāt, no šī panta izriet, ka tas, ka konkrētais pasākums sākotnēji nebija paredzēts Igaunijas attīstības plānā 2004.–2006. gadam, nav noteicoši.


17 – Skat. iepriekš 13. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Huber, 61.–64. punkts. Skat. arī ģenerāladvokāta Albēra [Alber] secinājumus minētajā lietā, 74.–76. punkts un tajos minētā judikatūra. Iepriekš 14. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Deutsche Milchkontor/Vācija 22. punktā Tiesa nosprieda, ka “valsts tiesību piemērošana nedrīkst ietekmēt Kopienu tiesību piemērojamību un efektivitāti”.


18 – Skat. arī Regulas Nr. 817/2004 preambulas 4. apsvērumu. Turklāt 11. apsvērumā ir noteikts, ka “[a]ttiecībā uz agrovides [..] atbalsta obligātajām prasībām, kas lauksaimniekiem jāievēro sakarā ar dažādām [..] saistībām, ņemot vērā mērķus, jānodrošina līdzsvarota atbalsta piemērošana un tādējādi jāsekmē ilgtspējīga lauku apvidu attīstība”.


19 – Jāpiebilst, ka Regulas Nr.1257/1999 preambulas 29. apsvērumā ir noteikts, ka “[..] īpaša nozīme būtu jāpiešķir agrovides instrumentiem, lai atbalstītu noturīgu lauku reģionu attīstību un atbildētu uz sabiedrības pieaugošo pieprasījumu pēc vidi sargājošiem pakalpojumiem”.


20 – Citiem vārdiem sakot, Rīkojuma Nr. 51 grozījumi, ar kuriem tika ieviests papildu nosacījums, ka 2005. gadā personas var pieteikties agrovides atbalstam par videi draudzīgu ražošanu, ja 2004. gadā ir pieņemts lēmums pieteikuma iesniedzējam piešķirt tādu atbalstu un tas ir uzņēmies saistības izpildīt pienākumus un nosacījumus agrovides atbalsta saņemšanai uz pieciem gadiem.


21 – Tiesas 2007. gada 11. janvāra spriedums lietā C‑384/05 (Krājums, I‑289. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra). Attiecībā uz lauksaimniecības jomu un vispārējiem Kopienu tiesību principiem skat., piemēram, Bianchi, D., La politique agricole commune (PAC), Bruylant Bruxelles, 2006, 62.–69. lpp.; iepriekš 14. zemsvītras piezīmē minētais McMahon, J. A., EU Agricultural Law, 28.–33. lpp.


22 – Tiesas 2005. gada 7. jūnija spriedums lietā C‑17/03 VEMW u.c. (Krājums, I‑4983. lpp., 73. punkts un tajā minētā judikatūra).


23 – Pēc analoģijas attiecībā uz Kopienu iestādēm skat. Tiesas 1996. gada 15. februāra spriedumu lietā C‑63/93 Duff u.c. (Recueil, I‑569. lpp., 20. punkts un tajā minētā judikatūra): “[tiesiskās paļāvības aizsardzības] princips, kas ir daļa no Kopienas tiesiskās kārtības [..], izriet no tiesiskās drošības principa, kas pieprasa, lai tiesību normas ir skaidras un precīzas, un kura mērķis ir nodrošināt, lai Kopienu tiesību reglamentētās situācijas un tiesiskās attiecības ir paredzamas. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tirgu kopējās organizēšanas jomā, kuras mērķis ietver pastāvīgu pielāgošanos, lai atbilstu ekonomiskās situācijas izmaiņām, uzņēmēji nevar tiesiski paļauties, ka pret tiem netiks piemēroti tādi ierobežojumi, kas rodas no tirgus nākotnes normām vai struktūrpolitikas”. Skat. arī Tiesas 2006. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑310/04 Spānija/Padome (Krājums, I‑7285. lpp., 81. punkts un tajā minētā judikatūra).


24 – Skat. pēc analoģijas Tiesas 1996. gada 11. marta rīkojumu lietā T‑195/95 Guérin automobiles/Komisija (Recueil, II‑171. lpp., 20. punkts).


25 – Tiesas 2005. gada 14. aprīļa spriedums lietā C‑110/03 (Krājums, I‑2801. lpp., 71. punkts), kurā tiek minēts 2004. gada 9. septembra spriedums lietā C‑304/01 Spānija/Komisija (Krājums, I‑7655. lpp., 31. punkts) un 2004. gada 14. decembra spriedums lietā C‑210/03 Swedish Match (Krājums, I‑11893. lpp., 70. punkts). Skat. arī Tiesas 1994. gada 5. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑133/93, C‑300/93 un C‑362/93 Crispoltoni u.c. (Recueil, I‑4863. lpp., 50. punkts un tajā minētā judikatūra).


26 – Tiesas 2008. gada 17. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑37/06 un C‑58/06 (Krājums, I‑69. lpp., 33. un 35. punkts).


27 – Jāatgādina, ka Regulas Nr. 1257/1999 preambulas 31. apsvērumā ir noteikts mērķis “turpināt rosināt lauksaimniekus apkalpot sabiedrību kopumā, ieviešot vai turpinot izmantot [videi draudzīgu] lauksaimniecības praksi [..]”.


28 – Attiecībā uz Kopienu iestādēm skat. iepriekš 23. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Spānija/Padome, kura 134. punktā Tiesa secināja, ka, “pamatojoties uz Kopienu iestāžu sniegtajiem datiem, Tiesa nevar pārbaudīt, vai Kopienu likumdevējs, nepārkāpjot tam šajā jomā piešķirtās plašās izvērtēšanas pilnvaras [Kopējās Lauksaimniecības Politikas jomā], varēja secināt, ka pietiek ar to, ka kultūratkarīgā atbalsta par kokvilnu summa ir noteikta 35 % apmērā no kopējās atbalstu summas, kas bija pieejama atbilstoši iepriekšējai atbalsta shēmai, lai nodrošinātu, ka tiek sasniegts Regulas Nr. 864/2004 piektajā apsvērumā paredzētais mērķis nodrošināt šī kultūrauga rentabilitāti un līdz ar to tā turpmāku audzēšanu, proti, mērķis, kas atbilst ar 4. protokola 2. punktā paredzētajam mērķim”.