VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2013. gada 6. septembrī (*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu kodolieroču izplatīšanas novēršanai – Līdzekļu iesaldēšana – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Īpašumtiesības – Samērīgums
Lieta T‑434/11
Europäisch‑Iranische Handelsbank AG, Hamburga (Vācija), ko sākotnēji pārstāvēja S. Ashley, S. Gadhia, solicitors, H. Hohmann, advokāts, D. Wyatt, QC, un R. Blakeley, barrister, pēc tam S. Ashley, H. Hohmann, D. Wyatt, R. Blakeley, S. Jeffrey un A. Irvine, solicitors,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv F. Naert un R. Liudvinaviciute‑Cordeiro, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja E. Paasivirta un S. Boelaert, pēc tam E. Paasivirta un M. Konstantinidis, pārstāvji,
un
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko pārstāv S. Behzadi‑Spencer, A. Robinson un C. Murrell, pārstāvji, kuriem palīdz J. Swift, QC, un R. Palmer, barrister,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību atcelt, pirmkārt, Padomes 2011. gada 23. maija Lēmumu 2011/299/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 136, 65. lpp.), otrkārt, Padomes 2011. gada 23. maija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 503/2011, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 136, 26. lpp.), treškārt, Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/783/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 319, 71. lpp.), ceturtkārt, Padomes 2011. gada 1. decembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1245/2011, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 319, 11. lpp.), un, piektkārt, Padomes 2012. gada 23. marta Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu (OV L 88, 1. lpp.), ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un M. van der Vaude [M. van der Woude] (referents),
sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 20. februāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
Tiesvedības priekšvēsture
[..]
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
18 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 3. augustā, prasītāja cēla šo prasību.
19 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts tajā pašā dienā, prasītāja iesniedza pieteikumu izskatīt lietu saskaņā ar paātrināto procesu atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 76.a pantam. Ar 2011. gada 12. septembra lēmumu Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs šo pieteikumu noraidīja.
20 Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2011. gada 27. oktobrī un 2011. gada 14. novembrī, Eiropas Komisija un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste lūdza atļaut iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam. Ar 2012. gada 23. janvāra rīkojumu Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs šos lūgumus apmierināja.
21 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2012. gada 19. janvārī, prasītāja lūdza dot tai iespēju pielāgot savus prasījumus, ņemot vērā 2011. gada 1. decembrī pieņemtos tiesību aktus. Ar 2012. gada 12. marta lēmumu Vispārējās tiesas ceturtā palāta deva atļauju iesniegt procesuālo rakstu ar grozītiem prasījumiem un prasības pamatiem un noteica prasītājai šim nolūkam termiņu, kas beidzās 2012. gada 23. aprīlī.
22 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 23. aprīlī, prasītāja pielāgoja savus prasījumus un pamatus, ņemot vērā 2011. gada 1. decembrī pieņemtos tiesību aktus (turpmāk tekstā – “pirmais prasījumu pielāgojums”).
23 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2012. gada 27. aprīlī, prasītāja vēlreiz pielāgoja savus prasījumus un pamatus, ņemot vērā Regulas Nr. 267/2012 pieņemšanu (turpmāk tekstā – “otrais prasījumu pielāgojums”).
24 Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2012. gada 20. jūnijā un 2012. gada 25. jūnijā, Padome un Apvienotā Karaliste iesniedza savus apsvērumus par pirmo un otro prasījumu pielāgojumu.
25 Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lietas dalībniekiem rakstveidā uzdeva jautājumus, uz kuriem tie atbildēja noteiktajos termiņos.
26 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz mutvārdu jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2013. gada 20. februāra tiesas sēdē.
27 Prasības pieteikumā un pirmajā un otrajā prasījumu pielāgojumā prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– nekavējoties atcelt apstrīdētos tiesību aktus, ciktāl tie attiecas uz prasītāju;
– atzīt, ka attiecībā uz to nav jāpiemēro Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunkts, Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkts un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkts;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
28 Padomes, kuru atbalsta Komisija, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– galvenokārt – noraidīt prasību kā nepamatotu;
– pakārtoti – atcelšanas gadījumā atzīt, ka Lēmuma 2011/299 un Lēmuma 2011/783 sekas tiks atstātas spēkā līdz brīdim, kad stāsies spēkā Īstenošanas regulas Nr. 503/2011, Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 un Regulas Nr. 267/2012 atcelšana, un neatcelt šīs regulas nekavējoties;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
29 Apvienotā Karaliste lūdz Vispārējo tiesu prasību noraidīt kā nepamatotu.
Juridiskais pamatojums
[..]
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, kā arī tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu
[..]
Par pirmo daļu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi
[..]
Par otro daļu, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu
[..]
– Par iespējamību prasītājai atsaukties uz tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu
[..]
– Par pienācīga pamatojuma nenorādīšana un pietiekamas informācijas nepaziņošanu prasītājai
[..]
– Par iepriekšēju nepaziņošanu pirms prasītājas nosaukuma iekļaušanas sarakstos pirmo reizi
[..]
– Par formālas pārskatīšanas bez tikšanās starp prasītāju un Padomes pārstāvjiem vai tās uzklausīšanu nepietiekamību
[..]
Par otro pamatu, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā
[..]
Par iebildumu, kas attiecas uz to, ka Padome nav sniegusi pierādījumus apstrīdēto tiesību aktu pamatojumā minētajiem darījumiem
[..]
Par iebildumu, kas attiecas uz to, ka nav izpildīti nosacījumi prasītājas nosaukuma iekļaušanai un saglabāšanai sarakstos
[..]
123 Ņemot vērā lietas dalībnieku paustos argumentus, ir jāpārbauda, vai, kā apgalvo Padome, apstrīdēto tiesību aktu pamatojumā minētie darījumi ļāva prasītājas nosaukumu iekļaut sarakstos. Šajā ziņā, ievērojot, ka šie minētie darījumi notika “2009. gadā”, “neilgi pēc [2010. gada augusta sākuma]”, “2010. gada augustā” un “2010. gada oktobrī”, tas ir, izņemot darījumus, kuri notika laikā no 2010. gada 27. līdz 31. oktobrim, pirms Regulas Nr. 961/2010 spēkā stāšanās 2010. gada 27. oktobrī atbilstoši tās 41. panta pirmajai daļai, ir jāpārbauda, no vienas puses, vai darījumi, kas notika pirms 2010. gada 27. oktobra, tika veikti atbilstoši Padomes 2007. gada 19. aprīļa Regulai (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 103, 1. lpp.) un, no otras puses, ja tie notika pēc minētā datuma, vai tas bija atbilstoši Regulai Nr. 961/2010.
124 Līdz ar to iesākumā Vispārējā tiesa interpretēs Regulas Nr. 423/2007 7.–10. pantu, par kuras piemērošanu Tiesa izvaicāja lietas dalībniekus, uzdodot tiem rakstveida jautājumus, kā arī Regulas Nr. 961/2010 16.–19. un 21. pantu, lai noskaidrotu, kāds juridiskais spēks ir valsts kompetentās iestādes, tādas kā šajā gadījumā Bundesbank, izdotai atļaujai vai piekrišanai. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka Regulas Nr. 423/2007 7.–10. pants būtībā atbilst Regulas Nr. 961/2010 16.–19. pantam un ka tie tādēļ tiks izskatīti kopā. Pēdējās minētās regulas 21. pantā turklāt ir ietverta tiesību norma, kas attiecas īpaši uz līdzekļu pārvedumiem vienībām Irānā un no tām. Turpinājumā Vispārējā tiesa pārbaudīs, vai šajā lietā apstrīdēto tiesību aktu pamatojumā minētie darījumi, kā apgalvo prasītāja, ir tikuši īstenoti atbilstoši minētajām tiesību normām.
125 Iesākumā saistībā ar Regulas Nr. 423/2007 7.–10. panta, kā arī Regulas Nr. 961/2010 16.–19. un 21. panta interpretāciju ir jāatgādina, ka, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesību aktā, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (Tiesas 1983. gada 17. novembra spriedums lietā 292/82 Merck, Recueil, 3781. lpp., 12. punkts).
126 Pirmkārt, no vienas puses, ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 423/2007 7. panta 1. un 2. punktā un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 1. un 2. punktā ir noteikts, ka iesaldē visus līdzekļus un saimnieciskos resursus, kas ir minēto regulu attiecīgi IV un V, kā arī VII un VIII pielikumā uzskaitīto personu, vienību vai struktūru īpašumā (turpmāk tekstā – “līdzekļu iesaldēšanas princips”).
127 No otras puses, Regulas Nr. 423/2007 8.–10. pantā, kā arī Regulas Nr. 961/2010 17.–19. pantā būtībā ir paredzēts, ka, “atkāpjoties no” attiecīgi Regulas Nr. 423/2007 7. panta un Regulas Nr. 961/2010 16. panta, “dalībvalstu kompetentās iestādes [..] var atļaut atbrīvot konkrētus iesaldētos līdzekļus vai saimnieciskos resursus, ja ir izpildīti [iepriekš minētajās tiesību normās aprakstītie] nosacījumi”. Šie nosacījumi būtībā ir saistīti, no vienas puses, ar līdzekļu un saimniecisko resursu paredzētās izmantošanas veidu un, no otras puses, attiecībā uz Regulas Nr. 423/2007 9. un 10. pantā un Regulas Nr. 961/2010 18. un 19. pantā paredzētajām atkāpēm – ar paziņošanu pirms atļauju piešķiršanas attiecīgi Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Sankciju komitejai vai pārējām dalībvalstīm un Komisijai. Turklāt Regulas Nr. 423/2007 9. un 10. pantā un Regulas Nr. 961/2010 18. un 19. pantā ir precizēts, ka minētās atļaujas var tikt izsniegtas “ar nosacījumiem, ko [valstu kompetentās iestādes] uzskata par piemērotiem”. Šie formulējumi izraisa divus turpinājumā minētos apsvērumus.
128 Tā, pirmkārt, no šīm tiesību normām izriet, ka valstu kompetentajām iestādēm ir tikusi piešķirta pilnvara zināmos apstākļos un izņēmuma kārtā no vispārējā līdzekļu iesaldēšanas principa atļaut atbrīvot konkrētus līdzekļus. Tādēļ tām konkrētā gadījumā atsevišķi ir jāizvērtē katrs plānotais darījums, lai pārbaudītu, vai nosacījumi, ar kādiem tās var atļaut atbrīvošanu, ir izpildīti. Attiecīgajām vienībām atbilstoši ir jālūdz atļauja katram darījumam, uz kuru attiecas minētās tiesību normas. Līdz ar to Regulas Nr. 423/2007 8.–10. panta, kā arī Regulas Nr. 961/2010 17.–19. panta tiesību normas neļauj valsts kompetentajām iestādēm izdot vispārēju piekrišanu konkrētai darījumu kategorijai, attiecībā uz kuru attiecīgās vienības tādējādi būs atbrīvotas no pienākuma lūgt atļauju katrā konkrētā gadījumā atsevišķi.
129 Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo Padome, šāda atļauja apstiprina atļautā darījuma likumību no attiecīgi Regulas Nr. 423/2007 un Regulas Nr. 961/2010 viedokļa. Tādējādi Padome nevar – izņemot ārkārtas apstākļos, kuri tai būtu jāpierāda, – pamatot nākotnē piemērojamus ierobežojošus pasākumus darījumiem, kuriem ir saņemta atļauja atbilstoši attiecīgi Regulas Nr. 423/2007 8., 9. vai 10. pantam vai Regulas Nr. 961/2010 17., 18. vai 19. pantam. Turpretim, ja nav saņemta atļauja katrā konkrētā gadījumā atsevišķi, Padomei nevar būt saistoša vienkārša vispārīga piekrišana.
130 Konteksts, kurā iekļaujas Regulas Nr. 423/2007 8.–10. pants un Regulas Nr. 961/2010 17.–19. pants, un it īpaši šo regulu tiesību normu vispārējā sistēma apstiprina šo teksta analīzi. Faktiski, ņemot vērā to atrašanās vietu Regulā Nr. 423/2007 un Regulā Nr. 961/2010, pirmās 8.–10. pants un otrās 17.–19. pants ir kā izņēmumi no līdzekļu iesaldēšanas principa, kas ir noteikts attiecīgi Regulas Nr. 423/2007 7. pantā un Regulas Nr. 961/2010 16. pantā, kuri atrodas pirms tiem.
131 Visbeidzot, šī interpretācija, kura liekas loģiska, ņemot vērā teksta un konteksta analīzi, ir saderīga ar Regulā Nr. 423/2007 un Regulā Nr. 961/2010 izvirzīto mērķi, proti, vēlmi novērst kodolieroču izplatīšanu un, vispārīgāk, saglabāt starptautisko mieru un drošību, ņemot vērā nopietno risku, ko rada kodolieroču izplatīšana.
132 Otrkārt, saistībā ar darījumiem, kuri ir īstenoti ar sarakstā neiekļautas vienības starpniecību, lai veiktu maksājumus vai – kā tas ir trešā veida procedūras gadījumā – nokārtotu sarakstā iekļautu vienību parādus (turpmāk tekstā “ar sarakstā neiekļautas vienības starpniecību īstenoti darījumi”), ir jākonstatē, ka ne Regulā Nr. 423/2007, ne Regulā Nr. 961/2010 nav ietverta konkrēta tiesību norma, saskaņā ar kuru šādi darījumi būtu jāatļauj.
133 Tomēr no Regulas Nr. 423/2007 un Regulas Nr. 961/2010 tiesību normām, to vispārējās sistēmas un tajās izvirzītā mērķa izriet, ka ar sarakstā neiekļautas vienības starpniecību īstenoti darījumi nav automātiski likumīgi un ka, lai nodrošinātu Regulas Nr. 423/2007 7. panta un Regulas Nr. 961/2010 16. panta lietderīgo iedarbību, attiecīgajām vienībām ir jāpārliecinās par šādu darījumu likumību, vajadzības gadījumā lūdzot atļaujas savu valstu kompetentajām iestādēm.
134 Faktiski, pirmkārt, no vienas puses, atbilstoši Regulas Nr. 423/2007 7. panta 4. punktam un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 4. punktam ir aizliegts apzināti un tīši piedalīties darbībās, kuru mērķis vai tiešas vai netiešas sekas ir apiet šo pašu tiesību normu 1.–3. punktā aprakstītos aizlieguma pasākumus. Tie ir aizlieguma pasākumi, kuru pārkāpšana atbilstoši Regulas Nr. 423/2007 16. panta 1. punktam un Regulas Nr. 961/2010 37. panta 1. punktam var būt neatkarīgs pamats sankciju, tostarp krimināltiesisku, piemērošanai saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesībām (šajā ziņā skat. Tiesas 2011. gada 21. decembra spriedumu lietā C‑72/11 Afrasiabi u.c., Krājums, I‑14285. lpp., 34. un 35. punkts).
135 Turklāt, Regulas Nr. 423/2007 7. panta 4. punktā un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 4. punktā pieminot darbības, kuru mērķis vai tiešas vai netiešas sekas ir “apiet” minēto tiesību normu 1.–3. punktā aprakstītos aizlieguma pasākumus, Savienības likumdevējs norāda uz darbībām, kuru mērķis vai iznākums ir minētā aizlieguma pasākuma nepiemērošana to izdarītājam (šajā ziņā skat. iepriekš 134. punktā minēto spriedumu lietā Afrasiabi u.c., 60. punkts). Minētajā Regulas Nr. 423/2007 7. panta 4. punktā un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 4. punktā aprakstītie kumulatīvie apziņas un gribas nosacījumi ir izpildīti, ja persona, kura piedalās kādā no minētajā tiesību normā paredzētajām darbībām, apzināti tieši vai netieši cenšas sasniegt tajā noteikto mērķi vai iznākumu – [aizlieguma pasākumu] apiešanu. Tie ir izpildīti arī tad, ja attiecīgā persona apzinās, ka tās piedalīšanās tādā darbībā var būt ar šādu mērķi vai iznākumu, un ja tā šādu iespējamību pieļauj (šajā ziņā skat. iepriekš 134. punktā minēto spriedumu lietā Afrasiabi u.c., 67. punkts).
136 Tādējādi ar sarakstā neiekļautas vienības starpniecību īstenoti darījumi var izraisīt attiecīgi Regulas Nr. 423/2007 7. panta 4. punktā un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 4. punktā noteikta aizlieguma pārkāpumu, ja to mērķis ir īstenot finanšu darījumus sarakstā iekļautas vienības interesēs un ja šādā darījumā iesaistītās vienības faktiski cenšas īstenot šo mērķi vai zina, ka viņu piedalīšanās šādā darījumā var būt ar šādu mērķi vai iznākumu un šādu iespējamību pieļauj. Šādos apstākļos vienībai, kas atsaucas uz tās veikto darījumu atbilstību attiecīgajā gadījumā Regulai Nr. 423/2007 vai Regulai Nr. 961/2010, ir jāpierāda, ka attiecīgi Regulas Nr. 423/2007 7. panta 4. punktā vai Regulas Nr. 961/2010 16. panta 4. punktā noteiktie aizlieguma nosacījumi nav izpildīti.
137 No otras puses, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 961/2010 21. pantā, kam nav līdzvērtīgas tiesību normas Regulā Nr. 423/2007, ir paredzēti īpaši noteikumi, kuros ir regulēti līdzekļu pārvedumi personām, vienībām vai struktūrām Irānā un no tām. Konkrēti minētajā pantā ir noteikts pienākums saņemt iepriekšēju atļauju no valstu kompetentajām iestādēm visiem citiem pārvedumiem, izņemot pārvedumus, kuri ir paredzēti tā 1. punkta a) apakšpunktā, kas ir vienādi vai lielāki par EUR 40 000. Atbilstoši Regulas Nr. 961/2010 21. panta 4. punktam šāda atļauja tiek izsniegta, izņemot tad, ja plānotais līdzekļu pārvedums sekmē šajā tiesību normā minētās darbības. Savukārt līdzekļu pārvedumiem, kuru summa ir mazāka par EUR 40 000, nav vajadzīga iepriekšēja atļauja, bet, ja summa pārsniedz EUR 10 000, par tiem ir jāpaziņo.
138 Izdarot slēdzienu par pretējo, no Regulas Nr. 961/2010 21. panta izriet, ka līdzekļu pārvedumi personām, vienībām vai struktūrām Irānā un no tām, tostarp, kā izriet no minētās regulas 1. panta m) punkta, personām, vienībām vai struktūrām Irānā, kuras nav iekļautas sarakstā, principā var tikt īstenoti, ja vien ir izpildīti minētā 21. panta nosacījumi. Līdz ar to Regulas Nr. 961/2010 21. pants ietver atkāpi no Regulas Nr. 961/2010 16. pantā noteiktā līdzekļu iesaldēšanas principa, jo, kā izriet no minētās regulas 1. panta i) punkta, līdzekļu iesaldēšana ir liegums veikt it īpaši jebkādus līdzekļu pārvedumus, kuru dēļ mainītos to apjoms, summa, atrašanās vieta, īpašnieks, valdītājs, raksturīgās iezīmes vai galamērķis.
139 Tomēr, ņemot vērā, ka, Regulas Nr. 961/2010 21. pantā, kā izriet no iepriekšējā punkta, ir ietverta atkāpe no minētās regulas 16. pantā aprakstītā principa, ir jādomā, ka minētais Regulas Nr. 961/2010 21. pants ir jāinterpretē atbilstoši šīs pašas regulas 16. panta 4. punktam. Taču šī tiesību norma aizliedz apzināti un tīši apiet tās 1.–3. punktā minētos pasākumus. Līdz ar to nevar pieļaut, ka ar līdzekļu pārvedumiem, kuru īstenošana ir iespējama atbilstoši 21. pantam, tiek apiets Regulas Nr. 961/2010 16. panta 4. punktā aprakstītais aizliegums.
140 Otrkārt, ir jāatgādina, ka saistībā ar finanšu iestādēm un kredītiestādēm, kāda ir prasītāja, Regulas Nr. 423/2007 11.a panta 1. punkta a) apakšpunktā, kas minētajā regulā ir ticis iekļauts ar Padomes 2008. gada 10. novembra Regulas (EK) Nr. 1110/2008, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 423/2007 (OV L 300, 1. lpp.), 1. panta h) punktu, minētajām iestādēm, uz kurām attiecas Regulas Nr. 423/2007 18. panta piemērošanas joma, ir noteikts pienākums attiecībās ar šī 11.a panta 2. punktā minētajām finanšu iestādēm un kredītiestādēm, proti, it īpaši, ar finanšu iestādēm un kredītiestādēm, kuru domicils ir Irāna, “pastāvīgi modri novēro[t] kontu darbību”. Saskaņā ar Regulas Nr. 423/2007 18. pantu šo regulu piemēro, it īpaši attiecībā uz visām juridiskām personām, vienībām vai struktūrām, kas ir reģistrētas – kā prasītāja – vai izveidotas saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem, kā arī attiecībā uz visām juridiskām personām, vienībām vai struktūrām saistībā ar jebkādiem komercdarījumiem, ko pilnīgi vai daļēji veic Kopienā. Regulas Nr. 961/2010 23. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts līdzīgs pienākums ievērot modrību saistībā ar kontu darbību attiecībā uz finanšu iestādēm un kredītiestādēm, uz kurām attiecas minētās regulas 39. panta piemērošanas joma.
141 Līdz ar to, ja sarakstā neiekļauta vienība varētu brīvi īstenot darījumus ar sarakstā neiekļautas vienības starpniecību, lai nokārtotu parādus vai veiktu maksājumus sarakstā iekļautas vienības vārdā, tiktu apdraudēta Regulas Nr. 423/2007 7.–10. panta kopsakarā ar Regulas Nr. 961/2010 16.–19. pantu un 21. pantu lietderīgā iedarbība. Tādējādi sarakstā neiekļautai vienībai vienmēr ir jāpārliecinās par šādu darījumu likumību, vajadzības gadījumā lūdzot valsts kompetentās iestādes atļaujas.
142 Turpinājumā pārbaudot, vai šajā lietā apstrīdēto tiesību aktu pamatojumā minētie darījumi ir bijuši likumīgi, ir jāņem vērā šī Regulas Nr. 423/2007, kā arī Regulas Nr. 961/2010 interpretācija.
143 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai pierādītu, ka visi tās īstenotie darījumi ir bijuši likumīgi, prasītāja apgalvo, ka – atkarībā no konkrētā gadījuma – vai nu tiem ir saņemta Bundesbank atļauja, vai uz tiem neattiecas ierobežojošo pasākumu piemērošanas joma, vai arī tie ir tikuši īstenoti atbilstoši Bundesbank apstiprinātai procedūrai, proti, trešā veida procedūrai.
144 Vispārējā tiesa, pirmkārt, pārbaudīs darījumus, par kuriem tiek apgalvots, ka uz tiem neattiecas ierobežojošo pasākumu piemērošanas joma, otrkārt, darījumus, par kuriem tiek apgalvots, ka tiem ir saņemta atļauja, un, treškārt, darījumus, par kuriem tiek apgalvots, ka tie ir tikuši veikti atbilstoši trešā veida procedūrai.
145 Pirmkārt, saistībā ar darījumiem, par kuriem tiek apgalvots, ka uz tiem neattiecas ierobežojošo pasākumu piemērošanas joma, ir jānorāda, ka, no vienas puses, prasītāja tikai apgalvo, ka šī piemērošanas joma uz dažiem tās darījumiem neattiecoties, savu argumentāciju, kura ir koncentrēta uz darījumiem, kuriem ir saņemta atļauja vai piekrišana, šajā ziņā nekā citādi nepamatojot. Šajos apstākļos, ņemot vērā Reglamenta 44. panta 1. panta noteikumus, šis arguments ir jānoraida kā nepieņemams.
146 No otras puses, prasītāja tiesas sēdē precizēja, ka Bundesbank ir apstiprinājusi trešā veida procedūru, pamatojoties uz apsvērumu, ka uz atbilstoši šai procedūrai īstenotajiem darījumiem neattiecās – atkarībā no gadījuma – Regulas Nr. 423/2007 7. pants vai Regulas Nr. 961/2010 16. pants. Šajos apstākļos šis arguments tiks izskatīts, pārbaudot darījumus, par kuriem tiek apgalvots, ka tiem ir saņemta piekrišana un ka tie ir īstenoti atbilstoši minētajai procedūrai.
147 Otrkārt, saistībā ar darījumiem, par kuriem tiek apgalvots, ka tiem ir saņemta Bundesbank atļauja, prasītāja uzsver, ka šiem darījumiem, kad tas bija vajadzīgs, tika saņemta atļauja, pamatojoties uz – atkarībā no gadījuma – Regulas Nr. 961/2010 18. vai 21. pantu. Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, tā piebilda, ka pirms Regulas Nr. 961/2010 spēkā stāšanās tā vienmēr, kad tas ir bijis vajadzīgs, ir lūgusi atļaujas atbilstoši Regulas Nr. 423/2007 8.–10. pantam. Tomēr, lai pierādītu, ka tās darījumi tiešām ir bijuši likumīgi, prasītāja ir vienīgi prasības pieteikumam pievienojusi, no vienas puses, to darījumu sarakstu, par kuriem tiek apgalvots, ka tiem ir saņemta atļauja, pamatojoties uz Regulas Nr. 961/2010 18. pantu, kuri ir notikuši laikā no 2010. gada 2. septembra līdz 2011. gada 21. jūlijam un kuros ir bijušas iesaistītas Bank Mellat, Bank Sepah, Bank Saderat Iran un Bank Saderat Plc (Bank Saderat de Londres), Future Bank, kā arī Postbank of Iran. No otras puses, tā ir iesniegusi desmit – 2011. gada 7. un 24. janvārī, 2011. gada 3. februārī, 2011. gada 23. martā, 2011. gada 13. un 19. maijā un 2011. gada 16. jūnijā –, pamatojoties uz Regulas Nr. 961/2010 21. panta 4. punktu, izsniegtu atļauju “paraugus”, kas attiecas uz atbilstoši trešā veida procedūrai veiktiem darījumiem, kuriem šāda atļauja bija vajadzīga.
148 Taču, no vienas puses, saistībā ar apstrīdēto tiesību aktu pamatojumā minētajiem darījumiem, kuri ir notikuši pirms 2010. gada 2. septembra, prasītāja nespēj sniegt pārliecinošus argumentus, ka nosacījumi tās nosaukuma iekļaušanai sarakstos, kura bija pamatota ar laikā no 2009. līdz 2010. gadam notikušajiem darījumiem, nav bijuši izpildīti tāpēc, ka tās darījumiem laikā starp 2010. gada 2. septembri un 2011. gada 21. jūliju esot bijušas saņemtas atļaujas. Līdz ar to šis arguments, ciktāl tas attiecas uz apstrīdēto tiesību aktu pamatojumā minētajiem darījumiem, kuri ir notikuši pirms 2010. gada 2. septembra, ir jānoraida kā nepārliecinošs.
149 No otras puses, saistībā ar darījumiem, kuri ir notikuši pēc 2010. gada 2. septembra, iepriekš 145. pantā minētie atļauju paraugi ir jāuzskata par nepietiekamiem, lai pamatotu prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru visi apstrīdēto tiesību aktu pamatojumā minētie darījumi, ko tā veica laikposmos pēc 2010. gada 2. septembra, ir bijuši likumīgi. Tādējādi šis arguments, ciktāl tas attiecas uz minētajiem darījumiem, ir jānoraida kā nepamatots.
150 Treškārt, saistībā ar darījumiem, par kuriem tiek apgalvots, ka tie ir veikti atbilstoši Bundesbank apstiprinātajai trešā veida procedūrai, prasītāja tiesas sēdē uzsvēra, ka Bundesbank ir norādījusi, ka uz tiem neattiecas – atkarībā no gadījuma – Regulas Nr. 423/2007 7. pants vai Regulas Nr. 961/2010 16. pants. Prasītāja turklāt vienmēr, kopš Regulas Nr. 961/2010 pieņemšanas, esot lūgusi atļauju atbilstoši tās 21. pantam, ja šāda atļauja ir bijusi prasīta. Šajā ziņā pēdējais arguments ir ne tikai jānoraida iepriekš 145. punktā izklāstīto iemeslu dēļ, bet ir no paša sākuma jānorāda, ka, ņemot vērā iepriekš 135.–139. punktā izklāstītos apsvērumus, darījumi, par kuriem tiek apgalvots, ka tie ir tikuši veikti atbilstoši trešā veida procedūrai, var izraisīt Regulas Nr. 423/2007 7. panta 4. punktā un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 4. punktā aprakstīto aizliegumu pārkāpumu. Šo darījumu mērķis, kā tas ir definēts prasības pieteikumā, faktiski ir īstenot finanšu darījumus sarakstā iekļautu vienību interesēs, jo ar tiem it īpaši bija paredzēts izpildīt sarakstā iekļautu Irānas banku iepriekšējas saistības. Prasītāja apzinājās ne tikai ierobežojošu pasākumu sistēmas pret Irānu pastāvēšanu, bet arī to, ka trešā veida procedūra ļāva, neievērojot līdzekļu iesaldēšanas principu, īstenot darījumus sarakstā iekļauto banku interesēs.
151 Līdz ar to, ja finanšu institūcija veic darījumus atbilstoši trešā veida procedūrai, tas principā var attaisnot ierobežojošus pasākumus, ja vien šiem darījumiem nav bijušas saņemtas valsts kompetentās iestādes atļaujas atbilstoši – atkarībā no gadījuma – Regulai Nr. 423/2007 vai Regulai Nr. 961/2010, un pretēji tam, ko tiesas sēdē uzsvēra prasītāja, uz tiem attiecas – atkarībā no gadījuma – Regulas Nr. 423/2007 7. panta vai Regulas Nr. 961/2010 16. panta piemērošanas joma.
152 Tomēr prasītāja apgalvo, ka šie darījumi ir bijuši likumīgi. Lai pierādītu to likumīgo raksturu, tā prasības pieteikuma pielikumā ir pievienojusi it īpaši:
– divas attiecīgi 2007. gada 24. maijā un 2008. gada 1. jūlijā prasītājai nosūtītas Bundesbank elektroniskās vēstules, kurās ietverto informāciju apstiprina visas vēstules un elektroniskās vēstules, kuras šajā pašā laikposmā ir nosūtījušas – atkarībā no gadījuma – Bank Saderat prasītājai, prasītāja – Bundesbank, Bundesbank – Bank Saderat, kā arī prasītājas pārstāvju pierakstītas telefona sarunas šajos pašos laikposmos, izņemot vienu sarunu, kas notika 2011. gadā;
– trīs Österreichische Nationalbank (Austrijas Nacionālā banka) vēstules – viena nedatēta, pārējās datētas ar attiecīgi 2008. gada 27. jūniju un 2010. gada 6. augustu –, kuras ir adresētas Wirtschaftskammer Österreich (Austrijas Tirdzniecības kamera) un kurās ir izklāstīti 2007. gada 13. jūnija RELEX/sankcijas sanāksmes rezultāti, Österreichische Nationalbank juridiskais atzinums par finanšu darījumiem, kā arī par jaunajām atļauju saņemšanas prasībām, kas izriet no Lēmuma 2010/413;
– trīs revīzijas ziņojumi, no kuriem divus, datētus attiecīgi 2010. gada 16. decembrī un 2011. gada 30. maijā, ir sagatavojuši Bundesbank pārstāvji, un trešo, datētu 2010. gada 23. decembrī, ir sagatavojis konsultāciju uzņēmums (turpmāk tekstā – “2010. gada 23. decembra ziņojums”).
153 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka, protams, kā ir ticis formulēts Bundesbank elektroniskajās vēstulēs, no vienas puses, “līdzekļu pārvedumi [varēja] notikt starp šo divu sarakstā neiekļauto vienību bankas kontiem pat tad, ja tie [tika] īstenoti ar mērķi nokārtot sarakstā iekļautas vienības parādus”. No otras puses, no Bundesbank elektroniskās vēstules, kas ir datēta ar 2007. gada 24. maiju, izriet, ka 2007. gada 18. aprīlī iesniegtais atļaujas pieprasījums saņemt maksājumus no Bank Sepah ir bijis “lieks”.
154 Tomēr Vispārējā tiesa uzskata, ka ar šīm elektroniskajām vēstulēm, tāpat kā tās apstiprinošajām elektroniskajām vēstulēm un pierakstītajām telefona sarunām, ņemot vērā iepriekš 136.–139. punktā minētos apsvērumus, nepietiek, lai pierādītu apstrīdēto tiesību aktu pamatojumā minēto darījumu likumīgo raksturu no Regulas Nr. 423/2007 un Regulas Nr. 961/2010 viedokļa, ja nav izsniegtas atļaujas katrā konkrētā gadījumā atsevišķi. Faktiski, no vienas puses, vispārēja piekrišana, saskaņā ar kuru netiek šķirots pēc konkrēto darījumu veida un iesaistītajām sarakstā iekļautajām vienībām, nav pietiekama. No otras puses, attiecīgās elektroniskās vēstules un vēstules ir tikušas nosūtītas un attiecīgie telefona zvani ir tikuši veikti – atkarībā no gadījuma – vienu vai divus gadus pirms apstrīdēto tiesību aktu pamatojumā minētajiem darījumiem, izņemot vienu zvanu, kurš tika veikts pēc prasītājas iekļaušanas sarakstos. Taču, ņemot vērā prasību ievērot modrību, uz kuru tika norādīts iepriekš 138. punktā, pienācīgi rūpīgai finanšu institūcijai būtu bijis jāpieprasa vairāk precizējumu saistībā ar saņemto “piekrišanu”.
155 Otrkārt, saistībā ar Österreichische Nationalbank vēstulēm pietiek norādīt, ka minētā iestāde nav valsts kompetentā iestāde Regulas Nr. 423/2007 un Regulas Nr. 961/2010 izpratnē Vācijā. Taču prasītāja ir reģistrēta Vācijā.
156 Treškārt, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, no iepriekš 152. punkta trešajā ievilkumā minētajiem revīzijas ziņojumiem neizriet, ka tā ir katrā ziņā pildījusi ar ierobežojošajiem pasākumiem saistītās prasības. Tieši pretēji, papildus tam, ka divos Bundesbank sagatavotajos revīzijas ziņojumos, kā arī 2010. gada 23. decembra ziņojumā veiktā prasītājas īstenoto finanšu darījumu analīze nav izsmeļoša, bet gan ir veikta izlases veidā, 2010. gada 23. decembra ziņojumā ir skaidri secināts, ka 2010. gadā atbilstoši trešā veida procedūrai veiktie darījumi ir varējuši apdraudēt Savienības sankciju politikas mērķus.
157 No iepriekš minētā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, apstrīdēto tiesību aktu pamatojumā minētie darījumi, ja nav izsniegtas atļaujas katrā konkrētā gadījumā atsevišķi, nav likumīgi no Regulas Nr. 423/2007 un Regulas Nr. 961/2010 viedokļa, tādējādi, ņemot vērā iepriekš 129. un 139. punktā aprakstītos apsvērumus, Padome ir ar minētajiem darījumiem varējusi likumīgi pamatot ierobežojošus pasākumus pret prasītāju.
[..]
Par iebildumu attiecībā uz priekšlikuma par iekļaušanu sarakstā novērtējumu un sarakstā iekļaušanas atkārtotu pārbaudi
[..]
Par trešo pamatu, kas attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa un tiesiskās noteiktības principa neievērošanu un tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu
[..]
Par iebildi par prettiesiskumu, kura attiecas uz Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktu, Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta b) apakšpunktu un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punktu
[..]
Par ceturto pamatu, kas attiecas uz samērīguma principa neievērošanu un īpašumtiesību un darījumdarbības brīvības pārkāpumu
[..]
Par 2011. gada 23. maija tiesību aktu atcelšanas sekām laikā
[..]
Par tiesāšanās izdevumiem
[..]
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) atcelt Padomes 2011. gada 23. maija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 503/2011, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu, un Padomes 2011. gada 23. maija Lēmumu 2011/299/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz Europäisch‑Iranische Handelsbank AG;
2) prasību pārējā daļā noraidīt;
3) Europäisch‑Iranische Handelsbank sedz trīs piektdaļas savu un atlīdzina trīs piektdaļas Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumu;
4) Padome sedz divas piektdaļas savu un atlīdzina divas piektdaļas Europäisch‑Iranische Handelsbank tiesāšanās izdevumu;
5) Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste un Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Pelikánová | Jürimäe | Van der Woude |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 6. septembrī.
[Paraksti]