TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2024. gada 18. janvārī (*)
Satura rādītājs
Atbilstošās tiesību normas
Vienotā rīcība 2008/124
Regula (EK) Nr. 593/2008
Tiesvedības priekšvēsture
Tiesvedība Vispārējā tiesā un Tiesā, kā arī pārsūdzētais spriedums
Lietas dalībnieku prasījumi Tiesai
Par apelācijas sūdzību
Par apelācijas sūdzības pieņemamību
Lietas dalībnieku argumenti
Tiesas vērtējums
Par pirmo pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
Tiesas vērtējums
Par ceturtā pamata pirmo daļu
Lietas dalībnieku argumenti
Tiesas vērtējums
Par trešo pamatu
Par trešā pamata pirmo daļu
– Lietas dalībnieku argumenti
– Tiesas vērtējums
Par trešā pamata otro daļu
– Lietas dalībnieku argumenti
– Tiesas vērtējums
Par trešā pamata trešo daļu
– Lietas dalībnieku argumenti
– Tiesas vērtējums
Par trešā pamata ceturtās daļas otro un trešo iebildumu
– Lietas dalībnieku argumenti
– Tiesas vērtējums
Par trešā pamata piekto daļu
– Lietas dalībnieku argumenti
– Tiesas vērtējums
Par trešā pamata sesto daļu
– Lietas dalībnieku argumenti
– Tiesas vērtējums
Par otro pamatu un trešā pamata ceturtās daļas pirmo iebildumu
Lietas dalībnieku argumenti
Tiesas vērtējums
Par ceturtā pamata otro daļu
Lietas dalībnieku argumenti
Tiesas vērtējums
Par piekto pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
Tiesas vērtējums
Par sesto pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
Tiesas vērtējums
Par tiesāšanās izdevumiem
Apelācija – Šķīrējklauzula – Eiropas Savienības starptautisko misiju darbinieki – Secīgi uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi – Lūgums pārkvalificēt visus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus par darba līgumu uz nenoteiktu laiku – Lūgums atlīdzināt ļaunprātīgu atlaišanu – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Diskriminācijas aizlieguma princips – Ne ultra petita princips – Pienākums norādīt pamatojumu – Valstu tiesību aktu sagrozīšana – Tiesāšanās izdevumi
Lietā C‑46/22 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2022. gada 20. janvārī iesniedzis
Liam Jenkinson, ar dzīvesvietu Kilārni [Killarney] (Īrija), ko pārstāv N. de Montigny, advokāte,
apelācijas sūdzības iesniedzējs,
pārējie lietas dalībnieki:
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv M. Bauer, J. Rurarz un A. Vitro, pārstāvji,
Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja D. Bianchi, G. Gattinara un B. Mongin, pārstāvji, vēlāk – D. Bianchi, G. Gattinara un L. Hohenecker, pārstāvji,
Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD), ko pārstāv S. Marquardt, E. Orgován un R. Spac, pārstāvji,
Eulex Kosovo, ko pārstāv E. Raoult, advokāte, un N. Reilly, barrister,
atbildētāji pirmajā instancē,
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], Tiesas priekšsēdētāja vietnieks L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] (referents), tiesneši T. fon Danvics [T. von Danwitz], A. Kumins [A. Kumin] un I. Ziemele,
ģenerāladvokāts: Ž. Rišārs Delatūrs [J. Richard de la Tour],
sekretārs: M. Krauzenbeka [M. Krausenböck], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 9. marta tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 17. maija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savu apelācijas sūdzību Liam Jenkinson lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 10. novembra spriedumu Jenkinson/Padome u.c. (T‑602/15 RENV, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2021:764), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja viņa prasību, kuras priekšmets ir, pirmkārt, prasījums atbilstoši LESD 272. pantam, pirmām kārtām, pārkvalificēt visus ar prasītāju noslēgtos darba līgumus par darba līgumu uz nenoteiktu laiku un, otrām kārtām, atlīdzināt līgumisko kaitējumu, kas viņam esot nodarīts, un, otrkārt, prasījumi, kas pamatoti ar LESD 268. un 340. pantu un ar ko lūdz konstatēt Eiropas Savienības Padomes, Eiropas Komisijas un Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD), arī Eiropas Savienības īstenotās Tiesiskuma misijas Kosovā, kas paredzēta Padomes Vienotās rīcības 2008/124/KĀDP (2008. gada 4. februāris) par Eiropas Savienības Tiesiskuma misiju Kosovā, EULEX KOSOVO (OV 2008, L 42, 92. lpp.; turpmāk tekstā – “Eulex Kosovo”) 1. pantā, ārpuslīgumisko atbildību.
Atbilstošās tiesību normas
Vienotā rīcība 2008/124
2 Vienotās rīcības 2008/124 9. panta 3. punkts noteic:
“EULEX KOSOVO vajadzības gadījumā var pieņemt darbā starptautisku personālu un vietēju personālu uz līguma pamata.”
3 Šīs vienotās rīcības 10. panta 3. punkts paredz:
“Starptautiskā un vietējā civilā personāla nodarbinātības nosacījumus un to tiesības un pienākumus nosaka līgumos, ko noslēdz misijas vadītājs un personāla locekļi.”
Regula (EK) Nr. 593/2008
4 Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV 2008, L 177, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “Roma s I regula”), 3. panta 5. punkts paredz:
“Pušu piekrišanas pastāvēšanu un spēkā esamību saistībā ar piemērojamo tiesību aktu izvēli nosaka saskaņā ar 10., 11. un 13. pantu.”
5 Šīs regulas 8. pants paredz:
“1. Individuālos darba līgumus reglamentē tiesību akti, ko puses izvēlējušās atbilstīgi 3. pantam. Tomēr šādas izvēles iznākumā darbiniekam nedrīkst būt liegta aizsardzība, kas tam piešķirta ar noteikumiem, no kuriem nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties, atbilstīgi tiesību aktiem, kurus piemērotu saskaņā ar šā panta 2., 3. un 4. punktu, ja nebūtu izdarīta izvēle.
2. Ciktāl puses nav izdarījušas izvēli attiecībā uz individuālajam darba līgumam piemērojamiem tiesību aktiem, līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā vai – ja tā nav – no kuras darbinieks pastāvīgi veic darbu, pildot līgumu. Ja darbinieks uz laiku ir nodarbināts citā valstī, neuzskata, ka ir mainījusies valsts, kurā darbinieks pastāvīgi veic savu darbu.
3. Ja piemērojamos tiesību aktus nevar noteikt atbilstīgi 2. punktam, līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā atrodas uzņēmums, kas pieņēma darbinieku.
4. Ja apstākļi kopumā liecina, ka līgums ir ciešāk saistīts ar citu valsti, kas nav 2. vai 3. punktā norādītā valsts, piemēro šīs citas valsts tiesību aktus.”
6 Minētās regulas 9. panta 1. un 2. punkts noteic:
“1. Prevalējošas imperatīvas normas ir normas, kuru ievērošanu valsts uzskata par būtisku sabiedrības interešu aizsardzībai, piemēram, savas politiskās, sociālās un ekonomiskās kārtības nodrošināšanai, tiktāl, ka šīs normas piemēro jebkurai situācijai, kura ir to darbības jomā, neatkarīgi no tā, kādi tiesību akti būtu piemērojami līgumam saskaņā ar šo regulu.
2. Nekas šajā regulā neierobežo tiesas atrašanās valsts tiesību aktos paredzēto prevalējošo imperatīvo normu piemērošanu.”
7 Minētās regulas 10. pants paredz:
“1. Līguma vai jebkura līguma noteikuma pastāvēšanu un spēkā esamību nosaka saskaņā ar tiesību aktiem, kas to reglamentētu saskaņā ar šo regulu, ja attiecīgais līgums vai noteikums būtu bijis spēkā.
2. Tomēr, lai tiktu noteikts, ka tā nav devusi piekrišanu, ikviena puse var atsaukties uz savas pastāvīgās mītnesvietas valsts tiesību aktiem, ja no apstākļu kopuma izriet, ka nebūtu pamata šīs puses rīcības sekas noteikt saskaņā ar 1. punktā norādītajiem tiesību aktiem.”
8 Romas I regulas 11. panta 1. punkts noteic:
“Līgums, kurš noslēgts starp personām vai to pārstāvjiem, kas līguma noslēgšanas brīdī ir dažādās valstīs, formāli ir spēkā, ja tas atbilst formas prasībām, kuras paredzētas tiesību aktos, kas saskaņā ar šo regulu attiecīgo līgumu reglamentē pēc būtības, vai tā noslēgšanas valsts tiesību aktos.”
9 Šīs regulas 13. pants paredz:
“Starp vienā un tajā pašā valstī esošām personām noslēgta līguma gadījumā fiziskā persona, kura būtu rīcībspējīga saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, var atsaukties uz savu rīcībnespēju, kas izriet no citas valsts tiesību aktiem, vienīgi tādā gadījumā, ja otra līgumslēdzēja puse līguma noslēgšanas laikā zināja par šo rīcībnespēju vai neuzmanības dēļ nezināja par to.”
Tiesvedības priekšvēsture
10 Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–5. punktā. Šīs tiesvedības vajadzībām to var rezumēt šādi.
11 Īrijas valstspiederīgais L. Jenkinson vispirms no 1994. gada 20. augusta līdz 2002. gada 5. jūnijam, pamatojoties uz dažādiem secīgiem uz noteiktu laiku noslēgtiem darba līgumiem (LNL), bija nodarbināts Eiropas Savienības Uzraudzības misijā Dienvidslāvijā (turpmāk tekstā – “ESUM”).
12 Pēc tam viņš no 2002. gada 17. jūnija līdz 2009. gada 31. decembrim, pamatojoties uz dažādiem secīgiem LNL, bija nodarbināts Eiropas Savienības Policijas misijā Bosnijā un Hercegovinā (turpmāk tekstā – “ESPM”).
13 Visbeidzot prasītājs no 2010. gada 5. aprīļa līdz 2014. gada 14. novembrim bija nodarbināts misijā Eulex Kosovo, pamatojoties uz vienpadsmit secīgi noslēgtiem LNL, no kuriem pirmie deviņi bija noslēgti ar Eulex Kosovo vadītāju un divi pēdējie – ar pašu misiju (turpmāk tekstā – “vienpadsmit LNL”).
14 Kamēr bija spēkā desmitais LNL, kas aptvēra laikposmu no 2014. gada 15. jūnija līdz 14. oktobrim, L. Jenkinson ar Eulex Kosovo vadītāja 2014. gada 26. jūnija vēstuli tika informēts, ka pēc tam, kad 2014. gada 24. jūnijā dalībvalstis pieņēma lēmumu par Eulex Kosovo pārstrukturēšanu, amats, ko viņš tajā ieņem kopš nodarbināšanas, pēc 2014. gada 14. novembra tiks likvidēts un ka līdz ar to viņa līgums pēc šī datuma netiks pagarināts.
15 Vienpadsmitais un pēdējais LNL starp L. Jenkinson un Eulex Kosovo tātad noslēgts uz laikposmu no 2014. gada 15. oktobra līdz 14. novembrim (turpmāk tekstā – “pēdējais LNL”).
16 Izņemot šo pēdējo LNL, visos ar L. Jenkinson noslēgtajos LNL par viņa darbību Eulex Kosovo bija ietverta šķīrējklauzula, ar kuru kompetence piešķirta Beļģijas tiesām.
17 Pēdējā LNL 21. pantā bija ietverta šķīrējklauzula, ar kuru, pamatojoties uz LESD 272. pantu, kompetence attiecībā uz jebkādu strīdu saistībā ar līgumu piešķirta Eiropas Savienības tiesai.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un Tiesā, kā arī pārsūdzētais spriedums
18 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 23. oktobrī, L. Jenkinson pret Padomi, Komisiju, EĀDD un Eulex Kosovo cēla prasību, ar kuru viņš lūdza Vispārējo tiesu:
– galvenokārt – pārkvalificēt viņa līgumattiecības par darba līgumu uz nenoteiktu laiku, konstatēt, ka atbildētāji pirmajā instancē nav izpildījuši līgumsaistības, it īpaši pienākumu iepriekš paziņot par līguma uz nenoteiktu laiku izbeigšanu, konstatēt, ka viņa atbrīvošana no darba bijusi nelikumīga, un līdz ar to piespriest minētajiem lietas dalībniekiem atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts, ļaunprātīgi izmantojot secīgi noslēgtus LNL, neizpildot pienākumu iepriekš paziņot par līguma izbeigšanu, kā arī nelikumīgi atbrīvojot no darba (turpmāk tekstā – “prasījumu pirmā daļa”);
– galvenokārt – atzīt, ka Padome, Komisija un EĀDD laikā, kad L. Jenkinson bija nodarbināts šī sprieduma 11.–13. punktā minētajās Savienības starptautiskajās misijās, pret viņu izturējās diskriminējoši attiecībā uz atalgojumu, tiesībām uz pensiju un citām priekšrocībām, konstatēt, ka kādam no atbildētājiem būtu vajadzējis pieņemt prasītāju darbā kā pagaidu darbinieku, un līdz ar to piespriest atbildētājiem izmaksāt kompensāciju par viņam šajā ziņā nodarīto kaitējumu (turpmāk tekstā – “prasījumu otrā daļa”), un
– pakārtoti – pamatojoties uz ārpuslīgumisko atbildību, piespriest atbildētājiem pirmajā instancē atlīdzināt kaitējumu, kas izriet no to pienākumu neizpildes (turpmāk tekstā – “prasījumu trešā daļa”).
19 Ar 2016. gada 9. novembra rīkojumu Jenkinson/Padome u.c. (T‑602/15, EU:T:2016:660) Vispārējā tiesa atzina, ka tās kompetencē acīmredzami nav spriest par pirmo un otro prasījumu daļu, kuras izvirzītas galvenokārt, un kā acīmredzami nepieņemamu noraidīja trešo prasījumu daļu, kas izvirzīta pakārtoti. Tādējādi Vispārējā tiesa noraidīja prasību kopumā un piesprieda L. Jenkinson atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20 Ar apelācijas sūdzību, kas iesniegta 2017. gada 25. janvārī, L. Jenkinson iesniedza apelāciju par šo spriedumu.
21 Ar 2018. gada 5. jūlija spriedumu Jenkinson/Padome u.c. (C‑43/17 P, EU:C:2018:531) Tiesa atcēla minēto rīkojumu, nosūtīja lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.
22 Ar atsevišķiem procesuālajiem dokumentiem, kurus Komisija Vispārējās tiesas kancelejā iesniegusi 2018. gada 31. oktobrī un Padome un EĀDD – 2018. gada 19. novembrī, šie lietas dalībnieki izvirzīja iebildes par nepieņemamību, ar kurām tie it īpaši norādīja, ka viņi nav vainojami par faktiem, lēmumiem un iespējamajiem pārkāpumiem, ko tiem pārmetis prasītājs. Ar Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētāja 2019. gada 29. marta rīkojumu šīs iebildes par nepieņemamību tika pievienotas lietas izskatīšanai pēc būtības.
23 Vispārēja tiesa ar pārsūdzēto spriedumu nosprieda, ka prasījumu pirmā un otrā daļa ir jānoraida kā nepamatotas un ka prasījumu trešā daļa ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemama, tādējādi prasība kopumā ir jānoraida, nelemjot par minētajām iebildēm par nepieņemamību.
Lietas dalībnieku prasījumi Tiesai
24 Ar savu apelācijas sūdzību L. Jenkinson lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– izskatīt lietu;
– pakārtoti – nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un
– piespriest atbildētājiem pirmajā instancē atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
25 Padomes prasījumi Tiesai ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību un
– piespriest L. Jenkinson atlīdzināt šajā tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus.
26 Komisija lūdz Tiesu:
– noraidīt apelācijas sūdzību kā nepieņemamu daļā, kurā tā ir vērsta pret Komisiju;
– pakārtoti – noraidīt prasību kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu un
– piespriest L. Jenkinson atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
27 EĀDD prasījumi Tiesai ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību kā nepamatotu;
– lietas izskatīšanas gadījumā atzīt L. Jenkinson prasību par nepieņemamu daļā, kurā tā ir vērsta pret EĀDD;
– lietas nodošanas atpakaļ Vispārējai tiesai gadījumā atzīt, ka EĀDD vairs nevar būt atbildētājs, un
– piespriest L. Jenkinson atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
28 Eulex Kosovo lūdz Tiesu:
– noraidīt apelācijas sūdzību kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu un
– piespriest L. Jenkinson atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par apelācijas sūdzību
29 Savas apelācijas sūdzības pamatojumam L. Jenkinson izvirza sešus pamatus, ar kuriem būtībā tiek apgalvota, pirmkārt, kļūdaina pirmajā instancē izvirzīto prasījumu un pamatu interpretācija; otrkārt, tiesību kļūda saistībā ar prasījumu par secīgu LNL pārkvalificēšanu par vienu līgumu uz nenoteiktu laiku, jo Vispārējā tiesa esot ņēmusi vērā vienīgi pēdējo LNL; treškārt, vairākas Vispārējās tiesas pieļautas tiesību kļūdas, noraidot prasījumu pirmo daļu; ceturtkārt, kļūdaina diskriminācijas aizlieguma principa attiecībā uz Savienības darbiniekiem piemērošana un LESD 336. panta pārkāpums; piektkārt, Vispārējās tiesas pieļautas tiesību kļūdas, noraidot prasījumu trešo daļu, un sestkārt, kļūdains tiesāšanās izdevumu sadalījums.
30 Vispirms Padome, Komisija un EĀDD, lai gan tie nav iesnieguši pretapelācijas sūdzību, tomēr precizē, ka uzskata, ka 2022. gada 24. februāra sprieduma Eulex Kosovo (C‑283/20, EU:C:2022:126) gaismā prasība pirmajā instancē attiecībā uz tiem esot bijusi jānoraida.
31 Šajā ziņā Tiesa izskatāmajā lietā uzskata par atbilstošu vispirms lemt par apelācijas sūdzību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 25. februāris, Dalli/Komisija, C‑615/19 P, EU:C:2021:133, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
Par apelācijas sūdzības pieņemamību
Lietas dalībnieku argumenti
32 Komisija galvenokārt apgalvo, ka, ņemot vērā 2022. gada 24. februāra sprieduma Eulex Kosovo (C‑283/20, EU:C:2022:126) 40. un 46. punktu, vienīgajai atbildētajai izskatāmajā lietā esot jābūt Eulex Kosovo un līdz ar to apelācijas sūdzība attiecībā uz Komisiju ir nepieņemama. Tā turklāt uzsver, ka apelācijas sūdzības nepieņemamība attiecībā uz to izriet arī no fakta, ka tā nav L. Jenkinson darba devēja un tātad lieta uz to neattiecas.
33 L. Jenkinson apstrīd šos argumentus.
Tiesas vērtējums
34 Atbilstoši Tiesas Reglamenta 171. pantam apelācijas sūdzība tiek izsniegta pārējiem attiecīgās lietas dalībniekiem Vispārējā tiesā. Tostarp no pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas izriet, ka lietas dalībnieki tiesvedībā Vispārējā tiesā atbildētāja statusā bija Padome, Komisija, EĀDD un Eulex Kosovo. Tādējādi, tā kā Komisija bija lietas dalībniece tiesvedībā Vispārējā tiesā, L. Jenkinson likumīgi varēja vērst savu apelācijas sūdzību arī pret Komisiju (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2016. gada 21. janvāris, SACBO/Komisija un INEA, C‑281/14 P, EU:C:2016:46, 25. un 26. punkts, kā arī 2018. gada 5. jūlijs, Jenkinson/Padome u.c., C‑43/17 P, EU:C:2018:531, 19. punkts).
35 Turklāt Vispārējā tiesā bija celti arī prasījumi saistībā ar L. Jenkinson nodarbinātību ESUM un ESPM, tādējādi argumenti, kas izriet no 2022. gada 24. februāra sprieduma Eulex Kosovo (C‑283/20, EU:C:2022:126), tā kā tie attiecas tikai uz Padomes, Komisijas un EĀDD iesaisti un atbildību saistībā ar sekām, ko iespējami radot L. Jenkinson nodarbinātība Eulex Kosovo, katrā ziņā neļauj noraidīt iepriekšējā šī sprieduma punktā izdarīto konstatējumu.
36 No tā izriet, ka apelācijas sūdzība ir pieņemama.
Par pirmo pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
37 Saistībā ar pirmo pamatu L. Jenkinson, pirmām kārtām, uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 48. punktā kļūdaini konstatēja, ka prasījums attiecībā uz Vienotās rīcības 2008/124 prettiesiskumu prasības pieteikumā pirmajā instancē vispār nebija balstīts uz tiesību vai faktu argumentiem. Turklāt Vispārējā tiesa attiecībā uz šo jautājumu kļūdaini esot uzskatījusi, ka atsauce uz minēto prettiesiskumu labākajā gadījumā ir veikta prasījumu otrajā daļā. L. Jenkinson uzskata, ka atsauce uz šo prettiesiskumu esot bijusi veikta viņa prasības pieteikuma pirmajā instancē prasījumu pirmajā daļā.
38 L. Jenkinson apgalvo, ka prasījumi par prettiesiskumu, kas vērsti pret Vienoto rīcību 2008/124, esot bijuši jāinterpretē kā iebilde par prettiesiskumu LESD 277. panta izpratnē saistībā ar LESD 336. panta pārkāpumu un jāatzīst par pieņemamiem.
39 Viņš uzskata, ka tas pats būtu jāattiecina uz tiem [prasījumiem], kas vērsti pret Komisijas 2009. gada 30. novembra paziņojumu C(2009) 9502 “Noteikumi par Komisijas īpašajiem padomdevējiem, kas ir pilnvaroti KĀDP operatīvo darbību īstenošanai, kā arī par starptautisko personālu, ko pieņem darbā uz līguma pamata”. Šajā ziņā L. Jenkinson norāda, ka Komisija ar šo paziņojumu Padomes vietā atbilstoši LESD 336. pantam nosaka darba noteikumus.
40 Savā replikas rakstā L. Jenkinson it īpaši piebilst, ka LESD normas pārkāpums un tiesību akta autora kompetences neesamība ir absolūti pamati. Tas pats attiecoties uz tiesību akta, pret kuru vērsti iebildumi, pieņemšanas procedūras noteikumu neievērošanu.
41 Otrām kārtām, L. Jenkinson uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 52. punktā ir prettiesiski ierobežojusi lietas dalībniekus, pret kuriem bija vērsti prasījumi saistībā ar prasījumu otro daļu, neminot Padomi, Komisiju un EĀDD.
42 Trešām kārtām, pieņemot, ka tā paša sprieduma 110. punktā Vispārējā tiesa ir ierobežojusi strīda priekšmetu, attiecinot to tikai uz darba jomu, L. Jenkinson norāda, ka šāds ierobežojums ir prettiesisks tādēļ, ka minētais strīds attiecoties arī uz sociālo nodrošinājumu.
43 Padome, Komisija, EĀDD un Eulex Kosovo lūdz pirmo pamatu noraidīt.
Tiesas vērtējums
44 Pirmām kārtām, savā replikas rakstā L. Jenkinson apgalvo, ka Vispārējai tiesai pēc savas ierosmes esot bijis jāizvērtē Vienotās rīcības 2008/124 tiesiskums. Tomēr atbilstoši Tiesas Reglamenta 127. panta 1. punktam, kas saskaņā ar šī reglamenta 190. panta 1. punktu ir piemērojams apelācijas tiesvedībai, tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Apelācijas sūdzības iesniedzējs iebildumu saistībā ar to, ka Vispārējai tiesai pēc savas ierosmes esot bijis jāizvērtē šīs Vienotās rīcības tiesiskums, pirmoreiz izvirzījis savā replikas rakstā, un viņš nav pierādījis, ka šis iebildums ir balstīts uz tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Līdz ar to minētais iebildums ir jāuzskata par novēloti iesniegtu un tātad ir jāatzīst par nepieņemamu.
45 Attiecībā uz L. Jenkinson argumentiem, ar kuriem apstrīd to, ka Vispārējā tiesa nav izvērtējusi Vienotās rīcības 2008/124 tiesiskumu, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 46.–48. punktā ir analizējusi, vai prasības pieteikumā pirmajā instancē ir ietverta iebilde par prettiesiskumu, kas izvirzīta attiecībā uz šo Vienoto rīcību.
46 Vispārējā tiesa, pirmkārt, šī sprieduma 44.–48. punktā norādīja, ka L. Jenkinson atsaucas uz minētās Vienotās rīcības prettiesiskumu tikai tādēļ, lai tiktu atlīdzināts ārpuslīgumiskais kaitējums, ko viņš apgalvo savu prasījumu otrajā daļā. Otrkārt, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 48. punktā uzskatīja, ka, pat pieņemot, ka prasītājs ir izvirzījis iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Vienoto rīcību 2008/124, pamatojoties uz LESD 277. pantu, ir jākonstatē, ka prasības pieteikumā pirmajā instancē šī iebilde nav nekādā veidā argumentēta, nedz pamatojoties uz tiesībām, nedz faktiem, un attiecīgi tā neatbilst Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punktā paredzētajiem nosacījumiem un līdz ar to jāatzīst par nepieņemamu.
47 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka L. Jenkinson tikai apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdaini nospriedusi, ka iebilde par prettiesiskumu, kas izvirzīta attiecībā uz Vienoto rīcību 2008/124, nav balstīta nedz uz faktiem, nedz uz tiesībām. Šādi L. Jenkinson nav pierādījis, ka Vispārējā tiesa kļūdaini ir uzskatījusi, ka minētā iebilde neatbilst Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punktā paredzētajiem nosacījumiem. Šajos apstākļos šī argumentācija ir jānoraida kā nepamatota.
48 Attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru L. Jenkinson apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 48. punktā uzskatot, ka viņš atsaucas uz Vienotās rīcības 2008/124 prettiesiskumu tikai prasījumu otrajā daļā, lai gan šī iebilde par prettiesiskumu esot izvirzīta arī prasījumu pirmajā daļā, ir jānorāda, ka šis arguments katrā ziņā ir noraidāms kā neiedarbīgs.
49 Proti, Vispārējās tiesas secinājums, saskaņā ar kuru nav jāizvērtē Vienotās rīcības 2008/124 tiesiskums, no tiesību viedokļa pietiekami ir balstīts uz konstatējumu, ka prasības pieteikums pirmajā instancē neatbilst Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punktā paredzētajiem nosacījumiem.
50 Attiecībā uz L. Jenkinson argumentu par paziņojuma C(2009) 9502 prettiesiskumu vispirms ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 112.–115. un 119. punktā ir izvērtējusi šī paziņojuma, kas apstrīdēts tajā notiekošajā tiesvedībā, attiecināmību un uzsvērusi, ka minētais paziņojums ir šī sprieduma 13. punktā minēto LNL, ko L. Jenkinson bija noslēdzis ar secīgiem Eulex Kosovo vadītājiem, neatņemama sastāvdaļa. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka minētais paziņojums ir attiecināms uz L. Jenkinson.
51 Pēc tam Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 230. punktā izvērtēja, vai no šī paziņojuma izrietošo līgumisko nosacījumu piemērošana bija izraisījusi diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu. Tādējādi neatkarīgi no šī izvērtējuma pamatotības ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa ir veikusi pārbaudi par to, vai ir tiesisks minētajā paziņojumā ietvertais piesaistes kritērijs, kas atsaucas uz tās valsts tiesībām, kuras valstiskā piederība ir attiecīgajai personai, proti, tā kritērija tiesiskumu, kura atbilstību diskriminācijas aizlieguma principam L. Jenkinson bija apstrīdējis pirmajā instancē.
52 Turklāt, runājot par argumentu, saskaņā ar kuru Komisija, pieņemot Paziņojumu C(2009) 9502, Padomes vietā esot noteikusi L. Jenkinson darba nosacījumus, ir jānorāda, kā izriet no šī sprieduma 50. punkta, ka šis paziņojums ir ticis piemērots izskatāmajā lietā tādēļ, ka tas ir minēto deviņu LNL “neatņemama sastāvdaļa”. No tā izriet, ka minētā paziņojuma prettiesiskums saistībā ar tā izdevēja kompetences neesamību nevar būt pārsūdzētā sprieduma atcelšanas pamats. Attiecīgi šis arguments tādējādi ir noraidāms kā neiedarbīgs.
53 Tā kā Tiesai nav norādīti citi argumenti, kas ļautu uzskatīt, ka Vispārējā tiesa būtu veikusi daļēju šī paša paziņojuma tiesiskuma izvērtējumu, ir jāuzskata, ka L. Jenkinson ar šiem argumentiem, ar kuriem viņš konkrēti apgalvo, ka ir norādījis uz Paziņojuma C(2009) 9502 prettiesiskumu, lai pamatotu tā neattiecināmību un nepiemērojamību, nav pierādījis, ka Vispārējā tiesa nav lēmusi par minētā paziņojuma prettiesiskumu un attiecināmību. Līdz ar to minētie argumenti ir jānoraida kā nepamatoti.
54 No tā izriet, ka L. Jenkinson nav pierādījis, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atturoties izvērtēt Vienotās rīcības 2008/124 tiesiskumu un izvērtējot to tā, kā tas bija jādara attiecībā uz Paziņojumu C(2009) 9502.
55 Tā kā šāda kļūda nav konstatēta, Vispārējai tiesai nevar pārmest arī to, ka tā nav pārbaudījusi Vienotās rīcības 2008/124 tiesiskumu, kā arī šī paziņojuma tiesiskumu no LESD 336. panta skatpunkta.
56 Otrām kārtām, attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 52. punktā esot pieļāvusi kļūdu, nosakot atbildētājus, pret kuriem bija vērsti prasījumi saistībā ar prasījumu pirmo daļu, ir jāatgādina, ka šajā jautājumā Vispārējā tiesa norādīja, ka “[L. Jenkinson] lūdz Vispārējo tiesu pārkvalificēt secīgos LNL par darba līgumu uz nenoteiktu laiku un konstatēt, ka apstākļi, kādos misija Eulex Kosovo izbeidza šo līgumu uz nenoteiktu laiku, pārkāpj darba tiesības, kādas piemērojamas šāda veida līgumam”.
57 Šajā ziņā ir jānorāda, kā izriet no šī sprieduma 34. punkta, ka Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka prasība kopumā ir uzskatāma par vērstu pret Padomi, Komisiju, EĀDD un Eulex Kosovo.
58 Kā Vispārējā tiesa izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 78. punktā, tā pēc būtības izvērtēja L. Jenkinson prasījumus, kas formulēti prasījumu pirmajā daļā, lai minētā sprieduma 216. punktā secinātu, ka šī prasījumu daļa ir noraidāma, līdz ar to nenosakot, kādā apjomā šie prasījumi ir pamatoti attiecībā uz katru no atbildētājiem.
59 No tā izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 52. punktā, norādot, ka Eulex Kosovo izbeidza L. Jenkinson apgalvoto līgumu uz nenoteiktu laiku, nav vēlējusies identificēt lietas dalībniekus, attiecībā uz kuriem uzskatāma par vērstu prasījumu pirmā daļa. Līdz ar to šis L. Jenkinson arguments ir jānoraida kā neiedarbīgs.
60 Trešām kārtām, ir jānorāda, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas, no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas un no Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 169. panta 2. punkta izriet, ka apelācijas sūdzībā, pretējā gadījumā to uzskatot par nepieņemamu, ir precīzi jānorāda sprieduma, kura atcelšana tiek prasīta, apstrīdētie punkti, kā arī juridiskie argumenti, kuri konkrēti pamato šo prasību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 23. marts, PV/Komisija, C‑640/20 P, EU:C:2023:232, 199. punkts un tajā minētā judikatūra).
61 Šīm prasībām neatbilst un par nepieņemamu ir jāatzīst pamats, kura argumentācija nav pietiekami skaidra un precīza, lai ļautu Tiesai veikt tā tiesiskuma kontroli, tostarp tāpēc, ka būtiskie elementi, uz kuriem balstīts pamats, pietiekami loģiski un saprotami neizriet no šīs apelācijas sūdzības teksta, kas šajā ziņā ir formulēts neskaidri un pārprotami (spriedums, 2023. gada 23. marts, PV/Komisija, C‑640/20 P, EU:C:2023:232, 200. punkts un tajā minētā judikatūra).
62 Pat pieņemot, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 110. punktā ir ierobežojusi strīda priekšmetu tikai attiecībā uz darba tiesību jomu, ir jākonstatē, ka L. Jenkinson šajā ziņā vienīgi apgalvo, ka viņa prasība aptver arī sociālā nodrošinājuma jomu, nesniedzot konkrētu argumentāciju, kas ļautu identificēt, kādas esot bijušas šāda ierobežojuma sekas, Vispārējai tiesai veicot prasības vērtējumu. Tā kā nav šādas konkrētas juridiskas argumentācijas, šis arguments attiecīgi ir jānoraida kā nepieņemams.
63 Ņemot vērā iepriekš minēto, apelācijas sūdzības pirmais pamats jānoraida kā daļēji nepieņemams, daļēji neiedarbīgs un daļēji nepamatots.
Par ceturtā pamata pirmo daļu
Lietas dalībnieku argumenti
64 Saistībā ar ceturtā pamata pirmo daļu L. Jenkinson apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 224. punktā nav izvērtējusi viņa argumentu saistībā ar LES 5. panta pārkāpumu, LESD 336. panta, uz kuru viņš atsaucies sava prasības pieteikuma pirmajā instancē zemsvītras piezīmē, pārkāpumu un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “finanšu regula”) pārkāpumu.
65 Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 226.–228. punktā esot pārkāpusi LESD 336. pantu, nospriežot, ka Padome bija likumīgi deleģējusi Eulex Kosovo vadītājam pilnvaras pieņemt starptautiskā civilā personāla darba nosacījumus. Šis LESD 336. panta pārkāpums izrietot arī no tā, ka līgumos, kas noslēgti starp Eulex Kosovo vadītāju un šīs misijas personāla locekļiem, kā atzinusi Vispārējā tiesa, esot noteikti starptautiskā civilā personāla darba nosacījumi, lai gan par tiem esot bijis jālemj Padomei. Tāpat Vispārējā tiesa neesot ievērojusi šo tiesību normu, pieļaujot, ka Paziņojums C(2009) 9502 var būt ietvars, lai noteiktu šos nosacījumus, lai gan tie esot jāpieņem atbilstoši minētajā pantā paredzētajam procesam. L. Jenkinson ieskatā Padomei ir jāpieņem starptautiskā civilā personāla darba nosacījumi, kas analogi tiem, kuri ietverti Eiropas Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībā (turpmāk tekstā – “PDNK”).
66 L. Jenkinson uzskata, ka pretēji tam, kas nospriests pārsūdzētā sprieduma 229. un 237. punktā, LESD 336. panta pārkāpums ir pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru piešķir tiesības privātpersonām, pārkāpums.
67 Padome, Komisija, EĀDD un Eulex Kosovo lūdz ceturtā pamata pirmo daļu noraidīt.
Tiesas vērtējums
68 Ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas Reglamenta 170. panta 1. punkta otrajam teikumam apelācijas sūdzībā nedrīkst grozīt Vispārējā tiesā izskatītā strīda priekšmetu. Turklāt, kā izriet no pastāvīgās judikatūras, ja kādam lietas dalībniekam ļautu Tiesā pirmoreiz izvirzīt iebildumu, ko tas pirms tam nav izvirzījis Vispārējā tiesā, tas nozīmētu Tiesai, kuras kompetence apelācijas tiesvedībā ir ierobežota, lūgt risināt strīdu, kas ir plašāks par to, kuru ir izskatījusi Vispārējā tiesa. Apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē tātad ir pārbaudīt tikai, kā Vispārējā tiesa ir izvērtējusi pamatus un argumentus, kas tajā ir apspriesti (spriedums, 2020. gada 17. decembris, De Masi un Varoufakis/ECB, C‑342/19 P, EU:C:2020:1035, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
69 Izskatāmajā lietā vispirms ir jākonstatē, ka saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 217. punktu, kuru L. Jenkinson nav apstrīdējis, viņš būtībā lūdza Vispārējo tiesu konstatēt, ka viņa nodarbināšanas ESUM, ESPM un Eulex Kosovo (turpmāk tekstā kopā – “trīs attiecīgās misijas”) laikā, nolemjot viņu pieņemt darbā kā starptautisko civilo personālu uz līguma pamata, nevis kā pagaidu darbinieku uz PDNK pamata, Padome, Komisija un EĀDD ir pārkāpuši dažādas tiesību normas, it īpaši konkrētas “Līguma” normas, un pret viņu izturējušies diskriminējoši.
70 Pēc tam ir jānorāda, ka L. Jenkinson prasības pieteikumā pirmajā instancē apgalvoja, ka tādiem līgumiem, kādus ir noslēdzis viņš, nevajadzētu būt veidam, kādā personāls nodarbināts trīs attiecīgajās misijās. Proti, šo misiju darbinieki nevarot būt nodarbināti citādi kā vien Savienības darbinieki. Šajā ziņā viņš sava prasības pieteikuma zemsvītras piezīmē ir norādījis, ka “tas turklāt atbilst LESD [336.] pantam”.
71 Visbeidzot, norādes, kas prasības pieteikumā pirmajā instancē veiktas attiecībā uz šo misiju darbinieku nodarbināšanas ietvara, kas analogs PDNK, neesamību, neietvēra prasījumu, ar kuru Vispārējai tiesai lūgtu konstatēt LESD 336. panta pārkāpumu saistībā ar to, ka pamatojoties uz šo pantu, nav pieņemts nodarbināšanas režīms, kas piemērojams tādām darba attiecībām, kādas ir L. Jenkinson.
72 No tā izriet, ka, tā kā L. Jenkinson savā apelācijas sūdzībā norāda, ka valsts materiālo tiesību, kas attiecināmas uz viņa līgumattiecībām, un Paziņojuma C(2009) 9502 piemērošana veido LESD 336. panta pārkāpumu, jo nav tiesiskā regulējuma, kas pieņemts, balstoties uz šo pantu, ir jākonstatē, ka šis iebildums nav ticis izvirzīts prasības pieteikumā pirmajā instancē. Tā kā minētais iebildums pirmo reizi ticis izvirzīts Tiesā, tas ir jāuzskata par nepieņemamu apelācijas tiesvedības stadijā.
73 Tā kā L. Jenkinson savas prasības ietvaros pirmajā instancē nav apgalvojis, ka šī panta pārkāpums ir radies tiesiskā regulējuma, kas pieņemts, balstoties uz minēto pantu, neesamības dēļ, Vispārējai tiesai nevar pamatoti pārmest, ka tā nav lēmusi par šo iebildumu. Līdz ar to iebildums saistībā ar to, ka nav ticis lemts par šo pārkāpumu, ir jānoraida kā nepamatots.
74 Tas pats attiecas uz argumentiem saistībā ar LES 5. panta un Finanšu regulas pārkāpumu. Tā kā L. Jenkinson pirmajā instancē nav izvirzījis šos argumentus, lai tiktu atzīta atbildētāju pirmajā instancē ārpuslīgumiskā atbildība, Vispārējai tiesai tātad par šiem argumentiem nebija jālemj.
75 Līdz ar to ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.
Par trešo pamatu
Par trešā pamata pirmo daļu
– Lietas dalībnieku argumenti
76 Saistībā ar trešā pamata pirmo daļu L. Jenkinson apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa nav izvērtējusi jautājumu par Paziņojuma C(2009) 9502 kā instrumenta, kas nosaka Eulex Kosovo darbiniekiem piemērojamās materiālās tiesības, nepiemērojamību un nav ņēmusi vērā viņa argumentu, saskaņā ar kuru viņam saistošie darba nosacījumi nav bijuši noteikti atbilstoši LESD 336. pantam.
77 Otrkārt, Vispārējā tiesa neesot izvērtējusi argumentu, saskaņā ar kuru Savienības iestādēm esot vajadzīgais statuss, lai nodarbinātu [darbiniekus] atbilstoši Finanšu regulai. Šis Savienības iestāžu statuss un arī atbildētāja pirmajā instancē statuss, kā arī to atbildība esot plaši apspriesti, balstoties uz šo regulu.
78 Treškārt, L. Jenkinson uzskata, ka Vispārējā tiesa nav izdarījusi secinājumus no konstatējuma pārsūdzētā sprieduma 92. punktā par to, ka Savienības iestādes nav ievērojušas LESD 336. pantu. Tādēļ, ka Eulex Kosovo darbinieku ad hoc nodarbināšanas ietvars neesot ticis pieņemts, balstoties uz LESD 336. pantu, L. Jenkinson piemērojamie darba nosacījumi esot prettiesiski. Viņš uzskata, ka uz Savienības starptautisko misiju civilo personālu tāpat kā uz visu Savienības personālu ir attiecināmas materiālās tiesības, ko nosaka atbilstoši šai tiesību normai pieņemts akts, kas ļaujot garantēt vienlīdzīgu attieksmi pret šiem darbiniekiem. Šajā ziņā L. Jenkinson uzsver, pirmām kārtām, ka uz “Registry‑Kosovo Specialist Chambers”, kas ir Eulex Kosovo izveidota struktūra, starptautiskajiem līgumdarbiniekiem attiecas visas šai struktūrai raksturīgās materiālās tiesības un, otrām kārtām, ka pārsūdzētā sprieduma 95. punktā Vispārējā tiesa, izslēdzot Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa piemērošanu, ir skaidri pielīdzinājusi prasītāju pārējiem Savienības darbiniekiem tādēļ, ka tā ir izslēgusi šī kodeksa piemērošanu, norādot, ka tas neattiecas uz Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem.
79 L. Jenkinson piebilst, ka Savienības likumdevējs neesot paredzējis, ka Romas I regula ir piemērojama tādiem publisko tiesību līgumiem kā tie, kas aplūkojami izskatāmajā lietā. Proti, šī regula esot piemērojama strīdiem par privāttiesību līgumiem, un ar LESD 270. un 336. pantu, aplūkojot tos kopsakarā, šis likumdevējs esot paredzējis, ka Savienības Tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai ir ievēroti pienākumi, kuri izriet no Savienības darbinieka pieņemšanas darbā.
80 L. Jenkinson uzskata, ka katrā ziņā Vispārējai tiesai pēc savas ierosmes bija jāizvirza pamats par to, ka nav ievērots LES vai LESD. Viņa ieskatā tas pats attiecās uz Finanšu regulu.
81 Padome, Komisija, EĀDD un Eulex Kosovo lūdz trešā pamata pirmo daļu noraidīt.
– Tiesas vērtējums
82 Pirmkārt, kā ir norādīts šī sprieduma 50.–55. punktā, pretēji tam, ko apgalvo L. Jenkinson, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā izvērtēja Paziņojuma C(2009) 9502 attiecināmību un tiesiskumu. Turklāt, ciktāl L. Jenkinson apgalvo, ka tiesvedībā Vispārējā tiesā viņš norādīja, ka tādi darba nosacījumi, ko noteica minētais paziņojums, ir prettiesiski tādēļ, ka tie ir pieņemti, pārkāpjot LESD 336. pantu, ir jākonstatē, ka šis arguments sasaucas ar argumentu, ko viņš ir izvirzījis šīs apelācijas sūdzības pirmā pamata ietvaros un kas ir noraidīts šī sprieduma 52. punktā.
83 Otrkārt, no pārsūdzētā sprieduma 79. un 216. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa labas tiesvedības interesēs nav izvērtējusi iebildi par nepieņemamību, ko izvirzījušas atbildētājas pirmajā instancē un ar kuru tās tostarp apgalvo, ka fakti, lēmumi un varbūtējie pārkāpumi, uz kuriem atsaucas prasītājs, nevar tikt uz tām attiecināti, un tādējādi nolēma noraidīt prasību pirmajā instancē, neprecizējot, kura no atbildētājām pirmajā instancē attiecīgā gadījumā būtu atzīstama par atbildīgu par šiem faktiem, lēmumiem un apgalvotajiem pārkāpumiem. Tādēļ iebildumu par to, ka nav ticis izvērtēts pirmajā instancē izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru Savienības iestādēm ir darba devēja un atbildētāja statuss, katrā ziņa nevar atbalstīt.
84 Tā kā šis arguments ir saistīts ar attiecināmību un atbildību par pārkāpumiem, uz kuriem norāda L. Jenkinson, un tā kā Vispārējā tiesa nav lēmusi par šo jautājumu, ir jāuzskata, ka – pieņemot, ka minētais arguments ir pamatots – tas nevar būt pārsūdzētā sprieduma atcelšanas pamats.
85 Treškārt, ir jānorāda, ka iebildumi saistībā ar minētā sprieduma 92. un 95. punktu ir balstīti uz kļūdainu šī sprieduma izpratni.
86 Pārsūdzētā sprieduma 92. punktā Vispārējā tiesa, atbildot uz EĀDD un Eulex Kosovo argumentāciju, saskaņā ar kuru izskatāmajā lietā ir jāpiemēro uz Eulex Kosovo attiecināmās autonomās tiesības, konstatēja, ka Savienības likumdevējs atbilstoši it īpaši LESD 336. pantam nav pieņēmis noteikumus, kuru mērķis būtu reglamentēt nodarbinātības nosacījumus tādas misijas kā Eulex Kosovo līgumdarbiniekiem. Turpretim Vispārējā tiesa nekādi nav konstatējusi šī panta pārkāpumu.
87 Minētā sprieduma 95. punktā Vispārējā tiesa nav identificējusi L. Jenkinson kā vienu no “pārējiem Savienības darbiniekiem”, kuri ietilpst PDNK piemērošanas jomā. Proti, šajā punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka Eiropas Labas administratīvās prakses kodekss, uz ko atsaucas L. Jenkinson, ir piemērojams tikai Savienības iestādēm vai struktūrām, kā arī to administrācijām un darbiniekiem viņu attiecībās ar sabiedrību. Patiešām, tā atsaucās uz šī kodeksa noteikumiem, izklāstot, ka tie neattiecas uz minēto struktūru un to ierēdņu vai Savienības pārējo darbinieku savstarpējām attiecībām. Tomēr tādēļ, ka L. Jenkinson bija atsaucies uz minēto kodeksu strīdā saistībā ar savām darba attiecībām, Vispārējā tiesa pamatoti varēja uzskatīt, ka atsauce uz šo kodeksu veikta nevis tāpēc, ka atbildētājiem pirmajā instancē ar L. Jenkinson būtu attiecības kā ar “sabiedrību” Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa izpratnē dēļ, bet secinot, ka šie atbildētāji ir uzskatāmi par viņa darba devējiem.
88 Turklāt, ciktāl L. Jenkinson apgalvo, ka Vispārējai tiesai, pārsūdzētā sprieduma 92. punktā konstatējot, ka atbilstoši LESD 336. pantam nav pieņemti nekādi strīdam piemērojami noteikumi, bija jāatzīst šī panta pārkāpums tādēļ, ka līdzīgi darbiniekiem, uz kuriem attiecas PDNK, attiecībā uz L. Jenkinson bija jāpiemēro atbilstoši šim pašam pantam pieņemtie noteikumi, ir jānorāda, ka no šī sprieduma 99. un 102. punkta izriet, ka, tā kā Vispārējai tiesai bija jāizskata strīds saistībā ar šķīrējklauzulu saskaņā ar LESD 272. pantu, tā ir uzskatījusi, ka situācijā, kad šajā līgumā nav norādes uz šīm valsts materiālo tiesību normām, tai ir jāizšķir strīds, balstoties uz tādām līgumam piemērojamām valsts materiālo tiesību normām, kuras tai ir jāidentificē.
89 Turklāt no L. Jenkinson argumentācijas, kas formulēta pirmajā instancē, pamatojot prasījumu pirmo daļu, tāpat kā no pārsūdzētā sprieduma 84. punkta izriet, ka viņš uzskatīja, ka par šo prasījumu daļu ir jālemj, balstoties uz Beļģijas tiesībām, kas viņa ieskatā esot piemērojamas saskaņā ar Romas I regulas 8. pantā paredzēto piesaistes kritēriju.
90 Turpretim, kā jau ir norādīts šī sprieduma 68.–72. punktā, L. Jenkinson pirmajā instancē nebija izvirzījis iebildumu par LESD 336. panta pārkāpumu tādēļ, ka nav tiesiskā regulējuma attiecībā uz Eulex Kosovo darbinieku nodarbinātību, kas pieņemts, balstoties uz šo pantu. No tā izriet, ka Vispārējai tiesai nebija jāpārbauda šāda tiesiskā regulējuma neesamības tiesiskums.
91 Attiecībā uz L. Jenkinson argumentu saistībā ar to, ka Vispārējai tiesai pēc savas iniciatīvas esot bijis jāizvērtē pārkāpums saistībā ar šī sprieduma 80. punktā minētajiem tiesību aktiem, no Tiesas judikatūras izriet, ka pamats par tiesību akta tiesiskumu pēc būtības var tikt izvērtēts tikai tad, ja to ir izvirzījis prasītājs (šajā ziņā skat. spriedumu, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 67. punkts, kā arī 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, EU:C:2009:742, 40. punkts, un 2021. gada 14. janvāris, ERCEA/Aristoteleio Panepistimio Thessalonikis, C‑280/19 P, EU:C:2021:23, 53. punkts). Tas ļauj spriest, ka, tā kā par šo pārkāpumu netika apgalvots tiesvedībā Vispārējā tiesā, šis arguments ir jānoraida kā nepamatots.
92 No visa iepriekš minētā izriet, ka trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā daļēji nepieņemama, daļēji neiedarbīga un daļēji nepamatota.
Par trešā pamata otro daļu
– Lietas dalībnieku argumenti
93 Saistībā ar trešā pamata otro daļu L. Jenkinson vispirms apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 99. punktā Vispārējā tiesa kļūdaini ir izslēgusi Savienības tiesību principu piemērošanu un ka tā kļūdījās, izvērtējot tikai no līgumam piemērojamajām valsts materiālajām tiesībām izrietošo principu piemērošanu. Tādējādi Vispārējā tiesa esot acīmredzami neņēmusi vērā atziņas, kas izriet no 2020. gada 16. jūlija sprieduma ADR Center/Komisija (C‑584/17 P, EU:C:2020:576) un 2020. gada 16. jūlija sprieduma Inclusion Alliance for Europe/Komisija (C‑378/16 P, EU:C:2020:575), no kuriem izrietot, ka Savienības iestādēm un struktūrām, kad tās izpilda līgumu, ir saistoši pienākumi, kas tām noteikti saskaņā ar Eiropas Savienības pamattiesību Hartu (turpmāk tekstā – “Harta”), un Savienības vispārējie tiesību principi.
94 Pārsūdzētā sprieduma 100. punktā ietvertais apgalvojums, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir jātransponē direktīvas, kuras veidojot tikai minimālos aizsardzības noteikumus, nevar būt pietiekams, lai pamatotu, ka līgumattiecībām piemērojamās valsts darba tiesības ir pietiekama no Savienības tiesību principiem izrietošo tiesību aizsardzība.
95 Turpinot, tas, ka Vispārējā tiesa ir piemērojusi valsts tiesības, esot pretrunā diskriminācijas aizlieguma principam, jo šī piemērošana izraisot trīs nevienlīdzīgas attieksmes situācijas, proti, pirmkārt, atšķirīgu attieksmi pret L. Jenkinson salīdzinājumā ar citiem Savienības darbiniekiem, kuru nodarbinātības nosacījumus atbilstoši LESD 336. pantam jānosaka tikai Padomei un Parlamentam, otrkārt, vienādu attieksmi pret tādiem Savienības darbiniekiem kā L. Jenkinson un valsts darba ņēmējiem, kas strādā, balstoties uz privāttiesībām, kā arī, treškārt, diskrimināciju attiecībā uz starptautiskajiem dažādas valstspiederības darbiniekiem, kuri strādā par labu vienam un tam pašam darba devējam saskaņā ar vieniem un tiem pašiem nosacījumiem un vienādos apstākļos. Šajā ziņā L. Jenkinson precizē, ka tādēļ, ka Vispārējās tiesas ieskatā attiecībā uz Savienības misiju līgumdarbiniekiem ir piemērojamas šo darbinieku pilsonības valsts vai nodokļu rezidences valsts pirms nodarbinātības tiesības, netiekot ievērots diskriminācijas aizlieguma princips, ņemot vērā, ka piemērojamajām materiālajām tiesībām jābūt tās trešās valsts tiesībām, kura nav ratificējusi dažādos tiesību instrumentus, kas atļauj piemērot Savienības vispārējos tiesību principus vai no Hartas izrietošās pamattiesības.
96 Visbeidzot L. Jenkinson norāda, ka izskatāmajā lietā vienīgās piemērojamās tiesības ir Beļģijas tiesības tādēļ, ka Īrijas tiesības attiecībā uz ļaunprātīgu atbrīvošanu no darba neesot piemērojamas tiem darba ņēmējiem, kuri veic darbu ārpus Īrijas teritorijas.
97 Padome, Komisija, EĀDD un Eulex Kosovo lūdz trešā pamata otro daļu noraidīt.
– Tiesas vērtējums
98 Kā ir norādīts šī sprieduma 88. punktā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 99. punktā uzskatīja, ka izskatāmajā lietā tai ir jāizšķir strīds, balstoties uz līgumam piemērojamajām valsts materiālajām tiesībām.
99 Pārsūdzētā sprieduma 100. punktā Vispārējā tiesa tostarp norādīja, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, veicot direktīvu transponēšanas pasākumus, dalībvalstu iestādēm un tiesām ir ne tikai jāinterpretē savas valsts tiesības šīm direktīvām atbilstošā veidā, bet arī nav jāizmanto tāda šo direktīvu interpretācija, kas nonāktu konfliktā ar dažādajām pamattiesībām, ko aizsargā Savienības tiesību sistēma, vai citiem Savienības tiesību vispārējiem principiem.
100 Minētā sprieduma 101. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tai ir jāraugās, lai tiktu ievērots vispārējais tiesību ļaunprātīgas izmantošanas – kura izriet no secīgu līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku izmantošanas – aizlieguma princips attiecībā uz šai lietai piemērojamo valsts tiesību normu īstenošanu.
101 Tā paša sprieduma 150. punktā Vispārējā tiesa, vispirms konstatējot, ka izskatāmajā lietā ir piemērojams likums, ar kuru Īrijas tiesību sistēmā transponēta Padomes Direktīva 1999/70/EK (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV 1999, L 175, 43. lpp.), uzskatīja, ka ne no lietas materiāliem, ne no lietas dalībnieku argumentiem neizriet, ka šis likums neatbilstu minētajai direktīvai vai vispārējam tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma principam.
102 No tā izriet, ka Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka tai jāpārbauda, vai šis princips ir ticis ievērots. Tādējādi tā nav noliegusi, ka tai ir jāpārliecinās par Savienības vispārējo tiesību principu ievērošanu. Turklāt L. Jenkinson nepierāda, ka Vispārēja tiesa izskatāmajā lietā nav piemērojusi kādu šo tiesību vispārējo principu.
103 No tā izriet ka Vispārējā tiesa nav ignorējusi atziņas, kas izriet no 2020. gada 16. jūlija sprieduma ADR Center/Komisija (C‑584/17 P, EU:C:2020:576) un 2020. gada 16. jūlija sprieduma Inclusion Alliance for Europe/Komisija (C‑378/16 P, EU:C:2020:575), saskaņā ar kuriem, ja lietas dalībnieki līgumā, kas to saista, nolemj, izmantojot šķīrējklauzulu, piešķirt Savienības Tiesai kompetenci izlemt ar šo līgumu saistītos strīdus, šai tiesai neatkarīgi no minētajā līgumā norādītajām piemērojamajām tiesībām ir jāizvērtē varbūtējie Hartas un Savienības vispārējo tiesību principu pārkāpumi. Līdz ar to arguments saistībā ar to, ka ir pārkāptas no šiem spriedumiem izrietošās atziņas, ir jānoraida kā nepamatots.
104 Turpinot, attiecībā uz iebildumu par diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu ir jānorāda, ka saistībā ar prasījumu pirmo daļu L. Jenkinson nav apgalvojis, ka valsts materiālo tiesību piemērošana līgumattiecībām izskatāmajā lietā var izraisīt šī principa pārkāpumu. Gluži pretēji, kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 84. punktā, viņš apgalvoja, ka Vispārējai tiesai izskatāmajā lietā bija jālemj par prasījumiem, kas formulēti saistībā ar prasījumu pirmo daļu, balstoties uz valsts tiesībām, proti, Beļģijas tiesībām, kas identificētas atbilstoši Romas I regulai.
105 Kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 217. punktā, L. Jenkinson turpretim saistībā ar prasījumu otro daļu ir atsaucies uz diskriminējošu attieksmi, ko esot izraisījis fakts, ka viņš kā starptautiskais civilais personāls ir pieņemts darbā, balstoties uz līgumattiecībām. Šis iebildums ir izvērtēts minētā sprieduma 230.–232. punktā, uz kuriem nav veikta atsauce saistībā ar trešā prasījuma otro daļu.
106 Attiecīgi, ja Tiesai ir jālemj par šī sprieduma 104. punktā minēto iebildumu, tai būtu jālemj par prasījumu, kas nav bijis izvirzīts pirmajā instancē. Šādos apstākļos šis iebildums ir jāuzskata par jaunu iebildumu, un kā tāds tas ir nepieņemams atbilstoši šī sprieduma 68. punktā minētajai judikatūrai.
107 Visbeidzot attiecībā uz argumentu par Īrijas tiesību nepiemērojamību izskatāmajā lietā ir jāatgādina, ka, runājot par Vispārējās tiesas veikto valsts tiesību interpretāciju, Tiesai apelācijas tiesvedībā nav kompetences pārbaudīt, vai ir noticis šo tiesību pārkāpums, kuram acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem, neveicot jaunu faktu un pierādījumu pārbaudi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB, C‑263/09 P, EU:C:2011:452, 53. punkts; 2016. gada 21. decembris, Komisija/Hansestadt Lübeck, C‑524/14 P, EU:C:2016:971, 20. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī spriedums, 2021. gada 14. janvāris, ERCEA/Aristoteleio Panepistimio Thessalonikis, C‑280/19 P, EU:C:2021:23, 67. punkts).
108 Izskatāmajā lietā L. Jenkinson apgalvo, ka Īrijas tiesības attiecībā uz ļaunprātīgu atbrīvošanu no darba neattiecas uz darba ņēmējiem, kuri veic savu darbību ārpus Īrijas, tomēr neapgalvojot, ka Vispārēja tiesa būtu pieļāvusi kļūdu saistībā ar šī likuma sagrozīšanu. Tādējādi šis arguments ir nepieņemams.
109 No tā izriet, ka trešā pamata otrā daļa ir jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.
Par trešā pamata trešo daļu
– Lietas dalībnieku argumenti
110 Saistībā ar trešā pamata trešo daļu L. Jenkinson pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nosakot attiecīgajām līgumattiecībām piemērojamos tiesību aktus.
111 Vispirms ir jāuzsver, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa, nolemjot izslēgt Romas I regulas 8. panta 2. un 3. punkta piemērošanu, pārsūdzētā sprieduma 106. punktā nav ņēmusi vērā faktu, ka Eulex Kosovo ir arī mītne, kas atrodas Briselē (Beļģija).
112 Otrkārt, šī sprieduma 111. punktā Vispārējā tiesa bez īpašas motivācijas un kļūdaini esot nolēmusi uzsākt savu izvērtējumu ar šī sprieduma 13. punktā minētajiem deviņiem jaunajiem LNL, kas noslēgti starp L. Jenkinson un secīgiem Eulex Kosovo vadītājiem.
113 Treškārt, viņš norāda, ka līgumslēdzējas puses nekad neesot vēlējušās attiecināt uz savām līgumattiecībām Īrijas likumus, ko esot apliecinājusi pati Eulex Kosovo. Šī misija pirmajā instancē esot atsaukusies uz “tiesību sui generis” piemērošanu.
114 Pirmām kārtām, runājot par tiesībām, kas piemērojamas diviem pēdējiem attiecīgajiem LNL, L. Jenkinson Vispārējai tiesai pārmet, pirmkārt, ka tā pārsūdzētā sprieduma 126. punktā nav izdarījusi secinājumu no fakta, ka šajos līgumos, pārkāpjot Vienoto rīcību 2008/124, nav minēti darba nosacījumi, kā arī starptautiskā civilā personāla tiesības un pienākumi, un tajos nav norādes uz Paziņojumu C(2009) 9502, saskaņā ar kuru minētajos līgumos ir jābūt atsaucēm uz līgumam piemērojamiem valsts likumiem, kā arī to, ka Vispārējā tiesa acīmredzami kļūdaini ir konstatējusi apzinātu pušu piekrišanu. L. Jenkinson uzsver, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā pušu gribu pēdējos divos līgumos attiecībā uz L. Jenkinson darbību Eulex Kosovo svītrot atsauci uz Paziņojumu C(2009) 9502, lai mainītu līgumattiecībām piemērojamos tiesību aktus.
115 L. Jenkinson ieskatā, otrkārt, Vispārējā tiesa ir pārkāpusi tās pienākumu norādīt pamatojumu, ņemot vērā, ka tā nav pamatojusi Beļģijas likuma kā LNL piemērojamā likuma atbilstoši Romas I regulas 8. panta 3. un 4 punktam izslēgšanu.
116 Treškārt, viņš vispirms apgalvo, ka Vispārējās tiesas secinājums, kas izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 130. un turpmākajos punktos, par ciešāku saišu esamību ar Īrijas tiesībām, esot kļūdains tādēļ, ka Vispārējā tiesa iesākumā savā vērtējumā esot ņēmusi vērā Eulex Kosovo kā darba devēja statusu, neņemot vērā iespējamo Savienības iestāžu kā darba devēju statusu.
117 Turpinot, Vispārējā tiesa esot ņēmusi vērā tikai attiecīgo LNL saiknes ar Īriju, neanalizējot nedz visus apstākļus, kuriem ir nozīme lietā, lai noteiktu ciešākas saiknes ar citu dalībvalsti, nedz tiesisko regulējumu attiecībā uz misiju starptautisko civilo darbinieku nodarbināšanu. Tāpat tā neesot ņēmusi vērā valsti, no kuras tika nodotas visas instrukcijas misiju vadītājiem un pašam misijām, kā arī faktu, ka Eulex Kosovo ir uzņēmums [mītne] EĀDD telpās, kas atrodas Briselē. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā arī faktu, ka Padomei un Parlamentam, kuru mītnesvietas ir Briselē, principā ir kompetence, lai noteiktu misiju starptautisko civilo darbinieku nodarbināšanas tiesisko regulējumu, kā arī faktu, ka Komisija, kuras mītnesvieta arī ir Briselē, nosaka instrukcijas, balstoties uz Paziņojumu C(2009) 9502.
118 Visbeidzot motīvi, kas Vispārējās tiesas ieskatā pamato Īrijas tiesību piemērošanu saskaņā ar Romas I regulas 8. panta 3. un 4. punktu, esot acīmredzami kļūdaini. No vienas puses, Vispārējā tiesa esot sajaukusi nodarbinātības turpinātības jēdzienu un piemērojamā tiesību akta turpinātības jēdzienu. No otras puses, LNL noteikumi attiecībā uz sociālā nodrošinājuma un pensiju režīmam piemērojamo tiesību aktu esot pretrunā Savienības tiesībām un direktīvām nodokļu vai sociālajā jomā. Proti, valsts nodokļu režīmu darbiniekam var piemērot tikai tad, ja viņš fiziski un faktiski vairāk kā 183 dienas atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā. Turklāt darba devējam esot aizliegts noteikt darba ņēmējam pienākumu izveidot un uzturēt sociālā nodrošinājuma un pensiju režīmu.
119 Otrām kārtām, attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami šī sprieduma 13. punktā minētajiem deviņiem pirmajiem LNL, ko noslēguši L. Jenkinson un secīgi Eulex Kosovo vadītāji, apelācijas sūdzības iesniedzējs vispirms kritizē pārsūdzētā sprieduma 113. punktu, kurā Vispārējā tiesa uzskatījusi, ka Paziņojums C(2009) 9502 ir attiecināms uz L. Jenkinson tikai tā iemesla dēļ, ka viņam tas bija zināms pirms pirmā līguma, kas noslēgts ar Eulex Kosovo vadītāju. Šī paziņojuma integrēšana līguma noteikumos pēc līgumslēdzēju pušu kopīgas gribas, neraugoties uz tā atcelšanu, pierādot, ka situācijā, kad atceltā paziņojuma saturs nav skaidri iekļauts LNL, uz to nevar tikt balstīts piemērojamā tiesību akta noteikšanas mehānisms. Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi judikatūru par līguma norāžu attiecināmību uz vājākajām līguma pusēm, kā arī Savienības tiesības saistībā ar vispārīgo nosacījumu, kurus vienpusēji nosaka uzņēmums, spēkā esamību. Šajā ziņā L. Jenkinson atsaucas uz 2017. gada 14. septembra spriedumu Nogueira u.c. (C‑168/16 un C‑169/16, EU:C:2017:688).
120 Turpinot, pārsūdzētā sprieduma 116.–119. punktā esot veikta konkrēta minētā paziņojuma analīze, neņemot vērā varbūtējo piekrišanas neesamību, lai gan šādas piekrišanas neesamības fakts esot bijis jāvērtē atbilstoši līgumam piemērojamiem tiesību aktiem, kā ir paredzēts Romas I regulas 10., 11. un 12. punktā.
121 Visbeidzot L. Jenkinson kritizē pārsūdzētā sprieduma 119. punktu, uzsverot, ka līgumslēdzējām pusēm nekad nav bijis nodoms piemērot Īrijas tiesības attiecībā uz visām līgumattiecībām. Nodokļu rezidencei vai pilsonībai pirms sākotnējās nodarbināšanas esot bijusi nozīme tikai, lai noteiktu individuālās tiesības, kas izriet no ceļa izdevumu atlīdzināšanas.
122 Trešām kārtām, norādot uz to, ka [Vispārējā tiesa] nebija lēmusi, L. Jenkinson uzsver, ka, balstoties uz nodarbinātības līgumattiecībām, nevarēja atteikties ievērot labvēlīgākus noteikumus vai sabiedriskajai kārtībai atbilstošus noteikumus, kas paredzēti tiesību aktā, kas saskaņā ar Romas I regulas 8. panta 1. punktu piemērojams izvēles neesamības gadījumā. Šajā ziņā viņš norāda, ka, ja PDNK nav analoga tiesiska regulējuma, šis tiesību akts esot Beļģijas likums. Šo likumu esot bijis jāņem vērā, lai pārbaudītu, vai līgumslēdzējas puses nav atteikušās no labvēlīgāku un sabiedriskajai kārtībai atbilstošu noteikumu ievērošanas. Tāpat Vispārējai tiesai esot bijis jāpiemēro tiesas atrašanās valsts tiesību normas, kurās ir ietverti principi, kas identificēti kā “prevalējošas imperatīvas normas” šīs regulas 9. panta izpratnē. Izslēdzot Savienības tiesību principu, it īpaši paredzamības un tiesiskās noteiktības principu ievērošanu, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi minētās regulas tvērumu.
– Tiesas vērtējums
123 Attiecībā uz pirmajiem L. Jenkinson izvirzītajiem argumentiem ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 106. punktā Vispārējā tiesa ir tikai izklāstījusi starptautisko privāttiesību normas, kurām tās ieskatā ir nozīme, lai noteiktu piemērojamo tiesību aktu izskatāmajā lietā. Kā vienu no šīm tiesību normām tā norādīja Romas I regulas 8. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru konkrēti darba līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kur atrodas uzņēmums, kurā darbinieks tika pieņemts darbā. Šādos apstākļos Vispārējai tiesai nevar pamatoti pārmest, ka tā šajā jautājumā nav ņēmusi vērā faktisko apstākli saistībā ar Eulex Kosovo mītnes, kas atrodas Briselē, esamību.
124 Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar iedibināto Tiesas judikatūru no LESD 256. panta 1. punkta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācijas sūdzība attiecas tikai uz tiesību jautājumiem un ka Vispārējā tiesa viena pati ir kompetenta konstatēt un izvērtēt attiecīgos faktus un pierādījumus. Faktu un pierādījumu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kura kā tāda pārbaude apelācijas tiesvedības ietvaros ir jāveic Tiesai. Šādai faktu sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem tādējādi, ka nav no jauna jānovērtē fakti un pierādījumi (spriedums, 2019. gada 10. jūlijs, VG/Komisija, C‑19/18 P, EU:C:2019:578, 47. punkts).
125 Taču L. Jenkinson, savā apelācijas sūdzībā apgalvojot, ka līgumslēdzējas puses nekad nav vēlējušās savām līgumattiecībām piemērot Īrijas likumus, lūdz Tiesu veikt faktisko apstākļu pārbaudi, proti, lemt par līgumslēdzēju pušu nodomu attiecībā uz izskatāmajā lietā piemērojamajiem tiesību aktiem, kas, izņemot [faktu] sagrozīšanas gadījumu, nav tās kompetencē, kad tā lemj par apelācijas sūdzību. Turklāt L. Jenkinson neapgalvo, ka līgumslēdzēju pušu nodoma vērtējums, ko veikusi Vispārējā tiesa, ir balstīts uz tai iesniegto faktu sagrozīšanu, kas acīmredzami izriet no lietas materiāliem. Līdz ar to šis arguments ir noraidāms kā nepieņemams.
126 Attiecībā uz, pirmām kārtām, piemērojamo tiesību noteikšanu diviem pēdējiem attiecīgajiem LNL, pirmkārt, ir jānorāda, ka konkrēti no pārsūdzētā sprieduma 128. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka līgumslēdzēju pušu izvēles attiecībā uz izskatāmajā lietā piemērojamajiem tiesību aktiem neesamības situācijā šie tiesību akti ir jānosaka, balstoties uz Romas I regulas 8. panta 2.–4. punktā definētajiem kritērijiem.
127 Taču, ciktāl L. Jenkinson apgalvo, ka Vispārējai tiesai pārsūdzētā sprieduma 126. punktā esot bijis jāņem vērā sekas, kas izriet no tās konstatējuma, saskaņā ar kuru šajos abos pēdējos LNL, ko noslēdzis L. Jenkinson un Eulex Kosovo, nebija minētas Vienotajā rīcībā 2008/124 un Paziņojumā C(2009) 9502 paredzētās prasības un ciktāl viņš norāda, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini lēmusi par šo līgumu pušu gribu un vienošanos, pietiek norādīt, ka šis arguments ir balstīts uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju. Faktiski gan šī sprieduma 125. punktā, gan minētajā 126. punktā ir tikai Vispārējās tiesas konstatējums par faktiskajiem apstākļiem, kuram seko tās vērtējums, kas izklāstīts minētā sprieduma 127. punktā. Tātad Vispārējā tiesa šajā 126. punktā vispār nav lēmusi par sekām, kas izriet no tās faktisko apstākļu konstatējumiem.
128 Turklāt pārsūdzētā sprieduma 127. punktā Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā apstākli, ka, pretēji iepriekšējiem līgumiem attiecībā uz L. Jenkinson darbību Eulex Kosovo, abos pēdējos LNL, ko noslēgušas šīs līgumslēdzējas puses, vairs nav atsauces uz Paziņojumu C(2009) 9502. Tomēr Vispārējā tiesa no šīs skaidrās atsauces neesamības uz šo paziņojumu neizsecināja faktu, ka līgumslēdzējas puses ir izslēgušas valsts tiesību aktu piemērošanu, kas gadījumā, ja šī atsauce būtu saglabāta, nozīmētu, ka ir noteikti šīs valsts, proti, Īrijas, tiesību akti.
129 Tādējādi ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 127. punktā izklāstītais Vispārējās tiesas vērtējums attiecas uz faktiskajiem apstākļiem, kuru pārbaude, izņemot faktu sagrozīšanas gadījumu, neietilpst Tiesas kompetencē, kad tā lemj par apelācijas sūdzību. Izskatāmajā lietā nav nedz apgalvota, nedz a fortiori pierādīta jebkāda faktu sagrozīšana. Attiecīgi L. Jenkinson argumentācija, pamatojoties uz šī sprieduma 124. punktā minēto judikatūru, ir jāuzskata par nepieņemamu.
130 Otrkārt, runājot par iebildumu saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, vispirms ir jāatgādina, ka pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formāla prasība, kas ir jānošķir no jautājuma par motivācijas pamatotību, jo tas attiecas uz strīdīgā tiesību akta tiesiskumu pēc būtības (spriedums, 2021. gada 29. aprīlis, Achemos Grupė un Achema/Komisija, C‑847/19 P, EU:C:2021:343, 62. punkts).
131 Tātad saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Vispārējā tiesa ir izpildījusi šo pienākumu, kad sprieduma vai rīkojuma pamatojumā skaidri un nepārprotami ir norādīta Vispārējās tiesas argumentācija tā, lai ieinteresētajām personām ļautu uzzināt pieņemtā lēmuma pamatojumu un Tiesai veikt tiesas kontroli. Pamatojuma norādīšanas pienākums Vispārējai tiesai tomēr neliek sniegt izklāstu, kurā izsmeļoši un detalizēti norādīta visa lietas dalībnieku sniegtā argumentācija un šo pamatojumu līdz ar to var izteikt netieši, ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām uzzināt iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa nav pieņēmusi to argumentus, un ļauj Tiesai uzskatīt, ka tās rīcībā ir pietiekama informācija kontroles veikšanai (spriedums, 2022. gada 29. septembris, HIM/Komisija, C‑500/21 P, EU:C:2022:741, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).
132 Taču ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 129. punktā uzskatīja, ka, balstoties uz Romas I regulas 8. panta 2. un 3. punktu, abiem pēdējiem LNL, ko noslēguši L. Jenkinson un Eulex Kosovo, principā būtu piemērojami Kosovas tiesību akti. Tomēr tā norādīja, ka šie tiesību akti paši izslēdz to piemērojamību darba attiecībām starptautiskajās misijās, un šī sprieduma 130. punktā uzskatīja, ka katrā ziņā šie abi pēdējie LNL, ko noslēguši L. Jenkinson un Eulex Kosovo, liecina par ciešākām saiknēm ar Īrijas tiesībām, izskaidrojot šī apsvēruma motīvus minētā sprieduma 131.–138. punktā.
133 No šiem minētā sprieduma punktiem izriet, ka Vispārējā tiesa, norādot, ka izskatāmajā lietā ir piemērojami citi, nevis Beļģijas tiesību akti, ir izslēgusi – kā norādīts šī sprieduma 139. punktā – Beļģijas tiesību piemērojamību izskatāmajā lietā. No tā izriet, ka iebildums par pamatojuma norādīšanas pienākuma neizpildi ir jānoraida kā nepamatots.
134 Treškārt, attiecībā uz L. Jenkinson argumentāciju saistībā ar to, ka Vispārējā tiesa nav izvērtējusi Savienības iestāžu kā darba devēju varbūtējo statusu, un to, ka tā nav ņēmusi vērā apstākļus, kas veido attiecīgo LNL saikni ar Beļģiju, ciktāl tā jāsaprot kā norāde uz to, ka Vispārējā tiesa piemērojusi Romas I regulas 8. panta 3. punktu, ir jānorāda, ka, pat pieņemot, ka Vispārējā tiesa ir uzskatījusi šīs iestādes kopā ar Eulex Kosovo par L. Jenkinson darba devējiem, šis apsvērums vien neļauj noraidīt Vispārējās tiesas secinājumu, saskaņā ar kuru mītnesvieta, kas bija jāņem vērā, lai piemērotu šo tiesību normu, Vispārējās tiesas ieskatā bija tā, kas atradās Kosovā.
135 No Tiesas judikatūras izriet, ka vārds “pieņēma” šīs regulas 8. panta 3. punktā nozīmē tikai darba līguma noslēgšanu, nevis darba ņēmēja faktiskos nodarbinātības noteikumus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 15. decembrī, Klein, C‑384/10, EU:C:2011:842, 46. punkts).
136 Tā kā kritērijs par sabiedrības uzņēmuma, kas pieņem darbā darbinieku, atrašanās vietu nav saistīts ar nosacījumiem, ar kādiem darbs tiek veikts, apstāklim, ka šī sabiedrība ir reģistrēta vienā vai citā vietā, nav nekādas nozīmes attiecībā uz šī uzņēmuma atrašanās vietas noteikšanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 15. decembris, Voogsgeerd, C‑384/10, EU:C:2011:842, 48. punkts).
137 No tā izriet, ka vieta, kurā atrodas uzņēmums, kas pieņēma darbinieku, ne obligāti sakrīt ar darbinieka darba devēja mītnesvietu.
138 Tiešām, tikai tādā gadījumā, kad ar darbā pieņemšanu saistītie apstākļi ļauj konstatēt, ka sabiedrība, kas ir noslēgusi darba līgumu, patiesībā ir rīkojusies citas sabiedrības vārdā un uzdevumā, tiesa, kurai ir jāpiemēro Romas I regulas 8. panta 3. punkts, varētu uzskatīt, ka šajā tiesību normā minētais piesaistes kritērijs norāda uz tās valsts tiesību aktiem, kurā atrodas šīs pēdējās sabiedrības uzņēmums (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 15. decembris, Voogsgeerd, C‑384/10, EU:C:2011:842, 49. punkts).
139 Tomēr L. Jenkinson nenorāda uz objektīviem apstākļiem, kas ļauj apgalvot, ka Vispārējai tiesai šīs tiesību normas piemērošanas mērķiem bija jāņem vērā nevis Kosovā esošais uzņēmums, ar kuru L. Jenkinson bija noslēdzis divus pēdējos attiecīgos LNL, bet Savienības iestāžu mītnesvieta.
140 No tā izriet, ka L. Jenkinson argumentācija saistībā ar nepieciešamību pirms Romas I regulas 8. panta 3. punkta piemērošanas konstatēt šo iestāžu kā darba devēju statusu ir jāuzskata par nepamatotu.
141 Tas pats attiecas uz pārējiem apstākļiem, kurus L. Jenkinson norāda, lai apstrīdētu šīs regulas 8. panta 3. punkta piemērošanu, ko veikusi Vispārējā tiesa.
142 Vispirms, runājot par L. Jenkinson argumentu, saskaņā ar kuru Vispārējai tiesai šīs tiesību normas piemērošanas mērķiem esot bijis jāņem vērā valsts, no kuras tika sniegtas visas misiju vadītājiem un pašām misijām adresētās instrukcijas, ir jākonstatē, ka šis elements nav saistāms ar apstākļiem, kas attiecas uz darba līguma noslēgšanu un tādējādi ļauj noraidīt vietas, kurā L. Jenkinson tika pieņemts darbā, noteikšanu, kā to ir veikusi Vispārējā tiesa.
143 Turpinot, tas vien, ka Eulex Kosovo bija uzņēmums [mītne] EĀDD telpās, kas atrodas Briselē – pieņemot, ka tas tiktu konstatēts –, neļauj pierādīt, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka uzņēmums, kuram ir nozīme, lai piemērotu Romas I regulas 8. panta 3. punktu, bija tas, kas atradās Prištinā (Kosova). Proti, norāde, saskaņā ar kuru Eulex Kosovo uzņēmums atradās EĀDD telpās, kas atrodas Briselē, nav pietiekama, lai konstatētu, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini vērtējusi uzņēmumu, kas bija uzskatāms par to, kurš pieņēma darbā L. Jenkinson.
144 Tāpat, visbeidzot runājot par argumentu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā tiesisko regulējumu saistībā ar L. Jenkinson nodarbināšanu un Padomes un Parlamenta atrašanās vietu Briselē, ir jānorāda, ka ar šiem elementiem, kas ir balstīti uz nekonstatētu pieņēmumu, ka tikai šo iestāžu kompetencē esot noteikt tiesisko regulējumu saistībā ar L. Jenkinson nodarbināšanu, nevar pierādīt, ka minēto iestāžu atrašanās vietām bija nozīme, lai noteiktu uzņēmumu, kas pieņēma darbā L. Jenkinson Romas I regulas 8. panta 3. punkta nozīmē.
145 Savukārt attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja iebildumiem saistībā ar to, kā Vispārējā tiesa piemērojusi Romas I regulas 8. panta 4. punktu, ir jānorāda, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka šīs tiesību normas piemērošana nozīmē, ka tiesai ir jāveic visaptverošs visu darba attiecības raksturojošo elementu vērtējums un jāvērtē tas vai tie, kuri tās ieskatā ir visnozīmīgākie (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 12. septembris, Schlecker, C‑64/12, EU:C:2013:551, 40. punkts).
146 Attiecībā uz būtiskiem piesaistes elementiem Tiesa jau ir lēmusi, ka it īpaši ir jāņem valsts, kurā darbinieks no saviem ienākumiem par profesionālo darbību maksā nodokļus un nodevas, kā arī valsts, kurā tas ir piesaistīts sociālā nodrošinājuma sistēmai un dažādām pensijas, slimības apdrošināšanas un invaliditātes sistēmām. Turklāt tiesai ir jāņem vērā arī visi lietas apstākļi, kā, piemēram, atalgojuma noteikšanas kritēriji vai citi darba nosacījumi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 12. septembris, Schlecker, C‑64/12, EU:C:2013:551, 41. punkts).
147 Vispirms attiecībā uz L. Jenkinson argumentu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa ir sajaukusi nodarbinātības turpinātības jēdzienu un piemērojamā tiesību akta turpinātības jēdzienu, pirmkārt, no pārsūdzētā sprieduma 131. un 136. punkta izriet, ka, lai noteiktu pēdējiem diviem attiecīgajiem LNL piemērojamo tiesību aktu, ir jāņem vērā turpinātu darba attiecību, kas nodibinātas no šī sprieduma 13. punktā minētā pirmā līdz vienpadsmitajam LNL, esamība, un, otrkārt, no šī sprieduma 137. punkta izriet, ka tas pats tiesību akts, kas piemērojams deviņiem attiecīgajiem LNL, ir jāpiemēro šiem diviem pēdējiem LNL.
148 Taču ar šo L. Jenkinson argumentu nevar pierādīt, ka tā tiesību akta ņemšana vērā, kas bija piemērojams līgumiem, kas bija agrāki par Vispārējās tiesas izvērtētajiem līgumiem, var veidot kļūdainu to darba attiecību analīzi, kuras raksturo ar šiem pēdējiem līgumiem nodibinātās darba attiecības, un, attiecīgi, kļūdainu Romas I regulas 8. panta 4. punkta piemērošanu. Proti, ir jānorāda, ka saikņu esamība starp līgumiem, kurus Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 131.–137. punktā, atbilstoši šī sprieduma 145. punktā minētajai judikatūrai var tikt aplūkota kā būtisku apstākli veidojoša, kas var tikt ņemta vērā, lai noteiktu “citu valsti” šīs tiesību normas nozīmē. Tādēļ šis arguments ir uzskatāms par nepamatotu.
149 Turklāt, runājot par L. Jenkinson argumentu, saskaņā ar kuru Vispārējai tiesai, lai noteiktu tiesību aktu, kas piemērojams sociālā nodrošinājuma, pensiju un nodokļu režīmam, neesot bijis jāņem vērā kritērijs, kas minēts divos pēdējos LNL, ko noslēdzis L. Jenkinson un Eulex Kosovo, jo šis kritērijs esot pretējs Savienības tiesību principiem un direktīvām nodokļu vai sociālajā jomā, ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 138. punktā Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi, vai Īrijas likums ir tas, kas tiesiski reglamentē šos režīmus, bet vienīgi norādījusi, ka šajos pēdējos divos LNL, lai noteiktu minētos režīmus reglamentējošo tiesību aktu, ir atsauce uz “pastāvīgās dzīvesvietas (pastāvīgās nodokļu maksāšanas vietas) valsti”, pirms L. Jenkinson sāka pildīt pienākumus misijā Eulex Kosovo.
150 Taču, ņemot vērā šī sprieduma 146. punktā atgādināto pastāvīgo judikatūru, L. Jenkinson argumentus nevar pieņemt tādēļ, ka saskaņā ar šo judikatūru Vispārējā tiesa ir tiesīga ņemt vērā pārsūdzētā sprieduma 131.–137. punktā izvērtēto apstākli neatkarīgi no šī tiesību akta piemērojamības minētajiem režīmiem.
151 No tā izriet, ka L. Jenkinson nevar apgalvot, ka Vispārējā tiesa, neievērojot Romas I regulas 8. panta 4. punktu, ir ņēmusi vērā pārsūdzētā sprieduma 131.–138. punktā minētos elementus.
152 Turklāt pārējie elementi, kurus L. Jenkinson izvirzījis, pamatojot iebildumu par to, ka Vispārējā tiesa ir veikusi daļēju viņa darba attiecības Eulex Kosovo raksturojošo elementu vērtējumu, ir jānoraida kā nepamatoti tādēļ, ka ar tiem L. Jenkinson nav izdevies pierādīt, ka šis vērtējums ir kļūdains.
153 Proti, lai gan šie elementi saistībā ar, pirmkārt, Savienības iestāžu, kurām ir mītnesvieta Briselē, apgalvoto darba devēja statusu, otrkārt, ar tiesisko regulējumu attiecībā uz Savienības starptautisko misiju civilo darbinieku nodarbināšanu, treškārt, ar vietu, no kuras tika sniegtas visas Eulex Kosovo vadītājiem adresētās instrukcijas, un, ceturtkārt, ar šo misiju, kā arī ar Eulex Kosovo uzņēmuma esamību EĀDD telpās Briselē ir domāti, lai noteiktu citu valsti, nevis Īriju, ņemot vērā Romas I regulas 8. panta 4. punktu, L. Jenkinson tomēr nav izdevies pierādīt, ka minētie elementi ir nozīmīgi attiecībā uz diviem pēdējiem LNL, ko noslēdzis viņš un Eulex Kosovo, tiktāl, ka tie liecinātu, ka Vispārējā tiesa ir veikusi kļūdainu vērtējumu par saikņu esamību starp šiem LNL un Īriju, balstoties uz pārsūdzētā sprieduma 131.–138. punktā minētajiem elementiem.
154 Apgalvotais tiesiskais regulējums attiecībā uz Savienības starptautisko misiju civilo darbinieku nodarbināšanu, ko definējušas Savienības iestādes ar mītnesvietām Briselē, vieta, no kuras sniegtas visas Eulex Kosovo vadītājiem un šai misijai adresētās instrukcijas, kā arī Eulex Kosovo uzņēmuma esamība EĀDD telpās Briselē, protams, veido tādus lietas apstākļus, kuri ir jāņem vērā, veicot šī sprieduma 145. punktā paredzēto visaptverošo vērtējumu. Tomēr atšķirībā no Vispārējās tiesas analizētajiem apstākļiem šie apstākļi vairāk attiecas uz vispārējo kontekstu, kurā iekļaujas divi pēdējie LNL, ko noslēguši Eulex Kosovo un L. Jenkinson, nekā uz raksturojošām iezīmēm, kas ir ciešāk saistītas ar šiem LNL. Līdz ar to uz minētajiem elementiem balstītais arguments neļauj konstatēt, ka Vispārējā tiesa ir veikusi kļūdainu Romas I regulas 8. panta 4. punktā paredzēto ciešāku saikņu vērtējumu.
155 Tāpat attiecībā uz argumentu saistībā ar nepieciešamību izvērtēt, vai Savienības iestādes kopā ar Eulex Kosovo varēja tikt uzskatītas par L. Jenkinson darba devējiem, ir jāuzskata, ka, pat pieņemot, ka šis arguments ir pamatots, ar to nevar pierādīt, ka šo iestāžu biroji Briselē veido izšķirošu apstākli, lai identificētu valsti, kurai šīs regulas 8. panta 4. punkta nozīmē ir ciešākas saiknes ar šiem abiem pēdējiem LNL.
156 No iepriekš minētā izriet, ka L. Jenkinson nav pierādījis, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, kad tā piemēroja Romas I regulas 8. pantu, lai noteiktu tiesību aktu, kas reglamentē pēdējos divus LNL, ko noslēdzis L. Jenkinson un Eulex Kosovo.
157 Otrām kārtām, runājot par tiesību aktu, kas piemērojams šī sprieduma 13. punktā minētajiem deviņiem pirmajiem LNL, ko noslēdzis L. Jenkinson un Eulex Kosovo vadītājs, ir jākonstatē, ka argumenti saistībā ar apgalvoto judikatūras attiecībā uz līguma norāžu attiecināmību uz vājākajām līguma pusēm neievērošanu un Savienības tiesībām attiecībā uz vispārīgo nosacījumu, kurus vienpusēji nosaka uzņēmums, spēkā esamību, kā arī argumenti saistībā ar Romas I regulas 10., 11. un 12. pantu neatbilst šī sprieduma 60. un 61. punktā atgādinātajām prasībām tādēļ, ka L. Jenkinson pietiekami precīzi nepamato tiesību elementus, kuri atbalsta šos argumentus, un attiecīgi ir uzskatāmi par nepieņemamiem.
158 Turklāt apgalvojot, ka Vispārējā tiesa kļūdaini ir interpretējusi līgumslēdzēju pušu nodomu saistībā ar to izcelsmes valsti, ir jākonstatē, ka L. Jenkinson lūdz Tiesu veikt faktisko apstākļu vērtējumu, kas atbilstoši šī sprieduma 124. punktā minētajai judikatūrai, izņemot faktu sagrozīšanas gadījumu, nav Tiesas kompetencē, kad tā lemj par apelācijas sūdzību.
159 Trešām kārtam ir jānorāda, ka Romas I regulas 8. panta piemērošana nozīmē, pirmkārt, ka valsts tiesa, kas izskata strīdu, identificē tiesību aktus, kas būtu bijuši piemērojami, ja nebūtu izdarīta izvēle, un saskaņā ar tiem nosaka noteikumus, no kuriem nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties, un, otrkārt, ka aizsardzības līmeni, kāds darbiniekam ir saskaņā ar šiem noteikumiem, šī tiesa salīdzina ar to, kāds ir paredzēts pušu izvēlētajos tiesību aktos. Ja minētajos noteikumos paredzētais līmenis nodrošina labāku aizsardzību, ir jāpiemēro šie noteikumi (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, SC Gruber Logistics, C‑152/20 un C‑218/20, EU:C:2021:600, 27. punkts).
160 Tomēr izskatāmajā lietā L. Jenkinson vispārīgi atsaucas uz Beļģijas tiesībām, bet neidentificē nevienu precīzu tiesību normu, kuru Vispārējai tiesai būtu bijis jāņem vērā, piemērojot minēto pantu, tādējādi viņš nepierāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību, nepiešķirot viņam priekšrocību, ko rada šīs apgalvoti labvēlīgākās tiesību normas piemērošana.
161 Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, nedz pārbaudot, nedz piemērojot labvēlīgāku tiesību normu, kas izskatāmajā lietā esot bijusi jāpiemēro izvēles neesamības situācijā. Tas pats attiecas uz argumentāciju saistībā ar Savienības tiesību piemērošanu saskaņā ar Romas I regulas 9. pantu.
162 No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, nosakot piemērojamo tiesību aktu šī sprieduma 13. punktā minētajiem deviņiem pirmajiem LNL un diviem pēdējiem LNL, tādējādi katrā ziņā nevar pieņemt šī sprieduma 112. punktā minētos argumentus attiecībā uz Vispārējās tiesas izraudzīto tiesisko regulējumu, izvērtējot šos LNL, lai noteiktu attiecīgajām līgumattiecībām piemērojamo tiesību aktu.
163 Ņemot vērā iepriekš minēto, trešā pamata trešā daļā ir jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.
Par trešā pamata ceturtās daļas otro un trešo iebildumu
– Lietas dalībnieku argumenti
164 Saistībā ar trešā pamata ceturtās daļas otro iebildumu L. Jenkinson pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir sagrozījusi Īrijas tiesības, interpretējot un piemērojot Protection of Employees (Fixed – Term Work) Act 2003 (2003. gada likums par darbinieku tiesību aizsardzību (darbs uz noteiktu laiku); turpmāk tekstā – “2003. gada likums”) 9. pantu.
165 Vispirms viņš apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu pārsūdzētā sprieduma 151. punktā, uzskatot, ka vienīgi Padomes kompetence ir noteikt misiju darbinieku nodarbināšanas nosacījumus. Šis punkts esot pretrunā Paziņojumam C(2009) 9502, kas nosakot īpašus līgumu veidus katrai funkciju grupai. Viņš arī norāda, ka 2003. gada likuma 9. punktā ir atsauce uz jēdzienu “saistītie darba devēji”.
166 Pirmām kārtām, attiecībā uz mērķa, ko Eulex Kosovo norādījusi, lai pamatotu secīgi noslēgtos LNL, analīzi L. Jenkinson uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 152., 154. un 155. punktā Vispārējai tiesai esot bijis jāpiemēro nevis Tiesas judikatūra, bet gan Īrijas tiesu judikatūra. Tādējādi Vispārējā tiesa esot ierobežojusi aizsardzību, kas darba ņēmējam piešķirta ar Īrijas tiesību normām. Konkrēti, L. Jenkinson uzskata, ka šī sprieduma 157.–175. punktā Vispārējā tiesa kļūdaini un bez pamatojuma ierobežojusi objektīvo mērķu, kas pamato secīgu LNL izmantošanu, nevis Eulex Kosovo pagaidu darbinieka statusu, analīzi, lai gan Īrijas tiesas, pamatojot secīgu LNL noslēgšanu, esot atsaukušās uz dažādiem objektīviem iemesliem, proti, uz būtisku restrukturizāciju, ar ko jāsaskaras darba devējam, uz pagaidu ekspertīzes konkrētā jomā nepieciešamību, uz nepieciešamību pieņemt darbā darbiniekus uz skaidri identificētu un pagaidu īstermiņa projektu, kā arī uz personāla neesamību saistībā ar darba ņēmēja slimību. Vispārējās tiesas analīze tātad esot acīmredzami pretrunā Īrijas tiesu judikatūrai, uz kuru L. Jenkinson atsaucās tiesvedībā Vispārējā tiesā.
167 Konkrēti, pirmkārt, attiecībā uz to, ka Vispārējā tiesa ņēmusi vērā Eulex Kosovo pilnvaru ilgumu, L. Jenkinson norāda, ka Vispārējai tiesai drīzāk esot bijis jāņem vērā darba, ko viņš veica Eulex Kosovo, raksturs, kas atbilda pastāvīgām un ilgstošām darba devēja vajadzībām, nevis pārsūdzētā sprieduma 157.–160. punktā jāatsaucas uz Eulex Kosovo darbību vai šī sprieduma 177.–180. punktā jāņem vērā aspekti, kuriem nav nozīmes, piemēram, norīkoto darbinieku pieņemšanas darbā prioritāte. Šādi Vispārējā tiesa esot sagrozījusi jēdzienu “pastāvīgas un ilgstošas darba devēja vajadzības”. Šajā ziņā L. Jenkinson atsaucas uz izrakstu no kāda “adjudication officer” (arbitrāžas darbinieks) lēmuma.
168 Otrkārt, attiecībā uz Vispārējās tiesas vērtējumu, kas ietverts pārsūdzētā sprieduma 161. un 162. punktā attiecībā uz to laikposmu ilgumu, uz kuriem attiecas finanšu atsauces summas, kādas minētas Vienotās rīcības 2008/124 16. panta “Finanšu mehānismi” secīgi pieņemtajās redakcijās, L. Jenkinson uzskata, ka šo laikposmu ierobežotā rakstura ņemšana vērā, lai uzskatītu, ka secīgu LNL slēgšana bija pamatota, ir pretrunā Īrijas tiesu judikatūrai. Konkrēti, L. Jenkinson atsaucas uz izrakstiem no šo tiesu spriedumiem, kuri acīmredzami pierādot, ka ar to, ka ir nepieciešams budžets, lai samaksātu darbiniekam par konkrētas darbības veikšanu, nepietiek, lai pamatotu LNL noslēgšanu. Turklāt, ja Savienības iestādes kopā ar Eulex Kosovo būtu uzskatītas par L. Jenkinson kopīgiem darba devējiem, Vispārējā tiesa nevarētu pieņemt argumentus, kas balstīti uz Eulex Kosovo finansēšanu.
169 Treškārt, L. Jenkinson apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 163.–169. punktā izklāstītajā Vispārējās tiesas vērtējumā, saskaņā ar kuru Eulex Kosovo kompetence un darbību apjoms tika pielāgoti atkarībā no situācijas attīstības teritorijā un attiecībām starp Savienību un Kosovas iestādēm, nav ņemta vērā standartizētā darbības kārtība (turpmāk tekstā – “PON”), kas paredzēja darbinieku Eulex Kosovo vai citā Savienības starptautiskajā misijā pārvietošanas kārtību.
170 Ceturtkārt, L. Jenkinson uzsver, ka ir jānoraida pārsūdzētā sprieduma 170.–175. punktā minētais kritērijs saistībā ar secīgo Eulex Kosovo vadītāju pilnvaru ilgumu, jo tas esot ļāvis darba devējam noslēgt darba līgumus tikai uz ierobežotu laiku. Šajā ziņā Vispārējā tiesa neesot konstatējusi, ka šajā kontekstā ir iespējams izmantot šo kritēriju. Tādējādi tā esot liegusi darba ņēmējam šādas izmantošanas efektīvas kontroles iespēju, it īpaši ņemot vērā 2003. gada likuma 9. pantu. Turklāt šī sprieduma 175. punkts esot acīmredzami pretrunā konstatējumam par Eulex Kosovo juridiskās personas statusa un šīs misijas vadītāju pilnvaru neesamību.
171 Piektkārt, attiecībā uz Vispārējās tiesas apsvērumiem par pēdējo LNL – L. Jenkinson uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 185. un 187. punktā nevarēja pamatoti konstatēt, ka tās vērtējuma motīvi bija tādi paši kā attiecībā uz iepriekšējiem LNL, lai gan Eulex Kosovo bija precizējusi, ka pēdējā LNL mērķis bija koordinēt LNL, kas noslēgti ar vairākiem Eulex Kosovo darbiniekiem, mērķus.
172 Otrām kārtām, Vispārējā tiesa neesot analizējusi secīgu LNL izmantošanas atbilstību, ņemot vērā Īrijas tiesību aktus. Tādējādi Vispārējā tiesa esot pamatojusi secīgu LNL noslēgšanu ar šī veida līgumu izbeigšanas vienkāršību bez finanšu sekām, lai gan neviena no atbildētajām pirmajā instancē neesot pierādījusi šādu seku esamību gadījumā, ja tiktu noslēgts līgums uz nenoteiktu laiku. Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 181. un 184. punktā esot kļūdaini noraidījusi citu L. Jenkinson ieteikto pasākumu, neanalizējot, vai eksistēja cita, darba ņēmēja stabilitāti un tiesības mazāk apgrūtinoša iespēja Īrijas tiesu judikatūras izpratnē. Šādi Vispārējā tiesa esot apvērsusi pierādīšanas pienākumu, kas gulstas uz darba devēju.
173 Pārsūdzētā sprieduma 187. punktā Vispārējā tiesa esot nospriedusi, ka pēdējā LNL izmantošana bija nepieciešama un piemērota, šādi sagrozot Īrijas tiesību aktus, tādēļ ka tas netika noteikts, balstoties uz konkrētu attiecīgās situācijas izvērtējumu un ņemot vērā citus mazāk neizdevīgus un nestabilus līdzekļus abu līgumslēdzēju pušu interešu apmierināšanai.
174 Pakārtoti L. Jenkinson norāda uz diskriminācijas aizlieguma un tiesību vienreizīguma principu pārkāpumu. Viņš norāda uz nepieciešamību izvērtēt darba devēja vajadzību pastāvīgo un ilgstošo raksturu, ņemot vērā Īrijas tiesību aktus, kuros ir atsauce uz 2006. gada 4. jūlija spriedumu Adeneler u.c. (C‑212/04, EU:C:2006:443, 58.–75. punkts). Šī rakstura izvērtējumam būtu jābalstās uz to, ko Savienības likumdevējs ir noteicis saistībā ar PDNK pieņemšanu, pamatojoties uz LESD 336. pantu. Līdz ar to L. Jenkinson kritizē pārsūdzēto spriedumu, ciktāl tajā sniegtā interpretācija attiecībā uz Pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku, kas noslēgts 1999. gada 18. martā un pievienots pielikumā Direktīvai 1999/70, esot ievērojami plašāka nekā tā, ko Savienības iestādes formulējušas saistībā ar PDNK, ierobežojot LNL skaitu līdz diviem. Pamatojot šo argumentāciju, L. Jenkinson atsaucas arī uz spriedumu, 1985. gada 11. jūlijs, Maag/Komisija (43/84, EU:C:1985:328), un 2008. gada 15. aprīlis, Impact (C‑268/06, EU:C:2008:223).
175 Saistībā ar trešā pamata ceturtās daļas trešo iebildumu L. Jenkinson apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā Eulex Kosovo juridiskās personas statusa neesamību, kā arī viņa izvirzītos apsvērumus attiecībā uz pilnvaru deleģēšanu, tostarp attiecībā uz budžeta jautājumiem.
176 Padome, Komisija, EĀDD un Eulex Kosovo lūdz trešā pamata ceturtās daļas otro un trešo iebildumu noraidīt.
– Tiesas vērtējums
177 Vispirms ir jānorāda, ka L. Jenkinson izvirzītie argumenti, iebilstot pret pārsūdzētā sprieduma 151. punktu, sakrīt ar šīs apelācijas sūdzības pirmā pamata ietvaros izvirzītajiem argumentiem, kuri tikuši noraidīti šī sprieduma 45.–55. punktā, tādēļ ka ar šiem argumentiem L. Jenkinson faktiski vēlas apstrīdēt Vienotās rīcības 2008/124 9. panta 3. punktu un 10. panta 3. punktu, ciktāl šīs tiesību normas paredz, ka Eulex Kosovo atkarībā no vajadzībām var pieņemt darbā arī starptautiskos civilos darbiniekus uz līguma pamata un ka šo darbinieku darba nosacījumi, kā arī tiesības un pienākumi ir ietverti līgumos, ko noslēguši Eulex Kosovo vadītāji vai pati Eulex Kosovo un personāla locekļi.
178 Turklāt L. Jenkinson nepierāda, ka Paziņojums C(2009) 9502 attiecās uz secīgajiem Eulex Kosovo vadītājiem un uz šo misiju, lai noteiktu līguma veidu, kas viņam tika piedāvāts. Tātad šie argumenti ir nepamatoti.
179 Runājot, pirmām kārtām, par argumentu saistībā ar Īrijas tiesu judikatūras sagrozīšanu attiecībā uz iemesliem, kas pamato secīgu LNL noslēgšanu, ir jāatgādina, ka no šī sprieduma 107. punkta izriet, ka attiecībā uz valsts tiesību aktu interpretācijas, ko veikusi Vispārējā tiesa, kontroli Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā ietilpst tikai pārbaude par to, vai ir notikusi šo tiesību aktu sagrozīšana, kurai acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem. Tomēr tas tā nav šajā gadījumā.
180 Šajā ziņā ir jāuzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 156.–187. punktā ir ņēmusi vērā vairākus parametrus, lai visaptveroša vērtējuma ietvaros uzskatītu, ka L. Jenkinson juridiskajā un specifiskajā profesionālajā kontekstā, kam raksturīga pagaidu dimensija, veica uzdevumus, ko viņam uzticēja Eulex Kosovo, kuras darbību turklāt bija paredzēts ar laiku izbeigt.
181 Šajā kontekstā sākumā ir jāuzsver, ka, ciktāl L. Jenkinson arguments ir jāsaprot kā norāde uz kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi pārsūdzētā sprieduma 153. punktā, neanalizējot, vai izskatāmajā lietā ir iespējams uzskatīt, ka L. Jenkinson bija noslēdzis LNL ar “saistītiem darba devējiem”, ir jānorāda, ka viņš neatsaucas ne uz vienu apstākli, kas ļautu uzskatīt, ka ar šīs varbūtības analīzes neesamību tiktu pieļauta Īrijas tiesību aktu satura un tvēruma neņemšana vērā, un tādējādi šis arguments ir jāuzskata par nepamatotu.
182 Runājot par to, ka Vispārējā tiesa ņēmusi vērā Eulex Kosovo pagaidu dimensiju, lai uzskatītu, ka secīgu LNL noslēgšana bija pamatota ar objektīviem iemesliem, no spriedumu, uz kuriem atsaucas L. Jenkinson, tostarp spriedumu, kuros norādīti objektīvi iemesli, kas no Īrijas tiesību aktu skatpunkta var pamatot secīgu LNL noslēgšanu, izrakstiem neizriet, ka Vispārējā tiesa nevarēja ņemt vērā šādu pagaidu dimensiju, lai pamatotu secīgu LNL noslēgšanu.
183 Konkrēti, ir jāuzsver, pirmkārt, ka izraksts no arbitrāžas darbinieka lēmuma, uz ko L. Jenkinson atsaucas, lai pierādītu, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi Īrijas tiesu judikatūru, norāda, ka iemesli saistībā ar īpaša, laika ziņā ierobežota projekta esamību, kam piešķirts īpašs, nevis pastāvīgas iestādes vispārējs finansējums, veido objektīvus iemeslus, lai tiktu noslēgti secīgi LNL.
184 Izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 157.–160. punktā uzskatīja, ka Eulex Kosovo bija izveidota uz noteiktu laiku, kas tika pagarināts. Tādējādi no L. Jenkinson norādītā lēmuma neizriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 157.–160. punktā acīmredzami kļūdaini ir sapratusi Īrijas tiesību aktus un tādējādi sagrozījusi šo tiesību aktu saturu vai tvērumu.
185 Otrkārt, ir jāuzskata, ka, ņemot vērā to, kas norādīts šī sprieduma 180. punktā, tas pats attiecas uz argumentiem attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 161. un 162. punktu, kas minēti šī sprieduma 168. punktā.
186 Proti, izraksti no tiesu spriedumiem, uz kuriem atsaucas L. Jenkinson, norāda, ka ar to, ka ir nepieciešams budžets, lai samaksātu darbiniekam par konkrētas darbības veikšanu, nepietiek, lai pamatotu secīgu LNL noslēgšanu. Tomēr šie izraksti neļauj uzskatīt, ka Eulex Kosovo finansējuma ierobežotā un laika ziņā ierobežotā rakstura ņemšana vērā būtu elements, kam nav nozīmes to apstākļu visaptverošā izvērtējumā, kuru dēļ darba devējs piedāvāja savam darbiniekam secīgu LNL noslēgšanu.
187 No tā izriet, ka L. Jenkinson nav izdevies pierādīt, ka Vispārējā tiesa, šī sprieduma 180. punktā atgādinātajā visaptverošajā vērtējumā ņemot vērā Eulex Kosovo piešķirtā budžeta laika ziņā ierobežoto raksturu, būtu acīmredzami ignorējusi šo spriedumu saturu vai tvērumu.
188 Treškārt, L. Jenkinson nenorāda nevienu apstākli, kas ļautu konstatēt, ka saskaņā ar Īrijas tiesību aktiem nevar ņemt vērā nedz Eulex Kosovo kompetenču attīstību, nedz izmaiņas tā darbības jomā. Apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītais arguments, lai apstrīdētu to, ka Vispārējā tiesa to ir ņēmusi vērā, faktiski ir vērsts uz to, lai Tiesa veiktu jaunu dažu lietas elementu vērtējumu, proti, to elementu vērtējumu, kuri attiecas uz noteikumiem, kas izriet no PON. Taču Tiesai apelācijas tiesvedības ietvaros nav kompetences šajā ziņā. No tā izriet, ka šis arguments ir jānoraida kā nepieņemams.
189 Ceturtkārt, arguments saistībā ar to, ka pēdējā LNL mērķis bija saskaņot termiņu, uz kuru noslēgti LNL ar vairākiem Eulex Kosovo darbiniekiem, ir balstīts uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju. Proti, šī sprieduma 187. punktā Vispārējā tiesa ir uzsvērusi, ka pēdējā LNL termiņš sakrīt ar datumu, kurā amats, ko L. Jenkinson līdz šim ieņēma, bija jālikvidē saistībā ar misijas pārstrukturēšanu, par ko bija lēmusi Padome. Tādējādi Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā tā konteksta īpatnības, kurā iekļaujas pēdējais LNL, nebalstoties vienīgi, kā to kļūdaini uzskata L. Jenkinson, uz iemesliem, kuri bija pamatā to LNL noslēgšanai, kas bija agrāki par pēdējo LNL. Attiecīgi šis arguments ir jānoraida kā nepamatots.
190 Attiecībā uz, piektkārt, Vispārējās tiesas motīviem saistībā ar Eulex Kosovo secīgo vadītāju pilnvarām, ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 170.–175. punktā Vispārējā tiesa, analizējot objektīvos iemeslus, kas pamato secīgu LNL noslēgšanu, ir ņēmusi vērā apstākli, ka Eulex Kosovo secīgo vadītāju pilnvaras bija ierobežotas laikā un noteiktas uz “atšķirīgiem un mainīgiem laikposmiem”, un uzskatījusi, ka šis apstāklis atspoguļo Eulex Kosovo pagaidu dimensiju.
191 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, pieņemot, ka šie pārsūdzētā sprieduma motīvi ir kļūdaini, šāda kļūda nevar būt pamats šī sprieduma atcelšanai. Proti, minētie motīvi veido vienu no elementiem, kurus Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā savā visaptverošajā vērtējumā, kas atgādināts šī sprieduma 180. punktā, un kuri ir ļāvuši uzskatīt, ka secīgu LNL noslēgšana iekļaujas kontekstā, ko raksturo Eulex Kosovo pagaidu dimensija.
192 Taču, ņemot vērā visaptverošo vērtējumu, kas balstīts uz parametriem, kuri izvērtēti, konkrēti, pārsūdzētā sprieduma 156.–169. punktā un 185.–187. punktā, Vispārējā tiesa varēja pamatoti secināt, ka pastāvēja objektīvi iemesli, kas attaisno aplūkoto LNL noslēgšanu. Līdz ar to argumenti saistībā ar šiem punktiem ir jāuzskata par neiedarbīgiem. Tas pats attiecas uz argumentiem saistībā ar pārsūdzētā sprieduma 177.–180. punktu, kas atgādināti šī sprieduma 167. punktā.
193 Otrām kārtām, no spriedumu, uz kuriem atsaucas L. Jenkinson, lai pamatotu savu argumentu attiecībā uz to, ka Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi attiecīgā darbā pieņemšanas pasākuma atbilstošo raksturu, izvilkumiem izriet, ka, lai pierādītu objektīvu iemeslu esamību, kuri pamato šo pasākumu, atbildētājam ir jāpierāda leģitīma mērķa, ar kuru saistīts minētais pasākums, esamība un jāpierāda, ka šis pasākums ir piemērots un nepieciešams šī mērķa sasniegšanai. No šiem izvilkumiem arī izriet, ka, lai noteiktu, vai iemesls var tikt uzskatīts par objektīvu, tiesai ir jānoskaidro, vai attiecīgais pasākums veido mazāk labvēlīgu attieksmi pret darba ņēmēju, vienlaikus ļaujot darba devējam sasniegt minēto mērķi.
194 Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 146. punktā uzskatīja, ka 2003. gada likuma 7. pants būtībā prasa – lai iemesls, uz kuru atsaucas, būtu objektīvs, tam ir jābūt pamatotam ar apsvērumiem, kuri nav saistīti ar darba ņēmēju, un ar mazāk labvēlīgo attieksmi, ko ar LNL šim darba ņēmējam nosaka, ir jātiecas atbilstīgā un nepieciešamā veidā sasniegt leģitīmu darba devēja mērķi.
195 Pēc šīs argumentācijas Vispārējā tiesa tostarp pārsūdzētā sprieduma 181.–184. punktā uzskatīja, ka pats Eulex Kosovo raksturs neizbēgami ietekmēja tā darbinieku nodarbināšanas nosacījumus, kā arī tā darbinieku nodarbināšanas perspektīvas. Šajā ziņā tā noraidīja L. Jenkinson izvirzīto iespēju, saskaņā ar kuru varēja tikt noslēgts līgums uz nenoteiktu laiku, kas ietver šķīrējtiesas klauzulu Eulex Kosovo pilnvaru izbeigšanās gadījumā, un būtībā uzskatīja, ka desmitā LNL izmantošana ir nepieciešams un piemērots līdzeklis, lai garantētu Eulex Kosovo vajadzīgos resursus savu pilnvaru īstenošanai, ko raksturoja taupīgs un laika ziņā ierobežots finansējums.
196 Turklāt pārsūdzētā sprieduma 187. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka specifiskais konteksts, it īpaši saistībā ar Eulex Kosovo pārstrukturēšanu, ļauj uzskatīt, ka pēdējā LNL noslēgšana bija nepieciešams un piemērots līdzeklis, lai apmierinātu vajadzības, kuru dēļ bija nodibinātas līgumattiecības.
197 No iepriekš minētā izriet, ka izskatāmās lietas apstākļos Vispārējā tiesa, kā būtībā norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 154. punktā, uzskatīja, ka L. Jenkinson pieņemšana darbā uz secīgu LNL pamata bija vienīgais līdzeklis, kas atbilda Eulex Kosovo vajadzībām, kuras bija ierobežotas laikā un atkarīgas no faktoriem, kurus neietekmēja šī misija.
198 Šādi acīmredzami nešķiet, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi L. Jenkinson apgalvotā pienākuma – saskaņā ar kuru tiesai ir jāpārbauda, vai apstrīdētais pasākums veido mazāk labvēlīgu attieksmi pret darba ņēmēju, vienlaikus atļaujot darba devējam darba devējam sasniegt savu mērķi – saturu un tvērumu. No tā izriet, ka L. Jenkinson nav pierādījis Īrijas tiesību aktu sagrozīšanu.
199 Attiecībā uz L. Jenkinson izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa, atsaucoties vienīgi uz Tiesas judikatūru, neesot ņēmusi vērā Īrijas tiesu judikatūru, ir jāpiebilst, kā izriet no iepriekš minētā, ka Vispārējā tiesa nav sagrozījusi šo judikatūru, izskatāmajā lietā piemērojot Īrijas tiesību aktus. Tādējādi, tā kā L. Jenkinson savā apelācijas sūdzībā nav norādījis nevienu citu elementu, ir jāuzskata, ka šo argumentu nevar pieņemt.
200 Attiecībā uz L. Jenkinson pakārtoti izvirzīto iebildumu saistībā ar diskriminācijas aizlieguma un tiesību vienreizīguma principu pārkāpumu vispirms ir jānorāda, ka Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas noslēgts 1999. gada 18. martā un pievienots pielikumā Direktīvai 1999/70, 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta interpretācija, kas sniegta 2006. gada 4. jūlija spriedumā Adeneler u.c. (C‑212/04, EU:C:2006:443), ir atspoguļota arī 2012. gada 26. janvāra spriedumā Kücük (C‑586/10, EU:C:2012:39), uz kuru Vispārējā tiesa it īpaši ir atsaukusies pārsūdzētā sprieduma 154. punktā.
201 Turklāt ar atsaucēm uz 1985. gada 11. jūlija spriedumu Maag/Komisija (43/84, EU:C:1985:328) un 2008. gada 15. aprīļa spriedumu Impact (C‑268/06, EU:C:2008:223) nevar pierādīt, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi jebkādu tiesību kļūdu. Proti, L. Jenkinson savā apelācijas sūdzībā nav izskaidrojis šo spriedumu nozīmi, lai analizētu pārsūdzēto spriedumu, un šī nozīme neizriet arī no to satura.
202 Tā kā L. Jenkinson apgalvo, ka Vispārējai tiesai bija jāpamato sava interpretācija attiecībā uz nepieciešamību atbilst Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas noslēgts 1999. gada 18. martā un pievienots pielikumā Direktīvai 1999/70, 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunktā noteiktajām prasībām saistībā ar to, ko Savienības likumdevējs paredzējis saistībā ar PDNK pieņemšanu, balstoties uz LESD 336. pantu, ir jānorāda, ka šī argumentācija neatbilst šī sprieduma 60. un 61. punktā atgādinātajām prasībām.
203 Visbeidzot, L. Jenkinson precīzi nenorāda uz Eiropas Savienības pieņemtajām tiesību normām, kuras Vispārējai tiesai esot bijis jāņem vērā.
204 Konkrēti, saistībā ar atsauci uz Savienības darbiniekiem piemērojamo divu LNL pagarināšanas ierobežojumu L. Jenkinson nepierāda, ka šis noteikums būtu piemērojams šajā lietā.
205 No tā izriet, ka, tā kā nav cita argumenta, kas ļautu pamatot L. Jenkinson pakārtoti izvirzīto iebildumu, šis iebildums ir jāuzskata kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.
206 Trešām kārtām, tā kā šī sprieduma 175. punktā minētajā iebildumā nav norādīta nekāda precīza pārsūdzētā sprieduma daļa un nav izvērsti juridiski argumenti, kas ļautu Tiesai veikt tās pārbaudi, tostarp tajā nav norādītas sekas, kas izriet no tā, ka Eulex Kosovo būtu juridiskas personas statuss, šis iebildums ir jāatzīst par nepieņemamu, jo tas neatbilst šī sprieduma 60. un 61. punktā izvirzītajām prasībām.
207 No visa iepriekš minētā izriet, ka trešā pamata ceturtās daļas otrais un trešais iebildums ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.
Par trešā pamata piekto daļu
– Lietas dalībnieku argumenti
208 Saistībā ar trešā pamata piekto daļu L. Jenkinson pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 197. punktā tā kļūdaini ir interpretējusi viņa argumentus. Turklāt Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā aizliegumu lemt ultra petita [lemt, pārkāpjot prasījuma robežas], kad tā noraidīja taisnīga un atbilstoša atlīdzinājuma piešķiršanu L. Jenkinson 2003. gada likuma 8. panta pārkāpuma dēļ.
209 Lai gan no šī 197. punkta izrietot, ka L. Jenkinson ir skaidri norādījis, ka viņa prasījums par līgumiskā kaitējuma atlīdzinājumu saistībā ar prettiesisku viņa līgumattiecību izbeigšanu ir balstīts uz šo attiecību pārkvalifikāciju, pamatojoties uz 2003. gada likuma 9. pantu, L. Jenkinson uzskata, ka viņš savos apsvērumos, kas sniegti, atbildot uz tiesvedības Vispārējā tiesā organizatoriskajiem pasākumiem, skaidri norāda, ka “tomēr, [šī] likuma 8. [pants] pats par sevi neveido ekskluzīvu juridisko pamatu, uz kuru balstīts atlīdzinājums saistībā ar prettiesisku viņa darba attiecību izbeigšanu; tas galvenokārt balstīts uz tiesību aktu, kas piemērojami līguma, kas, viņaprāt, pārkvalificējams par [līgumu uz nenoteiktu laiku], izbeigšanas nosacījumu, pamatojoties uz [minētā likuma] 9. [pantu], neievērošanu”.
210 Turklāt L. Jenkinson apgalvo, ka, komentējot Īrijas tiesas spriedumu, viņš ir norādījis, ka sodam par šī paša likuma 8. panta pārkāpumu ir jābūt kā taisnīgam un atbilstošam atlīdzinājumam.
211 Tāpat L. Jenkinson pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā mantiskās sekas, kas izriet no atsauces uz šo pantu, lai gan tai, tostarp izmantojot savas neierobežotās kompetences, bija šādi jārīkojas, līdzīgi kā to esot ir darījusi Īrijas tiesa. Nelemjot šādi, tā esot pārkāpusi principu, saskaņā ar kuru tiesa nevar lemt, pārkāpjot prasījuma robežas, un kļūdaini esot piemērojusi Vispārējās tiesas Reglamenta 76. un 84. pantu.
212 Padome, Komisija, EĀDD un Eulex Kosovo lūdz trešā pamata piekto daļu noraidīt.
– Tiesas vērtējums
213 Tad, kad Vispārējā tiesa izskata līgumisku strīdu, pamatojoties uz LESD 272. pantu, tai ir jālemj tikai tiesiskajā un faktiskajā ietvarā, ko ir noteikuši lietas dalībnieki (spriedums, 2020. gada 17. septembris, Alfamicro/Komisija, C‑623/19 P, EU:C:2020:734, 41. punkts).
214 Šajā ziņā ir jānorāda, ka no prasības pieteikuma pirmajā instancē izriet, ka L. Jenkinson saistībā ar prasījumu pirmo daļu ir izvirzījis prasījumus par atlīdzinājumu kā mantisko kompensāciju par paziņojumu par viņa līgumattiecību, kuras, viņaprāt, bija jākvalificē kā līgums uz nenoteiktu laiku, izbeigšanu, uzskatot šo atlīdzinājumu par sekām tam, ka šī izbeigšana bija prettiesiska un šī līguma beigās netika nodoti sociālie dokumenti.
215 Taču neviens prasības pieteikuma pirmajā instancē elements neļauj pieņemt, ka L. Jenkinson ir lūdzis atlīdzinājumu par to, ka ir pārkāptas viņa tiesības rakstveidā tikt informētam par iemesliem, kas pamato LNL, nevis līguma uz nenoteiktu laiku noslēgšanu.
216 Patiešām, atbildot uz procesa organizatorisko pasākumu, ko Vispārējā tiesa pieņēma 2020. gada 1. decembrī, L. Jenkinson – kā viņš atgādina saistībā ar apelācijas sūdzības trešā pamata piekto daļu – norādīja, ka 2003. gada likuma 8. pants pats par sevi neveido ekskluzīvu juridisko pamatu, uz kuru viņš paredz atsaukties, pamatojot savu prasījumu par atlīdzinājumu saistībā ar viņa līgumattiecību izbeigšanu, tā kā šis prasījums galvenokārt ir balstīts uz tiesību aktu attiecībā uz šo attiecību, kas, viņaprāt, atbilstoši šī likuma 9. pantam ir pārkvalificējamas kā līgums uz nenoteiktu laiku, izbeigšanai piemērojamo nosacījumu neievērošanu.
217 Tomēr, kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 87. punktā, L. Jenkinson savā atbildē uz procesa organizatorisko pasākumu, ko Vispārējā tiesa pieņēma 2019. gada 6. septembrī, apgalvoja, ka 2003. gada likuma 8. panta noteikumu pārkāpums ipso facto bija pamats, lai secīgie LNL tiktu pārkvalificēti par līgumu uz nenoteiktu laiku.
218 No tā izriet, ka pārsūdzētā sprieduma 197. punktā Vispārējā tiesa nav acīmredzami sagrozījusi L. Jenkinson prasījumu priekšmetu un būtību, norādot, ka viņš, atsaucoties uz 2003. gada likuma 8. punkta pārkāpumu, uzskatīja, ka šim pārkāpumam ir jāizraisa attiecīgo secīgo LNL pārkvalificēšana par līgumu uz nenoteiktu laiku un ka prasījums par apgalvotā kaitējuma saistībā ar viņa līgumattiecību izbeigšanu atlīdzinājumu ir balstīts uz šo attiecību pārkvalificēšanu.
219 Tādējādi, tā kā pirmajā instancē tika izvirzīts prasījums par atlīdzinājumu, kas balstīts uz tiesību ne vēlāk kā LNL pārjaunošanas dienā rakstveidā tikt informētam par iemesliem, kuri pamato jauna LNL, nevis līguma uz nenoteiktu laiku noslēgšanu pārkāpumu, ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa, vienīgi lemjot ultra petita [pārsniedzot prasījuma robežas], nevarēja lemt par atlīdzinājuma piešķiršanu, balstoties uz 2003. gada likuma 8. pantu, šādi īstenojot neierobežotu kompetenci.
220 No tā izriet, ka Vispārējā tiesa, nelemjot par prasījumu, kas pretēji tam, ko apgalvo L. Jenkinson, nebija izvirzīts pirmajā instancē, nav ignorējusi principa, saskaņā ar kuru tiesa nevar lemt ultra petita, robežas.
221 Līdz ar to trešā pamata piektā daļa ir jānoraida kā nepamatota.
Par trešā pamata sesto daļu
– Lietas dalībnieku argumenti
222 Saistībā ar trešā pamata sesto daļu L. Jenkinson pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav lēmusi par prasījumu atlīdzināt līgumisko kaitējumu, kas konkrēti izklāstīts prasības pieteikuma pirmajā instancē 180.–186. punktā.
223 Padome, Komisija, EĀDD un Eulex Kosovo lūdz šo sesto daļu noraidīt.
– Tiesas vērtējums
224 Ir jāatgādina, ka L. Jenkinson ir formulējis prasījumu par līgumiskā kaitējuma atlīdzināšanu, kas izklāstīts viņa prasības pieteikuma pirmajā instancē 180.–186. punktā, saistībā ar prasījumu pirmo daļu.
225 Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 52. un 54. punktā konstatēja, ka visi L. Jenkinson prasījumi par kaitējuma atlīdzinājumu, kas formulēti prasījuma pirmās daļas ietvaros, ir balstīti uz viņa līgumattiecību pārkvalificēšanu par līgumu uz nenoteiktu laiku vai ir sekojuši šai pārkvalificēšanai.
226 Taču Vispārējā tiesa, vispirms noraidījusi prasījumu par minēto attiecību pārkvalificēšanu par līgumu uz nenoteiktu laiku, minētā sprieduma 215. punktā noraidīja prasījumu par tā līgumiskā kaitējuma atlīdzinājumu, ko L. Jenkinson apgalvojis saistībā ar prasījumu pirmo daļu.
227 Tādējādi, tā kā L. Jenkinson saistībā ar šo prasījumu daļu lūdza atlīdzināt kaitējumu, kas ex aequo et bono novērtēts 50 000 EUR apmērā, un tā kā šis prasījums ir jāsaprot kā sekojošs prasījumam par viņa līgumisko attiecību pārkvalificēšanu par līgumu uz nenoteiktu laiku, kas nav pamatoti apstrīdēts apelācijas sūdzības ietvaros, ir jāuzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 215. punktā Vispārējā tiesa ir lēmusi par šo atlīdzinājuma prasījumu, noraidot to kopā ar citiem atlīdzinājuma prasījumiem, kas izvirzīti saistībā ar šo prasījuma daļu.
228 No tā izriet ka Vispārējā tiesa nav atteikusies lemt par prasījumu atlīdzināt līgumisko kaitējumu, kas konkrēti izvirzīts L. Jenkinson prasības pieteikuma pirmajā instancē 180.–186. punktā.
229 Līdz ar to trešā pamata sestā daļa ir jānoraida kā nepamatota.
Par otro pamatu un trešā pamata ceturtās daļas pirmo iebildumu
Lietas dalībnieku argumenti
230 Saistībā ar otro pamatu L. Jenkinson apstrīd, pirmām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 82. punktu, kurā Vispārējā tiesa, nepamatojot savu izvēli, nolēma – lai lemtu par prasījumu pārkvalificēt L. Jenkinson līgumiskās attiecības par līgumu uz nenoteiktu laiku – ņemt vērā vienīgi vienpadsmit LNL, izslēdzot iepriekš noslēgtos LNL saistībā ar viņa darbu ESUM un ESPM. L. Jenkinson uzskata, ka pēdējais LNL ir uzskatāms par daļu no garākām līgumattiecībām, kas izveidojušās ar atbildētājiem pirmajā instancē un kas iekļauj arī šos LNL.
231 L. Jenkinson būtībā uzsver, ka, ņemot vērā izskatāmajā lieta piemērojamos valsts tiesību aktus, ir jāņem vērā visi LNL, kas noslēgti saistībā ar viņa darbu attiecīgajās trijās misijās. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 232. punktā Vispārējā tiesa esot norādījusi uz L. Jenkinson nodarbinātības šajās trijās attiecīgajās misijās turpinātību. Tādēļ, lai noteiktu, vai attiecīgo LNL secīga noslēgšana esot ļaunprātīga, esot bijis nepieciešams izvērtēt šos LNL hronoloģiskā secībā, ko Vispārējā tiesa neesot izdarījusi.
232 Turklāt, tā kā nav izvērtētas, pirmkārt, līgumiskās attiecības, kas izveidojušās starp L. Jenkinson un citiem atbildētajiem, nevis Eulex Kosovo, un, otrkārt, nav izvērtēta jēdziena “nepārtraukta nodarbinātība pie viena vai vairākiem darba devējiem” Īrijas tiesību izpratnē piemērošana, tas nozīmējot noliegt pārsūdzētā sprieduma 77. punkta tvērumu, kas radot zināmas sekas saistībā ar juridiskas personas statusa piešķiršanu trim attiecīgajām misijām, tostarp Eulex Kosovo, pirms šis statuss tai tika piešķirts.
233 Otrām kārtām, L. Jenkinson uzskata, ka Vispārējai tiesai, ņemot vērā Īrijas tiesību aktus, esot bijis vispirms jāpārbauda, vai līgumattiecības konkrētajās trijās misijās varēja tikt uzskatītas kā turpinātas un izveidojušās ar “saistītajiem darba devējiem”, un pēc tam jākonstatē sekas, kas izriet no šādām attiecībām. Šāda divos posmos veikta izvērtējuma neesamības situācijā Vispārēja tiesa neesot izslēgusi, ka LNL, kas noslēgti saistībā ar viņa darbu ESUM un ESPM, var tikt uzskatīti kā tādi, kas veido turpinātas un vienotas līgumattiecības, kas izveidojušās ar Savienību.
234 Saistībā ar trešā pamata ceturtās daļas pirmo iebildumu L. Jenkinson norāda uz Vispārējās tiesas pieļautu kļūdu pārsūdzētā sprieduma 153. punktā, ciktāl tā, izvērtējot viņa pirmās prasījumu daļas ietvarā izvirzītos prasījumus, neesot ņēmusi vērā visus LNL attiecībā uz darbībām, kuras viņš veicis attiecīgajās trijās misijās. Vispārējā tiesa pirms visu šo LNL pārbaudes kļūdaini neesot izvērtējusi, vai izskatāmajā lietā ir iespējams uzskatīt, ka L. Jenkinson bija noslēdzis LNL ar “saistītiem darba devējiem”, lai gan atbilstoši Īrijas tiesību aktiem šis nosacījums ir būtisks.
235 Padome, Komisija, EĀDD un Eulex Kosovo lūdz trešā pamata ceturtās daļas pirmo un otro iebildumu noraidīt.
Tiesas vērtējums
236 Pirmām kārtām, attiecībā uz otro pamatu no pārsūdzētā sprieduma 82. punkta izriet – tā kā pēdējais LNL, kurā vienīgajā bija ietverta šķīrējklauzula, norādot Savienības tiesu, bija daļa no vienpadsmit LNL, Vispārējā tiesa nolēma izvērtēt L. Jenkinson prasījumu par vienpadsmit LNL pārkvalificēšanu par vienu līgumu uz nenoteiktu laiku. Tā precizēja, ka gadījumā, ja šis prasījums tiktu noraidīts, tās kompetencē neietilptu izvērtēt prasījumu par secīgu LNL attiecībā uz L. Jenkinson darbu ESUM un ESPM pārkvalificēšanu par līgumu uz nenoteiktu laiku, tādēļ ka šajos LNL nebija ietverta šķīrējklauzula, norādot Savienības tiesu.
237 Šie Vispārējās tiesas apsvērumi, kas iekļaujas plašākā argumentācijā, bija vērsti uz to, lai definētu ietvaru, kurā jāveic minētā prasījuma par pārkvalificēšanu vērtējums.
238 Taču, pirmkārt, pretēji tam, ko apgalvo L. Jenkinson, šī argumentācija atļauj viņam un Tiesai saprast iemeslus, uz kuriem balstoties Vispārējā tiesa šī vērtējuma mērķiem ir ņēmusi vērā nevis LNL attiecībā uz L. Jenkinson darbu ESUM un ESPM, bet vienīgi vienpadsmit LNL.
239 Otrkārt, runājot par šīs Vispārējās tiesas pieejas pamatotību, no minētās argumentācijas izriet, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka saistībā ar prasījumu pirmo daļu L. Jenkinson lūdza izdarīt secinājumus attiecībā uz pēdējā LNL izbeigšanu, jo šis līgums bija jāuzskata par daļu no līgumattiecībām pirms L. Jenkinson pieņemšanas darbā ESUM, un tātad, ka L. Jenkinson prasījumi saistībā ar prasījumu pirmo daļu ir atkarīgi no tā, vai pēdējais LNL bija daļa no CDD pēctecības, kas kopumā būtu jāuzskata par vienu līgumu uz noteiktu laiku.
240 Proti, pārsūdzētā sprieduma 52. punktā Vispārējā tiesa attiecībā uz prasījumu, kurus L. Jenkinson formulējis prasījumu pirmās daļas ietvarā, priekšmetu norādīja, ka L. Jenkinson lūdz Vispārējo tiesu pārkvalificēt secīgos LNL, kurus viņš bija noslēdzis pirms līgumattiecību uzsākšanas ar trim attiecīgajām misijām, par vienu līgumu uz nenoteiktu laiku un konstatēt, ka nosacījumi, kādos viņš bija izbeidzis šo līgumu uz nenoteiktu laiku, pārkāpj šim līgumu veidam piemērojamās darba tiesības.
241 Pārsūdzētā sprieduma 66. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šie prasījumu pirmās daļas ietvarā izvirzītie prasījumi tai ir jāvērtē, ņemot vērā arī darba līgumus, kuri bija spēkā pirms pēdējā LNL.
242 Pārsūdzētā sprieduma 81. punktā Vispārējā tiesa tomēr norādīja, ka tās tiesas kompetence izriet no šķīrējklauzulas, kurā norādīta Savienības tiesa, kas ir ietverta tikai pēdējā LNL.
243 Turklāt, tā kā prasījumu pirmās daļas ietvarā formulētais prasījums attiecībā uz L. Jenkinson līgumattiecību izbeigšanu, kas notikusi šī pēdējā LNL beigās, ir balstīts uz pieņēmumu, ka minētais LNL veido daļu no LNL pēctecības, Vispārējai tiesai noteikti bija jālemj arī par tiem LNL, kas noslēgti pirms pēdējā LNL.
244 Šādos apstākļos, ievērojot to, ka Vispārējai tiesai bija jālemj, ņemot vērā līgumattiecību izbeigšanu, kas notikusi pēdējā LNL beigās, kuru L. Jenkinson uzskata par viena līguma uz nenoteiktu laiku daļu, nešķiet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzsākot savu analīzi ar apgalvoto saikņu starp vienpadsmit LNL izvērtējumu, nevis vispirms izvērtējot visus L. Jenkinson noslēgtos LNL, tostarp tos, kas attiecās uz viņa darbu ESUM un ESPM.
245 Tā kā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 188. punktā secināja, ka eksistēja objektīvi apstākļi, kas ļāva pamatot katra no vienpadsmit LNL noslēgšanu, un, attiecīgi, prasījums par šo vienpadsmit LNL pārkvalificēšanu par vienu līgumu uz nenoteiktu laiku ir jānoraida, Vispārējai tiesai nevar pamatoti pārmest, ka tā, lai lemtu par prasījumu pirmo daļu, ir paplašinājusi savu izvērtējumu, attiecinot to uz LNL saistībā ar L. Jenkinson darbu ESUM un ESPM.
246 Proti, ņemot vērā, ka Vispārējā tiesa uzskatīja – kas nav ticis pamatoti apstrīdēts –, ka pēdējais līgums, ko L. Jenkinson noslēdzis ar Eulex Kosovo, tiesiski varēja tikt noslēgts uz noteiktu laiku, tā varēja secināt, ka šis līgums neiekļāvās līgumattiecībās uz nenoteiktu laiku. Taču, tā kā šis vērtējums ir pietiekams, lai izslēgtu, ka šī pēdējā līguma beigas varēja veidot līguma uz nenoteiktu laiku izbeigšanu, šo konstatējumu katrā ziņā nevarēja grozīt vērtējums, ko varēja izdarīt attiecībā uz LNL saistībā ar L. Jenkinson darbību ESUM un ESPM.
247 No iepriekš minētā izriet, ka L. Jenkinson nav izdevies pierādīt, ka Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 82. punktā uzskatot, ka nav jāņem vērā šie LNL, lai lemtu par prasījuma pirmās daļas ietvaros izvirzītajiem prasījumiem.
248 Šo secinājumu neliek apšaubīt L. Jenkinson arguments, saskaņā ar kuru šī sprieduma 232. punktā Vispārēja tiesa esot konstatējusi darba turpinātību attiecīgajās trijās misijās. Proti, šajā punktā Vispārējā tiesa nav veikusi tādu konstatējumu. Attiecīgi šis arguments, kas balstīts uz kļūdaini minēta punkta interpretāciju, ir jānoraida kā nepamatots.
249 Runājot par L. Jenkinson argumentu, kas minēts šī sprieduma 232. punktā, pietiek konstatēt, ka viņš tikai apgalvo, ka tas, ka, pirmkārt, nav izvērtētas līgumattiecības, kas izveidojušās starp viņu un citiem atbildētājiem, nevis Eulex Kosovo, un, otrkārt, tas, ka nav izvērtēts jēdziens “nepārtraukta nodarbinātība pie viena vai vairākiem darba devējiem”, nozīmējot noliegt pārsūdzētā sprieduma 77. punkta tvērumu, taču neizvērš nekādu argumentāciju šī apgalvojuma pamatojumam. No tā izriet, ka šis arguments neatbilst šī sprieduma 60. un 61. punktā paredzētajām prasībām un attiecīgi ir jānoraida kā nepieņemams.
250 Otrām kārtām, attiecībā uz, pirmkārt, argumentu saistībā ar to, ka Vispārējā tiesa nav izvērtējusi, vai līgumattiecības trijās attiecīgajās misijās ir jāuzskata par turpinātām un izveidotām ar “saistītiem darba devējiem”, un, otrkārt, trešā pamata ceturtās daļas pirmo iebildumu ir jānorāda, ka no šī sprieduma 247. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa pamatoti uzskatīja, ka tai nav jālemj par līgumattiecību, kas izriet no visiem LNL attiecībā uz L. Jenkinson darbību ESUM un ESPM, kvalificēšanu par turpinātām un vienotām, tādējādi Vispārējai tiesai nevar tikt pārmests, ka tā nav izvērtējusi šo jautājumu un nav ņēmusi vērā šos LNL, izvērtējot prasījumu pirmo daļu, tostarp pārsūdzētā sprieduma 153. punktā.
251 Turklāt Vispārējā tiesa nevarēja vērtēt, vēl pirms bija identificējusi piemērojamos tiesību aktus, vai atbildētājas pirmajā instancē ir jāuzskata par “saistītiem darba devējiem”, tādēļ ka šis jēdziens izriet no valsts materiālajām tiesībām.
252 Līdz ar to otrais pamats un trešā pamata ceturtās daļas pirmās iebildums ir jānoraida kā daļēji nepieņemami un daļēji nepamatoti.
Par ceturtā pamata otro daļu
Lietas dalībnieku argumenti
253 Saistībā ar ceturtā pamata otro daļu L. Jenkinson pārmet Vispārējai tiesai, pirmām kārtām, ka tā pārsūdzētā sprieduma 230. punktā nav izvērtējusi, vai uz Eulex Kosovo darbiniekiem ir attiecināmas vienādas tiesības un pienākumi nevis no piemērojamo tiesību aktu noteikšanas kārtības skatpunkta, bet no piemērojamo valsts materiālo tiesību normu skatpunkta. Dažādu valstu tiesību aktu piemērojamības nostiprināšana radot acīmredzamu nevienlīdzību, it īpaši attiecībā uz Savienības tiesību un Hartas principu piemērošanu. Šādi Vispārējā tiesa neesot izvērtējusi šīs nevienlīdzīgās attieksmes mērķi un neesot pārbaudījusi, vai atbilstoši Hartas 52. punktam ir ievērots samērīguma princips.
254 Otrām kārtām, akceptējot valsts tiesību aktu piemērošanu tāda konflikta risināšanai, kas radies no publisko tiesību līguma, ko noslēdzis Savienības darbinieks un Savienība, Vispārējā tiesa esot noteikusi Savienībai mazāk pienākumu, nekā tā pati sev noteikusi attiecībā uz darbiniekiem, kam piemērojama PDNK. Tātad esot pretruna starp pārsūdzētā sprieduma 95. punktu, no vienas puses, un šī sprieduma 231. un 232. punktu, no otras puses.
255 Trešām kārtām, L. Jenkinson uzskata, ka 2004. gada 5. oktobra spriedumam Sanders u.c./Komisija (T‑45/01, EU:T:2004:289) un Briseles frankofonās Darba un sociālo lietu tiesas (Beļģija) 2014. gada 30. jūnija spriedumam, uz kuriem viņš veicis atsauci tiesvedībā Vispārējā tiesā un kuri ir izvērtēti pārsūdzētā sprieduma 233.–236. punktā, ir nozīme lietā, tostarp tādēļ, ka tie atspoguļo Eulex Kosovo piešķirtā budžeta pilnvaru robežas. Turklāt Vispārējā tiesa esot kļūdaini noraidījusi jebkādu izskatāmās lietas analoģiju ar lietu, kas bija pamatā 2004. gada 5. oktobra spriedumam Sanders u.c./Komisija (T‑45/01, EU:T:2004:289), tādēļ ka L. Jenkinson ieskatā viņš esot bijis jānodarbina saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā pagaidu darbinieks, un šis iebildums ir tāds pats, kādu formulējuši prasītāji šajā pēdējā minētajā lietā.
256 Padome, Komisija, EĀDD un Eulex Kosovo lūdz ceturtā pamata otro daļu noraidīt.
Tiesas vērtējums
257 Pirmām kārtām ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru diskriminācijas aizlieguma princips paredz, ka salīdzināmas situācijas nedrīkst tikt aplūkotas atšķirīgi, bet atšķirīgas situācijas nedrīkst tikt aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi attaisnota (spriedums, 2011. gada 8. septembris, Rosado Santana, C‑177/10, EU:C:2011:557, 65. punkts, kā arī 2022. gada 15. septembris, Brown/Komisija un Padome, C‑675/20 P, EU:C:2022:686, 66. punkts).
258 Pārsūdzētā sprieduma 230. punktā Vispārējā tiesa attiecībā uz apgalvoto vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu uzskatīja, ka dažādu valsts tiesību aktu, uz kuriem ir atsauce līguma nosacījumos saskaņā ar Paziņojumu C(2009) 9502, piemērošanas dēļ nepastāv diskriminācija attiecībā uz Eulex Kosovo līgumdarbiniekiem, tādēļ ka attiecībā uz šiem darbiniekiem tika piemēroti vienādi noteikumi, kas identiskā veidā izklāstīti attiecīgajos līgumos.
259 Ir jānorāda, ka šādi lemjot, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
260 Proti, no šī 230. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa, nenorādot, vai tās ieskatā Eulex Kosovo līgumdarbinieku situācija bija salīdzināma vai atšķirīga, uzskatīja, ka, ņemot vērā visu šo darbinieku identiskos līgumu, kuros bija atsauce uz šo paziņojumu, lai identificētu līgumam piemērojamos tiesību aktus, noteikumus, minētie darbinieki bija uzskatāmi par tādiem, attiecībā uz kuriem ir vienāda attieksme.
261 Vispārējā tiesa tādējādi uzskatīja, ka, lai ievērotu diskriminācijas aizlieguma principu, ir pietiekami, ka ir paredzēti vienādi noteikumi attiecībā uz šiem darbiniekiem piemērojamo tiesību aktu noteikšanu.
262 Taču, pieņemot, ka Eulex Kosovo līgumdarbinieku situācija ir salīdzināma, ir jānorāda, ka dažādu valstu tiesību aktu piemērošana praksē rada risku tam, ka rodas dažāda attieksme pret attiecīgajām personām saistībā ar tiesībām, kas tām ir atzītas, un pienākumiem, kas tiem ir noteikti konkrētajā situācijā. Tādēļ Vispārējā tiesa, neatņemot diskriminācijas aizlieguma principam jebkādu lietderīgo iedarbību un tādējādi nepieļaujot tiesību kļūdu, nevarēja vienīgi konstatēt, ka līguma noteikumi, kas ļauj identificēt piemērojamās materiālo tiesību normas, visiem Eulex Kosovo līgumdarbiniekiem ir vienādi.
263 Ņemot to vērā, šī sprieduma 259. punktā konstatētā tiesību kļūda nevar būt pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai.
264 Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, ja Vispārējās tiesas nolēmuma argumentos atklājas Savienības tiesību pārkāpums, bet tā rezolutīvā daļa šķiet balstīta uz citu tiesisko pamatojumu, šāds pārkāpums nevar būt pamats šī nolēmuma atcelšanai un ir jāveic argumentu aizstāšana (spriedums, 2021. gada 6. maijs, Bayer CropScience un Bayer/Komisija, C‑499/18 P, EU:C:2021:367, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).
265 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka L. Jenkinson atsaucas uz apgalvoto diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu attiecībā uz dažādiem Eulex Kosovo starptautiskā civilā personāla locekļiem tādēļ, ka attiecībā uz šiem personāla locekļiem tika piemērotas dažādas valsts tiesību normas, kas noteiktas, balstoties uz piesaistes kritēriju, kas izriet no Paziņojuma C(2009) 9502, kurā ir norāde uz tās valsts tiesībām, kuras valstspiederība ir attiecīgajai personai.
266 Tomēr ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa uzskatīja – kas šajā apelācijas tiesvedībā nav pamatoti apstrīdēts –, ka atbilstoši šī sprieduma 226.–228. punktā minēto primāro un sekundāro tiesību aktu normām Eulex Kosovo secīgiem vadītājiem un pēc tam pašai Eulex Kosovo bija skaidri atļauts pieņemt darbā starptautisko civilo personālu uz līguma pamata.
267 Tā, no šādi nodibināto līgumattiecību rakstura izriet, ka, nepastāvot vienotam Eiropas tiesiskajam regulējumam, kas piemērojams Eulex Kosovo, materiālās tiesību normas, kurām jāpapildina līguma noteikumi, izrietēja no valsts tiesību aktiem, kuri tika identificēti, balstoties uz starptautisko privāttiesību normām un līgumslēdzēju pušu vienošanos.
268 Izskatāmajā lietā, kā tostarp izriet no pārsūdzētā sprieduma 119. punkta, kuru L. Jenkinson šajā apelācijas tiesvedībā nav apstrīdējis, piesaistes kritērijs, kas noteikts, balstoties uz Paziņojumu C(2009) 9502, kurā ir atsauce uz tās valsts tiesību aktiem, kuras valstspiederība ir attiecīgajai personai, bija minēts deviņos LNL, kas L. Jenkinson saistīja ar Eulex Kosovo, saskaņā ar šiem līgumiem piemērojamajām starptautisko privāttiesību normām un minēto līgumu pušu vienošanos.
269 No tā izriet, ka Eulex Kosovo līgumdarbinieki ar izcelsmi no dažādām dalībvalstīm saistībā ar savu līgumu noslēgšanu bija nevis salīdzināmā, bet atšķirīgā tiesiskajā un faktiskajā situācijā, tostarp dažādo tiesību aktu dēļ, kas viņiem piemērojami atbilstoši viņu izcelsmes valsts tiesībām šo līgumu noslēgšanas brīdī.
270 Šādos apstākļos dažādu materiālo tiesību normu piemērošana Eulex Kosovo civilajiem darbiniekiem ir jāuzskata, pirmkārt, par tādu, kas balstīta uz atbilstošajās starptautisko privāttiesību normās definēto objektīvo apstākļu ņemšanu vērā, un, otrkārt, par sekām tam, ka šo darbinieku situācijas nebija salīdzināmas.
271 Līdz ar to L. Jenkinson nav izdevies pierādīt, ka izskatāmās lietas apstākļos dažādu valsts materiālo tiesību normu piemērošana Eulex Kosovo starptautiskajiem civilajiem darbiniekiem veido diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu.
272 Otrām kārtām ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 231. punktā uzskatīja, ka L. Jenkinson kļūdaini apgalvo, ka viņam ir nodarīts kaitējums diskriminācijas dēļ, kas pret viņu pieļauta salīdzinājumā ar darbiniekiem, kuriem piemērojama PDNK, kas esot bijusi jāpiemēro attiecībā uz viņu kā darbinieku, kas nodarbināts EĀDD, piebilstot, ka atbilstoši Vienošanās memorandam, kas parakstīts Belgradā 1991. gada 13. jūlijā un ar kuru izveidota EKUM, kas vēlāk pārdēvēta par ESUM, personālu bija paredzēts pieņemt darbā tikai kā “Eiropas personālu”.
273 Šī sprieduma 232. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, pirmkārt, ka L. Jenkinson, lai pamatotu savus argumentus, nav iesniedzis nedz šo memorandu, nedz kādu citu informācijas elementu un ka katrā ziņā minētajā memorandā nav ietverts noteikums, kas ļautu konstatēt starptautiskā civilā personāla nodarbināšanas Eulex Kosovo prettiesiskumu.
274 Otrkārt, šajā 232. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka Savienības likumdevējs tiesību normās par misiju Eulex Kosovo paredzēja juridisko pamatu, kas ļauj Eulex Kosovo misijas vadītājam un pēc tam – šai misijai pieņemt darbā starptautisko civilo personālu uz līguma pamata.
275 Taču, kā ir norādīts šī sprieduma 86. punktā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 95. punktā tikai konstatēja, ka Eiropas Labas administratīvās prakses kodekss, uz ko atsaucas L. Jenkinson, ir piemērojams tikai Savienības iestādēm vai struktūrām, kā arī to administrācijām un darbiniekiem viņu attiecībās ar sabiedrību, tādējādi ir izslēgts, ka L. Jenkinson uz to var atsaukties saistībā ar savām darba attiecībām.
276 No tā izriet, ka nepastāv nekāda pretruna starp pārsūdzētā sprieduma 95. punktu, no vienas puses, un šī sprieduma 231. un 232. punktu, no otras puses.
277 Turklāt ir jānorāda, ka L. Jenkinson, apgalvojot, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nosakot Savienībai mazāk pienākumu, nekā tā noteikusi pati sev attiecībā uz darbiniekiem, kuriem piemērojama PDNK, izvirza iebildumu saistībā ar tiesiskā regulējuma, kas reglamentē viņa kā Eulex Kosovo starptautiskā civilā personāla locekļa situāciju, neesamību, taču šis iebildums, kā ir norādīts šī sprieduma 68.–72. punktā, nav ticis izvirzīts pirmajā instancē. Šis arguments tādējādi ir noraidāms kā nepieņemams.
278 Trešām kārtām, runājot par argumentu saistībā ar 2004. gada 5. oktobra sprieduma Sanders u.c. (T‑45/01, EU:T:2004:289) un Briseles frankofonās Darba un sociālo lietu tiesas 2014. gada 30. jūnija sprieduma, uz kuriem L. Jenkinson atsaucās tiesvedībā Vispārējā tiesā, nozīmi izskatāmajā lietā, ir jākonstatē, ka viņš nepierāda, kāda šiem nolēmumiem ir nozīme izskatāmās lietas mērķiem, tādējādi, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 234. un 236. punktā nevarēja izslēgt jebkādu analoģiju ar šiem nolēmumiem. Lai gan L. Jenkinson apgalvo, ka šis spriedums un šis nolēmums apstiprina konstatējumu, ka Eulex Kosovo bija iespēja panākt papildu līdzekļu piešķiršanu un ka līdz ar to bija jāizvērtē argumenti attiecībā uz Finanšu regulu, viņam ar šo argumentu nav izdevies pierādīt, kādi secinājumi izskatāmajā lietā bija jāizdara no minētā sprieduma un minētā nolēmuma. Līdz ar to minētais arguments ir noraidāms kā nepamatots.
279 Runājot par L. Jenkinson argumentu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa esot kļūdaini izslēgusi jebkādu analoģiju starp izskatāmo lietu un lietu, kas bija pamatā 2004. gada 5. oktobra spriedumam Sanders u.c./Komisija (T‑45/01, EU:T:2004:289), tādēļ ka viņa ieskatā viņš bija nodarbināms trijās attiecīgajās misijās saskaņā ar PDNK, kas piemērojama pagaidu darbiniekiem, ir jāatgādina, ka, lai gan atbilstoši Tiesas judikatūrai Savienība var noslēgt darba līgumus, kurus reglamentē dalībvalsts tiesības, tomēr tai ir jādefinē līguma noteikumi atkarībā no dienesta vajadzībām, nevis tā, lai izvairītos piemērot Eiropas Savienības Civildienesta noteikumus un/vai PDNK (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1989. gada 6. decembris, Mulfinger u.c./Komisija, C‑249/87, EU:C:1989:614, 10. un 11. punkts).
280 Tādējādi, pretēji tam, ko apgalvo L. Jenkinson, no LESD 336. panta nevar izsecināt, ka pastāv tiesības tikt nodarbinātam saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem, kas attiecas darbinieku, kuram piemērojama PDNK. Turklāt L. Jenkinson nepierāda, ka izskatāmajā lietā viņa pieņemšana darbā ir notikusi, balstoties uz šo pamatu, vai ka viņa darba nosacījumi tika definēti, lai izvairītos no PDNK piemērošanas. Līdz ar to arguments, kas balstīts uz šo apgalvoto tiesību esamību, ir jānoraida kā nepamatots.
281 No tā izriet, ka L. Jenkinson nevar apgalvot, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu pārsūdzētā sprieduma 231.–235. punktā.
282 Līdz ar to ceturtā pamata otrā daļa ir jānoraida.
Par piekto pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
283 Saistībā ar piekto pamatu L. Jenkinson kritizē Vispārējās tiesas izvērtējumu attiecībā uz prasījumu trešās daļas pieņemamību.
284 Viņš uzskata, ka skaidrības, paredzamības, tiesiskās noteiktības un vienlīdzīgas attieksmes neesamība acīmredzami izriet no tiesvedībā notikušās lietas dalībnieku viedokļu apmaiņas attiecībā uz prasījumu pirmo pamatu un ka šī neesamība ir ar to cieši saistīta. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā visus pirmajā instancē sniegtos faktiskos un tiesiskos apsvērumu, kā arī neesot pārbaudījusi prakses attiecībā uz starptautiskā civilā personāla pieņemšanu darbā Eulex Kosovo tiesiskumu. Tādējādi tā esot prettiesiski samazinājusi atbildētāju pirmajā instancē darbības tiesiskuma pārbaudes tvērumu un pārkāpusi LES 5. pantu.
285 Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 244. punktā kļūdaini esot uzskatījusi, ka nav skaidri izklāstīta neviena no L. Jenkinson norādītajām problēmām, un šī sprieduma 245. punktā – ka prasījumu trešās daļas ietvaros izvirzītais prasījums ir saistīts ar Vispārējās tiesas rīcību.
286 Padome, Komisija, EĀDD un Eulex Kosovo lūdz piekto pamatu noraidīt.
Tiesas vērtējums
287 Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 244.–247. punktā izklāstīja iemeslus, uz kuriem balstoties tā uzskatīja, ka prasījuma trešā daļa ir neskaidra un līdz ar to noraidāma kā acīmredzami nepieņemama. Konkrēti, šī sprieduma 245. un 246. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka L. Jenkinson pirmajā instancē norādīja uz kaitējuma esamību, kas izriet no tā, ka Vispārējā tiesa noraidīja prasījumu otro un trešo daļu, kas formulētas kā galvenais prasījums, kas attiecināms uz atbildētajām.
288 Saistībā ar piekto pamatu L. Jenkinson izvirza virkni vispārīgu apgalvojumu, kas attiecas uz tiesisko un faktisko situāciju tiesvedībā pirmajā instancē, un pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav izvērtējusi dažādās juridiskās problēmas, uz kurām viņš ir norādījis, tomēr no tiesību viedokļa pietiekami nepaskaidrojot, kādu kļūdu esot pieļāvusi Vispārējā tiesa, uzskatot, ka prasījumu trešā daļa neatbilst pārsūdzētā sprieduma 243. punktā norādītajām skaidrības prasībām.
289 Konkrēti, lai gan viņš apgalvo, ka šī prasījumu daļa nebija domāta, lai konstatētu pārkāpumu, kas izriet no Vispārējās tiesas rīcības, izvērtējot prasījumu pirmo un otro daļu, viņš arī uzsver, ka prasījumu divu pirmo daļu noraidīšanu var uzskatīt kā ilustrāciju visām juridiskajām problēmām, kas izvirzītas saistībā ar prasījumu trešo daļu.
290 Taču šie apsvērumi neļauj pierādīt, ka Vispārējā tiesa kļūdaini ir uzskatījusi, ka L. Jenkinson nav skaidri pamatojis atlīdzinājuma prasījumu, kas ietverts šajā prasījumu trešajā daļā.
291 Līdz ar to šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par sesto pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
292 Saistībā ar sesto pamatu L. Jenkinson apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdaini ir veikusi tiesāšanās izdevumu sadali saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē. L. Jenkinson it īpaši uzskata, ka vismaz pārskatāmības neesamība attiecībā uz secīgu LNL izmantošanas iemesliem esot pamats, lai viņam nebūtu jāsedz tiesāšanās izdevumi saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē.
293 Padome, Komisija, EĀDD un Eulex Kosovo lūdz šo pamatu noraidīt.
Tiesas vērtējums
294 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja visi citi apelācijas sūdzības pamati ir noraidīti, prasījumi saistībā ar apgalvoto Vispārējās tiesas lēmuma par tiesāšanās izdevumiem prettiesiskumu ir jānoraida kā nepamatoti atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta otrajai daļai, saskaņā ar kuru apelāciju nevar iesniegt tikai par izdevumu apjomu vai pusi, kurai jāsedz šie izdevumi (spriedums, 2020. gada 17. decembris, BP/FRA, C‑601/19 P, EU:C:2020:1048, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).
295 Tā kā visi L. Jenkinson pamati, kas izvirzīti apelācijas sūdzības pamatojumam, ir noraidīti, šis pamats par tiesāšanās izdevumu sadalījumu līdz ar to ir jāatzīst par nepieņemamu.
296 No visa iepriekš minētā izriet, ka, tā kā neviens no pamatiem, kas izvirzīti apelācijas sūdzības pamatojumam, nav ticis apmierināts, apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.
297 Šādos apstākļos nav jāizvērtē Padomes, Komisijas un EĀDD iebildumi attiecībā uz prasības pirmajā instancē pieņemamību, kas izvirzīti šī sprieduma 30. punktā.
Par tiesāšanās izdevumiem
298 Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas apelācijas tiesvedībā piemērojams saskaņā ar šī paša reglamenta 84. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Padome, Komisija, EĀDD un Eulex Kosovo ir prasījuši piespriest L. Jenkinson atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā viņam spriedums ir nelabvēlīgs, L. Jenkinson ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā apelācijas tiesvedībā.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
1) Apelācijas sūdzību noraidīt.
2) Liam Jenkinson sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes, Eiropas Komisijas, Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) un Eulex Kosovo tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo apelācijas tiesvedību.
[Paraksti]