Pagaidu versija

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta)

2024. gada 5. jūnijā (*)

Ārpuslīgumiskā atbildība – Ekonomikas un monetārā politika – Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība – ECB pieņemtie lēmumi attiecībā uz Banca Carige – Regulas (EK) Nr. 1024/2013 4. un 16. pants – Pietiekami būtisks tiesību normas, kas piešķir tiesības privātpersonām, pārkāpums – Tiesiskā paļāvība – Interešu konflikts – Samērīgums – Vienlīdzīga attieksme – Tiesības uz īpašumu – Iebilde par prettiesiskumu

Lietā T‑134/21

Malacalza Investimenti Srl, Dženova [Gênes] (Itālija),

Vittorio Malacalza, ar dzīvesvietu Dženovā,

ko pārstāv L. Boggio, S. Carbone un A. D’Angelo, advokāti,

prasītāji,

pret

Eiropas Centrālo banku (ECB), ko pārstāv R. Bax un A. Pizzolla, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Komisija, ko pārstāv D. Triantafyllou, P. Messina un A. Steiblytė, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja O. Porkija [O. Porchia], tiesneši M. Jēgers [M. Jaeger], L. Madise [L. Madise], P. Niuls [P. Nihoul] (referents) un S. Vershūrs [S. Verschuur],

sekretāre: P. Nunjesa Ruisa [P. Nuñez Ruiz], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

pēc 2023. gada 26. septembrī tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas pamatota ar LESD 268. pantu, prasītāji – Malacalza Investimenti Srl un Vittorio Malacalza – lūdz atlīdzināt kaitējumu, kas tiem esot nodarīts Eiropas Centrālās bankas (ECB) prettiesiskās rīcības dēļ, tai pildot savu Banca Carige (turpmāk tekstā – “banka”) prudenciālās uzraudzības funkciju laikposmā no 2014. līdz 2019. gadam.

 Tiesvedības priekšvēsture

2        Banka ir nozīmīga apmēra Itālijā reģistrēta kredītiestāde, kuras akcijas iekļautas biržas sarakstā un kura kopš 2014. gada ir pakļauta ECB tiešai prudenciālajai uzraudzībai saskaņā ar Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko ECB uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.).

3        Prasītāji ir bankas akcionāri. Šīs prasības celšanas laikā Malacalza Investimenti piederēja 15 288 774 parastās akcijas, kas veido aptuveni 2,016 % no bankas kapitāla, un Malacalza kungam piederēja 121 017 parastās akcijas, kas veido aptuveni 0,011 % no bankas kapitāla.

4        Laikposmā no 2016. gada 31. marta līdz 2018. gada 3. augustam Malacalza kungs bija arī bankas direktoru padomes loceklis un priekšsēdētāja vietnieks.

5        Lai novērstu pašu kapitāla nepietiekamību, kas tika konstatēta ECB 2014. gadā veiktajā visaptverošajā novērtējumā, bankas akcionāru ārkārtas kopsapulce 2015. gada 23. aprīlī apstiprināja kapitāla palielināšanu par 850 miljoniem EUR.

6        Ar 2016. gada 9. decembra lēmumu ECB pieņēma agrīnas intervences pasākumu, kas ietvēra prasību bankai līdz 2017. gada 28. februārim iesniegt stratēģisku plānu un rīcības plānu ienākumus nenesošu aizdevumu izsniegšanas samazināšanai, skaidri norādot veicamos pasākumus un vajadzīgo grafiku šā mērķa sasniegšanai (turpmāk tekstā – “agrīnās intervences pasākums”).

7        Lai sasniegtu agrīnās intervences pasākumā izvirzītos mērķus, 2017. gada septembrī bankas direktoru padome apstiprināja rekapitalizācijas plānu, kurš ietvēra tostarp kapitāla palielināšanu par 560 miljoniem EUR, kas bija jāīsteno līdz 2017. gada beigām.

8        Pēc tam, kad Commissione nazionale per la societé e la borsa (Sabiedrību un biržas uzraudzības valsts komisija, Itālija) bija apstiprinājusi prospektu, kapitāla palielināšana par summu 544 miljoni EUR tika galīgi pabeigta 2017. gada 21. decembrī.

9        2017. gada 28. decembrī ECB paziņoja bankai savu lēmumu, ar ko nosaka prudenciālās prasības 2018. gadam.

10      Pēc tam banka centās palielināt savu pašu kapitālu, lai izpildītu piemērojamās prasības, taču neguva panākumus. Proti, mēģinājums emitēt pašu kapitāla instrumentus 2018. gadā trīs reizes (martā, maijā un jūnijā) bija nesekmīgs ieguldītāju zemas intereses dēļ.

11      Šīs neveiksmes bankas direktoru padomē saasināja spriedzi par to, kā novērst pašu kapitāla prasību neievērošanu un īstenot šā sprieduma 7. punktā minēto 2017. gada rekapitalizācijas plānu. Šo nesaskaņu rezultātā no amata atkāpās vairāki darbinieki, tostarp Malacalza kungs, un tas radīja nepieciešamību iecelt jaunu direktoru padomi. Tādējādi bankas akcionāri 2018. gada 20. septembra ārkārtas kopsapulcē iecēla jaunus direktorus un iecēla Modiano kungu priekšsēdētāja amatā un Innocenzi kungu izpilddirektora amatā.

12      Ņemot vērā Bankas neveiksmes mēģinājumos laist tirgū pašu kapitāla instrumentus, ECB ar 2018. gada 14. septembra lēmumu (turpmāk tekstā – “lēmums par pašu kapitālu”) atteicās apstiprināt bankas sagatavoto pašu kapitāla saglabāšanas plānu un lūdza tai ne vēlāk kā līdz 2018. gada 30. novembrim iesniegt – un panākt, ka tās direktoru padome to apstiprina – jaunu plānu, lai atjaunotu un ilgtspējīgi nodrošinātu kapitāla prasību ievērošanu ne vēlāk kā līdz 2018. gada 31. decembrim.

13      Reaģējot uz šo prasību, bankas direktoru padome 2018. gada 12. novembrī pieņēma pašu kapitāla stiprināšanas plānu, ko veidoja divi posmi, proti, vispirms – 2. kategorijas subordinēto obligāciju emisija un pēc tam – akcionāriem apstiprināšanai iesniegtais priekšlikums par kapitāla palielināšanu.

14      Pirmais posms tika īstenots, uz obligācijām 318,2 miljonu EUR apmērā parakstoties Fondo interbancario di tutela dei depositi (Starpbanku fonds noguldījumu aizsardzībai, Itālija; turpmāk tekstā – “FITD”) un 1,8 miljonu EUR apmērā – Banco di Desio e della Brianza.

15      Otrajā posmā 2018. gada 22. decembrī tika sasaukta ārkārtas kopsapulce, lai apstiprinātu kapitāla palielināšanu, apmainot pakārtotās obligācijas pret no jauna emitētām akcijām ar mērķi stiprināt pirmā līmeņa pašu kapitālu.

16      Tomēr šis pēdējais minētais priekšlikums netika pieņemts, jo akcionāri, kuriem piederēja 70 % kapitāla, bija pauduši iebildumus. Proti, šie akcionāri vēlējās pirms savas nostājas paušanas saņemt, pirmkārt, komercdarbības plānu un, otrkārt, finanšu pārskatu par bankas darbību 2018. gadā.

17      Pēc šiem notikumiem:

–        2018. gada 23. decembrī banka paziņojumā presei norādīja, ka pēc tās direktoru padomes sagatavotā priekšlikuma noraidīšanas priekšsēdētāja vietniece un vēl viens šīs padomes loceklis atkāpies no amata ar tūlītēju iedarbību;

–        2019. gada 2. janvārī banka publicēja vēl vienu paziņojumu presei, ar ko tā darīja zināmu, ka tajā dienā no amata atkāpušies vēl pieci direktoru padomes locekļi, tostarp priekšsēdētājs Modiano kungs un izpilddirektors Innocenzi kungs;

–        šīs demisijas izraisīja direktoru padomes izformēšanu, pamatojoties, pirmkārt, uz bankas statūtu 18. panta 12. punktu un, otrkārt, uz Itālijas Civilkodeksa 2386. pantu.

18      Saskaņā ar bankas statūtiem četri nedemisionējušie direktoru padomes locekļi turpina pildīt savus pienākumus, lai nodrošinātu ikdienas pārvaldību.

19      ECB 2019. gada 1. janvārī nolēma bankai piemērot pagaidu administrāciju (turpmāk tekstā – “lēmums par pagaidu administrācijas piemērošanu”), piemērojot 1993. gada 1. septembra decreto legislativo n. 385 – Testo unico delle leggi in materia bancaria e creditizia (Likumdošanas dekrēts Nr. 385 – Banku un kreditēšanas likuma vienotais teksts; 1993. gada 30. septembra GURI Nr. 230 un GURI Nr. 92 kārtējais pielikums; turpmāk tekstā – “Kredītiestāžu kodekss”) tiesību normas, ar ko ir transponēts 29. pants Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp.); tam bija šādas sekas:

–        bankas direktoru padome tika atbrīvota un bijušie padomes locekļi aizstāti ar trim pagaidu administratoriem, tostarp Modiano un Innocenzi kungiem;

–        bankas padome tika atbrīvota un tās locekļi aizstāti ar trim citām personām;

–        jaunajām institūcijām tika dots uzdevums veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka banka no jauna un ilgtspējīgi izpilda prasības attiecībā uz aktīviem.

20      2019. gada 2. janvārī lēmuma par pagaidu administrācijas piemērošanu pieņemšana tika darīta zināma ar paziņojumu presei un Commissione Nazionale per le Società e la Borsa apturēja bankas emitēto un garantēto vērtspapīru tirdzniecību minētā lēmuma piemērošanas laikposmā vai līdz pilnīga informēšanas regulējuma par bankas emitētajiem vai garantētajiem vērtspapīriem atjaunošanai, it īpaši pēc kompetento iestāžu jaunām iniciatīvām prudenciālās uzraudzības jomā.

21      Pēc nosacījumu, uz kuru pamata tika pieņemts lēmums par pagaidu administrācijas piemērošanu, atkārtotas izvērtēšanas šis pasākums tika pagarināts trīs reizes – 2019. gada 29. martā, 30. septembrī un 20. decembrī, lai stabilizētu bankas stāvokli un ļautu pabeigt pašu kapitāla stiprināšanu.

22      2019. gada 9. augustā banka, Cassa Centrale Banca – Credito Cooperativo Italiano, FITD un FITD brīvprātīgās intervences fonds parakstīja pamatnolīgumu, kurā bija noteiktas uzņēmējdarbības plāna iezīmes, kurā tostarp bija paredzēta kapitāla palielināšana par 700 miljoniem EUR un jaunu otrā līmeņa subordinēto obligāciju emisija.

23      Ar 2019. gada 18. septembra vēstuli ECB, pamatojoties uz Kredītiestāžu kodeksa 56. pantu, uzskatīja, ka paredzētā kapitāla palielināšana nav pretrunā bankas pareizai un piesardzīgai pārvaldībai.

24      Tādējādi 2019. gada 20. septembrī tika sasaukta bankas akcionāru ārkārtas kopsapulce, lai apstiprinātu kapitāla palielināšanu par 700 miljoniem EUR. Akcionāru sapulce apstiprināja priekšlikumu par kapitāla palielināšanu. Malacalza Investimenti kopsapulcē nepiedalījās.

25      2020. gada 31. janvārī pēc kapitāla palielināšanas īstenošanas bankas akcionāru kārtējā kopsapulcē tika ievēlēta jauna direktoru padome un bankas padome. Pēc šīm vēlēšanām pagaidu administratori un uzraudzības komiteja tajā pašā dienā nodeva bankas pārvaldību jaunievēlētajām institūcijām, tādējādi izbeidzot šīs kredītiestādes pagaidu administrāciju, kas kopumā ilgusi aptuveni trīspadsmit mēnešus.

 Lietas dalībnieku prasījumi

26      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        piespriest ECB samaksāt kā zaudējumu atlīdzību:

–        Malacalza Investimenti – naudas summu 870 525 670 EUR vai jebkādu citu lielāku vai mazāku summu, kas tiktu uzskatīta par piemērotu, nepieciešamības gadījumā nosakot to atbilstoši taisnīgumam;

–        Malacalza kungam – naudas summu 9 546 022 EUR vai jebkādu citu lielāku vai mazāku summu, kas tiktu uzskatīta par piemērotu, nepieciešamības gadījumā nosakot to atbilstoši taisnīgumam;

–        abiem minētajiem – izdevumus un honorārus, kas radušies saistībā ar šo tiesvedību;

–        ciktāl nepieciešams, atzīt par spēkā neesošiem pasākumus, kuru prettiesiskums tiek apgalvots;

–        pierādījumu savākšanas pasākumu ietvaros uzdot ECB:

–        iesniegt vairākus pārbaudes ziņojumus, lēmumprojektus un lēmumus;

–        prudenciālās uzraudzības dokumentu starpā iesniegt vairākus bankas direktoru padomes sanāksmju protokolus;

–        pierādījumu savākšanas pasākuma ietvaros uzdot:

–        veikt ekspertīzi:

–        par attiecībā uz 2015.–2019. finanšu gadiem konstatēto informāciju par citu Itālijas banku un Eiropas Savienības situāciju, it īpaši attiecībā uz nozīmīgajiem peļņas un zaudējumu aprēķina posteņiem un aktīvu pozīcijām, riska darījumu un norakstītu prasījumu līmeni, likviditātes situācijām, pašu kapitāla prasībām un prudenciālās uzraudzības un novērtēšanas procesu (Supervisory Review and Evaluation Process, SREP), ko ECB un valstu kompetentās centrālās bankas noteikušas katrai no šīm bankām, norakstītu prasījumu izbeigšanas iespējamu noilgumu, kā arī šo datu salīdzinājumu ar attiecīgajiem bankas datiem par tiem pašiem 2015.–2019. finanšu gadiem;

–        par Savienības un valsts līmeņa uzraudzības iestāžu vienlīdzīgas attieksmes vai nevienlīdzīgas attieksmes pret banku un dažādām bankām novērtējumu;

–        par prasītāju ciesto zaudējumu apmēra novērtējumu.

27      ECB, ko atbalsta Eiropas Komisija, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atzīt prasības pieteikumu par nepamatotu;

–        noraidīt prasījumus attiecībā uz pierādījumu savākšanas pasākumiem;

–        piespriest prasītājiem atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par prasījumu par zaudējumu atlīdzību

28      Savā prasībā prasītāji norāda, ka Savienība esot atbildīga ārpuslīgumiskā kārtā astoņu prettiesisku aktu dēļ:

–        pirmais prettiesiskais akts esot saistīts ar to, ka ECB ir pieļāvusi Itālijas tiesību aktu pietiekami būtisku pārkāpumu, jo tā nav iejaukusies, lai labotu maldinošus paziņojumus, kurus par bankas stabilitāti snieguši tās direktori;

–        otrais – ar to, ka ECB ir pieļāvusi Savienības tiesiskā regulējuma pietiekami būtisku pārkāpumu attiecībās ar bankas direktoru padomi;

–        trešais – ar to, ka ECB ir pieļāvusi Itālijas tiesību aktu pietiekami būtisku pārkāpumu saistībā ar 2019. gada 18. septembrī veikto kapitāla palielināšanas apstiprinājumu, kas ir pretrunā bankas statūtos paredzētajām pirmtiesībām;

–        ceturtais – ar to, ka ECB ir pieļāvusi Itālijas tiesību aktu pietiekami būtisku pārkāpumu saistībā ar tādu pagaidu administratoru iecelšanu, kurus skar interešu konflikts;

–        piektais – ar to, ka ECB, pieņemot agrīnās intervences pasākumu, ir pieļāvusi dažādu noteikumu un principu pietiekami būtisku pārkāpumu;

–        sestais – ar to, ka ECB lēmumā par pašu kapitālu ir pieļāvusi samērīguma principa pietiekami būtisku pārkāpumu, nosakot bankai pārāk īsu termiņu, lai tā varētu izpildīt bankai pašu kapitāla jomā noteiktās prasības;

–        septītais – ar to, ka ECB ir pieļāvusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pietiekami būtisku pārkāpumu, sniedzot akcionāriem solījumus par bankas stāvokli;

–        astotais – ar to, ka ECB ir pieļāvusi akcionāriem atzīto tiesību uz īpašumu pietiekami būtisku pārkāpumu, ievērojami samazinot viņu kapitāla daļu bankā vērtību.

29      Vispirms ir jāatgādina, ka Savienība ir tiesiska savienība, kurā tiek pārbaudīta tās iestāžu, orgānu un struktūru aktu atbilstība tostarp LESD un vispārīgajiem tiesību principiem (spriedums, 1986. gada 23. aprīlis, Les Verts/Parlaments, 294/83, EU:C:1986:166, 23. punkts; skat. arī spriedumu, 2012. gada 26. jūnijs, Polija/Komisija, C‑336/09 P, EU:C:2012:386, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

30      Tādējādi privātpersonas, kuras uzskata, ka tās skar ECB saistībā ar tās kredītiestāžu prudenciālās uzraudzības uzdevumiem pieņemtie tiesību akti, var apstrīdēt šo tiesību aktu spēkā esamību, pamatojoties uz LESD 263., 267. vai 277. pantu, ja ir izpildīti šo tiesību normu piemērošanai paredzētie nosacījumi.

31      Turklāt privātpersonas, kuras uzskata, ka ECB nav rīkojusies, lai adresētu tām kādu aktu, kas nav ieteikums vai atzinums, var apstrīdēt šīs iestādes bezdarbību saskaņā ar LESD 265. pantā paredzēto kārtību.

32      Turklāt privātpersonas, ja tās uzskata, ka ar ECB rīcību tās prudenciālās uzraudzības uzdevumu ietvaros tām ir nodarīts kaitējums, var prasīt, lai tiktu atzīta Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, un pieprasīt kompensāciju atbilstoši LESD 340. panta trešajai daļai.

 Par Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumiem saistībā ar ECB veikto kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību

33      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta un 84. panta 1. punkta izriet, ka strīdu principā nosaka un norobežo lietas dalībnieki un ka Savienības tiesa nevar lemt ultra petita (spriedums, 2020. gada 17. septembris, Alfamicro/Komisija, C‑623/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:734, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      Lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, privātpersonām ir jāpierāda, ka ir izpildīti trīs kumulatīvi nosacījumi: rīcības, kas attiecināma uz Savienības iestādi vai tās pārstāvjiem, tiem pildot savus pienākumus, prettiesiskums, zaudējumu reāls raksturs un cēloņsakarības starp apgalvoto rīcību un norādīto kaitējumu esamība (spriedums, 2016. gada 20. septembris, Ledra Advertising u.c./Komisija un ECB, no C‑8/15 P līdz C‑10/15 P, EU:C:2016:701, 64. punkts; skat. arī spriedumu, 2015. gada 7. oktobris, Accorinti u.c./ECB, T‑79/13, EU:T:2015:756, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

35      Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu pārbaudīt, vai ir izpildīts pirmais no šiem nosacījumiem. Saskaņā ar judikatūru tas tā ir, ja apstrīdēta rīcība ir saistīta ar tiesību normu, ar kuru privātpersonām ir piešķirtas tiesības, un ja iestādei pārmests pārkāpums ir pietiekami būtisks (spriedumi, 2000. gada 4. jūlijs, Bergaderm un Goupil/Komisija, C‑352/98 P, EU:C:2000:361, 42. punkts; 2015. gada 7. oktobris, Accorinti u.c./ECB, T‑79/13, EU:T:2015:756, 67. punkts, un 2017. gada 24. janvāris, Nausicaa Anadyomène un Banque d’escompte/ECB, T‑749/15, nav publicēts, EU:T:2017:21, 69. punkts).

–       Par pirmo prasību, kas attiecas uz to tiesību normu raksturu, saistībā ar kurām var iestāties Savienības ārpuslīgumiskā atbildība

36      Attiecībā uz pirmo prasību judikatūrā ir precizēts, ka tiesību norma piešķir tiesības privātpersonām, ja tā rada tām priekšrocību, ko var uzskatīt par iegūtām tiesībām, ja tās uzdevums ir aizsargāt privātpersonu intereses vai ja tā par labu privātpersonām piešķir tiesības, kuru saturs ir pietiekami skaidri nosakāms (skat. spriedumus, 2019. gada 23. maijs, Steinhoff u. c./ECB, T‑107/17, EU:T:2019:353, 140. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2022. gada 9. februāris, QI u.c./Komisija un ECB, T‑868/16, EU:T:2022:58, 90. punkts un tajā minētā judikatūra).

37      Lai iestātos Savienības atbildība, ir nepieciešams, lai tiesību normas sniegtā aizsardzība būtu piemērojama privātpersonai, kas uz to atsaucas. Tiesību norma nevar tikt ņemta vērā, ja tā nepiešķir nekādas tiesības privātpersonai, kas uz to atsaucas, pat ja tā piešķir tiesības citām fiziskām vai juridiskām personām (spriedums, 2019. gada 23. maijs, Steinhoff u. c./ECB, T‑107/17, EU:T:2019:353, 77. punkts; skat. arī spriedumu, 2022. gada 9. februāris, QI u.c./Komisija un ECB, T‑868/16, EU:T:2022:58, 90. punkts un tajā minētā judikatūra).

–       Par otro prasību, kas attiecas uz pārkāpuma veidu, kurš ir paredzēts, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība

38      Attiecībā uz otro prasību kritērijs, kas tiek uzskatīts par izšķirošu, lai noteiktu, vai pārkāpums ir pietiekami būtisks, ir tāds, ka attiecīgā iestāde ir acīmredzami un būtiski pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas (spriedumi, 2000. gada 4. jūlijs, Bergaderm un Goupil/Komisija, C‑352/98 P, EU:C:2000:361, 43. punkts; 2015. gada 7. oktobris, Accorinti u.c./ECB, T‑79/13, EU:T:2015:756, 67. punkts, un 2017. gada 24. janvāris, Nausicaa Anadyomène un Banque d’escompte/ECB, T‑749/15, nav publicēts, EU:T:2017:21, 69. punkts).

39      Tādējādi noteicošais elements, lai noteiktu, vai ir noticis pietiekami būtisks pārkāpums, ir iestādes rīcības brīvības apjoms (spriedums, 2005. gada 12. jūlijs, Komisija/CEVA un Pfizer, C‑198/03 P, EU:C:2005:445, 65. un 66. punkts).

40      Šajā ziņā Savienības tiesai ir jāņem vērā risināmās situācijas sarežģītība, tiesību aktu piemērošanas vai interpretācijas grūtības, pārkāptās tiesību normas skaidrības un precizitātes pakāpe un pieļautās kļūdas tīšais vai neattaisnojamais raksturs (spriedums, 2010. gada 3. marts, Artegodan/Komisija, T‑429/05, EU:T:2010:60, 62. punkts).

41      Šādos apstākļos vienkāršas kļūdas vērtējumā pašas par sevi nav pietiekamas, lai pārkāpumu kvalificētu kā acīmredzamu un būtisku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 9. septembris, MyTravel/Komisija, T‑212/03, EU:T:2008:315, 85. punkts).

42      Šajā lietā ir jānorāda, ka kritizētās darbības ECB ir veikusi, pildot prudenciālās uzraudzības uzdevumus, kas tai ir uzticēti, lai ļautu nodrošināt kredītiestāžu drošību un stabilitāti.

43      Lai ECB varētu pildīt šos uzdevumus, ar Regulas Nr. 1024/2013 4. pantu tai ir piešķirtas pilnvaras veikt tādas operācijas kā banku licenču izsniegšana un atsaukšana, spēkā esošo reglamentēto prudenciālo prasību un iekšējo riska novērtēšanas sistēmu piemērošanas uzraudzība, iespēja noteikt papildu prasības pašu kapitāla jomā, kā arī iespēja noteikt piemērotus pārvaldības noteikumus.

44      Veicot šīs operācijas, ECB, kā norādīts Regulas Nr. 1024/13 17. apsvērumā, ir jānovērtē attiecīgo banku riska profils un jānosaka katrai no tām notikumi, kas varētu to ietekmēt, ņemot vērā iestāžu dažādību, to lielumu un uzņēmējdarbības modeli.

45      Šāda analīze nozīmē, ka ir jāveic novērtējumi, kuri to sarežģītā rakstura dēļ ir pamats tam, ka ECB – saskaņā ar judikatūru – tiek atzīta plaša rīcības brīvība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 8. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, C‑450/17 P, EU:C:2019:372, 86. punkts, 2023. gada 4. maijs, ECB/Crédit lyonnais, C‑389/21 P, EU:C:2023:368, 55. punkts, un 2017. gada 13. decembris, Crédit mutuel Arkéa/ECB, T‑712/15, EU:T:2017:900, 181. punkts).

46      Noslēdzot, no iepriekš izskatītās judikatūras izriet, ka šajā lietā prasītājiem, ja tie vēlas pierādīt ECB ārpuslīgumisko atbildību, ir juridiski pietiekami jāpierāda, ka ECB ir būtiski un acīmredzami pārkāpusi Savienības tiesību normu, kas piešķir tiesības privātpersonām, pārsniedzama tai piešķirto rīcības brīvību.

47      Lai noteiktu, vai šāds pārkāpums ir noticis, Savienības tiesai, ņemot vērā prasītāju norādītos apstākļus, ir jāņem vērā ECB piešķirtā plašā rīcības brīvība tās prudenciālās uzraudzības uzdevumu izpildē.

–       Par ECB ar Komisijas atbalstu izteikto lūgumu atsaukties uz vispārējiem tiesību principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, lai noteiktu Savienībai prudenciālās uzraudzības jomā piemērojamo ārpuslīgumiskās atbildības sistēmu

48      ECB, kuru atbalsta Komisija, aicināja Vispārējo tiesu atkarībā no dalībvalstīs spēkā esošajām valsts tiesībām noteikt ārpuslīgumiskās atbildības sistēmu, kas būtu jāpiemēro Savienībai prudenciālās uzraudzības jomā.

49      Pirmām kārtām, ECB ierosināja Savienības līmenī piemērot judikatūru, kura izriet no 2004. gada 12. oktobra sprieduma Paul u.c. (C‑222/02, EU:C:2004:606) un kurā Tiesa par saderīgu ar Savienības tiesībām atzina valsts tiesisko regulējumu, ar kuru netiek pieļauta valsts prudenciālās uzraudzības iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība, ja tās rīkojas atbilstoši noteikumiem, kas pieņemti, lai kalpotu vispārējām interesēm.

50      Šajā ziņā ir jānorāda, ka 2004. gada 12. oktobra spriedums Paul u.c. (C‑222/02, EU:C:2004:606) nevar tikt tieši piemērots šajā lietā, jo tas attiecas uz valsts iestādēm, kurpretim pašreizējā gadījumā Vispārējā tiesa izskata lietu par Savienības iestādes ārpuslīgumisko atbildību, pat ja saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. pantu šai iestādei šajā pantā noteiktajos apstākļos var nākties pildīt valsts iestādēm saistībā ar kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību uzticētos uzdevumus.

51      Tomēr ir jānorāda, ka Tiesa 2004. gada 12. oktobra spriedumā Paul u. c. (C‑222/02, EU:C:2004:606) ir noteikusi saikni starp iespējami pārkāptās tiesību normas mērķi, no vienas puses, un privātpersonu iespēju vai, gluži pretēji, neiespējamību atsaukties uz uzraudzības iestāžu ārpuslīgumisko atbildību, no otras puses. Proti, šajā spriedumā Tiesa ir uzskatījusi, ka, ja valsts uzraudzības iestādes uzdevumi tika veikti vispārējās interesēs, Savienības tiesībām nav pretrunā tas, ka valsts tiesības, šajā gadījumā Vācijas tiesības, izslēdz uzraudzības iestādes atbildību (spriedums, 2004. gada 12. oktobris, Paul u.c., C‑222/02, EU:C:2004:606, 32. punkts).

52      Analoģiskā veidā – iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība Savienības līmenī tika noteikta situācijās, kurās ir iesaistīta tiesību norma, kas rada tiesības par labu prasītājiem (skat. šā sprieduma 36. un 37. punktu), un ir izslēgta gadījumos, kas nav saistīti ar šādu tiesību radīšanu, it īpaši situācijās, kurās iesaistītajām tiesību normām ir bijis sabiedrības interešu mērķis vai tām ir bijis institucionāls raksturs, it īpaši saistībā ar pilnvaru piešķiršanu vai sadali starp iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 19. aprīlis, Artegodan/Komisija, C‑221/10 P, EU:C:2012:216, 81. punkts, 2007. gada 11. jūlijs, Fédération des industries condimentaires de France u.c./Komisija, T‑90/03, nav publicēts, EU:T:2007:208, 61. punkts, 2019. gada 23. maijs, Steinhoff u.c./ECB, T‑107/17, EU:T:2019:353, 136.–141. punkts, 2022. gada 9. februāris, QI u.c./Komisija un ECB, T‑868/16, EU:T:2022:58, 93.–99. punkts).

53      Otrām kārtām, ECB ar Komisijas atbalstu apgalvo, ka saskaņā ar tās veikto analīzi lielākā daļa dalībvalstu uzraudzības iestāžu atbildību ierobežo tikai ar pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, vai rupjas neuzmanības gadījumiem. Tā uzskata, ka šī pieeja esot jāizmanto Savienības līmenī, piemērojot LESD 340. panta trešajā daļā minētos vispārējos tiesību principus, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām. Šāda pieeja esot nepieciešama, lai nodrošinātu ECB darbību, ļaujot tai rīkoties vispārējās interesēs bez tā, ka tā tiktu paralizēta ar bailēm, ka pret to varētu vērsties pat vieglas neuzmanības vai maznozīmīga prettiesiska akta gadījumā.

54      Šajā ziņā ir jānorāda, ka 1996. gada 5. marta spriedumā Brasserie du pêcheur un Factortame (C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79) Tiesa attiecībā uz dalībvalstu atbildību par Savienības tiesību pārkāpumu uzskatījusi, ka pienākums atlīdzināt privātpersonām nodarītos zaudējumus nevar būt atkarīgs no nosacījuma, kas nebūtu balstīs uz “tādu vainas jēdzienu, kurš saistīts ar pietiekami būtisku Kopienu tiesību pārkāpumu”. Proti, šāda papildu nosacījuma piemērošana būtu līdzvērtīga Savienības tiesību sistēmā paredzēto kompensācijas tiesību apšaubīšanai (spriedums 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 79. punkts).

55      Šajā pašā nozīmē 2021. gada 25. marta spriedumā Balgarska Narodna Banka (C‑501/18, EU:C:2021:249) Tiesa norādījusi, ka Savienības tiesību normas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas privātpersonu tiesības uz kompensāciju pakļauj papildu nosacījumam, kurš pārsniedz pietiekami būtiska Savienības tiesību pārkāpuma tvērumu, proti, ka bijusi rīcība ar nodomu, kā tas izriet no Kredītiestāžu likuma 79. panta 8. punkta (skat. spriedumu, 2021. gada 25. marts, Balgarska Narodna Banka, C‑501/18, EU:C:2021:249, 121. punkts un tajā minētā judikatūra).

56      Atbilstoši līdzvērtības principam visiem noteikumiem, kas piemērojami prasībām, ir jābūt piemērojamiem vienādi gan prasībām, kas ir pamatotas ar Savienības tiesību pārkāpumu, gan līdzīgām prasībām, kas ir pamatotas ar valsts tiesību neievērošanu (skat. spriedumu, 2018. gada 4. oktobris, Kantarev, C‑571/16, EU:C:2018:807, 124. punkts un tajā minētā judikatūra).

57      No tā izriet, ka Savienības tiesības nepieļauj, ka dalībvalsts ārpuslīgumiskā atbildība un, pamatojoties uz līdzvērtības principu, Savienības iestādes ārpuslīgumiskā atbildība ir atkarīga no nosacījumiem, kuri, tāpat kā nosacījumi par nodoma vai rupjas neuzmanības esamību, pārsniegtu pietiekami būtiska Savienības tiesību pārkāpuma tvērumu.

58      Prasītāju izvirzītie astoņi prettiesiskie akti ir jāizvērtē, ņemot vērā šos principus.

 Par pirmo prettiesisko aktu, kas attiecas uz to, ka ECB esot pietiekami būtiski pārkāpusi Itālijas tiesību aktus, neiestājoties, lai labotu maldinošus paziņojumus, kurus par bankas stabilitāti snieguši tās direktori

59      Attiecībā uz pirmo ECB pārmesto rīcības prettiesiskumu prasītāji norāda, ka, nelabojot – kā tiek apgalvots – maldinošus paziņojumus, kurus par bankas stabilitāti snieguši tās direktori, ECB ir pietiekami būtiski pārkāpusi Itālijas banku tiesību aktu trīs normas, proti, Kredītiestāžu kodeksa 53. panta 1. punkta da) apakšpunktu, 53.a panta 1. punkta d) apakšpunktu un 67. panta 1. punkta e) apakšpunktu.

60      ECB ar Komisijas atbalstu apstrīd prasītāju argumentāciju.

61      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka uz iestādēm attiecināmā bezdarbība var izraisīt Savienības atbildības iestāšanos, ja šīs iestādes ir pārkāpušas juridisku pienākumu rīkoties, kāds izriet no Savienības tiesību normām (spriedumi, 1994. gada 15. septembris, KYDEP/Padome un Komisija, C‑146/91, EU:C:1994:329, 58. punkts, un 2016. gada 26. februāris, Šumelj u.c./Komisija, T‑546/13, T‑108/14 un T‑109/14, EU:T:2016:107, 42. punkts).

62      Tāpat ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, lai varētu iestāties Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, attiecīgajai tiesību normai ir jāpiešķir prasītājiem tiesības, kuras tie uzskata par pārkāptām, un apgalvotajam pārkāpumam ir jābūt pietiekami būtiskam (skat. šā sprieduma 35. punktu).

63      Konkrētajā gadījumā tiesību normas, kas esot pietiekami būtiski pārkāptas, ir piemērojamas ECB šajā lietā saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 9. pantu, atbilstoši kuram šī iestāde iesaistās kā kompetentā iestāde valsts iestādes vietā, ja, kā tas ir šajā lietā, uzraugāmās iestādes ietilpst tās kompetencē saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. pantu.

64      Lai varētu pieņemt lēmumu, šīs tiesību normas ir jāizvērtē atbilstoši mērķim uz ko tas ir vērstas.

65      Pirmām kārtām, Kredītiestāžu kodeksa 53. panta 1. punkta da) apakšpunktā un 67. panta 1. punkta e) apakšpunktā ir identificēta informācija, kas ECB ir jāpublicē par kredītiestādēm un attiecīgā gadījumā par šo iestāžu mātesuzņēmumu, lai nodrošinātu tirgu pārskatāmību un tādējādi to pareizu darbību un finanšu sistēmas stabilitāti kopumā.

66      Proti, ar Kredītiestāžu kodeksa 53. panta 1. punkta da) apakšpunktu uzraudzības iestādei ir uzticēts uzdevums publicēt informāciju par kredītiestādēm, tostarp informāciju par pašu kapitāla pietiekamību, riska ierobežojumiem, iespējamo līdzdalību, pārvaldību un administratīvo vai grāmatvedības organizāciju.

67      Turklāt Kredītiestāžu kodeksa 67. panta 1. punkta e) apakšpunktā ir paredzēts, ka attiecībā uz konsolidētās uzraudzības īstenošanu uzraudzības iestāde, izmantojot vispārīgus pasākumus, sniedz mātesuzņēmumam informāciju par banku grupu kopumā vai tās sastāvvienībām attiecībā uz pašu kapitāla pietiekamību, riska ierobežošanu tā dažādajās konfigurācijās, līdzdalību, korporatīvo pārvaldību, administratīvo un grāmatvedības organizāciju, kā arī iekšējo kontroli un atalgojuma un stimulēšanas sistēmām.

68      No šo tiesību normu formulējuma izriet, ka ar tām ECB ir uzlikts vispārējs publicēšanas pienākums attiecībā uz informācijas kategorijām, un tam ir sabiedrības interešu mērķis, proti, nodrošināt tirgu pienācīgu darbību un stabilitāti. Savukārt tās pašas par sevi nedz tieši, nedz arī netieši nenosaka ECB nekādu pienākumu reaģēt konkrētā veidā, ja kādas personas ir izteikušas tirgū paziņojumus attiecībā uz noteiktu iestāžu stabilitāti, kurus citas personas ir analizējušas kā maldinošus. Līdz ar to no šīm tiesību normām nevar tikt izsecinātas nekāda rakstura ieguldītāju tiesības prasīt, lai ECB iesaistītos katrā dalībvalstī ikreiz, kad šajā dalībvalstī par ECB uzraudzītajām iestādēm ir izteikti komentāri, kurus ieguldītāji varētu uzskatīt par pilnīgi vai daļēji nepamatotiem.

69      Protams, šajā lietā bankas direktori varētu būt izteikuši minētos paziņojumus. Ņemot vērā viņu funkcijas, tirgos šiem paziņojumiem būtu varējusi tikt piedēvēta zināma ticamība. Tādējādi šie paziņojumi būtu varējuši ietekmēt to akciju vērtību, kas veido bankas kapitālu, un tas prasītājiem būtu varējis radīt zaudējumus.

70      Tomēr ir jāatgādina, ka ar apgalvotu finansiālo zaudējumu esamību vien nepietiek, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība. Lai varētu atsaukties uz šo atbildību, prasītājiem ir jāpierāda prettiesiska rīcība. Šajā ziņā saskaņā ar judikatūru pēdējiem minētajiem ir jāpierāda, ka pietiekami būtiski ir tikusi pārkāpta tiesību norma, kas piešķir tiesības privātpersonām. Tomēr prasītāji nav pierādījuši šāds tiesību normas un vēl jo mazāk šāda pārkāpuma esamību.

71      Šajā lietā šķiet, ka, ja prasītāji ir uzskatījuši, ka ir cietuši zaudējumus šādu paziņojumu dēļ, pašiem prasītājiem bijis jāreaģē, lai labotu paziņojumus un vajadzības gadījumā vērstos pret to autoriem kompetentajās tiesās.

72      Otrām kārtām, Kredītiestāžu kodeksa 53.a panta 1. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts, ka, ja tas nepieciešams attiecīgajā situācijā, uzraudzības iestāde var noteikt īpašus pasākumus attiecībā uz vienu vai vairākām bankām vai banku sistēmu kopumā.

73      Saskaņā ar šo tiesību normu minētie pasākumi var ietvert bankas darbības vai teritoriālās struktūras ierobežošanu; tai noteiktu aizliegumu veikt zināmas darbības, pat ja tām ir ar sabiedrību saistīts raksturs, un sadalīt peļņu vai citas kapitāla daļas, kā arī attiecībā uz finanšu instrumentiem, kas uzraudzības nolūkā var tikt iekļauti kapitālā, – aizliegumu maksāt procentus; ierobežojumu noteikšanu attiecībā uz bankas ietvaros maksājamā atalgojuma mainīgās daļas kopējo summu, ja tas vajadzīgs, lai uzturētu stabilu kapitāla bāzi, un attiecībā uz bankām, kuras saņem ārkārtas valsts atbalsta līdzekļus, – ierobežojumu noteikšanu attiecībā uz sabiedrības pilnvarnieku kopējo atalgojumu.

74      Ņemot vērā Kredītiestāžu kodeksa 53.a panta 1. punkta d) apakšpunkta formulējumu, šķiet, ka tam pašam par sevi nav nozīmes, nosakot, vai ECB ir noteikts pienākums, lai panāktu, lai tā labotu paziņojumus, kas tiek piedēvēti atsevišķām personām un ko citas personas uzskatījušas par kļūdainiem, kuri attiecas uz bankas finansiālo stabilitāti. Šajā ziņā ECB nedz tieši, nedz arī netieši nav noteikts nekāds šāda veida pienākums. Ja vien šīs tiesību normas tvērums netiek nepamatoti paplašināts, tā nevar tikt interpretēta tādējādi, ka tā rezultātā ECB tiktu noteikts papildu pienākums, kuru, tā kā tas nav iekļauts tekstā, Savienības likumdevējs nav paredzējis.

75      No tā izriet, ka prasītāju argumentācija par pirmo ECB pārmesto rīcības prettiesiskumu ir jānoraida.

 Par otro prettiesisko aktu, kas attiecas uz to, ka ECB esot pietiekami būtiski pārkāpusi Savienības tiesisko regulējumu attiecībās ar direktoru padomi

76      Attiecībā uz otro ECB pārmesto rīcības prettiesiskumu prasītāji apgalvo, ka tā ir pietiekami būtiski pārkāpusi Regulas Nr. 1024/2013 4. un 16. pantu:

–        vienojoties ar Modiano un Innocenzi kungiem, lai viņi 2019. gada 2. janvārī atkāptos no amata, izraisot bankas direktoru padomes izformēšanu un tādējādi paverot ceļu pagaidu administrācijas iecelšanai šajā iestādē;

–        cenšoties ierobežot bankas direktoru padomes pilnvaras līdz lēmumu, ko izpilddirektors pieņēmis 2018. gada 16. februāra sanāksmē un turpmākajā informācijas apmaiņā starp Malacalza kungu, Nouy kundzi (ECB Uzraudzības valdes priekšsēdētāja) un Quintana kungu (ECB mikroprudenciālās uzraudzības ģenerāldirektorāta loceklis), apstiprināšanai;

–        vairāku mēnešu garumā slēpjot no direktoru padomes grūtību mērogu, ar kurām banka saskaras pašu kapitāla jomā, un tikai 2018. gada 21. jūnijā informējot šo padomi par vēstules, kuru ECB izpilddirektoram tomēr bija nosūtījusi 2018. gada 4. jūnijā, saturu.

77      ECB, kuru atbalsta Komisija, apstrīd šo argumentāciju.

78      Lai varētu pieņemt lēmumu, ir secīgi jāizvērtē abas tiesību normas, uz kurām atsaucas prasītāji.

79      Pirmkārt, Regulas Nr. 1024/2013 4. pantā ir paredzēts, ka vienīgi ECB ir kompetence prudenciālās uzraudzības vajadzībām attiecībā uz kredītiestādēm, kas veic uzņēmējdarbību dalībvalstīs, veikt tādus uzdevumus kā – tostarp – atļauju izsniegšana kredītiestādēm, paziņojumu par kredītiestāžu būtiskas līdzdalības iegūšanu un atsavināšanu izvērtēšana un atbilstības tādiem tiesību aktiem nodrošināšana, kas nosaka prudenciālās prasības kredītiestādēm tādās jomās kā pašu kapitāls, lielo riska darījumu limiti, likviditāte un pārvaldība, ieskaitot arī prasības attiecībā uz personu, kas ir atbildīgas par kredītiestāžu vadību, reputāciju, kompetenci un pieredzi.

80      Šajā ziņā ir jānorāda, ka ECB pārmestā rīcība nav saistīta ar Regulas Nr. 1024/2013 4. pantu. Proti, ar šo tiesību normu ECB ir piešķirtas pilnvaras prudenciālās uzraudzības jomā un, precīzāk, tajā ir paredzēts, ka ECB ir “ekskluzīvi kompetenta” īstenot noteiktu skaitu šo pilnvaru, tādējādi sadalot starp šo iestādi un valsts iestādēm uzdevumus, kas var tikt paredzēti šāda veida jomā.

81      Tādējādi ar šo tiesību normu, ciktāl ar to iestādēm ir piešķirtas un starp tām ir sadalītas pilnvaras, ir paredzēts īstenot vispārējo mērķi organizēt regulējuma sistēmu, kas attiecas uz kādu darbības jomu sabiedrības interešu labā, un ar pašu šo normu privātpersonām nav piešķirtas tiesības, ar kurām var pamatot prasību Vispārējā tiesā.

82      Otrām kārtām, ar Regulas Nr. 1024/2013 16. panta 1. un 2. punktu ECB, lai tā varētu veikt tai uzticētos uzdevumus, ir piešķirtas pilnvaras pieprasīt kredītiestādēm agrīnā posmā veikt dažādus pasākumus, ja šīs iestādes neievēro vai pastāv risks, ka tās neievēros prudenciālās prasības, vai arī, ja citas nepilnības neļauj nodrošināt šajās iestādēs labu pārvaldību vai apmierinošu risku segumu.

83      Pasākumi, par kuriem ir runa šajā tiesību normā, var būt tostarp prasība palielināt pašu kapitālu, prasība ierobežot vai sašaurināt kredītiestādes darbību, prasība pārtraukt darbības, kas rada pārmērīgu risku iestādes stabilitātei, vai prasība atbrīvot no amata tos iestāžu vadības struktūras locekļus, kuri nepilda tiem noteiktos pienākumus.

84      Arī šajā gadījumā šāda tiesību norma, ciktāl ar to ir vienīgi piešķirtas pilnvaras, pati par sevi neietver noteikumus, ar kuriem būtu piešķirtas tiesības privātpersonām, bet gan organizē banku uzraudzības sistēmas darbību sabiedrības interesēs, tādējādi tā pēc sava rakstura nevar izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību.

85      Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka, tā kā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. pantu un 16. panta 1. un 2. punktu netiek piešķirtas tiesības privātpersonām, ar tiem nevar pamatot ECB pārmestās rīcības, ko tā veic bankas prudenciālās uzraudzības ietvaros, prettiesiskumu, kurš var izraisīt Savienības atbildības iestāšanos saistībā ar minēto darbību.

86      Tādējādi prasītāju argumentācija par otro ECB pārmesto rīcības prettiesiskumu ir jānoraida.

 Par trešo prettiesisko aktu, kas attiecas uz to, ka ECB esot pietiekami būtiski pārkāpusi Itālijas tiesību aktus, 2019. gada 18. septembrī apstiprinot kapitāla palielināšanu, kas ir pretrunā bankas statūtos paredzētajām pirmtiesībām

87      Attiecībā uz trešo ECB pārmesto rīcības prettiesiskumu prasītāji norāda, ka tā ir pietiekami būtiski pārkāpusi Kredītiestāžu kodeksa 56. pantu, 2019. gada 18. septembrī apstiprinot kapitāla palielināšanu, kas ir pretrunā bankas statūtos akcionāriem atzītajām pirmtiesībām

88      ECB, kuru atbalsta Komisija, apstrīd šo argumentāciju.

89      Kredītiestāžu kodeksa 56. pantā ir noteikts:

“1. Itālijas Banka nodrošina, ka banku statūtu grozījumi nav pretrunā pareizai un piesardzīgai pārvaldībai.

2. Reģistrācijas uzņēmumu reģistrā procedūru var uzsākt tikai tad, ja 1. punktā paredzētā pārbaude ir īstenota.”

90      Šajā lietā Kredītiestāžu kodeksa 56. pants ir piemērojams ECB saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 9. pantu, atbilstoši kuram šī iestāde rīkojas kā kompetentā iestāde valsts iestādes vietā, ja, kā tas ir šajā lietā, uzraugāmās iestādes ietilpst tās kompetencē saskaņā ar minētās regulas 4. pantu.

91      No Kredītiestāžu kodeksa 56. panta izriet, ka uzraudzības iestādei, pildot tai uzticētos uzdevumus, ir jāpārbauda kredītiestāžu statūtos izdarīto grozījumu saderība ar ierobežojumiem, kas izriet no pareizas un piesardzīgas pārvaldības, pirms šos grozījumus var ierakstīt sabiedrību reģistrā.

92      Šai pārbaudei ir jāattiecas nevis uz plānotā statūtu grozījuma saderību ar akcionāru pirmtiesībām, bet gan uz šī grozījuma saderību ar Kredītiestāžu kodeksa 56. pantā minēto pareizas un piesardzīgas pārvaldības prasību.

93      Tādējādi pareizas un piesardzīgas pārvaldības prasība pierāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, mērķis, kas ir jāņem vērā saistībā ar novērtējumu, kuru uzraudzības iestāde veic, pamatojoties uz Kredītiestāžu kodeksa 56. pantu, ir kredītiestādes un, aplūkojot plašāk, finanšu sistēmas stabilitāte kopumā.

94      Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka ar Kredītiestāžu kodeksa 56. pantu pašu par sevi netiek piešķirtas tiesības privātpersonām šā sprieduma 36. un 37. punkta izpratnē. Tātad argumentācija par trešo ECB pārmesto rīcības prettiesiskumu ir jānoraida.

 Par ceturto prettiesisko aktu, kas attiecas uz to, ka ECB esot pietiekami būtiski pārkāpusi Itālijas tiesību aktus, ieceļot pagaidu administratorus, kurus skar interešu konflikts

95      Attiecībā uz ceturto ECB pārmesto rīcības prettiesiskumu prasītāji apgalvo, ka tā ir pietiekami būtiski pārkāpusi Kredītiestāžu kodeksa 71. panta 6. punktu, ieceļot par pagaidu administratoriem bijušo direktoru padomes priekšsēdētāju Modiano kungu un bijušo bankas izpilddirektoru Innocenzi kungu. Pēc tam, kad pēdējie minētie bija kļuvuši par pagaidu administratoriem, viņiem esot radies komplicēts stāvoklis attiecībā uz sabiedrības prasības pret starplaikā likvidētajām pārvaldes un kontroles struktūrām (vai dažiem to locekļiem) celšanu. Tādējādi abas šīs personas tādēļ, ka tās tika ieceltas par pagaidu administratoriem, esot bijušas pasargātas no prasības sakarā ar atbildību, kura pret tām būtu varējusi tikt celta par lēmumiem, kas pieņemti laikā, kad viņi bija attiecīgi bankas direktoru padomes priekšsēdētājs un izpilddirektors.

96      ECB, kuru atbalsta Komisija, apstrīd šo argumentāciju.

97      Vispirms ir jānorāda, ka lēmumu par pagaidu administrācijas piemērošanu Vispārējā tiesa atcēla ar 2022. gada 12. oktobra spriedumu Corneli/ECB (T‑502/19, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2022:627), tomēr šis apstāklis neliedz to pārbaudīt šajā tiesvedībā.

98      Pirmkārt, pretēji tam, ko prasītāji norāda šajā lietā, atcelšana ir notikusi nevis pārkāpuma saistībā ar interešu konfliktu dēļ, bet gan tādēļ, ka tika pieļauta kļūda, nosakot juridisko pamatu, ko ECB izmantoja minētā lēmuma pieņemšanai (spriedums, 2022. gada 12. oktobris, Corneli/ECB, T‑502/19, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2022:627, 113. un 114. punkts).

99      Otrkārt, prasība par zaudējumu atlīdzību pēc savas dabas ir autonoms tiesību aizsardzības līdzeklis, kam Līgumos paredzētajā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā ir sava īpaša funkcija un uz kuru attiecas īstenošanas kritēriji, kas ir paredzēti, ņemot vērā tā īpašo mērķi (spriedums, 1971. gada 28. aprīlis, Lütticke/Komisija, 4/69, EU:C:1971:40, 6. punkts, un rīkojums, 1993. gada 21. jūnijs, Van Parijs u.c./Padome un Komisija, C‑257/93, EU:C:1993:249, 14. punkts).

100    Tādējādi ir atzīts, ka Vispārējā tiesa prasības par zaudējumu atlīdzību mērķiem var autonomi pārbaudīt tāda tiesību akta tiesiskumu, par kuru ir celta prasība atcelt tiesību aktu. Tomēr, lai gan prasība atcelt tiesību aktu ir paredzēta, lai sodītu par juridiski saistoša tiesību akta prettiesiskumu, prasības par zaudējumu atlīdzību mērķis ir lūgt atlīdzināt zaudējumus, kas nodarīti ar aktu vai prettiesisku rīcību, kurā ir vainojama kāda Savienības iestāde vai struktūra (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 7. oktobris, Accorinti u.c./ECB, T‑79/13, EU:T:2015:756, 61. un 62. punkts).

101    Ņemot vērā šo precizējumu, no Kredītiestāžu kodeksa 71. panta 6. punkta izriet, ka, lai pagaidu administratori varētu pildīt savus pienākumus, tiem ir jāatbilst vairākiem kritērijiem, tostarp tam, ka viņi nav iesaistīti interešu konfliktos. Šāda prasība attiecībā uz ECB nozīmē, ka tai, ieceļot pagaidu administratorus, ir jāpārbauda, vai attiecīgām personām nav interešu konfliktu. Ja šāda pārbaude netiek veikta, attiecīgas personas faktiski nevarētu pildīt savus pienākumus, pat ja tās ir tikušas ieceltas amatā, ja tās neatbilst šai prasībai.

102    Prasība būt brīvam no interešu konflikta vispārīgi ir daļa no objektivitātes principā, kura mērķis saskaņā ar judikatūru ir aizsargāt, pirmkārt, vispārējās intereses un, otrkārt, privātpersonu intereses, kuras šī interešu konflikta dēļ varētu tikt negatīvi skartas (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2006. gada 6. aprīlis, Camós Grau/Komisija, T‑309/03, EU:T:2006:110, 102. punkts, un 2019. gada 6. jūnijs, Dalli/Komisija, T‑399/17, nav publicēts, EU:T:2019:384, 100. punkts).

103    Tādējādi saskaņā ar judikatūru objektivitātes princips privātpersonām, kuras var tikt skartas, rada subjektīvas tiesības, kuras, ja tās ir pietiekami būtiski pārkāptas, var izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību par zaudējumiem, kurus, iespējams, ir radījusi iestāde, pildot tai uzticētos uzdevumus.

104    Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka Kredītiestāžu kodeksa 71. panta 6. punkta mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām šā sprieduma 36. un 37. punkta izpratnē.

105    Attiecībā uz pārbaudi, vai ECB ir pieļāvusi pietiekami būtisku Kredītiestāžu kodeksa 71. panta 6. punkta pārkāpumu, ir jānorāda, ka, lai pamatotu lēmuma par pagaidu administrācijas piemērošanu pieņemšanu, šī iestāde nav norādījusi, ka tas būtu pamatots ar to, ka pastāv “smagi pārkāpumi”, kas pieļauti bankas “administrācijā”, Kredītiestāžu kodeksa 69.q panta 1. punkta b) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar minētā likuma 70. pantu, izpratnē.

106    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Kredītiestāžu kodeksa 69.q panta 1. punkta b) apakšpunktu un 70. pantu uzraudzības iestāde var piemērot iestādei pagaidu administrāciju gadījumā, ja pastāv smagi normatīvo vai administratīvo aktu pārkāpumi, smagas nelikumības kredītiestādes pārvaldībā, ja bankas vai banku grupas stāvokļa pasliktināšanās ir īpaši būtiska, ja ir paredzami nopietni aktīvu zaudējumi vai ja pagaidu administrācija tiek pieprasīta ar kredītiestādes pārvaldes struktūru pamatotu lūgumu vai to pieprasa ārkārtas kopsapulce.

107    Šajā lietā, ja bankas pārvaldībā būtu pieļautas nelikumības, būtu bijis jānodrošina, ka pret atbildīgajām personām varētu tikt ierosināta tiesvedība, lai aizsargātu akcionārus. Tikai prasība sakarā ar atbildību pret bijušajiem pārvaldes struktūru locekļiem būtu ļāvusi panākt, ka šīs atbildīgās personas atlīdzina zaudējumus, kas radušies akcionāriem. Šādā gadījumā varētu būt bijis nepiemēroti par pagaidu administratoriem iecelt personas, kuras agrāk bankā bija pildījušas administrācijas funkcijas. Proti, šāda iecelšana, kā to apgalvo prasītāji, šādas prasības iespējamību būtu padarījusi nereālu, jo pagaidu administratoriem nebūtu nekādas intereses atsaukties uz savu pašu atbildību.

108    Tomēr situācija šajā lietā bija atšķirīga, jo saskaņā ar lēmumā par pagaidu administrācijas piemērošanu izmantoto formulējumu šis lēmums bija balstīts nevis uz “smagām nelikumībām”, kurus būtu pieļāvušas bankas bijušās pārvaldes struktūras, bet gan uz “būtisku bankas situācijas pasliktināšanos” Kredītiestāžu kodeksa 69.q un 70. panta izpratnē.

109    Turklāt, kā izriet no iepriekš minētā faktu izklāsta (šā sprieduma 5.–10. punkts), finanšu grūtības, kas skāra banku, bija radušās pirms Modiano kunga iecelšanas par bankas direktoru padomes priekšsēdētāju un Innocenzi kunga iecelšanas par izpilddirektoru.

110    Pie tam ir jāatgādina, ka ECB, īstenojot savu prudenciālo uzdevumu, ir plaša rīcības brīvība un tiesa nevar ar savu vērtējumu aizstāt iestādes veikto vērtējumu (skat. šā sprieduma 45. punktu).

111    Tātad ECB, īstenojot savas pilnvaras un nepārsniedzot to robežas, ir varējusi uzskatīt, ka ir lietderīgi uzticēt pagaidu administrācijas vadību personām, kuras labi pārzina kredītiestādi, uz kuru attiecas konkrētais pasākums, jo šāda pazīšana varēja tām ļaut ātrāk reaģēt krīzes kontekstā, saskaroties ar radušos grūtību virkni.

112    Pamatojoties uz minēto, var uzskatīt, ka ECB ir saprātīgi izmantojusi savu rīcības brīvību, ieceļot amatā kā pagaidu administrāciju Modiano un Innocenzi kungus, kuri bija pietiekami labi iepazinušies ar bankas darbību, lai varētu operatīvi rīkoties krīzes situācijā, kādā bija nonākusi banka.

113    Ir taisnība, kā to norāda prasītāji, ka saskaņā ar Itālijas Kredītiestāžu kodeksa 72. panta 5. punktu sabiedrības prasību sakarā ar atbildību pret likvidēto pārvaldes un kontroles struktūru locekļiem pagaidu administrācijas laikā īsteno pagaidu pilnvarnieki.

114    Tomēr saskaņā ar Itālijas Civilkodeksa 2393. un 2393.a pantu akcionāru sapulce, kā arī akcionāri, kuriem individuāli vai kopīgi pieder viena piektdaļa no pamatkapitāla vai cita kredītiestādes statūtos paredzēta summa, tiklīdz ir atjaunota kredītiestādes parastā pārvaldība, var celt prasību sakarā ar atbildību pret pārvaldes un kontroles struktūru locekļiem piecu gadu laikposmā pēc tam, kad viņi ir beiguši pildīt savus pienākumus.

115    Tādējādi, tiklīdz bija atjaunota kredītiestādes parastā pārvaldība, akcionāru sapulcei un akcionāriem, kuriem individuāli vai kopīgi piederēja viena piektdaļa no pamatkapitāla vai cita bankas statūtos paredzēta summa, bija iespēja celt prasību sakarā ar atbildību pret Modiano un Innocenzi kungiem kā bijušajiem direktoru padomes locekļiem piecu gadu laikposmā no datuma, kad viņi bija beiguši pildīt savus pienākumus.

116    A fortiori šajos apstākļos ir jāuzskata, ka, ieceļot Modiano un Innocenzi kungus par pagaidu administratoriem, ECB, īstenojot savu rīcības brīvību, nav pārsniegusi saprātīgas robežas.

117    Tādējādi, tā kā nav pierādīts neviens pietiekami būtisks pārkāpums, argumentācija par ceturto ECB pārmesto rīcības prettiesiskumu ir jānoraida.

 Par piekto prettiesisko aktu, kas attiecas uz to, ka ECB, nosakot agrīnās intervences pasākumu, ir pietiekami būtiski pārkāpusi dažādus noteikumus un dažādus principus

118    Attiecībā uz piekto ECB pārmesto rīcības prettiesiskumu prasītāji pret agrīnās intervences pasākuma noteikšanu izvirza sešus iebildumus, kurus ECB, ko atbalsta Komisija, apstrīd.

–       Par pirmo iebildumu attiecībā uz agrīnās intervences pasākuma noteikšanu, pamatojoties tikai uz tiesiskā regulējuma pārkāpuma risku

119    Ar pirmo iebildumu prasītāji norāda, ka ECB ir pietiekami būtiski pārkāpusi Kredītiestāžu kodeksa 69.q panta 1. punkta a) apakšpunktu, nosakot agrīnās iejaukšanās pasākumu apstākļos, kad pastāvēja tikai piemērojamā tiesiskā regulējuma pārkāpuma risks, lai gan, viņuprāt, piemērojot šo tiesību normu, esot bijis jāsniedz pierādījumi par paredzamu pārkāpumu.

120    Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Kredītiestāžu kodeksa 69.q panta 1. punkta a) apakšpunktu Banca d’Italia (Itālijas Banka) var noteikt tajā minētos agrīnās intervences pasākumus, ja pēc attiecīgās bankas vai tās grupas situācijas straujas pasliktināšanās tā konstatē vai paredz tostarp Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 337. lpp.), pārkāpumu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/65/ES (2014. gada 15. maijs) par finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Direktīvu 2002/92/EK un Direktīvu 2011/61/ES (OV 2014, L 173, 349. lpp.) II sadaļas pārkāpumu.

121    Šajā lietā Kredītiestāžu kodeksa 69.q panta 1. punkta a) apakšpunkts ir piemērojams ECB saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 9. pantu, atbilstoši kuram šī iestāde iesaistās kā kompetentā iestāde valsts iestādes vietā, ja, kā tas ir šajā lietā, uzraugāmās iestādes ietilpst tās kompetencē saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. pantu.

122    No tā izriet, ka, tā kā Kredītiestāžu kodeksa 69.q panta 1. punkta a) apakšpunkts paredz tikai to, ka uzraudzības iestādei ir piešķirtas pilnvaras noteikt agrīnas intervences pasākumu, ja novērtējuma, kas tai jāveic, rezultātā ir izpildīti tajā paredzētie nosacījumi, ar pašu šo pantu privātpersonām nav piešķirtas tiesības, kuru ievērošanu tie varētu lūgt Savienības tiesai.

123    Šo secinājumu nevar atspēkot ar prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru viņu kā akcionāru tiesības un intereses ir tikušas skartas, jo pēc tam, kad ECB bija noteikusi agrīnās intervences pasākumu, tiem tika liegta jebkāda iespējamā dalība bankas pārvaldībā.

124    Šajā ziņā ir jāuzskata, ka ECB iesaistīšanās rezultātā iespējami radītā ietekme uz kredītiestādes akcionāru interesēm nevar tikt ņemta vērā, lai iestātos šīs iestādes ārpuslīgumiskā atbildība, ja tiesību norma, kas ir šīs iesaistīšanās pamatā, nav īpaši paredzēta, lai radītu vai aizsargātu tiesības, kuras tiem tiktu piešķirtas pietiekami noteiktā veidā.

125    Kā ir norādīts šā sprieduma 122. punktā, Kredītiestāžu kodeksa 69.q panta 1. punkta a) apakšpunkta mērķis nav radīt tiesības privātpersonām, pat ja tās būtu akcionāres.

126    Agrīnās intervences pasākums, kura pamats ir Kredītiestāžu kodeksa 69.q panta 1. punkta a) apakšpunkts, tika pieņemts, lai aizsargātu finanšu sistēmas stabilitāti un tātad īstenotu sabiedrības interešu mērķi.

127    Tādējādi agrīnās intervences pasākuma noteikšanu ECB pamatoja ar piemērojamajā tiesiskajā regulējumā noteikto prasību pārkāpuma risku. Šajā ziņā vērā ņemtais risks tika īpaši un konkrēti pamatots, ņemot vērā kritērijus, kas paredzēti Kredītiestāžu kodeksa 69.q panta 1. punkta a) apakšpunktā, kurā ir atsauce uz uzraudzītās vienības situācijas strauju pasliktināšanos, kas ir viens no rādītājiem, ka tā, iespējams, ir pārkāpusi pašu kapitāla prasības.

128    Šajā sakarā ECB agrīnās intervences pasākumā norādīja, ka:

–        2016. gada jūnijā bankas pirmā līmeņa pamata kapitāla rādītājs (CET 1) un otrā līmeņa kapitāla rādītājs (TCR) bija attiecīgi 12,29 % un 14,37 %. Tomēr šo divu rādītāju paredzamā attīstība 2017. gadā novestu pie zemākām vērtībām nekā iepriekšējā gadā, proti, 10,35 % CET 1 un 12,19 % TCR, pārkāpjot vispārējo pašu kapitāla prasību 12,50 % apmērā (skat. agrīnās intervences pasākuma 1.1.1. punktu);

–        pašu kapitāla rādītāji varēja samazināties pat zem iepriekš norādītajām vērtībām, radot vēl būtiskākus kapitāla zaudējumus, ņemot vērā bankas pastāvīgos un nepietiekamos rentabilitātes rādītājus pēdējos gados, augsto kredītrisku, kas izriet no ienākumus nenesošo aizdevumu līmeņa un kas apdraud uzraugāmās vienības spēju gūt peļņu, kā arī nenoteiktību saistībā ar izmaksas taupīšanas pasākumiem, kuri paredzēti bankas pieņemtajā stratēģiskajā plānā (skat. agrīnās intervences pasākuma 1.1.2. un 1.1.3. punktu).

129    Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka ar Kredītiestāžu kodeksa 69.q panta 1. punkta a) apakšpunktu, kas ir vērsts uz sabiedrības interešu mērķi, nav paredzēts piešķirt tiesības privātpersonām, un ka šajā lietā tas ir ticis īstenots, lai sasniegtu tieši šo mērķi, pieņemot agrīnās intervences pasākumu, un no tā izriet, ka pirmais iebildums ir jānoraida.

–       Par otro iebildumu attiecībā uz agrīnās intervences pasākumā paredzēto pienākumu ar neizdevīgiem nosacījumiem nodot iespējami ienākumus nenesošus aizdevumus

130    Ar otro iebildumu prasītāji apgalvo, ka ECB ir pietiekami būtiski pārkāpusi Kredītiestāžu kodeksa 69.r pantu, agrīnās intervences pasākumā uzliekot bankai pienākumu ar neizdevīgiem nosacījumiem nodot iespējami ienākumus nenesošus aizdevumus. Prasītāji uzskata, ka šī tiesību norma neļauj uzlikt šāda veida pienākumu, bet tikai paredz iespēju īstenot sanācijas plānu vai sagatavot plānu sarunām ar kreditoriem par parāda pārstrukturēšanu.

131    Saskaņā ar Kredītiestāžu kodeksa 69.r pantu Itālijas Banka var pieprasīt kredītiestādei vai banku grupas mātesuzņēmumam, ja ir izpildīti Kredītiestāžu kodeksa 69.q panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētie nosacījumi, īstenot – arī daļēji – pieņemto sanācijas plānu, sagatavot plānu sarunām par parāda pārstrukturēšanu ar visiem vai dažiem kreditoriem vai vajadzības gadījumā grozīt savu juridisko formu.

132    Īstenojot šīs pilnvaras, Itālijas Banka var pieprasīt atjaunināt sanācijas plānu, ja apstākļi, kuru rezultātā tika noteikts agrīnas intervences pasākums, atšķiras no plānā paredzētajiem pieņēmumiem. Turklāt tā var noteikt termiņu plāna īstenošanai un agrīnas intervences pasākuma noteikšanas cēloņu novēršanai.

133    Šajā lietā Kredītiestāžu kodeksa 69.r pants ir piemērojams ECB saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 9. pantu, saskaņā ar kuru šī iestāde iesaistās kā kompetentā iestāde valsts iestādes vietā, ja, kā tas ir šajā lietā, uzraugāmās iestādes ietilpst tās kompetencē saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. pantu.

134    Ir jāuzskata, ka, tā kā Kredītiestāžu kodeksa 69.r pants paredz tikai to, ka uzraudzības iestādei ir piešķirtas pilnvaras pieprasīt kredītiestādēm sagatavot vai īstenot plānu sarunām par parāda pārstrukturēšanu, ja ir izpildīti tajā paredzētie nosacījumi, ar pašu šo pantu privātpersonām nav piešķirtas tiesības.

135    Tādējādi šajā lietā ECB tieši tam, lai sasniegtu sabiedrības interešu mērķi, agrīnās intervences pasākuma ietvaros lūgusi bankai līdz 2017. gada 28. februārim iesniegt stratēģisko plānu un rīcības plānu, kuros vismaz bija:

–        jānorāda pasākumi, ko banka plānoja veikt, lai samazinātu ienākumus nenesošu aizdevumu līmeni;

–        jāiekļauj kvantitatīvi mērķi ienākumus nenesošu aizdevumu samazināšanai;

–        jānorāda grafiks minēto pasākumu īstenošanai;

–        jāņem vērā ECB noteiktie minimālie mērķi, izvēloties pasākumus, kas jāveic, lai samazinātu ienākumus nenesošus aizdevumus, proti, ienākumus nenesošu aizdevumu maksimālo līmeni 5,5 miljardu EUR apmērā 2017. gada 31. decembrī, 4,6 miljardu EUR apmērā 2018. gada 31. decembrī un 3,7 miljardu EUR apmērā 2019. gada 31. decembrī; un

–        šie plāni bija jāapstiprina bankas vadības struktūrai.

136    Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, ar agrīnās intervences pasākumu netika prasīts, lai banka nodod ienākumus nenesošus aizdevumus, un vēl jo mazāk, lai tā to darītu par noteiktām cenām noteiktā laikposmā. Saskaņā ar Kredītiestāžu kodeksa 69.r pantu ECB agrīnās intervences pasākumā pieprasīja bankai tikai iesniegt stratēģisku plānu un rīcības plānu, lai samazinātu ienākumus nenesošu aizdevumu īpatsvaru tās bilancē. Tomēr šie plāni bija jāsagatavo un jāapstiprina bankai. Tai it īpaši bija jāidentificē un jāīsteno atbilstoši pasākumi, norādot, piemēram, kādi peļņu nenesoši aizdevumi bija jānodod, saskaņā ar kādiem nosacījumiem tas bija jādara, kam tie bija jānodod un par kādu cenu.

137    Turklāt Kredītiestāžu kodeksa 69.r pants neliedz agrīnas intervences pasākumā norādīt minimālos mērķus un noteikt termiņus ienākumus nenesošu aizdevumu samazināšanai. Proti, ar šo tiesību normu ECB ir tieši piešķirtas pilnvaras noteikt termiņu plāna īstenošanai un agrīnas intervences cēloņu novēršanai.

138    Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka Kredītiestāžu kodeksa 69.r pantam ir sabiedrības interešu mērķis un ar to nav paredzēts piešķirt tiesības privātpersonām, un ka ECB, nosakot otrajā iebildumā aplūkoto agrīnās iejaukšanās pasākumu, patiešām ir īstenojusi šo pantu šajā lietā, lai sasniegtu šo mērķi.

139    Tādējādi otrais iebildums ir jānoraida.

–       Par trešo iebildumu attiecībā uz pašu kapitāla jomā noteikto prasību ievērošanu noteiktā laikposmā

140    Ar trešo iebildumu prasītāji norāda, ka ECB ir pietiekami būtiski pārkāpusi Regulas Nr. 1024/2013 16. panta 1. punkta b) apakšpunktu, jo agrīnās intervences pasākumā tā ir uzskatījusi, ka bankas pašu kapitāla prasību pārkāpums varētu izpausties vairāk nekā divpadsmit mēnešu laikposmā pēc šī pasākuma noteikšanas.

141    Prasītāji uzskata, ka ar Regulas Nr. 1024/2013 16. panta 1. punkta b) apakšpunktu ECB pilnvaras noteikt pasākumu attiecībā uz kredītiestādi ir ierobežotas tikai ar gadījumiem, kad risks, ka šī iestāde varētu pārkāpt piemērojamo tiesisko regulējumu, rodas vēlākais divpadsmit mēnešu laikposmā pēc ECB iesaistīšanās.

142    Šajā ziņā ir jāatgādina, kā tas ir norādīts šā sprieduma 82. punktā un nākamajos punktos, ka ar Regulas Nr. 1024/2013 16. pantu ECB ir piešķirtas pilnvaras prudenciālās uzraudzības jomā, īstenojot sabiedrības interešu mērķi, un ar to nav piešķirtas tiesības privātpersonām.

143    Tādējādi trešais iebildums ir jānoraida.

–       Par ceturto iebildumu attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

144    Ar ceturto iebildumu prasītāji norāda, ka ECB ir pietiekami būtiski pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, agrīnās intervences pasākuma ietvaros nosakot bankai stingrākus pasākumus nekā tie, kas tikuši noteikti attiecībā uz citām kredītiestādēm, kuras tomēr atradās līdzīgā situācijā.

145    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir nostiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā — “Harta”) 20. un 21. pantā un ar to tiek prasīts, lai salīdzināmas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi vai atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (skat. spriedumu, 2017. gada 7. marts, RPO, C‑390/15, EU:C:2017:174, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

146    Šajā ziņā saskaņā ar judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips var piešķirt tiesības privātpersonām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 7. oktobris, Accorinti u.c./ECB, T‑79/13, EU:T:2015:756, 87. punkts, un 2017. gada 24. janvāris, Nausicaa Anadyomène un Banque d’escompte/ECB, T‑749/15, nav publicēts, EU:T:2017:21, 110. punkts).

147    Šādos apstākļos ir jāpārbauda, vai, nosakot agrīnās iejaukšanās pasākumu, ECB ir būtiski un acīmredzami pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, pārsniedzot tai piešķirto plašo rīcības brīvību.

148    Šajā ziņā ir jānorāda, ka ECB, īstenojot savu prudenciālo uzdevumu, ir jāveic tehniski vērtējumi, ņemot vērā plašu mainīgo lielumu klāstu, tostarp pašu kapitāla un likviditātes līmeņus, uzņēmējdarbības modeļus, pārvaldību, riskus, sistēmisko ietekmi un makroekonomiskos scenārijus. Tādējādi kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība neaprobežojas tikai ar atsevišķu un ekstrapolētu skaitļu kvantitatīvu un mehānisku salīdzinājumu, bet tai ir nepieciešams vispārējs prudenciāls vērtējums par kredītiestādes situāciju, kas ir cieši saistīts ar plašo rīcības brīvību.

149    Intervences pasākumā ECB, lai pierādītu bankas stāvokļa straujo pasliktināšanos, ne tikai konstatēja ar ienākumus nenesošu aizdevumu līmeni saistīto kapitāla prasību pārkāpumu, bet arī atsaucās uz vairākiem elementiem, kas saskaņā ar tās viedokli liecināja par šīs kredītiestādes trauslumu: kredītrisku (2. lappuse, 1.1.1. punkts), zemo rentabilitāti (2. lappuse, 1.1.1. punkts), iepriekšējos gados ciestajiem zaudējumiem (3. lappuse, 1.12. punkta i) apakšpunkts), pieticīgiem rezultātiem operatīvo ienākumu radīšanā (3. lappuse, 1.1.2. punkta i) apakšpunkts), ļoti augsto izmaksu un ieņēmumu attiecību (4. lappuse, 1.1.2. punkta i) apakšpunkts), neskaidrībām attiecībā uz izmaksu taupīšanas pasākumiem (4. lappuse, 1.1.2. punkta iii) apakšpunkts) un likviditātes situācijas vājumu (7. lpp., 2.4. punkts).

150    Saskaņā ar judikatūru, ja prasītājs apgalvo, ka ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, tam ir precīzi jāidentificē salīdzināmas situācijas, attiecībā uz kurām, viņaprāt, attieksme ir bijusi atšķirīga, vai atšķirīgās situācijas, attiecībā uz kurām, kā tas uzskata, attieksme ir bijusi identiska (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. jūlijs, K. Chrysostomides & Co. u.c./Padome u.c., T‑680/13, EU:T:2018:486, 442. punkts un tajā minētā judikatūra).

151    Tādējādi prasītājiem šajā lietā, ja tāds ir bijis prasītāju nodoms, būtu bijis jāpierāda, ka, ņemot vērā iepriekš 149. punktā norādītos parametrus, attieksme pret citām Itālijas kredītiestādēm, kas atradās salīdzināmā situācijā, bija atšķirīga.

152    Protams, prasītāji savos procesuālajos rakstos ir iesnieguši ziņojumu, kurā bankas rīcībā esošo ienākumus nenesošo aizdevumu daudzums ir salīdzināts ar šādiem citu Itālijas kredītiestāžu rīcībā esošajiem aizdevumiem. Tomēr tie šo īpašo situāciju nav sasaistījuši ar ECB pieņemtajiem lēmumiem, lai pierādītu, ka patiešām pastāv atšķirīga attieksme pret banku un citām Itālijas kredītiestādēm.

153    Tādējādi ceturtais iebildums ir jānoraida.

–       Par piekto iebildumu attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu

154    Ar piekto iebildumu prasītāji norāda, ka ECB ir pietiekami būtiski pārkāpusi samērīguma principu, uzliekot bankai pienākumu, kas uzreiz rada tūlītēju bankas aizdevumu vērtības samazināšanos un izraisa tai ievērojamus zaudējumus, lai gan esot bijuši iespējami mazāk radikāli pasākumi.

155    Šajā ziņā ir jānorāda, ka samērīguma princips kā vispārējs tiesību princips ir nostiprināts LES 5. panta 4. punktā un saskaņā ar judikatūru tas var piešķirt tiesības privātpersonām (spriedumi, 2001. gada 6. decembris, Emesa Sugar/Padome, T‑43/98, EU:T:2001:279, 64. punkts, un 2016. gada 29. novembris, T & L Sugars un Sidul Açúcares/Komisija, T‑279/11, nav publicēts, EU:T:2016:683, 58. punkts).

156    Tādējādi privātpersonām ir iespēja atsaukties uz Savienības ārpuslīgumisko atbildību, pierādot, ka ECB tām ir nodarījusi kaitējumu, rīkojoties pretēji samērīguma principam, ja tās pierāda, ka iestāde ir nopietni un acīmredzami pārkāpusi šo principu.

157    Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai samērīguma princips prasa, lai Savienības iestāžu akti būtu tādi, kas ļauj sasniegt mērķus, uz kuriem ir vērsts attiecīgais tiesiskais regulējums, un nepārsniegtu šo mērķu sasniegšanai vajadzīgo, ņemot vērā, ka, ja ir iespēja izvēlēties no vairākiem atbilstošiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais, un radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas salīdzinājumā ar sasniedzamajiem mērķiem (spriedums, 2020. gada 8. jūlijs, VQ/ECB, T‑203/18, EU:T:2020:313, 61. punkts; skat. arī spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, ABLV Bank/VNV, T‑758/18, EU:T:2021:28, 142. punkts un tajā minētā judikatūra).

158    Izskatot prasījumu pārbaudīt samērīguma principa ievērošanu, tiesai ir jāievēro Savienības iestādēm atzītā rīcības brīvība (spriedums, 2017. gada 16. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, T‑122/15, EU:T:2017:337, 68. punkts).

159    Šajā ziņā ir jāatgādina, kā tas ir norādīts iepriekš 45. punktā, ka ECB savu prudenciālās uzraudzības uzdevumu izpildē ir plaša rīcības brīvība.

160    Saskaņā ar formulējumiem, kas izmantoti, lai pamatotu agrīnās intervences pasākuma noteikšanu, ECB šādi analizēja tā pienākuma samērīgumu, kuru tā plānoja noteikt attiecībā uz aizdevumiem, kuri bija iekļauti bankas aktīvos un kuriem nebija tāda ienesīguma, kādu ECB uzskatīja par nepieciešamu, lai tiktu ievērotas no Savienības tiesiskā regulējuma izrietošās pašu kapitāla pamatprasības.

161    Analīzes sākumā ECB kā ticamu novērtēja risku, ka banka pārkāps aktīvu prasības, kas saistītas ar ienākumus nenesošu aizdevumu turēšanu (agrīnās intervences pasākuma 1.1.1. punkts).

162    Pēc tam tā ņēma vērā bankas 2016. gada 14. jūnijā iesniegtā stratēģiskā plāna neatbilstību mērķiem, kurus tā bija formulējusi attiecībā uz izmaksu un ienākumu attiecības samazināšanu un ienākumus nenesošu aizdevumu samazināšanu (agrīnās intervences pasākuma 1.1.5. punkts).

163    Turklāt tā norādīja, ka bankas finansiālais stāvoklis ir būtiski pasliktinājies, ievērojami palielinot kredītrisku laikposmā no 2013. līdz 2016. gadam un radot pieejamās likviditātes situācijas ievērojamo vājumu (agrīnās intervences pasākuma 2.3. un 2.4. punkts).

164    Pamatojoties uz minēto, ECB secināja, ka pasākums, ar kuru bankai tiek lūgts iesniegt stratēģisku plānu un rīcības plānu ienākumus nenesošu aizdevumu samazināšanai, ir:

–        samērīgs ar bankas stāvokli;

–        piemērots, lai uzlabotu uzraudzītās vienības prudenciālo stāvokli, ievērojot, ka ienākumus nenesošu aizdevumu augstais līmenis bija viens no galvenajiem riska faktoriem, kam bija pakļauta banka;

–        nepieciešams, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, proti, bankas kapitāla situācijas atveseļošanos, jo tai nešķita, ka varētu tikt veikts kāds cits pasākums, lai sasniegtu vēlamo rezultātu (agrīnās intervences pasākuma 1.1.5. punkts).

165    Pamatodamās uz šo analīzi, ECB, ņemot vērā bankai radušos risku, ir varējusi uzskatīt, ka ir piemēroti un nepieciešami noteikt agrīnās intervences pasākumu un ka nepastāv alternatīvi risinājumi, kas ļautu apmierinošā veidā novērst grūtības, ar kurām ir saskarusies banka.

166    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāuzskata, ka prasītāji nav snieguši pierādījumus, kas ļautu uzskatīt, ka, nosakot agrīnās intervences pasākumu, ECB ir nopietni un acīmredzami pārkāpusi samērīguma principu.

167    Tādējādi piektais iebildums un līdz ar to arī argumentācija par piekto ECB pārmesto rīcības prettiesiskumu kopumā ir jānoraida.

–       Par sesto iebildumu attiecībā uz iebildi par prettiesiskumu, ko prasītāji izvirzījuši saistībā ar agrīnās intervences pasākumu

168    Prasītāji lūdz Vispārējo tiesu, pamatojoties uz LESD 277. pantu, pakārtoti lemt par agrīnās iejaukšanās pasākuma nepiemērojamību tā prettiesiskuma šā sprieduma 119.–167. punktā norādīto iemeslu dēļ.

169    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 277. pantu neatkarīgi no tā, ka ir pagājis 263. panta sestajā daļā noteiktais laiks, jebkura puse tiesvedībā, kurā izskata Savienības iestāžu vai struktūru pieņemtus vispārpiemērojamus pasākumus, var atsaukties uz 263. panta otrajā daļā norādītajiem iemesliem, lai Eiropas Savienības Tiesā pierādītu šo pasākumu nepiemērojamību.

170    Saskaņā ar judikatūru iebilde par prettiesiskumu ir piemērojama tikai vispārpiemērojamiem aktiem, pretējā gadījumā tā ir nepieņemama (spriedums, 1993. gada 26. oktobris, Reinarz/Komisija, T‑6/92 un T‑52/92, EU:T:1993:89, 56. punkts).

171    Akts ir vispārpiemērojams LESD 277. panta izpratnē, ja tas attiecas uz objektīvi noteiktām situācijām un ja tas rada tiesiskas sekas attiecībā uz abstraktā veidā noteiktām personu kategorijām (spriedumi, 2018. gada 28. februāris, Paulini/ECB, T‑764/16, nav publicēts, EU:T:2018:101, 32. punkts, un 2021. gada 5. maijs, Pharmaceutical Works Polpharma/EMA, T‑611/18, EU:T:2021:241, 90. punkts).

172    Šajā lietā tas tā nav, jo ECB agrīnās intervences pasākumu ir konkrēti adresējusi bankai, uzlikdama tai pienākumu, ņemot vērā tai radušās aktīvu grūtības, iesniegt stratēģisku plānu un rīcības plānu ienākumus nenesošu aizdevumu izsniegšanas samazināšanai.

173    No tā izriet, ka agrīnās intervences pasākums nav vispārpiemērojams akts iepriekš 171. punktā minētās judikatūras izpratnē.

174    Tādējādi iebilde par prettiesiskumu ir jānoraida kā nepieņemama.

 Par sesto prettiesisko aktu, kas attiecas uz to, ka lēmumā par pašu kapitālu ECB noteikusi bankai pārāk īsu termiņu, lai tā varētu izpildīt tai pašu kapitāla jomā noteiktās prasības

175    Attiecībā uz sesto ECB pārmesto rīcības prettiesiskumu prasītāji norāda, ka lēmumā par pašu kapitālu tā ir noteikusi bankai pārāk īsu termiņu, lai tā varētu izpildīt tai pašu kapitāla jomā noteiktās prasības. Konkrētāk, prasītāji uzskata, ka nebija saprātīgi prasīt bankai izpildīt šīs prasības līdz 2018. gada 31. decembrim, proti, tikai 19 darbdienu laikā no datuma, ko ECB noteikusi, lai bankas direktoru padome iesniegtu un apstiprinātu pašu kapitāla saglabāšanas plānu.

176    ECB, kuru atbalsta Komisija, apstrīd šo argumentāciju.

177    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ECB novērtējums attiecībā uz pasākumiem, kas jāveic, lai izbeigtu problemātisku situāciju, ir daļa no vērtējuma, kas jāveic saskaņā ar samērīguma principu. Šis pēdējais minētais ticis izvērtēts saistībā ar piekto ECB pārmesto rīcības prettiesiskumu attiecībā uz agrīnās iejaukšanās pasākumu (piektais iebildums). Šajā brīdī tas ir izvirzīts saistībā ar sesto ECB pārmesto rīcības prettiesiskumu attiecībā uz lēmumu par pašu kapitālu, kas arī tiek apstrīdēts saistībā ar samērīguma principa pārkāpumu.

178    Kā ir norādīts šā sprieduma 155. un 156. punktā, saskaņā ar judikatūru samērīguma princips var piešķirt tiesības privātpersonām. Proti, šis princips tiem dod iespēju atsaukties uz Savienības ārpuslīgumisko atbildību, pierādot, ka ECB tām ir nodarījusi kaitējumu, rīkojoties pretēji samērīguma principam, ja tie pierāda, ka iestāde ir nopietni un acīmredzami pārkāpusi šo principu.

179    Šajā lietā ir jāpārbauda, vai, pieņemot lēmumu par pašu kapitālu, ECB ir ievērojusi samērīguma principu.

180    Šajā ziņā ir jāuzskata, ka ECB lēmuma par pašu kapitālu tekstā ir precīzi novērtējusi tā samērīgumu.

181    Vispirms tā norādīja, ka 2018. gadā banka trīs reizes (martā, maijā un jūnijā) ir nesekmīgi mēģinājusi emitēt pašu kapitālu tirgū un ka šīs neveiksmes bija izraisījušas zināmu skaitu demisiju direktoru padomē, tostarp Malacalza kunga demisiju, un tas radīja nepieciešamību iecelt jaunu direktoru padomi. ECB uzskatīja, ka banka tātad uzrādīja riska un nenoteiktības profilus attiecībā uz tās kapitāla stabilitāti un tās pārvaldību (lēmuma par pašu kapitālu 1.1. punkts).

182    Turpinājumā ECB apgalvoja, ka bankas 2018. gada 22. jūnijā iesniegtais pašu kapitāla saglabāšanas plāns neļāva atbilstošā termiņā izpildīt vispārējo pašu kapitāla prasību, jo ierosināto pasākumu īstenošanas iespējamība, laika grafiks un efektivitāte bija lielā mērā atkarīga no tirgus apstākļiem un ieguldītāju intereses un šie faktori tolaik nebija labvēlīgi bankai (lēmuma par kapitālu 2.1.1. punkts).

183    Visbeidzot, ECB uzskatīja, ka, pat pieņemot, ka pasākumi, kurus banka bija paredzējusi 2018. gada 22. jūnija pašu kapitāla saglabāšanas plānā, tiktu īstenoti, tie nebūtu bijuši ticams pamats, lai ilglaicīgi nodrošinātu atbilstību pašu kapitāla prasībām (lēmuma par pašu kapitālu 2.1.2. punkts).

184    Pamatojoties uz šo analīzi, ECB, ņemot vērā patieso risku, ka banka tuvākajā laikā nespēs atjaunot pašu kapitālu, ir varējusi uzskatīt, ka ir piemēroti un nepieciešami pieprasīt bankai ne vēlāk kā līdz 2018. gada 30. novembrim iesniegt un panākt, ka tās direktoru padome apstiprina jaunu plānu, lai atjaunotu un ilgstspējīgi nodrošinātu kapitāla prasību ievērošanu. ECB uzskata, ka šis lēmums bija vienīgais pasākums, kas ļāva sasniegt izvirzīto mērķi, proti, bankas kapitāla situācijas atveseļošanos (lēmuma par pašu kapitālu 2.1.2. punkts).

185    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāuzskata, ka prasītāji nav norādījuši apstākļus, kas ļautu uzskatīt, ka, pieņemot lēmumu par pašu kapitālu, ECB ir pietiekami būtiski pārkāpusi samērīguma principu.

186    Tādējādi argumentācija par sesto ECB pārmesto rīcības prettiesiskumu ir jānoraida.

 Par septīto prettiesisko aktu, kas attiecas uz to, ka ECB ir pietiekami būtiski pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, sniedzot akcionāriem solījumus par bankas situāciju

187    Attiecībā uz septīto prettiesisko aktu prasītāji izvirza trīs iebildumus, kas attiecas uz apgalvotu pietiekami būtisku tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, ko esot pieļāvusi ECB.

188    ECB ar Komisijas atbalstu apstrīd šos trīs iebildumus.

189    Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas piešķir tiesības privātpersonām (spriedumi, 1992. gada 19. maijs, Mulder u.c./Padome un Komisija, C‑104/89 un C‑37/90, EU:C:1992:217, 15. punkts, un 2001. gada 6. decembris, Emesa Sugar/Padome, T‑43/98, EU:T:2001:279, 64. punkts).

190    No pastāvīgās judikatūras izriet, ka iespēja atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir pakārtota trīs kumulatīvu nosacījumu izpildei. Savienības iestādei ir jābūt sniegušai ieinteresētajai personai konkrētus, beznosacījuma un saskanīgus apliecinājumus no pilnvarotiem un ticamiem avotiem. Šiem apliecinājumiem ir jābūt tādiem, kas var radīt tiesisku paļāvību personai, kurai tie ir adresēti. Sniegtajiem apliecinājumiem ir jāatbilst piemērojamajām tiesību normām (spriedumi, 2015. gada 7. oktobris, Accorinti u.c./ECB, T‑79/13, EU:T:2015:756, 75. punkts, un 2017. gada 24. janvāris, Nausicaa Anadyomène un Banque d’escompte/ECB, T‑749/15, nav publicēts, EU:T:2017:21, 81. punkts).

191    Judikatūrā tāpat ir precizēts, ka ikviens saimnieciskās darbības subjekts, kuram kāda [oficiālā] iestāde ir devusi pamatotas cerības, var atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Tomēr, ja piesardzīgs un apdomīgs saimnieciskās darbības subjekts var paredzēt, ka tiks pieņemts pasākums, kas varētu ietekmēt tā intereses, pēc šā pasākuma pieņemšanas tas uz šo principu nevar atsaukties. Turklāt saimnieciskās darbības subjekti nevar tiesiski paļauties uz to, ka pastāvošā situācija saglabāsies, jo tā var mainīties, iestādēm izmantojot savu rīcības brīvību (skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Admiral Gaming Network u.c. (no C‑475/20 līdz C‑482/20, EU:C:2022:714, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

192    Šajā kontekstā ir jāizvērtē trīs prasītāju izvirzītie iebildumi.

–       Par pirmo iebildumu attiecībā uz to, ka ECB nav iesaistījusies saistībā ar bankas direktoru izteiktajiem maldinošajiem paziņojumiem

193    Ar pirmo iebildumu prasītāji apgalvo, ka ECB ir pietiekami būtiski pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, neiestājoties, lai labotu maldinošus paziņojumus, ko direktori esot snieguši saistībā ar bankas finansiālo stabilitāti.

194    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šī ECB piedēvētā rīcība tikusi kritizēta arī argumentācijas saistībā ar pirmo prettiesisko aktu ietvaros, kurā prasītāji ir nesekmīgi apgalvojuši, ka saskaņā ar Itālijas tiesībām šai iestādei esot bijis jāiesaistās, lai labotu bankas direktoru sniegtos maldinošos paziņojumus (šā sprieduma 59. un nākamie punkti).

195    Runājot par septīto ECB pārmesto rīcības prettiesiskumu, šī pati rīcība tiek apstrīdēta saistībā ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principu un prasītāji apgalvo, ka tas, ka ECB nav iesaistījusies, lai veiktu labojumus, tiem radīja tiesisko paļāvību attiecībā uz bankas finansiālo stabilitāti.

196    Neapstrīdot iespēju, ka prasītāji varējuši cerēt, ka bankas situācija uzlabosies, ir jānorāda, pirmkārt, ka to, ka ECB nav iesaistījusies, lai labotu – kā tiek apgalvots – maldinošos paziņojumus, nevar uzskatīt par ECB sniegtiem solījumiem saistībā ar rīcību, ko tā plānoja īstenot attiecībā uz banku, un, otrkārt un jebkurā gadījumā, kas attiecas uz šīs neiesaistīšanās formu, tā acīmredzami neatbilst prasībai, saskaņā ar kuru solījumiem, lai tie varētu radīt tiesisko paļāvību, ir jābūt precīziem, beznosacījuma un saskanīgiem, kā tas ir atgādināts šā sprieduma 190. punktā.

197    Tādējādi pirmais iebildums ir jānoraida.

–       Par otro iebildumu attiecībā uz ECB pozitīvajiem vērtējumiem attiecībā uz bankas pirms 2019. gada veiktajiem kapitāla palielinājumiem

198    Ar otro iebildumu prasītāji norāda, ka ECB ir pietiekami būtiski pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, sniedzot pozitīvus vērtējumus par bankas pirms 2019. gada veiktajiem kapitāla palielinājumiem.

199    Šajā ziņā ir jānorāda, ka savos procesuālajos rakstos prasītāji ir vispārīgi atsaukušies uz 2015., 2016., 2017. un 2018. gadā bankas veiktajiem kapitāla palielinājumiem, precīzi nenorādot tos, uz kuriem konkrēti attiecas iebildums.

200    Turklāt prasītāji nav iesnieguši nevienu pierādījumu, kas ļautu uzskatīt, ka ECB būtu izteikusi pozitīvus vērtējumus par bankas līdz 2019. gadam veiktajiem kapitāla palielinājumiem un ka šie vērtējumi atbilstu šā sprieduma 190. punktā minētajām prasībām, lai prasītāju uztverē varētu leģitīmi rasties noteikta paļāvība par tās rīcību.

201    Lai iebildums būtu pieņemams, būtiskajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ar kuriem tas ir pamatots, vismaz kopsavilkuma veidā, bet saskanīgi un saprotami jāizriet no prasītāja iesniegtajiem dokumentiem. Šādas norādes ir nepieciešamas, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Vispārējā tiesa varētu lemt par izvirzīto argumentāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Corporación Empresarial de Materiales de Construcción/Komisija, T‑250/12, EU:T:2015:749, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

202    Tādejādi otrais iebildums ir jānoraida kā nepieņemams.

–       Par trešo iebildumu attiecībā uz ECB sniegtajiem solījumiem par bankas stabilitāti

203    Ar trešo iebildumu prasītāji norāda, ka ECB ir pietiekami būtiski pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, sniedzot bankas akcionāriem solījumus attiecībā uz tās stabilitāti, kuru rezultātā tie esot veikuši nozīmīgus ieguldījumus.

204    Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītāji, lai pamatotu savu apgalvojumu, nav snieguši nevienu pierādījumu, kas ļautu identificēt solījumus, kurus ECB būtu sniegusi attiecībā uz bankas finansiālo stabilitāti, nedz arī apstākļus, kādos šie solījumi būtu sniegti.

205    Saskaņā ar iepriekš 201. punktā minēto judikatūru, lai iebildums būtu pieņemams, būtiskajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ar kuriem tas ir pamatots, vismaz kopsavilkuma veidā, bet saskanīgi un saprotami jāizriet no prasītāja iesniegtajiem dokumentiem.

206    Šajos apstākļos trešais iebildums tātad ir jānoraida kā nepieņemams.

207     Tā kā visi iebildumi ir noraidīti, argumentācija attiecībā uz septīto prettiesisko aktu ir jānoraida kopumā.

 Par astoto prettiesisko aktu, kas attiecas uz to, ka ECB ir pietiekami būtiski pārkāpusi akcionāriem atzītās tiesības uz īpašumu, ar savu darbību un bezdarbību izraisot būtisku viņu kapitāla daļu bankā vērtības samazināšanos

208    Attiecībā uz astoto ECB pārmesto rīcības prettiesiskumu prasītāji apgalvo, ka tā ir pārkāpusi viņu tiesības uz īpašumu, ar savu darbību un bezdarbību izraisot būtisku viņu kapitāla daļu bankā vērtības samazināšanos.

209    ECB, kuru atbalsta Komisija, apstrīd šo argumentāciju.

210    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Hartas 17. panta 1. punktu ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam. Nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju. Īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs.

211    Judikatūrā tiek uzskatīts, ka tiesības uz īpašumu, kas nostiprinātas Hartas 17. panta 1. punktā, ir tiesību norma, kas piešķir tiesības privātpersonām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 20. septembris, Ledra Advertising u.c./Komisija un ECB, no C‑8/15 P līdz C‑10/15 P, EU:C:2016:701, 66. punkts, un 2019. gada 23. maijs, Steinhoff u.c./ECB, T‑107/17, EU:T:2019:353, 96. punkts).

212    Tādējādi ir jāpārbauda, vai ECB ir nopietni un acīmredzami pārkāpusi prasītāju tiesības uz īpašumu.

213    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar šā sprieduma 201. punktā minēto judikatūru, lai prasība būtu pieņemama, būtiskajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ar kuriem prasība ir pamatota, vismaz kopsavilkuma veidā, bet saskanīgi un saprotami jāizriet no prasītāju iesniegtajiem procesuālajiem rakstiem.

214    Šajā lietā prasītāji ir norādījuši, ka viņu kapitāla daļu vērtība ir samazinājusies, un attiecinājuši šo attīstību uz bankas lēmumiem, kas tikuši pieņemti pēc ECB veiktajiem pasākumiem, tomēr nepierādot, ka šie pasākumi ir izraisījuši šo rezultātu, un nesniedzot analīzi, kas ļautu uzskatīt, ka šo rezultātu tieši vai netieši, daļēji vai pilnībā nav izraisījuši citi fakti vai citi apstākļi.

215    Šādos apstākļos argumentācija attiecībā uz astoto ECB pārmesto rīcības prettiesiskumu ir jānoraida kā nepieņemama.

216    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka neviens no prasītāju norādītajiem ECB pārmestajiem prettiesiskās rīcības aktiem nevar izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību LESD 340. panta trešās daļas izpratnē.

217    Šī iemesla dēļ prasība ir jānoraida un nav nedz jāizvērtē, vai ir izpildīti citi nosacījumi, kuru ievērošana judikatūrā ir prasīta, lai varētu iestāties Savienības iestādes atbildība, proti, zaudējumu reāls raksturs un cēloņsakarības starp apgalvoto rīcību un norādīto kaitējumu esamība, nedz arī jālemj par prasītāju pieprasītajiem pierādījumu savākšanas pasākumiem.

 Par tiesāšanās izdevumiem

218    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

219    Tā kā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs, tiem ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar ECB un Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Malacalza Investimenti Srl un Vittorio Malacalza atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Porchia Jaeger Madise

Nihoul       Verschuur

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2024. gada 5. jūnijā.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – itāļu.