Language of document : ECLI:EU:T:2020:400

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2020. gada 9. septembrī (*)

Valsts atbalsts – Atbalsts ieguldījumu projektam Slovākijas rietumos – Reģionālā ieguldījuma atbalsts – Sūdzības noraidīšana – Lēmums neizteikt iebildumus – Atbrīvojuma nosacījumi – Regulas (ES) Nr. 651/2014 14. pants – Komisijas kontroles pilnvaru apjoms – Reģionālā atbalsta pamatnostādnes 2014.–2020. gadam – MVU jēdziens – Regulas Nr. 651/2014 I pielikuma 3. panta 2. un 3. punkts – Dati, ko izmanto darbinieku skaita un finanšu rādītāju noteikšanai, un atskaites periods – Regulas Nr. 651/2014 I pielikuma 4. pants – Šaubas par atbalsta saderību ar iekšējo tirgu – Regulas (ES) 2015/1589 4. panta 4. punkts – Nopietnas grūtības

Lietā T‑745/17

Kerkosand spol. s. r. o., Šajdikove Humence [Šajdíkove Humence] (Slovākija), ko pārstāv A. Rosenfeld un C. Holtmann, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv K. Blanck un A. Bouchagiar, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas Lēmumu C(2017) 5050 final (2017. gada 20. jūlijs) par ieguldījumu atbalstu Slovākijas kvarca smilšu ražotājiem NAJPI a. s. (SA.38121 (2016/FC) – Slovākija) (OV 2017, C 336, 1. lpp.),

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs E. M. Kolinss [A. M. Collins], tiesneši V. Kreišics [V. Kreuschitz] (referents) un G. Šteinfate [G. Steinfatt],

sekretāre: S. Bukšeka Tomaca [S. Bukšek Tomac], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2020. gada 21. janvāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītāja, Kerkosand spol. s. r. o., apsaimnieko kvarca smilšu ieguves vietu un pārstrādes iekārtu Šajdíkove Humence (Slovākija).

2        2013. gada 12. decembrī prasītāja iesniedza sūdzību Eiropas Komisijai, apgalvojot, ka ar 2013. gada 22. jūlija lēmumu Slovenská inovačná a energetická agentúra (Slovākijas Inovāciju un enerģētikas aģentūra, Slovākija) ir piešķīrusi sabiedrībai NAJPI a. s. (turpmāk tekstā – “saņēmējs uzņēmums”) nelikumīgu atbalstu 4 999 999,46 EUR apmērā, kas paredzēts ieguldījumu projektam Slovākijas rietumos (turpmāk tekstā – “attiecīgais atbalsts”).

3        Šis atbalsts tika piešķirts, pamatojoties uz Schéma štátnej pomoci na podporu zavádzania inovatívnych a vyspelých technológií v priemysle a v službách (SA.28652 (X518/2009)) (valsts atbalsta shēma, kuras mērķis ir atbalstīt inovatīvu un progresīvu tehnoloģiju ieviešanu rūpniecībā un pakalpojumos (turpmāk tekstā – “attiecīgā atbalsta shēma”), un tas tika klasificēts kā reģionāls atbalsts ieguldījumiem un nodarbinātībai, saskaņā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 800/2008 (2008. gada 6. augusts) 13. pantu, kas atzīst noteiktas atbalsta kategorijas par saderīgām ar kopējo tirgu, piemērojot Līguma 87. un 88. pantu (vispārējā grupu atbrīvojuma regula) (OV 2008, L 214, 3. lpp.). Tas attiecās uz saņēmēja uzņēmuma ieguldījumu projektu, ar kuru minētais uzņēmums centās izveidot kvarca smilšu ieguves vietu Borský Peter (Slovākija) un Šajdíkove Humence atradnēs (turpmāk tekstā – “ieguldījumu projekts”).

4        Ar 2014. gada 24. februāra un 2. maija vēstulēm Komisija nosūtīja Slovākijas iestādēm sūdzības nekonfidenciālo versiju un aicināja tās iesniegt savus apsvērumus, ko tās izdarīja ar 2014. gada 30. maija un 1. jūlija vēstulēm.

5        2014. gada 30. jūlijā Komisija nosūtīja prasītājai iepriekšējas izvērtēšanas vēstuli, kurā tā uzskatīja, ka attiecīgais atbalsts ir piešķirts saskaņā ar Regulu Nr. 800/2008.

6        Prasītāja Komisijai ar 2014. gada 12. februāra, 4. septembra, 7. un 21. novembra, 2015. gada 28. maija, 8. jūlija, 15. jūlija 1. septembra, 15. oktobra un 3. novembra, kā arī ar 2016. gada 13. jūnija, 5. jūlija un 17. augusta vēstulēm iesniedza papildu informāciju.

7        Komisija ar 2014. gada 2. maija, 30. jūnija un 10. septembra, 2015. gada 9. janvāra, 2016. gada 25. februāra, 10. marta, 22. aprīļa un 23. jūnija un 2017. gada 25. janvāra, 15. marta un 13. jūnija vēstulēm nosūtīja informācijas pieprasījumus Slovākijas iestādēm. Slovākijas iestādes sniedza atbildi uz tām ar 2014. gada 1. jūlija un 3. oktobra, 2015. gada 6. februāra, 2016. gada 22. aprīļa, 19. maija un  1. jūlija, kā arī 2017. gada 7. februāra, 12. aprīļa un 21. jūnija vēstulēm.

8        2015. gada 9. jūlijā Komisija nosūtīja prasītājai vēl vienu sākotnējā novērtējuma vēstuli, kurā tā uzskatīja, ka attiecīgais atbalsts ir likumīgs, jo tas ticis piešķirts saskaņā ar Regulu Nr. 800/2008 un ir saderīgs ar kopējo tirgu. It īpaši tā uzskatīja, ka minētā atbalsta piešķiršanas brīdī, proti, 2013. gada 22. jūlijā, saņēmējs uzņēmums bija tāds, kas ietilpst mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) kategorijā, un ka tas nebija nonācis grūtībās.

9        Ar 2015. gada 15. oktobra vēstuli (skat. arī šī sprieduma 6. punktu) prasītāja atbildēja uz iepriekš minēto sākotnējā novērtējuma vēstuli un iesniedza papildu informāciju.

10      Sanāksme, kurā piedalījās prasītāja un Komisijas dienesti, notika 2015. gada 26. novembrī.

11      2017. gada 20. jūlijā Komisija pieņēma lēmumu C(2017) 5050 final par ieguldījumu atbalstu Slovākijas kvarca smilšu ražotājiem NAJPI a. s. (SA.38121 (2016/FC) – Slovākija) (OV 2017, C 336, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kurš tika adresēts Slovākijas Ārlietu ministrijai, bet kura juridiskais pamats nebija norādīts. Šajā lēmumā tā būtībā uzskatīja, pirmkārt, ka piešķirtais valsts atbalsts atbilst valsts atbalsta jēdzienam LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (43. un 44. punkts); otrkārt, ka attiecīgais atbalsts ticis piešķirts 2013. gada 7. novembrī, kas atbilst nākamās dienas datumam pēc 2013. gada 29. oktobra noslēgtā dotācijas līguma reģistrācijas dienas Slovākijas līgumu centrālajā reģistrā (45.–47. punkts); treškārt, ka gan attiecīgā atbalsta shēma, uz kuras pamata piešķirts aplūkotais atbalsts, gan šīs atbalsts kā tāds atbilst Regulā Nr. 800/2008 paredzētajiem nosacījumiem, tomēr izņemot šīs regulas 3. panta 2. punktā ietverto nosacījumu, saskaņā ar kuru individuālā atbalsta pasākumā ir jābūt norādītam, ka tas piešķirts uz tās pašas regulas pamata (50.–55. punkts); ceturtkārt, ka bija jāpārbauda, vai minēto atbalstu var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu atbilstoši Komisijas Regulai (ES) Nr. 651/2014 (2014. gada 17. jūnijs), ar ko noteiktas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot [LESD] 107. un 108. pantu (OV 2014, L 187, 1. lpp.), saskaņā ar pēdējās minētās regulas 58. pantu (56. punkts), un, piektkārt, ka minētais atbalsts atbilst tajā pašā regulā ietvertajiem nosacījumiem, it īpaši tiem, kas saistīti ar saņēmēja uzņēmuma MVU statusu, līdz ar ko attiecīgais uzņēmums ir atbrīvots no paziņošanas pienākuma, un ir atzīstams par saderīgu ar iekšējo tirgu (57.–63. punkts). Komisija secināja, ka tai nav kompetences analizēt attiecīgo atbalstu Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 4. pantā paredzētās iepriekšējas pārbaudes ietvaros (minētā lēmuma 64. punkts). Līdz ar to tā “kā nepamatotu” noraidīja sūdzību, kuru prasītāja bija iesniegusi anonīmi uz Regulas 2015/1589 24. panta 2. punkta pamata (minētā lēmuma 65. punkts).

12      Ar 2017. gada 5. septembra vēstuli Komisija nosūtīja prasītājai apstrīdētā lēmuma kopiju, kvalificējot to kā “lēmumu par attiecīgo atbalstu”.

13      2017. gada 6. oktobrī apstrīdētais lēmums tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī kopsavilkuma paziņojuma formā (saukts par “kopsavilkuma” publikāciju) Regulas 2015/1589 32. panta 1. punkta izpratnē (OV 2017, C 336, 1. lpp.) zem virsraksta “Valsts atbalsts ir atļauts saskaņā ar LESD 107. un 108. panta noteikumiem”, kā arī sadaļā “Gadījumi, pret kuriem Komisijai nav iebildumu”.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

14      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 14. novembrī, prasītāja cēla šo prasību.

15      Ar Vispārējas tiesas kancelejā iesniegto 2019. gada 16. jūlija vēstuli prasītāja esot iesniegusi dokumentu ar saņēmēja uzņēmuma gada rezultātiem laikposmā no 2014. gada līdz 2018. gadam, lūdzot Vispārējai tiesai pieņemt to kā jaunu pierādījuma piedāvājumu. Savos apsvērumos, kas tika iesniegti norādītajā termiņā, Komisija lūdz tostarp noraidīt šo pierādījumu piedāvājumu kā novēloti iesniegtu Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta izpratnē un acīmredzami nebūtisku lietas iznākumam un likt izņemt minēto dokumentu no lietas materiāliem.

16      Tā kā, piemērojot Reglamenta 27. panta 5. punktu, Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas trešajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

17      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu un, veicot Vispārējās tiesas Reglamenta 89. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, uzdeva lietas dalībniekiem rakstiskos jautājumus, uz kuriem aicināja atbildēt rakstveidā. Lietas dalībnieki savas atbildes Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza noteiktajā termiņā.

18      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem tika uzklausīti 2020. gada 21. janvāra tiesas sēdē.

19      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pakārtoti, anulēt 2017. gada 5. septembra vēstuli;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

20      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par atcelšanas pamatiem

21      Prasības pamatojumam prasītāja izvirza divus pamatus.

22      Ar pirmo pamatu prasītāja apgalvo būtiska procedūras noteikuma, proti, Regulas 2015/1589 15. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 4. pantu, pārkāpumu.

23      Otrais pamats ir sadalīts trīs atsevišķās daļās.

24      Ar otrā pamata pirmo daļu prasītāja apgalvo LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu. Tā būtībā uzskata, ka Komisija nevarēja vienīgi apgalvot, ka attiecīgais atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu atbilstoši Regulai Nr. 651/2014, bet tai bija arī jāpārbauda tā saderība ar minēto tiesību normu.

25      Otrā pamata otrajā daļā prasītāja apgalvo LESD 109. panta, lasot to kopsakarā ar Regulas Nr. 651/2014 58. panta 1. punktu un 6. panta 3. punkta a) apakšpunktu, pārkāpumu. Tā būtībā norāda, ka attiecīgais atbalsts neatbilst šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem, jo tas ir ad hoc atbalsts lielam uzņēmumam.

26      Ar otrā pamata trešo daļu prasītāja norāda uz LESD 108. panta 2. punkta, lasot to kopsakarā ar Regulas 2015/1589 4. panta 4. punktu, pārkāpumu. Tā uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi savu pienākumu uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru, kas tai bija jāuzsāk sakarā ar nopietnām grūtībām, ar kurām tā sastapās, pārbaudot attiecīgo atbalstu.

 Par pieņemamību

27      Tiesvedības rakstveida daļā Komisija norādīja, pirmkārt, ka otrais prasījums, ar ko prasītāja lūdz anulēt 2017. gada 5. septembra vēstuli, ar kuru tai paziņots apstrīdētais lēmums, ir nepieņemams un, otrkārt, ka prasītāja nepamato locus standi attiecībā uz otrā pamata pirmo un otro daļu.

28      Prasītāja apstrīd Komisijas argumentus.

29      Šajā sakarā iztaujāta tiesas sēdē, Komisija norādīja, ka tai vairs nav šaubu par prasības pieņemamību, par ko ir izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā.

30      Lai gan apstrīdētais lēmums formāli ir adresēts vienīgi Slovākijas Republikai, no tā 65. punkta “Secinājumi” beigu daļas izriet, ka “anonīma sūdzības iesniedzēja pamatojoties uz [Regulas 2015/1589] 24. panta 2. punktu iesniegtā sūdzība tiek noraidīta kā nepamatota”. Tā kā šīs sūdzības iesniedzēja acīmredzami ir prasītāja, ir jākonstatē, ka, šādi rīkojoties, Komisija ir tieši noraidījusi šo sūdzību būtiska pamatojuma minētā lēmuma atbalstam ietvaros vai pat ietverot to savā lēmumu pieņemšanā, neraugoties uz pastāvīgo judikatūru, kurā tai nav noteikts šāds pienākums (spriedums, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 45. un 46. punkts), līdz ar to prasītāja ir jāuzskata par tādu, kas ir individualizēta analoģiski tā adresātam LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

31      No tā izriet, ka prasība ir pilnībā pieņemama neatkarīgi no tā, vai apstrīdētais lēmums ir jākvalificē kā lēmums necelt iebildumus atbilstoši Regulas 2015/1589 4. panta 3. punktam (skat. šī sprieduma 35.–59. punktu). Katrā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka prasītāja var izvirzīt jebkādu pamatu, lai pierādītu, ka Komisijai, izskatot tās rīcībā esošo informāciju un elementus paziņotā pasākuma iepriekšējas izskatīšanas posmā, bija jārodas šaubām par tā saderību ar iekšējo tirgu (skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 59. punkts un tajā minētā judikatūra). Attiecīgajā lietā ar šo prasību prasītāja kā attiecīgā atbalsta saņēmēja konkurējošais uzņēmums un ieinteresētā persona LESD 108. panta 2. punkta izpratnē tostarp tiecas aizsargāt procesuālās tiesības, kas tai izriet no šīs tiesību normas, ja Komisija būtu nolēmusi uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru. Tādējādi šajā nolūkā ir pieņemams ne tikai pirmais pamats un otrā pamata trešā daļa, bet arī otrā pamata pirmā un otrā daļa, kuru uzdevums ir pierādīt, ka informācijas un elementu, kas bija Komisijas rīcībā iepriekšējās izskatīšanas posmā, vērtējumam bija jārada šaubas par attiecīgā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu.

32      Visbeidzot, tā kā prasītājas prasījumu pirmā daļa ir pieņemama, nav jāizvērtē otrā prasījuma, kas izvirzīts pakārtoti – gadījumam, ja pirmais prasījums tiktu atzīts par nepieņemamu, – pieņemamība.

 Par lietas būtību

 Par pirmo pamatu – Regulas 2015/1589 15. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 4. pantu, pārkāpumu

33      Ar pirmo pamatu prasītāja apgalvo būtisku formas prasību, proti, Regulas 2015/1589 15. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 4. pantu, pārkāpumu. Būtībā tā uzskata, ka, atbildot uz tās iesniegto sūdzību, Komisijai apstrīdētā lēmuma vietā būtu bijis jāpieņem viens no šīs pašas regulas 4. panta 2.–4. punktā paredzētajiem lēmumiem.

34      Komisija būtībā atbild, ka, ņemot vērā tās secinājumu, saskaņā ar kuru attiecīgais atbalsts atbilstoši Regulai Nr. 651/2014 bija atbrīvots no LESD 108. panta 3. punktā paredzētā paziņošanas un atļaujas saņemšanas pienākuma, Komisijas veiktā pārbaude šajā lietā neietilpa iepriekšējas izmeklēšanas procedūras tvērumā un ka Komisijai nebija nedz kompetences, nedz arī pienākuma pieņemt kādu no Regulas 2015/1589 4. panta 2.–4. punktā paredzētajiem lēmumiem. Apstrīdētais lēmums esot sui generis lēmums, kam ir vienīgi deklaratīvs raksturs.

35      Ir jāatgādina Tiesas pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru pēc tam, kad ieinteresētās personas eventuāli ir iesniegušas papildu apsvērumus vai ir beidzies saprātīgs termiņš, Regulas 2015/1589 15. panta 1. punktā Komisijai ir noteikts pienākums pabeigt iepriekšējas izskatīšanas stadiju, pieņemot lēmumu saskaņā ar šīs regulas 4. panta 2., 3. vai 4. punktu, proti, vai nu lēmumu, ar ko tiek atzīts, ka atbalsts nepastāv, vai lēmumu neizvirzīt iebildumus, vai arī lēmumu uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 31. maijs, DEI/Komisija, C‑228/16 P, EU:C:2017:409, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

36      Šis pienākums izriet no tiesību atzīšanas, kuras ir sūdzības iesniedzējam valsts atbalsta jomā ar sūdzības vai informācijas iesniegšanu attiecībā uz varbūtēju nelikumīgu atbalstu sākt iepriekšējas izskatīšanas posmu, kurš Komisijai ir obligāti jāpabeidz ar lēmumu atbilstoši Regulas 2015/1589 4. pantam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 17. jūlijs, Athinaïki Techniki/Komisija, C‑521/06 P, EU:C:2008:422, 37.–40. punkts; 2010. gada 16. decembris, Athinaïki Techniki/Komisija, C‑362/09 P, EU:C:2010:783, 62. un 63. punkts, un 2013. gada 16. maijs, Komisija/Ryanair, C‑615/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:310, 35. punkts).

37      Ir jākonstatē, ka šajā lietā Komisija bija saskārusies ar sūdzību, kurā bija ietverta informācija par varbūtēji nelikumīgu atbalstu, jo tas nebija paziņots un nav saderīgs ar prasībām, kas izriet gan no Regulas Nr. 651/2014, gan no LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunkta.

38      Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, 35. un 36. punktā izklāstītie principi ir mutatis mutandis piemērojami sūdzībai, ko iesniegusi ieinteresētā persona, kura apgalvo, ka tādas grupu atbrīvojuma regulas kā Regula Nr. 651/2014 nosacījumi nav piemēroti vai ir tikuši piemēroti nepareizi, kas pamato uzskatu, ka atbalsta pasākums ir atbrīvots no paziņošanas pienākuma atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam. Pieņemot šādas grupu atbrīvojuma regulas, Komisija nedeleģē valsts iestādēm savas kontroles un lēmumu pieņemšanas pilnvaras valsts atbalsta jomā, tostarp attiecībā uz sūdzību izskatīšanu, bet pilnībā saglabā savas uzraudzības pilnvaras atbilstoši LESD 108. pantam un Regulas 2015/1589 12. panta 1. punktam, it īpaši attiecībā uz to, vai šīs iestādes ir ievērojušas pamatpienākumu paziņot par atbalsta pasākumiem un to īstenošanas aizliegumu atbilstoši LESD 3. pantam. Šis vērtējums vēl jo vairāk attiecoties uz Tiesas nesenā judikatūrā atzītajiem kritērijiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Bayerische Motoren Werke un Freistaat Sachsen/Komisija, C‑654/17 P, EU:C:2019:634, 132.–135. un 140.–144. punkts un tajos minētā judikatūra), par kuru nozīmi lietas dalībniekiem bija iespēja izteikties, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu (skat. iepriekš 17. punktu), kā arī tiesas sēdē.

39      Šie kritēriji ir, piemēram, šādi.

40      Pirmkārt, tikai tad, ja dalībvalsts veikts atbalsta pasākums atbilst attiecīgajiem Regulā Nr. 651/2014 paredzētajiem nosacījumiem, šī dalībvalsts ir atbrīvota no paziņošanas pienākuma, un otrādi – ja atbalsts ir piešķirts, piemērojot šo regulu, lai gan nosacījumi tā saņemšanai nav izpildīti, tas ir piešķirts, neizpildot paziņošanas pienākumu un līdz ar to ir atzīstams par nelikumīgu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 99. punkts, un 2019. gada 29. jūlijs, Bayerische Motoren Werke un Freistaat Sachsen/Komisija, C‑654/17 P, EU:C:2019:634, 138. punkts).

41      Otrkārt, saskaņā ar Regulas 2015/1589 12. panta 1. punktu Komisijai pēc savas iniciatīvas vai saistībā ar kādas ieinteresētās personas iesniegtu sūdzību, ņemot vērā LESD 107. un 108. pantu, ir jāizvērtē šāds atbalsts, kas piešķirts, pārkāpjot Regulu Nr. 651/2014 (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Bayerische Motoren Werke un Freistaat Sachsen/Komisija, C‑654/17 P, EU:C:2019:634, 140. punkts un tajā minētā judikatūra).

42      Treškārt, lai arī Komisijai efektīvas konkurences noteikumu valsts atbalsta jomā uzraudzības nodrošināšanai un administratīvās pārvaldības vienkāršošanai ir tiesības pieņemt grupu atbrīvojuma regulas, šādas regulas nekādi nedrīkst vājināt Komisijas kontroles pilnvaras šajā jomā (skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Bayerische Motoren Werke un Freistaat Sachsen/Komisija, C‑654/17 P, EU:C:2019:634, 141. punkts un tajā minētā judikatūra).).

43      Ceturtkārt, no tā izriet, ka, pieņemot Regulu Nr. 651/2014, Komisija nav piešķīrusi valsts iestādēm pilnvaras pieņemt galīgo lēmumu attiecībā uz atbrīvojuma no paziņošanas pienākuma piemērojamību un tādēļ attiecībā uz minētajā regulā paredzēto nosacījumu, kam ir pakļauts šāds atbrīvojums, novērtējumu, minētās iestādes šajā ziņā ir pielīdzināmas potenciālajiem atbalsta saņēmējiem un tām ir jānodrošina to lēmumu atbilstība minētajai regulai, tādā veidā, ka tad, ja valsts iestāde piešķir atbalstu, kļūdaini piemērojot minēto regulu, tiek pārkāpti gan šīs regulas, gan LESD 108. panta 3. punkta noteikumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 101.–103. punkts, un 2019. gada 29. jūlijs, Bayerische Motoren Werke un Freistaat Sachsen/Komisija, C‑654/17 P, EU:C:2019:634, 142. un 143. punkts).

44      Piektkārt, uz atbalstu, kas dalībvalsts ieskatā atbilst Regulā Nr. 651/2014 paredzētajiem nosacījumiem, lielākais, ir attiecināms pieņēmums par saderību ar iekšējo tirgu, un šāda atbalsta atbilstība šiem nosacījumiem var tikt apstrīdēta gan valsts tiesā vai valsts iestādē, gan Komisijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Bayerische Motoren Werke un Freistaat Sachsen/Komisija, C‑654/17 P, EU:C:2019:634, 144. punkts).

45      Sestkārt, Regula Nr. 651/2014 neietekmē Komisijas ekskluzīvo kompetenci saskaņā ar LESD 107. panta 3. punktu, piemērojot minēto regulu, izvērtēt piešķirta atbalsta saderību, un Komisijai vienīgajai ir tiesības atzīt šādu atbalstu par saderīgu ar iekšējo tirgu saskaņā ar minēto tiesību normu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Bayerische Motoren Werke un Freistaat Sachsen/Komisija, C‑654/17 P, EU:C:2019:634, 146. punkts).

46      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijas arguments, saskaņā ar kuru tā apstrīdēto lēmumu ir pieņēmusi ārpus iepriekšējās izskatīšanas procedūras vai pat tai nav bijusi kompetence veikt iepriekšēju pārbaudi, lai noteiktu, vai attiecīgais atbalsts atbilst Regulā Nr. 651/2014 paredzētajiem atbrīvojuma nosacījumiem, ir jānoraida. No vienas puses, ir jākonstatē, ka ar prasītājas sūdzību tika uzsākta minētā iepriekšējās izskatīšanas procedūra, kas Komisijai bija jāizbeidz ar lēmumu atbilstoši Regulas 2015/1589 4. pantam (skat. šā sprieduma 35. un 36. punktā minēto judikatūru). No otras puses, no šī sprieduma 38.–45. punkta izriet, ka šādas sūdzības priekšmets tieši varēja būt iespējamā grupu atbrīvojuma regulas noteikumu neievērošana, kuras kontrole bija jāveic Komisijai saskaņā ar tās uzraudzības pilnvarām, kas paredzētas LESD 107. panta 3. punktā un 108. panta 3. punktā. Turklāt konkrētajā gadījumā Komisijai saistībā ar prasītājas iesniegtu sūdzību esot bijis jāveic iepriekšējās izmeklēšanas procedūra, lai noskaidrotu, vai Slovākijas iestādes ir pareizi piemērojušas Regulas Nr. 651/2014 tiesību normas vai, tieši pretēji, ir pārkāpušas savu paziņošanas pienākumu (šajā nozīmē skat. spriedumu 2019. gada 29. jūlijs, Bayerische Motoren Werke un Freistaat Sachsen/Komisija, C‑654/17 P, EU:C:2019:634, 138., 140.–144. un 146. punkts). Šis Komisijas pārbaudes pienākums, ko kontrolē Savienības tiesa, noteikti nozīmēja prasību interpretēt atbilstošo atbrīvojuma nosacījumu piemērojamību un pārbaudīt to pareizu piemērošanu šajā lietā, kas ir prasības, kuras Komisija, šķiet, ir paredzējusi ievērot apstrīdētajā lēmumā.

47      Turklāt nevar piekrist Komisijas argumentam, ka tās kompetencē būtu veikt šādu pārbaudi tikai tad, ja prasītāja būtu pierādījusi, ka atbilstošie atbrīvojuma nosacījumi nav izpildīti, jo šis arguments attiecas uz tās kontroles pienākuma apjoma neievērošanu vai pat nepieļaujamu pierādīšanas pienākuma pārnešanu. Gluži pretēji, ja Komisijai ir iesniegta sūdzība, kurā tiek apgalvota atsevišķu grupu atbrīvojuma regulas noteikumu neievērošana un tādējādi nelikumīga atbalsta piešķiršana, jo tas nav paziņots, Komisijai ir ne tikai kompetence pārbaudīt sūdzības iesniedzēja apgalvojumu pamatotību, bet arī pienākums to darīt, lai noteiktu, vai attiecīgais pasākums bija tai jāpaziņo un tādējādi tas ir nelikumīgs atbalsts. Ja tas tā nebūtu, valsts iestādēm būtu pārmērīga autonomija šo tiesību normu īstenošanā, kas būtu pretrunā šā sprieduma 40.–43. punktā atgādinātajiem judikatūras principiem.

48      Šā sprieduma 46. un 47. punktā izklāstīto iemeslu dēļ nav arī nekāda pamata Komisijas argumentam, saskaņā ar kuru tā nevar “bloķēt” tāda pasākuma īstenošanu, kurš, pēc valsts iestāžu domām, ir uzskatāms par atbrīvotu saskaņā ar šādu atbrīvojuma regulu, ja patiesībā atbrīvojuma nosacījumi nav izpildīti. Tik tiešām, šajā pēdējā gadījumā ar minētā pasākuma nepaziņošanu un tā īstenošanu tiek pārkāpts LESD 108. panta 3. punkts, kas izraisa iebildumu, ar kuru ir jābūt iespējai vērsties Komisijā, tostarp iesniedzot sūdzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Bayerische Motoren Werke un Freistaat Sachsen/Komisija, C‑654/17 P, EU:C:2019:634, 140. un 144. punkts).

49      Tāpat Komisijas arguments par to, ka Regulas 2015/1589 4. pants attiecas tikai uz paziņojuma pārbaudi un nav piemērojams, ja atbalsta pasākums atbilst visiem grupu atbrīvojuma regulā paredzētajiem nosacījumiem, attiecas uz kļūdainu iepriekš šā sprieduma 40. un 41. punktā atgādināto judikatūras principu interpretāciju, jo sūdzība var likt apšaubīt atbalsta pasākuma atbilstību minētajiem nosacījumiem un līdz ar to tā tiesiskumu, ņemot vērā LESD 108. panta 3. punktu. Šādi rīkojoties, Komisija jauc kontroles pārbaudes – kas jāveic pēc sūdzības saņemšanas un iepriekšējās izskatīšanas procedūras ietvaros – premisas, proti, nelikumīga atbalsta esamības pārbaudi, pamatojoties it īpaši uz to, ka atbrīvojuma nosacījumi nav izpildīti, ar šīs pārbaudes rezultātu (skat. iepriekš šā sprieduma 46. punktā minēto judikatūru).

50      Šo pašu iemeslu dēļ ir jānoraida Komisijas riņķveida argumentācija, ar ko tiek apgalvots, ka sūdzība ir pieņemama tikai tad, ja tā attiecas uz paziņošanas pienākuma pārkāpumu un tātad uz nelikumīga atbalsta pastāvēšanu, bet ne par paziņotu atbalstu, un ka atbalsta pasākums, kas atbilst atbrīvojuma nosacījumiem, kuri paredzēti atbrīvojuma regulā, nevar būt šāds nelikumīgs atbalsts. Ar šo argumentu netiek ņemti vērā principi, kas izklāstīti 2019. gada 29. jūlija sprieduma Bayerische Motoren Werke un Freistaat Sachsen/Komisija (C‑654/17 P, EU:C:2019:634) 138.–144. punktā, saskaņā ar kuriem Komisijai šī sūdzība ir jāizskata, tieši lai noteiktu, vai apgalvojums par atbrīvojuma nosacījumu un līdz ar to paziņošanas pienākuma neievērošanu ir pamatots.

51      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka nevienam no Komisijas izvirzītajiem argumentiem, lai apstrīdēto lēmumu kvalificētu par sui generis lēmumu, kas pieņemts ārpus iepriekšējās izmeklēšanas procedūras un Regulas 2015/1589 4. pantā paredzētās procedūras, nevar piekrist.

52      Tomēr šis secinājums nenozīmē, ka apstrīdētais lēmums būtu jāatceļ tiesību kļūdas dēļ, juridiskā pamata neesamības vai kompetences neesamības dēļ. Neatkarīgi no Komisijas veiktās kvalifikācijas attiecībā uz šī lēmuma būtību, galu galā Savienības tiesai ir jānosaka tā patiesā juridiskā būtība un tvērums attiecībā uz piemērojamiem noteikumiem atbilstoši sniegtajai interpretācijai jautājumā par to, vai Komisijas akts valsts atbalsta jomā ir pārsūdzams (skat. rīkojumu, 2019. gada 11. jūlijs, Vattenfall Europe Nuclear Energy/Komisija, T‑674/18, nav publicēts, EU:T:2019:501, 31. un turpmākie panti un tajos minētā judikatūra). Patiešām, šāda interpretācija ir nepieciešama, lai ļautu šai tiesai noteikt, vai attiecīgais akts ir prettiesisks tādēļ, ka to ir pieņēmusi iestāde, kurai nav kompetences, vai tādēļ, ka tam trūkst pietiekama juridiskā pamata (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 6. septembris, Slovākija un Ungārija/Padome, C‑643/15 un C‑647/15, EU:C:2017:631, 57.–84. punkts, un 2017. gada 25. oktobris, Komisija/Padome (CMR‑15), C‑687/15, EU:C:2017:803, 40.–59. punkts).

53      Tādējādi ir jāizvērtē, vai apstrīdētais lēmums pēc savas būtības, nevis formas, un neraugoties uz pretējo viedokli, ko Komisija ir izteikusi it īpaši tiesvedības laikā, patiesībā ir lēmums Regulas 2015/1589 4. panta izpratnē.

54      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 64. punktā Komisija secināja, ka attiecīgais atbalsts tā saderības it īpaši ar Regulu Nr. 651/2014 dēļ bija atbrīvots un līdz ar to tai nebija kompetences to pārbaudīt Regulas Nr. 2015/1589 4. pantā paredzētās iepriekšējās izmeklēšanas procedūras ietvaros. Turklāt minētā lēmuma 65. punktā ir norādīts, ka prasītājas sūdzība – šīs pēdējās minētās regulas 24. panta 2. punkta nozīmē – ir noraidīta kā nepamatota. Turklāt 2017. gada 5. septembra vēstulē, paziņodama šo lēmumu prasītājai, Komisija atteicās precizēt tiesisko pamatu, ar ko tika pamatots šis lēmums, bet vienīgi norādīja, ka tas attiecas uz “lēmumu par attiecīgo atbalstu”. Visbeidzot, savos procesuālajos rakstos un tiesas sēdē tā apgalvoja, ka attiecīgais lēmums ir sui generis lēmums, kas pieņemts ārpus iepriekšējās izskatīšanas procedūras un Regulas 2015/1589 4. pantā, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 15. panta 1. punktu, paredzētā procesa un tam ir tikai deklaratīvs raksturs, un tā nevar norādīt skaidru vai piemērotu juridisko pamatu šajā ziņā.

55      Ņemot vērā šo pamatojumu, ar pirmo pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi būtisku procedūras noteikumu, kura dēļ apstrīdētais lēmums ir jāatceļ.

56      Kā tika norādīts šī sprieduma 35.–51. punktā, juridiski nav iespējams apstrīdēto lēmumu nekvalificēt par lēmumu, kas ir pieņemts iepriekšējas izmeklēšanas procedūras beigās un tātad saskaņā ar Regulas 2015/1589 4. panta 3. punktu.

57      Šajā ziņā ir jāuzsver, ka – tāpat kā lēmums atbilstoši Regulas 2015/1589 4. panta 3. punktam – apstrīdētais lēmums ir formāli adresēts Slovākijas Republikai un, vēl precīzāk, Slovākijas Ārlietu ministrijai (skat. iepriekš 11. punktu), nevis prasītājai, kas atbilstoši šīs pašas regulas 24. panta 2. punkta trešajai daļai ir saņēmusi tikai minētā lēmuma kopiju (skat. iepriekš 12. punktu).

58      Turklāt ir jānorāda, ka apstrīdētais lēmums tika publicēts Oficiālajā Vēstnesī kopsavilkuma paziņojuma formā (sauktā par “kopsavilkum” publikāciju) (OV 2017, C 336, 1. lpp.) Regulas 2015/1589 32. panta 1. punkta izpratnē zem virsraksta “Valsts atbalsts ir atļauts saskaņā ar LESD 107. un 108. panta noteikumiem”, kā arī sadaļā “Gadījumi, pret kuriem Komisijai nav iebildumu” (skat. iepriekš 13. punktu), līdz ar to, proti, lietās, kurās Komisijai bija jāpieņem lēmumi Regulas 2015/1589 4. panta 3. punkta izpratnē.

59      Tādējādi, ņemot vērā, ka apstrīdētais lēmums var būt tikai lēmums necelt iebildumus pret attiecīgo atbalstu saskaņā ar Regulas 2015/1589 4. panta 3. punktu, pirmais pamats, kas attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, jo Komisija neesot pieņēmusi vienu no šīs pašas regulas 4. panta 2.–4. punktā paredzētajiem lēmumiem, ir jānoraida.

60      Tomēr šis secinājums neietekmē pārbaudes, kas Vispārējai tiesai ir jāveic attiecībā uz apstrīdēto lēmumu, apjomu, tostarp pamatojoties uz otro pamatu.

 Par otrā pamata pirmo daļu – LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu

61      Ar otrā pamata pirmo daļu prasītāja apgalvo, ka ir pārkāpts LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunkts, galvenokārt tādēļ, ka papildus attiecīgā atbalsta saderības pārbaudei, pamatojoties uz Regulu Nr. 651/2014, Komisijai esot bijis jāpārbauda, vai minētais atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu, ņemot vērā LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar Reģionālā atbalsta pamatnostādnēm 2014.–2020. gadam (OV 2013, C 209, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Reģionālā atbalsta pamatnostādnes”), kurās ir paredzēts ņemt vērā jaudas pārpalikuma novēršanas kritēriju. Komisija būtībā atbild, ka šajā lietā atbilstošo tiesisko regulējumu veido tikai piemērojamās grupu atbrīvojuma regulas, nevis minētās pamatnostādnes.

62      Ir jākonstatē, ka šai daļai nevar piekrist. Tā ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu, ka tad, ja Komisijai ir iesniegta sūdzība, ar ko tiek apgalvots, ka nav ievēroti nosacījumi grupu atbrīvojuma regulā, kuras mērķis tostarp ir īstenot LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunkta kritērijus, Komisija nevarot pārbaudīt tikai to, vai attiecīgais atbalsts atbilst minētajiem nosacījumiem, bet tai esot arī jāpārbauda šī atbalsta saderība ar iekšējo tirgu, ņemot vērā šo LESD tiesību normu. Turklāt prasītāja kļūdaini uzskata, ka minētā tiesību norma ir jālasa, it īpaši ņemot vērā rīcības normas, kuras Komisija sev ir noteikusi, piemēram, Reģionālā atbalsta pamatnostādnes.

63      Patiešām, pirmkārt, neskarot iespēju apšaubīt grupu atbrīvojuma regulas, iespējams, nepilnīgas tiesību normas tiesiskumu, ņemot vērā LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunktu, izvirzot iebildi par prettiesiskumu LESD 277. panta izpratnē, ko prasītāja šajā lietā nav izdarījusi, šādas regulas noteikumi no attiecīgās dalībvalsts un personu viedokļa ir izsmeļošs tiesiskais regulējums tieši piemērojamajiem atbrīvojuma nosacījumiem, kuri tajā ir paredzēti. Jebkuras citas interpretācijas sekas būtu tādas, ka, neskatoties uz šo atbrīvojuma nosacījumu izpildi, valsts iestādēm automātiski nebūtu ļauts atteikties no attiecīgā pasākuma paziņošanas un tā īstenošana turpinātu radīt LESD 108. panta 3. punkta pārkāpšanas risku (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 59., 86., 87. un 99. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2019. gada 29. jūlijs, Bayerische Motoren Werke un Freistaat Sachsen/Komisija, C‑654/17 P, EU:C:2019:634, 128. un 138. punkts).

64      Šāda interpretācija varētu apdraudēt ne tikai grupu atbrīvojuma regulas tiesību normu tiešo piemērojamību LESD 288. panta otrās daļas izpratnē, bet arī to lietderīgo iedarbību, kam ir tieši LESD 109. pantā minētais mērķis noteikt atbalsta kategorijas, kuras ipso facto ir atbrīvotas no LESD 108. panta 3. punktā paredzētās procedūras, un līdz ar to tiesiskās drošības principu. Kā tas izriet no Regulas Nr. 651/2014 7. apsvēruma, vienīgi tādam valsts atbalstam, uz kuru neattiecas šī regula, piemēro LESD 108. panta 3. punktā noteikto paziņošanas pienākumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 57.–59. punkts, un 2019. gada 29. jūlijs, Bayerische Motoren Werke un Freistaat Sachsen/Komisija, C‑654/17 P, EU:C:2019:634, 127. un 128. punkts).

65      Šie principi ir mutatis mutandis piemērojami, ja Komisijai ir jāpārbauda, vai valsts iestādes ir pareizi piemērojušas kādas grupu atbrīvojuma regulas tiesību normas. Ja būtu citādi, šādas regulas juridiskās sekas, proti, atkāpes no atbalsta paziņošanas pienākuma tūlītējās sekas, un atbrīvojuma nosacījumu tieši un juridiski izsmeļošais raksturs tiktu apšaubīts tikai tāpēc vien, ka Komisijai ir iesniegta sūdzība, kas tai liek ex post facto pārbaudīt, vai valsts iestādes šajā ziņā ir pieļāvušas kļūdas un tātad nav izpildījušas savu paziņošanas pienākumu. Lai gan Komisijai, ko kontrolē Savienības tiesa, ir jāpārbauda, vai šādas kļūdas pastāv, tās uzraudzības pienākums tomēr nevar ietekmēt šo grupu atbrīvojuma regulas noteikumu juridisko raksturu.

66      Otrkārt, kritērijs par jaudas pārpalikuma novēršanu attiecīgajā tirgū nav minēts kā nosacījums atbrīvojumam no reģionālā ieguldījumu atbalsta Regulas Nr. 651/2014 14. panta izpratnē. Līdz ar to prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka minētajā regulā valsts iestādēm vai Komisijai ir noteikts pienākums ņemt vērā iespējamo šādas pārprodukcijas rašanos. Tādējādi Komisija pamatoti norāda, ka, pamatojoties uz šo regulu, tās kompetencē nebija novērtēt šo aspektu, izskatot prasītājas sūdzību, un ka tās šīs pašas regulas 14. panta nosacījumu analīze, kas izklāstīta apstrīdētā lēmuma 57. punkta a) un b) apakšpunktā, principā bija pietiekama.

67      No tā izriet, ka ir jānoraida arī prasītājas arguments, saskaņā ar kuru, pieņemot grupu atbrīvojuma regulu, Komisija nav “izsmēlusi” savu rīcības brīvību saskaņā ar LESD 107. panta 3. punktu. Pat pieņemot, ka atsevišķas grupu atbrīvojuma regulas normas izrādās nepilnīgas un nesaderīgas ar primārajām tiesībām, it īpaši ar LESD 107. panta 3. punktu, kā rezultātā automātiski tiktu pārkāpts paziņošanas pienākums un attiecīgajā gadījumā aizliegums īstenot attiecīgo atbalstu LESD 108. panta 3. punkta izpratnē, Vispārējā tiesa par to varētu lemt tikai pēc iebildes par prettiesiskumu, kas izvirzīta saskaņā ar LESD 277. pantu. Tomēr šajā lietā prasītāja saskaņā ar šo tiesību normu un šo iemeslu dēļ nav norādījusi uz vismaz daļēju Regulas Nr. 651/2014 14. panta prettiesiskumu.

68      Ir jāprecizē, ka, lai gan katrā ziņā pēc sūdzības iesniegšanas Komisijai bija jākonstatē, ka valsts iestādes ir nepareizi piemērojušas grupu atbrīvojuma regulas nosacījumus, līdz ar to par attiecīgo atbalstu patiesībā bija jāpaziņo saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu, tai, protams, būtu bijis jāizvērtē šī atbalsta saderība ar LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunktu, ņemot vērā pamatnostādņu par Reģionālo atbalstu papildu kritērijus, kurus tā pati sev ir noteikusi. Turpretī šīs kontroles īstenošana pati par sevi attiecībā uz to, vai valsts iestādes ievēro grupu atbrīvojuma regulā paredzētos atbrīvojuma nosacījumus, līdzinās tiesiskuma pārbaudei, kurai noteikti nav apsvērumu, kas saistīti ar Komisijas rīcības brīvību, izņemot, ja tā atsevišķā gadījumā piemēro LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 78. un 79. punkts).

69      Treškārt, neatkarīgi no iepriekš minētā prasītāja nav pierādījusi, ka judikatūrā attiecībā uz LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunktu ir paredzēts ņemt vērā kritēriju par jaudas pārpalikuma novēršanu attiecīgajā tirgū kā prasību, kas izriet no primārajām tiesībām kā tādām. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šajā atkāpi ietverošajā tiesību normā nav prasīts, lai nepastāvētu konkurences izkropļojumi vai tā draudi, kas ir tikai LESD 107. panta 1. punktā paredzētā atbalsta jēdziena kritērijs. Gluži pretēji, LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunkta piemērošana vai grupu atbrīvojuma regula, kas precizē tā tvērumu sekundāro tiesību līmenī, obligāti prasa, lai attiecīgais pasākums atbilstu visiem jēdziena “atbalsts” nosacījumiem, tostarp nosacījumam par konkurences izkropļojumu, bez nepieciešamības pārskatīt pretkonkurences ietekmi, jo īpaši jaudas pārpalikuma rašanās dēļ attiecīgajā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 29. jūlijs, Bayerische Motoren Werke un Freistaat Sachsen/Komisija, C‑654/17 P, EU:C:2019:634, 93. un 94. punkts, un 2019. gada 20. jūnijs, a&o hostel and hotel Berlin/Komisija, T‑578/17, nav publicēts, EU:T:2019:437, 123. punkts). Pretēji LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunkta ietvaros nav pat jāpārbauda, vai tirdzniecības apstākļi nav mainījušies tādā veidā, kas ir pretrunā kopīgajām interesēm.

70      Turpretī judikatūra, uz kuru ir atsaukusies prasītāja, ir saistīta tikai ar rīcības noteikumiem, kurus Komisija pati sev ir noteikusi, nevis ar primāro tiesību tvērumu, ar ko šiem noteikumiem tomēr jābūt saderīgiem, un saistībā ar kuriem Tiesa ir atzinusi, ka tie pilnībā nevar izsmelt Komisijas rīcības brīvību, kas tai piešķirta ar LESD 107. panta 3. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 8. marts, Grieķija/Komisija, C‑431/14 P, EU:C:2016:145, 71. un 72. punkts; 2016. gada 19. jūlijs, Kotnik u.c., C‑526/14, EU:C:2016:570, 41. punkts, un 2019. gada 29. jūlijs, Bayerische Motoren Werke un Freistaat Sachsen/Komisija, C‑654/17 P, EU:C:2019:634, 83. punkts). Turklāt Savienības tiesa vienīgi izvērtē ārpus grupu atbrīvojuma regulas piemērošanas jomas, vai Komisija nav nepareizi piemērojusi rīcības noteikumus, kas tieši attiecas uz pārpalikuma problēmu, un vai tādējādi tā šajā ziņā nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1997. gada 14. janvāris, Spānija/Komisija, C‑169/95, EU:C:1997:10, 22. punkts, un 2009. gada 9. Septembris, Holland Malt/Komisija, T‑369/06, EU:T:2009:319, 136. punkts). Šajā kontekstā šī tiesa tomēr nav ne pārbaudījusi, vai – pretēji, kā to apgalvo prasītāja, – noteikti šādas rīcības noteikumos ietverti kritēriji tieši izriet no primārajās tiesībās kā tādās izvirzītajām prasībām, ne arī izvērtējusi grupu atbrīvojuma regulas juridisko atbilstību vai pat tiesiskumu, ņemot vērā primārās tiesības.

71      Ceturtkārt, ir jāatgādina pastāvīgā judikatūra, kurā ir atzīts, ka, īstenojot savu plašo rīcības brīvību atbilstoši LESD 107. panta 3. punktam, Komisija var pieņemt pamatnostādnes, lai noteiktu kritērijus, uz kuru pamata tā paredz izvērtēt dalībvalstu paredzēto atbalsta pasākumu saderību ar iekšējo tirgu. Pieņemot šādus rīcības noteikumus un to publicēšanas brīdī paziņojot, ka turpmāk šie noteikumi tiks piemēroti gadījumos, uz kuriem tie attiecas, Komisija pati ierobežo savas minētās rīcības brīvības izmantošanas iespējas un nevar atkāpties no šiem noteikumiem – pretējā gadījumā tā varētu tikt sodīta par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes princips vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips pārkāpumu (spriedums, 2019. gada 29. jūlijs, Bayerische Motoren Werke un Freistaat Sachsen/Komisija, C‑654/17 P, EU:C:2019:634, 81. un 82. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt, lai gan Komisijai ir saistoši šādi noteikumi, tas ir tikai tiktāl, cik ar tiem tiek pareizi piemērots Līgums, jo šie noteikumi nevar tikt interpretēti tādējādi, ka tiek sašaurināta LESD 107. un 108. panta piemērošanas joma vai nonākts pretrunā šajos pantos minētajiem mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 11. septembris, Vācija u.c./Kronofrance, C‑75/05 P un C‑80/05 P, EU:C:2008:482, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

72      Šie apsvērumi mutatis mutandis attiecas arī uz grupu atbrīvojuma regulas tiesību normām, kuras arī veido Komisijas ex ante īstenoto kompetenču saskaņā ar LESD 107. panta 3. punktu rezultātu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 65. un 102. punkts, un 2019. gada 29. jūlijs, Bayerische Motoren Werke un Freistaat Sachsen/Komisija, C‑654/17 P, EU:C:2019:634, 135. punkts), bet šīs tiesību normas atšķirībā no rīcības noteikumiem ir juridiski saistošas un tieši piemērojamas dalībvalstu iekšējās tiesību sistēmās saskaņā ar LESD 288. panta otro daļu. Šīs tiesību normas rada ierobežojošu iedarbību attiecībā uz Komisiju, ciktāl tajās ir precizēti tāda atbalsta kritēriji, kurš uzskatāms par tādu, kas ipso facto ir atbrīvots saskaņā ar LESD 107. panta 3. punktu un uz ko tādējādi neattiecas paziņošanas pienākums un Komisijas pienākums veikt pārbaudi, – protams, ar nosacījumu, ka šie kritēriji atbilst augstāka spēka tiesību normām, proti, LESD 107. un 108. pantam. Turklāt grupu atbrīvojuma regulas juridiski saistošo un tieši piemērojamo tiesību normu tvērumu principā nevar relativizēt ar rīcības noteikumiem. Tas jo mazāk ir iespējams tādēļ, ka, pirmkārt, minētie noteikumi nekādā gadījumā nav juridiski saistoši dalībvalstīm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, Kotnik u.c., C‑526/14, EU:C:2016:570, 44. punkts) un, otrkārt, tie it īpaši ir paredzēti kā vadlīnijas un ierobežojums Komisijas rīcības brīvības īstenošanā LESD 107. panta 3. punkta piemērošanas procesā atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam un līdz ar to ārpus grupu atbrīvojuma regulas piemērošanas jomas.

73      Līdz ar to ar šādiem rīcības noteikumiem, ko Komisija pieņēmusi, īstenojot savas organizatoriskās pilnvaras veikt procedūras valsts atbalsta jomā, nevar atkāpties no augstāka juridiskā spēka tiesību normām, tostarp grupu atbrīvojuma regulām. Tādējādi, lai kāds būtu minēto rīcības noteikumu tvērums, tie paši par sevi nevar relativizēt šajās regulās paredzēto atbrīvojuma nosacījumu tvērumu.

74      Piektkārt, ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 651/2014 14. pantā, kas ir piemērojams šajā lietā, nav atsauces uz reģionālā atbalsta pamatnostādnēm, it īpaši uz to 114. punktu attiecībā uz valsts atbalsta izraisītās jaudas palielināšanās pretkonkurences ietekmi. Šajā ziņā minētais pants skaidri atšķiras no šīs pašas regulas 15. panta 1. punkta attiecībā uz reģionālo darbības atbalstu, jo tajā ir skaidri minēts minēto pamatnostādņu 161. punkts. Tādējādi Komisijai nebija nodoma reģionālā ieguldījumu atbalsta saderības nosacījumus padarīt atkarīgus no rīcības noteikumiem, kas paredzēti šajās pamatnostādnēs. Līdz ar to pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, nedz valsts iestādēm, nedz Komisijai tie nebija jāņem vērā, interpretējot un piemērojot šīs regulas 14. pantu.

75      Visbeidzot, šo vērtējumu neatspēko prasītājas argumenti par samērīguma principu un tās tiesībām uz brīvību veikt uzņēmējdarbību. Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka tā nav norādījusi uz Regulas Nr. 651/2014 14. panta iespējamo prettiesiskumu saistībā ar šīm augstākajām tiesību normām atbilstoši LESD 277. pantam vai vismaz nav paskaidrojusi, kādā veidā, neraugoties uz tās skaidro un izsmeļošu formulējumu, minētā regula varētu tikt interpretēta atbilstoši šiem noteikumiem, kā rezultātā būtu jāņem vērā iespējamā jaudas pārpalikuma radīšana attiecīgajā tirgū.

76      Līdz ar to šī otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

 Par otrā pamata otro daļu – LESD 109. panta, lasot to kopsakarā ar Regulas Nr. 651/2014 58. panta 1. punktu un 6. panta 3. punkta a) apakšpunktu, pārkāpumu

–       Par pirmo iebildumu, kas attiecas uz saņēmēja uzņēmuma kļūdainu kvalifikāciju par MVU

77      Ar otrā pamata otro daļu prasītāja pirmā iebilduma ietvaros norāda uz Komisijas kļūdu vērtējumā vai tiesību kļūdu, piemērojot Regulas Nr. 651/2014 6. panta 3. punkta a) apakšpunktu, galvenokārt tādēļ, ka attiecīgais atbalsts patiesībā esot lielam uzņēmumam ad hoc piešķirts atbalsts. Komisija esot pārkāpusi šo tiesību normu, kļūdaini un bez pārbaudīšanas akceptējot Slovākijas iestāžu veikto saņēmēja uzņēmuma kvalifikāciju par MVU šīs pašas regulas I pielikuma 2. panta 1. punkta izpratnē. Ņemot vērā sabiedrības un kontroles saiknes, kuras raksturo šī uzņēmuma situāciju pirms un pēc tam, kad sabiedrība P. cedēja savas akcijas sabiedrībai N., minētais uzņēmums saskaņā ar minētā pielikuma 3. pantu un vismaz 4. panta 2. punktu bija jākvalificē kā liels uzņēmums. Komisija tostarp neesot pietiekami izmeklējusi saiknes starp sabiedrību P., no vienas puses, un ģimeni un citām sabiedrībām, kuras vada vai kontrolē tās locekļi, no otras puses, tāpat kā sabiedrības N. galvenā akcionāra situāciju kopš 2013. gada 7. augusta, tostarp tā saikni ar citām sabiedrībām. Šo iemeslu dēļ Komisija esot kļūdījusies, piemērojot kritērijus, kas reglamentē ad hoc atbalstu, kas piešķirts lieliem uzņēmumiem minētās regulas 6. panta 3. punkta a) apakšpunkta izpratnē, un, tā kā šajos jautājumos nav veikta rūpīga un pilnīga izmeklēšana, tai būtu bijis jārodas šaubām par šī atbalsta saderību ar iekšējo tirgu. Savā atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem prasītāja precizē, ka katrā ziņā Komisijai, lai attiecīgo uzņēmumu varētu kvalificēt kā MVU, esot bijis jāpārbauda, vai ir izpildīti šī pielikuma 4. panta 2. punkta nosacījumi, par ko nav nekādu norāžu apstrīdētā lēmuma pamatojumā, un tas ir pretrunā LESD 296. panta otrās daļas prasībām.

78      Komisija būtībā iebilst, ka pēc cesijas līguma par 100 % saņēmēja uzņēmuma akciju cedēšanu, kas 2012. gada 31. decembrī noslēgts starp sabiedrībām P. un N un kas Slovākijas komercreģistrā tika reģistrēts 2013. gada 7. augustā, saņēmējs uzņēmums brīdī, kad tika piešķirts attiecīgais atbalsts, proti, 2013. gada 7. novembrī, bija MVU, kura vienīgais īpašnieks bija sabiedrība N. Arguments par to, ka noteiktas fiziskas personas kontrolē sabiedrību P., esot bijis neefektīvs, un šī pēdējā minētā sabiedrība un minētais uzņēmums esot bijuši saistīti sabiedrības Komisijas Ieteikumu 2003/361/EK (2003. gada 6. maijs) par mikrouzņēmumu, mazu un vidēju uzņēmumu definīciju (OV 2003, L 124, 36. lpp.; turpmāk tekstā – “MVU ieteikums”) pielikuma 3. panta 3. punkta trešās izpratnē vienīgi pirms sabiedrības N. veiktās akciju iegādes. Katrā ziņā nepastāvēja iemesli, lai apšaubītu Slovākijas iestāžu sniegto informāciju par to, ka sabiedrībai P. un ar to saistītiem uzņēmumiem bija ne vairāk kā 120 nodarbināto 2010. un 2011. gadā un apgrozījums 50 miljoni EUR vai gada kopējā bilance 43 miljoni EUR netika pārsniegti. Turklāt šī uzņēmuma daļas citos uzņēmumos, sākot ar 2011. gada 9. jūliju, neatbilda Regulas Nr. 651/2014 I pielikuma 3. panta 2. un 3. punktā paredzētajiem kritērijiem. Arguments, ka viena ģimene turpināja īstenot izšķirošu ietekmi uz sabiedrību P., neesot iedarbīgs, jo attiecīgā atbalsta piešķiršanas brīdī šai sabiedrībai vairs nebija attiecīgā uzņēmuma akciju. Komisija uzskata, ka tikpat neiedarbīgs ir arī arguments par minētā pielikuma 4. panta 2. punktā paredzēto divu gadu termiņu, jo sabiedrību P. attiecīgajā laikposmā nevarēja kvalificēt kā lielu uzņēmumu.

79      Komisija precizē, ka saņēmējs uzņēmums un sabiedrība N. nebija ar noteiktu fizisku personu starpniecību saistīti ar citiem uzņēmumiem Regulas Nr. 651/2014 I pielikuma 3. panta 3. punkta ceturtās daļas izpratnē. Protams, atbalsta saņēmēja uzņēmuma ģenerāldirektoram laikposmā no 2012. gada 1. marta līdz 28. decembrim un viņa vietniekam kopš 2012. gada 28. decembra bija vairāki amati dažādos uzņēmumos. Tomēr, izņemot nomas līgumu, kas noslēgts ar sabiedrību E. F., neviens no šiem uzņēmumiem nedarbojās tajā pašā tirgū, kurā darbojās saņēmējs uzņēmums, vai blakus tirgū. It īpaši, saskaņā ar Slovākijas uzņēmumu reģistrā pieejamo informāciju sabiedrība L. darbojās vairākās ekonomikas nozarēs. Borský Peter atradnes kartei, ko iesniegusi prasītāja, trūkstot precizitātes, un tai neesot nekāda pierādījuma spēka attiecībā uz iespējamo saistību starp pēdējo minēto sabiedrību un saņēmēju uzņēmumu. Komisija apgalvo, ka tās rīcībā nav norāžu, kas liecinātu, ka šim ģenerāldirektoram būtu bijusi dominējoša ietekme vai īpašnieka statuss attiecībā pret sabiedrību L., ne arī, ka saņēmējs uzņēmums vai sabiedrība N. būtu rīkojušies saskaņoti ar sabiedrību L. tādā mērā, ka tos nevarētu uzskatīt par vienu no otra ekonomiski neatkarīgiem uzņēmumiem.

80      Komisija secina, ka atbalsta saņēmējs uzņēmums attiecīgā atbalsta piešķiršanas brīdī atbilda visiem nosacījumiem, lai to kvalificētu kā MVU. Tādējādi, lai pierādītu minētā atbalsta stimulējošo ietekmi Regulas Nr. 651/2014 6. panta 2. punkta izpratnē, būtu pietiekami pierādīt, ka pieteikums atbalsta saņemšanai tika iesniegts pirms darbu uzsākšanas ieguldījumu projektā.

81      Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar to, kas tika ierakstīts tiesas sēdes protokolā, lietas dalībnieki uzskata, ka jautājums par to, vai atbalsta saņēmējs uzņēmums attiecīgā atbalsta piešķiršanas brīdī bija MVU Regulas Nr. 651/2014 I pielikuma izpratnē, kura formulējums atbilst MVU ieteikuma pielikuma formulējumam, ir tiesību jautājums, kas ir pakļauts Vispārējās tiesas kontrolei un kas ir noteicošs šīs lietas risinājumā. Šajā ziņā Komisija precizē, un prasītāja to neapstrīd, ka saskaņā ar minētās regulas 14. panta 12. punktu, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 57. punkta b) apakšpunkta, atbalsta intensitāte bruto dotācijas ekvivalentam (BDE) nedrīkst pārsniegt maksimālā atbalsta intensitāti, kas ir noteikta reģionālā atbalsta kartē, kura ir spēkā brīdī, kad attiecīgajā zonā tika piešķirts atbalsts, proti, Slovākijas atbalsta kartē laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam, kas paredz 40 % griestus lielajiem uzņēmumiem. Turklāt saskaņā ar šo pašu punktu atbilstoši šīs regulas 14. panta 2. punktam, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 2. pantā ietverto “atbalstāmo apgabalu” definīciju, saskaņā ar Slovākijas karti bija jāievēro reģionālā atbalsta maksimālais BDE laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam, proti, 25 % lielajiem uzņēmumiem, 35 % vidējiem uzņēmumiem un 45 % mazajiem uzņēmumiem.

82      Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma saturu ir jānorāda, ka prasītājas iebildums ir kodolīgi rezumēts minētā lēmuma 24. punktā, norādot apgalvoto saikni starp saņēmēju uzņēmumu, no vienas puses, un sabiedrību P. un tās īpašniekiem vai vadītājiem, no otras puses. Šī lēmuma 38. un 39. punktā ir izklāstīta Slovākijas iestāžu sniegtā informācija par sabiedrību saikni, kas ietekmē minētā uzņēmuma situāciju attiecīgā atbalsta piešķiršanas brīdī, ja 100 % no tā kapitāldaļām piederēja vienai sabiedrībai N., ko savukārt kontrolēja divas fiziskas personas attiecīgi 99,94 % un 0,06 % apmērā, no kurām pirmā persona ir šī uzņēmuma ģenerāldirektors.

83      Tomēr apstrīdētā lēmuma 38. un 39. punktā nav parādīta sabiedrības saikne un saņēmēja uzņēmuma kontrole pār sabiedrību P. – sabiedrības N. priekšteci – un tās akcionāriem vai vadītājiem. Tas atbilst to apsvērumu saturam, kurus Slovākijas iestādes iesniedza ar 2016. gada 13. maija vēstuli, atbildot uz Komisijas informācijas pieprasījumu. Šajos apsvērumos minētās iestādes norādīja uz prasītājas apgalvojumu neiedarbīgo raksturu tādēļ, ka attiecīgā atbalsta piešķiršanas brīdī sabiedrībai P. neesot bijis nekādu sabiedrības vai kontroles saikņu Regulas Nr. 651/2014 I pielikuma 3. panta izpratnē nedz ar saņēmēju uzņēmumu, nedz ar sabiedrību N. Kas attiecas uz sabiedrības P. situāciju, Slovākijas iestādes tikai norādījušas, ka šis sabiedrības kapitāla daļu īpašnieku struktūra tām nebija zināma, jo šī informācija nebija publiski pieejama. Turklāt, pēc šo iestāžu teiktā, līdz 2012. gada 14. martam amatā esošais saņēmēja uzņēmuma valdes priekšsēdētāja vietnieks nebija nedz akcionārs, nedz citas Slovākijā dibinātās sabiedrības loceklis laikposmā no 2012. gada 14. marta līdz 31. decembrim.

84      Šie elementi kopā ar argumentiem, ko Komisija izvirzījusi tiesvedības laikā, tostarp atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem (skat. iepriekš 78.–80. punktu), norāda, ka tā ir apmierināta ar šiem Slovākijas iestāžu apsvērumiem par saņēmēja uzņēmuma situāciju, kāda tā bija pirms tās akciju cesijas sabiedrībai N., proti, kad to vēl kontrolēja sabiedrība P. Šo vērtējumu apstiprina apstrīdētā lēmuma 57. punkta d) apakšpunktā ietvertais pamatojums, kurā Komisija ir paudusi nostāju par prasītājas iebildumu, ņemot vērā Slovākijas iestāžu apsvērumus. Būtībā tajā ir norādīts, ka, Komisijas ieskatā, minētās iestādes ir pietiekami pierādījušas, ka atbalsta saņēmēja uzņēmums attiecīgā atbalsta piešķiršanas brīdī saskaņā ar piemērojamajām Slovākijas tiesībām 2013. gada 7. novembrī bija MVU. Šajā ziņā Komisija uzskatīja, ka, no vienas puses, nepastāv nekāda saikne starp atbalsta saņēmēju uzņēmumu un sabiedrību N., jēdzienu “partneruzņēmumi” vai “saistītie uzņēmumi” izpratnē, kā tie definēti MVU ieteikumu pielikuma 3. panta 2. un 3. punkta pirmajā līdz trešajā daļā, kuru teksts atbilst Regulas Nr. 651/2014 I pielikuma 3. panta 2. un 3. punktam. Tā arī norādīja, ka, ņemot vērā judikatūru un tās lēmumu pieņemšanas praksi, konkrētajā gadījumā netika izpildīti ar fizisko personu vai fizisko personu grupu saistīto uzņēmumu kritēriji, konkrēti, attiecībā uz nosacījumu, ka vismaz daļa no to darbībām būtu veikta tajā pašā tirgū vai blakus tirgos minētā ieteikuma pielikuma 3. panta 3. punkta ceturtās un piektās daļas izpratnē, kuru teksts atbilst minētās regulas I pielikuma 3. panta 3. punkta ceturtās un piektās daļas tekstam. Tā ka nav pierādījumu par būtiskām tirdzniecības saiknēm, it īpaši pirkuma vai pārdošanas līgumu, piegādātāju sadales vai citu komerciālo interešu formā starp saņēmēju uzņēmumu, no vienas puses, un sabiedrību N. un tās galveno akcionāru, no otras puses, minēto uzņēmumu un minēto sabiedrību nevar kvalificēt kā uzņēmumus, kas ir saistīti attiecīgā atbalsta piešķiršanas brīdī. Komisija tāpat kā Slovākijas iestādes šajā ziņā secina, ka šis uzņēmums, aplūkojot to kopā ar sabiedrību N., ir MVU. Šī secinājuma pamatojumam apstrīdētajā lēmumā ir ietverta tabula, kurā ir norādīts kopējais darbinieku skaits, kopējais apgrozījums, kā arī saņēmēja uzņēmuma un sabiedrības N. kopējie gada rezultāti laikposmā no 2010. līdz 2015. gadam.

85      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, protams, attiecīgā atbalsta piešķiršanas brīdī, 2013. gada 7. novembrī, nepastāvēja nekāda strukturāla saikne starp atbalsta saņēmēju uzņēmumu un sabiedrību P., kas visas savas daļas minētajā uzņēmumā bija cedējusi sabiedrībai N. Kā apgalvo Komisija, saskaņā ar judikatūru (spriedumi, 2013. gada 21. marts, Magdeburger Mühlenwerke, C‑129/12, EU:C:2013:200, 40. punkts, un 2017. gada 6. jūlijs, Nerea, C‑245/16, EU:C:2017:521, 32. un 33. punkts) Regulas Nr. 651/2014 2. panta 28. punktā sniegtajā “atbalsta piešķiršanas diena” definīcijā ir norādīts, ka runa ir par dienu, kad saņēmējam saskaņā ar piemērojamo valsts tiesisko regulējumu ir nodotas likumīgās tiesības saņemt atbalstu. Proti, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 45.–47. punkta, saskaņā ar piemērojamajām Slovākijas civiltiesību normām dotācijas līgums – tāds, kāds tika noslēgts starp Slovākijas Inovāciju un enerģētikas aģentūru un atbalsta saņēmēju uzņēmumu 2013. gada 29. oktobrī, – ir stājies spēkā tikai 2013. gada 7. novembrī, proti, vienu dienu pēc tā publicēšanas Slovākijas Centrālajā līgumu reģistrā. Līdz ar to šajā gadījumā Komisijai bija jāizvērtē, vai Slovākijas iestādes ir pareizi uzskatījušas, ka 2013. gada 7. novembrī, brīdī, kad tas bija tikai sabiedrības N. ekskluzīvajā kontrolē, saņēmējs uzņēmums bija MVU.

86      Tomēr, neraugoties uz to, ka atbilstošais datums saņēmēja uzņēmuma MVU statusa novērtēšanai bija 2013. gada 7. novembris, prasītājas sniegtie netiešie pierādījumi par saikni starp atbalstu saņēmušo uzņēmumu un sabiedrību P., sabiedrības priekšteci, varēja radīt Komisijai šaubas Regulas 2015/1589 4. panta 4. punkta izpratnē par saņēmēja uzņēmuma kā MVU raksturojumu Regulas Nr. 651/2014 I pielikuma izpratnē un līdz ar to par nelikumīga un ar iekšējo tirgu nesaderīga atbalsta esamību.

87      Šajā ziņā prasītāja pamatoti atsaucas uz Regulas Nr. 651/2014 I pielikuma 4. pantu “Dati, ko izmanto darbinieku skaita un finanšu rādītāju noteikšanai, un atskaites periods”, kura formulējums pilnībā atbilst MVU ieteikuma pielikuma 4. panta formulējumam. Šī panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1. Dati, ko izmanto, nosakot darbinieku skaitu un finanšu rādītājus, attiecas uz pēdējo apstiprināto pārskata periodu un ir aprēķināti, ņemot par pamatu gadu. Tie iegūti, izmantojot datus pārskatu slēgšanas dienā. Apgrozījuma summu aprēķina bez pievienotās vērtības nodokļa (PVN) un citiem netiešajiem nodokļiem.

2. Ja, ņemot par pamatu gadu, pārskatu slēgšanas dienā atklājas, ka 2. pantā norādītā darbinieku skaita vai finanšu robežvērtība ir pārsniegta vai nav sasniegta, tas nenozīmē, ka uzņēmums zaudēs vai iegūs vidējā, mazā uzņēmuma vai mikrouzņēmuma statusu, ja vien šīs robežvērtības nav pārsniegtas divos pārskata periodos pēc kārtas.”

88      Regulas Nr. 651/2014 I pielikuma 4. pantā ir paredzēta aprēķina metode, kura saistīta ar pēdējo slēgto pārskata gadu un kurā par pamatu ņemt gads, un kuras mērķis ir noteikt, vai pastāv trīs MVU veidojošie kritēriji, kas minēti minētā pielikuma 2. panta 1. punktā, proti, darbinieku skaits, kas ir mazāks par 250 personām, maksimālais gada apgrozījums ir EUR 50 miljoni un kopējā gada bilance nepārsniedz EUR 43 miljonus. Turklāt lietas dalībnieki nav apstrīdējuši, ka gadījumā, kad ir saistīti uzņēmumi šī pielikuma 3. panta 3. punkta izpratnē, šajā aprēķinā ir jāietver visu šo uzņēmumu atbilstošie dati. Tādējādi saskaņā ar šo prasību apstrīdētā lēmuma 57. punkta d) apakšpunkta beigās ir dota tabula, kurā ir ietverti saņēmēja uzņēmuma un sabiedrības N. apvienotie dati par trim kumulatīvajiem un MVU veidojošajiem kritērijiem, kas minēti šī paša pielikuma 2. panta 1. punktā par 2010.–2015. gadu.

89      Tiesas sēdē Komisija, atsaucoties uz Eiropas Savienības Publikāciju biroja (PB) 2015. gadā publicētās “Lietotāja rokasgrāmatas par MVU definīcijas piemērošanu” 14. lappusi, tomēr apstrīdēja, ka Regulas Nr. 651/2014 I pielikuma 4. panta 2. punkts ir piemērojams tādai uzņēmuma īpašnieka maiņai, kāda šajā gadījumā ir notikusi starp sabiedrībām P. un N attiecībā uz saņēmēju uzņēmumu. Šajā rokasgrāmata tostarp ir izklāstīts, ka MVU ieteikuma pielikuma analogs noteikums “nav piemērojams tādu uzņēmumu gadījumā, kuri pārsniedz attiecīgās MVU noteiktās robežvērtības akcionāru maiņas dēļ apvienošanās vai iegādes rezultātā”, un ka šādi uzņēmumi “ir jānovērtē, pamatojoties uz to līdzdalības struktūru darbības dienā, nevis pēdējā finanšu gada beigās”. Šim konstatējumam seko atsauce uz Komisijas Lēmuma 2012/838/ES, Euratom (2012. gada 18. decembris) par tādu noteikumu pieņemšanu, kas nodrošina dalībnieku pastāvēšanas un juridiskā statusa, kā arī to darbības spēju un finansiālo spēju konsekventu pārbaudi netiešās darbībās, kas tiek atbalstītas piešķīruma veidā saskaņā ar Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem un Eiropas Atomenerģijas kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecības un mācību darbībām kodolenerģijas jomā (OV 2012, L 359, 45. lpp.), 1.1.3.1. punkta 6. apakšpunkta e) punktu, kurā patiešām precizēts, ka minēto “noteikumu nepiemēro, ja MVU tiek apvienots vai ja to pārpērk lielāka grupa, jo tādā gadījumā MVU nekavējoties zaudē savu statusu, sākot no darījuma dienas”.

90      Šajā ziņā pietiek norādīt, ka “Lietotāja rokasgrāmata par MVU definīcijas piemērošanu”, uz ko turklāt nav atsauces apstrīdētajā lēmumā, nav juridiski saistošs teksts, kas varētu kalpot, lai atkāptos no Regulas Nr. 651/2014 I pielikuma 4. panta 2. punktā paredzētās saistošās normas piemērošanas jomas vai sašaurināt to. Tāpat tās otrajā lappusē ietvertajā “atrunā” ir precizēts, ka šī lietotāja rokasgrāmata ir izmantojama kā vispārīgas vadlīnijas uzņēmējiem un citām ieinteresētajām personām “MVU” definīcijas piemērošanai, bet “tai nav juridiska spēka, un tā nekādā ziņā nav saistoša Komisijai”, “vienīgais autentiskais pamats nosacījumu noteikšanai kvalifikācijai par MVU” ir MVU ieteikums. Atsauce uz Lēmuma 2012/838 1.1.3.1. punkta 6. apakšpunkta e) punktu nevar atspēkot šo vērtējumu, jo šī tiesību norma, kuras piemērošanas joma attiecas tikai uz pētniecības un mācību darbībām kodolenerģētikas jomā, šajā gadījumā nav piemērojama. Līdz ar to šis Komisijas arguments ir jānoraida kā nepamatots.

91      Tādējādi šajā lietā Komisijai bija jāpiemēro Regulas Nr. 651/2014 I pielikuma 4. panta 2. punkts.

92      Tomēr, pirmkārt, ne no Slovākijas iestāžu apsvērumiem, kuri pievienoti lietas materiāliem, ne no apstrīdētā lēmuma, ne no Komisijas procesuālajiem rakstiem tiesvedības laikā pat pēc konkrēta Vispārējās tiesas rakstveida jautājuma šajā ziņā neizriet, kāds bija slēgtais finanšu gads, ko minētās iestādes ir ņēmušas vērā, veicot aprēķinu par gadu saskaņā ar Regulas Nr. 651/2014 2. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar minētās regulas I pielikuma 3. panta 3. punktu un 4. panta 2. punktu. Otrkārt, minētajā lēmumā atspoguļojot saņēmēja uzņēmuma un sabiedrības N. apvienotos datus par laikposmu no 2010. līdz 2012. gadam, netiek ņemts vērā, ka šajā laikposmā un būtisku daļu no 2013. gada atbalstu saņēmušo uzņēmumu kontrolēja sabiedrība P., kuras dati tomēr netika analizēti. Katrā ziņā attiecīgā atbalsta piešķiršanas brīdī, 2013. gada 7. novembrī, pēdējais slēgtais finanšu gads, par kuru bija jāveic aprēķins, par pamatu ņemot gadu, ir 2012. gads, kurā atbalsta saņēmēju uzņēmumu kontrolēja vienīgi sabiedrība P., nevis sabiedrība N. Savā atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem Komisija turklāt apstiprināja 2012. gada atbilstību šī pielikuma 4. panta 1. punkta piemērošanai.

93      Pat pieņemot, ka šajā ziņā būtu jāņem vērā 2013. gads, prasītāja pamatoti apgalvo, ka saņēmēja uzņēmuma gada bilance noteikti aptver datus par laikposmu, kurā tā akcijas vēl piederēja sabiedrībai P., jo akcionāra maiņa Slovākijas komercreģistrā tika ierakstīta tikai 2013. gada 7. augustā (skat. apstrīdētā lēmuma 57. punkta d) apakšpunkta trešo daļu). Šādā gadījumā, lai atbilstu Regulas Nr. 651/2014 2. panta 1. punktā, lasot to kopsakarā ar minētās regulas I pielikuma 4. panta 1. un 2. punktu, paredzētajiem kritērijiem un pareizi noteiktu, vai atbalsta saņēmējs uzņēmums attiecīgā atbalsta piešķiršanas brīdī bija MVU, nepietiek ņemt vērā mātesuzņēmuma – cesionāra kā saistītā uzņēmuma, kurš savu saimniecisko darbību ir veicis attiecīgajā finanšu gadā, datus, bet ir jāņem vērā arī mātesuzņēmuma – cedenta dati, kura kontrolē šis uzņēmums ir veicis būtisko savu ekonomiskās darbības daļu tajā pašā finanšu gadā. Patiešām, jebkāda cita interpretācija būtu pretrunā minētā pielikuma 4. panta 2. punkta garam, kura mērķis ir nodrošināt, lai atbalsts faktiski tiktu piešķirts MVU un lai MVU definīciju nevarētu apiet ar pavisam formāliem līdzekļiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, HaTeFo, C‑110/13, EU:C:2014:114, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

94      No tā izriet, ka šajā lietā gan Slovākijas iestādēm, gan Komisijai bija pienākums, pirmkārt, precīzi noteikt slēgto finanšu gadu un atbilstošo gadu, lai kopīgi aprēķinātu attiecīgos “saistīto uzņēmumu” datus Regulas Nr. 651/2014 2. panta 1. punkta izpratnē, lasot to kopsakarā ar minētās regulas I pielikuma 3. panta 3. punktu un 4. panta 2. punktu, un, otrkārt, precizēt, kura ir tā sabiedrība vai sabiedrības, kas ir jāņem vērā šajā sakarā. Turklāt uz šī pamata tām bija jāizvērtē, vai saskaņā ar minētā pielikuma 4. panta 2. punktu divos secīgos finanšu gados ir vai nav pārsniegtas atbilstošās robežvērtības, lai kvalificētu saņēmēju uzņēmumu par MVU.

95      Tomēr, kā norādīts iepriekš 83. un 84. punktā, apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā nekas nav teikts, un tas apstiprina izmeklēšanas un šajā lietā nozīmīgo faktu pārbaudes trūkumu. Turklāt Komisijas rūpības trūkums, izmeklējot sabiedrību P. un N., kā arī to vadītāju situāciju, ir apstiprināts, ņemot vērā lietas materiālos iekļauto informāciju, un to nevar pamatot ar argumentu, ka šī iestāde, nerodoties šaubām Regulas 2015/1589 4. panta 4. punkta izpratnē, varēja paļauties uz Slovākijas iestāžu iesniegto informāciju, pamatojoties uz to, ka tām bija saistošs LES 4. panta 3. punktā paredzētais lojālas sadarbības pienākums.

96      Pirmkārt, kā izriet no prasības pieteikuma A.21. un A.22. pielikuma, 2012. un 2013. gadā saņēmēja uzņēmuma un sabiedrības P. valdēs daļēji un uz laiku bija vienas ģimenes locekļi, no kuriem viens bija abās valdēs. Šajā ziņā, neraugoties uz pierādījumiem, ko prasītāja sniegusi administratīvā procesa laikā attiecībā uz uzņēmumu grupām, kuras šī ģimene pārvalda Slovākijā, Komisija, neveicot papildu izmeklēšanu šajā ziņā, ir paļāvusies uz neskaidriem Slovākijas iestāžu apgalvojumiem, ka, pirmkārt, sabiedrības P. akcionāru struktūra tām nebija zināma, jo šāda informācija nebija publiski pieejama, un, otrkārt, šis ģimenes loceklis nebija nedz akcionārs, nedz Slovākijā dibinātās citas sabiedrības loceklis laikposmā no 2012. gada 14. marta līdz 31. decembrim. Katrā ziņā, kā tas arī tika norādīts iepriekš 83. punktā, šie elementi netika nedz ietverti, nedz vērtēti apstrīdētajā lēmumā. Visbeidzot, šajā ziņā Komisija savā 2015. gada 9. jūlija vēstulē nevarēja tikai īsumā formulēt nostāju par sabiedrības P. situāciju, lai kliedētu šaubas šajā ziņā un pamatotu, ka prasītāja bija pietiekami informēta par faktiem, kas Komisijai lika šo sabiedrību kvalificēt arī par MVU.

97      Otrkārt, attiecībā uz sabiedrības N. un, it īpaši, tās galvenā akcionāra situāciju, neraugoties uz prasītājas iesniegtajiem pierādījumiem administratīvajā procesā, Komisija ir vienīgi konstatējusi apstrīdētā lēmuma 57. punkta d) apakšpunktā, 16. lpp., septiņpadsmitajā daļā, nekonkrēti un uzticoties Slovākijas iestāžu sniegtajai informācijai, ka “vairums uzņēmumu, kuros [minētais akcionārs] bija vadības amatā, nav aktīvi tajā pašā tirgū vai blakus tirgos [kur saņēmējs uzņēmums”. Tomēr tā nav padziļināti izmeklējusi jautājumu par to, vai sabiedrība L., kurā šis akcionārs ir valdes priekšsēdētājs, patiešām darbojās vienā un tajā pašā tirgū vai blakus tirgū Regulas Nr. 651/2014 I pielikuma 3. panta 3. punkta ceturtās un piektās daļas izpratnē, lai gan tai šajā ziņā bija būtiskas norādes, kas radīja šaubas par to, it īpaši Borský Peter atradnes karte, kurā ir skaidri norādīts sabiedrības L. kā smilts ieguves vietas īpašnieces nosaukums kaimiņos ar prasītājas un atbalsta saņēmēja uzņēmuma ieguves vietām.

98      No tā izriet, ka Komisijai šajā ziņā bija jābūt šaubām Regulas 2015/1589 4. panta 4. punkta izpratnē.

99      Līdz ar to pirmais iebildums ir jāapmierina, nelemjot par prasītājas jaunā pierādījumu piedāvājuma pieņemamību attiecībā uz saņēmēja uzņēmuma bilancēm laikposmā no 2014. līdz 2018. gadam (skat. iepriekš 15. punktu).

–       Par otro iebildumu, kas attiecas uz attiecīgā atbalsta piešķiršanu, pamatojoties uz atbalsta shēmu

100    Ar otrā pamata otrās daļas otro iebildumu prasītāja būtībā pārmet Komisijai, ka tā nav pārbaudījusi, vai attiecīgais atbalsts atbilst attiecīgajā atbalsta shēmā paredzētajiem kritērijiem, tostarp ieguldījumu projekta inovatīvajam raksturam. Šādi rīkojoties, tā vēlas pierādīt, ka šis atbalsts faktiski ir uzskatāms par ad hoc atbalstu, kas piešķirts lielam uzņēmumam Regulas Nr. 651/2014 6. panta 3. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

101    Komisija būtībā atbild, ka tai nav tiesību par nesaderīgiem ar Regulu Nr. 651/2014 atzīt pasākumus, kas atbilst visiem minētās regulas nosacījumiem, pamatojoties tikai uz to, ka šie pasākumi, iespējams, ir pretrunā valsts tiesībās paredzētajiem papildu kritērijiem. Tā kā attiecīgā atbalsta inovatīvais raksturs nav minētajā regulā prasīts kritērijs, tam neesot nozīmes, paziņojot par saderību.

102    Ir jākonstatē, ka šis iebildums ir neiedarbīgs, jo neviena no Regulas Nr. 651/2014 tiesību normām neparedz prasību Komisijai noskaidrot, vai individuāls atbalsts ir ticis piešķirts saskaņā ar attiecīgās atbalsta shēmas kritērijiem, kas galvenokārt ir valsts iestāžu un valsts tiesu kompetencē (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 6. jūlijs, Nerea, C‑245/16, EU:C:2017:521, 35. un 37. punkts, un ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas [M. Campos SánchezBordona] secinājumus lietā Nerea, C‑245/16, EU:C:2017:271, 76–78. punkts). Nedz minētās regulas 6. panta 3. punkta a) apakšpunktā, attiecībā uz kuru prasītāja uzskata, ka tas būtu bijis jāpiemēro šajā lietā, pamatojoties uz to, ka saņēmējs uzņēmums ir liels uzņēmums, nedz šīs pašas regulas 14. pantā šāda prasība nav paredzēta.

103    Tādējādi otrā pamata otrās daļas otrais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

 Par otrā pamata trešo daļu – LESD 108. panta 2. punkta, lasot to kopā ar Regulas 2015/1589 4. panta 4. punktu, pārkāpumu

104    Ar otrā pamata trešo daļu prasītāja apgalvo, ka ir pārkāpts LESD 108. panta 2. punkts, lasot to kopsakarā ar Regulas 2015/1589 4. panta 4. punktu, jo Komisija ir atteikusies uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, neraugoties uz nopietnām grūtībām, ar kurām tā ir saskārusies, pārbaudot attiecīgo atbalstu.

105    Komisija uzskata, ka tā nekad nav saskārusies ar nopietnām grūtībām saistībā ar attiecīgā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu.

106    Šajā ziņā pietiekami ir konstatēt – tā kā otrā pamata otrās daļas pirmais iebildums tika apmierināts, ņemot vērā neskaidrību [šaubu] esamību Regulas 2015/1589 4. panta 4. punkta izpratnē (skat. šā sprieduma 81.–99. punktu), un šis šaubu jēdziens atbilst nopietno grūtību jēdzienam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 12. februāris, BUPA u.c./Komisija, T–289/03, EU:T:2008:29, 328. punkts), otrā pamata trešā daļa arī ir jāapmierina.

107    Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ un prasība ir pilnībā jāapmierina.

 Par tiesāšanās izdevumiem

108    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

nospriež:

1)      atcelt Komisijas Lēmumu C(2017) 5050 final (2017. gada 20. jūlijs) par ieguldījumu atbalstu Slovākijas kvarca smilšu ražotājiem NAJPI a. s. [SA.38121 (2016/FC) – Slovākija].

2)      Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Collins

Kreuschitz

Steinfatt

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2020. gada 9. septembrī.

[Paraksti]


Satura rādītājs



*      Tiesvedības valoda - vācu.