VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2016. gada 28. septembrī (*)
Eiropas Savienības preču zīme – Spēkā neesamības atzīšanas process – Eiropas Savienības vārdiska preču zīme “FITNESS” – Absolūti atteikuma pamati – Atšķirtspējas neesamība – Aprakstošs raksturs – Regulas (EK) Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts, 52. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 76. pants – Regulas (EK) Nr. 2868/95 37. noteikuma b) punkta iv) apakšpunkts un 50. noteikuma 1. punkts – Pierādījumu sniegšana pirmoreiz procesā apelācijas padomē
Lieta T‑476/15
European Food SA, Dregenešti [Drăgănești] (Rumānija), ko pārstāv I. Speciac, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv M. Rajh, pārstāve,
atbildētājs,
otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā –
Société des produits Nestlé SA, Vevē [Vevey] (Šveice), ko pārstāv A. Jaeger-Lenz, A. Lambrecht un S. Cobet-Nüse, advokāti,
par prasību par EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2015. gada 19. jūnija lēmumu lietā R 2542/2013‑4 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp European Food un Société des produits Nestlé.
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
apspriežu laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen], tiesneši E. M. Kolinss [A. M. Collins] (referents) un V. Valančus [V. Valančius],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 19. augustā,
ņemot vērā EUIPO atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 27. novembrī,
ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 26. novembrī,
ņemot vērā, ka puses trīs nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu saņemšanas nav iesniegušas pieteikumu par tiesas sēdes noteikšanu, un, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu, nolēmusi, ka prasība izlemjama bez tiesvedības mutvārdu daļas,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2001. gada 20. novembrī persona, kas iestājusies lietā, – Société des produits Nestlé SA – iesniedza Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.).
2 Reģistrācijai pieteiktā preču zīme bija vārdisks apzīmējums “FITNESS”.
3 Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta preču zīmes reģistrācija, ietilpst 29., 30. un 32. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam Nicas 1957. gada 15. jūnija Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un attiecībā uz katru no šīm klasēm atbilst šādam aprakstam:
– 29. klase: “Piens, krējums, sviests, siers, jogurti un citi uz piena pamata izgatavoti pārtikas izstrādājumi, piena produktu aizstājēji, olas, želejas, augļi, dārzeņi, cilvēka uzturam paredzēti proteīna produkti”;
– 30. klase: “Graudaugi un graudaugu izstrādājumi; izmantošanai gatavi graudaugi; brokastu graudaugi; pārtikas izstrādājumi no rīsiem vai miltiem”;
– 32. klase: “Negāzēti ūdeņi, gāzēti ūdeņi vai ūdeņi ar pievienotu gāzi, avotu ūdeņi, minerālūdeņi, aromatizēti ūdeņi, augļu dzērieni, augļu sulas, nektāri, limonādes, sodas dzērieni un citi bezalkoholiskie dzērieni, sīrupi un citas sastāvdaļas sīrupu pagatavošanai un citas sastāvdaļas dzērienu pagatavošanai”.
4 2005. gada 30. maijā reģistrācijai pieteiktā preču zīme tika reģistrēta kā Eiropas Savienības preču zīme Nr. 2470326 attiecībā uz iepriekš 3. punktā minētajām precēm (turpmāk tekstā – “apstrīdētā preču zīme”).
5 2011. gada 2. septembrī prasītāja European Food SA iesniedza pieteikumu par apstrīdētās preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) apakšpunktam, aplūkojot to kopsakarā ar minētās regulas 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu.
6 2013. gada 18. oktobrī Anulēšanas nodaļa pilnībā noraidīja pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu.
7 2013. gada 16. decembrī prasītāja iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību par Anulēšanas nodaļas lēmumu.
8 Ar 2015. gada 19. jūnija lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) EUIPO Apelācijas ceturtā padome noraidīja apelācijas sūdzību.
9 Apelācijas padome uzskatīja, ka spēkā neesamības atzīšanas procesā fakts, ka apstrīdētajai preču zīmei nav atšķirtspējas vai ka tā ir aprakstoša Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta izpratnē, ir jāpierāda pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējam. Tā piebilda, ka atbilstošais datums, attiecībā uz kuru ir jāsniedz pierādījumi, ir apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datums, proti, 2001. gada 20. novembris. Turklāt tā uzskatīja, ka, ņemot vērā, ka runa ir par visai lētām plaša patēriņa precēm, konkrētajai sabiedrības daļai raksturīgais uzmanības līmenis ir zemāks par vidējo.
10 Attiecībā uz šķietami aprakstošo raksturu Apelācijas padome uzskatīja, ka lielākā daļa no procesā Anulēšanas nodaļā iesniegtajiem pierādījumiem ir vēlāki par atbilstošo datumu vai attiecas uz Rumānijas teritoriju pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai. Saistībā ar vārdnīcu kopijām attiecībā uz vārdu “fitness” tā uzskatīja, ka 2001. gadā no patērētāju viedokļa šis vārds nenozīmēja attiecīgajām precēm raksturīgu iezīmi. Tā uzskatīja, ka attiecībā uz konkrētajām precēm minētais vārds ir ierosinošs un neskaidri uzvedinošs. Tāpēc tās ieskatā procesā Anulēšanas nodaļā iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai konstatētu apstrīdētās preču zīmes aprakstošo raksturu.
11 Turklāt Apelācijas padome vairākus pierādījumus, kas pirmoreiz iesniegti apelācijas procesā, noraidīja kā novēlotus, neņemot tos vērā. Šajā ziņā tā pēc analoģijas piemēroja Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1995, L 303, 1. punkts), 50. noteikuma 1. punkta trešo daļu, aplūkotu kopsakarā ar šīs regulas 37. noteikuma b) punkta iv) apakšpunktu.
12 Apelācijas padome arī uzskatīja, ka, tā kā vārdam “fitness” ir uzvedinošs un neskaidrs saturs, tas var identificēt ar apstrīdēto preču zīmi aptvertās preces kā tādas, kuru izcelsme ir saistīta ar personu, kas iestājusies lietā, un tādējādi nošķirt tās no citu uzņēmumu precēm. Tāpēc tā secināja, ka prasītāja nav pierādījusi šīs preču zīmes atšķirtspējas neesamību.
Lietas dalībnieku prasījumi
13 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– pakārtoti – grozīt apstrīdēto lēmumu un atzīt apstrīdētās preču zīmes spēkā neesamību;
– piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
14 EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
15 Personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu un pakārtoti – kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
16 Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 173. panta 3. punktu šā panta 1. un 2. punktā minētajai personai, kas iestājusies lietā, ir tādas pašas procesuālās tiesības kā pusēm. Tā var atbalstīt puses prasījumus, un tā var izvirzīt patstāvīgus prasījumus un pamatus neatkarīgi no pušu prasījumiem un pamatiem.
17 Persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasības formālo pieņemamību, balstoties uz Reglamenta 177. pantu. Proti, prasītāja neesot iesniegusi ne pierādījumus par savu juridisko pastāvēšanu, ne saviem advokātiem juridiski pienācīgi izsniegtu pilnvarojumu.
18 Attiecībā uz juridiskās pastāvēšanas pierādījumu pietiek konstatēt, ka prasītāja kopā ar prasības pieteikumu ir iesniegusi izrakstu no komercreģistra, kā tas ir paredzēts Reglamenta 177. panta 4. punktā. Pretēji tam, ko norāda persona, kas iestājusies lietā, šajā normā nav paredzēts, ka izrakstā jābūt ietvertām vairākām norādēm.
19 Attiecībā uz pilnvarojumu ir jānorāda, ka, pirmkārt, Reglamenta 51. panta 3. punktā, kas ir piemērojams izskatāmajā lietā, atšķirībā no 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 5. punkta b) apakšpunkta, vairs nav paredzēts pierādījums, ka advokātu ir pilnvarojusi persona, kas ir tiesīga to darīt. Otrkārt, ir jākonstatē, ka – pretēji tam, ko apgalvo persona, kas iestājusies lietā, – pilnvarojumā ir norādīts tās personas uzvārds, kura kā advokāts ir parakstījusi prasības pieteikumu, proti, I. Speciac k‑gs. Treškārt, attiecībā uz faktu, ka prasītāja nav aktualizējusi pielikumu sarakstu, lai tajā ietvertu pilnvarojumu, pietiek norādīt, ka iespējams 2015. gada 20. maija Vispārējās tiesas Reglamenta izpildes praktisko noteikumu (OV 2015, L 152, 1. lpp.) pārkāpums nenozīmē prasības nepieņemamību. Ceturtkārt, pretēji tam, ko apgalvo persona, kas iestājusies lietā, no Reglamenta neizriet, ka pierādījumam par advokāta, kurš parakstījis prasības pieteikumu, pilnvarojumu ir jābūt pirms prasības pieteikuma iesniegšanas. Gluži pretēji, tā kā saskaņā ar Reglamenta 51. panta 4. punktu šī nepilnība ir novēršama, nekas neliedz pilnvarojuma esamību apstiprinošu dokumentu iesniegt pēc prasības pieteikuma iesniegšanas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 4. februāris, KSR/ITSB – Lampenwelt (“Moon”), T‑374/13, nav publicēts, EU:T:2015:69, 11.–13. punkts).
20 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida personas, kas iestājusies lietā, argumenti par prasības formālo nepieņemamību.
Pēc būtības
21 Pamatojot prasību, prasītāja izvirza trīs pamatus, no kuriem pirmais ir saistīts ar atteikumu ņemt vērā pierādījumus, kas pirmoreiz iesniegti procesā Apelācijas padomē, otrais ir saistīts ar apstrīdētās preču zīmes aprakstošo raksturu un trešais – ar minētās preču zīmes atšķirtspējas neesamību.
Par pirmo pamatu – atteikumu ņemt vērā pierādījumus, kas pirmoreiz iesniegti procesā Apelācijas padomē
– Lietas dalībnieku argumenti
22 Attiecībā uz pirmo pamatu prasītāja norāda, ka EUIPO, atsakoties ņemt vērā pierādījumus, kas pirmoreiz iesniegti procesā Apelācijas padomē, ir pārkāpis Regulas Nr. 207/2009 76. pantu, aplūkotu kopsakarā ar Regulas Nr. 2868/95 37. noteikuma b) punkta iv) apakšpunktu un 50. noteikuma 1. punktu.
23 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 76. pantu lietās, kuru priekšmets ir absolūti spēkā neesamības pamati, EUIPO ir pienākums pēc savas ierosmes izvērtēt faktus. Tomēr tās ieskatā izskatāmajā lietā EUIPO ne vien nav pēc savas ierosmes veicis šādu izvērtējumu, bet arī kļūdaini ir atteicies ņemt vērā tās iesniegtos pierādījumus.
24 Otrkārt, prasītāja norāda, ka Regulas Nr. 2868/95 37. noteikuma b) punkta iv) apakšpunktā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējam nav liegts procesā Apelācijas padomē iesniegt papildu pierādījumus.
25 Treškārt, prasītāja apgalvo, ka no Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkta trešās daļas formulējuma skaidri izriet, ka šī norma attiecas uz iebildumu procesiem. Pakārtoti, pat pieņemot, ka minētā norma ir piemērojama izskatāmajā lietā, prasītāja uzskata, ka EUIPO bija jāņem vērā attiecīgie pierādījumi, jo tie papildināja iepriekš procesā Anulēšanas nodaļā iesniegtos pierādījumus.
26 EUIPO ieskatā Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkta trešajā daļā ir paredzēts, ka apelācijas padomes vērtē apelācijas sūdzību vienīgi saistībā ar tiem faktiem un pierādījumiem, kuri iesniegti procesā pirmajā instancē noteiktajos termiņos. Saskaņā ar šo normu apelācijas padomei esot rīcības brīvība lemt, vai ir jāņem vērā jauni vai papildu fakti un pierādījumi, kuri nav tikuši iesniegti Iebildumu nodaļas noteiktajos vai precizētajos termiņos.
27 EUIPO turklāt norāda, ka Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkta trešā daļa nav atkāpe no Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punkta, saskaņā ar kuru tam ir rīcības brīvība pieņemt vai noraidīt pierādījumus, kuri nav tikuši iesniegti savlaicīgi. Tāpēc pusēm neesot beznosacījumu tiesības sagaidīt, ka EUIPO ņems vērā novēloti [iesniegtus] faktus vai pierādījumus.
28 Izskatāmajā lietā Apelācijas padome, izmantojot savu rīcības brīvību, esot uzskatījusi, ka nevar tikt ņemti vērā pierādījumi, kas iesniegti pēc Regulas Nr. 2868/95 37. noteikuma b) punkta iv) apakšpunktā noteiktā termiņa. Šajā ziņā EUIPO norāda, ka runa ir pirmajiem pierādījumiem, kas iesniegti attiecībā uz atbilstošo datumu, proti, reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumu. Turklāt tas norāda, ka, ņemot vērā, ka spēkā neesamības atzīšanas procesa ierosināšanai nav noteikts galīgs termiņš, prasītājai bija laiks, lai savāktu atbilstošus pierādījumus un iesniegtu tos procesā Anulēšanas nodaļā. Tas piebilst, ka prasītāja nav norādījusi iemeslu, kādēļ attiecīgie pierādījumi varēja tikt iesniegti tikai apelācijas stadijā procesā Apelācijas padomē.
29 Visbeidzot, EUIPO norāda, ka spēkā neesamības atzīšanas procesā, pat ja tas attiecas uz absolūtiem spēkā neesamības pamatiem, tam nav pēc savas ierosmes jāveic faktu izvērtējums.
30 Persona, kas iestājusies lietā, vispirms apgalvo, ka Regulas Nr. 2868/95 37. noteikuma b) punkta iv) apakšpunktā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējam ir noteikts pienākums jau sākotnējā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas brīdī sniegt pierādījumus, kas pamato izvirzītos spēkā neesamības pamatus. Pēc tam tā norāda, ka EUIPO pienākums pēc savas ierosmes izvērtēt faktus saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 76. panta 1. punktu attiecas uz reģistrācijas procesu, nevis uz spēkā neesamības atzīšanas procesu. Visbeidzot, tā uzskata, ka Apelācijas padome, lai noraidītu attiecīgos novēlotos pierādījumus, pamatoti ir balstījusies uz rīcības brīvību, kas tai piešķirta Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktā un Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkta trešajā daļā.
– Vispārējās tiesas vērtējums
31 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punktā uzskaitītajiem absolūtajiem reģistrācijas atteikuma pamatiem ir vispārējo interešu mērķis (šajā ziņā skat. spriedumus, 2014. gada 6. marts, Pi‑Design u.c./Yoshida Metal Industry, no C‑337/12 P līdz C‑340/12 P, nav publicēts, EU:C:2014:129, 44. punkts, un 2004. gada 29. aprīlis, Henkel/ITSB, C‑456/01 P un C‑457/01 P, EU:C:2004:258, 45. punkts). Turklāt vispārējās intereses, uz kurām balstīts katrs no šiem pamatiem, var un tām pat ir jāatspoguļo dažādi apsvērumi atkarībā no konkrētā atteikuma pamata (spriedums, 2004. gada 29. aprīlis, Henkel/ITSB, C‑456/01 P un C‑457/01 P, EU:C:2004:258, 46. punkts).
32 Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pamatā esošais vispārējo interešu mērķis ir garantēt patērētājam ar preču zīmi aptvertās preces vai pakalpojuma izcelsmes identitāti, ļaujot tam bez sajaukšanas iespējas atšķirt šo preci vai pakalpojumu no citas izcelsmes precēm vai pakalpojumiem (šajā ziņā skat. spriedumus, 2004. gada 29. aprīlis, Henkel/ITSB, C‑456/01 P un C‑457/01 P, EU:C:2004:258, 48. punkts, un 2014. gada 14. jūlijs, NIIT Insurance Technologies/ITSB (“SUBSCRIBE”), T‑404/13, nav publicēts, EU:T:2014:645, 57. punkts).
33 Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta mērķis ir nodrošināt, lai apzīmējumus, kas ir aprakstoši attiecībā uz vienu vai vairākām to preču vai pakalpojumu iezīmēm, attiecībā uz kuriem pieteikta preču zīmes reģistrācija, varētu brīvi izmantot visi saimnieciskās darbības subjekti, kas piedāvā šādas preces vai pakalpojumus (spriedumi, 2014. gada 10. jūlijs, BSH/ITSB, C‑126/13 P, nav publicēts, EU:C:2014:2065, 19. punkts; 2011. gada 12. aprīlis, Euro-Information/ITSB (“EURO AUTOMATIC PAYMENT”), T‑28/10, EU:T:2011:158, 44. punkts, un 2016. gada 12. aprīlis, Choice/EUIPO (“Choice chocolate & ice cream”), T‑361/15, nav publicēts, EU:T:2016:214, 13. punkts). Aprakstoša apzīmējuma kā preču zīmes reģistrācija nebūtu saderīga ar neizkropļotas konkurences sistēmu, it īpaši tiktāl, ciktāl tas varētu radīt neleģitīmu konkurences priekšrocību tikai vienam saimnieciskās darbības subjektam.
34 Attiecībā uz Regulas Nr. 207/2009 8. pantā paredzētajiem relatīvajiem atteikuma pamatiem no minētās regulas struktūras, kā arī no minētā panta formulējuma izriet, ka tā mērķis ir risināt iespējamus konfliktus starp reģistrācijai pieteiktu preču zīmi un agrākas preču zīmes īpašnieka tiesībām, piemēram, kad attiecīgās preču zīmes un preces ir identiskas vai kad tās ir līdzīgas un pastāv sajaukšanas iespēja. Tāpēc intereses, kuras var tikt aizsargātas saskaņā ar minēto pantu, galvenokārt ir privātas, pat ja ar tām vienlaikus tiek aizsargātas noteiktas publiskas intereses, kā, piemēram, pasargāt patērētājus no sajaukšanas iespējas.
35 No šiem konstatējumiem izriet četri turpmākie secinājumi.
36 Pirmkārt, lai arī trešās personas var iesniegt EUIPO rakstveida apsvērumus attiecībā uz iemesliem, kuru dēļ preču zīmes reģistrācija saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 7. pantu būtu jāatsaka pēc savas ierosmes, minētās regulas 40. pantā ir paskaidrots, ka procesā EUIPO trešās personas neiegūst lietas dalībnieka statusu. Turpretim no šīs regulas 41. un 42. panta izriet, ka preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējam un agrākās preču zīmes īpašniekam, kas iesniedzis iebildumus, iebildumu procesā ir lietas dalībnieku statuss.
37 Judikatūrā ir apstiprināts, ka iebildumu procesam ir inter partes raksturs (šajā ziņā skat. spriedumus, 2004. gada 22. jūnijs, Ruiz-Picasso u.c./ITSB – DaimlerChrysler (“PICARO”), T‑185/02, EU:T:2004:189, 31. punkts, un 2013. gada 4. februāris, Marszałkowski/ITSB – Mar‑Ko Fleischwaren (“WALICHNOWY MARKO”), T‑159/11, nav publicēts, EU:T:2013:56, 48. punkts), no kura izriet nepieciešamība pilnībā ievērot sacīkstes principu, kā arī pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 6. septembris, DEF‑TEC Defense Technology/ITSB – Defense Technology (“FIRST DEFENSE AEROSOL PEPPER PROJECTOR”), T‑6/05, EU:T:2006:241, 43. punkts). Saistībā ar šādu procesu ir jāatgādina, ka vienai pusei piešķirta priekšrocība rada neizdevīgumu otrai pusei, tātad EUIPO ir jāsaglabā sava neitralitāte attiecībā uz katru no tām (spriedums, 2007. gada 12. decembris, K & L Ruppert Stiftung/ITSB – Lopes de Almeida Cunha u.c. (“CORPO livre”), T‑86/05, EU:T:2007:379, 21. punkts).
38 Otrkārt, un neskarot Regulas Nr. 207/2009 75. pantu, saskaņā ar kuru EUIPO lēmumi var tikt balstīti tikai uz tādiem iemesliem, par ko pusēm ir bijusi iespēja iesniegt savus apsvērumus, EUIPO pēc savas ierosmes izvērtē absolūtos reģistrācijas atteikuma pamatus. Ņemot vērā EUIPO funkcionālās turpinātības principu, apelācijas padomju kompetencē ietilpst atkārtots reģistrācijas pieteikumu izvērtējums, ņemot vērā visus minētās regulas 7. pantā izklāstītos absolūtos atteikuma pamatus, un tās neierobežo pārbaudītāja argumentācija. Tāpēc tās pēc savas ierosmes var izvirzīt jaunus absolūtus reģistrācijas atteikuma pamatus (šajā ziņā skat. spriedumus, 1999. gada 8. jūlijs, Procter & Gamble/ITSB (“BABY DRY”), T‑163/98, EU:T:1999:145, 38. un 43. punkts, un 2000. gada 16. februāris, Procter & Gamble/ITSB (Ziepju forma), T‑122/99, EU:T:2000:39, 26.–28. punkts), ja vien ir ievērotas tiesības uz aizstāvību.
39 Turpretim no Regulas Nr. 207/2009 8. panta un 76. panta 1. punkta beigu daļas izriet, ka relatīvi reģistrācijas atteikuma pamati tiek izvērtēti vienīgi saistībā ar agrākas preču zīmes īpašnieka iebildumiem un EUIPO nevar tos izvirzīt pēc savas ierosmes (šajā ziņā skat. spriedumu, 2003. gada 23. septembris, Henkel/ITSB – LHS (UK) (“KLEENCARE”), T‑308/01, EU:T:2003:241, 32. punkts).
40 Treškārt, atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 76. panta 1. punktam absolūtu atteikuma pamatu vērtējuma ietvaros EUIPO pārbaudītājiem un – attiecīgā gadījumā – apelācijas padomēm pēc savas iniciatīvas ir jāpārbauda fakti, lai noteiktu, vai uz reģistrācijai pieteikto preču zīmi attiecas vai neattiecas kāds no minētās regulas 7. pantā paredzētajiem reģistrācijas atteikuma pamatiem. No tā izriet, ka EUIPO kompetentajām instancēm pēc savas ierosmes ir jāizvērtē atbilstošie fakti, kuri tām varētu likt piemērot absolūtu atteikuma pamatu un var tikt izmantoti, lai tās balstītu savus lēmumus uz faktiem, kurus [reģistrācijas pieteikuma] iesniedzējs nav norādījis (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 13. septembris, Fürstlich Castell'sches Domänenamt/ITSB – Castel Frères (“CASTEL”), T‑320/10, EU:T:2013:424, 26. punkts un tajā minētā judikatūra, un rīkojumu, 2015. gada 23. novembris, Actega Terra/ITSB – (Heidelberger Druckmaschinen (“FoodSafe”), T‑766/14, nav publicēts, EU:T:2015:913, 31. punkts).
41 Tomēr tad, kad runa ir par procesu saistībā ar relatīviem atteikuma pamatiem, EUIPO var pamatot savu lēmumu vienīgi ar lietas dalībnieku iesniegtajiem faktiem un pierādījumiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2003. gada 23. septembris, “KLEENCARE”, T‑308/01, EU:T:2003:241, 32. punkts). Tomēr ierobežojums attiecībā uz faktiskā pamatojuma izvērtējumu, ko veic apelācijas padome, neliedz tai ņemt vērā vispārzināmus faktus, proti, faktus, kuri varētu būt zināmi ikvienai personai vai kuri var kļūt zināmi no vispārēji pieejamiem avotiem (spriedums, 2016. gada 1. jūnijs, Wolf Oil/EUIPO – SCT Lubricants (“CHEMPIOIL”), T‑34/15, nav publicēts, EU:T:2016:330, 64. punkts). Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkta trešo daļu, ja apelācijas sūdzība ir iesniegta par Iebildumu nodaļas lēmumu, apelācijas padome, izskatot apelācijas sūdzību, aprobežojas ar faktiem un pierādījumiem, kas sniegti Iebildumu nodaļas noteiktajos vai precizētajos termiņos, ja vien [apelācijas] padome neuzskata, ka atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktam ir jāņem vērā jauni vai papildinoši fakti un pierādījumi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2007. gada 13. marts, ITSB/Kaul, C‑29/05 P, EU:C:2007:162, 44., 48. un 64. punkts).
42 Proti, 2007. gada 13. marta spriedumā ITSB/Kaul (C‑29/05 P, EU:C:2007:162), kas attiecas uz iebildumu procesu, nevis uz pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu absolūtu atteikuma pamatu dēļ, Tiesa secināja, ka apelācijas padomei nav jāņem vērā fakti un pierādījumi, kurus lietas dalībnieks, kas iesniedzis iebildumus, pirmoreiz ir iesniedzis apelācijas procesā apelācijas padomē. Šāds risinājums atbilst Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkta trešajai daļai, kas ieviesta ar Komisijas 2005. gada 29. jūnija Regulu (EK) Nr. 1041/2005, ar kuru groza Regulu Nr. 2868/95 (OV 2005, L 172, 4. lpp.), un tika piemērots attiecībā uz apelācijas padomes lēmumu, kas bija pieņemts iebildumu procesā pirms minētā panta grozīšanas.
43 Ceturtkārt, ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 207/2009 sistēma paredz iepriekšēju pārbaudi pirms reģistrācijas ex parte izvērtējuma ietvaros attiecībā uz absolūtiem atteikuma pamatiem un inter partes iebildumu procesā attiecībā uz relatīviem atteikuma pamatiem (skat. iepriekš), kā arī a posteriori pārbaudi spēkā neesamības atzīšanas procesā absolūtu un relatīvu atteikuma pamatu dēļ.
44 Šīs tiesvedības priekšmets ir pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu absolūtu atteikuma pamatu dēļ, kas iesniegts saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) apakšpunktu, aplūkojot to kopsakarā ar minētās regulas 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu. Tāpēc Vispārējai tiesai ir jāizvērtē, vai šajā tiesvedībā ir jāņem vērā absolūtu atteikuma pamatu vērtējuma process vai drīzāk iebildumu process relatīvu atteikuma pamatu dēļ, it īpaši saistībā ar jautājumiem par pierādījumiem. Šajā ziņā ir lietderīgi, pirmkārt, norādīt, ka minētās regulas 52. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir tieša atsauce uz šīs regulas 7. pantu. Otrkārt, nevar neņemt vērā, ka šīs regulas 52. panta 1. punktā ir paredzēts, ka spēkā neesamības atzīšanas process, tāpat kā iebildumu process, tiek uzsākts pēc vienas puses pieteikuma.
45 Pirmais pamats ir jāizvērtē šo apsvērumu gaismā. Šajā nolūkā ir jāprecizē, ka apstrīdētā lēmuma 40. un 41. punktā Apelācijas padome ir uzskatījusi, ka attiecīgie pierādījumi pirmoreiz ir tikuši iesniegti tajā notiekošajā apelācijas procesā un līdz ar to ir tikuši iesniegti novēloti. Šajā kontekstā Apelācijas padome, īstenojot savu rīcības brīvību, nolēma neņemt vērā šos pierādījumus.
46 Pirmkārt, kā ir atgādināts iepriekš 40. punktā, no Regulas Nr. 207/2009 76. panta 1. punkta izriet, ka, izvērtējot absolūtus atteikuma pamatus, EUIPO apelācijas padomēm pēc savas iniciatīvas ir jāpārbauda fakti, lai noteiktu, vai uz reģistrācijai pieteikto preču zīmi attiecas vai neattiecas kāds no šīs regulas 7. pantā izklāstītajiem reģistrācijas atteikuma pamatiem.
47 Tomēr spēkā neesamības atzīšanas procesā EUIPO nevar tikt uzlikts pienākums atkārtoti pēc savas iniciatīvas veikt pārbaudītāja īstenoto atbilstošo faktu pārbaudi, kas tam var ļaut piemērot absolūtus atteikuma pamatus. No Regulas Nr. 207/2009 52. un 55. panta izriet, ka Eiropas Savienības preču zīmi uzskata par spēkā esošu, līdz spēkā neesamības atzīšanas procesa rezultātā EUIPO to ir atzinis par spēkā neesošu. Tātad uz to attiecas spēkā esamības prezumpcija, kas ir pārbaudes, ko EUIPO veic, izskatot preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, loģiskas sekas (spriedumi, 2013. gada 13. septembris, “CASTEL”, T‑320/10, EU:T:2013:424, 27. punkts, un 2015. gada 23. novembris, “FoodSafe”, T‑766/14, nav publicēts, EU:T:2015:913, 32. punkts).
48 Šīs spēkā esamības prezumpcijas dēļ ir ierobežots Regulas Nr. 207/2009 76. panta 1. punktā EUIPO noteiktais pienākums pēc savas ierosmes izskatīt atbilstošos faktus, kuri varētu tam likt piemērot absolūtus atteikuma pamatus, attiecinot tos uz EUIPO pārbaudītāju un – apelācijas gadījumā – apelācijas padomju veikto Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikuma izskatīšanu minētās preču zīmes reģistrācijas procedūras laikā. Proti, tā kā spēkā neesamības atzīšanas procesā Eiropas Savienības preču zīme tiek prezumēta kā spēkā esoša, personai, kas iesniegusi pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, ir jāiesniedz EUIPO konkrēti pierādījumi, kas ļautu apšaubīt tās spēkā esamību (spriedums, 2013. gada 13. septembris, “CASTEL”, T‑320/10, EU:T:2013:424, 28. punkts, un rīkojums, 2015. gada 23. novembris, “FoodSafe”, T‑766/14, nav publicēts, EU:T:2015:913, 33. punkts).
49 No iepriekš izklāstītā izriet, ka – pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, – spēkā neesamības atzīšanas procesā Apelācijas padomei pēc savas iniciatīvas nebija jāizvērtē atbilstošie fakti, kas tai būtu varējuši likt piemērot no Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta izrietošos absolūtos atteikuma pamatus.
50 Otrkārt, neraugoties uz pienākuma pēc savas ierosmes izvērtēt faktus neesamību šajā lietā, ir jāpārbauda, vai Apelācijas padome varēja uzskatīt, ka pierādījumi, kurus prasītāja pirmoreiz tai iesniedza, ir iesniegti novēloti, kā to apgalvo EUIPO.
51 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktu EUIPO var neņemt vērā faktus vai pierādījumus, ko attiecīgās puses nav iesniegušas savlaicīgi.
52 No tā izriet, ka EUIPO ir rīcības brīvība ņemt vērā atsevišķus pierādījumus vienīgi tad, kad tie ir tikuši iesniegti novēloti. Turpretim tad, kad šie pierādījumi ir tikuši iesniegti savlaicīgi, EUIPO šajā normā nav paredzēta nekāda rīcības brīvība neņemt tos vērā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2007. gada 13. marts, ITSB/Kaul, C‑29/05 P, EU:C:2007:162, 41.–43. un 63. punkts).
53 Līdz ar to ir jānoskaidro, vai, ņemot vērā iepriekš 36., 38., 40. un 43. punktā izklāstītos iemeslus, pierādījumi, kuri pirmoreiz iesniegti Apelācijas padomē saistībā ar spēkā neesamības atzīšanas procesu absolūtu atteikuma pamatu dēļ, ir jāuzskata par tādiem, kas nav tikuši iesniegti savlaicīgi, un tātad – par novēlotiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2007. gada 13. marts, ITSB/Kaul, C‑29/05 P, EU:C:2007:162, 49. punkts).
54 Attiecībā uz to, vai eksistē termiņš pierādījumu iesniegšanai, EUIPO atsaucas uz Regulas Nr. 2868/95 37. noteikuma b) punkta iv) apakšpunktu, saskaņā ar kuru tajā iesniegtajā pieteikumā par Eiropas Savienības preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu attiecībā uz iemesliem, uz ko pamatojas pieteikums, ir jābūt ietvertai norādei par faktiem, pierādījumiem un argumentiem, kas norādīti šo iemeslu atbalstam.
55 Pretēji tam, ko apgalvo EUIPO, no Regulas Nr. 2868/95 37. noteikuma b) punkta iv) apakšpunkta nekādi neizriet, ka apelācijas padomei ir jāuzskata par novēlotiem tie pierādījumi, kuri nav tikuši iesniegti procesā Anulēšanas nodaļā. Faktiski minētajā normā ir vienīgi precizēts, ka pieteikumam par spēkā neesamības atzīšanu ir jāietver pierādījumi, uz kuriem tas ir balstīts. No tā izriet, ka tajā nav paredzēts, ka visi pierādījumi, kuri iesniegti pēc pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas – vai nu procesā Anulēšanas nodaļā, vai procesā Apelācijas padomē – ir uzskatāmi par novēlotiem.
56 Turklāt ir jākonstatē, ka Regulā Nr. 207/2009 un Regulā Nr. 2868/95 nav nevienas normas, kurā būtu noteikts termiņš pierādījumu iesniegšanai saistībā ar pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu absolūtu atteikuma pamatu dēļ, atšķirībā no dažām normām, kurās ir regulēti termiņi un to neievērošanas sekas un kuras ir piemērojamas iebildumu procesā (Regulas Nr. 2868/95 19. noteikuma 1. punkts, 20. noteikuma 1. punkts un 22. noteikuma 2. punkts; šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, New Yorker SHK Jeans/ITSB, C‑621/11 P, EU:C:2013:484, 25.–28. punkts), atcelšanas procesā (tās pašas regulas 40. noteikuma 5. punkts; šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 26. septembris, Centrotherm Systemtechnik/ITSB un centrotherm Clean Solutions, C‑610/11 P, EU:C:2013:593, 80.–82. punkts) un spēkā neesamības atzīšanā relatīvu atteikuma pamatu dēļ (minētās regulas 40. noteikuma 6. punkts; šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 18. novembris, Menelaus/ITSB – Garcia Mahiques (“VIGOR”), T‑361/13, EU:T:2015:859, 51. un 52. punkts (nav publicēti)).
57 Turklāt ir jāatgādina funkcionālās turpinātības esamība starp EUIPO nodaļām, kuras izskata lietas pirmajā instancē, proti, pārbaudītāju, Iebildumu nodaļu un Anulēšanas nodaļu, no vienas puses, un apelācijas padomēm, no otras puses (šajā ziņā skat. spriedumus, 2003. gada 23. septembris, “KLEENCARE”, T‑308/01, EU:T:2003:241, 25. punkts, un 2006. gada 11. jūlijs, Caviar Anzali/ITSB – Novomarket (“Asetra”), T‑252/04, EU:T:2006:199, 30. punkts).
58 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Regulas Nr. 207/2009 76. pantā, aplūkotā kopsakarā ar Regulas Nr. 2868/95 37. noteikuma b) punkta iv) apakšpunktu, nav paredzēts, ka apelācijas padomei pierādījumi, kuri tai iesniegti pirmoreiz, spēkā neesamības atzīšanas procesā absolūtu atteikuma pamatu dēļ ir jāuzskata par novēlotiem.
59 Treškārt, EUIPO apgalvo, ka izskatāmajā lietā pēc analoģijas ir piemērojama Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkta trešā daļa.
60 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, ņemot vērā Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkta trešā daļas formulējumu, šajā normā ir skaidri paredzēts apelācijas process par Iebildumu nodaļas lēmumu, nevis apelācijas process par Anulēšanas nodaļas lēmumu attiecībā uz absolūtu atteikuma pamatu.
61 Turklāt saskaņā ar judikatūru, lai gan ar Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkta pirmo daļu ir ieviests princips, saskaņā ar kuru normas attiecībā uz procesiem instancē, kas pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, ir mutatis mutandis piemērojamas apelācijas procesiem, šī punkta trešā daļa ir speciāla norma, kas veido atkāpi no minētā principa. Šī speciālā norma konkrēti attiecas uz apelācijas procesu attiecībā uz Iebildumu nodaļas lēmumu, un tajā ir precizēts procesā apelācijas padomē piemērojamais režīms attiecībā uz faktiem un pierādījumiem, kas iesniegti pēc pirmajā instancē noteikto vai precizēto termiņu beigām (spriedums, 2013. gada 3. oktobris, Rintisch/ITSB, C‑120/12 P, EU:C:2013:638, 28. punkts).
62 Kā ir norādīts iepriekš 42. punktā, šī speciālā norma Regulā Nr. 2868/95 ir tikusi ieviesta līdz ar tās grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 1041/2005, kuras mērķis atbilstoši tās preambulas 7. apsvērumam tostarp ir skaidrāk norādīt iebildumu procesos pieļauto procesuālo nepilnību tiesiskās sekas. Šis konstatējums apstiprina, ka sekas, kas procesā apelācijas padomē ir jākonstatē attiecībā uz procesā Iebildumu nodaļā pieļauto nokavējumu pierādījumu sniegšanā, ir jānosaka, pamatojoties uz minēto normu (spriedums, 2013. gada 3. oktobris, Rintisch/ITSB, C‑120/12 P, EU:C:2013:638, 30. punkts).
63 Ir jānorāda, ka, gluži tāpat kā relatīvus reģistrācijas atteikuma pamatus iebildumu procesā, relatīvus spēkā neesamības pamatus EUIPO izvērtē tikai pēc attiecīgās agrākās preču zīmes īpašnieka lūguma. Līdz ar to spēkā neesamības atzīšanas procesu saistībā ar relatīvu spēkā neesamības pamatu principā regulē tie paši principi, kas iebildumu procesus (spriedums, 2005. gada 25. maijs, TeleTech Holdings/ITSB – Teletech International (“TELETECH GLOBAL VENTURES”), T‑288/03, EU:T:2005:177, 65. punkts).
64 Tomēr pirmais pamats attiecas uz spēkā neesamības atzīšanas procesu absolūtu atteikuma pamatu dēļ, kuri atšķiras no relatīviem atteikuma pamatiem. Protams, atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punktam spēkā neesamības atzīšanas process absolūtu atteikuma pamatu dēļ tiek uzsākts, pamatojoties uz vienas puses pieteikumu. Tomēr minētas regulas 52. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir tieša atsauce uz šīs regulas 7. pantā paredzētajiem atteikuma pamatiem, kuriem, kā tas ir norādīts iepriekš 31.–33. punktā, ir vispārējo interešu mērķi. Ir jāpiebilst, ka šie šīs pašas regulas 7. panta pamatā esošie vispārējo interešu apsvērumi ir jāņem vērā arī spēkā neesamības atzīšanas procesā absolūtu atteikuma pamatu dēļ (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2015. gada 30. aprīlis, Castel Frères/ITSB, C‑622/13 P, nav publicēts, EU:C:2015:297, 41. un 43.–45. punkts). Tāpat ir jāatgādina, ka spēkā neesamības atzīšanas process absolūtu atteikuma pamatu dēļ it īpaši ir paredzēts, lai ļautu EUIPO pārskatīt kādas preču zīmes reģistrācijas spēkā esamību un ieņemt nostāju, kura tam attiecīgā gadījumā būtu jāpieņem pēc savas ierosmes saskaņā ar minētās regulas 37. pantu (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2015. gada 30. aprīlis, Castel Frères/ITSB, C‑622/13 P, nav publicēts, EU:C:2015:297, 42. punkts). Līdz ar to Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkta trešās daļas piemērošana pēc analoģijas attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu absolūtu atteikuma pamatu dēļ būtu pretrunā Regulas Nr. 207/2009 7. panta pamatā esošajām vispārējām interesēm.
65 Tāpēc ne Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkta trešās daļas formulējums, kas atspoguļo skaidru Savienības likumdevēja gribu, ne spēkā neesamības atzīšanas procesa absolūtu atteikuma pamatu dēļ raksturs un mērķis neļauj pēc analoģijas piemērot minēto normu. Līdz ar to izskatāmajā lietā EUIPO kļūdaini ir atsaucies uz šo normu.
66 No iepriekš minētā izriet, ka, uzskatot, ka pierādījumi, kurus prasītāja pirmoreiz iesniedza procesā Apelācijas padomē, nebija jāņem vērā to novēlotās iesniegšanas dēļ, Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
67 Tomēr ir jāizvērtē sekas, kurām jāizriet no šīs tiesību kļūdas. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru procesuālais pārkāpums ir pamats visa lēmuma vai tā daļas atcelšanai tikai tad, ja ir konstatēts, ka gadījumā, ja šī pārkāpuma nebūtu, apstrīdētajam lēmumam varētu būt atšķirīgs saturs (spriedumi, 2006. gada 10. jūlijs, La Baronia de Turis/ITSB – Baron Philippe de Rothschild (“LA BARONNIE”), T‑323/03, EU:T:2006:197, 69. punkts, un 2006. gada 11. jūlijs, “Asetra”, T‑252/04, EU:T:2006:199, 45. punkts).
68 Šajā lietā nevar tikt izslēgts, ka pierādījumi, kurus Apelācijas padome nepamatoti ir atteikusies ņemt vērā, var būt tādi, kas var grozīt apstrīdētā lēmuma saturu, ņemot vērā, ka tie ir pirmie pierādījumi, kas iesniegti attiecībā uz atbilstošo datumu, proti, reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumu (skat. iepriekš 28. punktu). Šajā ziņā Vispārējai tiesai tomēr nav pienākuma aizstāt EUIPO, vērtējot attiecīgos pierādījumus (spriedumi, 2006. gada 10. jūlijs, “LA BARONNIE”, T‑323/03, EU:T:2006:197, 70. punkts, un 2006. gada 11. jūlijs, “Asetra”, T‑252/04, EU:T:2006:199, 46. punkts).
69 Attiecīgi pirmais prasības pamats ir jāatzīst par pamatotu, un līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ.
Par otro un trešo [prasības] pamatu – aprakstošo raksturu un atšķirtspējas neesamību, kā arī par prasījumu otro daļu – apstrīdētā lēmuma grozīšanu un apstrīdētās preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu
70 Kā izriet no pirmā [prasības] pamata vērtējuma, Vispārējai tiesai nav jāanalizē otrais un trešais pamats, attiecīgi – apstrīdētās preču zīmes šķietamais aprakstošais raksturs un šķietamā tās atšķirtspējas neesamība. Turklāt, tā kā ir apmierināts galvenokārt formulētais prasījums par apstrīdētā lēmuma atcelšanu, nav jālemj par prasījumu otro daļu, proti, par apstrīdētā lēmuma grozīšanu un apstrīdētās preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu, kuru prasītāja izvirzījusi pakārtoti un kura pieņemamību EUIPO daļēji apstrīd.
Par tiesāšanās izdevumiem
71 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā EUIPO spriedums ir nelabvēlīgs, tam ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.
72 Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 3. punktu Vispārējā tiesa var nolemt, ka personai, kas iestājusies lietā un kas nav šā panta 1. un 2. punktā minētā persona, savi tiesāšanās izdevumi ir jāsedz pašai. Izskatāmās lietas apstākļos ir jānolemj, ka persona, kas iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
nospriež:
1) atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas ceturtās padomes 2015. gada 19. jūnija lēmumu lietā R 2542/2013‑4 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp European Food SA un Société des produits Nestlé SA;
2) EUIPO sedz savus tiesāšanās izdevumus pats, kā arī atlīdzina European Food tiesāšanās izdevumus;
3) Société des produits Nestlé sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Frimodt Nielsen | Collins | Valančius |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2016. gada 28. septembrī.
[Paraksti]